Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi, pulkstenis ir 11.00, lūdzu ieņemt vietas, lai varētu uzsākt darbu sēdē. Lūdzu zvanu! Lūdzu godājamo deputātu reģistrāciju kvorumam! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 59 deputāti, Saeima ir tiesīga uzsākt darbu sēdē.

Godājamie kolēģi, šodienas ārkārtas sēdē darba kārtībā, kas jums ir izdalīta, tātad ir jāapspriež Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam un divu lēmumu projekti. Tas ir lēmuma projekts (dokuments nr.166a), ko iesnieguši deputāti Elferts, Čepānis, Kamaldiņš, Poča, G.Bērziņš, Kreituse, Seiksts, Panteļējevs, Bordāns un Grīgs, un lēmuma projekts nr.367, ko iesnieguši deputāti Karnups, Kiršteins, Lambergs, Žīgurs, Imants Kalniņš, Seile, Stalts, Tabūns, Mārtiņš Ādams Kalniņš un Rozentāls. Tātad šī ir šodien izskatāmā sēdes darba kārtība, kura nav papildināma. Vai par darba kārtību, procedūru ir jautājumi?

Godātie kolēģi, mums ir diezgan neparasta sēde, kas ir veltīta viena dokumenta apspriešanai, tādēļ piedāvātā darba kārtība ir sekojoša - par dokumenta projektu nr.166 un 166-b - "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam" ziņos Latvijas Republikas ārlietu ministrs Birkava kungs. Ziņojums, kā jūs zināt, ir vienu stundu, un pēc tam ar līdzziņojumu ir pieteikusies uzstāties komisija tās pārstāvju personā, bet pēc tam tiek atklātas debates. Pirms tam mums ir jāizlemj viens jautājums. Es atvainojos Birkava kungam! Tas ir procedūras jautājums. Tātad Saeimas frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz turpināt 1995.gada 7.aprīļa sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai. Tas ir domāts, kā es saprotu, neierobežoti ilgā laikā. Par šādu mums ierosinājumu ir jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu! Un balsojam par "Latvijas ceļa" 10 deputātu ierosinājumu - turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai. Lūdzu rezultātu! Par - 45, pret - 2, atturas - 10. Paldies. Lēmums ir pieņemts. Lūdzu - vārds Latvijas Republikas ārlietu ministram Valdim Birkavam!

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs).

Godātais Prezidij! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi! Katram, kurš jūtas atbildīgs par valsts nākotni, jābūt modram - jābūt modram, jo mūsu neatkarība vēl ir trausla. Katram, kurš tic savas valsts nākotnei, jāatceras, ka vēl tikai pirms 40 mēnešiem sabruka PSRS un tās drupas vēl nav aizvāktas nedz no mūsu dzīves, nedz arī no mūsu apziņas. Šīs drupas ir kā akmens pie kājām peldētājam, kurš cenšas pārpeldēt strauju, atvarainu upi, peldētājam, kuru reizēm nes sāņus un velk dziļumā. Un tomēr mēs skaidri redzam krastu - kaut tālu, bet redzam, un mums pietiks spēka to sasniegt, jo tajā krastā ir Eiropas savienības plašā, pagaidām 15 stāvu ēka un NATO stiprā pils. Mēs gribam un mums ir dota unikāla iespēja, unikāla vēsturiska iespēja attīstīt Latviju par mūsdienīgu, drošu, ekonomiski spēcīgu Eiropas valsti. Tās nav tikai mūsu intereses. Latvijas drošība visas Eiropas kontekstā ir vērtība pati par sevi. Vēl neviens īsti nezina, kaut sāk nojaust, kāda Eiropa izskatīsies pēc dažiem gadiem. Vēl nav arī vienotības jautājumā, kādai jābūt apvienotajai Eiropai. Mēs vēlamies redzēt Latviju tādā Eiropā, kas saudzē un kopj dažādību, nevis nivelē vai iznīdē to. Mēs varētu būt gandarīti, ja realizētos Prezidenta Miterāna nodoms, Francijai sākot Eiropas savienības prezidentūru, viņa vārdi: "Mçs pierādīsim, ka Eiropas celšana nevis izdzēš nāciju kultūras identitāti, bet gan to pilnveido."

Pasaule ir krāšņa savā dažādībā, mēs vēlamies saglabāt savu patību, savu nacionālo identitāti ne tikai savās, bet arī Eiropas un visas pasaules interesēs. Kas mūs tuvina šim mērķim, kas attālina no tā? Stipra nācija stiprā valstī ir reizē mērķis un līdzeklis. Stipruma pamats ir drošība, bet drošības pamats ir pareiza, mūsdienu realitātēm atbilstoša valsts ārējā un iekšējā politika.

Veiksmīga ārpolitika ir viena no visefektīvākajām Latvijas drošības garantijām, un es nekautrēšos teikt, ka tā kopumā ir bijusi sekmīga, neraugoties uz izmisīgiem un nekorektiem mēģinājumiem to noliegt vai noniecināt. Mums nepieciešama nacionālā vienprātība vai, Valsts prezidenta vārdiem runājot, nacionālais kompromiss un tieši ārpolitikā. Tādai un tikai tādai jābūt mūsu valsts visaugstāko institūciju - Saeimas, Ministru kabineta - un Valsts prezidenta rīcībai. Ārpolitikā vienotai jābūt arī ierēdņu korpusa un dažāda ranga amatpersonu rīcībai. Latvija nedrīkst atļauties vairākas ārpolitikas, jo tas vieš neizpratni mūsu draugos un atbalstītājos, un mēs zaudējam ne tikai laiku, labojot kļūdas un skaidrojot pārpratumus, bet arī zaudējam starptautisko prestižu. Vairākumam pieņemamā koncepcijas izstrādāšana liecina par noteiktu stabilizāciju mūsu valstī. Mēs esam sakārtojuši sevi tik tālu, lai varētu pieņemt lēmumus arī pasaules attīstības kontekstā, lai paustu savu viedokli ne vien par sevi, bet arī par pasauli. Mēs esam valsts, mēs gribam, lai ar mūsu valsti rēķinātos, un tas jau notiek.

Kāpēc jāapspriež ārpolitikas pamatvirzieni un koncepcija? Atcerēsimies Māstrihtas līgumu un Dānijas problēmas šajā sakarā. Dānijas likumi bija vistuvāk Eiropas kopienas likumiem. Taču, neraugoties uz acīm redzamiem labumiem, ko dod pievienošanās līgumam, Dānijas pilsoņi referendumā sākumā nobalsoja pret Māstrihtas līgumu. Nākamgad Eiropas politiķi spriedīs par jauno Eiropas veidolu, par Māstrihtas līguma piemērotību paplašinātas Eiropas savienības vajadzībām. Politiķiem atkal būs jāprasa savu valstu pilsoņiem šo lēmumu apstiprinājums. Tā ir demokrātijas aksioma. Arī mēs gribam maksimāli iesaistīt Latvijas ļaudis ārpolitikas procesa apspriešanā un izšķirošu lēmumu pieņemšanā. Tāpēc valdības un deputātu pienākums ir parādīt, kādas izredzes Latviju sagaida viena vai otra lēmuma pieņemšanas gadījumā. Tāpēc politiķiem un Latvijai jau šodien jāsāk gatavoties tautas balsojumam par iestāšanos Eiropas savienībā.

Tuvojas vēlēšanas, un ir īpaši svarīgi nezaudēt Latvijas kursu. Ir svarīgi, lai vēlēšanu rezultāti Latvijā nekļūtu par robežšķirtni, kad mainās Latvijas politika no Eiropai un pasaulei atvērtas politikas uz izolacionismu vai orientāciju uz Neatkarīgo valstu savienību. Tik tikko Somijā parlaments, aizejošais parlaments, nobalsoja par aizejošās valdības politiku Eiropas savienības sakarā, un neviens nešaubās, ka jaunais parlaments un jaunā valdība to konsekventi realizēs, jo Somijas politiskā kultūra akceptē kontinuitāti valstī visnozīmīgākajos jautājumos. No tā mums jāmācās. Latvijas vēstures pieredze, ģeopolitiskā situācija nepieļauj neitralitātes vai izolacionisma politikas iedzīvināšanu. Orientācija uz Neatkarīgo valstu savienību Latvijai ir nepieņemama. Ir jānovērš maldinošu signālu sūtīšana Eiropas un Krievijas virzienā, jo ikviens neprecīzs solis attālina mūs no mērķa, tiek tulkots kā mērķa maiņa vai negatavība mērķim. Visi šie apsvērumi liecina par nepieciešamību vairot izpratni par Latvijas ārpolitiku.

Mums ir jāizdara viss nepieciešamais un iespējamais, lai katrs Latvijas pilsonis, lai katrs Latvijas iedzīvotājs izprastu vai vismaz sajustu reizē ar Latviju pasauli. Mēs vairs neesam aiz "dzelzs aizkara", mēs neesam pasaules uzmanības centrā, bet mēs pulsējam kopā ar to, un pasaules problēmas atspoguļojas mūsu dzīvē, un mūsu problēmas proporcionāli reflektē pasaulē. Krīze pasaules sviesta tirgū ir smagi skārusi arī mūsu valsts iedzīvotāju kabatas, un nesakārtotās robežas ir daudzu pasaules uzņēmīgo cilvēku, tūrisma firmu, kravas pārvadātāju "melnajos" sarakstos. Katrs šodien par ārpolitiku šeit teiktais vārds sasniegs speciālistu ausis, tiks svērts un vērtēts. Publicējot un apspriežot mūsu valsts ārpolitikas pamatvirzienus un koncepciju, mēs ne tikai gribam radīt priekšstatu par Latvijas ilgtermiņa mērķiem, bet arī dot drošības izjūtu tiem, kuri vēl šaubās, un aicināt būt modriem tos, kuri vairs nešaubās. Ar jūsu piekrišanu es šodien analizēšu tikai četrus nozīmīgus šī uzdevuma aspektus.

Baltijas valsts un Baltijas jūras reģions, Eiropas savienība, Krievija, NATO. Šie četri Latvijas ārpolitikas virzieni ir īpaši nozīmīgi Latvijas nākotnei. Ne mazāk svarīgas ir divpusējās attiecības ar mums draudzīgām valstīm, īpaši - es saukšu tās alfabēta kārtībā - ar ASV, Franciju, Lielbritāniju, Vāciju un, protams, visām piecām Ziemeļeiropas valstīm. Mēs augstu novērtējam šo un arī daudzu citu valstu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā un nostiprināšanā, mēs turpināsim aktīvi strādāt šo attiecību tālākajā attīstīšanā un padziļināšanā.

Ārlietu ministrija pēc debatēm un pēc diskusijām par koncepciju precizēs divpusējo attiecību struktūru un formulējumus. Jāsaka atklāti - pasaulē parasti ārlietu koncepcijas tur "aiz septiņām atslēgām". Mēs to publicējām un saņēmām pārmetumus. Un tomēr mēs vēlamies, lai ārpolitikas apspriešanā būtu tik daudz atklātības, cik nekaitē valsts drošības interesēm.

Mēs piedāvājam apspriešanai divus projektus, kuriem nevajadzētu kļūt par sastingušiem dokumentiem. Tie ir vairāk domāti kā viela apspriešanai, nevis kā norādījumu vai instrukciju apkopojums. Mainīgajā pasaulē neviena ārpolitikas koncepcija nevienā no pasaules valstīm nevar kļūt par dogmu, par kaut ko sastingušu. Dokumenta sadaļas ir papildināmas, BET... Un tas ir svarīgs "bet", jo, nemainot konceptuālās nostādnes, nemainot attīstības virzienus, pasakot pasaulei skaidri un gaiši, ko mēs gribam, uz kurieni mēs tiecamies, mums ir jāiedrošina ne vien ārzemju ieguldītāji, bet arī pašiem sevi, un modrība ir vajadzīga ne vien lai nosargātu to, kas jau iegūts, bet arī lai iegūtu to, kas nav nosargāts.

Stiprināt valsts un tās iedzīvotāju drošību, vairot viņu labklājību var dažādos veidos. Visdrošāk jūtas tie, kam ir droši kaimiņi. Taču tieši starp kaimiņiem bieži vien ir arī lielākie strīdi. Tāpēc koncepcija sākas ar uzdevumiem robežvalstu virzienā. Vispirms - uz ziemeļiem un dienvidiem, tad - austrumiem un rietumiem.

Igaunija un Lietuva ir valstis, ar kurām Latvijai ir kopīga 20. gadsimta vēstures pieredze. Turklāt mūs vieno kopīgas drošības, saimnieciskās un politiskās attīstības intereses, tāpēc Baltijas valstu plaša sadarbība, ievērojot arī to atšķirības, ir viens no Latvijas ārpolitikas stūrakmeņiem. Liktenis mūs ir nolicis viducī. Tas mums uzliek pienākumus, tas liek mums būt elastīgākiem, dažkārt arī piekāpīgākiem. Mēs esam ielikuši pamatus Baltijas valstu sadarbības nostiprināšanai, nodibināta Baltijas Ministru padome, strādā Baltijas asambleja, regulāri tiekas trīs Baltijas valstu Prezidenti, gandrīz diendienā pēc izvērsta trīs Ministru prezidentu apstiprināta plāna strādā 19 vecāko amatpersonu komitejas, trīs sudraba naglas iedzītas Baltijas bataljona daudzkrāsainā karoga kātā, Baltijas valstīs darbojas - tiesa, ierobežotā apjomā - brīvās tirdzniecības līgums. It kā viss labi, tomēr problēmu ir vairāk nekā risinājumu.

Mums - un ar to es domāju arī mūsu kaimiņus - Baltijas valstu sadarbība nav pašmērķis, bet nepieciešamība. Tā vajadzīga mūsu drošībai. Princips - "divide et impera" - joprojām ir dzīvs un diemžēl darbojas. Tā ir vajadzīga, lai veicinātu Baltijas valstu iekļaušanos Eiropas savienībā. Eiropas savienība Baltijas gadījumā vismaz pagaidām nevadās pēc latviešu parunas "Kas pirmais brauc - tas pirmais maļ". Nevar Latvija un Igaunija pasteigties noslēgt bezvīzu režīmu ar Vāciju, par kuru mums tikko bija saruna ar Kinkela kungu, ir jābūt klāt arī Lietuvai, un tā ir Eiropas valstu prasība, Savienības valstu prasība.

Baltijas valstis ir vienots, bet ne noslēgts reģions. Te var izveidot sava veida Eiropas savienības vai Ziemeļu padomes minimodeli. Vērienīgai ekonomikai tas nav pietiekami liels tirgus, tāpēc Latvija meklē iespējas attīstīt attiecības arvien lielākos lokos - ar Ziemeļvalstīm, ar Baltijas jūras valstīm, ar Eiropas savienību. Sadarbība caur šiem nosacītajiem lokiem, kas dažviet arī pārklājas, ir veids, kā vissekmīgāk sagatavot Latviju nākotnei, kurā galvenā sacensība būs ne tik daudz starp valstīm, cik starp reģioniem. Šī sadarbība vēl ir tikai pašā sākumposmā, tomēr kultūrtradicionālā orientācija, pamatvērtību kopība, arī līdzšinējā pieredze rada pārliecību, ka "pieci plus trīs" formulas mērķtiecīga izveide ir Eiropas stabilitāti un integrāciju sekmējošs faktors. Nesenā Dānijas premjerministra vizīte nostiprināja manu pārliecību par to.

Ziemeļvalstis ir paudušas apņēmību stiprināt savu līdzdalību arī dažādās Baltijas jūras valstu sadarbības jomās. Baltijas jūras valstu sadarbība ir viens no veidiem, kā sakārtot attiecības ar Krieviju, lai vienlaicīgi stiprinātu kontinenta drošību. Līdzīga loma ir arī tikko Parīzē noslēgtajam stabilitātes paktam. Šādas orientācijas nozīmīgumu pastiprina fakts, ka Baltijas jūras reģiona attīstīšanā ir ieinteresētas ne tikai Baltijas valstis vai Ziemeļvalstis, bet arī Vācija un Polija. Šīs divas valstis daudzos aspektos iespaidos Eiropas attīstību nākamajos gados, turklāt Eiropas savienības komisija uzskata, ka Baltijas jūras reģions potenciāli var kļūt par vienu no Eiropas savienības ekonomikas centriem. Tas ir perspektīvs darbības virziens, jo Latvijas attīstībai ir stratēģiski svarīgi, lai šis reģions kļūtu par Eiropas kopējās infrastruktūras, tajā skaitā, komunikācijas tīkla sastāvdaļu. Tieši tāpēc Latvija ir piekritusi nākamajā gadā uzņemties Baltijas jūras valstu padomē prezidējošās valsts lomu.

Starptautiskajās un reģionālajās organizācijās Baltijas valstis kopā ar Ziemeļvalstīm tiecas formulēt vienotu nostāju par daudziem aktuāliem pasaules norišu aspektiem, taču tas prasa nelielajam un vēl ne visai pieredzējušajam diplomātu korpusam pamatīgu piepūli. Mūsu diplomāti aug mācoties arī no savām kļūdām, bet viņu profesionālismu sāk atzīt arī citas valstis. Latvijas pārstāvji EDSO konferencē Budapeštā panāca gandrīz neiespējamo - Baltijas valstu jautājums beidzot, pateicoties tieši Latvijas diplomātu pozīcijai, kaut arī tā principā atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas pozīcijas un bija pretrunā ar daudzu citu valstu pozīciju, tika atdalīts no tā saucamajiem reģionālajiem "karstajiem" punktiem - Gruzijas, Karabahas un Piedņestras Moldovā. Tas tika izvirzīts kā atsevišķs jautājums, un tādu jūs to varat ieraudzīt dokumentos.

Bieži dzird runājam, ka Latvija atgriežas vai jau ir atgriezusies Eiropā. Nule Latvija tika svinīgi uzņemta Eiropas padomē, tāpēc vairs nav pamata apspriest, vai esam Eiropā vai vēl tikai grasāmies tur iekļūt. Ģeogrāfiski un politiski, bet ne ekonomiski un militāri mēs piederam Eiropai, tai Eiropai, par kuru sapņojām nebrīves gados. Sapnis kļuvis par realitāti, un šī realitāte arvien nepiekāpīgāk ienāk Latvijā, nesot līdzi savas problēmas, kurām mēs ne vienmēr esam gatavi. Pietiek, ja pieminam tikai kurdu problēmu, lai būtu skaidrs, par ko ir runa.

Eiropas savienības sakarā mēs parasti vairāk uzsveram ekonomiskos aspektus, tomēr ne mazāk nozīmīgs ir arī drošības aspekts, jo militārie konflikti starp Eiropas savienības valstīm praktiski ir neiespējami. Rietumeiropā ilgstoši veidojusies vienota vērtību sistēma, tās veidošanās kontinenta austrumu daļā 50 gadus tika kavēta, nokavētais jāatgūst. Eiropas savienība ir stabilākā Eiropas drošības zona. To paplašinot, tiek samazinātas bruņotu konfliktu izraisīšanas iespējas. Jācer, ka arī Baltijas telpā nenotiks konflikti, kas vērojami Eiropas dienvidaustrumos. Baltijas valstis pasaulei ir interesantas tieši ar to, ka šeit ir salīdzinoši maz iekšējo pretrunu un ka mēs visātrāk varam sasniegt šobrīd tikai Rietumeiropai raksturīgo organizētības pakāpi.

Svarīgs Latvijas ārpolitikas uzdevums ir iespēju robežās mazināt atšķirības starp Latviju un Eiropas savienības valstīm, vienlaikus saglabājot un attīstot savu nacionālo patību. Tas ir ļoti komplicēts uzdevums, bet tā izpilde veicinās Latvijas iekšējo sakārtošanu un savienojamību ar Eiropas savienību. Šim nolūkam Ārlietu ministrijā ir radīts un uzsācis - es uzsveru, uzsācis! - darbu Eiropas integrācijas birojs. Mēs apzināmies integrācijas procesa sarežģītību un apzināmies, ka esam tikai sagatavošanās darbu pašā sākumā. Es gribētu mūsu valsts iestāžu situāciju šajā sakarā salīdzināt ar tāda cilvēka situāciju, kurš, apstākļu mudināts, sācis rakstīt ar kreiso roku, kaut gan pirms tam 50 gadus rakstījis ar labo, - ķeburains vēl ir mūsu valsts iestāžu "rokraksts", bet "burtus" arī citi var izlasīt un teikumu jēgu saprast.

