Latvijas Republikas 14. Saeimas
ziemas sesijas trešā sēde
2024. gada 25. janvārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes video translācija
Sēžu video translācijas (arhīvs)

Sēdes vadītāja. Labrīt, kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas Sēžu zālē! (Pauze.) Kolēģi! Paldies. Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas Sēžu zālē! (Zālē troksnis.)

Sākam sēdi.

Sākam ar iesniegtajām izmaiņām Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Juridiskā komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījums Notariāta likumā”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Ministru prezidente lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai pret teroristisko organizāciju ISIL/Da’esh vērstajā starptautiskās koalīcijas militārajā operācijā Inherent Resolve”.

Deputāti Atis Švinka, Antoņina Ņenaševa, Ģirts Valdis Kristovskis, Gatis Liepiņš un Edmunds Jurēvics lūdz lēmuma projektu izskatīt pēc darba kārtības 1. punkta. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” (Nr. 368/Lp14) otrajam lasījumam līdz 2024. gada 26. janvārim”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījums Ostu likumā”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

___

Kolēģi, sākam ar sadaļu “Ministru prezidenta, ministru un citu amatpersonu ziņojumi”.

Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos.

Vārds ārlietu ministram Krišjānim Kariņam.

K. Kariņš (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamā Ministru prezidentes kundze! Cienītās deputātes, godājamie deputāti! Kolēģi ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Es uzsākšu savu uzrunu ar pateicības vārdiem, lai tie nepaliek pēdējie, lai tie ir pirmie.

Es gribu pateikt paldies visam ārlietu dienestam, Ārlietu ministrijai, mūsu vēstniekiem par viņu negurstošo darbu, pārstāvot mūsu valsts intereses starptautiski. Protams, Valsts prezidentam, Ministru prezidentei, Saeimas priekšsēdētājai, Ārlietu komisijas priekšsēdētājam un deputātiem un visiem Saeimas deputātiem par kolektīvo un ļoti koordinēto darbu, pārstāvot mūsu valsti jebkurā braucienā, jebkurā sarunā... kur mēs esam.

Es gribu izteikt augstu atzinību un atzīmēt to, ka mūsu sabiedrība... lai kā mēs reizēm esam sašķelti dažādos jautājumos – vai tas skar nodokļu politiku vai to, kā labāk sakārtot veselības aprūpi –, bet ārpolitikā... kā mēs pēdējos divus gadus esam vienoti, atbalstot Ukrainu, tā ir priekšzīme visai Rietumu pasaulei. Nesen savā vizītē Rīgā to atzina arī Ukrainas prezidents un ieradās šeit, Latvijā, pateikties mūsu tautai par atbalstu, arī, protams, Saeimai un valdībai. Tad, kad mēs esam vienoti, mūsos ir milzu spēks. Mums šobrīd ir vienotība ārpolitikā. Turēsim to arī uz priekšu.

Jūs visi esat izlasījuši ziņojumu. Es to neatkārtošu, jums ir iespēja, kā saka, mierīgos apstākļos pārlasīt.

Gribu uzsvērt vairākas lietas, kas ir ziņojumā. Pamats ir tas, ka mums ir jāapzinās – mēs to apzināmies –, ka Eiropā ir atgriezies karš. Tagad jau ir gads un 11 mēneši, tūlīt divi gadi, kopš Krievija neprovocēti un brutāli uzbrūk kaimiņvalstij Ukrainai ar mērķi to iznīcināt kā valsti. Tas ir imperiālistisks karš, kura plašākais mērķis ir apturēt un mainīt likumu varā balstīto starptautisko kārtību un to aizvietot ar brutāla spēka varu.

Šobrīd Krievija cenšas visādos veidos savā propagandā iestāstīt i mums, Latvijai, i pārējai Rietumu pasaulei, ka mēs esam sašķelti, ka mēs esam bezspēcīgi, karš iet uz priekšu, Krievija tajā uzvarēs un pretestībai nav jēgas. Es jums saku: tie ir meli, tās ir blēņas un muļķības. Mēs neesam ne tādā veidā sašķelti, ne tādā veidā nespēcīgi, kā mums cenšas iestāstīt. Mēs, Latvija, stāvam kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem, un mums, protams, ir vēl darāmi darbi, bet tas absolūti ir mūsu spēkos – palīdzēt Ukrainai uzvarēt šajā karā. Un Ukraina var šajā karā uzvarēt, tai nepieciešams mūsu nedalīts atbalsts. Tas ir iespējams, un ir arī iespējams pēc šī kara tā iegrožot Krieviju, ka tā nekad neuzbrūk tālāk nekur Eiropā. Nav neizbēgami, ka būs plašāks karš Eiropā, bet ir mūsu spēkos to apturēt – strādājot, stiprinot savu drošību kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem. Neieklausīsimies Krievijas propagandā, būsim droši un pārliecināti!

Atkāpjamies vēl... plašāk pasaules konteksts ir nemierīgs. Krievijas karš Ukrainā – tas mums visiem ir labi zināms. Ir Izraēlas karš ar “Hamās” Gazas joslā, mēs redzam, ka šis karš jau zināmā mērā sāk iet plašumā; aiz visiem nemieriem tur stāv Irāna, kura caur saviem satelītiem – “Hamās”, hutiešiem, kas ir Jemenā, un “Hezbollah”, kas ir Libānā, – aktivizē plašāku karadarbību. Faktiski karadarbība notiek Gazas joslā, kur Izraēla cenšas iznīcināt teroristisko organizāciju “Hamās”, kas neprovocēti uzbruka Izraēlai 7. oktobrī, bet starplaikā hutieši no Jemenas apšauda tirdzniecības kuģus un cenšas iztraucēt kuģu tirdzniecības ceļus Sarkanajā jūrā, arī “Hezbollah” no Libānas nemitīgi apšauda Izraēlas pozīcijas, tādā veidā novēršot Izraēlas karaspēka... nepieciešamību arī savus ziemeļus nosargāt.

Šajā konfliktā Latvija viennozīmīgi atbalsta Izraēlas tiesības pastāvēt kā brīvai un demokrātiskai valstij, tās tiesības sevi aizstāvēt. Tajā pašā laikā mēs uzskatām un argumentējam, ka palestīniešiem ir jādod iespēja izveidot savu neatkarīgu valsti, jo tikai tādā veidā mēs varam ilgstoši gūt mieru. Šī nav pretrunīga pozīcija – atbalstīt Izraēlu un vienlaikus atbalstīt Palestīnas valsts izveidi, lai tiktu pie miera. Šis karš rada pasaulē vēl plašāku nestabilitāti, traucējot kuģniecību caur Sarkano jūru, tiek traucētas arī tirdzniecības ķēdes, un ar laiku tas varētu atspoguļoties, cenu spiedienam... ejot uz augšu.

Šis nav vienīgais konflikts. Ja mēs skatāmies Āfrikā... blakus Sahāras tuksnesim, Sāhelas reģionā, faktiski no vienas valsts otrā... ir dažādas huntas izveidojušās, kas ir saistītas ar teroristiskām organizācijām, un tur mēs redzam Krievijas “Vagner” grupējuma ilgstošu, ļoti aktīvu līdzdalību un ietekmi. Tātad vēl viens reģions, kas ir ļoti nemierīgs.

Paskatāmies tālāk Austrumos. Mēs redzam, ka saspīlējums starp Ķīnu un Taivānu neiet mazumā. Taivānā nesen vēlēšanas... apstiprināja spēkus, kas negrib apvienoties pilnībā ar Ķīnu... rada acīmredzamu saspīlējumu, un šis saspīlējums Ķīnai veidojas asāks ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas ir Latvijas galvenais stratēģiskais partneris. Saspīlējums, kas neizbēgami ir redzams starp Ķīnu un Taivānu, ietekmē un var ietekmēt negatīvi visu pasauli, kaut vai tirdzniecību. Ja Dienvidķīnas jūrā veidojas blokādes... Dienvidķīnas jūra tirdzniecības ziņā ir pat nozīmīgāka par Sarkano jūru... tas varētu ietekmēt.

Es atgādinu... Krievija un Ukraina, “Hamās”... Irāna... Izraēla Tuvajos Austrumos, Sāhelas reģions Āfrikā, vēl Ķīna un Taivāna... ka ir nemierīgi apstākļi. Bet tas, ko es argumentēju, ir, ka mēs kā valsts, gudri veidojot ārpolitiku un arī iekšpolitiku, varam turpināt nosargāt savu brīvību, demokrātiju un drošību tādā veidā... ka galvenās tēmas, par kurām mēs šeit, Saeimā, diskutēsim – kā uzlabot vienu pakalpojumu vai otru pakalpojumu, vai trešo pakalpojumu. Tas absolūti ir iespējami.

Ko mēs kā valsts līdz šim esam darījuši, lai stiprinātu mūsu drošību? Parādās arī... vakar laikrakstos lasīju... divu lapu izklāsts – vai tiešām karš ies plašumā, un ko tas mums nozīmē.

Pirms 20 gadiem mūsu valsts iestājās divās ļoti nozīmīgās starptautiskās organizācijās – Eiropas Savienībā un NATO. Šogad aprit tieši 20 gadi, un dalība šajās divās organizācijās kopš iestāšanās ir bijusi pamats tam, ka mūsu ekonomika turpina attīstīties un mēs faktiski dzīvojam mierā un drošībā. Tas ir tas pamatu pamats. Ejot uz priekšu, mūsu ārpolitikā tas nemainīsies – mūsu aktīvā līdzdalība Eiropas Savienībā un arī, protams, NATO aliansē ne kā mazajam brālim, bet kā pilnīgi līdzvērtīgam biedram. NATO alianse un NATO drošība balstās uz principu: sargā sevi, un draugi nāks palīgā. Bet pamatā ir jāsargā sevi. Varam uzdot jautājumu: vai mēs darām to, kas mums pašiem ir jādara? Un tā atbilde ir viennozīmīga: jā, mēs darām.

Mums jau kopš 2019. gada... tagad jau sestais budžets... ir vairāk nekā 2 procenti no IKP atvēlēti aizsardzībai, kas ir visu NATO valstu apņemšanās, – ka ir jābūt vismaz 2 procentiem. Šogad jūs Saeimā esat apstiprinājuši 2,4 procentus no IKP aizsardzībai. Mēs virzīsimies uz 3 procentiem.

Mēs ieguldām savā drošībā naudiskā veidā. Bet ko ar to naudu mēs darām? Mēs iegādājamies... jau tagad pirmie līgumi ir parakstīti. Mums, Latvijai, būs pašiem savas pretgaisa aizsardzības iekārtas, krasta aizsardzības iekārtas un raķešu artilērija, kas ļoti būtiski stiprinās mūsu drošību.

Turpina attīstīties mūsu valsts aizsardzības dienests. Divi iesaukumi gadā, ar kuriem veidojam savu aktīvo rezervistu skaitu – aktīvo rezervistu skaitu, kuri ir pilnībā ekipēti. Tur jau tas sāls valsts aizsardzības dienestā – mums līdz ar tā izveidi... un ar gadiem augs reāli apmācīts rezervistu skaits, kas ir būtisks papildinājums mūsu bruņotajiem spēkiem kopumā.

Mēs ieguldām arī savā militārajā infrastruktūrā. Mums ir ne tikai Ādažu militārā bāze, kas ir lielākā militārā bāze Baltijas valstīs, un Lielvārdes aviācijas bāze, bet arī pieņemti lēmumi un nauda budžetā – attīstīt Sēlijas poligonu. Sēlijas poligons būs aptuveni divreiz lielāks nekā Ādažu poligons, tur varēs atrasties, vingrināties, trenēties ne tikai mūsu bruņotie spēki, bet arī, protams, visi mūsu NATO sabiedrotie. Tātad mēs kā valsts NATO ietvaros darām absolūti visu, kas mums ir jādara. Galvenais ir nenovirzīties no šī ceļa. Mums ir jābeidz sev stāstīt vai krist kaut kādās šausmās: vai nu, vai nu, vai nu...! Mēs darām soli pa solim, viss tiek īstenots. Tikai noturam šo kursu!

Tajā pašā laikā ne tikai Latvija ir stiprinājusi sevi, bet NATO sabiedrotie kopumā ir stiprinājuši visu austrumu flangu, tai skaitā Latviju. Latvijas NATO kontingentu vada Kanāda. Es gribu izmantot izdevību un izteikt atzinību – paldies, viņu vadībā ir saliedēti 10 valstu karaspēki, kas spēj strādāt kā vienota kaujas vienība. Faktiski Latvija ir, iespējams, visspilgtākais piemērs, kas parāda, ka NATO dažādās valstis spēj kopā sadarboties. Kanādiešu vadībā tas jau ir izdarīts.

Mums ir spēki ne tikai Kanādas vadībā... arī Dānija savus spēkus šeit ir sūtījusi, un, protams, mūsu galvenais stratēģiskais partneris – Amerikas Savienotās Valstis – pastāvīgi, katru dienu... atrodas Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku vienības, kuras ir kaujas vienības, nevis loģistikas vienības. Kaujas vienības, kurās vieni vingrinās, sastrādājas ar mums, dodas prom un kurās nākamie tūlīt nāk vietā... varbūt cita veida spēki – vai tie ir gaisa spēki, vai artilērija, vai cita veida. Pastāvīga to klātbūtne nav teorētiska vai uz papīra, tā konkrēti ir šeit.

Pagājušajā vasarā NATO Viļņas samitā mēs pieņēmām – un varbūt ne visi izprot to nozīmīgumu – jaunos NATO aizsardzības plānus. Latvija arī tur ir pilnībā iekļauta. Tas nozīmē, ka politiskajā līmenī ir apstiprināts tas, ko ģenerāļi jau ir izstrādājuši, – kā vajadzības gadījumā mēs iesim palīgā viens otram, kā tiks dislocēti spēki, kā nāks piegādes, kā nāks atbalsts. Plāni ir pieņemti, un tagad uz priekšu notiek visādu veidu vingrinājumi.

Nupat izsludināti lielākie NATO vingrinājumi, kādi ir... Vairāk laikam par 90 tūkstošiem karavīru ilgstošā laika periodā sāk vingrināties, kā šos plānus dabā īstenot. Kanāda savā parlamentā ir pieņēmusi lēmumu atvēlēt naudu... nauda budžetā ir pieņemta... lai varētu no bataljona uziet līdz brigādes līmenim. Tas lēmums jau ir pieņemts. Dabā mēs redzam: tanku vienības jau ir ieradušās, artilērija jau ir ieradusies, karavīru skaits pieaug.

Un ne tikai Kanāda audzē savus spēkus šeit, arī citas valstis šajā NATO vienībā dara to pašu. Tātad mēs izdarījām savu, un NATO kopumā dara savu. Ja kāds domā – vai, vai, kas nu būs? Nav tā. Militāristiem plāni ir. Galvenais mums, civilistiem un politiķiem, ir nevajadzīgi nejaukties tur, kur mums pašiem tās saprašanas varbūt līdz galam nav. Atbalstīsim, veltīsim tam naudu, uzdosim jautājumus, kā mēs darīsim un kā jūs rīkosieties vienā vai otrā gadījumā. Bet, sākot ar NATO virspavēlnieku, kurš sēž Briselē, caur virspavēlniecību, kas ir Latvijā, caur vienībām, kas ir Latvijā... Tie plāni ir, tie ir izstrādāti, tie tagad tiek īstenoti, un, protams, tiem spēkiem ir jāpiepildās, arī Latvijai savi... teiksim, mums gaisa aizsardzība ir nopirkta vai līgumi ir parakstīti... Tagad tie tiek saražoti... tiks apmācīti, un tad tās vienības ieradīsies pie mums. Tātad Latvija dara savu, NATO dara savu, un mēs neesam vieni, un tas ir tas, kas nodrošina mūsu drošību.

Tagad trešā sadaļa – kādi ir mūsu ārpolitikas mērķi, raugoties nākotnē. Es noskaitīšu laikam 11 dažādus punktus, kas, manuprāt, ir tās galvenās lietas. Tas nav izsmeļošs saraksts, bet tās ir, manuprāt, galvenās lietas.

Tātad pirmais un nemainīgais – paliek pilns un nedalīts atbalsts Ukrainai, lai tā šajā karā varētu uzvarēt. Apbrīnojamā kārtā mūsu pilsoniskā sabiedrība ļoti aktīvi – tikpat sparīgi kā pirms gada, kā pirms pusotra gada – turpina atbalstīt... Un, protams, arī valdība ik nedēļu... arī šonedēļ pieņēma kārtējo lēmumu sūtīt konkrētu palīdzību Ukrainai. Mēs veltām aptuveni vienu procentu no mūsu iekšzemes kopprodukta Ukrainas atbalstam.

Ir pilnīgi skaidrs – ja visa Eiropa veltītu vienu procentu no sava kopprodukta Ukrainas atbalstam, tās lielākā loģistikas problēma būtu, kur visu to palīdzību... kā saka, kā to lielo daudzumu izmantot. Tātad mēs argumentējam un argumentēsim: tev nav jābūt bagātam, lai palīdzētu, bet tev ir jābūt gribai un apņēmībai. Latvijā tas ir, mēs to turpināsim arī argumentēt uz priekšu, lai partneri dara to pašu.

Mums, protams, ir nemainīga un stingra sankciju politika pret Krieviju un Baltkrieviju, un lielāks uzsvars jāliek uz sankciju apiešanas riskiem. Lielākais risks, šķiet, pasaulē ir tas, ka dažādu veidu tehnoloģijas, kuras varbūt nav tieši sankcionētas, pa vienu vai otru ceļu tomēr nonāk Krievijā un aiziet viņu militārajā rūpniecībā. Droši vien tas, kas mums būs jādara sankciju politikā Eiropā, – būs jāprasa zināmiem ražotājiem (kas ražo militārām vajadzībām derīgas preces un tehnoloģijas) eksporta sertifikāti, lai saprastu to vienkāršo domu... Tad, kad mēs, Latvija, izlēmām jau pirms 24. februāra... kara sākuma, mūsu valdība jau bija pieņēmusi lēmumu sūtīt mūsu “Stinger” pretgaisa ieročus Ukrainai. Bet starp politisko lēmumu un faktisko nosūtīšanu pagāja pāris mēneši, jo, protams, šāds darījums ir jāsaskaņo ar ražotājvalsti, ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Kaut gan Amerikas Savienotās Valstis politiski absolūti piekrita, tomēr pagāja laiks... šīs procedūras... Ja ir šādas procedūras (mēs gribam dot vajadzīgu ieroci sabiedrotajiem, un visi piekrīt), tad mēs varam līdzīgas procedūras uzbūvēt ražotājiem, kas ražo mikroshēmas un tā, ka viņi apņemas apzināt, kur viņu produkcija nonāk, – ka viņu produkcija nenonāks konkrētās valstīs. Viņiem arī būtu atbildība tajā ķēdē.

Mēs arī prasīsim atbildību no Krievijas. Mēs pastāvam uz to, ka jābūt īpašam tribunālam, kur var atbildēt visi kara noziedznieki, sākot ar tiem karavīriem, kuri ir šāvuši un izvarojuši civilos iedzīvotājus... caur militāro pavēlniecību, kas to ir teikusi, caur politisko pavēlniecību, kas ir iekustinājusi visu militāro aparātu.

Rietumu pasaule vēl nav vienojusies, kā šāds tribunāls būtu jāveido. Bet šis ir viens no mūsu ārpolitikas lielajiem mērķiem – panākt ne tikai stingrāku un efektīvāku sankciju politiku, bet arī to, ka Krievija atbildēs par to, ko viņi dara Ukrainā, kas ir ne tikai necilvēciski, bet ir pilnībā prettiesiski visādos veidos.

Tad otrs ir tas, ka mūsu ārpolitikā šie divi balsti – Eiropas Savienība un NATO – ir un paliks centrā. Mēs turpināsim aktīvi strādāt, lai stiprinātu Eiropas Savienību. Paralēli – to pašu par NATO.

Eiropas Savienības gadījumā izaicinājums nākamajos piecos gados būs paplašināšanās. Ir pieņemts politisks lēmums, ka Ukraina un Moldova ir uzaicinātas uzsākt šīs procedūras. Gruzijai ir piešķirts kandidātvalsts statuss. Bosnija un Hercegovina, ja pieņemtu zināmas reformas, arī šo kandidātvalsts statusu varētu iegūt. Un ir vēl vairākas valstis, kuras gribētu pievienoties.

Mūsu valsts pieeja – mēs gribam plašāku Eiropas Savienību. Mēs atbalstām Eiropas Savienības paplašināšanos, jo esam pārliecināti, ka tas stiprinās mūsu, pirmkārt, drošību, otrkārt, ekonomiku – tās būs milzu iespējas mūsu eksportētājiem tad, kad pievienosies Ukraina, kad pievienosies Moldova un nauda virzīsies tajā virzienā. Tā ir nauda, kas arī būs piegādātājiem, tātad ražotājiem, eksportētājiem no Latvijas. Tā ir mūsu iespēja. Līdzīgi kā Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir nākusi par labu Vācijas ekonomikai, tā tālāka paplašināšanās austrumu virzienā nāks par labu Latvijas ekonomikai. Tāpēc mēs to atbalstām. Tātad šis virziens ir ļoti skaidrs.

Bet šī paplašināšanās var notikt ļoti svarīgos apstākļos: ka šīs valstis, kuras grib būt daļa no Eiropas Savienības, piekrīt mūsu pamatvērtībām. Tās pamatvērtības ir – brīvība, demokrātija un likuma vara. Un likuma vara šeit ir visnoteicošākā.

Padomājam mirkli – mēs kā maza valsts, mūsu valsts vēsture... Kas mūsu valsts vēsture ir? Nu, dažādos lasījumos, bet vienā aspektā varētu teikt, ka viena reģionāla vai plašāka impērija šeit ir valdījusi, cīnījusies ar otru, un mēs visu laiku esam bijuši starp tām – vai nu tie bija vācieši, vai zviedru reģionālā impērija, vai poļu reģionālā impērija, vai Krievijas impērija. Un tad, kad ir impērijas, ir spēka vara – kuram lielāka armija, kuram mazāk kauna, tas tik iet iekšā, izvaro, šauj, ņem, laupa un dara, ko grib.

Bet, ja likumam ir vara, tas ir tas, kas mazām tautām, mazām nācijām ir nepieciešams, lai vispār varētu pastāvēt, jo tas, kas stāv starp mums un haosu, ir likums. Tātad, ja Eiropas Savienība grib paplašināties – un mēs to gribam –, mums ir ļoti svarīgi, ka tie, kas grib nākt klāt, dalās mūsu izpratnē, ka likuma vara ir pamatu pamats. Es esmu pārliecināts, ka gan Ukrainā, gan Moldovā, gan Gruzijā ir šī politiskā pārliecība un ir tautā... līdzi dalās ar šīm vērtībām... Bet tā ir tā pamata mēraukla, uz ko mums ir jāuzstāj.

NATO virzienā... Mums ir izcila sadarbība ar visiem saviem NATO partneriem. Kad NATO spēki un partneri aicināja mūs solidarizēties un nākt palīdzēt, mēs to nekavējoties darījām. Mūsu karavīri ir varonīgi piedalījušies (un ir arī bijuši upuri) Irākā un Afganistānā tad, kad vajadzēja, mūsu karavīri šobrīd dienē Kosovā NATO KFOR misijā, kas palīdz noturēt mieru. Mēs aktīvi ejam tad, kad mūsu sabiedrotie mūs sauc. Un tagad, kad mēs esam saukuši sabiedrotos, viņi ir atbildējuši. To mums ir ļoti svarīgi saprast, un tā ir atbilde, ja kāds var uzdot jautājumu – vai tas toreiz bija pareizi? Tas bija absolūti pareizi, jo toreiz argumentēja, ka, dievs nedod, mums vajadzētu atbalstu. Šobrīd nevajag, mēs palīdzēsim viņiem, teiksim, Afganistānā vai Irākā.

Šodien mums vajag. Kas ir klāt? Visi tie paši, kuriem mēs palīdzējām, viņi visi fiziski šeit, Latvijā, šodien ir. Mums arī Lielbritānija, kaut gan tā ir izstājusies no Eiropas Savienības, paliek kā ļoti svarīgs sabiedrotais i ekonomiski, i militāri. Un Lielbritānijas vadībā ir tie apvienotie reaģēšanas spēki, angliski tos sauc par JEF. Un visi mūsu Ziemeļvalstu partneri, visi, kuri šodien... nu, arī Zviedrijas pievienošanās... visi, kuri tūlīt būs arī NATO spēki. Un te mūsu sadarbība ar Lielbritāniju arī ir ļoti svarīga.

Tad arī politiski, kas ir gan NATO... tas ir Baltijas un Ziemeļvalstu... NB8... vai Eiropas Savienībā mēs sanākam NB6. Šī sadarbība ar mūsu ziemeļu kaimiņiem ir ļoti svarīga. Protams, mūsu tiešā sadarbība būs ar Baltijas valstīm un Polijas kaimiņiem. Tā ir gandrīz pati par sevi, tā ir ikdienišķa. Man ir kontakts ikdienā, premjerei ir kontakts, prezidentam ir kontakts, Saeimas spīkerei. Tas ir pats par sevi, un tas mūs padara spēcīgus.

Tātad mūsu ārpolitikas pamatu pamatā – atbalsts Ukrainai, aktīva līdzdalība Eiropā, arī atbalstot tās paplašināšanos, un aktīva līdzdalība un iesaiste ar mūsu NATO partneriem, ar visiem NATO partneriem, bet arī, protams, atceroties mūsu lielākos stratēģiskos partnerus un sakot paldies tiem visiem par viņu ieguldījumu Latvijā.

Šeit laikam īpaši izceļamas ir Amerikas Savienotās Valstis, kuras ir palīdzējušas finansēt Lielvārdes lidostas attīstību... un Lielvārdē šopavasar Vācijas gaisa spēki, pārceļoties no Emari lidostas Igaunijā... Kamēr tur veiks modernizēšanas darbus, viņi būs bāzēti Latvijā, Lielvārdē. Mēs esam pilnīgi spējīgi un gatavi un priecīgi gaidām, kad vācu bruņotie spēki, viņu gaisa spēki, būs Lielvārdē. Amerikas Savienotās Valstis arī, protams, ļoti aktīvi ir palīdzējušas. Mums ir iegādātas dažādu ieroču sistēmas, tai skaitā... un ne tikai krasta aizsardzības iekārtas.

Tātad partneri novērtē (es domāju un ceru) to, ka mēs ieguldām savā drošībā ne tikai vārdos, bet faktiski, un mēs, protams, ļoti augstu vērtējam ikkatra mūsu NATO sabiedrotā ieguldījumu ne tikai austrumu flangā kopumā, bet arī konkrēti Latvijā.

Bet šim pamatam, kas jau mums 20 gadus ir bijis Ārlietu ministrijā, mēs attīstām nedaudz jaunu, papildinošu virzienu, un tas virziens ir, tā doma ir – mēs esam tagad 20 gadus nostabilizējušies Eiropā un NATO, mēs esam pārliecināti kā valsts, mums ir pieredze, mums ir jāsāk aktīvāk virzīties ārpus šo valstu, teiksim, ietvara un meklēt attīstību, draudzību ar trešām valstīm... Sauksim tos par globālajiem dienvidiem, tā laikam ir visvienkāršāk... Centrālamerika un Dienvidamerika, Āfrikas valstis, kas ir uz dienvidiem no Ēģiptes, un arī austrumos – Āzijā. Šeit mums ir lielas iespējas un divi iemesli, kāpēc mums tas ir svarīgi. Faktiski trīs... tā varētu teikt.

Pirmais ir tas, ka mūsu valsts ekonomikas attīstība faktiski ir balstīta uz eksportu, un tas ir pareizi. Mums ir vajadzīgs piesaistīt aizvien vairāk investīciju, lai mums būtu vairāk eksportējošu uzņēmumu. Bet eksportējošam uzņēmumam vajag tirgu. Mēs esam ļoti labi pārstāvēti visā Eiropas Savienībā, arī Amerikā, Austrālijā, Japānā, bet ārpus, teiksim, OECD ietvariem mums ir vēl daudz, kur varam iet. Un, jo aktīvāk mēs meklējam politiskos kontaktus... mums ir jāmēģina to darīt kopsolī ar saviem uzņēmējiem, lai palīdzētu viņiem pavērt durvis, kur tas ir politiski nozīmīgi. Tas ir viens.

Otrs – tas ir mūsu pašu drošības labad. Globālie dienvidi arī ir daļa no Apvienotajām Nācijām, un Apvienotajās Nācijās Ņujorkā nāk visādu veidu rezolūcijas, tai skaitā par karu Ukrainā. Un Krievija nav slinkojusi. Tā ļoti aktīvi strādā, teiksim, Dienvidamerikā, ļoti aktīvi, īpaši aktīvi strādā Āfrikā, un Krievijas naratīvs visiem ir zināms, bet patiesība nav tik labi zināma.

Mēs ejam ar ziņu un skaidrojam, ka Krievijas karš Ukrainā ir tas pats vecais koloniālais karš, kur bijušais kolonizators cenšas atgūt savu zaudēto koloniju – Ukrainu. Un, ticiet man, es par to esmu runājis, valstis, kuras pašas ir bijušas kolonizētas, to momentā saprot, bet, ja to stāsta kāda valsts, teiksim, mūsu labie Eiropas partneri, kuri varbūt paši savā pagātnē ir bijuši kolonizatori, tas diez ko labi netiek uztverts. Bet mums ir ļoti nozīmīga loma, atbalstot Ukrainu, stiprinot savu drošību, iet un sniegt draudzības... roku šīm valstīm, skaidrojot, kas notiek mūsu reģionā.

Tas noved pie trešā punkta, kas arī iet roku rokā, – Latvija kandidē uz Apvienoto Nāciju Drošības padomes... kā to pareizi sauc... mainīgo vai nepastāvīgo vietu uz diviem gadiem no 2026. gada... 2027. gadā... vēlēšanas 2025. gadā. Latvija, varētu teikt, ir otra no mūsu plašā reģiona... Melnkalne, kas arī domā, ka viņi gribētu... Mēs ļoti aktīvi strādājam, lai gūtu atbalstu mūsu kandidatūrai. Mēs kā valsts esam pārliecināti, ka mums ir, ko piedāvāt ar savu redzējumu, un varam dot savu artavu pasaules drošības kontekstā.

Tas, ka Apvienotajām Nācijām ir nepieciešami uzlabojumi... tās laikam sauc par reformām, – ir skaidrs. Tas, ka mums ir fundamentālas grūtības, ka valstis... kā tā tika dibināta... Pēc Otrā pasaules kara uzvarētāji sanāca kopā, izveidoja Apvienoto Nāciju Organizāciju ar mērķi nodrošināt, ka pasaulē nebūtu vairs šāda plaša kara un to garantēja galvenie, kā saka, parakstītāji, tai skaitā Krievija. Tagad Krievija pati ir kļuvusi par agresorvalsti. Nu, tas arhitektūrā nekad nebija iedomāts, bet tas ir fakts, un tas ir milzu izaicinājums. Bet mēs gribam būt daļa no Drošības padomes, kur šie risinājumi tiks rasti.

Tad nākamais ir aktīvs darbs ar mūsu diasporu. Mēs nezinām pilnībā, mums nav ticamas statistikas, cik liela ir diaspora Eiropā un pārējā pasaulē. Bet pēc Brexit mēs uzzinājām, ka Lielbritānijā vien ir 140 tūkstoši mūsu valstspiederīgo, kas pastāvīgi tur dzīvo. Ārlietu ministrijas dati pirms tam bija – 70 tūkstoši. Tātad skaitlis izrādījās divreiz lielāks. Ja Lielbritānijā vien ir zināmi 140 tūkstoši, kurus uzskaitīja Brexit dēļ, tad, protams, ja mēs paņemam, kas ir Īrijā, Vācijā, Skandināvijā un tā tālāk, tas skaits būs ļoti ievērojams.

Iekšzemē mēs runājam... mūsu uzņēmumi sūdzas, ka nav darbaspēka, mums bezdarbs ir ļoti zems, īpaši pilsētās... Rīgā tas praktiski neeksistē. Mums trūkst darbaroku, un mēs visi zinām, cik debates par darba tirgus atvēršanu var būt politiski kutelīgas, bet neviens nestrīdas, ka latvietis, atgriežoties mājās, būtu problēma. Tātad mums potenciāli ir milzu darbaspēks, kas tur ir. Mūsu uzdevums pamatā ir palīdzēt mūsu diasporai caur latviešu skolām un kultūras pasākumiem uzturēt savu latvisko identitāti, lai tā neizzūd, lai mums ir tā saikne. Šogad budžetā ir paredzēti aptuveni 2,9 miljoni eiro, un lielākā summa (gandrīz miljons) no tā ir tieši latviešu skolām, latviešu valodas mācību metodikai, grāmatām, skolotāju semināriem... un tā tālāk, lai varētu uzturēt šo latvisko vidi.

Tālāk – mums ir attīstības sadarbība. Attīstības sadarbība – angļu valodā to sauc development aid. Visbiežāk, starptautiski... lasot, šos vārdus mēs dzirdam angliski, latviski “attīstības sadarbība” – varbūt mums nav tik skaidrs, ko tie vārdi nozīmē, jo mums nav lielas pieredzes. Mēs tam atvēlam 1,8 miljonus eiro mūsu budžetā. Ja saliek kopā – vēl papildu naudu, kas ir Ukrainai paredzēta, Černihivas apgabalam (tie ir 5 miljoni) –, tad ir 6,8 miljoni eiro. Šī ir nauda, kuru valstis izmanto, lai palīdzētu trešām valstīm kādā jautājumā, neaizmirstot arī savus uzņēmējus un savu ekonomiku, jo jau šodien nauda, kas aiziet arī Černihivas atbalstam, bieži iet caur mūsu uzņēmumiem, kas tur gādā mājas vai ģeneratorus, vai elektroiekārtas, kas ir Latvijā ražotas.

Valstis, kā, piemēram, Vācija, attīstības sadarbību izmanto kā vienu no saviem lielajiem ekonomikas dzinuļiem. Mūsu kaimiņi ziemeļos (negribu piesaukt, bet nākas) attīstības sadarbībai šogad veltī vairāk nekā 20 miljonus, tas nozīmē 20 miljonus, kas ir nauda, kas tai skaitā būs viņu tehnoloģiju uzņēmumiem. Mēs šobrīd veltām maz. Mums budžetā turpmākajiem gadiem... es argumentēju, ka mums vajadzētu veltīt vairāk, jo tā nav tikai naudas došana, tā ir daļa no ekonomikas attīstības. Šis ir arī, manuprāt, ļoti svarīgs virziens, kurā iet uz priekšu.

Tad mums ir vajadzīgas investīcijas. Un šeit mēs kā valsts gadu gaitā esam nedaudz mētājušies, no kuriem mēs gaidām investīcijas. Varbūt deviņdesmitajos gados – jebkurš, kam ir nauda, lai tik nāk! Pasaule ir attīstījusies, mēs esam attīstījušies, un mēs Ārlietu ministrijā esam skaidri definējuši, ka mūsu mērķauditorija investīcijām ir OECD valstis, tātad tulkojumā – Rietumu demokrātijas... tai skaitā saprotot Japānu, saprotot Dienvidkoreju, saprotot Austrāliju – saprotot demokrātisko pasauli.

Kāpēc mums ir svarīgas investīcijas no šīm valstīm? Pirmkārt, šīs valstis un to likumdošana ir līdzīgas mūsējai. Tātad uzņēmumi sapratīs, likumiskā bāze būs radniecīga un saprotama. Otrkārt, jo vairāk ir mūsu sabiedroto investīciju mūsu valstī, jo lielāks ir lobijs viņu valstīs, kas atgādina, ka Latvija ir svarīga. Tātad tas ir mūsu mērķis, pie kā mums jāstrādā, – eksports ne tikai uz OECD, bet uz visu pasauli, lai citi maksā naudu mūsu eksportētājiem. Tā ir ļoti laba lieta. Bet galvenais – investīcijas mums ir jāmeklē starp līdzīgi domājošām valstīm, tas arī stiprina mūsu pašu drošību.

Tad mums ir klimata politika. Klimata politika ir daudzās, kā saka, mēlēs locīta, ne vienmēr līdz galam izprasta, bet mūsu valsts atbalsta Eiropas kopējo klimata mērķi – samazināt atkarību no fosilajiem kurināmajiem, no degvielām, jo mēs Latvijā redzējām, ka fosilās degvielas – tas pirmām kārtām ir tīrais imports. Mēs kādam eksportējam naudu, un līdz kara sākumam mēs pamatā eksportējām naudu Krievijai par to, ka mums ir silti mājokļi, ielās deg gaismas, var kursēt automašīnas, autobusi. Mums ir jāpāriet no fosilā kurināmā uz atjaunīgiem energoresursiem saprātīgā veidā. Te mums vēl ir liels izaicinājums. Mums jau gadu valstī ir izveidota Klimata un enerģētikas ministrija. Vēl mums priekšā ir darbs, lai skaudrāk un skaidrāk definētu, kādi tie mērķi ir, lai arī investoriem ir skaidrība, jo investoriem vajag ļoti skaidru ainu.

Nesen bija pieredze – vienā no mūsu izcilajām Eiropas vēstniecībām bija tikšanās ar kādu no lielajiem, teiksim, šīs nozares ražotājiem, uzrunājot viņus ieinteresēties ražot arī Latvijā. Un viņiem faktiski bija tikai viens jautājums: kur ir jūsu plāns nākamajiem 15 gadiem? Nav plāna? Tad ko jūs darāt? Tātad mums ir jāizdara savs darbs, lai ne tikai īstenotos šī politika, bet arī lai ienāktu investīcijas mūsu ekonomikā. Mēs esam atbrīvojušies no Krievijas atkarības, bet mēs aizvien iepērkam naftu no kaut kurienes. Tas viss ir imports, tulkojumā: katru reizi, kad mēs uzpildām automašīnas bāku, mēs aizsūtām naudu kādam citam, kāds cits pelna, nevis mēs.

Nākamais punkts – starptautiskās organizācijas. Mēs ļoti aktīvi darbojamies Eiropas Savienībā, NATO... mums ir ANO, mums ir OECD, mums ir Eiropas Padome, ir vēl citas organizācijas – mums ir ļoti svarīgi aktīvi līdzdarboties visās šajās starptautiskajās organizācijās. Valsts savu tēlu un atpazīstamību veido ne tikai ar to, ka mēs sakām: “Eu, mūs interesē šis! Nāciet, palīdziet! Man ir šī problēma.” Ja mēs palīdzam atrisināt citu problēmas, mēs kļūstam par daļu no kopējās sarunas, mēs ieejam kopējā ģimenē, tā varētu teikt, jo ģimenē katrs nedomā tikai par sevi, bet ir jādomā arī par citiem. Aktīva līdzdalība. Mums ir izcila pārstāvniecība visā šajā, tai skaitā arī no Saeimas komisijām, kas aktīvi brauc un piedalās. Atzinība! No mana viedokļa tas ir pareizais ceļš, tas ir jādara, tas prasa laiku un enerģiju, bet ir jāturpina, jo tas stiprina mūsu valsts drošību.

Tad mums ir skats uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem austrumos. Tā ir ne Krievija, bet tā saucamā Austrumu partnerība. Centrālāzijas valstis arī ir ļoti svarīgas. Mēs redzam no Centrālāzijas valstu vadītājiem... nesen pats esmu ticies arī ar viņu ārlietu ministriem... viņi šobrīd izrāda lielu interesi, lai attīstītu sadarbību ar Eiropas Savienību, tai skaitā ar Latviju. Mums ir jānāk pretī, jo tas ir arī mūsu interesēs: ģeopolitiski visi, kas ar Eiropu sadarbojas vairāk... tas nozīmē – varbūt ar Krieviju mazāk. Un tas āķis ir – atkarība. Tiklīdz valsts var lauzt atkarības ķēdi, tā var tikt no Krievijas prom. Mēs šodien visos veidos esam neatkarīgi no Krievijas, bet citas valstis nav. Mums ar tām ir jāsadarbojas.

Un tad es nonāku pie pēdējā punkta – pie Ķīnas. Ķīna ir tēma, kas pēdējā laikā, īpaši arī presē, vairāk parādās, un cilvēki uzdod jautājumu: kāda tad īsti ir mūsu valsts pozīcija un attieksme: Ķīna ir partneris vai Ķīna ir drauds, vai Ķīna ir iespēja? Un tā sarežģītā atbilde – visas šīs lietas. Fakts, ka Ķīna ir cieši iesaistīta pasaules tirdzniecības ķēdēs... arī ļoti daudzos priekšmetos, vai to komponentēs, ko mēs ikdienā izmantojam... gribam vai negribam, tas ir fakts. Bet tas āķis ir – neveidot jaunu atkarību, neveidot jaunu atkarību!

Mēs ar grūtībām, bet izdarījām – atbrīvojāmies, “pārgriezām nabas saiti” ar Krievijas energoresursiem. Visa Eiropa to tagad ir izdarījusi. Šobrīd skriet... teiksim, no cepešpannas... tālāk lēkt... nav pareizi veidot jaunu atkarību. Pirms sešiem septiņiem gadiem arī valdībai bija politika... un daudzi domāja, es argumentētu – naivi domāja, ka tur ir tā lielā zelta bedre, tie nu gan ir ieinteresēti mums palīdzēt, sāksim sadarboties ar Ķīnu, atspīdēs kaut kāda gaisma no debesīm. Protams, Ķīna arī pati aktīvi veicināja šādu domāšanu, veidoja savu “Jostas un ceļa” iniciatīvu un tā tālāk, un tas rezultāts ir bijis neviennozīmīgs. Es esmu runājis ar valsts... pārstāvjiem, valsts vadītājiem, kuri uzskata, ka viņi ir kļūdaini... pārāk ātri skrējuši šajā virzienā, kļūdami atkarīgi zināmās jomās. Un mēs agrāk, tajā laikā, domājām: tranzīts – tur ir visa iespējamā nākotne! Draugi, tā nav! Tranzīta ceļā starp Ķīnu un Latviju vēl ir Krievija. Krievija vienā ceturtdienā izdomās, ka tur kaut kādā posmā ir kaut kādi remonti jādara, viņi tādus remontus veiks, un nekas robežai pāri nekustēsies, gribam to vai ne. Tātad tādā veidā tā nav tikai zelta bedre.

Bet tas nenozīmē, ka mēs gribam pagriezt muguru, mums tikai ir jābūt atvērtām acīm arī uz riskiem, tai skaitā tehnoloģiju ziņā, jo Ķīnas valdība un Latvijas valdība vai Eiropas valdības – tās tomēr ir ļoti dažādas. Ir demokrātiskas sistēmas un ir autokrātiskas sistēmas, un mēs nevaram atļauties... neviens nevar nekādā veidā nesadarboties ar tiem, ja viņš nav tīrākais demokrāts. Tas nav reāli. Bet ar atvērtām acīm neveidot jaunu atkarību. Un tā ir tā politika, ko Eiropa tagad cenšas izstrādāt. Kā tad mēs varam pareizi līdzsvarot tiešās ekonomiskās intereses ar drošības interesēm un atrast pareizo līdzsvaru, arī, protams, sadarbojoties un atceroties, ka visā tajā reizinātājā ir vēl Amerikas Savienotās Valstis? Tātad – uzmanīgi, nevis noliedzoši, bet ar atvērtām acīm. Atcerēsimies, ka starp visām valstīm, kas ievēro sankcijas pret Krieviju, Ķīna šīs sankcijas neievēro. Un tas jau mums, Latvijai, izsaka diezgan daudz.

Kolēģi un draugi! Mūsu ārpolitika ir balstīta vērtībās – brīvībā, demokrātijā un likuma varā. Mēs esam atvērti sadarboties ar jebkuru, kurš dalās ar šīm vērtībām, – ar jebkuru, kas dalās ar šīm vērtībām. Mums ir jāatceras, ka tādas mazas valstis kā Latvija var pastāvēt tik ilgi, kamēr pasaulē pastāv likuma vara. Tas ir mūsu spēkos – šajos sarežģītajos, mainīgajos pasaules apstākļos noturēt savu brīvību, noturēt savu demokrātiju, noturēt savu neatkarību, mūsu valsts un iedzīvotāju drošību, tas ir mūsu spēkos ciešā sadarbībā ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā un NATO, ar atvērtu skatu uz pārējo pasauli un, galvenais, ar ticību un lepnumu pašiem par saviem spēkiem.

Saules mūžu Latvijai!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Uzsākam debates.

Z. Kalniņa-Lukaševica (Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Uzsākot debates, vārds Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.

Atbilstoši priekšsēdētājas lūgumam debašu laiki tiek apvienoti.

D. Mieriņa (14. Saeimas priekšsēdētāja).

Augsti godātais prezidenta kungs! Cienījamā premjerministres kundze! Godātais ārlietu ministra kungs! Ministri! Deputāti! Ekselences! Kolēģi! Paldies ārlietu ministram par visaptverošu ziņojumu.

Turpinoties Krievijas pilna mēroga militārai agresijai pret Ukrainu, mums nav nepieciešams pārdefinēt savu svarīgāko ārpolitikas prioritāti. Mūsu aizsardzība un faktiski visas Eiropas aizsardzība šodien sākas uz Ukrainas–Krievijas frontes līnijas. Ļoti skaidri un nepārprotami paralēli NATO klātbūtnes stiprināšanai mūsu ārpolitiskā prioritāte ir Ukrainas ātrākas uzvaras veicināšana un Krievijas agresijas iegrožošana.

Aizvadītajos dziesmu svētkos kopkora veltījums Ukrainai spēcīgi rezonēja ārpus Latvijas robežām. Ieliekot savu dvēseli Ukrainas himnā, kopkoris savienojās ar Ukrainas tautas sāpēm un cerībām. Atbalstu Ukrainai īstenojam mēs katrs – valdības, pašvaldību līmenī un sabiedrības līmenī, Ukrainas draugi, uzņēmēji mieram, katrs Latvijas ziedotājs. Patiesa ārpolitiskā vienotība visas sabiedrības līmenī, par ko mūs slavē un apskauž mūs ārpus robežām un ar ko mēs katrs varam pamatoti lepoties. Šodien visi esam diplomāti.

Redzam, ka tieši tikpat skaidri un nepārprotami šādu ārpolitisko prioritāti sev definē arī mūsu tuvākie sabiedrotie reģionā. Tas visspēcīgāk redzams Baltijas valstu un Polijas sniegtajā atbalstā Ukrainai, bet nolasāms arī Somijas un Zviedrijas vēsturiskajos lēmumos par pievienošanos NATO. Izmantosim šo drošības izpratnes maiņu, lai vēl vairāk tuvinātu reģiona valstis, Saeimai šogad koordinējot sadarbību Baltijas un Ziemeļvalstu formātā. Pateicoties mūsu aktīvajai ārpolitikai un darbos demonstrētajai līderībai, aizvadīto divu gadu laikā notikusi nopietna izpratnes maiņa arī daudzās no frontes līnijas attālākās valstīs.

Taču karš turpinās, 701. diena. Teju ik dienu pienāk ziņas par jauniem krievu noziegumiem pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Gandrīz ik dienu agresors pastrādā jaunas zvērības. Starptautiskajos medijos ziņas no Ukrainas arvien biežāk konkurē ar ikdienas ziņām. Starptautiskajai sabiedrībai arvien grūtāk noturēt nemainīgu uzmanību Krievijas agresijai. Vēl vairāk – Krievijas agresija šodien nav vienīgā, kas met izaicinājumu starptautiskajās tiesībās balstītajai kārtībai.

Nupat Ukrainā tikos gan ar valsts amatpersonām, gan iedzīvotājiem – Latvijas sūtītās rekonstrukcijas palīdzības saņēmējiem. Saņēmu bezgala daudz sirsnīgu pateicības vārdu Latvijas tautai, taču visās sarunās spēcīgi sajutu Ukrainas cerību uz Latviju – cerību, ka uz starptautiskās sabiedrības paguruma fona Ukraina arī turpmāk varēs paļauties uz Latvijas nesavtīgo atbalstu un uz visu Baltijas valstu atbalstu, cerību, ka Ukraina arī turpmāk varēs paļauties uz Latvijas spēcīgo līderību, kas iedrošinās citus.

