Latvijas Republikas 13. Saeimas
ziemas sesijas trešā (ārkārtas) sēde
2019. gada 23. janvārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītāja. Labdien, godātie deputāti un visi, kas seko līdzi Saeimas sēdei! Kolēģi, aicinu ieņemt vietas Sēžu zālē, lai varam sākt Saeimas 2019. gada 23. janvāra ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – sadaļa “Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam Arturam Krišjānim Kariņam.

A. K. Kariņš (Ministru prezidenta amata kandidāts).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti! Dāmas un kungi! Man šodien tik tiešām ir liels gods jūs uzrunāt kā mūsu Valsts prezidenta nominētajam Ministru prezidenta amata kandidātam. Ja mēs skaitām, ir pagājušas pilnas 15 nedēļas kopš 13. Saeimas vēlēšanām, un ar jūsu pozitīvo balsojumu šodien mēs beidzot varēsim tikt pie tik ilgi gaidītās un veidotās valdības.

Protams, es vēlos pateikties ikkatram, kas šajā procesā ir piedalījies, īpaši sirsnīgs paldies ministru amata kandidātiem par lielisko ieguldīto darbu.

Vispirms trīs lietas – kādi ir mērķi, kā mēs kopā strādāsim un kas būs mūsu prioritātes.

Kā plašākos mērķus es esmu izvirzījis trīs galvenās lietas. 

Pirmais ir ļoti visaptverošs – celt tautas labklājību. Nu kas tad būtu jebkuras valdības galvenais mērķis, ja ne šis! Protams, mums ir arī jānodrošina taisnīgums un tiesiskums valstī, mums ir jāsamazina nevienlīdzība visās tajās izpausmēs, kādās valstī tā ir.

Kā mēs kopā strādāsim, lai sasniegtu šos mērķus? Es aicinu jūs mirkli padomāt par mūsu valsts, mūsu tautas pagātni – paskatīties vēstures grāmatu lapās. 12. gadsimta beigas. Mūsu valstī atradās vairākas ļoti lepnas un neatkarīgas tautas, ciltis – saucam, kā gribam, – kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un lībieši. Kad atnāca tajā laikā vācu tirgotāji, vācu garīdznieki un vācu krustneši, viņi spēja pārņemt varu mūsu valstī. Kāpēc? Jo mēs bijām sadalīti atsevišķās grupās – katra ļoti lepna. Bet vācieši izmantoja vienu ļoti elementāru taktiku, kas tiek lietota atkal un atkal vēsturē un kas saucas “skaldi un valdi”. To viņi darīja, un tas viņiem izdevās. Un tad... mēs zinām vēstures gaitu – izveidoja Livonijas konfederāciju kopā ar Dienvidigauniju... Tad tā sabruka. Pēc tam izveidojās Kurzemes hercogiste, kur kurši ar zemgaļiem un sēļiem bija vienā politiskā vienībā. Tad Vidzeme ar Latgali bija vienā vienībā līdz apmēram 1660. gadam, kad atkal atdalījās... izveidojās zviedru Vidzeme... Un tā tas turpinājās līdz 1918. gadam, kad beidzot visi latviskie novadi apvienojās vienā valstī. Un kāpēc tas mūsu tēvu tēviem izdevās? Ļoti elementāri: jo tauta to gribēja. Tauta apvienojās, un tapa mūsu valsts. Sekoja pirmie neatkarības gadi un vēl trīs okupācijas. Un, kad pirms 28 gadiem mūsu valsts atguva savu neatkarību, – kāpēc tas notika? Tas notika, jo tauta to gribēja, jo tauta apvienojās. Un mēs atguvām savu neatkarību.

Tagad padomājam par šodienu. Kāds ir 13. Saeimas vēlēšanu rezultāts? No vienas puses, cilvēki saka: “Vai, tāda saskaldīta Saeima! Nekādas kārtības vai skaidrības!” Bet tauta taču ir iebalsojusi jūs atbilstoši tam, kāda tā ir pati. Mūsu iedzīvotājiem ir dažādi uzskati. Nav visi vienādi. Un savā ziņā šī Saeima ir atspulgs – tieši mūsu vēlētāju kopīgais atspulgs.

Ievēlēja septiņas politiskās partijas vai partiju apvienības diezgan līdzīgos spēku samēros. Tātad nevienam nav priekšrocības pārņemt varu jeb, kā saka, valdīt pār pārējiem. Bet šobrīd mēs, piecas partijas vai partiju apvienības, esam atraduši veidu, kā kopā strādāt. Un tā atslēga mums līdz šim, izveidojot valdību un arī turpmāk valdības darbā, ir tā, ka mēs esam iemācījušies nevis cits citu ar varu paņemt, bet ieklausīties citam citā, runāt par kopīgiem mērķiem un vienoties par kopīgu darbību. Jo esam sapratuši, ka viens nav karotājs. Ir jāapvieno spēki, īpaši tad, ja mēs kā ievēlēti politiķi vēlamies kaut ko labu darīt mūsu valstij un mūsu tautai. Bet arī šai topošajai valdībai un koalīcijai... Mēs esam arī sapratuši vai, varētu teikt, cerams, būsim mācījušies no pagātnes kļūdām. Jo līdz šim ir bijusi ļoti ierasta kārtība, ka valdība ir vienā pusē un opozīcija – otrā pusē. No valdības un valdošās koalīcijas viedokļa raugoties – ja nāk priekšlikums no opozīcijas, tad tas ir noraidāms tikai tāpēc, ka tas nāk no opozīcijas. Un ko mēs esam apņēmušies darīt? Mainīt nedaudz šo kārtību, saprazdami, ka opozīcija – tā jau nav opozīcija mūsu valstij, tā ir opozīcija mūsu valdībai. Bet mēs esam gatavi uzklausīt un izvērtēt jebkuru opozīcijas priekšlikumu pēc būtības. Ja tas ir tāds, kas sakrīt ar mūsu valdības, mūsu koalīcijas kopēji nospraustajiem mērķiem, tad tas arī atradīs atbalstu gan valdībā, gan koalīcijā kopumā.

Tātad mēs strādāsim kopā. Mēs ieklausīsimies cits citā. Un mēs nebūsim tikai noraidoši attiecībā uz opozīcijas priekšlikumiem, bet vērtēsim visu pēc būtības.

Kādas tad (kā trešais) būtu valdības konkrētās prioritātes? Jūs visi esat izlasījuši valdības deklarāciju, kas ir jau publiskota un jums laikam arī ir izdalīta. Tur, protams, ir detalizētāk. Pēc valdības apstiprināšanas sekos tālāka rīcības plānu izstrāde, kas būs daudz konkrētāki. Bet kas ir galvenās lietas? Es vēlos šobrīd uzsvērt septiņas lietas, kas ir minētas mūsu deklarācijā. Un vēl gribu teikt to, ka ir divējādi piegājieni, kā varētu strādāt. 

Viens ir piegājiens, ko es sauktu par revolucionāru. Nu, viss ir jāmaina, kardināli jāmaina – vai tā ir veselības aprūpes sistēma, vai izglītība, kā saka... nāk un saka: “Viss, kā ir bijis, ir slikti, tagad gāzīsim visu kājām gaisā un darīsim citādi!” Tā nav mana un nebūs mūsu pieeja. Es neesmu un mēs neesam revolucionāri. Es esmu un mēs esam un būsim evolucionāri. Ja šādu vārdu var lietot, proti, “sakārtot”... Ja ir kādi vārdi, ko varētu nosaukt, tad tie ir – mēs meklējam, kā “sakārtot valsti”.

Tātad pirmais. Mums ir jāsakārto finanšu sistēma. Mēs visi zinām, ka ir Moneyval ziņojums ar rekomendācijām, ko mums kopīgiem spēkiem darīt, lai valsts neiekļūtu tā saucamajā pelēkajā sarakstā, pelēkajā zonā. Tas faktiski ir apdraudējums visai sabiedrībai. Mums šis apdraudējums ir jānovērš.

Otrais. Mēs stiprināsim taisnīgumu un tiesiskumu valstī.

Trešais. Mēs īstenosim iepriekšējās valdības uzsākto kursu saistībā ar veselības un izglītības sistēmas reformām. Tā būs ne tikai pāreja uz valsts valodu skolās, bet arī – tas ir ļoti no svara – pāreja uz jaunajiem kvalitātes kritērijiem. Mēs uzlabosim šo sistēmu kopumā.

Tāpat līdzīgi būs ar veselības aprūpes sistēmu. Mēs nenoārdīsim, mēs būvēsim uz tā, kas jau ir, un uzlabosim, palielināsim pieejamību iedzīvotājiem.

Piektais. Ļoti lakoniski – mēs likvidēsim OIK.

Sestais. Mēs veiksim teritoriālo reformu, jo šīs reformas rezultātā mums būs arī daudz vieglāk sakārtot gan izglītības, gan veselības aprūpes sistēmu, jo jebkuras reformas – īpaši administratīvi teritoriālās reformas – mērķis ir uzlabot valsts pakalpojumus vai publiskos pakalpojumus pašiem iedzīvotājiem, vienmēr liekot iedzīvotāju intereses centrā.

Un septītais (bet tas nav mazsvarīgākais, jo šobrīd es to tikai minu kā septīto) – risināsim demogrāfijas jautājumu. Mēs zinām un saprotam – ja gribam (un mēs gribam!) runāt par mūsu valsts nākotni, tad mums pirmām kārtām ir jānodrošina, lai valsts iedzīvotāju skaita lejupslīde apstātos un lai mēs atgrieztos uz stabilas izaugsmes takas arī iedzīvotāju skaita ziņā.

Protams, darot visas šīs lietas, mēs ievērosim divus nosacījumus.

Pirmais ir fiskālā disciplīna. Mēs šodien no rīta parakstījām Fiskālās disciplīnas līgumu. Jebkurš var izlasīt, var saprast, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Mēs arī – un tas nav mazsvarīgi – skaidri turpināsim valsts uzsākto eiroatlantisko kursu. Mēs no šī kursa nenovirzīsimies. Gluži pretēji – stiprināsim Latvijas starptautisko lomu Eiroatlantiskajā telpā. 

Kolēģi! Pirmkārt, mēs šobrīd veidojam valdību laikā, kad tēlaini var teikt, ka ārējie ūdeņi ir nedaudz sabangoti. Eiropā Brexit, process joprojām notiek, neviens ne šajā zālē un, es teiktu, ne Lielbritānijas valdības un parlamenta mājā īsti nezina, kā tas beigsies. Ir liela neskaidrība ne tikai Lielbritānijā... un latviešiem, kas dzīvo Lielbritānijā, bet arī visā Eiropā... tai skaitā mūsu eksportētājiem.

Otrkārt, mūsu kaimiņvalsts Krievija ir kļuvusi – manuprāt, nevienā citā vārdā to nevar nosaukt – agresīva. Ja mēs padomājam par Krimas nelegālo aneksiju, par karadarbību, ko joprojām šī valsts veic Austrum... Rietum... Austrum... re, ka es skatos kartē... Austrumukrainā... Un... tas, kas notiek Sīrijā... Tas ir izaicinājums ne tikai Latvijai, tas ir izaicinājums visai Eiropai un faktiski visai pasaulei.

Un, treškārt, ir radikālisma uzplaukums faktiski visā pasaulē.

Un šie trīs izaicinājumi – tie ir apstākļi, kuros mēs strādājam. Bet es esmu pārliecināts, ka, strādājot kopā, ieklausoties citam citā, palīdzot cits citam un turot vēsu prātu, mēs varēsim mūsu valsti droši un stabili novadīt caur šiem varbūt ārēji nedaudz nestabilajiem laikiem.

Kolēģi! Es aicinu visus klātesošos balsot par valdības apstiprināšanu šādā sastāvā (es tagad lasu):

Ministru prezidents – es pats, pilnā vārdā – Arturs Krišjānis Kariņš,

Ministru prezidenta biedrs un aizsardzības ministrs – Artis Pabriks,

Ministru prezidenta biedrs un tieslietu ministrs – Jānis Bordāns,

ārlietu ministrs – Edgars Rinkēvičs,

ekonomikas ministrs – Ralfs Nemiro,

finanšu ministrs – Jānis Reirs,

iekšlietu ministrs – Sandis Ģirģens,

izglītības un zinātnes ministre – Ilga Šuplinska,

kultūras ministre – Dace Melbārde,

labklājības ministre – Ramona Petraviča,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Juris Pūce,

satiksmes ministrs – Tālis Linkaits,

veselības ministre – Ilze Viņķele un

zemkopības ministrs – Kaspars Gerhards.

Es gribu jums pateikties par uzmanību. Un es aicinu tiešām, lai Dievs svētī mūs visus un lai Dievs svētī arī mūsu Latviju!

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidenta amata kandidātam Arturam Krišjānim Kariņam.

Uzsākam debates.

Frakcijas SASKAŅA vārdā – deputāts Vjačeslavs Dombrovskis.

V. Dombrovskis (SASKAŅA).

Kariņa kungs! Man, tāpat kā daudziem citiem simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, ir grūti noticēt jūsu šodien teikto vārdu patiesumam. Patiesībā jūsu valdība būs solījumu nepildīšanas, vēlētāju “uzmešanas” un sabiedrības šķelšanas valdība. Jūsu valdības deklarācijā nav iespējams atrast vismaz 99 procentus no priekšvēlēšanu laikā dotajiem ļoti konkrētajiem solījumiem.

Kur pazudis Jaunās konservatīvās partijas slavenais solījums “3 x 500”? Kur ir šīs partijas apņēmība – es citēju šīs partijas līderus – “pacelt minimālo pensiju līdz 200 eiro mēnesī jau 2019. gadā”? Kas tad noticis ar ministriju skaita samazināšanu? Ārstu algas – vismaz 1700 eiro uz rokas mēnesī, vismaz 30 procenti – medikamentu cenu samazinājums?

Kur ir apvienības “Attīstībai/Par!” solījums divkāršot medicīnas māsu algas, divkāršot Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, trīskāršot zinātniskās darbības finansējumu?

Partija “KPV LV”, es pajautāšu arī jums: vai jūs joprojām iesiet tikai tādā valdībā – es citēju jūsu līderus – “kas būs ātra OIK likvidēšanas valdība”? Vai turēsiet savu solījumu – no šā gada 1. jūlija pilnībā atcelt OIK? Finansējums zinātnei – viens procents no IKP... un vispār – kā tur ir ar to Koalīcijas sadarbības padomes likvidēšanu?

Pirms dažiem mēnešiem jūs saviem vēlētājiem stāstījāt, ka – es citēju – “nepieciešams lūzums”. Jūs stāstījāt cilvēkiem par saviem principiem, viens no kuriem ir radikāla rīcība. Vai šī Kariņa valdība ir tā jūsu radikālā rīcība? Tas ir jūsu solītais lūzums? Es domāju, ka ne. Tas, ko mēs šodien redzam, ir jūsu rakstura lūzums, jūsu personības lūzums.

Kariņa kungs, es neredzu, kur jūs esat... Jūsu valdību vismaz formāli vadīs partija, kura no visām Saeimā ievēlētajām partijām ir saņēmusi viszemāko vēlētāju uzticību. Es atgādināšu, ka tieši jūsu personīgā ticība savai partijai bija tik liela, ka jūs pat nekandidējāt Saeimas vēlēšanās. Kariņa kungs, uzdodiet sev šādus jautājumus: ja jūs kandidētu, vai jūs vispār ievēlētu, vai jūs šodien būtu Saeimas deputāts? Jūs sakāt, ka jūsu valdība ķersies pie solījumu pildīšanas tikai 2020. gadā, cerot uz ekonomikas izaugsmi. Bet, Kariņa kungs, valdības deklarācija liecina, ka jūsu valdības izpratne par ekonomiku un tautsaimniecību ir nulle. Jūsu deklarācija par nākotnes tautsaimniecību satur vienīgi tik dziļas domas, ka, lai attīstītu ekonomiku, vajag piesaistīt investīcijas, celt produktivitāti un uzlabot biznesa vidi. Es domāju, ka gandrīz jebkurš 3. kursa students varētu sacerēt kaut ko labāku.

Jūsu valdības deklarācija liecina par klaju un kliedzošu nekompetenci. Es minēšu tikai divus piemērus. Jūsu deklarācija satur solījumu vienlaikus gan palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un izpildīt saistības ar Eiropas Savienību, gan likvidēt obligātā iepirkuma komponenti. Jūs vispār esat lietas kursā, kā tas ir iespējams? Es jums iesaku pakonsultēties ar jūsu partijas biedru esošo ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu. Valdības deklarācijā jūs apņematies panākt, ka darbaspēka nodokļi visās algu grupās būs konkurētspējīgi Baltijā, un vienlaikus pilnībā ievērot Fiskālās disciplīnas likumu. Kā tas ir iespējams? Jūs vispār zināt, ka Igaunijā darbaspēka nodokļi ir krietni zemāki nekā Latvijā? Ka konkurētspēja prasīs no valsts budžeta vismaz 100 miljonus eiro gadā? Ka konkurētspēja prasīs pilnībā atcelt visu iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti? Kā tas iet kopā ar jūsu apņēmību mazināt ienākumu nevienlīdzību?

Kariņa kungs, vairākiem simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ir absolūti skaidrs, ka viens no jūsu valdības galvenajiem pamatiem ir šo cilvēku atstumšana un atsvešināšana. Mēs runājam par apmēram trešdaļu Latvijas iedzīvotāju. Kā jūs domājat, Kariņa kungs, vai uz šāda naida un neiecietības pamata vispār ir iespējams kaut ko radīt? Labāku valsti? Jūs taču koalīcijā cits citu ienīstat! Tā visa koalīcija ir viena fiktīva valdība! Visai sabiedrībai, vērojot priekšvēlēšanu kampaņu, ko jūs cits par citu runājāt šos pēdējos trīs mēnešus, tas taču ir absolūti skaidrs. Es, protams, ļoti gribētu teikt, ka vienīgais reālais solījums, kas tiks izpildīts, ir solījums atstumt un atsvešināt SASKAŅAS vēlētāju. Tomēr tā nebūtu taisnība, jo, protams, jūs taču arī pildīsiet saviem sponsoriem dotos solījumus. Tie gan nav rakstīti valdības deklarācijā, bet... nu tomēr – vai ir taisnība, ka viens no jaunās valdības pirmajiem darbiem būs noņemt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, kā arī ģenerālprokuroru?

Mums šodien liek balsot par Kariņa valdību. Bet es uzdošu jautājumu – vai Arturs Krišjānis Kariņš to vadīs? Kas to reāli vadīs? Kas jūs vada, Kariņa kungs? Imants Parādnieks? Kāds cits? Vai jums, Kariņa kungs, vispār ir kāds priekšstats, ko visi jūsu ministri ir apņēmušies un apsolījuši un kam? Kādas ir viņu reālās saistības? Kariņa kungs, es balsošu “pret” jūsu valdību. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka jūsu valdībai ir sava vieta vēsturē. Es domāju, ka tā ir nepieciešama, lai vēlreiz demonstrētu uz naida balstītas politikas strupceļu. Es uzskatu, ka tieši tāda ir jūsu valdības vieta vēsturē.

Novēlu veiksmi! Es jūs ļoti lūdzu to izdarīt Latvijas iedzīvotājiem vismazāk sāpīgā veidā.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Nacionālās apvienības frakcijas vārdā – deputāts Raivis Dzintars.

R. Dzintars (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Ir tiešām ļoti daudz iemeslu, lai topošā valdība nekļūtu par veiksmes stāstu.

Ja valdību šodien apstiprināsim, varēs teikt, ka tā dzimusi vairāk nekā 15 nedēļu ilgās mokās. Sarežģītu attiecību vēsture pirms un pēc vēlēšanām, pamatīgas ideoloģiskās atšķirības vērtību jautājumos, atšķirīga politiskā pieredze, daudzi vēl līdz galam neizdiskutēti svarīgi jautājumi, plaša partiju pārstāvniecība... Tēlaini izsakoties – iepriekšējam premjerministram bija jāžonglē ar trim bumbiņām, turpretim jaunajam – ar piecām, turklāt katru savā krāsā, svarā un lielumā.

Daudziem valdības locekļiem šī būs pirmā valdība, un tas nozīmēs pavisam jaunu pieredzi, jaunas sajūtas un izaicinājumus. Citiem šī būs kārtējā koalīcija. Viņiem valdības mājā un Saeimas gaiteņos ir labi iestaigātas takas. Bet reizē būs jāmācās saprast un pieņemt, ka iestaigātās takas ne vienmēr būs tās, pa kurām jāiet, un daudzas lietas būs jāatklāj visiem kopā no jauna.

Viegli nebūs. Un iespēja, ka kaut kas samisēsies, tiešām ir liela. Par to rūpēsies spēcīga, politiski rūdīta opozīcija, kas katru vājo vietu pamanīs no liela attāluma. Un tomēr es ticu, ka vairākums klātesošo Saeimas deputātu šodien ir apņēmības pilni pierādīt, ka, par spīti visiem minētajiem apstākļiem, valdība būs, tā būs stabila, ilgstoša un spēs izpildīt būtiskas apņemšanās, kas Latviju darīs labāku. Jā, varbūt daudzas lietas nāks caur piepūli, caur strīdiem, caur ilgiem kompromisu meklējumiem, un tikai no pašiem atkarīgs, vai apgūsim to prasmi, kas varbūt nebija svarīga priekšvēlēšanu laikā, bet ir ļoti svarīga tagad, – prasmi strādāt komandā, pacelties pāri partiju robežām.

Komandas vadību plānojam uzticēt Arturam Krišjānim Kariņam. Jau valdības veidošanas laikā ar Kariņa kungu esam diskutējuši, pat strīdējušies... un pavisam droši, ka arī turpmāk nebūt ne visos jautājumos domāsim vienādi. Vienlaikus man jau ir radusies pārliecība, ka Arturs Krišjānis Kariņš vēlas būt koleģiāls līderis, vēlas ieklausīties un saprast katras partijas, katra komandas dalībnieka viedokli.

