Godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
„Sargājiet savu valsti, izkopiet to, jo zināt – ja nebūs Latvijas, nebūsiet arī jūs” – šos Latvijas Republikas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdus es aicinu glabāt dziļi savās sirdīs. Tajos ir pateikts daudz – ka valsts – tie esam mēs paši, ka atalgota tiek modrība, ka nākotne ir iespējama, ja neapstāsimies pie sasniegtā un tieksimies arvien tālāk.
Jauna valsts – Latvija – pasaulē nāca pirms deviņdesmit trīs gadiem. Šīs radības nebija vieglas. Latvijas valsts dzima smagu vēsturisku notikumu virpulī, karu, revolūciju un politisku pārmaiņu iespaidā. Taču, neskatoties uz ārkārtīgi sarežģītajiem apstākļiem, mūsu valsts dibinātāju roka nenotrīcēja un viņu prātos neiezagās šaubas par sava soļa pareizību un nozīmību.
Jo viņus vienoja ideja par Latvijas valstiskumu. Un šī ideja ir dzīva joprojām - mūsu ikdienā, mūsu darbā, svētku brīžos un vēlmē padarīt savu valsti labāku. Neatkarīgi no ieņemamajiem amatiem, no politiskajām domstarpībām un vēsturiskās pieredzes mēs visi zinām, ka mūsu lielākā vērtība ir brīvi ļaudis, pār kuru galvām plīvo neatkarīgas Latvijas karogs.
Vārdā „patriotisms” mēs mēdzam ielikt katrs savu nozīmi, taču šis vārds mūs tik un tā vieno, tāpat kā mūs vieno sarkanbaltsarkanā lentīte pie mēteļa atloka. Būt patriotam taču nozīmē - vēlēties būt kopā ar cilvēkiem, kas dzīvo šajā zemē. Būt starp cilvēkiem un zināt, ka mēs domājam un jūtam līdzīgi. Zināt, ka šī zeme un šī valsts ir svarīga un kaut ko nozīmē ne tikai tev vienam, bet arī daudziem citiem. Latvijas ideja turpina dzīvot un dot mums spēku strādāt tās labā.
Sveicot mūs visus Latvijas dzimšanas dienā, es vēlos atgādināt, ka mūsu valsti esam saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem un vecvecākiem. Mums par to ir jābūt viņiem pateicīgiem. Latvijas valsts dibinātāji un veidotāji nebija mums sveši cilvēki, tie bija mūsu tuvinieki, mūsu priekšgājēji un radinieki. Latvija ir maza valsts, un mums ir jāprot tajā sadzīvot tā, kā sadzīvo liela ģimene - pieņemot un izprotot arī tos, kas ir atšķirīgi.
Un gluži tāpat kā lielā ģimenē mums ir jāspēj mantot un nest tālāk tās idejas, tie sapņi, kas iedvesmoja mūsu priekšgājējus. Latvijas valsts nav tikai tās robežas, tās Satversme un varas institūcijas. Latvijas valsts pirmām kārtām ir tajā dzīvojošie cilvēki ar kopīgu pagātni, kultūru, valodu, nezūdošām vērtībām un kopīgu skatu uz nākotni.
Un, domājot par Latvijas nākotni, mana sirds ir mierīga. Šo pārliecību guvu pirmo reizi rīkotajā visas Latvijas Jauniešu Saeimā. Es sastapu ideju pārpilnus, gudrus un darboties gribošus jauniešus, kuriem ir degsme sirdī un lepnums par savu valsti. Katrs jaunietis Saeimā ienāca ar savu viedokli un uzskatiem, bet darba dienu noslēdza ar izcīnītām „mazajām” uzvarām. Tieši šīs, it kā mazās, uzvaras viedokļu cīņās, darbā un ikdienā veido mūs stiprus. Jauniešu Saeima manī nostiprināja pārliecību, ka mums ir Latvijas zelta kalve, no kuras jau drīzumā redzēsim jaunas zvaigznes uzmirdzam pie Latvijas politikas padebešiem.
