Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa
Saeimas simtgadei veltītajā koncertā
2022. gada 27. oktobrī
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Ļoti cienītā Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsolas kundze!
Mani kolēģi – parlamentu priekšsēdētāji no Islandes, Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas un Melnkalnes!
Augsti godātie Saeimas deputāti!
Ministri, ekselences!
Augsti godātie Augstākās padomes deputāti – neatkarības atjaunotāji!
Mīļie tautieši!
Šodien mēs esam pulcējušies Nacionālajā teātrī, lai svinētu divas mūsu valstij nozīmīgas simtgades – simt gadus, kopš uz pirmo sēdi sanāca 1. Saeima, un simt gadus, kopš spēkā stājās Satversme.
Šeit, Nacionālajā teātrī, kur tika proklamēta Latvijas Republika, esam sanākuši, lai cildinātu demokrātiju un parlamentārismu. Lai cildinātu Latvijas spēku un to, ka mūsu balsis vienmēr ir bijušas izšķirošas Latvijas liktenim. Tā tas bija, dibinot Latvijas valsti, tā tas bija, atjaunojot Latvijas neatkarību, un tā tas ir šodien, veidojot Latvijas nākotni – mūsu turpinājumu.
I
Kas, dibinot valsti, palīdzēja virzīties uz demokrātiju? Vai tā bija vēsturiskā un sadzīves pieredze, kas noteica mūsu vēlmi “pašiem sev likumus lemt”, vai tās bija pasaules vēsmas, kas vēstīja par tālaika modernās politikas virzieniem – pārstāvniecisko demokrātiju un varas dalīšanas principu?
“Latviešu tauta var būt tikai demokrātiska,” – tā kādā studentu sanāksmē iesaucies lepnais latvietis Krišjānis Valdemārs.
Prasību pēc “vispilnīgākās demokrātijas” izvirzīja Miķelis Valters, kurš jau 15 gadus pirms Latvijas valsts nodibināšanas mudināja latviešus uz valstiskumu, Satversmes sapulces sasaukšanu un parlamenta radīšanu.
Latvijas pagaidu nacionālā padome 1917. gadā nepārprotami pieteica virzību uz parlamentārismu un to, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai.
Ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti skaidri iezīmējās mūsu ideāls – Vakareiropas garā ieturēti demokrātijas principi.
Prasība pēc demokrātijas iemiesojās Satversmē kā divi pirmie, nedegošie panti – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Šie Satversmes panti pēc sava gara nekad nevar tikt grozīti, kamēr vien pastāvēs latviešu brīvības un neatkarības griba. Politiskā griba pēc savas Latvijas valsts.
Mūsu valsts tiesiskās sistēmas pamati vienmēr ir balstījušies demokrātijā, lai kādus pārbaudījumus ir nācies piedzīvot.
Brīvība, neatkarība, demokrātija – tās ir augstākās vērtības, kas ieliktas mūsu valsts un iekārtas pamatos.
II
Godātie klātesošie!
Pārsteidzoši un unikāli, cik spēcīga ir izrādījusies mūsu Satversme, kas tika pieņemta pirms 100 gadiem! Tā ir bijusi Latvijas valstiskuma balsts vissarežģītākajos laikos.
Konstitucionālo tiesību eksperti mēdz atgādināt, ka ne Ulmaņa apvērsums, ne vācu, ne arī padomju okupācija, kas ilga teju pusgadsimtu, nespēja mazināt mūsu pamatlikuma politisko un juridisko nozīmi.
Mūsu Satversme ir bijusi drošs balsts visās mūsu cīņās par brīvību un neatkarību.
Tieši uz Satversmi balstījās trimdas politiķi un diplomāti, kas Rietumvalstīm skaidroja, ka Latvijas iekļaušana Padomju savienībā ir pretlikumīga.
Balstoties uz Satversmi, tika organizēta nacionālā pretošanās kustība, kas vērsās gan pret padomju, gan nacistisko režīmu.