To, cik labs Arturs Krišjānis Kariņš būs kā premjerministrs, mēs varēsim pateikt tikai pēc laika. Taču tas, par ko mēs varam uzteikt jau šobrīd, ir pašaizliedzība un drosme, atsakoties no Eiropas Parlamenta deputāta vietas un uzņemoties šo riskanto, sarežģīto pienākumu, kura rezultāti vēl ir tīti dziļā miglā. Paldies par to Arturam Krišjānim Kariņam. Tas tiešām pelna cieņu un atzinību.

Pārāk blīvi savilktās sarkanās līnijas pirms un pēc vēlēšanām bija viens no cēloņiem ļoti smagnējai, uz izslēgšanas metodi un mazākā ļaunuma principu balstītai valdības veidošanai. Atļaušos būt nepopulārs atsevišķu kolēģu acīs, bet uzskatu, ka vairāku Zaļo un Zemnieku savienības politiķu palikšana opozīcijā ir zaudējums. Gan savā, gan Nacionālās apvienības vārdā es vēlos teikt lielu paldies aizejošās valdības vadītājam Mārim Kučinskim. Ne tuvu ne visos jautājumos mūsu viedokļi ir sakrituši, bet uz Māra Kučinska doto vārdu vienmēr esam varējuši paļauties un vienmēr esam jutuši viņu ne tikai kā savas partijas vai partiju apvienības pārstāvi, bet visas valdības, visas komandas līderi.

Kā jau minēju, jaunā valdība būs ideoloģiski atšķirīgu partiju valdība. Tas nozīmē, ka plašāks jautājumu loks nebūs izlemjams vien valdošās koalīcijas ietvaros un arvien biežāk cits citu mēģināsim pārliecināt diskusijās parlamentā. Tāpēc gatavojieties, kolēģi! Šķēpus lauzīsim gan šeit, gan koalīcijas darba grupās – Nacionālā apvienība ir tam gatava.

Vienlaikus jūtu, ka starp atšķirīgajām partijām ir gana daudz deputātu, kuri gatavi ne vien spītīgi aizstāvēt savu viedokli, bet arī ieklausīties, saprast un, ja ne piekrist, vismaz cienīt citus. Ja uz šādiem pamatiem strādāsim, tad līdzās cīniņiem un šķēpu laušanām būs vairāk tādu jautājumu, kuros ar līdzīgu entuziasmu atradīsim arī kopīgo. Man prieks, ka šo kopīgo lietu vidū ir izpratne par mūsu valsts ārpolitisko un ģeopolitisko kursu, par nepieciešamību atbalstīt zinātni, inovācijas un kultūru, par mērķi turpināt pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos, par atbalstu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un daudzos citos jautājumos, kas ir ne tikai vienas partijas, bet arī mūsu kopīgās prioritātes.

No sirds vēlu izdošanos un veiksmi Nacionālās apvienības ministriem Dacei Melbārdei un Kasparam Gerhardam un viņu komandas cilvēkiem. Paldies jums, ka pārstāvat mūsu apvienību! Vēlu veiksmi visam Ministru kabinetam un ikvienam deputātam, kurš konstruktīvi strādās, lai valdības deklarācijā paustie labie nodomi pārtaptu rezultātos, ko varēs just un novērtēt Latvijas pilsoņi.

Es aicinu balsot “par” un dot iespēju Arturam Krišjānim Kariņam pierādīt, ka ikviena neiespējamā misija var kļūt iespējama un veiksmīga!

Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Frakcijas “Attīstībai/Par!” vārdā – deputāts Daniels Pavļuts.

D. Pavļuts (AP!).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi! Man šodien ir svētku diena. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc, cerams, samērā īsa brīža stabils Saeimas vairākums nobalsos “par” un sniegs atbalstu Artura Krišjāņa Kariņa valdībai.

Šis brīdis ir labs, lai atskatītos, kā mēs līdz šai dienai esam nonākuši. Ir pagājušas – es pats šodien pārskaitīju – 109 dienas, kopš... pēc vēlēšanu rīta. 109. diena. Vai tas ir daudz vai maz? Kā to vērtēt, kā uz to paraudzīties? No vienas puses, tas pilnīgi nepārprotami ir par daudz. Tas ir bijis par ilgu. Mēs esam noguruši, sabiedrība ir nogurusi. Mūsu vēlētāji ir zaudējuši pacietību. Viņiem šķiet, ka mēs nedarām savu darbu. Mēs esam pievīluši cerības. Gan Latvijas simtgadē, gan Vecgada vakarā – varbūt kādam tas šķiet svarīgi – mūs uzrunāja pagaidu valdības Ministru prezidents, nevis jaunais valdības vadītājs.

No otras puses – vai ir radies paliekošs posts? Mūsu valsts ir uzbūvēta tādā veidā, ka, pat neizveidojot jaunu valdību, strādā “tehniskā valdība”, ir stabila ierēdniecība, ir vidēja termiņa budžets, kas ļauj normāli darboties valstij, cilvēkiem saņemt atalgojumu, daudziem arī saņemt atalgojuma pielikumu pat nepieņemta kārtējā budžeta apstākļos, kamēr, kolēģi, mēs, Saeima, vecie un jaunie spēki, paši tiekam ar sevi galā.

Mūsu galvenais parāds ir Latvijas sabiedrības priekšā – mūsu vēlētāju priekšā. Mēs nācām ar solījumu par jaunu politiku. Kāda tā ir bijusi līdz šim? Vai tas, ko mēs esam darījuši aizvadītajās 109 dienās, ir mazinājis plaisu starp sabiedrību un politiķiem? Strīdi, savstarpēji apvainojumi, politiska pozēšana – tas viss ir bijis. Diemžēl jādomā, ka tas sabiedrības uzticēšanos nav vairojis. Es domāju, ka mums ir jāpārvar šī jaunā neticība, ka mēs šeit, šajā namā, esam ne tikai aizvainotas personas, kas ir apmaldījušās sava svarīguma apziņā, bet cilvēki, kas domā par vēlētājiem un Latvijas nākotni. Un es uzņemos par to līdzatbildību. Tas ir bijis arī manas atbildības laukā, un tā ir bijusi daļa no mūsu demokrātijas mūsu izpildījumā.

Un tomēr, kolēģi, es raugos uz to ar lielām cerībām. Iespējams, ka tas bija neizbēgami... Iespējams, ka tas bija nepieciešami un labi – veikt šo investīciju Latvijas demokrātijas attīstībā. Es domāju, ka valdība, kuru šodien izveidosim, ir labākā, kādu mēs varējām izveidot šobrīd.

Mēs esam daudz ko mācījušies: jaunie – sadzīvot ar vecajiem, vecie – ar jaunajiem, jaunie – savā starpā. Mēs esam mācījušies pieņemt, ka ne viss no vecā ir slikts un izmetams un ka ne viss no jaunā ir pareizs un liekams lietā.

Ir divas dažādas situācijas – teikt lietas pirms vēlēšanām un pēc tām. 

Mēs esam mācījušies fiskālo atbildību, mērķu un solījumu salāgošanu ar iespējām, savu, savas vēlētāju grupas vēlmju, vajadzību salāgošanu ar kopējām. Nedz astoņas, nedz 11, nedz 13, nedz 16 un pat ne 23 vietas Saeimā nedod nevienam tiesības apgalvot, ka ir uzvarējuši vēlēšanās, vai piesavināties monopolu uz tautas gribu.

Mēs esam mācījušies pieklājības mēru. Jā, izrādās, ka arī politikā tā ir svarīga un, iespējams, pat vēl svarīgāka nekā citur. Izturēties ar cieņu, iecietību, pacietību citam pret citu – arī to es personīgi esmu mācījies. Pieņemt citādo un atšķirīgo: mums, liberāļiem, – konservatīvos, pozīcijai – opozīciju.

Mēdz teikt, ka skola maksā naudu. Šajā gadījumā mūsu skološanās ir prasījusi laiku. Esam izplosījušies, kolēģi. Laiks ķerties pie darba – normāla, ikdienišķa, pacietīga un, iespējams, grūta darba mūsu valsts pārvaldīšanā, lai vairotu taisnīgumu, lai veidotu modernāku sabiedrību un valsti 21. gadsimtā.

Iespējams, vislabākā šodienas ziņa, kuru mēs nolasām gan deklarācijā, gan citos dokumentos, uz kuriem balstās valdības apstiprināšana un mūsu balsojums, ir tā, ka visi parakstītāji ir panākuši vismaz dažus soļus cits citam pretī. Mēs esam parādījuši, ka varam ne tikai sēsties pie viena galda, bet arī vienoties par kopīgo, par būtisko, par nodomu deklarāciju, atjaunotajiem sadarbības principiem koalīcijā un atbildīgu attieksmi pret valsts finanšu iespējām. Mēs esam parādījuši, ka kopēju interešu vārdā varam pārkāpt pāri savam ego. Mūsu vēlētāji saka – pietiek dzīvot uz pauzes, iesim uz priekšu!

Ļaujiet man pasvītrot dažus punktus.

Tagad – par saturu, uz kura balstās topošā valdība. Par deklarāciju. Jā, daudzi stūri ir nogludināti, daudzi formulējumi ir noapaļoti, daudzviet šajā tekstā ir teikts: izvērtēsim, šobrīd vēl nevaram vienoties. Bet ir daudz būtisku lietu. Es pieminēšu dažas. Nevienlīdzības mazināšana ir prioritāte visā valdības darbā. Mēs esam solījuši pabeigt pašvaldību reformu. Un – ļaujiet man to īpaši uzsvērt! – visiem Latvijas rezidentiem nodrošināsim pieejamu veselības aprūpi bez izņēmuma. Tās būs cilvēktiesības! Mēs turpināsim izglītības reformas, veidosim modernu ekonomiku, stabilu nodokļu sistēmu un atsaucīgu, modernu valsts pārvaldi.

Es ļoti ceru, ka jauno politiku mūsu izpildījumā, kolēģi, pēc šīs skolas, ko mēs esam kopā izgājuši, raksturos dialogs politisko jautājumu risināšanā un cieņa savstarpējās attiecībās, citu viedokļu pieņemšana un opozīcijas iekļaušana. Mīļie kolēģi, es arī turpmāk aizstāvēšu SASKAŅAS un ZZS tiesības un pienākumu piedalīties Saeimas komisiju darbā, uzņemties atbildīgus amatus un līdzveidot Saeimas darbu. Es ceru, ka mēs balstīsimies uz pierādījumiem un pieņemsim lēmumus izlēmīgi, kad šo pierādījumu un analīzes būs pietiekami, un ka mūsu politiskajos lēmumos netrūks caurspīdības un atklātības.

Un visbeidzot ļaujiet pāriet pie novēlējumiem.

Topošajai Artura Krišjāņa Kariņa valdībai gribas novēlēt veiktspēju un izlēmību, sabalansējot piecu partiju vēlmes un iespējas, un būt vienotai dažādībā kā Eiropas Savienībai, kurā mēs visi esam. Saeimā – cieņu, demokrātiju un sadarbību.

Gribu pateikt lielu paldies aizejošās valdības Ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Lai kā mēs pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā būtu kritizējuši viņa darbu, es gribu pateikt paldies viņam un viņa ministriem. Tas nav bijis viegls darbs. Ir bijis daudz labi paveiktā vienlaikus ar kļūdām. Es gribu novēlēt veiksmi Arturam Krišjānim Kariņam un viņa komandai – gan labojot kļūdas, gan veidojot komandas garu, bet pāri visam, – beidzot īstenojot sen sasāpējušas vajadzīgas reformas, veidojot taisnīgāku un modernāku Latvijas valsti.

Sakiet valdībai “par”! (Koalīcijas frakciju aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā deputāts Armands Krauze.

A. Krauze (ZZS).

Kolēģi! Kariņa kungs! Šodien mēs runājam par Kariņa kunga valdības apstiprināšanu, par to, kas tiks darīts. Bet rīt jau šīs sarunas būs vēsture, tāpat kā pēc kāda laika arī Kariņa kunga valdība būs vēsture. (Zālē smiekli.) Un ar ko Kariņa kunga valdība paliks atmiņā? Ar ministriem un deputātiem, kuri nav... vai aizmirst savus solījumus un nemaz netaisās pildīt. Paskatīsimies uz pirmsvēlēšanu laiku! (Dep. M. Bondars: “Krauzes kungs, jūs neesat vēsturnieks!”) Šeit, zālē, sēž ļoti daudzi, kuri solīja kaut ko saviem vēlētājiem, un mēs to esam aizmirsuši. Tātad tie pirms vēlēšanām bija meli. 

Paskatieties, tepat ir Bordāna kungs. Jūs skaidri un gaiši teicāt – būs astoņas ministrijas. Nē, tomēr ir 13 ministrijas. Es varētu uzskaitīt vēl. (Dep. K. Feldmans: “Uzskaiti!”) Deputātu algas, protams, pieaug. Bet kā ar ārstu algām? Ārstu algas bija solītas 1700 eiro. Finansējums zinātnei... starp citu, Beitneres-Le Gallas kundze, jūs solījāt pusotru procentu. Kam bija jānotiek jau šogad? Minimālajai algai jābūt 500 eiro, minimālajai pensijai – 200 eiro. Par pirmo bērnu – 50, par otro – 100, par trešo – 150 eiro. Tā teikt, solījumu ir ļoti daudz. Kas no tā ir deklarācijā? Deklarācijā faktiski nav nekā.

Parunāsim par skaitļiem. Jūs esat ierakstījuši dažus ļoti svarīgus skaitļus. Divi faktiski bija zināmi, un par tiem bija jau nolemts iepriekšējās valdības laikā. Pirmais – jūs nodrošināsiet Norvēģijas finanšu instrumenta 85,4 miljonus... jau gan šīs sarunas, gan arī ar donoriem viss ir nolemts. Otrais būtiskais – aizsardzībai divi procenti arī jau kādu laiku it kā ir. Varbūt visai tautai sirdī tuvāks ir tas, ka mēs gatavosimies dziesmu svētku tradīcijas 150. gadadienai. Vismaz “150” ir pieminēts.

Un vēl es... rūpīgi ar kolēģiem saskaitījām, ko tad jūs solījāt un kādi ir tie vārdi. Un tie vārdi deklarācijā ir tādi: vārds “nodrošināsim” lietots 46 reizes, “veidosim” – 40, “turpināsim” – 38 (tas ir patīkami, tātad tomēr jūs arī saprotat, ka ir jāturpina daudzi iesāktie darbi, un es domāju, ka te jāsaka tiešām paldies arī iepriekšējās valdības ministriem, kuri turpinās strādāt jaunajā valdībā), “pilnveidosim” – 21, “izvērtēsim”– 20, bet vārdi, kas raksturo darīšanu, ir tikai 14 reizes. Un, ja mēs saskaitām kopā, tad 165 pret 14. Nu, sanāk kaut kā tāda tukšrunāšana, nevis darīšana.

Deklarācijā, protams, ir skaidri, pavisam skaidri, minēti divi darbi – administratīvi teritoriālā reforma un OIK... Taču attiecībā uz OIK galīgais datums nav nosprausts, līdz ar to var muļļāt. (Dep. M. Bondara starpsauciens.) Un to, ko, starp citu, Saeima nolēma, varēja arī ierakstīt deklarācijā. Tā ka, es domāju, OIK gadījumā, visticamāk, jums ies grūti un jūs turpināsiet atbalstīt OIK miljonārus, nevis atbalstīsiet tautu.

Nu, ja ņem vērā to, ko jaunā koalīcija ir sagatavojusi un ierakstījusi deklarācijā, varētu pavisam droši prognozēt, ka nākamgad, tātad 2020. gadā, Latvijā ir gaidāma krīze, smaga krīze. Līdz ar to Zaļo un Zemnieku savienība, protams, šādu valdību nevar atbalstīt. (Starpsauciens. ZZS frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Jauno konservatīvo frakcijas vārdā – deputāts Jānis Bordāns.

J. Bordāns (JK).

Dārgā Latvijas tauta! Kolēģi deputāti! Esam raduši strādāt, neesam raduši daudz runāt. Nu tāda ir bijusi mūsu nostāja, manuprāt, kad mēs kopīgi piedalījāmies darbā pie valdības deklarācijas. Un, citstarp, latviešiem ir tāds labs teiciens – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Mūsu kolēģis Arturs Krišjānis Kariņš, kas šobrīd ir izvirzīts un šeit pirmais runāja no tribīnes kā Ministru prezidenta amata kandidāts, manuprāt, izdarīja ļoti labu kopsavilkumu par to, kā mūsu nācija ir nonākusi līdz šodienai. Mums kā tautai ir tūkstošiem gadu sena vēsture – ļoti sena. Turklāt šī tūkstošiem gadu senā vēsture... tā ir bijusi tieši šajā teritorijā, nekur neklaiņojot apkārt. Kā valstsnācijai mums ir 100 gadu – cik pastāv valsts. Bet tāda jaunāko laiku vēsture, kurā dzīvojam mēs visi, ir aptuveni 30 gadu. Tas nav ne daudz, ne arī maz. Un visas tās zināšanas, ko esam uzkrājuši, mēs ieguldīsim kopīgā darbā, meklējot kopīgus risinājumus visiem jautājumiem, kuri ir dienaskārtībā, kurus risināt mums uzdos sabiedrība, kurus mēs paši redzam.

Tiešām paldies opozīcijai, paldies tiem, kas ir strādājuši līdz šim. Bet visvairāk es gribu runāt par nākotni. Nākotne mūs gaida ļoti jauka, laba, pozitīva – tāds ir personiski mans šodienas noskaņojums. Mēs esam sagatavojuši dokumentu, kas ir visiem priekšā... ko esam nolikuši priekšā tautai. Kā saka, izmērāmi lielumi un padarāmi darbi. Tas ir tas, kas mūs gaida.

Jaunā konservatīvā partija nāks nevis ar saviem uzstādījumiem kā vienkārši saviem uzstādījumiem, bet... mēs darīsim (tā kā es runāju frakcijas vārdā, tad arī to pieminēšu)... mēs nesīsim savu maizes klaipu pie kopējā galda, pieliksim savu plecu kopīgajam darbam. Un, uzsākot šo kopīgo darbu, es domāju, visi esam noskaņoti nevis uz gaidāmajām grūtībām, bet, manuprāt, uz to, kas mums tagad konkrēti ir jāpadara, kā mēs būvēsim, kā mēs cits citu atbalstīsim. Es domāju, ar šādu noskaņu arī aicinu visus pārējos... visi, kas ir šajā zālē, var būt droši par Latvijas valsti. Neviens no potenciālās valdības – un es esmu pārliecināts, ka tā arī tiks apstiprināta – nav valsts ienaidnieks, nav cilvēku ienaidnieks, un tādā noskaņā arī, manuprāt, darbs turpināsies.

Man īpašs gandarījums ir par to, ka mēs esam minējuši īpašu sadaļu par valsts drošību un tiesiskumu. Šis jautājums ir bijis daudzu valdību deklarācijā. To, kā ir veicies... Mēs esam daudz par to arī runājuši – kā to padarīsim, tā būs mūsu atbildība, un, es domāju, ka šī atbildība būs pēc aptuveni četriem gadiem, kad varēsim šeit nākt un ziņot.

Aicinu atbalstīt Artura Krišjāņa Kariņa aicināto... mobilizēto... un viņa kā Ministru prezidenta vadīto Ministru kabinetu. Visi būsim vienā darbā, un visi būsim... Manuprāt, ļoti svarīga būs atklātība, un pats galvenais būs tas, ka nenotiks slepeni darījumi uz tautas rēķina, uz valsts budžeta rēķina, slepenas vienošanās, kas iedzīs parādos mūsu bērnus. Tādas šajā valdībā nenotiks, un par visu to mēs arī uzņemsimies atbildību. Un lai Dievs mums stāv klāt, lai Dievs svētī Latviju! Vēlu veiksmi visiem turpmākajā darbā! (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Jūlijai Stepaņenko.

J. Stepaņenko (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie kolēģi! Kamēr buksēja valdības sarunas ar frakciju KPV LV, pavisam neilgu laiku dažu cilvēku prātos es tiku uzskatīta par to 51. glābējbalstiņu, kas varētu palīdzēt Kariņa kungam izveidot valdību.

Bija dažādas spekulācijas, tāpēc šodien jums gribu teikt, ka es atbalstīšu Kariņa valdību, ja tajā nebūs Edgara Rinkēviča (Zālē smiekli.) – ārlietu ministra, kas nesen nodemonstrēja pārliecinošu imunitāti pret augstāko lēmējvaru. Ja tajā nebūs veselības ministres Ilzes Viņķeles, kas turpina zaudēt vēlētāju uzticību, lai kādā partijā šī kundze darbotos. Es atbalstīšu Kariņa valdību, ja tajā nebūs aizsardzības ministra Arta Pabrika (Dep. A. Pabriks: “Es esmu...!”), kurš ir morāli līdzatbildīgs par 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā. Arta Pabrika, kurš solīja ievest jaunas sejas politikā un nepamest veco VIENOTĪBU. Ko viņš jums solīs tagad?

Es atbalstīšu Kariņa valdību, ja tajā nebūs arī finanšu ministra Jāņa Reira, kura bezdarbība un iniciatīvas trūkums bija par iemeslu 2015. gada ieplānotajai... sociālekonomiskajai katastrofai, kuru pēc tam mums kopīgi Saeimā nācās steidzami labot. Zemākie Eiropas fondu apguves rādītāji un Latvijas kritums Doing business reitingos arī ir Reira kunga nopelns. Un tas bija viens no iemesliem, kādēļ 2016. gadā prasījām viņa demisiju kopā ar koalīcijas... piedošanu, nevis koalīcijas, bet opozīcijas – tā laika opozīcijas – kolēģiem.

Es atbalstīšu Kariņa valdību, kad tās galvenais noteiktais mērķis būs cīņa pret nabadzību, nevis ideoloģiskais karš par viendzimuma laulībām, jo, kolēģi, nevienlīdzība ir cilvēku maciņos, nevis dzimtsarakstu nodaļās.