Godātie klātesošie!
Pirms gada, uzrunājot šajā dienā 10.Saeimas deputātus, es atgādināju - mēs visi pārstāvam Latvijas vēlētājus, kas ir uzticējuši mums savas cerības, taču nav atteikušies no tiesībām lemt par to, kā ievēlētais parlaments strādā.
Šīs tiesības tika izmantotas. Pirmo reizi Latvijas vēsturē parlaments tika atlaists un ārkārtas vēlēšanās ievēlēts no jauna. Vai tas ir kļuvis labāks?
No politiskās skatuves ir aizgājušas dažas partijas, kas bija zaudējušas vēlētāju uzticību. Dažs jauns politiskais spēks ir tajā ienācis. Un tas viss ir noticis ātrāk, nekā ierasts.
Tomēr šķiet, ka jau šajās dienās mēs skaidri redzam - pārmaiņu straujums ne vienmēr nozīmē arī ātrāku mērķu sasniegšanu. Vienlaikus tautas lēmums par parlamenta atlaišanu ir bijusi patiesi nozīmīga demokrātiska pieredze, kas Latvijai bija vajadzīga.
Tas skaidri parādīja, ka ikviens Latvijas cilvēks var ietekmēt politiskos procesus, un tās ir gan plašas demokrātiskas tiesības, gan liela atbildība par pieņemto lēmumu un tā sekām.
Godātie klātesošie!
Jebkurš jauninājums nozīmē pārmaiņas. Un šeit es vēlos dalīties ar jums savos novērojumos. Mums visiem ir raksturīga kāda iekšēja pretruna - mēs alkstam pārmaiņu, taču vienlaikus tām pretojamies, jo baidāmies, ka tās varētu skart mūsu komfortu un labklājību. Pieprasījums pēc tūlītējām pārmaiņām paradoksālā kārtā spēj sadzīvot ar iekšēju pretestību un neticību tām. Pārvarēt šo iekšējo pretrunu ir iespējams divējādi - to var panākt ar pārliecinošu politisku vadību, bet var arī ar plašāku sabiedrības līdzdalību. Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir nepieciešama gan viena, gan otra.
Runājot par sabiedrības līdzdalību, jāuzsver, ka Latvijas parlamentam jābūt atvērtam ikvienai idejai un ikvienam cilvēkam. Tādēļ sabiedrības līdzdalība politikā un tās formu dažādība ir svarīgs arī šīs Saeimas darba virziens.
Mūsdienu sabiedrība vēlas ne tikai vērot un vērtēt likumdevēju un valdības darbu, bet arī būt aktīvākiem politiskajos procesos - ierosināt, uzdot jautājumus, piedāvāt likumdošanas iniciatīvas, piedalīties likumprojektu izstrādē un apspriešanā, aktīvi iesaistīties amatpersonu izvēles procesos, izmantot savas tiesības uz tautas nobalsošanu.
Mūsdienās tas kļūst aizvien vairāk iespējams, pateicoties jaunām tehnoloģijām un jaunām pilsoniskas sabiedrības tradīcijām.
Par to mēs pārliecināmies ikdienā, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām, sociālajiem un citiem Saeimas sadarbības partneriem. Es patiesi priecājos, ka Saeimas nams ir kļuvis atvērts gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan, ka nevalstisko organizāciju pārstāvji ir kļuvuši par pastāvīgiem Saeimas komisiju dalībniekiem, gan, ka Saeimā notiek stratēģiskas diskusijas par valsts attīstību un ārpolitikas debates. Mēs esam sākuši izvērtēt iespēju paplašināt iedzīvotāju līdzdalību likumdošanas procesā, kas paredzētu kolektīvu likumdošanas iniciatīvu iesniegšanu elektroniski.
