Latvijas Republikas 7.Saeimas ziemas sesijas piektā (ārkārtas) sēde

2002.gada 13.februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kura ir sasaukta, balstoties uz trīsdesmit piecu deputātu ierosinājumu!

Darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”.

Debatēs pirmajam vārds zemkopības ministram Atim Slakterim, jo referents nav pieteicies runāt. Lūdzu!

Referents tomēr ir? Atvainojiet!

Tādā gadījumā vārds deputātam Arnim Kalniņam, kas runās lēmuma projekta iesniedzēju vārdā.

 

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ministru prezident un ministru kungi! Klātesošie lauksaimnieku organizāciju pārstāvji!

Atļaujiet man izklāstīt šīsdienas lēmuma projekta pamatojumu. Lēmuma projekta nosaukums - “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”.

Šis gads ir pēdējais, kad Latvijai formāli ir jābeidz iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Valdība līdz šim uzsvaru likusi uz to, lai sarunas pabeigtu pēc iespējas ātrāk. Pabeigto sadaļu ziņā ir labi rezultāti, apsteigtas vairākas kandidātvalstis. Taču saturiskā ziņā viena otra lieta ir pārdomājama. Tas attiecas uz jau slēgto sadaļu “Brīva kapitāla kustība”, kas ietver arī lauksaimniecības zemes un meža zemes pārdošanas noteikumus. Šīsdienas ārkārtas sēdē apspriežamais lēmuma projekts paredz, ka Ministru kabinetam būtu lietderīgi, pirmkārt, no jauna atvērt Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu pozīciju “Brīva kapitāla kustība”, paredzot ierobežojumus (pārejas periodu) ārvalstu pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības un meža zemes desmit gadu laikā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā; un, otrkārt, sarunās ar Eiropas Savienību panākt tādas lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas, kas segtu vismaz valsts iekšējo patēriņu, kā arī nodrošināt lauku saimniecībām līdzīgus ražošanas nosacījumus ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Vispirms par pirmo lēmuma projekta punktu. Situācija ir tāda, ka jau šobrīd var lauksaimniecības zemi iegādāties ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrētās statūtsabiedrības:

pirmkārt, tās, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai (katram no šiem subjektiem atsevišķi vai vairākiem kopā);

otrkārt, tās, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskām vai juridiskām personām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu savstarpēju veicināšanu un aizsardzību, ja šos līgumus pēc tam ir apstiprinājusi Saeima un ja šajos līgumos paredzētas Latvijas Republikā reģistrētu fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgajā valstī. Skaidrs ir tas, ka tiem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50% pamatkapitāla pieder Eiropas Savienības valstu fiziskajām un juridiskajām personām, nepastāv nekādi ierobežojumi zemes iegādei Latvijā. Taču Latvijā pašreiz spēkā esošajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” nav minēts, ka darījumu dalībnieki varētu būt arī Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi. Lai gan Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi šajā likumā nav minēti, Eiropas Savienības valstu pašnodarbinātās personas var te nodibināt viena īpašnieka uzņēmumu un tad iegādāties zemi. Tātad faktiski zeme jau tagad, pirms mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, var tikt pastarpināti pārdota Eiropas Savienības valstu pilsoņiem. Lielas zemes platības tiek neoficiāli pirktas arī slēptu darījumu veidā (piemēram, ar ilgtermiņa nomas līgumiem). Turklāt nav arī pārskatāmas publiskas statistiskās informācijas par šādiem gadījumiem.

Vienu no plašākajām informācijām sniegusi Zemkopības ministrija, kas pirms gada apkopojusi Valsts zemes dienesta datus un tos nosūtījusi Latvijas Valsts prezidentes kancelejai. Šajā informācijā ir teikts, ka uz 2000.gada 1.novembri Latvijas lauku apvidos reģistrēti 82 000 ha īpašumu, kuru īpašniekiem reģistrēta ārzemju adrese, un ka no tiem 46 000 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas ir 1,9% no valsts kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Tālāk. Vērojumi liecina, ka ārvalstnieku aktivitātes zemes iepirkšanā ir pēdējos pusotros gados vēl pieaugušas. Pērnā gada otrajā pusē iepirkumi palielinājušies apmēram 7 reizes.

Pēc neoficiālās informācijas, ārvalstnieku iepirktās lauksaimniecības zemes daudzums šobrīd varētu būt 3% no kopējās lauksaimniecības zemes platības. Izbrīnu rada tas, ka valsts šādus datus neapkopo. Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors pat atzīst, ka no informācijas izplatīšanas viņu atturot bažas, ka to varētu izmantot politiskos nolūkos un tad viņam varētu pārmest simpātijas kādam no politiskajiem grupējumiem. Taču atcerēsimies likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 31.pantu. “Informācijas publicēšana par noslēgtajiem darījumiem”! Saskaņā ar šo pantu Tieslietu ministrija ne retāk kā divas reizes gadā publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” informāciju par darījumiem ar zemi, kādi notikuši starp subjektiem, - norāda šādu īpašumu lielumu, to kadastrālo vērtību, to īpatsvaru rajonos un citus Ministru kabineta noteiktos rādītājus.

Sabiedrību un lauku ļaudis satrauc fakts, ka lauku saimniecībām nav vienlīdzīgu iespēju iegādāties lauksaimniecības zemes salīdzinājumā ar ārzemniekiem. Arvien vairāk pieaug šo zemju pārdošanas apjomi ārvalstu juridiskajām personām. Tas ir pretēji nacionālajām interesēm. Ārzemnieks, šobrīd Latvijā nopērkot zemi, faktiski nopērk lauksaimniecības produkcijas ražošanas tiesības nākotnē. Zeme ir bāze pieļaujamā ražošanas apjoma kvotēšanai, piemēram, piensaimniecībā, kā arī valsts atbalsta saņemšanai par vienu ha apstrādājamās zemes.

Eiropas Savienības jaunie vides noteikumi paredz dzīvnieku vienību skaita uz hektāru samazināšanu turpmākajos gados. Tas nozīmē, ka lauku saimniecībai būs vajadzīgs vairāk zemes, lai turētu līdzšinējo mājlopu skaitu.

Tāpat ārvalstnieki saņem krietni dāsnākus atbalsta maksājumus par mazauglīgu platību apmežošanu. Zemes pirkšanai saņemamo hipotekāro kredītu procenti ir divas līdz trīs reizes zemāki nekā Latvijas lauksaimniekiem. Ne velti joko, ka ārvalstu fermeris, pārdevis savu saimniecību, te var nopirkt veselu kolhozu. Briti, īri, dāņi un citi Eiropas Savienības valstu pārstāvji izveidojuši pat īpašas firmas, kas nodarbojas ar zemes uzpirkšanu.

Neraugoties uz to, ka ar Eiropas Savienību sarunu sadaļa “Brīva kapitāla kustība” ir jau slēgta, būtu lietderīgi sarunās ar Eiropas Savienību atvērt to no jauna (tas būtu vispirmām kārtām Zemkopības ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Ārlietu ministrijas kompetencē), lai tur iestrādātu nosacījumus par desmit gadus ilgu pārejas periodu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Šajā pārejas periodā nebūtu atļauts lauksaimniecības un meža zemes pārdot Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem. Pamatojums šādam apsvērumam ir tas, ka desmit gados Latvijas lauku saimniecības varēs ar Eiropas Savienības dotāciju palīdzību izpirkt tām nepieciešamās zemes. Šāds nosacījums turklāt saglabātu mūsu nacionālās valsts principu. Doma par desmit gadus ilgu pārejas periodu ir saistīta arī ar to faktu, ka Eiropas Komisija paredz desmit gadus ilgu pārejas periodu tiešo maksājumu ieviešanai (tātad tikai pēc desmit gadiem mēs saņemtu simtprocentīgus tiešos maksājumus).

Latvija pretēji vairākām citām valstīm nav iebildusi pret ierobežojumu atcelšanu zemes iegādei Eiropas Savienības pilsoņiem. Četras kandidātvalstis - Ungārija, Čehija, Slovākija un Polija - ir saņēmušas Eiropas Komisijas piekrišanu saglabāt citu dalībvalstu pilsoņiem ierobežojumus lauksaimniecības zemju iegādei šajās valstīs. Čehija, Slovākija, Ungārija un Bulgārija sarunās ar Eiropas Savienību par zemes pārdošanu panākušas 7 gadus ilgus ierobežojumus lauksaimniecības un meža zemju iegādei. Un tā tālāk.

Otra lieta. Ja mēs panāksim desmit gadus ilgo pārejas periodu, tad valstij vienalga būs jāveido labvēlīgi nosacījumi zemes iegādei jeb zemes iegādes izdevumu kreditēšanas nosacījumi. Lietderīgi būtu, ja Latvijas lauku saimniecības šādu aizdevumu vai hipotekāro aizdevumu zemes pirkšanai vai piepirkšanai varētu saņemt ar likmi 4-5% gadā un uz laiku no 15 līdz 20 gadiem. Šobrīd Latvijas lauku saimniecībām nav brīvu līdzekļu zemes iegādei, kā arī augsto kredītlikmju procentu dēļ nav iespējams izmantot banku kredītus.

Es gribētu mazliet pieminēt arī vēsturi, lai parādītu, kā pēdējos gados šī procedūra - zemes piepirkšanas procedūra - zemniekiem ir tikusi savā veidā konsekventi bremzēta. Proti, pat Pasaules Banka, atvēlot kredītlīniju kādreizējā “Laukkredīta” ietvaros, neļāva izmantot šos aizdevuma līdzekļus lauku zemes piepirkšanai, iegādei. Vēl uzskatāmāks piemērs ir tās barjeras lauksaimniecības zemes iegādei, kas ir paredzētas saistībā ar SAPARD līdzekļu izmantošanu, kuru saņemšanas nosacījumos ir teikts, ka par neattaisnotiem tiks uzskatīti izdevumi, kas saistīti ar zemes vai esošu ēku pirkšanu, īri, nomu vai līzingu. Tas viss jāvērtē kā no ārienes uzspiesta mērķtiecīga politika, lai būtiski ierobežotu Latvijas lauku saimniecību iespējas veidot racionālas apsaimniekojamās zemes platības. (Jo, iegādājoties arvien modernāku un jaudīgāku tehniku lauku apstrādei un ražas novākšanai, nepieciešams palielināt apsaimniekojamās platības.) Arī jaunajai ilgtermiņa kredītlīnijai, kura tiek izskatīta valdībā un kuru ir piedāvājusi Zemkopības ministrija, un kurai paredzētā kredītlikme ir 7% gadā, un kura ir iecerēta lauku saimniecību investīciju projektu realizēšanai ar valsts bankas - Latvijas Hipotēku un zemes bankas - starpniecību, - arī tai paredzēts uzlikt ierobežojumus, tas ir, neļaut kreditēt zemes pirkumus lauku saimniecībām. Pagaidām domāts kreditēt šīs aizdevuma līnijas ietvaros zemes pirkumus tikai noteiktiem ražošanas objektiem.

Bija arī, protams, vienu gadu tāda subsīdiju politika, ka bija atvieglojumi zemes piepirkšanai. Protams, tie vairs nefigurē šinī subsīdiju programmā.

Es gribētu minēt to, ka šādu viedokli - par pārejas periodu un zināmiem ierobežojumiem - izteikušas vairākas lauksaimnieku organizācijas, un tās ir vairāk vai mazāk zināmas. Es gribu tomēr atkārtot, ka Latvijas Zemnieku federācija jau 2000.gada 13.novembrī savā vēstulē Zemkopības ministrijai pauda savu nostāju sekojoši: “No Latvijas Zemnieku federācijas viedokļa, ir ļoti nekorekti radīt un atbalstīt jebkāda veida priekšrocības zemes iegādei Latvijā ārvalstu pilsoņiem, tajā pašā laikā nestimulējot un neatbalstot Latvijas pilsoņu (to skaitā lauksaimniecības produkcijas ražotāju, zemnieku, jauno zemnieku) vēlmi iegādāties zemi ar aktīvu valsts finansiālu atbalstu, caur lauksaimniecībā izmantojamo zemju konsolidāciju...” Līdzīgi Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pagājušajā gadā divas reizes iebilda pret plānoto zemes iegādes ierobežojumu atcelšanu Eiropas Savienības pilsoņiem un informēja par to valsts augstākās amatpersonas. Līdzīgu attieksmi ir paudušas arī citas lauksaimnieku biedrības un organizācijas.

Arī dažām politiskām partijām ir šāds viedoklis. Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība ir pieņēmusi Rezolūciju par zemes tirgu Latvijā - pieprasa neatcelt ierobežojumus zemes pārdošanai ārzemniekiem. Savukārt LSDSP Domes valde pagājušajā gadā nāca klajā ar savu redzējumu un atbilstošu argumentāciju šajā jautājumā un to darīja zināmu augstākajām valsts amatpersonām. Šāds redzējums un oficiāls viedoklis tika izteikts arī pirms 7.Saeimas darbības sākuma - lauksaimniecības organizācijas kopā ar LSDSP to adresēja valdību veidojošajām partijām, uzsverot nepieciešamību aizsargāt šo zemes tirgu uz zināmu pārejas periodu. Mūsu priekšlikums ir šobrīd tapis tāpēc, ka reakcija nav bijusi, viss iet parastā gaitā, kā līdz šim ir gājis, un sarunās ar Eiropas Savienību mēs neizmantojam iespējas uzsvērt sarunas nepieciešamību pēc šāda pārejas perioda. Eiropas Savienība ļauj no jauna atvērt sarunās šo sadaļu - “Brīvā kapitāla kustība”, un liekas, mums šī iespēja būtu jāizmanto.

Tas viens ir jautājums par zemes tirgu.

Otrs jautājums. Kā jūs zināt, savulaik ir pieņemtas minētajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” diezgan liberālas normas, kuras var apiet. Un vajag, lai mēs tās kaut kā uzlabotu.

Otrs valdības uzdevums būtu izstrādāt zināmus ierobežojumus tai sistēmai, kas šobrīd jau figurē, iepērkot zemes gan atsevišķām biznesa struktūrām, kas darbojas pašā Latvijā, gan arī tādām juridiskajām personām, kuras pārstāv ārvalstis. Nepieciešamas izmaiņas likumdošanā un normatīvajos aktos par zemes iepirkšanas ierobežojumiem (maksimālajām zemes platībām vienam īpašniekam nosacījumiem zemes izīrēšanai, dāvināšanai un nodošanai lietošanā) gan attiecībā uz Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, gan arī uz ārvalstu juridiskajām un fiziskajām personām. Kā rāda valstu pieredze, kas ir ļoti bagāta šādu ierobežojumu noteikšanā, var tikt noteikti arī citi zemes iegādes nosacījumi - pastāvīga dzīvošana Latvijā un piedalīšanās sava īpašuma apsaimniekošanā, atbilstoša profesionālā izglītība un citi ierobežojumi - dodot priekšrocības jeb pirmpirkuma tiesības kaimiņu zemes pirkšanā arī tiem zemniekiem, kas blakus nodarbojas ar lopkopību. Lai varētu veidot racionālas, kompaktas, pilnasinīgas, vispārpieņemtas zemnieku saimniecību struktūras.

Par otro jautājumu. Tātad par tiem nosacījumiem, kādus Eiropas Savienība šobrīd piedāvā, mums ieejot Eiropas Savienībā. Es gribētu par atsevišķiem momentiem izteikt savas pārdomas, lai, apmainoties domām, varētu uzlabot mūsu pozīciju, padarītu to labāku, nekā tas pagaidām ir deklarēts no Briseles.

Pirmā apspriežamā norma, ko piedāvā Eiropas Savienība, ir tās tiešie maksājumi dalībvalstīm. Tieši maksājumi, kurus mēs saņemtu no Eiropas Savienības, būtu 25% no pašreizējo dalībvalstu zemniekiem pieejamajiem līdzekļiem, un šāds pārejas periods ilgtu 10 gadus. Pirmos četrus, piecus gadus šie atbalsta maksājumi palielinātos par 5% gadā, bet nākamos piecus gadus - par 10% gadā, līdz tie sasniegtu tādu pašu līmeni kā atbalsta maksājumi zemniekiem vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas, ka atbalsta maksājumi jaunajām dalībvalstīm nebūs tādi paši kā vecajām, domājams, bija skaidrs vairākumam, ja ne visiem. Jo tomēr jārēķinās ar to situāciju, ka Eiropas Savienības budžets pagaidām ir sastādīts līdz 2006.gadam: 1999.gadā tika uzskatīts, ka šeit iestāsies sešas valstis, bet tagad jau ir desmit kandidātvalstis.

Ko mēs varētu darīt, jeb kāda mums varētu būt politika jeb stratēģija? Pirmais variants - censties šo “latiņu” pacelt augstāk, no 25% pacelt uz 30% vai 35%. Zināms atbalsts šādam viedoklim varētu būt tādēļ, ka viena otra esošā Eiropas Savienības dalībvalsts ir par šo tiešo maksājumu sistēmas radikālu reformu Eiropas Savienībā, vispirmām kārtām jau Vācija, kas vēlas, lai šie maksājumi saruktu vairāk, nekā šobrīd tas ir ieplānots. Jo galu galā, tā vai citādi, tālā nākotnē būs globāla ekonomika un globāls tirgus.

Otra lieta. Ir zināmas tiesības panākt, lai paredzēto desmit gadus ilgo pārejas periodu samazinātu, lai tas ilgtu no pieciem līdz septiņiem gadiem. Jo diemžēl vēl nav apstiprināts Eiropas Savienības budžets laika posmam pēc 2007.gada, un, startējot ar jauno budžetu, varbūt būs iespējams vienlaicīgi šo jautājumu risināt, lai samazinātu šo pārejas periodu, līdz mēs piekļūsim pie simtprocentīgiem maksājumiem.

Par šiem references rādītājiem, kuri var būt par bāzi šim absolūtajam skaitlim, lai mēs saņemtu šīs piemaksas, šos tiešos maksājumus. Protams, mēs esam ar to neapmierināti un mums ir iemesls būt neapmierinātiem, jo šobrīd Brisele mums piedāvā 484 tūkstošus hektāru attiecībā uz laukaugiem, lai gan mūsu prasībās ir bijuši minēti 688 tūkstoši. Diemžēl arī faktiskās platības bijušas pieticīgas - 450 tūkstoši hektāru laukaugu. Protams, ir neskaidrības, kas tur īsti ietilpst - rapsis vai lini, vai kartupeļi cietei. It kā tās platības neietilpst šajā kvotā.

Otra mūsu piezīme. Protams, jautājums, par ko ir tik daudz jau diskutēts, ir pieņemtais ražības līmenis - 2,03 tonnas graudu no hektāra. Faktiskā raža iepriekšējos gados bijusi it kā 2,20 tonnas no hektāra. No vienas puses, ir jācīnās par šīm pozīcijām. No otras puses, paši vien esam lielā mērā vainīgi pie tā, ka šīs laukaugu platības ir sarukušas un kļuvušas tik pieticīgas un ka arī graudaugu ražība no hektāra ir visai pieticīga. Šeit būs, protams, grūts disputs.

Otra pozīcija, ko mēs iedomājāmies aplūkot, ir sociālā atbalsta maksājumi no Eiropas Savienības. Kā jūs zināt, tiek deklarēts atbalsts par katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes visām tām saimniecībām, kuru platība pārsniedz 0,3 hektārus un kuras ievēro agrovides prasības, neatkarīgi no tā, vai zeme tiek izmantota ražošanai. Domāts, ka šī vienkāršotā shēma ilgs trīs gadus, pēc tam tiks atjaunota vēl uz diviem gadiem. Ja shēmas lietošanas beigu posmā nebūs adekvātas kontroles struktūras, tad līdzekļi tiks “iesaldēti” pašreizējā līmenī. Dažs ierosina atteikties no šādas maksas, ko mēs varētu saņemt, bet es domāju, ka tas nav prātīgi - līdzekļi vienkārši ies zudumā.

Skaidrs, ka Eiropas Savienības piešķirtais finansējums ir lielā mērā orientēts uz sociālo atbalstu līdztekus lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai. Eiropas Savienība, kā mēs to redzam, vairākkārt ir norādījusi uz nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību lauku attīstībai, arī mazajām zemnieku saimniecībām.

Eiropas Komisija ir piedāvājusi iekļaut atbalsta pasākumu sarakstā arī jaunus pasākumus - atbalstu tā saucamajām mazjaudas saimniecībām, kas ir orientētas galvenokārt uz pašnodrošinājumu ar lauksaimniecisko produkciju. Finansētu pēc pašu izvēles vai nu šo saimniecību modernizāciju, vai arī jaunu nodarbinātības veidu iedibināšanu ārpus lauksaimnieciskās ražošanas.

Arī tā var būt nozīmīga lieta, ko vajadzētu izmantot, ja tāda tiek piedāvāta.

Un visbeidzot ir jāpiemin sociālā bloka trešā sastāvdaļa, ko mums deklarē un piedāvā, - priekšlaicīga zemnieku aiziešana pensijā 50 gadu vecumā, līdz pat pensionēšanās vecumam saņemot kompensāciju par neiegūtajiem ienākumiem, ja viņi lauksaimniecības sfērā ir nostrādājuši vismaz 10 gadus. Šis ir sociālais bloks.

Trešais bloks. Vissāpīgākais jautājums mums ir ražošanas kvotas. Tas ir visbūtiskākais trieciens. Mēs varētu būt par to visvairāk neapmierināti. Kā zināms, pēc esošās informācijas, ražošanas kvota ir lielums, kas aptver produkcijas realizāciju valsts iekšējā tirgū, citu Eiropas Savienības valstu iekšējā tirgū un subsidēto eksportu ārpus Eiropas Savienības. Es tā saprotu, ka nesubsidēts eksports ārpus Eiropas Savienības ietvariem neietilpst minētās ražošanas kvotas ietvaros.

Kā jūs zināt, 1,2 miljoni tonnu piena un piena produktu gadā - tāda ir mūsu prasītā kvota. Eiropas Savienība piedāvā mums krietni mazāku kvotu, tādu, kas ir mazāka pat par mūsu šobrīd ražoto dauzumu - 846 000 tonnu piena un piena produktu. (Šajā sakarā gan jāatzīmē, ka kādreiz, 1990.gadā, mēs saražojām 2 miljonus tonnu piena un piena produktu.)

Šī lieta ir ļoti sāpīga, jo tā ir saistīta arī ar iespējamiem neiegūstamajiem ienākumiem, ieskaitot arī tā saucamās piena naudas nesaņemšanu (it sevišķi - neliela govju skaita turētāju fermās).

Nākamais nepatīkamais moments, kurš ir vēl vairāk diskutējams, ir nepietiekamā kvota cukura ražošanai. Mēs uzskatām, ka teorētiskais cukura patēriņš Latvijā ir 110 000 tonnu gadā, faktiski saražotais daudzums ir apmēram 60 000 tonnu gadā, bet kvota, ko mums piedāvā, ir tikai 52 000 tonnu gadā.