Man nav grūti konsekventi ievērot savu viedokli, jo es atceros, ko un kāpēc teicu un kā rīkojos. Tāpat arī atceros, kā rīkojās un ko teica mani kolēģi, jo, piemēram, 2016. gada decembrī Bondara kungs bija otrais Reira kunga demisijas pieprasītājs tūlīt aiz manis. Bet Kaimiņa kungs bija ceturtais. (Starpsauciens: “Un skaļākais runātājs!”)

Pieprasot Reira kunga demisiju par neizdarībām finanšu un labklājības jomā, Kaimiņa kungs toreiz teica: “Kamēr mūsu valstī valdīs bijušie komunisti, valdībā sēdēs tādi jāņi reiri, kamēr tas šajā valstī notiks, nekas šeit nemainīsies. Kamēr Piebalgs, VIENOTĪBAS vadītājs, kurš ir tieši tāds pats bijušais komunists... nekas šeit nemainīsies.”

“Ejiet, lūdzu, svētā atpūtā projām!” – tā teica Kaimiņa kungs Reira kungam, kuru viņš šodien, visticamāk, atbalstīs. Kaimiņa kungs ļoti nemīlēja VIENOTĪBU, un tam arī bija saprotams pamats. Pa skarbam vārdam trāpījās arī VIENOTĪBAS... nu jau prom esošajam Dāldera kungam, kas pretojās iniciatīvai par samazināto PVN augļiem un dārzeņiem, kura nu jau ir izrādījusies veiksmīga. Toreiz, pirms vairāk nekā gada, Kaimiņa kungs teica: “Klau, Dālder, man liekas, ka par šito priekšlikumu atcelt samazināto PVN augļiem un dārzeņiem jūs vispār vajadzētu atskaitīt no tās frakcijas, kurā jūs šobrīd atrodaties. Kas tur vēl blakus sēž? Arī Loskutovu atskaitīt. Un Čigāni atskaitīt. Un, Judin, tevi arī atskaitīt!” (Starpsauciens: “Judins malacis!”) Judins palika. “Tā ir reāli laba lieta – pieci procenti aiziet uz šiem dārzeņiem un tā tālāk. Super! Ļoti labi! Sen jau vajadzēja!” – tā teica Kaimiņa kungs, un viņā klausījās tauta. Un tauta ticēja Kaimiņa kungam. Bet pirms nedēļas topošā koalīcija pasmējās par iniciatīvu samazināt PVN pirmās nepieciešamības pārtikai. Un kur tad bija Kaimiņa kungs?

Par konsekvenci runājot – arī Bondara kungs savulaik, būdams opozīcijā, dedzīgi iestājās par samazināto PVN, bet tagad laikam viņam ir kauns. Kāpēc, Bondara kungs? Kāpēc tagad, kad jau ir pierādījies pozitīvais efekts, ir noslēdzies 2018. gads, jūs pirms nedēļas augstprātīgi atgaiņājāties no mūsu priekšlikuma? Vai jums ir jau ieplānota tikšanās ar Latgales vēlētājiem, lai pastāstītu viņiem (Dep. M. Bondars: “Piektdien!”), kā jūs cīnāties par... par to, lai viņu labklājības līmenis celtos, nevis par Stambulas konvenciju? Nē! Es domāju, ka viņus vairāk interesē nabadzības apkarošana.

Kariņa valdība kā klusējoša sazvērestība pret Latviju un tās iedzīvotājiem. Varas sagrābšanas teātris, kuru režisē lielākie politiskie zaudētāji. Un viņu medījums ir Latvijas jaunā politika, vēlētāju cerības un jaunās sejas politikā. Bet, ja kāds teiks, ka jaunā valdība mums steidzami ir nepieciešama, jo vajag taču budžetu, es jums pajautāšu: ja, kāpjot lidmašīnā, kuru ļoti ilgi esat gaidījis, jūs redzat, ka pilots ir dzēris, stjuartes glāzītēs maisa indi, bet salonā aizdomīga paskata bruņoti vīrieši cīnās par vietu pie iluminatora (Starpsauciens.)... vai arī sievietes... Es domāju, ka jums būs vienalga... Vai jūs ar to lidosiet, kolēģi? Pat tad, ja vajag ļoti, ļoti ātri nokļūt galapunktā?

Šī, kolēģi, nav jaunā politika. Šī ir politika, kas liek sabiedrībai vēl vairāk vilties. Un tie pieviltie 54 procenti, kas nāca un cerēja... un cilvēki ārvalstīs... brauca, mēroja tālus gabalus ar vilcieniem un autobusiem, lai nobalsotu par jaunu politiku. Bet, redziet, jums ir palaimējies ar tautu. Es domāju, ka šeit nevienam citam nav tik ļoti palaimējies ar tautu kā jums. Latvijas tauta drīzāk tiešām klusi nobalsos ar kājām, nekā nāks ar plakātu pastāvēt pie Saeimas, jo ikviens, kurš uzdrošināsies to darīt, tiks iebiedēts ar provokatoriem un izsmiets. Nav nekādas tautas varas. Nav nekādas jaunās politikas.

Jaunās vecās politikas veidotāji izdekorēja skatlogu un vienkārši nomainīja parūkas manekeniem. Laipni lūgti atpakaļ galapunktā!

Kolēģi! Es nekāpšu šajā lidmašīnā, lai arī salonā sēž dažas smaidīgas sejas. Es aicinu arī jūs to nedarīt. Es neatbalstīšu Kariņa valdību.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Valērijam Agešinam.  

V. Agešins (SASKAŅA).

Godātie kolēģi! 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti skaidri parādīja, ka lielai daļai sabiedrības valdošās politiskās elites neiedomājamā augstprātība ir piegriezusies un tā alkst jaunu asiņu. Kā liecina vēlēšanu rezultāti, starp visiem 110 Latvijas novadiem un deviņām republikas pilsētām nav nevienas pašvaldības, kurās vēlētāju vairākums – virs 50 procentiem no balsotājiem – atbalstītu ZZS, Nacionālās apvienības un Jaunās VIENOTĪBAS koalīciju. Tas, ka visas trīs valdības partijas kopā nav pārliecinājušas nevienas pašvaldības vēlētāju vairākumu, ir kaut kas patiesi šokējošs. No tā jāsecina, ka Latvijas pilsoņu vairākums ir izteicis neuzticību valdības īstenotajai politikai. 2018. gada vēlēšanas var uzskatīt par tautas nobalsošanu pret ZZS, Nacionālās apvienības un Jaunās VIENOTĪBAS politiku. Latvijas pilsoņu lielākā daļa savu nostāju izteica skaidri – valdība darbojas pretēji Latvijas pilsoņu vairākuma interesēm.

Cits jautājums, ka zināmam skaitam vēlētāju jau ir piegriezušās arī jaunās asinis, jo saldo putukrējuma garšu nomainījusi sūrā rupjmaizes garoza, kas tagad mums visiem jāžļambā. Lai cik augstās domās par sabiedrības plašo atbalstu jaunajiem pareizajiem spēkiem būtu paši pārmaiņu sludinātāji, zemākā vēlēšanu aktivitāte – 54,56 procenti – tomēr neliecina par milzīgu sabiedrības atbalstu un ticību politiķiem no Jaunās konservatīvās partijas, “KPV LV” un “Attīstībai/Par!”. Dažpadsmit procentu rādījums šīm partijām Saeimas vēlēšanās reāli nozīmē vien sešus vai septiņus procentus no visiem balsstiesīgajiem Latvijā.

Nav šaubu, ka valdības veidošana un apstiprināšana ir sarežģīts sabiedrības dzīves sakārtošanas process. Tomēr šīs koalīcijas veidošanas procesu, pat ļoti to vēloties, grūti nosaukt par veiksmes stāstu. Diemžēl analītiskajai domai šajā procesā ievērojama vieta nav ierādīta. Protams, nevar jau teikt, ka pārmaiņu nav. Tikai vēl nevar droši apgalvot, ka tās ir uz labu. Tik populistiska, prastu apvainojumu pilna priekšvēlēšanu kampaņa, kas nebeidzas arī tagad, sen nav piedzīvota. Vēl vairāk! Pārmaiņu nesēji, nometuši pie kājām valdības veidošanas smago nastu, to tagad mēģina ielikt klēpī vismazākajam spēlētājam – Jaunajai VIENOTĪBAI, kurai ir tikai astoņi mandāti Saeimā. Šīs vecās politikas pārstāve nu tiek skatīta kā pēdējā cerība. Ja no četrarpus frakciju pārstāvjiem veido valdības koalīciju, tad tā ir ārkārtīgi nesaprotama koalīcija, jo tā nav nedz vēlētāju atbalstīta pārmaiņu koalīcija, ne arī vecā koalīcija. Manuprāt, tā ir absolūti kurioza koalīcija, jo valdības vadīšana uzticēta spēkam, kas zaudējis vēlēšanās. Tas ir absurds, kolēģi!

Lai gan likās jau, ka zemāk vairs nav kur krist, kā lūgt vadīt valdību vecās politikas un mazākās frakcijas premjera kandidātam, izrādās – ir! Iepazīstoties ar deklarāciju par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību, konstatēju, ka priekšvēlēšanu solījumi ir bijuši fantastiski, bet faktiskā rīcība tagad ir vienkārši nožēlojama. Rodas jautājums – kuri no priekšvēlēšanu solījumiem tiks pildīti, kuri ne?

Teiksim, vai tiks pildīts Jaunās konservatīvās partijas solījums par minimālo pensiju 200 eiro apmērā šogad, kā arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums algām un pensijām – 500 eiro mēnesī? Dabasgāzei Jaunā konservatīvā partija solīja cenas samazinājumu par 30 procentiem, visiem ārstiem algu vismaz 1700 eiro uz rokas un medmāsām – vismaz 800 eiro.

Savukārt “Attīstībai/Par!” solīja divkāršot medicīnas māsu algas, palielināt minimālo algu un neapliekamo minimumu līdz 500 eiro mēnesī. Un ko mēs redzam tagad? Var gan sanākt tā, ka valsts makā nepietiek naudas šā plāna īstenošanai, bet solījumi jāpilda. Tāpēc mans ieteikums valdības veidotājiem – maksājiet no savas kabatas, lai plāns “3 × 500” tiktu izpildīts.

Vēl viens būtisks jautājums – kāpēc ir pārkāpts solījums samazināt ministriju skaitu? Solījumu pārkāpšana nedarīs valdībai godu. Jūs tikai nostiprināsiet pārliecību, ka solījumu nepildīšana Latvijas politikā nav nekas jauns. Turklāt starp patlaban izvirzītajiem ministru amata kandidātiem ir arī parlamentā neievēlēti politiķi. Manuprāt, ja sabiedrības atbalsts nav saņemts vēlēšanās, tad ir ļoti naivi to gaidīt pēc tām.

Ja deklarācijas autori vēlas nostiprināt valstī tiesiskumu, tad jāņem vērā fakts – Satversmes tiesa jau pašlaik ir sniegusi daudz skaidrojumu tiesiskuma jomā, kurā ir veicami valsts attīstībai prioritārie darbi. Savlaicīga un efektīva Satversmes tiesas spriedumu izpilde liecinātu par nākamo tiesiskuma līmeņu sasniegšanu valstī. Satversmes tiesas spriedumi vienkārši jāpilda. Līdz šim tā ne vienmēr ir bijis.

Valdības plānā pēc būtības neredzu arī nekā no sociālās jomas un cilvēku labklājības līmeņa paaugstināšanas, jo šai jomai ir veltītas deklaratīvas frāzes bez konkrētiem skaitļiem. Un es neticu, ka labējo politiķu mērķis būs nevienlīdzības mazināšana. Es neticu, ka bez vispārīgiem nodomiem parādīsies arī risinājumi. Tas nozīmē, ka lielai daļai iedzīvotāju arī turpmāk būs jādzīvo nabadzībā... gaidot, kad zemo pensiju saņēmēji vienkārši aizies citā saulē...

Deklarācija liek secināt, ka jaunpienācējiem nav izdevies izmainīt Jaunās VIENOTĪBAS iedibinātās tradīcijas un ietvert dokumentā konkrētumu. Problēmas ignorēšana neliecina par profesionalitāti. Diemžēl Latvijā ir izveidojies paradums pirms vēlēšanām teikt un solīt visu, kas vien ienāk prātā, bet pēc vēlēšanām izlikties, ka tā ir bijusi tikai priekšvēlēšanu retorika. Izrādās, ka pie varas var nonākt, sasolot visu ko, bet vēlāk to vairs pat nepieminot. Tā nedrīkstētu būt.

Kā liecina aptaujas, Saeimai un politiskajām partijām neuzticas 90 procenti Latvijas pilsoņu. Un tas nav brīnums. To parādīja ne tikai 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti, ko var traktēt kā protesta balsojumu, to parādīja arī jaunpienācēju kampaņas, kas tika izvērstas, lai uzspiestu savu vienīgo pareizo viedokli. Tikai parasti šādas kampaņas balstās uz puspatiesībām, noklusējumiem un meliem.

Izskatās, ka šoreiz vēlētājs ir ticis prasti izmantots. Priekšvēlēšanu laikā dotie solījumi ir aizmirsti kā nelāgs pārpratums. Ja tik bezatbildīgi turpināsiet, kolēģi, tad atbalsta procents nepalielināsies. Kāda gan var būt cilvēku ticība politiķiem, kuri pirms vēlēšanām runāja vienu, bet tagad to pat negrib atcerēties?! Domāju, ka pat topošās koalīcijas potenciālie locekļi saprot, ka tā būs ļoti trausla konstrukcija, kuru viņi paši varēs viegli izjaukt, jo vēlētājiem dotie solījumi un pirmsvēlēšanu kampaņā sarunātais nav zudis aizmirstībā.

Partneri nestrādās, viņi mocīsies. Šī valdība nebūs ilgtermiņa pasākums. Tāpēc nav skaidrības par to, kas sabiedrību sagaida tālāk. Improvizāciju, neskaidrību pašlaik ir krietni vairāk nekā citkārt. Un maz ticams, ka ar dažādiem rituāliem var aizgainīt sabiedrību nomācošas negācijas saistībā ar šīs valdības veidošanas īpatnībām. Jo par to bija parūpējušās pašas “pareizās” partijas, dažu mēnešu laikā sakoncentrējot veselu nezāļu buķeti: varaskāri, nesaticību, aprunāšanu, žultainumu, nestabilitāti. Es zinu, ka ne jau tādu mēs gribam redzēt mūsu valsti. Katrs cilvēks Latvijā vēlas dzīvi ar stabiliem ienākumiem, pārliecību par nodrošinātu nākotni. Vienkārši dzīvot, lai katru dienu nebūtu jāsaskaras ar netaisnību. Es domāju, ka arī šogad vēl tiks analizētas atbildes uz jautājumu, kuras no Māra Kučinska valdības aizsāktajām reformām – obligātā veselības apdrošināšana, kompetenču... reformu... izglītība vai nodokļu politika – izraisīja Latvijas pilsoņu visskarbāko noraidījumu. Jebkuras jaunas valdības pirmajiem soļiem ir jābūt Kučinska kunga valdības uzsākto reformu apturēšanai, lai tuvākajā laikā pilnībā atceltu tās, kuras neatbilst Latvijas pilsoņu vairākuma interesēm. Es uzskatu, ka par absolūtu valsts prioritāti ir jābūt sociālajam taisnīgumam. Tas ir pamats tam, lai cilvēkos sekmētu uzticēšanos valstij un tās institūcijām.

SASKAŅA 13. Saeimas vēlēšanās saņēma vislielāko Latvijas pilsoņu atbalstu. Par SASKAŅU nobalsoja 167 117 vēlētāji. Un tas ir labākais rezultāts no septiņām Saeimā iekļuvušajām partijām. Ignorēt šos vēlētājus, kas ir Latvijas Republikas pilsoņi, manuprāt, nav gudri. Vienkārši nav gudri!

Valdības veidošana, nepiedaloties vēlēšanu uzvarētājam, ir nepilnvērtīgs process. Un tomēr situāciju var mainīt. Uzskatu, ka ir pienācis laiks ieviest un nostiprināt jaunu un godīgu politisko tradīciju – uzticēt veidot valdību vēlēšanās uzvarējušajai partijai.

Ir vēl viens risinājums. Izpildvarā jāpiedalās visām parlamentā pārstāvētajām partijām – proporcionāli to vēlētāju skaitam. Bet tas notiks tikai gadījumā, kad daļa vēlētāju gribēs saprast, ka tā saucamās labēji centriskās koalīcijas, kuras ir pie varas valstī jau vairāk nekā 25 gadus, vienkārši manipulē ar sabiedrību, izmantojot mītus un cilvēku bailes.

Es neredzu iemeslus, kāpēc būtu jāatbalsta Ministru prezidenta amata kandidāta Artura Krišjāņa Kariņa veidotā valdība.

Aicinu balsot “pret”. Paldies par uzmanību. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aldim Gobzemam.

A. Gobzems (KPV LV).

Latvijas tauta! Saeimas deputāti! Dāmas un kungi! Artur Krišjāni Kariņ! Pirms jūs saņemat rozes, kā padomju laikos čekisti tās saņēma, es jums gribu veltīt pārfrāzētu Klāva Elsberga dzejoli:

“Laimīgi atkal pie loga es smejos,

Manā sētā zaudētāji dejo.

Viņi to labāk par normāliem māk,

Viņiem tas sanāk patiesāk.”

Artur Krišjāni Kariņ! Šodien mēs balsosim par zaudētāju valdību, mēs balsosim par valdību, kuru vadīs partija, kas ir zaudējusi vēlēšanās. Mēs balsosim par premjeru, kuram bija bailes startēt vēlēšanās, jo viņš ticēja, ka viņa partija tajās zaudēs. Mēs balsosim par valdību, kuras sastāvā būs ministrs, kas pat ir pārspējis Solvitu Āboltiņu un ir zaudējis tik daudz, ka paša partijas biedri viņu ir nosvītrojuši uz pēdējo vietu. Un es runāju par Ilzi Viņķeli. Mēs balsosim par Viņķeļu klanu kā Āfrikā, lai Viņķeļu klanam būtu darbs. Mēs balsosim par zaudētāju Imantu Parādnieku, kurš būs jūsu padomnieks demogrāfijas jautājumos (nav šaubu, ka viņam ir pieredze šajos jautājumos). Mēs balsosim par zaudētāju Juri Pūci, kurš ir morāli un politiski atbildīgs Zolitūdes Maxima lietā (atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata) un kura ģimene pārtika no tā, ka saņēma apšaubāma rakstura ziedojumus no politbiznesmeņiem, kā runā prese. (Starpsauciens.) Mēs balsosim par zaudētāju Arti Pabriku, kuram ir jāatskaitās kasierim Edgaram Jaunupam Vecrīgas krodziņos. (Starpsauciens: “Katru dienu!” Zālē smiekli.) Par jūsu valdību šodien balsos arī zaudētājs, kuru rīt izdos kriminālvajāšanai, no jūsu biedra Bordāna kunga partijas. (Starpsauciens.)

Mēs balsosim par zaudētāju valdību, kur nerunās atklātu valodu – pretēji tam, kā ir rakstīts valdības deklarācijas 183. punktā, kur ir noteikts: “Nodrošināsim interešu pārstāvības atklātību un publiskā sektora informācijas atklātību.”

Kariņa kungs, jūs kameru priekšā nespējāt no galvas nosaukt trīs savas topošās valdības prioritātes un meklējāt pēc lapiņas. Jums kā ārzemniekam droši vien nav zināma Latvijas reālā politika. Lai jums būtu vieglāk vadīt šo valdību, es šo reālo politiku jums atklāšu. Jūsu valdību vadīs zaudētājs Artis Kampars, kura cilvēks būs jūsu biroja vadītājs. Es nezinu, vai jūs to zinājāt, bet to zina visa Saeima. (Zālē smiekli.) Jūsu valdību vadīs vēl viens kasieris Edgars Jaunups, kurš šobrīd kā tajos pašos kuluāros, kur mēs šeit runājam un stādām valdību, esot apkrāmēts ar noklausīšanās ierīcēm slavenās Martinsona aizturēšanas sakarā.

Jums būs grūts uzdevums. Jūs politikā esat no 2002. gada, un visus šos gadus Latvija ir zaudējusi cilvēkus. (Dep. A. Kaimiņš: “Davai, īsāk! Citādi šitais nebeigsies!” Zālē smiekli. Aplausi.)

Jūsu valdību atbalstīs vēl viens zaudētājs, kurš ne tikai ir zaudējis draudzību, bet zaudēs tūlīt arī tautas uzticību. Un tas ir mans bijušais cīņubiedrs Artuss Kaimiņš. (Starpsaucieni: “Šeit runā uzvarētājs!”; “Ooo!” Zālē smiekli.) Mēs atceramies... un Jūlija Stepaņenko jau pieminēja šo faktu – Artuss Kaimiņš ar putām uz lūpām kritizēja Jāni Reiru – bijušo komunistu... Bet laikam, Artus, ir aizmirsts... (Zālē smiekli. Starpsaucieni. Dep. A. Ašeradens: “Pietiek, uzvarētāj Gobzem!”)

Šodien mēs zaudēsim... šodien mēs zaudēsim visi. (Dep. K. Feldmans: “Runā vienskaitlī!”) Mēs zaudēsim uzticību Latvijas parlamentam, mēs zaudēsim uzticību demokrātijai. Un pats trakākais – pats trakākais, ka mēs zaudēsim, lai iegūtu, jo citreiz zaudējot cilvēkiem atveras acis. Un šis patiesības mirklis diemžēl ir attiecināms arī uz maniem frakcijas biedriem. Jo arī jūs zaudēsiet to uzticību, kuru jums deva vēlētāji. Šis patiesības mirklis ir svarīgs, lai Latvijas sabiedrība varētu pamosties. Esmu pārliecināts, ka, apstiprinot šo zaudētāju valdību, agrāk vai vēlāk Latvijas sabiedrība modīsies.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mums debatēm ir palikušas 12 minūtes. Debašu laiks ir 15 minūtes. Cileviča kungs, vai jūs iekļausieties 12 minūšu laikā? (Dep. B. Cilevičs: “Ceru, ka jā.”)

