Latvijas Republikas 8.Saeimas

pavasara sesijas trešā (svinīgā) sēde

2004.gada 4.maijā

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

 

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Cienījamā Valsts prezidentes kundze! Cienījamie kolēģi deputāti! Cienījamie ministri! Ekselences!

Svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 14.gadadienai, tiek uzskatīta par atklātu.

 

J.Straume (8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).

Vārds svinīgai uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei.

 

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze!

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Kolēģi deputāti! Ministri!

Ekselences! Dāmas un kungi!

Nu jau 14 gadus 4.maijs ir svētku diena Latvijas tautai. Diena, kad no atmiņu apcirkņiem izceļam būtiskākos vēstures mirkļus, kuri mūs ir vienojuši, stiprinājuši – un vienos un stiprinās mūžīgi.

Šogad mūsu valstiskumam tik izšķirīgo datumu atzīmējam īpašā gaisotnē. 1.maijs, kas pirms 84 gadiem kļuva par Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, iezīmējies ar vēl vienu vēsturisku pagrieziena punktu Latvijas liktenī. Mēs esam kļuvuši par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, pēc gara un grūta gājuma atgriežoties savās īstajās mājās, patiesībā – savām īstajām mājām ieliekot drošus logus un durvis.

Var pārliecinoši teikt, ka līdz ar pēdējā mēneša notikumiem, ko ievadīja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana pie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas galvenās mītnes, mūsu valsts ir uzsākusi jaunu, neatgriezenisku attīstības ceļu. Varbūt varēsim kādreiz teikt, ka XXI gadsimta elpu mēs reāli sajutām tieši 2004.gada pavasarī.

Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas brīdī cilvēkus spārnoja viscēlākās domas un visvērienīgākās idejas, jo – kas gan paver plašākus apvāršņus, plašāku darbības lauku, ja ne brīvība? Likās, neviens slieksnis nebūs par augstu, neviens darbs – par smagu, vajag tikai darīt.

Nacionālās pašapziņas dzīvā uguns, ko jau XIX gadsimtā bija iedeguši jaunlatvieši un kas tika nosargāta Latvijas brīvības cīņās un iznesta cauri 50 okupācijas gadiem, iedvesmoja lielām pārmaiņām. Mums bija līderi, kuriem uzticējāmies un kuru aicinājumam atsaucāmies. Mēs bijām uz Atmodas devītā viļņa un cerējām, ka drīz vien tiksim vēl augstāk. Mēs arī tikām augstāk, taču pēc tam, kad bijām izgājuši likumsakarīgus atdzimšanas lokus.

Emocionālajam pacēlumam, dziesmām, runām un ziediem sekoja 1991.gads, kad pieredzējām totalitārā režīma pēdējās konvulsijas. Tas bija laiks, kad sirdsapziņa cilvēkiem pateica priekšā, kā jārīkojas, un katrs, kā vien varēja un prata, cīnījās par savas valsts neatkarību. Bruņojusies vienīgi ar ticību un gara spēku, brīvības sardzē nostājās visa Latvijas tauta. Toreiz skaidri apjautām, ka otru baigo gadu nedrīkstam pieļaut. Vēl vienu iespēju labot kļūdas varam nekad vairs nepiedzīvot, tāpēc jāliek lietā no mūsu senčiem mantotā gudrība, sīkstums un vitalitāte. Par spīti agresijai, draudiem un iebiedēšanas akcijām mums izdevās, mēs pastāvējām un kopā ar pasaules demokrātiskajiem spēkiem svinējām uzvaru. Janvāra barikāžu ugunskuri uz visiem laikiem kļuva par Latvijas brīvības simboliem, pie kuriem katru gadu godinām bojā gājušos cīņubiedrus.

Diemžēl zaudējām arī fenomenālo solidaritātes – pleca izjūtu, un daudzās dvēselēs iestājās pagurums. Kā deviņdesmit pirmā gada nogalē teikusi Marina Kosteņecka, lozungs “Vienoti Latvijai!” tika noņemts no Latvijas mājas fasādes, jo cilvēku prātus atkal nodarbināja eksistences jautājumi.

Sākās sarežģīts attīrīšanās un pārveides posms, kad bija jāatbrīvojas no vecās sistēmas un vecās domāšanas sārņiem, no jauna būvējot demokrātiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības pamatus.