Drīz tiks noslēgts Eiropas līgums, sāks darboties tā sauktais strukturētais dialogs ar Eiropas savienību. Tas dos mums iespējas piedalīties daudzās Eiropas savienības aktivitātēs. Vienlaikus mēs jau esam sākuši izmantot jauno Eiropas savienības dalībvalstu pieredzi, proti, Zviedrijas, Somijas un Austrijas pieredzi savas valsts sagatavošanā atbilstoši Eiropas savienības prasībām, darbam Eiropas savienībā. Mēs saskaņosim Latvijas attīstības stratēģiju ar Eiropas savienības jauno valstu pirmsuzņemšanas stratēģiju. Esenē pirms 4 mēnešiem tika pieņemti vismaz trīs Latvijai ļoti svarīgi lēmumi.

Pirmais - asociētās Centrālās un Austrumeiropas valstis var kļūt par Eiropas savienības dalībvalstīm, ja tās to vēlas un tiklīdz ir spējīgas izpildīt priekšnoteikumus. Eiropas savienības komisijai un padomei ir jādara viss, lai Francijas prezidentūras laikā, - tātad tas ir šīgada pirmais pusgads - tiktu noslēgti Eiropas līgumi ar Baltijas valstīm un Slovēniju. Noslēgtie līgumi šīs valstis iekļaus pirmsuzņemšanas stratēģijas programmā. Sarunas par jauno dalībvalstu uzņemšanu - un tas ir trešais punkts - Eiropas savienība varēs uzsākt tikai pēc 1996. gada starpvaldību konferences. Tāpēc visu 1995. gadu smagi jāstrādā, lai valstu atbildīgās institūcijas, koordinējot savu darbību, sasniegtu kopīgu izpratni un saskaņotu savu rīcību atbilstoši Eiropas savienības pirmsuzņemšanas stratēģijai. Eiropas savienība, paplašinoties ziemeļu virzienā, jau robežojas ar Baltijas valstīm un arī ar Krieviju. Tādējādi Baltijas valstu ekonomiskā attīstība un stabilitāte kļūst par nozīmīgu faktoru Eiropas savienības un Krievijas ekonomiskajā un politiskajā sadarbībā. Eiropas savienības paplašināšanās nedrīkst notikt uz citu valstu drošības, stabilitātes un labklājības rēķina. Tam ir jābūt savstarpēji izdevīgam procesam. Sevišķi nozīmīga ir Baltijas valstu un Eiropas savienības sadarbība ekonomikā, kuras viens no starpposmiem līdz pilnīgai integrācijai būtu Eiropas brīvās tirdzniecības zonas izveide. Sekmīga un abpusēji izdevīga iekļaušanās Eiropas kopējās infrastruktūrās, to skaitā, komunikāciju tīklā, ir Latvijas saimnieciskā uzplaukuma un stabilizācijas priekšnoteikums.

Eiropas savienības uzmanības centrā šobrīd ir gatavošanās starpvaldību konferencei. Tā meklē jaunas darba organizācijas formas, jo no 12 valstu savienības Eiropas savienība var kļūt pat par 25 valstu savienību. Tāpēc eiroskepticisms par jaunu biedru uzņemšanas lietderību ir pārvarams tikai ar mērķtiecīgu darbu, apliecinot, ka Latvija iespējami īsā laikā ir spējīga kļūt par Eiropas savienības līdzvērtīgu partneri.

Pakāpeniski kļūst redzamas Eiropas drošības politikas jaunās tendeces, to vidū - cīņa ar noziedzību. Tuvāko 5 gadu laikā Eiropai arī ārpolitikā nāksies koncentrēt savas pūles koordinētai cīņai - vispirms jau pret organizēto noziedzību, narkotiku, "kriminālās" naudas, ieroču un kodolieroču vai to ražošanai nepieciešamo komponentu nelikumīgu tranzītu. Šajos jautājumos sakrīt Latvijas un Eiropas savienības intereses. Kopīgu programmu un vienotu rīcības plānu izstrāde būs viens no Eiropas kopdarbiem, kurā Latvija grib un noteikti spēj piedalīties.

Krievija. Vēl viens sarežģīts jautājums, kurā Latvijas pieredze var būt noderīga Eiropas savienībai, ir jautājums - kā veidot Eiropas attiecības ar Krieviju? Problēma lielā mērā ir tā, ka Krievijai neizdodas kļūt par Eiropas vērtīgu valsti. Nav šaubu, ka Krievijas valdība ir sastapusies ar grūtībām, kādu nav nevienai no Eiropas valdībām. Tomēr, apzinoties visu Krievijas problēmu sarežģītību, Rietumi kļūdītos, ja skaidri nepateiktu Krievijas valdībai, ka ir principi, kurus nedrīkst ignorēt, kuri Rietumu demokrātijām ir svēti. Runa ir gan par noteiktiem cilvēktiesību standartiem, gan par to, ka bruņotajiem spēkiem jāatrodas civilajā kontrolē, gan citiem. Taču Rietumi kļūdītos arī tad, ja pārtrauktu dialogu ar Krieviju un palīdzību tai, jo tad mūsu cerības redzēt blakus Latvijai demokrātisku un ekonomiski attīstītu Krieviju kļūtu minimālas.

Vēl ir daudz neskaidra, kā veidosies Krievijas attiecības ar jaunajām neatkarīgajām valstīm. Tas apgrūtina arī Latvijas attiecību veidošanu ar tām. Ir dažas tendences, kas liek ļoti nopietni izvērtēt situācijas veidošanos austrumos no Latvijas robežas, proti, Krievija tiecas izveidot kopīgu robežapsardzību ar Baltkrieviju. Tas varētu nozīmēt, ka Latvijas un Krievijas robeža pagarināsies uz Baltkrievijas robežas rēķina. Jāatgādina, ka Krievijas prezidents pērn, uzrunājot Krievijas robežsardzes vadību, uzsvēra, ka ir nepieciešams nostiprināt NVS ārējo robežu, cita starpā pieminot, ka Krievija būtu gatava sargāt arī Mongolijas robežu. Šīs tendences vedina domāt, ka Krievija, rūpējoties par savas valsts drošību, tiecas izveidot sava veida "sanitāro koridoru". Atcerēsimies, ka Krievijai līgumos ir fiksēta tikai piektā daļa tās robežu. Kopš Ivana Kaļitas laikiem dažiem krievu politiķiem vēsturiski vienmēr ir bijušas grūtības saprast, kur ir Krievijas valstiskās robežas. Tā jaunās neatkarīgās valstis, kas robežojas ar Krieviju, var gribot negribot nonākt stiprā Krievijas ietekmē. Tiecoties normalizēt attiecības ar Krieviju laikā, kad Krievijas politikā pastiprinās Neatkarīgo valstu savienības integrācijas tendences, mēs esam nonākuši principiāli jaunā situācijā, kurā mūsu tieksmi normalizēt attiecības sāk tulkot kā tieksmi integrēties NVS. Tas prasa īpaši precīzu visu Ministru kabineta, ministriju, pašvaldību un citu iestāžu darbību, kuras laiku pa laikam atgriežas vecās sadarbības formās, tādās, kas ignorē Ārlietu ministrijas protokolu par neatkarīgas valsts statusu. Tas kategoriski jāizbeidz!

Runājot par Krieviju, neiespējami izvairīties no Čečenijas jautājuma. Latvija vairākkārt ir izteikusi savu viedokli par situācijas attīstību. Es gribu konkretizēt tikai dažus aspektus. Latvijai nav pieņemamas metodes, ar kādām tiek risināts Čečenijas konflikts. Politiskā dialoga vietā mēs vērojam konvencionālo ieroču masveidīgu lietojumu. Krievijas rīcība Čečenijā ne tikai padziļina krīzi, bet arī faktiski nosvītro tās pūles un centienus, par kuriem Eiropas valstis pērnā gada decembrī vienojās Eiropas drošības identitātes meklējumu kontekstā. Militārās operācijas Čečenijā ir prasījušas lielu skaitu upuru civiliedzīvotāju vidū. Čečenijā Krievija pārkāpj savas valsts pilsoņu cilvēktiesības, un Krievijas valdība ir spiesta piekrist šim faktam. Groznijas bombardēšanai nav attaisnojuma no valsts uzvedības kodeksa viedokļa. Atgādināsim, ka šo kodeksu ir apstiprinājušas visas Eiropas drošības un sadarbības organizācijas valstis - arī Krievija. Pārkāpjot principus, uz kuriem Eiropa balsta savu attīstību, Krievija pati sevi norobežo no Eiropas demokrātiskajām valstīm. Eiropas valstīm kopīgi jālemj, vai un kā ir iespējams palīdzēt Krievijai. Latvija ir gatava piedalīties šāda veida iniciatīvā, ja tā sekmē demokrātijas attīstību un Eiropas drošību. Latvija ir ieinteresēta redzēt sev kaimiņos miermīlīgu ekonomiski attīstītu un demokrātisku Krieviju. Ir zināma Krievijas negatīvā nostāja NATO paplašināšanās jautājumā, kas acīmredzot balstās uz tradicionāliem aukstā kara priekšstatiem. Jārēķinās ar to, ka priekšstati mainās lēnāk nekā īstenība. Latvijai ir pārāk smaga vēsturiskā pieredze, lai mēs necenstos iegūt visas iespējamās drošības garantijas. NATO šobrīd ir vienīgā drošības alianse, kas garantē savu valstu drošību. Baltijas valstīm eventuāli kļūstot par NATO dalībvalstīm, stabilas drošības zona Eiropā krietni paplašinātos, iegūstot arī jaunu kvalitāti, jo saskartos NATO valstu un Krievijas robežas. Vienlaikus tas ir arī NATO paplašināšanas "klupšanas akmens". Latvija ir par nesasteigtu NATO paplašināšanu, kurai jānotiek visas Eiropas drošības institūciju attīstības kontekstā. Varbūtība, ka NATO paplašināsies ar dažām Centrāleiropas valstīm, kaut vai tikai iespējamā uzņemšanas laika vai šo valstu nosaukšanas sakarā varētu radīt pārējo Centrāleiropas valstu drošības mazināšanos. NATO paplašināšana ir stabilitātes zonas paplašināšana, tāpēc ir svarīgi, lai šajā zonā ietilpstošās valstis spētu izpildīt kritērijus, kuri apliecina spēju veicināt vienota mērķa sasniegšanu. NATO paplašināšanās atbilst drošības interesēm - Eiropas drošības interesēm. Tāpēc, domājot par to, NATO būtu lietderīgi paredzēt vienas integrācijas formas tām valstīm, kuras ir izteikušas vēlēšanos kļūt par dalībvalstīm, un citas sadarbības formas ar tām, kuras nevēlas iesaistīties aliansē, kaut gan piedalās "Partnerattiecības mieram" programmā.

Eiropā ir vienprātība par to, ka nepieciešama vienota Eiropas drošības sistēma. Gandrīz visi piekrīt, ka nepieciešams iesaistīt Krieviju. Tikai nevienam īsti tas neizdodas, neviens īsti nezina, kā to izdarīt. Krievijai ir daudz izdevīgāk, jābūt izdevīgāk, ja tā robežojas ar kooperatīvu Eiropu. Sadarbība ir abpusējs process. Lielākai un drošākai Eiropai būs vieglāk iesaistīt Krieviju draudzīgās attiecībās. Vienlaikus, Eiropai paplašinoties, jāpiedāvā Krievijai sadarbības formas - Krievijas un NATO līgums, stabilas konsultācijas EDSO forumā, Kaļiņingradas reģiona iesaistīšana Eiropas transporta sistēmā caur brīvo tirdzniecības zonu. Ir daudzas lietas, kuras, protams, ir diskutējamas. Tā kā NATO ir aizsardzības alianse, kas apvieno demokrātiskas valstis, kuras neapdraud alianses valstis un robežvalstis, iespējams, NATO, Centrāleiropai, Krievijai ir jāslēdz sadarbības līgums, kas dotu Krievijai nosacītas drošības garantijas. Taču ņemsim vērā, ka aizvien biežāk izskan arī doma, ka varētu tikt noslēgts līgums, kurā NATO un Krievija apņemtos kopīgi garantēt drošību "pelēkās" zonas valstīs. Tas ir visai diskutabls jautājums. NATO tika radīta konkrētam mērķim - lai pasargātos no padomju impērijas potenciālajiem draudiem. Tā apvienoja valstis, kas bija gatavas nodot savus bruņotos spēkus, lai aizstāvētu alianses valstis. Tā ir aizsardzības organizācija. Krievijas interesēs būtu paplašināt alianses loku un padarīt aliansi par sabiedroto. Tādējādi mazinātos agresijas iespējas pret kādu no alianses valstīm un Krieviju no ārpuses. Latvijai kopā ar citām Centrāleiropas valstīm ir jāstrādā, lai NATO paplašināšanas procesā netiktu novilktas tādas robežas, kas atkal sadalītu Eiropu pretstāvošās nometnēs. Tomēr, ja šis scenārijs ir neizbēgams, Latvijai jāizdara viss, lai pievienotos tai valstu kopienai, kurai mentāli un kultūras ziņā mēs piederam. Mēs strādāsim kopā ar citām Centrāleiropas valstīm, lai novērstu iespēju vai kārdinājumus lielvalstīm vai valstu grupām aizmuguriski vienoties par šā reģiona likteni. Mēs negribam nedraudzīgas attiecības ar Krieviju un darīsim visu, lai izvairītos no šādu attiecību veidošanās.

Vienlaikus tas nozīmē, ka Latvija nepakļausies nekāda veida diktātam. Taču ņemsim vērā to, ka, tāpat kā starp cilvēkiem ģimenē, arī valstu attiecībās savstarpējie pārmetumi nekad neved pie attiecību uzlabošanās.

Latvijā augsti novērtē Rietumeiropas savienības iniciatīvu, saskaņā ar kuru Latvija kopā ar citām Centrāleiropas valstīm ir ieguvusi asociētās partnervalsts statusu šajā organizācijā. Mēs uzskatām to par uzticības simbolu mūsu pūlēm integrēties Eiropas drošības struktūrās un Eiropas savienībā. Mūsu nākotne un Rietumeiropas nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas savienības nākotni. Latvijas līdzdalība asociētas valsts statusā Rietumeiropas savienībā, kas ir ļoti svarīgi, ļauj jau tagad piedalīties Eiropas savienības drošības politikas veidošanā, paužot un skaidrojot Latvijas viedokli par drošības situācijas veidošanos Eiropā. Tas veicina savstarpējo uzticību. Latvija gatavo savus priekšlikumus Rietumeiropas savienības Baltajai grāmatai, kurā tiks izklāstīta Eiropas drošības situācija un ieteikts mehānisms, kā veidot Eiropas drošības identitāti. Eiropas miers ir jābūvē uz militāras sadarbības un pakāpeniskas integrācijas pamatiem. Nav pieļaujama Eiropas drošības būvēšana uz varas un spēka līdzsvara principiem, kas ir aukstā kara tradīcija. Baltijai jābūt daļai no topošās Eiropas drošības arhitektūras. Varas un spēka līdzsvara aktualizēšana var novest pie sacensības par ietekmes sfērām, pastiprinātas ieroču tirdzniecības un ražošanas, savstarpējas uzticības trūkuma un nedrošības.

Programma "Partnerattiecības mieram" ir vērtējama kā pirmais praktiski nepieciešamais solis ceļā uz pilnu dalībvalsts statusu un ģeogrāfiskas paplašināšanas vietā uzskatāma par NATO juridisku paplašināšanos, pakāpeniskas līdzdalības iespējas palielināšanu. "Partnerattiecības mieram" ir vērtējamas kā pamats jaunai plašākai drošības arhitektūrai Eiropā. "Partnerattiecības mieram" ir skolas laiks - skolas laiks ne tikai programmas "Partnerattiecības mieram" jaunajām dalībvalstīm, bet arī šās programmas iniciatoriem, pašām NATO dalībvalstīm. Tas jau ir īstenojies praksē kopīgajās aizsardzības spēku mācībās 1994.gada rudenī, veicinot savstarpēju uzticību starp mācību dalībvalstīm un pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara ļaujot pārbaudīt militāro vienību jaunās sadarbības iespējas. Un ir kļūda, ka mēs nespējam līdz šim piedalīties pietiekami aktīvi šajā programmā. Latvija izmantos visas iespējas programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros, lai sagatavotu sevi pilntiesīgai dalībai NATO, un ir sperti vairāki nozīmīgi soļi, to skaitā piedalīšanās plānošanas procesos.

Eiropa pārdzīvo dinamisku pārmaiņu laiku. Jādomā, ka šīs izmaiņas turpināsies vismaz līdz gadsimta beigām. 21.gadsimtam tuvojoties, Latvijas mērķis ir Eiropas integrācija, kas ietver sevī dinamisku Ziemeļu un Baltijas dimensiju, vienlaikus saglabājot un attīstot divpusējās attiecības ar valstīm, kuras ir ieinteresētas reģiona drošībā un sekmīgā attīstībā. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt mūsu neatkarību.

"Lîdz šim," es citēju, "mçs katrs esam redzējuši pasauli no tās vietas, kur mēs atradāmies, un parasti šis redzespunkts bija maldīgs. Šos aizspriedumus vajag uzveikt. Tas, ko es šeit jums lūdzu, ir gandrīz neiespējami, jo vajag uzveikt mūsu vēsturi. Un, ja mēs to neizdarām, tad mums, dāmas un kungi, jābūt gataviem uz noteikumu, ar ko mums būs jāsaskaras. Nacionālisms (es piebilstu - agresīvs nacionālisms) - tas ir karš. Karš nav tikai pagātne, tas tikpat labi var kļūt par mūsu nākotni. Un kopš šā brīža jūs, dāmas un kungi, deputāti, esat mūsu miera, drošības un nākotnes sargi!"

Ar šiem Fransuā Miterāna vārdiem, nesen teiktajiem Eiropas parlamentā, es beidzu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies. Tātad mums ir divi lēmuma projekti par minēto dokumentu, un varam uzsākt debates. Pirms debatēm, kā mēs vienojāmies, vārds Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājam.

Lūdzu, Kiršteina kungs! Un pēc tam uzsāksim debates. Pārējiem runātājiem, izņemot Birkava kungu, kas ir ziņotājs, ir dotas 15 minūtes. Tā, kā ir noteikts Kārtības rullī.

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Mums Ārlietu komisijā bija izskatīts tieši jautājums par to, kādā veidā var apspriest lēmuma projektu par dokumentu, kas saucas "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam", un par to, kas notiek, ja, piemēram, Saeima neatbalsta šādu dokumentu. Šajā gadījumā, protams, notiktu tīri procesuāla situācija, ka tiek izteikta varbūt neuzticība valdībai. Tāpēc es šajā gadījumā negribu daudz aģitēt par Saeimas kārtības rulli, bet atgādināt, ka mums ir pašreiz divi dokumenti jeb divi lēmuma projekti iesniegti: viens, kas izsaka atbalstu, un otrs, kuru ir iesniegusi Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un kurā ir rakstīts, ka dokumentu pieņem zināšanai. Es tikai paskaidrošu: pieņem zināšanai tāpēc, ka mūsu uzskats, frakcijas uzskats ir tāds, ka te ir apmēram tikai kāda puse no tā, ko varētu šajā ārpolitiskajā koncepcijā ielikt, un to arī pateiks deputāti.

Tagad - par pašu ārpolitisko koncepciju. Vispirms - kas tad ir šī koncepcija? Tā ir attiecīgu signālu sūtīšana, kā pareizi teica ārlietu ministrs, gan mūsu draugiem, gan tiem, kas mūs apdraud. Mēs varam, kā jau es teicu, gan atbalstīt šo koncepciju, gan neatbalstīt, gan pieņemt zināšanai, gan debatēt par uzticības izteikšanu valdībai, tomēr svarīgas ir diskusijas presē, televīzijā, radio. Es gribu izteikt pateicību visiem tiem, kas pēdējo mēnešu laikā ir ļoti daudz piedalījušies, izteikdami savus uzskatus. Šie uzskati mums tiks apkopoti un ne jau vienā reizē mēs nolemsim, kāda tad būs tieši šī galīgā un negrozāmā koncepcija. Mēs apspriedīsim un pieņemsim šos galvenos virzienus.