Vārds deputātam Borisam Cilevičam. 

B. Cilevičs (SASKAŅA).

Cienījamie kolēģi! Ministru kabinetu, kuru mums šodien piedāvā apstiprināt, visprecīzāk būtu nosaukt par kapitulācijas valdību. Pirms vēlēšanām jaunās partijas nāca klajā ar vairākām idejām un saukļiem. Dažas idejas bija acīmredzami naivas un nereālas, vairākas – klaji populistiskas, tomēr bija redzama degsme, patiesa vēlme uzlabot situāciju mūsu valstī.

Trīsarpus mēnešu laikā, kamēr notika kaulēšanās par valdības veidošanu, šī degsme un vēlme nozuda. Tagad jaunās partijas ir gatavas atdot varu atpakaļ vecajām partijām un piekrīt spēlēt statistu lomu veco partiju vadītajā valdībā.

Bordāna kungs, gods kam gods, būdams tieslietu ministrs, jūs godīgi centāties cīnīties pret maksātnespējas administratoru mafiju. Jūsu toreizējā partija jums to neļāva. Tagad jūs pārstāvēsiet citu partiju, bet strādāsiet koalīcijā ar to pašu veco partiju, kas, vienkāršoti sakot, ilgus gadus politiski “jumtēja” šo mafiju. Es necitēšu kolēģa Juraša vārdus. Bordāna kungs, jūs tiešām ticat, ka šoreiz jums to ļaus? OIK sistēma, precīzāk – afēra, ar kuras palīdzību visi Latvijas iedzīvotāji, tostarp maznodrošinātie, sameta, lai samaksātu vairākus miljonus uzņēmējiem, daudzi no kuriem, maigi izsakoties, bija ne pārāk godīgi. Tagad šo sistēmu likvidēs tie paši cilvēki, kas to veidoja un vairākus gadus atbalstīja. Viņi vai – labākajā gadījumā – viņu pārraudzībā jūs plānojat arī, kā deklarācijā teikts, izvērtēt obligātā iepirkuma komponentes izveidošanas un ieviešanas tiesiskumu. Nu apsveicu vēlreiz!

Zakatistova kungs dedzīgi iestājās pret Koalīcijas sadarbības padomi, un patiešām izdevās panākt revolucionāras pārmaiņas, kā mums Kariņa kungs stāstīja. Tagad opozīcijas priekšlikumi tiks noraidīti nevis automātiski, bet pēc apspriešanas. (Zālē smiekli. Dep. A. Zakatistova starpsauciens.) Tomēr arī šobrīd spēkā esošajā koalīcijas sadarbības līgumā ir rakstīts tas pats – bez iepriekšējas saskaņošanas sadarbības padomē neatbalstīt likumprojektus, kurus iesniedz opozīcija. Kas ir mainījies? Spīdoša uzvara, Zakatistova kungs! Apsveicu!

Deklarācijas vairākos punktos ir pieminētas inovācijas un jaunās tehnoloģijas. Noteikti to atbalstu. Bet kā deklarācijas veidotāji to saprot? Teiksim, sadaļā par medijiem tiek minēta Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, bet ne vārda par sabiedrisko mediju portālu, kas strauji kļūst par vadošo platformu sabiedrisko mediju satura izplatīšanai. Šķiet, kolēģi, jūs vēl dzīvojat 20. gadsimtā. Vēl vairāk. Jūs, tāpat kā vismaz pēdējās piecas valdības, solāt nodrošināt sabiedrisko mediju pieejamību pierobežas zonā un plānojat tērēt naudu jaunu apraides torņu izbūvei. Tas notiek laikā, kad daudzas Eiropas valstis vispār pārtrauc zemes apraidi un vēl vairākas plāno to pārtraukt tuvākajā nākotnē. Tāda ir jūsu izpratne par mūsdienu tehnoloģijām? Baidos, ka ar šādu pieeju vienīgais, ko sagaidīsim, būs jauni iztērētie miljoni jaunai e-skolai un e‑veselībai.

Pašvaldības. Daudz skaistu vārdu, bet būtībā jūs gribat turpināt to pašu veco politiku, kas acīmredzami ir pretrunā ar subsidiaritātes principu. Uzvelt pašvaldībām arvien vairāk funkciju un pienākumu sociālajā jomā un atvēlēt tām arvien mazāku ienākumu avotu, tātad resursu šo funkciju izpildei. Vienkārši runājot, – ja jūs atņemsiet ostu Liepājas pašvaldībai, faktiski atņemsiet pilsētas pašvaldībai kontroli pār vairāk nekā pusi no visas pilsētas teritorijas.

Koncentrēt arvien vairāk resursu valdības rokās, lai pēc tam varētu šantažēt pašvaldības, atbalstīt savējās, tās, kur pie varas ir valdību veidojošo partiju pārstāvji, un nogriezt resursus politiskajiem oponentiem – tā ir sistēma, kas darbojas vēl kopš Šķēles laikiem. (Starpsauciens.) Bet katra jauna valdība to turpina attīstīt.

Īpaši vilšanos sagādā partijas, kas sauc sevi par liberālām. Pūces kungs, cik atceros, tas bijāt jūs, kas vāca parakstus par partnerattiecību likumu. Nez kāpēc es neredzu šī likuma pieņemšanu valdības deklarācijā. (Starpsauciens.) Tātad tas jums bija tikai līdzeklis balsu zvejošanai? Vai jūs nolēmāt pilnībā piekāpties nacionālkonservatīvajiem sabiedrotajiem, jo ministra portfelis ir dārgāks par principiem?

Jūs, it kā liberāļi, jau esat piekrituši tam, ka Latvija iestājas pret ANO centieniem sakārtot migrācijas politiku. Jūs jau esat piekrituši tam, ka mūsu valsts neratificē pat visai nevainīgo Stambulas konvenciju. Jūs atbalstāt daudzveidības izskaušanu izglītībā, bilingvālās izglītības un mazākumtautību skolu likvidāciju – to skolu, kuras veidoja izglītības ministrs Rainis un ar kurām Latvijas amatpersonas lepojās starptautiski un ilgus gadus plātījās visos līmeņos. Jūs pat piekritāt, ka augstskolās ne vairāk kā 20 procentu satura var mācīt angliski, un tajā pašā laikā runājāt par Latvijas augstskolu konkurētspēju starptautiskā līmenī.

Jums pietrūka dūšas, lai atgrieztos pie prezidenta Vējoņa tīri simboliskā priekšlikuma atzīt par Latvijas pilsoņiem visus jaundzimušos bērnus, kuriem nav citas pilsonības. Pārdesmit vēl pat nedzimušus bērnus jūs acīmredzot uzskatāt par drošības apdraudējumu. Jūs saucat sevi par proeiropeiski noskaņotiem, bet pilnībā ignorējat burtiski visu starptautisko organizāciju uzstājīgās rekomendācijas pārtraukt jaunu bezvalstnieku radīšanu Latvijā.

Deklarācijā trīs reizes tiek pieminētas Moneyval rekomendācijas un pausta apņemšanās tām sekot. Kolēģi, vai jūs visi zināt, kas ir Moneyval? Tā ir Eiropas Padomes ekspertu komiteja, kas vērtē dalībvalstu rīcību un sniedz rekomendācijas cīņā pret naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu. Visnotaļ atbalstāmi, ka jūs esat pievērsuši tik lielu uzmanību šīs komitejas rekomendācijām. Bet kāpēc jūs pilnībā ignorējat citu līdzīgu Eiropas Padomes ekspertu komiteju, piemēram, ECRI (Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību) vai Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvās komitejas, atzinumus un rekomendācijas Latvijai? Vēl vairāk – jūs vienkārši slēpjat no sabiedrības šos komiteju atzinumus (piemēram, par daudzveidības izskaušanu izglītībā), tāpat kā EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos pozīciju un rekomendācijas, kas tika izteiktas, tiekoties ar vairākiem Latvijas pārstāvjiem. Es domāju, ka pat vairākumam deputātu par to nav nekādas informācijas.

Jūs saucat sevi par liberāļiem, bet pilnībā kapitulējat nacionālistu, ultrakonservatoru un populistu priekšā, faktiski atbalstot Latvijas kā vienīgās no Baltijas valstīm urbanizāciju un pievienošanos tai Eiropas Savienības dalībvalstu grupai, kas atklāti iestājas pret principiem, uz kuriem balstās mūsdienu Eiropas Savienība. Pavļuta kungam tā ir svētku diena. Apsveicu vēlreiz! (Starpsauciens.) Protams, jums būs svarīgas funkcijas jaunajā valdībā – PR funkcijas.

Rinkēviča kungs kā ārlietu ministrs, tiešām augstas klases profesionālis, tēlos Latvijas eiropeisko seju un prasmīgi skaidros, ka mums joprojām ir īpaša situācija, kas traucē ievērot tādus Eiropas principus kā cieņa pret daudzveidību vai minoritāšu tiesības.

Sena gudrība māca, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Es ticu, ka nodomi jums tiešām bija labi. Bet ceļš sanāca kā vienmēr!

Mēs, frakcijas SASKAŅA deputāti, neatbalstīsim šo kapitulācijas valdību. Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi, acīmredzot debates turpināsim pēc pārtraukuma.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu!

Vārds Saeimas sekretāra biedrei Marijai Golubevai reģistrācijas rezultātu nolasīšanai, kolīdz tie sagatavoti.

M. Golubeva (13. Saeimas sekretāra biedre).

Nav reģistrējušies: deputāts Aldis Gobzems... (Troksnis zālē.) Jānis Reirs.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 14.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja

Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Aicinu ieņemt vietas Sēžu zālē, lai varam turpināt Saeimas ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Turpinām debates.

Kolēģi! Aicinu ieņemt vietas Sēžu zālē, lai varam turpināt debates!

Latkovska kungs, es būtu jums ļoti pateicīga, ja mēs varētu sākt Saeimas darbu pēc pārtraukuma.

Vārds deputātei Ingai Goldbergai.

I. Goldberga (SASKAŅA).

Cienījamie kolēģi! Tā nu ir sanācis, ka sēžu laikam nepareizajā pusē, tur – aiz tās lielās sienas, un uz piedāvāto Artura Krišjāņa Kariņa valdības deklarāciju varu skatīties kā iedzīvotājs, kura dzīvi turpmākos gadus tā iespaidos, vai kā pieredzējis pašvaldības darbinieks, kuram liela daļa no plānotā būtu jāīsteno.

Ļoti gribu ar jums padalīties, kas no tā ir sanācis. Tā kā esmu Eiropas Savienības ārējās pierobežas vietējās pašvaldības iedzīvotājs, es turpmāk uz Rīgu un no Rīgas došos ar elektrovilcienu. Presē raksta, ka arī uz Ventspili, bet nu īstenībā Ventspils man nemaz nav vajadzīga.

Iespējams... Jo projekts vēl tiks vērtēts, iespējamā dzelzceļa elektrifikācija laikam aizstās Daugavpils lidostas projektu, ko solīja gandrīz visas partijas pirms un pēc vēlēšanām. Tātad Daugavpils lidostas, visticamāk, nebūs... un dzelzceļa elektrifikācija – tikai varbūt. Visas cerības uz autoceļiem (Starpsauciens: “Uz kuriem autoceļiem?”), kuru uzturēšanu valsts plāno uzlabot. Finansējums tam tiks atrasts, mazāk intensīvos ceļus nododot pašvaldībām bez finansējuma, protams. Pie mums visi ceļi ir mazas intensitātes.

Jācer, ka pierobežā tiks saglabātas ne tikai mazās skolas, bet arī bērni un viņu vecāki. Viņiem ir uzlikts ļoti liels pienākums – sargāt Eiropas Savienības ārējo robežu, kļūt par drošības garantu. Laikam šajā brīdī man ir jābūt ļoti lepnai, bet, zinot, cik plānojam tērēt valsts aizsardzībai, jūtos mazvērtīga.

Un vēl. Ja kaut kas notiks, nedod Dievs, uz optimizēto slimnīcu es gan vairs netikšu.

Rakstot latgaliski (tikai vēl nezinu, kura būs pareizā latgaliešu rakstu valoda, jo par to notiek strīdi), mēs visi saliedēsimies, runājot latviešu valodā. Un galvenais – beidzot uzzināsim, kas notiek Latvijā, jo tiks uzbūvēti jauni apraides torņi. Atļaušos ieteikt – varbūt ir vērts padomāt arī par saturu, nu, piemēram, veidojot Latvijas Televīzijas studiju reģionā. Viena nianse – esam aizmirsuši, ka tehnoloģijas attīstās ļoti ātri. Un arī manā pierobežā ir gan internets, gan televīzija. Taisnības labad jāteic, ka to nenodrošina sabiedriskais medijs un tas ir dārgi.

Esmu arī pagodināta, ka vienīgais reģions, kas nosaukts deklarācijā, ir Latgale. Visi gan pirms tam skaļi paudām, ka Latgales rīcības plāns vai programma ir būtiski jāmaina, ja gribam mainīt situāciju reģionā, bet tam, protams, vajag naudu. Tad jau, lai nomierinātu vienmēr neapmierināto Latgali, atstāsim visu, kā ir. Vienmēr būs, uz ko atsaukties un atrunāties, ka darām vairāk nekā citos reģionos. Tikai visi jau zinām, ka patiesība ir pavisam cita. Nu, labi, lai paliek tas iedzīvotājs. Pats vainīgs, ka nav aizbraucis.

Kā klāsies pašvaldībām? Ilgi tapusī Kariņa kunga valdības deklarācija satur virkni uzdevumu, kuri īsā laikā jāveic pašvaldībām, – jāoptimizē skolu sistēma, slimnīcu tīkls, jāizveido ģimenēm draudzīga vide, jāuzlabo sociālie pakalpojumi, jāpiesaista privātie investori, jāpārņem ceļu uzturēšana. Un ir arī ļoti, ļoti daudzi citi uzdevumi. To var veikt stipras pašvaldības ar stabilu finansējumu un – galvenais – skaidru normatīvo aktu bāzi.

To gan šī deklarācija nesola. Gluži pretēji. Pašvaldības gaida haoss un nepārtraukto reformu turpinājums. Turklāt – nevis pabeidzot iesākto, bet sākot visu no gala. Plānots reformēt gan administratīvi teritoriālo iedalījumu, kura aprises šobrīd pat nav nojaušamas, gan pašvaldību darbu, solot jaunu likumu par vietējām pašvaldībām un izmaiņas vietvaru finansēšanas modelī. Un tas viss – līdz 2021. gada vēlēšanām. Ambiciozi! Bet ar labu motivāciju to varbūt var arī izdarīt.

Taču ar motivāciju būs problēmas, jo paredzēts stiprināt pašvaldību kontrolējošo institūciju kapacitāti. Es gan nezinu, kura ir tā institūcija, kas tikai kontrolē pašvaldības. Tādējādi topošā valdība skaidri pauž, ka tā neuzticas un savu ieceru īstenošanā neredz sabiedrotos vietējo vēlēto institūciju vidū.

Uzskatu, ka panākt tiešām pozitīvas pārmaiņas valstī var nevis pretnostatot dažādas valsts pārvaldes institūcijas, bet sadarbojoties, uzticoties un strādājot vienam kopīgam mērķim.

Man jāatzīstas, ka nevarēšu balsot par piedāvāto valdību, un galvenais iemesls nav iepriekš minētais. Galvenais iemesls ir valdības veidošanas process, kas uzskatāmi parādīja ignoranci un necieņu pret lielu sabiedrības daļu, kuru pārstāvu arī es.

Nobeigumā es vēlos pateikties Māra Kučinska valdībai par daudzajiem paveiktajiem labajiem darbiem un zināmu stabilitāti. Tas nav tikai mans viedoklis. Valdības deklarācijā, par kuru šodien runājam, es pirms redaktora saskaitīju 26 lietas, kuras plānots turpināt. Kolēģi, pēc redaktora saskaitīju 38 lietas... un turpina jau tikai labas lietas.

Ja šodien Kariņa kunga valdība tomēr tiks apstiprināta, novēlu, lai tie, kas būs pēc jums, atrastu vismaz 26 labas lietas, ko turpināt. Par spīti cinismam, kas bieži valda šajā zālē, es arī turpmāk uzrunāšu jūs “cienījamie kolēģi”!

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Evijai Papulei.

E. Papule (SASKAŅA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Ministru prezident! Kolēģi! Valdība un valdības darba plāns jeb deklarācija rāda politiķu profesionalitāti un apņemšanos strādāt Latvijas iedzīvotāju labā. Visu iedzīvotāju labā. No šīs Saeimas vēlētāji sagaida labklājību, darba iespējas, garantētu veselības aprūpi un modernu izglītību. Jā, arī jaunus politiķus, pat piedodot pieredzes trūkumu. Pārmaiņas visā.

Valdības deklarācijā Ministru kabineta amatpersonas uzskatāmi rāda vispirms tos, kuri būs atbildīgi par tautas vēlmju īstenošanu, un tad tos, kuri to paveiks – attiecīgo amatpersonu varēšanu. Ar neslēptu interesi gaidījām trešo, laika ziņā visilgāko mēģinājumu izveidot Ministru kabinetu un valdības deklarāciju. Ko sagaidījām? Jā, valdošo grupu. Un grupas nominācijas tiešām pārsteidza. Ne tikai sākot ar vietas un nodarbes atrašanu Ministru kabinetā tautas neatbalstītiem un neievēlētiem cilvēkiem, bet arī ar izveidotu jaunu posteni, kura nominanta personiskā piemēra atbilstība tam izraisa – mazākais – ironiju. Iespējams, posteņu un nominantu saraksts vēl turpinās pārsteigt. Potenciālo ministru vidū maz ir to, kurus var saukt par jauniem amatos. Jums tas ir izdevies. Nenoliedzami. Bet vai vēlētāji to gaidīja un gribēja? Vai Latvijas vēlētāji, prasot jaunu politiku, ir pelnījuši vēl atmiņā palikušas, neaizmirstamas personālijas un veco stilu, to, ka iepriekšējās politikas pieredzējušie politiķi ieņems ministru posteņus un Saeimā neievēlētie – augstus amatus? Tā jūs pildāt savus solījumus.

Ko rāda deklarācija jeb darāmo darbu saraksts? Šoreiz vairāk būtu jāsaka – apcerējums. Starp citu, ja vēlaties attīstīt valsti, tad dodiet savai tautai, savas valsts tautai, darbu, rūpējieties par veselību un gādājiet labu izglītību. Vai ne, kungi un dāmas?

Protams, valdības deklarācija kā savdabīgs literatūras paveids var ietvert arī vispārīgas frāzes, zināmus saukļus, mazliet populisma, tā teikt, valodas specifiku. Un tomēr. Ne jau viss teksts. Valdības deklarācijā var nesaukt daudzus konkrētus skaitļus, tomēr tai ir jāparāda iecerētie reāli sasniedzamie rezultāti, nu vismaz kāda no galvenajām sadaļām vai jomām, un tajās ir jānosaka izmērāmi lielumi, darba rezultāti, lai paši atbildīgie ministri un arī vecie padomnieki var redzēt un vēlētāji var savā dzīvē skaidri sajust jūsu sasniegto vismaz nodarbinātībā, veselības aprūpē un izglītībā. Bet aiz vispārējām frāzēm meistarīgi, var tā teikt, vecā skola ir paslēpusi arī bīstamības. Piemēram? Piemēram, apņemšanās palielināt budžetu ir bez seguma un patiesas informācijas, kam atņemsiet. Daži konkrēti darbi spilgti iezīmē šauras personāliju intereses vai ambīcijas sliktajā nozīmē. Vietumis izkristalizējas vēlme amata pilnvaras izmantot politiskajai atriebībai, kas atbilstu potenciālās amatpersonas gaumei.

Nebūsiet izbrīnīti, ja es patiesi cerētu, ka izglītība ir prioritāte. Un es patiesi cerēju ieraudzīt, ka izglītība ir prioritāte. Pirmsvēlēšanu diskusijās diezgan kaismīgi gan Jaunā konservatīvā partija, gan “Attīstībai/Par!”, gan it īpaši “KPV LV” solīja kardinālas pārmaiņas, kritizējot itin visu izglītības sistēmā. Un ko varam lasīt darāmo darbu apcerējumā? Vārdi latviešu valodā, arī valdības deklarācijā kā literatūras paveidā, parāda visu, īpaši – izvēlētie darbības vārdi, jo latviešu valoda ir verbu jeb darbības vārdu valoda. “Turpināsim”, “konsekventi turpināsim”, “turpināsim pilnveidot”, “veicināsim”, “izvērtēsim”, “iedrošināsim”, “sekmēsim”, “pakāpeniski pilnveidosim”, “turpināsim atbalstīt”, “vērtēsim iespējas”, “spēcināsim kapacitāti”, “celsim prestižu”, “atbalstīsim finanšu pieaugumu”... jā, ir arī daži “nodrošināsim”.

Ne vārda par konkrētiem skaitļiem finansējuma pieaugumam jeb tieši par cik lielu summu pieaugs naudas apjoms izglītībai, zinātnei, sporta nozarei, pedagogu atalgojumam. Kur konkrēti, ekonomiski pamatoti skaitļi? Kur redzama kaut apņemšanās izpildīt jau esošās likuma normas, piemēram, zinātnei? Tikai teikts – pakāpenisks un likuma normām atbilstīgs palielinājums. Vai valdībai nebūtu skaidri jānorāda skaitlis, lai zinātnieki beidzot varētu būt aktīvi Latvijas ekonomikai?

Visi, arī SASKAŅA, atbalstīja mācību satura atjaunotni un jaunas pieejas mācību satura apguvei izstrādi un ieviešanu. Bet ko atrodam darāmo darbu apcerējumā, tas ir, deklarācijā? Vienu ļoti īsu teikumu: “Turpināsim...” Ne vārda par finansējuma pieaugumu šai jomai, kas vitāli svarīga valsts attīstībai, demogrāfiskai ataudzei, nozīmīgai reformai. Tikai – “turpināsim”.

