Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Augsti godātie Saeimas deputāti!

Ekselences!

Cienījamie tautieši!

 

Augstā sapulce!

Šodien, svinot valsts dibināšanas svētkus, atgādāsimies, ka valsts mums dzimusi cīņu troksnī un pieminēsim ar klusu godbijību tos, kas šinīs cīņās par valsts veidošanu savu dzīvību nolikuši.  Ar atzinību pieminēsim arī tās slavenās cīņas, kuras grūtos apstākļos ar lielu sajūsmu un vienprātību izcīnījusi mūsu varonīgā armija valsts tapšanas laikmetā. Šīs slavenās cīņas dod mums stipru paļāvību, ka valsts aizstāvība nodrošināta ar nākotnē.   

Tā tieši pirms 100 gadiem, 1922. gada 18. novembrī, Saeimai pirmo reizi sanākot uz svinīgo sēdi par godu valsts proklamēšanas dienai, teica mans priekštecis šai amatā Frīdrihs Vesmanis.

Tie ir vārdi no mūsu valsts vēstures. Tie atskanēja tieši pirms 100 gadiem, tieši šajā vietā, tieši šajā stundā.

Atzīmējot valsts dibināšanas svētkus 18. novembrī, mēs parasti daudz runājam par vēsturi. Pieminam Latvijas valsts izveides periodu pirms vairāk nekā 100 gadiem, arī neatkarības zaudējumu un tā traģiskās sekas.

Atceramies cilvēkus, kuri pat okupācijas periodā saglabāja ticību Latvijas valstiskuma atgūšanai, cilvēkus, kuri palīdzēja valsti atjaunot.

Vēstures pieminēšana ir lietderīga un pareiza.

Tomēr vēsturei piemīt vēl kāda īpatnība: vēstures gaita dažkārt nepieredzēti paātrinās. Viens gads ir tik piesātināts kā trīs, varbūt pat pieci, desmit gadi.

Ja mēs domās atgriežamies 2021. gada novembrī, tad jāsecina, ka vēsture šajā, 2022. gadā ieguva sen nepiedzīvotu dinamiku un emocionālu piesātinājumu. Pasaule 2022. gada novembrī vairs nav tā pati pasaule, kāda tā bija gadu iepriekš.

Pie Krievijas agresijas pret Ukrainu es vēl atgriezīšos, tomēr nevar noliegt, ka šī jaunā situācija gan Latvijā, gan citur pasaulē ir izraisījusi dziļas bažas un satraukumu. Impērisku murgu radīta nežēlība un cietsirdība ir tepat blakus.

Cilvēki ir norūpējušies arī par Krievijas agresijas ekonomiskajām sekām. 

Tajā pašā laikā var teikt, ka vēstures paātrinājums ir mūs sapurinājis, licis izdarīt salīdzinoši īsā periodā to, ko ilgstoši esam atlikuši uz vēlāku laiku.

Gadiem ilgi tika runāts par okupāciju slavinošo pieminekļu aizvākšanu no Latvijas publiskās telpas. Krievijas kara noziegumi Ukrainā, kas ir notikuši un notiek tā sauktās krievu pasaules lozungu piesegā, ir bijuši tik nepanesami Latvijā dzīvojošajiem ļaudīm, ka Saeima, saņemot šajā ziņā spēcīgu sabiedrības atbalstu, beidzot pieņēma konkrētu, nepārprotamu lēmumu par okupācijas perioda vizuālo palieku aizvākšanu. Citiem vārdiem runājot, Padomju Savienības izbeigšanu arī de facto, ne tikai de jure.

Tas pats sakāms par pilnīgu pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu skolās. Varbūt tiešām bija nepieciešams līdz absurdam novestais Kremļa propagandas mašīnas cinisms un melīgums, lai Latvijas parlaments šogad pateiktu: viss, pietiek!

Vēstures paātrinājuma dēļ mēs beidzot esam sākuši nopietnāk izturēties pret Latvijas informatīvās telpas aizsardzību, esam sākuši Latvijas enerģētikas sistēmas atkarību no Krievijas uztvert kā problēmu. Mēs ejam uz absolūtu energo neatkarību.

Es teiktu – mēs esam kļuvuši drosmīgāki. To ir svarīgi apzināties, jo šeit slēpjas atbilde uz vienu no šodienas lielākajiem jautājumiem: cik droši mēs varam justies?