Mums nav tiesību pagurt. Jā, ukraiņi nešaubās, ka turpināsim atbalstu tik ilgi, cik nepieciešams, taču Ukrainas uzvarai tieši šodien nepieciešama ambicioza stratēģiska pieeja no visiem un katra sabiedrotā, skaidri un bez šaubām definēts kopīgs mērķis – nodrošināt uzvaru Ukrainā – un katra sabiedrotā spēcīga apņemšanās noteiktā laikā nodrošināt uzvarai nepieciešamo militāro spēju piegādi.

Stratēģiska pieeja palīdzības plānošanā Ukrainai būtu arī efektīvāks veids mūsu militārās industrijas attīstībai, jo kara iznākums nav akmenī iecirsts. Krievija šodien frontei spēj piegādāt lielākas militārās spējas, un nevis tāpēc, ka Krievijas ekonomiskais un militārais potenciāls būtu pārāks par mūsu. Patiesība ir tāda, ka šī kara iznākums ir atkarīgs nevis no ukraiņu karavīru spējas veikt brīnumus kara laukā, bet tieši no Ukrainas sabiedroto, tātad arī mūsu, politiskās gribas pakāpes. Arī Latvija var, un mums jādara vairāk Ukrainas uzvaras tuvināšanai, un tad varam pieprasīt līdzīgu rīcību arī no saviem sabiedrotajiem.

Kara resursu kontekstā vēlos izcelt vēl divus jautājumus, kuros ukraiņi ļoti gaida virzību un kuri var pat būtiski ietekmēt situāciju frontē. Viens ir saistīts ar Krievijas valsts aktīviem Rietumvalstīs. Ukrainai, protams, ir cerība, ka mūsu nesen pieņemtais “Maskavas nama” likums, Krievijas aktīvu pārņemšana Latvijā var kļūt par paraugu citiem. Pat ja “Maskavas nama” situācija nav tiešā veidā pārnesama uz iesaldētajiem finanšu aktīviem citās Rietumvalstīs, tomēr tas ir labs piemērs un labs sākums. Otrs ir Krievijas piekļuve mūsu resursiem – Rietumu tehnoloģijām, ko Krievija, par spīti sankcijām, joprojām spēj izmantot ieroču ražošanā... un tātad apiet sankcijas.

Abi jautājumi ir pietiekami ilgi diskutēti dažādos formātos. Saprotams, ka tie nav viegli risināmi un nav arī vieglu risinājumu. Taču abos gadījumos vispirms ir nepieciešama politiskā griba un gatavība uzņemties līderību arī šo jautājumu virzībā. Mūsu reģions aizvadītajos gados jau daudzkārt ir pierādījis, ka spēja panākt izmaiņas ne vienmēr ir atkarīga no valsts izmēra. Ukraiņi pamatoti skatās uz mums ar cerībām.

Kolēģi, esot vienoti NATO aizsardzības nostiprināšanā un Ukrainas atbalstā, mēs šodien mērķtiecīgi veidojam drošības vidi, kurā turpināsim dzīvot. Viens no būtiskākajiem elementiem šajā pēckara Eiropas drošības arhitektūrā ir Ukrainas dalība Eiropas Savienībā un NATO. Tas ir vienīgais veids, kā garantēt Ukrainas drošību ilgtermiņā un arī ievērojami stiprināt Eiropas atturēšanas un aizsardzības spējas, jo Krievijas agresijas draudi nebeigsies ar Krievijas sakaušanu Ukrainā. Krievijas impērijas sabrukšanas agonija var turpināties vēl ilgi, tā var būt postoša un asiņaina. Ukraina vairs nevar palikt drošības pelēkajā zonā.

Es redzu, ka šajā Eiropas brīvības un drošības telpas paplašināšanas procesā varam arī turpmāk spēlēt nozīmīgu lomu ne vien politiski, esot starp dedzīgākajiem paplašināšanās atbalstītājiem, bet pavisam praktiskā līmenī, no parlamenta parlamentam – no Saeimas Verhovnai Radai – nododot savu iestāšanās sarunu pieredzi un daloties ar ievērojamo 20 gadu dalības Eiropas Savienībā un NATO pieredzi. Nupat vizītes laikā Kijivā ar Verhovnas Radas spīkeru vienojāmies par programmu, kurā ar mūsu augstskolu palīdzību strukturētā veidā apmācīsim Ukrainas parlamenta administrāciju, cenšoties veidot Ukrainas iestāšanās ceļu līdzenāku.

Ne mazāk svarīgs elements pēckara Eiropas drošībā ir Krievijas atbildības jautājums. Faktiski tiesību spēks ir daļa no globālās drošības. Tādēļ jo svarīgāk Latvijas atbildības jautājumu izrunāt ar valstīm ārpus mums ierastā sabiedroto loka. Šobrīd arī parlamentārajā līmenī ar Ukrainas kolēģiem meklējam jaunas iniciatīvas, kas palīdzētu izgaismot krievu kara zvērības starptautiskā līmenī.

Kolēģi, mūsu ārpolitiskā vienotība šodien ir nacionālās drošības jautājums. Šo dažu mēnešu laikā es ar gandarījumu secinu, ka tā izpaužas ne vien mūsu spējā vienoties par ārpolitikas pamatprincipiem, bet gandrīz vienmēr arī vienotā rīcībā. Gandrīz – jo vienmēr ir iespēja izaugsmei.

Ciktāl runājam par nacionālo drošību, iespējas izaugsmei ignorēt nedrīkstam. Mūsu stratēģisko partneru klātbūtnes, arī ekonomiskās klātbūtnes vairošanu Latvijā es redzu kā nacionālās drošības jautājumu. Te mērķis noteikti attaisno nepieciešamību vienoties ne vien par šo ārpolitisko vēlmi – nodrošināt ASV un Kanādas nozīmīgu ekonomisko klātbūtni Latvijā –, bet arī vienoties par mērķtiecīgu un vienotu rīcību valdības un Saeimas līmenī. Ekonomikas statistika mūs aicina nospraust ambiciozus mērķus un īstenot stratēģisku pieeju vienotas ārējās ekonomiskās politikas ietvaros. ASV un Kanādas ekonomiskā klātbūtne ir vienlīdz svarīga kā militārā klātbūtne.

Nobeigumā tikai neliela piebilde par pēdējo dienu diskusiju par Ukrainas kara sniegtajām mācībām. Viena no acīmredzamākajām mācībām ir par iekšējās drošības un informatīvās telpas nozīmi. Agresorvalsts mērķis ir ar dažādiem līdzekļiem un vēstījumiem mēģināt mūs šķelt, mēģināt mūsu sabiedrībā sēt šaubas par Ukrainas spēju turpināt cīņu pret Krievijas agresiju, mēģināt sēt šaubas Ukrainā par tās atbalstu Eiropas Savienības un NATO valstīs, mēģināt likt mums šaubīties par mūsu pašu un NATO spēju aizsargāt savu teritoriju. Nepiedalīsimies šādu nepamatotu šaubu pavairošanā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds Ministru prezidentei Evikai Siliņai.

E. Siliņa (Ministru prezidente).

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Ārlietu ministra kungs! Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Paldies ārlietu ministram par plašo izklāstu par mūsu ārpolitikas jautājumiem. Šī, manuprāt, ir ļoti laba tradīcija – tieši pirms Latvijas de iure atzīšanas atskaitīties par ārpolitikā paveikto un iezīmēt prioritāros darbības virzienus nākotnei.

Mūsu ārpolitikā, vismaz no valdības puses, mērķis – mūsu valstiskuma, drošības un labklājības stiprināšana – paliek nemainīgs. Veidojam aktīvu, drosmīgu un uz sadarbību vērstu ārpolitiku. Arī ārlietu ministra ziņojumā jūs dzirdējāt, ka ir ļoti svarīgi stiprināt mūsu drošību ārpolitikā un uzstāt uz to.

Ārpolitika balstās uz vērtībām un nacionālajām interesēm. Pretojoties Krievijas agresijai Ukrainā un atbalstot Ukrainu, mūsu vērtības un intereses šeit pilnībā sakrīt. Mēs aizstāvam noteikumos balstītu starptautisko kārtību, kurā jāvalda mieram, uzticībai, sadarbībai un prognozējamībai. Valstu vienlīdzība, neatkarība, suverenitāte un teritorijas nedalāmība nav tukša skaņa, bet skaidri principi, kurus aizstāvam gan vārdos, gan darbos. Arī Latvijas kandidatūra dalībai ANO Drošības padomē ir vērsta uz starptautiskās kārtības stiprināšanu un Latvijas starptautiskās atpazīstamības veicināšanu. Tā vairos Latvijas briedumu un noturību starptautiskajās attiecībās.

Latvija turpina nostiprināties arī eiroatlantiskajās struktūrās un Rietumu telpā kopumā. Cieša sadarbība ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, dalība Eiropas Savienības kodolā, labas transatlantiskās attiecības un NATO saliedētība ir tikai daži no svarīgākajiem uzdevumiem.

Kā jau tika arī iepriekš diskutēts, mēs turpināsim gan finansiāli, gan politiski, gan militāri atbalstīt Ukrainu. Mēs to atbalstīsim līdz pat Ukrainas uzvarai. To es saku, rēķinoties, ka visdrīzāk Krievijas sāktais noziedzīgais un nežēlīgais karš nebeigsies drīz. Pat ja tā, mēs uzskatām, ka Krievija zaudēs. Mūsu spēkos ir darīt visu, lai to panāktu. Latvijas sabiedrība joprojām – joprojām! – atbalsta palīdzēšanu Ukrainai. Tas ir ļoti svarīgs jautājums arī mūsu sabiedrības acīs. Un to mēs darām ne tikai tādēļ, lai palīdzētu Ukrainai un Ukrainas tautai, bet arī tādēļ, ka mūsu tauta ļoti labi atceras, ko nozīmē ļaunums un kāda ir dzīve zem iekarotāju jūga. Nesen Rīgā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu, Latvija vēlreiz apliecināja nemainīgo atbalstu Ukrainas ceļā uz Eiropas Savienību un NATO.

Dāmas un kungi! Nākamajā nedēļā es došos uz Briseli, lai pārstāvētu Latviju Eiropadomes sanāksmē. Galvenais darba kārtības jautājums būs finansiālā atbalsta nodrošināšana Ukrainai ilgtermiņā. Darbs turpināsies arī pēc nākamās Eiropadomes sēdes, un Latvija stingri iestāsies par turpmākām sankcijām pret Krieviju, palielinot spiedienu pret agresoru un to izolējot. Mēs strādāsim, lai Krievija kompensētu Ukrainai nodarītos zaudējumus un atbildētu par visiem noziegumiem.

Arī ar “Maskavas nama” likumu Latvija noteikti ir parādījusi, ka mēs esam spējīgi gan politiski, gan juridiski pieņemt šādus lēmumus, lai atbalstītu Ukrainu arī turpmāk. Latvijas uzdevums ir pēc iespējas mazināt jebkādas saites ar noziedzīgajiem Krievijas un Baltkrievijas režīmiem. Šajās Latvijas kaimiņvalstīs valda politika, kas ir klaji naidīga ne tikai pret Latvijas valstiskumu, pret mūsu drošību, bet arī pret mūsu brīvību, demokrātiju un tiesiskumu kopumā. Jaunais dzelzs priekškars nekad nav bijusi mūsu izvēle, tā ir agresora un agresijas atbalstītāju izvēle. Mēs esam aktīvi reaģējuši uz Krievijas mēģinājumiem mainīt citu valstu robežas ar bruņotu spēku. Mums tas nav pieņemams.

Drošības un aizsardzības politikas jomā centrālais stūrakmens Latvijā ir NATO. Jūlijā piedalīšos NATO samitā Vašingtonā, un Latvijas nostāja būs vērsta uz sabiedroto militārās klātbūtnes Latvijā palielināšanu. Kanāda kā vadošā sabiedrotā virzās uz brigādes lieluma kaujas grupas izveidošanu Latvijā. Tas apliecina, ka Latvijas ārpolitika patiešām nes augļus. Mums rodas arvien jauni sabiedrotie. Pērn NATO aliansei pievienojās Somija, un šogad sagaidām, ka tajā uzņems arī Zviedriju. Šādi Baltijas jūras reģions kļūs par NATO reģionu, vēl vairāk nostiprinot, protams, arī Latvijas drošību. Labā ziņa – Zviedrijas ministru prezidents ir izziņojis Zviedrijas apņemšanos nosūtīt uz Latviju bataljona lieluma militāro kontingentu.

Kopā ar mūsu karavīriem, mūsu reģiona un citām NATO valstīm mēs esam gatavi īstenot apņēmīgu atturēšanas pret Krievijas apdraudējumu politiku. NATO valstis ir demonstrējušas vienotību un saliedētību, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā. Mēs arī uzturēsim NATO valstu vienotību. Nemainīgs Latvijas uzdevums ir palielināt NATO aizsardzības spējas, attīstot savu un Eiropas militāro industriju. Virzībā uz 3 procentiem no IKP aizsardzībai Latvija saviem sabiedrotajiem rāda piemēru. Par to liecina arī dažādās tikšanās izvirzītie apliecinājumi, ka tas ir pareizais ceļš. Es domāju, jebkurš deputāts, kas ir par šīm tēmām diskutējis starptautiskajās organizācijās, var justies lepns, ka Latvija ir izdarījusi šo savu mājasdarbu.

Līdz ar to aug arī mūsu sabiedroto atbalsts un izpratne, zūd ilūzijas par Krievijas patiesajiem nodomiem. Latvijas viedoklī un brīdinājumos ieklausās arvien vairāk. Tas viss ļauj vairāk noticēt saviem spēkiem un labāk rūpēties par Latvijas valstiskuma, drošības un labklājības neatgriezeniskumu.

Dāmas un kungi! Latvijas ekonomiskās izaugsmes un labklājības veicināšanā centrālā loma ir Eiropas Savienībai, kuras dalībvalstis ir mūsu galvenie tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības partneri. Mēs esam Eiropa, piedalāmies tās nākotnes veidošanā. Ikviens mūsu uzņēmējs, mūsu studenti, iedzīvotāji var izbaudīt Eiropas Savienības sniegtās priekšrocības un iespējas. Latvijai ir būtiski šīs iespējas paplašināt un rūpēties par mūsu kopējās konkurētspējas paaugstināšanu gan Eiropas Savienības iekšienē, gan globāli.

Tikko mēs pieņēmām vēsturisku lēmumu par iestāšanās sarunu Eiropas Savienībā uzsākšanu gan ar Ukrainu, gan ar Moldovu. Paplašināšanās politika ir viens no Eiropas Savienības spēcīgākajiem instrumentiem. Tās ir investīcijas drošības, miera un labklājības veicināšanai Eiropā. Atstāt pelēkās zonas Eiropā nav Latvijas interesēs. Mēs ļoti labi redzam, kas notiek ar valstīm, kas paliek Krievijas pelēkās zonas ietekmē, un viena no tādām valstīm ir Baltkrievija.

Latvijas ārpolitikai ir skaidra un svarīga loma arī ekonomiskās attīstības veicināšanā. Ārlietu dienestam kopā ar citām institūcijām ir uzdevums uzlabot Latvijas eksportspēju un piesaistīt ārvalstu investīcijas. Ārpolitikas mērķu sasniegšanai mums ir nepieciešams spēcīgs ārlietu dienests. Esmu gatava kopā ar ārlietu ministru atbalstīt dienesta tālāku stiprināšanu.

Paldies visiem, kuri ar savu darbu ikdienā nes Latvijas vārdu pasaulē, stiprina Latvijas ietekmi, drošību, labklājību. Paldies dienestiem, paldies deputātiem. Paldies ikvienam, kurš spēj un grib nest Latvijas vārdu pasaulē, paldies uzņēmējiem un mūsu studentiem, kuri ir mūsu lepnums. Kopā veidosim pašapzinīgu, aktīvu un uz rezultātu vērstu Latvijas ārpolitiku.

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Rihardam Kolam.

R. Kols (NA).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidentes kundze! Ministri! Ekselences! Ļoti cienījamie un godātie kolēģi! Ārpolitikas debates dzīvo! Priecājos, ka, mainoties Saeimas sasaukumiem un Ārlietu ministrijas kuģa kapteiņiem, klāja sastāviem un spēku samēriem, ārlietu debates ir nostiprinājušās kā ilgdzīvojošs pastāvīgais reizinātājs. Bez plaša ievada, bez uvertīras (ar tādu mūs nepagodināja ne 2023. gads un arī ne 2024. gads) vēlos ar jums runāt par tagadni un nākotni, par vērtībām un ērtībām. Pievērsīšos pāris galvenajām tēmām – Ukraina, Eiropas drošība, ieguldījumi aizsardzībā – un būtiskākajiem darbiem, virzieniem Latvijai ārpolitikā šī gada griezumā.

“The Economist” prognozē, ka 2024. gadu raksturos multipolārais juceklis – juceklis, ko izraisa konflikti un pieaugoša sāncensība starp valstīm, pastāvīga nestabilitāte kā status quo un globālās demokrātijas panīkums.

Demokrātisko brīvību lejupslīdes tendence 2023. gadā turpinājās septiņpadsmito gadu pēc kārtas. “Freedom House” dati liecina, ka no 195 pasaules valstīm 84 uzskatāmas par brīvām, 54 – par daļēji brīvām, kurās demokrātijas pamatprincipi regresē vai nu autoritārisma, vai hibrīdsistēmu nostiprināšanās dēļ. 57 valstis definētas kā nebrīvas. Tātad no 7,9 miljardiem pasaules iedzīvotāju tikai 20 procenti dzīvo brīvās valstīs. 80 procenti (tie ir 6,3 miljardi cilvēku) dzīvo nebrīvās valstīs. Autoritārisma atdzimšanu definē kā vienu no globālās demokrātijas panīkuma galvenajiem cēloņiem. Savukārt autoritāriem režīmiem vairāk raksturīga tieksme risināt konfliktus ar militāru spēku, un to apliecina gan vēsturiskie, gan aktuālie dati.

Šis gads daudz pastāstīs par demokrātijas dzīvotspēju globālā līmenī un to, kurp tad zemeslode turpinās griezties. Tas tāpēc, ka 2024. gads būs lielākais vēlēšanu gads pasaules vēsturē. Vairāk nekā 60 valstīs, kas pārstāv pusi pasaules iedzīvotāju (četrus miljardus cilvēku), šogad dosies pie vēlēšanu urnām, balsojot prezidenta, parlamenta un pašvaldību vēlēšanās. Lai gan katras vēlēšanas var definēt kā izšķirošus pagrieziena punktus, šogad uz spēles tiks likts ļoti daudz, un vēlēšanu iznākums ASV un Eiropas Parlamentā būs ar dziļu globālu ietekmi. Tas viss notiek starptautiskā vidē, kura arvien vairāk sadrumstalojas, vidē, kurā vardarbību, konfliktu novēršanai radītie mehānismi kļuvuši mazāk efektīvi vai nedarbojas vispār.

Mazinājusies arī Eiropas un ASV diplomātiskā dominance, un, tai mazinoties, brīvu vietu ieņem citi vietēji, reģionāli un globāli spēlētāji, kuri nepārprotami dara zināmu, ka atpakaļgaitas ieslēgšanu tie nepieļaus, pat ja vecās lielvaras to vēlēsies. To ilustrē lielākās daļas jaunattīstības valstu atteikšanās pievienoties Rietumiem sankciju piemērošanā Krievijai. Karš Gazā šo plaisu padziļina. Rietumu solidaritāte ar Izraēlu krasi kontrastē ar plašu atbalstu palestīniešiem Latīņamerikas un Āfrikas valstīs.

Trīs desmitgades lēmumu pieņēmēji lielākajā daļā Rietumvalstu vadījās no kļūdaina pieņēmuma, ka Krievija un Ķīna pasaules kārtības pamatjautājumos tuvojas Rietumiem, tas ir, pārmaiņas notiks caur savstarpējo tirdzniecību. Tāda bija Vācijas politika attiecībā uz Krieviju. Gaisā virmoja naivums, gatavība pievērt acis, pašapmierinātība un saimnieciskums – no politiķiem, valdībām, uzņēmumiem, iespējotājiem un pat universitātēm. Krievijas iebrukums Ukrainā ir iespēja atjēgties un mainīties. Esam aizmirsuši senākas un nesenākas mācības.

Leģendārais Pentagona stratēģis Endijs Māršals mēdza teikt, ka mieru vislabāk uztvert un saprast kā starpkaru periodu. Izdevumi aizsardzībai 2 procentu apmērā jau ir vecs stāsts. Lai kompensētu gadiem ilgušo nepietiekamo ieguldījumu, 2 procenti ir nevis griesti, bet grīda. Starp citu, aukstā kara laikā 3–4 procenti izdevumu aizsardzībai nebija nekas īpašs. Kara Ukrainā iznākums – uzvara vai zaudējums – noteiks Eiropas, ASV un pasaules drošību turpmākajos gadu desmitos. Sakāve Ukrainā, visdrīzāk, iezīmētu Rietumu norietu, uzvara atjaunotu ģeopolitisko uzticamību un pozīcijas, atjaunotu normu un institūciju leģitimitāti. Ja esam ieinteresēti otrajā un globālajā stabilitātē, mums ir jāierobežo, jāiegrožo un jāaptur esošie un potenciālie nākamie agresori. Nevajadzētu viņiem pārdot virvi, kurā viņi centīsies mūs pakārt.

Eiropā notikusi paradigmas maiņa – vairākumam ir skaidrs, ka ne īstermiņā, ne vidējā termiņā pie sadarbības ar Krieviju atgriezties nevarēs, arī ja Kremlī vairs nebūs Putina, bet joprojām starp sabiedrotajiem vai iekšpolitiski uzplaiksnī domstarpības. Valdību vadītājos un politiķos šur tur jaušamas noguruma pazīmes. Jaunas krīzes un konflikti periodiski izstumj Ukrainu no dienaskārtības augšgala. Tomēr tāds morāls kara nogurums ir privilēģija, ko atļauties var tikai mierā dzīvojošas sabiedrības. Ukrainai padoties nogurumam nozīmētu beigt eksistēt. Vairāk munīcijas, vairāk pretgaisa aizsardzības sistēmu, tālas darbības rādiusa raķešu un nepārtraukta šī atbalsta plūsma – tā ir mūsu atbildība un labākās zāles pret noguruma izraisītājiem agresoriem.

Rietumu politikai un visu veidu atbalstam jāpalīdz Ukrainai pārorientēties no fokusa uz ierobežotu taktisko panākumu gūšanu, kā, piemēram, panākt Krievijas kuģu pārvietošanu no Krimas uz Melnās jūras austrumu piekrasti vai sabotāžas operācijas dzelzceļa tuneļos Sibīrijā, uz fokusēšanos uz stratēģiskiem panākumiem.

Ukrainas uzvara būs svarīga arī Rietumu demokrātijas nostiprināšanai un uzplaukumam. Ja vēlamies atturēt no turpmākas agresijas un likvidēt ģeopolitiskās pelēkās iedomu buferzonas, kas bieži ir konfliktu perēkļi, Ukraina jāuzņem NATO un Eiropas Savienībā. Alternatīvu nav.

Atzīmējot NATO 75. gadskārtu un Latvijas dalības tajā divdesmitgadi, politiskajās diskusijās vērts atcerēties, ka Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās austrumu virzienā nebija tikai mūsu personīgais veiksmes stāsts, ieguvēji bija visi, un šis solis prasīja drosmi no mūsu Rietumu sabiedroto puses.

Šis nav tikai Krievijas karš pret Ukrainu, tā drīzāk ir civilizāciju sadursme. Tā ir Krievijas un tās sabiedroto – noziegumu līdzzinātāju Irānas, Ziemeļkorejas, Ķīnas – cīņa pret Rietumiem, lai destabilizētu visu pasauli. Tik ilgi, kamēr Krievija saglabās iniciatīvu, kamēr tā spēs darbināt savu karamašīnu, tā turpinās eskalāciju. Uzņemtais kurss ir skaidrs un nosprausts – panākt būtisku bruņoto spēku nostiprināšanu nu jau Rietumu virzienā. Jāmobilizē visi spēki, lai Ukraina varētu atgūt savas teritorijas, dot triecienu pa agresora teritoriju līdz uzvarai, – tas ir, cik ilgi vajadzēs.

Jāatzīst, ka autoritāri režīmi ārkārtīgi efektīvi sadarbojas, lai apietu un grautu starptautiskās normas un institūcijas. Autoritāro režīmu starpā ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, un tie pārsteidzoši labi sadarbojas, ja vēlas gūt priekšrocības. Demokrātiskā pasaule piesardzīgi vilcinās, tērē laiku bezjēdzīgos iekšējos kašķos. Daži, šķiet, vēlas uzgriezt pasaulei muguru.

Vēsture rāda, ka izolacionisms kā politisks kurss iezīmē divas lietas. Pirmā – tieksme uz izolēšanos ir dabiska pretreakcija uz saasinājumiem un apdraudējumu, liekot sagrupēties pašaizsardzībai un cīņai par izdzīvošanu. Otrā – izolacionisms kā politika vienmēr ir bijusi zaudētāju izvēle. Jā, ir jāizvēlas sava vieta un savas kaujas, piesardzība ir svarīgs konservatīvs tikums. Eiropai šis ir brīdis, kad sev un citiem jānodefinē, ka demokrātijas investē citās demokrātijās. Tam jābūt dzelžainam principam globālā līmenī. Tas, ietver, piemēram, tuvināšanos un sadarbības paplašināšanu ar Indijas un Klusā okeāna reģiona demokrātiskajām valstīm.

Eiropa esot normatīvu supervara, mēs ar regulējumu varot paveikt to, ko citi ar raķetēm. Sankcijām tad būtu jābūt kodolieroču ekvivalentam mūsu arsenālā, bet tā vietā tikai pamazām kurbulējam mūsu “superieroču” motoru. Laiks ir ieskrieties. Mums ir jāstrādā sinhroni, saskaņoti un vairākās frontēs vienlaikus. Tas attiecas ne tikai uz Krievijas–Ukrainas kara atrisinājumu, tas attiecas uz Eiropas Savienības nākotnes veidošanu, uz reģionālajām aliansēm, uz lokālu un globālu problēmu globāliem risinājumiem.

Aiz katra izaicinājuma ir uzdevumu saraksts, kam vienmēr jāizriet no zināmā kopīgā mērķa. Izvēlē starp vērtībām un ērtībām vienmēr jāņem vērtības, jo ērtības šajos laikos var būt bīstamas. Laiki ir sarežģīti, jā, bet reiz kaut kur esmu lasījis, ka vispār jau nevienam ne medaļas, ne godu nepiešķir par apstākļiem, to piešķir par raksturu un rīcību neatkarīgi no apstākļiem. Šīs lietas novēlu mums visiem, iestājoties nacionālo interešu sardzē ārpolitikas jautājumos.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kamēr mēs gaidām reģistrācijas režīmu, mums ir viens skaists paziņojums.

Šodien, tieši šodien, savu apaļo, skaisto jubileju svin deputāts Mārtiņš Felss. Sirsnīgi sveicam! (Aplausi.)

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Labrīt, prezidenta kungs, ministri un kolēģi! Ir reģistrējušies 89 deputāti, nav reģistrējušies 11: Andris Bērziņš, Artūrs Butāns, Andrejs Ceļapīters (Dep. A. Ceļapīters: “Esmu klāt!”)... Gundars Daudze, Alīna Gendele, Mārcis Jencītis, Edmunds Jurēvics (Dep. E. Jurēvics: “Esmu, esmu!”)... redzēju... Uģis Mitrevics, Edvards Smiltēns, Aiva Vīksna un Edgars Zelderis.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, aicinu atgriezties un ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē. Turpinām mūsu darbu pēc pārtraukuma ar debatēm.

Vārds Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājam Edmundam Cepurītim. (Zālē troksnis.)

Kolēģi, lūdzu, klusiņām ieņemiet savas vietas! Lūdzu, cienīsim runātāju! Kolēģi! Sprindžuka kungs!

E. Cepurītis (PRO).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Ministri! Ekselences! Deputāti! Runājot par ārpolitiku, neaprakstāmi liels ir tas smagums, ko katrā sarunā ienes Krievijas karš Ukrainā, ko rada gaisa triecieni pilsētām, civiliedzīvotāju upuri, nolaupītie bērni un citi stāsti, kas gluži vienkārši neiederas 21. gadsimtā. Tie ir draudi visai pasaulei, vispārpieņemtās normās balstītai pasaules kārtībai un Latvijas drošībai.

Mēs redzam ziņojumā, mēs redzam iepriekšējās debatēs, ka katru ārpolitikas jautājumu ietekmē Krievijas radītais apdraudējums Eiropas vērtībām. Un tas ir pareizi. Tieši tā tam arī jābūt. Es domāju, ka mūsu pienākums ir tieši šādā veidā, caur šādu rāmi vērtēt katru starptautisku notikumu, kas vislabāk atbilst mūsu mērķim par Ukrainas uzvaru – jo ātrāk, jo labāk –, un par Krievijas zaudējumu – jo sāpīgāk, jo labāk. Šāds ļoti konkrēts rāmis ļauj atpazīt un atmest nebūtisko un fokusēties uz svarīgāko. Un tāpēc tieši tā es piedāvāju aprakstīt, apskatīt Eiropas Savienības politikas notikumus.

Bet es iesākšu ar nelielu atkāpi. Nesen man bija iespēja piedalīties diskusijā par Baltkrievijas demokrātisko spēku nākotni, un tajā skaidri izgaismojās, ka cīņā pret Lukašenko barbarisko autoritārismu baltkrievus apvieno mērķis par demokrātisku un eiropeisku nākotni. Un tā pati vēlme pēc nākotnes ciešā integrācijā ar Eiropas valstīm dod spēku un rada nozīmīgas pārmaiņas Ukrainā, Moldovā, Gruzijā un citur, tā ir būtiska papildu motivācija visās šajās cīņās.

Piederība Eiropas kopīgajai vērtību telpai kā viens no svarīgākajiem sabiedrības mērķiem pat visgrūtākajās situācijās – tas Latvijā var likties pašsaprotami, jo tas ir bijis arī mūsu mērķis, bet nevar aizmirst, ka vienlaikus tas ir ļoti augsts vērtējums tam, ko Eiropas Savienība simbolizē cilvēku prātos. Un tas uzliek svarīgus pienākumus šo simbolisko nozīmi attaisnot, un to nevar izdarīt ar saukļiem, bet tikai ar lēmumiem.

Jā, Eiropas Savienība ir spējusi vēsturiski ļoti daudz izdarīt miera uzturēšanā, bet mums kā šobrīd pilnā mērā līdzatbildīgiem par to simbolisko nozīmi, ko Eiropas Savienībai piešķir, šī atbildība prasa, ka Eiropas Savienības valstis spēj panākt miera izcīnīšanu Ukrainā visā tās teritorijā un kopumā Eiropā. (Šeit es atsaucos uz Andri Sprūdu iepriekšējā gada ārpolitikas debatēs, jo šīs tēzes joprojām ir aktuālas.) Eiropas Savienības valstis ir parādījušas, ka spēj mainīties gan rīcības, gan attieksmes ziņā, ka spēj pieņemt svarīgus lēmumus, bet ļoti būtisks un nepietiekams ir šo pārmaiņu ātrums, tāpēc mums ir jābūt gataviem (un mēs arī esam) būt šo pārmaiņu virzītājiem. Eiropas Savienībā šobrīd nepieciešama plaša vienprātība par militārās industrijas strauju attīstību, jo Krievija ir pārgājusi uz kara ekonomiku, un mums uz to ir jāatbild. Nepieciešams patstāvīgi meklēt ceļus stingrākai un ietekmīgākai sankciju politikai, meklēt citus veidus, kā izmantot Eiropas Savienības spēku un ietekmi.

Šeit viens plašāks temats. Es domāju, ka visās šajās diskusijās, visos šajos tematos nedrīkst pieļaut, ka kaut kādi jautājumi tiek izcelti kā it kā neiespējami, kā ārpus politikas esoši lēmumi. Nav tādu jautājumu, kas nebūtu politiski izlemjami šajā tēmā, un nepieciešams... es atvainojos... nav tādu lēmumu, kas būtu ārpus politikas. Un tas vienmēr ir jautājums par prioritātēm: ja mums ir nepieciešami ieguldījumi Eiropas Savienības valstu militārajā industrijā, tad šādi ieguldījumi ir jāpanāk tieši tagad; ja tam ir nepieciešams kopīgot aizņemšanās instrumentus vai kādus citus finanšu rīkus, tad tādi ir papildus jāizveido; un, ja būs nepieciešams vēl tālāk mainīt Eiropas Savienības ekonomisko ietvaru, lai mēs varētu šo atbildi finansēt pietiekami strauji, pietiekami ātri, tad arī tas būs jāizdara. Tā, man liekas, ir mūsu atbildība. Tikai tā mēs varam šo mums uzticēto atbildību īstenot – ka katrs jautājums, kas ir nepieciešams, tiek risināts.

Krievija ļoti labi apzinās Eiropas Savienības pilno potenciālu. Un kas notiktu, ja visi visur jautājumiem piemērotu vienotu, Ukrainas uzvarā balstītu rāmi? Tāpēc cits mūsu mērķis ir arī stiprināt Eiropas Savienības vienotību, lai šo potenciālu varam izmantot. Krievijas propagandas uzdevums, kā var just, ir kariķēt Eiropas Savienību kā neizdevušos, nesaprātīgu, kā tādu, kas vada nabaga eiropiešus morālā pagrimumā un nespēj vienoties un stāties pretī Putina autoritārismam. Šogad, atzīmējot 20 gadus, kopš esam daļa no Eiropas Savienības un NATO, mūsu uzdevums ir ļoti skaidri sabiedrībai parādīt, ka nekas no tā nav patiesība.

Vēl nesen mēs varējām svinēt lēmumus par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un Moldovu, mēs varējām stāties pretī Eiropas fosilo resursu atkarībām un aizsargāt iedzīvotājus no nesamērīgām izmaksām, mēs varējām panākt plašu sankciju politiku, kas pastāvīgi tiek uzlabota un tā ir jāuzlabo. Un, protams, mēs varam un mums vajag daudz iedziļināties kritikā konkrētos Eiropas politikas jautājumos komisijas sēdēs, citos formātos, mums ir jāmeklē veidi, kā labāk izpildīt tās atbildības, ko es minēju iepriekš, – kā ātrāk panākt tos lēmumus, kas ir nepieciešami. Bet šis ir laiks, kad pēc iespējas biežāk ārēji ir jāparāda, ka Eiropas Savienība ir spēcīga un spēj pieņemt nepieciešamos lēmumus, ka Eiropas Savienība nav neizdevies projekts, bet gan organizācija, kas ļauj valstīm kopā izdarīt vairāk, nekā tās spētu atsevišķi.

Es domāju, ka debates ir laba vieta, lai parunātu arī par pretrunīgo un lai analizētu to caur kopīgo. Šogad mūs sagaida diskusija par klimata politiku – Eiropas Savienībā notiks diskusija par 2040. gada emisiju samazināšanas mērķiem. Kā klimata krīze izskatās manis piedāvātajā rāmī, kas ir svarīgs un kas nesvarīgs?

2023. gadā beidzot COP sanāksmes ziņojumā tika iekļauta atsauce par virzību prom no fosilā kurināmā, kas ilgstoši, lai arī pašsaprotami, bija tabu šajās sanāksmēs. Kāpēc? Tāpēc, ka atsevišķām valstīm šobrīd mēs sniedzam nesamērīgu ietekmi – pret to reālajām spējām – no fosilo resursu ieguves un pārdošanas. Skaidra apņemšanās šādā formātā doties prom no fosilajiem resursiem ir tā, kas šīm valstīm šo varu sairdinātu, sagrautu, un Krievija ir viena no šādām valstīm, kas ieguvusi nesamērīgu ietekmi Eiropas un visas pasaules atkarības no fosilajiem resursiem dēļ. Tāpēc diemžēl jebkurš maksājums par dabasgāzi un naftu palielina pieprasījumu pēc šiem resursiem globālajā tirgū, un netieši tas arī atvieglo Krievijas iespēju finansēt karus.

Es nesen biju NATO centrālās ēkas bibliotēkā, un tur nozīmīgu lomu ieņem literatūra par militāro stratēģiju, par jaunajām tehnoloģijām, par ģeopolitiku, arī par dezinformāciju, taču pietiekami nozīmīga sadaļa tur atvēlēta arī klimata pārmaiņām. Un tā arī ir – nav iespējams panākt drošu pasauli, ignorējot klimata krīzes draudus un ignorējot Latvijas lomu šo draudu novēršanā.

Klimata krīzes lielākais drauds nav sekas, ko mēs redzam un izjūtam šobrīd, bet gan nozīmīgu dabas sistēmu sagrūšanas risks zem pārāk straujām pārmaiņām dabas ciklos. Mēs nezinām, kad mēs varam ko tādu piedzīvot, bet tas noteikti nebūs tālu, ja mēs nespēsim izmainīt savu kursu. Un tad, visticamāk, nevarēs pastāvēt likuma varā balstīta globāla kārtība... pie klimata krīzes sekām, kas apdraud pārtikas, dzeramā ūdens pieejamību un rada neskaitāmas, bieži vien nerisināmas problēmas vienlaicīgi. Tāda ir haosa pasaule, ko Krievija vēlas redzēt, jo tikai tādā pastāv jebkādas cerības Krievijas imperiālisma nākotnei, tāpēc Krievija bijusi viena no galvenajām dezinformācijas finansētājām un izplatītājām attiecībā uz klimata jautājumiem.

Un atgriežoties... manuprāt, šeit manis piedāvātais rāmis par to, kas mums ir svarīgi, ļoti skaidri norāda, ka ir nepieņemama nākotne, kurā mēs noskatāmies, kā visā pasaulē sagrūst dabas sistēmas mūsu labklājības un drošības pamatā, ir nepieņemama pasaule, kurā vara tiek piešķirta pēc naftas un dabasgāzes apjomiem un ieguves, ir nepieņemama nākotne, kurā joprojām tiek dota nesamērīgi liela ietekme šīs pasaules putiniem. Tāpēc klimata krīzes novēršana, fosilās atkarības mazināšana ir viens no mūsu uzdevumiem ilgtspējīgam mieram un drošībai, un katra mūsu rīcība palīdzēs mazināt finansējumu Krievijas karam jau šobrīd.

Es priecājos redzot, ka klimata jautājumi ieņem nozīmīgu lomu šajā ziņojumā, un es priecājos, ka fosilo resursu samazinājums ir viena no prioritātēm valdības deklarācijā.

Noslēdzot pretrunīgo tēmu sadaļu...

Es lūdzu apvienot debašu laikus.

 

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst debašu laiku apvienošanai.

E. Cepurītis. Noslēdzot šo sadaļu – katra starptautiska foruma uzmanība šobrīd ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem. Es domāju, ka manis piedāvātais rāmis var palīdzēt atrast arī labāku atbildi Izraēlas, palestīniešu un “Hamās” konflikta skatījumam, jo sliktākais, kas šobrīd var notikt, ir šī konflikta tālāka paplašināšanās reģionā. Tas jau ir apspriests iepriekšējās runās. Neizbēgami katra papildu militārā uzmanība šim reģionam riskēs ar palīdzības samazināšanu Ukrainai, kas ir nepieļaujami.

Es vēlos atgādināt, ka Latvija ir stingri nosodījusi “Hamās” teroristiskos uzbrukumus, kam nevar būt nekāda attaisnojuma. Saeima ir izteikusi atbalstu un solidaritāti Izraēlai un apstiprinājusi atbalstu Izraēlas tiesībām uz pašaizsardzību, ievērojot starptautisko tiesību normas. Mēs esam pauduši un turpinām paust skaidras prasības par “Hamās” nolaupīto ķīlnieku atbrīvošanu. Mēs esam pauduši satraukumu par pieaugošo civiliedzīvotāju upuru skaitu Izraēlā un palestīniešu teritorijās, un mēs esam uzsvēruši, ka politiskais dialogs un divu valstu risinājums ir vienīgais iespējamais risinājums ilgtermiņa miera panākšanai. Visi šie nosauktie principi ir bijuši pamats arī vienotas Eiropas Savienības pozīcijas veidošanai, cik nu tas ir bijis iespējams valstu ļoti atšķirīgo skatījumu ietvarā.

Kā jau minēju, šobrīd svarīgākais mērķis ir deeskalēt šo konfliktu, pārtraukt civiliedzīvotāju ciešanas un meklēt veidus, kā nonākt atpakaļ pie dialoga īsākā termiņā, konkrētāk – tas nozīmē nepieļaut humānās krīzes padziļināšanos Gazā. Mēs redzam, ka Eiropā, nemainot iepriekš pausto, šos principus, veidojas arvien plašāks konsenss par nepieciešamību pamieram Gazā, kā arī par humānās palīdzības atjaunošanu palestīniešiem, lai varētu sākt meklēt virzību uz politisko dialogu. Un par to liecina arī šonedēļ Strasbūrā apstiprinātā Eiropas Padomes rezolūcija ar plašu atbalstu.

Es domāju, ka, piemērojot šo pašu rāmi, šīs ir pozīcijas, kas jāizvēlas arī mums, vienlaikus saglabājot visu iepriekš pausto. Manuprāt, mums ir jāiestājas par pamieru, par humānās palīdzības atjaunošanu, par ķīlnieku atbrīvošanas prasībām. Pretējā gadījumā virzība uz konflikta deeskalāciju ir ļoti grūti iedomājama. Un arvien vairāk izgaismojas, ka šobrīd šis ir labākais pamats vienotas Eiropas Savienības pozīcijas veidošanai, un tas ir ļoti svarīgi, domājot par Ukrainu. Šī mērķa vārdā es aicinu mazināt šī konflikta politizēšanu, ko redzam no vairākiem spēkiem Eiropā, un skatīt to caur rāmi, ko šajā runā piedāvāju.

Atgriežoties pie vispārīgā, es domāju, ka debatēs ir vieta diskusijām, kādus tieši secinājumus, rāmjus par Ukrainas uzvaru liek izdarīt un kādu rīcību veikt. Un tāda ir parlamenta loma. Tomēr domāju, ka mēs varam vienoties, ka šādam rāmim ir jābūt, ka šādiem jābūt mūsu mērķiem, un tas ir ļoti svarīgi. Mūs vienojošie aspekti nedrīkst tikt aizmirsti. Es priecājos, ka mēs vienbalsīgi atbalstījām iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu. Es priecājos par daudziem citiem jautājumiem, kur Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un citos formātos varam vienoti cīnīties par Ukrainas atbalstam nepieciešamajiem lēmumiem, ka vienoti atbalstām aizsardzības budžeta pieaugumu un citus jautājumus šeit pat. Neskatoties uz atšķirībām, sadarbība, vienošanās un kopīgā pamata meklējumi ir principi, kam būs liela nozīme Eiropas Savienības un mūsu vērtību aizsardzībā, mūsu drošībā šogad un arī turpmāk.

Paldies visiem iesaistītajiem darbiniekiem Saeimā, Ārlietu ministrijā, citās ministrijās, nevalstiskajās organizācijās, sadarbības partneriem, kas palīdz mūsu politiskās vienošanās pārvērst konkrētos soļos un rīcībā visdažādākajās politikas jomās. Novēlu mums visiem veiksmīgu darbu un sadarbību arī nākamajā gadā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs deputāte Ināra Mūrniece – frakcijas “Nacionālā apvienība” vārdā.

I. Mūrniece (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministri! Paldies Ārlietu ministrijai un ministram par izstrādāto ziņojumu.

Šodien runāšu galvenokārt par drošības jautājumiem.

Krievija ir nozagusi mūsu un Eiropas mieru, Krievija ir nozagusi jau divus gadus no Ukrainas dzīves. Kara elpa ir visur, un tā ir uzspiedusi asiņainu zīmogu uz neskaitāmu cilvēku dzīvēm, mainījusi pasaules drošības arhitektūru. Pēc ilgā miera laikmeta iestājies kara laikmets, kas ārpolitiku jau ir pārvērtis par drošības politiku, un sašūpotas daudzas līdz šim stabilas lietas.

Kopš 2022. gada 24. februāra saspīlējumi un konflikti ir izvērsušies par kariem. Ģeopolitikā ir daudz vairāk neprognozējamības. Pasaule pierod pie ekstrēmā – gan pie ikdienas varoņdarba, gan brutālām šausmām. Karš notiek ne tikai realitātē, bet arī cilvēku apziņā, kas patoloģiski mainās. Populisms, absurda ideoloģija un propaganda tagad daudzus mudina nevainīgu cilvēku spīdzināšanu un slepkavību nevis nosodīt, bet gan uztvert ar atzinību, pat prieku. To pieredzējām, gan Krievijas armijai slepkavojot Ukrainas civiliedzīvotājus, gan “Hamās” teroristiem zvērīgi nogalinot Izraēlas iedzīvotājus. Mēs arvien biežāk sev uzdodam jautājumu – cik droši varam justies blakus asiņainam cilvēkēdāju režīmam?

Putins Krievijas noziedzīgo karu pret Ukrainu jau atklāti dēvē par iekarošanu, ne tikai ārvalstu analītiķi un militārpersonas, bet nu jau arī Baltijas valstu ministri brīdina, ka mūsu valstis ir Putina vēlmju ēdienkartē, ar piebildi – gadījumā, ja viņš neaizrīsies ar Ukrainu vai viņam netiks izsisti zobi. Esam nonākuši pie sava veida sacensības, ekspertiem minot, cik gadi mums vēl doti un kad tieši Krievija varētu sakopot spēkus uzbrukumam citos virzienos, ja netiek pilnībā sakauta. Dažs sola astoņus, kāds – piecus vai trīs. Es teiktu, ka jārēķinās ar sliktāko un jāgatavojas sevi militāri aizstāvēt šodien. Virkne NATO militāro ekspertu atzīst, ka karš ar Krieviju, ja tā netiks sakauta, NATO šķiet neizbēgams.

Ir pilnīgi skaidrs, ka drošības riski ir pieauguši, bet vienlaikus mūsu drošība ir arī būtiski stiprināta. Mēs esam daudz stiprāki, nekā bijām pirms trijiem vai pieciem gadiem. 20 gadus esam NATO – pasaulē stiprākajā drošības aliansē – un Eiropas Savienībā. Mums ir stipri transatlantiskie partneri – ASV un Kanāda –, uzticami kaimiņi – Lietuva, Igaunija, Polija.

NATO jaunie aizsardzības plāni un Latvijas aizsardzības plāni paredz mūsu teritorijas aizsardzību no pirmā konflikta brīža un no pirmā centimetra. NATO kaujas grupa Latvijā Kanādas vadībā tiek audzēta līdz brigādes līmenim. Sekmīgi uz priekšu virzās pretgaisa aizsardzības spēju, krasta raķešu, HIMARS un citi projekti, kas modernizēs mūsu bruņotos spēkus. Izveidots valsts aizsardzības dienests ar mērķi audzēt rezervistu skaitu.

Esot aizsardzības ministra amatā, uzdevu strādāt pie mūsu austrumu robežas militārās nostiprināšanas, ieskaitot mīnu izmantošanu. Ir skaidrs, ka šāda robeža... militāra robeža, ir jāstiprina, un apsveicu un ļoti pozitīvi vērtēju Aizsardzības ministrijas vienošanos kopā ar Baltijas kolēģiem par Baltijas aizsardzības līnijas izveidi. Tas ir pozitīvs solis. Vienlaikus piebildīšu, ka 10 gadu, lai veidotu šo līniju, baidos, mūsu rīcībā nav. Šis darbs ir jādara ātrāk, ir jākustas straujāk. Mums ir jāattīsta militārā rūpniecība un jāstiprina visas sabiedrības gatavība aizsargāt valsti.