Starp citu, ne vārda par šābrīža krīzes risināšanu skolās visā Latvijā, proti, skolotāju, jaunu skolotāju, piesaisti darbam skolās tagad. Jā, ir frāze vai sauklis: “Celsim pedagoga profesijas prestižu.” Toties – ar kādiem līdzekļiem? Stiprinot mentoru institūciju. Situācijā, kad mācību stundās nav fizikas, matemātikas, ķīmijas, angļu valodas, latviešu valodas skolotāju, tagad radīsiet vēl tos, kuri dod padomus?! Vai cerat uz ierēdņu attapību? Valdīsiet taču jūs! Jā, iespējams, ka angļu valodas un citu svešvalodu skolotājus tiešām vairs nevajadzēs, jo pārsvarā runājat par novadu mācību, par to, ka visu latviski pat latviešiem, un akcentējat izglītības pārmaiņas, tostarp ieviešat papildu rakstību vienā Latvijas reģionā (mums vēl vismaz līdz nākamajai novadu reformai un atbilstoši Satversmei to ir vairāk).

Starp citu, Satversme vismaz vēl šobrīd garantē tiesības izglītībā arī citām tautībām Latvijā. Bet tā tas nav šajā darāmo darbu apcerējumā.

Vēl viens no priekšvēlēšanu solījumiem bija saglabāt mazās skolas. Jā. Redzams, ka tās būs tikai pierobežā, tajā pusē, kur Latvijai ir ārējā Eiropas Savienības robeža. Bet šādas skolas ir arī Latvijas vidienē. Vēl vairāk – izskatās, ka pamatskolu skaits, jūsuprāt, arī ir pārskatāms.

Jāatzīst, ka esat pārspējuši iepriekšējos saimniekotājus izglītības jomā. Nu ja, premjera amata kandidāts jau pārstāv tos, kuri ilgi ir noteikuši lietas izglītībā. Esat labi mācekļi, bet nekā no jaunās politikas, no inovācijām izglītībā, nekā no modernas izglītības, tai skaitā augstākajā izglītībā. Formālas normatīvo aktu birokrātijas līmeņa izmaiņas nepaaugstinās izglītības konkurētspēju, nemaz nerunājot par eksportspēju. Ne jau konsolidācija... un atkal sen dzirdēts vārds... veicinās pētniecību un zinātniskās domas esību. Izglītībai ir jādod iespēja elpot vispirms ar finanšu pieejamību, kas nosaukta konkrētos skaitļos.

Skaidrs, kāpēc deklarācijā galvenokārt ir vārdi “turpināsim”, “pilnveidosim”, “konsekventi turpināsim”. Ja valdošo grupu vadīs vecā, šajā Saeimā pati nelielākā partija tandēmā ar pieredzes trūkumu, tad laikam nevar gaidīt jaunu politiku un mērķtiecīgu darbu.

Izglītība, tavs vārds būs staipīšanās, iznīcība, represijas un panīkums. Lai veicas, un es ceru, ka ne ilgi!

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Vitālijam Orlovam.

V. Orlovs (SASKAŅA).

Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Tagad mēs visi esam iepazinušies ar Artura Krišjāņa Kariņa valdības veidoto deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību. Man kā ārstam un cilvēkam, kurš ilgus gadus strādājis Sociālo un darba lietu komisijā, īpaši nozīmīga, protams, ir deklarācijas daļa par veselības aprūpi. Kā redzams, tai veltīti vispārīgi pieturas punkti nepilnas pusotras lapas apmērā.

Cienījamie kolēģi! Piedāvāju jums ieskatīties jūsu partiju priekšvēlēšanu programmās. Tik daudz konkrētu piedāvājumu un risinājumu! Teiksim, Jaunās VIENOTĪBAS priekšvēlēšanu programmas piedāvājums, ierosinājums bija bezmaksas ikgadējā veselības profilakse. Ļoti labs piedāvājums, kurš nezināmu iemeslu dēļ nav atspoguļots valdības deklarācijā.

KPV LV. Protams, priekšlikums jāpārstrādā, bet tas lasāms tā: “Lielāks finansējums ģimenes ārstiem, mazāks birokrātisks slogs ģimenes ārstiem, vairāk profesionālu ārstu, vairāk ārsta laika pacientiem, veselāka sabiedrība.” Arī ļoti labs, bet pārstrādājams priekšlikums, kuram ir jābūt valdības deklarācijā.

“Attīstībai/Par!”. Konkrēti: “Veselības aprūpes finansējums 10 gadu laikā palielināms līdz 10 procentiem no IKP.” Ļoti skaidrs un konkrēts piedāvājums ar pieaugumu katru gadu. Arī tā nav valdības deklarācijā.

Nacionālā apvienība. “Jāievieš princips, ka zemāka riska pacienti tiek ārstēti zema apjoma iestādēs, bet augsta apjoma iestādes paredzētas augsta riska pacientiem.” Labs priekšlikums ir arī par Veselības tehnoloģiju novērtēšanas centra izveidošanu. Labs priekšlikums, bet kāpēc tas nav atspoguļots, arī nav saprotams. 

Jaunā konservatīvā partija. Atvainojiet, jūsu priekšvēlēšanu programmā veselības aprūpes jomā nav nekā vērā ņemama... ne tikai es, bet arī valdības deklarācijas veidotāji... Bet jūsu ideju par ostu pārņemšanu es piedāvāju pārstrukturēt par slimnīcu pārņemšanu valsts īpašumā, un tas, manuprāt, atrisinās visu problēmu ar finansējumu, ar tehnoloģiju iepirkšanu – visus jautājumus, kuri skar reformu veselības nozarē, plānojot samazināt slimnīcu skaitu.

Lūk, par šādu noteiktu, konkrēti izstrādātu priekšlikumu pilnu deklarāciju varētu balsot. Šobrīd tik abstraktu un vietām neskaidru deklarācijas tekstu es nevaru atbalstīt, tādēļ balsošu “pret”.

Strādājot Sociālo un darba lietu komisijā, man ir izveidojies skaidrs redzējums, ka risināt konkrētas problēmas var tikai ar konkrētiem piedāvājumiem. Aplūkojot iepriekš minētos partiju programmu solījumus un partijas SASKAŅA programmas nostādnes, šajā sasaukumā sniegšu priekšlikumus dažādos likumos, lai ne tikai īstenotu to, ko apsolīja SASKAŅA priekšvēlēšanu laikā, bet arī lai īstenotu to, ko jūs apsolījāt saviem vēlētājiem. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Ādamsonam. 

J. Ādamsons (SASKAŅA).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Kariņa kungs noteikti ir labs cilvēks, bet latviešiem ir tāds teiciens, ka labs cilvēks – tā nav profesija. Kariņa kungs savulaik bija ekonomikas ministrs – 2004.–2006. gadā, ja nekļūdos. Tieši tajā laikā tika ielikti pirmsākumi OIK sistēmai, par kuru mēs jau runājām iepriekšējā Saeimas sēdē. Tajā laikā Kariņa kungs kā ekonomikas ministrs parakstīja vairākus dokumentus, kurus pēc tam... kuri pēc tam tiesas ceļā tika atzīti par nelikumīgiem un atceļamiem. Tajā laikā Kariņa kungam kā ekonomikas ministram... viņa vadītajai ministrijai bija jāizstrādā un jāapstiprina valdībā tautsaimniecības mobilizācijas plāns, kuru apstiprināja tikai pēc opozīcijas uzstājīgas darbības 2013. gadā, ja es nekļūdos.

Pa starpu par ekonomikas ministriem vēl piestrādāja Kampara kungs un Pavļuta kungs. Rezultāti ir tādi, kādi tie ir.

Labi, ka Kariņa kungs vēstures ekskursā neaizgāja līdz Trinidadai un Tobago, kuras bija Kurzemes hercogistes kolonijas, citādi mums būtu problēmas... Labi, ka netika pieminēts, kā zviedri iekaroja Rīgu, kā poļi šeit dancoja... un tamlīdzīgi.

Bet ko tad mēs varam palasīt par to, kas skar valsts drošību un ar to saistītām problēmām? Kas tad ir tie cilvēki, kas īstenos šos drošības pasākumus? Nu, pirmām kārtām jāteic, ka konkrētības nav nekādas. Atkal par aizsardzības ministru tiks iecelts cilvēks, kura vadībā bruņotie spēki tika novesti līdz kliņķim, finansējums tika samazināts. Pabrika kungs, tad atcerieties, ka no šīs tribīnes es jūs kā aizsardzības ministru aicināju palielināt finansējumu Aizsardzības ministrijai līdz diviem procentiem! (Dep. A. Pabrika starpsauciens.) Arī balsojām. Jūs balsojāt pret.

Un visi tie saukļi, kas šeit izskan, nav ne ar ko motivēti. Atcerēsimies arī, Pabrika kungs, ka tās sarūsējušās bruņumašīnas, kuras mēs iepirkām... visi tie konkursi tika rīkoti jūsu laikā. (Dep. A. Pabrika starpsauciens.) Un aizsardzības nozare sāka atgūties tikai pēc tam, kad jūs pametāt šo posteni. Sākās kaut kāda attīstība.

Ja mēs paskatāmies uz šo deklarāciju, tad redzam, ka ir ļoti daudz kas rakstīts tā... ļoti vispārējās frāzēs.

Viena no lielākajām problēmām drošības sistēmā bija jūsu, Pabrika kungs, kolēģe Mūrnieces kundze – iekšlietu ministre, kuras darbības rezultātā Valsts policija tika novesta līdz kliņķim, tā ka vēl līdz šim brīdim nekādi nevar atgūties. Tika likvidēta vienīgā mācību iestāde, kura gatavoja tiesībaizsardzības sistēmas darbiniekus, taču šajā deklarācijā pat pušplēsta vārda nav par to, ka tāda būtu jāatjauno, kaut gan 12. Saeima pieņēma lēmumu, kas būtu it kā obligāts visiem pārējiem... lēmumu, ka šī mācību iestāde būtu jāatjauno. Mums būtu beidzot jāatjauno arī zinātne... tas, kas skar drošības jomu... nevis tā, kā tas viss kaut kur pagrīdē tagad eksistē... bet ir vajadzīgs kaut kāds institūts, kas gatavo šos materiālus. Diemžēl par to šeit nav nekādas runas.

Nav šeit runas arī par to, ka tika samazināts policistu skaits, ugunsdzēsēju skaits. Vakar Ārlietu komisijas Baltijas lietu apakškomisijas sēdē ugunsdzēsēju pārstāvji pateica, ka, lai viņi varētu pildīt savas funkcijas, viņiem vajadzētu papildu 236 štata vietas, kuras savulaik tika likvidētas. Mums iecirkņa inspektori, kuri skaitās uz papīra... viņu atbildības zona ir 70 kilometri – no viena pagasta līdz otram. Viens pagasts ir vienā Daugavas pusē, otrs ir otrā Daugavas pusē. Jautājums – kā tad viņi pilda savus pienākumus? Viņi nav spējīgi to darīt. Kā var pildīt?! Un ko mēs varam prasīt no tiesībaizsardzības sistēmas darbiniekiem, ja viņiem nav nepieciešamās izglītības, ja viņi pie labākās gribas nevar izdarīt to, kas būtu jādara? Tā vien šķiet, ka šī ir jauna vecā valdība, jo daudzus pārstāvjus, ar kuriem esmu strādājis Ministru kabinetā, es pazīstu.

Kaut vai tā pati obligātā veselības apdrošināšana. Tēraudas kundze laikam atceras, ka 1995. gada aprīlī Māra Gaiļa vadītā valdība apstiprināja un konceptuāli atbalstīja obligāto veselības apdrošināšanu. Divdesmit trīs gadus pie varas ir bijušas tā saucamās labējās valdības, bet līdz šim to nekādi nevar ieviest.

Tā varētu turpināt daudz.

Ar ko mēs lepojamies attiecībā uz migrāciju? Par to es runāju arī iepriekšējā parlamentā. Mums tādu kā lepnumu izsauc tas, ka Latvijā ir bargi laika apstākļi un līdz ar to migranti šeit negrib palikt. Mēs klusībā aplaudējam tiem Latvijas valsts izzadzējiem, kuru dēļ Latvija ir nabadzīga valsts un mēs nevaram migrantus uzturēt. Klusībā priecājamies, ka Irānas, Turcijas un Krievijas koalīcija sagrāva “Islāma valsts” teroristus, līdz ar to bēgļu plūsma uz Eiropu ir samazinājusies. Par to mēs runājam. Bet ko darām vai ko esam spējīgi darīt? Un vai ir kādas izredzes kaut ko panākt un uzlabot?

Es tā padomāju, un tāda interesanta analīze... Katrai valdībai ir bijusi sava banka, kas jālikvidē! Bija Parex banka – valsts dotēja banku ar 250 milj... es atvainojos, ar vienu miljardu. Rezultātā banku “Citadele” pārdeva par 70 miljoniem. Ļoti labs bizness. Pēc tam bija Latvijas Krājbanka – nu jau citai valdībai. Tagad – “ABLV Bank”, attiecībā uz kuru metodoloģiskās rekomendācijas nevar apstiprināt septiņus mēnešus, un klusībā viens otrs arī no valdības veidotājiem cer, ka pašlikvidācijas vietā panāksim likvidāciju. Tad atkal uzdarbosies Tiesu administrācijas mafija vai tiesu izpildītāji un varēs kādu žūksnīti iebāzt kabatā.

Var jau turpināt ļoti daudz par to, kas ir solīts un kas nav izdarīts. Jautājums – uz kurieni mēs ejam? Vai attaisnojam tās cerības, kuras uz mums ir likusi sabiedrība, – ka veidosim jaunu politiku, jaunu drošības sajūtu un tā tālāk? Diemžēl ne. Es to nekādā veidā neredzu valdības deklarācijā.

Manī izbrīnu radīja... Otrdien bija komisijas sēde... pareizāk sakot, trešdien. Mēs uzklausījām speciālistu jautājumos par naudas atmazgāšanas situāciju Latvijā. Ar lepnumu tika paziņots, ka no Latvijas pēdējā gada laikā ir aizplūduši deviņi miljardi eiro nerezidentu naudas. Klausieties! Ne visa nerezidentu nauda ir nelikumīga un netīra. Jā, tā ir jākontrolē, bet par kontroles mehānismu mums ir jārūpējas un vainīgie jāsauc pie atbildības. Tomēr, kad sāc uzdot jautājumus, kādi jums ir štati, kāds ir atalgojums un vai speciālisti spēj tikt galā ar to darba apjomu, kāds viņiem ir uzticēts... Nē! Par ko mēs runājam? Tās ir ļoti skaistas frāzes.

Kā es jau teicu, Kariņa kungs, gan jūs, gan daudzi jūsu potenciālie ministri ir labi cilvēki, bet diemžēl tā nav profesija.

Un nobeigumā es citēšu Ojāru Vācieti, kuram ir ļoti laba četrrinde:

“Tu vari būt par pašu dzelzi cietāks,

Un tomēr būsi nemanāms un sīks,

Ja nenostāsies tajā dzīves vietā,

Kur tu visvairāk esi vajadzīgs.”

Es uzskatu – Kariņa kungs nav īstajā vietā. Ejiet uz Eiropas Parlamentu! Nemaisiet šeit gaisu!

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Didzim Šmitam.

D. Šmits (KPV LV).

Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Pirms dažām dienām vai pirms kādas nedēļas mans partijas biedrs Romans Justs publiskoja sociālajā tīklā savu vēstījumu, savu uzrunu partijas biedriem. Un, starp citu, tur viņš runāja gan par politiķiem pagātnē, gan arī par politiķiem tagadnē un nākotnē. Par pagātnes politiķiem, kuru vārdos mēs šodien saucam ielas un bulvārus, tādiem kā Čakste un Meierovics. Un viņš uzdeva tādu retorisku jautājumu – vai mēs iztēlojamies, ka kādu dienu kāda iela, kāds krustojums, bulvāris vai laukums būs nosaukts, piemēram, Aigara Kalvīša vai Solvitas Āboltiņas vārdā? (Starpsauciens.)

Sākumā es pasmaidīju par to, bet tad aizdomājos un patiesībā arī vēl tagad nedaudz par to domāju. Jo – it kā liekas visiem skaidrs, kāda ir atbilde, lai gan varbūt tā nebūt nav... Mēs visi atceramies, ka mums bija ielas un laukumi, kas tika nosaukti, piemēram, Augusta Kirhenšteina vārdā. Lai gan es esmu beidzis Rīgas Franču liceju – un tehniski tas tā ir –, patiesībā es mācījos franču komunista vārdā nosauktajā, Anrī Barbisa vārdā nosauktajā, Rīgas 11. vidusskolā. Un ko es ar to gribu teikt? Es domāju, ka tas, kā sauks mūsu ielas un bulvārus, skolas un visu citu, būs atkarīgs no tā, vai mēs kopā nākotnē, paaudzi pēc mums, nosargāsim savu valsti. Bet – ne tikai. Tas būs atkarīgs arī no tā, vai mēs nosargāsim mūsu morālās vērtības. Jo, ja mēs rīkosimies tā, kā rīkojamies šodien, tad mums ir visas izredzes jau tuvā nākotnē sagaidīt, teiksim, Jāņa Reira promenādi kādā jaunā vai vecā pilsētā. Un tas sarkasms tāds nosacīts.

Oto fon Bismarks kādreiz teica, ka politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri domā par nākamajām paaudzēm. Diemžēl šodien šeit mēs zem vārda “politiķis” ieviešam pat trešo kategoriju papildus šīm divām. Es nezinu, kā to var nosaukt. Jo šobrīd šajā zālē ir ne viens vien cilvēks, kurš nedomā pat par nākamajām vēlēšanām, kurš domā par esošajiem kriminālprocesiem un par to, vai viņam būs mandāts tuvā nākotnē. Ne tikai domā... Bet zināmā mērā šī valdība ir uzkonstruēta ap to – ap savstarpējiem solījumiem šajā sakarā. To mēs redzēsim pavisam drīz. To mēs redzam jau šodien. Es nezinu, vai ir iespējams vēl zemāk nolaisties!

Es gribu arī izmantot iespēju un vērsties pie Ministru prezidenta Māra Kučinska, kurš zina, ka es esmu viņu daudz kritizējis, un kaut kādā ziņā atvainoties. (Starpsaucieni.) Jo tas, kas būs... Es nevaru iedomāties, ka jau rīt es nožēlošu, ka jūs neesat premjerministrs. (Zālē smiekli.) Bet šis laiks nebūs ilgs – tā ir labā ziņa. Šis laiks nebūs ilgs. Un tā tumšākā nakts daļa ir pirms rītausmas.

Es atgādināšu visiem, ka rīt būs jauna diena, rīt būs jauna Saeimas sēde. Un tajā Saeimas sēdē būs ļoti svarīgs jautājums starp citiem jautājumiem. (Starpsauciens no JK frakcijas: “Jurašam atvainojies!”) Jautājums rīt būs par to – mēģināsim definēt, kas ir bezkompromisu tiesiskums. (Starpsauciens.) Rīt! Un pēc tam mēs mēģināsim definēt, kas ir atbildīga rīcība, un spriedīsim par to, vai Saeimai ir jāpieņem lēmums, kas attiecas uz pašas Saeimas deputātiem... par kriminālprocesiem... un runāsim par to, vai grozīsim Saeimas kārtības rulli vai ne.

Nupat starpbrīdī pie manis pienāca Ministru prezidenta preses sekretārs Andrejs Vaivars un teica: “Redzi, Didzi, tu kādreiz bērniem varēsi teikt – nu, es varēju būt ministrs, bet nebiju.” Es gribēju Andrejam... tu droši vien zālē esi kaut kur... nesanāca atbildēt... gribēju atbildēt, ka man ir daudz svarīgāk tas, kā es jutīšos, kad mani bērni būs redzējuši, ka es brīžos, kad bija jāpieņem svarīgi lēmumi un kad es varēju tos pieņemt, esmu rīkojies atbilstoši sirdsapziņai, pārliecībai un saviem principiem. Jo patiesībā tā ir vienīgā iespēja – cerēt, ka mani bērni kādreiz dzīvē rīkosies tāpat, jo nav jāaudzina bērni, ir jāaudzina sevi. Viņi tik un tā rīkosies līdzīgi jums. 

Es neaicinu šodien mainīt kāda uzskatus, jo tas ir bezjēdzīgi. Es zinu, ka līgumi starp partijām ir noslēgti un katram ar savu sirdsapziņu... jūs balsosiet tā, kā būs... bet es aicinu it īpaši jaunos deputātus... es nedomāju tikai gados jaunos, bet garā jaunos... atcerēties, kāpēc jūs šeit esat, kādu mandātu jums deva, kādus mērķus jūs izvirzījāt. Lai mēs visi ne tikai saviem bērniem, bet visām nākamajām paaudzēm varam skatīties acīs un teikt, ka savā laikā darījām visu, lai tā valsts, kurā viņiem visa dzīve priekšā, būtu labāka par to, kādu mēs saņēmām. Un lai viņi turpina iesākto. Ja viņi to darīs, mūsu valsts uzplauks un zels.

Es aicinu jūs visus rīt šeit tikties un mēģināt definēt pamatjēdzienu “tiesiskums”.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Viktoram Valainim.

V. Valainis (ZZS).

Labdien, augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Manuprāt, šajās vēlēšanās vēlētāji diezgan skaidri pateica, ka šī tomēr ir tā Saeima, kurai būtu jādomā par jaunu politiku, un mums visiem kopā šodien jāpadomā par to, kas tad ir tie cilvēki, kas simbolizē jauno politiku. Šajā gadījumā Kariņa kungs tomēr... Es šodien atkārtošos... es vēl skolā mācījos laikā, kad... 2002. gadā jūs ienācāt politikā kopā ar “Jauno laiku”, ar Einaru Repši. Uz jums diemžēl šis jaunā politiķa apzīmējums nekādi nevar attiekties. Pieredzējis – jā, tā var teikt. Tomēr ne jau to vēlētāji no šajā Saeimā iebalsotajiem deputātiem vēlējās... Lai vai kā, to pašu es nevaru teikt arī par Bordāna kungu, jo tomēr 1994. gads bija laiks, kad jūs stāvējāt šajā tribīnē, uzrunājāt vēlētājus un atbalstījāt kaut kāda veida politikas. Jūs nekādā veidā neesat jaunās politikas simbols.

