Latvijas Republikas 13. Saeimas
rudens sesijas trešā (svinīgā) sēde
2018. gada 18. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī
Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.
Sēdes vadītāja. Labdien, cienījamie klātesošie! Saeimas 2018. gada 18. novembra svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai, pasludinu par atklātu.
D. Beitnere-Le Galla (13. Saeimas priekšsēdētājas biedre).
Vārds svētku uzrunai Saeimas Prezidija priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei. (Aplausi.)
I. Mūrniece (13. Saeimas priekšsēdētāja).
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Godātie Saeimas deputāti!
Ministri, ekselences!
Mīļie tautieši!
Šis ir liels brīdis! Mēs esam sanākuši kopā Latvijas valsts simtajā dzimšanas dienā!
Savas valsts dibināšana ir svarīgākais pavērsiena punkts mūsu tautas vēsturē. Latviešu valstsgriba bija un ir stingra un nelokāma. Tā ir izvēle – dzīvot savā valstī un pašiem lemt savu likteni.
Mēs esam izredzēti un laimīgi, ka Latvijas simt gadus varam svinēt brīvā un demokrātiskā valstī. Un mums ir dota iespēja pulcēties tajā pašā vietā, kur pirms simt gadiem tika proklamēta neatkarīgā Latvijas Republika.
Stūrakmeņi, uz kuriem balstījās jaundibinātā valsts, bija tautas sapnis par neatkarīgu Latviju, politiķu spēja vienoties augstākas idejas vārdā un parlamentārā demokrātija.
Šodien tikai ar apbrīnu varam secināt, cik politiski nobriedusi un mūsdienīga bija Latvijas valsts tās dzimšanas brīdī. Cik tālredzīgi bija tās politiķi!
Latvijas priekšparlaments – Tautas padome – bija formulējis modernu, pat Rietumeiropas mērogā progresīvu politisko platformu: demokrātisku valsts iekārtu, vēlēšanu tiesības abiem dzimumiem, nacionālo minoritāšu interešu ievērošanu, preses, vārda un pulcēšanās brīvību.
Tika arī skaidri norādīts – Latvijas ārpolitiskā vieta būs Tautu savienībā jeb Nāciju līgā.
Jaunieceltā valdība Kārļa Ulmaņa vadībā izlēmīgi īstenoja visus Tautas padomes nospraustos mērķus.
Pēc Brīvības cīņām latvieši piecu gadu laikā spēja paveikt visu, kas nepieciešams, lai valsts sāktu pilnvērtīgi darboties un ierakstītu sevi pasaules kartē.
Tika ievēlēta Satversmes sapulce un pirmais Latvijas Valsts prezidents – Jānis Čakste.
Latvija tika pilnībā atzīta starptautiski un uzņemta Tautu savienībā.
1922. gadā tika pieņemta mūsu konstitūcija – Satversme.
Galvenais virzītājspēks bija valstsgriba. Tautas apzināšanās, ka nacionālo identitāti, latviešu valodu un brīvību spēj nodrošināt tikai un vienīgi Latvijas valsts.
Un ka tāpēc ir nepieciešama politiķu spēja vienoties tautas un valsts labā.
Godātie klātesošie!
Latvijas valstiskums vienmēr ir bijis saistīts ar Eiropā un pasaulē notiekošajiem ģeopolitiskajiem procesiem.
Divdesmitajā gadsimtā to ietekmēja Pirmais un Otrais pasaules karš un Padomju Savienības sabrukums.
Mūsu valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā ne velti sauc par brīnumu, neticamu un fantastisku notikumu. Pasaulē ir grūti atrast precedentu tam, ka tauta, kas savu brīvību ir zaudējusi un pusgadsimtu pavadījusi totalitārā un represīvā režīma žņaugos, spēj pacelties gluži kā no pelniem, atgūt brīvību un atjaunot demokrātisku valsti. Tas ir un paliek Latvijas un visas Baltijas īpašais piemērs, ko ciena un apbrīno visa brīvā pasaule.
Tādēļ mēs tik augstu vērtējam un lepojamies ar latviešu tautas nesalaužamo garu un savas nacionālās idejas spēku.
Arī teju pirms 30 gadiem valstsgriba un visu patriotisko spēku vienprātība, līdzīgi kā 1918. gadā dibinot savu valsti, palīdzēja rast vislabāko ceļu, lai atjaunotu savu valstiskumu, demokrātiju un atgrieztos Rietumu civilizācijā.
Saku paldies visiem, kas toreiz sadevās rokās un spēja 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republiku! Viņi šodien ir mūsu vidū. (Aplausi.) Paldies jums!