Tagad - par atsevišķiem punktiem. Ārlietu ministrs Birkava kungs jau daudz ko pateica. Un šeit es nerunāju vairs Ārlietu komisijas vārdā, bet izteikšu tikai dažus savus viedokļus. Es domāju, ka Ārlietu komisijas dalībnieki teikto papildinās.

Un pirmais - attiecības ar Krieviju. Pirmkārt, es gribētu atzīmēt, ka ir notikusi ļoti būtiska Krievijas politikas maiņa attiecībā uz Baltijas valstīm. Kā jūs esat ievērojuši, vairs nenotiek apvainojumi krievvalodīgo apspiešanā, nenotiek klaji uzbrukumi Latvijas, kā arī citu Baltijas valstu neatkarībai, nenotiek vairs uzbrukumi attiecībā uz antisemītismu, bet parādās aicinājumi un draudzīgi padomi veidot kolektīvas aizsardzības sistēmas vai ievērot, teiksim, kādu īpatnēju trešo ceļu, tā saucamo neitralitāti, un galvenā cīņa pašreiz notiek par to, lai nenotiek NATO paplašināšana Austrumu virzienā. Latvijā parādās politiskas organizācijas, kuras aicina pieņemt šo trešo ceļu un aicina pieņemt šo neitralitāti, ko varētu salīdzināt ar karūsiņas neitralitāti plēsonīgu līdaku dīķī. Man personīgi bija izteikti pārmetumi, it kā es esot kaut kādā mērā teicis vai aicinājis ierakstīt, ka Krievija ir galvenais Latvijas ārpolitiskais ienaidnieks. Es gribēju teikt, ka tās ir, protams, vistīrākās muļķības. Mēs neesam... un Krievija nav Latvijas ienaidnieks, jo Krievija vienmēr ir bijusi Latvijas dabīgais partneris, tirdzniecības partneris, no kā lielā mērā ir atkarīga Latvijas ekonomiskā situācija. Bet mēs aicinām būt modriem pret atsevišķiem Krievijas politiķu izteicieniem. Es atļaušos jums nolasīt dažus citātus, lai man nevajadzētu pārmest, ka es esmu kaut ko izdomājis. Tātad - pirmais. Jau 1992.gadā Krievijas ārlietu ministra Andreja Kozireva vadībā notika zinātniski praktiskais seminārs par Krievijas ārpolitikas stratēģijas jautājumiem. Šie materiāli publicēti žurnālā "Diplomatičeskij Vestņik" 1992.gada 21. un 22. numurā. Atļaujiet jums nolasīt tikai dažus citātus! Tātad: "Dažas NVS valstis, dzīvotspējīgākās, aprīs citas NVS valstis", "Krievijai sava politika jāveido, izejot no pieņēmuma, ka bijušās PSRS telpā ilgstoši pastāvēs lielāki vai mazāki starpvalstu konflikti". Daudz precīzāk izsakās Krievijas prezidenta ārpolitiskais padomnieks Karaganovs. Viņš uzskata, ka Krievijai visos konfliktos ir jāspēlē aktīva loma, un viņš iesaka jaunu terminu "krieviski orientētie iedzīvotāji" termina "krievvalodīgie" vietā. Ļoti interesanta ir doma, ka Krievijai jāatgriežas pie savām tradicionālajām vēsturiskajām tradīcijām, pie savas tradicionālās lomas - uzpirkt (citēju) "vietējos kņazus, pēc tam sūtīt karaspēku kādu glābt". Ļoti aktīvi tiek propagandēta tautas vēlēta prezidenta ideja, un, kā redzat, NVS valstīs šie vietējie kņazi to vien dara, kā lūdz, lai Krievijas karaspēks nāk un glābj viņus no dažādiem nemieriem, kas pēc tam izceļas. Tiek izcelta ģenerāļa Jermolova misija - un tā tālāk... Vēl es gribētu citēt Karaganova kunga teikto: "Krievvalodīgie iedzīvotāji nav tikai mūsu pasīvs. Tie ir ievērojams aktīvs. Mums jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos viņu pastāvīgās dzīves reģionā - ne tikai tādēļ, ka nevaram atļauties jaunu bēgļu masu uzņemšanu, bet arī tādēļ, ka mums jāpatur savās rokās viņi kā ilgstošas iedarbības jomas tālā perspektīvā. [..] Ļoti svarīga ir krievu virsnieku saglabāšana šo valstu armijās, to apmācība mūsu militārajās akadēmijās. Jāizmanto politiskas sviras, kā tas tiek darīts Latvijā un Igaunijā. Aizstāvēt vajag, bet aizstāvība jāveic, lietojot cilvēktiesību un nacionālā mazākuma tautību aizstāvības lozungu."

Tomēr jāsaprot, ka 1993.gada janvārī Krievijas Ārlietu ministrijā atkal notika ārpolitiskās koncepcijas apspriešana. Arī šoreiz tā noritēja ārlietu ministru vadībā, arī tajā piedalījās Krievijas prezidenta padomnieks. Uzstājoties sanāksmē, viņš teica: "Jâsaprot, ka mēs uz laiku esam atgriezušies vēstures periodā - 17.gadsimtā, kur bruņotajiem spēkiem nāksies ārpolitikas risinājumos zemākajā līmenī spēlēt ievērojamu lomu." Tātad uzsvars tiek likts uz militāro spēku, atklāti tiek teikts, ka lielās valstis aprīs ,azās valstis. Un vēl kāds lielisks citāts, ka "spēks neatrisina visu, bet atsevišķos gadījumos ar spēka pielietojumu var panākt ļoti daudz". Protams, mēs varam noalgot kādu aktieri, kas televīzijas raidījumā pasaka, ka ir izvests viss karaspēks. Es domāju, ka labāk būtu šim aktierim nedaudz piemaksāt, lai viņš godīgi pasaka, ka ir izvests gandrīz viss karaspēks no gandrīz visas Latvijas teritorijas. Vēl pareizāk būtu teikt, ka ievērojamas karaspēka daļas atrodas ne tikai Latvijā un ne tikai visapkārt Baltijas valstīm, bet pat regulāri pārlido to gaisa telpu un izmanto tranzīta koridorus. Ja Latvijai blakus ir valsts, kuras prezidents izšauj parlamentu, parlamenta deputāti ar automātiem izšauj sev nevēlamos uzņēmējus un uzņēmēju pārstāvji nogalina žurnālistus, tad mūsu pienākums ir būt modriem un izskaidrot varbūt mūsu draugiem un arī nedraugiem bīstamo situāciju, kāda var rasties no atsevišķu politiķu puses. Ne tikai Žirinovskis Krievijas Domē, bet arī tādi deputāti kā Baburins un Ņevzorovs vispār neatzīst Baltijas valstu pastāvēšanas iespējas. Es gribētu atgādināt, ka tikko Ruckojs Baltijas valstis ir nosaucis par jaunizceptiem veidojumiem. Es nezinu nevienu valsti blakus Latvijai (ne Zviedrija, ne Vācija, ne Polija), kuras deputāti būtu paziņojuši, ka agri vai vēlu Latvijai būtu jākļūst par šo valstu sastāvdaļu. Es nezinu nevienu valsti Eiropā, kuras valdības vai parlamenta locekļi atļautos tādus neētiskus paziņojumus. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka mums ir jābūt modriem par atsevišķu Krievijas politiķu izteikumiem, un galvenās briesmas draud tieši no šo politiķu puses. Mums ir jābūt modriem arī varbūt pret Krievijas ārpolitikas maiņām, un konkrēti es varētu šeit pieminēt zināmo koķetēšanu ar islama fundamentālajām valstīm un kodolreaktoru piegādi tām, kas var izraisīt kodolterorisma briesmas.

Otrs, ko es gribētu teikt, - Latvijai ir jārūpējas un jāmācās no dažām mazām valstīm, kā veidot sev draudzīgo valstu loku. Ja mēs nevaram vienlaicīgi garantēt, ka Krievija ir ļoti draudzīga Latvijai, tad mums ir jāgarantē Krievijas atsevišķu politiķu draudzīgums. Ja mēs nevaram panākt šos mērķus, tad mums ir jāgarantē atsevišķu reģionu laba sadarbība. Gan Sanktpēterburga, gan Pleskavas apgabals, gan Novgorodas apgabals, gan saimnieciskās apvienības var veidot ļoti labus kontaktus ar Latviju. Tāpat šis draudzīgo valstu loks, kas varētu būt gan Ukraina, gan Baltkrievija, gan, protams, - tas ir pilnīgi dabīgi - Skandināvijas un Baltijas valstis un Polija, - ir tas, kas garantē šo tuvāko Latvijas kaimiņu drošību, stabilitāti un mūsu labas attiecības. Un arī šeit mēs varam jautāt valdībai - kā saprast tos signālus, ko sūta "Latvijas ceļa" sabiedrotie, Tautsaimnieku politiskā apvienība, ekonomikas ministrs, vienpusīgi paaugstinot tranzīta dzelzceļa kravu tarifus, kas izraisa neizpratni tieši labvēlīgi noskaņoto uzņēmēju aprindu pārstāvju vidū? Vai tā ir kļūda vai nav?

Trešais svarīgais jautājums ir - un tas ir politisks jautājums - neatkarīga enerģijas avota nodrošināšana. Baltijas valstu tirgus kā tāds nav tik liels, bet dabīgās gāzes krātuves Latvijai ļauj nodrošināt ar gāzi ne tikai šo reģionu, bet arī sūtīt šo gāzi gan uz Baltkrieviju, gan uz citiem reģioniem. Un es gribētu atgādināt, ka tikai dažu simtu kilometru attālumā beidzas gāzesvadu tīkls no Norvēģijas, no Ziemeļjūras, un jūs zināt, ka Norvēģijas gāzes atradnes var garantēt Latvijas un Baltijas valstu nodrošināšanu ar gāzi vairāku gadsimtu ilgā laikposmā. Bet šis ir politisks jautājums, un ir loģiski, ka ļoti daudzas aprindas nav ieinteresētas, lai šeit tiktu sagrauts dabīgais monopols gāzes apgādē un notiktu, teiksim, brīvas konkurences cīņa starp diviem gāzes enerģijas apgādes avotiem. Vai ne tāpēc Oslo nav Latvijas vēstniecības?

Kas attiecas uz vēstniecībām, es laika trūkuma dēļ negribu šeit izskatīt jautājumu, kāpēc vēstniecības vispirms netiek atvērtas visās "septiņnieka" valstīs. Kāpēc vēstniecības nav tādā ekonomiskā gigantā kā Japānā (teiksim, Tokijā) un, kā jau es teicu, NATO valstī Norvēģijā (Oslo) vai Itālijā (Romā)? Kāpēc tas netika izdarīts šajos piecos gados? Par to ir vērts padomāt.

Trešais ļoti būtiskais jautājums ir ārvalstu kapitāla ieguldījumi. Var teikt, ka Groznija tika nobombardēta gluži vienkārši tāpēc, ka tur nebija, teiksim, IBM vai citu korporāciju debesskrāpju. Ja tādi tur būtu, tad, acīmredzot Krievijas valdība ilgi domātu, pirms noslaucītu no zemes virsas šo galvaspilsētu. Mēs varam teikt arī otrādi, - ka Kuveita savu neatkarību atguva pateicoties tam, ka tur bija ievērojami ārzemju kapitāla ieguldījumi.

Es gribētu pateikt arī, ka Latvijas ekonomiskā situācija un šie signāli, ko mēs raidām uz ārpusi, ir jūtami pasliktinājušies pēc Gaiļa kunga vadītās valdības izveidošanas, un, kā jau es šeit minēju, tātad 26 postkomunistisko valstu vidū privatizācija Latvijā tika novērtēta neapmierinoši. Ka tas ir nopietni, par to liecina arī Vācijas ārlietu ministra Kinkela kunga teiktais, ka, ja nebūs šīs privatizācijas, Latvijas integrēšanās Eiropas savienībā būs apgrūtināta. Mums privatizācijā, liela mēroga privatizācijā, ir "divnieks".

Šeit, protams, var runāt arī par to, kam ir izdevīgi cīnīties pret telekomunikāciju. Tā ir saistīta ar ārzemju investīciju piesaisti. Kas cīnās pret to, lai Latvijā pēc septiņiem astoņiem gadiem nebūtu Eiropā modernākā telekomunikāciju sistēma, kas būs labākā Vācijā un Krievijā, kas garantēs informācijas drošību, jo šīs sistēmas nevar noklausīties? Kas ir tie, kuri aicina lietot Valsts drošības komitejas kabeļus, kuri būšot lēti vēl dažus gadus? Kas ir tie, kuri nespēj nodrošināt normālu muitas un tarifu sistēmu? Šeit varētu runāt arī par cīņu pret noziedzību. Ir tā saucamā organizētā noziedzība, kurā ļoti liela loma ir arī bijušajiem PSRS armijas virsniekiem. Protams, ir arī neorganizētā noziedzība. Jautājums ir tāds: kāda ir sasaiste ar attiecīgajām kaimiņvalstu izlūkdienestu struktūrām, kas koriģē šo noziedzību un zināmos variantos, teiksim, bēgļu transportu, narkotiku un ieroču transportu, pat vada to? Jā, Latvijas Ārlietu ministrijā nav izveidota spēcīga informācijas analīzes un apstrādes daļa, un budžets mums pašreiz to neatļauj. Es saprotu, ka pašreiz šis process ir sācies, tad kāda vajadzība mums ir dibināt SAB? Ko tad šis SAB analizēs, ja nepienāks šī informācija no mūsu vēstniecībām?

Nākošais. Vēlreiz es gribētu atgādināt par šiem maldīgajiem signāliem un es domāju, ka ļoti liels mīnuss Latvijas starptautiskajam prestižam ir aizsardzības ministra Trapāna kunga noņemšana. Un šeit konkrēti es gribētu jums atgādināt to, cik lielā mērā valsts drošība un aizsardzība uztrauc gan Saeimas parlamenta deputātus, gan mūsu valdību. Es vienkārši nocitēšu jums. Laikrakstā "Òezavisimaja Gazeta" 7.martā ir teikts: "Krievijai, lai atkal atgūtu lielvalsts statusu, ir jāveido sabiedroto valstu bloks, kas aptvertu ne tikai NVS valstis, bet arī citas Krievijas kaimiņvalstis". Šī ideja tiek realizēta arī praksē, un 24.februārī Krievijas vēstnieks Raņņihs sarunā ar Trapāna kungu piedāvāja Latvijai pirkt ieročus Krievijā, vienlaicīgi uzaicinot aizsardzības ministru doties vizītē uz Maskavu, kas neapšaubāmi būs klajš Latvijas draudzības apliecinājums Krievijai un noskanēs visā Eiropā. Protams, ka kamēr šajā amatā ir Trapāna kungs, tādus draudzības apliecinājums (pēdiņās) no Latvijas puses nevarēja gaidīt. (Signāls.) Vienu minūti, lūdzu!

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu Saeimai - vienu minūti? (Starpsaucieni no zāles: "Nav!") Nav. Paldies.

A.Kiršteins. Šajā pašā paziņojumā pieminēta arī Krievijas aizsardzības ministra pirmā vietnieka Okošina intervija laikrakstam "Moskovskije Novosti", kurā viņš aicina izveidot kolektīvās drošības sistēmu bijušās PSRS ietvaros. Skaidrs, ka Trapāna kungs ir grūti pārvarams šķērslis šo un līdzīgu plānu īstenošanā. Tātad ir skaidrs, ka tagad ir dots signāls, ka mēs acīmredzot varam mainīt savu ārpolitiku. Pat tad, ja tas tā nav domāts, tas tā tiek saprasts. Par to liecina arī daudzie pieprasījumi. Un es jums gribētu, godājamie deputāti, pateikt, ka Latvijas vēstniecībās ārzemēs pašreiz ir vairāk neizpratnes pilnu jautājumu sakarā ar Trapāna kunga noņemšanu, nekā bija tad, kad Latvijā tika mainīta valdība. Praktiski pašreiz tiks apturētas visas sarunas, jo visi šaubās, kāds tad ir Latvijas kurss. Vai tiešām mēs gribam iet uz NATO pašreiz? Jo, ja mums bija aizsardzības ministrs, kas redzēja, kādai ir jābūt Latvijai pēc trim, pieciem vai desmit gadiem, tad ir muļķīgi pārmest viņam (teiksim, deviņas noslīkušas ievārījuma burkas), ar ko nodarbojas armijas virsnieki un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniecība.

Un pēdējais. Ir vajadzīga arī vīzija, jo, ja 10 pasaules ievērojamāko un bagātāko valstu vidū ir trīs mazas valstis pēc šajās valstīs reģistrēto korporāciju skaita un nodokļu maksājumiem, - un es jums viņas nosaukšu - tā ir Šveice, Nīderlande un Honkonga, - tad kāpēc šo 10 valstu vidū nevarētu būt arī Latvija, ja viņai ir gan izdevīga ģeogrāfiskā situācija, gan viņas cilvēkiem un pilsoņiem ir labāka izglītība? Un, lai tas tā būtu, tas ir atkarīgs tikai no mums šeit. Paldies par uzmanību.

Es vēl vienīgi aizmirsu pateikt, ka es esmu izņēmis sadaļu par nacionālajām interesēm, jo pēc vakardienas es esmu sapratis, ka daudziem no mums ir dziļa psiholoģiska trauma pēc PSRS sabrukšanas, tāpēc es domāju, ka šo sadaļu mēs iekļausim daudz nopietnāku varbūt pēc kāda pusgada Latvijas ārpolitikas koncepcijā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Turpinām jautājuma apspriešanu. Vārds debatēs Ilgai Kreitusei - Demokrātiskās partijas frakcija. Un gatavojas deputāts Sinka - "Tçvzemei un brīvībai".

I.Kreituse (DP).

Cienījamie kolēģi! Es nelūdzu vārdu kā Demokrātiskās partijas frakcijas pārstāve, es lūdzu vārdu kā Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedre, pārstāve, jo šo Ārlietu komisijas sēdi, kurā apsprieda Ministru kabineta iesniegto ārlietu koncepciju, vadīju es, un Kiršteina kungs diemžēl tur savas uzturēšanās Anglijā dēļ un valodas apgūšanas dēļ nevarēja piedalīties. Un es jūs gribēju informēt, tos, kas varbūt palaiduši to garām, ka tā bija atklātā sēde, kurā piedalījās visu frakciju vadītāji vai arī cilvēki, kurus frakciju vadītāji bija deleģējuši šī jautājuma apspriešanai un frakciju viedokļa izteikšanai. Latvijas Nacionālās neatkarības kustību pārstāvēja Velta Puriņa, kura arī nevarēja teikt, ka viņa ne īsti pārstāv, ne īsti nepārstāv, un līdz ar to šīs frakcijas viedoklis palika neizteikts. Un sēdes rezultātā tad arī radās šis lēmuma projekts, ko mēs iesniedzām, tas ir, ka atbalstām Ārlietu ministrijas iesniegto koncepciju. Nobalsoja visi sēdes dalībnieki, vienīgi atturoties Latvijas Zemnieku savienības frakcijai, jums dokuments ir uz rokas, kas sēdē piedalījās. Sēdes laikā tika panākta vienošanās, ka Latvijas Zemnieku savienības frakcija tiksies atsevišķi individuālā sarunā ar ārlietu ministru vai Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru un noskaidros tās savstarpējās pretrunas, kas ir Zemnieku savienībai ar Ārlietu ministriju, iesniedzot šādu koncepciju. Cik zināms Ārlietu komisijai, tad šāda tikšanās nav notikusi, un es domāju, ka frakcija un ministrija savstarpēji arī paskaidros, kāpēc tā nav notikusi un kāpēc ir pieņemts šāds vai tāds viedoklis. Tāpēc šodien, izvēršoties šai diskusijai, es gribētu vēlreiz paskaidrot tikai to, ka atzinums par atbalstu ārlietu koncepcijai ir nobalsots Ārlietu komisijā, tas ir Ārlietu komisijas viedoklis. Un komisijas sēdē piedalījās arī to frakciju vadītāji, kuri nav Ārlietu komisijā, tie ir Tautsaimnieku politiskās apvienības frakcijas vadītājs Edvīns Kide un "Lîdztiesības" frakcijas pārstāve Larisa Laviņa. Līdz ar to tas nav desmit deputātu viedoklis, bet Ārlietu komisijā nobalsots viedoklis par to, atbalstīt vai neatbalstīt. Un tāpēc arī deputātiem, pirms pieņem vienu vai otru viedokli, šodien vajadzētu būt pilnīgā skaidrībā, ka ārlietu koncepcija, kā tas tika runāts Ārlietu komisijā, ir valdības prerogatīva, tas ir valdības darbības plāns. Un šodien mēs varam atbalstīt vai neatbalstīt šo valdības darbības plānu. Tikai, pirms mēs pieņemam šo lēmumu, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka neatbalstīšanas gadījumā mēs esam izteikuši neuzticību ārlietu ministram, kas vienlaicīgi ir arī premjera vietnieks, tad arī jādomā par visām tām sekām, kas no tā izriet. Un arī šeit, runājot un diskutējot par ārlietu koncepciju, kura, kā es jums vēlreiz gribu teikt, tika izdiskutēta visu frakciju vadītāju vai frakciju nozīmēto pārstāvju klātbūtnē Ārlietu komisijā, būtu jāņem vērā šis faktors, ka toreiz, 15.februārī, tikai vienam cilvēkam atturoties, tā tika pamatos apstiprināta, nediskutējot par atsevišķām niansēm, kas tika norādītas Birkava kungam. Šodien varētu būt runa par to, vai viņš ir ņēmis vērā vai nav ņēmis vērā un kādā veidā. Es ceru, ka neviena frakcija nemēģinās teikt, ka toreiz Ārlietu komisijas sēdē viņu nav pārstāvējis īstenais pārstāvis. Un es ceru, ka, ja kāda frakcija ir mainījusi savu viedokli - atšķirīgu no tā, kas izteikts 15.februārī, tad viņa arī norādīs, kāpēc laikposmā no februāra līdz aprīlim šis viedoklis ir mainīts. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi, pirms mēs turpinām tālāk sēdi, tā kā Gravas kundze kā amatpersona deva jums šādu informāciju, es gribu paskaidrot, ka ne Latvijas Republikas Saeimas kārtības rullī, ne likumā "Par Ministru kabineta iekārtu" nav paredzēts šāds ārlietu ministra demisijas variants, jo nav šāda atsevišķa priekšlikuma. Gravas kundze jūs vienkārši mazliet maldināja. (Starpsauciens no zāles: "Meloja!") Lūdzu, turpināsim debates.

Lūdzu, debatēs runās deputāts Juris Sinka - "Tçvzemei un brīvībai", un gatavojas deputāts Mārtiņš Ādams Kalniņš no Latvijas Zemnieku savienības.

J.Sinka (TB).

Paldies, priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Pa daļai to, ko es ievadam gribēju teikt, jau tikko pateica Krastiņa kungs, proti, ka, manā skatījumā, Gravas kundze, šoreiz kā Kiršteina kunga biedre, krietni pārcentās, likdama, manuprāt, absolūti nepareizus akcentus uz dažādiem šīs mūsu apspriedes aspektiem. Mēs nekad neesam absolūti detalizēti to pārrunājuši Ārlietu komisijā, bez tam, pēc mana uzskata, šis jautājums nekādā ziņā nav uzticības jautājums ne ārlietu ministram, ne valdībai. Šis ir vispārīgs koncepts, par kuru mēs te debatējam. Tātad bez kādām, latviski izsakoties, "sakām", lūdzu, Gravas kundze jeb Kreitusa kundze, piedodiet!

Tā. Pirms es tieši komentēju Birkava kunga runu, es mazliet gribēju nolasīt manas piezīmes par šo konceptu, jo tādā mērā mēs nekad neesam to Ārlietu komisijā varējuši izskatīt. Mums vienmēr ir dažādi jautājumi, un tiešām nekādas izsmeļošas analīzes jau nav bijis, un, neko pārējo nenoliedzot, ko Kreitusa kundze teica, šeit ir mani vispārīgie komentāri.

Pirmais. Koncepts ir dažās vietās pārāk izplūdis, dažās - pārāk skops jautājuma izklāstā, jo dažus jautājumus nemaz nepiemin. Piemēram, Latvijas... Jā tiešām, Kiršteina kungs, es uzdrošināšos te vēl pieminēt Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanu, Krievijas draudošo attieksmi pret Latviju un nevēlēšanos atzīt Padomju okupācijas faktu, Krievijas teritoriālās pretenzijas pret Latviju un Latvijai nodarītos zaudējumus, Baltijas asamblejas lomu un tā tālāk.

Otrais. Pašreizējā ASV pārspīlēti samierinošā nostāja pret Krieviju palēninās ne tikvien Baltijas valstu, bet arī Polijas un citu Viduseiropas valstu iekļaušanu NATO. Partnerība mieram šķiet samērā sterils projekts, tāpēc arī Latvijas integrācija transatlantiskajās struktūrās, kā to ārpolitikas koncepta projekts uzsver, ir apšaubāma, vismaz tuvākajā nākotnē. Aktīva līdzdalība Rietumeiropas ūnijā jeb savienībā tad jau ir reālāka. Koncepts ievaddaļā pamatprincipos gan piemin nepieciešamību tālāk veidot Baltijas valstu sadarbību, Baltijas asambleju, Ministru padomi, taču aizmirst uzsvērt efektīvas militāras alianses izveides nepieciešamību. Tam es varbūt vēlāk vēl pieskaršos. Pašā konceptā ir aizmirsta Baltijas asambleja.

Runājot par Latvijas "diasporas" (to lieku pēdiņās) programmas nepieciešamību, tātad es pieņemu, ka kolēģi saprot, ko tas nozīmē, - Latvijas diaspora ārzemēs. Un, runājot par saišu stiprināšanu, ir aizmirsta nepieciešamība aicināt ārzemju latviešus atgriezties. Tāpat darīt visu iespējamo, lai viņi iesaistītos arī Latvijas politiskajā dzīvē, ne tikvien ekonomiskajā. Būtu gribējies redzēt plašāku Abrenes apriņķa jautājuma analīzi, kā arī Krievijas Latvijai nodarīto materiālo zaudējumu iztirzājumu un valdības turpmāko uzdevumu izklāstu šajā jomā. Tāpat ne vārda tur neredzam par Krievijas negatīvo nostāju pret Latvijas diasporu tās teritorijā.

Sadaļā par attiecībām ar Zviedriju nevajadzētu izvairīties no Zviedrijas politikas izmaiņu konstatēšanas, kopš pie varas nākuši sociāldemokrāti. Konceptā minētais attiecas uz Karla Bilta valdības pozitīvo nostāju, bet izmaiņas šīs sociāldemokrātiskās valdības nostājā mums vēl ir jāredz.

Runājot par NVS valstīm, būtu bijis vēlams konceptā lielāku vērību pievērst Ukrainai, taču diez vai ieroču iegāde tur būtu prioritāra, kā tas ir minēts. Vispār Latvijai būtu jāvairās no pārsteidzīgas ieroču iepirkšanas darījumu slēgšanas ar Krieviju un NVS valstīm, ja vēlamies iesaistīties Rietumeiropas militārajās struktūrās un NATO.

Arī militārajā sadarbībā ar Liebritāniju, kā minēts konceptā... Būtu gribējies redzēt plašāku nodaļu par attiecībām ar Franciju, Poliju un Čehiju. Lasot sadaļu par ASV un Kanādu, kur minēta nepieciešamība sadarboties ar Latvijas diasporu, lai panāktu labvēlīgu risinājumu Latvijas uzņemšanai NATO, ar rūgtumu jāatceras sākotnējais Vēlēšanu likumprojekta ierobežojums attiecībā uz šiem pašiem latviešiem. Tas pats attiecas arī uz latviešiem Austrālijā. Mazliet ironiski skan konceptā sekojošs teikums (citēju): "Jâcenšas izmantot latviešus kā lobijus Austrālijas valdībā". Tātad, ja mēs gribam viņus izmantot kā lobijus, tad, lūdzu, neatņemiet viņiem aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības, arī tiesības balsot ar pasta palīdzību. Jānožēlo, ka sadaļā par Ķīnas Tautas Republiku nav pieminēta Latvijas nostāja pret "sarkanās" Íīnas cilvēktiesību pārkāpumiem, tāpat arī Taivanai, tas ir, Ķīnas Republikai, nav veltīta atsevišķa sadaļa. Lai gan koncepta uzsvars uz attiecībām ar Eiropas valstīm un Ameriku ir pareizs, diez vai vajadzēja pilnībā aizmirst Arābu valstis. Pieminēta tikai Latvijas diaspora Izraēlā. Uz to arī attiecas jau minētais par Vēlēšanu likumprojekta sākotnējiem ierobežojumiem.

Tagad mazliet tieši par Birkava kunga runu vispārīgos vilcienos. Un, man liekas, neviens īsti neuzdrošināsies šeit piecelties, pat ne mūsu dārgie "Lîdztiesības" kolēģi, un teikt, ka mums neder ieiešana Rietumeiropas struktūrās, lai arī kā mēs mīlētu Krieviju. Un visumā mums ir, ja arī ne tieši, konsenss - vispārēja vēlēšanās atzīt to, ka mēs nevaram palikt absolūtā izolācijā, jo izolācija mums varētu maksāt suverenitāti. Tātad Rietumeiropa, Ziemeļeiropa, Rietumeiropas savienība (No zāles ārlietu ministrs V.Birkavs: "Eiropas savienība!") un tā tālāk. Bet Birkava kungs teica: "Militārie konflikti Eiropā praktiski nav iespējami". Tur nu jāteic, ka Eiropas savienība arī maķenīt ir iesaistījusies Bosnijā, tur ir Lielbritānijai diezgan ievērojami spēki, par kuriem Lielbritānija ir ārkārtīgi lepna kā par profesionāliem bruņotajiem spēkiem, kas ir padarīti stipri impotenti, nespējīgi visa tā vispārējā izkārtojuma rāmjos. Eiropa tur ir iesaistījusies, un sarunas pašlaik Rietumeiropas savienībā ir tādas, ka kādā jaukā dienā Eiropa tiešām varētu vairāk... lielākā mērā tikt galā pati ar saviem iekšējiem konfliktiem un problēmām, ne vienmēr saucot palīgā ASV un NATO ar lielo inventāru, kādu pielieto, starp citu, Krievija tagad Čečenijā. Tā ka tur ir vēl tomēr diemžēl jākonstatē... Nupat vienā nesenā Rietumeiropas savienības Politiskās komisijas sēdē Lielbritānijas pārstāvim Māršalam bija garāks referāts, kur viņš arī diemžēl konstatēja, ka vēl joprojām pasaule, Eiropu ieskaitot, ir ārkārtīgi nemierīga, ka ir daudz mazu, vismaz mazāka apmēra konfliktu, un ka arī tie ir potenciāls drauds pasaules mieram, tad, ja mēs tos nesavaldīsim. Tad varbūt arī var izraisīties lielāki konflikti. Par tiem mums diemžēl arī ir jādomā mūsu ceļā uz miermīlīgu, saimniecisku, sociālu un kulturālu attīstību.

Tad integrācijas procesa sarežģītība vēl tika minēta. Nu te šis jautājums, kass ir mūsu, manuprāt, galvenai demogrāfiskais jautājums, atrodoties Eiropas, Ziemeļeiropas, struktūrās, būtu jārisina ar mūsu partneru palīdzību, nevis jānoliek tas pie malas. Visa šī integrācija... integrācija ir iespējama tikai līdz zināmai robežai. Ir kāda robeža, kuru mēs vairs nevaram... ne tikai nedrīkstam, bet nevaram pārsniegt.

Tad vēl ir zināma skepse mūsu nākošajiem ciešajiem partneriem Eiropas savienībā un Rietumeiropas savienībā, tālākajā skatījumā - arī NATO, par mūsu noderību, par mūsu vēlmi darboties. Un tas mums ir jāuzsver, ka mēs ne tikvien gribam ņemt, proti, drošības laukā aizsardzību vai kādus saimnieciskos labumus, bet ka mēs gribam arī dot, neraugoties uz mūsu vājajām, ierobežotajām iespējām. Tas ārlietu politikas sfērā lai ir mūsu vadmotīvs - ka mēs tur esam, lai darbotos un dotu savu devumu vispārējai Eiropas un, varbūt tālākā skatījumā, arī pasaules attīstībai. Visādās jomās.

Tāpat apsveicami ir Birkava kunga vispārīgie izteicieni par Čečenijas stāvokli, par Krievijas neatbildību tur, bet, protams, uzsvars ir cilvēktiesību pārkāpums pret saviem pilsoņiem. Mēs pārāk ātri aizmirstam tomēr to, kas notika vai nenotika 1991. gada rudenī pēc puča, - kad Čečenija tiešām izvēlējās savu jau atsevišķo vēsturisko ceļu, neatkarīgo ceļu, un tā nekādā ziņā nav iesaistījusies Krievijas, tagadējās Krievijas Federācijas struktūrās.

Zinu, ka man te drīz jābeidz runāt, tāpēc pārlecu uz vienu lietu, par kuru jau minēju manās vispārējās piezīmēs. Viena lieta mums būtu jāuzsver stingri vairāk un arī vispārējās Baltijas valstu sadarbības ietvaros - un tā ir militārā alianse. Un nekādā ziņā ne tā, lai to varētu interpretēt kā jebkādu vēršanos pret Krieviju vai jebkuru citu valsti. Tas ir vienkārši viens aspekts mūsu triju Baltijas valstu vispārējā sadarbībā. Tas ir tas, kas mums neizdevās trīsdesmitajos gados. Tātad tā ir sadarbība, kurai mums ir tas bataljons un tā tālāk, bet tur mēs klūpam. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies, nākamais runātājs ir godājamais kolēģis Mārtiņš Ādams Kalniņš - Latvijas Zemnieku savienība. Vai jūs, lūdzu, Kalniņa kungs, runāsit 11 minūtes? (No zāles kaut ko saka.) Mums nav pārtraukuma, mums ir starpbrīži reģistrācijai. Kalniņa kungs, jūs runāsit? Lūdzu!

M.Ā.Kalniņš (LZS).

Godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Manuprāt, Kreitusa kundze, deputāte Kreitusa kundze mazliet pārāk dramatiski atspoguļoja to, kas bija Ārlietu komisijā, kad tur tika pārrunāta ārlietu koncepcija. Es konstatēju, ka tur ir dažas nodaļas, kurās ir būtiski trūkumi attiecībā uz lauku sektoru, aprēķiniem, un tamdēļ es neatradu par iespējamu pilnībā balsot "par", lai gan tas kļūs skaidrs, kad jūs dzirdēsit, kas ir sakāms visumā par koncepciju.

Latvijas Zemnieku savienība visumā atbalsta Ārlietu ministrijas dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" un Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcijas pamatnostādnes un arī uzskata, ka ciešāka iesaistīšanās Eiropas, transatlantiskajās un citās struktūrās sekmēs Latvijas demokrātijas, ekonomikas, kultūras un zinātnes attīstību, kā arī Latvijas neatkarības saglabāšanu un valsts drošības nostiprināšanu. Aktīva līdzdalība Eiropas drošības un saimnieciskās politikas veidošanā ir nepieciešama, lai Latvijas intereses tiktu ievērotas. Īpaši svarīga ir līdzdalība Ziemeļatlantijas sadarbības padomē, Baltijas miera uzturēšanas bataljonā, organizācijā "Partnerattiecības mieram" un Rietumeiropas savienībā, lai Latvija pēc iespējas ātrāk būtu pilntiesīga NATO dalībvalstu statusa cienīga. Latvijas Zemnieku savienība ieteic nekavējoties risināt jautājumu par gaisa telpas kontroli un aizsardzību Baltijas valstu sadarbības vai Centrāleiropas ietvaros un rūpīgi izvērtēt lidlauku vajadzības jautājumus, arī Vaiņodes lidlauka.

Mēs vērtējam ārpolitikas koncepcijas saimniecisko sadaļu un tirdzniecības politiku kā svarīgas prioritātes sastāvdaļas. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomika ir attīstījusies nevienādi - banku un tranzīta pakalpojumu jomā, kā arī kokmateriālu eksportā ir gūti ievērojami rezultāti, savukārt rūpniecības un lauksaimniecības sektorā stāvoklis joprojām ir ļoti sarežģīts. Tādēļ Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka ir nepieciešams skaidri un nepārprotami noteikt saimnieciskās un tirdzniecības ārpolitikas saistību ar šiem diviem tautsaimniecības sektoriem. Vispārējos vilcienos saimnieciskā un tirdzniecības ārpolitika paredz standartizāciju, sertifikāciju, eksporta veicināšanu, kvalitātes nodrošināšanu un atbilstošu likumdošanu. Tas ir nepieciešams rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai.

Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka virzība uz brīvo tirdzniecību, kaut arī tā ir vēlama, var īpaši nelabvēlīgi iespaidot Latvijas lauksaimniecības attīstību. Un runa šeit ir par Eiropas savienības brīvās tirdzniecības līgumu, kurš ir spēkā kopš šīgada sākuma, par saskaņotu likumdošanu un vispārējo vienošanos par tirdzniecību, tarifiem un pasaules tirdzniecības organizāciju. Nepaātrinot lauksaimniecības normalizēšanos, bet paturot spēkā strauju pāreju uz brīvo tirgu, mūsu lauku sektoram draud sabrukums, un šeit ir runa par zemes reformu, par zemes reformas pabeigšanu, par vietējā tirgus aizsardzību un par pieejamu kredītu.

Kur tad īsti ir tā problēma? Ārpolitikas daļa it kā būtu puslīdz kārtībā. Eiropas savienības brīvās tirdzniecības līgums ir spēkā, taču iekšējā tirgus aizsardzība, kas no janvāra ir ierobežota laika ziņā četrus gadus, tiek izšķērdēta tāpēc, ka robežas ir vaļā, plūst iekšā kontrabanda, valsts kasei iet garām lielas summas, un lauksaimniekiem it kā aizsargātais tirgus faktiski nav aizsargāts. Mēs zaudējam laiku, kurš būtu izmantojams, lai izveidotu modernas zemnieku saimniecības ar zemāku pašizmaksu - tātad konkurētspējīgas. Pēc dažiem gadiem vai pat ātrāk, bez šaubām, konkurence palielināsies, bet zemes reforma un lauku attīstība virzās lēni, tādējādi veidojas visai bīstama situācija mūsu lauku ļaudīm.

Kad Latvija būs tuvāk uzņemšanai Eiropas savienībā, droši vien mainīsies arī Eiropas savienības noteikumi attiecībā uz atbalstu lauksaimniecībai. Mūsu saimnieciskā un tirdzniecības ārpolitikas daļa nākotnē būtu attiecīgi jākoriģē, varbūt pat katru gadu.

Latvijas Zemnieku savienības priekšlikums ir - skaidri izteikt valsts atbalsta politiku, muitas un eksporta veicināšanas politiku un struktūrpolitiku atttiecībā uz rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas sektoriem. Mēs uzskatām, ka nekavējoties ir jānosaka valsts līmenī aizsargājamās nozares, proti, lauksaimniecībā tā būtu pārtikas ražošana un būvmateriālu ražošana, bet ķīmiskajā rūpniecībā - farmaceitiskā ražošana. Vietējā tirgus attīstība ir jāveicina ar tehnisko līdzekļu palīdzību, lauksaimniecībā atsevišķos gadījumos jāparedz mērķdotācijas un ienākumu izlīdzināšanas mehānisms. Tad vēl jāpiemin mūsu vēlmes sadarboties un attīstīt saimnieciskās un tirdzniecības attiecības austrumu virzienā.