Ja tā objektīvi paskatās, tad vienīgie, kas šobrīd piedāvā jaunu politiku, ir frakcija KPV LV, jo tiešām visi ministri ir jauni, un es tiešām ļoti cerīgi skatos, kā viņiem ies. Domāju, ka būs pilnīgi jauns skatījums. Par pārējiem ministriem es atturētos šādi teikt.

Attiecībā uz darāmajiem darbiem, kas ir valdības deklarācijā... Vairāki deputāti jau pirms manis nāca, stāstīja par solījumiem, nesolījumiem, un tagad man atkal gribas atcerēties Einara Repšes spārnoto teicienu: “Kā var nesolīt?!” Diemžēl šajā valdības deklarācijā pat īsti nav solījumu. Tie bija līdz 6. oktobrim, pēc tam nozuda. Nu, visiem tas mums jāatzīst... Šajā dokumentā ir atziņas.

Bet man liekas, ka... šajā dokumentā parādās, manuprāt, tas, ka pirmais darbs tiešām, kā Šmita kungs pirms manis jau minēja, ir bezkompromisu tiesiskums. Ko tad mēs...? Viens jautājums – ko mēs darīsim rītdien, otrs jautājums, ko jau presē var lasīt, – par to, kā mēs centīsimies... nu, kāds centīsies glābt deputātu... vai tos deputātus, ko potenciāli varētu izdot, tomēr mēģinās kaut kādā veidā viņiem saglabāt mandātu Saeimā, lai viņi varētu pilntiesīgi darboties. Vai tas ir bezkompromisu tiesiskums, ko mēs esam solījuši vēlētājiem? Manuprāt, nē, un par šo jautājumu, es varu galvot, no šīs tribīnes būs ļoti karstas debates, būs ļoti dažādi viedokļi, un tam visam pamatojums būs jāmeklē.

Nākamā lieta, ko es šeit redzu, ir reģionālā reforma. Un tas ir sakāms par visu šo valdības deklarāciju kopumā – man tiešām liekas, ka šo deklarāciju rakstījuši cilvēki, kuri pārsvarā ir rīdzinieki; ka šī deklarācija ir uzrakstīta, raugoties tieši no Rīgas skatpunkta. Jo attiecībā uz reģioniem mēs redzam tikai to, ka reģionos cilvēkiem, Latvijas iedzīvotājiem... Jūs minat to, ka jūs cīnīsieties... ar pašvaldībām... Jūs jau patiesībā minat to, ka jūs cīnīsieties ar tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo ārpus Rīgas. Vienīgais, kas šeit ir ieguvējs, – manuprāt, šo deklarāciju ar prieku varētu lasīt Nils Ušakovs. Jo tiešām Rīgai būs ziedu laiki. Pārējai Latvijai tādus laikus... nu, būs zināmas grūtības.

To minēja arī Goldbergas kundze pilnīgi precīzi: atdot ceļu uzturēšanu pašvaldībām, nenodrošinot finansējumu, – tas nozīmē to, ka mēs vienkārši norakstām šos ceļu posmus, tie vienkārši netiks... nekas ar tiem netiks darīts. Un šī iedzīvotāju tracināšana nav pirmo reizi.

Šāda iedzīvotāju tracināšana attiecībā uz reģionālo reformu vienmēr ir bijusi. Un vēsturē mēs varam paskatīties, kas notiek tajā laikā, kad tiek bīdītas reģionālās reformas. Tas ir skaļš jautājums. Un tas skaļi izskanēs ne tikai no politiķiem, bet arī no sabiedrības, no cilvēkiem, kas dzīvo tajās vietās, kuru likteni taisāties lemt.

Tajā pašā laikā sabiedrības uzmanība var novērsties no citiem jautājumiem, kas ir jau tādi ekonomiskāki jautājumi.

Un šajā sakarā es skatos uz nākamo lietu, kas mani šajā valdības deklarācijā tiešām uztrauc. Es domāju, mums visiem vajag atzīt to, ka Latvijas valstī privatizācija ir beigusies. Un nevajag mēģināt atvērt debates par stratēģisko aktīvu privatizāciju. Ja skatāmies satiksmes ministra iepriekšējā dzīves pieredzē... es redzu, ka jums ir tiešām ļoti laba pieredze darbā ar kapitālsabiedrībām, ar valsts aktīvu privatizāciju, darbā ar Privatizācijas aģentūru. Šķēles laikā jūs esat bijis ģenerāldirektora palīgs sakaros ar valdību. Tieši tajā laikā, kad tika privatizēti vislielākie aktīvi. Es domāju, šim procesam ir jāapstājas.

Laikā, kopš es esmu Saeimas deputāts, nav notikušas nekāda veida šādu aktīvu... Bija domas, bija visādas idejas, bet nav īstenota nekādu stratēģisko aktīvu privatizācija. (Dep. A. Kaimiņa starpsauciens.) Ja mēs skatāmies uz konkrētām lietām, tad, es domāju, ļoti nopietns jautājums būs par ostu turpmāko nākotni. Es aicinu visus iedziļināties tajā. Vai tas tiešām ir tas, ko mēs gribam, – nodot to visu privātajam sektoram? (Starpsauciens: “Nemelo!”) Tāpat arī Latvijas autoceļu uzturētāji... Es pats biju Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs. Es atceros visas šīs sarunas par to, ka bija ļoti liela uzņēmēju interese, un par to, ka šo uzņēmumu vajadzētu privatizēt, bet tajā pašā laikā mēs... Jāsaprot, ka, to darot, izveidosies milzīgs monopols, kurš var vienā brīdī nostāties pret pašu valsti. Un valstij vairs nebūs nekādu instrumentu, lai kaut kādā veidā nodrošinātu ziemā ceļu tīrīšanu uz valsts galvenajiem autoceļiem. Tā ir viena lieta.

Nākamais. Protams, ZZS deputātu paraksti nav šīs te... Kā nu to sauc? Koalīcijas līgums tas vairs nav, tas tagad būs kaut kāds sadarbības līgums. Nu cerēsim, ka tas atrisinās visu Latvijas iedzīvotāju problēmas. Bet tajā pašā laikā, es domāju, mēs, zaļie zemnieki, būsim konstruktīva opozīcija. Tāpēc es negribu kritizēt. Šobrīd jau jūs tikai sākat strādāt. Un es tiešām no sirds novēlu jums veiksmi šajos darāmajos darbos, bet labprāt gribu piedāvāt arī savu redzējumu atsevišķā jomā, kas šajā deklarācijā nav parādījusies. Un tāpēc es vērsīšos pie “KPV LV”, kuras pārraudzībā būs šīs divas ministrijas – Ekonomikas ministrija un Labklājības ministrija.

Pavisam nesen mūsu “draudīgajam kaimiņam” notika milzīga nelaime – uzsprāga gāzes balons, un sabruka vesela māja. Manuprāt, mājokļu problemātikas ziņā šobrīd Latvijā ir tāds stāvoklis, ka, ja uzbūvēs... kā nu valdības deklarācijā bija... 1000 jaunas dzīvojamās mājas... kaut vai piecus vai 10 tūkstošus, tas neatrisinās problēmu, kas ir ar veco dzīvojamo fondu, kurš šobrīd ir ļoti, ļoti nolietojies. Tāpēc es aicinu šos divus ministrus apsēsties un tiešām konstruktīvi parunāt par to, ka mājokļu politika būtu jāpārceļ no Ekonomikas ministrijas uz Labklājības ministriju, jo tā šobrīd jau ir vairāk sociāla, nevis ekonomiska problēma. Ar ekonomiskiem risinājumiem mēs redzam... šo mājokļu tehniskais stāvoklis... aizbrauciet uz jebkuru mikrorajonu un paskatieties, kādas tās mājas izskatās! Tās ar ekonomiskiem instrumentiem nav iespējams vairs atjaunot, ir jādomā par risinājumiem sociālajā sfērā. Tas, manuprāt, ir jau stratēģisks jaunās politikas redzējums, ko jūs varētu izrunāt.

Nobeigumā es gribētu pateikt tiešām lielu paldies Mārim Kučinskim, bet Arturam Krišjānim Kariņam novēlēt, lai... Vienā brīdī premjerēšana beidzas. Protams, tā nevar būt mūžīga, tomēr brīdī, kad jums tā beigsies, lai tiešām nāktu cilvēki un no šīs tribīnes teiktu, ka ir daudzas lietas, ko viņi taisās turpināt, ka ir kolēģu un partneru pateicība par lielisko sadarbību, un lai varat atskatīties uz labi padarītiem darbiem.

Aicinu kolēģus šodien balsot, kā tas rakstīts Satversmē, – pēc sirdsapziņas.

Paldies par uzmanību. (ZZS frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N. Kabanovs (SASKAŅA).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi deputāti! Šodien mums tiek piedāvāts apstiprināt valdību, kuras priekšgalā ir politiķis ar dubulto pilsonību. Personīgi man kandidāta kunga amerikāniskā izcelsme ir drīzāk pozitīva zīme, un ne tikai tāpēc, ka amerikāņu firma Kroll nākotnē konsultēs “ABLV Bank” likvidāciju. Mani iepriecina amerikāniskā izcelsme tāpēc, ka tieši ASV savulaik noteica saviem pilsoņiem cilvēktiesības, kā arī rasu un nacionālo mazākumtautību tiesību cieņas augstos standartus.

Liberālā sabiedrība, kā arī mediji daudz un brīžam pelnīti kritizē prezidentu Donaldu Trampu, tomēr esošajā ASV valdībā strādā melnādainie amerikāņi un ebreju, ķīniešu, indiešu un arābu ģimeņu pēcnācēji. (Dep. I. Rībenas starpsauciens.) Jau no seniem laikiem, kad amerikāņi vēl cīnījās par neatkarību no Lielbritānijas, viens no viņu saukļiem bija ““Nē” nodokļiem bez pārstāvniecības!”. Kariņa kungs, sakiet, cik mazākumtautību pārstāvju būs jūsu valdībā? Neviens. Tas parāda vismaz jūsu kā politiķa vienaldzību attiecībā uz Latvijas pilsoņu līdztiesību.

Šodien mūsu diskusijai seko līdzi arī NATO valstu vēstniecību pārstāvji. Stāvot šajā augstajā tribīnē, es atbildīgi apgalvoju – sabiedrība, kurā netiek ievērotas nacionālo minoritāšu politiskās tiesības, nevar būt stabila. Kā Latvija var būt uzticams NATO partneris, ja mazākumtautību sistemātiska un institucionāla atstumtība padara šo valsti par Ziemeļatlantijas alianses vājāko posmu?

Runājot par hibrīdkaru... jūs neko nedarāt, lai kaut nedaudz palielinātu Latvijas slavu, kopienas uzticību varas iestādēm. Valstij nav labas gribas un empātijas. Naturalizācija ir gandrīz apturēta. Un kā var būt citādi, ja mazākumtautību sarežģītais jautājums jau sen nodots Nacionālajai apvienībai, kuras galvenais mērķis ir izspiest gandrīz trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzimto valodu no Latvijas?

Atcerēsimies dažādu jubileju atskaites punktus, kas saistīti ar Latvijas valsts simtgadi. 1919. gada 8. decembrī Tautas padome apstiprināja Likumu par Latvijas izglītības iestādēm un Likumu par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā. Sakarā ar šiem dokumentiem Latvijas Republikā attīstījās mazākumtautību skolu sistēmas, kurās krievu, vācu, ebreju valoda tika izmantota kā mācību valoda. Bet tā vietā, lai svinīgi atzīmētu šo demokrātiskās republikas sasniegumu, zem kura ir tās tēva – Jāņa Čakstes – paraksts, mūsu valsts nākamajā mācību gadā faktiski likvidēs mazākumtautību izglītību. Man ir jautājums izglītības un zinātnes ministra amata kandidātei Šuplinskas kundzei: sakiet, kā jūs vērtējat jūsu novadnieka Jāņa Raiņa darbību, kurš kā izglītības ministrs 1926.–1928. gadā visādi veicināja mazākumtautību skolas Latvijā? Varbūt pienācis laiks noņemt no postamenta dzejnieku un valstsvīru, ja jūs grasāties iznīcināt izglītību mazākumtautību valodās?

Kariņa valdība sola bezkompromisu tiesiskumu. Dārgie draugi, es tūlīt jums pastāstīšu, kā es iepazinos ar tieslietu ministra amata kandidātu. Es lieliski atceros, ka 2003. gada 7. novembrī ienāca laikraksta Vesti Segodnja redakcijā policijas vienība. Un to vadīja neviens cits kā Jānis Bordāns. Pašreizējais tieslietu ministra amata kandidāts tajā laikā šķietami aizstāvēja autortiesības attiecībā uz datorprogrammām. Patiesībā viņa mērķis bija apturēt brīvu vārdu, nožņaugt krievu kopienas protestus pret skolu reformu. Tos datorus žurnālistiem atdeva pēc diviem gadiem.

Daudznacionālā republikā daži avantūristiskas politikas atbalstītāji vēlas būvēt “policijas valsti”. Vai šāda vara ir iespējama Eiropas Savienībā 21. gadsimtā? Mūsu valsts var kļūt par Eiropas kaunu, ja Latvijas spēka struktūras turpinās vajāt un arestēt politiskos oponentus. Izrādās, ka valsts ierēdņi ar savu rīcību paši audzē un uztur auditoriju propagandai, kas naidīga Latvijas Satversmei.

Pirms septiņiem gadiem intervijā žurnālam Playboy Kariņš paziņoja: “Mums vajag, lai tie krievi, kas šeit aug, uzaug par latviešiem. Mums vajag saprast, ka integrācija ved uz asimilāciju, un tam ir jābūt mūsu mērķim – asimilēt viņu bērnus.” Un es neredzu, ka Ministru prezidenta amata kandidāts kaut kādā veidā ir mainījis savu viedokli. Protams, var tērēt divus vai trīs procentus no iekšzemes kopprodukta, bet Mateja evaņģēlija 12. nodaļā teikts: “Jēzus, viņu domas nomanīdams, tiem sacīja: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt. Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt?””

Vienīgais, kas mani mierina, – ka Kariņa valdība būs ļoti pagaidu valdība. Bet pat šajos apstākļos es nebalsošu par jums.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ļubovai Švecovai.

Ļ. Švecova (SASKAŅA).

Līdzcilvēki! Šodien es sadzirdēju no tribīnes vārdus “jauns”, “piedzima jauna valdība”, “svētki”. Nē, šodien nav nekādi svētki un nekas nav piedzimis! Šodien ir bēres, jo tiek apbedītas to vēlētāju balsis, kuri vēlējās pārmaiņas. Šodien tiek apglabāti politisko spēku solījumi, kas tika doti cilvēkiem, – solījumi par ekonomikas izrāvienu, ministriju skaita samazināšanu un nabadzības mazināšanu.

Mēs redzam jauna līmeņa politisko nodevību un jaunienācēju pakļaušanu ierastajai vecajai kārtībai.

Es sadzirdēju jaunā premjera vārdus... premjera amata kandidāta izteikto vārdu “sakārtot”. Šim vārdam ir rūgta pēcgarša, ļoti rūgta. Un ko primāri sakārtos – finanšu sektoru? Un kas tad kārtos to sektoru? Finanšu ministra amata kandidāts, kurš iecēla par savu padomnieku operatīvi rotējošo briļļaino cilvēku, kas operatīvi “pāradresēja čemodānus”? Super!

Nākamais. Tieši šīs personas laikā... kopš 2010. gada vadot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju un kopš 2014. gada vadot Finanšu ministriju, ēnu ekonomikas īpatsvars katru gadu pieaug par vienu procentpunktu. Viens procentpunkts – tas ir aptuveni miljards, kas izņemts no ekonomikas un kas kalpo noteiktu... finanšu noteiktu grupējumu interesēm – Martinsona kunga un jūsu kolēģu interesēm, iespējams. (Starpsauciens.)

Tāpēc es uzskatu, ka šī valdība ir liekulības un divkosības valdība. Un es izsaku mums visiem dziļu līdzjūtību.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I. Pimenovs (SASKAŅA).

Labdien! Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es mēģinu skatīties uz topošās valdības deklarāciju praktiski un arī tajā kontekstā, kādā attīstās mūsu valsts un ekonomika. Sabiedrības labklājība attīstās divās galvenajās koordinātās – tas ir iekšzemes kopprodukta kāpinājums, un tā ir sociālās nevienlīdzības mazināšana. Nevarība vienā vai otrā nenovēršami pazemina tautas labklājību.

Eiropas Savienībā pašlaik notiek aktīva diskusija par turpmāko fiskālā kompakta jeb Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā turpmāko piemērošanu. Līgums ir stingras taupības politikas tiesiskais pamats, vienošanās, kas grauj aktīvo fiskālo politiku, attiecīgi bremzējot ekonomikas attīstību.

Šī politika izņem naudu no ekonomikas, un īpaši sāpīgi tas ir laikā, kad valsts iziet no krīzes. Tieši šīs politikas dēļ Eiropas Savienības iziešana no krīzes bija ievērojami gausāka nekā Amerikas Savienotajās Valstīs. Šī politika notur stagnācijas tendences Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikās arī tagad, tāpēc pagājušā gada novembrī Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro jautājumu komiteja noraidīja Eiropas Komisijas ierosinājumu par fiskālā kompakta iekļaušanu Eiropas Savienības likumā. Tikmēr topošā valdība grasās piekopt finanšu politiku pretējā virzienā. Citāts: “Valdības darbs [..] tiks balstīts uz stingru fiskālo disciplīnu ar tiekšanos uz pārpalikuma veidošanu valsts budžetā.” Citāta beigas.

Tomēr uz kā balstās deklarācijas autoru pārliecība par šīs politikas dzīvinošo ietekmi uz ekonomikas attīstību? Šādu pārliecību mums jau mēģināja iedvest par Latvijas “veiksmes stāstu” atbildīgais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, solot lielo naudu, kura metīsies Latvijā, tiklīdz būs sasniegti fiskālā kompakta rādītāji. Iespējams, cerēdams, ka, sēžot Baltijas jūras krastos, mēs sagaidīsim, ka pie mums atnāks finanšu tirgi un uzbūvēs jaunu VEF, jaunu vagonu rūpnīcu, jaunu pusvadītāju ražotni Latvijas Republikā. Tas nav noticis, investīciju bums nav vērojams, un būtu dīvaini, ja tā notiktu. Cēlonis – lielo naudu neiegulda biznesa projektos, lielo naudu iegulda tirgos. Latvijas tirgus ir sekls, mazs, un ar līdzšinējo politiku piesaistīt lielas investīcijas nav iespējams. Ja tik tiešām radītu grūdienu ekonomikas attīstībai un uzplaukumam... esam nolemti... palielināt valsts publiskās investīcijas, proti, ieguldīt naudu valstij piederošu uzņēmumu pamatkapitālā, veidot jaunus uzņēmumus.

Pasaules Banka jau 2008. gadā sastādīja izaugsmes ziņojumu, kurā secināja, ka, lai tāda valsts kā Latvija sasniegtu Eiropas valstu labklājības līmeni, vienas paaudzes laikā tai ir jādubulto savi ienākumi. Šādu izaugsmi nodrošina iekšzemes kopprodukta pieaugums – uzmanīgi! – septiņi procenti gadā vismaz 20 gadus pēc kārtas. Šāds izaugsmes temps tiktu nodrošināts, ja kopējais investīciju līmenis valstī ik gadu sasniegtu 30 procentus no iekšzemes kopprodukta, skaitot kopā privātās un valsts investīcijas.

Bet kas par to ir deklarācijā? Bikla rindkopa, proti, “panāksim, ka publiskā atbalsta instrumenti ir vērsti uz automatizāciju, pētniecību un attīstību, digitalizāciju, procesu optimizāciju, energoefektivitāti un eksportu”. Šo rindkopu varētu iekļaut jebkuras līdzšinējās valdības deklarācijā, kas tapusi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Nekas no tā nemainīsies! Tā ir invarianta, un līdz ar to es vienkārši secinu, ka par publiskām investīcijām topošā valdība pat nedomā un neko necer. Latvijai vajag jaunu vīziju par jauniem ekonomikas izaugsmes mehānismiem, kuri ir iespējami brīvā tirgus laikmetā. Valdības deklarācijas autori pat nemēģina tos nosaukt.

Otrā koordināta – sociālās nevienlīdzības mazināšana. Par ko mums stāsta vēlētāji, par ko brīdina tiesībsargs savos ziņojumos? Par nabadzību. Tā atņem spēkus un nākotni, dzen no valsts projām – emigrācijā. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka aizpagājušajā gadā, 2017. gadā, ir pieaugusi nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju daļa.

Kariņa kungs, jūsu deklarācijā pat nav tāda vārda kā “nabadzība”. Iedarbiniet meklēšanas rīku jūsu tekstā, un jūs tur neatradīsiet šo vārdu! Bet ko nozīmē nabadzības riska palielināšana? Tas nenozīmē, ka līdzpilsoņi kļuvuši nabadzīgāki saistībā ar pirktspējas kritumu. Tas nozīmē plaisas pieaugumu starp tiem, kuriem ienākumi ir zemi, un tiem, kuriem tie ir augsti. Nabadzības sajūta cilvēkiem rodas, salīdzinot savas dzīves kvalitāti ar pārējo valstī esošo dzīves kvalitāti. Un šis salīdzinājums tiek mērīts pirmām kārtām naudas izteiksmē.