Ir svarīgi diskutēt par veidiem, kā sabiedrībai ietekmēt politiskos procesus un kā iesaistīties likumdošanas procesā ikdienā, nevis tikai reizi četros gados vēlēšanās. Un tieši parlaments ir īstā vieta, kur šādām karstām debatēm notikt.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Saeimas ārkārtas vēlēšanas un valdības veidošanas process saasināti parādīja vēl kādu sasāpējušu problēmu. Šī problēma ir joprojām sadalītā valodas un informācijas vide, kas noved pie mēģinājumiem izmantot valodas jautājumu kā politisku instrumentu un novērš uzmanību no Latvijas tautas identitātei patiesi svarīgā. Mūsu valstī vienmēr ir dzīvojuši un dzīvo latvieši, lietuvieši, igauņi, krievi, poļi, ebreji, čigāni, ukraiņi un vēl daudz dažādu tautību ļaudis. Mēs visi esam dažādi, mēs runājam dažādās valodās, un mums, iespējams, ir dažāda kultūrvēsture. Taču mūs vieno kas ļoti svarīgs – un tā ir kopīga ideja par mūsu Latviju.
1990. gadā, pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem, tika atjaunota 1918.gadā proklamētās valsts neatkarība. Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principu pamata mēs 20 gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Tas ir mūsu identitātes pamatu pamats.
Tādēļ, atzīstot valodu par svarīgu katras nacionālās kultūras sastāvdaļu, mums jāciena un jāgodā latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīme Latvijas valstiskuma un vienotas nācijas nostiprināšanā.
Par politisku diskusiju objektu nedrīkstētu kļūt arī reģionālo dialektu lietošana, it īpaši - latgaliešu valoda kā svarīga nacionālās identitātes un vietējās kultūras tradīciju nesēja. Dažādi dialekti un izloksnes padara mūsu valodu bagātāku, krāšņāku un skaidri parāda mūsu latviešu valodas spēku. Šeit vietā ir bijušā prezidenta Jāņa Čakstes teiktais – „Daugava nešķir latviešus!”. Mēs dzīvojam abpus Daugavai, mēs runājam dažādos dialektos un izloksnēs, bet mēs esam vienoti. Mēs esam latvieši abpus Daugavai.
Latvijā nekad nav piedzīvoti vērienīgi sociāli, reliģiski vai nacionāli konflikti. Latvija vienmēr ir bijusi miermīlīga ziemeļu valsts. Miera laikos Latvijas iedzīvotāju ģimenes vienmēr ir varējušas justies drošas par savu rītdienu, stabili uzlabot savu dzīvi, un tikai ārēju varu konflikti ir spējuši šo mieru izjaukt. Spēja dzīvot saticībā un cienot citam citu ir liela vērtība, kas bija izšķiroša 1918. gadā, kad tika dibināta Latvijas valsts, un tāda tā ir arī šobrīd.
Mēs nevaram atļauties nesaskaņas, jo visi zina, ka valstis, kurās sabiedrība tiek konfrontēta, piedzīvo lejupslīdi- visu tās iedzīvotāju dzīves apstākļu pasliktināšanos. Latvija vēl tikai atgūstas no globālās ekonomiskās krīzes, un mums ir jāpieliek lielas pūles, lai kopīgiem spēkiem un pēc iespējas ātrāk no šīs krīzes izkļūtu. Kopā sargāsim to, kas mums ir, un neļausim mūsu ģimeņu drošības sajūtu un valsts nākotni provocētājiem sašūpot.
Godātie klātesošie!
Mūsu valstsvīrs Kārlis Ulmanis ir teicis: „Ko tu no savas puses esi darījis, lai palīdzētu Latvijai nostiprināties saimnieciski un politiski? Vai tikai kritizējis, citu kļūdas- patiesas un izdomātas- meklējis un skaitījis, jeb vai arī pats smadzenes un rokas pie darba licis, nebaidīdamies no kļūdām, neizdevībām un citu kritikas uzbrukumiem? Nu saki, ko tu esi darījis?”
