Godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Pirms 92 gadiem dzima valsts. Mēs mīlam to nevis tāpēc, ka tā būtu liela, varena vai bagāta, bet tāpēc, ka tā ir mūsu valsts. Es esmu piederīga mūsu zemei, tās kultūrai un ļaudīm. Es nezinu nevienu citu karogu, kas plīvotu skaistāk par sarkanbaltsarkano.
1918. gada 18. novembrī ieliktie pamati valsts un nācijas pašapziņai ļāva latviešu tautai ticēt un izdzīvot. Ļāva pārciest karu, izsūtīšanas, pazemojošos okupācijas gadus, deva mums spēku atjaunot savu valsti un atgriezties Eiropas demokrātisko valstu saimē. Tie deva cerību mums pašiem būt noteicējiem par savu zemi un tās likteni. 18. novembris saglabās savu nozīmību un vērtību, kamēr vien pastāvēs Latvijas valsts.
Šodien, stāvot jaunievēlētās Saeimas priekšā, es gribu jums atgādināt kādu vienkāršu patiesību. Ikvienas vēlēšanas ir cerību izpausme. Ikviens cilvēks, pat ja vīlies un sadusmots, vēlēšanu dienā līdz ar balsošanas biļetenu, plusiņiem un svītrojumiem aploksnē ieliek arī daļu savu cerību. Un mēs, Saeimas deputāti, stājoties amatā, kļūstam par šo cerību nesējiem. Kas mums jādara, lai pēc četriem gadiem lielākā daļa vēlētāju uzticētos Saeimai?
Godātie kolēģi!
Šī ir jauna Saeima, kurā ir 60 jauni, pirmo reizi ievēlēti deputāti. Vara mūsu valstī pieder tautai, un Satversmes dotās tiesības tautai atlaist Saeimu to apliecina. 2. oktobrī, paužot atbalstu kādai no politiskajām partijām, vēlētājs ir uzticējis mums iespēju īstenot viņa cerības. Tikai no katra deputāta un mūsu kopīgā darba ir atkarīgs, vai spēsim tās piepildīt.
Ko mums nozīmē vēlētāju uzticība? Kāpēc šobrīd ir tik svarīgi atjaunot un saglabāt sabiedrības uzticēšanos valsts varai? Uzticēšanās politiķiem nekādā ziņā nevar būt pašmērķis, kura sasniegšana ļautu mums drošāk un patīkamāk justies. Uzticēšanās ir nepieciešama, lai mēs visi kopā spētu paveikt tos darbus,
kas ļaus veidot labāku valsti un dzīvot labāku dzīvi.
1918. gada maijā – laikā, kad neatkarīga Latvijas valsts vēl nebija radīta, – trimdā esošais Rainis savam draugam Paulam Daugem rakstīja šādus vārdus: „Kad es domāju atgriezties uz mājām? Māju man nau, Latvijas nau vairs, latviešu tautas nau vairs, - kurp es atgriezīšos? kam es vajadzīgs?”
Godātie klātesošie!
Nav jābūt Rainim, lai dvēseli plosītu šādas izjūtas. Līdzīgi jūtas arī tie tautieši, kas ir aizceļojuši labākas dzīves meklējumos. Daudzi mūsu ļaudis svešās zemēs strādā ilgas stundas, lai apgādātu savas ģimenes šeit. Arī viņus reizēm pārņem izmisums un doma, ka māju vairs nav. Tomēr arī viņi ir gatavi celties un nākt, ja vien skaidri redzēs, ka viņus gaida. Uzticēšanās valsts varai – tā ir atslēga daudzu mūsu likstu atrisinājumam. Zīmīgi, ka mūsu, deputātu, rokās ir arī vislielākās iespējas šo uzticēšanos pievilt vai attaisnot.
Krīzes brīdī bieži izskan jautājums – kā izglābt valsti? Ir iespējams izglābt tādu valsti, kurā ir uzticēšanās. Vēl vairāk – tikai šādu valsti ir vērts glābt. Tādēļ šodien es aicinu visus šajā zālē sēdošos apzināties šī mērķa nozīmību un vienoties kopīgam darbam. Jo neveiksme vai nespēja tuvināties ar tautu būs sāpīga mums visiem - neatkarīgi no piederības tai vai citai politiskajai partijai, neatkarīgi no dalības koalīcijā vai atrašanās opozīcijā. Tagad mēs vairs neesam tikai savu partiju pārstāvji, mēs esam kolēģi, kam jāmācās sastrādāties un jāveic kopīgs darbs. To no mums gaida visi - gan skolotāji, medicīnas māsas un uzņēmēji, gan tie, kas šobrīd palikuši bez darba. Es vēlētos, lai šī Saeima pievērstu pastiprinātu uzmanību sava tiešā darba kvalitātei. Lai likumprojekti būtu savlaicīgi sagatavoti un konstruktīvi izskatīti. Lai argumentācija un iebildumi būtu caurskatāmi. Lai likumdošanu pavadošās debates un pieņemto likumu nepieciešamība būtu saprotama ne vien nozaru ekspertiem, bet ikvienam no Latvijas ļaudīm.
Kādus mērķus mēs izvirzīsim nākamajiem četriem gadiem? Kādus principus ievērosim savā darbā? Sabiedrība aizvien skaidrāk pieprasa jaunu politisko kultūru. To skaidri parādīja ne vien vēlēšanu rezultāti, bet arī reakcija uz politiķu rīcību jaunās valdības veidošanas gaitā. Mums ir jāprot pavisam citā kvalitātē sarunāties ar sabiedrību. Vēlētāju prasības pēc skaidrāka, atklātāka, demokrātiskāka politiskā procesa ir acīmredzami augušas. Sabiedrība pēc vēlēšanām nezaudē interesi par politiku, tā aktīvi vēlas iesaistīties un saņemt atbildes. Mums tas ir jāņem vērā. Tāpēc atklātība, atvērtība, sabiedrības iesaiste, sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskajām iniciatīvām būs svarīgs aspekts šīs Saeimas darbā.
Godātie klātesošie!
Līdzās uzticībai otrs atslēgas vārds, ko vēlos minēt kā šīs Saeimas mērķi, ir attīstība. Ja pēdējā pusotra gada laikā mēs dzirdējām tādus vārdus kā „stabilizācija”, „konsolidācija”, „lejupslīdes apturēšana”, tad tagad ir jāstrādā tā, lai drīzumā varētu teikt – „izaugsme”, „attīstība” un „atjaunota tautsaimniecība”. Arī te būs vajadzīga savstarpēja uzticēšanās un sadarbība. Pirmais pārbaudījums jau ir pienācis – tas ir nākamā gada valsts budžets. Mums būs jāspēj savstarpēji saprasties, pilnveidot auglīgu dialogu ar uzņēmējiem, domāt par nodokļu, atbalsta, investīciju politiku ne vien no Valsts kases interešu viedokļa. Būs uz to jāraugās no tautsaimniecības attīstības perspektīvas un vajadzībām. Ņemsim vērā gan ārvalstu ekspertu padomus, gan ieklausīsimies arī mūsu cilvēku viedoklī, jo tieši viņi ar savu intelektu, darbu un kapitālu vairo valsts kopproduktu!
Ministru prezidenta Valda Dombrovska ekonomiskās politikas pamatā ir bijusi uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Ir izskaustas liekas birokrātiskās procedūras. Valsts atbalsts ir koncentrēts uz eksportu un ražošanu. Kā redzams, šī politika ir nesusi augļus, jo šogad pirmo reizi Latvijā panākts rekordaugsts eksporta pieaugums. Nu jāsper nākamais solis – ir jākoncentrējas uz ārvalstu investīciju piesaisti. Tikpat svarīga ir arī skaidras un konsekventas enerģētikas politikas īstenošana. Enerģētikas jomā esam ievainojami. Mēs esam atkarīgi no viena enerģijas avota piegādēm – no Krievijas. Valdībai tuvāko gadu laikā ir jāspēcina Latvijas enerģētiskā neatkarība, vienlaikus saglabājot energoresursu cenu konkurētspēju.
Dāmas un kungi!
Trešais, ne mazāk būtiskais Saeimas darba aspekts ir tiesiskums. Viens likums, viena taisnība visiem – it kā labi pazīstams princips. Tomēr pēdējā laikā tieši tas ir bijis klupšanas akmens, kas licis strauji krist dažas labas partijas vai politiķa reitingam. Pašpārliecinātība, pašapmierinātība un nesodāmības sajūta ir baisa ēde, kas sagandējusi ne viena vien tautas kalpa izpratni par savu misiju.
Tiesiska valsts nav kaut kas abstrakts. Tiesiskums sākas no katra individuāli, un par pirmo mērauklu tā ievērošanā ir jābūt katram pašam. Ja mēs ar savu darbu neapliecināsim šo principu, tad esmu pilnīgi droša – tauta negaidīs līdz nākamajām vēlēšanām.