Rūpnieciskajā ražošanā jāveicina valsts, privātā un ārvalstu kapitāla piesaistīšana eksportspējīgas produkcijas izgatavošanai. Un mēs vērtējam tā, ka starptautiskās attiecības un līgumi ir jāveido tā, lai tie sekmētu aizsargājamo nozaru attīstību dažu gadu ilgajā pārejas periodā, un arī pārējās nozarēs ir vēlama straujāka virzība uz brīvo tirgu.

Kā jau tas mēdz būt šādos garos dokumentos, atsevišķas daļas likās vāji definētas, pat aizmirstas. Tā, piemēram, varētu atzīmēt, ka no Eiropas valstīm nebija vārdā minēta Turcija. To varbūt aiz pārskatīšanās ārlietu ministrs ir izlaidis, bet to pie sirds ir ņēmis Turcijas akreditētais vēstnieks Latvijā.

Attiecībā uz sadarbību ar Kanādu un Amerikas Savienotajām Valstīm. It īpaši kultūras, izglītības, zinātnes un lauksaimniecības, kā arī celtniecības jomā tā būtu vairāk izceļama. Te varētu ieteikt palielināt atašeju skaitu, arī Kanādā un Vācijā zinātnes, kultūras, izglītības laukā un arī lauksaimniecībai radnieciskā laukā, lai veicinātu sadarbību un attīstību, kas ir nepieciešama Latvijas ekonomikas uzlabošanai.

Noslēgumā vēlos teikt, ka Latvijas Zemnieku savienība atbalsta ārpolitikas koncepciju, bet arī sagaida, ka ieteikumi tiks apsvērti un ietilpināti šajā dokumentā. Mēs nevaram pilnībā pieņemt pašreizējo tekstu, ņemot vērā grūtos apstākļus, kādos atrodas mūsu lauku ļaudis un arī tie, kuriem zudušas darba vietas rūpniecībā. Pateicos par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Godājamie kolēģi, steidzams Prezidija paziņojums. Šodien, tātad 1995. gada 7. aprīlī, tieši pirms 42 gadiem ir dzimis mūsu kolēģis Māris Graudiņš, sveiksim viņu dzimšanas dienā! (Aplausi.)

Un tagad, lūdzu, reģistrēsimies, lai varētu pateikt, kuri deputāti bija klāt šajā priecīgajā brīdī! Lūdzu Folkmanes kundzi, Saeimas sekretāra biedri, nolasīt klātneesošos deputātus, un pēc tam mums ir starpbrīdis, nevis pārtraukums līdz pulksten vieniem.

I.Folkmane (5. Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Šodien, 7. aprīlī, sēdes pirmās daļas beigās nav reģistrējušies:

Eduards Berklavs,

Aivars Berķis,

Inese Birzniece,

Māris Budovskis,

Ilmārs Dāliņš,

Pēteris Elferts,

Anatolijs Gorbunovs,

Oskars Grīgs,

Andris Gūtmanis,

Jānis Jurkāns... Jānis Jurkāns ir zālē,

Ojārs Kehris...

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris ir zālē.

I.Folkmane.

Odisejs Kostanda,

Ludmila Kuprijanova,

Gunārs Meierovics,

Andrejs Panteļējevs,

Oļģerts Pavlovskis,

Valdis Pavlovskis,

Andris Piebalgs,

Aida Prēdele,

Velta Puriņa,

Anta Rugāte,

Indra Sāmīte,

Anna Seile,

Andrejs Siliņš,

Anita Stankēviča,

Leonards Stašs.

Sēdes vadītājs. Paldies. Pulcējamies zālē pulksten 13.00.

Sēdes vadītājs. Ieņemsim, lūdzu, vietas! Pulkstenis ir viens. Pēdējais mūsu starpbrīdis. Līdz nākamajai reģistrācijai ir pusotra stunda, ja mēs nebeigsim ātrāk mūsu sēdi.

Turpinām debates par ārkārtas sēdē apspriežamo jautājumu. Nākamajam vārds Ojāram Kehrim. Lūdzu! Viņš tikko bija zālē, bet viņa laikam... Tādā gadījumā vārds ir Jānim Ritenim - valsts ministram Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. Lūdzu!

J.Ritenis (valsts ministrs Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā).

Godājamie kolēģi! Vispirms es sākšu ar dažiem vispārējiem konstatējumiem. Proti, es gribu uzsvērt, ka visām politiski nobriedušām valstīm ir viena ārpolitika. Viena ārpolitika, kas parasti ir balstīta uz nacionālo konsensusu.Pārējai pasaulei šo vienoto ārpolitiku pauž attiecīgās valsts vēstnieki, diplomāti, parlamentārieši un citi valsts pārstāvji. Šeit pašreiz, man šķiet, noslēdzas debates par šīs vienotās ārpolitikas veidošanu Latvijā. Man īstenībā ir jāsaka šajā brīdī, ka man ir žēl, ka šeit, šajās debatēs, nav parādījušies alternatīvi priekšlikumi par citām iespējamām pieejām. Es gan gribu reaģēt uz dažiem priekšlikumiem, kas šeit debatēs tika izvirzīti. Vispirms šajā sakarībā ir jārunā par to, ko teica deputāts Sinka, un, uz to reaģējot, dažos vārdos man jāsaka, lūk, kas. Vispirms deputāts Sinka runāja par Amerikas Savienoto Valstu lomas aktivizēšanu Latvijas ārpolitikā. Jā, tiešām, tā tas ir. Par to visu varbūt nav daudz vārdu ierakstīts mūsu koncepcijā, ko mēs pašreiz apspriežam, bet tas nenozīmē, ka Ārlietu ministrija pie tā nestrādātu un ka tas nākamajā koncepcijā, kad mēs to koncepciju drusku papildināsim, attiecīgi netiks atspoguļots.

Nākamais deputāta Sinkas it kā tāds kritiskais iebildums bija par to, ka ir pārvērtēta doma par programmas "Partnerattiecības mieram" veidošanu, jo šī ir sterila koncepcija. Skaidrs ir tiešām tas, ka šī ir varbūt - es neteikšu tik stipri: sterila koncepcija, bet es teikšu - pasterila koncepcija, bet šī ir koncepcija, kas mūs noved tikai starpstacijā, un šī ir doma, kura tomēr ir tālāk jāattīsta, jo, neejot jeb nebraucot cauri tai starpstacijai, mēs arī īstenībā pie tā īstā risinājuma netiksim. Tāpēc šo domu par programmu "Partnerattiecības mieram" arī vajag redzēt tajā pareizajā kontekstā.

ālāk Sinkas kungs teica, ka nav it kā pietiekami uzsvērta ārzemju latviešu loma - jeb iespējamā loma - Latvijas ārpolitikas veidošanā. Tā katrā ziņā pieminēta ir, un es domāju, ka tur ir arī ņemtas vērā visas tās iespējamības, kā šo situāciju varētu attīstīt. Kas attiecas uz Sinkas kunga priekšlikumiem, katrā ziņā man šķiet, varbūt tā lielākā substance bija, tieši runājot... tad, kad deputāts Sinka runāja par Zviedrijas politikas pēdējā laikā notikušajām izmaiņām. Šeit man ir jāsaka, ka tās izmaiņas ir tiešām Ārlietu ministrijā attiecīgi piereģistrētas. Par tām mēs esam pietiekami daudz domājuši. Diemžēl līdz šim mums tās, saprotams, novērst nav izdevies, bet es nedomāju, ka tam vajadzētu mainīt mūsu nostāju attiecībā uz mūsu politiskajām pamatnostādnēm jau tūlīt.

Ja mēs runājam tālāk par priekšlikumiem un kritiku, kas par šodien apskatāmo koncepciju tika izteikta šeit, šajā namā, šajās debatēs, tad, saprotams, ir jāpiemin Kalniņa kunga teiktais. Kalniņa kungs, runājot Zemnieku savienības vārdā, es domāju, pareizi uzsvēra, ka koncepcijā it kā pietiekami nav atrunāta, nav pietiekami izanalizēta lauku sektora situācija, kas varētu rasties sakarā ar mūsu ieiešanu Eiropā. Tāds tas stāvoklis tiešām ir, jo mēs esam tomēr zināmā mērā joprojām lauksaimniecības valsts, un lauksaimniecības valstīm ieiešana Eiropā tieši tādēļ, šā lauku sektora dēļ, vienmēr ir bijusi liela problēma. Mums atliek paskatīties tikai uz to, kas šajā ziņā notika kaut vai Somijas gadījumā. Bet tomēr man ir jāapliecina Kalniņa kungam, ka šis sektors noteikti nav aizmirsts, nav aizmirsts Ārlietu ministrijas pārdomās par attiecīgo konceptu veidošanu. Un tieši tāpēc ir apsveicams tas, ko Kalniņa kungs šeit teica. Tieši tāpēc apsveicama ir Zemnieku savienības kontribūcija, jo Zemnieku savienība droši vien ir tas iestādījums, kam ir jānorāda uz šīm varbūtējām problēmām, kas šajā sektorā var rasties. Tādu ir potenciāli daudz, un, ja uz tām mums kāds norādītu, tad mēs, attiecīgi reaģējot Ārlietu ministrijā, varētu arī padziļināt pašu to konceptu, un uz to - es esmu gatavs to teikt - Ārlietu ministrijas konceptu veidotāji ir tiešām gatavi. Mēs esam gatavi runāt par to, ka šeit ir jābūt kaut kādam aizsargātam lauksaimniecības produktu tirgum. Mēs esam gatavi domāt par to, ka priekš šā tirgus radīšanas ir jārada mehānismi, bet tajā pašā laikā mēs esam gatavi jeb spējīgi teikt, ka tas viss ir noticis tajā jau pieminētajā Somijas gadījumā, un līdz ar to atrisinājumi ir iespējami. Mums tikai ir jāspēj skaidri definēt, kādas tad īsti ir mūsu vajadzības šajā sektorā.

Katrā ziņā man, cienījamie kolēģi, ka, skatoties un klausoties šajās debatēs, ir tāda sajūta, šajā jautājumā īstenībā veidojas jau konsensuss. Tāpēc mēs esam šeit, lai to konsensusu veidotu. Un, neredzot jeb nedzirdot šajā namā ļoti krasu opozīciju, noteikti varētu pieņemt, ka mēs esam arī šajā ziņā uz pareizā ceļa. Saprotams, konstatējis tikai to, kas notiek šajā namā, es nedrīkstu aizmirst to, kas notiek ārpus šā nama. Jo beigu beigās mēs runājam par nacionālo konsensusu. Tātad nevis par parlamentāro konsensusu, bet par nacionālo konsensusu. Kas šajā ziņā notiek, to droši vien atspoguļo prese. Ja mēs skatāmies uz presē dzirdēto un redzēto kritiku, tad man diemžēl ir jāsaka, ka tā nav bijusi konstruktīva un līdz ar to neveicina šo procesu virzīšanu uz priekšu. Kas ir piedāvāts, tas viss ir samērā pavāji, un tāpēc, lai norādītu uz to, ka tā tas tiešām ir, es dažas minūtes paanalizēšu, kas tad ir īsti teikts šajos preses "steitmentos".

Vispirms tika uzsvērts, ka pati koncepcija kā tāda, tās radīšana, it kā sarežģī mūsu valstiskās attiecības ar vienu otru citu valsti. Tas tika teikts, vadoties no domas, ka mēs visām citām valstīm mūsu ārpolitikas veidošanā neesam ierādījuši vienu un to pašu nonivelēto lomu. Es domāju, ka īstenība ir tāda, ka mūsu koncepcija izraisa prasību pēc to valstu veikuma augstāka vērtējuma, kas līdz šim tādu nav ieguvušas. Tas, saprotams, ir šo valstu ziņā. Līdz ar to var noteikti teikt tā: mēs, Latvijas ārpolitiku aktīvi veidojot, esam nonākuši ar zināmām prasībām, ar zināmu spiedienu tajā virzienā, un tas, saprotams, mums, kā profesionāliem ārpolitikas veidotājiem, liekas ļoti dabīgs un normāls risinājums. Tālāk tiek jautāts (un es tagad citēju): "Kâpēc Latvijas ārpolitikas pamatā nevar būt vispārpieņemti universāli mierīgas līdzāspastāvēšanas, savstarpējās suverenitātes ievērošanas, neuzbrukšanas, vienlīdzības, starptautisko tiesību virsvaldības un abpusēja izdevīguma principi?" (Es citātu beidzu. )

Atbilde uz šo šajā citātā izteikto domu ir ļoti vienkārša. Godājamie kolēģi! Šī pasaule diemžēl joprojām nav kļuvusi par paradīzi zemes virsū, un tāpēc šos principus nopietni ārpolitikas veidotāji tiešām nevar piekietot. Nevar pielietot šos principus, neatsakoties no savas valsts patieso un ikreizējo (tās intereses ir vienmēr mainīgas, tāpēc es saku - "ikreizējo", jo tā situācija ir dinamiska) interešu aizstāvēšanas. Mūsu valsts patiesajām interesēm kalpojot, mums ir jāvar atšķit arī patiesos draugus no mērenajiem un vienaldzīgajiem. Un tā, manuprāt, ir diezgan svarīga un akcentējama doma. Mums vienmēr jāpastāv uz to, ka ir atšķirības šo dažādo grupējumu starpā. Vienkāršāk runājot, es varētu varbūt teikt, ka mūsu tuvībai ar tādām valstīm kā, teiksim, Dānija un Vācija, kas sevišķi izcēlās jau, pieliekot punktu tajā laikā mūsu neatkarības atjaunošanas mēģinājumiem, kad mēs tos izdarījām, un kas izcēlušās un turpina izcelties arī tagad, tālāk, atbalstot mūs, kad tās līdzina mūsu ceļu uz Eiropu, ceļu uz Eiropu un drošību vairāk kā citas valstis... tad, saprotams, mums ir jābūt arī tiesībām... un, apzinīgi mūsu politiku veidojot, mums ir jāvar arī diskriminēt starp šīm valstīm un citām valstīm un to grupējumiem, jo pretējā gadījumā mēs neiesaistāmies racionālā politikas veidošanas procesā. Ir ticis teikts, ka to tomēr nevajadzētu pasaulei paziņot. Es no savas puses šajā ziņā gribu nākt ar piebildi, ka visa pasaule zināja vismaz 50 gadus, ka, kaut gan NATO apvienībai jeb savienībai piederēja daudzas valstis, tomēr šīs savienības ietvaros speciālas attiecības pastāvēja Amerikas Savienoto Valstu un Anglijas starpā. Tāpat visai pasaulei ir zināms, ka šīs speciālās attiecības, ja mēs runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, pašreiz pārvietojās - pārvietojas no Anglijas uz Vāciju. Visas šīs lietas cilvēkiem, kas nodarbojas ar diplomātiju, nav nekāds noslēpums, un es nedomāju, ka mums arī vajadzētu turēt noslēpumā savus proponētos... Vai es drīkstu vēl divas vai trīs minūtes turpināt?

Sēdes vadītājs. Mums ir jāvaicā godājamajai Saeimai: vai mēs ļausim divas vai trīs minūtes turpināt Riteņa kungam? Diemžēl Saeima šādu atbalstu nedod. Godājamie kolēģi, balsosim! Lūdzu zvanu! Lūdzu sagatavoties balsošanai. Mēs balsosim par to, lai atvēlētu Riteņa kungam runāt vēl trīs minūtes. Lūdzu rezultātu! Ar vienas balss pārsvaru jums, Riteņa kungs, tiek liegtas šīs trīs minūtes, bet taisnības vārdā jāsaka - jums vēl 40 sekundes ir palikušas, ko aizņēma balsošana. Lūdzu!

J.Ritenis. Jā. Vēl par kriticismu runājot, es pieminēšu to, ka daži autori nevarot tikt skaidrībā par Ārlietu ministrijas prioritātēm. Nu, šeit man ir jāsaka tā - un tas ir svarīgs teiciens, - ka te tiek runāts par to, ka mēs neesam skaidrībā, kas ir svarīgāks - integrācija Eiropas savienībā, Baltijas valstu vienotība vai normālu attiecību radīšana ar Krieviju. Atbilde, saprotams, ir skaidra, - ka visas šīs lietas ir svarīgas, bet ka tomēr notikties varētu tā, ka, ja mēs vispirms panāktu Eiropas integrāciju, tad būtu arī Baltijas valstis visas beidzot kopā un vienotas, un visi kopā, vienoti, mēs varētu arī nokārtot savas attiecības ar Krieviju. Šeit ir jādomā arī par alternatīvām. Un, par alternatīvām domājot, es gribu kolēģu uzmanību vērst uz to, ka mums, paldies Dievam, ir radušies ļoti labi analītiķi, kas tiešām prot analizēt mūsu situāciju. Tāds ir Stranga, un arī viņš norāda uz to, ka, ja mēs salīdzinām mūsu situāciju ar Polijas situāciju, tās abas divas ir līdzīgas. Tādā gadījumā ir skaidrs, ka mums nav alternatīvas, tādēļ es lūdzu Saeimu atbalstīt piedāvāto koncepciju. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, - deputāts Ojārs Kehris, "Latvijas ceļš"! Un gatavojas Viesturs Pauls Karnups - LNNK.

O.Kehris (LC).

Godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi deputāti! Es gribu teikt, ka, protams, ir ļoti labi, ka mēs šajā Augstajā namā izskatām mūsu valsts ārpolitikas pamatus attiecībā uz laikposmu līdz 2005.gadam un ka mēs esam atraduši laiku šim svarīgajam jautājumam, ne tikai varbūtībām par Burana iespējamo nosēšanos Vaiņodē. Skumdina, manuprāt, drusciņ ir kas cits. Ka es nevarēju iesākt savu uzrunu... Kad es pārdomāju šīs savas runas tekstu, es domāju, ka es varēšu iesākt ar vārdiem: "Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs!" - bet diemžēl tas nav iespējams. Arī nav iespējams diemžēl tas laikam, lai... Ministri, kuri ir atbildīgi par ārējo tirdzniecību, kas ir, manuprāt, neatņemama šīs koncepcijas sastāvdaļa, gan ķīvējas ļoti aktīvi par to, kas mūsu valstī nodarbosies ar ārējo tirdzniecību, un ir vismaz trīs ministriju - vismaz trīs ministriju! - pārziņā šīs funkcijas, bet es neredzu viņu ieguldījumu šajā koncepcijā, pirmām kārtām Ekonomikas ministrijas ieguldījumu, lai tas šeit atspoguļotos. Abi divi sagatavotie lēmuma projekti man liekas - es jums teikto godīgi saku - pilnīgi nesvarīgi, jo, vai mēs to pieņemam zināšanai vai mēs to atbalstām... Taisnība bija ārlietu ministram Birkava kungam, kad viņš teica, ka svarīgs ir šis process, un arī jau šī mūsu ārpolitikas koncepcija būs attīstībā... un ir ļoti svarīgas pašas debates par ārpolitikas koncepciju, pirmkārt, parlamentā, un, ja politiķi tam pievērsīs nopietnu uzmanību - un starptautiskā situācija to noteikti prasa, - tādā gadījumā arī žurnālisti nevis tikai ķers tikai tās domas starp deputātiem, mūsu līderiem un politiķiem, kuri ir iesaistīti starppartiju ķīviņos, bet gan apspriežot mūsu ārpolitiku un mūsu drošibas politiku. Es gribētu atzīmēt... Jā, protams, es saku, ka, manuprāt, viņa ir labi izstrādāta, un, protams, no otras puses, šī koncepcija vienmēr būs procesā pati par sevi, bet svarīgāk laikam ir arī teikt, kas, manuprāt, tajā nav vēl nav pilnīgs. Un šeit es atzīmētu divus trūkumus.