Mēs daudz mācījāmies – vispirms jau to, ko nozīmē individuālā atbildība, pašiniciatīva un uzņēmība. Nevienam netika iedots kompass, pēc kura noteikt precīzu virzienu pretī panākumiem. Mēs risinājām pārejas perioda rēbusus, un tas nevienai iedzīvotāju grupai nebija viegls uzdevums. Mēs mācījāmies saprast pirmās Latvijas Republikas izglītības ministra, zinātnieka Jūlija Auškāpa vārdus – “kārtība, kā tiek sadalīti tautas pienākumi, ir valsts” – un centāmies izmantot savas jauniegūtās tiesības un brīvības. Ar mainīgām sekmēm mēģinājām atsijāt graudus no pelavām gan politikā un ekonomikā, gan izglītībā un sociālajā sfērā.

Šodien, atskatoties uz noieto ceļu, varam būt gandarīti par aizvadīto darba cēlienu un gadu gaitā uzkrāto pieredzi. Tā ir unikāla jau tādēļ vien, ka ir mūsu pieredze, no pašu sasniegumiem kaldināta un pašu kļūdām caurausta. Mūs vienoja un joprojām vieno enerģētiskā saite ar tautiešiem ārzemēs, kuri rūpējas par Latvijas labo slavu savās mītnes zemēs. Mēs saņēmām lielu demokrātiskās pasaules atbalstu, ko esam ar pateicību novērtējuši, bet svarīgākajos mirkļos spēku deva to paaudžu atstātā ceļamaize, kas savas Tēvzemes brīvību tagad uzlūko gara acīm.

Nav noliedzams – šo 14 gadu laikā esam arī sāpīgi klupuši pār akmeņiem, kurus būtu varējuši apiet, ja laikus būtu ārstējuši tuvredzību, nepamatotas ambīcijas, savtības un nenovīdības simptomus. Toties, šķiet, beidzot esam atvadījušies no neauglīgām ilūzijām par labklājības sasniegšanas iespēju tūlīt, uz vietas un visiem uzreiz. Tas ir labi, jo utopijas saduļķo prātus. Jā, mums ir jāatbrīvojas no idealizēšanas tendencēm, taču nav taisnība tiem, kuri runā par ideālu trūkumu mūsu cilvēkos.

Latvija nestāvētu tur, kur tā patlaban atrodas, Latvijas tautai nebūtu tik daudz draugu un sabiedroto visā pasaulē, ja mēs konsekventi nesekotu neatkarības sākumgados izvirzītajiem augstajiem mērķiem un neticētu plaukstošas valsts nākotnei.

Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas gadadienā vienmēr atceramies savus tuvākos likteņa biedrus lietuviešus un igauņus, ar kuriem kopā gājām Atmodas ceļu. Arī turpmāk mūsu sadarbība kalpos Baltijas jūras reģiona dinamiskai attīstībai, iesaistot tajā gan tuvākus, gan attālākus kaimiņus.

Ārpolitisko mērķu piepildīšana dalība Eiropas Savienībā un NATO paver arī Latvijai iespēju pilntiesīgi lemt par to, kāda būs eiroatlantiskās telpas turpmākā attīstība. Izaicinājumi, ar kādiem valstīm jāsaskaras mūsdienu globālajā pasaulē, prasa cieši sadarboties ar mūsu partneriem un sabiedrotajiem. Mūs vieno kopīgas saistības, bet stipri mēs esam tāpēc, ka mūs vieno kopīgas vērtības, kas liktas arī neatkarīgās Latvijas pamatos. Brīvība, demokrātija, likuma vara, cilvēktiesību ievērošana.

Laiks, kad Latvijas politiķi un ierēdņi Eiropas institūcijās darbojās novērotāja statusā, ir pierādījis, ka, enerģiski strādājot, meklējot un atrodot domubiedrus, var panākt vērā ņemamus rezultātus. Priecājos, ka daudz aktīvāka kļuvusi mūsu sadarbība ar citu Eiropas valstu parlamentiem un tajos pārstāvētajām partijām. Daudz intensīvāki kļuvuši parlamenta komisiju kontakti ar kolēģiem citās valstīs. Tas viss kalpo vienam mērķim iesaistīties Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā, veicinot Latvijas tautas interešu aizstāvību.