Paldies visiem tautfrontiešiem, Pilsoņu kongresa dalībniekiem un šodien es teikšu personīgi arī Egilam Levitam, kuram bija izšķiroša loma, gan rakstot pamatdokumentu, no kura tapa 4. maija Neatkarības deklarācija, gan izstrādājot Satversmes preambulu, kas nostiprināja mūsu valsts konstitucionālo ilgtspēju.
Paldies gan tiem, kuri pirms simt gadiem, gan tiem, kuri vēlreiz gandrīz pirms 30 gadiem īstenoja nācijas pašnoteikšanās tiesības.
Mūsu vērtības un ideāli nav mainījušies.
Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, dažs labs gan ir atļāvies neticīgi pavīpsnāt – vai tad nu tiešām Latvijas valsts var svinēt savas pastāvēšanas simt gadus?!
Jā, garus 50 gadus latvieši bija spiesti dzīvot okupētā Latvijas teritorijā. Tas ir atstājis dziļas un grūti izdzēšamas pēdas.
Okupācijas režīmu veiktās represijas ir baisākās lappuses Latvijas tautas vēsturē.
Joprojām par sevi atgādina padomju okupācijas režīma mākslīgi izraisītā migrācija, rusifikācija, militarizācija, intelektuālās un politiskās, un ekonomiskās elites iznīcināšana.
Piecdesmit okupācijas gadi vājināja mūsu valodu, darba tikumu, mainīja cilvēku savstarpējās attiecības, ietekmēja mūsu priekšstatus par skaisto.
Tagad mēs arvien dziļāk un pilnīgāk atgūstam savu paaudžu mantojumu. Uzplaukst cilvēku interese par latviešu kultūru un nacionālo savdabību, pieaug patriotisms un tēvzemes mīlestība.
Iznīcināt tautas vēsturisko atmiņu nav iespējams!
Ļoti daudzi no mums izdzīvo savas dzimtas turpinātību vairākās paaudzēs. Vecvecāki auklē mazmazbērnus, un šāds dzimtas laiks, kurā paaudzes sadodas rokās, var aptvert pat vairāk nekā simt gadus. Caur šo dzīvo cilvēku ķēdi Latvijas valsts vienaudži mūsu valsts pamatvērtības ienes nākamajā simtgadē.
Mēs joprojām sevī apzināmies arī tūkstošgadīgo baltu gēnu, kas mūs vieno ar brāļiem lietuviešiem. Mēs sajūtam baltiešu kopību, kas vieno Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Valstiskuma laiks ir mērāms dažādās dimensijās.
Lieli nopelni valstiskuma uzturēšanā bija arī trimdai. Latviešu mītnes zemēs tika dibinātas trimdas organizācijas, kurām bija konkrēti mērķi – turēties kopā, saglabāt latvietību, nepagurstoši atgādināt Rietumvalstu valdībām to, ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienības sastāvā ir prettiesiska.
Trimdas lielākais nopelns ir tas, ka vadošās Rietumvalstis tā arī nekad nav atzinušas Padomju Latviju par starptautisko tiesību subjektu.
Darbu trimdā līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai turpināja Latvijas diplomāti Kārļa Zariņa vadībā.
Īpaši vēlos pieminēt bīskapu, politiķi un Saeimas deputātu Jāzepu Rancānu, kurš trimdā bija leģitīms Saeimas priekšsēdētāja un arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Viņš deva nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas uzturēšanā, iemūžināšanā. Ar gandarījumu varu teikt, ka šovasar bija gods atklāt viņa portretu Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā.
Piecdesmit okupācijas gados Latvijas valsts turpināja pastāvēt juridiski. Idejiski tā turpināja dzīvot cilvēkos šeit, uz Latvijas zemes.
Latvijas nacionālie partizāni bruņoti pretojās padomju okupācijas režīmam vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Neatkarības un demokrātijas ideālus centās uzturēt disidenti jeb pilsoņu tiesību aizstāvji. Cilvēki saglabāja ticību valsts atjaunošanas idejai.
Tautas nevardarbīgā pretošanās visspilgtāk uzliesmoja Daugavas glābšanas kustībā, Baltijas ceļā un Barikāžu laikā.
Godātie deputāti!
Cik tālredzīgi un viedi esam mēs, kas pārstāvam Latvijas tautu pašlaik? Kādi ir tie lielie mērķi un uzdevumi, kurus savai valstij un valdībai izvirzīsim un izvirzām mēs? Kāds būs mūsu politiskais mantojums, kuru pēcteči vērtēs pēc nākamajiem simt gadiem?