Pirmais trūkums ir ārpolitikas saimnieciskās dimensijas neizstrādātība. Un otras, kas gan varbūt zināmā mērā nav pat pašas koncepcijas nelaime, - tas ir tas, ka drošības politikai un ārpolitikai, manuprāt, nav pietiekama vieta mūsu prioritāšu sistēmā, jo situācija mūsu valstī - un tieši ārpolitiskajā jomā - ir pilnīgi jauna pēc Krievijas armijas izvešanas no mūsu valsts. Jo pirms tam mums un Rietumiem bija skaidrs un precīzs mērķis - jādabū ārā no šejienes Krievijas armija. Pašlaik tas ir izdarīts, un mēs esam nonākuši kaut kādā veidā pie situācijas, ko tad nu! Un pašlaik mūs vēro un skatās, cik mēs paši pašlaik esam gatavi un kādus signālus mēs sūtām uz ārpusi, lai mēs būtu tur, tajos mērķos, kas, protams, ir pilnībā jāatbalsta, kas ir izklāstīta ārpolitikas koncepcijā. Līdz ar to es gribu teikt, ka tas ļoti lielā mērā un pirmām kārtām no mums pašiem ir atkarīgs tas, kā mēs sevi pasniedzam un arī kā mēs realizējam reformas - un pirmām kārtām saimnieciskās reformas, jo nabagi un apgādājamie tai sabiedrībā nav vajadzīgi, savu problēmu tur pietiek pilnībā pašiem. Par signāliem, kādus mēs sūtām, ir jādomā. Ir jādomā par to iekšpolitikā, kā tas atspoguļojās ārpusē. Man pirms divām nedēļām bija jāsniedz priekšlasījums Anglijas politiķiem ekonomistiem par mūsu valsts ekonomisko un politisko situāciju. Un es, protams, stāstīju par mūsu makroekonomisko stabilizāciju, ka Latvijas Banka ir izsludinājusi pagājušo gadu par komercbanku uzraudzības gadu, par to, ka mēs ejam uz Eiropu, un par visiem mūsu pārējiem sasniegumiem, ko... un daudzām citām labām lietām. Tie bija cilvēki, kas ir diezgan labi informēti par situāciju Latvijā, un es saņēmu četrus galvenos jautājumus, un tie bija šādi. Vai tas ir taisnība, kad bijušais PSRS Iekšlietu ministrijas virsnieks, kas strādā jūsu Iekšlietu ministrijā, ar teroristu vienību ir arestējis kādas bankas darbiniekus? Vai ir taisnība, ka Aizsardzības ministrijā disciplinārtrūkumu dēļ ministrs, kurš ir sekmīgi uzsācis darbu par integrāciju NATO struktūrās un izveidojis Baltijas bataljonu, vairāk nav savā postenī? Vai ir taisnība, ka uzņēmumam, kurā strādā vairāki tūkstoši strādājošo un kurš skar enerģētikas jomu, valdība, nekonsultējoties ar uzņēmuma padomi, ir atcēlusi šo vadītāju? Un ceturtais, galvenais, jautājums ir šāds: vai ir kāds progress, ka jūsu... Viņi teica: "Ar lielajiem uzņēmējiem mums nav problēmas, tās ir citas jomas. Bet vai attiecībā uz vidējā slāņa attīstību ir kādas sekmes vai cerības, kad nebūtu jāmaksā nodevas reketam?" Es, protams, skaidroju - un tur es skaidroju daudz, ļoti lielā mērā aizstāvot visas mūsu rīcības šajos jautājumos, bet pašiem iekšienē mums būtu jāapzinās un jārunā par tiem mūsu iekšpolitiskās darbības tiem signāliem, kādus tā sūta uz ārpusi. Jo, protams, es saprotu, ka ļoti daudziem - vai tas būtu Rojas vai Ipiķu, vai citiem maznodrošinātie cilvēki, kuriem, jā, ir ļoti grūti, kuri vispirms varēja vai nu nodzert, vai citādi notērēt kolhozu pajas un pēc tam sertifikātus, pēc tam varbūt vēl kaut ko iedeva klā, - jā, viņiem tiešām varbūt ir diezgan patīkami, ka valstī notiek vēršanās pret bagātākiem cilvēkiem. Un es domāju, ka šeit noteikti ir jāatbalsta tas, ka cīņai pret blēžiem un pret līdzīgām parādībām ir jābūt - un jābūt ļoti stingrai un ļoti precīzai. Bet līderi mūsu runās... tai brīdī, kad viņi runā par to, būtu tikpat svarīgi uzsvērt to, ka finansu joma un tranzīta joma ir un saglabājās, un paliek ļoti nopietna mūsu prioritāte, jo to var izskaidrot cilvēkiem, un arī es pats personīgi to varu izdarīt tur, kur es to varu un tiekos ar cilvēkiem. Jo diemžēl ir jāatzīst tas, ka Žirinovskim un Alksnim ir taisnība tajā apstāklī, ka mūsu valsts lielākie ienākumi nāk no tranzīta un no finansu sfēras, un tieši šīs sfēras panākumi ir pamatā tam, ka Latvijā vidējā alga ir visaugstākā bijušajā PSRS teritorijā. Un tāpēc, ja mēs runājam par mūsu prioritātēm, tad pareizi ir tas, ka mums ir lauksaimniecība kā prioritāte, un tas ir ļoti svarīgi, bet ir jāsaprot, ka tā ir prioritāte mūsu līdzekļu tērēšanai. Un tā arī tas visur ir jāpasniedz, jo tā prasa līdzekļus, bet, lai būtu kur ņemt šos līdzekļus, ir nepieciešami ieņēmumi, un šie ieņēmumi, ja mēs analizējam budžetu - gan kārtējo, gan nākamo -, ir pirmām kārtām ir šis finansu sektors, Krievijas un citu NVS valstu produktu tranzīts un mūsu ostu un dzelzceļa, un citas infrastruktūras pakalpojumi, kas vērsti uz Rietumiem. Jo man bija iespēja pateicoties Virša kungam iepazīties... laiks iepazīties ar Krievijā izstrādātajām drošības politikas koncepcijām. Tur jau - to jau minēja gan Birkava kungs, gan arī Kiršteina kungs - ir parādījusies jauna terminoloģija - proti, valstis bijušajā PSRS perimetrā, un pret šīm valstīm arī ir sava ļoti īpaša politika, par ko jau iepriekšējie runātāji izteicās. Un arī man bija iespēja pateicoties... būtībā finansu ministra uzdevumā piedalīties Londonā Krievijas naftas eksportētāju konferencē, un šajā konferencē, kur piedalījās lielāko ieinteresēto Eiropas valstu valdību pārstāvji, diemžēl Latvija kā tāda neeksistē, jo šie plānotie tranzīta vadi - naftas, gāzes un līdzīgie - tiek plānoti, apejot Latviju; tas ekonomiski ir diezgan neizdevīgi, caur konkrētām Dienvidsomijas ostām, cauri Polijai, un, protams, daži var teikt (un par to būtu nepieciešamas debates): jā, var būt, ka tas ir labi. Varbūt ir labi, ka tas, nodrošinās to, ka mūsu atkarība no Krievijas būs mazāka. Man šķiet, ka tā būtu tomēr kļūdaina pieeja, jo, mainoties situācijai Krievijā, agri vai vēlu tur cilvēki paskatīsies uz skaitļiem un pajautās: sakiet, kāpēc tiek maksāts tik neracionāli un tiek izveidotas tik neracionāli šīs tranzītu plūsmas, izmantojot jau esošās jaudas, proti, esošās jaudas Rīgas ostā, Ventspils ostā? Kāpēc netiek izmantotas tādas dabīgās bagātības, kādas mums ir Latvijā - mūsu pazemes gāzes krātuves? Tas ekonomiski ir daudz labāk un daudz izdevīgāk! Tādēļ, manuprāt, mūsu ārpolitikas uzdevums būtu izskatīt šo jautājumu un piedāvāt Krievijai un citām NVS valstīm šo starptautiski visizdevīgāko tranzīta ceļu no Austrumiem uz Rietumiem, izmantojot šīs mūsu dabīgās priekšrocības, kas ir mūsu valstī. Un mūsu mērķis, kas, protams, ir ļoti grūti sasniedzams un kas prasa no visām mūsu institūcijām ļoti ieinteresētu darbu, ir Eiropas valsts, ar visām tām lietām, kas ir rakstītas koncepcijā, bet - Eiropas valsts ar labām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju, kas kā mērķis mums būtu no drošības politikas viedokļa daudz vērtīgāks. Un tāpēc es tiešām ceru, ka iekšpolitikā cīņa par varu mums neļaus aizmirst un atgādinās, lai, cīnoties par varu, mēs nepazaudētu mūsu valsti, jo tieši mūsu paaudze, mūsu politiķu paaudze, ir atbildīga par to, vai Latvijas valsts pastāvēs ilgāk, nekā līdz šim kādreiz tā ir pastāvējusi, proti, 20 gadus. Okupācijas un aneksijas iespējas ir tās pašas, un latviešu loma ir parādīta tajā pašā grāmatā, kuras autoru kolektīvā ir arī mūsu deputāte Ilga Grava. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu! Deputāts Viesturs Pauls Karnups - LNNK. Un gatavojas deputāts Kide - Tautsaimnieku politiskā apvienība.

V.P.Karnups (LNNK).

Cienījamie kolēģi! Apsveicu ar ierašanos kārtējā "Latvijas ceļa" pilnsapulcē, kur mēs atkal pārskatām "Latvijas ceļa" ârpolitikas koncepcijas dokumentu priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros! Es vairāk par šo tēmu neko neteikšu, jo, kad es izteicos par šo lietu pēdējā kopsapulcē, tad laikrakstos tika atspoguļots, ka es esot bijis pret pensiju reformu kā tādu, pret pensionāriem, pret maznodrošinātajiem - un tā tālāk, un tā joprojām. Es negribu atstāt mūsu dārgajiem žurnālistiem atkal tādu iespaidu, ka es esmu pret ārpolitiku kā tādu un ka mums vajadzētu nodarboties tikai ar iekšpolitiku. Es tikai izsaku piezīmi, ka apskatīt "Latvijas ceļa" konceptuālos dokumentus - es nedomāju, ka tas tiešām ir ārkārtas sēdes un deputātu laika tērēšanas vērts jautājums. Atkal jautājums ir - kur ir attiecīgie līgumi, attiecīgie likumdošanas akti, par ko mēs varam debatēt, ko mēs varam ratificēt? Ko mēs varam darīt? Respektīvi, darbs, nevis teorija.

Izlasot šo ārpolitikas koncepciju, man ir tikai dažas piezīmes. Tā kā es darbojos vienā no, gribētos tā teikt, Baltijas valstu vienotības grupējumiem - Baltijas asamblejā, kas vismaz pēdējos četrus gadus ir bijusi galvenā Baltijas vienotības virzītāja, man ar nožēlu jākonstatē, ka "Latvijas ceļa" koncepcijā Baltijas asambleja kā Baltijas vienotības grupējums nav paredzēta un nav minēta, toties daži no viņu izvērstiem jeb ievestiem termiņiem, virzieniem... Vissvarīgākais, protams, bija tas, ko Baltijas asambleja ir pēdējos 18 mēnešus runājusi. Koncepts "5 + 3", respektīvi, piecas Skandināvijas valstis plus trīs Baltijas valstis, sadarbošanās starptautiskos forumos un savstarpēji. Un tas vismaz ir atradis mazu vietiņu šajā koncepcijas dokumentā. Man ir žēl, ka šis dokuments ir acīmredzot sagatavots tikai Ārlietu ministrijas ietvaros, respektīvi, to gatavoja šī šaurā ierēdņu grupa - es negodinātu to ar tik augstu titulu, kā Riteņa kungs minēja. Jo to, ka kopā ar Riteņa kungu ir viss augsti profesionāli, - to var redzēt tiešām no šā dokumenta. Es piekrītu Kehra kungam, ka tur tiešām trūkst ārlietu ekonomiskā dimensijas, kas ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, un ka to varbūt varēja vairāk izvērst - ne tikai vairāk izvērst, bet faktiski ielikt iekšā, lai šeit būtu kaut kāda prioritāte ekonomiskajā virzienā, bet tas, protams, nozīmētu, ka Ārlietu ministrijas ierēdņiem vajadzētu sarunāties ar Ekonomikas ministriju un ar Finansu ministriju, bet Ārlietu ministrijas ierēdņi acīmredzot to negribēja.

Ir interesanti, ka šeit, kur ir runa par sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, īpaši Eiropā, nav minēta Beniluksa valstu parlamentārā asambleja, ar kuru Baltijas asambleja ir noslēgusi sadarbības līgumu un kura ir ļoti iespaidīgs nogrupējums tieši Eiropas savienības iekšienē, un no kurienes mēs, būdami Baltijas vienotības virzītāji, varētu daudz ko mācīties, kā mēģināt izvirzīt un nostiprināt mūsu savstarpējo sadarbību tepat Baltijā. Es piekrītu dažu iepriekšējo runātāju konstatējumam, ka šajā dokumentā nav noteiktas prioritātes. Ja pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi virzieni visi ir prioritāri, tas nozīmē, ka principā prioritārs nav neviens. Un, ja visi virzieni ārpolitikā ir vienlīdzīgi, tas nozīmē, ka neviens netiks pienācīgi apkalpots. Man ir žēl, ka šeit nav vairāk pateikts tieši par Baltijas sadarbību, ko jau es minēju agrāk. Ir uzskatīts, ka Baltijas sadarbība notiek tikai Baltijas Ministru padomes ietvaros, bet, protams, kā es jau esmu teicis, Baltijas asambleja ir faktiski tā galvenā forma, kur notiek šī sadarbība. Un es domāju, ka to, ka ir panākta tā vienošanās starp valdībām, ka ir tāda institūcija, kas saucas Baltijas padome, kas... šeit vispār netiek minēts, kas ir faktiski Baltijas Ministru padomes un Baltijas asamblejas kopējā sadarbība, un tas vienkārši liek man domāt, cik nopietni šī valdība un "Latvijas ceļš" uzskata Baltijas valstu sadarbību un uz kādiem jautājumiem viņi liek savus akcentus un prioritātes. Manas domas ir, ka prioritāšu izvirzīšana ir nepieciešama jebkurā ārpolitikas koncepcijā, un es domāju, ka 6.Saeimā, tad, kad Nacionālais bloks veidos valdību, - tad tiešām mūsu ārpolitikas koncepcijā būs šī prioritāte. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Lūdzu! Deputāts Kide - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Gatavojas deputāts Pēteris Tabūns - LNNK.

E.Kide (TPA).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Birkava kungs savu uzrunu mums un ziņojumu uzsāka ar teicienu, ka Latvijai ir dota unikāla iespēja realizēt atgūto valsts neatkarību tā, lai Latvija kļūtu par valsti, kas iederētos Eiropas nacionālo valstu saimē. Es teiktu:jā, patiešām, - iespēja, nevis garantijas! Garantijas, lai mēs iekļūtu šajā saimē cienīgi, var būt tikai pragmatiska politika un mūsu darbs, kas uz to būtu virzīts. Lūk, un pragmatiska politika ir arī ārpolitika. Tā ir kā instruments, kas realizē mūsu ekonomiskos un politiskos mērķus. Ja šis instruments, tajā skaitā arī šī koncepcija, ir labs un perfekts, tad arī galarezultāts, kas ar to izstrādāts, var būt pozitīvs. Birkava kungs teica tā, ka visa Eiropa domā, kāda tā izskatīsies pēc pieciem, desmit gadiem. Man šķiet, ka mums jādomā, kādi mēs izskatīsimies pēc pieciem, desmit gadiem un vai mēs iederēsimies tajā nacionālo valstu politikas un ekonomikas "buķetē". Tas ir mūsu uzdevums. Ārpolitikai ir plaši mērķi, dažādi mērķi. Par to te tika runāts. Es gribētu pieskarties tikai vienam no šiem mērķiem (bet, šķiet, vienam no galvenajiem mērķiem) - nācijas ekonomiskajām interesēm. Par to šeit runāja arī Kehra kungs. Tādēļ arī dažas domas par apspriežamo ārpolitisko koncepciju tieši ekonomiskajā kontekstā. Jo tieši ekonomika attiecas gan uz visas valsts interesēm kopumā, gan īpaši uz katru iedzīvotāju. Vai mūsu ārpolitika ir pakārtota ekonomiskajām interesēm? Šeit no runātājiem, arī no Kehra kunga un Karnupa kunga teiktā, var spriest, ka šī politika ir pakārtota ekonomiskajām interesēm stipri vien pavāji, te vairāk prevalē vispārējās, globālās politiskās intereses.

Par to, ka mūsu parlamentā un dažkārt arī valdībā prevalē šīs politiskās intereses, liecināja mūsu vakardienas debates, kuras bija daudz spraigākas, piemēram, par tādiem vispāridejiskiem jautājumiem - vai nacisms ir bijis, vai staļinisms ir bijis, vai tā ir bijusi tikai lielvalstu imperiālisma savstarpējā cīņa. Tur mēs visi bijām aktīvi un emocionāli. Šodien šī aktivitāte ir stipri vien noplakusi.

Tagad par Latvijas ārpolitikas maģistrālo ceļu. Tomēr tas ir vērsts uz Eiropas savienību. Jo pareizi Birkava kungs teica, ka Eiropas mentalitāte mums ir tuvāka un arī drošības nosacījumi to prasa, gribam mēs to vai negribam, ka mums ir jātuvojas Eiropai. Tomēr šis process nav tikai formāls - kā mūsu griba un virzīšanās uz turieni. Procesam jābūt ar ekonomiskajiem priekšnoteikumiem. Kad mēs iekļāvāmies Eiropas padomē, tad tur bija tikai politiskie priekšnoteikumi, turpretī ieiešanai Eiropas savienībā ir ekonomiskie priekšnoteikumi. Šis process ir no brīvās tirdzniecības līguma uz asociēto locekli un tālāk jau uz pilntiesīgu Eiropas savienības locekli. Šeit mēs nevaram tikai gaidīt, kad pienāks šis laiks, mums ar savu darbu, ar savu ekonomisko politiku ir jāizlīdzina un jāpaceļ mūsu valsts ekonomiskais potenciāls līdz tiem standartiem, kādus prasa Eiropas savienība. Man nācās būt Anglijā, Viltona parka politiķu konferencē, un tad, kad Igaunija pateica, ka mēs jau vakar bijām gatavi ieiet Eiropas savienībā, tas politiķu aprindās izsauca smaidu. Lai iekļautos Eiropas savienībā, nepieciešama ekonomiskā potenciāla pacelšana un izlīdzināšana.

Un otrs. Kā Birkava kungs pareizi teica, ir jābūt tautas morālajai un izglītotības sagatavošanai šajā jomā. Mums tādas nav. Mēs par Eiropas savienību un par politiku ne visi esam dziļi kompetenti, nerunājot nemaz par mūsu tautu, kam būs par to jābalso, kā šodien teica Birkava kungs. Šeit, manuprāt, vajadzētu vairāk izmantot mūsu ārzemju fondus, kas varētu mūs šajā jomā izglītot un izdot populāru un arī fundamentālāku literatūru, lai varētu visās peripetijās iedziļināties.

Latvijas ekonomika, ja mēs runājam par Latvijas ekonomisko politiku, šajos pagājušajos piecos gados vairāk ir it kā grauta un ir it kā novākti padomju ekonomikas šie pārpalikumi, kaut arī tas vēl nav izdarīts, bet mazāk ir celts. Mūs var satraukt viens cipars, kas, salīdzinot ar Austrumeiropas valstīm, liecina, ka mūsu ekonomiskais kritums ir vislielākais. Un tas sastāda 50% no vājā padomju ekonomiskā valsts kopprodukta. 50 procentus! Lai paceltos kaut vai tikai iepriekšējā līmenī un tad sasniegtu Eiropas standartu, jūs paši saprotat, cik daudz ir jādara. Un kādas tas no mums prasīs pūles!

Gribu teikt, ka, lai mēs to varētu sasniegt, mums būtu vajadzīga visa kopējā tautsaimniecības koncepcija. Pašlaik mums top rūpniecības koncepcija un top lauksaimniecības koncepcija. Mums vajag integrētu tautsaimniecības koncepciju, kas nosaka visas tautsaimniecības savstarpējās proporcijas un tās atbilstību ieiešanai tālāk Eiropas savienības visās šajās struktūrās, lai viss atbilstu Eiropas standartiem un Eiropas likumdošanai.

Mūsuprāt, līdz 6. Saeimai būtu jāizstrāda arī jauns Latvijas tautsaimniecības pārvaldīšanas struktūras modelis. Pareizi Karnupa kungs te teica, ka visa ekonomiskā pārvaldīšana ir sadalīta pa vairākām ministrijām, un, kā viņš teica, nu laikam jau tie ministri no vienas ministrijas uz otru ministriju neiet un negrib sarunāties. Lūk, tā risinās mūsu tautsaimnieciskie jautājumi! Vai tas ir normāli, ka Rietumu tirdzniecības un ekonomisko sakaru jautājumus risina Ārlietu ministrija, bet visu to, kas virzīts uz Austrumiem, risina Ekonomikas ministrija? Es domāju, ka tas ir galīgi nenormāli. Mums vajadzētu varbūt domāt un līdz 6.Saeimai izveidot Tautsaimniecības ministrijas modeli mūsu Ekonomisko reformu ministrijas vietā, kur patiešām būtu pārstāvētas gan Austrumu puses institūcijas, gan Rietumu puses institūcijas, lai varētu tautsaimniecību koordinēt un virzīt uz Eiropas savienības standartiem kopumā kā tādiem. Pašlaik, līdz 6.Saeimai, to modeli var tikai, manuprāt, izstrādāt.

Domāju, ka mums vajadzētu sākt mūsu ekonomisko ārpolitiku ar tuvākiem apļiem, kā to teica Birkava kungs, - ar šīm trim Baltijas valstīm un pēc tam virzīties arī uz "piecinieku", tas ir, uz Skandināvijas valstīm. Pareizi atzīmēja ārlietu ministrs, ka instrumentārijs ir sagatavots ne slikts. Baltijas asambleja jau ir iestrādājusies, tikko kā ir tapusi jau ar daudzām komitejām nostiprinātā mūsu Baltijas valstu Ministru padome. Lūk, šim mehānismam ir jādod "barība", viņam ir jāstrādā.

Mums ir nenormāli apstākļi attiecībā uz muitas sistēmas nesaskaņotību. Nevar izbraukt cauri mūsu Baltijas valstīm. Tā ir kā tāds trombs. Te nav ko cerēt, ka tranzīts vai "Via Baltica" veidosies cauri mūsu trim Baltijas valstīm. It kā ir vienota ekonomiskā telpa, bet pie katras mazās valsts robežas jāstāv diennaktīm. Tāpēc mēs, Baltijas asamblejas Ekonomiskā komisija, pašlaik atkal iesniedzām kārtējo rezolūciju Baltijas valstu Ministru padomei, lai šo jautājumu risinātu. Un, cienītais Birkava kungs, man šķiet, ka mums jāatrisina viens pamatjautājums. Un tā ir iekšējā tirgus aizsardzības noteikumu harmonizēšana starp valstīm. Ja vienā valstiņā - Igaunijā - ir nulles tarifi, mums ir kaut kādi vidējie, bet Lietuvā - vēl citi, tad mēs neizbēgsim no kontrabandas un tā kontrabandas nosargāšana mums izmaksās ļoti dārgi. Mums vajadzēja atvērt mūsu ekonomisko Baltijas telpu, veidojot kooperāciju un specializāciju arī atsevišķās nozarēs vismaz starp valsts uzņēmumiem un privātām asociācijām. Tas varētu notikt lauksaimniecības mašīnbūvē, medicīnas aparātu būvē un daudzās citās jomās. Un arī atvieglotus noteikumus, tirgojoties ar šo preci, kas piemērota mūsu reģionam, un tad tā būtu lētāka mūsu reģionā.

Lūk, šis aplis mums ir jāapgūst. Mums visas muitas kontroles izmaksā dārgi, un tas ir jānovērš.

Par ieiešanu Eiropas padomē. Tikai divus vārdus. Manuprāt, tas ir liels sasniegums, ka mēs esam iegājuši Eiropas padomē, un tas ir arī liels darbs, ko veikusi Ārlietu ministrija. Mums pašiem, politiķiem, šeit jādomā, lai mūsu politiskās nostādnes un mūsu rīcība gan pilsonības, gan bezvalstnieku jautājumos atbilstu un būtu adekvāta šīm prasībām.

Tagad pats pēdējais - par Krieviju. Par attiecībām ar Krieviju. Mūsu, Tautsaimnieku politiskās apvienības, princips attiecībā uz Krieviju un uz NVS valstīm vienmēr ir bijis šāds: maksimāli izmantot tirdznieciskās un ekonomiskās attiecības, ekonomiskos sakarus, bet pilnīgi izslēgt politisko atkarību no šīm valstīm. Tātad ekonomiskās attiecības bez politiskas atkarības. Politiskā ziņā mums jāiet vairāk uz Rietumiem. Tas ir pirmais.

Birkava kungs teica tādus vārdus, ka mēs varam būt lieli palīgi Rietumiem, palīdzēt sarunāties ar Krieviju. Man te mazliet ir tādas šaubas, Birkava kungs, jo man šķiet, ka mēs paši neesam iemācījušies risināt dialogu ar Austrumiem, kur nu mēs mācīsim vēl Rietumus! Rietumi jau risina dialogu ar Austrumiem, bet daudz intensīvāk, un ne tik politiski uzslāņotu dialogu, kādu risinām mēs. Es gribu teikt, ka mums daudz kas nav norunāts ar Krieviju. Es nezinu, kāpēc mēs nevaram nekādus sakarus nodibināt. Arī Černomirdins nav atbraucis pie mums, kaut solīja pēc līguma parakstīšanas atbraukt. Parādi, kādi palikuši Krievijai par mūsu teritoriju izmantošanu savas armijas vajadzībām, kā es saprotu, nav nokārtoti. Nomas maksas par armiju nav nokārtotas. Nav notikušas sarunas par Abreni kaut vai ekonomiskajos jautājumos, par īpašuma jautājumiem. Mums ir ieroči. Mēs atteicāmies no ieročiem, kuros bija arī ekonomiskais ieguldījums no Latvijas puses, mums nav bijušas sarunas, lai Krievija kaut kādā veidā to kompensētu. Ir vajadzīgas daudzas sarunas arī par muitas tarifiem, par izdevīgiem tirdzniecības noteikumiem, kas būtu jārisina ar Krieviju, un šis dialogs ir jāpastiprina.

Kopumā par koncepciju, ko es gribu teikt? Manuprāt, tā ir kā liels, liels rāmis, kurā var visu ko ielikt, ko tik vien grib. Tas rāmis ir tik plašs. Protams, ko Ārlietu ministrija, citas ministrijas un parlaments ieliks šajā rāmī, ar to tas rāmis arī aizpildīsies. Te ir ļoti plašas iespējas.

Mēs Tautsaimnieku politiskā apvienība, uzskatām, ka šis rāmis jāpiepilda pozitīvi, it īpaši ekonomiskajā kontekstā, un tādas iespējas mums ir. Un mēs uzskatam, ka tādā gadījumā šo koncepciju ar šādu radošu aizpildījumu var pieņemt. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Lūdzu - deputāts Pēteris Tabūns, LNNK. Un gatavojas deputāts Andris Saulītis.

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamie kolēģi! Es nebiju gatavojies par šo jautājumu runāt debatēs, bet es nāku, jo mani pārsteidza tā vienaldzība, ar kādu mēs apspriežam šo ļoti svarīgo tēmu. Ja, apspriežot šo ārpolitikas koncepciju, Birkava kungs, būdams ārlietu ministrs, nesēdētu dziļā vientulībā... viņam gan pašlaik vienkārši pārsēdušies divi vīri blakus... ja viņam būtu blakus Ministru prezidents - un Kehra kungs jau nosauca arī vēl citus -, tad es varbūt nebūtu runājis par šo tēmu.

Varbūt tāpēc mēs esam tik neaktīvi, ka vakar "izšāvām visu pulveri"? Es nedomāju gan. Tā būtu pusbēda. Ārpolitika Latvijai nav tik mazsvarīga, lai mēs ar šādu vienaldzību par to runātu. Un, Kreitusa kundze, man ir absolūti vienalga, ko jūs runājāt komisijas sēdē, kā jūs spriedāt un cik tur no kurām frakcijām piedalījās, es esmu deputāts, kurš grib izteikt savu viedokli, savu redzējumu šajā sakarībā. Un mani šī koncepcija absolūti neapmierina. Absolūti neapmierina! Var jau, protams, skaisti un tēlaini runāt par ārpolitiku - un to ļoti labi darīja Birkava kungs -, te var brīvi fantazēt, jo ārpolitika, neatkarīgas valsts, nesen atjaunotas valsts ārpolitika, sper pirmos soļus pasaulē, pie tam šie pirmie soļi ir bijuši kļūdaini. Atcerēsimies to, kā sāka Jurkāna kungs šo ārpolitiku, baidīdamies pieminēt, ka Latvija ir okupēta valsts, un tā arī vēl neesam tikuši galā ar šī fakta atzīšanu paši savās parlamenta sienās. To nespēja Augstākā padome un nespēj arī Saeima. Es vakar atgādināju par to, un tas ir viens no mūsu pirmajiem uzdevumiem. Diemžēl tas nav izdarīts. Mēs esam pieklusuši pēdējā laikā, it kā Latvija nebūtu okupēta, it kā 50 gadus mēs nebūtu bijuši okupēti, kolonizēti un tā tālāk. Un arī tas ne ar vienu vārdu nav pieminēts šajā koncepcijā.

Ja mēs to visu noklusējam, tad nav brīnums, ka pašlaik Apvienoto Nāciju Organizācija jau izdara spiedienu uz Latviju, lai viņa pieņem pašlaik šos 104 kurdu bēgļus, drīz būs vēl simti un tūkstoši, un tā tas būs droši vien. Tā drīz var notikt, ka pasaule mums ieteiks vai varbūt pat uzspiedīs ar attiecīgajām svirām, lai mēs pieņemtu arī visus šos krievu militāristus, kuri šeit ir palikuši un negrasās posties mājup. Mēs, godīgi sakot, viņus jau tagad pēc visa statusa, pēc kurdu bēgļu statusa un tā tālāk, varētu atzīt faktiski par bēgļiem. Viņi ir bēgļi, viņi bēg no savas dzimtenes, viņi negrib tur doties projām un paslēpjas šeit, Latvijā. Tātad mums arī viņiem būs jādod pajumte, pilsonība un viss cits. Lūk, par ko mums būtu šodien jārunā un jādomā!

Es ļoti cītīgi izlasīju šo koncepciju un uzskatu, ka tas vienkārši ir tāds pirmais uzmetums, daži teikumi, ko ieskicē vai nu nopietns politiķis, vai varbūt universitātes 1. kursa students, es atvainojos, bet es te neredzu galvenos akcentus. Kurš ir galvenais akcents, kurš bija jāattēlo šeit un jāparāda, - vai attiecības ar Krieviju? Šeit pat apjoma ziņā Krievijai ir ierādīta tikpat liela vieta kā Austrijai un Šveicei. Paskatieties! Tā tas ir, bet mūsu attiecības, ņemot vērā visu šo 50 gadu okupācijas laiku un tā tālāk, ir stipri sarežģītas, lai mēs nerunātu par to.

Es parunāšu tagad precīzāk par pašu koncepciju. Te ir rakstīts: jāpanāk, lai Krievija izpildītu noslēgtos starpvalstu līgumus par militārajiem pensionāriem un par Skrundas radiolokācijas stacijas pagaidu funkcionēšanu un demontāžu. Un viss. Jāpanāk tātad ir līdz 2005. gadam. Kas panākts? Kā panākts? Tas, ka visi pensionāri... viņi nav pensionāri, viņi ir krievu militārpersonas, kas palikušas šeit Latvijā un neaizbrauc. Valdība neko nevar izdarīt un mēs esam iemiguši. Šodien mēs nerunājam, it kā līgums ar Krieviju mūs briesmīgi apmierina. Paskatieties šīs politiskās reklāmas "Dienā"! Te jau tas ir rādīts, un rādīs laikam līdz priekšvēlēšanu kampaņai kā milzīgu panākumu, ka 5. Saeimas laikā panākta Krievijas armijas izvešana. Kāda izvešana ir panākta? Mēs ļoti labi zinām, ka viņi ir šeit, tikai tanki aizvesti. Pārējais viss ir šeit. Un stabilitātes un attīstības nav. Un "Latvijas ceļš" apakšā parakstās ar visu savu emblēmu.

Lūk, nākamais. Lai panāktu Latvijas austrumu robežas nostiprināšanu, jānokārto Abrenes jautājums saskaņā ar starptautiski atzītajām juridiskajām normām. Ko tas nozīmē? Tādā gadījumā, atšifrējot šīs starptautiski atzītās juridiskās normas... vai tas nenozīmē, ka pēckara novilktās robežas ir neaizskaramas? Vai to tas nozīmē? Vairāk tur nekas nav teikts. Tātad mēs esam samierinājušies uz mūžīgiem laikiem ar šīm robežām, kuras Krievija patvarīgi ir iezīmējusi. Vai tā to saprast? Lūk, tās ir lietas, par kurām atkal un atkal ir jārunā, bet kuras nav parādītas šeit, koncepcijā.

Mēs kādreiz tik skaļi runājām arī par šo "tiltu" starp Rietumiem un Austrumiem, kas varētu dot valstij, iespējams, lielu ekonomisko efektu, par to runāja arī Kehra kungs. Arī tas nav šeit iezīmēts. Kāpēc? Kāpēc Latvijas robeža ar Krieviju... kāpēc faktiski nav robežas? Ar Krieviju faktiski nav robežas. Visi, kam tīk, brauc uz turieni un atpakaļ un dara, kas viņiem ienāk prātā. Vai par to koncepcijā nav jārunā un tas nav jāparedz? Es saprotu, Birkava kungs teiks, ka visi mūsu pūliņi vērsti uz Rietumiem. Labi. Bet laikam ne tā... Jārunā tā, lai Rietumi īsti saprastu, kas tad notiek Latvijā, šeit iekšienē, ar šo milzīgo masu sveštautiešu, ar šo "piekto kolonu", ar desmitiem tūkstošu Latvijai naidīgu cilvēku. Tā ir politika, un ir ne tikai jāmeklē vienkārši ceļš uz Rietumiem, bet jāskaidro, jārunā par to. Vai koncepcijā nevajadzēja kaut vai iezīmēt to, ka Krievija šodien diemžēl tīko pēc Baltijas un pēc Latvijas? Tīko! To nevar izslēgt. Es ticu, ka jūs ļoti labi zināt šos plānus, kuri ir sastādīti Maskavā un kur ir skaidri un gaiši redzami tīkojumi pēc Baltijas un Latvijas - ekonomiski pakļaut, finansiāli pakļaut un pēc tam pamazām droši vien arī pievienot sev. Mēs zinām, kādas ir Maskavas noskaņas. Ruckoja, Zjuganova, Žirinovska arī, un tas nav maz. Tie nav niecīgi spēki. Tā nav niecīga opozīcija. Un viņiem ir sauklis - Lielkrievijai jāatdzimst! Bet šie vārdi nozīmē arī tīkojumus pēc Latvijas un Baltijas. Vai plašākā kontekstā nav jāskatās šīs ārpolitikas lietas? Es neesmu speciālists ārpolitikā, bet es skaidri un gaiši saredzu milzīgus trūkumus šajā koncepcijā. Lūk, to es gribēju pateikt jums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies. Debates noslēdz deputāts Andris Saulītis, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

A.Saulītis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godājamais Prezidij, godājamie kolēģi! Klausoties Birkava kunga referātu, es tik tiešām pārliecinājos, ka mūsu valdība jau ir Eiropā. Birkava kungs it īpaši. Tik tiešām - eiropeisks skatiens, eiropeiskas problēmas un arī Eiropas skatiens uz Latviju, neredzot tās sīkās it kā mūsu pārējās lietas, tās mūsu savstarpējās lietas.

Bet es gribēju runāt par vienu konkrētu novirzienu šajā debatē, kā Sinkas kungs to mēdz teikt. Es gribētu jums atgādināt, ka sakne, kas radījusi ļaunumu, vēl ir dzīva. Es gribu atsaukt atmiņā arī Reigana doktrīnu par Krieviju kā melu un ļaunuma impēriju... Krievijas impērijas kā melu un ļaunuma impērijas identifikāciju. Es domāju, šodien ir tas laiks, kad mēs atkal varam atgriezties pie šīs doktrīnas, un, manuprāt, no tās nav jākautrējas, ja no tās nav kautrējusies arī lielā amerikāņu nācija. Un tieši šī doktrīna, šī nostāja pret jautājumiem tad arī ievadīja tā saucamo "perestroiku", kas vēlāk atnesa gan mums, gan visai Austrumeiropai brīvību.

Es gribēju teikt, ka šodien ir tas brīdis, kad Krievijas imperiālisma atspere ir sasniegusi to kritisko punktu, kad viņa sāk plesties atpakaļvirzienā. Un es domāju, ka to nav grūti pierādīt un ka katrs to var reāli redzēt - tā ir Čečenija. Desmitiem tūkstošu mērķtiecīgi nogalinātu cilvēku - bērni, sievietes, bez uzraudzības atstāti pansionāti... Asinis, asinis un vēlreiz asinis. Un šis ir tas fonds, ar kuru sākās Krievijas transformācija par to, kas viņa bija.

Nākošais spilgtais pierādījums tam, ka Krievija transformējas - un pie tam ļoti ātri transformējas - par ļaunuma impēriju, ir tas, ka valda šis šovinisma gars Krievijas sabiedrībā, Krievijas politiskajā elitē. Mēs nevaram, uz to raugoties, aizvērt acis. Mēs to pilnīgi redzam un jūtam. Katrā televīzijas pārraidē kaut cik skaidri domājošs cilvēks var to saredzēt. Mēs to redzējām kaut vai vakar ziņu raidījumā, ar kādu patosu diktors stāstīja, kā tika ieņemts Kenigsbergas cietoksnis. Nevis kā par nacisma sagrāvi, bet kā par Vācijas sagrāvi, kā par vācu, prūšu militārisma sagrāvi. Tas bija kā Krievijas ieroču, uzvaras, spēka glorificējums.

Te ir jāatsauc atmiņā vēsture. Ēģiptē arī pēc Saules dieva kulta nāca atkal uzvaras glorifikācija, un tad mēs zinām, ka impērija atkal un atkal sāk darboties savās vecajās tradīcijās. Un es domāju, ka šie ir tikai tādi pirmie, varbūt nelieli piemēri, kas parāda, ka Krievija ir slima. Viņa ir slima ar šo vardarbības bacili. Un mums nevajag aizmiegt acis, redzot, ka 70 gadus Krievijā valdīja viena vienīga vardarbība, ka 70 gadus Krievijā ņirgājās, rupji izsmēja tādus jēdzienus kā demokrātija, humānisms, normālas tirgus un ekonomikas attiecības. Tā ir patiesība. Mēs arī esam cietuši 50 gadus. Mēs arī esam izņirgāti kā tauta, kā personas, kā indivīdi. Un nemānīsim sevi, ka pēc 70 gadu šādiem notikumiem Krievijā tagad var uzreiz ne no kā uzplaukt humānisms, demokrātija, ekonomikas brīnums. Noplicinātā augsnē veltīgi ir gaidīt augļus. Jebkurš kaut cik saprātīgs politiķis šodien var skaidri pateikt: ja Krievijā pie varas nāks Žirinovskis, viņš būs arī Latvijā, Baltijā. Es domāju, ka to vēl vairāk pastiprinās tas, ja arī Latvijā pie varas būs līdzīgi politiķi kā Žirinovskis.

Kā novērst šīs sekas? Kā strādāt? Es domāju, ka pats pirmais, kā to vajadzētu darīt un novērst, ir tas, ka pirmām kārtām vajadzētu saprast šo procesu, saprast šo vēstures attīstības gaitu, jo tikai ar saprašanu var novērst bailes. Nemotivētas, emocionālas bailes, ko es šodien saredzu mūsu valdībā, mūsu ārpolitikas koncepcijā attiecībās ar Krieviju. Tās ir nemotivētas bailes, kas balstās uz emocijām, kas balstās uz šo okupācijas laikā iegūto pieredzi. Es gribēju teikt, protams... Kādi tad ir konkrētie pasākumi? Protams, ka ārpolitika ir galvenais, un tie varētu būt politiskajā jomā. Politiskajā jomā, bez šaubām, ļoti svarīgi ir izvērst attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti svarīgi ir aktualizēt savu ārpolitiku ar Izraēlu un Vatikānu, tādējādi radot valstī kaut cik pieņemamu prestižu sabiedriskajā arēnā. Bez šaubām, cik vien iespējams, ir jāizvērš tirdznieciskās un ekonomiskās saites ar Krieviju. Un ļoti liela nozīme ekonomikā, bet jo sevišķi sociālo jautājumu risināšanā, bez šaubām, ir Vācijai. Un es domāju, ka tai arī vēl nav dota pienācīga loma. Eiropas sirds, kā mēs sakām, Eiropas motors, šodien vēl īsti nestrādā sazobē ar Latvijas valsti. Es negribētu teikt "valstiņu" vai "mazo valsti", es gribētu teikt - ar Latvijas valsti.

Un vēl par šo naivo uzticēšanos šai Rietumu palīdzībai Eiropas struktūrām, NATO palīdzībai mūsu drošības jautājumos. Nemānīsim sevi, mīļie kungi! Neviens Rietumeiropas karavīrs nekritīs par Latvijas brīvību Latvijas teritorijā. Mums ir ļoti rūgta pieredze Otrajā pasaules karā, kad tika slēgts Molotova-Rībentropa pakts. Ne Anglija, ne Francija, ne Amerikas Savienotās Valstis nespēj mums palīdzēt, vienkārši nespēj. Mums ir vēl rūgtāka pieredze. Mums ir pieredze ar Zviedriju, kad tika izdoti šie bēgļi. Tātad Rietumu valstis savu politisko apsvērumu, savu valsts apsvērumu un interešu vārdā neziedos savu līdzpilsoņu dzīvības par Latvijas neatkarību. Neviens mums nepalīdzēs, ja mēs paši sev nepalīdzēsim, ja mēs neizvērsīsim pašpalīdzības kampaņu sev. Šodien ir jāsaka, ka mēs esam kā tāda atvērta zeme, kā viens brīnums, ka mēs esam. Es vienmēr pateicos Dievam un uzskatu, ka tas ir Dieva brīnums, ka Latvijas valsts ir brīva. Jo reāli ne politiski, ne militāri, ne morāli mēs nevaram šodien aizstāvēt savu valsti. Mūsu armijas spēks ir vājš, morālā degradācija ir visiem zināma, un par tālāko notikumu eskalāciju es namaz negribu spriest.

Galvenais, kas ir jāveic, es uzskatu, ir jāveicina šī Baltijas valstu sadarbība. Tieši šī Baltijas valstu sadarbība militārajā jomā. Un tas ir ļoti labs laiks, kad to varētu izvērst, - tieši šodien, kad ir Čečenijas notikumi. Čečenijas notikumu gaismā mums neviens nevarētu pārmest to, ka mēs izvēršam savu ekonomisko, bet vēl jo vairāk - militāro sadarbību.

Es gribētu šeit akcentēt arī to tēmu, ka ir ļoti svarīgi sakārtot tautsaimniecību. Bez šaubām, ir vajadzīgas investīcijas. Un es gribu teikt, ka visi zina piemēru par Kuveitu un Čečeniju. Kuveitā bija šīs investīcijas, un Rietumi aizstāvēja Kuveitu, bet Čečenijā to nebija. Un Čečenijā šodien rit karš. Vēl ir ļoti svarīgi teikt, ka šīm investīcijām jābūt sagatavotām. Šeit, bez šaubām, ir jāparedz zemas nodokļu likmes un tirgus, brīva zemes tirgus ieviešana, novēršot spekulāciju. Tātad - investīcijas veicinošs brīvs tirgus, zemes pārdošanas un pirkšanas tirgus.

Kas vēl ir ļoti svarīgi? Ļoti svarīgi ir arī līdzsvarotas iekšpolitikas realizēšana. Šeit ir ļoti svarīga toleranta nacionālā politika. Mēs nevaram šodien, teiksim, kā vakar, spriežot par 9. vai 8.maija svinībām, izvērst tik lielas emocionālas debates, kas rada spriedzi sabiedrībā. Mums ir jāpadomā par šo toleranci starp tautām un nācijām, kas dzīvo mūsu valstī. Mums ir ļoti svarīga arī sociālā politika, sociālās politikas nozīme, jo ir grūti runāt par kādas valsts aizsardzību vai drošību, ja 80% šīs valsts cilvēku ir sociāli atkarīgi, dzīvo uz sociālās izdzīvošanas līmeņa. Ja cilvēki neuzticas Saeimai, ja ir sociāla spriedze valstī, tad ir ļoti grūti runāt par kaut kādu mieru mūsu valstī un mūsu valsts drošību.

Un, protams, pats svarīgākais, ko es gribēju šodien arī pateikt Birkava kungam, ir tas, ka jāmēģina vēl un vēl akcentēt, pēc manām domām šo bīstamo Krievijas transformāciju, kas notiek un ko var ļoti skaidri pierādīt ar Čečenijas notikumu gaitu. Tā vēl un vēlreiz jāatkārto. Tā jāuzsver un tieši jāsaka, ka nedrīkst nepamanīt Čečenijas notikumus, nepamanīti svinēt šo glorifikāciju, šo 50 gadu uzvaras glorifikāciju Maskavā. Tas ir noziegums pret desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri jau ir aizsaulē, un pret simtiem tūkstošu cilvēku, kuri cieš. Es domāju, ka tas ir skaidri jāpasaka - nebaidoties jāpasaka un jārīkojas. Latvijai neatkarības laiks, ja mēs nerīkosimies, ir ierobežots.

Sēdes vadītājs. Vārds Mārtiņam Virsim - "Latvijas ceļš".

M.Virsis (LC).

Cienījamais ...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos Virša kungam! Mums ir jāizlemj jautājums par debašu izbeigšanu. Pēc piecām minūtēm būtu vajadzīgs starpbrīdis, bet vairāk neviens nav debatēs pieteicies, vismaz šobrīd ne. Tātad ir ierosinājums slēgt debatētāju sarakstu. Vai ir kādi iebildumi? (Starpsaucieni no zāles: "Nav!") Nav. Debatētāju saraksts ir slēgts. Lūdzu, Virša kungs, jums vārds - 15 minūtes!

M.Virsis (LC).

Cienījamais sēdes vadītāj! Godātais Prezidij! Godātie klātesošie! Es centīšos runāt maksimāli īsi, lai neaizkavētu mums šīsdienas notikumus, kas, es saprotu, ir aktuāli daudziem citās vietās. Bet, klausoties mūsu cienījamās opozīcijas pārdomas par apspriežamo dokumentu, es varētu teikt tā - par to cilvēku uzstāšanos, kuri runāja sākumā, es varētu teikt, ka lielā mērā piekrītu viņu pārspriedumiem un viņu domām. Taču, klausoties tālāk, kā attīstās šī diskusija, es jau sāku baidīties, ka ārpolitika atkal kļūst par mūsu iekšpolitikas ķīlnieci. Es, protams, šeit varētu runāt par daudz ko, bet es gribētu aicināt visus kaismīgos runātājus vienu brīdi nostāties tajā situācijā, kad viņi paši vadīs Latvijas valsts stūri, arī ārpolitiku, un kad "Latvijas ceļa" mazskaitlīgā frakcija vai daudzskaitlīgā frakcija atkārtos pēc stenogrammas vārds vārdā to, ko jūs teicāt šodien, un prasīs un runās, un griezīsies pie tautas, un referēs - un tā tālāk, un tā tālāk. Aicinu padomāt vienkārši par šo lietu un padomāt par atbildību, kāda ir, kad runā par ārpolitiku. Labi, es piekrītu, ka mēs, Latvijas valsts, vēl neesam varbūt attīstījušies savā demokrātijas un politiskās kultūras izpratnē tādā veidā, kā tas ir citās mazās valstīs. Un tomēr visi mūsu deputāti, kā mēs varējām pārliecināties, ir daudz kur braukājuši, un, ja viņi ir tomēr runājušies arī ar saviem ārvalstu kolēģiem, tad viņi varēja aprunāties arī par to, kādā veidā šajos parlamentos diskutē ārpolitiskajās debatēs un cik lielā mērā tas vai cits jautājums tiek izskatīts tik emocionālā gaisotnē. Klausoties Tabūna kungu un arī Karnupa kungu, es sapratu tikai vienu, - ka ārlietu ministram ir jāmetas ārā pa logu ar bļāvienu: "Krievi nāk!" (Starpsauciens no zāles: "Ir atnākuši!") No otras puses, es labi saprotu, ka ir problēmas, kas ir ar mūsu lielo kaimiņvalsti. Bet Tabūna kungs acīmredzot zinādams daudzas lietas, (No zāles deputāts P.Tabūns: "Zinādams, ka viņi ir atnākuši...") zinādams, ka viņi ir atnākuši, acīmredzot šajā laikā...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos! Debates ir aizliegtas starp runātāju un zālē sēdošo.

M.Virsis. ...tieši šo piecu gadu laikā viņš tomēr kaut kā ir aizmirsis arī to, ka Latvija ir kaimiņvalsts Krievijai un ka mums ir viena konstante - mūsu ģeogrāfija. Un no ģeogrāfijas nekur nevar aizbēgt. Un, ja to aizmirst, tad tā ir vienkārši - maigākajā gadījumā - bezatbildīga kaislību kurināšana.

Tagad - nedaudz par šo dokumentu, ko mēs apspriežam. Es domāju, ka tas dokuments, ko mēs apspriežam, ir vienkārši koordinātu sistēma mūsu ārpolitikai. Labāk vai sliktāk izkārtota dzīve arī nākotnē varbūt izdarīs zināmas izmaiņas, bet es domāju, ka šajās koordinātēs virzieni ir pareizi - tā ir Eiropas savienība, tā ir Rietumeiropas savienība un tā ir NATO. Gribam to vai negribam, - tas cits jautājums. Šeit es gribētu vēlreiz atgriezties pie tā jautājuma, kas jau bija sarunu laikā ar Krieviju un par ko es arī reizi pa reizei esmu šeit runājis. Un šeit es varbūt grieztos pie cienījamā koalīcijas partnera Kides kunga - jautājumā par to, kas tad ir šī mūsu valsts bāze, kad mēs runājam par to, ka mums ir jārunā par ieročiem no Krievijas un tā tālāk, kur ir Latvijas ieguldījums. Pie šādiem formulējumiem tad mūsu bāze tā, ka Latvija ir Padomju Savienības turpinātājvalsts. Tad ir pavisam cita situācija, tad mums ir jārunā arī par mūsu spēju vai nespēju apkalpot PSRS ārējo parādu - bijušo, par ko runā Parīzes un Londonas klubs. Ja mūsu bāze, tomēr jau starptautiski tiesiskā bāze, ir 1918.gada 18.novembra Latvija, tad ir jāpiecieš, protams, arī zināms varbūt materiāls zaudējums attiecīgi, bet tajā pašā laikā tad šī starptautiski tiesiskā bāze ir pietiekoši stingra. Un, es domāju, tur ir jābūt skaidrībai vienkārši par šīm lietām.

Un visbeidzot - par šiem diviem iesniegtajiem projektiem. Man nav īsti skaidrs - varbūt kāds paskaidros? - ko nozīmē formulējums - "pieņemt zināšanai"? Ja šis formulējums "pieņemt zināšanai" - nozīmē to, ka Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni ir faktiski noraidīti, tad vēlreiz es atgrieztos pie jautājuma par šiem signāliem. Un šeit es vēršos pie cienījamā Nacionālā bloka opozīcijas: ja mēs uzskatām, ka "pieņemt zināšanai" nozīmē to pašu ko izteikt klusuciešanu un atbalstu, tad tā ir pavisam cita situācija. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Debates pabeigtas. (Starpsauciens no zāles: "Paldies Dievam!") Pēc debašu noslēguma vārds ārlietu ministram Valdim Birkavam - kā referentam.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs).

Paldies, godātie kolēģi! Jūsu runas tiks rūpīgi Latvijas Ārlietu ministrijā - un jādomā, ka ne tikai tur, - rūpīgi izanalizētas, tikai starpība būs tā, ka mēs tās izmantosim koncepcijas pilnveidošanai, precizējot tās lietas, kuras patiešām tika pamatoti un argumentēti kritizētas. Es nevarētu piekrist Karnupa kunga apgalvojumam, un reizē es piekrītu tam, ka viņš paziņoja, ka to ir izgatavojusi šaura ierēdņu grupa. Jā, tā patiešām ir - tie ir profesionāli ārpolitikas darbinieki, cik nu mums viņi profesionāli ir, un šī ir vienīgā ārlietu koncepcija, kuru es esmu redzējis publicētu laikrakstos, un esmu aicinājis visus piedalīties apspriešanā, iesniegt priekšlikumus, - visplašāko auditoriju, kāda Latvijā vien ir iespējama. Šīs publikācijas gaitā pēc tās apspriešanas mēs ņēmām vērā virkni priekšlikumu, tādēļ, manuprāt, sociālā bāze ārpolitikas koncepcijas apspriešanai ir bijusi pietiekami plaša. Un tādēļ es gribētu pateikt paldies tiem, kas ir strādājuši pie šīs koncepcijas, kas ir izteikuši piezīmes, to skaitā ļoti kritiskas.

Viena papildu atziņa - par ārējās tirdzniecības koncepciju. Jā, šeit diezgan daudz tika pieminēts, ka par maz ir skarta saimnieciskā dimensija. Es pilnībā pievienojos šiem apsvērumiem. Acīmredzot es savā ievaddrunā to nepietiekami uzsvēru, patiesību sakot, es to nepateicu, es to teicu citā reizē, - te ir ārējās tirdzniecības koncepcija, kura saskaņā ar Kabineta lēmumu tiek gatavota, un es tikai nosaukšu šīs koncepcijas galvenās sastāvdaļas, kas pilnībā atbild uz tiem jautājumiem, kurus šeit pamatoti ierosināja gan Kides kungs, gan Kehra kungs, gan virkne citu kungu. Tātad šeit ir izanalizēta politisko faktoru ietekme uz valsts ārējo tirdzniecību, svarīgākie ekonomiskie nosacījumi, kam jāīstenojas, realizējot integrācijas un savstarpējo tirgus atvēršanas politiku. Šeit ir divpusējās attiecības un tirdzniecības režīms, ir iztirzāts vislielākās labvēlības režīms un izņēmumi no vislielākās labvēlības režīma. Šeit ir daudzpusējās attiecības, kas saistītas ar Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību, ar Pasaules tirdzniecības organizāciju, un daudzpusējās attiecības ar visām starptautiskajām tirdzniecības un finansu organizācijām. Ir reģionālās integrācijas politika, brīvās tirdzniecības zonas, Muitas ūnijas vienotais tirgus. Ir ārējās tirdzniecības struktūrpolitika, tirgus atvēršana, protekcionisms, tirgus aizsardzības mehānisms, tarifu politika, ārpustarifu politika, eksporta veicināšanas politika. Tātad visi tie jautājumi, kurus jūs šeit ierosinājāt, ir ārējās tirdzniecības koncepcijā. Ja Saeima uzskatīs to par nepieciešamu, mēs varam arī šo koncepciju apspriest, tikai šī koncepcija - atšķirībā no tās, ko šodien es jums cēlu priekšā, - var pārvērsties likumos, var pārvērsties dažādās praktiskās darbībās. Šodien apspriežamajā koncepcijā par savu galveno uzdevumu es uzskatīju Latvijas drošības politiku, jo - atkārtoju vēlreiz - mūsu neatkarība ir trausla, un jāņem vērā tie brīdinājumi, kas šeit skanēja no tribīnes, - būt modriem. Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums ir tam sekot, un, kā es vienā rakstā minēju, Ārlietu ministrijas darbiniekiem pirmajiem uzmetas zosāda no nepareiziem signāliem vai no signāliem, kas ir vērsti uz mūsu neatkarības sašūpošanu. Tas ir mūsu uzdevums, un mēs to darīsim atbilstoši koncepcijai, kuru, es ceru, tā vismaz es jutu, parlaments kopumā atbalsta. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Jautājuma nobeigšanai mums ir iesniegti divi lēmuma projekti, par kuriem mums ir jānobalso to iesniegšanas secībā. Pirmais lēmuma projekts ir iesniegts 20.februārī, un tas ir lēmuma projekts, ar kuru Latvijas Republikas Saeima apstiprina Ministru kabineta iesniegto dokumentu. Parakstījuši to ir deputāti Elferts, Čepānis, Kamaldiņš, Poča un tā tālāk. Tas ir dokuments nr.166. Otrs dokuments ir dokuments nr.367, kas ir iesniegts 29.martā, un ar šo dokumentu Saeima nolemj pieņemt zināšanai iesniegto dokumentu. Parakstījuši to ir deputāti Karnups, Kiršteins, Lambergs un citi. Vai godājamie kolēģi gatavi balsošanai? Paldies. Lūdzu zvanu! Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu! Un balsojam par Saeimas lēmumu - apstiprināt Ministru kabineta iesniegto dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam". Lūdzu rezultātu! Par - 38, pret - 9, atturas - 19. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Lūdzu uzmanību - jāveic reģistrācija pirms mūsu ārkārtas sēdes beigām! Lūdzu veikt reģistrāciju! Atgādinu, ka nākamā sēde ir 12.aprīlī, trešdienā, pulksten 9.00 no rīta. Lūdzu Saeimas sekretāra biedri Folkmanes kundzi nolasīt klāt neesošos deputātus.

I.Folkmane (5.Saeimas sekretāra biedre).

Cienījamie kolēģi! Šodien, 7.aprīlī ārkārtas sēdes noslēguma daļā nav reģistrējušies šādi deputāti: Eduards Berklavs, Aivars Berķis, Inese Birzniece, Māris Budovskis, Ilmārs Dāliņš, Anatolijs Gorbunovs, Māris Graudiņš, Oskars Grīgs, Andris Gūtmanis, Raimonds Jonītis, Jānis Jurkāns, Aleksandrs Kiršteins, Odisejs Kostanda, Vilis Krištopans, Ludmila Kuprijanova, Gunārs Meierovics, Uldis Osis, Andrejs Panteļējevs, Oļģerts Pavlovskis, Valdis Pavlovskis, Andris Piebalgs, Aida Prēdele, Jānis Ritenis...

Sēdes vadītājs Jānis Ritenis ir zālē.

I.Folkmane. Anta Rugāte, Indra Sāmīte, Andrejs Siliņš, Anita Stankēviča, Leonards Stašs, Zigurds Tomiņš...

Sēdes vadītājs. Zigurds Tomiņš ir zālē.

I.Folkmane. Jānis Ārvaldis Tupesis. Paldies.

Sēdes vadītājs. Sēde slēgta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz

2005.gadam

(166. un 166.-b dok.)

Ziņo - Latvijas Republikas ārlietu ministrs V.Birkavs - 2.lpp.

- Ārlietu komisijas priekšsēdētājs A.Kiršteins - 16.lpp.

Debates - dep. I.Kreituse - 23.lpp.

- dep. J.Sinka - 25.lpp.

- dep. M.Ā.Kalniņš - 29.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāra biedre I.Folkmane - 33.lpp.

Debašu turpinājums - valsts ministrs Ārlietu ministrijā

J.Ritenis - 34.lpp.

- dep. O.Kehris - 39.lpp.

- dep. V.P.Karnups - 44.lpp.

- dep. E.Kide - 46.lpp.

- dep. P.Tabūns - 51.lpp.

- dep. A.Saulītis - 54.lpp.

- dep.M.Virsis - 58.lpp.

Galavārds - Latvijas Republikas ārlietu ministrs

V.Birkavs - 60.lpp.

Lēmuma projekts "Par dokumentu "Latvijas

Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz

2005.gadam""

(166.-a dok.) - 62.lpp.

Lēmuma projekts "Par dokumentu "Latvijas

Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz

2005.gadam"" (Pieņemts zināšanai)

(367. dok.) - 62.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāra biedre I.Folkmane - 63.lpp.