Mums jāapzinās, ka mūsu drošība pirmām kārtām ir atkarīga no mūsu pašu drosmes. Drosmes saskatīt patiesību, saredzēt īstos ienaidniekus un draugus, drosmes rīkoties.

Kādu cenu katrs no mums ir gatavs maksāt par brīvību? Deviņos mēnešos, kopš sācies Krievijas uzbrukums Ukrainai, daudzi no mums ir uzdevuši paši sev šo jautājumu.

 Un tas vairs nav tikai retorisks vai teorētisks. Esmu pārliecināts, ka vairums Latvijas cilvēku uz to atbildējuši stingri un pārliecināti.

Taču runa ir ne tikai par apņēmību vajadzības gadījumā ņemt rokā ieroci.

Drosme šajos laikos vajadzīga arī uzņēmējam, lai tas krīzes laikā saglabātu un attīstītu savu uzņēmumu, skolotājam vai mediķim, turpinot savu atbildīgo darbu, un jaunai ģimenei, izšķiroties par bērniņa laišanu pasaulē.

 Tā nepieciešama arī valsts pārvaldei, valdībai. Spēja izkāpt no ierastā, pierastā, komfortablā. Mainīt pieeju, struktūru un darbības ātrumu.

Cilvēki grib justies droši par to, ka stiprāka kļūs gan mūsu armija, gan iekšlietu dienesti, par to, ka mūsu robežas ir drošībā.

Viņi grib justies droši par to, ka spēs samaksāt rēķinus un laikus tikt pie ārsta. Viņi grib justies droši, ka viņu uzņēmumi neizputēs un būs kur strādāt.

 Ir vajadzīga tāda valsts pārvalde, valdība, kas ar praktisku, racionālu un pārdomātu rīcību rada drošības sajūtu.

Atbalsta un iedrošina. Nevis spēlē resorisku futbolu, bet kopīgi, saliedēti un efektīvi risina visiem svarīgas problēmas.

Mēs esam spēruši lielu soli prom no tā, ko saucam par PSRS mantojumu, un no impēriskā kaimiņa ietekmes. Soli pašapziņas, pašcieņas un nākotnes virzienā.

Brīvība un drosme rada augsni, kurā jāuzdīgst jauniem demokrātijas, inovāciju, ekonomikas un cilvēku iesaistes asniem.

Un nu – 2022. gada nogalē – lielais jautājums ir šāds: vai mēs spēsim šo tempu un izlēmību saglabāt arī turpmāk? Vai spēsim izmantot šo drosmes un apņēmības impulsu?

Vai mēs spēsim izmantot šo iespēju? Jo nepieciešamība to izmantot ir pilnīgi skaidra.

 

***

Ir tāds teiciens: “Pie labas dzīves ātri pierod.” Visbiežāk mēs ar “labu dzīvi” saprotam pārticību, retāk aizdomājamies par to, ka “laba dzīve” ir arī drošība, dzīvošana bez kara.

Baidos, ka mēs bijām pieraduši pie “labas dzīves” tieši šādā kontekstā.

Mēs, protams, apzinājāmies, ka mūsu reģionā ir valstis ar atšķirīgu izpratni par demokrātiju vai ģeopolitiku, tomēr, domāju, vairums no mums uzskatīja, ka šīs atšķirības nav iemesls, lai viena valsts sāktu asiņainu agresiju pret otru. 21. gadsimtā. Eiropā.

 Izrādījās, ka esam kļūdījušies.

Nevēlos kārtējo reizi atkārtot to, kas jau izskanējis saistībā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Tomēr atzīmēšu dažus, manuprāt, būtiskus aspektus.

Domāju, ka vēl pavisam nesen arī Latvijas sabiedrībā diezgan daudzi domāja apmēram tā: mums ir tik daudz finansiālu vajadzību, kāpēc mēs tik daudz naudas tērējam aizsardzībai?

Aizsardzības vajadzības taču var pagaidīt, vai ne? Ļoti žēl, ka bija nepieciešams tik skarbs pretarguments kā karš Ukrainā, bet ļoti ceru, ka nu mēs visi saprotam, cik aizsardzība ir svarīga.

 

***

Tāpat var diezgan droši sacīt, ka Latvijas sabiedrībā daudziem jēdzieni “ārlietas”, “ģeopolitika” ilgu laiku šķita kaut kas abstrakts un neinteresants.