Godātie kolēģi, pirms dažām dienām kopā ar Saeimas delegāciju mūsu spīkeres vadībā atgriezāmies no Ukrainas. Tā sanācis, ka kopš 2022. gada 24. februāra man bijusi iespēja redzēt, kā Ukraina elpo – mēnesi kopš kara sākuma, tad gadu kopš kara sākuma un tagad, kad pagājuši jau gandrīz divi. Visu šo laiku 24/7 režīmā ukraiņi veic varoņdarbu, sargājot savu valsti, tautu, paši sevi. Ukraiņi stiprinājuši sevi kā nāciju ar lielu pašlepnumu un patriotismu. Ukraiņi ar savām dzīvībām aiztur ordu, lai tā neveltos pie mums.

Tikmēr pasaule lēnām pierod pie šī ikdienas varoņdarba un tāpat aprod ar Krievijas brutalitāti. Nekas vairs neliekas ekstrēms – ne varonība, ne ciešanas. Un izskatās, ka karš šobrīd kļuvis par ekonomikas novājināšanas jeb resursu karu. Krievija ir pārslēgusies uz kara laika ekonomiku un uzsākusi masveida ieroču ražošanu, apjomā būtiski pārspējot globālos Rietumus kopā. NATO un globālo Rietumu vēsturiskais uzdevums ir nepieļaut šo karu pārvērst par Ukrainas novājināšanas karu un Rietumu ekonomikas ietekmēšanu, nodrošināt spēju aizsargāt demokrātiju, likuma varu un cilvēcības pastāvēšanu. Bet tas iespējams tikai tad, kā mēs to labi saprotam, ja Ukraina karā uzvar un Krievija tiek sakauta, proti, Ukraina atgūst Krievijas okupētās teritorijas, bet Krievija sadalās sastāvdaļās. Padomju impērijas sabrukums bija pozitīvs process, kad demokrātiskas valstis atguva neatkarību, un, tikai nosodot šodienas putinismu, kas faktiski ir tas pats vakardienas staļinisms, Krievijas sabiedrība nākotnē lēnām var tuvoties demokrātijai. Izaicinājumi, kas mūs sagaida, ir ļoti lieli. Tomēr galvenā pozitīvā atziņa – ir notikusi NATO alianses spēka un mērķa atjaunošana.

Pagātnē palikuši laiki, kad runāja par NATO smadzeņu nāvi, un ir pozitīvi, ka NATO pievienojusies Somija. Arī Zviedrija, es ceru, tūlīt noslēgs pievienošanos. NATO ir pieņēmusi jaunu doktrīnu, kurā atzīts, ka Krievija ir nozīmīgākais un tiešākais alianses drauds. Apstiprināti jauni plāni Baltijas reģionam... kā aizsargāt Baltiju.

Šajā nedēļā sākās lielākās NATO militārās mācības kopš aukstā kara beigām – Steadfast Defender. Scenārijs paredz Krievijas uzbrukumu sabiedroto teritorijai, kas iedarbina NATO līguma 5. pantu, un manevri aptver teritoriju no Ziemeļamerikas līdz NATO austrumu flangam – tuvu Krievijas robežai. Tajos piedalīsies aptuveni 90 tūkstoši karavīru, vienības no 31 NATO dalībvalsts un arī kandidātvalsts Zviedrijas.

Es lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst debašu laika apvienošanai.

I. Mūrniece. Ir skaidrs, ka NATO dalībvalstīm jādara viss iespējamais, lai maksimāli drīz sasniegtu ne mazāk kā 2 procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Eiropai jādod lielāks pienesums NATO telpas stiprināšanā, ir vajadzīgi papildu resursi, lai ļoti labi izstrādātie NATO aizsardzības plāni būtu reāli izpildāmi, un šie resursi jāizmanto efektīvi, neveidojot paralēlas struktūras ar NATO.

Gribu pieminēt vēl vienu lietu, vēl vienu jautājumu, kas minēts arī ārlietu ziņojumā. Tajā ir teikts: Latvija turpināja atbalstīt “Graudi no Ukrainas” iniciatīvu un 2023. gadā iemaksāja 50 tūkstošus eiro. Jā, tas ir pozitīvi vērtējams. Toties mūsu valsts – Latvija – graudu sakarā parādās kādā ļoti nožēlojamā statistikā, turklāt ne Ukrainas, bet Krievijas graudu sakarā. Latvijas imports no Krievijas pagājušajā gadā no janvāra līdz oktobrim sasniedza 12 procentus no visa kopējā Eiropas Savienības importa (no Krievijas) vērtības. Latvija attiecīgajā periodā importējusi Krievijas lauksaimniecības un pārtikas produktus 280 miljonu eiro vērtībā. Tautā šim importam no Krievijas jau parādījies apzīmējums “asins graudi”. Graudaugi, tostarp kukurūza, rudzi, kvieši, veidoja 24 procentus no tā, ko Latvija importējusi no Krievijas.

Premjerministre izteikusies, ka Latvijai vienai it kā neesot jēgas vērsties pret Krievijas graudu importu, jo vienpusēji ierobežojumi it kā nesasniegtu mērķi. Komentējot Lietuvas amatpersonu pārmetumus, ka tieši Latvija Krievijas graudu importā ir liela problēma, premjere ir atbildējusi, kā ziņo mediji, ka šie izteikumi esot uzmanības novēršana no sevis.

Mūsu kolēģis Eiroparlamenta priekšsēdētājas vietnieks Roberts Zīle jau minējis: ja valdībai būtu bijusi patiesa vēlme, imports tiktu aizliegts jau vakar, ja valdībai būtu ambīcijas šo jautājumu risināt atklāti un pēc būtības, tad tieši proaktīva Latvijas rīcība ļautu uzrunāt Eiropas Savienības partnerus ar pavisam citu politisko jaudu.

Godātie kolēģi, pirms 103 gadiem, kad Latvijas valsts tika starptautiski atzīta de iure, mēs kļuvām par pilntiesīgu starptautiskās valstu kopienas locekli. Toreiz gan pasaule bija cita un izaicinājumi bija citi, taču mūsu valsts un nācija ir tā pati. Mēs risinām šodienas uzdevumus. Esam un būsim nacionālo interešu sardzē.

Paldies ārlietu dienestam par darbu. Paldies ministram par ziņojumu.

Kolēģi, koncentrēsimies uz to, lai aizsargātu Latvijas intereses starptautiskajā situācijā, darīsim visu, lai kari tiktu izbeigti pēc iespējas drīzāk!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Agnesei Krastai – Jaunās Vienotības frakcijas viedoklis.

A. Krasta (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Kolēģi! Šopavasar apritēs 20 gadi, kopš esam pasaulē spēcīgākās militārās alianses – NATO – dalībvalsts. Šobrīd, sekojot līdzi notikumiem pasaulē, nav ne mazāko šaubu par to, cik stratēģiski nozīmīgs šis ārpolitiskais sasniegums ir bijis.

Aizvadītajos gados jēdzieni “ārpolitika” un “drošība” ir savijušies tik cieši, ka ir gandrīz nedalāmi. Tieši tādēļ Saeima un valdība ir pieņēmusi virkni lēmumu, lai mērķtiecīgi stiprinātu mūsu valsts militārās aizsardzības spējas un, kas ir ne mazāk svarīgi, – kopējo sabiedrības noturību pret pastāvīgajiem dezinformācijas uzbrukumiem un šķelšanas mēģinājumiem.

Nozīmīga loma Latvijas drošības stiprināšanā ir arī ciešai partneru sadarbībai reģionā – gan Baltijas valstu, gan plašākā Baltijas un Ziemeļvalstu līmenī. Ir gandarījums par pagājušajā nedēļā panākto vienošanos starp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministriem par Baltijas aizsardzības līnijas veidošanu, lai stiprinātu Baltijas valstu, Eiropas Savienības un NATO austrumu robežu. Reģiona, arī Latvijas, aizsardzības spējas stiprina Somijas un gaidāmā Zviedrijas pievienošanās militārajai aliansei, tostarp Zviedrijas plāni pēc pievienošanās NATO uz Latviju nosūtīt 800 karavīru lielu bataljonu, papildinot Kanādas vadīto kaujas grupu.

Šopavasar apritēs 20 gadi, kopš esam NATO dalībvalsts. Šopavasar apritēs arī divi gadi, kopš Ukraina dienu no dienas aizstāv savu zemi pilna mēroga karā. Krievija sava asiņainā diktatora vadībā visai pasaulei ir skaidri nodemonstrējusi, ko nozīmē “krievu pasaules” ieviešana praksē: līdz ar zemi nolīdzinātas pilsētas, metodiski noslepkavoti, nomocīti civiliedzīvotāji, masveidā nolaupīti bērni, sistemātiski iznīcināta civilā infrastruktūra. Šo sarakstu vēl varētu turpināt.

Kolēģi! Pērn 7. oktobra rīts atnesa nežēlīgu un skarbu atgādinājumu, ka terorisms joprojām ir drauds demokrātijām un visai civilizētajai pasaulei. Teroristu organizācijas “Hamās” īstenotajā uzbrukumā pret Izraēlu tika brutāli nogalināti vairāk nekā 1000 nevainīgu cilvēku, tostarp bērnu. Teroristi nolaupīja simtiem civiliedzīvotāju, pat veselas ģimenes. Teroristu organizācijas “Hamās” masveida uzbrukums Izraēlai skaidri parādīja “Hamās” ideoloģijas atklāti naidīgo un radikālo dabu, viņi savu mērķu sasniegšanai ir gatavi sēt nāvi, ciešanas un iznīcību.

Esam gandarīti, ka Saeima vienbalsīgi lēma nosodīt šīs teroristiskās darbības, solidarizējoties ar Izraēlu. Visu interesēs ir pēc iespējas ātrāks taisnīgs konflikta noregulējums, nepieļaujot tā reģionālo izplešanos arī tāpēc, ka šī reģiona nestabilitāte un pats konflikts ir izdevīgs Kremlim, jo mazina starptautiskās sabiedrības uzmanību Krievijas karam Ukrainā un ir saasinājis Rietumvalstu attiecības ar globālajiem partneriem, kuru sadarbība un izpratne ir vajadzīga Ukrainas atbalstam. Diemžēl tas ir arī uzjundījis ilgu laiku nepieredzētu antisemītisku retoriku un pat manifestācijas Eiropā. Tiesa, Latvijas sabiedrībā šādas izpausmes ir marginālas un, pat ja parādās, ar likuma spēku tiek nogrieztas saknē.

Slepkavas un teroristi ir jāsauc pie atbildības. 2023. gadā ar Latvijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Rumānijas atbalstu darbību ir uzsācis Starptautiskais centrs kriminālvajāšanai par agresijas noziegumu pret Ukrainu, un Eiropas Padomē laikā, kad Latvija vadīja Ministru komiteju, tika izveidots zaudējumu reģistrs. Tie ir konkrēti soļi Krievijas saukšanai pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem, un iesāktais darbs ir jāturpina gan Starptautiskajā tiesā, gan Starptautiskajā krimināltiesā, gan pie īpaša tribunāla izveides agresijas nozieguma pret Ukrainu iztiesāšanai.

Tāpat Latvijai kopā ar līdzīgi domājošām valstīm ir aktīvi jāturpina spiediena izdarīšana uz Krieviju, to izolējot, mazinot tās starptautisko ietekmi un spējas turpināt karu pret Ukrainu. Šeit nozīmīgs ir arī mūsu, Saeimas deputātu, ieguldījums, konsekventi, stingri nosodot Krievijas īstenoto brutālo karu un tās pastrādātos noziegumus.

Ukraina cīnās, un Ukraina uzvarēs. Ja ir valstis, kuras Ukrainas prezidentam ir jāpārliecina, tad sarunās ar Latvijas pārstāvjiem Ukrainai nekas nav jāpierāda. Mēs zinām, mēs saprotam, mēs runājam vienā – brīvības un taisnības – valodā, un šobrīd kā ģeogrāfijā “ziemeļi”, tā ģeopolitikā “brīvība” un “taisnība” ir virziens un mums nav svarīgāka uzdevuma kā nosargāt to.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Aleksejs Rosļikovs – frakcijas “Stabilitātei!” vārdā.

A. Rosļikovs (ST!).

Augsti godātie kolēģi! Mieriņas kundze! Diplomātiskā korpusa pārstāvji, kuriem ir sanācis laiks atstāt... un palikt kopā ar mums! Augsti godātie kolēģi, es šodien runāšu bišķiņ savādāk. Manā skatījumā, mēs nepievēršam īpašu, speciālu un pelnītu uzmanību ārlietu korpusa darbiniekiem. Tie ir mūsu “kareivji”, kuri mūsu valsts sardzē ir ilgus gadus, pat tad, kad valstī nosacīti ir miera laiki. Tas ir absolūts fakts.

Uz doto momentu mūsu ārlietu darbinieki, ja mēs pareizi respektēsim viņu darbu (Starpsauciens: “Šobrīd!”)... šobrīd... atceros, Kiršteina kungs!... šobrīd mūsu ārlietu korpusa darbinieki, ja mēs pareizi attieksimies pret viņiem, absolūti pareizi, ir simbols, un mūsu uzdevums šo simbolu rādīt tautai, sabiedrībai, jo tie cilvēki uz doto momentu ārzemju platformās, starptautiskajos forumos cīnās par mūsu tiesībām, cīnās par mūsu Latviju, cenšas to aizstāvēt. Tas ir svarīgi. Un viņiem ir ļoti grūts darbs, jo Latvija ir daudznacionāla valsts, līdz ar to, mainoties ģeopolitiskajai situācijai, viņu uzdevums paliek arvien grūtāks un grūtāks. Tas ir fakts, jo viņiem ir jāuztur kaut kāda noteikta līnija. Bet Latvija ir daudznacionāla valsts, un viņiem tas ir sarežģīti.

Bet es pateikšu absolūti godīgi (un tas ir mūsu frakcijas viedoklis), ka diplomātiskā korpusa darbinieki ir īstais, patiesais un visefektīvākais vairogs pret ienaidniekiem. Mums nav vajadzīgi tanki, mums nav vajadzīgas lodes, ja mums ir diplomātiskais korpuss, kas cīnās par mūsu brīvību, kas cīnās par mūsu neatkarību. Tā ir labākā pote pret iespējamo karu, tas ir absolūts fakts.

Un šodien ir tā diena, kad mums ir pienākums pateikt viņiem paldies. Mēs varam ilgi diskutēt, mēs varam teikt, ka daudz kas nav izdarīts pareizi, varbūt kaut ko var izdarīt arī daudz labāk nekā uz doto momentu, bet viņu darbs ir ārkārtīgi sarežģīts. Daudzi no viņiem dzīvo ārpus Latvijas, daudzi no viņiem izbauda šo momentu, bet daudzi no viņiem cieš, jo grib atgriezties atpakaļ mājās (bet viņi zina, ka ir dienestā), jo viņiem šeit ir radinieki, viņiem šeit ir mīļie ezeri, meži, viņiem šeit ir senči, un skaidra lieta, ka viņi upurē sevi, lai mēs ar jums varētu justies droši.

Ir ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, ka viņiem ir vajadzīgs vadonis – īstais, dižais –, kurš viņiem šeit rādīs piemēru. Tāpēc es ārkārtīgi ceru, ka jau tuvākajā laikā... pēc iespējas ātrāk varas bloks tādu vadoni izvēlēsies – tādu cilvēku, kurš rādīs piemēru, tādu cilvēku, kurš atnāks uz ilgu laiku, nevis vienkārši pasēdēt, pagaidīt, kamēr pāries vējš, lietus... un tad viņš var iziet saulītē, jo ārlietu dienests un Ārlietu ministrija nevar būt slēpnis, nevar būt pagaidu risinājums. Es vēlreiz atkārtošu, ka esošajā laikā Ārlietu ministrija ir tas pats, kas Aizsardzības ministrija, un diplomāts ir daudz spēcīgāks ierocis nekā lodes, nekā tanki, nekā lidmašīnas, jo vārds, zināšanas, spēja runāt, komunicēt un atrast kopīgu valodu... jau vēsture ir parādījusi, ka tik milzīgi un bezcerīgi konflikti tika apturēti ar vienu vārdu. Ārlietu korpusa darbinieks pieder valstij, ārlietu korpusa darbinieks ir cilvēks, kuram ir tikai viena tautība, karogs, himna un ģeogrāfiskais stāvoklis, un viņš to ļoti labi saprot. Es vēlreiz atkārtošu – viņi ikdienā nes daudzus upurus, lai mums šeit būtu absolūta drošība.

Runājot par atskaiti, ko es šodien esmu izlasījis, atzīšos absolūti godīgi – sausi burti, sausi cipari, vienkārši vārdi, kuriem ir jāskan un kuriem ir jābūt. Bet man šodien ir bijis liels gandarījums redzēt šeit arī Rinkēviča kungu, kurš pārstāvēja, varam teikt, nosacīti arī ārlietu korpusu, jo viņš ir tas cilvēks, kurš ieguldījis milzīgu darbu, milzīgu laiku, tērējis resursus, zaudējot arī savu personīgo dzīvi, tā teikt, privāto, lai stiprinātu mūsu valsti starptautiskajā līmenī.

Tāpēc, kolēģi, man ir lūgums: runājiet šodien vairāk par mūsu valsti, par tautu, par to, ka mūsu ārlietu korpusam ir vajadzīgs atbalsts, spēja un spēks aizsargāt mūsu valsti tādā līmenī, lai mēs šeit justos droši, lai šeit nekad, nekad nebūtu pat smakas no pulvera! Un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Paldies Ārlietu ministrijai, paldies, kolēģi, un lai Dievs svētī Latviju! Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Ainārs Šlesers – frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ vārdā.

A. Šlesers (LPV).

Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamais ārlietu ministr! Godājamais finanšu ministr! Godājamie kolēģi! Ekselences! Dāmas un kungi! Tad, kad Latvija lēma par iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, man bija tas gods būt valdībā un kopā ar citiem valdības pārstāvjiem un kopā ar Latvijas tautu lemt par to, ka Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības un NATO dalībvalstij.

Karš Ukrainā, kur Krievija iebruka 2022. gada februārī, parādīja to, ka ir daudzas lietas, kuras mēs līdz galam nesaprotam un nevaram prognozēt. Šķita, ka mūsu dzīves laikā karš tuvumā nenotiks, bet karš sākās un karš turpinās. Tas, ko mēs šodien piedzīvojam – šis ģeopolitiskais konflikts, šis karš –, var turpināties vēl pietiekami ilgi, un tāpēc es arī vēlos skaidri paust viedokli, ko no šīs tribīnes esmu daudzkārt paudis, ka Latvijai ir jāatbalsta Ukraina cīņā par neatkarību, lai Ukraina nepazaudētu savu neatkarību.

Vienlaicīgi... es neizmantošu šoreiz iespēju debatēs iet dziļumā un analizēt to, ko jau teica iepriekšējie runātāji. Skaidrs, ka NATO spēkiem jādara savs darbs, skaidrs, ka ir svarīgi, lai Latvija varētu justies droša. Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO – tas, protams, stiprina Baltijas reģionu. Bet par ko es gribētu parunāt šodien no šīs tribīnes, ir tas, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka laikā, kad atbalstām Ukrainu, laikā, kad esam kopā ar sabiedrotajiem, diemžēl ļoti bieži nerunājam, nedomājam par lietām, kas ir ārkārtīgi svarīgas mūsu iedzīvotājiem. Tas, ka mēs esam viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, – tas ir kauns, un tas ir fakts, ar kuru mums diemžēl ir jāsadzīvo.

Kariņa kungs, tad, kad jūs uzstājāties no šīs tribīnes... es teikšu tā, ka es principā varētu atbalstīt jūs tajā sadaļā, kas skar ekonomisko bloku, – ka Latvijai jāveido divpusējā ekonomiskā sadarbība. Jūs arī teicāt, ka ir nepieciešams 15 gadu plāns. Bet problēma ir tāda, ka ne šī valdība, ne arī iepriekšējā valdība – tad, kad jūs bijāt premjers, – šādu plānu neizstrādāja, un tā diemžēl ir problēma. Bet nav jēgas skatīties, kas ir bijis vakar, ir jādomā, ka tāds plāns tiks izstrādāts.

Šodien, no vienas puses, mēs kopā ar Igauniju un Lietuvu esam tā kā brāļu tautas, esam kaimiņvalstis, bet mēs esam konkurenti. Pēdējā laikā runājam, ka Igaunija ir apsteigusi Latviju, ka Lietuva ir apsteigusi Latviju. Un, pat ja mēs varam justies drošībā zem NATO karoga, kopā ar mūsu sabiedrotajiem, ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju Latviju atstāj, tāpēc ka viņi nevar šeit izdzīvot, viņi dodas uz ārzemēm meklēt labāku dzīvi. Ir daudz cilvēku, kuri negrib atgriezties (tie, kas ir aizbraukuši), tā ir realitāte. Tas, ka Latvijā dzimst uz pusi mazāk bērnu, nekā nomirst cilvēku, tātad 15 tūkstoši... jau mazāk nekā 15 tūkstoši piedzimušu bērnu gadā un vairāk nekā 30 tūkstoši nomirušu cilvēku – tas mūs drošākus nepadara.

Un tagad tas, kas attiecas uz ekonomisko stratēģiju. Šajā 15 gadu plānā vajadzētu nevis ministriju ierēdņiem teikt: “Izstrādājiet tik gudru plānu, ka neviens neko nevar saprast,” bet ir jābūt skaidrai stratēģijai. Un es teikšu tā, ka divpusējās ekonomiskās attiecības pirmām kārtām ir saistītas ar to, lai mēs palielinātu mūsu ražotāju preču eksportu. Un te ir runa par to, ka mūsu ārlietu dienestam jādara viss iespējamais, lai cīnītos un aizstāvētu mūsu uzņēmējus, iekarojot jaunus tirgus. Otrs bloks ir investīciju piesaiste, kas ir tikpat svarīga, jo bez ārvalstu investīciju piesaistes neviena valsts veiksmīgi nevar attīstīties. Tātad te arī jāstrādā kopā un jādomā, kādā veidā mēs sadarbosimies ar kaimiņvalstīm un arī ar citām valstīm citos reģionos.

Kariņa kungs šodien nosauca virkni reģionu, ar ko ir jāsadarbojas. Tās ir labas frāzes, bet būtu labi, ja aiz šīm frāzēm būtu arī precīzi darbi, laiki un atbildīgie, kas par to atbild. Un ir arī jānosaka, ko tad mēs gribam sasniegt 2024. gadā, ko mēs gribam sasniegt 2025., 2026. gadā, lai tie 15 gadi būtu aprakstīti. Protams, kaut kas mainīsies, tas vienmēr tā notiks, bet ir jābūt uzrakstītam pamatplānam.

Ja mēs skatāmies uz tiem tālākajiem reģioniem. Pagājušajā nedēļā kopā ar citiem Saeimas deputātiem bijām vizītē Ķīnā, par ko jau daudz debašu plašsaziņas līdzekļos un soctīklos ir bijis, bet es pateikšu dažas lietas. Šīs vizītes laikā mēs apmeklējām ļoti daudzus uzņēmumus un ieguvām informāciju, kuras Latvijā nav. Mēs bijām... es teiktu, visi ir šokēti par to, cik daudz Rietumvalstu uzņēmumu šodien savas preces ražo Ķīnā. Visi “iPhone”... “Apple”, “iPhone” un citi... absolūtais vairākums tiek ražoti Ķīnā, par drēbēm nemaz nerunāšu. “Mercedes-Benz”, “BMW”, “Audi”, “Volkswagen”, “Volvo” un daudzas citas automašīnas, virkne detaļu tiek ražotas Ķīnā. Un te ir atbilde, kāpēc visu laiku mēs runājam, ka ar Ķīnu ir nepieciešams veidot tādas kā uzmanīgas attiecības, bet vienlaicīgi arī sadarboties. Kā pirms kāda laika, pagājušā gada septembrī, teica Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Dombrovskis, viesojoties Ķīnā, – Eiropas Savienībai ir jāsadarbojas ar Ķīnu.

Neskatoties uz visām lietām... kad kāds saka to, ka kaut ko nevajag darīt, pēdējo gadu apgrozījums tirdzniecības bilancē ir sasniedzis jau vienu triljonu eiro, un Latvijai ir apmēram pusotrs miljards, no kuriem tikai 200 miljoni ir tas, ko mēs eksportējam. Līdz ar to ir jautājums: kas mums ir jāizdara, lai Latvijas uzņēmēji varētu eksportēt nevis baļķus, bet mēbeles, kāds atbalsts ir vajadzīgs mūsu ražotājiem, lai mēs vairāk iekarotu šos tirgus? Tālāk ir citi tirgi, kas arī atrodas šajā reģionā.

Mēs zinām, ka Indija ap 2050. gadu kļūs par vienu no trim vadošajām pasaules ekonomikām. Tā ir oficiālā statistika, kas šodien ir pieejama. Jautājums: kāda mums ir stratēģija sadarbībai ar Indiju, kāda ir stratēģija sadarbībai ar Persijas jūras līča valstīm? Un visbeidzot – pašas svarīgākās ir Amerikas Savienotās Valstis, mūsu galvenais stratēģiskais partneris, NATO valsts. Es uzskatu, ir nepiedodami, ka Latvijā ir pārāk maz Amerikas investīciju. Amerikāņiem vajadzētu būt lielākajiem investoriem, jo tad mēs justos daudzreiz drošāk. Mēs būtu pasargāti ne tikai militāri, bet arī ekonomiski. Jo vairāk būs Amerikas interešu Latvijā, jo drošāk mēs jutīsimies. Līdz ar to ir jāuzliek skaidrs plāns, kā mēs sadarbosimies ar Ameriku. Ja apskatāmies “Forbes”, kuras ir pasaules lielākās kompānijas, mēs redzam, ka Amerikas vadošo kompāniju vērtība vairs nav mērāma simtos miljardu, bet tā jau ir mērāma triljonos – “Microsoft”, “Google”, “IBM” un tā tālāk. Tas aiziet jau triljonos.

Ko es ar to gribu pateikt? Ir jābūt skaidram mērķim, ka mēs gribam šādas kompānijas piesaistīt arī Latvijā. Ir jābūt gudrai stratēģijai. Bet tas ir jārealizē prezidenta, premjera līmenī, iesaistot arī pārējos valdības pārstāvjus. Tās pašas neatnāks. Ticiet man! Šodien mēs konkurējam ar visu pasauli. Igauņi, lietuvieši jau daudz kur mums pogas ir izgriezuši. Viņi šīs investīcijas jau ir piesaistījuši daudz vairāk.

Tad, kad finanšu ministrs piedalījās vienā no sapulcēm... kopā ar Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju... mēs redzējām tabulu, kā atpaliekam no uzņēmumu kapitalizācijas, kā atpaliekam no piešķirtā kredītu apjoma šajā reģionā. Mums jāstrādā ar tām ārvalstu bankām, kas šeit ir, lai tās iesaistītu investīciju piesaistē.

Vēlreiz saku: mēs runājam par atbalstu Ukrainai šodien, tā, viennozīmīgi, ir svarīga... mūsu prioritāte...

Es gribētu apvienot...

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst debašu laiku apvienošanai.

A. Šlesers. Paldies.

Bet kur mēs ņemsim naudu? Mēs katru gadu aizņemamies divus miljardus, vai ne? Es balsoju ar abām rokām “par” – mēs atbalstīsim Ukrainu –, bet mēs nevaram visu laiku dzīvot uz parāda, un, lai tiktu ārā no šī parādu jūga, mums ir jāuzliek... plāns, lai nākamo 10 gadu laikā varētu mūsu ekonomikai piesaistīt vismaz 50 miljardus eiro. Tādam ir jābūt (Starpsauciens.)... Tās ir privātās investīcijas, tie nav Eiropas fondi.

Ja mēs varam ieplūdināt mūsu valstī apmēram 50 miljardus eiro, tad ir cerība, ka ekonomika nostāsies uz kājām un mēs nedzīvosim vairs uz parāda. Un šeit vajadzētu izmantot visu partiju, visu frakciju, visu politiķu, visu sabiedrisko organizāciju pārstāvju zināšanas un arī ieteikumus... uzņēmēju organizācijas, kurām ir idejas, ko un kā darīt. Ir jāstrādā 24/7 režīmā, lai ekonomiku paceltu, jo vienkārši runāt par to, ka mēs gatavojamies karam, mēs visu darām... bet ir jābūt ekonomikai.

Es jums nosaukšu dažus interesantus ciparus – pārdomām. Ļoti bieži daudzi runā par Ķīnas lomu pasaules globālajā politikā un ekonomikā. Mēs labi apzināmies, ka pirms... Pagājušajā nedēļā viena no augstākajām Ukrainas amatpersonām teica: mums jāpanāk, lai Ķīna mūs atbalsta tieši attiecību sakārtošanā, lai karš ātrāk izbeigtos. To saka ukraiņi, nevis kāds cits.

Ja mēs apskatāmies statistiku, ko mēs redzam? Tad, kad sākās karš, Ķīnas un Ukrainas apgrozījums bija vairāk nekā 11 miljardi eiro, tas ir apgrozījums kara laikā. Mums ir pusotrs miljards, viņiem – vairāk nekā 11 miljardi. Par ko tas liecina? Ķīnai ir liela nozīme. Skaidrs, ir svarīgi, lai Amerika un Ķīna spēj vienoties ātrāk un izdara spiedienu, lai Krievijas agresija Ukrainā beigtos. Bez Ķīnas to būtu grūti izdarīt. Bet Amerika šodien ir spēlētājs numur viens.

Ir viena lieta, par ko es gribētu arī pēdējās minūtēs parunāt. Agri vai vēlu šis karš beigsies. Tas, par ko mums jādomā, kā tas sen jau ir pateikts, – ir jādomā par mieru pēc kara, kā mēs dzīvosim. Krievijas robeža paliek tepat, Baltkrievijas robeža paliek tepat. Mēs visu laiku dzīvosim kā uz kvēlojošām oglēm. Tas, ko es vēlos teikt, – vienīgā garantija mūsu labklājībai būs tad, ja mēs būsim bagāta un attīstīta valsts, ja cilvēki no šejienes nebrauks prom, ja cilvēki, kas dzīvo šeit, būs apmierināti ar to, ka Latvija ir laba valsts... lai nenāktu retorika no citurienes, ka mēs esam neveiksmīga, neizdevusies valsts. Nav tik slikti Latvijā, bet diemžēl statistika ir nežēlīga, ekonomiskajā attīstībā praktiski mēs esam visās pēdējās vietās. Un mums ir jādomā... Un šeit nojaucam visas barjeras, kur ir pozīcija, kur ir opozīcija, sākam strādāt kopā, jo to ideju jau nav tik daudz! Tas ir tas, kas šodien jādara Latvijā.

Daudziem uzņēmējiem ir fantastiskas idejas, bet birokrātija viņus nogalina, viņi beigās aiziet un ver kontus vaļā citās valstīs, tepat Igaunijā, Lietuvā. Mēs esam runājuši par nacionālo attīstības banku. Kur mēs esam tikuši? Vot, kad mēs nobalsosim, ka tā nacionālā attīstības banka tiks izveidota? Politiski mēs sakām – jā, vajag, bet praktiski tās nav. Būs, nebūs? Ko tad mēs te tikai pļāpājam? Ja būs – super! Nākamie, līdzīgie, projekti, kas ir svarīgi...

Nav runa par politisko konkurenci, ir runa par ideju apvienošanu, lai šīs idejas mēs varam izmantot ekonomikas celšanai. Ja mums būs daudz vairāk ienākumu... Mēs varam apsteigt gan Igauniju, gan Lietuvu, ja mēs strādāsim, jo Latvija vienmēr ir bijusi vadošā valsts šajā reģionā. Bet diemžēl kaut kas pēdējos gados ir aizgājis greizi.

Tieši tāpēc es šodien savas runas nobeigumā vēlos pateikt: skaidrs, ir priekšvēlēšanu laiks... jūnijā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, visas partijas profilēsies... bet vienojamies par vienu lietu – tas, kas skar valsts ekonomisko attīstību, tas, kas skar šīs valsts izvilkšanu no purva... apvienojamies, lai kaut kas beidzot mainītos. Problēma ir tāda, ka igauņi un lietuvieši ir priekšā mums ne jau tāpēc, ka viņi ir gudrāki, bet tāpēc, ka viņi izmanto tās zināšanas un resursus, kas nāk no uzņēmējiem, no citiem cilvēkiem, piesaista ekspertus no visas pasaules, pat maksā naudu, lai viņi nāktu un palīdzētu viņiem valsti izvilkt ārā... Un tieši tāpēc, ja mēs būsim bagāta, veiksmīga valsts, būs arī labklājība.

Pats pēdējais, ko pateikšu. Tad Krievijas vai Baltkrievijas propaganda teikt, ka jūs dzīvojat nabadzībā, jums viss ir slikti... parādīs tukšos skatlogus no Vecrīgas un citurienes... viņi būs spiesti rādīt, ka Latvija kļūst par paraugvalsti. Un tad cilvēki, kuri dzīvo Baltkrievijā un Krievijā, teiks: mēs arī gribam dzīvot tā, kā Latvijā... viņi bija kādreiz Padomju Savienībā... bet mēs gribam, lai mēs dzīvotu tā, kā viņi. Nevis šodien runā, ka mēs esam pēdējā valsts pēc ekonomiskajiem rādītājiem.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Harijs Rokpelnis – Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā.

H. Rokpelnis (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Viesi! Ikgadējās debates par ārpolitikas jautājumiem parlamentā ir laba iespēja deputātiem padziļināti izvērtēt starptautiskās un Eiropas Savienības aktualitātes kontekstā ar mūsu valsts interesēm.

Šobrīd ir skaidri redzams, ka starptautiskā nestabilitāte tikai pieaug. Krievijas īstenotais karš Ukrainā turpinās jau teju divus gadus, dažāda mēroga nemieri un bruņoti konflikti noris arī citos pasaules reģionos, līdz ar to drošība ir svarīgākais un viennozīmīgi aktuālākais uzdevums mūsu ārpolitikā, kā tas minēts ārlietu ministra ziņojumā. Arī sabiedriskās domas aptauja liecina, ka starptautiskā situācija un karš Ukrainā, iedzīvotāju skatījumā, ir vienas no aktuālākajām problēmām – ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā. Drošība ir vērtība, kas svarīga ikvienam, īpaši lūkojoties uz šobrīd noritošo asiņaino karu tepat kaimiņos – Ukrainā.

Uzreiz ir jāuzsver, ka Latvijai tiešu militāru draudu nav. Tā atzīst atbildīgās institūcijas. Tomēr nevar ignorēt pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušos amatpersonu un starptautisko norišu vērotāju viedokļus par drošības situācijas iespējamām izmaiņām, par Krievijas iespējamiem centieniem savu agresiju vērst plašāk reģionā. Tas gan nenozīmē, ka būtu jāļaujas panikai. Ir jāturpina atbildīgi un mērķtiecīgi gan nacionālā līmenī, gan starptautiski sadarbībā ar partneriem sekmēt cīņu pret mēģinājumiem apdraudēt suverēnu valstu neatkarību. Ārpolitika un draugi, uz kuriem var paļauties, šajā tumšajā laikā ir īpaši svarīgi. Tomēr lielāko lomu spēlēs tas, cik pragmatiski un izlēmīgi rīkosimies mēs paši.

Ar šo vēlos akcentēt arī iekšējās stabilitātes nozīmi. Uzskatu, ka ar Zaļo un Zemnieku savienības nonākšanu valdībā ir uzlabota tiesiskuma situācija valstī (Starpsauciens: “Protams!”; starpsauciens.), pieņemti svarīgi lēmumi, kas vērtību ziņā Latviju tuvina Rietumiem. Saeima ar paziņojumu atzinusi, ka Krievijas īstenotā vardarbība pret Ukrainas civiliedzīvotājiem ir terorisms un Krievija – terorismu atbalstoša valsts.

Esam spēruši nopietnus soļus Latvijas energoneatkarības stiprināšanas virzienā, atsakoties no Krievijas energoresursu izmantošanas. (Starpsauciens.) Ne mazāk svarīgi ir veidot apstākļus ekonomikas izaugsmes veicināšanai un iedzīvotāju labklājības pieaugumam, ko šī valdība ir nopietni apņēmusies darīt. Šim mērķim svarīga ir transporta infrastruktūras – dzelzceļa un ostu –, kā arī enerģētikas un sakaru infrastruktūras attīstīšana, kur būtisku lomu spēlē tieši ārpolitika.

Drošība ir viena no šīs valdības prioritātēm. Valdība un Saeima ir vienojušās šā gada valsts budžetā drošībai novirzīt 2,5 miljardus eiro. Valsts aizsardzībai finansējuma apjoms turpmākajos gados no 2,4 procentiem no iekšzemes kopprodukta pakāpeniski pieaugs līdz 3 procentiem no IKP līdz 2027. gadam. Tas ir skaidrs signāls gan mūsu valsts iedzīvotājiem, gan sabiedrotajiem par valsts atbildīgu pieeju drošības jautājumiem, vienlaikus ļaujot attīstīt mūsu bruņoto spēku spējas un aprīkojumu.

Kā vienu no pagaidām neatrisinātiem jautājumiem iekšējās drošības jomā var minēt austrumu robežas infrastruktūras izbūvi. Valdība ir apņēmusies šo uzdevumu izpildīt, un mums jāpieliek visas pūles, lai Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējā robeža būtu droša un atbilstu mūsdienu prasībām, novēršot jebkurus mēģinājumus to nelikumīgi šķērsot.

Līdztekus ieguldījumiem ārējās un iekšējās drošības stiprināšanā Latvija turpina sniegt visaptverošu atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. Mūsu valsts sniedz palīdzību ukraiņu tautai, gan paužot stingru atbalstu Ukrainas integrācijai Eiropas Savienībā un NATO, gan materiāli. Latvijas atbalsta apjoms Ukrainai ir sasniedzis vairāk nekā pusmiljardu eiro. Liels paldies arī iedzīvotājiem, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām, kas turpina atbalstīt Ukrainu.

Ne mazāk būtiski ir akcentēt, ka Latvija ir veicinājusi tālāku Krievijas starptautisko izolāciju un iestājusies par Krievijas saukšanu pie atbildības par agresijas un kara noziegumiem. Jāsaprot, ka sankciju noteikšana Krievijas preču importam nevar tikt sekmīgi īstenota vienas valsts ietvaros, arī plaši apspriesto Krievijas graudu ieplūšanu Eiropā nevar novērst nacionālā līmenī, tāpēc turpināsim uzstāt uz Eiropas Savienības kopējo lēmumu. Vēl šonedēļ zemkopības ministrs Armands Krauze Eiropas Savienības Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē Briselē atkārtoti aicināja dalībvalstis konkrēti un bez kavēšanās rīkoties, lai aizliegtu Krievijas lauksaimniecības un pārtikas produktu importu Eiropā.

Zaļo un Zemnieku savienība uzskata – Eiropas Savienībai ir jānosaka vienota politika, skaidri definējot jautājumus par visu veidu preču, arī pārtikas, importu un tranzītu no agresorvalstīm. Latvijas balsij Eiropas Savienībā ir jābūt dzirdamai un sadzirdētai. To var veiksmīgi nodrošināt, valdības ministriem strādājot vienoti ar Eiropas Parlamentā no Latvijas ievēlētajiem deputātiem.

Šis gads ir pārmaiņu gads Eiropas Savienības institūcijām – darbu uzsāks jaunievēlētais Eiropas Parlaments, tiks formēta jauna Eiropas Komisija, amatos tiks apstiprinātas vairākas jaunas Eiropas Savienības amatpersonas. Latvijai ir jābūt gatavai aktīvi iesaistīties šajos procesos, valdībai un Saeimai – diskutēt par Eiropas Savienības nākotnes politiskajām prioritātēm jeb stratēģisko darba programmu turpmākajiem pieciem gadiem, stingri paužot Latvijas nostāju un intereses, savukārt pilsoņiem – izmantot iespēju un balsot par mūsu valsts pārstāvjiem Eiropas Parlamentā. Lai gan no 720 deputātiem Latvijai būs deviņi, tiem jābūt spilgtiem un pamanāmiem, jāstrādā ciešā sadarbībā ar valdību un Saeimu, jāaizstāv ikviena Latvijas iedzīvotāja – kā lauku, tā pilsētas – intereses.

Tradicionāli uzticības līmenis Eiropas Savienībai Latvijā ir augstāks nekā nacionālajām institūcijām. Eiropas Savienībai uzticas puse jeb 54 procenti no mūsu iedzīvotājiem, kamēr valdībai un Saeimai – ap 30; tomēr pēdējā laikā nedaudz samazinājusies Latvijas pilsoņu pārliecība par to, ka viņu viedoklis Eiropas Savienībā tiek ņemts vērā. Mums ir jāstrādā, lai pārliecība par mūsu cilvēku interešu ievērošanu Eiropas mērogā augtu, lai mēs pilnvērtīgi izmantotu dalības Eiropas Savienībā priekšrocības, panākot Latvijas iedzīvotāju labklājības pieaugumu līdz Eiropas turīgāko valstu līmenim.

Būsim saimnieki savā zemē, uzticami sabiedrotie draugiem un nelokāmi naidnieka priekšā! (Aplausi.)

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds debatēs deputātam Jurim Viļumam – frakcijas APVIENOTAIS SARAKSTS vārdā.

J. Viļums (AS).

Ļoti cienījamā sēdes vadītāja! Savu uzrunu gribēju sākt ar vārdiem: “Prezidenta kungs! Ministru prezidentes kundze! Ministru kungi! Vēstnieki! Ekselences! Dāmas un kungi!” Taču jāsaka paldies ārlietu ministram par garo šīsdienas ievadlekciju, kurā par ārpolitiku nedzirdējām pilnīgi neko jaunu, un acīmredzot tā nogarlaikoja gan Valsts prezidentu, gan Ministru prezidenti, gan aizsardzības ministru, gan arī daļu vēstnieku.

Šodien mēs skatām patiešām ļoti svarīgu dokumentu – Ārlietu ministrijas ziņojumu. Pamatā mēs runājam par drošību, un šajos laikos tas ir pašsaprotami. Tāpat kā tas, ka tai jābūt katras mūsu politikas, jo īpaši ārpolitikas, kodolam, atskaites un vērtējuma punktam. Mēs visi gribam būt droši paši savā valstī un tieši tāpēc tik ļoti gaidām uz valsts ārpolitikas labajiem rezultātiem.

Visi saprātīgie politiķi apzinās, ka nepieciešams atbildīgs un saliedēts darbs pašreizējo drošības un ārpolitikas izaicinājumu risināšanā, nebaidīšos teikt – pēc būtības trešā pasaules kara priekšvakarā. Ne velti šobrīd Saeimā abas vitāli svarīgās komisijas – Ārlietu komisija un Nacionālās drošības komisija – vada opozīcijas deputāti, konstruktīvo opozīcijas spēku pārstāvji, uz kuriem gan Saeima, gan valdība, gan sabiedrība var paļauties. Tā ir mūsu kopīgā atbildība par savu valsti.

Latvijas un visas Eiropas drošība palielināsies, ja mēs būsim stiprāki militāri, ekonomiski, pilsoniski – jā, arī politiski –, arī ārpolitikā, audzējot savus un savu sabiedroto spēkus, mazinot pretinieka centienus viest šaubas un bailes, mēģinājumus izraisīt garas, piedodiet, dažreiz arī bezjēdzīgas runas un sēt neizlēmību. Mūsu valsts, Eiropa un NATO būs stiprākas, ja arī mēs kā politiķi būsim stipri un atbildīgi pildīsim katrs savus pienākumus, sevišķi šeit, Latvijā, kur pildām īpašo Eiropas uzdevumu un NATO uzticēto misiju – būt robežvalstij, būt vienmēr modriem, būt tiem, kas, briesmām nākot, pirmie dedz ugunskurus kalnu virsotnēs. Šeit, Latvijā, mums patiešām ir jābūt īpaši stipriem.

Vai ārlietu ziņojums parāda šo mūsu vajadzību? Nevar noliegt, ministrijas darbinieki un ārlietu dienesta pārstāvji ir labi pacentušies un šajā dokumentā ir ierakstījuši daudzas pareizas lietas un daudzus nu jau pašsaprotamus vārdus, kas saistās ar Latvijas ārpolitiku un drošību. Un ministrs, ministrs ir... nu, vismaz ir parakstījis (es ceru, ka arī uzmanīgi izlasījis). Bet vai ministrs no šī dokumenta izlasīšanas izlobīs arī risinājumus, atbildes uz lieliem, sāpīgiem jautājumiem, kas ir tepat, mūsu acu priekšā? Vai beidzot parādīs atbildīgu rīcību, tā teikt, nokāpjot no mākoņiem tuvāk zemei?

Ik uz soļa mēs sastopam problēmas, kuras svarīgas mūsu drošībai un kuras var palīdzēt risināt ne jau vienreiz gadā parakstīts dokuments un vienreiz gadā stundu gara runa, bet gan atbildīga un godīga ārlietu ministra rīcība ik dienas.

Piemēram, “Rail Baltica” – gadsimta lielākais starptautiskais infrastruktūras projekts mūsu valstī. Diemžēl izskatās, ka tam ir visas izredzes radīt arī lielāko krīzi. Gigantiski pieaugošās būvniecības izmaksas un pilnīga neskaidrība, no kura fonda tās finansēt, pat ja ministram ir tik daudz naudas kā vēl nekad. Jau tagad katram ar veselo saprātu apveltītam vērotājam, arī Šlesera kungam, ir skaidrs, ka ar komerciālajiem pasažieru pārvadājumiem nebūs iespējams segt ne būvniecības, ne augstās uzturēšanas izmaksas. Ja nu vienīgi ārlietu ministrs gatavs no savas kabatas par vilciena biļeti uz Berlīni maksāt tikpat daudz, cik izmaksā lidojums privātā lidmašīnā.

Ziņojumā daudzkārt pieminēta militārā mobilitāte. Iespējams, tieši šajos divos vārdos arī atrodams risinājums, ņemot vērā šīs dzelzceļa līnijas stratēģisko nozīmi visā reģionā. Taču, ministra kungs, es neredzu nevienu norādi uz to, ka šāds risinājums būtu meklēts. Vai tiešām neesat iniciējis nevienu sanāksmi Eiropas līmenī par šo tēmu? Varbūt esat šo jautājumu pārspriedis ar kādiem Eiropas kolēģiem? Un galvenais – vai varam vismaz cerēt uz labu galarezultātu? Ja satiksmes ministram tajā lietā nevedas, tad jums kā iepriekš ilggadējam valdības vadītājam un tāpēc noteikti šī projekta labam pārzinātājam vēl no tā pirmsākumiem jānāk talkā – ne partijas labā, ne tāpēc, lai personīgi iegūtu labākas pozīcijas kāda starptautiska amata iegūšanai, bet Latvijas valsts drošības vārdā.

Krievijas graudu imports un tranzīts... faktiski “asiņaino graudu”, kā tie Latvijā tiek dēvēti, imports un tranzīts... Mūsu valdības ļurkāšanās un atrunu meklēšana nu jau redzama katram. Esot vajadzīgi Eiropas kopīgie lēmumi, tie graudi palīdzot Āfrikai, mums gar tiem nav lielas daļas, mēs vispār tādi maziņi, nekas nav atkarīgs no mums, mēs neko nevaram ietekmēt... Turklāt iekrīt makā arī kāds eirocents. Valdība, lūdzu, esiet uzmanīgi, lai tie nekļūst par 30 Jūdasa grašiem!

Gribu minēt piemēru – 33 gadu sena vēsture, barikāžu laiks, kad Viļņā konkrēti cilvēki uzņēmās atbildību un nostājās pretim tankiem, nevis gaidīja kaut kādu kopīgu Baltijas lēmumu... nevis gaidīja kopīgo Eiropas lēmumu. Kādreiz ir jāspēj uzņemties personīgu atbildību.