Pasaules valstis kopš 19. gadsimta beigām mazina sociālo nevienlīdzību, īstenojot progresivitātes principu ienākumu aplikšanā ar nodokli. Topošās valdības deklarācijā par progresīvo nodokli arī nav ne vārda. Dekoratīvi pasākumi reformēšanas vietā – tas nav darba stila jautājums. Nav tikai darba stila jautājums. Topošā valdība vienkārši nevēlas piekopt jaunu politiku, kuru Latvija gaida un kuru topošās koalīcijas politiķi solīja. Tāpēc šo valdību es neatbalstīšu un aicinu jūs arī to neatbalstīt.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ivanam Ribakovam.

I. Ribakovs (SASKAŅA).

Paldies.

Godātā Saeima! Pēc vēlēšanām mani vēlētāji bieži man jautāja: “Ribakova kungs, jūs varat paskaidrot, kas tas ir – “jaunā politika”? Tik daudz mēs esam par to dzirdējuši no jaunievēlētajiem deputātiem, no jaunajām partijām!” Protams, man uzreiz atbildes nebija. Es atbildēju: drīz būs Saeimas sēde, kurā mēs dzirdēsim Kariņa kungu, kurā mēs lasīsim jauno valdības deklarāciju un laikam es dabūšu atbildi uz šo jautājumu.

Ko es redzu šodien? Es arī uzmanīgi klausījos Kariņa kungu, gaidīju, kad ministru amata kandidāti šeit man paskaidros un es tomēr sapratīšu, bet izskatās, ka viss paliks tā, kā bija līdz šim. Valaiņa kungs jau atgādināja to teicienu: “Kā var nesolīt?!” No vienas puses, ir meli... nu, atvainojiet, solījumi. Visas partijas nāk ar konkrētiem solījumiem... ir konkrēti solījumi, ar konkrētām atbildīgām personām, uz vairākām lappusēm, bet, kā es saprotu, mēs visus šos solījumus varam izmest miskastē un aizmirst par tiem. Kāpēc? Tāpēc, ka deklarācijā diemžēl... nu, ne tuvu... nav tā, kā rakstīts tajās lappusēs.

Protams, es... kā jūs saprotat, es nekādā gadījumā nevaru atbalstīt šo valdību (Dep. A. Kaimiņš: “Pat nedrīkst!”), jo mani vēlētāji nesapratīs. Jums vismaz savus solījumus vajadzēja ierakstīt tieši deklarācijā.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Regīnai Ločmelei-Luņovai.

R. Ločmele-Luņova (SASKAŅA).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, kolēģi! Vēl vakardien man bija plāns analizēt no šīs tribīnes Kariņa kunga valdības deklarāciju, it īpaši labklājības un mājokļu politikas jomā, bet tad es noskatījos topošās ministres, izglītības un zinātnes ministres amata kandidātes, Ilgas Šuplinskas uzstāšanos raidījumā “Kārtības rullis” un uzzināju... Šuplinskas kundze tur skaidri un gaiši pateica, ka šīs valdības deklarācija ir tikai deklarācija, tas vēl nav nekāds rīcības plāns, jo tas būšot vēl tikai pēc mēneša... un Dievs vai velns viņu zina, kādi vēl brīnumi tajā atklāsies.

Bet skatoties uz valdības personālijām... Kāpēc šajā valdībā nav vietas maniem kolēģiem – augstākās klases profesionāļiem? Vjačeslavam Dombrovskim, Ļubovai Švecovai, Evijai Papulei, Ingai Goldbergai, Vitālijam Orlovam, Andrejam Klementjevam... Jūs domājat, ka tā būtu sliktāka valdība nekā tā, kuru jūs mēģināt izveidot pašlaik? Es domāju – daudz labāka.

Izskatot Kariņa kunga valdības personāliju sastāvu, jebkuram normālam valsts pārvaldes speciālistam ir skaidrs, ka SASKAŅAS augstākās klases profesionāļu neesība šajā valdībā ir tikai bailes no kompetentas politiskās konkurences, nekas cits. Pasaciņas par Kremļa rokām un kājām ir tikai veids, kā atstumt stipro un vienoto SASKAŅAS komandu no jebkuras iespējas palīdzēt mūsu valstij izkļūt no ekonomiskās stagnācijas un sociālās nevienlīdzības, kas liek cilvēkiem braukt prom no dzimtenes.

Pagājušā gada 6. oktobrī, kad Latvija gaidīja 13. Saeimas vēlēšanu rezultātus, es piedalījos vienā no tiešraidēm un tajā pateicu, ka, manuprāt, mūsu valsts tagad ir liela izaicinājuma priekšā. Un izaicinājums ir šāds – cik lielā mērā vecā valdošā elite, kas jau ir iegājusi vēsturē ar kauna traipu zem nosaukuma OIK, būs gatava dalīties ar varu un ietekmi procesos ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kas nav sasmērējušies valdībā, un ar varu, ar tiem spēkiem, kas startēja vēlēšanās ar mērķi panākt pārmaiņas. Jo cilvēki Latvijā un tautieši ārzemēs deva skaidru un nepārprotamu signālu – tas, kādā veidā Latvijas valsts ir pārvaldīta līdz šim, vairs nevar turpināties. Pagāja vēlēšanas, no vecās valdošās elites jaunajā Saeimā it kā palika tikai spalvas, bet nekā, atkal tā pati vecā elite – kā bija, tā arī būs pie varas! Jo, kā izteicās topošais premjers, viņš šodien rēķinās ar 61 balsi Saeimā.

Un tagad būs pagarš citāts: “VIENOTĪBA ir kaut kas grūti izprotams politiskajā spektrā. Pēdējā laikā VIENOTĪBĀ ir vērojams iekšējs stress, kas saistīts ar vēlmi piesaistīt nacionāli noskaņotus vēlētājus, tāpēc ir “izklupieni” nacionālā konservatīvisma virzienā. Es šajā partijā vairs nesaskatu neko labēju, pat ne lāga centrisku.” Jūs, protams, jau uzminējāt, kas ir šī citāta autors. Pareizi – Daniels Pavļuts. Turpināšu citātu no tās pašas Pavļuta kunga intervijas “Dienai” 2018. gada 26. aprīlī. Ticis runāts par sadarbību arī ar VIENOTĪBU, bet sarunu gaitā esot atklājies, ka VIENOTĪBA interesējoties tikai par “mūsu jaunajiem, politikā “nesasmērētajiem” cilvēkiem”, lai ar tiem “izdaiļotu savu fasādi, bet pēc būtības nevēlas mainīt pilnīgi neko. [..] VIENOTĪBAI ir ērti tā, kā patlaban ir.” Citāta beigas. Tieši tā, Pavļuta kungs. Paldies jums, jo trāpījāt desmitniekā!

Bet šodien tieši ar jūsu, “Attīstībai/Par!”, ar jūsu, KPV LV, un ar jūsu, JK, jaunajiem, politikā pašlaik “nesasmērētajiem” cilvēkiem, ar jūsu pašu rokām tiek izdaiļota vecās politikas fasāde. Bet pēc būtības ne Jaunā VIENOTĪBA, ne Nacionālā apvienība nevēlas mainīt pilnīgi neko, jo tā viņiem ir ērti. Un tieši par to, par šo neko un ērtuma nodrošināšanu vecajai valdošajai elitei, būs šodien šis balsojums, jo neko no šīs valdošās elites ērtībām nedabūs ne Latvija, ne tās tauta.

Un neliels post scriptum par sieviešu solidaritāti. Kā kļuva zināms medijiem, premjera amata kandidāts Kariņa kungs, vaicāts par Lindas Liepiņas, kura ir Saeimas Pieprasījumu komisijas priekšsēdētāja, turpmāko atrašanos amatā, pauda, ka nebūtu pārsteigts, ja tur notiktu kāda maiņa šajā sakarā, kā arī apšaubīja to, ka šādā amatā vajadzētu atrasties opozīcijas deputātei. Lūk, cik “progresīvas” un “demokrātiskas” pārmaiņas ir nepieciešamas topošajam premjeram no Jaunās VIENOTĪBAS, par kura valdību jūs, 61, šodien plānojat balsot! (Starpsauciens.) Noņemt Liepiņu no Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājas amata – par ko? Par to, ka viņa panāca, ka tika atbalstīts Zariņa pieprasījums attiecībā uz OIK? Par to, ka pieprasīja politisku atbildību no ministriem? Zini, Linda, tu esi malacis! (Starpsauciens.)

Un tieši tāpat kā tu, kā daži tavi biedri un kā visa mūsu frakcija SASKAŅA es balsošu šodien pret šo valdību, un aicinu to darīt arī pārējos deputātus, kuri nevēlas pildīt vecās politikas fasādes dekorējuma elementu lomu.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Artusam Kaimiņam.

A. Kaimiņš (KPV LV).

78 dienas... Tu nāc mājās, un tava mīļotā sieviete tev prasa: “Artus, kāpēc tu visu laiku esi tik bažīgs? Par ko ir tāda... tā kā rūpe? Kāpēc esi bažīgs?” Un tas bija pirms 78 dienām. Tad bija pirmais valdības veidošanas raunds ar Bordāna kungu priekšgalā.

Šīs runas, kas te šodien ir skanējušas jau vairāk nekā divas stundas, manuprāt, ir iestudētas, iepriekš uzrakstītas un ir vienādas. Par to, cik deklarācija slikta, sadarbības līgums nevajadzīgs, nepareizs un tā tālāk.

Absolūti nepieņemami man ir tas, kādā veidā... kaut kādas komplimentāras jūs te... Valaiņa kungs, tagad jūs zināt, no kuras partijas jūs esat, – no ZZS. Jo jūs bieži tās maināt. Bija “Zatlera Reformu partija”, bija VIENOTĪBA... Tagad esat ZZS, ja? Paldies par padomiem mūsu ministriem.

Bet, es domāju, kad mēs ar Prezidiju novembrī dalījām šīs Saeimas deputātu sēdvietas... Dzintara kungs bija... Mūrnieces kundze, jūs arī bijāt... Manuprāt, mēs ļoti pareizi esam iedalījuši – šeit ir SASKAŅA un ZZS... nu, un te ir pozīcija. (Starpsauciens.) Mēs esam pareizi to darījuši.

Man ir tā, ka man ļoti daudz cilvēku pēdējās 130 dienas (Smiekli. Aplausi.)... pēdējās 130 dienas ir pārmetuši to... vaicājuši, kur es esmu pazudis, kāpēc es nestāstu, kas notiek, un kāpēc es nerādu ar savu kameru notikumus Saeimā. Kas notiek? Man jums tas nav jāstāsta. Jūs, šeit sēdošie, to zināt. Pat no SASKAŅAS. Jūs visi to zināt. To nezina tur... re, kur kameras... tie, kas pēc tam skatās. (Dep. V. Agešins: “Pastāsti!”) To viņi nezina. (Starpsauciens: “Par tēmu!”) Un mēs esam nokļuvuši neapskaužamā situācijā.

Pirms 78 dienām tika sākts veidot valdību – neizdevās. Es arī esmu par sarkanajām līnijām. Es personīgi šeit šobrīd runāju nevis frakcijas KPV LV vārdā, bet savā vārdā. Es tiešām esmu pret ZZS valdībā – gluži tāpat, kā JK ir pret ZZS valdībā. JK neizdevās šis viņu premjerēšanas laiks, tad nāca mūsu premjers. Bet ir tāda viena maza piebilde. Es ļoti labi saprotu, ka var un vajag mīlēt sievieti. Un to sievieti vajag mīlēt tā, ka nu... bezprātīgi! Kaislīgi! Bet nedrīkst mīlēt varu. Varu mīlēt – tas nav pareizi!

Pagāja vēl 50 dienas. Atnākot kādu dienu uz darbu, es uzzināju, ka viens no mūsu koalīcijas partijas... sadarbības potenciālajiem partneriem ir izmests, tā teikt, no šī raunda ārā. “Attīstībai/Par!” – visu labu! Es to uzzināju no “Delfiem”, ticiet man!

Palika ZZS. Matemātika... Skaiti, kā gribi, kaut kas nesanāk. Frakcijas sēdē es palūdzu, lai atnāk JK pārstāvji un pasaka mūsu frakcijai acīs, ka viņi nestrādās ar ZZS vienā koalīcijā. Vai tā bija? (Pavēršas pret Prezidiju.) Pierakstiet, ja? Bija. Izsaucieni no zāles!

Pagāja vēl pāris dienas. Mums sākās tehnokrātiskā valdība ar visiem tiem piedāvātajiem profesionāļiem, kurus tikko nosauca iepriekšējā runātāja... Regīna, jūs no SASKAŅAS. Arī par šiem kandidātiem mēs uzzinājām... arī frakcijā uzzinājām, arī biedri uzzināja, arī mūsu partijas pārstāvji uzzināja... no interneta.

Kad arī tas nenotika... un tagad es vēršos pie jums, “Attīstībai/Par!”! Jūs taču saņēmāt pieteikumu no toreizējā mūsu premjera amata kandidāta veidot valdību... Bondara kunga... Bondara kunga premjerēšanā, atslēdzot JK? (Starpsauciens: “Bija tādi zvani!”) Bija tāda lieta? (Dep. D. Pavļuts: “Gobzems zvanīja!”) Bija tāda lieta. Gobzems zvanīja. Bija tāda lieta. Tas vēl bija... Kariņa kungs, jūs vēl nezināt, kas tad... un tikai tagad jūs nākat. Tikai tagad ir 27. decembris. Tas vēl bija pirms tam! Kad to varu iemīl... Un tad nāk Kariņa kunga kandidatūra.

Domājat, es esmu priecīgs par to, ka VIENOTĪBA, kura patiešām no šīs tribīnes ar maniem vārdiem ir slānīta ne pa jokam... es negribētu būt jūsu vietā... tieši tāpat, kā ir dabūjusi ZZS. Jā, Reira kungs, beidzam... Es netaisos atkāpties no saviem vārdiem – jūs esat komunists! Joprojām! (Dep. J. Reira starpsauciens.) Kamēr jūs esat dzīvs, jūs būsiet komunists, nu, piedodiet man, nu! Šajā valdībā mums ir tikai viens komunists, un tas šobrīd ir Reirs. Bija trīs. Bija Dūklavs... Sveiki, Dūklava kungs! Bija Rasnačs, un bija Reirs. Mums bija 33 komunisti! Šeit, iepriekšējā, 12. Saeimā... Tagad viņu ir mazāk par deviņiem. Šeit! (Starpsauciens. Zālē smiekli.) Un jūs domājat, ka tas nav progress? Es klusēju 130 dienas tikai tādēļ, lai mēs varētu izveidot darbspējīgu valdību. Es negāju ārā, cilvēkiem nestāstīju un netaisījos kaut kā viņus musināt. Es ļoti labi saprotu, ka šobrīd joprojām ir ļoti spēcīgas kaut kādas pilnmēness vēsmas. (Starpsauciens: “To var redzēt!”) Vakar, redzot Kalnozolu pie Saeimas durvīm (Smiekli.)... jo, kā bija pilnmēness, tā šeit vienmēr nāca Kalnozols. Un tā bija, Mūrnieces kundze! (Smiekli.)

Kad es ieraugu Kalnozolu, kad es ieraugu Ždanoku un kad es ieraugu Gobzemu... (Smiekli.) Par tautas gribu? Tad, lūdzu, sadalām šo jēdzienu “tauta”! Sadalām šo jēdzienu “tauta”! Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo šajā gadījumā mums ir dota atbildība, šajā gadījumā partija “KPV LV” patiešām nav laimīgākā ar ministru kandidātiem, kas ienāk mūsu vēsturē. Tā tiešām nav! Bet, ja jūs man pasakāt... vai... nu, ja mēs tā pamodulējam situāciju, ka, pieņemsim, Augulis dabū joprojām kaut kādu savu... Satiksmes ministriju... nu, vienalga... viņš varētu būt jebkurā ministrijā, manuprāt... Protams, taču. Bet – kas tad nāk vietā? Brigmanis? Un kā pēc tam sabiedrībai jūs paskaidrosiet to, ka Saeimā joprojām ir Brigmanis, kurš beidzot, pēc kādiem simtiem, tūkstošiem gadu, ir izvēlēts ārā no tās? (Zālē smiekli.) Saprotat? Šajā gadījumā... Un te es... Viņķeles kundze, es neesmu jūsu fans! Un jūs neesat mans fans! Bet tad labāk Viņķele nekā Brigmanis. (Zālē smiekli. Aplausi. Starpsauciens: “Kā tu zini?”)

Ja mēs runājam par jaunām ministru vietām, – mums nav jaunu ministriju. Mums nav! Mums piedāvāja, gribēja. Nē! Kariņa kungs, ar visu demogrāfiju – visu veiksmi! Lai veicas! Tas ir jūsu padomnieks... un tā tālāk. Mēs saviem vēlētājiem varam godīgi... Es varu pateikt godīgi acīs – es esmu saņēmis daudzas lamas (pēdējās dienās it sevišķi): “Kaimiņ, ko tu dari? Kā tu vari ar veco valdību...? Kas tu tāds esi?” Un tā tālāk. Es domāju, ka maniem partijas biedriem ir vēl grūtāk ar to visu tikt galā. Bet ir jāpaskaidro cilvēkiem – kāpēc. A kādi ir varianti? Ja Kariņu neapstiprinās, tad kas notiks tālāk? Padomājiet, kas notiks tālāk! Es domāju, ka jūs šeit visi ļoti labi zināt. (Starpsaucieni.)

Un tagad parunājam uz turieni – kas notiks tālāk? Tālāk notiktu ārkārtas vēlēšanas. Kas ārkārtas vēlēšanās potenciāli varētu gūt uzvaru šajā sadalījumā? Kā jums šķiet, kas? Kad komplimentus viens otram tie izsaka no šejienes... šeit ir aplausi runātājiem, kuri ir tur... (Starpsauciens: “Kaimiņu par prezidentu!”) Un tā arī būs! (Zālē smiekli. Aplausi.)

Redziet, es uzskatu... mans uzskats ir tāds, ka šis iespējamais ārkārtas vēlēšanu process tiks šodien novērsts. (Starpsauciens.) Es esmu pārliecināts par to, ka ārkārtas vēlēšanās partija SASKAŅA iegūtu vairāk balsu nekā šajās vēlēšanās. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Es esmu pārliecināts arī par to, ka Aivara Lemberga pārstāvētā ZZS arī iegūtu vairāk balsu, jo pateiktu, ka jaunie taču neko... ka nemāk strādāt, 110 dienas viņi vienkārši neko... nedara. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Nu, redziet. Zelta vārdi! (Dep. V. Dombrovska starpsauciens.)

Man tiešām nav, Vjačeslav, jābaidās par manis neievēlēšanu un tā tālāk. Jautājums – vai es to vēlēšos vēlreiz? Bet par to, ka 150 dienas... nē, 109 dienas – 109 dienas! – notiek tāda gumijas vilkšana bez budžetiem, bez visām... Jūs kā ekonomists, Vjačeslav, ļoti labi zināt, kas notiek ar visiem Moneyval... negribu atkārtot. Jums šī deklarācija ir visu laiku pustukša. (Starpsauciens.) Tā deklarācija ir tā kā glāze. Šeit tā ir puspilna. Mēs esam nosprauduši savus mērķus, uz kurieni ejam. Jā, piekrītu, nav tur daudzas lietas konkrēti uzrakstītas, bet tur ir parādīts virziens, uz kurieni mēs ejam. Mūsu jaunajiem ministriem, it sevišķi no savas frakcijas, no KPV LV, novēlu izturību. Ralf Nemiro, izturību! Sandi Ģirģen, izturību! Ramona Petraviča, izturību! Šis būs ļoti smags laiks mums. Mūs patiešām sitīs, jo mēs esam patiesībā tiešām nepieredzējuši visā šajā milzīgajā politiskajā cīņā... ar visiem noteikumiem, kuru nav! Nav jau noteikumu! Un tāpēc šodien šis ārprāts arī... es uzskatu, ka beigsies, un tas ir pareizi. Un ikviens, kurš tagad nāks un mēģinās teikt, ka tautas griba... Lūdzu, noformulējiet tautas gribu! Iespējams, ka tā ir tautas griba, pirkta Facebook par naudu. Iespējams, ka tā pat nav tauta, bet tie ir kaut kādi troļļi.

Es eju pa ielu katru dienu. Es domāju, ka varbūt arī “Attīstībai/Par!” iet pa ielu katru dienu. Jūs, Nacionālā apvienība, ejat pa ielu? Jums nāk klāt cilvēki, jautā – kas notiek? Man nāk klāt. Man tiešām nāk. Man paliek neērti, ka mēs šitik ilgi muļļājamies! Kariņa kungs, šis nebūs jums viegls vingrinājums! Jums būs tiešām jātiek galā ar šo visu. Un es nevaru teikt, ka esmu tāds kvēls jūsu fans. Bet visas lietas, kas šodien tika nosauktas, – jūs principā esat vienīgais, kas tagad varētu tās izvilkt cauri, izvilkt līdz galam. Citādāk patiešām Latvijā ir ļoti bīstami. Jums uz pleciem ir ļoti svarīga mugursoma. Mēs jums palīdzēsim! (Starpsauciens: “Laiks!”) Laiks ir labs. (Dep. V. Agešins: “Par deklarāciju arī pastāsti!” Smiekli.)

Saviem vēlētājiem mēs solījām OIK apturēšanu un izbeigšanu, un tas deklarācijā ir. Saviem vēlētājiem mēs solījām gan recepšu, gan bezrecepšu medikamentu cenu samazināšanu, un tas arī tur ir. Saviem vēlētājiem mēs solījām citādāku lēmumu pieņemšanu, ka nevar atnākt kaut kādi... sauksim vārdos... es nezinu, vajag vai nevajag (Starpsauciens: “Droši!”), bet, pieņemsim, Latvijas lielākā nelaime, manuprāt, Lemberga kungs, un ietekmē kaut kādā veidā lēmumus, kas Saeimā tiek pieņemti ceturtdienās. Koalīcijas sadarbības padomes kā tādas vairs nav. Mēs esam savus solījumus turējuši (Frakcijas SASKAŅA deputātu starpsaucieni.), un... jo vairāk es runāju, jo... jūs redzat – patiesā kultūra tāda te būs. Ja mēs šeit iepriekš runājām un vienmēr bija kapa klusums, tagad būs tā, ka no šejienes vienmēr būs kaut kāda kliegšana. Pierodiet pie tā, ka jūs sevi nedzirdat! Tas ir normāli.