 Mēs taču esam maza valsts, kāda mums daļa gar “lielo puišu” savstarpējām darīšanām?! Nu izrādās, ka šis abstraktais jēdziens “ārpolitika” skar ikvienu, jo ikvienu skar resursu cenas un pieejamība, ikvienu skar bēgļu plūsmas un ar starptautisko situāciju saistītas ekonomiskās problēmas.

No šā viedokļa raugoties, būtu ļoti labi, ja Latvijas sabiedrība vēl skaidrāk saprastu, ka mēs nevaram būt “vientuļa sala”, kas paliek kaut kur “malā” no tā, kas notiek pasaulē.

Tāpat būtu vērts atzīmēt – pēdējā gada notikumi pierāda, ka ir pilnīgi lieki, raugoties uz sevi citu valstu vidū, mocīties ar mazvērtības kompleksiem.

Daudzveidīgā un, ņemot vērā mūsu valsts mērogu, bagātīgā palīdzība, ko esam snieguši un turpināsim sniegt Ukrainai, paliks Ukrainas tautas atmiņā un šajā ziņā mūs kā uzticamus draugus ar labu vārdu pieminēs varbūt pat biežāk nekā dažu labu lielāku un turīgāku valsti.

Ārpolitikas sakarā ir pieminams vēl kāds, manuprāt, būtisks aspekts. Ja nu tā ir gadījies, ka ģeopolitisko satricinājumu rezultātā esam sākuši labāk apzināties ārpolitikas nozīmi, tad mums būtu jāsaprot arī tas, ka ārpolitika ir ne tikai diplomātu atbildība.

Ja mēs vēlamies, lai Latvijas nacionālās intereses tiek jēdzīgi pārstāvētas un aizstāvētas pasaulē, tad šā mērķa labā ir aktīvi jādarbojas arī Saeimas deputātiem un ne tikai Ārlietu ministrijas, kā arī citu ministriju un valsts pārvaldes struktūru darbiniekiem.

Nebūs pārspīlējums teikt, ka tik salīdzinoši nelielā valstī, kāda ir Latvija, diplomāti esam mēs visi.

Ir jāstrādā saskaņoti, un te mēs nonākam pie vēl kāda temata.

Neviens nebūs pārsteigts, ja teikšu – ikdienā var rasties iespaids, ka mēs Latvijā esam varen kāri uz savstarpējiem strīdiem.

Tomēr man arī jāteic, ka svarīgos brīžos mēs spējam savas domstarpības nolikt malā.

Piemēram, ja paskatāmies uz Tautas padomes sastāvu 1918. gada novembrī, tad redzam, ka tur bija dažādu partiju ļaudis.

Sociāldemokrāti, zemsavieši, nacionāldemokrāti, radikāldemokrāti, republikāņi, revolucionārie sociālisti.

Un skaidrs, ka šiem cilvēkiem bija dažāds skatījums uz to, kādām jābūt ekonomiskās vai sociālās politikas prioritātēm.

Tomēr viņi visi spēja vienoties par to, ka ir nepieciešama sava valsts.

Starp citu, arī Atmodas laikā nebija jau tā, ka visi valsts neatkarības atjaunošanas idejas atbalstītāji būtu vienprātīgi jautājumos par to, cik ātri jāvirzās šajā procesā uz priekšu, kā jāveido attiecības ar kompartijas biedriem, un virknē citu jautājumu.

Domstarpības bija gana lielas, tomēr atkal – kad tas patiešām bija izšķiroši, mēs spējām vienoties par svarīgāko.

Domāju, ka tas atbalsts, tā cilvēku solidaritāte un iesaiste, kas redzama, mums palīdzot ukraiņiem, kopēja izpratne par šīs cīņas stratēģisko nozīmi Latvijai ir tam labs pierādījums.

Neskaitāmi aizkustinoši un emocionāli stāsti par enerģiju, līdzjūtību, pašaizliedzību un devību. No tviterkonvoja līdz vecmāmuļas adītām zeķēm, no bērna atnestas krājkasītes līdz veselai autobusu kolonnai.

 Mēs visi zinām šādus stāstus, un daudzi no mums paši tajos ņēmuši dalību. Tas daudz ko pasaka par mūsu nācijas briedumu un mūsu cilvēku augstajām vērtībām.

Arī aktīvāka pilsoņu līdzdalība 14. Saeimas vēlēšanās, nepalikšana malā to apliecina. Mums visiem kopā ir jāizmanto šis saliedētības spēks, tas jāliek lietā.

