Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Augsti godātie Saeimas deputāti!
Ministri, ekselences!
Augsti godātie Augstākās Padomes deputāti – neatkarības atjaunotāji!
Mīļie tautieši!
I
4. maijs pirms 32 gadiem bija robežšķirtne.
Latvija aizgāja no totalitārā komunistiskā veidojuma, ko sauca – Padomju Savienība.
Latvija aizgāja no ļoti agresīvas un aprobežotas politiskās sistēmas, no tādas kā Nebūtības, kuru agri vai vēlu gaidīja iznīcība. Iznīcība bija ierakstīta šā veidojuma ideoloģijā, ekonomikas modelī un vienas tautas centienos uzkundzēties citām tautām. Centienos atņemt cilvēkiem viņu identitāti.
4. maija sēdē pirms 32 gadiem Augstākās Padomes deputāts rakstnieks Alberts Bels no šodienas viedokļa vissaprotamāk raksturoja patieso situāciju, kādā tolaik atradās latvieši.
Bels teica:
“PSRS valdības attieksme pret latviešu nācijas vajadzībām, pret Latvijas tautas vajadzībām ir līdzīga slēptam genocīdam. Notikumu gaitu nemainot, mūs gaida iznīcība. Genocīda politika tiek maskēta ar vārdiem par internacionālisma plauksmi Latvijas teritorijā, un paši latvieši tiek minēti kā nemiera cēlāji. Savukārt mūsu rūpes par nācijas saglabāšanu tiek nosauktas par nacionālisma un ekstrēmisma izpausmēm.”
Ļoti atpazīstami, vai ne?
Šodien skaidrāk nekā jebkad saprotam – izbēgot no Padomju Savienības, latvieši izvairījās no ceļa uz nebūtību. Impērijas krahs tam bija piemērots brīdis.
Vēsturiskā robežšķirtne noteica to, ka mūsu tauta atgriežas pie brīvības, neatkarības un demokrātijas. Tauta atgriežas pie sava valstiskuma un pie dzīves, kurai ir nākotne!
II
Šajā dienā mums ir daudz iemeslu priekam.
1990. gada 4. maijs – tā ir Latvijas valsts atdzimšanas diena.
Varam būt gandarīti, ka savu 32. neatkarības atjaunošanas gadadienu sagaidām kā Eiropas Savienības, NATO un OECD dalībvalsts. Tas nozīmē konkrētus politikas, ekonomikas un – galvenais – drošības standartus un līmeni.
Latvija modri sargā savas pamatvērtības – parlamentāro demokrātiju un tautas suverenitāti. Mēs uzturam spēkā savas Satversmē nostiprinātās vērtības – nacionālas valsts principu, latviešu valodu, Latvijas un Eiropas kultūrtelpu, tiesiskumu un sociālās rūpes.
Mēs ejam uz priekšu!
Taču šajā svētku reizē 4. maijs ir citāds.
Ir pienākusi jauna robežšķirtne. Pasaule piedzīvo vēsturiskas pārmaiņas.
Šo robežšķirtni ievilka Putina Krievija ar savu nepamatoto, neprovocēto, uz meliem un impēriskām ambīcijām balstīto militāro iebrukumu Ukrainā.
Kopš 24. februāra civilizētās pasaules attiecības ar Krieviju ir kardināli mainījušās. Apsīcis politiskais kolaboracionisms, ko valstis nereti piekopa ar Putina režīmu ekonomiskā izdevīguma vārdā. Gājusi mazumā strausa taktika, atbilstoši kurai daudz ko izliekas neredzam, un beigusies runča Leopolda stratēģija ar saukli “Dzīvosim draudzīgi!”, lai tur vai kas.
Ar šo iebrukumu Krievija – iedomātā un arī reālā Padomju Savienības mantiniece – ir pārkāpusi visas sarkanās līnijas.
Naids, nežēlība un necilvēciskums, kādu Krievija demonstrē Ukrainā, šokē visus, un cilvēki novēršas!
Ukrainas civiliedzīvotāju, tostarp sieviešu un bērnu, slepkavības, spīdzināšana, seksuāla vardarbība un mirušo apgānīšana Bučā, Irpiņā, Mariupolē un citviet – tas viss rada neizmērojamas sāpes. No šīm sāpēm nevar izvairīties.
Līdztekus jau vairāk nekā 10 miljoni ukraiņu ir devušies bēgļu gaitās. Neaptverams ir to cilvēku skaits, kuri no Ukrainas deportēti uz Krieviju.
ASV prezidents Džo Baidens viens no pirmajiem to, kas notiek Ukrainā, nosauca par genocīdu. “Lai juristi tam meklē juridiskus pierādījumus, bet es to saucu par genocīdu, kas vērsts pret ukraiņu tautu,” – teica ASV prezidents.
Mūsu Saeima 21. aprīlī vienprātīgi pieņēma paziņojumu par Krievijas agresiju un kara noziegumiem Ukrainā, uzsverot, ka Krievija īsteno genocīdu pret ukraiņu tautu.
Krievijas iebrukuma mērķis ir likvidēt Ukrainas valstiskumu, izskaust ukraiņu valodu un pašus ukraiņus padarīt par neesošu tautu. Un tas notiek 21. gadsimtā!
Ar šo karu Krievija ir izdarījusi vienu no liktenīgajām kļūdām savas pastāvēšanas vēsturē. Tā uzsākusi ceļu pretī savas ģeopolitiskās ietekmes sabrukumam. Ceļu uz Nebūtību.
Ukraiņu tautai šī vēsturiskā robežšķirtne nozīmē jaunu nākotni. Ukrainas nākotne nepārprotami ir un būs Eiropā un Rietumu civilizācijā.
III
Godātie klātesošie!
Ja 2005. gadā Putins, uzstājoties Krievijas Federālajā sapulcē, Padomju Savienības sabrukumu nodēvēja par "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu", tad civilizētā pasaule tagad secina – 21. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa ir paša Putina nākšana pie varas.
Mēs, baltieši, pašlaik bieži atkārtojam: jūs redzat – mums vienmēr bijusi taisnība, kad brīdinājām par Putina Krieviju. Šai varai nedrīkst uzticēties, tai nemēdz būt labu nodomu.
Šodien analītiķi secina: Putins ir gatavojies karam Ukrainā kopš stāšanās Krievijas līdera amatā. Un Ukraina ir tikai pirmais solis Kremļa plānā.
Putins gribot atgriezties pie Krievijas impērijas robežām, un potenciālo upuru sarakstā tiek ieskaitīta gan Moldova, gan vairākas NATO dalībvalstis, tai skaitā Igaunija, Latvija, Lietuva.
Brīvā pasaule to visu ir sapratusi, un tādēļ Krievija piedzīvo vēl nepieredzētas ekonomiskās sankcijas. Viss sankciju apjoms pat vēl nav likts lietā, taču ir skaidrs, ka jāuzliek visplašākais veto arī Krievijas naftai, dabasgāzei un akmeņoglēm, jo tieši energoresursu eksports Krievijai nodrošina vislielākos ienākumus.
Krievija saimnieciski tiks atmesta atpakaļ par daudziem gadu desmitiem.
Krievijai jāiznāk no šā kara tik novājinātai, lai tā vairs nekad nespētu atkārtot šādu agresiju – tāds ir galvenais sankciju mērķis. Tāds ir arī militārais mērķis, ko Ukraina īsteno ar sabiedroto atbalstu.
IV
Godātie Latvijas ļaudis!
Ukraina uzvar ne tikai ar ieročiem. Ukraina pierāda, ka mūsdienu pasaulē ir vieta vīrišķībai, varonībai un patriotismam. Vēl vairāk – bez šiem tikumiem demokrātija nespētu pretoties tirānijai.
Krievijas nežēlīgā agresija ir ļoti saliedējusi Ukrainas sabiedrību – gan ukraiņus, gan krievus un citas tautības. Ir redzams, ka viņi cīnās visi kopā. Viens par otru. Viņi cīnās par savu dzimteni, par pašcieņu, par demokrātiju, par tiesībām pastāvēt. Tās vēsturiski ir neuzvaramas vērtības.