Bet mums ir nepieciešama valdība. Šis ir vienīgais risinājums, kā to var izdarīt, un tas ir jārealizē. Pietiks musināt sabiedrību! Teikt, ka šis ir tam, tas ir tam, kam tur mikrofoni sakārti velns viņu zina kur... Man tās spēles ir apnikušas, es beidzot gribētu pasmaidīt. Un Šmita kungs... (Starpsauciens: “Laiks!”)

Sēdes vadītāja. Kaimiņa kungs, jūsu debašu laiks ir beidzies!

Vai deputātiem ir iebildumi, ja deputāts Kaimiņš apvienotu abus debašu laikus? Iebildumu nav. Var runāt, apvienojot... (Starpsaucieni: “Ir!”; “Nav!”) Ir iebildumi? Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai deputāts Kaimiņš varētu runāt, apvienojot abus debašu laikus. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 65, pret - 14, atturas - 1.

A. Kaimiņš. Krišjāņa kungs...

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Pagaidiet mirkli, Kaimiņa kungs! Deputāti Pavļuts, Strīķe, Dzintars, Zakatistovs, Latkovskis, Augulis un Zariņš lūdz turpināt Saeimas sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Turpinām debates.

Lūdzu, Kaimiņa kungs, turpiniet!

A. Kaimiņš. Aptuveni šāds balsojums, Artur Krišjāni Kariņ, arī būs jūsu, es domāju, apstiprināšanā par Ministru prezidentu.

Savukārt par saviem frakcijas biedriem... Es nevaru iedomāties, kā mēs brauksim pie vēlētājiem un teiksim: tagad runā pozīcija, ā – stop, pāriet, un tagad runā opozīcija. Kā mēs runāsim ar viņiem, es nevaru iedomāties. Mums par to būs jāpieņem kāds lēmums... Bet esmu pārliecināts, ka mēs darām pareizi. Es esmu dzirdējis daudz ko. Es esmu dzirdējis, ka esmu ielikts kaut kādā tur robā, tādās kā stangās, ka mani kāds ir paņēmies aiz matiem, piedraudējis... visu ko. Pa 109 dienām te daudz ko par sevi uzzini. Jo vienkārši klusums dara brīnumus.

Šmita kungs, jūsu bažas, ko jūs te paužat... Man tiešām ir pārsteigums par Juraša kungu, ka viņš ir apsteidzis Kaimiņa kungu, ka viņš pirmais nāk ārā tā kā... nu, tajā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā. (Dep. J. Jurašs smejas.) Redzēsim! Bet es uzskatu, ka tā ir normāla lieta – mainīt Kārtības rullī par... soda samērīgumu. Par soda samērīgumu. (Starpsaucieni.) Precīzi. Un lai arī tad... bet šis... lai arī tad pieņem lēmumu. (Dep. D. Šmita starpsauciens.) Bet tas nav adekvāts sods, un tas arī nekādā veidā nav arguments tam, ko jūs sakāt. Šmita kungs, jūs nometāt savas kārtis zemē divas dienas pirms tam, kad bija jārunā par OIK, kaut gan jums bija lielākā runāšana un vislielākās zināšanas par to. Jūs nometāt šīs kārtis zemē! (Starpsauciens.) Un mēs tās pacēlām. (Starpsauciens.) Un jūs nesarunājieties ar zāli! To es saku – Mūrnieces vietā – sev. (Smiekli. Aplausi.)

Ar veselo saprātu sāksim šo jauno... Darba sparu! Kariņa kungs, es ceru, jūs būsiet, tā teikt, uz kontaktiem 24/7. Varēs ar jums tā kā aprunāties par dažnedažādiem jautājumiem, jo jautājumi noteikti būs. Arī jauns darba stils, es ceru, būs. Vismaz mēs to no savas puses pieprasīsim. Un viss pārējais ir darāms... Absolūti.

Savukārt jūs esat ļoti labi pretinieki. Un stipri pretinieki ir labi, jo viņi padara tevi stiprāku.

Veiksmi! Kariņa kungs, veiksmi!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Turpinām debates. Ir labi, ka debatēs paši debatētāji izsaka sev arī aizrādījumus.

Vārds deputātam Aldim Gobzemam, otro reizi.

A. Gobzems (KPV LV).

Šī gada vasarā man zvanīja deputāts Artuss Kaimiņš un uzdeva jautājumu: “Vai man braukt uz Baltezeru svinēt Līgo svētkus?” Es teicu: “Dari, kā gribi.” Vēlāk izrādījās, ka deputāts Artuss Kaimiņš tiekas ar Gobiņa kungu, kas, kā zināms, kā tautā runā, ir “Meroni kasieris”, un Kampara kungu. Vēlāk vasarā... un tajā sarunā bez manis klāt bija vēl četri cilvēki, un arī tajā nebija Artusa... un tajā arī bija Artuss... Artuss Kaimiņš klātesošajiem piedāvāja... mums nebija naudas partijai... Viņš piedāvāja 100 tūkstošus, jo Rūdolfs ir gatavs dot 100 tūkstošus eiro... Tika organizēts Oskars, lai šo naudu atmazgātu. Un mēs visi pateicām nē. Tas bija brīdis, kad sākās konflikts starp mani un Artusu Kaimiņu. (Starpsauciens.) Tajā konkrētajā brīdī mēs devāmies šādā noskaņojumā uz Saeimas vēlēšanām.

Pēc Saeimas vēlēšanām vienīgais darbs, ko Artuss Kaimiņš darīja, – skraidīja pa kabinetiem ar Kārtības ruļļa grozījumiem, kuri atceltu iespēju viņu izdot, ja šāds izdošanas lūgums nonāktu parlamentā.

Šī valdība, Artus, ir Meroni veidota valdība. Un es līdz pēdējam ticēju, ka tev ar to nav sakara, bet tev ir. (Starpsauciens.) Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc pēkšņi Artuss Kaimiņš ir kļuvis par kvēlu Jaunās VIENOTĪBAS atbalstītāju. Šī cerība netikt izdotam savos kriminālprocesos, kur, kā zināms, atrodas arī apsūdzētais Gobiņš, ir galvenais iemesls, kāpēc Artuss balsos “par”.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S. Dolgopolovs (SASKAŅA).

Cienījamie kolēģi! Es šodien runāšu ne kā Kaimiņa kunga minētā devītnieka pārstāvis. Es runāšu vienkārši kā cilvēks.

Šodien pēc būtības nav runa par valdību, nav arī runa par deklarāciju. Lielākā mērā ir runa par to, kādu ceļu izvēlēsies Latvijas parlaments, kādu ceļu ies Latvija turpmākajos gados. Ir runa par to, vai izveidotā valdība spēj un spēs attaisnot vēlētāju cerības uz pārmaiņām, vai valdība spēs veikt darbus, kas ir nepieciešami – vitāli nepieciešami! – Latvijas attīstībai, nākotnei, lai izturētu milzīgu konkurenci pasaulē.

Var iztikt bez valdības? Droši vien var. Kaimiņvalstu pieredze parāda, ka valdības veidošana var ilgt mēnešiem un gadiem. Var dzīvot vai nevar dzīvot bez budžeta? Mūsu brāļu pieredze Amerikas Savienotajās Valstīs rāda, ka bez budžeta var dzīvot un pat var nemaksāt atlīdzību valsts sektora darbiniekiem. Britu pieredze liecina, ka valdība divus gadus var darboties, meklējot atbildes uz jautājumu – aiziet neatvadoties vai atvadīties un neaiziet. Tāpēc varianti ir ļoti, ļoti dažādi.

Bet, kad veidojas valdība, kuras pamatā ir bezgalīgi plašs kompromiss, šis veidojums vienmēr ir vājš. Tāpēc atbalstīt šāda veida – vāju – valdību nozīmē piebremzēt attīstību un neattaisnot tās cerības, ko uz mums ir licis vēlētājs, vēlot 13. Saeimu. Bet! Kā jebkurā lietā ir arī pozitīvie momenti. Viens no pozitīvajiem momentiem ir tas, ka valstīs, kur ir vājas valdības, pieaug parlamenta loma, stiprinās parlamentārās tradīcijas un palielinās arī parlamenta autoritāte. Bet! Tas nenotiek automātiski. Tas notiek tikai ar vienu nosacījumu – ja katrs deputāts ļoti labi saprot, ka viņa rīcībai ir jābūt nevis ar politisku piegaršu un piekrāsu, bet ir jābūt personīgai atbildībai par to, ko tu dari, ko tu saki, ko tu domā un kādus rezultātus ceri sasniegt. Tas nozīmē, ka ikviens deputāts nav tikai pogu spiedējs, bet viņš ir tiešām tas, uz ko aicina arī tas pats Kaimiņa kungs... rīkojas apzināti un atbildīgi. To es arī novēlu mums visiem.

Paldies. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Armandam Krauzem, otro reizi.

A. Krauze (ZZS).

Kolēģi! Noklausījos mūsu aktieri, un man jāpasaka daži vārdi, kas neattiecas tiešā veidā uz valdības veidošanu, bet uz to, kas ir rakstīts internetā šorīt. Kaimiņam piederošā “Suņu būda” nav maksājusi nodokļus valstij par redaktores nodarbināšanu. (Starpsaucieni.) Tātad to mēs lasām. (Starpsauciens.) Un nākamais... Paklausieties, ko raksta vienkāršs cilvēks! Jūs te sēžat un domājat... nē, vienkāršs vēlētājs man atsūtīja šādu ziņu: “Kā jums nav žēl sava laika tos murgus klausīties? Vismaz uz teātri kādu laiku var neiet! Sviests! Par ko jums algu maksā?” Tiešām, par ko maksā algu? Par šiem murgiem?

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ivaram Zariņam. (Starpsauciens.)

I. Zariņš (SASKAŅA).

Labdien visiem! Kolēģi! Šī man jau ir trešā Saeima. Pašam neticas! Līdz ar to daudz ir nācies pieredzēt un, ņemot vērā savu pieredzi, arī paredzēt.

Jau pirmajās dienās pēc vēlēšanām es paredzēju, kāds būs koalīcijas veidošanas rezultāts, jo būtībā pēc katrām vēlēšanām atkārtojas viens un tas pats scenārijs. No sākuma tas ir kā trilleris: nāk jaunās partijas – tūlīt mums būs, viss notiks, mēs visu darīsim –, bet pamazām, pamazām šis trilleris vēlāk pārvēršas par drāmu. Proti, vienīgais, kas tiek izdarīts, vienīgais, kur ir pārmaiņas, – tās ir pašos pārmaiņu nesējos. Es jau pašā šīs koalīcijas veidošanas sākumā paredzēju, ka jaunos pārmaiņu nesējus... tie ir kā antilopes, kuras skrien uz saulaino tāli, un tad ir tie krokodili – vecās partijas, kuras mierīgi sēž šinī upē un gaida, lai tad tās tur skrien. Nākamais solis, kas tiek dots, – iespēja tām aplauzties. Tas arī tika izdarīts. Vispirms paņēma vienu partiju, to aplauza, pēc tam paņēma nākamo, to aplauza, ierādīja vietu. Un pēc tam nobiedējāt Artusu. Es tev parasti dodu labus padomus. To, ko es saku, ir vērts... Jā... (Starpsauciens.) Un te es tev saku – nekādas ārkārtas vēlēšanas nebūtu bijušas. Tas bija vienkārši tādēļ, lai uz jums izdarītu spiedienu, lai jūs salūztu un lai notiktu atkal šis pats scenārijs, kas jau ir bijis, jau entās reizes šeit redzēts, – ka jūs vienkārši nokļūstat veco krokodilu vēderā. Un, kā tas izskatīsies, – to es jums izstāstīšu. Teiksim, šeit daudz tiek runāts, jūs jau... daudzi priecājas tik tiešām, ka šī ir svētku diena. Un tiešām daudziem tā ir svētku diena. Taču jums ir jāsaprot, ka tos, kuri tiek aicināti pie svētku galda... Kāds ir iemesls? Kāpēc jūs tur esat aicināti? Lielā mērā jūs esat aicināti nevis tādēļ, lai svinētu pie šī galda, bet lai būtu barība šinī svētku galdā.

Konkrēti – kā tas izskatīsies? Paņemsim, lai būtu uzskatāmi, KPV LV. Lielāki izaicinājumi... Tātad – kā tas izskatīsies? Jums ir iedots... tas, ko Kariņa kungs teica, – septiņi galvenie uzdevumi. Pirmais no tiem bija šis Moneyval ziņojums, ar kuru jātiek galā. Droši vien jūs esat lietas kursā, ka ar to būs jātiek galā Iekšlietu ministrijai. Tā ir jūsu atbildības joma. Un tik tiešām tas ir ļoti liels izaicinājums. Nezinu, vai jūs esat lietas kursā, ka līdz šim, agrāk, ar to nodarbojās Finanšu ministrija. No Finanšu ministrijas to pārnesa uz Iekšlietu ministriju, taču cilvēkus, galvenos ekspertus, resursus uz turieni nav pārnesuši. Ko tas nozīmē? Ka jums... ir sagatavota viena lieliska iespēja, kā pierādīt, ka KPV LV nav nekādi darītāji, viņi neko nevar izdarīt.

Tā ir viena lieta.

Otra lieta. Protams, lielākais izaicinājums ir jautājumā par OIK. Visi to draudzīgi šeit pieņēma, lai jums atriebtos par to, ka jūs atbalstījāt ekonomikas ministra demisijas pieprasīšanu, un lai jūs tagad noliktu pie vietas. Un jums tagad iedeva šo uzdevumu. Turklāt, kā ierakstīts deklarācijā... Tas arī tāds interesants stāsts, ko es, protams, nevaru nepieminēt, runājot šeit, no tribīnes, par OIK. Tagad visiem tiek stāstīts, ka mēs izbeigsim OIK. Nu, ļoti labi, ka mēs to izbeigsim. Bet netiek jau pateikts tas, ka... ja jūs uzmanīgi izlasītu šo deklarāciju... ka OIK-1 tiks izbeigta, bet paralēli tiks gatavota OIK-2. Tātad pateiks: jā, viss ir kārtībā, taču... Un, kā tas notiksies, – to es izstāstīšu... speciāli priekš Ralfa. Viņam tas var noderēt. Taču pabeigšu par šo esošo OIK afēru. Tātad – viena lieta, ka tā tiks izbeigta, bet tas skan diezgan amizanti. Tas ir apmēram kā tanī anekdotē: viens kaimiņš no otra kaimiņa... gāja un zaga visu laiku no pagraba ievārījumu (Starpsauciens.), un tad, kad viņu pieķēra, viņš teica: “Viss, viss, viss! Neviens vairs nekur neiet.” Tas ir aptuveni tas, kas tagad tiek darīts. Vajadzēja tikt skaidrībā, kas tanī pagrabā ir noticies, kā tad ir ar šo ievārījumu. Un tas ir tas, kas būtu viens svarīgs, svarīgs uzdevums, kas būtu jāizdara, bet ko nez kāpēc šīs afēras piesedzēji nekādi nevēlējās darīt. Tas ir – veikt reālu, visaptverošu esošās OIK sistēmas tiesiskuma izvērtējumu. Tas netika darīts. Kādā veidā ir domāts apiet visu šo pasākumu? Un principā pēc tieši šādas analoģijas, tieši tāpat, kā savulaik tika uztaisīta šī OIK afēra, mums tika pateikts: “Nu, ko tad jūs gribat?! Eiropa mums prasa!”

Ralf, tev ir sagatavotas lamatas. Un tas izskatīsies tā: pirmkārt... Par OIK-2 es pabeigšu. Ir pateikts jau... valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka būs jāizstrādā nacionālais enerģētikas un klimata pārmaiņu plāns. Tas jau tiek intensīvi izstrādāts. Tur ir salikti tādi punkti, ka tev nekas cits neatliks kā taisīt OIK-2. Tas būs apmēram tas pats stāsts, kas ir bijis. Tā ka pirmā lieta – pieslēdzies tam un paskaties, kas tie ir par plāniem, kas tur salikti, un kādā veidā tos grib pildīt. Tā ir viena lieta. (Starpsauciens.)

Otra lieta. Ja tu vēlēsies tikt galā ar OIK afēru, ar to var tikt galā. Var pat 31. martā to uzdevumu izpildīt. Ja tik tiešām būs tāda vēlme, es pat varu iedot plānu, kā to var izdarīt... kas tās ir par lietām, kas jādara. Savulaik, kad es ķēros klāt pie šīs afēras, es teicu bijušajam (nu jau var teikt – bijušajam) ekonomikas ministram... Es teicu: “Arvil, es tev dodu iespēju. No tevis ir atkarīgs, kas šī iespēja būs – tā būs vai nu tavs tramplīns, vai giljotīna.” Nu pēc vēlēšanu rezultātiem jūs apmēram redzat, ko VIENOTĪBA izvēlējās. Tāpēc tas, ko es tev gribu teikt, Ralf, – jums arī ir sagādājusi esošā koalīcija... lai jums iezāģētu, lai jūs noliktu pie vietas, lai jūs būtu gaļa viņu vēderā. Jums arī ir sagādājuši šādu iespēju. Un no jums ir atkarīgs, vai tā būs jūsu tramplīns vai giljotīna. Es jums varu palīdzēt tanī visā. Ja jūs to vēlaties, lai tiešām ar šo afēru tiktu galā, man ir reāls plāns, kā to var izdarīt. Kā to, ko jums ir sagatavojuši kā lamatas... lai tas kļūtu par lamatām tiem, kas ir tās jums izlikuši.

Tieši tāpat par JK... Jūsu bezkompromisu tiesiskums. Pavisam drīz jums atkal būs iespēja parādīt, kā ar to īsti ir. Vienu reizi jūs jau to parādījāt, kad vajadzēja balsot par ekonomikas ministra demisiju. Kad jūs bijāt atbalstījuši pieprasījumu, kurā uzskatāmi tika pierādīts, ka ar OIK tiesiskumu ir problēmas, tad jūs sapratāt, ka būsiet koalīcijā, pirms koalīcijas politiskais dīls ir izveidojies, un jums pēkšņi necēlās roka balsot par tiesiskumu.

Kariņa kungs, jūs ļoti labi runājāt no šīs tribīnes, un es ļoti ceru, ka tad, kad mēs jums prasīsim nākt atskaitīties par to, ko jūs šeit runājāt, par to, ko esat izpildījuši, jūs arī nāksiet, runāsiet un neslēpsieties aiz savu ministru mugurām. Vai es varu saņemt no jums šādu apsolījumu? Klusums. Nu ko? Kolēģi, es domāju, pēc iespējas ātrāk ir jādod iespēja katram atbildēt par saviem vārdiem. Liksim viņiem strādāt!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Debates jau ir slēgtas.

Vai pirms balsojuma, Kariņa kungs, vēlaties kaut ko piebilst, skaidrot, atbildēt uz kādu jautājumu? Nē.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 61, pret - 39, atturas - nav.  (Aplausi.) Lēmums ir pieņemts.

Mēs apsveicam premjerministru Arturu Krišjāni Kariņu un jaunās valdības ministrus. Sakām paldies Mārim Kučinskim un aizejošās valdības ministriem.

Kariņa kungs, lūdzam jūs šeit zālē! (Starpsaucieni. M. Kučinskim un A. K. Kariņam tiek pasniegti ziedi.)

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu reģistrācijas režīmu! Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, laiks paziņojumam.

Vārds deputātam Rihardam Kolam.

R. Kols (NA).

Cienījamie, godātie Ārlietu komisijas deputāti! Atgādinu, ka pēc 10 minūtēm notiks Ārlietu komisijas ārkārtas sēde Ārlietu komisijas sēžu zālē. Lūdzu nekavēties! Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds Saeimas sekretāra biedrei Marijai Golubevai.

M. Golubeva (13. Saeimas sekretāra biedre).

Visi deputāti ir reģistrējušies! (Starpsaucieni: “Ooo!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas ārkārtas sēdi slēdzu.

SATURA RĀDĪTĀJS
13. Saeimas ziemas sesijas 3.(ārkārtas) sēde
2019. gada 23. janvārī

                                                                                                                   

 

Lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam” (Nr. 33/Lm13) (Dok. Nr. 371)
Ziņo	-Ministru prezidenta amata kandidāts A. K. Kariņš
Debates	- dep. V. Dombrovskis
	- dep. R. Dzintars
	- dep. D. Pavļuts
	- dep. A. Krauze
	- dep. J. Bordāns
	- dep. J. Stepaņenko
	- dep. V. Agešins
	- dep. A. Gobzems
	- dep. B. Cilevičs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	- Saeimas sekretāra biedre M. Golubeva
Debašu turpinājums	- dep. I. Goldberga
	- dep. E. Papule
	- dep. V. Orlovs
	- dep. J. Ādamsons
	- dep. D. Šmits
	- dep. V. Valainis
	- dep. N. Kabanovs
	- dep. Ļ. Švecova
	- dep. I. Pimenovs
	- dep. I. Ribakovs
	- dep. R. Ločmele-Luņova
	- dep. A. Kaimiņš
	- dep. A. Gobzems
	- dep. S. Dolgopolovs
	- dep. A. Krauze
	- dep. I. Zariņš
Paziņojums
	- dep. R. Kols
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	- Saeimas sekretāra biedre M. Golubeva

Balsojumi

Datums: 23.01.2019 13:27:53 bal001
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 23.01.2019 15:29:15 bal002
Par - 65, pret - 14, atturas - 1. (Reģistr. - 100)
Balsošanas motīvs: Par runas laika apvienošanu

Datums: 23.01.2019 15:47:28 bal003
Par - 61, pret - 39, atturas - 0. (Reģistr. - 100)
Balsošanas motīvs: Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam (33/Lm13)

Datums: 23.01.2019 15:49:05 bal004
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija