Ēkas vēsture
Ēka, kurā tagad darbojas Latvijas Republikas Saeima, tika uzbūvēta Vidzemes bruņniecībai 1863.-1867. gadā pēc baltvācu arhitekta Roberta Pflūga un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Baumaņa projekta.
Vidzemes bruņniecības nama fasādē 19. gadsimta 70. gadu sākumā tika uzstādīta Valtera fon Pletenberga statuja, kuru pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma metiem materiālā realizēja dāņu tēlnieks Dāvids Jensens. Skulptūra atradās ārējā nišā līdz 1921. gada ugunsgrēkam. Ēkas pārbūves laikā 1922. gadā Livonijas ordeņa mestra figūru nomainīja Riharda Maura darinātais Lāčplēsis. To pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā barbariski iznīcināja. Kopš 2007. gada Saeimas nama fasādē atkal redzams Lāčplēša tēls, kuru Edvīns Krūmiņš veidojis pēc Riharda Maura darba fotogrāfijas. Atjaunotā Lāčplēša skulptūra ir uzņēmēja Jevgenija Gomberga dāvinājums Saeimai. 
Gan celtne, gan telpas veidotas eklektisma stilā: ēkas formās un galvenajā reprezentācijas zālē, kur notika Vidzemes landtāga sēdes un svinības, izmantoti renesanses motīvi, Luija XVI stils iedvesmoja Dzeltenās zāles interjera izveidi, bet gotikas stils - ēdamzāles iekārtojumu. Tie bija vieni no efektīgākajiem sabiedriskajiem interjeriem Rīgā. 1920. gadā ēka pārgāja Satversmes sapulces īpašumā. Pirms tam tur jau bija darbojusies Tautas padome un LSPR P.Stučkas vadītā valdība. 1921. gada 17. oktobrī ēka tika ļaunprātīgi aizdedzināta, un izdega galvenā reprezentācijas zāle, kuru izmantoja kā Sēžu zāli. To atjaunoja pēc arhitekta E. Laubes projekta, piemērojot Latvijas Republikas parlamenta vajadzībām. Nedaudz tika pārveidotas arī pārējās reprezentācijas telpas.
1922. gada 3. novembrī atjaunotajās telpās notika pēdējā Satversmes 
sapulces sēde, bet 7. novembrī - pirmā Saeimas sēde. Tur strādāja arī pārējās Saeimas, līdz 1934. gada 15. maijā parlamenta darbība tika pārtraukta. Pēc K. Ulmaņa valsts apvērsuma tajā iekārtoja Latvijas Valsts prezidenta administratīvos dienestus. 1940. gadā pēc padomju okupācijas režīma nodibināšanas ēku nodeva Latvijas PSR Augstākās padomes rīcībā.
Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu policijas un SS organizācijas augstākā pārvalde Austrumu zemēs. Šajā laikā tika iznīcināti reprezentācijas telpu interjeri, uz Vāciju aizveda lielāko daļu grāmatu, lietišķās mākslas un gleznu kolekciju, kas bija saglabājusies gan no Vidzemes bruņniecības, gan no pirmās Latvijas Republikas laikiem. Daļa mākslas vērtību zuda pēckara periodā, kad ēkā atkal atradās Latvijas PSR Augstākā Padome.
1990. gadā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ēkā strādāja Latvijas Republikas Augstākā Padome, pēc tam darbojās 5. Saeima.
Pārbūves darbi ir veikti vairākkārt. Astoņdesmito gadu sākumā tika aizbūvēts viens no iekšējiem pagalmiem un izveidota jauna telpa, kurā pašlaik iekārtota Balsošanas zāle. 1996. gadā tika pārkrāsots vestibils un Lielo marmora kāpņu telpa, tuvinot to historisma stila izjūtai. 1997. gadā pēc arhitekta Andra Veidemaņa projekta, kas tapa sadarbībā ar SIA AIG, tika izveidots jauns Sēžu zāles interjers, saglabājot E. Laubes ieceri. Atbilstoši parlamenta vajadzībām tajā izmatots amfiteātra plānojums.
Pašlaik reprezentācijas telpās ir skatāmi interjera dekori, dažas mēbeļu garnitūras un atsevišķi lietišķās mākslas priekšmeti, kas saglabājušies kopš ēkas celšanas laika. Mākslas priekšmetu kolekcija palielinās, to veido Saeimas prominento viesu dāvanas.