Mums ir būtiski, lai Eiropas Savienība darbotos efektīvi. Tāpēc mēs uzmanīgi sekojam debatēm, kas joprojām turpinās par to, kā tālāk attīstīties Eiropai. Tieši nacionālajiem parlamentiem, kas valstu iedzīvotājiem ir vistuvākā institūcija, jābūt vēl aktīvākiem. Eiropai jākļūst tuvai un saprotamai tās iedzīvotājiem. Tad tā iezaigosies visā savā daudzkrāsainībā un bagātībā.

Šobrīd pasaule mainās daudz straujāk nekā jebkad agrāk. Globālie procesi liek ātri reaģēt uz notikumiem, relatīvi īsā laikā izsvērt lēmumus un izdarīt izvēli. Lai to spētu, svarīgi ir piedalīties forumos, kuros starptautiskās sabiedrības pārstāvji spriež par visai cilvēcei nozīmīgiem jautājumiem. Nedrīkstam nonivelēt starptautisko organizāciju kā parlamentārās demokrātijas un diplomātijas instrumenta lomu.

Ja mūsu klātbūtne izpaliks, neviens nezinās, kādas vērtības aizstāvam, ko esam sasnieguši. Mēs arī nezināsim, ko domā citi un kā nepieciešamības gadījumā mēs citiem varam arī palīdzēt. Mums ir jāturpina līdz ar 4.maija deklarācijas pieņemšanu aizsāktais stabilas, demokrātiskas pasaules līdzveidotāju ceļš. Nevar sēdēt aizdurvē un ausīties vai pat neausīties, kas notiek apkārt. Norises pasaulē viļņveidīgi ietekmē arī mūs. Būtu nožēlojami sasparoties vien tad, kad ir problēmas. Ir jāiet kopsolī ar laiku. Tāpat kā veselības jomā liela uzmanība pievēršama profilaksei, tā arī starptautiskajā arēnā ik dienu jārūpējas par miera, humānisma un demokrātijas stiprināšanu.

Varbūt kādam šķiet dīvaini, ka runājam par Latvijas nozīmi visplašākajā mērogā, bet neviens nevar droši pateikt, kā nākotnē pavērsīsies pasaules notikumi.

“Tikai no mūsu pašu gribas būs atkarīgs, vai Latvija ar laiku taps par kultūras centru, no kura izstaros gaisma uz visām pusēm” – tā jau pirms gadsimta rakstīja Emīls Dārziņš.

“Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās” – tā allaž esam dziedājuši savos tautas svētkos.

Mēs turēsimies diženi arī turpmāk, ja saudzēsim skaisto un vairosim pozitīvo, kas mums pieder, kā atsevišķu vērtību to ienesot vienotā Eiropā.

Godātie deputāti!

Mūsu parlamentārai demokrātijai nav dziļu sakņu, un tai pat nav tik gadu, cik ir brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij. Tāpēc, sastopoties ar grūtībām, der atcerēties, ka vecākās demokrātijas, kas daudzos gadījumos kalpojušas par paraugu, veidojās vairāku gadsimtu garumā, un arī tad tās nav pati pilnība.

Reizi četros gados Latvijas tauta vēlē savus priekšstāvjus, simt cilvēkiem uzticot savu interešu pārstāvību. Intereses ir daudzpusīgas, un atšķirīgi mēdz būt viedokļi, kā tās realizēt. Līdzsvars ir obligāts nosacījums, ja piekrītam, ka katram cilvēkam zemes virsū ir tiesības uz dzīvību un laimi. Katram ir tiesības paust savu viedokli. Sabiedrība iegūtu, ja tiktu lauzts kultivētais stereotips, ka kompromiss ir kas tāds, ko nevar savienot ar stingru mugurkaulu. Īstenībā tas nav ne gudrības, ne vājuma, ne kādas citas izpausmes pierādījums, bet gan liecība tam, ka cilvēki ciena cits citu un iestājas par drošu, stabilu dzīves telpu. Tas nozīmē atrast lietu pareizo samēru, paturot nepieciešamo un atmetot galējības, bet to var panākt tikai demokrātiskā un ētiskā vidē. Nereti politikā kompromisi nāk ar novēlošanos, kad kaudzē jau samesti optimālie risinājumi. Nereti tie vispār izpaliek, un tieši tādos brīžos dzimst amorālas idejas. Mums ir jābūt ļoti modriem, ja negribam maksāt dārgu cenu par tādu ideju izplatības dzēšanu.

Latvijā ir iedibināta daudzpartiju sistēma, kas nemitīgi transformējas. Rodas jaunas un beidz pastāvēt vecās partijas, bet fakts, ka mums to ir daudz, nebūt nenozīmē, ka tas ir nepareizi. Ar politisko organizāciju starpniecību cilvēkiem ir iespēja izteikt savas vajadzības un vēlmes, ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. To daudzveidības noliegšana liecinātu par mēģinājumu ierobežot demokrātiju.

Aizstāvot idejas, cilvēki atrod kopīgu valodu. Agrāk vai vēlāk izkristalizējas vienojošais un veidojas stabili politiskās spēles dalībnieki ar savu noteiktu ideoloģiju. Šajā procesā nedrīkst iejaukties ar varu un demagoģiju.

Politiķu uzdevums ir attīstīt politisko kultūru un politikas kvalitāti, lai celtu pilsoņu politisko apziņu, kas ir garants demokrātisko vērtību stabilitātei. Jautājums: cik cītīgi mēs to darām? Vai cilvēki spēj identificēt dekoratīvās partijas un dekoratīvos politiķus, kas traušas katrā publiskā tribīnē, lai dalītos ar tautas rūpēm par visu, izņemot politiski, ekonomiski un sociāli stabilu faktoru nodrošināšanu? Diemžēl pagaidām lielai iedzīvotāju daļai dzīves apstākļi nav iepriecinoši, un tas rada augsni diletantu rosībai, kārtējiem neizpildāmajiem solījumiem, petīcijām un citām manipulācijām, kā rezultātā praktiskais darbs tiek bremzēts.

Valsts attīstība var būt sekmīga, ja notiek pakāpeniska, nepārtraukta virzība uz priekšu, un it sevišķi šobrīd mēs nedrīkstam apstāties. Mums ir jāpieliek maksimālas pūles, lai īstenotu valdības deklarācijā noteiktos uzdevumus un pilnvērtīgi izmantotu Eiropas Savienības sniegtās iespējas, aizstāvot Latvijas nacionālās pozīcijas Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā. Domāju, nav vērts ieklausīties baumās un izplatīt dažādas tenkas, citādi var iznākt tāpat kā ar “sāls drudzi”. Gribas mums visiem novēlēt – iet un nebaidīties, jo bailīgajiem pasaule vienmēr piedāvās iemeslus baidīties. Atcerēsimies stāstu par kurlo vardīti, kas bija vienīgā, kas uzrāpās stabā, jo – atšķirībā no pārējām – nedzirdēja un neņēma vērā tos, kuri visapkārt kliedza, ka sasniegt virsotni nemaz nav iespējams.

Ne mirkli nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā, konstatējot atsevišķu ekonomiskās izaugsmes rādītāju kāpumu.

Kamēr mazie un vidējie uzņēmēji, zemnieki un amatnieki cīnīsies ar izdzīvošanas problēmām, tikmēr valstī nebūs plaša un stabila vidusslāņa.

Attiecīgi nevarēsim gādāt par kvalitatīvu veselības aprūpi, risināt skolotāju, ārstu un maznodrošināto problēmas, jo nedarbosies paaudžu un sociālo grupu solidaritātes princips. Neatliekamās medicīniskās palīdzības šoferu pašaizliedzīgais darbs, neraugoties uz zemo atalgojumu, liecina par situāciju, kādā nonākuši daudzi mūsu līdzpilsoņi. Mums ir jāatrod līdzekļi, kā šo stāvokli uzlabot, citādi nebūs ne to, kas palīdz, ne to, kam palīdzēt. Ar mīkstu sirdi un baltu nēzdodziņu, lai noslaucītu rūgtu asaru, būs par maz. Mums nav jācīnās pret kaut ko, bet gan par to, lai nezaudētu valsts lielāko bagātību — neaizstājamos ikdienas darba darītājus.

Mēs apzināmies, ka nākotnes labklājības ķīla ir uz zināšanām balstīta sabiedrība, kas vērsta uz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Ja Latvijas iekšzemes kopprodukta struktūrā vienu no lielākajiem pieaugumiem dod tirdzniecība, turpretī lauksaimniecība, ar to saistītie pakalpojumi un apstrādes rūpniecība veido vien nelielu daļu, tad top skaidrs, ka mūsu saražotajam un eksportētajam ir minimāla pievienotā vērtība un atpakaļ mēs saņemam ļoti maz. Ir nepieciešama saprātīga akcentu pārbīde tautsaimniecībā, jo, tā turpinot, riskējam nonākt no citu labvēlības atkarīgas valsts lomā.