 

***

Man šķiet, ka 18. novembris ir īstais laiks un Saeimas Sēžu zāle ir īstā vieta, lai atgādinātu kādu varbūt mazliet piemirstu patiesību. Proti, Latvija ir parlamentāra demokrātija.

Latvijas sabiedrība ir ļoti prasīga pret politiķu un amatpersonu darbu. Un tas ir pareizi, ja paturam prātā, ka politiķa, deputāta darbs ir tāda pati profesija kā citas un ka tajā arī nepieciešama rūpība, godaprāts un labs rezultāts.

Tomēr var manīt, ka daudzi vēlētāji, vērtējot dažādos valsts varas atzarus, parlamenta, proti, Saeimas nozīmi un jēgu uztver – formulēsim to tā – nedaudz vienkāršoti.

Saeima tiek uztverta kā nereti garu, bet ne visai auglīgu diskusiju vieta, kurā – ja runājam par opozīciju – vai nu citi varas atzari tiek pašmērķīgi kritizēti, vai arī – ja runājam par pozīciju – deputāti tikai paklausīgi apstiprina valdības lēmumus.

Tā tas nav.

Ņemot vērā, ka mūsu šodienas sēdes auditorija ir ne tikai klātesošie, acīmredzot ir vērts atgādināt, ka parlamenta darbs notiek ne tikai televīzijas kameru priekšā, ne tikai plenārsēdēs, bet arī komisijās un frakcijās.

Šis sabiedrībai salīdzinoši mazāk redzamais darbs nozīmē, ka – vēlreiz uzsvēršu – kā jau parlamentārā demokrātijā pienākas, parlaments, proti, deputāti un Saeimas eksperti, vērtē un vajadzības gadījumā labo citu varas atzaru piedāvātos likumprojektus.

Bez šā, tēlaini izsakoties, filtra lēmumi dažkārt būtu bijuši sasteigtāki un pretrunīgāki.

Es to visu nesaku tāpēc, lai paslavētu šajā zālē sēdošos kolēģus.

Lieta tā, ka visā pasaulē var novērot kādu, manuprāt, bīstamu tendenci. Mūsdienu pasaule rada arvien sarežģītākus izaicinājumus, un dažkārt var likties, ka ar šiem izaicinājumiem visvieglāk būs tikt galā, lēmumus pieņemot šaurā lokā. Kā mēdz teikt, bez garām runām. Tas ir apšaubāms ceļš.

Es šajā kontekstā pat nerunāšu par nelāgiem piemēriem, par to, kā šāda “stingrā roka” ir sevi parādījusi dažās kaimiņvalstīs.

Ko nozīmē lēmumu pieņemšana šaurā lokā, kā saka, saīsinot diskusiju posmu, mēs varam redzēt arī Latvijā, piemēram, kontekstā ar administratīvi teritoriālo reformu. Respektīvi, parlamentārā demokrātija plašākā nozīmē ir izpratne, ka valstī nevar visu noteikt viens, divi vai trīs “pārcilvēki”, kuri visu zina labāk par citiem un kuri citus viedokļus uztver kā kaitinošu kavēkli.

Parlamentārā demokrātija nozīmē ieklausīšanos un diskusijas. Parlamentārā demokrātija nozīmē, ka nav “balto tēvu” un “nācijas glābēju”.

Šādā kontekstā var teikt, ka Latvijas parlaments – Saeima –, protams, varētu strādāt vēl jaudīgāk, tomēr bez šīs struktūras demokrātijas valstī būtu mazāk.

Es jau pieminēju nepieciešamību vispusīgāk un enerģiskāk aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses pasaulē. Arī šajā aspektā pilnvērtīgas demokrātijas nozīme ir milzīga.

Ja vara ir koncentrēta nelielas cilvēku grupas rokās, tad konkrētās valsts interešu pārstāvības kvalitāte kļūst atkarīga no šo dažu cilvēku zināšanu līmeņa, varbūt pat no viņu subjektīvajām interesēm.

Es ceru, ka piekritīsiet: šāda situācija Latvijai nav pieņemama.

Savukārt reāli funkcionējošā demokrātijā pat relatīvi nelielai valstij ir lielākas iespējas vajadzības gadījumā būt gan elastīgai, gan uzstājīgai uz pasaules skatuves.

Ja vajag, tad pateikt: nē, šis mums neder, jo ir pretēji mūsu interesēm. Ja dažādi valsts varas atzari strādā roku rokā, tad mēs tiksim galā – vienalga, vai runa būtu par Latvijas interesēm enerģētikas vai klimata politikā.

Mēs pamatoti lepojamies ar Latvijas lauksaimnieku un mežsaimniecības, kokrūpniecības nozaru sasniegumiem, bet ir jāsaprot, ka arī šajā ziņā mūs gaida visnotaļ lieli izaicinājumi, kas savukārt prasīs skaidru savu interešu apzināšanos un to efektīvu aizstāvēšanu.

Vēlreiz – vislabāk šādus uzdevumus veic demokrātiska iekārta, kurā vēlētam politiķim ir tikpat liela loma kā jebkuras ministrijas augstam ierēdnim, lai arī cik kvalificēts šis ierēdnis būtu.

 

***

Nav tādas abstraktas “valsts” – ir pilsoņi, ir šo pilsoņu veidoti uzņēmumi, ir šo pilsoņu vēlētas un veidotas pārvaldes struktūras. Tostarp Saeima.

Man grūti iedomāties, kā cilvēks var teikt, ka viņš ciena savu valsti, ja viņš neciena savus līdzpilsoņus vai ar nicinājumu izturas pret savas valsts institūcijām.

Cienīt – tas nenozīmē nekritizēt vai neierosināt uzlabojumus. Cienīt – tas nozīmē palīdzēt, piedalīties pilnveidošanā.

Cienīt nozīmē novērtēt to, kas vērtīgs un būtisks laika gaitā ir izveidojies tavā valstī, tavā kopienā. Tātad cienīt nozīmē neskriet līdzi globālām modes vēsmām un nenoliegt visas tradīcijas.

Mēs varam ilgi diskutēt par to, kas 21. gadsimta otrajā gadu desmitā ir saprotams ar jēdzieniem “labēja politika”, “kreisa politika” vai “centriska politika”, tomēr man šķiet, ka tik pārmaiņām bagātā laikā, kāds ir pašreizējais, īstā vieta ir tādai nostājai, ko mēs varētu saukt par modernu konservatīvismu.

Moderns konservatīvisms nozīmē būt atvērtam jaunām zināšanām, jaunām idejām, bet neatteikties pašam no sava kodola. Modernais konservatīvisms nav īgns, tas ir optimistisks.

 

***

Latvijas valsts ir pastāvējusi ļoti dažādos laikos. Jaunu meklējumu un arī haosa periodā pēc Pirmā pasaules kara. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad daudzviet pasaulē izveidojās autoritāri režīmi.

 Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad sabruka vesela sistēma ar nosaukumu “PSRS” un likās, ka nu gan lielie ģeopolitiskie konflikti ir palikuši aiz muguras. Arī pašlaik dzīvojam sarežģītā laikā.

Tomēr mums visiem ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valsts pastāvēs arī turpmāk. Turklāt nevis vienkārši pastāvēs, bet attīstīsies.

Cik strauji, cik gudri tā attīstīsies, tas atkarīgs no mūsu drosmes un darba ikdienā, pieņemot lielus un mazus lēmumus savā ģimenē, uzņēmumā, pašvaldībā un valstī.

Balstoties vienkāršā, bet stingrā pārliecībā: Latvija – tie esam mēs.

 Tā paša 1922. gada 18. novembra sēdē, tieši pirms simts gadiem, Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste nododot zvērestu, teica,

Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam.

 Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.

Ir kāds viņa citāts, kas ir iekalts granītā Liepājā, Čakstes laukumā.

Viņš ir teicis arī tā: sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet: ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs.

Atslēgas jautājums šodien, ko mēs visi, ne tikai tie, kas sēžam šajā zālē, bet katrs Latvijas iedzīvotājs, ko mēs varētu atbildēt Jānim Čakstem, kurš pirms simts gadiem ir mums sūtījis šo vēlējumu, kas satur arī brīdinājumu. Mēs varētu dot svinīgu solījumu, katru rītu pamostoties un nostājoties pie spoguļa un katru rītu uzsākot dienu. Tas svinīgais solījums varētu būt šāds: es sargāšu savu valsti, es izkopšu to, jo zinu, Latvija būs un būšu arī es.

Sveicu jūs mūsu valsts dzimšanas dienā!

Dievs, svētī Latviju!