Atzīmējot Latvijas valsts proklamēšanas 93. gadadienu, atcerēsimies ne tikai kritizēt, bet arī novērtēt un uzslavēt. Šodien vēlos atzīmēt tos sasniegumus, ar kuriem Latvija var lepoties gan pašmājās, gan starptautiski. Man ir prieks, ka Latviju pasaulē pazīst kā izcilu operdziedātāju, diriģentu un koru dzimteni, kā vietu, no kurienes nāk jaunas teātra tradīcijas un ievērības cienīgs dokumentālais kino.
Man ir prieks par katru veiksmes stāstu - un tādus mēs uzzinām aizvien biežāk, kad Latvijas uzņēmēji ar jauniem, inovatīviem produktiem spēj iekarot starptautiskus tirgus.
Tā mēs pierādām, ka mūsu valsts ekonomikas attīstība ir iespējama ražošanas un eksporta virzienā, kas ļauj nostiprināt pārliecību par stabilu un ilgtspējīgu labklājības pieaugumu valstī.
Man ir prieks par Latvijas Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, kas sarežģītā pēcvēlēšanu situācijā spēja uzņemties valdības veidošanu un gūt Saeimas atbalstu jau trešajam Ministru kabinetam pēc kārtas. Tādējādi ir nodrošināta pēctecība tām iestrādnēm un uzsāktajiem darbiem, kas pievērsuši pasaules ekspertu uzmanību Latvijai kā veiksmīgam krīzes risināšanas piemēram. Latvijas pieredze ir svarīga daudziem mūsu kaimiņiem, un mums ar to ir jālepojas, it īpaši ņemot vērā ekonomisko jautājumu aktualitāti Eiropas Savienībā. Paveiktais ļauj mums aktīvi iesaistīties augsta līmeņa politiskajās diskusijās, jo mūsdienu pasaulē vairs nav iespējama kādas valsts izolētība ne ekonomiskos, ne politiskos procesos.
Šodien – 18.novembrī – vairāki godājami cilvēki saņems valsts augstākos apbalvojumus. Tas ir cildenākais no veidiem, kā valsts var pateikties par īpašu ieguldījumu neatkarīgas un brīvas Latvijas labā. Ordenis ir valsts cieņas un suverenitātes apliecinājums. Tas paliek uz mūžiem ģimenē kā atzinība par paveikto un kā atgādinājums – gan varonīga rīcība, gan godprātīgs ikdienas darbs ir augstākais, ko varam sniegt savai valstij.
Šogad mēs arī svinam lielas jubilejas ļaudīm, ar kuriem lepojamies un kurus varam saukt par savas tautas dižgariem. Tie ir brāļi Kokari, Knuts Skujenieks, Uldis Auseklis, Oļģerts Kroders, jā, arī Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra.
Viņš 1983. gadā sacīja savu „Pēdējo vārdu”: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Šie vārdi ir nākuši no sirds, tie iedvesmo un pārliecina, ka īstais spēks mīt mūsos pašos, mūsu ticībā un pārliecībā.
Godātie klātesošie!
Šis gads iezīmē 20 gadus kopš jaunas, skaidri eiropeiskas vēstures lapas atšķiršanas Baltijas valstu nebūt ne vienkāršajā vēsturē. Latvija, Lietuva un Igaunija plecu pie pleca un roku rokā ir stājušās Baltijas ceļā, ir pārcietušas barikādes un okupācijas armijas uzbrukumus un ir nodibinājušas savas neatkarīgas un demokrātiskas valstis.