Paradoksāli, bet Latvija ir pirmajā vietā Eiropā pēc studējošo skaita uz 1000 iedzīvotājiem, taču vienā no pēdējām vietām pēc to studentu skaita, kuri beiguši doktorantūru. Tas liecina, ka trūkst motivācijas, ka nav vienota redzējuma par valsts ilgtermiņa attīstības perspektīvām. Bieži pēc izglītības iegūšanas cilvēki aizplūst uz ārzemēm vai sāk strādāt citā specialitātē. Tas ir arī jautājums par izglītības kvalitāti un mācīšanos mācīšanās pēc.

Latvijas lauku iedzīvotāji savu reģionu turpmāko attīstību lielā mērā saista tieši ar jauniešu iespējām savā dzimtajā vietā iegūt kvalitatīvu izglītību un piedalīties dažādās personību pilnveidojošās aktivitātēs.

Te ir jādomā arī par sportošanas un atpūtas iespējām laukos, jo tas sekmētu ne vien veselīgu dzīvesveidu, bet arī paplašinātu interešu loku un savstarpēju saskarsmi.

Mūsu visu interesēs ir panākt, lai valsts sabiedriskās dzīves norisēs, demokrātijas institūtu stiprināšanā iesaistītos vispusīgi izglītota, garīgi un fiziski stipra jaunatne, kas uz pasīvo novērotāju un kritizētāju fona izceltos ar aktīvu dzīves veidotāju nostāju.

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu dialogu ar sabiedrību, ievērojama nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, tāpēc svarīgi veicināt arī pašu mediju demokrātiju un neatkarību. “Preses dzeltēšanas sindroms” nevienam godu nedara. Lai novērtētu savu darbību, reizēm ir lietderīgi paskatīties uz sevi no malas, tad varbūt “ģēnija apliecību” par labu darbu varēsim piešķirt ne tikai joku dienā – 1.aprīlī. Meklējumi Latvijas skatuves mākslā jau pierādījuši, ka tie ir interesanti un vajadzīgi publikai. Nu laiks pierādīt, ka arī pētījumi žurnālistikā var būt saistoši un pieprasīti.

Cienījamie kolēģi!

Kopumā aizvadītais pusgads pagājis, intensīvi pilnveidojot Latvijas likumdošanu un saskaņojot to ar Eiropas Savienības normām, lai pamatoti varētu teikt, ka mūsu likumi atbilst Eiropas Savienības dalībvalsts statusam.

Diemžēl virkne likumprojektu bija jāpieņem pēdējā brīdī. Tādējādi Saeimā atlika maz laika diskusijām, tomēr starp pozīciju un opozīciju tika panākta pilnīga izpratne par to likumprojektu izskatīšanas gaitu, kuri katrā ziņā bija jāpieņem līdz 1.maijam. Mūsu darbs apliecināja, ka opozīcija, ja vien grib, var būt konstruktīva, bet pozīcija spēj apvienot visus spēkus kopēja mērķa sasniegšanai.

Ieslīgšana rutīnā un bezjēdzīgā retorikā ir parādības, kurām nav vietas modernā parlamentā. Mēs devām zvērestu savai tautai, tāpēc paturēsim prātā, ka cilvēks grezno amatu, nevis amats – cilvēku.

Dāmas un kungi!

Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī Latvijas veidošana nedrīkst apstāties. Kad viens mērķis sasniegts, vietā jānāk jaunam. Tāda ir jēgpilnas dzīves formula. Mūsu skatienam vienmēr jābūt vērstam uz horizontu, cenšoties ieraudzīt, kas ir aiz tā. Ja to spēsim, ja nedomāsim vienas dienas kategorijās, tad Latvijas nākotne nesīs mūsu tautai cerēto labklājību. Dzīvosim ar pašcieņu un lepnumu par savu neatkarīgo, suverēno valsti!

Dievs, svētī Latviju!

(Tiek atskaņota Valsts himna.)

 

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Dāmas un kungi! Svinīgā sēde tiek uzskatīta par slēgtu.

Cienījamā Prezidentes kundze! Ministru prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Bijušie Saeimas deputāti! Bijušie Augstākās padomes deputāti! Es aicinu jūs visus Sarkanajā zālē uz atmiņu mirkli. Lūdzu!

Sestdien, 24.februārī