Galu galā uzticība Satversmes principiem ļāva veiksmīgi noiet ceļu no Atmodas līdz reālai neatkarības atjaunošanai. Kopš 1990. gada 4. maija ir spēkā tie Satversmes panti, kuri nosaka Latvijas Republikas konstitucionāli tiesisko pamatu, bet kopš 1991. gada 21. augusta pilnā apmērā spēkā ir Satversme.
Satversmes pastāvēšanas gados tā grozīta 15 reizes. Mūsu pamatlikums papildināts ar jaunu nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Satversme ir ieguvusi preambulu, kas skaidri formulē Latvijas valstiskuma būtību, valsts mērķus un vērtības. Pamatlikumā nostiprināts latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss. Veiktas vēl dažas izmaiņas, taču Satversmes teksts laika gaitā nav būtiski grozīts vai pārveidots.
Visos laikos Satversme ir nodrošinājusi mūsu nacionālo interešu aizstāvību. Satversme ir mūsu tautas un mūsu valsts identitātes apliecinātāja.
III
Godātie kolēģi!
Šeit zālē ir daudz 13. Saeimas deputāti, ar kuriem kopā aizvadīts izaicinājumu pilns laiks. Strādājām ar valstij un sabiedrībai būtiskiem likumprojektiem, strādājām pandēmijas apstākļos, un kopš šā gada marta strādājām, apzinoties, ka tepat līdzās notiek noziedzīgs karš, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā.
Paldies par darbu, 13. Saeima!
Mēs visi bijām un turpināsim būt daļa no Latvijas valstiskuma. Tagad vietu parlamentā ieņems jaunievēlētās 14. Saeimas deputāti.
Saeimas deputātiem jāpilda ne tikai savs primārais uzdevums – būt likumdevējam –, bet jāskatās daudz plašāk – kā valsti darīt arvien stiprāku un kā attaisnot pilsoņu uzticēto mandātu.
Kolēģi, esošie un nākamie! Mēs zinām, ka parlamenta darbs dažādos laikos ir vērtēts dažādi.
Gan starpkaru posmā, gan pēc neatkarības atjaunošanas laiku pa laikam ir izskanējuši aicinājumi mainīt Saeimas vēlēšanu sistēmu un pat pieņemt jaunu Satversmi.
Pēc neatkarības atjaunošanas, ievēlēti nu jau desmit parlamenta sasaukumi. Vienreiz Latvijas valsts vēsturē Saeima pat ir atlaista.
Izskanējuši pārmetumi, ka deputāti pietiekami nesadzirdot tautas vēlmes, ka starp deputātiem un vēlētājiem trūkstot nepieciešamās saiknes.
Kāpēc pie mums un arī citviet Eiropā un pasaulē runā par politikas un sabiedrības savstarpējo atrautību?
Kā viens no iemesliem tiek minēts tā saucamais “kultūras ātrums”, ar kultūru saprotot cilvēku zināšanu, pārliecības, uzvedības un prasību kopumu.
Tehnoloģiju ietekmē šī kultūra mainās aizvien straujāk. Savukārt politika jau gadiem kļūst aizvien sarežģītāka. Interneta laikmeta būtība ir visu vienkāršot, īsināt, virzīt uz simbolismu, ietvert vienā attēlā. Politika principā nevar būt “ātra”, jo risina citus uzdevumus.
Kā saglabāt un stiprināt abām pusēm vitāli nepieciešamo saikni?
Sabiedrībai biežāk jāatceras, ka tā patiesībā ir ļoti līdzdalīga politikas veidošanā.
Savukārt politikai jānodrošina, lai sabiedrība saņemtu vairāk labi sagatavotas informācijas, jāspēj vairāk iedziļināties sabiedrībai svarīgos jautājumos un, protams, jāapliecina spēja mainīties.
IV
Godātie klātesošie!
Politika jau tagad tiecas dzīvot līdzi tehnoloģiju diktētajam tempam. Pašlaik vislabāk mēs to redzam Ukrainā. Tieši Ukraina pasaulei palīdz izprast neizbēgamo sadursmi starp divām pasaulēm – rašistisko “russkij mir” jeb tā saukto “krievu pasauli” un Rietumu demokrātiju, kā arī Ukrainas tautas brīvības cīņās kaldināto pasaules redzējumu.
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska saziņa ar Ukrainas tautu un arī ar starptautisko sabiedrību, ir paraugs, ko tagad zina ikviens. Redzam arī to, kā pati Ukrainas sabiedrība publiskajā telpā pārstāv savas valsts politiku.
Komunikācijas veids un līdzekļi var mainīties līdzi laikam, taču saturs vienmēr paliks svarīgs. Un vērtības vissvarīgākās.
Lūkojoties uz Ukrainas politiku, mēs labāk izprotam arī līdera un tautas lomu. Briesmu brīdī visa sabiedrība saslēdzas, lai nosargātu savu valsti un demokrātiju.
Tieši tādu es redzēju Ukrainu, kad 24. martā, mēnesi pēc Krievijas iebrukuma sākuma, apmeklēju Kijivu. Kopā sanāca Verhovna Rada, Ukrainas parlaments, jo bija jāpieņem virkne neatliekamu likumu. Deputāti sabrauca no visām Ukrainas malām, arī no frontes.
Viņi zināja, ka viņiem jābūt ierindā, jo ierindā bija Valsts prezidents, visa valsts vadība.
V
Mīļie tautieši!
Ar ko Latvija var lepoties visvairāk? Ar to, ka Latvijas ļaudis, sastājoties garā paaudžu ķēdē, ir izveidojuši Latvijas valsti. To iecerējuši, dibinājuši, kopuši, diemžēl zaudējuši, pēc tam atjaunojuši un noturējuši.
No nacionālās pašapziņas dzimšanas līdz demokrātiskai valsts iekārtai. No Satversmes, kas sargā Latvijas valstiskumu, līdz mūsu klātbūtnei Eiropā un NATO, kas būtiska valsts pastāvēšanai.
Ikviena paaudze ir darījusi, ko spējusi, lai Latvija pastāvētu.
Pirms vairāk nekā simts gadiem Neatkarības karā Latvijas armija ar militāriem līdzekļiem spēja noturēt valsts neatkarību.
Kad 1940. gadā latvieši zaudēja valstiskumu, tad Latvijas valsts vismaz turpināja dzīvot mums sirdī.
Tiklīdz radās iespēja, mēs savu valstiskumu atjaunojām. Nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus mēs dzīvojam parlamentārās demokrātijas apstākļos, un Latvijai tas nāk par labu.
Šodien mēs esam tie, kas strādā, lai Latvija turpinātos nākamībā. Mēs esam tie, kam jānotur Latvija – sev, saviem bērniem un bērnu bērniem.
Mēs zinām, lai noturētu savu valsti, ir vajadzīga liela koncentrēšanās, tā ir kopatbildība. Mēs apzināmies, ka ģeopolitiskā dimensija vienmēr būs tā mēraukla, pēc kuras vērtēsim galvenos valstiskos uzdevumus.
Šobrīd mūsu vissvarīgākie uzdevumi ir šādi: valsts drošība, ieskaitot robežu nostiprināšanu, pilnīga enerģētiskā neatkarība no Krievijas un būtiska iekšzemes kopprodukta kāpināšana, lai mūsu cilvēki varētu dzīvot sociālā drošībā un labklājībā. Uz to mums jātiecas, uz to mums jākoncentrējas.
Novēlu 14. Saeimai un jaunajai valdībai nākamajos četros gados apliecināt spēju veiksmīgi strādāt Latvijas labā!
Aicinu visus mūs, visu Latvijas sabiedrību saliedēties ap mūsu augstākajām vērtībām. Tās ir brīvība, neatkarība, demokrātija.
Saules mūžu Latvijai!
Dievs svētī Latviju!
Lūdzu piecelties Latvijas valsts himnai!