Nesen notikušās Saeimas vēlēšanas apliecināja, ka pārliecinošam vairākumam Latvijas vēlētāju nav nekādu šaubu par Latvijas ģeopolitisko pozīciju. Latvijas dalība Eiropas Savienībā, NATO, piederība Rietumu demokrātiskajai pasaulei nav apstrīdama.
Izšķiroši ir tas, lai arī turpmāk mūsu valsts ārpolitiskais vektors nemainītos, jo Kremļa militārās aktivitātes un spēka demonstrēšana mūsu reģionā nerimsies ne rīt, ne parīt.
Drošība ir un būs mūsu prioritāte! Savas drošības stiprināšanai Latvija īsā laikā ir paveikusi daudz – atbilstoši NATO saistībām ieguldījusi aizsardzībā, attīstījusi savas militārās spējas un praktisko sadarbību ar sabiedrotajiem.
Mēs zinām, ko nozīmē aizsargāt savu valsti!
Taču paturēsim prātā – vieni paši mēs neesam gana stipri. Tāpat kā pirms simt gadiem, ir nepieciešami sabiedrotie. Arī mūsdienās iestāties par savu drošību vislabāk ir iespējams, strādājot plecu pie pleca ar NATO partneriem no Eiropas, Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādas.
Latvijas tautas vārdā saku paldies mūsu sabiedrotajiem par neatsveramo atbalstu mūsu drošībai, par dalību NATO spēku kaujas grupā Latvijā. Kopā mums lieliski izdodas!
Paldies Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, zemessargiem un jaunsargiem. Paldies mūsu robežsargiem, policistiem, glābšanas dienestam!
Taču arī visai sabiedrībai ir jādomā, kā attīstīt noturību pret hibrīdkara elementiem – kiberuzbrukumiem un dezinformāciju, kas vērsta uz valsts iekšēju novājināšanu un ticības graušanu savai valstij.
Mūsu aizsardzībai ir jābūt visaptverošai! Tajā jāiesaistās visdažādākajām institūcijām, visai sabiedrībai.
Sargāt Latviju ir katra Latvijas pilsoņa gods un pienākums!
Tāpat mums ir jāsargā demokrātija. Tā ir vērtība, kas ielikta mūsu valsts pamatos.
Mēdz teikt, ka ikkatrai jaunai paaudzei demokrātija ir jāatklāj un jāapgūst no jauna. Vissvarīgāk ir saprast, ka demokrātija var pastāvēt tikai tiesiskuma ietvarā, savukārt populisms tiecas šo ietvaru ignorēt.
Lai stiprinātu demokrātiju, mums jāstiprina tiesiskums. Un to var darīt tikai un vienīgi ar tiesiskām metodēm.
Demokrātija – tā ir arī atbildība, tādu pārdomātu un vispusīgi izsvērtu lēmumu pieņemšana, kuri stiprina sabiedrību un valsti ilgtermiņā.
Populisms, kas kādam īstermiņā varbūt šķiet tīkams, galu galā var izrādīties valsti graujošs. Arī Latvijai nav gājis secen politiskais populisms, kas akceptē labākas dzīves solījumus bez pamatojuma tam, kā šo dzīvi nodrošināt.
Godātie klātesošie!
Šīs Saeimas vēlēšanas parādīja, ka iekšpolitiskais noskaņojums, kas vēl pirms dažiem gadiem sekmēja skaitliski lielāku un savu ideoloģisko uzstādījumu skaidri deklarējušu partiju veidošanos, tagad ir mainījies. Biežāk sāk dominēt vēlme politiski apvienoties tālab, lai risinātu kādu vienu “tēmu” jeb atsevišķu problēmu.
Taču valsts un tās pārvalde ir komplicēts mehānisms, tai ir dažādas dimensijas, tostarp sociālā, vēsturiskā, juridiskā un, protams, politiskā. Visiem politiskās varas atzariem ir jāstrādā tā, kā to paredz Satversme.
Jā, parlamentārā demokrātija Saeimai dod lielu varu. Tomēr suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ikvienam deputātam jāstrādā ne tikai savu vēlētāju, bet arī visas tautas labā.
Ja politiskās partijas, kas strādā parlamentā, akceptē tikai tos mērķus, kas atbilst šo partiju vai tikai to vēlētāju interesēm, tad tas kļūst riskanti.
Mūsu valsts – tā ir Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale. Katram cilvēkam ir jāsaredz sev un savai ģimenei labākas dzīves iespējas Latvijā.
Politiskā atbildība nozīmē arī spēju pildīt valstiskos uzdevumus. Pašlaik galvenais valstiskais uzdevums ir tādas valdības izveidošana, kura būtu spējīga strādāt rezultatīvi un ilgtermiņā.
Esmu pārliecināta, ka Saeima visdrīzākajā laikā izveidos savu likumdošanas galveno instrumentu – komisijas – un aktīvi ķersies pie likumdošanas darba, jo šobrīd aktuālu uzdevumu ir daudz. Un svarīgākais no tiem ir valsts budžets nākamajam gadam.
Ir vēl virkne jautājumu, uz kuriem Latvijas politiķiem jau pavisam drīz būs jāsniedz atbildes. Piemēram. Kā turpināsim atbalsta programmas ģimenēm ar bērniem? Kā īstenosim solījumu bērniem augt ģimeniskā vidē?
Tautas ataudze ir un paliks tautas stipruma mērs daudzu turpmāko gadu garumā.
Kā panāksim, lai iespējami vairāk tautiešu atgriežas dzimtenē no ekonomiskās emigrācijas?
Jā, dalība Eiropas Savienībā paver daudz iespēju, tai skaitā iespēju konkurēt vienotajā tirgū un vienlaikus arī iespēju brīvi pārvietoties un doties strādāt uz ekonomiski bagātākiem reģioniem. Cilvēku aizbraukšana uz valstīm, kur par to pašu darbu maksā lielāku algu, Latvijai ir sāpīgs process, bet vienlaikus arī dzinulis pēc iespējas ātrāk sakārtot un attīstīt ekonomiku. Mēs patiesi vēlamies, lai tautieši, kas dzīvo un strādā ārvalstīs, atgrieztos mājās, lai viņi savu nākotni vēlētos saistīt ar Latviju.
Mīļie tautieši visā pasaulē! Paldies jums par apliecinājumu, ka jūs joprojām esat daļa no Latvijas. Mūsu valsts dzimšanas dienu šodien svin vēl vismaz 37 valstīs un 75 pilsētās.
Godātie klātesošie!
Iepriekšējā Saeima pieņēma vēsturisku lēmumu par pāreju uz izglītību valsts valodā visos līmeņos. Beidzot to panācām, lai gan sen jau apzinājāmies, ka latviešu valodas lomas aizsardzība un kopīgu valstisku vērtību stiprināšana jauniešos ir nācijas pašapziņas un turpinātības jautājums.
Latviešu valoda ir mūsu nacionālās identitātes neatņemama daļa – unikāla un sena. Mūsu valsts ir vienīgā pasaulē, kur latviešu valoda var augt, attīstīties un uzplaukt. Un jāatzīst – tā pārāk ilgi ir bijusi apdraudēta.
Ceļš uz simtgadi, sapošot sevi un sapošot valsti, ir bijis ļoti skaists, jo tas ir bijis arī kultūras ceļš. Tas bija mūsu pašu ceļš arvien dziļāk pie savas būtības, arvien dziļāk savā un visas pasaules kultūrtelpā.
Neaizmirstams notikums bija šīsvasaras Dziesmu un deju svētki. To spēks un pacilātība arī latvietības apziņu pacēla jaunā, vēl nebijušā virsotnē. Dziesmu svētku noslēguma koncertam bija zīmīgs nosaukums – “Zvaigžņu ceļš”.
Cilvēku visbiežāk paustais vēlējums skanēja šādi – kaut mēs biežāk izjustu tādu kopību, tādu prieka un labestības gaisotni! Šie simtgades Dziesmu svētki bija tautas skaistākā dāvana sev un Latvijai tās dzimšanas dienā.
Savu lepnumu par Latviju apliecinājām, pie mājām, torņos un pilsētu laukumos paceļot sarkanbaltsarkanos karogus. Karogs ir simbols un vienlaikus arī valstsgribas zīme. Paceļot karogu, mēs to padarām redzamāku telpā. Mēs stiprinām Latviju savā sirdī un prātā.
Simt gadu ceļš.
Simt gadu laikā mūsu nācija savā ceļā ir pieredzējusi tik daudz! Gan pacilājošus un lepnuma pilnus brīžus, gan rūgtus un tumšus laikus. Gan arī daudz pragmatiska ikdienas darba. Tieši tāpat kā mēs katrs savā dzīvē.
Taču savā sirdī mēs skaidri zinām – mūsu ceļš visus simt gadus vienmēr ir vedis pretim trim zvaigznēm. Tā ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu valsts.
Latvija ir diža, un dižu to paaudzēs ir darījusi tauta. Katrs no mums.
Jo mēs esam Latvija!
Saules mūžu Latvijai!
Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)
(Balss no kulisēm: “Ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas Valsts himna.”
Tiek atskaņota Latvijas valsts himna.)
Sēdes vadītāja. Paldies.
Līdz ar to Saeimas svinīgo sēdi, veltītu Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai, pasludinu par slēgtu. (Aplausi.)