Mūsu atbildība prasa arī uzņemties iniciatīvu plašāku valstisku debašu rosināšanā. Vai mūsu vēlēšanu sistēma pietiekami nodrošina deputātu atbildību vēlētājam? Vai 51 balss ir gana augsta prasība Valsts prezidenta ievēlēšanai? Būtu jāspēcina Valsts prezidenta statuss un pilnvaras, kā arī jāvērtē, vai prezidenta pirmstermiņa atsaukšanas procedūra nav pārāk vienkārša. Mūsu Satversmē būtu jāparādās mūsdienīgai izpratnei par tautas kalpu atbildību – varbūt beidzot spēsim atteikties no deputātu imunitātes attiecībā uz administratīvo sodīšanu?
Tāpat var jautāt - vai pašreizējā kārtība dod patiešām reālu iespēju ļaudīm savu gribu paust ar referenduma palīdzību? Dāmas un kungi, ir 21. gadsimts! Sabiedrība ir informētāka, ieinteresētāka un aktīvāka nekā jebkad agrāk. Pilsoniskā iniciatīva jau darbojas un piedāvā jaunus, mūsdienīgus veidus, kā vēlētāju gribu noskaidrot ātrāk un efektīvāk. Domāju, ka jau tuvākajos gados Latvijā jāsāk pilnvērtīgi lietot elektroniskais balsojums.
Spēcīgs likumdevējs ir tāds, kas spēj pārstāvēt dažādas idejas, nodrošināt atklātas diskusijas un atrast līdzsvaru starp karstām debatēm un gudriem lēmumiem. Un šeit pamatprincipam jābūt nevis „patīk” vai „nepatīk”, bet gan – ir vai nav tiesiski. Demokrātisks parlaments ir tāds, kurā notiek spraigas, sabiedrības interesēm atbilstošas debates un nedarbojas arguments „tas ir labi man”. Pieņemot lēmumus, arī nepopulārus, noteicošajam jābūt kopējam sabiedrības labumam.
Dāmas un kungi!
Cilvēkam stingri ar abām kājām jāstāv uz savas zemes, bet viņa acīm jāpēta pasaule. Mēs neesam vieni, un mums aizvien aktīvāk jādarbojas starptautiskā līmenī, kompetentāk jāiesaistās Eiropas un pasaules valstu dialogā par nākotnes stratēģijām.
Līdz ar šo parlamenta sasaukumu tiks uzsākta jauna starptautiska iniciatīva. Katru gadu janvārī ‑ laikā, kad Latvija atzīmē starptautiskās de iure atzīšanas dienu, - Saeimā tiks rīkotas debates par ārlietu un Eiropas Savienības jautājumiem. Mums, 10. Saeimas deputātiem, tā būs iespēja piedāvāt savu redzējumu par to, kā veicināt ciešāku Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību, kā veidot pragmatiskas attiecības ar Krieviju un stiprināt transatlantisko stratēģisko partnerību.
Jau rīt Ziemeļatlantijas līguma valstu un valdību vadītāji Lisabonā pieņems lēmumus par alianses tālāko attīstību. Latvija ir aktīvi līdzdarbojusies, lai jaunajā stratēģiskajā koncepcijā tiktu iekļauti Latvijas interesēm atbilstoši priekšlikumi. Kopš pievienošanās NATO Latvija vienmēr ir centusies sevi pierādīt kā uzticamu sabiedroto. Mēs skaidri apzināmies, ka kolektīvās drošības sistēmas ietvaros Latvija nevar būt tikai drošības patērētājs. Mums ir jādod arī savs ieguldījums starptautiskajā drošībā. Tieši tāpēc Saeima pagarināja mandātu mūsu bruņoto spēku līdzdalībai NATO misijā Afganistānā. Savu ieguldījumu aliansei sniedzam, arī piedāvājot mūsu infrastruktūru nemilitāro kravu tranzītam uz Afganistānu. Latvijas ekonomikai savukārt tie ir papildu ieņēmumi un iespēja attīstīties. Ir svarīgi, lai šīs kravas arvien vairāk tiktu papildinātas ar Latvijā ražotām precēm. Tā mēs varam balstīt savus uzņēmējus, un šis tranzīta ceļš var pārtapt par veiksmīgu tirdzniecības ceļu.
Jau sešus gadus esam Eiropas Savienības sastāvā, un mums kā mazai valstij jāspēj atrast sabiedrotos, kļūt sadzirdētiem un profesionāli iesaistīties, lai aizstāvētu savas nacionālās intereses. Mums jābalsta savi lauksaimnieki un jāpanāk Latvijai labvēlīgi lēmumi attiecībā uz izlīdzinātajiem tiešajiem maksājumiem. Mums jāaizstāv savi uzņēmēji, lai nodrošinātu Eiropas Savienības fondu pieejamību arī nākotnē. Šī parlamenta sasaukuma uzdevums ir labi sagatavoties prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015. gadā. Tā būs Latvijas iespēja tiešā veidā ietekmēt Eiropas Savienības tālāko attīstību. Ja mēs laicīgi, profesionāli un izmantojot visus pieejamos resursus iesim uz izvirzīto mērķi, tad pierādīsim mazas valsts starptautiskās ietekmes spējas, intelektuālo potenciālu un atbildīgo redzējumu. Latvija var! Mazās Latvijas apgūtā pieredze jau tagad ir piemērs citām grūtībās nonākušām valstīm.
Godātie klātesošie!
Tikai izkopjot savu nacionālo garu un kultūru, Latvija būs stipra un dzīvotspējīga valsts. Ieklausieties šajos vārdos: “Mūsu valoda, rakstniecība un māksla – tā ir tā vienojošā uguns, pie kuras mēs sildāmies, kas mūs tura kopā, kas mūs glābj no pazušanas starp citām lielākām un stiprākām tautām.” Tā savās “Mazajās piezīmēs” raksta viens no Latvijas valsts dibinātājiem - Kārlis Skalbe.
Patiesi, valoda un kultūra savulaik bija tas vienojošais elements, kas latviešiem ļāva sevi apzināties kā nāciju. Lai Latvija taptu par modernu, eiropeisku nacionālu valsti 21. gadsimtā, nepietiks tikai ar konkurētspējīgu ekonomiku. Liela loma būs izglītotai, veselai un radošai sabiedrībai. Tādai sabiedrībai, kurā kopā dzīvo ļoti dažādi ļaudis, bet kurus vieno kāda kopīga ideja. Mums jāspēj vienoties par jaunu nacionālo identitāti, jāprot paskatīties uz sevi plašākā starptautiskā perspektīvā. Ko nozīmē būt latvietim mūsdienu pasaulē? Kādus mēs sevi gribam redzēt citu acīs? Kādu vērtību vārdā mēs esam gatavi paciest grūtības? Kādu nākotni veidosim saviem bērniem? Valsts taču nav tikai dzīves un darba vieta. Valsts pirmām kārtām ir tajā dzīvojošie cilvēki un vieta, kur dzimst un tiek saglabāta nacionālā kultūra, identitāte un vērtības.
Godātie klātesošie!
Mēs varam būt lepni par to, ka Latvija ne reizi vien vēsturē bijusi piemērs citām nācijām. Piemērs tam, kā drosme un pašaizliedzība ļauj uzvarēt cīņā ar pārspēku. Piemērs tam, kā saglabāt savu valodu un kultūru trimdā un okupācijā. Piemērs tam, kā maza nācija ar dziesmu un ticību spēj sagraut totalitāru impēriju un atgūt valstisku neatkarību. Piemērs tam, kā saliedēties ekonomisku grūtību priekšā un neļauties pirmskrīzes laika populismam. Atskatoties mēs varam droši apgalvot – Latvijai ir bijusi sava misija gadsimta garumā. Un – es esmu pārliecināta – tāda tā būs arī turpmāk.
Ir pagājuši vien 92 gadi kopš tās dienas, kad pirmoreiz radās iespēja īstenot sapni par Latvijas valsti. Toreiz, 18. novembrī, piedzima jauna cerība, kas dzīvo joprojām. Un ik gadu, tumšā un lietainā Latvijas rudenī, šī cerība dzimst no jauna un dod mums spēku. Šo 92 gadu laikā mēs esam piedzīvojuši gan savu cerību uzplaukumu, gan ideālu sabrukumu, esam cīnījušies par savu valsti ar ieročiem rokās un esam padevušies lielvaru pārspēka priekšā. Šajā laikā mēs esam pārcietuši nesalīdzināmi grūtākus vēstures posmus par to, kurā dzīvojam patlaban. Visu šo laiku sapnis par savu valsti ir spējis palikt dzīvs. Un man šķiet, ka ir svarīgi atkal un atkal sev uzdot jautājumu – kāpēc?
Atbilde ir pavisam vienkārša – mēs Latviju jūtam ar sirdi. Latvijas valsts ir mūsu personības sastāvdaļa, mūsu identitātes mēraukla. Latvija – tie esam mēs katrs. Mēs, kas dzīvojam, strādājam, cīnāmies, ceram, strīdamies savā starpā, salīgstam mieru un mīlam viens otru šeit, Latvijā. Šeit dzimst mūsu bērni, un šeit mēs gribam redzēt viņus laimīgus – plaukstošā, skaistā un mīlētā valstī.
Dievs, svētī Latviju – mūsu dārgo un vienīgo tēviju!