Ukraiņus cīņai vieno arī tas, ka viņu pretiniekam nav nekādu vērtību. Nav cilvēcības, morāles, karavīra goda. Nav saistošas nekādas tiesību normas. Ir tikai rupja vara, korupcija un manipulācijas. Vēsturiski ar to var tikai zaudēt.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir mainījis ne tikai politiku, bet arī cilvēkus. Ir mainījies skatpunkts uz daudzām lietām – arī nesaistītām ar karu.
Esam kļuvuši prasīgāki cits pret citu, pret medijiem, pret iestādēm un uzņēmumiem. Cilvēki pieprasa runāt skaidru valodu, skaļāk aizstāvēt Latvijas intereses, paust atbalstu Ukrainai, nebaidīties pārcirst saites ar padomju pagātni.
Tagad ir redzams, kas ir kas un kurš ir kurā pusē. Izlikšanās nav iespējama.
Mēs cits citam no jauna uzdodam jautājumus: kas mūs tur kopā, vai visi esam vienā pusē? Vai Latvijas krievi tiešām atbalsta Putinu? Vai beidzot varam nojaukt Okupācijas pieminekli Pārdaugavā? Kādas ir mūsu svarīgākās vērtības?
Kad pirms astoņiem gadiem tika diskutēts par Satversmes preambulu, daudz runājām arī par vērtībām – nacionālajām, kultūras, sociālajām un politiskajām vērtībām.
Šodien nav spēcīgāka pamata kā Satversme, lai Latvijas sabiedrība varētu veidot savstarpēju saprašanos. Satversmes vērtības ir nacionāla valsts, demokrātija, latviešu valoda un kultūra, totalitāro režīmu nosodījums, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Mēs lepojamies ar savu Satversmi! Šogad svinam arī 100. gadadienu kopš tās pieņemšanas un spēkā stāšanās.
Nekas tā nešķeļ sabiedrību kā pussoļi, liekuļošana, kaunēšanās un neskaidrība. Tādēļ ir labi, ka Satversme, kas pieejama ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam, šos pamatus formulē nepārprotami. Visi ir mūsējie, kas tādi patiesi vēlas būt. Taču tie, kuri nespēj dzīvot saskaņā ar Satversmi un tās vērtībām, mūsu zemē nekad neiesakņosies.
23. aprīlī pie Brīvības pieminekļa notika pretkara protests "Krievu balss pret karu". Cilvēki pauda asu nosodījumu Kremļa režīmam un Krievijas militārajai agresijai Ukrainā.
Tā irlaba zīme! Mūsu krievi apliecināja – viņi nav par Putina armiju, kura, pianista Andreja Osokina vārdiem runājot, nāk tikai ar nāvi.
Lai ir vairāk šādu mītiņu iepretī Tatjanas Ždanokas un viņas domubiedru nostājai!
Mēs redzam – patriotisma vilnis pieaug. Pēdējo mēnešu laikā vēlmi stāties Zemessardzē izteikuši vairāk nekā 2400 cilvēku. Nostiprinās Jaunsardze.
Stiprinās pilsoniskā identitāte, cilvēki kļuvuši izpalīdzīgāki, sirsnīgāki, līdzjūtīgāki.
Patriotisma nevar būt par daudz. Ja mums ir pārliecība par savu Latviju, ja mēs mīlam savu zemi, ja augsti godā turam savas vērtības, mēs esam nesalaužami.
V
Godātie klātesošie! Televīzijas skatītāji un radioklausītāji!
Mums visiem jāapzinās – Ukraina kopš 24. februāra ir konvencionālā karā ar Krieviju, bet visas Baltijas valstis un lielākā daļa Rietumvalstu šodien ir hibrīdkarā ar Krieviju. Sankcijas, diplomātisko un biznesa attiecību reducēšana līdz minimumam, Krievijas izslēgšana no starptautiskām organizācijām, propagandas mediju ierobežošana – tās ir hibrīdkara sastāvdaļas.
Tas maina daudz ko. Tas nešaubīgi liek pozicionēties.
Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas Ukrainai sniedza militāro palīdzību. Vēl pirms 24. februāra. Aizsardzības ministrija ir nogādājusi Ukrainas bruņotajiem spēkiem ieročus un ekipējumu, sauso pārtiku, degvielu, munīciju, prettanku ieročus, pretgaisa aizsardzības raķetes Stinger.
Gads vēl nav pusē, bet Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apjoms naudas izteiksmē sasniedzis trešdaļu no mūsu gada militārā budžeta. Un mēs palīdzēsim vēl!
Jo mēs zinām – Latvijas militārā aizsardzība šodien sākas Donbasā.
Stiprinot Ukrainu, mēs stiprinām sevi, un to sajūt ikviens mūsu valsts iedzīvotājs.
Paldies visiem Latvijas cilvēkiem, kas aktīvi īsteno dažādas idejas, lai palīdzētu Ukrainai! Paldies ikvienam, kurš piedalās, lai portālā ziedot.lv varētu savākt vairāk nekā četrarpus miljonus eiro Ukrainas aizsardzības vajadzībām, tai skaitā kara hospitāļiem. Paldies par atbalstu ukraiņu bēgļiem Latvijas pašvaldībās, paldies par nesavtību un aizrautību Tvitera konvojam, kas uz Ukrainu jau aizvedis gandrīz 300 apvidus auto. Paldies mūsu mikroķirurgu komandai!
Paldies nevalstiskajām organizācijām, paldies kristīgajām konfesijām!
Paldies, ka dalāties ar savu sirds siltumu! Tas, ko jūs darāt, raisa lielu ticību, ka vajadzības gadījumā vienmēr varēsim cits uz citu paļauties. Ja vajadzēs palīdzību, lielais vairums mūsu cilvēku teiks tāpat kā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis: “Ja tut!” – Esmu šeit!
VI
Dāmas un kungi!
Vēsturei svarīgās robežšķirtnēs daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem, bet bieži vēl vairāk – no personībām.
Kādēļ Ukrainas prezidents Zelenskis šodien ir iedvesmojošākais pasaules līderis?
Kad man kopā ar Igaunijas un Lietuvas parlamentu spīkeriem bija iespēja ar viņu tikties aplenktajā Kijevā, tā bija īpaša sajūta. Uz viņa pleciem uzliktās atbildības smagumu ir grūti aprakstīt. Taču var redzēt, ka Zelenskis labi apzinās visu, ko no viņa gaida, un visu, kas viņam jāpaveic. Viņš ir līderis!
Tieši personības daudz ko izšķīra 4. maijā pirms 32 gadiem.
No sirds paldies Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsoja par neatkarību. Jūs tieši tāpat apzinājāties, kāds darbs jums jāpaveic, ar kādām cerībām uz jums raugās visa Latvija. Milzīga atbildības nasta gūlās uz Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna pleciem. Jūs visi kopā nosargājāt mūsu valsts pamatvērtības.
Jūs palīdzējāt tautai atgriezties pie brīvības, neatkarības un demokrātijas. Pie mūsu valstiskuma. Pie Latvijas, kurai ir nākotne! Paldies, jums par to!
VII
Godātā Latvijas tauta!
Vēsturiskos notikumos nereti var saskatīt līdzības. Mēs atceramies Atmodas laiku, 4. maiju, janvāra barikādes. Ikvienam pie auss bija radiouztvērējs, mēs nemitīgi klausījāmies ziņas. Kas jauns, kā iet mūsējiem? Tas bija eksistenciāli svarīgi. Neatkarības atjaunošana bija pats svarīgākais.
Tagad ir 2022. gada pavasaris, un mēs atkal klausāmies ziņas. Kā iet ukraiņiem, cīnoties pret okupantiem? Kurš uzvar?
No tā, kā ukraiņiem sokas, lielā mērā atkarīga arī mūsu drošība. Ukrainas uzvara ir svarīga, jo tā stiprinās arī mūsu neatkarību.
Tajā tālajā 4. maijā bija arī skaidrs – ir Latvijas Tautas fronte, un ir Interfronte.
Tagad mēs redzam, ka Latvijā joprojām ir cilvēki, kas aizstāv imperiālismu, Krievijas pārākuma ideju, citas valsts okupāciju, pārkrievošanu, starptautisko tiesību pārkāpumus.
Es pat nezinu, kā tādus saukt šodien, taču tie ir tie paši, kas joprojām slavina staļinismu, attaisno golodomoru, ir gatavi sludināt vienas nācijas pārākumu, bet citu tautu pakļaut genocīdam.
Līdzība ir tā, ka toreiz bija svarīga neatkarības atjaunošana, šodien – neatkarības uzturēšana un stiprināšana.
Tieši tādēļ mūsu Aizsardzības ministrija patlaban strādā, lai Latvijā izveidotu vēl vienu starptautisku militāro bāzi.
Sabiedroto spēku klātbūtne Baltijas valstīs ir ievērojami jāpaplašina, un tam nepieciešamas trīs kaujas gatavībā esošas divīzijas.
Par to, kā arī par jaunu stratēģisko koncepciju un citiem aktuāliem jautājumiem drīz spriedīs NATO valstu vadītāji sanāksmē Madridē.
Sagaidāms, ka šomēnes savus pieteikumus kļūt par NATO dalībvalstīm vienlaikus iesniegs arī Somija un Zviedrija.
Tādējādi Krievijas agresija paradoksālā kārtā ir veicinājusi alianses paplašināšanos. Vairums alianses dalībvalstu jau lēmušas arī par aizsardzības budžeta palielināšanu.
Kā saka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, "Brīvībai jābūt bruņotai labāk nekā tirānijai!"
Tuvākajos gados Baltijas valstis, tāpat kā daudzas Eiropas valstis, veidos stiprāku visaptverošo aizsardzības sistēmu. NATO militārās spējas arvien pieaug, un tas sniedz pārliecību, ka mūsu nākotne ir drošībā.
VIII
Godātie kolēģi!
13. Saeima sava sasaukuma pēdējo gadu aizvada zīmīgā laikā. Šogad svinam notikumus, kas mūsu valstij bija izšķiroši pirms 100 gadiem un ir nozīmīgi joprojām. Līdz ar Satversmes simtgadi svinēsim arī simto gadadienu kopš Saeimas pirmā sasaukuma sanākšanas 1922. gada 7. novembrī.
Varu jau šodien pavēstīt, ka maija otrajā pusē notiks saviļņojošs pasākums – vārda došana jaunai, īpaši selekcionētai un Saeimas simtgadei veltītai ceriņu šķirnei. Ceriņiem tiks dots vārds “Brīve”, šķirne selekcionēta Dārzkopības institūtā Dobelē un simbolizē uzticību mūsu valsts pamatvērtībām – brīvībai, neatkarībai un demokrātijai.
Šodien 13. Saeima pēdējo reizi pulcējusies svinīgā sēdē par godu valsts neatkarības atjaunošanai.
Godātie deputāti, vēlos jums pateikties par darbu. Lai arī visādi gājis, tomēr varam būt gandarīti par daudziem jauniem un ļoti vajadzīgiem likumiem, ko Saeima pieņēmusi.
Rudenī tiks ievēlēta 14. Saeima. Kāda tā būs, neviens vēl nenojauš. Taču diezgan droši var cerēt, ka populisms būs mazinājies.
Vēlētājus aicinu apzināties, cik svarīgi ir tas, kādus tautas priekšstāvjus mēs ievēlam. 100 nākamās Saeimas deputāti būs Latvijas likumdevējs līdz pat 2026. gadam.
Balsosim par tiem, kuri pilda solījumus, un par tiem, kuri tic vērtībām.
Un vēlreiz citēšu rakstnieku Albertu Belu.
4. maija sēdē pirms 32 gadiem viņš teica:
“Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. (..) Tāpēc mēs pieprasām neatkarību visām valstīm, kur cilvēka dzīvība ir jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama.”
Saules mūžu Latvijai!
Saules mūžu Ukrainai!
Dievs, svētī Latviju!