Acīmredzot stratēģija šajā jautājumā būtu tāda: ir jāiet vienā solī ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Kamēr Eiropas Savienības valstis noslēgs savu iekšējo tirgu cukura ražošanā un nelaidīs iekšā importēto lētāko cukuru, tikmēr šādam mehānismam ir jāpielāgojas un jāizmanto šis cenu mehānisms, ieskaitot arī pieprasītās kvotas.

Taču nav izslēgta iespēja, ka pēc gadiem desmit vai piecpadsmit šis tirgus Eiropas Savienībā var atvērties un cukurbiešu ražotāji jeb cukurbiešu audzētāji nokļūs lielākos pasaules konkurences žņaugos. Šis fakts, protams, būtu jāņem vērā, lai zemnieku saimniecības pārdomāti veiktu savas investīcijas cukurbiešu ražošanā un necerētu, ka te pēc gadiem desmit varētu šajā ziņā klāties ļoti “spīdoši”.

Attiecībā uz kartupeļu cietes ražošanas kvotu, protams, mēs varam būt neapmierināti, jo kvota, ko mums piedāvā, ir gandrīz divas reizes mazāka nekā mūsu valstī faktiski saražotais kartupeļu cietes daudzums: 2000.gadā tika saražotas 6600 tonnas kartupeļu cietes, bet kvota, ko mums piedāvā, ir tikai 3400 tonnas. Protams, nevar kvotu balstīt uz 2001.gadu - neražīgo un kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem neraksturīgo gadu.

Es gribētu teikt, ka patlaban nav īstas skaidrības, bet droši vien marta beigās būs skaidrība par visām šīm niansēm - kādas būs īstās kvotas, apjomi un nosacījumi. Un mums jābūt šajā ziņā ļoti uzmanīgiem un jāizskata arī alternatīvie varianti mūsu ražošanas potenciāla uzturēšanai blakus piensaimniecībai, cukurbiešu audzēšanai un, kā šeit jau tika minēts, arī kartupeļu audzēšanai cietes iegūšanai. Es domāju, ka ļoti liela uzmanība jāpievērš citiem produkcijas veidiem - gaļas ražošanai, it sevišķi cūkgaļas ražošanai, un tādām nepārtikas lietām jeb kultūrām, kuru ražošana var vispār iziet ārpus ražošanas kvotām. Tas ir rapsis degvielas ražošanai un lini vai arī vēl kaut kāda cita veida produkcija, kuras ražošana iet ārpus ražošanas kvotām.

Tālāk jārisina arī neskaidrais jautājums par to, kādā veidā tiks mums normēts - vai netiks normēts - tas produkcijas apjoms, ko mēs taisāmies no Latvijas eksportēt ārpus Eiropas Savienības autonomi, bez Eiropas Savienības eksporta subsīdiju atbalsta. Mēs visi labi zinām, ka Eiropas Savienības valstīm ir subsidēts eksports. Eksportam šo atbalstu pakāpeniski samazinās. Bet, ja mēs varam eksportēt bez eksporta subsīdijām, kur paliek iespējamā ražošanas kvota?

Es gribētu pievērst jūsu uzmanību arī tādam momentam, ka Eiropas Komisijas dokumentā par šo mūsu taktiku un stratēģiju teikts: “Jaunākie aprēķini galvenajās preču grupās parāda, ka kandidātvalstīm līdz 2006.gadam vajadzētu palielināt graudaugu, eļļas augu un cūkgaļas ražošanu.”

Šie ir ļoti nozīmīgi formulējumi, kas, protams, mūsu stratēģijā un saimniekošanā jāņem vērā.

Šobrīd acīmredzot nav svarīgāka uzdevuma kā iztaisīt kopsavilkuma aprēķinu jeb bilanci - kādi būs ieguvumi un zaudējumi. Mūsu uzskats ir tāds, ka, iestājoties Eiropas Savienībā un korekti un neatlaidīgi veicot sarunas un diskutējot par atsevišķām kvotām, ieguvumu noteikti būs vairāk nekā zaudējumu.

Pirmkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs tomēr iegūtu viņu tirgu - plašāku tirgu, kas šobrīd lielā mērā ir mums slēgts.

Otrkārt, mūsu ieguvums būtu arī tas, ka viņu liekā produkcija, kas ir subsidēta, nenonāktu vairs Latvijas iekšējā tirgū, bet viņiem būtu jācenšas to eksportēt ārpus Eiropas Savienības dalībvalstu loka, izmantojot eksporta subsīdijas un tamlīdzīgus atbalsta pasākumus.

Treškārt, lauksaimnieki iegūtu lielāku atbalstu, piemēram, kompensācijas maksājumu, subsīdiju veidā. Tur ir vesela šādu pasākumu buķete, kā jau iepriekš tika minēts.

Ceturtkārt, līdz ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā varētu paaugstināties lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas. Protams, šāds fakts ir nūja ar diviem galiem. Tas var izraisīt cenu paaugstināšanos veikalos un tātad var ietekmēt iedzīvotāju patēriņu. Protams, te ir nepieciešamas papildu investīcijas, it sevišķi lopkopības nozarēs, lai mēs varētu ar savu produkciju mierīgi, bez aizrādījumiem konkurēt.

Neapšaubāmi skaidrs ir tas, ka jāveido korekta Latvijas ekonomisko ieguvumu un zaudējumu bilance. No vienas puses, it kā nelabvēlīgāki nosacījumi būtu lauku saimniecībām, komerciālām lauku saimniecībām jeb lielražotājiem, kā arī pārstrādes uzņēmumiem. Savukārt iespējamos ieguvumus es atļaušos šeit nosaukt tīri bilancveidīgi - tikai kādos 8 punktos. Pirmie četri punkti konspektīvi apkopos jau teikto.

Pirmais punkts. Tātad 25% - tiešie maksājumi, sākot ar pirmo gadu. Speciālisti no Zemkopības ministrijas mums saka, ka, tā teikt, tur apakšā būšot kādi 30 maksājumu veidi (attiecībā uz liellopu gaļas ražošanu vien - kādi seši veidi).

Otrais punkts jeb otrā pozīcija. Īpašie maksājumi mazajām saimniecībām (sākot no 0,3 hektāriem). Pagaidām nav strikti noteikts tas mehānisms, kā šos maksājumus saņemt.

Trešais punkts šajā bilancē būtu reģionālie maksājumi (to skaitā - saimniecību modernizācijai un jaunu nodarbinātības vietu radīšanai ārpus lauksaimnieciskās ražošanas), ja Latvija tiek uztverta kā reģions, kurā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir pazems. Tātad: kāda būtu iespējamā absolūtā summa attiecībā uz šo trešo pozīciju?

Ceturtā pozīcija. Eiropas Komisija paredz palielināt savu finansējuma daļu strukturālajam atbalstam līdz 80% no kopējās projekta vērtības (pašreizējais līdzfinansējums - 50% apmērā.

Piektā pozīcija ir SAPARD. Kā zināms, SAPARD šobrīd nāk izpalīgos ar 13,45 miljoniem latu gadā. Tas notiek četrus gadus. Tātad: vai tie līdzekļi, kas ir saistīti ar SAPARD, un SAPARD finansējumam sekojošie līdzekļi šajā gultnē, - vai tie var kompensēt konkurences izkropļojumus? (Tos 25%, šo ierobežojumu tiešajiem maksājumiem, es jau minēju pirmajā punktā.)

Sestā pozīcija. Tā ir atkarīga no mums. Mums acīmredzot ir jādomā par to, kā nodrošināt vienotu lauksaimniecības tirgus funkcionēšanu ar citu ekonomisko sviru palīdzību. Ja mums dod tikai 25%, tad mēs varam izskatīt iespēju ierosināt pārejas perioda izmantošanu, kura laikā tirdzniecība starp šīm valstīm un pārējo Eiropas Savienību vēl nekļūs absolūti brīva. Tādi gadījumi jau ir bijuši, un Portugāli un Spāniju var minēt kā piemērus. Līdz brīdim, kad notiks atbalsta līmeņu izlīdzināšana un jauno dalībvalstu zemniekiem sniegtais atbalsts kļūs vienāds ar to atbalsta līmeni, kāds ir zemniekiem Eiropas Savienības pašreizējās dalībvalstīs, nav pieļaujama pilnīga robežu atvēršana.

Var šajā sakarā izskatīt vēl arī otru apakšiespēju. Vieni produkciju realizē iekšējā tirgū, turklāt - svaigāku produkciju, mazāk sterilizētu un mazāk pasterizētu. Otra daļa - pārdošanai visā Eiropas Savienībā. Protams, tas tiek darīts, pastāvot atbilstošam kontroles mehānismam.

Septītā pozīcija. Jānodrošina iespēja Eiropas Savienības tiešajiem maksājumiem pielietot esošās nacionālās subsīdijas. Šobrīd šī summa ir 24,1 miljons latu. Atļauts šīs nacionālās subsīdijas saglabāt pārredzamā nākotnē, lai sabalansētu, tā teikt, neieguvumus sakarā ar tiešajiem maksājumiem. Tātad ir nepieciešami ļoti skrupulozi aprēķini, un tikai tad varam spriest par patieso stāvokli un lemt par citām aktivitātēm, un pieņemt dažādas rezolūcijas, un tamlīdzīgi. Jābūt arī skrupulozam bilancveidīgam aprēķinam.

Vēl nav zināma Eiropas Komisijas oficiālā nostāja, šis ir tikai viens no variantiem, bet visādā ziņā, tā vai citādi, acīmredzot tiks šiem jautājumiem pielikts punkts šeit marta beigās un arī attiecīgajā sammitā jūnijā.

Es gribētu beigās pateikt šajā sakarībā dažus praktiskās procedūras jautājumus, lai mēs, lauksaimnieku bloks, justos drusku drošāk.

Es iesaku sekojošo.

Pirmkārt, iesaku izveidot augsta līmeņa pastāvīgi darbojošos komisiju, kas visa šā gada laikā lemtu par šo jautājumu praktisko risināšanu nacionālo interešu aizstāvēšanai. (Nepietiek ar esošo kārtību, kādā tas notiek Ārlietu ministrijas un Zemkopības ministrijas izpildījumā. Var iznākt tāpat kā ar iestāšanās sarunu sadaļu “Brīva kapitāla kustība”.)

Par komisijas vadītāju jāpilnvaro tāda amatpersona kā Ministru prezidents, ne zemāka. Komisijas sastāvā jau no pirmās darba dienas iekļaujami papildus valsts institūciju darbiniekiem - arī esošo lauksaimniecības organizāciju pārstāvji un divi trīs Saeimas deputāti. Tādējādi būtu pielabojama esošā prakse, ka Zemkopības ministrija kopā ar Ārlietu ministriju un iestāšanās sarunu delegāciju tikai saskaņo izstrādātos priekšlikumus ar lauksaimniecības organizācijām pirms apstiprināšanas valdībā. Šobrīd un šajā pusgadā valstij nav svarīgāka jautājuma kā šis. (Pārējās lietas ir vienkārši “iesaldējamas”. Tās ir pakārtotas šim jautājumam. Otrreiz tādas iespējas vairs nebūs. Tas skar valsts iedzīvotāju lielas daļas ekonomiskās un sociālās intereses. Ar lauksaimniecību un laukiem ir saistīti apmēram 400 tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju. Lauksaimniecības produkciju apstrādājošā rūpniecība dod vienu trešdaļu no rūpniecībā iegūtās jaunās vērtības. Ar to nodarbojas būtiska daļa tirdzniecības un transporta uzņēmumu, kā arī plašs citu pakalpojumu tīkls. Tas skar tautsaimniecības un sociālā kompleksa attīstības perspektīvas nākamajiem 15-20 gadiem. Otrreiz pie šā jautājuma atgriezties mēs vairs nevarēsim.

Nozīmības un iespējamo sociālo seku ziņā sadaļa “Lauksaimniecība” nav salīdzināma ne ar vienu no jau noslēgtajām iestāšanās sarunu sadaļām. Arī Eiropas Savienības kopbudžetā lauksaimniecības budžeta īpatsvars ir ļoti ievērojams - 53%.

Domāju, ka šāda pieeja palīdzētu rast lielāku skaidrību, kā aizstāvēt Latvijas nacionālo pozīciju. Vienlaikus mūsu valsts augstākajām amatpersonām jāatrod domubiedri citās kandidātvalstīs un jāveido vienota platforma darbībai. Kā zināms, pēc piecām dienām tiksies Čehijas, Slovākijas, Polijas un Ungārijas premjerministri, lai izstrādātu kopēju nostādni iestāšanās sarunām un parakstītu kopēju paktu šajā lietā.

Otrkārt, attiecībā uz praktiskās procedūras jautājumiem ir sekojošs ierosinājums. Jautājums ir par to, kā šajā procesā iesaistīt “mazjaudas” jeb nelielo saimniecību intereses. Acīmredzot šobrīd nav citas izejas kā “mazjaudas” saimniecību intereses paust ar Latvijas Zemnieku federācijas starpniecību (jo tik īsā laikā izveidot attiecīgu sabiedrisko organizāciju nebūs iespējams). Un vēlams, lai būtu arī produktīva pagastu un rajonu pašvaldību līdzdalība. Šis ir ļoti jutīgs jautājums. Komerciālo lauku saimniecību un “mazjaudas” lauku saimniecību interesēm sarunās ar Eiropas Savienību jābūt noteikti pārstāvētām un sabalansētām ar citu lauku saimniecību interesēm. Lai neiznāktu tā, kā, piemēram, viens no Zemkopības ministrijas esošajiem padomniekiem, diskutējot par “vienas govs” saimniecībām, saka - laukos turēt vienu govi ir tas pats, kas pilsētniekam turēt vienu suni, jo gan viens, gan otrs tiek apmīļots un lolots, bet to saimnieks no šīs nodarbošanās izdzīvot nevar. Taču arī no vienas govs ir 45 latu ieņēmums mēnesī! Piebildīsim, ka, pēc lauksaimniecības pēdējās skaitīšanas datiem, Latvijā ir 73 000 iedzīvotāju saimniecību, kuras tur slaucamas govis, un vienā saimniecībā vidēji ir diemžēl tikai 2,3 govis. Tātad šī ir ļoti liela problēma, vēsturiska problēma, nepatīkama problēma, bet pakāpeniski no tās mums jāizkūņojas, turklāt jāizkūņojas bez lielas sociālas spriedzes.

Trešais praktiskais jautājums. Rēķini par finansiālajiem ieguvumiem un mīnusiem jāveic speciāli izveidotai darba grupai (iepriekš, pirmajā punktā, nosaucu šīs komisijas sastāvu). Aprēķini veicami kompleksi, vispusīgi un atklāti, kā arī jābūt salīdzinājumam ar Lietuvu un Igauniju. Būs aprēķiniem pirmais variants, būs arī otrais variants, bet bilancveidīgs aprēķins ir absolūti nepieciešams.

Un visbeidzamais praktiskais jautājums. Konkursa kārtībā izdarāms valsts pasūtījums, lai izpētītu atsevišķu (pasvītroju!) lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas pilnu pašizmaksu Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, faktisko un normatīvo, kā arī produkcijas realizācijas nosacījumus, lai varētu spriest par mūsu lauksaimnieku konkurētspēju. Tas nepieciešams, lai varētu plānot un pamatot vēlamās ražošanas kvotas Latvijai.

Šobrīd šādi pētījumi diemžēl nav veikti, tādēļ diskusijās ir daudz vispārīgā.

Ja Saeima pieņems šo lēmumu, tad, atsaucoties uz to, mūsu valsts amatpersonām un pārstāvjiem, kas būs Briselē, būs lielāks pamats runāt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses sarunās ar Eiropas Savienības institūcijām.

Nobeigumā es gribu izteikt pateicību tiem deputātiem, kas līdz ar mums rosināja un atbalstīja šīs ārkārtas sēdes sasaukšanu.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Paldies par uzmanību.

Debatēs pirmajam vārds Atim Slakterim - zemkopības ministram.

 

 

 

A.Slakteris (zemkopības ministrs).

Kā teica Cicerons, labs ir tas, kas ir godīgs. Politiskā situācija ir tāda, ka rudenī ir vēlēšanas - un draugu lauksaimniekiem, zemniekiem, lauku cilvēkiem būs arvien vairāk. Būs vilki, kas ieģērbsies jēru ādās. Taču tanī pašā laikā paliek praktiskie darbi, kas ir darāmi.

Zemkopības ministrija ir spējusi sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi skarbās diskusijās, debatēs izveidot pamatotu, izanalizētu oficiālo pozīciju sarunām ar Eiropas Savienību. Tā ir apstiprināta valdībā un iesniegta Eiropas Savienībā. Pašlaik Eiropas Savienība gatavo savu pozīciju. Tas ir tikai normāli. Taču arī Eiropas Savienības lielajās valstīs - Francijā un Vācijā - šogad ir gaidāmas vēlēšanas. Un piedāvātais dokuments lielā mērā atspoguļo vēlmi izdabāt viņu vēlētājam, ne Latvijas.

Taču jāatzīst, ka piedāvātajā dokumentā konkrētu skaitļu ir daudz, kopumā tuvu pie 100 lappusēm, - Zemkopības ministrija ir parēķinājusi pesimistiskos, optimistiskos, optimālos scenārijus. Pastāvot tādai pozīcijai, kādu iesniedzām, vai tādai, kādu vēlētos redzēt pašreizējā Eiropas Komisija, un pat pastāvot vissliktākajam variantam - ja šodien ieviestu tos mehānismus, ko piedāvā Eiropas Savienība, un Latvija necīnītos ne par vienu punktu -, atbalsts laukiem un lauksaimniekiem pieaugtu būtiski. Tiešajos maksājumos tas izskatītos konkrēti šādi: šodien tiešie maksājumi lauksaimniekiem ir 9,2 miljoni latu, un pēc tās formulas, kurā ir tie 25%, būtu 13 miljoni ar pusīti. Taču problēma ir tā, ka Zemkopības ministrija un ministrs Atis Slakteris nevar piekrist tādam principam un nevar paskaidrot lauksaimniekiem, kā desmit gadu garā nākotnē varēs darboties un vienlīdzīgi konkurēt ar pārējo, veco, dalībvalstu zemniekiem Latvijas zemnieki, ja viņiem atbalsts būs tikai ceturtā daļa jeb četrreiz mazāks.

Tāpēc tāda pieeja, ka atbalsts varētu būt nevienlīdzīgs, nav pieņemama, un es to nekad neatbalstīšu.

Taču laiki ir mainījušies. 1939.gadā tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts: pasaules lielvaras izlēma Latvijas likteni, ar mums nekonsultējoties, un pārējās varas, klusu ciešot, to pieņēma. Taču tagad ir citi laiki. Ar mums runā tās pašas lielvaras, mēs esam vieni no sarunu partneriem. Mums daudz kas pienākas, un mēs pratīsim to paprasīt tā, kā iestāšanās sarunu sadaļā “Zivsaimniecība” prasām attiecībā uz Rīgas jūras līci, un beigu beigās mēs to arī panāksim!

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs.

 

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Radioklausītāji!

Nē, Kalniņa kungs! Nē, nē un vēlreiz nē! Mums sarunu ātrums nekad nav bijis noteicošais faktors. Sarunās līdz šim vienmēr Latvijas delegācija, kurā ir visu ministriju pārstāvji, ir vadījusies pēc sarunu kvalitātes visās šinīs 23 slēgtajās sadaļās. Un pats būtiskākais, vienīgais un izšķirošais faktors ir bijis šāds - vislabākie noteikumi Latvijas iedzīvotājiem pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet par to drusku vēlāk.

Tātad iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, premjerministra Andra Bērziņa, mana vai Ārlietu ministrijas ideja. Par to nobalsoja Latvijas pilsoņu ievēlēta Saeima, un mūsu vienīgā iespēja un vienīgais uzdevums ir pildīt šo Saeimas, tātad Latvijas pilsoņu, izvirzīto uzdevumu.

Attiecībā uz Eiropas Savienību jāteic, ka es kā ārlietu ministrs uzskatu, ka mūsu uzdevums ir iestāties Eiropas Savienībā un Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības valstij - tā ir pamatnacionālā interese, kas vieno visus mūs. Tā ir labklājība un drošība Latvijai. Kā es jau teicu, mums ir jāiestājas kopumā uz vislabvēlīgākajiem noteikumiem. Šinī sakarā sarunu veicēji smagi strādā, lai Latvijas iedzīvotājiem šie noteikumi būtu maksimāli izdevīgi.

Otrkārt. Konsultācijas ar sociālajiem partneriem. Atkal jāteic - nē, Kalniņa kungs! Es nevaru piekrist jūsu sacītajam, ka nenotiekot konsultācijas ar sociālajiem partneriem. Mans kolēģis Slaktera kungs jau nupat par to runāja. Konsultācijas notiek, un tās ir pirmām kārtām Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē. Starp citu, arī šodien Slaktera kungs un Ķestera kungs tikās ar šo padomi, runāja ļoti konstruktīvi. Un viņi, starp citu, pašreizējo situāciju uztver ļoti reālistiski un ļoti konstruktīvi.

Nākamais. Ir ne tikai konsultācijas. Kā jūs zināt, jebkura no šīm iestāšanās sarunu sadaļām, kas jau ir slēgta vai kas vēl tiks slēgta, tiek apstiprināta Saeimas Eiropas lietu komisijā, kur ir gan pozīcija, gan opozīcija. Visi jūs tur esat pārstāvēti. Un es esmu ļoti pateicīgs un vēlreiz gribu pateikt paldies visiem, gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem, kas strādā Eiropas lietu komisijā, jo sadarbība ar Eiropas lietu komisiju ir ļoti konstruktīva.

Nākamais, kas liecina par to, ka mēs tiešām esam daudz ko panākuši šinīs sarunu sadaļās. Es nosaukšu tikai divus piemērus. Pirmais piemērs ir zivsaimniecība. Latvijas zvejnieki zvejos Rīgas līcī tāpat kā līdz šim, un citi tur nebrauks un nezvejos, jo ir runa par ekosistēmas saglabāšanu. Tās bija ļoti grūtas sarunas. Tie, kas patiesi interesējas par Eiropas Savienību un par noteikumiem un tradīcijām, kādas ir tur, zina - ne tikai var iedomāties -, cik grūtas bija sarunas šinī jutīgajā - ne tikai mums, bet arī eiropiešiem jutīgajā - jautājumā (atcerieties visus strīdus par zveju jūrā, kādi ir bijuši dažādām pašreizējām Eiropas Savienības valstīm!).

Otrais piemērs ir vides aizsardzība. Pateicoties rūpīgam darbam, mums ir šajā ziņā piešķirts vairāk pārejas periodu nekā mūsu kaimiņiem. Atkal jāuzsver - es absolūti nelepojos ar pārejas periodiem, bet pārejas periodi ir neizbēgama vajadzība, lai mūsu cilvēki, mūsu biznesa cilvēki varētu konkurēt Eiropā ar savu preci. Pretējā gadījumā izmaksas izrādītos pārāk augstas. Cīnoties pret šīm pārāk augstajām izmaksām, mēs bijām spiesti prasīt pārejas periodus un cīnīties par tiem. Mēs panācām, ka tos mums piešķīra. Tikai vienai valstij - lielajai Polijai, kurā ir citi, pavisam savādāki apstākļi, - ir par vienu pārejas periodu vairāk.

Tagad par brīvo kapitāla kustību jeb par zemes pārdošanu. Jā, tas ir diezgan būtisks jautājums, bet ne tā, kā to redz opozīcija. Saeima 1996.gadā pieņēma grozījumus likumā, tur strikti tika noteikta pašreizējā kārtība. Tieši tādēļ arī sarunās delegācija balstījās uz pastāvošo likumdošanu. Es pasvītroju vēlreiz: viņi neko neizdomāja, neuzspieda. Tā nebija Ārlietu ministrijas vai valdības iniciatīva! Ir likumdevēju lēmums, ko pieņēma Saeimā. Un šis lēmums mums ir obligāts. Balstoties uz šo lēmumu, mēs veicam sarunas. Man liekas, ka pareizi darījām, man liekas, ka Saeima 1996.gadā pareizi darīja, jo pa šo laiku “izpārdots”, kā jūs to sakāt, ir 2% Latvijas zemes. (No zāles dep. O.Grīgs: “Nav tiesa!”) Mēs redzam - nupat apmēram 2% Latvijas zemes, tā ir tiesa. Tā ir tiesa! Un, ja runājam par Latvijas drošību (par to es nupat diskutēju ar saviem kolēģiem no Tautas partijas), es personīgi uzskatu, ka tad, ja šie procenti būtu nedaudz lielāki, tas mūsu drošībai par sliktu nenāktu. Šo zemi jau nepacels un neaizvedīs prom! Diskusija ir par kaut ko citu, nevis par to, vai ir divi, trīs, pieci vai desmit procenti. Diskusija ir par kaut ko pavisam citu. Tā ir par to, kāds ir mūsu uzdevums laukos. Mūsu uzdevums ir nodrošināt Latvijas zemniekiem izdevīgus zemes pirkšanas nosacījumus, lai mūsu zemnieki, ja grib, var nopirkt šo zemi, nevis kāds cits to nopirktu tikai tādēļ, ka mūsu zemniekiem nav naudas. Un šajā nolūkā Ministru prezidents jau ir izveidojis darba grupu. (Turpretim jūs šodien šeit no šīs tribīnes teicāt, ka to vēl tikai vajagot izdarīt). Ir jau izveidojis darba grupu ar savu rīkojumu! Lūdzu, iesniedziet šos priekšlikumus Ministru prezidenta izveidotajā darba grupā! Ticiet man - , ja kāds no šiem priekšlikumiem būs sakarīgs un vērā ņemams, lai palīdzētu zemniekiem, un ja to varēs izdarīt, tad tas tiks ņemts vērā.

Atcerēsimies vēl dažas lietas! Jūs te piesaucāt Poliju un Čehiju. Problēma jau šinīs valstīs ir tādēļ, ka blakus ir Vācija - bagātā Vācija. Tur ir iespējams, pārbraukušam robežu, nopirkt zemi, dzīvot tur un braukt pāri robežai uz otru pusi. Latvijai tādas situācijas nav. Vai tas mums patīk vai nepatīk. Nebrauks šurp Baltkrievijas iedzīvotāji, lai izpirktu mūsu zemi. Tas ir skaidrs. Igaunijā šādu ierobežojumu nav.

Tagad es gribētu vērsties pie sociāldemokrātiem. No Lietuvas sociāldemokrātiem pamācieties! Ir lieli panākumi Lietuvas sociāldemokrātiem. Viņu valdība nesen ir ierosinājusi un parlaments ir šobrīd jau pieņēmis pirmajā lasījumā attiecīgus grozījumus konstitucionālajā likumā. Viņi, jūsu partijas brāļi un māsas, runā par to, ka ir jāatver zemes tirgus. Tāda ir Lietuvas valdības pozīcija, tāda ir Brazauska pozīcija. Un man liekas, ka šāda pozīcija ir pilnīgi pareiza, jo īstenībā tā veicina Lietuvas drošību (Latvijas gadījumā - Latvijas drošību).

Gribu atgādināt vēl divas ļoti nopietnas lietas, kas jau te tika pieminētas, bet kas varbūt netika pietiekami nopietni akcentētas. Mums ir savas saistības ar Pasaules tirdzniecības organizāciju. Un vēl būtiskāk ir tas, ka ir investīciju aizsardzības līgumi. Ja mēs šobrīd tiešām mainītu kaut ko šajā likumdošanā, mums būtu jāsāk sarunas par visu šo līgumu izmaiņām. Tas praktiski ir absurds! Latvija pierādītu sevi kā neuzticamu partneri. Kāpēc mēs neuzticamies kādai bankai vai kādai firmai vai neuzticamies savam kaimiņam? Tāpēc, ka viņš maina savu viedokli. Ja jau Latvija 1996.gadā pieņēma šādu lēmumu un ja šis lēmums nav šajos gados apdraudējis Latvijas nacionālās intereses - šī zeme nav izpirkta - , tad šobrīd mainīt šo lēmumu tikai tādēļ, ka tuvojas vēlēšanas, tikai tādēļ, ka ir iedomātas bailes, ir pilnīgi nepamatoti. Pilnīgi nepamatoti!

Tālāk. Par ko mēs īstenībā šodien runājam? Gribētos tomēr to noskaidrot, kad jau divi runātāji ir runājuši un es jau esmu krietnu laiku pavadījis šeit tribīnē. Par ko mēs diskutējam? Īstenībā mēs diskutējam par Eiropas Komisijas priekšlikumiem dalībvalstīm. Un, godīgi sakot, diskusijās par šiem priekšlikumiem viedokļi ir divējādi. No vienas puses, mēs - kandidātvalstis - uzskatām, ka šie noteikumi ir negodīgi, jo tie nav vienādi, tie nav līdzvērtīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm. Jā, pareizi. Tam var piekrist.

No otras puses, ir valstis, kuras uzskata, ka vienkārši nevajag dot neko šajos tiešajos maksājumos - ka vajag atbalstīt attīstību, nevis dot šos tiešos maksājumus kandidātvalstīm, jo tas ir pārāk dārgi un tas var apdraudēt dalībvalstu zemniekus.

Un ir vēl viena valstu kategorija (tajā ziņā es piekrītu Kalniņa kungam) - valstis, kas uzskata, ka vajag reformēt to politiku kopumā. Jo tas tiešām ir absurds, no vienas puses. Tas ir skaidrs! Par to runāja arī Vācijas ārlietu ministrs Fišera kungs šeit, Latvijā, - 2% no kopējā Eiropas Savienības budžeta tiek tērēti izglītībai, apmēram 50% lauksaimniecībai. Nu salīdziniet šos skaitļus!

Bez tam var ilgi strīdēties arī jautājumā par to, ka ASV tehnoloģiju jomā ir priekšā Eiropai, un domāt par to, kas ir jāizdara, lai mēs varētu būt bruņojuma ziņā līdzīgi, piemēram, kopā ar Ameriku cīnoties pret terorismu. Jo mēs esam Eiropas daļa un būsim Eiropas Savienības daļa arī kā NATO valstis. Bet nekas jau nebūs, ja šī nauda, lielā Eiropas nauda netiks mērķtiecīgi tērēta attīstībai. Tā ir eiropiešu problēma. Tā kļūs par mūsu problēmu tad, kad mēs referendumā nobalsosim “par” un iestāsimies. Atkārtošu vēlreiz (es to vienmēr esmu teicis, arī no šīs tribīnes, bet nu es gribu vēlreiz uzsvērt to) - jā, es tiešām uzskatu, ka mēs varam pabeigt šīs sarunas, varam tās pabeigt ar godu, varam tās pabeigt, aizstāvot savas pozīcijas, līdz šā gada beigām un varam iestāties Eiropas Savienībā, ja Eiropas Savienība būs tam gatava. Daudzi pētniecības institūti, kā arī atsevišķi politiķi neizsakās tik precīzi, kā to pateica Eiropas Komisija: 2004.gada 1.janvāris. Viņi saka: “ap 2004.gadu”. Nu, tā nu gluži vis nesaka, ka tas varētu būt 2005.gadā, bet izskan tādas “baumas” (pēdiņās), tādas norādes uz to, ka zināmu apstākļu dēļ varētu arī atlikt šo paplašināšanos. Tieši tāpēc mums pašiem ir ļoti daudz jāstrādā, lai paplašināšanās notiktu, lai vismaz mēs nebūtu kavējošais faktors. Panākt sarunās var tikai to, ko var panākt. Starp citu, te tika minēts, ka tiekas Višegradas valstu vadītāji un ārlietu ministri un diskutē. Tieši tāpat tas notiek Latvijā. Aizvakar es pārrunāju šo jautājumu ar Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministriem. Mēs vienojāmies, ka tiksies premjerministri, bet pirms tam - zemkopības ministri. Tādējādi par šo jautājumu diskutēsim un mēģināsim panākt pēc iespējas līdzīgu pozīciju visos jautājumos, it sevišķi par tiem procentiem tiešajos maksājumos. Taču ir viena lieta, kurā mums būs grūti to panākt, - tās ir kvotas. Un šajā sakarā es gribu akcentēt to, ko jau teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, atgriežoties no Amerikas Savienotajām Valstīm, - ka tieši kvotas ir pati lielākā problēma. Mums ir jācīnās, un mēs cīnīsimies par kvotu palielināšanu, lai tādā veidā veicinātu mūsu ražošanu. Par to mums tiešām ir jācīnās. Tā ir tā joma, kurā ir jādara viss iespējamais, tāpat kā arī citās jomās. Ticiet man, - tā kā esmu liberālas partijas pārstāvis, man visvairāk nepatīk... es visvairāk, varētu pat teikt, neciešu nekāda veida speciālu diskrimināciju. Ja vienām valstīm maksā vairāk nekā otrām, bet visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, tad tā ir zināma veida diskriminācija. Bet mēs stājamies iekšā un noteikumus nosaka dalībvalstis. Un pēc tam mums visiem kopā būs jāizvērtē - “par” vai "pret".

Īstenībā diskusija ir vajadzīga par diviem jautājumiem jeb par divām pozīcijām. Pirmā pozīcija - mēs iestājamies Eiropas Savienībā. Šinī sakarā tiek ļoti daudz runāts par to, ko tas mums dos. Arī šodien Slaktera kungs mēģināja uzzīmēt to ainu, kāda būs tad, ja mēs iestāsimies, pastāvot tiem noteikumiem, kuri šobrīd tiek apspriesti, bet kuri vēl nav mums izvirzītie noteikumi. Atkārtoju vēlreiz - tie vēl nav mums izvirzītie noteikumi! Varbūt tie būs sliktāki, un var arī būt, ka tie būs labāki. Un tad par tiem mēs jau diskutēsim, runāsim ar Eiropas Savienību - katra valsts atsevišķi. Protams, - turoties kopā. Baltijai vajadzētu turēties kopā.

Par to tiek runāts daudz. Kritiķi parasti saka: “Nē! Tas mums nepatīk. Nav pietiekami daudz. Tas ir par maz. Vajadzētu vairāk. Nē, tas tiešām ir par maz!” Visi grib vairāk. Tas ir pilnīgi loģiski. Taču netiek diskutēts par otru iespēju. Par to, kā būs tad, ja mēs neiestāsimies. Tie, kas kliedz “pret”, nesaka, kas būs, ja mēs neiestāsimies. Pareizāk sakot, - ko mēs tad ne tikai neiegūsim (par to šeit jau runāja mans kolēģis no valdības - Slaktera kungs), bet kas mums tiks atņemts. Tā pati SAPARD nauda. Latviešiem ir tāda īpašība - ja ir kaut kas labs, nekad paldies nevajag teikt, par to nevajag priecāties, to vispār nevajag pieminēt. Tas taču ir pats par sevi saprotams, ja kaut kas ir labs. Ja kaut kas ir slikts, tad gan vajag celt lielu troksni. Varbūt tā arī ir pareiza attieksme. Bet šādā gadījumā mēs zaudēsim to pašu SAPARD naudu. Kaut vai šo te SAPARD naudu, par kuru visi tik daudz ir priecājušies un vēl šobrīd priecājas.

Cienījamie parlamentārieši un arī ārpusparlamentārā opozīcija! (Vēršos arī pie tās, jo pēdējā laikā tā ir paliksi ļoti aktīva un skaļa.) Principā pastāv ticējums, ka cilvēks dara muļķības tad, kad viņš ir iemīlējies. Saka, ka politiķi dara muļķības arī tad, kad tuvojas vēlēšanas. Latvijā šobrīd ir 2002.gads. 2002.gads! Es neticu maģiskiem skaitļiem, lai kā tos arī lasītu, bet zinu, ka šis gads ir izšķirošs Latvijas drošībai un Latvijas nākotnei. Mēs nedrīkstam atļauties darīt nekādas muļķības. Jo visu to partiju programmās, kuru pārstāvji šeit sēž, ir ierakstīts mērķis - Eiropas Savienība. Tātad mums visiem kopā ir jādara viss, lai iekļūtu Eiropas Savienībā. Šajā sakarā es aicinu jūs uz konstruktīvu darbu. Ir premjera izveidotā darba grupa, par ko es jau runāju. Iesniedziet, lūdzu, tur savus priekšlikumus!

Es aicinu gan pozīciju (protams, es ceru, ka šo loģisko priekšlikumu atbalstīs pozīcija - gan “Tēvzemei un Brīvībai”, gan Tautas partija, gan cienījamais “Latvijas ceļš”, mani kolēģi), bet arī opozīciju balsot pret šo dokumentu, kas ir iesniegts, un reāli strādāt tur, kur ir jāstrādā, lai sasniegtu Latvijas laukiem vislabāko rezultātu.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Māris Sprindžuks.

 

M.Sprindžuks (Tautas partijas frakcija).

Jau no Bībeles laikiem vieglāk ir mest akmeņus nekā uzņemties atbildību. Un tādēļ es vairāk gribētu runāt par atbildību arī šajos lauksaimniecības un lauku jautājumos, un īpaši es skatos uz opozīcijas pusi, jo ir tik viegli vārdos kaut ko pateikt, bet cik grūti ir būt atbildīgiem darbos!

Es šobrīd minēšu tos pašus skaitļus, ko minēja Kalniņa kungs, vienīgi tie secinājumi man būs atšķirīgi.

Latvijas laukos dzīvo 30% Latvijas iedzīvotāju, kuri ir sabiedrības trūcīgākā daļa. Puse no šiem cilvēkiem strādā lauksaimniecībā, bet saražo tikai 4,1% no kopprodukta. Savukārt pārtikas ražošana kopā ar mežrūpniecību veido 55% no visas rūpniecības Latvijā. Tas parāda, ko var dot pievienotā vērtība.

Līdz ar to ir jautājums: kur ir iespējas - vai pamatražošanā vai vērtības pievienošanā? Sabiedrībai un Latvijai šobrīd ir jāizvēlas, vai turpināt mānīt trešo daļu Latvijas iedzīvotāju, kā to dara sociāldemokrāti, mēģinot viņiem iestāstīt, ka lauksaimniecība spēs nodrošināt visiem laukos pienācīgus ienākumus, vai arī uzņemties atbildību, lai mainītu iesīkstējušās sīkražošanas tradīcijas un orientētu lauku ļaudis uz lauku vides apsaimniekošanu sabiedrībai vēlamā virzienā un uz vērtības pievienošanu tradicionāli esošajiem resursiem un produktiem.

Kā to panākt? Dažādājot lauku ekonomiku, attīstot infrastruktūru, paplašinot pakalpojumus, attīstot tūrismu un amatniecību. Sekmējot dabas resursu - mežu, ūdeņu, zemes - nonākšanu pie saimnieka. Jo tieši saimnieks rada vērtību, rada sakārtotu vidi, un arī vide ir prece, ko sabiedrība vērtē. Ne tikai aizsargājot vidi, bet arī nodrošinot piekļūšanu tai. Atjaunojot ciematus, piedāvājot lauku viensētas, guļbūves, pilis un muižas kā preci. Sakopjot ainavu un audzinot sabiedrību mīlēt dabu.

Jā, arī lauksaimniecībai būs nozīmīga vieta laukos, bet - tikai efektīvai un konkurētspējīgai. Tādai, kas būs orientēta uz tirgu un resursu efektīvu izmantošanu, nevis uz cilvēku nodarbināšanu neefektīvi un haotiski vadītā saimniecībā. Ja tā, tad kāds ir valsts uzdevums šobrīd? Pirmkārt, radīt priekšnosacījumus lauksaimniecībai, lai tā būtu konkrētspējīga un varētu iekļauties Eiropas tirgū. Un, otrkārt, dot iespējas pārējiem attīstīt uzņēmējdarbību ārpus lauksaimniecības. Starp citu, abas lietas maksā naudu, tāpat kā tilts pār Daugavu, tāpat kā Gaismas pils, tāpat kā NATO. Pilsētām šobrīd ir pienācis laiks maksāt par dzīvotspējīgiem laukiem un sakārtotu vidi, jo pirms gadsimtiem lauki maksāja par to, lai radītu tirgus “plačus”, ielas, ostas, lai radītu Rīgu, Liepāju, Ventspili un Jelgavu.

Un, starp citu, - paradoksāli, bet šis Eiropas Savienības piedāvātais lauku problēmu risinājums ir daudz atbilstošāks un daudz reālāks nekā šobrīd esošais valsts un arī pašvaldību piedāvātais.

Dārgie deputāti! Ja mēs esam tie, kas nosaka valsts attīstību, apstiprina budžetu un var radīt priekšnosacījumus lauku attīstībai, tad mums ir reāli arī pašiem vairāk jāstrādā pie šīm problēmām, nevis, piedodiet, pie izmeklēšanas komisijām, pedofilijas izmeklēšanām un, piedodiet, arī pie nacionālā jautājuma kurināšanas, kur vajag un kur nevajag.

Zemkopības ministrija valdības uzdevumā strādā pie abiem šiem mērķiem - lauksaimniecības un lauku attīstības. Diemžēl ar vienu ministriju, ar vienām 150 centīgām galvām, ir par maz. Tas ir visas valsts uzdevums, visu pašvaldību uzdevums - un ne tikai lauku, bet arī Rīgas, dārgie sociāldemokrāti un PCTVL!

Un tādēļ beidziet mētāt akmeņus un pielieciet arī savu plecu pie kopējās problēmas!

Par lauksaimniecības zemi. Es domāju, ka nevar atbalstīt opozīcijas priekšlikumu - 10 gadus ierobežot ārzemnieku iespējas iegūt Latvijā lauksaimniecības zemi un saimniekot Latvijā. Tautas partija uzskata, ka lauksaimniecības zeme ir nozīmīgs ražošanas resurss un ka vissliktāk ir tad, ja tas netiek izmantots, ja tas nenes vērtību un ja tas nenonāk pie saimnieka. Līdz ar to rodas jautājums: kāds ir mūsu valsts mērķis šobrīd - vai padzīt ārzemniekus, nelaist viņus pie šīs zemes vai, tieši otrādi, prasīt atbildību no tiem, kuri saimnieko uz šā resursa? Šobrīd tiešām valdība ir izveidojusi šo darba grupu, un es domāju, ka mēs nekļūdīsimies savos mērķos un pratīsim arī atrast pareizos instrumentus, lai šos jautājumus risinātu. Taču nav nekas jāaizliedz, nedz arī jāierobežo kāds. Vienkārši ir jādefinē valsts vai sabiedrības intereses attiecībā uz lauksaimniecības zemi kā nozīmīgu resursu.

Paldies par uzmanību

 

Sēdes vadītājs. Edvīns Inkēns.

 

E.Inkēns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es esmu paņēmis Eiropas lietu komisijas dalībnieku sarakstu, un te ir tādi vārdi un uzvārdi kā Egils Baldzēns, Andris Bērziņš no Jaunās partijas, Boriss Cilevičs, Miroslavs Mitrofanovs, Juris Sokolovskis, Igors Solovjovs. Tie ir mani kolēģi Eiropas lietu komisijā, un mēs visi kopā nobalsojām un atbalstījām sarunu grupas radīto pozīciju sarunām par lauksaimniecību. Un tikai pēc tam, kad mēs atbalstījām, arī valdība atbalstīja šo pozīciju, nevis otrādi - valdība atbalstīja un pēc tam mēs. Tātad mums akmeņi jāmet pirmām kārtām pašiem uz sevi. Un nemaldināsim mūsu vēlētājus, konstruktīvā apspriedē Eiropas lietu komisijā balsodami par vienu lietu, bet pēc tam priekšvēlēšanu apstākļos, populisma apstākļos, balsodami par kaut ko pavisam citu!

Taču, ja mēs paskatāmies uz lēmuma projektu, kas ir sagatavots, tad liekas, ka tur nav nekādas pretrunas. Es pilnīgi piekrītu tam, kas ir rakstīts otrajā punktā, jo mēs paši ar savu balsojumu Eiropas lietu komisijā esam sarunu grupai devuši līdzīgu mandātu. Es neredzu sevišķu vajadzību prasīt vēlreiz to, par ko mēs vienreiz esam jau nobalsojuši. Es domāju, ka abi jautājumi, kas ir ietverti šajā lēmuma projektā, ir jāaplūko no viena aspekta: kādu valsti mēs gribam - vai mēs gribam izolētu valsti, tādu, kas mēģina sevi norobežot no pārējās pasaules un kas ir līdzīga savulaik smieklīgajai Albānijai, vai arī gribam atvērtu un konkurētspējīgu valsti, tādu valsti, kurā mēs radītu saviem lauksaimniekiem vienādas konkurences iespējas vienotā Eiropā? Pozīcija un opozīcija, es domāju, ir šajā ziņā vienotas - mēs neredzam iestāšanos Eiropas Savienībā kā pašmērķi, bet tikai kā līdzekli, lai uzlabotu mūsu tautas dzīvi. Šajā ziņā mums nekad nav bijušas nedz komisijā, nedz arī šeit, Saeimā, nekādas pretrunas. Un tāpēc nevajag radīt šādu pretrunu, kur tās nav!

Es, protams, esmu vienisprātis ar prasītājiem, ka pašreizējie saimniekošanas nosacījumi lauksaimniekus spiež pie zemes un ka arī Eiropas Komisijas 30.janvāra piedāvājums nerada viņiem gaidītās perspektīvas. Taču priekšlikumus no Eiropas Savienības dalībvalstīm mēs sagaidīsim tikai martā. Pašreiz, kā jūs redzat, notiek milzīgas diskusijas arī starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm. Šobrīd mums šeit, Saeimā, nav nekāda - nedz formāla, nedz juridiska, nedz arī morāla - pamata sākt par šiem jautājumiem sarunas un pieņemt kaut kādus lēmumus, jo Eiropas Savienībai nav reālas pozīcijas. Protams, 25% apjomā paredzētie tiešie maksājumi mūsu lauksaimniecību neapdraud tik daudz kā ražošanu ierobežojošās kvotas. Arī visi tie cilvēki, kas runāja pirms manis, norādīja, ka tā ir mūsu galvenā rūpe, galvenais jautājums, kura risinājums būs jāpanāk sarunās. Kaut gan mūsu zemnieki saņems pirmajos gados piemaksas par hektāru vai par lopu, kas būs mazākas nekā Eiropas fermeriem, viņi tomēr saņems vairāk nekā pašreiz. Taču pats svarīgākais jautājums - panākt, lai ražošanas apjoms būtu salīdzināms ar pašreizējo ražošanas apjomu un nesamazinātos. Tas ir galvenais sarunu uzdevums, kas mums ir jāpaveic.

Īpatnējs ir pašreizējais neoficiālais Eiropas Komisijas piedāvājums - piedāvātā struktūra patiesībā vairāk ierobežo jau konkurētspējīgās un lielās saimniecības, bet vienlaikus dod necerētu atbalstu mazajām saimniecībām, kam nacionālā budžeta nabadzība neļauj attīstīties. Kā jūs zināt, mums ir ierobežojums attiecībā uz subsīdijām - līmenis, no kura mēs sākam tās maksāt, veikt, teiksim, hektārmaksājumus. Eiropas Savienība pašreiz ir iedevusi tādu kā palīdzību tieši mazajām un tā saucamajām pusrentablajām saimniecībām (un, kā zināt, tādu ārzemnieku saimniecību mums ir daudz), bet mūsu pats svarīgākais politiskais uzdevums ir veidot tādu sistēmu, lai mūsu zemnieki būtu pēc iestāšanās konkurētspējīgi Eiropas Savienībā vai, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā, tad vismaz visos apkārtējos tirgos.

Svarīgi ir saprast, kādas iespējas laukiem piedāvā lauku attīstībai paredzētie (nevis lauksaimniecībai, bet lauku attīstībai paredzētie!) līdzekļi, kuru ir divreiz vairāk nekā tiešajos maksājumos. Var, protams, prasīt: “Maksājiet mums tiešos maksājumus pilnā apmērā!” To var darīt uz lauku attīstības rēķina. Un te nu ir tās “šūpoles”: mums jāizšķiras par to, kas tad īstenībā mūsu lauku un arī lauksaimniecības attīstībai ir svarīgāk. Lauksaimniecības attīstība, ja mēs nesakopjam infrastruktūru un laukus kā tādus, faktiski vienalga ir strupceļš, ja nerada konkurētspējīgu infrastruktūru. Arī tas ir jāņem vērā. Es neesmu pārliecināts, ka hektārmaksājumi (par katru hektāru tā apsaimniekotājam) ir pats labākais variants lauku attīstības veicināšanai. Ja šodien mēs sadalām pa galviņām to “aploksni”, tos līdzekļus, ko Eiropas Savienība mums ir piešķīrusi, tad tie ir 18 lati gadā. Faktiski tas ir sociālais pabalsts, kas protams, kādam ir svarīgs, bet tā nav attīstības nauda. Mēs, protams, savas nacionālās “aploksnes” ietvaros varam šo naudu pārdalīt, bet, ja mēs uz to skatāmies tīri matemātiski, tad sanāk 18 lati.

Sarunās ar Eiropas Savienību mums ir jāizcīna tiesības pašiem izvēlēties visvajadzīgākos lauku attīstības pasākumus. Vai dot kādam zemniekam iespēju ātrāk pensionēties (no 55 gadu vecuma), vai varbūt svarīgāks būtu atbalsts jaunajiem fermeriem? Vai vajadzīgas ir piemaksas par lauksaimniecībai nepiemērotas zemes apstrādi, vai arī vajadzētu vairāk atbalstīt pusnaturālās saimniecības? Vai varbūt paaugstināt samaksu par lauksaimniecības zemes apmežošanu vai arī vairāk maksāt par citiem vides aizsardzības pasākumiem? Šī ir lauksaimniecības politikas perspektīva, kura ir jāapspriež politiskā līmenī, bet pirms mēs to risinām politiskā līmenī, ir svarīgi, lai paši cilvēki, kas dzīvo laukos, lauku cilvēku pārstāvji, fermeru pārstāvji, - lai viņi ir tie, kas mums pasaka priekšā vislabākos risinājumus. Neskriesim pa priekšu ratiem! Ļausim papriekš viņiem pašiem to visu izdiskutēt, atrast vislabāko un sev vēlamo rezultātu! Pašreiz mēs strīdamies par to, kas notiks ar Eiropas Savienības piedāvātajām naudām. Mēs strīdamies par to, kas ir “zīle rokā”. Tie ir tie 25% - tiešie maksājumi. Vai ir “mednis kokā”? Nē, nav “medņa kokā”. Mēs runājam tikai par “zīli rokā”, un zemnieki ir tie, kuriem ir jāizvēlas, vai viņiem šo “zīli” vajag vai ne, ja viņi zina, ka desmit gadu laikā tā izaugs līdz 100% pabalstam.

Vēl svarīgāks un vēl strīdīgāks ir jautājums par brīvo zemes tirgu. Tas jau šodien ir aktuālāks, un tas ir arī pirmais punkts piedāvātajā lēmuma projektā. Saeimai šodien ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu: vai brīvā jeb liberālā zemes tirgus ieviešana bija kļūda ceļā uz Eiropas Savienību vai ne? Un vai sarunu pozīcija brīvās kapitāla kustības jautājumā ir jāpārskata? (Starpsauciens: "Cik tas ir?") Jā, vismaz 23 800 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tādu firmu īpašumā, kuru majoritārie īpašnieki ir ārzemnieki. Faktiski varam teikt, ka tā ir ārzemnieku rokās esoša nauda. Tā zeme ir nepilns procents no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un, kā jūs jau dzirdējāt, apmēram 2% no visas zemes. Tā tas ir šajā brīdī, kad mēs piekto daļu no lauksaimniecībā izmantojamās zemes vispār neizmantojam. Vai par šiem cipariem jeb par ārzemnieku rīcībā esošo zemes daudzumu ir jāuztraucas? Nē! Varētu arī neuztraukties. Taču tendences, kas iezīmējas, kopš mums ir skaidra perspektīva - iestāties Eiropas Savienībā -, ir nopietnas un ar tām nevar nerēķināties. Arvien lielāka ir Eiropas Savienības valstu lauksaimnieku interese par iespējām saimniekot Latvijā. Interesanti, ka viņi to grib, neskatoties uz pabalstu zemo līmeni, kādu ir pašreiz piedāvājusi Eiropas Savienība.

Daudz zemes uzpērk uzpircēju firmas. (Un tur nu Grīga kungam ir taisnība - ne viss, kas nonāk ārzemnieku rokās, uzreiz ir redzams.) Viņi pērk atsevišķus zemes gabalus, apvieno zemes gabalus, jo ārzemju investori prasa lielākas zemes platības. Piemēram, lauksaimnieciski attīstītajā Dānijā pat lielākajiem fermeriem nav vairāk par 200 vai 300 hektāriem zemes, jo zemes vienkārši trūkst. Savukārt Latvijā var izveidot lielākus zemes masīvus, tātad veidot lauksaimniecībā rentablākas saimniecības, lai, tā teikt, īriem ar savu tehniku būtu kur atnākt. Un tas sliktais rezultāts ir tas, ka lauku saimniecību lēno, bet loģisko attīstību traumē uzpircēju firmu tālredzīgā darbība. Savukārt mūsu pašu zemniekiem saimniecību paplašināšanai ir vajadzīgs laiks un kredīti, bet šie uzpircēji daļēji var likt priekšā kāju šim procesam.

Mēs neesam vieni paši uz Eiropas Savienības sliekšņa, tāpēc ir svarīgi salīdzināt sevi ar pārējām kandidātvalstīm. Paskatīsimies, kāda tad ir situācija citās valstīs! Problēma ar brīvo zemes tirgu ir visās valstīs vienāda, bet risinājumi ir dažādi. Es mēģināšu dažus no šiem risinājumiem jums pastāstīt.

Dažas kandidātvalstis ir prasījušas un saņēmušas pārejas periodus attiecībā uz ārzemnieku tiesībām brīvi iegādāties lauku zemi. Čehija panāca septiņus gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz lauksaimniecības un mežu zemes iegādi (izņēmums bija pašnodarbinātās personas šajā nozarē). Tas nozīmē, ka austriešu fermeris tad nevar dzīvot Austrijā un kā muižkungs tikai no Austrijas teritorijas komandēt savus zemniekus, savus kalpus, teiksim, Čehijā. Šo čehiem pieņemamo formulu, ka Eiropas Savienības fermeris var tur iegādāties zemi, bet viņam ir arī tur jādzīvo, ungāri un slovāki grūtās sarunās papildināja ar noteikumu, ka ārzemju fermeris zemi šajās valstīs varēs iegādāties tikai pēc tam, kad jau trīs gadus būs nodzīvojis un nostrādājis tajās.

Izskatās, ka Polija sarunās būs izkaulējusi visilgāko pārejas periodu. Viņa prasīja 20 gadus, bet panāca 12 gadus. Eiropas Komisija piekrita šādam periodam, bet - ar nosacījumu, ka izņēmums būs tie ārzemnieki, kuri zemes trīs līdz septiņus gadus pirms pirkšanas būs nomājuši. Un kompromiss ir apstāklī, ka tajos gados tiek ieskaitīts arī pirmsiestāšanās laiks.

Mūsu kaimiņi, kaut arī slēguši attiecīgās iestāšanās sarunu sadaļas reizē ar mums, arī sāk pārdomāt. Lietuvas Seima deputāti, norādot uz Latvijas pozitīvo pieredzi (kā to jau ārlietu ministra kungs norādīja, Lietuvā pašreiz ir pie varas sociāldemokrāti, kas mūsu pieredzi tomēr uzskata par pozitīvu), pieņēma konstitūcijā grozījumus, kas paredz aizliegumu attiecībā uz zemes pārdošanu ārvalstniekiem, bet tajā pašā laikā vēl atlika lēmumu par pagaidu ierobežojumiem lauksaimniecības zemes pārdošanā.

Igauņu prezidents Rītels īsi pirms ievēlēšanas ieminējās, ka zemes pārdošana būtu jāaptur uz desmit gadiem, bet reālā darbība neseko. Tajā pašā laikā arī Latvijā ir diezgan daudz diskusiju par šo jautājumu. Vai varam savu zemnieku problēmas atrisināt, neļaujot ārzemju pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības zemi? Un vai ir kaut viena valsts, kura ar aizliegumiem ir kaut ko atrisinājusi? Apskatīsimies!

Sāksim atkal ar tuvākajiem kaimiņiem - lietuviešiem. Jāņem vērā tas, ka zemes privatizācija Lietuvā ir virzījusies lēni un atšķirībā no mums Lietuvā ir privatizēta tikai puse no visas zemes. Arī iekšējais zemes tirgus ir vāji attīstīts, un lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir lēta - vidēji 200 dolāri par hektāru. Taču ne zemā cena, ne arī zemes tirgus aizsardzība no ārējiem faktoriem nav veicinājusi konsolidētu modernu saimniecību veidošanos vietējiem zemniekiem. Vidējais viena zemnieka saimniecības lielums ir smieklīgs - 9 hektāri. Patlaban Lietuvā ir 2,3 miljoni hektāru aramzemes, no kuras tikai aptuveni puse tiek apstrādāta, kaut arī lauksaimniecībā strādā 20,8% no iedzīvotājiem. Ir grūti iedomāties sliktākus ekonomiskos rādītājus nekā šie Lietuvas rādītāji. Līdz ar to var secināt, ka zemes tirgus aizsardzība pēdējo 11 gadu laikā nav veicinājusi zemnieku saimniecību konsolidāciju un Lietuvas lauksaimniecības kā nozares attīstību un modernizāciju.

Polijā no 1996.gada ārzemniekiem neļāva bez speciālas atļaujas nopirkt laukos vairāk par 1 hektāru zemes. Kāds ir rezultāts? Pašreiz ir jāprasa atļauja Polijas Iekšlietu ministrijai, lai nopirktu zemi. Un ir viens pamācošs gadījums - holandietis Johaness van de Vestrings pirms trim gadiem paēda vakariņas ar Polijas iekšlietu ministru, un iekšlietu ministrs viņam pateica, ka tikai Polijas pilsonis drīkst pirkt zemi. Holandietis pieņēma Polijas pilsonību, savu saimniecību, kas bija Amsterdamas tuvumā, atstāja dēliem un iegādājās 5000 hektāru zemes Polijā, piekrastes līdzenumā Polijas ziemeļos netālu no ciemata ar īpatnēju nosaukumu - Novoholandija. Tajā novadā, kas tiek uzskatīts par vienu no pašiem labākajiem un auglīgākajiem novadiem Polijā un kur Visla ietek Elblongā, izpārdošanā nonāca pavisam 100 000 hektāru zemes, bet 8 gadu laikā valsts pārdeva mazāk nekā ceturto daļu no šīs zemes, vairāk pircēju nebija. Pircēju skaitā bija arī jau minētais holandietis. Pusi no šīs zemes tagad valsts iznomā Rietumeiropas fermeriem, bet atlikušie 30% ir tukša, neizmantota zeme. Taču, kā jau es teicu, tas ir viens no pašiem auglīgākajiem novadiem Polijā!

Arī Polijā nav sākusies lauksaimniecības modernizācija. Kapitāls neieplūst, bet aizliegums tiek apiets. Un ir interesanti piemēri, kādā veidā Polijā un citās valstīs apiet aizliegumus.

Tā kā Polijā ir jāprasa iekšlietu ministra atļauja, daudzi ārzemnieki atrod vietējo ielikteni, uz kura vārda noformē sev brīvdienu atpūtas vietas un noslēdz līgumu par īpašo nomu.

Ungārijā pastāv aizliegums pārdot zemi ārzemniekiem, bet gar tās rietumu robežu austriešu un vācu fermeri iepērk zemi, slēpjoties Ungārijas pilsoņu vārdu aizsegā. Tur ir apmēram 3000 tādu saimniecību. Kā jau es teicu, tās ir lielākoties gar valsts rietumu robežu.

 

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos.

 

E.Inkēns. Jā.

Es varētu minēt vēl vairākus šādus piemērus. Vai cienījamā Saeima neiedotu man vēl divas minūtes laika papildus?

 

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu. Divas minūtes. Lūdzu!

 

E.Inkēns. Ungārijas valdība ir atzinusi, ka, neskatoties uz aizliegumiem, 3000 saimniecības, kuru kopplatība 18 000 hektāru, pieder ārzemniekiem.

Polija ir pierādījums tam, ka zema zemes cena nebūt neveicina tās apstrādāšanu. Polijas valdība, aizstāvot zemniekus, realizē ārzemniekus atbaidošu politiku. Ir dažādi šķēršļi. Piemēram, lai nopirktu lauku zemi, vajag diplomu lauksaimniecībā, minimālo uzturēšanās laiku un poļu valodas pārzināšanu. Skaidrs, ka ar šādu atļauju kārtošanu tiek no lauksaimniecības atbaidīti ārzemnieki.

Tomēr lauksaimniecība pašā Polijā neattīstās.

Man jāteic, ka ir arī pašā Eiropas Savienībā līdzīgi piemēri, kas rāda, kā mēģina zemi aizsargāt ar neformāliem iepirkšanas aizliegumiem.

Dānijas lauksaimnieki nāk uz Latviju tāpēc, ka Nīderlandes fermeri ar efektīvāku un labāku saimniekošanu izspiež vietējos. Tāpēc Dānijā īpašumtiesības tiek nostiprinātas tikai tiem, kas pastāvīgi dzīvo savā īpašumā.

Galarezultātā secinājums ir pavisam vienkāršs. Nauda biznesā, tāpat kā ūdens upes tecējumā, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem, tik un tā plūst tur, kur ir zemāks - zemākas izmaksas, izdevīgākas investīcijas.

Vienīgā iespēja nodrošināt mūsu zemniekiem līdzvērtīgu konkurenci ir radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Un ne jau laiks ir svarīgs. Svarīga ir nauda un palīdzība no valsts, nevis aizliegumi zemes pārdošanai.

Es domāju, ka valdības radītā komisija atradīs sekundārajos likumdošanas aktos tik daudz tehnisko barjeru, lai tiešām pie mums nevarētu notikt zemes pirkšana spekulatīvos nolūkos. Taču mums nav nekādu iespēju un nav arī vajadzības pārskatīt mūsu pozīciju par brīvo zemes tirgu lauksaimniecībā.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Saeimas sekretāri lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Modris Lujāns, Aleksandrs Bartaševičs, Osvalds Zvejsalnieks, Jānis Ādamsons, Leons Bojārs, Jānis Leja, Andrejs Panteļējevs, Edvīns Inkēns, Antons Seiksts, Jānis Esta, Dzintars Ābiķis, Andris Šķēle, Jevgenija Stalidzāne, Romāns Mežeckis un Valdis Birkavs.

 

Sēdes vadītājs. Paldies!

Pārtraukums līdz pulksten 17.00

 

(Pārtraukums)

 

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Turpināsim debates!

Gunārs Freimanis. Nav zālē.

Kristiāna Lībane.

 

K.Lībane (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie kolēģi, tie, kas ir zālē! Šodien esam pēc opozīcijas ierosinājuma sanākuši kopā sēdē ar ļoti skaistu nosaukumu - “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Jāatzīst, ka rūpes par Latvijas nacionālo interešu aizstāvību, mūsu valstij iestājoties Eiropas Savienībā, ir pilnīgi saprotamas. Eiropas Savienības paplašināšanās nākamajos desmit gados būs vislielākais pasākums, piedzīvojums un vienlaikus izaicinājums milzīgam valstu kopumam, kas “nosedz” lielāko daļu Eiropas teritorijas. Latvija būs šā kopuma daļa. Un, lai šai jaunajā situācijā mūsu nācija spētu tikt galā, lai nerastos nekas no tā, ko varētu dēvēt par valstisku apjukumu, mums ir jāizdebatē un jāceļ priekšā sabiedrībai sava ideja par to, kādai jābūt ne tikai valsts, bet arī katras nozīmīgas tās iedzīvotāju grupas nākotnei Eiropas Savienībā. Un neviens nevarētu pārmest Saeimai, parlamentam, ja tas vēlētos runāt par šiem jautājumiem pēc būtības, iezīmējot savu redzējumu mūsu valsts kā Eiropas valsts nākotnē, it īpaši attiecībā uz tām problemātiskajām sadaļām. Savā ziņā tas būtu pat drosmīgi. Tomēr... Redziet, kolēģi, ar drosmi vien nacionālo interešu aizstāvēšanā būs par maz. Vēlētājiem, Latvijas tautai, ir tiesības prasīt no Saeimas daudz vairāk - daudz vairāk par cienījamo lēmuma projektu iesniedzēju sagatavotajām 11 skopajām rindiņām. Viņiem ir tiesības prasīt kompetenci, lietišķumu un savlaicīgu rīcību.

Ko es ar to domāju? To, ka, protams, Saeimai ir visas tiesības jebkurā brīdī izsaukt un uzklausīt ministrus, saņemt pilnu informāciju par valdības darba iecerēm, ko mēs, starp citu, arī šodien saņēmām. Un paldies mūsu ministriem par to! Tomēr daudz augstāku kompetenci cienījamā viena trešdaļa Saeimas, kas parakstījusi šodien izskatāmo dokumentu, būtu parādījusi tad, ja par problēmām lauksaimniecībā un Eiropas Savienības paplašināšanos būtu spējusi interesēties ne tikai šobrīd un šogad, bet arī citus gadus. Piemēram, visās tajās Saeimas sēdēs, kuras esam veltījuši eirodebatēm. Ja tur būtu izskanējušas tālredzīgas rūpes vai viedi norādījumi par šo lietu, tad šai vienai trešdaļai Saeimas būtu morālas tiesības dusmoties uz valdību. Šobrīd mēs vairāk varam runāt par ieklausīšanos valdības pārstāvju teiktajā, jo viņu kompetences līmenis, viņu zināšanas par iespējamiem politiskajiem instrumentiem, ar kādiem Latvijas situāciju uzlabot, ir acīm redzami augstākas. Neatkārtošu visu, ko viņi teica, neatgādināšu jums, ka dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, ka turam godā principu “Viens likums - viena taisnība visiem” un ka neesam pieņēmuši lēmumu par to, ka Latvijai būtu jākļūst par slēgtas ekonomikas zemi. Aicināšu vien nebūt akliem pret faktu, ka labs sarunu veicējs nestrebj karstu, nekrīt histērijā, nekad par agru neatklāj visus paša rīcībā esošos argumentus un instrumentus. Labs sarunu veicējs zina un nekautrējas izmantot arī aplinkus ceļus, lai sev vēlamo sasniegtu. Labs sarunu veicējs zina, ka efektīvi aizstāvēt nacionālās intereses ir neskaitāmas reizes grūtāk un darbietilpīgāk nekā uzrakstīt 11 rindiņas, kas sākas ar “atvērt” un beidzas ar “panākt”.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, būsim maksimāli lietišķi! Centīsimies palīdzēt valdībai un konkrētajiem cilvēkiem - sarunu veicējiem -, cik vien tas ir mūsu, parlamentāriešu, spēkos! Jo intereses, Latvijas intereses, nacionālās intereses, mums visiem ir vienas. Pat tad, ja kompetences un lietišķuma līmenis, uz kuru esam gatavi, ir atšķirīgs. Šis brīdis, pirmsiestāšanās procesa vēlīna stadija, ir pārāk svarīgs Latvijai nākotnei, lai izturētos pret to pavirši, vieglprātīgi vai politiski savtīgi.

 

Aicinu šo nepilnīgo lēmuma projektu neatbalstīt, taču turpināt stingru parlamentāro kontroli pār sarunu gaitu un valdības darbu.

 

Sēdes vadītājs. Paldies.

Inese Birzniece.

 

I.Birzniece (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātie deputāti! Ir apsveicami, ka tiek diskutēts šis jautājums, kā arī cits jautājums, kas saistīts ar ļoti svarīgu Latvijas lēmumu - iestāties Eiropas Savienībā. Apskatīsim šo lēmuma projektu, kas ir no opozīcijas! Lēmuma projekta nosaukums - “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Bet reālais jautājums ir: kā mēs varam vislabākajā veidā aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses lauksaimniecībā mūsu iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību? Vai to mēs darīsim, pieņemdami šo opozīcijas iesniegto lēmuma projektu?

Vispirmām kārtām ir svarīgi iedziļināties situācijā, kādā ir šodienas Latvijā lauksaimniecība (kā to jau citi runātāji ir darījuši, minēdami statistikas datus), nevis rīkoties tikai uz stereotipu bāzes vai uz baumu pamata.

Pagājušajā gadā, kā mēs zinām, bija lauksaimniecības skaitīšana. Tā ir nopietna informācijas bāze, tur ir arī vēl cita nopietna informācija - Zemkopības ministrijas un daudzu citu ministriju analīze par Latvijas lauksaimniecības stāvokli šodien. Savāksim visu šo informāciju!

Otrais. Ir ļoti svarīgi iedziļināties Eiropas Komisijas priekšlikumos iestāšanās sarunu sadaļai par lauksaimniecību, reģionālo politiku, strukturālo fondu koordināciju un par citiem finansu un budžeta nosacījumiem. Jo atcerēsimies - un arī citi runātāji šodien to atgādināja -, ka šis ir Eiropas Komisijas tikai pirmais priekšlikums. Tie bija publicēti 30.janvārī - pirms divām nedēļām, un, ja kāds grib kārtīgi izpētīt šos priekšlikumus, tad atcerēsimies, ka runa nav tikai par tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem, bet ka ir vēl arī vesela finansu pakete. Nav tikai šis viens dokuments par 25% desmit pārejas gadu griezumā. Tur ir runāts par lauku attīstību, par reģionālo attīstību un par citu finansu noteikumiem.

Trešais. Arī mums ir jāanalizē, ko šie priekšlikumi dod vai nedod Latvijai šodien un nākotnē. Varbūt Latvija līdzīgu novērtējumu dos, kādu ir devis Lietuvas premjers sociāldemokrāts Aļģirds Brazausks, kurš nesen ir secinājis, ka viņš pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par atbalstu Lietuvai, jo nauda, kas faktiski nonāks Lietuvā, pārsniedz to summu, ko valdība ir spējīga budžetā atvēlēt valsts attīstībai. Ir minēts, ka Lietuvas situācijā tā jau no 2004.gada saņems no Eiropas Savienību četras reizes lielāku finansiālo palīdzību nekā pašreiz, tas ir, rēķinot šodien šos 25% skaitļos. Šis finansējums varētu būt vēl lielāks, ja procenti tiek mainīti.

Man bija prieks arī izlasīt, ka cienījamais opozīcijas deputāts, bijušais zemkopības ministrs Pēteris Salkazanovs nesen preses konferencē runādams par šo jautājumu, atzina, ka arī pēc patlaban piedāvātajiem diskriminējošajiem Eiropas Savienības tiešo maksājumu noteikumiem Latvijas zemnieki saņems sešas reizes lielāku atbalstu nekā patlaban. Un tas skan no cienījamās opozīcijas pārstāvja - viena no šā lēmuma projekta parakstītājiem - mutes.

Trešā lieta. Kā jau tika minēts, mums ir ļoti svarīgi ne tikai vērtēt to, ko dod šie priekšlikumi, bet arī to, kas notiks tad, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā. Vajag veikt nopietnu analīzi un dot izvērtējumu šai alternatīvai! Jā, mēs varam apskatīt Norvēģijas variantu, bet jāatceras, ka mums trūkst Norvēģijas naftas krājumu. Mums īpaši vajadzētu apskatīt jautājumu, kas Latvijas laukiem un ekonomikai kā tādai, arī Latvijas drošībai notiks tad, ja Latvija neiestāsies Eiropas Savienībā, bet Lietuva un Igaunija, mūsu tuvākie kaimiņi, vienlaicīgi iestāsies.

Ceturtais punkts. Ir ļoti svarīgi šodien aprast arī ar Eiropas Savienības realitāti, tas ir, ka 1999.gada Berlīnes sammita laikā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās par maksimālajām Eiropas Savienības paplašināšanas procesa izmaksām. Pirmajos trijos gados, tas ir, laikā no 2004. līdz 2006.gadam, kopējie maksimālie griesti ir 42,6 miljardi eiro. Mums vajag saprast arī to, ka Eiropas realitāte nozīmē to, ka Eiropas Savienības dalībvalstis - maksātājas nevēlas maksāt vairāk, nekā tām ir pašreizējās iemaksas Eiropas Savienībā.

Piektais, kas mums būtu jāatceras, ir tas, ka pastāv arī tādas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras vēlas mainīt esošo Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku, ka vienlaikus pastāv arī tādas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras nevēlas neko mainīt, tas ir, grib paturēt esošo kārtību. Tātad arī tur vēl ir gaidāmas nopietnas diskusijas nākotnē. Un jāatceras arī tad, ka tad, ja patiešām sāksies sarunas par Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas reformām, tas varētu aizkavēt jauno dalībvalstu iestāšanos Eiropas Savienībā.

Es gribu cerēt, ka visi deputāti ir iepazinušies ar Ārlietu ministrijas diviem vērtējumiem par šiem Eiropas Komisijas priekšlikumiem, jo Ārlietu ministrija iesniedza šos divus paziņojumus par priekšlikumiem 30.janvārī. Šajos divos paziņojumos ir minētas gan negatīvās puses un trūkumi, gan arī apsveicamā daļa, kas atrodama šajā Eiropas Komisijas piedāvātajā finansiālajā paketē.

Ir skaidrs, ka šodien darbs vēl tikai sākas, mums vajag saņemt papildinformāciju un veikt nopietnas analīzes. Vajag organizēt sarunas, kā mēs jau dzirdējām no zemkopības ministra un no ārlietu ministra puses, gan Baltijas valstu līmenī, gan, cerams, arī ar visām citām kandidātvalstīm, lai varbūt atrastu kopīgu pozīciju tajos jautājumos, kur tas ir iespējams. Ir arī tiešām jāsaprot, ka šis ir tikai diskusijas sākums, jo Eiropas Komisijas uzdevums tagad ir mēģināt izveidot kopīgu Eiropas Savienības dalībvalstu pozīciju šajos jautājumos. Spānijas prezidentūra vēlas to panākt no marta līdz jūnija vidum - tātad vēl Spānijas prezidentūras laikā.

Tomēr ir arī citas dalībvalstis, kuras jau šodien saka, ka varbūt vajag noteikt ilgāku laiku, kamēr izdosies atrast Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgu pozīciju šajos jautājumos. Tas viss prasa lielu darbu, daudz laika un vēsu prātu, nevis kaut kādu ielēkšanu vai steigšanos, lai šodien pieņemtu kaut kādu galīgu lēmumu par mūsu pozīciju šajos tik ļoti svarīgajos jautājumos. Domāsim, vāksim informāciju, analizēsim, runāsim, debatēsim trīs vai četras reizes un tad lemsim, jo jautājums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā ir nopietns un sarežģīts jautājums. It īpaši tad, ja mēs atceramies, ka mums visiem ir liela atbildība par šodienas lēmumiem šajā sakarā, jo tie var ilgi ietekmēt Latvijas nākotni. Diplomātija ir māksla sasniegt reālāko no mūsu vēlmēm. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Pirms turpinām debates, ir jāizskata desmit deputātu priekšlikums: “Ierosinām saīsināt uzstāšanās laiku debatēs: līdz 5 minūtēm, uzstājoties pirmo reizi, un līdz 1 minūtei - otro reizi, kā arī slēgt debatētāju sarakstu.”

“Par” vai “pret” neviens runāt nevēlas. Lūdzu zvanu! Balsosim par šo desmit deputātu ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! Par - 57, pret - 24, atturas - 2. Priekšlikums ir atbalstīts.

Nākamajai vārds Annai Seilei.

 

A.Seile (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Neviens nav jāpārliecina, ka šī tēma ir ārkārtīgi svarīga, tomēr es reizēm domāju: “Kāpēc Saeimai ir tik zems reitings?” Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka mēs, runājot par nopietniem jautājumiem, bieži strīdamies cits ar citu, neņemam vērā problēmas svarīgumu, bet cīnāmies pozīcija pret opozīciju. Taču ir arī tādi jautājumi, teiksim, meži, zeme un ļoti daudzi citi jautājumi, kuru risināšanā varbūt arī opozīcija grib pielikt savu plecu.

Tiesa, šoreiz, man liekas, tā pleca pielikšana nav visai izdevusies, jo lēmuma projekts nav ļoti perfekti sagatavots, un tāpēc mūsu frakcija ir ierosinājusi šo lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Un tad varbūt tiešām šī sarunu sadaļu sagatavošana nenotiks tādā klusā un slēgtā lokā, bet arī Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tiks apspriestas šīs daudzās problēmas, par kurām interesējas zemnieki.

Un tā nu mēs visi šodien diskutējam, arī mēs - trīs “zemnieces” pēc kārtas - Kristiāna Lībane, Inese Birzniece un es - Anna Seile, un tātad mums ir jānonāk pie kaut kāda rezultāta. Taču jau pirms mums ļoti daudz par šiem jautājumiem - par dalību Eiropas Savienībā un par tās izvirzītajiem noteikumiem - ir runājušas arī zemnieku organizācijas, un tāpēc tieši Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija varētu būt tā, kurā šie jautājumi tiek sagatavoti.

Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisija jau ir sagatavojusi savus priekšlikumus kā ieteikumus gan Inkēna kungam, kas vada Eiropas lietu komisiju, gan zemkopības ministram, gan Ārlietu ministrijas valsts sekretāram Ķestera kungam. Un, tā kā jau ir publiskots šis Eiropas Komisijas viedoklis, ka mūsu zemniekiem varētu būt tikai 25 procenti no Eiropas Savienības atbalsta maksājumiem, tad, manuprāt, pilnīgi nav pieņemams tas, ka par 100 procentiem Latvijā turpināsies imports.

Līdz ar to brīdi, kad tiks saņemti Eiropas Savienības maksājumi, neatkarīgi no tā, cik lieli tie būs, tie tomēr būs četrreiz mazāki nekā pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tomēr mēs neesam arī ļoti daudz ko izdarījuši, un to Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija varbūt varētu atgādināt gan sarunu vadītājiem, gan Zemkopības ministrijai. Tā, piemēram, nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi par bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību, kurai ir tik ārkārtīgi liela nozīme Eiropā, un mūsu valsts tai būtu īpaši piemērota. Vēl joprojām, ja mēs runājam par brīvu vai nebrīvu zemes tirgu, nav pieņemta nekāda valsts atbalsta politika zemes platību palielināšanai mūsu pašu cilvēkiem, pilsoņiem. Pie mums nepieņem zemi kā kredītnosacījumu, lai saņemtu kredītu, lai varētu veidoties un nostiprināties jaunas saimniecības, bet tajā pašā laikā tiek noteikta ļoti brīva šī zemes pārdošanas sistēma.

 

Es, piemēram, zinu tādu gadījumu Rīgas pilsētā, kad zemes gabals, kura kadastrālā vērtība ir 93 000 latu, izsolē ārzemju firmai tiek pārdots par
23 000 latu, pēc tam šī firma pārvērtē šo zemes gabalu un nosaka tā vērtību… Kā jūs domājat - cik lielu? 560 000 latu! Redziet, kāda ir peļņa, tirgojoties ar Latvijas zemi!

Un tas pats var notikt arī ar mūsu lauksaimniecības zemi. Konsultējoties ar zviedru uzņēmējiem, es esmu dzirdējusi no viņiem tādu apgalvojumu: viņi cenšas šeit iegādāties lauksaimniecības un meža zemi tāpēc, ka viņi, būdami Zviedrijas pilsoņi, varētu saņemt subsīdijas pilnā apjomā, salīdzinot ar mums, Latvijas pilsoņiem, turpretī mēs tās saņemsim četrreiz mazākā apjomā.

Šādu problēmu ir ārkārtīgi daudz, un tāpēc es ierosinu atbalstīt mūsu jau Saeimas Prezidijam iesniegto lēmuma projektu - nodot opozīcijas deputātu sagatavoto lēmuma projektu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai tā pilnveidošanai. Paldies par uzmanību!

 

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs, ārpus kārtas.

 

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Cienījamā Seiles kundze! Cienījamie kolēģi! Nu ticiet man, ka tie cilvēki, kuri šobrīd mūs klausās, ir gudri cilvēki, un viņi brīnišķīgi saprot, kas notiek zālē, un ļoti labi saprot, ko mēs viņiem stāstām. Nu neuzskatīsim viņus par naiviem! Nu nav tie, kuri klausās radio, naivi cilvēki! Mūs klausās tie, kuriem interesē lauku attīstība un lauku nākotne, un viņi tagad sēž pie radioaparātiem un klausās. Un tieši tāpēc, Seiles kundze, es jums tomēr gribu vēlreiz atkārtot: man ir ļoti žēl, ka man ir jānāk šeit to atkārtot.

Pirmkārt. Mūsu uzdevums tiešām ir nodrošināt Latvijas zemniekiem izdevīgus pirkšanas noteikumus, novērst spekulācijas. Es tam piekrītu. Un tāpēc jau ar Ministru prezidenta rīkojumu ir izveidota darba grupa. Strādāsim kopā! Arī opozīcija! Mēs taču negribam atšķelt opozīciju un teikt, ka opozīcijas priekšlikumi ir slikti. Nē! Pilnīgi iespējams, ka... Jā, protams, vairāki Kalniņa kunga priekšlikumi bija cienījami un labi priekšlikumi, bet saliksim tos visus kopā, un lai strādā šī darba grupa.

Un otrkārt. Otrais ir tikpat svarīgs punkts. Tas, par ko mēs šobrīd šeit tik karsti debatējam, nav nekas. Tas nav nekas, jo tas ir tikai priekšlikums dalībvalstīm, kas domāts apspriešanai. Protams, mums tas ir sāpīgs jautājums, un mēs to sāpīgi uztveram, bet nav mums šobrīd Eiropas... Baldzēna kungs, jūs varat smieties, bet parādiet man Eiropas Savienības priekšlikumu, ja jums tāds ir! Varbūt jūs to slēpjat no mums? Man kā ārlietu ministram un delegācijas vadītājam tāda nav... Tieši tā!

Tātad šādu attiecīgu priekšlikumu nav, un šobrīd komisijā tiks tērēts laiks, ļoti vajadzīgais laiks, Seiles kundze, un diskutēti priekšlikumi, kuru nav. Sagaidīsim martu, sagaidīsim Eiropas Savienības priekšlikumus un tad apspriedīsim tos! Es ļoti lūdzu apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK apdomāt un saprast šo pašreizējo situāciju. Strādāsim tajās institūcijās, kur ir iespējams kaut ko labu izdarīt, tajā skaitā, Latvijas zemniekiem, un visiem risināt, es piekrītu, Seiles kundze, tādu nopietnu jautājumu, kāds ir zemes īpašuma jautājums. Tas ir tikpat svarīgs man kā ārlietu ministram, cik jums un arī opozīcijai. Tam gan es piekrītu!

 

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns.

 

J.Jurkāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Labdien, godātie kolēģi! Es tā mēģinu iedomāties, Induli, kā jūtas visi tie iemīlējušies cilvēki, par kuriem tu teici, ka visi, kuri ir iemīlējušies, taisa tikai muļķības. Man liekas, viņi gribētu pateikt tā: “Es gribētu taisīt muļķības visu savu turpmāko dzīvi, lai tikai saglabātu šīs te izjūtas.”

Mēs šodien runājam par mīlestību uz Eiropas Savienību. Mūsu apvienība mīl šo struktūru, un jūs droši vien esat liecinieki tam, ka mēs esam darījuši praktiski visu, lai tuvinātu Latviju šai organizācijai, kura būtībā noteiks to, vai Latvija attīstīsies kā demokrātiska valsts vai ne.

Kā jūs labi zināt, mēs, opozīcija, esam 30 procenti no visiem valsts iedzīvotājiem. Trīsdesmit procenti! Mūsu balsis tad, kad notiks referendums, būs izšķirošās, un par to valsts varēja pārliecināties tad, kad tā rīkoja referendumu par izmaiņām Pilsonības likumā; tā pārliecinājās par to, cik šīs izmaiņas bija svarīgas Latvijai gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Tāpēc man izbrīnu un neizpratni rada tas, ka principā jūs gribat, lai mēs it kā piedalāmies, bet tajā pašā laikā mēs tiekam atstumti malā. Jūs mums pat neļaujat šeit runāt tik daudz, cik runājat paši! Jūs visu jau esat izrunājuši, visi lielie priekšnieki no pozīcijas ir izrunājušies pēc sirds patikas, un tagad opozīcijai tiek dotas 5 minūtes, bet pēc tam vācieties projām! Es nedomāju, ka tā ir nopietna un godīga attieksme.

Tālāk. Runājot par attieksmi pret mums un Eiropas Savienību. Piedodiet, ja šis ir tiešām visas valsts, nevis valdošās koalīcijas uzdevums, tad kāpēc opozīcijai nav nevienas vietas ES Konventā? Tā ir tā struktūra, kura lems, kāda izskatīsies Eiropas Savienība nākotnē. Ja jūs gribat, lai es pārliecinu savu vēlētāju, ka būt Eiropas Savienībā ir Latvijas uzdevums nr.1, tad pasakiet man, ko es viņam varu pateikt? Ko es zinu par to, kā mainīsies Eiropas Savienība? Vai mēs šeit, Saeimā, esam diskutējuši par to, kādu mandātu mēs dosim tiem cilvēkiem, kuri pārstāvēs mūsu valsti šinī ES Konventā? Jūs teiksiet: “Komisijā par to runāja!” Cik cilvēki? Vidēji, cik es zinu un kā man kolēģi stāsta, labākajā gadījumā tie ir 10-15 cilvēki, lai gan komisija ir liela. Kāpēc tikai vienai komisijai ir dotas tiesības visu mūsu vārdā lemt, kāda izskatīsies jaunā Eiropas Konstitūcija? Kādas tiesības mēs deleģēsim vai nedelēģēsim šai Konstitūcijai?

Vēl viens jautājums varētu būt tāds: kāda vispār izskatīsies Eiropas Savienības organizācija nākotnē? Cik lielas tiesības būs Briselei? Varbūt Briseles loma mazināsies? Kā tiks pieņemti lēmumi? Un tā tālāk.

Vēl ir arī jautājums par visiem šiem 105 ES Konventa dalībniekiem. Viņi taču sadalīsies frakcijās! Kādā frakcijā būs mūsu deputāti un ko tad viņi pārstāvēs? Savas partijas vai visas valsts uzskatus? Uz šiem jautājumiem šeit neviens nav devis atbildi.

Es runāju varbūt ne par lauksaimniecību, bet arī šis ir lauksaimniecības un vispār Eiropas Savienības jautājums, jo mūsu attieksme pret šo svarīgo struktūru ir, piedodiet, tikai politisko zīmju līmenī. Es lasu “Lauku Avīzē” interviju ar Eiropas Komisijas dalībvalstu pārstāvi, un es saprotu, ka Latvijas valdība rūpīgi nepilda savus mājasdarbus, un, arī klausoties ministru, piedodiet, uzstāšanos, es nesaklausīju atbildes uz tiem jautājumiem, kuri būtībā ir ļoti svarīgi.

Labi, jūs teicāt, ka Latvijas zemnieki saņems apmēram 13,5 miljonus plusā, bet jūs jau nepateicāt, kāds būs tas “sausais” atlikums. Jūs jau neteicāt, cik daudz tas mūsu zemnieks zaudēs. Es šinī namā vēl neesmu dzirdējis, cik maksās Latvijai dalība Eiropas Savienībā. Vai kāds šodien ir pateicis, cik tā maksās?

Es cerēju, ka ministra kungs pateiks arī to, ka principā mums ir diezgan grūti kaut ko tagad lauksaimniecībā veidot, jo Eiropai vēl nav lauksaimniecības politikas. Ja tā godīgi runā, tad Eiropai nav lauksaimniecības politikas! Un tā varētu jautāt vēl un vēl, un vēl.

Man diemžēl ir ļoti maz laika, es nevaru nolasīt visu to, ko biju sagatavojis, bet uz ko tad es aicinu?

Pirmais. Neignorējiet opozīciju! Jo tas var dārgi maksāt visai šai valstij.

Un otrais. Pārstāsim rādīt politiskās zīmes un domāt par vēlēšanām! Domāsim par valsti!

 

Sēdes vadītājs. Paldies!

Boriss Cilevičs.

 

 

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šī sēde ir veltīta nevis lauksaimniecības problēmām, bet gan politiskam jautājumam, proti, mūsu stratēģijai, integrējoties Eiropā. Varat arī teikt: tas ir jautājums par mūsu politisko gribu! Domāju, ka diez vai kādam šobrīd ir gatavas visas atbildes uz jautājumiem, kas jādara, taču ir skaidrs, ko nedrīkst darīt.

Pašreizējā situācijā vissliktākais būtu apvainoties un brīvprātīgi atteikties no savām vēlmēm. Es pieļauju, ka dažs no mums tieši to arī gaida. Kandidātvalstu rinda ir gara. Ir saņemts nopietns izaicinājums, kas vai nu nodemonstrēs kandidātvalstu apņemšanos īstenot savus mērķus, vai arī ļaus atsijāt tos, kuriem lēmums par iestāšanos Eiropas Savienībā bija tikai politiskas modes diktēts.

Šodien visas Saeimas frakcijas vārdos iestājas par Eiropas Savienību, tomēr dažu partiju nostāja - un ne tikai opozīcijas partiju nostāja - konkrētos jautājumos ir nekonsekventa un divkosīga, jo ir acīm redzama pretruna jautājumā par iestāšanās stratēģiju. Tā ir tuvredzīga rīcība! Jau šodien dzīves svarīgākajās sfērās mums tik un tā ir jāpakļaujas principiem un noteikumiem, kuri tiek izstrādāti Briselē, neatkarīgi no tā, vai tie mums patīk vai nepatīk, un jautājums ir par to, vai mēs arī turpmāk piedalīsimies šo lēmumu pieņemšanā vai ne.

Protams, mums jārūpējas par Latvijas iedzīvotāju interesēm, taču mums arī skaidri jāapzinās, ka problēmas saistībā ar Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku nav radušās vienīgi tās paplašināšanās dēļ. CAP reforma jau sen ir Eiropas Savienības darba kārtībā, un mēs zinām, ar kādām grūtībām šajā sakarā sastopas tās dalībvalstis.

Tātad jebkādi mūsu priekšlikumi šajā jomā būs veiksmīgi tikai tad, ja tajos būs ievērotas arī citu dalībvalstu intereses, ja mēs parādīsim sevi kā uzticamus partnerus, kas ir spējīgi piedalīties Eiropas kopējo problēmu risināšanā.

Integrācija Eiropas Savienībā sākās kā elitārs projekts, un tas ir pilnīgi normāli. Tā tas bija visur. Tomēr diemžēl tas arī šodien turpinās kā elitārs projekts, ko faktiski īsteno valdošajai koalīcijai pakļauti ierēdņi.

Es diemžēl nevaru piekrist ārlietu ministra teiktajam, ka opozīcijai ir visas plašās iespējas šajā procesā piedalīties. Labākajā gadījumā opozīcijai ir iespējas izteikties, piedāvāt kaut ko, bet diez vai opozīcijai ir kaut vai minimālas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu, un tas diez vai ir pareizi.

Es neapšaubu šo ierēdņu augsto profesionālo līmeni, bet ir jāsaprot, ka veiksmīga šā projekta īstenošana būs iespējama tikai tad, ja tas kļūs par mūsu kopīgo prioritāti, par Latvijas tautas lielākās daļas kopīgo prioritāti. Un to parādīs referendums, kurā savu “jā” vai “nē” pateiks ne tikai valdošo partiju atbalstītāji, bet visi Latvijas pilsoņi.

Vadoties pēc šiem apsvērumiem, es uzskatu, ka piedāvātais lēmuma projekts, vismaz tā pirmā daļa, absolūti neatbilst mūsu stratēģiskajiem mērķiem, un to mēs nevaram atbalstīt. Mēs ierosinām, lai šis lēmuma projekts, ja tas tiks balsots šodien, tiktu balsots pa daļām, jo par tā otro daļu patiešām var nopietni runāt, bet par pirmo daļu - noteikti ne.

Bet kas mums kopumā būtu jādara? Es domāju, ka ir jāturpina strādāt - mierīgi un konsekventi. Jāmeklē risinājumi, kas būtu izdevīgi ne tikai Latvijas birokrātiskajai elitei, bet arī iedzīvotāju vairākumam, un tajā pašā laikā lai tie būtu pieņemami arī mūsu Eiropas partneriem. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

 

P.Salkazanovs (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Augsti godātais prezidij! Cienījamo ministr! Cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, mani mazliet samulsināja Induļa Bērziņa teiktais, skatoties uz kreiso pusi: “... tie, kuri kliedz pret iestāšanos Eiropas Savienībā...” Kur te tādi ir? Kur šajā zālē, Induļa kungs, ir šādi cilvēki? Jūs pats teicāt, ka visu, šeit klātesošo partiju programmās ir runa par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tajā pašā laikā jāsaka, ka Latvijas Republikas sarunu pozīcijas dokuments “Lauksaimniecība” - 7.sadaļa Eiropas lietu komisijā tika skatīta, un šajā sadaļā konceptuāli mēs pamatā virzījāmies uz to, lai Latvija nodrošinātu sevi ar pārtikas produktiem. Tiem pārtikas produktiem, kurus mēs tradicionāli esam ražojuši, un parlaments pilnvaroja valdību tālāk vest sarunas. Martā tās sāksies.

Es ceru, ka šodienas pasākums būs impulss tam, lai šo sarunu rezultātā valdība tomēr panāktu, ka parlamenta prasības tiek izpildītas. Taču pašreizējais piedāvājums, tas, ko Eiropas Savienība mums piedāvā, pilnīgi neatbilst tam, par ko vienojās dažādu partiju parlamentārieši, pie tam visi ar vienu domu - iestāties Eiropas Savienībā! Un mūsu prasības bija sekojošas - hektārmaksājumi aptver 700 000 hektāru, bet piedāvājums no Eiropas Savienības puses -  484 000, tātad gandrīz tikai puse; piena ražošana - 1,2 miljoni, Eiropas piedāvātā kvota - 489 000 tonnu, mazāk nekā puse; cukurs - 110 000 tonnu, Eiropa piedāvā 52 000 tonnu - mazāk nekā puse; kaušanas prēmijas par liellopiem - 220 000 liellopu, Eiropa piedāvā - 170 000 liellopu; vienreizējā prēmija par buļļiem, buļļu skaitu... Eiropas lietu komisija lūdza - 75 000, Eiropas Savienība piedāvā 70 000; zīdītāju govīm - prasība 25 000, nodrošinājums - tikai 2000.

Katrā ziņā šāds piedāvājums nav akceptējams no parlamenta puses, jo parlaments savu viedokli ir izteicis Eiropas lietu komisijā, un tagad rodas jautājums: “Ko tad darīt?” Redzot to, ko Eiropas Savienība piedāvā paplašināšanās finansējuma plānā no 2004.gada līdz 2006.gadam, tie ir 40,2 miljardi eiro… Jāsaka, ka ļoti interesants ir šis sadalījums: tirgus uzdevumiem - 5%, 12% - lauku attīstībai, 6% - tiešajiem maksājumiem, 4% - administrēšanai, 8% - iekšpolitikai un 65% - strukturālajiem pārkārtojumiem. Vai šeit nav tā rezerve, salīdzinot ar to, kā tiek dalīts Eiropas Savienības budžets, jo apmēram puse no Eiropas Savienības budžeta aiziet lauksaimniecības atbalstam? Vai šeit ir vajadzība rīkoties tik nekorekti un piedāvāt sadalījumu, kur 65% tiek paredzēti strukturālajiem maksājumiem? Un, ja saskaita tiešos maksājumus, lauku attīstību, tirgus uzdevumus, tad principā lauksaimniecībai ir tikai 23 procenti.

Vai te nebūtu jāvienojas? Un es gribētu aicināt gan Ārlietu ministriju, gan Zemkopības ministriju… Es zinu, ka tādas darbības notiek, bet tomēr vajadzētu mēģināt pēc iespējas vairāk panākt to, lai kandidātvalstīm ir kopējs viedoklis, un naudas ziņā pirmām kārtām. Resursi ir! Tie ir pārdalāmi, paņemot no strukturālajiem pārkārtojumiem… Vismaz man tā liekas, ka būtu loģiski pārkārtot un novirzīt šos strukturālos maksājumus uz lauksaimniecības atbalsta maksājumiem, un nenoliedzami vajag cīnīties par kvotām, kuras Latvijai ir vitāli svarīgas. Jo pašlaik Latvija ir iedalīta importētājvalstu sarakstā, nevis eksportētājvalstu sarakstā.

Un jāsaka, ka ļoti interesantas bija…

 

Sēdes vadītājs. Laiks!

 

P.Salkazanovs. … Eiropas lietu komisijā diskusijas arī attiecībā uz vēl citām lietām, bet par to es mēģināšu runāt pēc tam. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Gunārs Freimanis.

 

G.Freimanis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienītie kolēģi! Tiem, kuri šodien šeit tribīnē runāja par kaut kādiem konkrētiem skaitļiem, ka lauksaimnieki saņems tik un tik reižu vairāk naudas nekā tagad, man ir jāsaka vienkārši: šie apgalvojumi ir, kā saka, no gaisa pagrābti, jo pati Eiropas Savienība vēl nav noteikusi šo summu, kas tiks dalīta, un, ja nav zināma saucējā summa, ar ko dalīt, tad var rēķināt 20% vai 50%, vai 100%, bet neko nevar saņemt.

Un man jums, tiem, kuri vēl šodien ar rožainām brillēm skatās uz Eiropu, ir jāpaziņo un nedaudz jūs jāapbēdina. Pagājušā gada novembra beigās Saeimas uzdevumā man bija iespēja piedalīties Berlīnē dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentu - Krievijas un Norvēģijas - Lauksaimniecības komisijas sanāksmē. Tur piedalījās arī mums zināmais Ferhoigens, Eiropas Parlamenta pārstāvis, un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji. Un tur, starp citu, bija arī runa par Eiropas Savienības paplašināšanos un to, kā tālāk finansēt šo lietu. Esošās dalībvalstis, kuras saņem daudz naudas, uztraucās par to, ka tām kaut kas tiks samazināts, un tām tūlīt tika apgalvots, ka tām samazināts nekas netiks. Tās saņems tikpat, cik ir saņēmušas līdz šim. Tātad, loģiski, rodas jautājums: “No kurienes tad radīsies nauda jaunām dalībvalstīm?”

Un šeit ir tikai viena atbilde - tas, kas ir ielikts plānā, - tā tad arī būs šī summa, un šeit mums nav ko cīnīties par procentiem, jo faktiski arī pat cīņa par to, ka mums it kā dod par maz, ir visai nekorekta un, es pat teiktu, pazemojoša. Kādā sakarā? Mēs esam lūdzēji! Varam teikt - lūdzēji, varam teikt - diedelnieki vai ubagotāji, un nav svarīgi, kas vēl mēs esam. Un tādā gadījumā pateikt, ka jums maciņā ir vairāk, bet mums dodat par maz - tas ir nekorekti.

Taču pavisam cits ir jautājums par ražošanas kvotām. Mums ir jāpasaka skaidri un gaiši, ka mūsu ražošanas potenciāls nav šodienas potenciāls. 1990.gadā, pastāvot neefektīvai kolektīvajai saimniekošanai, mēs ražojām 3-4 reizes vairāk produkcijas nekā tagad. Un tikai sakarā ar Eiropas Savienības subsidēto un dotēto produkciju šī ražošana ir samazinājusies, un tāpēc mums ir jāliek uzsvars uz to arī sarunās ar Eiropas Savienību: “Beidziet kropļot tirgu ar savu subsidēto produkciju! Tas, ko jūs vedat vismaz pie mums, tad lai nāk vismaz par pilnu cenu, lai maksā tik, cik lielas ir izmaksas!” Un tā pat būtu lielāka palīdzība nekā SAPARD.

Ja mēs skaitām 13 miljonu lielu SAPARD summu, tad, salīdzinot ar 180 miljoniem tirdzniecības deficītu ik gadus tikai par pārtikas produktiem vien, tie nav pat tie slavenie 10 procenti, ko mums no Eiropas atmet par to, ka mēs esam atdevuši viņiem savu tirgu. Un Eiropas interese par mums ir tikai viena - tas ir mūsu tirgus! Un, ja šodien kāds runāja par mīlestību, tad mēs, kā saka, ar lielu steigu esam atdevušies bez mīlestības un pat bez naudas, tāpēc šodien ir jādara viss iespējamais, lai vēl kaut ko atgūtu no tā.

Man šodien jāsaka paldies tiem deputātiem, kuri tajā laikā, kad bija runa par brīvo zemes tirgu, parādīja savu nostāju, un mums šodien ir četri tādi cilvēki klāt: divi, kuri balsoja “pret” toreiz - un tas ir Oskars Grīgs un Anta Rugāte -, un divi cilvēki, kuri atturējās. Paldies Pēterim Tabūnam un Mārim Grīnblatam! Viņi šo nostāju ir izturējuši līdz galam, un mans zemnieka paldies jums, kā saka, par izturību un konkrēto nostāju!

Ja runājam par zemes tirgu, protams, var būt tā un var būt šā. Mūsu komisijā bija atnācis sarunu vadītājs Ķestera kungs kopā ar Inkēnu, un tur tāda interesanta doma parādījās. Viņš teica: “Ziniet, Latvijā būtu vislielākā drošība tad, ja mums izdotos visu zemi pārdot!” Visu! Tad drošība Latvijai būtu vislielākā. Nu bet nebūs, kas to visu nopērk. Vai ne? Nu, protams, mums jau 700 gados ir iedzimis tas, ka mēs esam paraduši kalpot. Un tomēr - saimnieks zemei ir tas, kam... saimnieks valstī ir tas, kam pieder zeme. Pārējie visi ir vai nu gājēji, vai pusgraudnieki, vai kalpi, un nav svarīgi, kā viņus sauc. Tomēr viņi nav saimnieki!

Un parādījās šodien arī tāda doma... ministra kungs teica, ka nav nekādu problēmu, - tikai 2 procenti... Pareizi, šodien problēmas nav! Taču tā lielākā problēma ir tāda, ka mums nav mehānisma, ja pēkšņi parādītos pircēji, kas gribētu mūsu zemi masveidā izpirkt. Mums nav mehānisma, kā mēs varētu to ierobežot. Un jāsaka, ka mūsu šodienas iesniegums par ārkārtas sēdi ir savu rezultātu jau sasniedzis. Pirms pusgada mēs runājām, ka ir iespējas šos ierobežojumus radīt citos likumos, pat norunājām, ka būs tā slavenā komisija, par kuru Ministru prezidents šodien teica, taču izrādās, ka viņš dokumentu par šīs komisijas veidošanu ir parakstījis tikai vakar vai aizvakar - tātad tad, kad jau bija iesniegums par ārkārtas sēdi. Un, pilnīgi loģiski, mēs varam arī neprasīt turpināt šo sarunu, ja mēs konsekventi iestrādājam šos ierobežojumus.

 

 

Sēdes vadītājs. Laiks!

 

G.Freimanis. Paldies!

 

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris, zemkopības ministrs, ārpus kārtas.

 

A.Slakteris (zemkopības ministrs).

Cienījamie opozīcijas kolēģi! Mēs dodamies uz Eiropas Savienību nevis kā lūdzēji, bet pretendējam uz vienlīdzīgu, godīgu attieksmi. Mēs zinām, ka pašiem par to būs jāmaksā, ir zināmi arī skaitļi, cik būs jāmaksā, un aptuveni tas būs līdz 2 procentiem no kopprodukta, bet jebkurā gadījumā mērķis ir tāds, lai mēs attīstītos un kļūtu tik bagāti, ka spētu maksāt un saņemt pretī vienlīdzīgu, adekvātu politiku. Un nekas vairāk!

 

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns.

 

E.Baldzēns (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Godājamie kolēģi! Latvijas Republikas pilsoņi! Saeimas deputāti! Es gribētu uzsvērt to, ka mani pārsteidz valdību veidojošo partiju moralizēšana šeit no tribīnes par daudzām skaistām lietām, ka mūs sāk mācīt, kas un kā jādara opozīcijai, tajā pašā laikā negribot šo opozīciju uzklausīt un samazinot viņai pat iespējas izteikties. Varētu jau arī būt priekšlikums par vēl lielāku laika samazinājumu un to arī izdarīt...

Taču es gribētu pateikt tikai vienu. Godājamie ministru kungi! Ejiet arī jūs pie zemnieku organizācijām! Runājiet ar viņu pārstāvjiem un samaziniet viņiem iespējas uzstāties! Un tad jūs būsiet tikpat konsekventi kā šeit, Saeimas sēžu zālē! Un, manuprāt, nevajag nevienam ministram krist histērijas lēkmē, ja kolēģi no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir saskatījuši to pašu, ko beigu beigās atzina arī Indulis Bērziņš, ka tomēr ir racionāls grauds šajā lēmuma projektā, ka to vajag izvētīt un varbūt vēl uzlabot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Deputātiem ir jādara savs darbs, un nevajag Ministru kabinetam uzkundzēties parlamentam ar saviem padomiem un priekšlikumiem.

Ministru kabinetam, neapšaubāmi, ir jāuztur spēkā tās prasības, ko šeit atbalstīja Eiropas lietu komisija, un mēs skaidri un gaiši esam pateikuši, ka tās ir stingri jāīsteno. Lai Ministru kabineta locekļi skaidri zina to, ka nedrīkst ne soli atkāpties no tām ražošanas kvotām, kuras Eiropas lietu komisija ir apstiprinājusi. Mēs nepiedosim atkāpšanos nacionālo interešu aizstāvības jomā. Tā būs nacionālo interešu nodevība!

Kolēģi! Mums saka tā: jā, mēs gribam iet uz Eiropas Savienību, un mēs turp ejam, bet mēs nevaram šo ceļu uz Eiropas Savienību pārvērst par striptīzu. Tas nav pareizi! Mēs nevaram iet pilnīgi par jebkuru cenu uz Eiropas Savienību! Tikpat labi jums var teikt: “Jūs mīlat teātri, nu tad ejiet par miljons latiem uz teātra izrādi!” Neviens neies uz to teātra izrādi, lai arī cik labi klasiķu darbi vai moderni uzvedumi tur tiktu rādīti. Tas ir viens no momentiem!

Mēs runājam par to, ka mums ir vajadzīgi līdzvērtīgi, godīgi konkurenti bez priekšrocībām, bez privilēģijām, ka mēs varam pretendēt uz to, ka lauksaimniecības politikas mērķim Latvijā ir jābūt, lai mēs varētu nodrošināt Latvijas tautu ar pašražotu pārtiku, lai mēs varētu nodrošināt mūsu rūpniecību ar savām izejvielām. Tas ir viens no mērķiem, kas pakāpeniski ir jāīsteno.

Un tajā pašā laikā mums ir skaidri un gaiši jāpasaka viens: mēs pieprasām, lai šajās sarunās ar Eiropas Savienību valdība būtu nelokāma šo lauksaimniecības produkcijas ražošanas kvotu apjoma uzturēšanā spēkā. Savukārt iekšējā tirgus aizsardzībai būs jānovērš nevienlīdzība subsīdiju politikā. Mēs esam pret šo mākslīgo, negodīgo konkurenci, kad ar subsidētiem produktiem no mūsu pašu Latvijas tirgus izspiež mūsu pašu ražotājus. Tas nav pieņemami! Mēs nepretendējam ne uz Francijas, ne uz Anglijas, ne uz Vācijas lielajiem tirgiem, bet Latvijas tirgū mums, Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam, ir jāprot aizstāvēt godīgu konkurenci, līdzvērtīgu konkurenci saviem ražotājiem. Ja mēs to neprotam, tad nav nekādas jēgas te vispār runāt par mūsu spējām iet uz Eiropas Savienību. Kas tad notiks pēc tam, kad mēs būsim Eiropas Savienībā? Būsim tikpat pliki un nespējīgi, ja gribat, sakiet impotenti, kā līdz šim.

Kolēģi! Pašreiz šis jautājums nav tik daudz par kvotām vai par tiešajiem maksājumiem, tas tik tiešām ir jautājums par to, būt vai nebūt lauksaimniecības ražošanai, un tas ir pats svarīgākais.

Es gribētu pateikt vēl vienu lietu: mums ir ļoti uzmanīgi jāpaskatās, cik liela Latvijā gada laikā ir pārtikas tirgus ietilpība. Tie ir 670 miljoni latu. Kāda ir mūsu lauksaimniecības saražotās kopprodukcijas vērtība? 93,6 miljoni latu, ieskaitot eksportu. Kolēģi, ieklausieties: 93,6 un 670 miljoni latu! Tas arī mūsu pašu politikas atspoguļojums. Tā ir tā kļūdainā politika, ko mēs īstenojam, ka mēs savu lauksaimniecību padarām par ekonomiski neefektīvu un nelietderīgu. Pašu tirgum saražotā vērtība no šiem 670 miljoniem ir tikai 27,8 procenti. Tas norāda, ka pārtikas imports Latvijā pašreiz ir 245,5 miljonu latu vērtībā, bet tajā pašā laikā neuzskaitītā radītā produkcija un kontrabanda kopā veido gandrīz 400 miljonus.

Kolēģi, tas norāda, ka mums ir jādomā par vienu: jā, mēs iesim uz Eiropas Savienību, mēs dosim...

 

Sēdes vadītājs. Laiks!

 

E.Baldzēns. ... Latvijai šo iespēju, taču nevis iznīcinot lauksaimniecību, bet to attīstot un saglabājot.

 

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris, zemkopības ministrs, ārpus kārtas.

 

A.Slakteris (zemkopības ministrs).

Nu man ir prieks, ka pozīcijai un opozīcijai ir pilnīgi vienots viedoklis par ražošanas kvotām un ka opozīcija atbalsta zemkopības ministra un valdības pozīciju. Taču, ja runājam par tādiem aicinājumiem, ka vajag runāt ar lauksaimnieku organizācijām, tad es patiešām uzskatu, ka viens no lielākajiem un labākajiem darbiem, kas ir veikts šajā laikā, ir tas, ka mums ir izdevies izveidot dialogu ar lauksaimnieku sabiedrību. Lauksaimnieki ir spējuši apvienoties un izveidot Sadarbības padomi, kurā ir pārstāvētas vairāk nekā 40 organizācijas, kas strādā ļoti konstruktīvi, tajā skaitā pie pozīcijas dokumentiem un pie zemnieku atbalsta politikas jautājumiem.

Arī šodien, pirms nākšanas uz Saeimu, man bija tikšanās ar Sadarbības padomi. Zemnieku organizāciju pārstāvji bija ļoti nopietni izanalizējuši dokumentus, kas tiem bija pieejami. Gribētu teikt, cienījamie kolēģi, ka viņi to bija darījuši nopietnāk nekā dažs labs deputāts. Taču šie dokumenti ir ļoti apjomīgi, un patiešām var piekrist Baldzēna kungam, ka Saeimai nevajadzētu darīt to darbu, kas ir jādara valdībai un sabiedriskajām organizācijām, un tieši tāpēc šis lēmums nav nepieciešams, jo valdība kopā ar lauksaimnieku organizācijām jau runā ar sabiedriskajām organizācijām, notiek nepārtraukts dialogs un debates. Ne tikai Zemkopības ministrija, bet valdība kopumā, arī Ārlietu ministrijas speciālisti, sarunu vadītājs Ķestera kungs un ārlietu ministrs visu laiku ir nepārtrauktā kontaktā, un katrs jautājums tiek izdebatēts. Tāpēc nevajag mūs aicināt uz tādiem pasākumiem, kas ikdienā tiek darīti. Un ļaujiet mums to darīt!

 

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs.

 

O.Grīgs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Viss jau ir jauki. Es ar lielāko prieku piekrītu gan ārlietu ministram, gan zemkopības ministram. Ja man, piemēram, ir 200 hektāru un ja man maksātu to pašu tiešo maksājumu - 200 latu par hektāru, es viņiem būtu pateicīgs. No sirds! Jo, neko nedarot, var saņemt 200 latu. Es domāju, daudzi Latvijā būtu priecīgi par šādu samaksu. Bet diemžēl, redziet, mums nemaksās tos 200 latus. Samaksās varbūt tikai 18 latus.

 

Es saprotu, Slaktera kungs, ka jūs brauksiet cīnīties par vienādiem noteikumiem. Lai Dievs jums stāv klāt! Un sauciet arī mūs vēl līdzi! Mēs brauksim palīgā. Un paaiciniet mūs arī darba grupā.

Taču man viens nav skaidrs: kāpēc tas nenotika agrāk - šī cīņa par tiešajiem maksājumiem par neapstrādātu zemi? Nu vajadzēja taču rīkoties agrāk! Tad cilvēki nebūtu pārdevuši zemi... nu daļēji arī ārzemniekiem. Bet vai jūs kaut viens varat pateikt, cik šodien Latvijas zemes pieder ārzemniekiem un cik tās kopumā pieder Latvijas pilsoņiem? Jūs šeit runājat par 2 procentiem. Galīgi garām tas ir! Pat Grūbes kungs to nezina. Palasiet vakardienas “Lauku Avīzi”! Viņš nezina, bet viņš saka tā: “Pat valdība man nav pieprasījusi statistiku.” Un neviens cits, arī deputāts ne, neviens pats nav pieprasījis šos rādītājus, cik tad ir ārzemniekiem tās Latvijas zemes. Un tāpēc šeit nevajadzētu manipulēt ar skaitļiem, ka tie ir 2 procenti, kā Inkēna kungs šeit teica. Es domāju, ka viņiem varbūt jau pieder pat 15 procenti.