Bērniem māca, ka grūtos laikos cilvēkiem ir jāturas cieši kopā, jāsavelkas kā pirkstiem dūrītē. Un tieši tā arī mēs esam visai pasaulei pierādījuši, ka trīs draudzīgu valstu vienotība var mainīt pasaules vēstures gaitu, pārvarēt dažādus šķēršļus, politiskās realitātes un totalitāro režīmu savstarpējās vienošanās. Arī mēs paši tagad zinām - ja cilvēki vienojas kopīgam un taisnīgam mērķim, garīgi un fiziski iesaistās vienotas idejas īstenošanā, tad vardarbībai un agresijai neglābjami pienāk gals.
Nākamnedēļ Tallinā kopā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem atzīmēsim Baltijas Asamblejas divdesmitgadi. Šis ir piemērots brīdis sev atgādināt, ka Baltijas valstu sadarbība ir veiksmes stāsts. Tā ir izdevība, kuru mums vajadzētu vēsturiski godāt, arvien kopt un stāstīt par to, lai mūsu sasniegtais būtu kā iedrošinošs paraugs citiem.
Sava vieta uz pasaules kartes mums nav ne jāmeklē, ne vairs kādam jāpierāda. Mūsu vieta ir bijusi un būs Rietumu demokrātisko un transatlantisko valstu saimē.
Man pašai ir gandarījums, ka arvien plašāk izvēršas sadarbība ar Ziemeļvalstīm. Šis ir virziens, kurš noteikti būs aktuāls tuvākajā desmitgadē, un tieši parlamentārajā līmenī mums ir iespējams to gan stiprināt politiski, gan piepildīt praktiski.
Nedaudz pieskaroties praktiskajiem ārpolitiskajiem uzdevumiem, īpaša prioritāte ierādāma Latvijas gaidāmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015. gadā. Šī Saeimas sasaukuma laikā būs jāvienojas par mūsu mērķiem un interesēm prezidentūras ietvaros.
Eiropas Savienības prezidentūra mums ir jāuzlūko kā vēl viena iespēja ar reģionālā ietvara palīdzību būt tiem, kas ietekmē globālus procesus. Tas vienlaikus ir gan izaicinājums, gan atbildība. Tā būs mūsu iespēja veicināt mūs interesējošu jautājumu virzību kopējā Eiropas līmenī, likt skanēt Latvijas vārdam ne vien Eiropas, bet arī plašākā mērogā.
Latvijas ārpolitikas kontekstā jāuzsver arī sarunas par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu, kuras aktīvi noritēs visa nākamā gada garumā Briselē un valstu galvaspilsētās. Jau iepriekšējā sasaukumā Saeima pieņēma divas rezolūcijas, kurās likumdevējs pauda neapmierinātību ar pašreizējo piedāvājumu. Mēs turpināsim uzstāt uz lielākiem finanšu līdzekļiem savas valsts attīstībai un zemkopības tiešajiem maksājumiem. Tā ir mūsu atbildība ne tikai pret mums pašiem, bet arī pret mūsu bērniem, jo tieši viņiem nāksies dzīvot ar mūsu panākumiem vai neveiksmēm.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik stiprs, cik stipra ir viņa apņēmība sasniegt savu mērķi. Tas pats vēl jo vairāk attiecas uz valsti un nāciju.
Pasaules vēsture pierāda, ka spēcīgas un plaukstošas ir bijušas tās nācijas, kas spējušas vienoties par kopīgu mērķi. Un izšķirošais nav tas, cik šis mērķis ir tāls un vai tas vispār ir sasniedzams. Svarīgākais ir, lai tas būtu patiess. Lai mēs tam ticētu un spētu šo ticību nodot saviem bērniem. Jo Latvija nepieder mums, tā pieder bērniem, kas vēl tikai piedzims. Bērniem, kas dzīvos šajā valstī, kuru būsim cēluši, sargājuši un izkopuši mēs. Es ļoti gribētu ticēt, ka viņi varēs pateikt mums paldies. Paldies par Latviju.
Dievs, svētī Latviju!