Ministra kungs, vai varat pateikt, cik jūsu iniciētu sanāksmju Eiropas līmenī par šo ir noticis? Ar kādām amatpersonām to esat apspriedis? Un galvenais, vēlreiz uzsveramais, ko arī Evika Siliņa teica, – vajadzīgs rezultāts. Kad būs jūsu darba rezultāti?

Ja mūsu sabiedrības morālā pozīcija jautājumā par graudiem ir pilnīgi skaidra, tad ekonomiski tas, protams, nav vienkāršs lēmums. Latvijai un citām pierobežas valstīm būs jāiznes šādu un citu agresoru ierobežojošu lēmumu lielākais smagums.

Jūsu priekšniece Evika Siliņa stāsta, ka tas būtu atbalstāms, bet esot nepieciešams kopīgais Eiropas lēmums. Kariņa kungs, ko jūs esat darījis, lai šāds lēmums patiešām būtu pieņemts? Ziņojumā nav ne vārda, kā ārlietu resors veicinās investīciju piesaisti Latvijā un eksporta tirgu apgūšanu, par kopīgu starptautisku rīcību uz Eiropas Savienības un NATO ārējās robežas, reģionu kopīgo ekonomisko problēmu risināšanu. Vai tiešām jums jau ir izveidota komunikācija šajos jautājumos ar citām Eiropas un NATO ārējās robežas valstīm?

Ministra kungs, arī šodien runā jūs bieži teicāt “mēs”, pieminējāt vārdus “mēs kā valsts”, slavējāt kopīgo darbu, bet – vai jūs varat pateikt, ko personīgi kā ārlietu ministrs esat izdarījis, cik personu esat iekļāvis sankciju sarakstā, lai Krievijas militārā industrija nesaņem divējādi izmantojamās tehnoloģijas? Ar kurām pasaules līmeņa amatpersonām esat šo visu pārspriedis?

Kolēģi, savā runā minēju tikai dažus piemērus, kuriem frakcija APVIENOTAIS SARAKSTS aicina nekavējoties pievērst ārlietu ministra uzmanību. Taču tie ir piemēri, pēc kuriem būtu jāvērtē mūsu ārpolitikas patiesā varēšana, apņēmība, realitātes apzināšanās un rīcībspēja, arī ārlietu ministra varēšana un rīcībspēja. Mūsu visu drošības konkrētām problēmām vajag īstus risinājumus, un to atrašanai – par ārpolitiku atbildīgās amatpersonas neatlaidīgu atbalstu un darbu. Ja netiek galā ar saviem pienākumiem, tad, piedodiet, vietā jānāk citam. Mums patiešām nav laika lidināties mākoņos.

Kolēģi! Kur beidzas diplomātija, sākas karš. Katra diplomātijas izgāšanās palielina drošības riskus.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds debatēs deputātam Andrim Šuvajevam – frakcijas PROGRESĪVIE vārdā.

A. Šuvajevs (PRO).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministra kungs! Deputāti! Dāmas un kungi! Ir 701. kara diena kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Ukrainas pilsētās cilvēki joprojām ir spiesti pavadīt naktis koridoros uz grīdas, pagrabos un citās drošākās patvertnēs nekā viņu gultas, slēpjoties no kārtējā raķešu vai dronu uzlidojuma.

2023. gads iesākās ar cerību, bet beidzās ar trauksmi par Ukrainas un tās cilvēku nākotni, trauksmi par pagurumu un pasaules uzmanības novēršanos no Ukrainas, par Rietumu lielvalstu spēju laikus sniegt izšķirošu militāru palīdzību Ukrainas uzvarai. Ukraina nemainīgi – jau 701. dienu pēc kārtas – ir Latvijas drošības pirmā līnija.

Es, protams, aicinu turpināt atbalstīt Ukrainu visos nepieciešamajos veidos, tostarp cīnoties par atbalstu Ukrainai diplomātiski. To dara arī “PROGRESĪVIE”, vadot Aizsardzības ministriju, veiksmīgi izmantojot starptautisko forumu, lai veidotu platformu Ukrainas atbalstam. 2023. gada decembrī Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds un Ukrainas aizsardzības ministrs Rustems Umerovs publiski paziņoja par dronu koalīcijas izveidošanu. Šobrīd par dalību koalīcijā publiski ir paziņojušas arī Lielbritānija un Zviedrija.

Droni Ukrainā ir kļuvuši par vienu no efektīvākajiem ieročiem proporcionāli to izmēram. Ar droniem ukraiņi ir spējuši stāties pretim Krievijas Melnās jūras flotei un veikt tālas darbības triecienus.

Dronu izmantošana ir viena no lielākajām mācību stundām mums pašiem, vienlaikus iespēja attīstīt to ražošanu un tehnoloģiju. Ramšteinas formāta ietvaros Latvija ir pievienojusies Igaunijas un Luksemburgas vadītajai IT koalīcijai, un koalīcijas mērķu sasniegšanai Aizsardzības ministrija pieņēma lēmumu ziedot divus tūkstošus MikroTik maršrutētāju 40 bataljonu vajadzībām.

Līdz šim Ukrainai valsts mērogā esam snieguši dažādu veidu palīdzību – piegādājuši automašīnas, ieročus un kaujas mašīnas, dronus, ekipējumu, humāno palīdzību. Esam snieguši finansiālo atbalstu, apmācījuši karavīrus. Pērn, 2023. gadā, Latvija kopā apmācīja četrus tūkstošus Ukrainas karavīru. Esam uzņēmuši kara bēgļus, sabiedriskās organizācijas ir sniegušas profesionālo palīdzību, ikkatrs esam ziedojuši vai iesaistījušies palīdzībā.

Atbalsts Ukrainai ir mūsu ārpolitikas prioritāte numur viens, numur divi un numur trīs, un, kamēr Andris Sprūds un “PROGRESĪVIE” vadīs Aizsardzības ministriju, tikmēr mēs sniegsim visu iespējamo militāro palīdzību Ukrainai, jo Ukraina joprojām ir mūsu pirmā drošības līnija un Ukrainas uzvara šajā karā ir priekšnoteikums jebkurai citai politikai.

Tomēr trauksmi par Ukrainas nākotni rada ne tikai notikumi kaujas laukā, bet arī starptautiskās dienaskārtības izmaiņas. Vēl nedēļu pirms “Hamās” teroristu iebrukuma Izraēlā ASV prezidenta padomnieks Džeiks Salivans izteica nu jau bēdīgi slaveno frāzi, ka Tuvo Austrumu reģions ir klusāks, nekā tas bijis pēdējo divu desmitgažu laikā. Tobrīd ievērības vērta bija arī šīs frāzes paralēlā nozīme, proti, tas, ka vairums Baltā nama padomnieku, referentu un palīgu acis un ausis bija pavērstas iepretim karstākajam punktam – Ukrainai. Pagājušā gada 7. oktobrī tas strauji mainījās.

Tuvo Austrumu reģions atkal ir kļuvis par spiediena katlu ar teju 10 sadursmes punktiem, un tas nozīmē, ka ne tikai Baltā nama acis, bet arī rokas ir Tuvajos Austrumos un mazāk pievērstas Ukrainai. Arvien vairāk arī amerikāņu siržu ir pievērstas Tuvajiem Austrumiem, sevišķi to amerikāņu, kas saņem ziņas par ievainotajiem vai bezvēsts pazudušajiem ASV karavīriem.

2023. gada 7. oktobra “Hamās” zvērības bija nāvējošākais uzbrukums ebreju kopienām kopš holokausta. Vienā dienā nogalināti aptuveni 1200 cilvēki un nolaupīti ap 250, tai skaitā cilvēki, kas mūžu bija veltījuši miera kustībai starp izraēliešiem un palestīniešiem.

Izraēla, tiecoties fiziski iznīcināt teroristisko “Hamās” un tās dalībniekus, nav spējusi izvairīties no humānās krīzes Gazas sektorā. Pēc ANO aģentūras datiem 75 procenti no aptuveni 2,3 miljoniem Gazas iedzīvotāju ir bijuši spiesti pamest mājas. Vairāk nekā puse slimnīcu Gazā nedarbojas, daļa no tām vairs neeksistē, strauji izplatās slimības un trūkst pamatlietu izdzīvošanai – ūdens, ēdiena, zāļu, elektrības. Pēc Palestīnas Nacionālās padomes Veselības ministrijas aplēsēm bojā gājuši aptuveni 25 tūkstoši Gazas iedzīvotāju, teju 15 tūkstoši no tiem – sievietes un bērni.

Gan Latvijas, gan Rietumu pētnieki ir brīdinājuši, ka ilgstoša karadarbība Gazā paver risku konfliktam izplatīties visā Tuvo Austrumu reģionā un jau tagad ir redzami konflikta izplatības iedīgļi – Jemenas hutiešu kaujinieki uzbrūk gan Izraēlai tās teritorijā, gan sabiedroto tirdzniecības kuģiem Sarkanajā jūrā, un apdraudējums vienam no aizņemtākajiem tirdzniecības ceļiem, kas apkalpo ap 15 procentiem visu preču importu, tostarp teju 20 procentu degvielas importu Eiropā, nozīmē kārtējo piegādes ķēžu satricinājumu, un tas savukārt veicina preču pieejamības un degvielas cenu svārstības, kas ietekmē katru no mums.

Ja vēl gada beigās parādījās cerība, ka vadošās pasaules centrālās bankas varētu mazināt procentu likmes, tad pieļauju, ka šo iemeslu dēļ tas visdrīzāk vēl nenotiks. Lai šos riskus mazinātu, ASV un citi sabiedrotie veic militāras operācijas un atbildes triecienus pret hutiešu kaujiniekiem. Līdz ar aktīvas ASV klātbūtnes atjaunošanos Irānas autoritārais režīms izrāda varu reģionā. Irāna veikusi raķešu triecienus kaujinieku grupām uz robežas ar Pakistānu, atdzīvinot seno robežkonfliktu. Atbildē uz Izraēlas uzbrukumiem “Hamās” un “Hezbollah” līderiem Irāna raidījusi raķetes pret Irāku. Irāna tiešā veidā apšaudījusi “Islāma valsts” kaujiniekus to kontrolētajā Sīrijas daļā, savukārt netieši – ar tās finansēto kaujinieku starpniecību – raidījusi raķetes pret sabiedroto spēkiem Irānā, kur joprojām misijā atrodas ap 3400 karavīru starptautiskās koalīcijas pret “Islāma valsti” ietvaros.

Šo visu minu, jo ir skaidrs, ka pieaugošā spriedze Tuvajos Austrumos mazina pasaules uzmanību Krievijas karam Ukrainā, tāpēc Latvijas ģeopolitiskajās interesēs ir pēc iespējas ātrāka vienošanās par ķīlnieku atbrīvošanu, pamieru starp Izraēlu un Palestīnu, humānās palīdzības atjaunošanu Gazā; sarunas par divu valstu risinājumu un atgriešanās pie atbalsta Ukrainai. Sarunas ir priekšnoteikums šībrīža situācijas stabilizēšanai un pamats ilgstoša miera veidošanai Tuvajos Austrumos. Un tieši tādi principi pakāpeniski kļūst par visas Eiropas Savienības nostāju, un Latvijai ir nepieciešams aktīvi par tiem iestāties.

Mūsu interesēs ir Ukrainas atgriešana starptautiskās dienaskārtības augšgalā. Tikai ar starptautisko tiesību uzturēšanu kā savā reģionā, tā ārpus tā mēs varam iesaistīties tajā, ko ārlietu ministrs savā ziņojumā sauc par likumos balstītas globālas kārtības atjaunošanu.

Starptautiskais tiesiskums un normas ir tas, kas stiprina Latvijas drošību. Taču arī cilvēktiesību situācijas uzlabošana un tiesiskuma principa ievērošana vietējā līmenī ietekmē to, kā uz mums raugās mūsu partneri. Mūsu drošība ir saistīta ar to, cik ļoti sabiedrotie mūsos redz sevi. Rietumu sabiedrības vairākums lepojas, ka dzīvo tolerantā un iekļaujošā sabiedrībā. Arī es lepojos, ka Latvijā mēs par tādu topam, ko pierāda lēmums par partnerības regulējuma ieviešanu.

Tāpēc politiķi, kas aktīvi runā par drošību, aktīvi runā par mūsu sabiedroto atbalstu un nepieciešamību sekmēt šī atbalsta tālāku attīstību, bet tajā pašā laikā neatbalsta ne partnerības regulējumu, ne Stambulas konvencijas ratifikāciju, mani pārsteidz, jo tā ir pretrunīga pozīcija.

Cik bieži pagājušajā gadā ASV valsts sekretārs savā publiskajā komunikācijā pieminēja Latviju? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieši dienā, kad Latvija pieņēma partnerības regulējumu, Entonijs Blinkens izteica publisku atbalstu Latvijai. Tas apliecina, ka mūsu iekšpolitika un vērtības, par kurām iestājamies, ir cieši saistītas ar ārpolitiku. Un cilvēktiesību situācijas uzlabošana gan viendzimuma pāriem, gan vardarbības mazināšanas kontekstā ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā sekmēt Latvijas pozīciju starptautiskajā arēnā.

Noslēgumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka progresīvo skatpunktā mūsu ārpolitikas prioritāte ir Ukraina, mūsu interesēs ir pragmatisks un izsvērts redzējums par konfliktiem Tuvajos Austrumos, lai varētu pēc iespējas ātrāk atkal virzīt pasaules uzmanību uz Ukrainu.

Vēlos izteikt pateicību Ārlietu ministrijai, kas, manuprāt, strādā tieši šādā virzienā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam. (Zālē troksnis.)

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Esam reģistrējušies 87 deputāti, 13 nav: Andris Bērziņš, Artūrs Butāns, Raimonds Čudars, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Mārcis Jencītis, Uģis Mitrevics, Edgars Putra (Dep. E. Putra: “Ir!”), Igors Rajevs, Aleksejs Rosļikovs, Edvards Smiltēns (Dep. E. Smiltēns: “Ir, ir!”), Aiva Vīksna un Edgars Zelderis.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas Sēžu zālē! (Pauze.)

Kolēģi! Turpinām darbu pēc pārtraukuma.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis... tātad ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Deputāti Edmunds Jurēvics, Jānis Vitenbergs, Igors Rajevs, Harijs Rokpelnis, Leila Rasima, Mairita Lūse, Anita Brakovska, Inese Kalniņa, Viktorija Baire un Anna Rancāne lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par Vidusjūras Savienības Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja apstiprināšanu”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Turpinām ārpolitikas debates.

Nākamajai vārds – deputātei Zandai Kalniņai-Lukaševicai.

Viņa lūdz apvienot debašu laikus. Deputātiem iebildumu nav.

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ekselences! Dāmas un kungi! Ar katru gadu ārlietas ieņem aizvien nozīmīgāku lomu, un parlaments ir īstā vieta, kur atskatīties uz paveikto un diskutēt par turpmākajiem uzdevumiem. Tādēļ arī gribu teikt paldies ārlietu ministram par kvalitatīvo ziņojuma saturu. Debašu sākumā vēlos pateikties visiem diplomātiem par profesionālo darbu visa iepriekšējā gada garumā.

Neapšaubāmi – 2023. gads bija izaicinājumiem piesātināts. Draudi Eiropas un Latvijas drošībai nekur nav zuduši. Pēc sākotnēji šķietama sprinta mums ir jāpārorientējas uz maratona distanci. Brīvība ir jāciena, tā ir jāizjūt, un tā katru dienu ir jāsargā.

Šodien es vēlos pievērst uzmanību trīs aspektiem: drošībai, ekonomikai un demokrātijai. 2023. gads bija laiks, kad Ukraina joprojām drošsirdīgi atvairīja okupantu armiju. Lai gan (Nav saklausāms.)... pretuzbrukums pilnībā neīstenojās, kā cerēts, pērn Ukraina atguva pusi no Krievijas okupētajām teritorijām, vēl jo vairāk – Ukraina spēja neitralizēt Krievijas dominanci Melnajā jūrā.

Šis bija gads, kad Eiropa Ukrainas jautājumā spēja saglabāt vienotību un pieņēma vēsturiskus, nozīmīgus un izšķirošus lēmumus. Ukraina ir pierādījusi, ka tās vieta ir Eiropā, un mēs palīdzēsim Ukrainai sasniegt šo mērķi. Novērtējot Ukrainas jau paveikto Eiropas Savienības kandidātvalsts statusā, uzsākt iestāšanās sarunas, iespējams, ir nozīmīgākais pērnā gada lēmums.

Būtisks jautājums ir spēja nodrošināt sabiedroto militāru un finansiālu atbalstu Ukrainai. Gan publiski, gan aiz slēgtām durvīm ir jāskaidro, ka atbalsts nedrīkst kavēties. Krievija liek likmi uz mūsu nogurumu. Nedrīkstam ļaut sev aizmālēt acis. Kaimiņzemē ir stipri vairāk problēmu, nekā ārēji izskatās. Noteiktās sankcijas grauž Krievijas ekonomiku, turklāt tehnoloģiskajā ziņā sankciju ietekme sāk parādīties aizvien izteiktāk, bet jāslēdz arī tās ienākumu plūsma.

Krievija 2024. gadā atvēlēs karadarbībai rekordlielus militāros tēriņus, cenšoties iedvest nolemtības sajūtu pretiniekiem. Taču pēc ekonomikas lieluma Krievija nav pasaules turīgāko valstu desmitniekā. Tai ir divarpus reižu mazāka ekonomika nekā Vācijai, divas reizes mazāka nekā Apvienotajai Karalistei. Savukārt Amerikas Savienoto Valstu ekonomika ir teju 15 reižu lielāka nekā Krievijas. Nemaz nerunājot par Ukrainas atbalstītāju ekonomisko jaudu kopumā. Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka drīkstam noaut kājas un snauduļot.

Krievija turpina karot, jo tic, ka tā var izturēt ilgāk. Mums ir jāliek viennozīmīgi saprast, ka Rietumu atbalsts turpināsies līdz Ukrainas uzvarai. Tas nozīmē – kad pēdējais krievu okupants būs pametis Ukrainas teritoriju, Ukraina būs atjaunota un Krievija saukta pie atbildības. Kopš Krievijas pilna mēroga uzbrukuma ik gadu Latvija sniedz iespaidīgu finansiālu un militāru atbalstu Ukrainai, un esmu pārliecināta, ka turpināsim to darīt. Taču rit karš, un karā ļoti būtisks elements ir plānošana. Tāpēc, manuprāt, ir laiks vienoties par konkrētu ikgadēju finansējuma lielumu, kas skaidri tiktu noteikts mūsu valsts vairāku gadu budžetā, līdzīgi kā to plāno darīt mūsu kaimiņi ziemeļos un Apvienotā Karaliste turpmākajos gados.

Mērķis šādai praksei, protams, būtu aicināt pievienoties plašu sabiedroto loku. Domājot ambiciozi – ja Rietumu sabiedrotie, teiksim, tikai NATO valstis, Ukrainai novirzītu tos pašus 0,25 procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadu, tie būtu aptuveni 100 miljardi eiro gadā. Esmu pārliecināta, ka šādu apņēmību Kremlis saprastu. Taču šiem līdzekļiem ir jāspēj pārvērsties arī militārajās spējās. Eiropa nedrīkst kavēties ar savas militārās rūpniecības kapacitātes atjaunošanu. Ukrainai ir nepieciešams tieši bruņojums, munīcija, ieroči.

Kolēģi, sarunās ar globālajiem partneriem mums ir neatlaidīgi jāskaidro Krievijas agresijas sekas. Tās agresijas izraisīto ietekmi uz pārtikas pieejamību un enerģijas cenām jūt globāli. Vienlaikus ir jāakcentē arī īstenotie kara noziegumi. Ir jāvērš uzmanība uz Krievijas un Baltkrievijas īstenoto bērnu nozagšanu. Mēs decembra pēdējā sēdē vienbalsīgi pieņēmām paziņojumu par prettiesiski uz Krieviju un Baltkrieviju pārvietoto Ukrainas bērnu atgriešanu Ukrainā. Par šo noziegumu civilizētā sabiedrība nedrīkst klusēt.

Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā – arī tur izprot šo kā viennozīmīgi necilvēcīgu rīcību. To saprot jebkurš. Tieši globālo partneru iesaiste šajā jautājumā var būt noteicoša, jo Kremlim ir jājūt, ka šajā jautājumā sapratnes arī no viņu sadarbības partneriem nebūs.

Kāds jautās: “Vai tiešām Latvijai tik daudz sevi jāvelta Ukrainai? Vai nevajag vispirms parūpēties par sevi?” Mūsu drošība ir tieši atkarīga no mūsu spējas palīdzēt Ukrainai uzvarēt karā pret agresoru.

“Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.” Šie Ojāra Vācieša vārdi ir skarbs atgādinājums, bet arī brīdinājums. Šodien mums ir jābūt drosmes vadītiem cīnīties pret pieteikto izaicinājumu starptautiskajai kārtībai un vērtībām, kas Eiropas dzīvi un eksistenci ir veidojusi, aizsargājusi un attīstījusi pēc Otrā pasaules kara un mūsējo – jau 33 gadus.

Mūsu drošības stūrakmens ir un paliek dalība Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Tā joprojām ir spēcīgākā politiskā un militārā alianse pasaules vēsturē. Mūsu sabiedrotie mūs atbalsta ne tikai vārdos, bet ikdienā ir klātesoši un plecu pie pleca trenējas, plāno, stāv mūsu valsts un vērtību sardzē. Īpašs paldies visiem sabiedrotajiem, kuri ir klātesoši Latvijā, kā arī pārstāvēti NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā, un īpašs paldies Kanādai kā šīs grupas līderei.

Godātie deputāti! Ministra kungs! Beidzot ir piedāvāts konkrēts risinājums iesaldēto Krievijas līdzekļu konfiskācijai un nodošanai Ukrainas vajadzībām. Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas politiskā komiteja šodien apstiprina ziņojumu par atbalsta pasākumiem Ukrainas atjaunošanai, kurā detalizēti argumentēts, kā ir iespējama līdzekļu pārņemšana, lai segtu Krievijas radītos zaudējumus Ukrainai saskaņā ar starptautisko tiesību normām. Šāds precedents iepriekš ir īstenots.

Amerikas Savienotās Valstis, atbildot uz Irākas agresiju pret Kuveitu, sākotnēji piemērojot sankcijas, iesaldēja Irākas finanšu aktīvus un 2003. gadā, piemērojot papildu pretpasākumus, konfiscēja tos par labu Kuveitai. Šis ir īstais laiks, lai, piemērojot starptautiskajās tiesībās akceptējamus pretpasākumus, to paveiktu ar iesaldētajiem Krievijas valstij piederošajiem līdzekļiem.

Būtisks faktors – Krievijas nodarītie zaudējumi Ukrainai ir apjomīgāki nekā iesaldēto un konfiscējamo aktīvu vērtība. Tātad nepastāv risks par nepieciešamību pēc pārkāpumu izbeigšanās tos atgriezt agresorvalstij. Tagad mums kopā ar diplomātiem jāpieliek darbs, lai arī Eiropas Savienības līderi būtu pietiekami drosmīgi pieņemt nepieciešamos lēmumus. Nedrīkstam aprobežoties ar šaurāku pieeju.

Krievija nebaidās neatgūt tās centrālās bankas rezerves, bet Krievija baidās no šo līdzekļu nonākšanas Ukrainā, jo tas palīdzēs Ukrainai uzvarēt. Iesaldēto līdzekļu izmantošana kā līdzeklis Ukrainas atveseļošanas programmas finansēšanai būs gan brīdinājums, gan stratēģisks solis ar plašāku ietekmi. Atgādinu, ka tieši Eiropas Padome pērn izveidoja zaudējumu reģistru, kas jau reāli funkcionē.

Pievēršoties Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, kā Latvijas delegācijas vadītāja vēlos vēlreiz pateikt lielu paldies visiem iesaistītajiem pērn aizvadītās Latvijas prezidentūras teicamā norisē. Asamblejas ietvaros par Krievijas karu pret Ukrainu tika debatēts katrā sesijā, un tas rezultējas konkrētu risinājumu piedāvājumā. Protams, asamblejas dienaskārtībā savu vietu ieņēma arī debates par situāciju Tuvajos Austrumos un Kalnu Karabahā.

Aktīvs darbs asamblejas sesijās notiek jautājumos par demokrātijas noturību, cilvēktiesībām, kā arī mākslīgā intelekta ietekmi uz sabiedrību un indivīda tiesībām kopumā. Tieši šogad atzīmēsim 75 gadus kopš Eiropas Padomes dibināšanas. Stāvēšana demokrātijas, cilvēktiesību un likumu sardzē nezaudē savu aktualitāti. Arī Saeimā mums jāstrādā, lai novērstu ārvalstu iejaukšanos mūsu demokrātiskajos procesos un nodrošinātos pret mākslīgā intelekta ļaunprātīgu izmantošanu.

Dāmas un kungi! Patiesi 2024. gads cilvēces vēsturē ir līdz šim apjomīgākais vēlēšanu gads. Teju pusei pasaules iedzīvotāju vairāk nekā 60 pasaules valstīs šogad būs jāizvēlas sava nākotne. Brīvas un neatkarīgas vēlēšanas ir demokrātijas stūrakmens. Neapšaubāmi šis gads būs tam pārbaudījums.

Diemžēl aizvien biežāk saskaramies ar ārvalstu mēģinājumiem dažādos veidos ietekmēt sabiedrības un vēlēšanu procesus. Ir īpaši svarīgi novērst jebkāda veida iejaukšanos ar mērķi sagraut demokrātijas. Līdz ar sociālo tīklu un mākslīgā intelekta strauju attīstību šim jautājumam parādās pavisam jaunas šķautnes, kuras mēs pat vēl īsti neapzināmies un kuras ir grūti paredzamas. Taču demokrātiju pretinieki pavisam noteikti plāno pielietot arī šos 21. gadsimta ieročus pret mūsu sabiedrībām, pret mūsu vērtībām un likumiem.

Godātie klātesošie! Lai mēs spētu sevi aizsargāt un arī atbalstīt Ukrainu, būtiski ir pamatot savus nodomus reālās iespējās. Viena no ārlietu prioritātēm allaž ir bijusi ekonomiskās izaugsmes veicināšana. Pareizi izmantojot mums pieejamos resursus un potenciālu, ieguldot arī diplomātijas un visas valdības darbu, Latvija var kļūt par nopietnu zaļās enerģijas ražotāju. Tas, no vienas puses, veicinās ražošanu, bet, no otras puses, arī palielinās iespēju eksportēt Latvijā saražoto enerģiju uz reģiona valstīm. Kā parlamentārās sadraudzības grupas vadītāja īpaši vēlos uzsvērt iespējas Vācijas tirgū.

Pērn kopā ar deputātu grupu vizītes laikā Berlīnē tikāmies gan ar vācu parlamenta un valdības pārstāvjiem, gan ar uzņēmumiem, un visi kā viens atzīmēja interesi sadarboties ar Latviju šajā jomā. Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešams rūpīgs, neatlaidīgs un stratēģisks darbs vairākos etapos, un katrā no darba posmiem ir svarīgs ārpolitikas pieskāriens.

Vēl viena lieta par ekonomiku. Kā otru jomu ar milzu potenciālu vēlos pieminēt bezpilota ieroču attīstību. Latvija šajā jomā ir līderis ne tikai Baltijas valstīs, bet visā Baltijas jūras reģionā ar pierādītiem produktiem, kurus labprāt lieto arī Ukraina un kuri palīdz tās aizsardzībai. Tieši šobrīd ir īstais laiks vēl straujāk attīstīt dronu industriju. Mums ir starptautiski atzīti produkti. Arī citas valstis ir solījušas gan finansiālu, gan praktisku atbalstu Ukrainai šai jomā. Latvijai ir jāuzņemas līderība, savienojot zinātnes, biznesa un militāro sektoru.

Tehnoloģijas ir būtiska mūsu un sabiedroto priekšrocība iepretī šai ziņā vājinātajam agresoram. Tādēļ, izmantojot iespēju, es vēlos atbalstīt aizsardzības ministra un ministrijas ieceres šajā jautājumā. Vienlaikus aicinu neaprobežoties ar militāru pieeju un ražošanas jaudām, bet turpināt cieši sadarboties gan ar zinātnes un augstākās izglītības, gan industrijas pārstāvjiem, gan arī iesaistīt ārlietu dienestu. Dronu koalīcijai noteikti ir nepieciešama arī dronu akadēmija, kas izglīto un apmāca gan mūsu, gan Ukrainas, gan citu valstu dronu pilotus un inženierus.

Noslēdzot minēšu vienu būtisku aspektu, kas caurvij gan atbalstu Ukrainai, gan mūsu drošības un ekonomikas izaugsmes spējas, – tā ir mūsu spēcīgā diaspora ārzemēs. Es aicinu visus mūsu tautiešus gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā un citos kontinentos būt aktīviem un paust savu viedokli par notiekošo mūsu reģionā, par nepieciešamo atbalstu Ukrainai.

Dāmas un kungi, tikai iekšēji spēcīga un vienota sabiedrība, kas zina, kādas vērtības tā pārstāv un par ko cīnās, var stāties pretī un uzvarēt ienaidnieku. Mūsu vēsturiskā pieredze, dzīvesziņa un dziļās saites Rietumu pasaulē kalpo par ceļa karti. Drošība, ekonomiskā izaugsme un demokrātijas spēks ir vadmotīvs šim gadam, par ko cīnīties, iestāties un panākt Latvijā un starptautiski. Latvija ir atradusi sevī spēku būt starptautiska līdere, lai palīdzētu Ukrainai. To turpināsim.

Noslēdzot ļaujiet man klātesošos un kā allaž īpaši visus diplomātus sveikt rītdienas de iure dienā.

Liels paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam debatēs vārds deputātam Raimondam Bergmanim.

R. Bergmanis (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministra kungs! Šoreiz tā nav, bet kādreiz, man liekas, ārlietu debatēs Vucāna kungs ir ļoti bieži uzstājies kā Baltijas Asamblejas vadītājs, Latvijas delegācijas vadītājs. Arī šoreiz mēs esam saņēmušies un uzstāsimies. Šajā gadījumā... es vairāk kā NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs.

Droši vien daudziem nemaz nav tādas plašas informācijas, kas tur notiek un ko mēs darām. Tāpēc es vairāk par NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas darbu.

Tas tiešām ir unikāls forums, jo tajā 274 delegāti var diskutēt, pieņemt atbildīgus lēmumus drošības jautājumu kontekstā tieši NATO Parlamentārajā asamblejā. Latvija ir viena no 31 dalībvalsts (es ceru, ka tūliņ būs mums arī 32. dalībvalsts), un sadarbojamies vēl ar 10 asociētajām valstīm, četrām reģionālajām partnervalstīm. Gadā notiek divas lielas sesijas un apmēram 20 komiteju sēdes, kā arī Transatlantiskais forums. Asamblejā darbojas piecas komitejas: demokrātijas, aizsardzības, politiskā, ekonomikas, kā arī zinātnes un tehnoloģiju.

Kopš Krievijas brutālā kara sākuma NATO Parlamentārās asamblejas uzmanības centrā ir arī jautājumi, kas saistīti ar palīdzību Ukrainai, un pagājušās rudens sesijas laikā tika skatīti vairāk nekā 20 ziņojumi par dažnedažādām tēmām. Nosaukšu tikai dažas no tām: demokrātija, aizstāvēšana pret Kremļa dezinformācijas kampaņu, cīņa pret nesodāmību par starptautisko tiesību pārkāpumiem, pārtikas nodrošinājums globālās krīzes apstākļos, sabiedroto militārās rūpnieciskās bāzes pielāgošana jauno atturēšanas un aizsardzības pamatprasību nodrošināšanai, Baltijas jūras drošība, Melnās jūras drošība, ceļš uz Ukrainas atjaunošanu, NATO gūtās mācības globālās kārtības pārveidošanas procesā, NATO atvērto durvju politikas nākotne, nākotnes tehnoloģiju loma kritiskās infrastruktūras aizsardzībā.

Tā kā Putina brutālais karš Ukrainā patiesībā ilgst jau gandrīz 10 gadus, NATO Parlamentārā asambleja uzsver – pasaule ir sapratusi, ka līdz ar Berlīnes mūra krišanu sāpīgā vēsture nebeidzās un par brīvību ir jācīnās visu laiku un vienmēr. Putina vēlme ir turpināt ilgu un nogurdinošu karu, lai ar visiem līdzekļiem mazinātu Rietumu atbalstu Ukrainai un iznīcinātu tās ekonomiku, padarot to vēl atkarīgāku no citu valstu palīdzības. Svarīgākais ir Rietumu vienotība un palīdzības sniegšana Ukrainai tik ilgi, cik tas būs vajadzīgs. Krievijai būs jāmaksā par Ukrainas atjaunošanu, un šim nolūkam tiks izmantoti tās iesaldētie līdzekļi.

Sabiedrotajiem pilnībā jāīsteno NATO jaunā aizsardzības un atturēšanas politika, jāstiprina sabiedrības noturība, kritiskā infrastruktūra un piegāžu ķēdes. Pašreizējos apstākļos absolūta nepieciešamība ir finanšu pietiekamība, tai skaitā bruņojuma un munīcijas krājumu papildināšanai, jo 2 procenti no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai nav griesti, bet tikai pamats. Visbeidzot ir jāskaidro pasaulei realitāte, saucot lietas īstajos vārdos: NATO neizplešas, tā palielinās.

Pieminēšu vēl, ka visai bieži NATO sesijas plenārsēdēs (diemžēl ļoti bieži tās notiek tiešsaistē) ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Verhovnas Radas spīkers Ruslans Stefančuks.

Neatņemama NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas darba sastāvdaļa ir sadarbība NB8 valstu līmenī. Tikšanās reizēs delegācijas vadītāji pārrunā imigrācijas jautājumu problemātiku un likumisko ietvaru, Zviedrijas ceļu uz NATO un Somijas plašāku iesaisti Baltijas jūras drošībā. Sesiju laikā notiek arī divpusējas tikšanās.

Pagājušā gada novembrī Latvijas delegācija tikās ar Kanādas delegāciju. Tās laikā deputāti apmainījās viedokļiem par drošības situāciju Eiropā un pasaulē. Kā delegācijas vadītājs informēju Kanādas pusi par jautājumiem, kas viņus interesēja, tas ir, par jaunās militārās bāzes būvniecības gaitu un iespējamiem datumiem, kad Kanādas spēki jau palielinātā brigādes skaitliskā apjomā varēs sākt dienestu Latvijā. Protams, pārrunājām arī palīdzības iespējas un apjomu Ukrainai, tās iedzīvotājiem un tiem, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās.

2021. gadā NATO Parlamentārā asambleja izveidoja balvu “Sievietes mieram un drošībai”. Pirmo balvu pasniedza ASV Pārstāvju palātas spīkerei Nensijai Pelosi, bet 2023. gadā to saņēma Baltkrievijas Koordinācijas padomes prezidente Svjatlana Cihanouska. Uzrunājot asamblejas delegātus, viņa informēja klātesošos par aktuālo situāciju Baltkrievijā, trimdas opozīcijas darbību, tās panākumiem un izaicinājumiem. Saņemto balvu viņa veltīja visām Baltkrievijas sievietēm, kuras (citēju), “gaidot vīrus, pulcējas un apspriež politiku, jo ir jau nogurušas baidīties”.

Ar īpašu gandarījumu paziņoju, ka ir pieņemts lēmums NATO Parlamentārās asamblejas Pastāvīgās komitejas sēdi rīkot Rīgā 2026. gada martā. Tas būs labs turpinājums jau vairākām te rīkotajām komiteju sēdēm, veiksmīgai 2010. gada NATO Parlamentārās asamblejas sesijai, tai skaitā Pastāvīgās komitejas sēdei 2014. gadā. Starp citu, šajā gadā tās laikā Krieviju izslēdza no NATO Parlamentārās asamblejas sastāva.

Katru gadu decembrī Vašingtonā notiek NATO Parlamentārās asamblejas Transatlantiskais forums. Tā ir iespēja Eiropas un Kanādas parlamentāriešiem kopīgi ar ASV administrācijas pārstāvjiem, Kongresa deputātiem, akadēmiskās un pētnieciskās vides pārstāvjiem diskutēt par Amerikas iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumiem, transatlantisko attiecību attīstību, karstajiem punktiem pasaulē.

2022. gada forumā tika godināta mūžībā aizgājušā ilggadējā NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Ojāra Ērika Kalniņa piemiņa, iekļaujot programmā viņa vārdā nosaukto sesiju – par noturīgu transatlantisko vērtību aizstāvēšanu konkurētspējīgā stratēģiskā vidē. Šajā sesijā klātesošos tiešsaistē uzrunāja Atlantijas padomes... Starptautisko lietu padomes prezidents, bijušais ASV vēstnieks NATO Ivo Dālders. Viņš uzsvēra, ka Ojārs visu dzīvi ziedoja demokrātijas un transatlantisko attiecību stiprināšanai, Amerikas sabiedrībā nepārtraukti aktualizējot sapni par Latvijas brīvību, atgādinot par padomju okupāciju. Citēju: “Gadiem ilgi Ojārs un citi Baltijā brīdināja, ka Krievija ir bīstama, ka tai nevar uzticēties, bet mēs to neklausījāmies, pat pēc 2008. un 2014. gada – ne, bet pēc 2022. gada 24. februāra nācās noticēt. Tas bija modinātājzvans visiem, par ko cīnījās Ojārs.”

Klātienē forumā piedalījās Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs Māris Selga. Viņš uzsvēra, ka Ojārs vienmēr iestājies par Latvijas brīvību un neatkarību, taču sapratis, ka tam nepieciešams sabiedroto atbalsts. Ojārs būtu lepns par NATO valstu vienoto nostāju, atbalstot Ukrainu.

Latvijas delegācijas locekle Ojāra atraitne un mūsu kolēģe Irma Kalniņa uzstājoties akcentēja, ka Ojāram paticis darboties NATO Parlamentārajā asamblejā un ka Ojārs aizstāvējis demokrātijas principus it visā, ko viņš darījis, – politikā, dzejā... ģimenē un draugu lokā. Pārējie NATO Parlamentārās asamblejas locekļi atcerējās Ojāru kā talantīgu un harismātisku politiķi, džentlmeni un labu draugu. Man pašam, ienākot politikā, Ojārs Kalniņš bija kā skolotājs.

2023. gadā nu jau par tradīciju kļuvusī Ojāra Kalniņa... lekcija tika veltīta demokrātiskās noturības tēmai kā vienai no NATO prioritātēm. Galvenais runātājs bija ASV Nacionālā demokrātijas fonda prezidents Deimons Vilsons. Sesijas dalībnieki uzsvēra Ojāra Kalniņa ieguldījumu Latvijas ceļā uz brīvību un neatkarību, tādējādi kļūstot par reālu piemēru demokrātiskas noturības stiprināšanai visa mūža garumā.

Šajā sesijā kā delegācijas vadītājs pateicos ASV par solījumu nekad... neatzīt Latvijas okupācijas faktu, kā arī NATO Parlamentārajā asamblejā pateicos par tradīcijas Ojāra piemiņai saglabāšanu.

Ojārs daudziem Latvijas politiķiem, arī man pašam, bija paraugskolotājs un mentors, kurš, cīnoties par Latvijas atjaunošanu, īstenoja īstas demokrātiskās noturības paraugstundas, jo bija valstsvīrs, kurš zināja, ka solījumi ir jātur.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka NATO Parlamentārā asambleja šo jauno gadu sāk ar reālu skatu uz pasaulē notiekošo. Vēlos citēt asamblejas prezidentu, Polijas deputātu Mihalu Ščerbu: “Mēs nevaram svārstīties, atbalstot Ukrainu. Es ceru, ka varu paļauties uz jūsu turpmāko apņēmīgo atbalstu visu 2024. gada laiku. Ja mēs nemobilizēsim pietiekami daudz resursu, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt agresoru šodien, tad rīt NATO dalībvalstis maksās daudz augstāku cenu. Krievija ir jāsakauj, mums jābūt kopā ar Ukrainu līdz uzvarai. Mums arī jāpiedāvā skaidrs redzējums par Eiropas kārtību pēc Ukrainas uzvaras, Ukrainas vietu NATO un Eiropas Savienībā, un mums jāturpina darīt visu, lai palīdzētu Ukrainai virzīties uz dalību tajās abās.”

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jānim Vucānam.

J. Vucāns (ZZS).

Es lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

J. Vucāns. Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministra kungs! Kolēģi deputāti! Ārlietu ministrijas darbinieki! Valsts sekretāra kungs! Kā jau Raimonds Bergmanis mani pieteica, es vēlos runāt par to, ko Saeimas deputāti gan paši, gan sadarbībā ar valdībām (es saku daudzskaitlī, jo valdības gada laikā mainījās), gan īpaši ar Ārlietu ministriju, gan ar mūsu sadarbības partneriem no Lietuvas, Igaunijas, arī no Ziemeļu padomes valstīm, no Beniluksa valstīm, no Eiropas Savienības, Austrumu partnerības valstīm... ko mēs visi esam darījuši, lai stiprinātu Baltijas telpu.

Es savu runu turpināšu ar rindkopu – garu citātu – no mums visiem pieejamā Ārlietu ministrijas ikgadējā ziņojuma, jo tajā rakstītais gan ļoti lielā mērā sakrīt ar to, par ko tika runāts un kas tika apskatīts Baltijas Asamblejas organizēto pasākumu ietvaros aizvadītajā gadā, gan arī daļēji papildina to. Citāts no ziņojuma: “Baltijas valstu sadarbībā 2023. gadā līdzīgi kā iepriekšējā gadā dominējošie jautājumi bija reģiona drošības jautājumi, enerģētiskā drošība un atbalsts Ukrainai. Paužot stingru apņēmību stiprināt pretgaisa aizsardzības spējas un veicināt NATO aviācijas vienību rotējošās klātbūtnes modeļa ieviešanu, NATO samita laikā Viļņā tika parakstīta deklarācija par sadarbību Baltijas gaisa telpā. Lai veicinātu enerģētiskās neatkarības stiprināšanu, Baltijas valstis vienojās par paātrinātu Baltijas valstu elektroapgādes tīklu sinhronizēšanu ar Eiropas elektroenerģijas sistēmu. Valstu sadarbība jautājumā par Krievijas agresiju bija ļoti cieša, īpaši atbalstot starptautiskās iniciatīvas. Baltijas valstis kopīgiem spēkiem iestājās par Krievijas izolēšanu un atbildību par agresijas noziegumu, aktīvi aizstāvot ideju par starptautiskā tribunāla ANO ietvaros izveidošanu. Pastiprinoties hibrīduzbrukumiem uz Baltijas valstu robežām, padziļinājās valstu sadarbība iekšlietās, īpaši robežapsardzībā. Nozīmīga loma Baltijas valstu vienotības stiprināšanā un kopīgo interešu aizstāvēšanā tradicionāli bija Baltijas Asamblejai.” (Citāta beigas.)

Attiecībā uz turpmāko sadarbību Baltijā, ņemot vērā to, ka 2024. gadā prezidējošā valsts Baltijas valstu sadarbības formātos ir Lietuva, Ārlietu ministrijas ziņojumā ir minēts, ka reģionālā drošība, tostarp kritiskās infrastruktūras drošība, reģionālās savienojamības stiprināšana, atbalsts Ukrainai, tostarp vienotu sankciju īstenošana, ir Lietuvas izvirzītās Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes sadarbības prioritātes 2024. gadam. Un Latvija šīs prioritātes atbalsta. Jā, tieši šādas sadarbības prioritātes ir ierakstītas 42. Baltijas Asamblejas un 29. Baltijas Padomes noslēguma dokumentā, ko mēs apstiprinājām pagājušā gada 24. novembrī, to parakstot Tallinā.

Uzreiz norādīšu, ka šajā 42. Baltijas Asamblejas sesijā pieņemtās pašas Baltijas Asamblejas darba prioritātes 2024. gadam ir visai līdzīgas sadarbības prioritātēm ar Baltijas Ministru padomi. Un konkrēti tātad Baltijas Asambleja šajā, 2024., gadā Lietuvas prezidentūras laikā vēlas intensīvāk strādāt jautājumos par savu drošību, domājot par Baltiju, attīstību un noturību, veicinot... Baltiju kā par sevi pārliecinātu reģionu, vēlas strādāt pie savienotas, inovatīvas un ilgtspējīgas Baltijas valstu modeļa izveidošanas.

Un trešais prioritātes virziens ir vienotība, atbalsts un konsekvence reģionālo problēmu risināšanā. Protams, man kā Latvijas delegācijas vadītājam Baltijas Asamblejā un arī Baltijas jūras parlamentārajā konferencē un maniem kolēģiem šajā Saeimas pastāvīgajā delegācijā ir patīkami apzināties, ka Ārlietu ministrijas ziņojumā mūsu veikums ir novērtēts kā nozīmīgs. Taču, ja man pašam ir jāatbild uz jautājumu, vai ārpolitiskā sadarbība parlamentārajā dimensijā visa gada garumā ir bijusi vienlīdz efektīva, tad atbilde ir tāda, ka, ņemot vērā dažādās sadarbības formas, kas bez sadarbības Baltijas Asamblejas ietvaros ietver arī tiešos kontaktus starp parlamentu spīkeriem, starp ārlietu komisiju vadītājiem, starp dažu citu komisiju vadītājiem, starp deputātu sadarbības grupām un ar citu valstu parlamentiem, jā, tad šādā tvērumā šis darbs ir bijis pietiekami intensīvs, uz kopīgiem mērķiem vērsts, un par šiem mērķiem šodien jau gana daudz runāja ārlietu ministrs savā ziņojumā.

Taču, ja būtu jāvērtē tikai Baltijas Asamblejas darbs, tad jāatzīst, ka gan tās Prezidijā, gan komitejās paveikts tiešām liels darba apjoms, kas vislabāk atspoguļojās pagājušā gada 24. novembrī Tallinā pieņemtajā Baltijas Asamblejas sesijas rezolūcijā un ietver 15 sadaļas, kurās kopā ir 133 rosinājumi Baltijas valstu parlamentiem un valdībām sadarbības turpināšanai un intensificēšanai, kā arī jaunu sadarbības virzienu iedibināšanai.

Vienlaikus jāatzīst, ka Baltijas Asamblejas darbības aktivitāte 2023. gadā visa gada garumā nebija vienmērīga, daudz aktīvāka tā bija gada otrajā pusē. To lielā mērā noteica parlamenta vēlēšanas Igaunijā pagājušā gada marta sākumā un tas, ka Igaunija vienlaikus bija arī prezidējošā valsts Baltijas sadarbības formātā. Un tas nozīmē, ka tikai pēc tam, kad Igaunijas Rīgikogu pēc vēlēšanām bija noformējis savu delegāciju Baltijas Asamblejā, tā kā organizācija varēja turpināt pilnvērtīgu darbu. Tas nenozīmē, ka Baltijas Asamblejas darbs līdz tam būtu apstājies. Nē, tas tikai bija ar nepilnu jaudu, jo Latvijas un Lietuvas parlamentāriešiem nācās uzņemties lielāku aktivitāti veicamajos darbos. Un, kā jau mēs esam dzirdējuši visos iepriekšējos šodienas ziņojumos, mēs dzīvojam tādos ģeopolitiskajos apstākļos, kad uz kādām situācijas izmaiņām tādām starpparlamentārām organizācijām kā Baltijas Asambleja ir jāspēj reaģēt ar savu rīcību nekavējoties. Domāju, ka Baltijas Asamblejas un tās Prezidija pieņemtie paziņojumi un aicinājumi citu valstu parlamentiem un starptautiskajām organizācijām ir bijuši savlaicīgi, un tajos Baltijas Asambleja ir paudusi mūsu kopējo – baltiešu parlamentāriešu – nepārprotamu atbalstu Ukrainai un nosodījusi agresorvalsts Krievijas un to atbalstošās Baltkrievijas īstenoto politiku un veiktās darbības, kā arī reaģējusi uz indikācijām par demokrātisko valstu kopējā atbalsta Ukrainai izmaiņām, saasinoties situācijai pasaules karstajos punktos, tai skaitā Tuvajos Austrumos. Par šīm indikācijām es un mani Baltijas kolēģi vairākkārt esam runājuši dažādu formātu – Ziemeļu Padomes, Beniluksa parlamenta, Baltijas jūras parlamentārās konferences – organizētajos pasākumos.

Par absolūtu nepieciešamību turpināt intensīvu kopējo atbalstu Ukrainai man bija iespēja uzrunāt arī visu Eiropas valstu parlamentu vadītājus Eiropas parlamentu priekšsēdētāju konferencē Dublinā speciālā Ukrainas jautājumiem veltītā sesijā, kur divi no šīs sesijas vadītājiem bija Ukrainas Verhovnas Radas priekšsēdētājs Ruslans Stefančuks un Latvijas Saeimas vicespīkere Zanda Kalniņa-Lukaševica. Tas, ka Latvijas pārstāvei šajā konferencē bija ierādīts gods būt vienai no tik nozīmīgas sekcijas vadītājiem, norāda to, cik augstu kolektīvajā demokrātiskajā Eiropā tiek vērtēts tas, ko Latvija kā valsts ir darījusi Ukrainas atbalstam.

Vēl daži vārdi par paveikto Baltijas Asamblejas ietvaros. Protams, mēs šodien ļoti daudz runājam par drošības jautājumiem, un gan NATO perspektīvā, gan daudzos citos formātos vārdā “drošība” jeb terminā “drošība” mēs pēdējā gada laikā arvien vairāk esam iekļāvuši arī tādu jēdzienu kā “enerģētiskā drošība”, ko mēs katrs sajūtam savā ikdienā, tāpēc arī Baltijas Asamblejas darba kārtībā energodrošības jautājums aizvadītajā gadā bija viens no būtiskākajiem. Mēs centāmies šo jautājumu paplašināt ārpus Baltijas valstu telpas, paplašināt uz visu Baltijas jūras telpu, un, pateicoties Latvijas Republikas Saeimas deputātu aktivitātei, Baltijas jūras parlamentārās konferences izveidotā jaunā darba grupa ir tieši energodrošības jautājumos. Mūsu kolēģim Andrim Kulbergam ir uzticēta šīs darba grupas vadīšana. Šie jautājumi šobrīd ir ļoti nozīmīgi, jo mums ir jārunā ne tikai par to, kā iegūt enerģiju, kā to saglabāt, bet arī kā mainīt energoapgādes struktūru – šādos nelabvēlīgos ģeopolitiskos apstākļos no centralizētas struktūras arvien vairāk pāriet uz decentralizētām struktūrām. Tie ir gana dārgi, gana apjomīgi uzdevumi, bet tie ir jārisina, un Baltijas jūras parlamentārā konference kopā ar visām 10 šīs organizācijas valstīm ir nolēmusi pie šī jautājuma strādāt. Tā ir viena lieta.

Tas, ko vēl man vajadzētu atzīmēt, runājot par sadarbību aizvadītajā gadā, – protams, mēs turpinājām intensīvu sadarbību ar Beniluksa parlamentu, ar Ziemeļu padomi, tika pārslēgtas jaunas vienošanās par sadarbību ar šīm organizācijām uz tuvākajiem gadiem, un, ņemot vērā ģeopolitisko fonu, visās šajās sadarbības vienošanās kopīgā rīcība, kopīgā pleca sajūta Ukrainas atbalstam un vispār demokrātisko vērtību stiprināšanai Eiropas kontinentā, šeit nerunājot tikai par demokrātiskām valstīm, bet par visām valstīm kopumā... tātad tas ir iezīmēts kā viens no centrālajiem uzdevumiem blakus citiem – tīrā tautsaimniecība, tīri ar praktiskām dzīves lietām saistītiem jautājumiem...

Tad, kad mēs gatavojām noslēgšanai sadarbības līgumu turpmākajiem gadiem ar Ziemeļu padomi – tā sesija notika Tallinā –, un šīs sesijas jeb samita ietvaros... tas bija Baltijas Asamblejas un Ziemeļu padomes samits... šī samita ietvaros mēs apmeklējām Igaunijā, Tallinā, izvietoto NATO kiberaizsardzības ekselences centru, un šajā centrā tiešām ir ļoti augsta kompetence attiecībā uz to, kā mums visiem kļūt aizsargātākiem šajos kiberapdraudējuma apstākļos.

Ņemot vērā, ka arī Rīgā un Viļņā ir NATO ekselences centri, Baltijas Asamblejas secinājums ir tāds, ka mums arvien vairāk un vairāk ir jācenšas izmantot to kompetenci, kura ir šajos centros, un dalīties ar šo pieredzi. Visā NATO sistēmā, ja es nemaldos, ir 26 šādi centri, bet trīs no tiem ir Baltijā. Tātad izmantosim šo kompetenci.

Ir viena lieta, kas ir sāpīga Baltijas Asamblejai, vismaz daļai no Baltijas Asamblejas cilvēkiem... tas ir jautājums par to, ka mēs esam uzņēmušies zināmā mērā tādu kā šefību par Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) virzīto projektu par advancēto jeb pielāgoto daļiņu terapijas centra izveidi Baltijas valstīs, tautas valodā runājot, tas būtu – kā ar augstās enerģijas daļiņām varētu precīzāk izgriezt ļaundabīgos audzējus. Šāda tehnoloģija ir, bet ir vajadzīga politiskā un ekonomiskā griba, lai trijās Baltijas valstīs šādu kopīgu centru izveidotu. Un diemžēl šis jautājums kārtējo reizi atduras... vairākos resoros, jo ir runa gan par zinātni, gan par veselības aprūpi, gan par tehnoloģiju komercializāciju, kas pēc būtības ir tautsaimniecības jautājums. Tikai tad, ja visas šīs lietas saiet kopā, mēs nonāksim pie sekmīga risinājuma. Tas ir viens no nepadarītajiem darbiem.

Es redzu, ka mans runas laiks iet uz beigām, tāpēc noslēgumā es gribu pateikt paldies visai Baltijas Asamblejas komandai, kāda mums ir izveidojusies. Jāņem vērā, ka 90 procenti no šīs komandas Baltijas Asamblejā strādā pirmo reizi. Es gribu pateikt lielu paldies arī Ārlietu ministrijai par atbalstu, kāds mums ir bijis. Paldies Saeimas Prezidijam, Saeimas Starpparlamentu attiecību birojam un Saeimas Protokola nodaļai, jo tās ir tās organizācijas, kuras tiešām sniedz neatsveramu organizatorisko atbalstu, kad mums kaut kas ir jāorganizē vai nu Latvijā, Rīgā, vai kādā citā Baltijas valstī.

Paldies, ka uzklausījāt. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Edmundam Teirumniekam.

E. Teirumnieks (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru kungi! Kolēģi! Savā ziņojumā ārlietu ministrs uzsvēra, ka pieaugošās starptautiskās nestabilitātes apstākļos drošība ir izvirzīta par svarīgāko uzdevumu, lai īstenotu Latvijas ārpolitikas virsmērķi – nodrošināt demokrātiskas valsts neatkarību, ilgtspējīgu drošību un sabiedrības labklājību, tāpēc Latvija padziļina sadarbību ar sabiedrotajiem un partneriem, attīstot un paplašinot divpusējās attiecības, iestājoties par daudzpusējās diplomātijas un starptautisko organizāciju potenciāla izmantošanu.

Starpparlamentu savienība, ko varētu saukt arī par parlamentu apvienoto nāciju organizāciju, ir viena no šīm platformām. No 190 pasaules parlamentiem tajā ir pārstāvēti 180 parlamenti. Lai koordinētu darbu, valstis sadalījušās sešās ģeopolitiskajās grupās. Latvija ir Eiropas jeb “Twelve+” grupas dalībvalsts, šo grupu veido 47 valstis. Starpparlamentu savienības galvenās tēmas iepriekšējā periodā bija ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana... īpašu uzmanību pievēršot nabadzības izskaušanai, izglītībai, veselības pakalpojumu pieejamībai, dzimumu līdztiesībai, jaunatnes iesaistei, drošībai, īpaši – terorisma apkarošanai, kā arī cīņai pret klimata izmaiņām, solidaritātes un sadarbības veicināšanai, labai pārvaldībai un labās prakses pārņemšanai.

Pagājušā gada pavasarī Starpparlamentu savienība sāka kampaņu zaļā kursa popularizēšanai – “Parlamenti planētai”. Svarīgākie pasākumi ir divas asamblejas gadā, kurās iespēju robežās piedalās visas dalībvalstis. Asambleju laikā notiek darbs četrās komitejās: Miera un starptautiskās drošības; Ilgtspējīgas attīstības, finanšu un tirdzniecības; Demokrātijas un cilvēktiesību; ANO lietu. Sanāk arī Sieviešu parlamentāriešu forums un Jauno parlamentāriešu forums. Jāatzīmē, ka jaunieši Starpparlamentu savienības izpratnē ir līdz 45 gadu vecumam.

Starpparlamentu savienības stratēģijā 2022.–2026. gadam noteiktas šādas prioritātes: rīcība klimata pārmaiņu jomā; demokrātija un cilvēktiesības; dzimumu līdztiesība un jauniešu līdzdalība; miers un drošība; ilgtspējīga attīstība.

Katras asamblejas laikā notiek delegāciju vadītāju vispārējās debates par iepriekš nolemtu tēmu. Kā vienas no pēdējām var minēt šādas: pirmā – mierīgas līdzāspastāvēšanas un iekļaujošas sabiedrības veicināšana cīņā pret neiecietību, otrā – parlamentu loma miera un taisnīguma nodrošināšanā, spēcīgu institūciju veidošanā. Pēc debatēm tiek pieņemta deklarācija, kurā tiek atspoguļotas galvenās problēmas, tendences un valstu pieredze to risināšanā.

Katrā asamblejā ar balsu vairākumu tiek lemts arī par tā saukto ārkārtas jautājumu un tā iekļaušanu darba kārtībā. Ārkārtas jautājumam kvalificējas tēmas, kas attiecas uz nesenu nopietnu starptautisku problēmu, kuras risināšanai nepieciešama steidzama starptautiskās sabiedrības rīcība un par kurām Starpparlamentu savienībai ir lietderīgi paust savu viedokli un mobilizēt... parlamentāro reakciju.

Kā pēdējo ārkārtas jautājumu tēmu var minēt: informētības palielināšana un izaicinājumi, rīkojoties saistībā ar nopietnām humānajām krīzēm, kas skar Afganistānas, Sīrijas, Ukrainas, Jemenas un citu valstu tautas, kā arī saistībā ar sieviešu un bērnu īpašo neaizsargātību tajās. Pēc debatēm tiek pieņemta rezolūcija par skatīto ārkārtas jautājumu.

Starpparlamentu savienībā darbojas arī īpaša parlamentāriešu cilvēktiesību komiteja, kuras mandāts dod tiesības skatīt lietas par riskam pakļauto ieslodzīto parlamentāriešu likteņiem. Pārsvarā tie ir deputāti no Afganistānas, Mjanmas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Filipīnām, Zimbabves, kā arī citām valstīm. Tā ir viena no nedaudzajām starptautiskajām institūcijām, kuras uzdevums ir palīdzēt apdraudētajiem un arī apcietinātajiem deputātiem. Pašlaik parlamentāriešu cilvēktiesību komitejas izskatīšanā ir 734 deputātu lietas.

Dalība šajā forumā dod iespēju satikt deputātus no tālām un ļoti tālām valstīm. Izmantojam gan divpusējās tikšanās, gan kuluāru sarunas, lai tiktu sekmētas tās vērtības un mērķi, kas nepieciešami Latvijas valstij. Un viens no aktuālajiem mērķiem ir Latvijas kā ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles 2026.–2027. gadam interešu lobēšana, aicinot atbalstīt Latvijas kandidatūru vēlēšanās, kas notiks 2025. gadā. Pēc Ārlietu ministrijas lūguma divās pēdējās asamblejās ir uzrunātas delegācijas no 33 Latviju interesējošām valstīm, tostarp astoņi parlamentu spīkeri.

Mūsu darbības reāls sasniegums ir iepriekšējā asambleja, kad četru dienu laikā panākta notu apmaiņa ar Tanzāniju par savstarpēji izdevīgu balsojumu apmaiņu ANO institūcijās. Iepriekšējā gadā pieņemtajās deklarācijās runāts un aicināts pasaules parlamentus rīkoties, lai panāktu mierīgu līdzāspastāvēšanu, iekļaujošas sabiedrības veicināšanu un cīņu pret neiecietību, pārvērtētu pieeju miera procesiem, kas realitātē spētu veicināt ilgstošu mieru, parlamentu mobilizāciju rīcībai saistībā ar klimata pārmaiņām, bērnu tirdzniecības un piespiedu pārvietošanas izskaušanu, cīņas pret kibernoziegumiem, kā arī par globālās drošības riskiem pastiprināšanu.

Krievijas uzbrukums Ukrainai nu jau ilgst gandrīz divus gadus, un tā bija problēma numur viens 2022. gadā, kad galvenais virzītājspēks nāca no Vācijas, Lielbritānijas, Polijas, Baltijas valstīm, arī Beniluksa valstīm, un tas viss pamatā bija saistīts ar ģeopolitisko grupu “Twelve+”. Ja skatāmies uz šo grupu, tad tieši tā jau 2022. gada 24. februārī pieņēma... un asi nosodīja Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Kopš 2022. gada marta asamblejā tika skatīts grupas rosinātais ārkārtas jautājums – miermīlīgs risinājums karam Ukrainā, ievērojot starptautiskās tiesības, ANO statūtus un teritoriālo integritāti. Tika pieņemta rezolūcija, kas nosodīja Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu. “Twelve+” grupā tika apspriesta iespēja virzīt jautājumus par agresīvā kara izraisītājas – Krievijas Federācijas – izslēgšanu no Starpparlamentu savienības. Tika konstatēts, ka šo jautājumu var skatīt tikai kontekstā ar veicamajiem grozījumiem Starpparlamentu savienības statūtos. Diemžēl viedokļu saskaņošana par statūtu maiņu tik plašos forumos prasa laiku, lai sasniegtu plānoto rezultātu. Šobrīd pie tā vēl tiek strādāts.

Jāatzīst, ka 2023. gadā varēja just starptautiskās intereses kritumu par jautājumiem, kas saistīti ar karu Ukrainā, tāpēc “Twelve+” grupa bija tā, kas atgādināja, ka Krievijas agresijas rezultātā sāktais karš Ukrainā nav beidzies, tas prasījis un prasa tūkstošiem upuru. Starpparlamentu savienībā jāturpina risināt šo konfliktu, jāmeklē sabiedrotie, jābūt drosmei, neatlaidībai un gribai panākt mieru Ukrainā.

2023. gada pavasara asamblejā izdevās vienoties ar citām ģeopolitiskajām grupām, lai tiktu skatīts ārkārtas jautājums – informētības paplašināšana un aicinājums rīkoties saistībā ar nopietnajām humānajām krīzēm, kas skar Afganistānas, Sīrijas Arābu Republikas, Ukrainas, Jemenas un citu valstu tautas, arī saistībā ar sieviešu un bērnu īpašo neaizsargātību tajās. Pieņemtā rezolūcija aicina atzīt, ka humānās krīzes ir galvenais cilvēktiesību pārkāpumu cēlonis pasaulē un starptautiskajai sabiedrībai ir jāsadarbojas, lai aizsargātu cilvēku dzīvības, mazinātu ciešanas, aizsargātu cieņu un garantētu piekļuvi tādiem pamatpakalpojumiem kā pārtika, medicīniskā aprūpe, ūdens un pajumte, izteiktu līdzjūtību Afganistānas, Dienvidsudānas, Sīrijas, Ukrainas, Venecuēlas un Jemenas iedzīvotājiem, kā arī miljoniem cilvēku, kuri visos kontinentos cieš no trūkuma, vajāšanas, kara, apspiešanas, terorisma, vardarbības un dabas katastrofām, nosodītu tos, kas atbildīgi par humānajām krīzēm, un izdarītu politisku un diplomātisku spiedienu uz tiem, stingri nosodītu jebkādus uzbrukumus civiliedzīvotāju dzīvībām, valstu teritoriālajai integritātei... vērsties pret nesodāmību pret starptautiskiem...

Sēdes vadītāja. Vai vēlaties apvienot debašu laikus?

E. Teirumnieks. Jā, lūdzu.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

E. Teirumnieks.... vērsties pret nesodāmību par starptautiskiem noziegumiem, īpaši atbalstot Starptautisko Krimināltiesu, lai piemērotu juridiskus mehānismus sodīšanai par agresiju un citiem starptautiskiem noziegumiem, atzīt, ka piespiedu izraidīšana, īpaši bērnu piespiedu deportācija, ir noziegums saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām un cilvēktiesībām, un aicināt ANO dalībvalstis steidzami rīkoties, lai pārtrauktu šo praksi un atgrieztu bērnus savās ģimenēs.

Pagājušā gada rudens asamblejas laikā notika “Twelve+” grupas atbalstītā Ukrainas delegācijas organizētā konference “Dzīve viņpus robežai”, pieminot karā zaudētos bērnus. Tās laikā tika atklāta ukraiņu bērnu zīmējumu izstāde “Bērni karā”, kā arī grāmata, kurā tie publicēti. Grāmata ir saņemta arī Latvijā un nodota ukraiņu atbalsta centram “Common Ground”... atrodas bērnu bibliotēkā Rīgā. Šī izstāde bija ļoti emocionāls pasākums. Jāsaka, redzot bērnus un arī šo izstādi, ir grūti iedomāties, ko domā ģimenes, bērni šinī kara plosītajā zemē. Jo sevišķi varētu citēt sešgadīgas meitenes jautājumu mammai, kurš skan: “Vai dienā, kad beigsies karš, es varēšu visu dienu pavadīt savā istabā pilnīgā klusumā?”

Paldies, kolēģi. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs Rihardam Kolam otro reizi.

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru kungi! Cienījamie, godājamie deputāti! Precizējums: es neskrienu kādam priekšā, viss ir rindas kārtībā. Šī nav otrā reize – es runāšu kā Saeimas Eiropas Drošības sadarbības organizācijas delegācijas vadītājs.

Cienījamie, godātie kolēģi! Eiropas Drošības un sadarbības organizācija šogad atzīmē savu 50. gadadienu. Tas ir, ja līdz tam laikam Krievija kopā ar saviem draugiem nebūs panākusi pilnīgu EDSO sagrāvi. Krievijas rīcība EDSO ir daļa no plašākiem autoritāro režīmu centieniem diskreditēt un graut daudzpusējo sistēmu un institūcijas, kas rada steidzamus jautājumus par to, kā daudzpusējās institūcijas, kas tika izveidotas laikā, kad tika sagaidīts, ka nākotne būs demokrātiskāka, vispār var pilnvērtīgi pildīt šo misiju šodien.

Pievēršoties darbam EDSO Parlamentārajā asamblejā kopš 2023. gada sākuma, sanākot Latvijas jaunajai delegācijai, problēma, protams, ir bijusi Krievijas un Baltkrievijas klātbūtne šajā formātā. Tā bija kā ķīlis organizācijas spējā vienoties, neskatoties uz 20 valstu, tostarp Latvijas, aicinājumu liegt Krievijas delegācijai, kuras sastāvā bija sankcionēti Krievijas likumdevēji, ierasties Vīnē, Austrijā, un Austrija iestājās par vīzu izsniegšanu. Lai gan Austriju par šo lēmumu asi kritizēja, Vīnē tika uzņemta Krievijas delegācija vairāku desmitu pārstāvju... izmērā.

Par spīti šai bezprincipialitātes demonstrācijai, mums kopā ar līdzīgi domājošām valstīm šajā formātā izdevies vienoties par kopīgu darbu un gūt zināmus panākumus. Tā, piemēram, aktīvi darbojoties EDSO Parlamentārās asamblejas vadības komisijā, esam pārlauzuši valdošo samiernieciskumu un apātiju par apkārt un tostarp arī organizācijā iekšēji notiekošo. Kopā ar sabiedrotajiem panācām, ka tiek veikts pilnvērtīgs un padziļināts EDSO Parlamentārās asamblejas finanšu un biznesa audits, kā arī pārmaiņas Vīnes ofisa vadībā, kur līdz tam vadībā darbojās cita starpā Polijā atzīta persona non grata, kura iepriekšējā darbavieta bija Kremlis – strādāja kā tulks Lavrovam un Putinam.

Uzsākts darbs pie organizācijas iekšējo noteikumu un procedūru izmaiņām, lai iestrādātu iespējas apturēt dalībvalstu balsstiesības gadījumos, ja tās rupji pārkāpj organizācijas statūtus un principus. Šobrīd meklējam tehniskus, juridiskus risinājumus. Un tas ir svarīgi, jo joprojām ir delegāti no citām valstīm, kas, atkārtojot tukšo frāzi “dialogam jābūt”, ir gatavi pie viena galda kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar kara noziedzniekiem un to līdzskrējējiem. Tā ir pastāvīga cīņa par domāšanas maiņu, arī par to, lai EDSO Parlamentārā asambleja kā parlamentāriešus apvienojoša organizācija arī darbotos pēc parlamentārisma principiem.

Ko vēl ir izdevies panākt? Pēc Latvijas delegācijas iniciatīvas sesijas noslēgumā deklarācijā iekļaut ģeopolitiski nozīmīgus punktus. Vankūveras deklarācijā algotņu grupējums “Vagner” tika atzīts par teroristisku organizāciju, un, pamatojoties uz Putina publiskajiem paziņojumiem par “Vagner” finansēšanu, deklarācijā pamatoti Krieviju definējām kā terorismu sponsorējošu valsti.

Tāpat EDSO Parlamentārajā asamblejā izveidota parlamentārā atbalsta grupa Ukrainai. Atbalsta grupa izveidota ar konkrētiem mērķiem – veicināt atbalstu Ukrainai un veidot sadarbību starp EDSO un ārējiem partneriem, kas nodarbojas ar Krievijas... un kara Ukrainā humāno, ekonomisko un vides seku dokumentēšanu starptautisko tiesvedību vajadzībām. Tas nepieciešams, lai izveidotu un iedarbinātu mehānismus, ar kuriem panāksim Krievijas atbildības neizbēgamību par tās pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā.

Latvijas delegācijas rokās – šīs komisijas referenta atbildīgais amats politikas un drošības jautājumos. Tas ir gan liels pagodinājums, gan arī ļoti liela atbildība nodrošināt mērķu sasniegšanu – Krievijas atbildību par noziegumiem Ukrainā –, jo nākamajā sesijā Bukarestē, ziņojot par EDSO Parlamentārās asamblejas prioritātēm, Ukraina vairs nebūs tikai viena no tēmām, ko apskata, bet gan atsevišķs bloks, kurā no savas puses ziņošu par politikas un drošības jautājumiem.

Raugoties nākotnē, EDSO vajadzētu cerēt, ka tās zelta jubileja nebūs tikai pagātnes svinības un šodienas pārkāpumu nosodījums, bet gan plāns nākotnei, un galvenās bažas sanāksmēs būs nevis par to, vai Krievija vēlas tajās piedalīties, bet gan par to, vai tajās vēlas piedalīties demokrātijas.

Un visbeidzot, kolēģi, vēlos pateikties mūsu delegācijai. Tas ir komandas darbs. Liels paldies jums, kolēģi, par darbu, un vislielākie paldies tiek veltīti mūsu vēstniecei EDSO Kaktiņas kundzei par ļoti lielo ieguldījumu arī delegācijas darbā. Un Starpparlamentāro attiecību birojam, konkrēti Igoram Aizstrautam. Turpināsim strādāt!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs aizsardzības ministram Andrim Sprūdam.

A. Sprūds (aizsardzības ministrs).

Lūgums apvienot...

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst debašu laiku apvienošanai.

 

A. Sprūds. Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais ārlietu ministr! Cienījamās kolēģes! Godātie kolēģi! Tiešām pagodinājums būt šodien... arī piedalīties ārpolitikas debatēs. Protams, jāatceras, ka šīs ārpolitikas debates ir otrās pēc... 24. februāra. Un mēs vēlreiz varam tikai konstatēt to, ka karš Ukrainā ir fundamentāli mainījis gan Eiropas, gan globālo drošības vidi. Protams, Krievija turpina savu brutālo agresiju un nekas neliecina par to, ka tā atteiktos šobrīd vai ilgtermiņā no saviem imperiālistiskajiem gēniem. Protams, šis Krievijas imperiālisms nav apdraudējums tikai Baltijas valstīm, bet arī nopietns drauds visai Eiropai un transatlantiskajai kopienai, un tieši tāpēc ir svarīgi atbalstīt Ukrainu līdz tās uzvarai.

Mēs apzināmies šos draudus, mēs apzināmies apdraudējumu. NATO stratēģiskā koncepcija, kas apstiprināta Madridē 2022. gadā, skaidri nosaka to, ka Krievija ir tiešs un būtisks drauds sabiedroto drošībai un mieram. Arī Latvijas Valsts aizsardzības koncepcija, ko mēs šeit ne pārāk tālā pagātnē apstiprinājām, definē, ka Krievija turpinās būt nedemokrātiska, naidīgi noskaņota un oportūnistiska valsts, kura ir eksistenciālais drauds Latvijas drošībai.

Jāpiezīmē, ka Krievijas protektorāts satelīts – Baltkrievijas režīms – arī īsteno hibrīdkara darbību. Un, protams, mēs esam saskārušies ar izaicinājumiem, un, neskatoties uz šādiem izaicinājumiem, neskatoties uz šādu apdraudējumu, mēs kopā ar sabiedrotajiem esam gatavi visiem iespējamiem scenārijiem. Neskatoties uz sarežģīto ģeopolitisko situāciju, Latvija ir drošībā, bet, nenoliedzami, mums jāveic mājasdarbi.

Nacionālie bruņotie spēki ir profesionāli, kaujas spējīgi, gatavi aizsargāt mūsu valsti, bet vienlaikus, protams, ir jāstiprina NBS kaujas spējas, iegādājoties modernu un jaudīgu kaujas ekipējumu. Tas, ko mēs zinām, bet tomēr jāatkārto – NBS rīcībā nonāks raķešu artilērijas sistēmas, vidējās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas, pretkuģu raķetes, jaunas kājnieku kaujas mašīnas, artilērijas sistēmas. Investēsim arī munīcijas iegādēs.

Nenoliedzami, ka svarīgs uzdevums ir veidot pilnvērtīgu, efektīvu militārās industrijas ekosistēmu. Esam izveidojuši valsts aizsardzības korporāciju, lai palīdzētu attīstīt vietējo militāro industriju... militāro ražošanu tajās jomās, kas tiešām mums ir kritiski svarīgas un kurās valsts klātbūtne ir svarīga. Jāveido tālāk arī infrastruktūras izbūve, lai stiprinātu savu vienību infrastruktūru, bet arī nodrošinātu sabiedrotajiem nepieciešamo uzņemošās valsts atbalstu.

NBS ir izstrādājusi detalizētu valsts robežas militārās stiprināšanas plānu. Šī plāna ietvaros tiks nodrošināti dažādi tehniskie risinājumi, kas ietver gan atbalsta punktu izveidi, gan fiziskās aizsardzības instalācijas, gan mīnu iegādi. Darbu uzsāksim šogad, bet būvniecība un stiprināšana ir ilgtermiņa uzdevums. Šādas pretmobilitātes aktivitātes tiek sinhronizētas gan ar mūsu aizsardzības plānu kopumā, gan citām Baltijas valstīm.

Jāatceras tomēr, ka cilvēks ir mūsu aizsardzības centrā – gan cilvēks, ko mēs aizsargājam, gan cilvēks, kas nodrošina mūsu aizsardzību. Tā ka investīcija cilvēkā ir ļoti svarīga... arī veidot dienestu, šajā gadījumā valsts aizsardzības dienestu, kas ir kvalitatīvs, kas ir spējīgs, jaudīgs, kas būtiski palielinās NBS personālsastāvu un attiecīgi arī mūsu valsts aizsardzības spējas.

Otrs nozīmīgais punkts un mērķis ir atbalsts Ukrainai. Mums ir jāstiprina gan savas, gan Ukrainas spējas. Atbalsts Ukrainai ir jānodrošina ilgtermiņā, līdz Ukrainas uzvarai. Ko mēs esam atkārtojuši un kas jāatkārto vēlreiz – Ukraina karo ne tikai par savu neatkarību un brīvību, bet aizstāv arī mūsu vērtības un nākotni, un Latvija ir un turpinās būt viena no lielākajiem Ukrainas atbalstītājiem gan attiecībā uz militāro ekipējumu, gan apmācībām. Mēs esam nodevuši virkni militārā ekipējuma (aptuveni viena procenta apmērā no IKP), mēs esam apmācījuši ļoti daudz ukraiņu karavīru. Pagājušajā gadā tie bija četri tūkstoši, un mērķis ir arī turpināt šādu apmācību šajā gadā.

Kļūstot par aizsardzības ministru, varbūt mazliet pārsteigums bija tas, ka Igaunijai ir viņu koalīcija Ramšteinas formāta ietvaros, Lietuvai ir viņu koalīcija Ramšteinas formāta ietvaros. Latvijai nebija šādas koalīcijas atbalstam Ukrainai. Kopā ar Ukrainu mēs esam izveidojuši dronu koalīciju, kas ir daļa no Ramšteinas formāta atbalsta grupas. Un dronu koalīcijā šobrīd ir pieteikušās jau virkne NATO valstu, kas palīdzēs mums pēc iespējas ātrāk Ukrainu nodrošināt ar nepieciešamajām dronu tehnoloģijām. Protams, dronu koalīcijā iesaistīsim arī Latvijas industriju, lai vienotos par labāko veidu, kā palīdzēt Ukrainai dronu ražošanā, arī apmācībās, treniņos un tehnoloģiskajā attīstībā.

Ukrainai ir nepieciešams ne tikai mūsu militārais, bet arī politiskais atbalsts, un, protams, ir jāpalīdz Ukrainai gan virzībā uz Eiropas Savienību, gan NATO. Latvija ir bijusi ļoti spēcīga atbalstītāja tieši šādā virzībā, lai mēs kopā ar Ukrainu stiprinātu Eiropas drošības arhitektūru. Kopīgiem spēkiem turpināsim atbalstu, lai Ukraina šo karu uzvarētu.

Trešais nozīmīgais aspekts ir mūsu sabiedrotie, NATO un sabiedrotie. Šogad NATO aprit 75 gadi, un Latvija 20 gadus ir bijusi kopā ar sabiedrotajiem aliansē. NATO pēdējos gados ir notikusi fundamentāla reforma un adaptācija, un, protams, Latvijai ir ļoti būtiska loma šajās reformās, lai tā arī virzītos tajā virzienā, lai mēs tiešām apzinātos draudus un būtu spējīgi uz šiem draudiem efektīvi reaģēt. NATO... un Latvija ir veicinājusi un motivējusi savus sabiedrotos, ka ir jāiegulda pēc iespējas vairāk militāro kaujas spēju attīstībā. Sabiedrotie turpina palielināt savu spēku klātbūtni NATO paplašinātās kaujas grupas ietvaros. Mēs pavisam nesen panācām to kopīgiem spēkiem. Protams, šeit ir arī Zviedrijas nozīmīgā loma – ka arī zviedri ir gatavi sūtīt uz šejieni savus spēkus.

Mums ir jāatceras, ka NATO un Eiropas Savienības sadarbība ir ļoti nozīmīga, un jāizmanto viss potenciāls un kapacitāte, ko sniedz Eiropas Savienības valstis, gan militārās industrijas attīstībā, gan militārās mobilitātes attīstībā, gan kopumā arī veicinot to kapacitāti, kas ir Eiropas Savienības ietvaros. Pēc Zviedrijas iestāšanās 23 no 27 Eiropas Savienības valstīm būs NATO valstis.

Un visbeidzot – mēs esam un būsim droši un aizsargāti. Vēlreiz jāapstiprina un jāatkārto arī sabiedrībai – Nacionālie bruņotie spēki ir gatavi aizsargāt mūsu valsti. Mēs attīstām viedo aizsardzību, kur klasiskās militārās kaujas spējas ir vienkopus ar jaunajām tehnoloģijām, un visas sabiedrības iesaisti nodrošina... visaptveroša valsts aizsardzība. Mēs turpināsim aktīvi skaidrot sabiedrībai, ka aizsardzības sistēma attīstās ar ikviena iedzīvotāja klātbūtni. Protams, ikviena iedzīvotāja loma valsts aizsardzības stiprināšanā ir ļoti nozīmīga.

Mēs esam vēsturē spēcīgākās militārās alianses dalībvalsts. NATO ir spējusi aizsargāt savas dalībvalstis jau 75 gadus un turpinās to darīt. Vēlos atgādināt un uzsvērt, ka NATO – tie esam arī mēs, Latvija, mēs esam fundamentāli Eiropas drošības arhitektūras daļa, un kopā ar sabiedrotajiem sargājam gan Latviju, gan NATO teritoriju kopumā.

Noslēgumā gribu pateikt lielu paldies NATO sabiedrotajiem. Noteikti šeit būtu iespējams uzskaitīt visas 20 valstis, bet, es domāju, atstāšu to, kā saka, mūsu izglītošanai, ka mēs arī varam noteikt, izvērtēt un apskatīties, kuras ir šīs 20 valstis, kas ir šeit, Latvijā, klātesošas, protams, arī kaujas grupa Kanādas vadībā, arī citas valstis, kuras... Noteikti mums ir jāsaka liels paldies par viņu klātbūtni.

Paldies, protams, bruņotajiem spēkiem par profesionalitāti, patriotismu, pašaizliedzību, arī aizsardzības nozares cilvēkiem, kas dod savu milzīgo pienesumu, lai mēs visi būtu droši. Es gribu teikt paldies arī ārlietu dienestam par Latvijas vārda nešanu pasaulē, par to, ka mēs kopīgiem spēkiem sargājam savu valsti. Paldies parlamentam un parlamentāriešiem. Es domāju, ka diskusijām ir jābūt, un ir bijušas ļoti veiksmīgas diskusijas, kas neļauj arī mums, ministriem, atslābt, un tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, paldies sabiedrībai kopumā – gan par debatēm, gan pienesumu, gan sapratni, gan par to, ka sabiedrība ir gatava iesaistīties visu mūsu kopīgā drošībā un aizsardzībā.

Sargājam Latviju kopā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Jānim Dombravam.

J. Dombrava (NA).

Godātie klātesošie! Šobrīd Krievija cenšas Āfrikas un Dienvidamerikas valstis pārliecināt, ka tā ir cīnītāja pret koloniālo politiku. Mums visai pasaulei ir jāizstāsta, ka Krievija jau vairākus gadsimtus ir bijusi imperiālistisks koloniāls spēks, kurš ir pakļāvis daudzas tautas un šobrīd cenšas pakļaut ukraiņus.

Mums ir jāatgādina, ka Latvija bija pakļauta Krievijas koloniālajai politikai, kas centās rusificēt un iznīcināt latviešu tautu. Sekas, kuras joprojām ir sastopamas: mūsu cilvēki ir spiesti sazināties kolonizatoru valodā, mūsu vidū dzīvo krievu imperiālisti. Mums ir jārunā par noziegumiem pret cilvēci, kuri tika veikti pret mūsu cilvēkiem, lai pasaule zinātu. Latvijai ir jāturpina uzstāt, ka Krievija ir jātiesā starptautiski par tās pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā, arī par PSRS pastrādātajiem noziegumiem Austrumeiropas valstīs.

Mums arī ir jāatbalsta krievu apspiestās tautas un to neatkarības centieni. Ja šīs tautas vēlēsies izrauties no krievu važām, tāpat kā mēs to izdarījām, mums ir jābūt tiem, kas atbalsta šos centienus – neatkarīgi, vai šī tauta atrodas Eiropas daļā, Sibīrijā vai Tālajos Austrumos.

Tas attiecas arī uz Baltkrieviju. Lai saglabātu varu pēc pēdējām prezidenta vēlēšanām, Lukašenko padarīja Baltkrieviju par Krievijas marionešu valsti. Neticu, ka baltkrievu tauta un pat Baltkrievijas līdzšinējā elite vēlas sekot PSRS satelītvalstij Tuvas Tautas Republikai, vienam no Padomju Savienības uzticamākajiem sekotājiem, ko beigu beigās Staļins anektēja 1944. gadā.

No vienas puses, Latvija ir brašs cīnītājs, ir palīdzējusi pārliecināt pasauli par nepieciešamību sniegt atbalstu Ukrainai, atbalstījusi stingru sankciju noteikšanu pret Krieviju, apkarojusi Krievijas melus starptautiskajās institūcijās, atbalstījusi Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanu.

No otras puses, rīcība nav bijusi konsekventa. Siliņas valdība neaptur Krievijas preču vešanu caur Latviju, tostarp “asiņaino graudu” importu, joprojām nav apturējusi Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu iespējas ieceļot Latvijā, pat nav atņēmusi pilsonību sankcionētam Latvijas–Krievijas dubultpilsonim, neskatoties uz Saeimas deputātu iesniegumiem iekšlietu ministram.

Par Krievijas ietekmes mazināšanu Latvijā. Esmu gandarīts, ka man ir bijusi iespēja pielikt roku kopā ar daudziem citiem Saeimas kolēģiem pie Krievijas ietekmes mazināšanas Latvijā. Esmu gandarīts, ka valsts ir realizējusi lielu daļu no tā, ko Nacionālā apvienība aicināja izdarīt daudzu gadu garumā. Ir nojaukta lielākā daļa PSRS slavinošo okupekļu, mēs virzāmies uz vienotu izglītību valsts valodā, daudzās skolās tiek mainīta otrā svešvaloda, no dažādām institūcijām tiek izskausti Kremļa cilvēki. Pavisam nesen spēkā stājās likums par “Maskavas nama” pārņemšanu valsts īpašumā. Tika apturēta vairāku veidu uzturēšanās atļauju izsniegšana Krievijas pilsoņiem. Pat tika pieņemts likums, ka Krievijas pilsoņi, bijušie Latvijas nepilsoņi, vairs nebūs privileģētāki par citiem trešo valstu pilsoņiem. Viņiem būs jāzina latviešu valoda un nevarēs radīt riskus drošībai.

Diemžēl Saeima vēl salīdzinoši nesen atbalstīja Kariņa kunga uzstādījumu par prasību mīkstināšanu, kā rezultātā daudzi saglabās iespēju vēl ilgāk uzturēties Latvijā. Paradokss, bet nu jau ārlietu ministru Kariņu gaida grūtas dienas – jau martā gara rinda Krievijas pilsoņu Rīgā skries balsot par Putinu. Būs Latvijā un starptautiski jāskaidro, kāpēc tik daudzi Latvijas iedzīvotāji balso par Putinu.

Latvija gadiem ir uztraukusies par Krievijas informatīvajiem uzbrukumiem, centusies cīnīties pret Krievijas dezinformāciju, bet, manuprāt, ir pienācis laiks mums un Rietumvalstīm daudz lielāku uzmanību veltīt patiesības izplatīšanai, nevis cīņai pret Krievijas meliem. Ņemsim kā piemēru Pleskavas apgabalu.

Pleskavas apgabals atrodas blakus Eiropas Savienībai, bet ir viens no visnabadzīgākajiem reģioniem Krievijā. Šajā reģionā iekšzemes kopprodukts ir aptuveni četri tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju – aptuveni piecas reizes mazāks nekā Latvijas vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, trīsreiz mazāks nekā kaimiņos esošās Vidzemes un divarpus reižu mazāks nekā blakus esošās Latgales iekšzemes kopprodukts.

Pleskavas apgabalā vidējais dzīves ilgums ir īss. Pleskavas apgabalā 100 gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies vairāk nekā trīs reizes – dramatiskākais kritums mūsu reģionā. Ir vērts uzsvērt, cik strauji notika attīstība Abrenē, kad tā bija daļa no Latvijas, un cik strauji notiek lejupslīde, kad Abrene atrodas Krievijas sastāvā. Pleskavas iedzīvotāji būtu tiesīgi katru dienu dzirdēt to Pleskavas jauniešu vārdus, kuri ir gājuši bojā, okupantu armijas sastāvā cīnoties Ukrainā, lai aizdomātos, ko maksā dzīve Putina impērijā. Tas ir tikai viens piemērs.

NATO ir pamats, kāpēc esam dzelzs priekškara rietumu pusē un mūsu zemē ir miers. Ņemot vērā, ka ir NATO 20 gadu jubileja, es gribētu vismaz šogad Saeimas Sēžu zālē redzēt NATO simboliku. Mums ir jāturpina nostiprināt sadarbību ar NATO sabiedrotajiem un vienlaikus jāstiprina mūsu pašaizsardzības spējas. Mēs esam demokrātiska valsts, mums nav tabu jautājumu, kurus mēs nevarētu apspriest.

Argumentētas diskusijas rezultātā mums izdevās atjaunot obligāto militāro dienestu, kurš ir daudz prestižāks, nekā mēs iepriekš būtu domājuši. Argumentētas diskusijas rezultātā mums ir izdevies sabiedrībā nonākt pie kopsaucēja, ka ieguldījumi valsts aizsardzībā ir ieguldījumi valsts neatkarības pastāvēšanai. Mums ir jāturpina diskusija par labākām metodēm, kā varam nostiprināt mūsu austrumu robežu un novērst potenciālu Krievijas agresiju.

Vēlos uzsvērt, ka ir būtiski Latvijai turpināt ciešu sadarbību ar līdzīgi domājošām valstīm. Baltijas valstis un Polija ir bijušas valstis, kas uzņēmušās vadību Eiropas Savienībā un NATO par reāla atbalsta sniegšanu Ukrainai un Krievijas ierobežošanu. Vienlaikus nevar nepieminēt, ka bažas rada Polijā notiekošie politiskie procesi, kur jaunā valdība, kura diemžēl balstās uz bijušo komunistisko partiju balsīm, veic plašu tīrīšanu sabiedriskajos medijos un drošības institūcijās. Mēs esam ieinteresēti stiprā Polijā, kura ir balsts mūsu reģiona drošībai.

Vēlos arī kritiski izteikties par politizēto un neobjektīvo Eiropas Komisiju. Uzskatu, ka Eiropas Komisijai nav tiesību iesaldēt finansējumu dalībvalstīm, bet, ja finansējums ir iesaldēts saistībā ar nedemokrātiskiem procesiem, tad finansējumu nevar atsaldēt tikai tāpēc, ka pie varas ir nākuši globālisti vai kreisie. Pēc nākamajām vēlēšanām daudz kas mainīsies.

Mums būtu jāgroza kārtība, kā tiek nominēts Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijā. Ja mums ir parlamentāra valsts, kura izskata visas nacionālās pozīcijas Eiropas lietu komisijā, tad arī Eiropas komisāra kandidāts pēc rūpīgām diskusijām būtu jāapstiprina Saeimai, nevis premjeram bez diskusijām jāizvirza savas partijas biedrs.

Noslēgumā vēlos teikt, ka latviešu tautai nevajag, lai latvieši tiktu aizstāti ar citas valsts pilsoņiem, ar citu tautu pārstāvjiem. Latvijai ir jāaptur ne tikai nelegālā imigrācija, bet būtiski jāierobežo legālā trešo valstu imigrācija, tāpēc ārpolitikas jomā ir jāizbeidz prakse trešās valstīs, tostarp terorisma riska valstīs, aģitēt par studiju un darba iespējām Latvijā. Mūsu interesēs ir stabilizēt iedzīvotāju skaitu, veicinot dzimstību un reemigrāciju, nevis cittautiešu imigrāciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Zanei Skujiņai-Rubenei.

Z. Skujiņa-Rubene (JV).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ārpolitikas debates ir izcils brīdis, lai mēs paskatītos uz to, ko mēs esam paveikuši aizvadītajā gadā, un raudzītos uz izaicinājumiem, kas mūs sagaida šajā gadā.

Šodien es vēlos pieskarties diviem jautājumiem. Viens ir par Latvijas sadarbības ar Latīņameriku veicināšanu. Otrs ir par gaidāmajām olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm Parīzē.

Šobrīd Eiropas Savienība lūkojas Latīņamerikas virzienā, paplašinot ekonomiskās un politiskās saites. Arī ārlietu ministra ārpolitikas ziņojumā minēts, ka izteikta Eiropas Savienības darba kārtības prioritāte ir Asociācijas nolīguma noslēgšana ar “Mercosur” valstīm – Brazīliju, Argentīnu, Paragvaju un Urugvaju. Tikmēr Latīņamerikā joprojām nav nevienas Latvijas vēstniecības. Plāns atvērt vēstniecību Latīņamerikā, konkrēti Brazīlijā, ir bijis kopš 2012. gada, taču tas līdz šim palicis idejas līmenī.

Kā deputātu grupas sadarbības veicināšanai ar Brazīlijas parlamentu vadītājai man ir bijusi iespēja vairākkārt pārliecināties par Latvijas vēstniecības nepieciešamību Latīņamerikā, un es redzu, ka plašāka sadarbība izglītībā, zinātnē, kultūrā un ekonomikā dotu lielu pienesumu arī Latvijas attīstībā. Manuprāt, Latvijas sadarbības veicināšana ar Latīņameriku politikā ir līdz šim vēl neizmantota iespēja, turklāt Brazīlija tam ir lieliska vieta. Ne tikai tādēļ, ka tā ir ļoti laba lokācijas dēļ, bet arī tādēļ, ka Brazīlijā, konkrēti Ižui un Novaodesas pilsētās, ir vislielākā Latvijas diasporas koncentrācija Latīņamerikā.

Par sportu. Zinu, ka šis gads būs nervus kutinošs ne tikai sportistiem un sporta faniem, bet arī politiķiem, jo augustā gaidāmas Parīzes vasaras olimpiskās un paralimpiskās spēles. Visiem zināms, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja ir ļāvušas Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties šajos nozīmīgajos sporta notikumos kā neitrāliem sportistiem. Nevienam nav noslēpums, ka abas šīs valstis sportu politizē un izmanto kā maigās varas izpausmi.

Laikā, kad diskutējam par to, vai Latvijas sportistiem būtu jāboikotē olimpiskās un paralimpiskās spēles, ja tajās piedalītos agresorvalstu pārstāvji, mums tikpat naski jāmeklē iespējas starptautiskā līmenī iestāties par to, lai Krievijas un Baltkrievijas sportisti šajos sporta notikumos nepiedalītos vispār, arī kā neitrālie sportisti. Mani priecē, ka arī Saeimas deputāti nesnauž un meklē dažādus risinājumus šim jautājumam, atbalstot Latvijas sportistus. Tādēļ vēlos pateikties visiem Sporta apakškomisijas deputātiem, kuri ļoti iestājas par šo jautājumu, un ikvienam no jums, kas parakstīja vēstuli Francijas parlamentam ar aicinājumu neielaist agresorvalstu pārstāvjus Francijā olimpisko un paralimpisko spēļu laikā. Tas var šķist ļoti neliels, taču, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs solis ceļā uz olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm, kurās Krievijas un Baltkrievijas sportistiem dalība būtu liegta.

Noslēdzot es vēlos pateikties ārlietu ministram par tiešām saturisko ziņojumu, kā arī Ārlietu ministrijai un visam diplomātiskajam sektoram par Latvijas interešu pārstāvniecību. Paldies arī visiem deputātiem, kuri iesaistās šīsdienas debatēs, jo tas vēlreiz pierāda, ka ārpolitika ir viena no tām jomām, kurā mēs nedrīkstam atslābt ne mirkli.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Latkovska kungs, vai jums pietiks ar dažām minūtēm... sešām?

A. Latkovskis (JV).

Es neesmu ilgrunātājs...

Kolēģi! Aizvadītais gads pasaulē ir bijis bruņotu konfliktu eskalācijas gads, kara gads, pirmām kārtām jau Ukrainā. Kāds teiks, ka mūsu sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, pat nogurusi – karš ir ziņās, interneta portālos, sociālajos tīklos, tiek apspriests darbavietās –, tomēr mēs apzināmies, ka nedrīkstam pierast un nogurt, nedrīkstam neredzēt. Tā šajos laikos ir privilēģija, kuru mēs nedrīkstam atļauties.

Gadu un 11 mēnešus Ukraina diendienā cīnās ar teroristiskās Krievijas tankiem un raķetēm. Gadu un 11 mēnešus pasaule redz šo Krievijas kara noziegumu kultūru, brutālāko, drausmīgāko daļu tās kultūras, pret kuras maigās varas līdzekļiem mēs cīnāmies šeit, Baltijā un Latvijā, jau gadiem ilgi. Bet nekā maiga tajā nav – uzspiestas un inscenētas nelegālās migrācijas operācijas uz mūsu robežas, dažādas psiholoģiskās un citas ietekmes operācijas, propaganda, faktu sagrozīšana, prasti meli, vārdu sakot, smadzeņu skalošana.

Ja iepriekš tas lielākoties tika darīts ar saukli par krievu kultūras un tautiešu glābšanu, tad tagad, kad ar kultūru un cilvēktiesībām pasauli vairs neiežēlināt, Kremlis ir ķēries klāt pie neuzticības un panikas sēšanas mūsu valstī. Sāk runāt par iespējamo uzbrukumu Baltijas valstīm, izplatot apgalvojumus, ka, nonākot kādas hipotētiskas izvēles priekšā, Rietumu sabiedrība no mums novērsīsies un mēs paliksim vieni, faktiski neaizsargāti. Taču nav lielāku melu par šiem. Es atgādināšu, ka šobrīd NATO paplašinātās klātbūtnes ietvaros Latvijā izvietotā kaujas grupa ir kļuvusi par daudznacionālāko NATO militāro vienību, kurā ir 11 NATO dalībvalstis. Nav nevienas citas valsts, kurā ir tik daudz citu NATO dalībvalstu karavīru un virsnieku. Vienpadsmit!

Pagājušā gada vasarā parakstītā ceļa karte ar Kanādu nosaka tālākus soļus Kanādas vadītās NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas Latvijā palielināšanai no bataljona līdz brigādes līmenim. Un vēl – pavisam nesen Zviedrija paziņoja – nākamā gada sākumā nosūtīs pie mums 800 karavīrus, tātad veselu bataljonu. Mēs esam apliecinājuši un turpinām apliecināt savu apņemšanos ieguldīt resursus turpmākā nacionālo aizsardzības spēju celšanā un nodrošināt uzņemošās valsts atbalstu mūsu sabiedrotajiem, tai skaitā izveidojot jaunu militāro poligonu “Sēlija”.

Sākot ar šī gada 9. janvāri, Latvija pakāpeniski pārņem NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas uzturēšanu, kamēr norisinās remontdarbi tepat, pie mums kaimiņos, – Igaunijas Gaisa spēku bāzē. Jau drīzumā Latvijā ieradīsies Vācijas bruņoto spēku karavīri un militārie gaisa kuģi, lai uzsāktu testa lidojumus. Deviņus mēnešus Vācija veiks patrulēšanas misiju mūsu debesīs un pie mūsu robežām no mūsu aviācijas bāzes Lielvārdē.

Kolēģi, citāts no pagātnes: “[..] ir pie mums personas un grupas, kas [..] noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nav daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. [..] negribēt demokrātiju – mūsu Latvijas apstākļos – [nozīmē] negribēt Latvijas valsti.”

Kopš Raiņa teiktā ir pagājis gandrīz gadsimts. Tā bija toreiz, bet tā ir arī šobrīd, nenoliegsim to. Apzinoties to, aizvadītajā gadā mēs visi kopā esam paveikuši nozīmīgu darbu valsts un sabiedrības drošības stiprināšanai tepat, Saeimā. Ir stājies spēkā likums, ar kuru valstī izbeigusies Kremļa perēkļa – “Maskavas nama” – kaitnieciskā darbība. Ar grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā esam noteikuši valsts iestāžu darbiniekiem pienākumu būt lojāliem Latvijas Republikai un tās Satversmei. Esam sākuši ievērojami attīstīt savas militārās spējas – pagājušā gada vasarā militārās apmācības uzsāka pirmais valsts aizsardzības dienesta iesaukums, un tas turpinās.

Pēc prezidenta iniciatīvas Krimināllikumā noteikti bargāki sodi par noziegumiem pret valsti – spiegošanu. No šī gada februāra Latvijā ceļu satiksmē aizliegts piedalīties transportlīdzekļiem ar Krievijas reģistrācijas numuriem, savukārt nepārreģistrētos auto paredzēts konfiscēt, un tie nonāks tur, kur tiem jānonāk, – Ukrainas rīcībā. Imigrācijas likuma grozījumi nosaka to, ka tiem Krievijas pilsoņiem, kuri līdz šim brīdim nebija spējuši apgūt Latvijas valsts valodu kaut minimālā līmenī, būs jāatgriežas dzimtenē.

Visi šie lēmumi, likumi, arī nesenā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte Rīgā, mūsu valsts amatpersonu ikdienas darbs ir skaidrs un nepārprotams vēstījums Krievijai un tās noziedzīgās politikas atbalstītājiem – mēs neesam nedz pieraduši, nedz noguruši, nedz arī samierinājušies. Mēs esam parādījuši, ka labi izprotam demokrātiskas un tiesiskas valsts pašaizsargājošās demokrātijas pienākumu. Mēs esam parādījuši, ka esam un būsim uzticams partneris saviem Rietumu sabiedrotajiem un nesalaužams atbalsts Ukrainai līdz tās un mūsu kopējai uzvarai.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Esam reģistrējušies 88 deputāti, nav reģistrējušies 12: Andris Bērziņš, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Mārcis Jencītis, Nataļja MarčenkoJodko... ir... Uģis Mitrevics, Jānis Patmalnieks, Jana Simanovska (Starpsauciens: “Ir!”)... Ilze Vergina, Aiva Vīksna un Edgars Zelderis.

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, lūdzu, atgriežamies Saeimu Sēžu zālē! Paldies tiem, kas ievēro... un vienmēr ir laicīgi savās darba vietās. (Pauze.)

Kolēģi, cienot visus tos, kas ir ieradušies, turpinām Saeimas sēdi un turpinām ar ārpolitikas debatēm, kuras šodien mums ir visu dienu.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A. Kiršteins (NA).

Paldies, priekšsēdētājas kundze.

Uzreiz apvienojiet abus laikus.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst debašu laiku apvienošanai.

A. Kiršteins. Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Ārlietu ministrijas uzdevums ir rūpēties par šo tautu, par šo zemi, par šo valsti, izmantojot ārlietas tautas labklājības celšanai... vai mūsu zeme nav iztirgota svešu zemju vēja parkiem, vai valsts rūpējas par latviešiem un saviem pilsoņiem, vai mēs dzīvojam labklājībā?

Tikko čehi pasludināja... viņu Senātā nobalsoja pret Stambulas konvenciju. Ko mēs darām? Vai mēs gadījumā neatvērām vārtus no divu miljardu iedzīvotāju valstīm, kur vecāki tradicionāli noslēdz laulību līgumus starp meitenēm un zēniem... jo mums ir ierakstīts, ka, ja viņi protestē, tad viņiem ir jādod iebraukšanas atļaujas? Čehi nobalsoja “pret”. Labi.

Šodien ar interesi noklausījos visas runas, un personīgi man likās – kāda trešā daļa bija tādi kā reklāmas sludinājumi: cik jauka ir Eiropas Savienība... un kurš pirmais aizskries... konkurencē... uz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Un es viņus saucu par tādiem, nu, rāpotājiem uz Briseli – bez kaut kādas sajēgas, bez analīzes, bez spējām kaut ko jēdzīgu pateikt. Bet es negribu nevienu kritizēt.

Es jums, cienījamie, godājamie deputāti, cienījamās dāmas un kungi, nolasīšu Eiropas Padomes deputāta no Polijas Rišarda Legutko, kurš pārstāv Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu, tikko teikto (jūtūbā to var noklausīties, ja kāds gribēs, es iedošu saiti)... viņš saka tā: “Eiropas Parlaments nodarīja lielu kaitējumu, uzskatot, ka pārstāv kopīgu Eiropas dēmosu, bet faktiski ir pārvērties par balsošanas mehānismu, uzspiežot tā saukto Eiropas projektu, kas ir svešs miljoniem vēlētāju. Eiropas Parlaments ir dzinējspēks kreiso idejām, kas ar neiecietību un milzīgu niknumu vēršas pret citādi domājošiem. Eiropas Parlaments pārkāpj dalībvalstu suverenitāti, piemēram, piespriež sankcijas konkrētām Eiropas dalībvalstīm. Tas ir izvērsies masīvas, birokratizētas, centralizējošas sistēmas izveidē, kas pārsniedz savas pilnvaras bez vēlētāju mandāta.” Kā tad tā? Tad, kad dibinātāji – Adenauers un Šūmans – nodibināja šo Ogļu un tērauda kopienu, katrai valstij tika uzsvērta tās suverenitāte. Bet soli pa solim, līdz 1993. gada Māstrihtas kritērijiem, mēs esam nonākuši līdz dažādiem tiesiskiem jautājumiem ar nepārtrauktu iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās.

Godājamais Kariņa kungs, tieši šogad paiet 10 gadi, kopš iestājāmies eirozonā. Es jūs apsveicu! Sasniegumi milzīgi! Beidzot mēs esam ieņēmuši pēdējo vietu – pēc tikko publicētās Eiropas Centrālās bankas statistikas... kura katru gadu publicē eirozonas valstu mājsaimniecību turīgumu... šajā jēdzienā ir iekļauts akciju skaits, naudas depozīti, nekustamie īpašumi (nevis iznomātie dzīvokļi). Latviešiem ir labs vārds “turīgums” (“wealthy” vai kaut kādu citu svešvārdu nelietosim). Es negribu teikt, ka mums, Latvijai, vajadzētu būt kā Luksemburgai – 740 tūkstošiem uz vidēju mājsaimniecību vai kā Eiropas Savienības vidējam turīgumam – 150 tūkstošiem, vai kā trūcīgās, parādu nomāktās Grieķijas... 98 tūkstošiem, bet kāpēc Igaunijā vidējais turīgums ir 86 tūkstoši mājsaimniecību... kopējais īpašumu skaits? Kāpēc Lietuvā ir 69 tūkstoši? Kāpēc Latvija ir pēdējā vietā ar 37 tūkstošiem? Protams, vēl paliek... pēc kā censties. Bet es runāju par eirozonas valstīm.

Tātad kā mums ir izdevies ieņemt šo pēdējo vietu? Ārlietu ministrija, es domāju, to zina vislabāk, Kariņa kungs. Kaut kā... apstākļu sagadīšanās dēļ jūs bijāt premjers pēdējos četrus gadus, un tieši šie pēdējie četri gadi bija izšķirošie. Te gan jāteic, ka viss sākās 2011. gadā, kad vēlēšanās ar 26 balsīm uzvarēja dīvains veidojums, kurš izjuka pirmajā dienā un kurš saucās “Zatlera Reformu partija”, un Vienotība ar 23 balsīm. Nu tad paņēma vēl klāt drusciņ zemniekus.

Jau uzreiz, tai pašā un nākamajā dienā, izveidojās tā sauktais Olšteina sešinieks, kuram tika uzticēta dzelzceļa satiksme. Un pirmais darbs bija lauzt līgumu ar “Stadler” firmu, kura jau bija sertificējusi vilcienus ziemeļu klimatam (Alpos līdz mīnus 40 grādiem!). Šie vilcieni jau bija izstrādāti, pārbaudīti un sertificēti Igaunijai. Šis līgums tika lauzts, pēc tam vairākus gadus sekoja tiesāšanās, un tika noslēgts līgums ar “Škoda Vagonka”, kuri neko šim reģionam nebija projektējuši, kuri klimatiskajos apstākļos līdz mīnus 30 vai līdz mīnus 20 grādiem vispār nezināja, kādiem vilcieniem jābrauc, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir.

Bet, lai nokļūtu pēdējā vietā, godājamie deputāti, dāmas un kungi, ir izmisīgi jācenšas. Tātad pirmais sitiens pēc tam, kā mēs zinām, bija tā saucamais finanšu “kapitālais remonts”, vai ne, Kariņa kungs? Mēs sniedzām finanšu pakalpojumus tūkstošiem cilvēku, divreiz lielākā apjomā nekā Igaunija vai Lietuva. Tātad pēc šī finanšu “kapitālā remonta” mēs esam noslīdējuši uz vietu... kad lielākā daļa uzņēmumu uzskata, ka tie dienas vai divu dienu laikā var atvērt savus kontus Lietuvā vai Kiprā, vai Maltā, bet nevar to izdarīt Latvijā. Jums, protams, Kariņa kungs, ar to nav nekāda sakara.

Nākamais sitiens bija kovids, kad mēs slēdzām miljoniem līgumu, aizņemdamies naudu un pirkdami nevienam nevajadzīgas zāles no ārzemēm. Tai pašā laikā zviedru uzņēmumi strādāja, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir.

Bet tad laikam mēs vēl nevarējām to pēdējo vietu ieņemt, vajadzēja vēl vienu sitienu – zaļo kursu. Un tad, Kariņa kungs, jūsu ministrs Plešs aizbrauca uz Briseli, nesaskaņojot ne ar Saeimu, ne ar Latvijas vēlētājiem, un parakstīja vienošanos, ka mēs “aizliedzam” kūdru 2030. gadā, saņemot kaut kādus santīmus, nē, piedošanu, kaut kādu 150 eiro kompensāciju, ja Latvijas lauksaimnieki, eksportējot kūdru uz ārzemēm, gadā saņem pie 270 miljoniem. Tātad, ja reizinām ar 10... tai kompensācijai bija jābūt starp divarpus un trim miljardiem. Tā ir valsts nodevība vai nav? Vai tā ir muļķība? Vai tā vienkārši ir nespēja matemātiski sarēķināt? Kariņa kungs ir valodnieks (es paskatījos), protams, matemātika tur tā...

Bet ar to arī vēl nekas nebeidzās. Ģeniālākais lēmums, ko ir pieņēmis Eiropas Parlaments, – 2035. gadā aizliegs ražot iekšdedzes auto. Kāpēc? Izrādījās, nav padomājuši, ka ķīnieši elektroautomobiļus sāka ražot jau 20 gadus pirms tam un viņu tehnoloģijas mēs nevaram sasniegt. Un kas notiek? Mēs tikko bijām Ķīnā un redzējām... Tāda interesanta firma, kura ražo “Mercedes-Benz” parkošanās sistēmas, “BMW” parkošanās sistēmas, “Audi”, “Volkswagen” parkošanās sistēmas... nabaga “Volkswagen” nospļāvās, ka neko nevar izdarīt, un nopirka ķīniešu firmas autoražotāja “XPeng” akcijas. Mēs maksājam sodus... liksim maksāt mazajiem zemnieciņiem ar dīzelīšiem sodus, ka viņi nav iegādājušies elektroautomobili? Kas tas ir? Tā ir nacionāla nodevība vai nav? Vai tā ir muļķība?

Nākamais. Kas ir zaļais kurss? Tas ir fantastisks stāsts, ka 0,04 procenti, tas ir, četras CO2 molekulas starp 10 tūkstošiem citu gāzu molekulu, rada globālo sasilšanu. Man liekas, es jau iepriekšējā Saeimā rādīju Kariņa kungam Latvijas Universitātes profesora Āboltiņa grāmatu par globālo sasilšanu, kurā viņš raksta, ka Grenlandes ledāju urbumos 40 tūkstošu gadu griezumos ir bijušas, minimums, 11 globālās sasilšanas bez cilvēku darbības. Vai tiešām divpadsmitā globālā sasilšana tik ļoti būs atkarīga no cilvēkiem?

Ir izveidota tāda organizācija – globālā klimata izmeklēšanas grupa. Uz šo brīdi tajā ir parakstījušies apmēram 1900 zinātnieku. Tur ir dažādi Nobela prēmijas laureāti, ļoti daudzi ir no ASV, ir vairāk nekā 400 tādi, kas strādā NASA sistēmā, kas vēro šos procesus. Un ko viņi paziņo? Viņi paziņo, ka sasilšana notiek lēnāk, nekā paredzēts, klimata modeļi par ledāju kušanu ne Himalaju kalnos, ne Grenlandē nepiepildās. CO2 jeb ogļskābā gāze ir augu barība, un bez ogļskābās gāzes nav nekādu dzīvības formu, un tā ir visa dzīvā pamatā. Globālā sasilšana neizraisa katastrofu. Tieši otrādi – palielinoties CO2, pieaug raža, samazinās tuksnešu platība (to rāda satelīta sakari), un tā tālāk.

Nobela prēmijas laureāts Džons Klausers, kurš 2022. gadā saņēma prēmiju fizikā par darbu kvantu mehānikas jomā, arī pievienojās šai zinātnieku organizācijai. Viņš raksta (citēju): “Populārais stāsts par klimata pārmaiņām atspoguļo bīstamu zinātnes sagrozīšanu, kas apdraud pasaules ekonomiku un miljardiem cilvēku labklājību. Kļūdaina klimata zinātne ir pārtapusi par masveida šokējošu žurnālistisku pseidozinātni. Savukārt pseidozinātne ir grēkāzis, kas tiek izmantots, lai izskaidrotu ar to dažādas nesaistītas problēmas. To veicina maldīgu uzņēmējdarbības mārketingu aģenti, politiķi, žurnālisti, valdības aģentūras un vides aizstāvji. Īstas klimata krīzes nav. Tomēr ir cita reāla problēma, kas saistīta ar pienācīgu dzīves līmeņa nodrošināšanu lielajam pasaules iedzīvotāju skaitam un ar to saistīto enerģētikas krīzi. Pēdējo nevajadzīgi saasina kļūdaina klimata zinātne.”

Tagad vēl viens sitiens – procentu likmes un to celšana. Mēs zinām, ka pievienošanās eirozonai likvidēja Latvijas iekšējo spēju ietekmēt saimniecisko attīstību ar monetārās politikas palīdzību, kā to dara poļi un zviedri. Rezultātā Latvijas mazumtirdzniecības ķēdes nonāca ārzemnieku rokās, izveidojās tā saucamie oligopoli – tirdzniecības veids, kur neliels skaits īpašnieku vienojas par pakalpojumu cenu, ko uzspiež pircējiem, apejot konkurenci. Sevišķu bezkaunību demonstrē ārvalstu banku īpašnieki, uzspiežot augstākos kredītprocentus Eiropas Savienībā, maksājot viszemākos procentus noguldītājiem. Kredītlikmju celšana sagrauj mazo un vidējo uzņēmējdarbību un tiek pamatota ar EURIBOR likmju celšanu, noklusējot, ka Latvijas bankām nauda nav jāaizņemas Eiropas Centrālajā bankā... Latvijas iedzīvotāju noguldījumi pārsniedz izsniegto kredītu apjomu.

Eiropas Savienības saimniecisko nespēju, Kariņa kungs, īstenojot neapdomātas kreiso fantazētāju idejas, visspilgtāk nodemonstrēja nesenā enerģētiskā krīze. Latvija ar savu Inčukalna gāzes krātuvi, trim HES, diviem jaudīgiem TEC, miljoniem kubikmetru neizmantotas koksnes un kūdras varētu uzturēt nemainīgi zemākās elektrības un apkures cenas ja ne pasaulē, tad Eiropā, bet saņem lielāko cenu kāpumu. Savukārt zviedri, laikam jau gudrāki cilvēki, likvidēja klimata ministriju un paziņoja, ka iegūs urānu un būvēs atomelektrostacijas.

Tas ir sastrādāts kopā ar Eiropas Komisiju, starp citu, arī ar komisāru Dombrovski. Bet es saprotu, ka jūs netaisāties atkāpties, vai ne, pēc šīm muļķībām...

Tad es turpināšu. Nākamais. Nedaudz par globālo politiku un Latviju. Tur es pilnīgi piekrītu, man liekas, tā ir vienīgā vieta, kur es piekrītu, ko Ārlietu ministrija darīja pareizi, – runājot par Ķīnu, tā saka, ka tas ir grūts partneris. Mums ir jāsaprot – ar viņiem... lai viņi šeit nespiego, lai viņi mūs neapmāna, neuzpērk kaut ko tur, kā dažās zemēs ir gadījies. Un tad es skatos: Indija – pagājušajā gadā IKP pieaugums 72 procenti, Ķīna – 5,2, nu, tur ir pilnīgs sabrukums Ķīnā... saprotiet paši, ASV – 3,5, un “lieliskā” Eiropa, kā parasti, – ap nulli, varbūt 0,5, vai ne... vai mīnus 0,5, nu Eiropa pašreiz ir ap nulli. Tātad ar ko tirgosimies? Ar Indiju? Bet – tavu nelaimi! – viņi šausmīgi tirgojas ar Krieviju. Nedrīkst! Tad ar ASV. Bet, es skatos, ASV pirmā vieta preču iepirkšanā no Ķīnas un trešā vieta eksportā. Johaidī, kā tā? Nu labi, paliek Ķīna.

Paskatījāmies, Latvijai apgrozījums pagājušajā gadā tuvojās jau pusotram miljardam, Eiropas Savienībai – kaut kur vienam triljonam. Ningbo osta apgroza vienu miljardu 350 miljonus tonnas, bet, nu, mums tas tā, vai ne? Viens miljards 350... Mums pašiem taču ir kaut kādi 60 miljoni... bija ziedu laikos, tagad, es skatos, ap 40 miljoniem – Rīgas ostā. Bet tur – kaut kāds miljards 350 miljoni. Un šī pilsēta sarīko starptautiskajā izstāžu centrā (kas ir 10 reižu lielāks nekā Ķīpsalā)... un kur atbrauc uzņēmēji no uzņēmumiem, kuru kapitālā vērtība ir no 50 līdz 100 miljardiem... un Latvijas vēstniece Pekinā saka: “Parādīsim pigu viņiem!” un neaizsūta pat kādu savu vietnieku uz šo izstādi. Labi, ka tur ieradās mūsu deputāti ar uzņēmējiem, kas kaut kā to situāciju glāba. Bet es saprotu, ka tas ir aizliegts. Es tikai nesaprotu, kā mazā Igaunija, kurā ir tikai 1,3 miljoni iedzīvotāju, pagājušajā gadā eksportēja uz Ķīnu aptuveni par 28 procentiem vairāk nekā Latvija.

Nākamais. Par Ārlietu ministrijas varbūt... pēdējo tādu darbību. Es atbalstu Dombrovska kunga, kurš bija nesen Ķīnā, teikto, ka mums tiešām ir jātirgojas, mums ir jāpaņem viņu nauda, un katra juaņa, katrs dolārs, katrs eiro, ko ķīnieši atdod igauņiem, poļiem vai lietuviešiem...

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, laiks...

A. Kiršteins.... mums jāiebāž savā kabatā. Es ar to beidzu...

Tā ka Lagarda vēl no Starptautiskā valūtas fonda, Laiena no Eiropas Komisijas, Vācijas ārlietu ministre, ASV prezidents Baidens (Starpsaucieni; starpsauciens: “Laiks!”)... bet mūsu Ārlietu ministrija mierīgi uzspļauj.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

A. Kiršteins.... man apvienojāt laikus?

Sēdes vadītāja. Jā, pašā sākumā.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Edvīnam Šnorem.

E. Šnore (NA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Cienījamais ārlietu ministr! Nesen Briselē ārlietu ministrs uzstājās ar runu, runāja par karu Ukrainā, un tur viņš uzsvēra trīs vārdus – miers caur spēku. Tie, kas ir piedzīvojuši astoņdesmitos gadus, varbūt atceras, ka tā bija tāda slavena frāze Ronalda Reigana izpildījumā, viņš toreiz formulēja politiku iepretim PSRS – miers caur spēku. Nenoliedzami, tā ir ļoti pareiza un visādā ziņā lietderīga politika, taču, ja mēs iepazīstamies ar to politiku, ko realizē ārlietu ministrs, redzam, ka tā ir diezgan tālu no tās, ko savulaik īstenoja Ronalds Reigans.

Ārlietu ziņojumā ar trekniem burtiem ir rakstīts šāds teksts: “Krievijas agresija pret Ukrainu ir būtiski mainījusi Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības, divpusējā sadarbība ar Krieviju ir apturēta pilnībā vairākās jomās vai arī samazināta līdz minimāli nepieciešamajam līmenim,” bet ko mēs redzam realitātē? Prezidents Rinkēvičs vakar sauca šādus skaitļus: Latvija importējusi Krievijas produktus 280 miljonu eiro vērtībā, tas ir vairāk nekā... divas reizes vairāk nekā Lietuva un gandrīz 10 reižu vairāk nekā Igaunija. Tātad Latvija turpina importēt Krievijas produktus, Krievijas graudus, tostarp tādus, kas ir zagti Ukrainas okupētajās teritorijās, tātad turpina šādā veidā pelnīt naudu, kas, manuprāt (un ne tikai, manuprāt), ir visnotaļ nožēlojami.

Jā, īstermiņā, iespējams, kāds biznesmenis nopelna, bet ir pilnīgi skaidrs, ka ilgtermiņā tas kaitē Latvijai, tas grauj Latvijas reputāciju un veicina atkarību no Krievijas, tas arī rada drošības riskus, līdzīgi kā savulaik termiņuzturēšanās atļauju tirgošana krieviem apmaiņā pret nekustamo īpašumu. Desmit gadus ārlietu ministra partija Jaunā VIENOTĪBA nevarēja šo praksi – visnotaļ apšaubāmo biznesu ar Krieviju – izbeigt. Tagad redzam, ka nevar nekādi izbeigt biznesu ar Ukrainā zagtajiem graudiem. Kādu signālu tas sūta Ukrainai? Kādu signālu Ukrainai sūta fakts, ka Latvija divus gadus nevar atņemt pilsonību Avenam – cilvēkam, kas, ukraiņu skatījumā, palīdz Putinam finansēt karu un kas tagad arī tiesāsies ar Ukrainu, mēģinās no Ukrainas piedzīt naudu? Avens ir Eiropas Savienības un Amerikas sankciju sarakstā. Nav īsti skaidrs, kas traucē ārlietu ministram, kurš ir melnajā sarakstā iekļāvis desmitiem Krievijas pilsoņu, vērsties pie Latvijas drošības iestādēm un izskaidrot tām Latvijas dubultpilsoņa, tātad Latvijas un Krievijas pilsoņa, Avena ārpolitisko lomu, viņa darbību un, pats galvenais, viņa darbības sekas, un beidzot šo jautājumu atrisināt.

Ārlietu ministriju un Iekšlietu ministriju kontrolē viena partija – Jaunā VIENOTĪBA. Tātad neviens netraucē, neviens nekavē, neviens šķēršļus neliek. Visas kārtis ir rokās. Saeima ir atbilstoši pat izmainījusi likumus, tātad viss ir sagatavots. Aicinām šo jautājumu beidzot atrisināt.

Nākamais – Krievijas mediji Latvijā. Ārpolitikas ziņojumā ir rakstīts: “Latvija ar nevalstisko organizāciju atbalstu turpina sniegt palīdzību neatkarīgajiem medijiem un mediju darbiniekiem, kas ir bijuši spiesti pamest Krieviju.” Te jāpiebilst, ka viņi ir... daži no tiem ir bijuši spiesti pamest jau arī Latviju, tā kā pārkāpa šeit pieņemto kārtību un noteikumus. Viens otrs no šiem medijiem nevarēja atturēties just līdzi Krievijas armijai. Un arvien biežāk šeit ataicināto krievu mediju sižeti, ja skatāmies, atgādina Krievijas propagandu, attēlojot nežēlīgo Latviju, kas dara pāri nabaga krievu pensionāriem.

Es esmu teicis to jau iepriekš un atkārtošu vēlvienreiz: uzskatu, ka tā bija ļoti liela Ārlietu ministrijas kļūda – organizēt šo krievu mediju pārcelšanos uz Latviju un pēc tam arī noslepenot šo uzaicināto sarakstu. Sabiedrībai ir tiesības zināt, kas, no kurienes un kādā skaitā šeit ir uzņemti. Aicinu Ārlietu ministriju publiskot šo informāciju.

Un visbeidzot pēdējais – migrācija. Ārpolitikas ziņojuma sadaļā “Sabiedrības līdzdalība” ir minēts, ka migrācijas jautājums 2023. gadā bija viens no galvenajiem... viena no galvenajām prioritātēm... viena no galvenajām aktualitātēm Eiropas Savienībā, un tā tas patiešām bija. Mēs atceramies, ka Polijā bija referendums par šo jautājumu, arī Latvijā tas tika ļoti aktīvi apspriests dažādās platformās. Bet, ja mēs paskatāmies ārlietu ziņojumā, tad faktiski nekas par šo tēmu vispār nav teikts. Nu, katrā ziņā es nevienu vārdu nevarēju atrast.

Tātad – kāda ir Ārlietu ministrijas pozīcija attiecībā uz migrācijas kvotām, par ko bija diskusija veselu gadu? Fakts, ka nekas nav minēts ārlietu ziņojumā par to, dara bažīgu, un tas liek domāt, ka Ārlietu ministrija, iespējams, atbalsta šīs Eiropas Komisijas iniciatīvas, bet vienkārši tā ir tāda nepopulāra lieta, un tāpēc arī ziņojumā nekas par to nav rakstīts. Tāpēc lūgums ārlietu ministram nākt un izstāstīt, kāda ir Latvijas pozīcija par rosinātajām migrācijas kvotām.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Andrim Kulbergam.

A. Kulbergs (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministra kungs! Izlasot ziņojumu, man trūka konkrētības, tieši konkrētības, kas risinātu prioritārus Latvijas jautājumus... Latvijas jautājumus ārpolitikā. Un šinī gadījumā konkrētus.

Es pilnībā piekrītu, ka Ukrainas atbalsts mums ir jāturpina. Tur nav nekādu runu. Lielo valstu nostājas maiņa vai viņu viedokļu stingrāka pozīcija ir jāmaina, mums jācenšas to izdarīt. Bet Krievijas karš Ukrainā sen vairs nav karš par Ukrainu, bet Krievijas pieteikums īstenot savas imperiālista ambīcijas, un to diemžēl, kā mēs redzam, atbalsta arī Krievijas tauta, jo 400 tūkstošus bojāgājušo nevarētu tā vienkārši akceptēt tauta, kas neatbalsta karu. Baltija ir imperiālista ēdienkartes otrajā pozīcijā, un Krievija, uzsākot karu, mums ir uzlikusi “Putina kara nodokli”. Apdraudējums maksā Latvijai un arī Eiropas Savienības agresora kaimiņu... robežvalstīm visdārgāk. Mēs par to maksājam... Diemžēl, atrodoties blakus, “Putina nodokli” mēs maksājam visdārgāk, un tas ir izmērāms. To vislabāk varējām izjust tieši rekordaugstās inflācijas kāpumā, ko izraisīja tieši energoresursu jautājums. Bet to arī var izmērīt uz katru iedzīvotāju, visvairāk... vislabāk to parāda... un izmērāms tas ir tieši finansiālā riska novērtējumā. Mēs maksājam par procentu vairāk par mūsu aizņēmumu – gan valsts parādu, gan privāto parādu –, un tie ir aptuveni 200 eiro katram iedzīvotājam gadā. Tā ir šī “Putina nodokļa” minimālā maksa.

Mēs diemžēl pavirši izturamies pret savas drošības jautājumu, un tieši, es domāju, energodrošības jautājumu, tieši pašpietiekamību energonodrošinājumā, jo mums īsti nav stratēģijas un nav plānu. Un 5. janvāris diezgan labi parādīja šo ievainojamības iespēju ne tikai Latvijai, bet Baltijai kopumā, reģionam, un tas nozīmē, ka gatavību BRELL loka atslēgšanai, balansēšanai... šie jautājumi ir jāskata kopā ar Baltijas kolēģiem. To ļoti labi varējām redzēt Baltijas Asamblejas konferencē, ko es vadīju, kur bija starp trīs valstīm... gan no ministrijām un ekspertiem... Ir skaidrība, ka mums ir jābūt kopējai Baltijas stratēģijai, nevis Latvijas, Igaunijas – atsevišķām... Kopējai, jo mēs esam viena kopīga sala daudzos no gadījumiem, kad mēs atslēgsimies no Krievijas energotīkla.

Un tas jautājums uzreiz paver tālākas lietas. Mēs redzam, cik ļoti mēs attīstām atjaunojamos resursus – vēja, saules... To daudzums stipri pārsniedz to, cik patiesībā šos produktus mēs, Baltijā, patērējam. Un tas automātiski aiz sevis velk jautājumus par starpsavienojumiem. Ja mums nav starpsavienojumu (un Latvijai tāda nav), mums par to ir jārūpējas, lai enerģijas pīķī būtu, kur likt šo enerģiju, kur to eksportēt. Vai arī mums jārisina uzkrāšanas jautājumi, balansēšanas jautājumi, un bāzes jauda ir tā, kuras iztrūkst Baltijā visvairāk, diemžēl dēļ Lietuvas kolēģiem un arīdzan Igaunijas kolēģiem. Nu, mums jāstiprina tīkli, ja mēs to visu gribam. Ar to es gribu teikt, ka tās ir nopietnas finanšu investīcijas – tie ir divi līdz trīs miljardi, kas ir jāinvestē enerģētikā.

“Rail Baltica” no civilā komercprojekta, infrastruktūras projekta, šobrīd ir pārtapis par ļoti būtisku militāru projektu ar stipri lielāku nozīmi. No 1,98 miljardiem eiro tas ir pārtapis nu jau par 8,5, kā pats projekta īstenotājs (Nav saklausāms.)... vai izpildītājs, ka tas nebeigsies zemāk par 15 miljardiem. Tie ir 2–3 miljardi Latvijas valsts līdzfinansējuma, kas ir nepieciešams. Šinī gadījumā ārpolitikā mums ir nopietni jārunā, ka starp Igaunijas, Lietuvas, Latvijas un Polijas kolēģiem... mēs ejam pie Eiropas Savienības un sakām, ka šis ir stratēģisks Eiropas Savienības ārējās robežas stiprināšanas jautājums un ka tas ir jāfinansē pavisam savādāk, nevis kā vienkāršs civilprojekts un civilobjekts.

“Via Baltica” maģistrāle, kas vienmēr ir bijis (Padomju Savienībā) vājš jautājums – savienojums starp ziemeļiem un dienvidiem. Šis arī ir militāri būtisks drošības jautājums – kad mums ir izbūvēts... Mēs esam vājais posms. Igauņi un lietuvieši nopietni būvē un pabeigs laikā, savukārt mums šeit ir iztrūkums. Arī tās ir investīcijas un ieguldījums.

Vienlaicīgi mēs redzam – mums jāiegulda mūsu aizsardzībā, ko mēs darām. Tie arī ir miljardi. Bet tas līdzi... šī visa mūsu atrašanās un ģeopolitiskā situācija pavelk līdzi jautājumu par to, ka mums jāstiprina un jāuztur kā infrastruktūra ostas un dzelzceļš. To mēs arī labi redzam.

Vienlaicīgi visas šīs infrastruktūras investīcijas un uzturēšana, plus “Putina nodoklis”, kas mums izmaksā katram dārgi, var beigās izrādīties par lielāko drošības apdraudējumu mūsu ekonomikai.

Un investīcijas. Bez investīcijām nav iespējams paveikt visus šos projektus vienlaicīgi, to nevar pavilkt Latvijas ekonomika viena pati, un tieši tāpēc šeit ir... mums ir jābūt investoru piesaistei. Un tā paliek arvien grūtāka un grūtāka šajos ģeopolitiskajos apstākļos.

Krišjānis Kariņš teica ļoti būtiskus vārdus. Lai investoram būtu interese, lai viņš šeit nāktu, ir jābūt skaidrai stratēģijai un skaidram plānam, lai viņam būtu šeit interese un izpratne, ka viņš šeit ir gaidīts. Bet investoriem neder vārdi vai deklarācijas, bet gan darbi un attieksme. Būtiskākais – attieksme. Ja mēs paskatīsimies vēsturiski, Lietuvā... un vēl datos apskatījos... Lietuvā būtiskākais investors... vai kas ir tipiskais investors Lietuvā... ir poļi, Polija. Polijas investors aiz sevis nes tieši industriju – ražošanu, ķīmisko industriju, naftas industriju. “Orlen”. Tātad arī tirdzniecību.

Savukārt Igaunijā lielākais, būtiskais... kas atšķiras starp pārējām valstīm... izteiktākais investors ir Somija. Somija aiz sevis nes zināšanas, tehnoloģijas, arī korporatīvo pārvaldību.

Bet, ja mēs paskatīsimies Latvijas lielāko investoru, ne lielāko, atvainojos... atšķirīgo investoru, kas šeit investē visvairāk no trīs Baltijas valstīm, tad tā ir Krievija – un diemžēl vēl joprojām. To labi redz, ka šīs investīcijas ir migrējušas uz Maltu un Kipru, bet tāpat Krievija vēl joprojām ir liels investors Latvijā, kas tā nav Lietuvā un Igaunijā. Bet – ko aiz sevis nes Krievijas investors? Aiz tā nav pievienotās vērtības. Krievijas investīcijas nes uzsvaru uz korupciju.

Tāpēc ir jāmaina šis investīciju partneris. Ir skaidrs, ka šīs Krievijas investīcijas ir toksiskas šobrīd un nav dzīvotspējīgas ilgtermiņā, tāpēc mums ir jāpiesaista investors, stratēģiskais investors papildus no citurienes. Un tas ir ārvalstu... ārpolitikas darbs un ministra darbs. Vai tas ir no Polijas vai Francijas, vai Vācijas, bet mums ir nepieciešams stratēģiskais investors, kas aiz sevis pavelk arī banku sektoru. “Luminor Bank” paziņojums par pārdošanu nav labs signāls.

Ārlietu ministram ir jāpanāk Eiropas Savienības atbalsta mehānisms Latvijai kā Eiropas Savienības ārējās robežas valstij pie agresora, ir jāstiprina drošība šādā veidā. Un jāpanāk Eiropas Savienības garantijas investoriem, kas būtu ieinteresēti šeit investēt šobrīd šajos ģeopolitiskajos apstākļos. Igaunijas “Bolt” īpašnieks, miljardieris, lielākais miljonārs Markuss Villigs pateica: tieši drošības jautājums ir tas, kas atbaida investorus. Apziņa par drošību ir tas, kas palīdzēs investoriem būt ieinteresētiem.

Un jāpiesaista stratēģiski investori enerģētikā... skaidri tirgus noteikumi... piesaistot arī banku partnerus... reālus, taustāmus darbus. “Putina nodokli” un investoru atturību var risināt, tikai stiprinot drošību. Un tā drošība ir militārā drošība, ražošanas industrija, enerģētiskā drošība un finansiālā drošība ar banku sektora stiprināšanu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Jana Simanovska.

J. Simanovska (PRO).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministra kungs! Kolēģi deputāti! Man bija patiess prieks šorīt klausīties ārlietu ministra ziņojumu. Es domāju, tā ir ļoti laba un vērtīga tradīcija. Šī ziņojuma lielākā daļa bija veltīta drošībai, pamatā saistībā ar Krievijas agresijas novēršanu, kas ir ļoti svarīgs, mūsu neatkarībai nozīmīgs uzdevums.

Cits ļoti nopietns, bet varbūt ne tik pamanāms mūsu drošības apdraudējums ir pieminēts retāk. Lai gan 2023. gadā... 2023. gads ir bijis karstākais cilvēces vēsturē, proti, klimata krīze.

Mēs šodien dzirdējām dezinformāciju par klimata krīzi Kiršteina kunga runā, un es ļoti augsti vērtēju to, ka Ārlietu ministrija savu politiku veido, balstoties zinātnē. Citi vides jautājumi ziņojumā ir pieminēti garāmejot, lai gan tieši vides aizsardzība ir joma, kur starptautiskā sadarbība ir ļoti svarīga, jo mūsu planēta nav bezgalīga, mūsu zemei ir robežas. Bioloģiskās daudzveidības izzušana vispār nav pieminēta, lai gan bioloģiskā daudzveidība ir ļoti būtiska ekosistēmu labklājībai, kas veido mūsu vidi, dzīves telpu un nodrošina mūs ar iespēju audzēt pārtiku un pabarot sevi.

Krievijas agresijas un izraisītā kara dēļ Ukrainas ciešanas ir neizmērojamas – simtiem tūkstošu nogalināto un ievainoto, gandrīz 20 tūkstoši bērnu ir nozagti, deportēti uz Krieviju un spiesti augt viņiem naidīgā vidē, sagrautas pilsētas, mājas, simtiem tūkstoši kvadrātkilometru mīnētas zemes – trīs Latviju izmērā. Tas ir baismīgs ekocīds.

Latvija to apzinās un nopietni strādā Ukrainas atbalstam gan valstiskā, gan pilsoniskā līmenī. Mēs, Latvija, rādām lielu sapratni par notikumiem savā reģionā, atbalstu Ukrainai, atbalstu citu Eiropas valstu, piemēram, Moldovas, tiesībām uz demokrātiju, neatkarību un attīstību, mēs atbalstām baltkrievu demokrātiskos spēkus. Mēs esam valsts, kas spēj būt līdere savā reģionā, un man ir patiess lepnums to apzināties. Tomēr, kandidējot uz ievēlēšanu ANO Drošības padomē uz 2026. un 2027. gada termiņu, mums ir jāpierāda, ka mēs domājam ne tikai par savu un sava reģiona drošību, bet arī citām valstīm. Mums ir konsekventi jāiestājas par cilvēktiesībām. Ja gribam tikt ievēlēti, ir jārāda ne tikai vēlme aizstāvēt mūsu intereses, bet arī spēja palīdzēt citiem, sadzirdēt citus.

Krievijas agresīvais karš mums ir parādījis, cik svarīga ir starpvalstu sadarbība, aizsargājot drošību, cik mums ir svarīgi, ka mūs saprot ne tikai tuvākie kaimiņi, bet arī citas valstis. Es ar prieku to lasu ziņojumā.

Klimata krīze burtiski apdraud Okeānijas valstis. Tām draud pazušana okeāna viļņos. Mums ir svarīgi pierādīt, ka mēs to apzināmies un esam gatavi ieguldīt klimata krīzes novēršanā. Mēs neatradīsim citās valstīs dzirdīgas ausis, stāstot par mūsu problēmām, ja ignorēsim šo valstu problēmas.

Arī mēs, deputāti, tiekamies ar citu valstu parlamentāriešiem dažādos formātos un esam gatavi dot savu ieguldījumu Latvijas interešu pārstāvēšanā, tomēr – un es vēlos to uzsvērt īpaši – tam ir jābūt ciešā sadarbībā ar mūsu diplomātiskajiem dienestiem, Ārlietu ministriju un valsts politiku.

Vēlos pateikt paldies ierēdņiem un darbiniekiem par palīdzību ārvalstu vizīšu sagatavošanā, organizēšanā un informēšanā. Ļoti, ļoti augstu vērtēju jūsu palīdzību, informāciju un profesionalitāti.

Mēs neesam lielvalsts, bet mums ir, ko piedāvāt citām valstīm, un tā ir mūsu izpratne par mazu valstu problēmām un drošību, mūsu iestāšanās par citu tautu tiesībām, par cilvēktiesībām, par demokrātiju, tiesiskumu, par tīru vidi un dabu.

Un vēl – mums jāiestājas pret kara noziegumiem neatkarīgi no vietas, kur tie notiek. Mums ir daudz uzstājīgāk jāsignalizē, ka mums nav pieņemami civiliedzīvotāju upuri, sevišķi imperiālistiskos karos kā Krievijas pilna mēroga iebrukumā Ukrainā. Tomēr mēs nevaram aizmirst arī cilvēku, iedzīvotāju upurus Izraēlā, Gazā un arī Rietumkrastā. Šajā reģionā ir nepieciešams miers, ko varēs panākt tikai ar uguns pārtraukšanu, humānās krīzes novēršanu un visu gūstekņu atbrīvošanu.

Mums ir jārāda sava gatavība risināt klimata jautājumus gan ar personisko pieredzi savā valstī, gan palīdzot citām valstīm. Kariņa kungs runā minēja NATO principu: “Sargi sevi pats, un draugi nāks palīgā.” Es vēlos pievienot principu vides aizsardzībā: “Rīkojies atbildīgi pats un iedvesmo draugus rīkoties atbildīgi.” Mums ir jārāda sava gatavība rūpēties par mūsu planētu, aizsargāt tās vidi un bioloģisko daudzveidību. Mēs neesam liela valsts, bet mēs esam taisnīga, gudra un iejūtīga valsts. Mums ir, ko dot citām valstīm.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Vilim Krištopanam.

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētājas kundze! Ministra kungs! Deputāti! Ārpolitikas ziņojumā ir rakstīts par trim pīlāriem. Es gribu pieskarties otrajam, kurš skar Eiropas konkurētspēju un Latvijas ekonomiku.

Diemžēl ne premjers Kariņš, ne ārlietu ministrs Kariņš pēdējos piecos gados nav bijis uzdevumu augstumos. Mēs tiešām esam pārliecinoši pēdējā vietā gan Baltijā, gan Eiropas Savienībā. Tam, kā jau Aleksandrs Kiršteins teica, ir vismaz trīs, vairāk nekā trīs iemesli – tā ir absolūti nemākulīgā valsts pārvaldība kovida laikā, absolūti, absolūti nepareizais “kapitālais remonts”, ko es tūlīt apstiprināšu ar skaitļiem, un ne īpaši pareizā ārpolitika kara laikā.

Svaigi Valsts kases dati. Pagājušo gadu mēs pabeidzām – jau šī Saeima ar pieņemto budžetu 2023. gadam – ar 1,26 miljardu deficītu. Tātad pagājušajā gadā mēs iztērējām par 1,26 miljardiem vairāk, nekā ienācis Valsts kasē. Oficiālais valsts parāds, valdības parāds bija 17,56 miljardi (uz 31. decembri), bet ir jau nācis klāt. Vēl vakar tika izsolītas jaunas parādzīmes par 75 miljoniem ar procentu likmi 3,75. Tas nozīmē, ka 2025. gadā valsts parāda apkalpošana maksās pusmiljardu.

Ārvalstu tiešās investīcijas. Tā, manā uztverē, ir katastrofa. Viens no iemesliem ir “kapitālais remonts”. Ārvalstu tiešās investīcijas: Igaunijā – 35 miljardi, Lietuvā – 34 miljardi, Latvijā – 24 miljardi. Jūs varat iedomāties – mazajā Igaunijā par 10 miljardiem vairāk nekā lielajā Latvijā.

Ja mēs nonākam pie aizsardzības budžeta – vēl viena katastrofa. Kariņš lielās, ka tam, kurš maksā vairāk, vajadzētu kļūt par NATO ģenerālsekretāru. Nu tad Kallasa ir priekšā jums, Kariņa kungs, par 200 miljoniem, jo Igaunijas aizsardzības budžets ir 1,32 miljardi; Latvijas – 1,12 miljardi. Somijas – ieklausieties! – militārais budžets ir seši miljardi. Divu gadu Somijas militārais budžets būs tik liels, cik viss Latvijas valsts budžets kopā. Tā valsts spēs sevi aizsargāt. Somijas militārais budžets šogad ir divas reizes lielāks nekā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kopā. Par ko mēs te runājam?

Tagad mēs nonācām līdz dronu koalīcijai. Smieties vai raudāt? Pirms pāris nedēļām mēs apmeklējām vienu no uzņēmumiem, kurš ir NATO sertificēts, ir NATO katalogā un ražo dronus. Uzņēmuma droni jau sen karo Ukrainā. Tas ir pasūtījis Turcijā, NATO valstī, 1000 mugursomas, lai kareivis var uzlikt uz muguras dronu. Valsts ieņēmumu dienests uzdeva šim uzņēmumam atstiept uz VID visas šīs 1000 somas un parādīt, vai tas nešmaucas, vai tiešām šīs somas ir pirktas Ukrainai. Dronu koalīcija.

“Bloomberg” tikko paziņoja, ka “Blackstone” meklē pircēju “Luminor Bank”. Jūs te runājat par kaut kādas jaunas bankas ienākšanu Latvijā? Nožēlojami.

Tūlīt, tūlīt droši vien nāks nākamais paziņojums. “Citadeles bankas” akcionāri vēl paziņos, ka viņi arī to pārdod. Nav brīnums, ka “SEB banka” tūlīt, kā saka tautas valodā, satīs makšķeres. A jūs runājat par kaut kādu finanšu sistēmas attīstību.

Tagad mēs nonācām līdz Ķīnai. Es saprotu, kāpēc Valdis Dombrovskis būs numur viens Jaunās VIENOTĪBAS sarakstā uz Eiropas Savienību. Tāpēc, ka viņš attapās, ka gan Eiropas Savienībai, gan Latvijai ir ļoti negatīva tirdzniecības bilance ar Ķīnu, un viņš aizbrauca Eiropas Savienības uzdevumā uz Ķīnu ar vienu domu – kaut kādā veidā uzlabot Eiropas Savienības eksportu uz Ķīnu.

Tieši to pašu izdarīja mūsu deputātu grupa sadarbības veicināšanai ar Ķīnas parlamentu, ar kuru kopā brauca uzņēmēju delegācija. Kāds risks? Kādi riski jāizvērtē, lai palielinātu divas vai trīs reizes eksportu uz Ķīnu? Kāds jums būs reģionālais risks, ja jūs eksportēsiet nevis 200 miljonus, bet 600 miljonus preču uz Ķīnu? Tikai tāpēc jau arī notiek šī sadarbība.

Vēstniece Ķīnā neatrod laiku satikties ar parlamenta delegāciju (Kariņa, protams, uzdevumā). Tādus uzreiz vajadzētu atvaļināt. Būsim pie varas, uzreiz tiks atvaļināti no ārlietu dienesta.

Tālāk. Kurš reģions attīstās visvairāk? Āfrika. Mums ir kaut kas Āfrikā? Nekā. Tagad beidzot attapāmies, ka mums vajag... mēs uzturam dārgu vēstniecību Austrālijā... attapāmies, ka Āfrikā mums nav nekā.

Un vēl... kad es te runāju, jūs visi esat tādi izbrīnīti. Es arī saprotu. Tāpēc, ka Kariņš atnāca un pateica, ka mēs sēžam nevis mēslos, bet uz zelta kaudzes. Sabiedriskie mediji turpina to pašu dziesmu un stāsta visiem: “Jā, mēs sēžam uz zelta kaudzes!” Un būs tā, kā bija, kad nomira Staļins – tauta raudāja... nomira Brežņevs – tauta raudāja. Kariņu neievēlēs Eiropas Parlamentā – tauta raudās. Šausmas, katastrofa Latvijā notikusi! Kā mēs bez Kariņa dzīvosim?

Pēdējais. Es jums, valdošajiem, neiesaku Streipa stilā smīkņāt par Donaldu Trampu – kas zina, ka vēlāk nesanāk liet asaras.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ramona Petraviča.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Latvijas ārpolitikai ir jādarbojas Latvijas interesēs. Latvijas interesēs ir jādarbojas visiem svarīgākajiem valsts ārpolitikas veidotājiem – Latvijas Saeimai, Latvijas valdībai, Latvijas ārlietu ministram, Latvijas vēstniecībai un, protams, Latvijas Valsts prezidentam. Taču, kad mēs, Saeimas deputāti, sākam darboties Latvijas interesēs, mēs saņemam pārmetumus no valsts medijiem.

Spilgts piemērs ir deputātu vizīte Ķīnā, no kuras tikko atgriezāmies, un neatceros, ka jebkāda ārvalstu vizīte jebkad būtu izsaukusi tik lielu ažiotāžu. Kāpēc? Kas slikts tika izdarīts? Neiztērējot nevienu eiro no valsts budžeta līdzekļiem, mēs pavērām durvis uz Ķīnu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras uzņēmēju delegācijai.

Vakar sabiedriskajos medijos diplomāte Baiba Braže sacīja, ka attiecībās ar Ķīnu Eiropas Savienībai ir trīs līmeņi: Ķīna ir Eiropas Savienības sistēmiskais konkurents; Eiropas Savienībai ir politiski atšķirīgs viedoklis ar Ķīnu; taču ir trešais – ekonomiskās sadarbības līmenis, kur Eiropai un Ķīnai tirdzniecības apgrozījums ir 2,5 miljardi vienā dienā. Tas ir vienā dienā – vairāk nekā Latvijas un Ķīnas apgrozījums visā gadā. Eiropas komisārs Valdis Dombrovskis ir atzinis, ka ar Ķīnu Eiropai ekonomiski ir svarīgi sadarboties, un tieši to darīja mūsu delegācija – veicināja Eiropas dalībvalstu sadarbību ar Ķīnu. Un tas ir pilnīgi normāli.

Mēs neapšaubījām Eiropas sistēmu un nesaslavējām Ķīnas sistēmu, mēs neapšaubījām Eiropas ārpolitiku, nostāju Ukrainas jautājumā. Mēs īstenojam sadarbību tur, kur mēs to varam un kur tas ir akceptējami no kopējās Eiropas politikas viedokļa, tas ir – ekonomiskajos jautājumos. Vēl vairāk – mēs darījām to, kas ir Ārlietu ministrijas un Latvijas vēstniecības Ķīnā tiešs uzdevums – pārstāvēt Latvijas intereses pasaulē, veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas.

Ārlietu ministrijas 93,4 miljonu eiro lielajā budžetā 2024. gadam lielāko daļu – 57,6 miljonus eiro – veido izdevumi diplomātisko pārstāvniecību darbībai pasaulē. Un minētais “pārstāvēt Latvijas intereses pasaulē, veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas” ir noteikts kā divi galvenie vēstniecību uzdevumi. Tieši to mēs arī darījām, bet Latvijas vēstniece Ķīnā neuzskatīja par vajadzīgu ar mums pat satikties. (Starpsauciens.)

Jautājums: kāda ir atdeve no 57,6 miljoniem, ko Latvija tērē diplomātiskajām pārstāvniecībām? Cik, iztērējot 57,6 miljonus, Latvijas valsts ir ieguvusi atpakaļ eksporta veicināšanas un investīciju piesaistē? Tērējot 57 un vairāk miljonus eiro, var piesaistīt daudz investīciju un gūt lielu ekonomisko labumu Latvijai, ja ir tāda vēlēšanās.

Kas ir Latvijas Ārlietu ministrija? Ja ministrija kā papagailis atkārto tikai kopējos Eiropas ārpolitikas uzstādījumus, kāpēc vajag tērēt desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas? Tad pietiek ar nelielu ministra biroju un preses sekretāru, kas iegūglē un atkārto kopējos Eiropas uzstādījumus. Ministrs skaisti nobildējas kopbildē ar citiem Eiropas ministriem, un viss – Latvijas ārpolitika beidzas. Vai mums vajag šādu ārpolitiku? Ja ar tādu pietiek, tad pusi Ārlietu ministrijas budžeta var nogriezt un ietaupītos līdzekļus atdot pensionāriem vai bērniem ar īpašām vajadzībām. Vienādu frāžu atkārtošanai miljoniem lieli izdevumi nav nepieciešami.

Cik investīciju ir piesaistījusi Latvijas vēstniecība Ķīnā? Apmeklējot pasaulē pēc kravu apgrozījuma lielāko ostu Ningbo, mēs redzējām, ka ar pirmo numuru tiek reklamēta Tallinas osta, tiek reklamēta Gdaņskas osta, bet Latvijas ostas vispār nav pieminētas. Tas ir apmierinošs Latvijas vēstniecības Ķīnā darbs? Tie, kas saka – nevajag sadarboties ar Ķīnu, parasti smagi liekuļo, jo, ja politiķis savā Ķīnā ražotajā aifonā raksta, cik Ķīna ir slikta, tad es viņam nevaru noticēt.

Ārlietu ministrs saka to, ka nevajag apturēt graudu eksportu, jo ar to tāpat mēs nevaram ietekmēt Krievijas ekonomiku, jo mēs esam pārāk mazi un kaitēsim tikai paši sev (citēju): “Visas trīs Baltijas valstis mēs varētu apturēt visu tirdzniecību ar Krieviju. Pat, ja mēs to darītu, tas neietekmēs Krievijas ekonomiku ne par vienu santīmu. Kāpēc? Vienkārši apietu mūsu. Un vēl pie tam, ja mēs neļautu vairs fiziski pārvadāt, teiksim, graudus no Krievijas, tie graudi atradīs citu ceļu, tai skaitā Eiropas tirgū. Un no vienotā tirgus vēl atnāktu ironiskā kārtā atpakaļ mūsu tirgū. Bet tas tikai būtu itāļu makaronu formā vai tamlīdzīgi. Tātad pieņemt mēs varam. Efektivitāte pret Krieviju būtu nulle. Bet skāde, ko mēs darītu paši savai ekonomikai, iespējams, varētu būt paliela.” Tā saka ārlietu ministrs. Jāteic, ka ar šādu argumentāciju var apšaubīt lielāko daļu esošo tirdzniecības ierobežojumu ar Krieviju, izņemot stratēģiskos... jo mēs taču esam pārāk mazi attiecībā pret Krieviju.

Šo viedokli par Krievijas graudiem es minu kā piemēru dubultmorālei un pārmetumiem par sadarbību ar Ķīnu. Ja ārlietu ministrs uzskata, ka var vest Krievijas graudus, kas nāk no pašas Krievijas, tad kāpēc nevar vest Ķīnas preces vai sūtīt Ķīnai preces un sadarboties ar Ķīnu Latvijas ekonomiskajās interesēs? Man liekas, mums vajag izbeigt šo dubultmorāli un vajag sadarboties Latvijas ekonomiskajās interesēs ar visiem, kur vien tas neskar drošības intereses. Un, kā jau es teicu, Eiropas Savienības tirdzniecības apgrozījums ar Ķīnu ir viens triljons gadā, kas ir 2,5 miljardi dienā, bet Latvijai tas ir knapi 1,5 miljardi gadā. Tātad citi var tirgoties, bet mēs nevaram. Vai tāpēc, ka tieši mums, Latvijai, nav pietiekami stingrs ekonomisko interešu uzstādījums?

Latvijas valdība, Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas vēstniecības pietiekami nedarbojas, lai attīstītu ekonomisko sadarbību. Latvijas politiķi (arī Saeima) ir aizrāvušies ar politiku un ideoloģiju tik daudz, ka ir aizmirsuši par Latvijas ekonomisko labumu, kamēr citi nav aizmirsuši, neskatoties uz retoriku, viss notiek – notiek tirdzniecība, notiek sadarbība. Tikai Latvija kā trešais tēva dēls Antiņš... kā muļķu mājās stāv pie ratiem. Vai mēs esam kāda muļķu zeme? Ja ne, tad mums ir jāmaina naivā attieksme pret ārpolitiku un no gulēšanas jāpāriet uz aktīvu rīcību, lai Latvijas ārpolitika darbotos Latvijas labklājības, Latvijas izaugsmes un Latvijas tautas interesēs. Un, ja visas vizītes būtu tik ražīgas kā mūsu vizīte Ķīnā, tad no Latvijas ārpolitikas būtu pilnīgi cits ieguvums.

Novēlu mūsu vizīti Ķīnā ņemt par piemēru, kā, neskarot Eiropas kopīgo politiku, ir jāveido Latvijas ārpolitika un jādarbojas Latvijas interesēs.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Irmai Kalniņai.

Irma Kalniņa (JV).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godājamais ārlietu ministra kungs! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Draugi! Es esmu klausījusies debates visu dienu līdz šai stundai – daudz ir pateikts pozitīvā noskaņā, un dažas lietas ir pateiktas negatīvā noskaņā.

Es savu ziņojumu esmu pārrakstījusi jau trīs reizes, lai būtu sakarīgi šinī dienas stundā, tāpēc atļaušos tagad runāt no sirds, no pieredzes un no mana skata lauka. Un tas ir – es gribētu tagad aiziet uz priekšu, uz 2025. gada janvāri, kad būs ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerētajiem darbiem valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumi par 2024. gadu. Tas izskanēs šādi: Ukraina ir uzvarējusi karu pret Krieviju, atguvusi visas savas teritorijas, un ukraiņu bruņotie spēki ir pilnīgi sakāvuši Krievijas militāro spēku. Putins ar viņa sabiedrotajiem ir arestēti, sākas tribunāls, Krievijas nauda ir legāli konfiscēta, lai izmantotu Ukrainas rekonstrukcijai. Ukrainas bērni ir laimīgi atgriezušies pie saviem vecākiem, un Ukraina kopā ar Gruziju un Moldovu ir iestājusies Eiropas Savienībā un NATO. Attiecības ar Ķīnu ir godīgas un vairāk tuvinās Rietumu domājošiem. “Hamās” ir iznīcināti, un Izraēla un Palestīna dzīvo mierīgi kā divas valstis. Huti ir iznīcināti, un pasaulē valda miers. Beidzot. Valsts aktīvi dara visu, lai veicinātu un novērstu klimata izmaiņas.

Brīnišķīgi, vai ne? Šis ir mans sapnis. Šis ir sapnis “A” – mierīgā naktī, kad mēs domājam, kāda pasaule varētu būt 2025. gadā; “vissirslikti.lv” – viņiem nav vairs, par ko sūdzēties, jo viss ir labi.

Diasporas latvieši ir aktīvi atgriezušies Latvijā, bērni iet skolās, vecāki uzsāk savus... uzņēmumus, un tomēr mēs viņiem, diasporai, budžetā dodam vairāk. Mēs apmierinām viņu vajadzības, lai cilvēki no ārzemēm... jo ir 240 tūkstoši latviešu, kas dzīvo ārpus Latvijas, un mēs darīsim visu, lai viņi atgriežas, lai mēs varētu veicināt Latvijas identitāti, valodu un piederību, kultūru, kas ir visa ārpus Latvijas, stiprinātu pilsonisko un politisko līdzdalību. Un, protams, mēs ar atplestām rokām... būsim laimīgi, ka viņi ir atgriezušies. Un tie latvieši, kuri nevar atgriezties, – mēs ar lielām cerībām cerēsim, ka viņi tomēr iesaistīsies uzņēmējdarbībā un veicinās mūsu tautsaimniecību.

Atgriežos pie tēmas, ka “vissirslikti.lv” nav, ko rakstīt. Bet realitāte... realitāte – sapnis “B”, kas īstenībā nav sapnis, bet ir nemierīga nakts. Un es esmu pārliecināta, ka mums visiem ir bijušas nemierīgas naktis. Mēs ticam, mēs ceram, mēs veltām visus savus spēkus, lai tās negatīvās domas no galvas – lai tās paliek kaut kur uz spilvena.

Mēs zinām, ka šogad... kā Kola kungs jau teica un vairāki ir teikuši – par visām vēlēšanām un kā mainīsies lietas Eiropā un citur... Man ir liela pieredze ar ASV, un es teikšu tā: neviens nezina, kas notiks. Mēs neesam droši par to. Šīsdienas ziņas saka vienu lietu, gudrās galvas un visi analītiķi saka kaut ko citu. Kas notiks? Ko saka domnīcas, gudrās galvas, slavenie žurnālisti? Vai tas ir “The Atlantic” vai “The Economist”, vai “Foreign Policy” – viņi visi tagad min. Tā ir minēšana. Jo atcerēsimies – šis ir kampaņas gads.

Ir taisnība, ko Bergmaņa kungs teica par Ojāru. Viņš brīdināja cilvēkus un teica amerikāņiem: “Neticiet, ko krievi saka, mums ir tā pieredze. Mēs zinām, kas var notikt.” Un es citēšu vienu tikšanos Baltajā namā, man viena ļoti augstu stāvoša ASV amatpersona teica: “Irma, ko tu savāries par to okupāciju, aizmirsti! Tas jau ir noticis! Dzīvo mierīgi tālāk!” Es pagriezos pret viņu un teicu: “Džon, vai tu teiktu to kādam ebreju cilvēkam – lai aizmirst holokaustu?” Viņš palika mēms, un nākamajā pieņemšanā viņš negāja man tuvumā, jo zināja, ka es atkal pateikšu kaut ko tamlīdzīgu.

Ko mēs varam darīt? Vai atgriezties uz to pirmo sapni “A”, kur viss ir labi un viss ir mierīgi? Es īsti nezinu. Mums ir darba grupas, mums ir zinātniskie pētījumi, mēs lidojam šurp un turp – uz Briseli un atpakaļ, un nezin kur vēl. Turpināsim to darīt – gudri! Gudri! Un domāsim vienu lietu – pasaulei jāatgriežas pie demokrātijas. Autoritārās valstis un režīmus 2024. gadā vājināsim! Strādāsim ar saviem NATO sabiedrotajiem!

Es esmu lepna, ka varu būt NATO Parlamentārās asamblejas Politiskajā komitejā, es esmu lepna, ka varu vadīt deputātu grupu sadarbības veicināšanai ar Kanādas parlamentu un arī strādāt deputātu grupā sadarbībai ar diasporu. Bet transatlantiskās attiecības mums ir vajadzīgas, mums ir jāstiprina mūsu pozīcijas, jo Latvijas vārds ir aizgājis tālāk.

Kad mēs tagad ar Ārlietu komisiju, ar Kola kungu bijām NATO, atkārtoti un atkārtoti mēs dzirdējām, cik labu darbu dara Latvija, cik mēs esam spēcīgi. Mēs esam līderi. Un tas pacēla mani spārnos. Šodien, kad es dzirdēju tik daudz negatīvu lietu, mēģināju atcerēties, ko teica šie lielie NATO spēki, ieskaitot Amerikas vēstnieci NATO Džulianu Smitu.

Mani vecāki bija bēgļi, es piedzimu bēgļu ģimenē Ņujorkā. Nebija mana vaina, mana izvēle. Un es zinu, ko tas nozīmē – zaudēt visu. Es jūtu līdzi Ukrainas tautai. Tie, kas šinī brīdī dzīvo Rīgā, Latvijā, tāpat kā mani vecāki cer, ka kādu dienu dzelzs aizkars pacelsies un viņi varēs atgriezties. Darīsim visi, liekot roku uz sirds, visu, ko vien mēs varam, lai mūsu ģimenes, kas ir ne tikai Latvijā, bet arī izkaisītas tagad pa visu pasauli, var atgriezties brīvā, demokrātiskā Ukrainā!

Paldies mūsu Eiropas Parlamenta deputātiem!

Sēdes vadītāja. Vai jūs vēlaties apvienot debašu laikus?

I. Kalniņa. Es varu tikai ātri pateikt paldies NATO pārstāvniecībai un visiem deputātiem, kas tur šo sapni “A” savā sirdī!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Glorija Grevcova.

G. Grevcova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Jā, pēc tādas uzrunas... skaisti vārdi, paldies.

Labi, bet atgriezīsimies realitātē. Kā ierasts, šāda veida ziņojumos praktiski nekas nav teikts par to, kas nav izdarīts, ko varētu labāk, kādas kļūdas ir pieļautas un kādi secinājumi izdarīti. Kopumā Kariņa oficiālās uzstāšanās vienmēr ir bijušas tādas. Ja uzmanīgi ieklausās, tikai ļoti retos gadījumos tiek izmantoti negatīvas formas vārdi.

Un tātad par visu pēc kārtas.

Visai loģiski, ka liela daļa ārlietu ministra ziņojuma bija par Ukrainu un tur notiekošo karu, par starptautiska tribunāla izveidi, sankciju pastiprināšanu un jebkādas sadarbības pārtraukšanu ar Krieviju. Taču tas viss patiesībā skan ļoti divkosīgi, jo jau ļoti ilgu laiku Latvijas lauksaimnieki mēģina aizklauvēties līdz atbildīgo amatpersonu durvīm ar prasību nekavējoties apturēt Krievijas graudu importu un tranzītu, jo viņu lētie graudi ļoti būtiski ietekmē mūsu vietējo uzņēmēju un zemnieku konkurētspēju.

Kas šoreiz ir sasējis Kariņam rokas un traucē dinamiski rīkoties? Varbūt partijas biedrs Dombrovskis, jo viņa ģimenei tur, iespējams, ir kaut kādas personīgās intereses? Neveikla izklausās arī Kariņa kunga taisnošanās, ka šo graudu importa un tranzīta apturēšana neko nemainīs, neskatoties uz to, ka uz šādas rīcības nepieciešamību jau ilgstoši norāda mūsu pašu zemnieki, kuriem aiz muguras ir... pagājis pamatīgs neražas gads, un, kā būs turpmāk, ņemot vērā salīdzinoši nesen pieņemtās Eiropas Savienības regulas attiecībā uz meliorāciju un citām lietām, nav zināms. Par to, ka Latvija vēl nav apturējusi šo graudu importu un tranzītu, ļoti kritiski izteicās arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva.

Drošība. Šajā ziņojumā nekas nav teikts arī par to, kā ārlietu ministrs plāno starptautiskā līmenī aizstāvēt mūsu robežsargus, kuri vairāku organizāciju, tajā skaitā ANO, spiediena dēļ ir spiesti humānu apsvērumu dēļ ielaist Latvijā bēgļus. Taču, kā mēs visi zinām, aizstāvēt savu valsti nav īsti ministra stilā. Viņa stilā ir lidināties pa pasauli privātā lidmašīnā un stāstīt to, ka lielākā sabiedrības daļa ir Kremļa aģenti, kuru dēļ viņam nācās gāzt pašam savu valdību. Starp citu, lai cik apnicīgas nebūtu kļuvušas piezīmes par Kariņa lidojumiem ar privāto lidmašīnu, tāpat gribējās vairāk uzzināt par to, kādiem mērķiem un cik veiksmīgi ir bijuši šie lidojumi. Ja tie piederēja pie amata pienākumu pildīšanas, tad ziņojumā tam būtu jābūt minētam. Ziņojumā gribējās izlasīt arī par Kariņa vizītēm Latvijā, piemēram, Tukumā vai Valmierā. Taču vilšanās! Acīmredzot tam nav nekāda sakara ar ārlietu ministra pienākumu pildīšanu, bet gan ar parastu PR kampaņu. To gan arī pats Krišjānis nenoliedz, sakot medijiem, ka viss, ko politiķi dara, ir saistīts ar kādām vēlēšanām.

Tālāk – digitalizācija. Kā mēs zinām, pēdējo gadu laikā ļoti strauji attīstās digitālās tehnoloģijas un to pieejamība, palielinās arī ietekme. Runas par vispārējo digitalizāciju... Piemēram, pāreja uz digitālo eiro ar skatu uz nākotni, lai samazinātu skaidras naudas norēķinus un pastiprinātu kontroli pār cilvēkiem. Nevar piemirst arī ziņojumā pieminēto mākslīgā intelekta attīstību, kas ar laiku samazinās cilvēkresursu nepieciešamību. Kas zina, varbūt arī šis Kariņa ziņojums tika rakstīts ar mākslīgā intelekta palīdzību?

Un ekonomika. Bažīgu dara ziņojumā teiktais, ka Latvija ir par vienlīdzīgiem noteikumiem visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā arī vienotu sistēmu. Gribu vērst jūsu uzmanību, ka vienlīdzīgi noteikumi un vienlīdzīgi apstākļi ir divas dažādas lietas. Ne viss, kas der tādām valstīm kā Vācija vai Francija, tikpat veiksmīgi darbosies Latvijā, un otrādi. Jo nevienam nav noslēpums, ka mēs esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Piemēram, Austrija vai Somija var atļauties lidojumus ar privāto lidmašīnu. Vai mēs esam tik bagāti? Nē, neesam.

Novēlu ārlietu ministram un politiķiem kopumā pārstāt lidināties mākoņos un vairāk pievērst mūsu starptautisko partneru uzmanību tieši nevienlīdzīgajiem apstākļiem, nevis uzņemties jaunas neizpildāmas saistības, lai spodrinātu savu personīgo imidžu Briseles kolēģu priekšā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Kristaps Krištopans.

K. Krištopans (LPV).

Cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Ministra kungs! Pirms es runāšu par Kariņa ziņojumu, gribēju pavisam nedaudz papildināt savu kolēģi Ramonu Petraviču par mūsu nesenās vizītes būtību un dot priekšstatu, kā tās sarunas, sauksim tās par biznesa sarunām, norisinājās realitātē. To sarunu mums bija daudz, katras no tām iesākās ar formālo daļu, bet pēc tam blakus telpā vairākumā gadījumu bija tādi... nu, neformālā daļa, kur pie apaļa galda mēs pusdienojām un varējām neformāli runāt. Un vienā no tādām tikšanās reizēm, tā bija Šanhajā, man blakām sēdēja cilvēks, kas saistīts ar Šanhajas ostu. Šanhajas osta ir lielākā osta pasaulē, viņi pārkrauj, ja es pareizi atceros, kaut kur 38 miljonus konteineru gadā. Es viņam uzdevu konkrētu jautājumu: “Ko mēs kā valsts varam darīt, lai, teiksim, pārkrautu 100 tūkstošus konteinerus? Nevis pārkrautu Gdaņskā, bet tieši Latvijā?” Un tādā veidā radās dialogs. Viņš uzreiz sāka uzdot jautājumus: “Cik jums ir... nu, kādas jums ir ostas vispirms?” – “Mums ir trīs ostas.” – “Cik tās ir dziļas? Vai jums ir tā saucamie fīderu kuģi?”

Un ko es ar to visu gribu pateikt? Rodas kaut kāds dialogs, un var sākt par kaut ko runāt.

Pēc tam nākamajā dienā mums bija neformāla tikšanās ar vienu no lielākajām pasaules būvniecības kompānijām, un cita starpā es pieminēju to nodomu protokolu, kas ir noslēgts starp Rīgas pilsētu un arābu investoriem. Un šis konkrētais kungs saka: “Jā, mēs Serbijā arī esam strādājuši. Kas tā ir par kompāniju?” Es nosaucu kompāniju. Viņš saka: “Jā, ziniet, mēs pazīstam tos investorus. Mēs ar viņiem sazināsimies. Mēs gribam saprast, kas ir tas, ko viņi ieraudzīja Rīgā, ko varbūt mēs neesam ieraudzījuši.”

Ko es ar to visu gribu pateikt? Vakardien, noskatoties Dombura raidījumu, pie sevis nodomāju: paldies dievam, ka es to raidījumu neredzēju, pirms aizbraucu uz Ķīnu. Jo, ja es būtu sācis, teiksim, šajās neformālajās vizītēs runāt par cilvēktiesībām, par demokrātiju, mācīt viņus dzīvot, teiksim, iet ar svešu Bībeli viņu baznīcā, nu, es domāju, ka tas būtu pilnīgs fiasko tai visai mūsu vizītei.

Un tagad par ārlietu ziņojumu.

Es nekādā ziņā nepretendēju būt par kaut kādu ārlietu speciālistu, un tāpēc es tikai pieskaršos ekonomiskajām lietām. Ir diezgan skumji, ka šajā ziņojumā Kariņa kungs pirmo reizi ekonomiku pieminēja 30. minūtē. Trīsdesmit minūtes viņš runāja, un tikai tad viņš pieminēja to, ka teorētiski kaut kad nākotnē mēs varēsim ieguldīt, investēt Moldovā un Ukrainā, kad būs Eiropas Savienības paplašināšana. Pēc vēl dažām minūtēm viņš pieminēja Āfriku un Dienvidameriku, ka tās varētu būt valstis, kur mēs varētu, teiksim, veikt kaut kādu ekonomisko aktivitāti. Vēl dažas minūtes vēlāk viņš pieminēja, ka investīcijām vajadzētu nākt no OECD valstīm.

Nu ko tad jūs darījāt? Kur tad ir tās investīcijas? Jūs bijāt premjers, tagad jūs esat ārlietu ministrs. Kur tad ir tie rezultāti?

Un visbeidzot – atkal par to pašu Ķīnu. Jūs runājat par kaut kādu atkarību no Ķīnas. Nezinu... Jūs zināt, kādi mums ir tirdzniecības apjomi ar Ķīnu? Eksportā mēs esam labi ja piecpadsmitniekā ar Ķīnu, importā mēs esam, man liekas, 7.–8. vietā. Kāda atkarība?! Par kādu atkarību vispār var runāt?

Ja mēs paskatāmies uz Ukrainu, Ukrainas lielākais tirdzniecības partneris ir Polija. Jūs varat trīs reizes minēt, kurš viņiem ir otrais, un otrais ir neviens cits kā Ķīna. Tāpēc es domāju, ka, Kariņa kungs, jums... tomēr es aicinātu jūs vairāk šajos ziņojumos fokusēties uz ekonomiku un nemācīt mūs, nestāstīt vienas un tās pašas lietas, ko mēs pēc būtības otro gadu pēc kārtas esam klausījušies.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Edmunda Jurēvica, Harija Rokpeļņa, Aināra Šlesera, Andra Šuvajeva, Alekseja Rosļikova iesniegumu ar lūgumu turpināt Saeimas 2024. gada 25. janvāra sēdi bez pārtraukuma, līdz visi darba kārtības jautājumi ir izskatīti. Deputātiem iebildumu nav. Tātad turpinām sēdi un turpinām ar debatēm.

Nākamais debatēs... un tātad debatēs pieteicies deputāts Didzis Šmits.

D. Šmits (AS).

Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Lasot ārlietu ministra ziņojumu, man bija tādas divas asociācijas, abas ar jaunību, bērnību saistītas. Pirmā bija tāda – kad skolas laikā bija obligātajā literatūrā jālasa “Zaļā zeme”, es parasti aizmigu kaut kur starp 28. un 32. lapaspusi pie septītā tiltiņa.

Šoreiz es saņēmos, izlasīju visu no pirmā vārda līdz pēdējam un vēl arī pārlasīju. Un tad man tāda otra asociācija ienāca prātā. Es, lasot to ziņojumu, kā saka... Sieva ienāca manā istabā un teica: “Klausies, ko tu pūt visu laiku?” Tādas nopūtas, ja... Tas man atgādināja – līdzīga nopūta bija manai fizikas skolotājai 8. klasē, kad viņa laboja kontroldarbu. Pasauca mani un par manis rakstīto teica: “Didzi, tas uzdevums nebija nemaz tik sarežģīts, ja tu būtu izdarījis vienu lietu korekti – korekti piefiksējis dotos lielumus. Tu vismaz divus esi izlaidis. Un no tā brīža viss tālākais risinājums pie rezultāta novest vienkārši nevar.”

Par ko es runāju šī ziņojuma kontekstā? Par pašu būtiskāko – doto lielumu vai kontekstu, kurā mēs atrodamies. Mēs joprojām runājam, lietojot dažādu, kā saka, vārdu kombināciju par karu Ukrainā kā no konteksta izrautu vienu atsevišķu, pašu par sevi notikumu – “agresīvais, pilna apjoma, neizprovocētais Krievijas karš” vai “agresija Ukrainā”. Un nevienā vārdā mēs nepieminam, kāds tam ir konteksts. Un konteksts nav Ukraina, pat ne Ukrainas valstiskuma iznīcināšana kā vienīgais mērķis vai daļēja iznīcināšana. Konteksts skaidri definēts: atjaunot Krievijas ietekmi apjomā, kāds bija Padomju Savienībā vai Krievijas impērijā. Tas tikai gaumes atšķirības jautājums.

Mēs varējām to nepamanīt Jeļcina laikā, īpaši Jeļcina pirmajā periodā, jo objektīvi viņš bija PSRS sagraušanas simbols... Jeļcins bija tas cilvēks, kas stāvēja uz tanka Maskavas centrā un teica: “Pretojamies!” Jeļcins bija arī tas cilvēks, kurš parakstīja mūsu atzīšanu – kā neatkarīgas valsts atjaunošanu. Mēs varējām nepamanīt, ka viņa otrajā prezidentūrā jau virziens nomainījās uz to, kas lēnām auga pēc tam. Bet mums bija jāpamana 2001. gada 1. janvāris, kad Putins atjaunoja PSRS himnu kā Krievijas himnas pamatu, skaidri un gaiši parādot virzienu – revanšisms. Tas nav vienkārši simbolisks solis šajā gadījumā. Tas ir solis ar ļoti dziļām sekām. Šobrīd Ukrainā karo 22 gadus veci krievu karavīri, kuri citu himnu nav dzirdējuši, kuri dzirdējuši tikai PSRS himnu kā Krievijas himnas pamatu.

Patiesībā šodien ir diezgan vienalga, kurš vada Krieviju – Vladimirs Putins, viņa dubultnieks vai kāds cits rīt. Divdesmit trīs gadu laikā ir radīts sabiedrības pieprasījums pēc šī revanšisma. Pieprasījums, kas mierīgi aizstāj 400 tūkstošus cilvēku dzīvības. Korupciju, zemu dzīves līmeni, nodzeršanos un visu pārējo aizstāj šis revanšisms. Tur jau vairs nav svarīgi, kas vada Krieviju. Un šajā kontekstā mēs esam tāda pati vēsturiskā zeme, kāda ir Ukraina, Putina pieminētajā uzrunā. Mēs ne ar ko šajā ziņā viņu mērķos neatšķiramies ne mazākajā veidā.

Mēs varējām nepamanīt to... pareizāk sakot, mums to vajadzēja pamanīt Gruzijas kontekstā. Mums vajadzēja to pamanīt Ukrainas pirmās reizes kontekstā, nu, vismaz Ukrainas otrās reizes kontekstā pirms diviem gadiem. Mums to vajadzēja ļoti precīzi saprast. Man ir sajūta... vismaz rakstītajā dokumentā tas nav saprasts. Mēs runājam par atsevišķu Krievijas–Ukrainas karu. Un tas, šī kļūda, dotajos lielumos, to piereģistrēšanā, fiksēšanā noved pie loģiskām domāšanas kļūdām tālāk.

Tieši tāpēc, ka mēs šo kontekstu pietiekami nesaprotam vai neesam uztvēruši, mums liekas pilnīgi normāli, ka divus gadus caur Latvijas teritoriju, tai skaitā šodien, kad mēs šeit sēžam, brauc Krievijā krauti vagoni, Krievijā krautas automašīnas cauri visai Latvijas teritorijai, caur visām Latvijas lielākajām pilsētām, gar visiem sabiedriskajiem objektiem, un mēs nezinām, kas tajos šodien... Mēs ceram, ka šodien joprojām tas, kas tur bija vakar...

Tieši šī nesapratne par kopējo ainu mūs noved pie kļūdām ārpolitikas prioritātēs. Palasām ziņojumu! Mums joprojām ir klimata pārmaiņas. ANO Drošības padomes nepastāvīgā, kā lai saka, locekļa lobijs ir viena no augstākajām prioritātēm. Bezjēdzīgā organizācijā bezjēdzīgs amats uz vienu gadu. Mēs esam novirzījuši visus diplomātijas spēkus uz turieni. Mums ir ļoti svarīgs mazo salu valstu samits. Mēs balsojam ANO pretēji Amerikas Savienotajām Valstīm par Izraēlas un “Hamās” konfliktu, jo savādāk laikam afrikāņu balsis nedabūtu Drošības padomē, nesaprotot, ka ne tā mēs tās dabūsim, ne to mums vispār... jebkad ir bijusi jebkāda vajadzība pēc tā.

Mūsu lielākie... Ja mēs saprotam kontekstu, tad mums ir divi lieli, neaizstājami uzdevumi. Pirmais – lai robežā pie Krievijas ir tāda NATO spēku koncentrācija, kas patiešām spēj aizstāvēt no pirmā metra... pirmajiem pacelties gaisā, kad tāda situācija būs vajadzīga... Kā ģenerālis Patons... Un šodien, starp citu, Davosas samitā arī Ukrainas ārlietu ministrs teica: ja mēs zaudēsim karu gaisā, mēs zaudēsim karu – un zaudēsim to ātri. Tas ir pirmais, pie kā mums jāstrādā.

Otrais – Māršala plāns Eiropas austrumu pierobežai. Māršala plāns Eiropas austrumu pierobežai, investīcijas pierobežas valstīs. Ja mēs varējām 750 miljardus izdalīt kovida pandēmijai, es domāju, ka pārsimts miljardus atrast šim uzdevumam, ja mēs pareizi saprotam kontekstu, ir absolūti reālistiski. Pie tā vienkārši ir jāstrādā.

Un šodien Latvijas diplomāti nevis būtu jādzen bezjēdzīgā misijā pēc Drošības padomes nepastāvīgā locekļa amata, bet jāstiprina mūsu vēstniecības Somijā, Polijā, Lietuvā un Igaunijā, Amerikā un īpaši Apvienotajā Karalistē kā mūsu tuvākajā valstī ar kodolarsenālu, kas vēsturē ir pierādījusi, ko tā dara, kad satumst. Tā nepadodas, tā cīnās. Tie būtu mūsu lielākie uzdevumi. Un arī nav jābaidās no tā, ka mēs dzīvojam agresoram blakus. Šoreiz dzelzs priekškars ir nolaidies mums otrā pusē, mēs esam labajā pusē. Mūsu uzdevums šajā dzelzs priekškarā ir nevis turēt spraugas, bet pienaglot to līdz galam. Jebkādas tirdzniecības vai citas attiecības ar Krieviju ir vienkārši jāaizmirst pēc definīcijas. Un nav taisnība, Kariņa kungs, ka ne santīmi, ne mēs nemainīsim kravas... neies caur Baltijas piecām ostām. Vajag apskatīties kartē dzelzceļa sliedes un ostas, uz kurieni Krievijas–Eiropas kravu virziens vispār var iet šobrīd, kamēr nav uzceltas pašu ostas. Tie nav santīmi, tie ir miljoni. Nemaz nerunājot par drošības aspektu, ko es jau pieminēju.

Es neprasīšu pagarināt, es pabeigšu.

Mums jāsniedz viss iespējamais atbalsts Ukrainai nevis tāpēc... ne tikai tāpēc, ka mēs simpatizējam Ukrainai, mums ir žēl Ukrainas cilvēku, labāko cilvēku, kas šobrīd krīt frontē, vai bērnu, kas aizvesti, mums ir jāsniedz viss atbalsts Ukrainai tāpēc, ka tas ir mūsu pastāvēšanas jautājums. Krievijas plānos, kamēr viņi nav sakauti, mēs vienmēr būsim ēdienkartē. Tikai tad, ja Krievija ir sakauta, mēs varam justies daudzmaz droši šeit.

Kā saka, aicinu spēt nodefinēt no jauna dotos lielumus un sākt pareizi risināt sarežģīto uzdevumu. Un pilnīgi noteikti mēs uzvarēsim, un ukraiņi uzvarēs, viss būs kārtībā, mēs dzīvosim laimīgi šajā dzelzs priekškara malā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ. V. Kristovskis (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienījamās deputātes! Augsti godātie kolēģi! Valstssievas un valstsvīri! Ārlietas ir joma, kurā nekad nav garlaicīgi. To apliecina arī šodienas debates. Vienmēr pasaulē kaut kas notiek, kādas valstis tiek apdraudētas, citām uzbrūk. Rezultātā vienmēr būs starpvalstu tikšanās, tiks veidotas starpvalstu koalīcijas, parakstīs konvencijas, tās apspriedīs, apstiprinās, būs tādi, kas starptautiskās tiesības un nāciju tiesības vienkārši rupji pārkāps. To apliecina arī ārlietu ministra ziņojums ārpolitikā, kuru šodien apspriežam.

Neskatoties uz to, ka iepriekšējais kolēģis diezgan kritiski izteicās par šo ziņojumu... Es arī to rūpīgi izlasīju, un es gribētu teikt tā, ka tas ir pietiekami visaptverošs, pietiekami labas kvalitātes un patiesībā citādi arī nemaz nevar būt – ārlietu jomā Latvijā strādā profesionāli, pieredzējuši un atbildīgi speciālisti.

Vienmēr mēs varēsim atrast, ka tur nav kaut kas pateikts, kāds teikums ir izkritis vai kāda joma vai nozare, kas kādam tuvāka sirdij, nav pieminēta. Bet, lai kā arī tas būtu, lai kāds būtu šis ziņojums, ikdiena liek mums saskarties ar globālo nestabilitāti, kas diemžēl plešas plašumā. Jā, šodien tiešām mēs daudz runājam par Ukrainu, mazāk varbūt par Tuvajiem Austrumiem – Izraēlu, Gazas joslu, Sīriju – vai varbūt par kādu Dienvidamerikas tālāku nostūri. Bet, lai ko mēs arī runātu, tie visi ir izaicinājumi, un vienmēr ir tas jautājums, kā ar tiem labāk tikt galā un kā tos visus labāk paveikt. Vislabākais, kā tikt galā, protams, ir būt kopā uz šīs zemeslodes ar starptautiskiem uzticamiem partneriem. Ne velti mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, un, lai arī kāda bija politika pirms 30 gadiem, kad Latvija izcīnīja savu neatkarību, tomēr šos mērķus – ārlietu mērķus – tālaika politiķi uzstādīja pareizi un, varētu teikt, tālaika sasniegumus, augļus un drošību mēs šodien arī baudām.

Diemžēl vēlēšanas ASV dara mūs tramīgus. Tātad vājums jau nav tikai ārpusē, vājums ir arī mūsu partneru iekšienē. Tieši šeit arī iepriekš pieminētā Trampa dēļ šobrīd mēs it kā mazāk simpatizējam republikāņiem un it kā cenšamies vai paļaujamies, ka demokrātiem šīs vēlēšanas būs veiksmīgākas. Nu, es gribētu teikt tā, es ceru, ka abas šīs partijas izdarīs... vai viņu vēlētāji izdarīs pareizās izvēles. Mums jau nav nekādu citu iespēju.

Man prātā nāk viens gadījums. Pirms 24 gadiem, arī tieši pirms ASV vēlēšanām, man bija iespēja kaut kādā starptautiskā pasākumā Budapeštā tikties ar Irmas kundzes cienījamo vīru Ojāru Kalniņu (viņš toreiz bija ārkārtīgi redzams ASV vēstnieks), un vakarā mēs bijām aizgājuši uzspēlēt biljardu. Mēs spriedām par to, kā tad šīs vēlēšanas beigsies un kā tās ietekmēs Latvijas nākotni, jo Klintona ēra beidzās un priekšā gaidīja Buša laiks. Mēs neviens nezinājām, kā tas būs, jo mums pieredze bija tik īsa, ka mēs varējām runāt tikai par Klintona laiku. Un tas bija labvēlīgs, lai gan Rietumu latviešu diaspora vienmēr ir bijuši republikāņi, kā mēs to visi zinām.

Lūk, mēs patiesībā dzīvojam ļoti mainīgā, dinamiskā un dažādu interešu sadursmju – tieši sadursmju –, pat nenoteiktības laikmetā. Dezinformācija, starptautiska līmeņa valstsvīru meli, puspatiesības, mīti ir šī laika iezīme. Dažādu gruzdošu un milstošu konfliktu perēkļu pasaulē netrūkst. Ir valstis, kuras apzināti savās interesēs šajos perēkļos cenšas ielaist uguni gluži kā pakulās. Diemžēl tāds ir šis laiks.

Mērķis ir mūsu valsts stabilitāte. Mūsu uzdevums ir stabilitāte mūsu valstī, drošība mums un arī nākamajām paaudzēm. Runa ir par valsts ilgtspēju. Tātad mērķtiecīga ārpolitika, spēja būt drošības risināšanas, stiprināšanas krustpunktos. Vērtībās balstīta ārpolitika – tā mums ir ļoti svarīga, to apliecina mūsu dalība NATO, Eiropas Savienībā, Apvienotajās Nācijās. Tās visas ir bijušas tiešām pareizas izvēles. Tomēr šeit, šajā zālē, izskan kritika, un dažkārt tā ir arī pamatota. Tādai vienmēr ir un būs gan pamats, gan arī vieta. To ir jāspēj vīrišķīgi uzņemt, izdarīt no tās secinājumus.

Es gribu teikt, ka mūsu, Latvijas valsts, ārpolitika pēdējos gados sevi pārstāv cienījami, ar pašcieņu, tās atpazīstamība, reputācija un spēja ietekmēt starptautiskajā arēnā ievērojami pieaug. Un varbūt dažiem nepatiks... es tomēr gribu teikt, ka starptautiskajā arēnā Latviju pārstāv cienījami un redzami pārstāvji: Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, eirokomisārs Valdis Dombrovskis, Ministru prezidente Evika Siliņa. Viņas smaids un arī reizē vēsums ir starptautiski pamanīts un atpazīta vērtība. Ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš – jā, viņam ir bijuši kādi neveiksmju brīži, viņam ir jātiek ar to galā. Mums ir cienījama NATO ģenerālsekretāra vietniece Baiba Braže. Viņa visu rītu bija šeit – tajā zāles sektorā. (Norāda uz kreiso zāles pusi.) Es domāju, ka viņiem visiem starptautiskajā arēnā ir laba reputācija un atpazīstamība, un, ja kādam no viņiem kaut kur nav veicies, tad mums ir jāpriecājas, ja starptautiskajā arēnā viņus ciena un viņiem kaut kas izdodas. Viņu veiksme ir arī mūsu valsts veiksme.

Protams, tika pieminēts jūsu – visu klātesošo – darbs, piedaloties visdažādākajos formātos. Jums jau par to izteica pateicību. Arī es no savas puses gribu teikt – dariet labāko, ko jūs varat izdarīt, tur, kur jūs nokļūstat starptautiski, un nesiet Latvijas vārdu godam.

Īpaši svarīgi... manuprāt, šajā ziņojumā ir maz runāts par Baltijas jūras reģionu. Ir vairāki teikumi un dažādos griezumos, bet es gribu teikt: jā, tas ir mūsu reģions, par to kā īpašu būtu jārunā vairāk un, iespējams, kaut kas vairāk jādara ne tikai NATO integrācijas dēļ, bet tieši skandināvu vērtību dēļ.

Mēs dažkārt sakām, ka igauņi mums ir priekšā. Kādreiz mēs nesapratām, kāpēc igauņi teica, ka viņi nav baltieši, bet ir skandināvi. Ja kāds to nevar saprast, tad vēlreiz ir jāatgādina, ka viņi to teica tieši skandināvu vērtību dēļ. Viņi neteica, ka viņi grib būt krievu vērtību telpā, viņi gribēja būt skandināvu telpā. Līdz ar to tur nāk līdzi arī visi tie jautājumi, kas šeit tika runāti par ekonomiku. Tas nozīmē, ka šis izaicinājums mums ir – Skandināvijas telpa, tas tirgus, tā ekonomika, lai cik sarežģīti tajā nebūtu ieiet.

Ir vēl kāds aspekts, kas netika pieminēts, – vienota Eiropa un vienota vēsture. Es domāju, tas, kāpēc ir tik liela nestabilitāte un kāpēc Krievija var izvērsties, – tāpēc ka Krievija savu vēsturi veido uz meliem un Eiropa to visu laiku ir pacietusi. Diemžēl tas ir Eiropas mazdūšības rezultāts. Ukraina par to maksā šodien, un Ukraina ir metusi Krievijai izaicinājumu arī šodien, piemēram, vēstures kontekstā, ar pieteikumu uz savām vēsturiskajām zemēm. Tas tikai liecina par to, cik Eiropas civilizācijai ir svarīgi sakārtot savu vēsturi vismaz laikā pēc Otrā pasaules kara, lai mēs to pareizi interpretētu un pareizi to pielietotu mūsu kopējās vienības veidošanā, kopējo Eiropas vērtību dēļ.

Es varbūt izteikšu dažus savus... ja drīkst paturpināt...

Sēdes vadītāja. Jā, deputāti neiebilst.

Ģ. V. Kristovskis.... dažus īsus komentārus. Es drīkstu?

Sēdes vadītāja. Debašu laiki apvienoti, jā.

Ģ. V. Kristovskis. Jā, apvienot, jā.

Deputāts Rosļikovs teica – nevis tanki un lodes, bet tikai diplomātija. Skan jau skaisti, taču mēs zinām, ka tas nestrādā. Pretī es lieku teicienu: gribi mieru – gatavojies karam! Latvija kādreiz ļoti centās attīstīt tiltu... lai būtu tilts uz Krieviju, to Latvija centās, bet diemžēl šo tiltu otrā pusē nodedzināja.

Vili, mans premjerministr... runāja par Somijas aizsardzības budžetu. Kad biji premjers, es biju aizsardzības ministrs, mēs toreiz cīnījāmies par 0,67... lai tiktu uz 0,76 procentiem, un tādas bija mūsu iespējas. Mēs nevarējām uzreiz dabūt Somijas budžetu vai divus procentus. Tajā gadā mēs varējām dabūt tikai tik. Pašreiz Latvija ir dabūjusi tikai tik daudz naudas, cik ir. Bet, ja salīdzina ar tavas valdības aizsardzības budžetu, toreiz bija apmēram 35 miljoni eiro, tagad ir gandrīz pusotrs miljons. Ir taču kaut kāds progress!

Ainārs. Nu, viss ir pareizi! Es tev pilnībā piekrītu – ekonomikai ārlietās jābūt redzamai vietai un ārlietu sektoram ir jāver vārti vaļā. Nav šaubu. Tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, un tas bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Bet tu teici, ka tas... viena lieta, ko es gribētu teikt, – kad Latvija iestājās NATO un Eiropas Savienībā... tai laikā, kad tu biji ministrs... dažas nedēļas pēc tam (Starpsauciens.)... bet man bija tas gods būt piecarpus gadus tajā procesā iekšā, tāpēc saku, ka es arī tur biju. (Dep. A. Šlesers: “Nē, mēs kopā bijām!”) Labi, okay, mēs vienojāmies. Nujā, tur man bija diezgan daudz padomnieku no Rietumu latviešiem, un mēs pārveidojām padomju pieeju uz NATO doktrīnām, uz NATO valodu, mēs iestājāmies NATO. Es teikšu tā, tur bija ļoti daudzu cilvēku ieguldījums, daudzu darbs, un man ir prieks par to laiku, ka jebkura valdība, kura nāca, spēja uz šo mērķi koncentrēties, un es domāju, ka arī šajos laikos mums nav svarīgāka uzdevuma, kā koncentrēties uz kopējiem mērķiem un stāvēt pāri, lai kur mēs atrodamies.

Tātad es gribu teikt, ka mums visiem ir jābūt par Latvijas pašapzinīgu ārpolitiku pasaulē. Mēs esam uz grūta pasaules ceļa. Jā, tomēr esmu pārliecināts, ka tas ceļš ir pareizs. Katram jāpaveic labākais, ko spēj, lai mēs būtu mērķtiecīgi, konkurētspējīgi, kopā ar pareizajiem un uzticamiem sabiedrotajiem mūsdienu globālajā pasaulē. Lai izdodas! Lai mūsu valstij izdodas!

Un visbeidzot es gribu arī izpildīt Irmas Kalniņas kundzes lūgumu, viņa teica tā, ka viņa savā runā par diasporu ir sajaukusi skaitļus, – diasporā ir 420 tūkstoši, bet viņa minēja 240 tūkstošus. Tātad 420 tūkstoši – Irmas vēstījums jums.

Paldies jums visiem. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien, godātā Saeimas priekšsēdētāja! Labdien, godātie kolēģi un Kariņa kungs! Man ir tiešām jautājumi... Es gribu izmantot iespēju, ka Kariņa kungs šodien atrodas šeit, un uzdot sekojošo jautājumu. Izlasot Ārlietu ministrijas ziņojumu, man ir jautājums par ārpolitikas mērķi 2024. gadam, it īpaši, kur ir rakstīts: “Latvijas valstspiederīgo interešu aizsardzība, sabiedrības iesaiste ārpolitikas veidošanā un īstenošanā, diasporas potenciāla izmantošana.” Un šeit ir “mijiedarbības veicināšana ar diasporu, regulāra dialoga uzturēšana ar sabiedrību”. Man ir jautājums... sabiedrība līdz šim nesaprot, ar ko nodarbojas ārlietu ministrs, braucot pa asamblejām un runājot par Kremļa ietekmi, par Stambulas konvenciju... un netika atbildēts pēc būtības, kāpēc ārlietu ministrs to dara. Sabiedrība arī nesaprot, kāpēc ārlietu ministram ir dubultā pilsonība, kādai valstij viņš vairāk kalpo – mūsu vai citai? Tie ir sabiedrības jautājumi. Arī sabiedrības redzeslokā un atmiņā ir palicis Latvijas vēstniecību darba... nezinu, gaitā... ka mēs demonstrējam vīriešu dzimumlocekļu lustras, un līdz šim sabiedrība nesaprot, ar ko tad nodarbojas diplomāti vai vēstniecības, vai ar tādām lietām tiešām jānodarbojas diplomātiem un vēstniecībām.

30 gadu garumā... un šo gadu garumā, kad sāka strādāt Kariņš, nav jūtams nekāds pievienotās vērtības pienesums Latvijā no diplomātiskā darba, jo... kur ir atskaites no diplomātiem, cik investīciju viņi ir ieguldījuši vai atnesuši mūsu valstij, kā viņi attīsta, kā viņi aizsargā mūsu valsti? To nevar nekur redzēt, sabiedrība arī to neredz. Tas ir par sadarbību un sabiedrības iesaisti ārpolitikas veidošanā.

Par valstspiederīgo interešu aizsardzību. Tas ir retorisks jautājums. Vienkārši tā... saprast. Mēs runājam šeit, vai jūsu mērķi uz 2024. gadu – aizsargāt mūsu valstspiederīgo intereses? Mums, Saeimā, tagad ir atvērts likums par sadarbības līguma denonsēšanu vai izbeigšanu ar Krievijas Federāciju, un tas... īpaši tas līgums, kurš aizsargā mūsu valstspiederīgos un kur likumīgi varētu pieprasīt gan piedziņu, gan mantisko jautājumu, gan arī, ja kaut kādas citas lietas notiek, bet mēs denonsējam šo līgumu... tas ir retorisks jautājums, tāpēc es saku, ka mēs... jūs rakstāt vienu, bet būtība un realitāte ir citāda. Nākamreiz, rakstot tādus ziņojumus... ikgadēji, lūdzu, ņemiet vērā, kas notiek Saeimā un kādi likumi tiek izskatīti Saeimā, lai nebūtu tādu domstarpību.

Par zaļo kursu. Nē, iepriekš vēl par to pašu Ārlietu ministrijas darbību. Mēs atceramies, kas notika 7. oktobrī, – notika karš starp Izraēlu un Palestīnu. Un mūsu Ārlietu ministrija nevarēja sadarboties vai normāli strādāt ar tiem cilvēkiem, kuri palika Izraēlā. Un es arī, izlasot šo ziņojumu, nevarēju atrast, teiksim... tika atzītas kļūdas par to, ka cilvēki palika... 10 dienas palika bez mūsu atbalsta... meklējot palīdzību Ārlietu ministrijā, bet neatrada to, un tikai pēc 10 dienām tika sazvanīti no Ārlietu ministrijas un doti norādījumi cilvēkiem, ko darīt. Šajā ziņojumā tas nebija norādīts kā kļūda, nebija arī vērsti kaut kādi gājieni nākotnei, ko darīt un kā izlabot, lai neatkārtotos tādas situācijas.

Par zaļo kursu, zaļiem mērķiem. Mums Latgales apakškomisijā bija tāds gadījums, ka Krāslavas mērs norādīja, lai mēs visi padomātu par to, ka bērni jāsūta uz Rīgu... teiksim, mums ir dažādi pasākumi, kad bērniem jātiek uz Rīgu, un viņus vedīs ar zaļo transportu, un ceļš var aizņemt astoņas deviņas stundas. Tas nav pieņemami, ka bērni no Krāslavas līdz Rīgai brauks astoņas stundas, jo zaļie autobusi vai mašīnas pieprasa to, ka jāaptur mašīna un pa ceļam jāuzlādē. Lūdzu, ņemiet to vērā!

Un vēl pēdējais, bet ļoti svarīgi. Pēc Jaunās VIENOTĪBAS izteiktās frāzes, ka par veiksmes stāstu var uzskatīt to, ka mēs deportējam vai izsūtām cilvēkus viena iemesla dēļ – ka viņi neprot runāt vai neprot nodot eksāmenu latviešu valodā (varbūt tas ir stress, varbūt tas ir vecuma dēļ) un tas ir ļoti apsveicami, ka mēs viņus sūtām ārpus Latvijas... es nedomāju, ka tas ir pareizi, es nedomāju, ka tas ir veiksmes stāsts... jāpadomā par tiem cilvēkiem un... viņi jāatgriež, kā bija teikts, uz dzimteni. Es gribu vērst jūsu uzmanību, ka vairāki cilvēki ir piedzimuši šeit un viņu dzimtene ir šeit, bet nespēja nodot eksāmenu – tas nav tāds, teiksim, sods, ka viņam jābrauc uz citu valsti vai kaut kur citur, kur... viņam šeit ir ģimene, kur viņam šeit ir pilsoņi – gan vīri, gan dēli, gan mazdēli. Tāpēc padomājiet par to nākošreiz... ko jūs rakstāt!

Es atvainojos, es jums netraucēju telefonā strādāt, ne?

Sēdes vadītāja. Nesarunājieties ar zāli!

V. Pleškāne. Bet es esmu pateicīga par to, ka jūs ņemsiet vērā to, ko es teicu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Vārds ārlietu ministram Krišjānim Kariņam – par dzirdēto.

K. Kariņš (ārlietu ministrs).

Paldies, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti! Kolēģi! Vispirms es gribu izteikt visiem paldies, kuri piedalījās debatēs – apmēram trešdaļai Saeimas. Man ir pilnas piezīmes... no tā, ko katrs ir teicis, un es domāju, ka šādas diskusijas un debates tiešām ir nozīmīgas. Acīmredzot Saeimas deputāti tam piekrīt, tik aktīvi piedaloties. Es gribu arī izteikt atzinību, ka kopumā debates ir noritējušas ļoti labā gaisotnē, manuprāt, ar jautājumiem, ar dažādu veidu pārmetumiem, bet kopumā ir skaidrs, ka visiem tik tiešām rūp mūsu ārpolitikas kurss un ka mēs kopumā – gan valdība, gan Saeima – ejam vienā un tajā pašā virzienā. Tas, man liekas, ir ļoti pozitīvi, ko es gribētu arī atzīmēt.

Mums, protams, sabiedrībā un līdz ar to arī Saeimā valda zināms satraukums, kā arī sākumā minēju savā ziņojumā, ka pasaule mainās un tā izmainās diezgan fundamentāli, ka ir valstis... un ne tikai viena vienīgā, kura faktiski apšauba esošo pasaules likumu varā balstīto kārtību un to grib aizvietot ar spēka varu... Krievija cenšas atjaunot savu impēriju, kā kurš katrs to saprot, bet ir skaidrs, ka tā ir ideoloģijā balstīta rīcība. Tā nav tikai gadījuma rakstura rīcība. Protams, ko mēs darām... ir viss, lai sevi stiprinātu, lai Eiropas Savienība, NATO... lai jebkurā gadījumā šādi revanšisti... vai tāda rīcība neskartu mūsu valsti, un to mēs esam darījuši kopējiem spēkiem. Tur iesaistīti ļoti daudzi, tai skaitā arī viss ārlietu dienests.

Es gribētu komentēt vairākas lietas, kuras es piefiksēju. Es nespēšu visu, kur varbūt der viens otrs precizējums, jo es tā uzklausīju – viens otrs apgalvoja lietas, kas, manuprāt, nav gluži pareizi. Vienkārši, lai ir skaidrība.

Tātad, runājot par Eiropas naudu, ka to atņem Polijai un Ungārijai, vismaz būsim precīzi. Eiropas Savienībā mums fundamentā ir kopējas vērtības, un katru gadu, arī šogad, ir tiesiskuma dialogs, kur pārbauda visas valstis. Mūsu kārta nāks... es no galvas nevaru atminēties... šogad vai nākamgad – kārtējā analīze. Tai skaitā nupat izvērtēja Dāniju, kas tur notiek ar tiesiskumu. Un tiesiskuma ziņā ir bijuši jautājumi konkrēti par Poliju un Ungāriju, kur Eiropas Komisija nav iesaldējusi Eiropas parastos kohēzijas fondus, bet atjaunošanas... ANM fondus.

Jaunā Polijas valdība cenšas mainīt savu likumdošanu, tieši Polijā par tiesiskumu bija jautājums, viņi cenšas pielāgot savus likumus un procedūras tā, lai atsaldētu šos līdzekļus, pierādot, ka viņi ir daļa no mūsu vērtību sistēmas. Līdzīgi tas ir Ungārijā, tikai Ungārijā vēl papildus ir iesaldēta daļa kohēzijas naudas. Bet tam ir pavisam citi iemesli, jo Eiropas Komisijai ir aizdomas (vai kaut kādas acīmredzot pamatotas aizdomas) par naudas izsaimniekošanu, kas ir pavisam cits jautājums.

Tad bija arī diskusija par “Rail Baltica” un kas tad tur ir darīts. Es gribu atgādināt, ka “Rail Baltica” ir daļa no Eiropas daudzgadu finansējuma un Latvija šajā septiņu gadu periodā ir panākusi 10 miljardu eiro līdzekļu ieplūdi mūsu ekonomikā. Bija cerība, ka mēs varētu saņemt 7 miljardus, pēc garām procedūrām, kur iesaistījās... es tajā laikā bija premjers, bet mums arī ļoti aktīvi no ārlietu dienesta... mūsu pārstāvniecības Briselē... no vairākām komisijām, arī citi strādāja... beigās mēs panācām to piešķīrumu nevis 7, bet 10 miljardus, un “Rail Baltica” šeit ir iekšā. Un nupat, laikam tas bija vakar, Eiropas Komisija apstiprināja trīs jaunus militārās mobilitātes pasākumus, divi no tiem ir tieši saistīti ar “Rail Baltica”.

Tātad ir viena lieta... jautājums: kā “Rail Baltica” projekts tiek vai netiek pārvaldīts, un vai tās izmaksas ir vai nav saprātīgas? Un tas ir jautājums, kas tiešām paceļas, un tam arī valdība, tai skaitā atbildīgā ministrija, tagad pievērš uzmanību. Bet, kas attiecas uz ārlietu dienesta kopējo darbu, tur tas darbs ir nodrošināt finansējumu, un tas ir pat pārsniedzis sākotnēji iecerēto.

Bija vairāki jautājumi par sankcijām un par sankciju apiešanu. Un te vajag vienu lietu atcerēties. Latvijā sankciju apiešana ir kriminalizēta. Mēs tagad strādājam, lai šī sankciju apiešana būtu kriminalizēta ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Šobrīd tā nav. Un tātad, ja ir jautājums, ko mēs darām sankciju jomā, šī ir viena no konkrētām lietām. Sankciju procedūra ir nemitīga procedūra, kur arī Ārlietu ministrijas darbinieki ikdienā ir iesaistīti. Kopš kara sākuma ir pieņemtas jau 12 sankciju pakotnes, un turpina darbu pie nākamajām. Latvija cieši strādā ar citām Eiropas valstīm, un visu laiku mēs meklējam, kā mēs varam paplašināt tos... kuri būtu jāiekļauj sankcijās, un sašaurināt iespējas apiet sankcijas. Tātad darbs pie tā pastāvīgi notiek.

Kas saistās ar mūsu robeždienestiem, Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Somija – visas valstis ar ārējo robežu ar Krieviju – pastāvīgi apmainās ar informāciju. Tas nav tā, ka nekāda informācija netiek apmainīta. Un Valsts ieņēmumu dienests ir uzsācis... vai es te esmu pierakstījis?... es neesmu laikam pierakstījis... ir vairāki simti procesu pašā Latvijā par iespējamu sankciju apiešanu. Tātad darbs visu laiku notiek, tur kopā strādā daudzi dienesti. Process ir gana sarežģīts, bet tas arī tiek virzīts.

Kāds te pārmet, ka Latvijā vēl ir ļoti daudz krievu investīciju. Krievijas investīciju apjoms Latvijā ik gadu krītas, tagad ir nokrities uz 9. vietu (kā tieši kaimiņvalsts) un turpina kristies. Tātad tā tendence ir viennozīmīgi skaidra. Ja te kāds pārmet, kur mēs bijām agrāk... Es atvainojos, pirms nedaudziem gadiem arī šajā Saeimā nopietni runāja par to, ka mums ir jāattīsta sadarbība ar Krieviju. Līdz karam... viens otrs pat šajā hallē sēdošais varbūt atceras, ka pats ir argumentējis to.

Un karš tomēr ieviesa savas korekcijas. Es nevienam nepārmetu, bet es vienkārši gribu atgādināt, ka bija daudzi, kas jau gadiem ilgi arī Latvijas politikā brīdināja un teica, ka šī mums ir liela problēma, bet ne visi piekrita. Tagad mēs visi jau redzam. Tātad karš ir ieviesis korekcijas arī mūsu iekšpolitikā. Vienkārši jāsaprot, ka tas ir process un mums... tā, nu... tam procesam izejam cauri.

Mēs nesen bijām simtprocentīgi atkarīgi no Krievijas gāzes, šodien mēs esam pilnībā atbrīvojušies no Krievijas gāzes. Pagājušajā gadā Latvijā, Eiropā, visā pasaulē cenas uzgāja krietni uz augšu, šogad jau tās ir krietni samazinājušās, jo tirgus ir atrisinājis alternatīvās piegādes ar sašķidrināto dabasgāzi.

Es gribētu vēl drusku... Te vairāki minēja arī jautājumu, kurš šobrīd ir saasināts publiskajā telpā, – par graudiem un graudu tirdzniecību. Un te mēs varam iet divus ceļus. Šis ir sarežģīts jautājums, un mēs varam iet ceļu “viegli risinājumi sarežģītai problēmai”, vai mēs varam iet drusku, manuprāt, prātīgāku ceļu – “izsvērsim to lietu un izdarīsim pareizi”. Tagad tie, kuri grib iet vienkāršo ceļu, vienkāršu risinājumu sarežģītām problēmām... Man ar jums nav īpaši daudz, ko debatēt. Es to nosaucu vienkāršā veidā. Tas ir faktiski – kas? Populisms. Un tas var šķist labi tūlītējā brīdī, bet ilgtermiņā tas varbūt nav tas labākais.

Tagad es centīšos paskaidrot no sava viedokļa, kas, manuprāt, ir tas pareizais, ko darīt. Pirmām kārtām mēs esam panākuši, ka Eiropas Savienībā Krievijas energoeksports faktiski ir noņemts no darba kārtības. Arī Vācija vairs nav atkarīga no Krievijas enerģētikas tā, kā bija agrāk, tur vēl darbojas daži vecie kontrakti, bet tā atkarība ir salauzta. Pēc kara tātad daudz kas ir samazinājies, tirdzniecība ar Krieviju ir samazinājusies ne tikai Latvijā, tas ir visā Eiropā – arī sankciju dēļ.

Bet tad mums paliek tāds jautājums, ka pārtika, kura nekur nav sankcionēta prece... un tik tiešām Āfrikai un globālajiem dienvidiem, tā varētu teikt, nabadzīgākajām valstīm, šie graudi ir nepieciešami. Krievija, patīk vai ne, ir viena no eksportētājvalstīm, līdzīgi kā Ukraina, līdzīgi kā Amerikas Savienotās Valstis. Tātad, tas ir fakts, bet mēs uzdodam... man liekas, pareizi uzdodam jautājumu: vai tas ir morāli pieļaujami, ka šādas Krievijas agresijas apstākļos mēs Latvijā – vai vispār Eiropas Savienībā – pieļaujam, ka šie graudi ieiet mūsu iekšējā tirdzniecībā? Un te, šķiet, visi uzskata (un es to atbalstu), ka šai iekšējai tirdzniecībai ar Krievijas graudiem nevajadzētu notikt.

Tagad, ja mēs gribam apturēt iekšējo tirdzniecību ar graudiem, kur es arī uzskatu, ka tas ir pareizi... Tikai jautājums – kā to panākt, jo, atceramies, Latvija un Latvijas tirdzniecība ir daļa no iekšējā vienotā tirgus, kura dalībvalstīm... šis viens jautājums... Mums daudz ko dalībvalstis var pašas regulēt, piemēram, energopolitiku, bet pārtikas tirdzniecība – tās ir Eiropas Savienības kopējās kompetences. Tādā savienībā... mēs esam izveidojuši... tur ir daudz labumu, bet šoreiz... Ah! Tāda zināma grūtība.

Tātad mums, lai panāktu reālu ierobežojumu, ir jāpanāk, ka šī tirdzniecība tiktu kaut kādā veidā apgrūtināta vai liegta – ar sankcijām, tarifiem vai citādi – visā Eiropas Savienībā. Un šī diskusija jau ir sākusies. Sākās ar Zemkopības ministriju. Zemkopības ministrija... kā saka, ar tiem ekspertiem mēs to virzām tālāk, lai iesētu to domu.

Tagad – cik ātri un vai... un kad varēs panākt rezultātu? Tas ir jautājums – kāpēc. Jo pretinieki šim teiks: bet pagaidiet, Eiropa nupat rāpjas ārā no inflācijas bedres, draud recesija. Vācijā aizvien faktiski ir recesija. Ja jebkādi graudi tiks izņemti no tirgus, cenas ies uz augšu. Tas graudu tirgotājiem ir labi, bet graudu patērētājiem, visai sabiedrībai... Jo graudi ietekmē pārtikas cenas, gaļu, jo liellopi un ne tikai ēd graudus... tas ietekmē maizes cenu, makaronu cenu, visus izstrādājumus, konditoreju, miltus un tā tālāk. Un būs tie, kas saka – bet vai mēs tiešām esam gatavi, ka celtos inflācija, lai panāktu šo... Un šī analīze... mēs esam lūguši to no Eiropas Komisijas. Nevienam šādu datu nav, cik šādu graudu tiešām ieiet Eiropas tirgū un kā tie vispār varētu ietekmēt cenas un tirdzniecību. Mēs to nezinām.

Kad mēs skatāmies uz Latvijas datiem, te... un visi ļoti viegli mētājas ar statistiku... Īstenība ir tāda, ka Latvijas iestādēm, nu, tiem, kas skaita, nav ticamu datu. Mēs zinām, cik ienāk pāri robežai, bet mēs neredzam datos, cik no tā, kas ienāk Latvijā, tūlīt aiziet tālāk, un mēs absolūti neredzam, kur tas aiziet tālāk – vai uz Roterdamu un tad uz Āfriku, vai tas aiziet kur citur, vai tas paliek Eiropā, cik paliek Latvijā. Mums ir vajadzīgi šie dati. Valdība ir prasījusi saviem dienestiem šos datus, bet dienesti šādus datus nav apkopojuši, jo mums ir vienots iekšējais tirgus. Tagad tas darbs notiek. Es gaidu rezultātu par to tāpat kā jūs.

Tāpat mēs prasām Eiropas Komisijai – lūdzu, datus par to, kas notiek ar šiem graudiem, ienākot Eiropā, cik no tiem paliek Eiropā un cik iziet ārā. Un tad, kad mums būs šie dati, mēs varēsim daudz efektīvāk panākt politisko rezultātu. Tas, ko Latvija var izdarīt (un ir tie, kas argumentē, ka tas būtu jādara), ir – apturēt tirdzniecību. To mēs varam darīt. Bet tos, kuri grib apturēt tirdzniecību, es aicinātu tad arī uzdot jautājumu, cik tas izmaksātu mums un no kurienes nāktu tā nauda, kas segtu tos zaudējumus, un vai tas aizvien ir... jo tur ir ostu darbība, tur ir cilvēki, kas strādā ostās, tur ir dzelzceļa darbība, cilvēki, kas strādā dzelzceļā. Mēs varam apturēt visu dzelzceļa darbību ar Krieviju, bet, vai līdz ar to mums izbeigsies vajadzība pēc dzelzceļa uzturēšanas? Diemžēl – ne. Somija, slēdzot savu robežu, neslēdz dzelzceļa satiksmi, viņi slēdz cilvēku satiksmi, lai nenāktu azīla meklētāji.

Tātad tas, ko es cenšos jums aprakstīt, ir, ka tā situācija faktiski ir gana daudzšķautņaina un nemaz nav tik melnbalta un vienkārša, kā viens otrs to mēģina pateikt. Politiski, emocionāli es esmu tikai “par” to, ka mums nav šādu graudu, kas nāk Latvijā vai Eiropā no Krievijas kara apstākļos. Tas liekas pats par sevi, par to nav jautājumu. Jautājums ir – kā mēs to varam panākt. Un mūsu valdība, tātad attiecīgie dienesti un politiķi, jau par to runā ar kolēģiem. Jo labāki mums būs dati, jo vieglāk mums būs pārliecināt arī citus par to pareizumu. Bet, ja mēs negribam... ja mēs gribam iet racionāli, es aicinu uz dialogu. Ja kāds, nu, grib iet citu veidu, tā jau tad kļūst par politiku, un tad jau ir drusku sarežģītāk.

Vēl divas lietas es gribu... trīs lietas īsi. Par Āfriku, ka mums nav pārstāvniecību. Mums ir goda konsuli. Šobrīd mums ir vēl Marokā, Tunisijā, Ganā, procesā ir Nigērija, Ruanda, Zimbabve. Goda konsuli ļoti bieži ir tie, kas visaktīvāk strādā tieši uz mūsu ekonomikas sadarbību, to zina jebkurš uzņēmējs. Mums ir goda konsuli, kuri pastāv daudz kur... arī tai skaitā Ķīnā ir, kas aktīvi strādā. Tur jau, kā saka, tas labums mums ir, un mums tas tīkls vēl jo vairāk ir jāpaplašina. Tāpēc mēs arī aktīvi strādājam un meklējam šādus...

Tātad, ja ir, kolēģi, ieteikumi, tos es gan lūgtu nosūtīt Ārlietu ministrijai un tad attiecīgi tos izskatītu.

Un par Ķīnas braucienu. Vienkārši, lai būtu precizējums. Iespējams, es neesmu akurāti informēts, bet no tā, par ko es esmu informēts... Mūsu vēstniecība Ķīnā tikās ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvjiem, jo tie bija iepriekš paziņojuši, izrādījuši interesi un ar vēstniecību tikās. Bet, cik es zinu, deputāti, kuri... Es sapratu, tā nav bijusi Saeimas oficiālā delegācija. Šie deputāti nebija iepriekš informējuši vēstniecību, un tāpēc laikam šī tikšanās nav notikusi. Tātad tur varbūt ir kaut kāds pārpratums. Bet, ja kontaktē mūsu valsts vēstniecības... Mūsu valsts vēstniecības, cik es esmu dzirdējis, vienmēr ir pretimnākošas, ka nāk no Latvijas cilvēki, kas izrāda interesi ar viņiem tikties. Tas ir vēstniecību darba uzdevumos, un, cik es zinu, viņi to ļoti labi pilda.

Un visbeidzot bija jautājumi... vairāki, kas prasīja: “Nu, no kā tad vispār labums mums no mūsu valsts ārpolitikas?” Es apmulsu. Nu, ka mums tādi nemaz nav vajadzīgi.

Nu tad sāksim ar to, ka mēs šodien stāvam te, Latvijā, brīvā un neatkarīgā Latvijā, blakus agresīvajai Krievijai, un mēs esam drošībā. Kāpēc? Jo mūsu agrākie politiķi un diplomāti pirms 20 gadiem, pirms vairāk nekā 20 gadiem, sāka procesu... iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Tas ir diplomātu panākums, arī politiķu panākums. Tas, ka mums ir NATO spēki Latvijā, ka mums ir gaisa patruļas virs Baltijas valstīm, ka NATO spēki palielina savu klātbūtni, ka Eiropas Savienība ir uzaicinājusi Ukrainu iestāties NATO... Vai kāds tiešām tic, ka tas nāk no zila gaisa? Es atvainojos, tas ir grūts un sūrs darbs. Pats esmu bijis tajā aktīvi iesaistījies. Labi atceros, 2022. gada marta diskusiju starp Eiropas vadītājiem, kur atbalsts Ukrainai iestāties Eiropas Savienībā bija no Baltijas valstīm un Polijas, un tas atbalsts no citām valstīm pamatā nepastāvēja. Trīs mēnešus vēlāk... tad nu gan situācija sāka mainīties. Kāpēc? Jo koordinēti strādā ļoti daudzi cilvēki: premjers, prezidents, Saeimas spīkers, ārlietu ministrs, komisija, jūs visi – tas ir kolektīvs darbs. Un, protams, visas mūsu pārstāvniecības ārzemēs, vēstnieki, kas runā ar savu mītnes zemju pārstāvjiem, tas viss iziet ārā.

Tātad tas ir mūsu... Ārlietu dienests ir viens fantastisks organisms, dzīvs, bez kura darbības ir ļoti grūti iedomāties jebkuras valsts pastāvēšanu. Jebkurā gadījumā mūsu valsti bez mūsu ārlietu dienesta un šiem izcilajiem cilvēkiem, kas tur strādā, ir ļoti grūti iedomāties.

Paldies par debatēm.

Saules mūžu mūsu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies, Kariņa kungs, par skaidrojumiem un atskatu uz debatēm. Paldies visiem klātesošajiem par garajām un saturīgajām debatēm.

Lēmums mums nekāds nav jāpieņem, tā ka varam turpināt strādāt.

___

Nākamā darba kārtības sadaļa – “Lēmumu projektu izskatīšana”.

Darba kārtībā Ministru kabineta sagatavotais lēmuma projekts “Par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai pret teroristisko organizāciju ISIL/Da’esh vērstajā starptautiskās koalīcijas militārajā operācijā Inherent Resolve”.

Ziņotājs ir parlamentārais sekretārs Atis Švinka. Lūdzu!

A. Švinka (Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs).

Kolēģi, kolēģes! Es gribētu pievērst uzmanību šim Saeimas lēmuma projektam un izskaidrot to. Saeimas lēmuma projekta mērķis ir pagarināt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalību pret teroristisko organizāciju ISIL/Da’esh vērstajā starptautiskās koalīcijas militārajā operācijā Irākā. Latvijai ir būtiski turpināt sniegt atbalstu šajā operācijā un apliecināt gan politisko, gan militāro solidaritāti mūsu stratēģiski nozīmīgajiem partneriem.

Latvijas dalība operācijā ir tiešs apliecinājums Latvijas sadarbībai un atbalstam ASV, kā arī pārējām koalīcijā iesaistītajām sabiedroto valstīm. Latvija ir veiksmīgi īstenojusi savu dalību šajā operācijā kopš 2016. gada. Līdzās Latvijai arī pārējās Baltijas valstis piedalās operācijā ar savu nacionālo ieguldījumu. Latvija apņemas turpināt dalību šajā operācijā, nevis iesaistoties kaujas darbībās, bet gan turpinot efektīvi veikt apmācību uzdevumus, pielietojot savas zināšanas un gūto pieredzi. NBS kontingenta uzdevumi būs atbilstoši operācijas uzdevumiem, mērķiem, operacionālajām vajadzībām, ņemot vērā, ka operācija fokusējas uz apmācības, padomdevēja, atbalsta un izlūkinformācijas apmaiņas uzdevumiem.

Ar Saeimas lēmumu dalības termiņš tiks pagarināts uz laiku līdz 2026. gada 1. februārim. Latvijas saistību izpilde tiks nodrošināta no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Lēmuma projekts ir saskaņots ar Finanšu ministriju, Tieslietu ministriju un Ārlietu ministriju.

Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto lēmuma projektu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 77, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts. Paldies.

___

Nākamā sadaļa – “Prezidija ziņojumi”. Par iesniegtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Nekustamā īpašuma Rīgā, Hanzas ielā 22 nodošanas un izmantošanas likums” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par radiācijas drošību un kodoldrošību”” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Alekseja Rosļikova, Svetlanas Čulkovas, Nataļjas MarčenkoJodko, Jekaterinas Drelingas, Dmitrija Kovaļenko, Jefimija Klementjeva, Iļjas Ivanova, Igora Judina un Viktora Pučkas iesniegto likumprojektu “Grozījums likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”” nodot Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Vārds deputātei Svetlanai Čulkovai – pamatojumam. “Par”.

S. Čulkova (ST!).

Priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Ņemot vērā to, ka bērnu dzimstība Latvijā pēdējos gados ir ievērojami samazinājusies, un it īpaši uzsverot to, ka 2023. gadā... tiek sagaidīti viszemākie dzimstības rādītāji Latvijas Republikā neatkarības laikā, mums kā sabiedrībai tas ir ļoti skaidrs signāls, ka šī situācija ir jāmaina ļoti strauji, produktīvi un pamatīgi.

Šobrīd mēs vērojam tādu pabalstu izmaksas loģiku, ka sodām finansiāli tos cilvēkus, kuri ir izlēmuši laist pasaulē bērnus, jo pēc esošām formulām un metodoloģijas viņu reālie ienākumi būtiski samazinās, savukārt izdevumi, lai nodrošinātu gan sevi, gan bērnu, būtiski pieaug.

Kolēģi, es aicinu nodot šo likumprojektu Sociālo un darba lietu komisijai un tur jau strādāt ar šo likuma grozījumu.

Lūgums atbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”” nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 6, atturas – 37. Likumprojekts komisijai nav nodots.

__

Saeimas Prezidijs ierosina Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījums Ostu likumā” nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai kā atbildīgajai komisijai.

“Par” pieteicies... vai “pret” pieteicies runāt deputāts Jānis Vitenbergs. “Pret”, “pret”.

J. Vitenbergs (NA).

Kolēģi! Mans pienākums ir jums izstāstīt, izskaidrot, kas tad šeit notiek un ko paredz šis grozījums, kuru koalīcija ir sagatavojusi un virza uz Saeimu. Būtībā ar šo grozījumu koalīcija atsakās no ostu pārvaldības reformas tālākas virzības, jo tiek atcelts termiņš, līdz kuram šī reforma ir jāveic. Reformēsim, bet nav noteikts, līdz kuram gadam vai kurai simtgadei.

Tālāk tad arī komisijā mēs skatījām... un Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs atzina, ka pusgada laikā ir plānots kaut ko pētīt, analizēt un vēlreiz iet cauri, pārskatīt, bet ko īsti ir plānots darīt, neviens nevarēja atbildēt, un pats galvenais – kas pētīs, cik tas maksās, un kāds ir tas plānotais rezultāts, pie kura vajadzētu nonākt? Mani uztrauc tas, ka būs kaut kāda konkrēta darbība, lielas izmaksas, bet beigās neviens nezina, kāds rezultāts ir jāsasniedz. Nepamet sajūta arī par to, ka ar šo pētīšanu reforma varētu noslēgties, jo, ja patiesi gribētu kaut ko darīt, būtu vajadzīgs tikai politisks lēmums, gribēšana, kuras acīmredzot šobrīd nav.

Kolēģi, atgādinu, ka šīs Saeimas laikā jau tika pārskatīta šī reforma un neskaitāmās sarunās, tikšanās reizēs ar pašvaldībām, uzņēmējiem, ministrijām tika radīta virkne priekšlikumu, atrasti kompromisi, kas bija, es teiktu, diezgan sarežģīti, jo sākotnēji šajās sarunās pašvaldības, arī uzņēmēji nebija iesaistīti. Tā ka, es teiktu, tika izdarīts liels darbs un reformas īstenošanai visi nepieciešamie dokumenti valdībā ir iesniegti jau šī gada rudenī, un ir nepieciešama viena valdības sēde, kur tos liek darba kārtībā un tālāk apstiprina. Un te varētu iztikt bez kaut kādas dārgas pētīšanas un naudas izšķērdēšanas.

Jāsaka, dīvaini, ka ostu reformas pieņemšanas dinamika beidzās ar jaunās valdības izveidošanu, un te jautājums koalīcijas deputātiem: vai šīs reformas uzkāršana nav samaksa ZZS par šīs valdības stutēšanu?

Kolēģi, es aicinu neatbalstīt ostu reformas vilcināšanu, ko paredz šie grozījumi, neļaut izšķērdēt līdzekļus, lai imitētu darbības, jo ir skaidrs, ka esošā koalīcija vairs netaisās neko reformēt. Būtībā jums ir divi varianti: viens – ja tiešām ir vēlme kaut ko darīt, skatiet valdībā, apstipriniet jau tuvākajā laikā, novediet to līdz galam, vai gluži pretēji – ja jūs neko netaisāties darīt, tad arī to skaidri paudiet šeit, no tribīnes, jo pretējā gadījumā tas ir teātris, ko jūs te izpildāt. Kolēģi, nepiedalāmies šajā farsā, neatbalstām šos grozījumus!

Paldies.

Sēdes vadītāja. “Par” pieteicies runāt deputāts Jānis Vucāns.

J. Vucāns (ZZS).

Labdien, kolēģi, vēlreiz! Nav gluži tā, kā Vitenberga kungs stāsta, jo šī reforma tika iesākta iepriekšējās Saeimas laikā, tā jau nesekmīgi ir pagarināta divas reizes. Pie sakarīga risinājuma mēs neesam nonākuši. To paredzēto atskaiti jeb pārskatu, kurš bija vajadzīgs (Starpsauciens.)... bija pieprasīts, mēs neesam redzējuši, līdz ar to šajos grozījumos ir paredzēts, ka līdz gada vidum mēs beidzot ieraugām šo pārskatu par to, cik mērķtiecīga ir šī reforma, un tad lemjam tālāk.

Aicinu atbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums Ostu likumā” nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 67, pret – 9, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Ir iesniegtas izmaiņas apstiprinātajā Saeimas Prezidija darba kārtībā.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt Saeimas 2024. gada 25. janvāra sēdes darba kārtību un iekļaut izskatīšanai sadaļā “Prezidija ziņojumi” Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījums Ostu likumā”. Komisija lūdz nodot minēto likumprojektu tikai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 86. pantu komisija lūdz virzīt minēto likumprojektu izskatīšanai pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz atzīt minēto likumprojektu par steidzamu. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

___

Sadaļa “Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Deputāti Andris Šuvajevs, Skaidrīte Ābrama, Harijs Rokpelnis, Līga Kļaviņa, Ligita Gintere, Mairita Lūse, Atis Švinka, Ervins Labanovskis, Leila Rasima un Edmunds Jurēvics iesnieguši lēmuma projektu “Par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas locekļu statusa maiņu”.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto lēmuma projektu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 57, pret – 3, atturas – 5. Lēmums pieņemts.

___

Deputāti Andris Šuvajevs, Skaidrīte Ābrama, Harijs Rokpelnis, Līga Kļaviņa, Ligita Gintere, Mairita Lūse, Atis Švinka, Ervins Labanovskis, Leila Rasima un Edmunds Jurēvics ir iesnieguši lēmuma projektu “Par NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas locekļa statusa maiņu un Latvijas delegācijas locekļu apstiprināšanu”.

Uzsākam debates.

Debatēs pieteicies deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A. Kiršteins (NA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Es īsti nesaprotu. Mēs taču klupdami krizdami cīnāmies ar oligarhiem, ar ASV sankcionētajiem oligarhiem. Mēs taču esam par Ukrainu, mēs te visi stāstījām, kā mēs... ļoti tagad viņiem palīdzēsim.

Tad es atcerējos to balsojumu, kur mēs, Nacionālā apvienība, ierosinājām par 10 procentiem aplikt ar nodokļiem, un es skatos, ka tie paši, kas “pret” to balsoja... Iedomājieties, mēs gribam palīdzēt Ukrainai, ar naudu aplikt Latvijas uzņēmējus, kas gūst peļņu no šī kara, un mums tie paši, kas balsoja “pret”, tagad ierosina NATO Parlamentārajā asamblejā iekļaut cilvēku no apvienības, kurā ir partija, ko vada ASV sankcionēts oligarhs. Kur tur ir loģika? Kā ar to ASV vēstniecību... vai ir saskaņots ar ASV vēstniecību? (Starpsauciens: “Kurā partijā jūs esat tieši?”) Kāda jums daļa, kur es esmu? (Smiekli.)

Sēdes vadītāja. Lūdzu nesarunāties ar zāli.

A. Kiršteins. Tā ka... šī te liekulība, melošana, kā jau es teicu, līšana uz Briseli, visādu pasaku stāstīšana, kādā veidā mēs Ukrainai palīdzēsim... Nu, diez kas nav, vai ne? Grūti būs atmazgāties, bet jūs esat pieraduši.

Aicinu balsot “pret”.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas locekļa statusa maiņu un Latvijas delegācijas locekļu apstiprināšanu”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 55, pret – 1, atturas – 1. Lēmums pieņemts.

___

Deputāti Andris Šuvajevs, Skaidrīte Ābrama, Harijs Rokpelnis, Līga Kļaviņa, Ligita Gintere, Mairita Lūse, Atis Švinka, Ervins Labanovskis, Leila Rasima un Edmunds Jurēvics ir iesnieguši lēmuma projektu “Par Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas vadītāja atcelšanu un apstiprināšanu”.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto lēmuma projektu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – 16, atturas – nav. Lēmums pieņemts.

___

Deputāti Edmunds Jurēvics, Jānis Vitenbergs, Igors Rajevs, Harijs Rokpelnis, Leila Rasima, Mairita Lūse, Anita Brakovska, Inese Kalniņa, Viktorija Baire un Anna Rancāne ir iesnieguši lēmuma projektu “Par Vidusjūras Savienības Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja apstiprināšanu”.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto lēmuma projektu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

___

Saeimas Prezidijā ir iesniegtas izmaiņas apstiprinātajā darba kārtībā. Deputāti Edmunds Jurēvics, Andris Kulbergs, Raivis Dzintars, Harijs Rokpelnis, Ainārs Šlesers, Andris Šuvajevs, Aleksejs Rosļikovs lūdz izdarīt izmaiņas Saeimas šā gada 25. janvāra sēdes darba kārtībā un pēc ceturtās darba kārtības sadaļas izskatīt 17. darba kārtības punktu un 18. darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījums Ostu likumā” pirmajā lasījumā, kā arī lūdz turpināt šā gada 25. janvāra sēdi bez pārtraukuma līdz 18. darba kārtības punkta izskatīšanai. Pēc minētā darba kārtības punkta izskatīšanas lūdz izsludināt pārtraukumu sēdē līdz šā gada 1. februārim. (Starpsaucieni.)

Deputāti (Smejas.)... Neviens neko... labi, es paskaidrošu tuvāk. Tātad ir lūgums izskatīt 18. darba kārtības punktu, tātad – “Grozījums Ostu likumā” pirmajā un otrajā lasījumā tagad, tūlīt, pēc tam izsludināt pārtraukumu. Vai ir skaidrs? (Starpsaucieni.) Jā, labi. Tātad lūgums turpināt. “Grozījums Ostu likumā” (Starpsauciens: “Un 17.”)... un 17.... Tātad... tagad tas parādās.

___

“Lēmumu projektu izskatīšana”.

Lēmuma projekts “Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” (Nr. 368/Lp14) otrajam lasījumam līdz 2024. gada 26. janvārim”. Lūgums izteikts no Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 81, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

___

Un pēdējais darba kārtības jautājums. Sadaļa – “Likumprojektu izskatīšana”.

Likumprojekts “Grozījums Ostu likumā”, pirmais lasījums. Komisija ierosina likumprojektu atzīt par steidzamu.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā – Jānis Patmalnieks. Lūdzu!

J. Patmalnieks (JV).

Labdien, kolēģi! Mēs jau uzklausījām īsas debates par šo. Es tikai varu tiešām atgādināt, apstiprināt: likumprojekts paredz, ka Ministru kabinetam būs jāiesniedz ziņojums Saeimā par ostu reformas gaitu līdz gada vidum. Tas arī paredz to, kāds ir ostu juridiskais statuss un kā tās turpina darboties, kā arī pilnveido regulējumu attiecībā uz valdes locekļu iecelšanu un maiņu kā tādu.

Komisija debatēja par šo jautājumu vairākās sēdēs un lēma lūgt Saeimu atzīt likumprojektu par steidzamu.

Lūdzu atzīt šo likumprojektu par steidzamu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums Ostu likumā” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 58, pret – 17, atturas – nav. Likumprojekts par steidzamu atzīts.

J. Patmalnieks. Aicinu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums Ostu likumā” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 68, pret – 5, atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

J. Patmalnieks. Ņemot vērā to, ka komisija, izstrādājot likumprojektu, sadarbojās gan ar Satiksmes ministriju, gan Juridisko biroju, papildu priekšlikumi nav sagaidāmi.

Līdz ar to aicinu Saeimu lemt par šī likumprojekta izskatīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums Ostu likumā” atbalstīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 69, pret – 5, atturas – nav. Likums pieņemts.

___

Kolēģi, paldies visiem par darbu.

Es izsludinu pārtraukumu sēdē līdz šā gada 1. februārim.

Paldies visiem.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, nebēgam projām! Nav reģistrējušies 18 deputāti: Andris Bērziņš, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Jānis Dombrava, Alīna Gendele, Mārcis Jencītis, Rihards Kols, Uģis Mitrevics, Ināra Mūrniece, Jānis Reirs, Uģis Rotbergs, Edvards Smiltēns, Ainārs Šlesers, Ričards Šlesers, Ilze Vergina, Juris Viļums, Aiva Vīksna, Agita ZariņaStūre un Edgars Zelderis.

Paldies.

___

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vēlreiz atkārtoju – pārtraukums līdz 1. februārim.

(Pārtraukums.)

Satura rādītājs

Balsojumi

Datums: 25.01.24 10:27 Balsojums 1
Reģistrējušies - 89.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 25.01.24 12:23 Balsojums 2
Reģistrējušies - 87.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 25.01.24 15:00 Balsojums 3
Reģistrējušies - 88.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 25.01.24 17:42 Balsojums 4
Par - 77, pret - 0, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai pret teroristisko organizāciju ISIL/Da’esh vērstajā starptautiskās koalīcijas militārajā operācijā Inherent Resolve (416/Lm14)

Datums: 25.01.24 17:46 Balsojums 5
Par - 34, pret - 6, atturas - 37.
Balsošanas motīvs: Grozījums likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (498/Lp14), nodošana komisijām

Datums: 25.01.24 17:51 Balsojums 6
Par - 67, pret - 9, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Grozījums Ostu likumā (501/Lp14), nodošana komisijām

Datums: 25.01.24 17:53 Balsojums 7
Par - 57, pret - 3, atturas - 5.
Balsošanas motīvs: Par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas locekļu statusa maiņu (413/Lm14)

Datums: 25.01.24 17:56 Balsojums 8
Par - 55, pret - 1, atturas - 1.
Balsošanas motīvs: Par NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas locekļa statusa maiņu un Latvijas delegācijas locekļu apstiprināšanu (414/Lm14)

Datums: 25.01.24 17:57 Balsojums 9
Par - 56, pret - 16, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas vadītāja atcelšanu un apstiprināšanu (415/Lm14)

Datums: 25.01.24 17:57 Balsojums 10
Par - 64, pret - 0, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par Vidusjūras Savienības Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja apstiprināšanu (418/Lm14)

Datums: 25.01.24 18:00 Balsojums 11
Par - 81, pret - 0, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” (Nr.368/Lp14) otrajam lasījumam līdz 2024. gada 26. janvārim (417/Lm14)

Datums: 25.01.24 18:01 Balsojums 12
Par - 58, pret - 17, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Grozījums Ostu likumā (501/Lp14), 1.lasījums

Datums: 25.01.24 18:02 Balsojums 13
Par - 68, pret - 5, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Grozījums Ostu likumā (501/Lp14), 1.lasījums

Datums: 25.01.24 18:02 Balsojums 14
Par - 69, pret - 5, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Grozījums Ostu likumā (501/Lp14), 2.lasījums, steidzams

Datums: 25.01.24 18:03 Balsojums 15
Reģistrējušies - 81.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

25.01.2024.

09.00 Lat

09.00 Eng

11.00 Lat

11.00 Eng

13.30 Lat

13.30 Eng

15.30 Lat

15.30 Eng