Man gadījās pirms mēneša pabūt Pilsblīdenes pagastā, kur kāds vācietis iepirka 1200 hektārus zemes, neļaujot izvērsties vienkāršam zemniekam, kura zeme robežojas ar viņa zemi. Un šis vācietis priecājās, ka viņš saņems 200 latu par hektāru. Tur jau ir tā netaisnība, kas briest starp latviešu zemniekiem un ārzemju pārpircējiem! Tajā pašā laikā klīst arī baumas, ka Masteiko kungs esot iepircis 4000 ha zemes, arī Tiesneša kungam esot pāris tūkstoši... Nu lieliski! Tas viss tā ir. Bet kur ir tā statistika, cik tad galu galā zemes ir pārdots Latvijā? Es gribētu to zināt. Un, Inkēna kungs, jūs šoreiz nerunājat taisnību. Nav datu! To pats Grūbes kungs pateica, ka nav šādu datu un ka neviens nav pieprasījis, jo arī viņš pats to nezina, lai gan faktiski Valsts zemes dienestam divreiz gadā vajadzētu dot statistiku gan valdībai, gan parlamentam. Tā to vajadzētu darīt! Tad mēs varētu sākt gudrot par pārējo.

Es šeit varētu nolasīt veselu referātu, bet diemžēl nevaru to darīt, jo jūs jau nedodat tam laiku. Un, ja neviens neklausās, tad es varu pateikt tikai vienu Mērfija likuma apakšpunktu - acīmredzot visi melo, jo neviens jau neklausās, taču tam jau nav nekādas nozīmes.

Jūs, Inkēna kungs, šeit runājāt par to, ka, kur ir zemāks, tur plūst ūdens un plūst nauda. Jūs zināt visu par biznesu, bet neaizmirstiet par cilvēku laukos, kas dzīvo ģimenē. Un es to vēlreiz saku, tas ir kā āmen baznīcā: jūs iznīcināsiet zemkopību, un uz to pusi zināmā mērā jau iet, jo mēs kā spēcīgas ģimenes laukos neesam vajadzīgi. Varbūt lielsaimnieki, bet tad turpmāk būs atkal šķiru cīņa, kad vienam piederēs tūkstošiem, bet otram varbūt piederēs 100 hektāri. Un tad nebūs lauku cilvēka vairs laukos, nebūs latviešu tautas. To vajag likt aiz auss, nevis naudu kā galveno likt apakšā! Un dzīve laukos tomēr ir dzīvesveids, nevis tikai bizness un nauda.

Un labi! Negribat maksāt par zemi tik, cik maksā ārzemniekiem, piekrītu... Es esmu ar mieru nodarboties ar alternatīvo lauksaimniecību. Uztaisīšu uz savas zemes - esmu jau uztaisījis - motokrosa trasi. Ja nevajag produkciju, taisīsim plezīru. Lai Eiropa maksā par plezīru! Tad kāpēc man ir jāražo? Tu jau… Tiesneša kungs, jūs jau tad saražosiet to savos 2000 hektāros! Kāpēc tad man mocīties ar 100 hektāriem? Jūs cerējāt uz 200 latiem, bet jūs dabūsiet trīs pirkstu kombināciju. Tā, lūk, jums ieliks Eiropa, parastā tautas valodā sakot, vati ausī! Paldies!

 

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs, ārpus kārtas.

 

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Cienījamie kolēģi! Mēs tiešām šeit operējam ar skaitļiem un bieži vien aizstāvam savus skaitļus, neatsaucoties uz avotu, kur tie dabūti. Taču ir viens reāls skaitlis, ko es jums varu nosaukt - gan tiem, kuri klausās radio, bet it sevišķi kolēģiem šeit, Saeimā, jo es zinu, ka arī pārtraukumā bija diskusija...

Tātad Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu nodaļa ir izsniegusi datus, ka uz 1.janvāri ir pārdoti 23 800 hektāru, kas ir 0,96% no lauku apvidus zemes. No zemes lauku apvidos. Es vēlreiz saku: šie ir dati, ko devusi Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu nodaļa! Var tam ticēt, var arī neticēt, bet katrā ziņā tie ir oficiāli dati, tie nav izdomāti vai aprēķināti.

Grīga kungs, es vienkārši gribu vēlreiz atgādināt: tad, kad vajadzēja cīnīties vai necīnīties… Delegācija - es, Ķestera kungs un visi pārējie - var cīnīties tikai tad, ja Saeima mums dod šādu uzdevumu. Saeima mums dod uzdevumu pirmām kārtām ar likumiem, un mēs aizstāvam likumus. Taču Saeima 1996.gadā pieņēma likumu, kas bija tieši tāds, ka pieļāva brīvo zemes tirgu. Un pareizi vien darīja, ka pieņēma tādu likumu, jo, kā redzat, nekas nav nopirkts - tikai 0,96 procenti. Un tādā gadījumā mēs šo likumu arī aizstāvējām. Ja mēs to nebūtu darījuši, tad mūsu vieta būtu cietumā. Tur nu gan mēs negribam nokļūt! Tāpēc mēs arī nākotnē godīgi pildīsim Saeimā pieņemtos likumus.

 

Sēdes vadītājs. Arnis Kalniņš kā referents. Ārpus kārtas.

 

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Es ar lielu izbrīnu klausījos abu ministru sacītajā, ko viņi sākumā teica - to, ka mēs šo lietu šodien darām tikai gaidāmo vēlēšanu gaisotnē. Es domāju, ka viņi būs drusku nopietnāki, un es viņus neapskaužu.

Un tagad pie lietas! Jūs tikko minējāt par zemes pirkumiem. Man ir Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas informācija uz 2000.gada 1.novembri, un tur ir redzams, ka ārzemniekiem ir pārdoti 46 000 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes - vēl nebija 2000.gada beigas! -, kas pieder 3400 ārzemniekiem, kuru adrese ir ārzemēs. Tagad ir pagājis gandrīz pusotrs gads, un mēs visi zinām, kāds ir temps. Nu nav pareizi tie dati! Tāpēc es jūs lūdzu… (No zāles ministrs I.Bērziņš: “Tās nav lauksaimniecībā izmantojamās zemes!”) Nu, Bērziņ… Nē, nu tā ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme! Nekāda pilsētzeme tā nav, draugi mīļie! Un es vēlreiz atgādināšu, ka tanī jūsu teiktajā likumā bija prasība, ka Tieslietu ministrijai divreiz gadā ir jādod informācija par šiem reālajiem darījumiem. Tas nav darīts!

 

Otrais. Ministra kungs, drusciņ precīzāk izlasiet likumu par lauku zemes privatizāciju! Tur nav teikts, ka ārvalstu fiziskajām personām ir tiesības nopirkt zemi Latvijā! Tas atļauts tikai juridiskajām personām.

Un mūsu priekšlikumā, ja jūs to izlasījāt, tātad tiek lūgts paredzēt šo ierobežojumu (pārejas periodu) Eiropas Savienības valstu fiziskajām personām. Tas ir 1.punkts.

Attiecībā uz 1996.gadā pieņemto likumu, kur ir dota atļauja zemi iegādāties juridiskajām personām. Lūdzu, izgudrojiet šos ierobežojumus gan ārvalstu juridiskajām personām, gan arī mūsu pašu pirkumiem, kas te notiek no uzņēmēju puses.

Un visbeidzot. Jūs sākumā teicāt, ka sociālie partneri nav neko protestējuši. Nu ir notikusi tāda sarakste. Man ir tās kopijas gan no Latvijas Zemnieku federācijas, gan no Sadarbības padomes. Visas šīs pēdējo gadu sarakstes kopijas. Tā ka patiesi ir noticis šis dialogs… Arī mūsu Sociāldemokrātu frakcijā ir noticis dialogs ar šiem cienījamajiem kungiem - Inkēna kungu, Ķerstera kungu… un tā tālāk, un jāsaka, ka mums dialogs nesanāca. Gandrīz iznāca vai tā, ka mēs neko nesaprotam šajā lietā. Tā ka ir bijis šis dialogs arī agrāk, bet nu jūs sakāt, ka mēs tikai tagad esam pamodušies. Nu tā nav patiesība, ministra kungs!

 

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis.

 

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Šodien mums tomēr ir jāapspriež konkrēts dokuments, pret kuru arī jāizrāda sava attieksme, un diezin vai šodien kāds Saeimas deputāts iedomāsies šeit pateikt, ka viņš neaizstāvēs zemnieku intereses. Ir tikai viens jautājums: vai šī aizstāvēšana ir kaut kas, pateikts vārdos, vai arī tā ir spēle ar vārdu salikumu “palīdzēsim laukiem”? Jo man kaut kā mūžīgi nāk atmiņā, ka vārdus “lauku prioritāte” lietoja arī padomju okupācijas varas iestādes, it īpaši 80.gadu beigās, taču es gribētu redzēt šo vārdu lietošanas jēgu šodien. Un arī 5.Saeimas darbības laikā ar zemnieku interešu aizstāvības vārdiem uz lūpām 12 vietas Saeimā un 1 vietu valdībā ieguva Latvijas Zemnieku savienība. Cik no tā ieguva zemnieku intereses - to ir grūti pateikt, un vai vispār kaut ko ieguva.

Gadiem ilgi es esmu dzirdējis vārdus “zemnieku intereses”, “lauki”, un daudzi par to ir runājuši; un daudzi par to vairs nerunā, kuri ir runājuši. Protams, skaidrs ir viens, ka Saeimai neapšaubāmi vajag iekļauties šā jautājuma risināšanā. It īpaši tādēļ, ka šodien ir rūpīgi jāskatās un jāanalizē tas, kas ar zemniekiem notiek Eiropas Savienības dalībvalstīs un kas ar zemniekiem notiek kandidātvalstīs. Tik tiešām, tas ir rūpīgs darbs, un Saeima nevar šeit palikt malā.

Taču, cienītie kolēģi, vai jūs domājat, ka mēs šodien, vienkārši nobalsojot par šo dokumentu, kaut ko briesmīgi panāksim? Diez vai. Un tāpēc apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, vērtējot piedāvāto lēmuma projektu, tomēr mēģina atrast kaut kādu kopīgu praktisku risinājumu visai Saeimai un dod iespēju nevis vienkārši māksloti nobalsot, lai pēc tam varētu rādīt izdrukas, kurš ir balsojis “par”, kurš - “pret”, bet dod iespēju Saeimas deputātiem, pirmām kārtām tautsaimniecības speciālistiem, vēl rūpīgāk meklēt to, kā Saeima šajā brīdī varētu palīdzēt Latvijas zemniekiem, un, protams, pie reizes ieskatīties arī ērkšķainajā ceļā uz Eiropas Savienību un savā gaidāmajā taciņā.

Tā ka, kolēģi, apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK piedāvā visiem kopīgu risinājumu: lai strādā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, kur varbūt visiem būs dota iespēja darboties, ne tikai pašiem deputātiem, kuri tur ir iekļāvušies. Un tad varbūt mēs varēsim šo jautājumu kopīgi risināt un patiesi kaut ko tiešām izdarīt zemniecības labā.

 

Sēdes vadītājs. Valdis Lauskis.

 

 

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātie deputāti! Pirms desmit gadiem Latvijas valsts atguva valstisko neatkarību, un bija nepieciešami pārkārtojumi tautsaimniecībā. Šie pārkārtojumi ne īpaši labi veicas. Gribētu teikt, ka vislielāko satricinājumu saņēma ražošana un zemkopība, it sevišķi zemkopība.

Risinot šos jautājumus, Latvijas valsts, domādama par savu drošību, par tautsaimniecības sakārtošanu, izvēlējās ceļu uz NATO, izvēlējās ceļu uz Eiropas Savienību un tagad mēģina atrast ceļu, kādā veidā ar šīm institūcijām, balstoties uz līdzvērtīgu sarunu partneru bāzes, varētu šo jautājumu sakārtot priekš sevis maksimāli precīzi. Gribētu pateikt, ka šī saruna ir izdevīga abām pusēm. Ejot mums uz turieni, arī NATO ir nepieciešams, lai drošība būtu arī mūsu zemē. Ja pie mums ir drošība, arī viņiem ir drošība.

Tāpat ir ar Eiropas Savienību. Tā rūpējas gan par to, lai Eiropa attīstītos vienmērīgi kopumā, gan par to, lai mūsu zemnieki nebrauktu pie viņiem, bet paliktu savā zemē un apsaimniekotu savu zemi. Par to Eiropa ir gatava maksāt. Un mūsu uzdevums, ja mēs ejam šo ceļu, ir atrast iespējas šo naudu paņemt. Tā ir mūsu prioritāte.

Šodien, runājot par zemkopību, labējām partijām ir kolosāla pozīcija: neviens zemi nepērk, tātad ir ļoti labi un nav par uztraukties. Ja zemi sāks pirkt - vēl labāk! Būs investīcijas! Un, ja vēl daudz vairāk pirks, tad būs lielāka drošība, jo tad NATO nāks aizsargāt savas investīcijas. Bezzaudējumu pozīcija!

Mēs runājam vēl par divām lietām. No sākuma mēs runājam par to, ka no jauna ir jāatver sadaļa par brīvā kapitāla kustību. Ja mēs uzskatām, ka valdība nav izdarījusi visu iespējamo, ko varēja izdarīt, šajā laikā, šajos desmit gados, ja mēs sakām, ka ir vajadzīgs pārejas periods, tad mēs varējām nevis dot iespēju Eiropas Savienības pilsoņiem braukt šurp un pirkt mūsu zemi jebkurā daudzumā un jebkurā vietā, lai viņi veidotu jebkuru saimniecību, ja grib, vai spekulētu ar mūsu zemi, bet jau no sākuma vajadzēja dot iespēju Eiropas Savienībai darīt to, kas ir paredzēts, - ka to, ko Latvijas valsts nevar izdarīt, to mums palīdz izdarīt Eiropas Savienība. Tā dod mums naudu, lai mēs desmit gadu laikā saviem zemniekiem varētu iedot līdzekļus un iedot zināšanas. Par Eiropas Savienības naudu mēs mūsu zemniekus varējām padarīt konkurētspējīgākus, taču Latvijas valdība, ārlietu resors, atteicās no šīs iespējas. Un mēs uz to norādām. Tā ir bijusi ļoti nopietna kļūda!

Tāpēc, ņemot vērā citu valstu pieredzi, mēs arī pasakām, ka šis ceļš nebūt nav vēl zaudēts. Ja ir vēlēšanās, mēs vēl varam atgriezties pie šīs sarunas.

Otrs jautājums. Ja mēs runājam par to, ka Eiropas Savienība, saskaroties ar faktu, ka tik daudzas valstis ir jāuzņem Eiropas Savienībā, ka notiek tik daudz nopietnu sarunu ar tik daudziem zemniekiem, kandidātvalstīm, aizsargā pirmām kārtām savu zemnieku intereses, tad pasakiet, kam vēl tā var maksāt tik daudz tiešo maksājumu. Arī mūsu zemnieki tā gribēja, nosakot kvotas, kuras faktiski nesedz pat mūsu ražotāju iespēju nodrošināt savu zemi, un nemaz nerunājot par to, ka mūsu ražotājiem ir tiesības uz Eiropas Savienību vai uz jebkuru citu pasaules valsti. Jā, pie šīs nopietnās sarunas ir jāatgriežas.

Arī šodien valdība diemžēl nedod atbildi, kādā veidā tas viss attīstīsies, tāpēc ir vieta šodienas sarunai, ir vieta šodienas dokumentiem.

Varētu pateikt: jā, pēc attiecīgajām sadaļām! Ļoti nopietna problēma ir ar laukaugiem, ļoti nopietna problēma ir ar cukurbietēm, ļoti nopietna problēma ir ar piensaimniecību, lopkopību, un mums ir atsevišķas nozares, kuras visvairāk ir apdraudētas. Kuras tad nozares mums paliek galu galā? Izņemot šīs nozares, uz kādu tradicionālo lauksaimniecību mēs balstīsimies? Līdz ar to ir vietā par visu to runāt.

Un vēl es gribētu pateikt: jā, protams, valdība šodien runā simpātiski, skaisti; sak’, mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību un viss būs kārtībā, tikai netraucējiet mums šeit! Netraucējiet parlamentam, un būs vēl labāk. Lai netraucējot tāda neliela sadaļa kā zemkopība, kura kopproduktā ieņem nelielu īpatsvaru - 3% un ne vairāk. Ja nebūtu tā visa, būtu pavisam skaisti.

Taču tādā gadījumā, ja jūs uzņematies konkrētu atbildību, man jums ir lūgums arī ļoti precīzi nodefinēt savu piedāvājumu, jo vismaz valdības institūcijas man ir devušas trīs dažādas versijas. Zemkopības ministrijas departaments saka, ka pie tā maksājuma par hektāru, ko šodien nodrošina valsts no savām subsīdijām, tas ir, 15 latus par hektāru, izejot no tiem 25%, ko tiešos maksājumos var dot Eiropas Savienība, mums ir tikai divu, triju latu pielikums, tad iznāk 16-18 lati. Tādā gadījumā der parēķināt, vai ir vērts uz turieni iet. Zemkopības ministrs saka: “Nē, nav tādi cipari!” Bet ir! No 9 līdz 13 miljoniem latu ir šis pieaugums. Premjerministrs saka: “Nevajag!...

 

Sēdes vadītājs. Laiks!

 

V.Lauskis. ...Ziniet sešas reizes lielāks būs pieaugums!” Ja tāds ir piedāvājums no Ministru kabineta, no vienas kopējas institūcijas, tad ar ko var rēķināties?

 

Sēdes vadītājs. Laiks!

 

V.Lauskis. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns.

 

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Labvakar, cienījamie ministru kungi! Premjerministra kungs! Ne tikai Latviju, bet arī visas pārējās Eiropas Savienības kandidātvalstis nepatīkami pārsteidza Eiropas Komisijas paziņojums, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā kandidātvalstu lauksaimnieki saņems subsīdijas tikai 25% apmērā no tām, kādas pašlaik saņem lauksaimniecība Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šīs subsīdijas tikšot pakāpeniski palielinātas, lai 2013.gadā tās būtu sasniegušas Eiropas Savienības ideāla līmeni.

 

 

Protams, turpinot sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, valdībai ir jācenšas panākt Latvijas lauksaimniekiem pēc iespējas labākus noteikumus. Kādi būs šo sarunu rezultāti - to šodien grūti prognozēt, jo tas vairāk būs atkarīgs no Eiropas Komisijas nostājas, nevis no mūsu vēlmēm un centieniem. Tāpēc man šķiet, ka šodien mums galvenokārt būtu jārunā par to, vai valdība ir darījusi visu nepieciešamo, lai palielinātu mūsu lauksaimniecības konkurences spēju, lai to pēc iespējas labāk sagatavotu darbībai Eiropas Savienības apstākļos.

Diemžēl atbilde uz šo jautājumu nav pozitīva. Joprojām nav pārvarēts lauksaimnieciskās ražošanas sabrukums, kuru izraisīja nihilistiska attieksme pret agrāk radīto ražošanas potenciālu. Es nebūt negribu noliegt, ka lauksaimniecībā bija jāveic reformas un ražošanas privatizācija, taču diemžēl metodes, ar kādām šie pasākumi tika veikti, neveicināja ražošanas efektivitātes pieaugumu, bet - gluži otrādi - izveidoja lielu daudzumu sīksaimniecību, kas nodarbojas ar neperspektīvu naturālo saimniecību.

Lauksaimniecības skaitīšanā, kas notika 2001.gada vasarā, tika saskaitīti 194 000 saimniecību, kuru platība bija lielāka par 1 hektāru. Izrādās, ka 68% no saimniecību kopskaita ražo produkciju tikai pašu patēriņam, nevis pārdošanai. Un tikai 9,4% no visām saimniecībām pārdod vairāk nekā pusi no saražotās produkcijas. Rezultātā ievērojami ir samazinājusies lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāte, samazinot lauksaimniecības produkcijas apjomus 2000.gadā (salīdzinājumā ar 1990.gadu) par divām trešdaļām. Nodarbināto skaits šajā nozarē ir samazinājies tikai par 30 procentiem. Tas nozīmē, ka darba ražīgums lauksaimniecībā tagad ir uz pusi zemāks nekā 1990.gadā. Nav ticams, ka Eiropas Savienība būs ar mieru maksāt, lai saglabātu Latvijā šādu neefektīvu lauksaimniecības struktūru. Un tas diemžēl ir pārmetums cienījamajam zemkopības ministram.

 

Tātad būs vien jāstrādā mums pašiem. Diemžēl neviena no līdz šim pastāvējušajām valdībām nav veikusi nekādus reālus lauksaimniecības struktūras uzlabošanas pasākumus. Es jau paredzu, ka sekos iebildumi: ir taču sastādītas koncepcijas un programmas! Bet ko tās dod, ja nav reālu rezultātu? Arī plaši izreklamētā stratēģija - integrācija Eiropas Savienībā - nesatur nekādus reālus pasākumus un pēc būtības ir sastādīta tikai no vajadzības izteiksmē formulētiem labiem vēlējumiem.

Valdības bezdarbības dēļ lauksaimniecība patlaban ir kļuvusi par smagu sociālu problēmu. Pašlaik lauksaimniecība dod tikai 4% no iekšzemes kopprodukta apjoma, bet nodarbina 14% no tautsaimniecībā strādājošiem iedzīvotājiem. Dažu valdošo partiju teorētiķi ar lielu pārliecību apgalvo, ka ir nepieciešams radikāli samazināt lauksaimniecībā strādājošo skaitu, lai tas nepārsniegtu 5-6% no tautsaimniecībā nodarbināto skaita, kā tas ir Eiropas attīstītajās valstīs. Tas nozīmē, ka lauksaimniecībā strādājošo skaitu vajadzētu samazināt gandrīz par 100 000 cilvēku, taču neviens nevar pateikt, kur tad nākotnē varēs nodarbināt šos liekos cilvēkus. Pagaidām pasākumi, lai radītu alternatīvus nodarbinātības veidus laukos un mazpilsētās, nav devuši jūtamus rezultātus, un acīmredzot valdība tiem nepievērš vajadzīgo uzmanību. Velti ir cerēt, ka lauku iedzīvotāju sociālās problēmas mūsu vietā atrisinās Eiropas Savienība.

Risinot sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, ir jācīnās ne tikai par iespējamo subsīdiju palielināšanu, bet arī par to, lai Latvija no Eiropas Savienības saņemtu pienācīgas kvotas lauksaimniecības produktu ražošanai. Diemžēl ir informācija, ka Eiropas Savienība gatavojas kandidātvalstīm noteikt kvotas, vadoties pēc ražošanas apjomiem, kādi pastāvēja 90.gadu vidū, kad ražošana bija vēl zemākā līmenī nekā pašlaik. Šādam risinājumam nu nekādi nevar piekrist, jo tas vēl vairāk saasinās Latvijas lauku ekonomiskās un sociālās problēmas, lai gan tad būtu iespējams ievērojami palielināt lauksaimniecisko ražošanu un labāk nodrošināt vietējo patēriņu ar Latvijā ražotiem produktiem, taču nevar atzīt par normālu stāvokli, ka 28% cūkgaļas patēriņa un 17% no piena produkcijas patēriņa sedz imports un kontrabanda.

Mūsu rīcībā ir palicis maz laika, tāpēc gaidām no valdības lielāku aktivitāti, gan aizstāvot Latvijas intereses sarunās, kas notiek Briselē, gan arī plānojot reālus pasākumus sasāpējušo tautsaimniecības un sociālo problēmu risināšanā. Paldies.

Es, protams, saprotu, ka valdošais vairākums vienmēr kliedz: “Laiks!”, bet, es domāju, ka šinī laikā, jau tuvākajā brīdī, būs beidzies jūsu laiks. Paldies.

 

Sēdes vadītājs. Pēdējam vārds debatēs būs deputātam Aivaram Tiesnesim, bet vispirms izskatīsim 10 deputātu ierosinājumu - turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma pilnīgai izskatīšanai. Iebildumu nav. Paldies.

Lūdzu - Aivars Tiesnesis!

 

A.Tiesnesis (Tautas partijas frakcija).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Cienījamie zemnieki un lauksaimnieki, kuri mūs klausās!

Es gribēju sākt ar nelielu atkāpīti, uzrunājot savu kolēģi Grīgu. Oskar, paklausies drusku! Es nedaudz sāku tevi saprast, kādēļ tu maini savas frakcijas, jo reāli reizē ar pāreju no “tēvzemes” uz sociāldemokrātiem tu esi mainījis savus uzskatus un esi iestājies vairāk par tiem cilvēkiem, kuri ir pie virpas. Tā ka reāli tev šī lauku problēma tomēr ir attālinājusies.

Cienījamie kolēģi! Šodienas jautājums mums ir lauksaimniecības nacionālo interešu aizstāvība, bet diemžēl šodien mēs esam izrunājušies pilnīgi par visu, tikai ne par nacionālo interešu aizstāvību.

Otra lieta, ko mēs darām, cienījamie kolēģi! Mēs, kā vienmēr, jaucam divas lietas: mēs runājam par lauku problēmām un runājam par lauksaimniecību. Šodienas tēma ir lauksaimniecība un pie tās arī turēsimies.

Šobrīd Latvijas laukos, kas ražo preci, ir notikušas lielas pārmaiņas: ir veikta saimniecības specializācija, ir notikusi kapitāla uzkrāšanās saimniecībās. Lauku saimnieki ir noslēguši ilgtermiņa līgumus par tehnikas iegādi, par preču realizāciju, par banku kredītiem. Zemnieki ir tālāk pakārtojuši savu ražošanu mūsu pašu nobalsotajai nacionālo subsīdiju ilgtermiņa programmai, kurā mēs esam deklarējuši vairākas savas prioritātes, un šī bāze tad arī ir orientēta uz mūsu lauksaimniecības attīstību. Diemžēl, ja mēs jau šobrīd patiešām stingrāk neiestāsimies tieši par lauksaimniecības interešu aizstāvību, tad mums šī pirmā shēma varētu nojukt, nerunājot nemaz par šiem tirgiem un visu pārējo.

Un tieši kādēļ? Tādēļ, ka šobrīd mums tiek piedāvātas trīs veidu naudas pieplūdes.

Pirmā grupa ir tiešie maksājumi, par ko mēs iestājamies un visi par tiem strīdamies. Par šiem 25%, es domāju un, kā jau arī kolēģi minēja, nekādi lieli strīdi nevarētu būt, jo šie ir maksājumi, kas lauksaimniekiem sedz neiegūto peļņas daudzumu.

Otrā maksājumu grupa ir subsīdijas, un mums tas ir pats svarīgākais moments, jo subsīdijas tiek rēķinātas atkarībā no kvotas. Un šeit tik tiešām nedrīkst ņemt par pamatu 1995.gadā veikto uzskaiti, kas atbilst tikai pārstrādes kombinātu datiem, bet kurā nav iekļauts iekšējais patēriņš, un uz šīs bāzes pamata veidot aprēķinus.

Trešā grupa. Trešā naudas plūsma, kas mums pienāktu, ir strukturālie fondi. Pret šiem fondiem es personīgi esmu visai piesardzīgs, jo reāli, kad šie pirmie fondi būs nonākuši Latvijā un kad tiks iedarbināti projekti, tad par tiem arī priecāsimies.

Šinī sakarā man ir vēl viena neliela doma. Es gribu minēt vēl tādu apgalvojumu, ka Latvija nākotnē būs tūrisma zeme, laukos pamatbizness būs tūrisms. Es gan esmu pret to ļoti, ļoti piesardzīgs, jo Latvijā nav tāda vide, kur ir augsti kalni, straujas upes, lieli piedzīvojumi…. kur nāktu cilvēki un tērētu naudu. Latvijā būs ekoloģiska vide, kur brauks ekoloģiskie tūristi, kuri te staigās un būs priecīgi par mūsu skaisto dabu, bet kuri Latvijā lielu naudu neatstās, un, ja kāds tiešām domā, ka uz šo ekoloģiski orientēto cilvēku rēķina mēs veidosim biznesu… Tā nav taisnība!

Tālāk. Vēl viena problēma, kuru vajadzētu uzsvērt. Respektīvi, mums būs jāķeras pie šā paša sadales mehānisma. Es personīgi domāju, ka nebūtu pareizi, ja mēs šo normu iekļautu šajos Eiropas nosacījumos, kur šī summa tiek dalīta mazās porcijās un lauku vajadzībām. Tas nozīmē, ka mēs šo naudu, kas domāta lauksaimnieciskajai ražošanai, vienkārši izšķaidīsim un tieši tas…. Te jau kolēģi, sociāldemokrāti, runāja, ka šī nauda ir jāiegulda ražošanā… jāveido šī konkurētspējīgā saimniecība, citādi tā vienkārši izplūdīs kā sociālais pabalsts un mums šis rezultāts netiks panākts.

Šinī sakarā Tautas partija ierosina konkrēti četrus punktus.

Pirmais punkts - samazināt pārejas periodu, paredzot to ne ilgāku par 3 - 5 gadiem.

Otrais punkts - saglabāt nacionālās subsīdijas arī pārejas periodā.

Trešais punkts - lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas nepieciešams noteikt ne mazākas par iekšējo patēriņu valstī.

Un ceturtais punkts - samazināt PVN likmi lauksaimniecības preču ražotājiem.

Paldies!

 

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu. Vārds Arnim Kalniņam kā referentam.

 

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Man bija ļoti patīkami klausīties Tiesneša kungu, un viņa nosauktie četri punkti sapas tā, kā vajag, un, Dievs dod, lai jūs arī turpmāk šo viedokli uzturētu spēkā kopā ar opozīciju!

Es gribētu īsi pateikt to, ka 7.Saeimas darbības laikā un jau pirms 7.Saeimas LSDSP frakcija vienmēr un jebkurā situācijā ir domājusi un centusies atbalstīt lauku attīstību. Bija arī viena ārkārtas sēde, kurā, protams, kā gāja, tā gāja. Es domāju, ka šeit mums drusku palīdzēja arī esošais zemkopības ministrs Slaktera kungs, ka izdevās izkarot 3% atbalstu zemniekiem no valsts budžeta izdevumiem, ka drusciņ izdevās atgriezties pie akcīzes nodokļa atmaksas, ka drusciņ izdevās "ieknābāt" iekšējā tirgus aizsardzībā cūkgaļas ražotāju labā. Un tā es varētu uzskaitīt veselu virkni citu lietu, kuras mēs iniciējām un tā vai citādi pamazām guvām atbalstu arī zemkopības ministra personā.

Es domāju, šis jautājums ir tik svarīgs, ka mums nepietiek tikai ar to, ka mēs novirzām šo dokumentu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Es vēlreiz atgādinu, ka šī ir vienreizēja iespēja un arī vienreizēji iespējamā kļūdīšanās. Ir jāpanāk, lai nebūtu tādas kļūdas, kādas notika, kad kādreiz parakstījām "Lattelekom" līgumu, un tagad premjers netiek galā ar šo parakstīto dokumentu. Lai mēs neizdarītu tādas kļūdas arī šobrīd un šajā svarīgajā momentā.

Mēs šajā dokumentā varam apmierināt gan vienu intereses, gan otru intereses, tomēr jāraugās, lai kompleksi būtu apmierinātas visu to cilvēku intereses, kuri ir saistīti ar laukiem un kuri ir nodarbināti lauksaimnieciskajā ražošanā.

Tomēr es gribu pateikt vienu lietu. Mums pārmet, ka mums nav morālu tiesību no "Latvijas ceļa" puses runāt par šo jautājumu. Man ir šīs morālās tiesības tagad un arī pastāvēs šīs morālās tiesības vienmēr, jo es šīs morālās tiesības pamatoju ar to, ka pagājušajos desmit gados diemžēl šis lauksaimnieciskās produkcijas kritums ir bijis visdramatiskākais starp visām šīm valstīm, kas ir mums apkārt. Diemžēl! Kaut vai tas fenomens, ka ik gadus mums Latvijā pieaug imports pat no Igaunijas un Lietuvas, ka tas ir daudz lielāks, nekā mēs spējam kaut ko no Latvijas izlaist ārā.

Es saprotu arī ārlietu ministra daudzfunkcionālo darbību, to, ar kādām grūtībām virzījās šie cūkgaļas ražotāju tirgus aizsardzības pasākumi, un tomēr tie noskanēja, lai gan bija arī zināma pretestība no Ārlietu ministrijas puses.

Es saprotu: Ārlietu ministrija aug, un tā būs labāka, bet es varētu arī minēt virkni momentu, kur mēs neesam pareizi rīkojušies šajos desmit gados; tāda ir kaut vai kredītpolitika, kas ir izstrādāta gandrīz vai pirms 8 gadiem, lai saņemtu kredītus par normāliem procentiem, un virkne citu jautājumu. Es negribētu šeit par to plašāk diskutēt un aizkavēt jūsu interesi, bet ir signāls, ka gandrīz līdz finišam ir šeit piedalījies arī premjers un ka pēdējā finiša taisnē ir izveidota kaut kāda darba komisija. Es domāju, ka tā ir laba zīme, un, cerot uz šo labo zīmi, varbūt strādāsim kopā un izmantosim mūsu potenciālu kopīgi!

Paldies par uzmanību!

 

Sēdes vadītājs. Saeimas Prezidijs ir saņēmis apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas desmit deputātu priekšlikumu lēmuma projektu "Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību" nodot izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Līdzīga satura priekšlikumu ir iesniegusi arī Sociāldemokrātu savienības frakcija.

"Par" šo priekšlikumu vēlas runāt Kārlis Leiškalns.

 

K.Leiškalns (frakcija "Latvijas ceļš”).

Dāmas un kungi! Priekšsēdētāja kungs! Kalniņa kungs! Es šeit galīgi negribu runāt par morālajām tiesībām, jo, ja mēs sāksim rakāties katrs savās morālajās tiesībās, kaut vai pēdējos 15 gadus atpakaļ, mēs nonāksim ārkārtīgi duļķainā vidē un viens vienam otram pārmetīsim, ka ir radīts, es nezinu, kā to monstru sauc, komplekss. Otrs otram pārmetīsim, ka kāds akadēmiķis ir radījis iespēju latviešus izmest no viensētām un tamlīdzīgi. Runāsim par dzīves īstenību un par sagatavoto lēmuma projektu! (Starpsauciens: "Lai notiek!")

Es tiešām balsoju, Kalniņa kungs, kā jūs man uz kāpnēm pārmetāt, par brīvu zemes tirgu Latvijā, jo man pieder 90 hektāru zemes, un es negribu, lai ar jebkuriem ierobežojumiem tiek aprobežotas manas tiesības šo zemi pārdot, taču parlamentārisms kā pārstāvniecības forma ir laba ar to, ka tad, ja sabiedrībai ir kāda ideja, tad šī ideja var nonākt šajā tribīnē.

Jūs tagad esat iesnieguši un sagatavojuši lēmuma projektu, kurā ir divi punkti:

1) atvērt Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu pozīciju... Tas ir ārkārtīgi grūti diskutējams jautājums un nekādā gadījumā nav nododams Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

2) panākt tādas lauksaimniecības produkcijas ražošanas kvotas... Es jūsu vietā rakstītu: "mēģināt panākt", jo diplomātiskās sarunās, sarunās par iestāšanos organizācijā, kur mūs it kā grib un it kā negrib, mēs nevaram uzlikt par pienākumu panākt. Es neredzu nevienu tādu ministru - ne visnotaļ asprātīgo Bērziņa kungu, ne visnotaļ pamatīgo Slaktera kungu, un pat tad, Kalniņa kungs, ja tur aizsūtītu jūs abus kopā ar šodien klātneesošo Leonu Bojāru, diez vai mēs jums varētu teikt: "Panāciet!" Mēs teiktu: "Mēģiniet panākt!" Jo, ja Eiropas Savienības politikā, pašā Eiropas Savienībā ir kaut kas no komunisma, tad tā ir lauksaimniecības politika. Un ir skaidrs, ka Eiropas Savienībā tie putras dalītāji, kuri šobrīd sēž pie pilnā katla, kuri negrib brīvu konkurenci, kuri nespēj šobrīd, manuprāt, konkurēt ar normāliem Latvijas zemniekiem, nevis ar tiem plukatām, kuriem viss ir slikti, ar normāliem, situētiem Latvijas zemniekiem... ir skaidrs, ka viņi negrib nevienu laist pie šīs dalīšanas. Viņi saka: "Mēs jūs gan uzņemsim, bet tad desmit gadus nedosim to, ko dosim savējiem!" Un tad man, tāpat kā jums, spuras ir gaisā. Kā tad tā? Mēs būsim "viens likums, viena taisnība visiem", bet mūs apdalīs, jums - iedalīs.

Tāpēc es aicinu šo lēmuma projektu, Kalniņa kungs, nenodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, jo Tautsaimniecības komisijā mēs esam spējīgi uz visu... Arī izskatot Alkohola aprites likumu, mēs komisijas vārdā varam pieņemt lēmumus, kuri ir pilnīgā pretrunā ar visiem starptautiskajiem līgumiem. Mēs esam gatavi to pieņemt, atbalstīt, nest uz Saeimas komisiju un teikt: "Viss ir kārtībā”, un tas jau nekas, ka spēkā tik un tā būs starptautiskie nolīgumi, bet mēs būsim kā komisija...

 

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Leiškalna kungs! Jūs runājat par...

 

K.Leiškalns. ...par nodošanu komisijai, kura komisija būs...

 

Sēdes vadītājs. Jums nav tiesību ierosināt citas komisijas maiņu. Mutiski tas nav iespējams, tā ka lūdzu, runājiet par lietu!

 

K.Leiškalns. Tādā gadījumā es visu šo runu veltu tam, lai balsotu pret šā lēmuma projekta nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Pret! Es negribu, Baldzēna kungs, izskatīt šos projektus, es negribu šos pārspēkus! Es negribu šo starptautisko līgumu pārkāpumus, kurus Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ar balsu vairākumu ir gatava izdarīt!

Šobrīd Latvijas Republika ir ratificējusi līgumu starp 14 valstīm par brīvo zemes tirgu... ar 16 valstīm, ar visām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Īriju, plus vēl arī Ameriku un Kanādu. Un tagad jūs gribat, lai Tautsaimniecības komisija, populistiski balsojot, pārkāpj šos starptautiskos līgumus.

Nē! Es aicinu nenodot Tautsaimniecības komisijai, bet sagatavot citu lēmuma projektu un nodot Ārlietu komisijai un Eiropas lietu komisijai, lai tās uzņemas atbildību par starptautisko līgumu pārkāpumiem un par sekām, kas draud Latvijas Republikai. Un sekas būs tādas, ka mēs savu zemi varēsim piedāvāt, cik gribam, bet neviens nepirks. Mums visi brauks garām! Ziemeļatlantijas aliansē mūs neņems, un amerikāņu jūrnieki nespridzinās mūsu kuģus, neuzņemoties par to atbildību. Tas ir tas, par ko jūs cīnāties, un mēs piekrītam.

Tikai nedodiet, lūdzu, manai komisijai! Es kā komisijas priekšsēdētājs negribu parakstīt lēmumus, kuri ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem un kuru spēkā stāšanos aizliedz Latvijas Republikas likums par starptautiskajiem līgumiem.

Grīga kungs, jūs esat varonis! Savā frontē! Jūs gribējāt uzdurt mūs 5.Saeimā uz dakšām, bet neuzdūrāt. Jūs gribējāt uzdurt arī šajā, - tad duriet! Manas krūtis ir atvērtas. Paldies. (Zālē smiekli.)

 

 

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns runāja "par", bet domāja "pret".

Viola Lāzo runās "pret", bet kā viņa domās, - to mēs dzirdēsim.

 

V.Lāzo (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Šodien ir gandrīz neiespējami izlauzties debatēs, tāpēc jāizmanto jebkura iespēja.

Jums sākotnēji, cienījamie kolēģi, tika piedāvāts lēmuma projekts, kurš ir lasāms šajā te opozīcijas deputātu parakstītajā dokumentā. Šajā dokumentā mēs pirmām kārtām esam runājuši par sarunu sadaļu "Brīvā kapitāla kustība". Tā tikpat labi varētu būt piekritīga ne tikai Leiškalna kunga minētajām komisijām, bet arī, piemēram, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Līdz ar to šīs debates šodien Saeimā ir pierādījušas, ka tas nav vienas komisijas jautājums, bet ka tas ir visai Saeimai lemjams jautājums, un tāpēc jūsu priekšā ir lēmuma projekts "Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību". Gan Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija, gan tās frakcijas, kuras atbalstīja šajā lēmuma projektā ietvertās tēzes un to būtību, aicina šodien Saeimu atbalstīt šo lēmuma projektu un balsot par to. Tātad nenodot to tālāk komisijām, bet jau šodien šeit, Saeimā, pieņemt lēmumu. Tāds ir mūsu aicinājums!

Tajā pašā laikā mēs ļoti labi saprotam, ka esam izmantojuši vienīgo mums doto iespēju, lai lauksaimniecības jautājumu, kas ir ļoti sāpīgs ne tikai Latvijā, bet pilnīgi visā Eiropā... un ne tikai Eiropā vien, mēs diskutētu ne tikai dažās komisijās, ne tikai valdības Koalīcijas padomē, bet arī šeit, Saeimas tribīnē. Vienīgais reālais labums pagaidām ir tas, ka Ministru prezidents ir nodibinājis darba grupu, bet līdzšinējā pieredze, strādājot Saeimas opozīcijā, absolūti skaidri liecina, ka mēs tur varēsim vai nu šovakar, vai rīt ierasties ar dokumentu paku vai, ja mums būs "e" valdība, tad ar pārslogotu elektronisko pastu, bet šie mūsu lūgumi tur pildīti netiks. Tas ir absolūti skaidrs!

Tāpēc mēs aicinām Saeimu balsot tūliņ pat par iesniegto lēmuma projektu.

 

Sēdes vadītājs. Par to, kā lieta tālāk virzāma, lūdzu, Kārlis Leiškalns! Viena minūte.

 

K.Leiškalns (frakcija "Latvijas ceļš”).

Paldies, priekšsēdētāja kungs! Paldies, kolēģi! Mīļā Viola! Latvijas Republikas parlaments nav tiesīgs ne morāli, ne juridiski pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem un Latvijas likumiem. Ja mēs kāds ātri uzrakstītu un nodotu šo lēmuma projektu Ārlietu komisijai, tad mēs visi piekristu.

Mīļā Viola! Mēs nedrīkstam nonākt pretrunā paši ar sevi! Ar lēmumu nevar atcelt nevienu likumu! Ar lēmumu nevar atcelt nevienu starptautisku līgumu! Ar lēmumu nevar uzlikt par pienākumu panākt, bet, ierakstot vārdiņu "mēģināt panākt", - to mēs varam darīt. Induli, tu mēģināsi? Es ceru, ka mēģināsi. Ati, tu mēģināsi? Mēģināsi! Paldies. Atbalstīsim nodošanu Ārlietu komisijai.

 

Sēdes vadītājs. Viens ir runājis "par", viens - "pret". Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta "Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību" nodošanu izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai! Lūdzu rezultātu! Par - 50, pret - 23, atturas - 17. Lēmums pieņemts. (Aplausi.)

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Saeimas sekretārei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Aleksandrs Bartaševičs, Osvalds Zvejsalnieks, Egils Baldzēns, Leons Bojārs, Jānis Leja, Andrejs Panteļējevs, Romualds Ražuks, Ivars Godmanis, Tadeušs Ketlers, Antons Seiksts, Jānis Lagzdiņš, Silvija Dreimane, Valdis Birkavs, Palmira Lāce.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēde ir slēgta.

SATURA RĀDĪTĀJS
7.Saeimas ziemas sesijas 5.(ārkārtas) sēde
2002.gada 13.februārī


Lēmuma projekts “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību” (Nodots komisijai)(4075. dok.)

Ziņo - dep. A.Kalniņš

Debates - zemkopības ministrs A.Slakteris
- ārlietu ministrs I.Bērziņš
- dep. M.Sprindžuks
- dep. E.Inkēns


Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāre S.Dreimane

Debašu turpinājums - dep. K.Lībane
- dep. I.Birzniece
- dep. A.Seile
- ārlietu ministrs I.Bērziņš
- dep. J.Jurkāns
- dep. B.Cilevičs
- dep. P.Salkazanovs
- dep. G.Freimanis
- zemkopības ministrs A.Slakteris
- dep. E.Baldzēns
- zemkopības ministrs A.Slakteris
- dep. O.Grīgs
- ārlietu ministrs I.Bērziņš
- dep. A.Kalniņš
- dep. J.Dobelis
- dep. V.Lauskis
- dep. M.Lujāns
- dep. A.Tiesnesis
- dep. A.Kalniņš
Priekšlikumi - dep. K.Leiškalns
- dep. V.Lāzo
- dep. K.Leiškalns


Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāre S.Dreimane

Balsojumi.

Lēmuma projekts "Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību"
Datums: 13.02.2002. 17:15:58 bal001 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par runas laika saīsināšanu un saraksta slēgšanu

Lēmuma projekts "Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību"
Datums: 13.02.2002. 18:35:16 bal002 Lapa 1
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok.nr.4075A;B - nodošanu komisijām (Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija))

 

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem