Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas piecpadsmitā (ārkārtas) sēde

2002.gada 5.jūnijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.


Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kura sasaukta, balstoties uz Saeimas 34 deputātu ierosinājuma. Sēdes darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”.

Kā referentam vārds Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas deputātam Valdim Lauskim.

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Mēs jums piedāvājam šodien pieņemt lēmumu jautājumā, kas faktiski ir mūsu valsts referenduma cienīgs. Runa ir par to, lai mēs veidotu reģionālas, vēlētas pašvaldības, lēmumā paredzot, ka Ministru kabinetam līdz 1.augustam parlamentā ir jāiesniedz likumprojekts, kas ļoti konkrētās formās parādītu, kā parlaments piedāvā sabiedrībai atrisināt šo jautājumu, lai blakus Rīgai garantēti attīstītos visi Latvijas reģioni un valsts kopumā.

Kāpēc mēs šodien jums piedāvājam skatīt attiecīgo lēmumu? Faktiski es gribētu šeit vilkt paralēles ar ārstniecības jomu. Dažreiz iznāk tā, ka cilvēks lieto kaut kādas zāles un ar šo zāļu palīdzību ārstē kādu noteiktu slimību, bet tad parādās kaut kāds blakusefekts, kas liecina, ka šīs zāles ir radījušas kādu parādību, ka arī kāds cits jautājums būtu obligāti jārisina, varbūt kāds cits defekts veselībā būtu jānovērš. Pēc šīs analoģijas es gribētu pateikt, ka arī šodien mēs nonācām līdz attiecīgajam lēmuma projektam. Tas ir, pirms mēneša, rūpējoties par to, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu Satversmē, mēs izdarījām grozījumus Satversmē un pieņēmām noteiktus labojumus. Un tagad 101.pants skan tā, ka turpmāk pašvaldības vēlēs pilntiesīgi pilsoņi. Jā, ar šo attiecīgo ierakstu mēs atrisinājām jautājumu par pašvaldību vēlēšanām noteiktā līmenī, mēs atrisinājām arī jautājumu par valodas nostiprinājumu, taču, domājot par vienu, mēs nonācām pie atziņas, ka faktiski mums ir jāparūpējas arī par kaut ko citu. Un šis cits ir tas, ka mums tagad likumdošana vairs neatbilst Satversmē teiktajam.

Satversme pasaka, ka visas pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi, turpretī dzīvē mēs redzam, ka pašvaldības tikai pirmajā līmenī - pagastu padomes un pilsētu domes - vēlē pilsoņi. Kas attiecas uz otro līmeni, tad šoreiz mēs runājam, varētu teikt, par pašvaldību līmeni rajonos, kaut gan ir ļoti grūti rajoniem šodien dot šādu definējumu, ka tās ir pašvaldības. Mēs redzam, ka rajona līmeņa pašvaldības cilvēki nevēlē. Un līdz ar to mēs esam nonākuši pie konkrēta secinājuma, ka mums likumdošana ir jāsakārto tā, lai tā atbilstu Satversmei. Tādējādi gan pirmā līmeņa pašvaldības - domes, padomes - ir jāvēlē pilsoņiem, gan arī, protams, mums ir jāpieņem likums par to, kādas izskatīsies reģionālās pašvaldības, kuras arī atbilstoši Satversmei vēlēs pilsoņi.

Lūk, šis ir jautājums, kas dod mums uzdevumu, - mūsu pašu pieņemtais lēmums attiecībā uz Satversmi, un tagad tas ir atkarīgs no mums, kādā veidā mēs sakārtosim likumdošanu un kāda veida otrā līmeņa pašvaldības mēs izveidosim, lai abi līmeņi būtu samērojami.

Lai nonāktu pie atziņas, kādām būtu jābūt otrā līmeņa pašvaldībām, protams, ir vajadzīga neliela analīze par to, kas ir noticis, un līdz ar to arī īss ekskurss vēsturē ar nelielu analīzi.

Vispirms tātad attiecībā uz to sistēmu, kura jau bija un kuru Latvijas valsts, atjaunojot savu neatkarību, saņēma mantojumā. Jā, bija divu līmeņu pašvaldības, abas vēlētas: gan pirmā līmeņa - pagastu un pilsētu pašvaldības, gan otrā līmeņa - vēlētas rajonu pašvaldības. Un abas tās veica noteiktas funkcijas, kas bija nodalītas, tām abām bija arī ļoti konkrēta nodokļu bāze. Ja jūs atceraties, tas bija peļņas nodoklis, sociālais nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis. Atsevišķas šo nodokļu daļas, kuras šodien ir nodotas valdības rīcībā, kādreiz bija attiecīgo pašvaldību rīcībā.

Es domāju, ka tanī laikā, kad Padomju Savienība izveidoja attiecīgo pašvaldību sistēmu, šī sistēma apmierināja Padomju Savienību. Jāņem vērā, protams, arī tas, ka šī sistēma apmierināja tāpēc, ka faktiski gan pilsētu pašvaldības, gan rajonu pašvaldības vadīja nevis deputāti, bet gan partijas komitejas, un šie cilvēki atskaitījās partijas komiteju priekšā, savukārt partijas komitejas pieņēma tos principiālos Padomju Savienībai raksturīgos lēmumus, kurus pēc tam realizēja uz vietas attiecīgajā pašvaldību līmenī.

Jā, tā bija sabalansēta sistēma, kas atbilda noteiktam valsts attīstības modelim un struktūrai.

Atjaunojot valstisko neatkarību, protams, Augstākajai padomei radās vēlme risināt jautājumus tā, lai pašvaldību sistēma atbilstu mūsu valsts modelim un lai pašvaldības garantētu gan valsts pastāvēšanu, gan cilvēku labklājības līmeņa nodrošinājumu, gan funkciju un pienākumu sabalansētību starp pašvaldībām un valdību.

Attiecīgo sākuma periodu es raksturotu tā, ka valsts, tā teikt, caur valdību, pirmām kārtām caur toreizējo pirmo premjerministru, parūpējās, lai valsts garantēti saglabātu savu nākotni. Līdz ar to arī tās nelielās funkcijas, to nelielo atbildību, kas bija uzticēta pašvaldībām, pakāpeniski atņēma pašvaldībām un koncentrēja valdības rokās.

Īpaši tas skāra rajonu līmeni, jo rajonu līmeņa pašvaldībām patiešām ļoti nopietni tika samazinātas finanses, sašaurināti arī funkcionālie pienākumi, un līdz ar to, ja valdība bija lojāla, tā visas valsts teritorijā garantēja lēmumu pieņemšanu, lai valsts attīstītos. Tāda bija tābrīža aktualitāte. Tādā veidā, protams, tika risināti valsts drošības jautājumi, bet netika risināts valsts attīstības jautājums, valsts tautsaimniecības attīstības jautājums konkrēti uz vietas. Un tieši tur parādījās nākamie elementi, kad, gribi vai negribi, pati dzīve mūsu politiķiem sāka diktēt, ko darīt. Un tur parādījās jau politiķu nākamais lēmums - veidot Latvijas valsts interesēm atbilstošas reģionālās pašvaldības.

Es domāju, ka tas bija interesants periods, interesants piedāvājums, interesants izvērtējums. Tajā laikā vairāk domāja, iniciēja jautājumus “Latvijas ceļa” partija, taču, kad parādījās ļoti nopietns piedāvājums uz vietas ietekmēt kādu jautājumu, tad, protams, koalīcijas partneru valdībā parādījās princips, ar kura palīdzību varēja nobloķēt jebkuru lēmumu, un tanī momentā frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” neļāva “Latvijas ceļam” šo jautājumu realizēt.

Es domāju, ka frakcijai “Tēvzemei un Brīvībai” bija pamats šādam lēmumam, jo tad - trīs, četrus gadus pēc neatkarības atjaunošanas - valstī vēl joprojām pastāvēja princips, ka, runājot par mūsu valsts garantētu pastāvēšanu, vēl nevarēja dot pilnīgi drošu atbildi. Līdz ar to radās šis jautājums, jo vienu sistēmu nojaucām, bet otru nesākām celt. Sākām iezīmēt pirmos impulsus, bet reālas attīstības vairs nebija.

Pagāja pāris gadu, un tad nāca nākamās valdības, kam atkal padomā bija nākamais modelis - reģionālo līmeni kā tādu uz noteiktu laiku likvidēt vispār, dodot iespēju uz vietas izvietot gubernatorus un ar gubernatoru palīdzību ļoti ātri realizēt jebkuru valdības lēmumu, ļoti ātri nodrošināt pārvaldi, ļoti ātri nodrošināt jebkuru lēmumu pieņemšanu, bet tad, kad gubernatori savu uzdevumu it kā jau ir sākuši veikt - ir ievadījuši šo procesu, tad būtu atkal aicinājums atgriezties, un gubernatori tad kopā ar valdību sagatavotu otrā līmeņa pašvaldību - reģionālo pašvaldību.

Tur bija arī tāds jautājums, ka varētu domāt par apriņķu sistēmu, bet apriņķu sistēma pēc tam pārietu uz apgabalu sistēmu. Valdība deva uzdevumus saviem ministriem, ministri - departamentiem, un pietiekami nopietni tika izdarīta analīze, kā un kur labāk darīt. Taču parādījās Latvijai raksturīgais elements - valdības krita viena pēc otras, nostrādādamas tikai astoņus vai desmit mēnešus, un tāpēc visas iestrādes, ar kurām bija sākts, netika turpinātas, jo nākamās valdības tās nepārņēma.

Ar šo posmu tad arī faktiski varētu beigt analīzi šādā aspektā. Varu tikai pateikt, ka pirmā līmeņa pašvaldības šodien ir un strādā ar visai samazinātu finansējumu, ar visai samazinātiem saviem funkcionālajiem pienākumiem, bet otrā līmeņa pašvaldību mums vairs nav. Un līdz ar to mums ir izveidojusies tāda sistēma, kura nekādā ziņā neveicina tautsaimniecības attīstību, neveicina cilvēku labklājības līmeņa celšanos, bet faktiski joprojām ir vērojama reģionu atpalicība no dienas dienā, no gada gadā. Taču šodien mums ir radusies iespēja, pašiem negaidīti, šo atpalicību novērst, pieņemot šos labojumus Satversmē. Un tādējādi caur šo mēs nonācām pie domas, ka ir jāatgriežas pie šā likuma.

Kas atlicis no tiem gadiem, kad, ja tā varētu teikt, ir bijusi tāda zināma mīņāšanās uz vietas? Un tomēr es gribētu pateikt, ka tajos gados tika pietiekami nopietni analizēta sistēma, ko varētu dot tas, ja valsts veidotu 26 vēlētas otrā līmeņa pašvaldības, ko dotu tas, ja valsts veidotu 9 vai 10 vēlētus apriņķus, un ko dotu tas, ja valsts veidotu 5 reģionus, 5 “zemes”, 5 apgabalus, kā nu jums labāk to patīk nosaukt. Šī analīze tika izdarīta, un es gribētu pateikt, ka mūsu ierēdņi, ja tie saņem ļoti konkrētu politisku uzdevumu, ir spējīgi darboties profesionāli, viņi ir spējīgi attiecīgo politisko pasūtījumu arī realizēt.

No sistēmas analīzes īsi par šiem pašvaldību veidiem. 26 rajoni. Jā, tas ir jautājums par ļoti konkrētu reģionālo pašvaldību, kura valsts līmenī spēj realizēt tai piešķirtās funkcijas, kura jau spēj skatīt Satiksmes ministrijas funkcijas, satiksmes organizēšanu, kura jau var skatīt medicīnisko aprūpi, arī sociālo aprūpi, spēj skatīt izglītības jautājumus. Šos jautājumus arī 26 vēlēti rajoni ir spējīgi realizēt. Protams, jebkuros apstākļos to bāze, nodokļu bāze, ir nošķirta no pirmā līmeņa nodokļu bāzes, un savā starpā tās nav saistītas, jo vienai nav tiesību ietekmēt otru.

Jā, šis jautājums tika izanalizēts, un tas jau bija daudz labāk, nekā tas ir šodien. Taču pēc tam tika piedāvāts jau nākamais variants - izanalizēt, kāds varētu būt cits modelis otrajam reģionālajam līmenim - 9 vai 10 apriņķi. Šie 9 vai 10 apriņķi būtu labāki nekā šie 26 rajoni, un tas arī tika konkretizēts, jo to kapacitāte kļūst lielāka, gan skatoties pēc teritorijas apjoma, gan pēc iedzīvotāju apjoma, un līdz ar to pieaug arī to spēja pārvaldīt tiem piešķirtās funkcijas valsts līmenī. Un, protams, tad šie cilvēki var strādāt profesionālāk, kā arī notiek naudas līdzekļu ekonomija administrācijas uzturēšanai. Tas bija tā, bet kur parādās negatīvais? Negatīvais ir tas, ka vēl joprojām šie apriņķi ir spējīgi strādāt tikai tā, kā tas bija Padomju Savienības laikā, strādāt, tā teikt, tikai uz valsts iekšpusi - kopā ar valdību risināt jautājumus par valstī veicamajiem uzdevumiem un par valsts budžetu, bet ne vairāk.

Un nu parādījās trešais variants: piecas “zemes” - pieci apgabali, pieci reģioni. Kādi bija šie plusi, kas tika analizēti un izvērtēti?

Jā, visupirmais ir vēsturiskais aspekts, kultūras aspekts, un attiecīgi arī robežas ir noteiktas - parādās Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Rīgas pašvaldības - vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Šīs pašvaldības dod iespēju, līdzīgi kā iepriekšējās, strādāt ar valsti, strādāt ar valdību. Politiskā ziņā šīs pašvaldības, tā teikt, izlīdzinās. Politiski Vidzemes reģionālā pašvaldība ir līdzvērtīga Rīgai, Kurzemei, Zemgalei. Pašvaldības kļūst līdzvērtīgi partneri dialogā ar valdību. Jā, tie ir plusi, kas ir saskatīti.

Ir vēl viens aspekts, kurš tika analizēts un kurš raksturīgs Latvijas valstij, kas atjaunojusi savu neatkarību. Ļoti būtiska ir atšķirība no Padomju Savienības. Padomju Savienība bija slēgta tipa valsts - toreiz nebija iedomājams, ka cilvēki izbrauks vai strādās ārpus Padomju Savienības. Latvijas valsts ir atvērta valsts, un Latvijas valsts dod iespēju un rada nepieciešamību arī visiem pārējiem būt maksimāli atvērtiem. Un parādās arī reģionālo pašvaldību vieta un loma - reģionālajai pašvaldībai ir jābūt maksimāli spējīgai strādāt ar ārpasauli. Un parādās šī priekšrocība, ka to var izdarīt maksimāli lielas pašvaldības, kuras ir salīdzināmas ar līdzīgām pašvaldībām, otrā līmeņa - reģionālām pašvaldībām, kādas ir ārpus Latvijas, gan Eiropas Savienībā, gan dažādās kandidātvalstīs. Tādējādi parādās šī būtiskā atšķirība. Un ir Eiropas Savienības izveidota Eiropas statistika, un arī tur parādās tā atšķirība no Padomju Savienības, tas aspekts, ko mēs neviens nezinājām, bet kas ir tagad. Parādās tādi jēdzieni kā NUTS-1, NUTS-2, NUTS-3, NUTS-4, NUTS-5 un tā tālāk. Tā jau ir ļoti konkrēti izveidota nomenklatūra attiecībā uz konkrētām teritoriālajām vienībām. Un šeit tad nu parādās tas apstāklis, ka, pastāvot noteiktam cilvēku skaitam un noteiktam kvadrātkilometru skaitam attiecīgajā teritorijā, attiecīgajā reģionā, attiecīgajā pašvaldībā, šīs pašvaldības ir spējīgas strādāt ne tikai ar konkrēto valsti, bet ir gaidītas arī daudzās citās valstīs kā līdzvērtīgi partneri. Un tādēļ parādās jautājums par to, ka mums ir jādomā par piecu vēlētu reģionālu pašvaldību izveidi, un faktiski ir arī piedāvāts precīzs risinājums.

Kur bija šā piedāvātā risinājuma būtiskā atšķirība? Kāpēc tad, kad pašvaldības tika iepazīstinātas ar šo projektu, atsevišķi cilvēki negribēja veidot šīs piecas vēlētās pašvaldības, bet labāk aprobežojās ar 9 vai 10 apriņķiem? Viena iemesla dēļ - pilsētas negribēja savā starpā konkurēt par ietekmi apgabalā un, kā saka, nedod Dievs, palikt otrie. Es domāju, ka ir skaidrs, ka tādēļ šodien parādās arī tāds jēdziens kā demonopolizētie reģioni: katrā reģionā ir iespējams piešķirt funkcijas katrai no pilsētām, un līdz ar to nebūs “apdalīto”. Tāds ir tas jautājums.

Runājot par šīm otrā līmeņa pašvaldībām un saskaroties ar attiecīgu piedāvājumu no Eiropas Savienības, ir jāteic, ka konkrēti formulēts, kā Eiropas Savienība, uz kuru mēs tā tiecamies un apliecinām savu virzību, strādā ar reģioniem. Ko nozīmē, viņu izpratnē, “reģionālā politika”? Eiropas Savienība to definē tā: Eiropas Savienības reģionālā politika tiek realizēta, izmantojot strukturālo fondu līdzekļus, kurus saņem reģioni. Tātad Eiropas Savienība strādā ar reģioniem.

Šajos jautājumos mums ir bijuši arī maldu ceļi. Maldīties ir iespējams. Tā jau tas ir cilvēka dzīvē: cilvēks piedzimstot nekā nezina un zināšanas par visu iegūst tikai pakāpeniski. Mums bija tiesības kļūdīties, un Latvijas valsts iziet arī šo maldu ceļu.

Es gribētu vēl ko pateikt par šiem reģioniem. Vēl pirms diviem trim gadiem Latvijā intensīvi tika kultivēta doma, ka Latvija ir reģions. Varbūt būs reģions “Latvija + Igaunija + Lietuva”. Varbūt šāda reģiona veidā notiks mūsu darbs ar Eiropas Savienību. Varbūt būs arī kāds Balkānu reģions… Tādā veidā. Un es gribētu attiecībā uz šiem mūsu apcerējumiem pateikt, ka nu ir nākamais definējums, kuru mums ļoti konkrēti pasaka priekšā. Šo definējumu mums pasaka priekšā Eiropas Reģionālā asambleja, un tas ir šāds: nosaukums “reģions” ir jāattiecina uz tādu pārvaldes līmeni, kurš atrodas tieši zem centrālās valdības un kuram ir politiska pārstāvniecība, ko garantē ievēlētas reģionālās padomes pastāvēšana; ja to neizdodas izdarīt, tad tam ir asociācija vai valde, ko vietējās varas instances, kas atrodas vienu pakāpi zemāk, ir izveidojušas reģionālajā līmenī. Tātad, kā jūs redzat, Eiropas Reģionālā asambleja ļoti konkrēti pasaka, ka viņa nestrādā ar valdību. Eiropas Reģionālā asambleja strādā ar reģioniem, strādā ar reģionālajām pašvaldībām, un, ja valdība uzņemas veikt reģionālo pašvaldību funkcijas, tā ir valdības problēma, bet līdz ar to tā kļūst arī valsts problēma, ja tā nav gatava līdzvērtīgam dialogam. Eiropā ir saistībā ar reģionālo politiku izveidotas tādas institūcijas kā Eiropas Reģionālā asambleja, Reģionu kamera un Reģionu komiteja, un, varat man ticēt, uz šīm institūcijām neiet valdības, bet iet reģioni, un ir jautājums, vai mēs ļaujam šiem reģioniem darboties.

Rodas jautājums - vai mēs vieni paši kļūdāmies un kļūdījāmies arī iepriekš? Un kāpēc mēs nevirzījām savu reģionālo attīstību, neveidojām šo sistēmu? Nē, tā ir rīkojušās arī citas valstis! Arī Zviedrija - Eiropas Savienības valsts - saka, ka, stājoties Eiropas Savienībā, viņi nenovērtēja šāda reģionālisma lomu. Un viņi konstatēja, ka patiešām valdībai un Zviedrijas valstij kopumā ir nepieciešams ar parlamenta starpniecību piedalīties globālu jautājumu risināšanā, domāt, kā sakārtot Eiropas Savienības likumdošanu un kādas funkcijas Zviedrija deleģēs Eiropas Savienībai. Un, tā kā viņiem nav laika nodarboties ar savu reģionālo attīstību, arī Zviedrijā notiek no jauna šis izvērtējums.

Es skāru tikai nelielu daļu no tām reģionu problēmām, kuras netiek risinātas. Gribētu redzēt valdības atbildību, šo politisko atbildību. Kāpēc visus šos desmit gadus jautājums par reģionālo politiku valstī netiek risināts? Un šā jautājuma nerisinātības dēļ minēšu vēl atsevišķus skaitļus. Es jau jums minēju, ka tika izskatīti vairāki varianti - 26 rajonu modelis, 10 apriņķu modelis un 5 “zemju” princips - , un atkarībā no tā, kura valdība kuru modeli tanī momentā virzīja uz priekšu, mums parādās reģionos visdažādākās ministriju pārstāvniecības visneiedomājamākajā skaitā. Mēs saskaramies ar piecām valsts dienesta pārvaldēm, piecām apgabaltiesām, bet, domājot jau par apriņķiem, pēkšņi parādās astoņas mežsaimniecību jomas, astoņas vides pārvaldes, deviņas Uzņēmumu reģistra nodaļas, astoņas reģionālās slimokases. Lūk, tas ir piemērs tai nekonsekvencei, kura valdīja šajos jautājumos un kura, protams, nekādā ziņā nepalīdzēja reģioniem attīstīties! Faktiski sistēmas trūkums ir par iemeslu tam, ka var minēt arī nākamos skaitļus, un, es domāju, šodien tie nevienam nav jaunums. Žēl tikai, ka reģionos dzīvojošie šos skaitļus, tā teikt, izjūt uz savas ādas.

Iekšzemes kopprodukta daļa pašvaldībās saistībā ar valdību samazinās - no gada uz gadu samazinās vidēji par vienu procentu gadā. Pašvaldību daļa valsts kopbudžetā arī ar katru gadu samazinās. No pašvaldībām paņemts finansējums, paņemtas funkcijas… Lūk, viņu vieta un loma! Kā viņi ir spējīgi ietekmēt vietējo cilvēku dzīvi? Mēs saskaramies ar jautājumu par šo cilvēku labklājības līmeni, uz kuru dod atbildi iekšzemes kopprodukta īpatsvars uz vienu cilvēku.

Jā, mēs par to ļoti konkrēti runājam gadu no gada. Reģionos dzīvojošo cilvēku labklājības līmenis attiecībā pret Rīgu nepārtraukti sarūk, un skaitļi to rāda. Ja mēs salīdzinām ar Eiropas Savienību, tad redzam, ka tie ir diezgan iznīcinoši skaitļi attiecībā uz valsti kopumā. Mēs konkurējam tikai ar Rumāniju un Bulgāriju, visas pārējās mums ir priekšā, arī Lietuva un Igaunija. Un tā tas ir arī šīs reģionālās politikas dēļ.

Mūsu valstī Latgale vienmēr ir bijusi visatpalikušākais reģions: 1996.gadā Latgalei bija 16% no iekšzemes kopprodukta uz cilvēku (attiecībā pret Eiropas Savienību). Pagāja daži gadi, un zem šiem Latgales skaitļiem, zem šiem 16%, šodien ir gan Zemgale ar savu auglīgo zemi, kurai ir 15%, gan arī Vidzeme, kurai ir 13%. Lūk, šie ir skaitļi, kuri ir ļoti izsmeļoši un tādi, kurus ļoti grūti neievērot!

Interesants piedāvājums… Kādā veidā valdība mēģināja sabiedrībai iestāstīt, ka viņu ceļš ir pareizs? Ka tādā veidā, domājot par makroekonomiskajiem rādītājiem, domājot par atskaiti Eiropas Savienībai, tiek risināti saimnieciskie, ekonomiskie jautājumi. Pirms gada laikrakstā “Diena” bija žurnālistes Anitas Braunas raksts, un, protams, viņa uzskatīja par nepieciešamu likt rakstam raksturīgu moto, kurš faktiski atspoguļoja valdības vēlmes. Moto bija šāds: trūcīgie Latvijas nomalēs nav ilgtermiņa perspektīva, kurai jāpielāgo valsts attīstība.

Es domāju, ka valdībai nevajadzēja aicināt žurnālistus palīgā, lai tik ciniski cilvēkiem pateiktu, ka iestājas par centralizētu valsti. Kaut gan programmatiski šur tur var rakstīt, ka decentralizācija ir prioritāra. Naudu ārā no Rīgas - šādu domu es varētu atrast atsevišķu amatpersonu izteicienos. Žurnālists pateica to, par ko var runāt.

Ar ko valdība nodarbojas, izņemot to, ka neko nedarīja reģionālajā attīstībā, šīs sistēmas izveidē? Valdības deleģēts ministrs (vismaz pēdējos divus gadus - Jānis Krūmiņš) ņēma rokās rīksti un piespieda pirmā līmeņa pašvaldības apvienoties. Konfekšu pamaz bija. Argumentācijas, lai piespiestu cilvēkus apvienoties, nebija, tikai rīkste bija. Tās vicināšanu bija paredzēts sākt ar 2004.gadu. Tā bija reformas imitācija.

Es domāju, uz šo reformas imitāciju vismaz pirmā līmeņa pašvaldības reaģēja adekvāti - 98% pašvaldību deputātu pateica, ka viņi nesaprot to valodu, kādā ar viņiem runā.

Un šeit vismaz divu rajonu pašvaldību viedokli es gribētu jums citēt.

Pirmām kārtām bija sanākušas kopā Jēkabpils rajona pašvaldības, un tās deva sekojošu atbildi: “Ja jūs gribat, lai mēs apvienojamies, tad tādā gadījumā uzturiet spēkā brīvprātības principu attiecībā uz pirmā līmeņa apvienošanos līdz tam brīdim, kad jums pašiem būs skaidrs, ko jūs domājat darīt ar otrā līmeņa pašvaldībām, ar to funkcijām un ar nodokļu bāzi, un tikai tad atgriezieties pie pirmā līmeņa.”

Līdzīgi, tomēr drusku citādāk to pateica Liepājas rajona pašvaldības. Un Liepājas rajona pašvaldības pateica šādi: “Ja jūs gribat, lai pirmā līmeņa pašvaldībās cilvēkiem klātos labāk, tad izdariet vismaz sekojošo: 2002.gada budžetā, 2003.gada budžetā un 2004.gada budžetā paredziet, lūdzu, finansiālos līdzekļus, lai viņi reģionos varētu nodarboties ar ceļu programmām, ar informatizācijas programmām, ar infrastruktūras izveidošanu, ar izglītības programmām, ar veselības aizsardzību, sociālo palīdzību un attīstības plānošanu. Ja naudiņa šiem jautājumiem tiks piešķirta, tad tādā gadījumā var sākt arī domāt par to, ka ir konceptuāla pieeja.”

Lūk, kāds ir pirmā līmeņa pašvaldību viedoklis attiecībā uz šo piedāvājumu.

Mēs ar jums iepriekš sarīkojām vismaz divas Saeimas ārkārtas sēdes saistībā ar medicīnu un saistībā ar ceļiem. Es domāju, ka, izvērtējot sniegto informāciju un gatavojoties šīm sēdēm, veselības aizsardzības jomā mēs konkretizējām - un arī speciālisti to pateica - , ka nekad nevarēs atrisināt medicīnas jautājumus, ja tur nebūs skaidras sistēmas, kādos ietvaros vajadzētu strādāt.

Parādījās arī jautājums par ģimenes ārstiem, par šīs shēmas nesakārtotību. Tad mediķi man pateica arī sekojošo: “Ja jau mēs ņemam, piemēram, no Dānijas paraugu, kā veidot medicīnā reformu, tad arī paskatīsimies, ka arī tur ir ģimenes ārsts, taču viņa prakses uzturēšanu nodrošina pirmā līmeņa pašvaldības - tātad pirmā līmeņa pašvaldības nodarbojas ar ģimenes ārstiem, un tur pastāv speciāla nodokļu sistēma, kas garantē ģimenes ārstu uzturēšanu.”

Ja mēs runājam par ārstniecības iestādēm, kur slimnieks nāks ar ģimenes ārsta nosūtījumu, tad tas jau ir otrā līmeņa pašvaldības jautājums, kura ar savu nodokļu bāzi uztur šo ārstniecības iestādi. Un tikmēr, kamēr šis jautājums tādā veidā nav sakārtots, šis piedāvājums ir absolūti neprofesionāls.

Mēs pagājušajā reizē skatījām ceļu jautājumu. Protams, ir ceļu programmas, un pašvaldībām ir jāzina, kādā veidā un kas notiks saistībā ar satiksmes organizēšanu tuvākajos trijos, piecos vai desmit gados, kurās vietās būs reģionālās augstskolas, kurās vietās būs ģimnāzijas, kurā vietā, optimizējot pašvaldības - ir arī tāds jēdziens -, optimizējot skolas, tiks saglabātas sākumskolas, kur no sākumskolas bērnus vedīs uz pamatskolu un kur no pamatskolām viņus koncentrēs vidusskolā. Šie jautājumi ir ļoti konkrēti saistīti ar ceļiem un ar to uzturēšanu.

Gatavojoties Saeimas šīsdienas sēdei un mēģinot jūs pārliecināt ne tikai par to, ka šodien lēmums ir jāpieņem saistībā ar mūsu Satversmes grozījumiem, mēģināšu jūs pārliecināt arī par to, ka faktiski jau ir gatavs šāds modelis, kurš jums ir jāzina, un tās ir 5 reģionālas vēlētas pašvaldības...

Mēs paskatījāmies poļu pieredzi un redzējām, ka arī Polijā, neraugoties uz to, ka viņiem nav bijušas tādas revolūcijas, kādas notika pie mums, un nav bijusi nepieciešamība atjaunot Polijas valsti no jauna un iziet no okupācijas režīma, arī tur attiecībā uz reģioniem ir izstrādāta ļoti nopietna programma, ļoti noteikti kritēriji, kas tiek mainīti gadu no gada, lai reģioni būtu simpātiski pasaulei. Šiem reģioniem, protams, ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks, tiem ir nepieciešama ļoti tuvu augstskola, nepieciešama profesionāla pašvaldība, taču parādās vēl arī cits jēdziens - reģioniem ir nepieciešama atpazīstamība, reģioniem ir nepieciešams savs imidžs, pēc kura to iepazītu pasaule. Neviena atsevišķa pilsēta kādā reģionā, neviens apriņķis atsevišķi nav spējīgs pasaulē sevi deklarēt, prezentēt un būt sadzirdēts, turpretī reģiona līmenis to atļautu. Un tad rodas jautājums: kādos jautājumos ir vērts ieklausīties, domājot par šo reformu?

Pašreiz es vēršos atsevišķi pie trim partijām, kuras veido valdību, un pie katras šīs partijas atsevišķi, un pirmām kārtām pie “Latvijas ceļa”. Jūsu programmā ir ierakstīts, ka jūs iestājaties par reģionālajām pašvaldībām. Pirms divām nedēļām jūsu premjerministrs pauda, izplatīdams visu šo informāciju reģionālajās avīzēs, lozungu: “Naudu ārā no Rīgas!” Es domāju, frakcija “Latvijas ceļš”, ka jums ir pilnas tiesības šodien atbalstīt reģionālo pašvaldību izveidi un balsot par savu programmu, par savām iestrādēm. Lai jums veicas šodienas balsojumā!

Attiecībā uz Tautas partiju. Jūsu partijas vadības laikā vēlētās reģionālās pašvaldības beidza eksistēt. Jūs no rajona šodien esat izveidojuši butaforiju, kura pastāv bez nodokļu bāzes un balstās tikai uz dotācijām. Jums bija iecere - butaforiju nomainīt ar gubernatoriem, bet no gubernatoriem jums bija iecere veidot reģionālās pašvaldības - vēlētas, lielas. Es domāju, šis zaudētais laiks jums šodien ļauj balsot par to, lai šīs reģionālās pašvaldības tagad tiktu veidotas.

Attiecībā uz apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tad, kad “Latvijas ceļš” jums kādreiz piedāvāja veidot šos reģionus, domājot par valsts drošību, jūs izmantojāt veto tiesības, un šī kustība nenotika. Es saprotu arī jūs, bet ir pagājuši desmit gadi, un šodien vairs nav jautājuma par valsts drošību. Šie cilvēki ir lojāli, visi, kam bija jāaizbrauc, jau ir aizbraukuši. Šodien aktuāls ir jautājums par integrāciju - par sabiedrības integrāciju, un varat man ticēt, ka Ventspils jums rāda paraugu: tautsaimniecības attīstība - uz vietas, cilvēku labklājības celšanās - uz vietas, un tas viss veicina arī integrāciju. Ja jūs dosiet iespēju reģioniem mierīgi un pilnvērtīgi strādāt, tad arī tas jautājums veicinās integrāciju. Tad arī varbūt partiju līmenī jums radīsies atziņa, ka ir beidzies periods, kad cilvēki vienkārši ir gatavi balsot par jebkuru alternatīvu, un tas vienmēr ir protesta balsojums. Tad varbūt tieši jūsos viņi saredzēs, ka jūs esat spējīgi piedāvāt arī tādas programmas, kuru dēļ par jums ir vērts balsot, nemeklējot jebkuru nākamo partiju, lai tikai nevajadzētu balsot par jums. Līdz ar to tā nav tikai attieksme pret partijām, bet ir arī ar integrāciju saistīts jautājums. Tā nav tikai šīs plaisas pārvarēšana!

Jūs visi arī esat deklarējuši, ka gribat, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā. Un varat man ticēt, ka šī integrācija, šīs atsvešināšanās novēršana - arī tas ir jautājums, lai cilvēki referendumā nobalsotu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī tā ir jūsu atbildība, ja jūs piedāvājat konkrētu programmu.

Es vēlreiz gribētu pateikt, ka visi šie jautājumi, par kuriem mēs šodien runājam, jau vairākas reizes ir izdiskutēti, tāpēc šodien ir runa tikai par politisku lēmumu. Ņemot vērā to, ka šie jautājumi ir vairākkārt izanalizēti un ka šie dokumenti jau atrodas politiķiem uz rokas, mūsu piedāvājums ir šāds: Ministru kabinetam līdz 1.augustam parlamentā ir jāiesniedz likumprojekts par vēlētām reģionālām pašvaldībām, kas ļautu sākt darbu, un, mūsuprāt, būtu pilnīgi reāli, ka 2005.gadā, kad mēs vēlēsim pirmā līmeņa pašvaldības, cilvēkiem būtu iespēja vēlēt arī otrā līmeņa pašvaldības, un mēs piedāvāsim arī ļoti konkrētu, pārdomātu sistēmu, kas ir raksturīga daudzām citām valstīm.

Visās Eiropas Savienības valstīs ir šīs vēlētās reģionālās pašvaldības, tādu nav tikai Austrumeiropas valstīs. Austrumeiropas valstis ir labas valstis, bet tās nav mums paraugs, kādā veidā virzīt savu attīstību un kā veidot savu modeli. Ja mēs veidosim reģionālās pašvaldības, piecu līmeņu reģionālās pašvaldības, vadoties pēc iedzīvotāju skaita un pēc teritorijas lieluma, tad šie reģioni būs lielāki par deviņās Eiropas Savienības valstīs vēlētām reģionālajām pašvaldībām ar tām atvēlēto NUTS-2 standartu. Tām būs tiesības strādāt ar Eiropas Reģionu kameru, ar Eiropas Reģionālo asambleju, ar visām tām institūcijām, kas varētu nākt mums palīgā un gribētu nākt palīgā.

Ir parādījies vēl viens jautājums. Runa ir par to, ka mēs varbūt jau esam pasteigušies, ka Latvija varbūt jau ir aizvērusi šo sadaļu sarunās ar Eiropas Savienību un ka mums vairs nav kur to visu ielikt. Mēs pielīdzinājām savu NUTS-1 ar NUTS-2 - valsti ar reģionu salikām kopā, un nu laiks ir nokavēts.

Es domāju, ka šeit varētu minēt Grieķijas piemēru. Arī Grieķija saviem 13 reģioniem, savām 13 reģionālajām pašvaldībām, piešķīra šo NUTS-2 statusu, bet tās neapvienoja vienā. Grieķija tās neapvienoja vienā, bet deva katrai no tām iespēju. Arī Grieķijas un Eiropas Savienības komiteja neuzstāja, lai notiktu šī apvienošana. Līdz ar to arī Latvijas valstij, slēdzot visas sadaļas sarunās ar Eiropas Savienību, vēl ir iespējams gan iestrādāt nopietnu, ļoti nopietnu, otrā līmeņa reģionālo pašvaldību modeli, gan arī sakārtot savas attiecības ar Eiropas Savienību.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Ministru kabineta vārdā uzstāsies Viktors Jaksons - labklājības ministrs.

V.Jaksons (labklājības ministrs).

Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Valdības uzdevumā, šodien izpildot īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās Jāņa Krūmiņa pienākumus viņa komandējuma laikā, esmu pilnvarots jūs informēt par valdības viedokli attiecībā uz opozīcijas deputātu grupas ierosināto Saeimas lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”. Koalīcijas valdība savos lēmumos un rīcībā stingri ievēro politisko vienošanos, kas nostiprināta valdības deklarācijā, tas ir, sekmēt pirmā līmeņa pašvaldību brīvprātīgu apvienošanos un deleģēto rajonu pārstāvību. Valdības deklarācija paredz pakāpeniski reģionalizēt valsts pārvaldi atbilstoši plānošanas reģioniem.

Jau 2000.gadā, izskatot valdībā jautājumu par administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu, ir skaidri iezīmēta reformas gaita, proti, vispirms izveidot un nostiprināt piecus plānošanas reģionus, bet pēc tam secīgi optimizēt valsts pārvaldes iestāžu tīklu atbilstoši plānošanas reģioniem. Atbilstoši reformas koncepcijai reģionu pašpārvaldes ir paredzēts pakāpeniski attīstīt līdz 2005.gadam, tāpēc valdība, izskatot šo jautājumu Ministru kabineta 4.jūnija sēdē, nolēma aicināt deputātus noraidīt šo piedāvāto lēmuma projektu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ir pilnīgi skaidrs, ka katrai administratīvi teritoriālajai vienībai ir tiesības uz pašvaldību. Tās ir neatņemamas tiesības! Ir pilnīgi skaidrs, ka pašvaldība tikai tad ir pašvaldība, ja šo pašvaldību ievēlē vietējie iedzīvotāji, precīzāk sakot, vietējie pilsoņi.

Tās visas ir labas lietas. Ja mēs paskatāmies Satversmi, tad redzam, ka Satversmē ir precīzi norādīts, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Mēs likumdošanu šobrīd parlamentā vairāk vai mazāk cenšamies aizstāt ar ārkārtas sēdēm, cenšamies likumdošanu aizstāt ar lēmumu projektiem, ukaziem jeb dekrētiem.

Vēl pavisam nesen mēs sanācām parlamenta ārkārtas sēdē, kurā lēmām par ceļu jautājumiem - patiesībā deleģējām valdībai uzdevumu. Pēc komisijas pirmā lasījuma iznāca diezgan labs lēmuma projekts, kas uzdeva valdībai obligātu pienākumu - strādājot pie nākamā gada budžeta un ar to saistīto nodokļu paketi, iestrādāt 85% no akcīzes nodokļa finansējuma tieši ceļu uzlabošanai.

Kas notika? Šodien Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē šā lēmuma projekta sagatavotāji, tie cilvēki, kuri sasauca šo parlamenta ārkārtas sēdi, iesniedza priekšlikumu, kas šo lēmuma projektu, kurš bija diezgan labi sagatavots pirmajā lasījumā, padarīja šobrīd komisijas redakcijā būtībā absurdu. Vai tad mums tieši šādā veidā vajag risināt problēmas?

Likumdošanas iniciatīvas tiesības, es atgādinu, ir katriem pieciem Saeimas deputātiem, tautai pašai vienas desmitās daļas vēlētāju izskatā, Valsts prezidentei un Ministru kabinetam… protams, arī katrai atsevišķajai frakcijai un katrai atsevišķajai Saeimas komisijai. Kāpēc tad mēs neiesniedzam likumprojektu un nedebatējām par šo pašu tēmu pēc būtības saistībā ar iesniegto likumprojektu?

Labi! Valdība, teiksim, izpildīdama Saeimas lēmumu līdz 1.augustam Saeimā iesniegs likumprojektu par tieši vēlētām reģionālajām pašvaldībām. Valdība iesniegs likumprojektu, tad viens varēs runāt “par” nodošanu komisijām un viens varēs runāt “pret” nodošanu komisijām, un, ja šis politiskais lēmums nebūs pietiekami nobriedis un sagatavots, tad valdības iesniegtais likumprojekts tiks noraidīts. Tātad mēs būsim sasaukuši formālu sēdi, būsim pieņēmuši formālu lēmumu, valdība šo formālo lēmumu formāli izpildīs, un parlaments šo formālo lēmumu formāli noraidīs. Protams, ir labi, ka šodien valdības pārstāvis mums pasaka, kādā veidā šī reģionālā reforma
notiks, - ka tad noteikti visas pašvaldības, arī visas reģionu pašvaldības, tiks vēlētas. Par to nav šaubu, jo citādi nemaz nevar būt.

Taču mani drusciņ biedē aizdomas par to, vai visas šīs Saeimas ārkārtas sēdes nav tikai priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa, (Starpsauciens: “Ir! Ir!”) vai tā tiešām nav tikai runāšana runāšanas pēc, bet visvairāk mani tā domāt pamudināja fakts, ka iesniedzēji paši “noraka” komisijas labi sagatavotu lēmuma projektu par autoceļu remontu. Nu kāpēc tā?

Es, piemēram, negribu un arī daudzi citi negrib piedalīties formālā papļāpāšanā, formālā pačalošanā, lai gan, raugoties no politikas viedokļa, protams, debates ir derīgas. Šodien tās varbūt arī nebūs pārāk garas, mēs nodosim attiecīgo lēmuma projektu atbildīgajai komisijai, savukārt atbildīgā komisija to varbūt nodos kādai no izmeklēšanas komisijām, vai varbūt vēl kādam citam, un mēs atkal būsim smuki parunājuši. Un, ja kāds no iesniedzējiem par komisijas sagatavoto lēmuma projektu pēkšņi iedos kādu absurdu normu, tad tā rezultātā šis lēmuma projekts nebūs realizējams. Tad tas nonāks pretrunā vai nu ar Satversmi, vai ar likumdošanas kārtību Latvijā, un viss. Mēs būsim, tā teikt, pie sasistas siles.

Tā ka es aicinu opozīciju: ja nu kāds grib uzdot valdībai kaut ko darīt, tad vajadzētu konsekventi turēties pie tiem mērķiem, kurus jūs gribat sasniegt. Citādi izskatās, ka vienīgais jūsu darbības mērķis ir saistīts ar šāgada oktobra pirmo svētdienu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

 

P.Salkazanovs (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Cienījamais Leiškalna kungs! Jūs ļoti bieži piesaucat Satversmi. Interesanti, kur jūs bijāt tajā brīdī, kad mēs visi kopā pieņēmām grozījumus Satversmes 101.pantā par tieši vēlētām pašvaldībām. Likumdevējs ir noteicis, ka ir jābūt tieši vēlētām pašvaldībām. Taču pirms šā likuma, Satversmes grozījumu, spēkā stāšanās ir pieņemti vairāki citi likumi, to skaitā Pašvaldību likums, kura 3.pants nosaka, ka rajonu (reģionu) pašvaldības ir netieši vēlētas. Tātad rodas pretruna ar Satversmi, ar to grozījumu, ko mēs nesen pieņēmām.

Un tagad, cienījamais Kārli, rodas jautājums: vai tu nu nebūsi tas, kas vērsīsies Satversmes tiesā par to, ka Pašvaldību likuma 3.panta otrā daļa neatbilst Satversmei, un visas rajonu pašvaldības, visas 26, pasludināsi ārpus likuma ar Satversmes tiesas lēmumu? Tas process bija likumdošanā ielikts iekšā jau iepriekšējās Saeimas laikā, pieņemot Administratīvi teritoriālās reformas likumu, kurā nav rakstīts nekas tāds, kas būtu jaunums šai valdībai; tur ir rakstīts tas, ko valdība sen jau zina... 16.pantā ir uzdots Ministru kabinetam līdz 2000.gada 31.decembrim sagatavot priekšlikumus par valsts teritoriālo iedalījumu apriņķos un par valsts pārvaldes reģionālajām un apriņķu pašvaldību funkcijām un nodot tos apspriešanai pašvaldībām. 2001.gada 1.aprīlī valdība sagatavoja šo biezo “grāmatu”, kurā ir 26 likumi un grozījumi likumos, to skaitā Reģionālo pašvaldību likums. Šis dokuments nav atbilstoši Saeimas gribai apstiprināts Ministru kabinetā un nodots apspriešanai pašvaldībās. Tādējādi rodas problēma ar mūsu pašu pieņemto Satversmes 101.panta grozījumu, kura sekas ir vienkārši neprognozējamas, jo vesela rinda funkciju var palikt, “gaisā karājoties”, ja valdība turpinās vilcināties un nepildīt jau iepriekš pieņemtos likumus. Un šeit nav runa, Kārli, par priekšvēlēšanu kampaņu! Šeit ir runa par to, ka Satversmi mēs nupat grozījām, un saskaņā ar šo Satversmes grozījumu ir jābūt tieši vēlētām pašvaldībām nostiprinātām visos pakārtotajos likumos. Tātad ir jābūt grozījumiem likumā “Par pašvaldībām” un vēl 26 likumos, kas skar reģionālo pašvaldību izveidošanu valstī.

Par to, kā valdība lemj un kā vakar lēma šo jautājumu. Gribētos teikt, ka ir pārsteidzoša pirmām kārtām jau premjera nostāja, izskatot valdībā šo jautājumu, jo metodiski valdības sēde tika virzīta uz to, lai šodien nepieņemtu opozīcijas iesniegtos grozījumus. Pārsteidzoša ir premjera attieksme pret šo jautājumu un pret paša premjera partijas “Latvijas ceļš” programmu, kas paredz: reģionālās reformas jāveic, ņemot vērā gan Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, gan pagastu un pilsētu apvienošanās tempu, un priekšroka ir dodama tieši vēlētu reģionālo pašvaldību izveidošanai. (Citāts no partijas “Latvijas ceļš” programmas.)

Nenoliedzami, pārsteidzoša ir arī Tautas partijas rīcība vakar valdības sēdē, ministru rīcība, balsojot pret šo dokumentu. Tautas partijas manifestā sacīts: “Mēs esam par kārtību un demokrātiju valsts pārvaldē.” Demokrātija nozīmē tautas varu. Un kāpēc gan šī tautas vara nebūtu realizējama arī reģionālā līmenī, nevis kā tagad, ar deleģētajām pārstāvniecības lietām?... Lagzdiņu Jānis saka, ka vajadzētu iecelt. Es saprotu, Jāni, ka personīgi tev tāda pozīcija ir, bet partijai tavai ir pavisam cita pozīcija. Vismaz manifestā.

Pārsteidzoša ir arī “tēvzemiešu” nostāja, ministra nostāja valdības sēdē vakar. Partijas programmā teikts, ka Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas neatņemama sastāvdaļa ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Kāpēc tad “tēvzemieši” balsoja savādāk Ministru kabineta sēdē vakar, ka nevajag reģionālās pašvaldības pārtaisīt, atbilstoši Satversmes 101.pantam, par tautas tieši vēlētām, ka tās var palikt - tā, kā ir šodien, - pretrunā ar Satversmes 101.pantu? Ir runa par deleģētām, ar likumu deleģētām...

Nenoliedzami, šis jautājums, pēc visa spriežot, būs tuvākajā laikā saistīts ar Satversmes tiesu. Un, lai izvairītos no tām problēmām, kas varētu rasties pēc Satversmes tiesas lēmuma, opozīcija, kā jau vairākkārt, iesniedza vienu, otru, trešo priekšlikumu. Arī vakardien Satversmes tiesas lēmums... Ir opozīcijas iesniegtie priekšlikumi - grozījumi likumos. Valdošā koalīcija tos nodeva komisijām, bet tālākas kustības šiem priekšlikumiem nav, un Satversmes tiesai nācās izdarīt savu darbu, ko parlamenta deputāti - valdošā koalīcija -, kā tas jau ir vairākkārt bijis, negrib darīt. Arī šoreiz būs laikam tāds pats risinājums, bet tas risinājums būs sāpīgs no to pakalpojumu sniegšanas viedokļa, kurus saņem šodien reģionālajās pašvaldībās vienkāršie iedzīvotāji. Ja šo pakalpojumu sniegšanu nebūs likumdevējs deleģējis nevienam, tie netiks realizēti. Es vienkārši nesaprotu, kādā situācijā grib novest valsti valdošā koalīcija!

Sēdes vadītājs. Valdis Lauskis - kā referents.

V.Lauskis. Godātie deputāti! No sākuma mani, protams, pārsteidza Ministru kabineta sagatavotais lēmums attiecībā uz šodienas sēdi. Konkretizēts, ka ir izveidoti plānošanas reģioni, ka viss ir kārtībā - ka mēs strādājam, ka viss notiek... Nekas nenotiek! Šodien ir jārunā nevis par to, ka jautājums nav nobriedis... tas ir pārbriedis sen jau! Jūs apmierina plānošanas reģioni, taču es neesmu pārliecināts, ka plānošanas reģioni apmierina pārējos.

Ar ko jūs šodien diskutējat plānošanas reģionā? Vai ar Latgali jūs diskutējat? Jūs ar Latgali diskutējāt - ar vienu no pagasta vecākajiem. Jūs apmierina tas, ka jums nav līdzvērtīga partnera pretim. Ar kuru Kurzemes cilvēku jūs diskutējāt, ar kura pagasta vecāko jūs diskutējāt? Kas ar jums runāja Kurzemes vārdā? Vai tas cilvēks ir atbildīgs visas Kurzemes priekšā vai sava pagasta priekšā? Kura priekšā? Protams, viņš ir atbildīgs tikai sava pagasta priekšā. Jūs runājat ar cilvēku, kas atbildīgs sava pagasta priekšā, un uzskatāt, ka tas jums ir normāli un ka runājat ar visu reģionu? Jūs tas varbūt apmierina, taču nesakiet, ka tas ir normāli valstij! Ja nav šiem cilvēkiem tiesību uz līdzvērtīgu partnerību... Jūs, protams, arī šajā likumā, reģionu plānošanas likumā, jau iestrādājāt to, ka viņiem nav arī tiesību pieņemt lēmumus. Viņiem ir tiesības uz ieteikumu! Viņi jums kaut ko ieteiks, jūs mierīgi to pārcilāsiet savā prātā, paskatīsities griestos un tam, kas jums labāk patiks - Jānim vai Pēterim -, dosiet prioritāti. Un tikai! Jūs atstājat sev tiesības lemt par jebkuru vietu, bez jebkādiem ekonomiskiem, finansiāliem pamatojumiem un apsvērumiem. Tad, kad pirms diviem gadiem saskārāmies ar pirmo naudiņu, kas ienāca Latvijā un bija reģioniem domāta, bija jautājums izvērtēt pēc kritērijiem: kam pienākas, kur lielāks bezdarbs, kur mazāks labklājības līmenis. Ar izglītības jautājumu saskārāmies visvairāk. Kam tos kritērijus izstrādā Eiropas Savienība? Jums? Lai jūs, mierīgi valdībā sēžot, pateiktu, ka Eiropas Savienībai šoreiz nav taisnība un jūs paši pieņemsiet lēmumus? Tad tā arī pasakiet, ka jums nav vēlēšanās diskutēt ar Eiropas Savienību kā ar līdzvērtīgu partneri! Ja jūs līdzvērtīgi diskutētu, tad nauda, kas atnāk no Eiropas Savienības un ir iedalīta pēc Eiropas Savienības izstrādātiem kritērijiem, tiktu atdota tiem, kam tā pienākas. Jums bija veiksmīgs voluntārais princips: “Šodien patīk Latgale - labi! Nepatīk? Turpat blakus ir Zemgale - sadalīsim viņiem!”

Un Vidzeme? Starp Latgali un Zemgali vēl jau ir arī Vidzeme! Arī tur iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku nekāds spīdošais nav. Atkārtojos jau? Man jau apnika atkārtoties.

Taču viens pozitīvais moments, domāju, ir jūsu darbam. Attiecībā uz plānošanas reģioniem vismaz ministrija būs spiesta pastrādāt un iezīmēt robežas. Ja mums ir robežas attiecībā uz vēlēšanu apgabaliem, jā, tas jau ir ļoti nopietns piedāvājums… Jau ir pieturas punkts attiecībā uz plānošanas reģioniem, kur dota iespēja cilvēkiem strādāt ar ieteikuma rakstura saimnieciskajām programmām, ko, protams, izvērtēs valdība. Vismaz robežas būs skaidras - būs skaidrs, kas kuram pienākas. Ja šis darbiņš būs izdarīts, tad nākamais posms - darbiņš pie vēlētām reģionālajām pašvaldībām - , protams, būs jau daudz labāk sagatavots. Bet, protams, jāpatur prātā, ka kopš 1940.gada ir ļoti daudz ūdeņu aiztecējis un ka ļoti daudzi mūsu cilvēki ir daudz ko izcietuši, palikdami dzīvot uz vietas. Līdz ar to, protams, pirmā līmeņa pašvaldībās dzīvojošajiem jādod iespēja vēlreiz izvērtēt, kādā veidā viņi saistīs savu likteni ar Latgali, ar Vidzemi, ar Kurzemi, ar Zemgali, ar Rīgu. Šie jautājumi, protams, ir izskatāmi, bet tam ir vēl laiks. Un tāpēc mēs šodien sakām, ka lēmums ir jāpieņem! Jautājums par lēmuma pieņemšanu ir sen jau pārbriedis, bet ir arī konkrēti risinājumi, kā strādāt turpmāk.

Par populismu. Mēs jums varam, protams, arī attiecīgu likumprojektu piedāvāt. Nu, un kas būs tālāk? Viens - “par”, viens - “pret”, un saruna beigsies? Mēs jūs speciāli saaicinājām uz Saeimas ārkārtas sēdi attiecībā uz satiksmi, uz ceļu programmu, lai jūs tik vienkārši neizietu sveikā cauri. Un satiksmes ministrs Gorbunova kungs iesniedza Ministru kabinetam sagatavotu priekšlikumu. Kur tas ir? Nav! Ministru kabinets to neredz dažādu iemeslu dēļ, savu iemeslu dēļ. Varbūt šī ārkārtas sēde palīdzēs Ministru kabinetam pieņemt lēmumu, un varbūt tas pieņems lēmumu - tādu, kādu parlaments tam nodiktēs, un satiksmes ministrs saņems tiesības strādāt ar šo naudu. Taču es nesaprotu, kāpēc satiksmes ministrs tik cītīgi pretojas pret šo saņemamo naudu. Ne jau Satiksmes ministrijai šī nauda ir domāta. Šī nauda ir domāta ceļiem, tiltiem, pilsētām, pašvaldībām, ciemiem. To jautājumu parlaments atrisinās, ja to nevar atrisināt Ministru kabinets. Un šādu jautājumu risināšanā ir redzama attiecīgu ārkārtas sēžu vieta un loma.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Jānis Bunkšs.

J.Bunkšs (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! Partija “Latvijas ceļš” pagājušās nedēļas nogalē bija kongress, kurā mēs apstiprinājām savu programmu nākamajam - vēlēšanu - etapam. Esam savā programmā skaidri un gaiši ierakstījuši, ka “Latvijas ceļš” atbalsta vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Tas ir mūsu stratēģiskais mērķis ne jau pirmo gadu. Tas ir jau vairāku gadu garumā bijis, un no šā te mērķa mēs neatkāpjamies un to uzturam spēkā.

Taču, no otras puses, es gribu teikt, ka mēs esam arī reālisti un negribētu darboties tikai tādā “melnbaltā” režīmā. Tādēļ mūsu nelielajā, īsajā programmā ir arī tēzes par to, ka mēs atbalstām plānošanas reģionu stiprināšanu, jo šādi plānošanas reģioni reāli pastāv. Tās ir reālas lietas. Mēs varam jau nevis vairs gaidīt, kad tiks pieņemti kaut kādi jauni likumi un tikai sāks darboties reģionālajā līmenī, teiksim, vairākas programmas, bet varam to darbu darīt jau uzreiz.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šodienas sēde, ir pirmām kārtām politiska akcija. Pirmām kārtām tā ir politiska akcija! Nav ko slēpties! Un es neredzu arī nekā slikta tajā apstāklī, ka, teiksim, tie, kuri uzskata, ka otrā līmeņa pašvaldības ir nopietna problēma, varētu izteikt šeit savu viedokli. Aicinu neatlikt šos jautājumus uz ilgāku laiku, piedāvāt risinājumus. Tā ka šī ir pirmām kārtām politiska akcija! Es domāju, tas ir galvenais uzsvars, it sevišķi sakarā ar to, ka vēlēšanas ir tik tuvu. Kā es jau teicu, es nesaskatu, ka pašā šajā procesā būtu kaut kāds īpašs ļaunums. Taču otra lieta ir tie tehniskie risinājumi, tas, ko mēs varam izdarīt. Es atvainojos, bet es stipri šaubos par to, vai, šajā priekšvēlēšanu gaisotnē uzdodot valdībai sagatavot pietiekami formāli šāda nopietna likuma grozījumus (un, kā šeit kolēģis Salkazanovs norādīja, ne tikai viena likuma grozījumus, bet veselu komplektu ar likumiem), mēs to visu kaut kādā veidā varēsim novest līdz sekmīgām beigām.

Es domāju, ir pilnīgi normāli, ka mēs šeit nospraužam savus stratēģiskos mērķus un pasakām, ko mēs vēlamies sasniegt, nevis sasteigti pirmsvēlēšanu gaisotnē ķeramies klāt nopietnai reformai.

Bez tam es gribu teikt, ka es nedomāju, ka partijā “Latvijas ceļš” un arī daudzās citās frakcijās un partijās kāds šobrīd domā, ka mūsu nākotne ir pašreizējo 26 rajonu šāda nostiprināšana un ka pašreizējais rajonu pašvaldību statuss ir tikai pārejas forma. Tā tas ir. Un šī pārejas forma ir nosacīta ar to, ka mēs neesam pabeiguši savu administratīvi teritoriālo reformu. Jebkura reforma, arī pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma, ir nopietna sociāli ekonomiska problēma, kura prasa līdzekļus. Pati reforma prasa līdzekļus. Taču atdeve var nākt tikai ilgāku gadu laikā.

Paskatīsimies, kādas citas reformas un kādi citi, teiksim, pasākumi mums ir tuvākajos gados gaidāmi!

Gan nepieciešamība valsts budžetā nodrošināt aizsardzības izdevumiem atbilstošu līmeni, kas vienlīdzīgs ne mazāk kā diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta, gan arī tās papildu saistības, kas mums ir sakarā ar Eiropas Savienības paplašināšanos, - tas viss prasīs tuvākajā laikā naudu. Tāpēc es tiešām esmu reālists. Es domāju, ka tikai pēc šo divu valstij nozīmīgo
jautājumu - NATO paplašināšanās un Eiropas Savienības paplašināšanās jautājuma - atrisināšanas mēs varēsim pabeigt šo procesu, nopietni ķerties klāt jautājumam, kas saistīts ar pašvaldību administratīvās struktūras sakārtošanu gan vietējā, gan arī reģionālā līmenī.

Tagad gan ir iznācis tā, ka, grozot Satversmi, mēs esam jauši vai nejauši iebalsojuši normu, uz kuru mēs atsaucamies sakarā ar šodienas ārkārtas sēdi. Piedodiet man, es varbūt tik tiešām visas debates Satversmes grozījumu apspriešanas laikā neesmu dzirdējis un varbūt uz kādu mirkli biju no šīs zāles izgājis un tādēļ neesmu pamanījis… piedodiet, bet es kaut kā neatceros, ka, grozot Satversmi, kāds no šīs tribīnes būtu runājis par otrā līmeņa pašvaldību nostiprināšanu, par Satversmes 101.pantu šādā kontekstā.

Es saku: atvainojiet, ja tas tik tiešām tā bija! Es varbūt esmu kaut ko palaidis garām.

Taču man šķiet, ka es nemaldos - ka nopietnu debašu tieši par šo jautājumu šajā Satversmē nebija.

Mēs arī frakcijā “Latvijas ceļš” esam pirms šodienas sēdes situāciju analizējuši un domājam: ja ir radusies juridiska problēma, tad ar juridiskiem līdzekļiem šobrīd vajadzētu mēģināt novērst šīs neatbilstības.

Un tādēļ mēs ierosinām, ka šo jautājumu varētu nopietni izdiskutēt ekspertu klātbūtnē Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, un, ja ir nepieciešams, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija varētu nākt klajā ar nepieciešamajiem grozījumiem - grozījumiem gan likumā “Par pašvaldībām”, gan arī, iespējams, Administratīvi teritoriālās reformas likumā. Protams, pastāv risks, es negribu to slēpt! Viena iespēja ir tā, ka, ņemot vērā šo neatbilstību, mēs gluži vienkārši pašreizējās rajonu padomes varētu likvidēt.

Es no šīs tribīnes aicinu nespert šādu pārgalvīgu soli pirms vēlēšanām. Es ceru, ka mums pietiks veselā saprāta, lai šajā priekšvēlēšanu karstumā mēs nespertu tik tiešām pārsteidzīgus soļus.

Tā ka es aicinu šo jautājumu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai dziļākai analīzei un aicinu sagatavot, ja ir iespējams un ja ir nepieciešams, tīri juridiskus risinājumus tajā gadījumā, ja tik tiešām šī Satversmes un Pašvaldību likuma, nu, it kā pretruna, vismaz gramatiskā pretruna, ir nepārvarama.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Godājamie Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji! Es gribētu norādīt Bunkša kungam, ka Sociāldemokrātu savienība gatavojot Satversmes grozījumus, valdības partijām vairākas reizes norādīja uz šo problēmu, kāda veidojas saistībā ar tieši vēlētām pašvaldībām, ar šo grozījumu, un ka ir nepieciešams šo problēmu atrisināt. Mēs izteicām gan Pētera Salkazanova iebildumus, gan arī manus, Egila Baldzēna, iebildumus un valdībai arī ieteicām, ka būtu ļoti labi, ja šiem Satversmes grozījumiem būtu arī pavadošie likumi. Jā, iespējams, mēs to varbūt neteicām šeit, Saeimas sēžu zālē, jo mēs nenodarbojamies ar pašreklāmu, bet mēs strādājam pie likumiem, un, ja mēs reiz esam ķērušies pie Satversmes un pie tik nopietniem grozījumiem, tad vajadzēja pamainīt arī šos likumus, un tā ir pati galvenā būtība.

Otrais, uz ko es gribētu norādīt, ir tas, ka valdības partijas pašreiz ar savu valdības deklarāciju, ar šo politisko vienošanos, kā jau šeit minēja ministra kungs, ir nonākušas pretrunā ar Satversmi. Arī to jūs neesat labojuši, jo tur nav runāts par tieši vēlētām pašvaldībām, turklāt viennozīmīgi. Tas, protams, ir ļoti bēdīgi, ka partiju politiskā vienošanās un valdības deklarācija zināmā mērā ir kļuvusi antikonstitucionāla - vismaz šajā saturiskajā ziņā -, un to vajadzētu strauji labot. Tas būtu daudz labāk nekā vienkārši muti dzesēt, runājot par to, vai vispār vajag šo jautājumu cilāt. Tā ka valdības partijām ir jāķeras klāt gan savai valdības deklarācijai, gan arī likumiem.

Par šiem tempiem - jā, par to mēs varam attiecīgi strīdēties.

Es gribētu vēlreiz norādīt uz to, uz ko mūsu kolēģi jau norādīja gan “Latvijas ceļam”, gan “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Šī tēze par tieši vēlētu reģionālu pārvaldes institūciju izveidi ir “Latvijas ceļam”, savukārt apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir deklarējusi, ka Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas neatņemama sastāvdaļa ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Tā ka, kolēģi, esošā situācija attiecīgi ir pretrunā gan ar valdības deklarāciju, gan arī ar apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un frakcijas “Latvijas ceļš” programmām. Tā ka arī tas jums būtu jāņem vērā, ne tikai Satversme. Un uz to mēs jums norādām.

Šeit, protams, mēs varam runāt arī tieši par pašu demokrātisko būtību, jo tiek tiešām nopietna pašvaldība var būt tikai tad, ja tai ir, no vienas puses, pilsoņu dots mandāts, bet, no otras puses, arī zināms finansējums un pietiekami nopietnas funkcijas. Un tad tās būs demokrātiskas pašvaldības. Pretējā gadījumā ir diezgan grūti šo principu realizēt, ja tajās ir pašvaldību deleģēti pārstāvji. Tas ir viens.

Ko es vēl šeit gribētu uzsvērt? Kādi ir daži nosacījumi šajā administratīvi teritoriālās reformas jautājumā? Pirmām kārtām, ja mēs paskatāmies vietējo pirmā līmeņa pašvaldību, to, kāpēc ir iestrēgusi šī reforma, tad redzam, ka viena no tām pamatnostādnēm, kas ir bijusi aplama valdībai, ir tā, ka valdība savu projektu par pagastu apvienošanu cenšas realizēt vairāk vai mazāk piespiedu kārtā tā vietā, lai ieinteresētu. Tā necenšas pagastu jeb pirmā līmeņa pašvaldībām attiecīgi piešķirt materiālos stimulus, nemēģina ieinteresēt pašvaldības, mainīt situāciju tajās. Diemžēl šī piespiedu kārtība zināmā mērā ir dominējošā.

Otrais, ko es gribētu pateikt, ir tas, ka pirms pirmā līmeņa pašvaldību reformas - un tas, manuprāt, ir galvenais kavēklis - nebija veikta arī reģionālās pārvaldības reforma. Es domāju, ka šim jautājumam bija jābūt atrisinātam, bet pašvaldību sakārtošanas secībai bija jābūt drīzāk pretējai, nekā tā ir pašreiz. Turklāt šis reģionālais projekts tika sagatavots jau sen. Un es arī domāju, ka tas būtu jāīsteno.

Lai notiktu patiešām efektīva, nopietna teritoriālās pārvaldes reorganizācija, ir jāparedz finansu līdzekļu sadrumstalotības likvidēšana un to mērķtiecīga novirzīšana reģionu galveno problēmu risināšanai. Ir jāparedz valstisko funkciju deleģēšana pašvaldībām - tātad reģionu pārvaldības decentralizācija, to skaitā arī vienas nodokļu daļas administrēšana. Arī Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu izmantošana ir jāparedz bez centrālās pārvaldes subjektīvas ietekmes. Un galu galā mums būtu jāvienojas arī par to, cik tad īsti būs šo reģionu - 5 vai 9 reģioni.

Varētu runāt vēl arī par ko citu. Izveidojot tieši vēlētas reģionu pašvaldības, beidzot būtu jāatrisina jautājums par to, lai plānošanas reģionu izveide notiktu vienotās teritoriālajās robežās, lai arī valsts dienesta reģionalizācija notiktu vienotās teritoriālajās robežās un tā tālāk. Katrā ziņā valdības darbības atbrīvošana no lokālu jautājumu risināšanas būtu jāvērš par labu stratēģiskiem uzdevumiem. Diemžēl valdība pie stratēģiskiem jautājumiem strādā nepietiekami, jo tā nodarbojas ar daudziem lokāliem jautājumiem, kuru risināšanu varētu veikt attiecīgā līmeņa pašvaldības.

Nākamais, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka būtu jāatrisina jautājums par cilvēku resursu pietiekamu iesaistīšanu kā politiskajā, tā praktiskajā valsts un reģionu pārvaldīšanā.

Vēl ir viens jautājums, par kuru būtu jādomā. Tik tiešām mēs atbalstām arī Latvijas vēsturisko teritoriju iedzīvotāju vēlēšanos uzņemties atbildību par savu teritoriju nākotni un to pārvaldīšanu, taču tajā pašā laikā mēs nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut šeit kaut kādus federālisma iedīgļus un Latvijas vienotības apstrīdēšanu.

Ja valdība būtu savlaicīgi rīkojusies, pie tam atbildīgi rīkojusies, tad, es domāju, oktobrī vienlaicīgi ar Saeimas vēlēšanām mēs varētu rīkot arī reģionālo pārvaldību vēlēšanas, un tādā gadījumā iegūtu ne vien Latvijas attīstība, bet tiktu ietaupīts arī pietiekami daudz naudas līdzekļu. Diemžēl tā visa nav, bet pie tā ir jāstrādā! Un pirmām kārtām tā ir valdības partiju un arī pašas valdības atbildība.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns, otro reizi.

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Salkazanova kungs un Baldzēna kungs! Es tiešām atbalstu vēlētas pašvaldības, jo uzskatu: kas nav vēlēta - tā nemaz nav pašvaldība!

Ja mēs runājam par pašreizējām rajonu administrācijām, tad tās drīzāk ir pašvaldību apvienības kaut kādu noteiktu uzdevumu, kopēju uzdevumu veikšanai. Tas ir pilnīgi skaidrs!

Tāpat ir pilnīgi skaidrs arī tas, ka Latvijā bezcerīgi ilgi turpinās pašvaldību jeb valsts administratīvi teritoriālā reforma. Tā turpinās un katras jaunas vēlēšanas liek atlikt lēmumu pieņemšanu, un tāpēc mēs nekustamies uz priekšu.

Baldzēna kungam es gribu pateikt, ka nekādā gadījumā nevajag jaukt pašvaldības ar centrālās varas pārvaldes apgabaliem, administratīvajiem apgabaliem, kur tās ir izvietotas. Tām ir pilnīgi citas funkcijas, un tie var arī nesakrist ar pašvaldību robežām vai apvienot savās robežās vairākas pašvaldības. Es vēlreiz to atkārtoju!

Taču ko es gribēju vēl teikt? Salkazanova kungs, Baldzēna kungs, opozīcija! Latvijā likumi ir jālabo ar likumu grozījumiem, nevis ar lēmumiem! Mēs nevaram galu galā nonākt tik tālu, ja angļi nevarēs atrisināt savu problēmu, vai Anglijā būt monarhijai vai republikai, kāds lūgs Latvijas parlamentam pieņemt lēmumu par to, ka Anglija turpmāk būs republika. Mēs ejam pilnīgi nepareizā virzienā! Mēs mēģinām valsti “salāpīt” ar ukaziem jeb lēmumu projektiem. Un tas nu nekādi nav pieļaujams, tad jau drīzāk iesniedziet likumprojektu! Tad arī padiskutēsim par šo likumprojektu, ko un kādā veidā darīt.

To, ka likumprojekts ir vajadzīgs, labi zina gan Baldzēns, gan Salkazanovs. Kopā ar Bunkša kungu jau pagājušajā Saeimā vai šīs Saeimas sākumā tika izstrādāts likumprojekts. Nu tad nāksim šeit un runāsim par likumiem! Nevar taču pieņemt lēmuma projektu - es vēlreiz atkārtošos - un vēlāk, jau otrajā lasījumā, šo lēmuma projektu novest līdz pilnīgam absurdam! Tādējādi šī ir tukšu salmu kulšana, nevis mēģinājums atrisināt kādu neatrisinātu problēmu. Nu mēs taču neizsludināsim pašvaldību vēlēšanas! Pretējā gadījumā mums šoruden būtu jāsarīko vismaz trīs referendumi par četrām tēmām - par pašvaldību vēlēšanām un par Saeimas vēlēšanām. Tas nenotiks, un tas arī nav vajadzīgs, tā būtu lieka resursu un laika tērēšana.

Tā ka, es domāju, īstenībā šo lēmuma projektu mīļā miera labad, protams, mēs varam nodot attiecīgajai komisijai, lai tā paskatās, ko tur var dabūt laukā.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pirms turpinām debates, mums ir jāizskata desmit deputātu ierosinājums - turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz vienīgā darba kārtībā iekļautā jautājuma galīgai izskatīšanai. Vai ir iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Iebildumu nav.

Nākamajam vārds debatēs Leonam Bojāram.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas Republikas iedzīvotāji! Cienījamais Leiškalna kungs! Šī nav formāla runāšana pirms vēlēšanām! Tā tas nav! Ja nekā nerunā, neko nedara, ja visi klusē, tad diemžēl nekas arī nenotiek. Jā! Un kā ir ar valdību? Valdība mums ir kūtra, un tā nevēlas darīt to, ko vajadzētu darīt. Ir pagājuši desmit gadi, bet mēs tā arī stāvam uz vietas ļoti daudzās jomās. Un tā arī nelabo savas kļūdas, bet diemžēl gan vairo.

Un kā tad izskatās tā reģionālā valsts teritorijas sadalīšana? Vai tie būs apgabali, apriņķi, novadi, rajoni, pagasti vai “zemes” vai notiks tikai vēsturiskā sadale - Latgale, Vidzeme, Zemgale un Kurzeme? Reģionālā reforma Latvijā - tas ir rēgs! Diemžēl. Tā nav ekonomiski aprēķināta, tā nav pārdomāta, tās sagatavošanā nav bijuši iesaistīti zinātnieki, kuri varēja ļoti labi palīdzēt, un - pats galvenais! - mēs vēl nezinām, ko tā dos nākotnē. Protams, tā laikam dos nelabojamas kļūdas.

Un, ja mēs tagad paskatāmies, kas desmit gadu laikā ir noticis un kā ir sakārtota valsts, tad redzam, ka tā diemžēl nav sakārtota. Katrs Saeimas deputāts un arī valdības darbinieki ik dienas saņem ļoti daudz vēstuļu un sūdzību no mūsu iedzīvotājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka reģionos, kā mēs tos varam nosaukt, pagastos vai rajonos diemžēl notiek tādas darbības, kuras nav mūsu iedzīvotāju interesēs. Kas pie tā ir vainīgs? Un te mēs varam mierīgi nosaukt 5. un 6.Saeimu. Septītās Saeimas laikā mēs šo jautājumu tomēr esam kaut cik sakārtojuši, bet - pats galvenais - lielākās kļūdas tomēr ir bijušas mūsu bijušajām valdībām un arī esošajai valdībai.

Ministri vispār ir attālinājušies no valsts dzīves. Viņi diemžēl neredz mūsu iedzīvotājus, nezina, kas ar viņiem notiek, kāda darbība ir vērojama. Kad ir vajadzīgi mūsu valsts iedzīvotāji? Viņi ir vajadzīgi tad, kad sāk aprēķināt nodokļus. Tātad, lai varētu iekasēt lielākus nodokļus, vienmēr atceras cilvēkus, un viņiem vienmēr papildus uzliek kaut kādu nodokli, nodevu vai palielina kādu kārtējo maksājumu. Un tādu ir bez sava gala. Turpretī par cilvēku eksistēšanu, par viņu problēmām, par izdzīvošanas jautājumiem vispār neviens pārāk nevēlas ne dzirdēt, ne redzēt, ne arī just līdzi viņu ļoti smagajā stāvoklī, tāpēc arī reitingi valdībai un pašvaldībām ir tik ļoti zemi.

Un tagad paskatīsimies arī pašvaldības, kā tad viņas strādā? Diemžēl darbs ļoti daudzās pašvaldībās ir ļoti slikts, jo kā gan citādi var novērtēt darbu, ja pašvaldība ir bankrotējusi? Tātad viņa ir noslēgusi tādus neapdomātus līgumus, kuri ir bijuši ļoti kaitīgi gan šai pašvaldībai, gan arī tās iedzīvotājiem. Un kā lai saprot to, ja vienā no pašvaldībām vadītājs mierīgi pasaka: “Mums ir jāņem vairāk aizdevumu, jo mums sacīja, ka pašvaldības tik un tā apvienosies, un tad tos visus parādus mūsu pagastam norakstīs.” Redzat, kā notiek!

Pašvaldības iedzīvotāju demokrātiskie instrumenti ir tautas nobalsošana, pilsoņu sapulce un vēl citi atļauti pasākumi. Vēlēšanām pašvaldībās ir jābūt tiešām!

Par otrā līmeņa pašvaldībām. Diemžēl tas ir jau izskatīts un arī iestrādāts dokumentos, taču 7.Saeimas deputāti ir aizmirsuši to, ko mēs esam darījuši. Ja mēs tagad skatāmies, kas tad ir noticis mūsu, 7.Saeimas, darbības laikā, tad ir jāatceras arī 1990.gada 4.maija deklarācija par Latvijas neatkarību. Un tad mēs redzam, ka neesam pavirzījušies tik tālu uz priekšu, cik vajadzēja pavirzīties šajos 10 gados. Mūsu kaimiņi un citas valstis ir sakārtojušas savas valsts iekārtu, un viņu vietējās pašvaldības darbojas divos līmeņos vai kādā citādā veidā. Tās strādā! Un, ja reiz mums nevienam nav sapratnes, tad var arī nošpikot - var aizbraukt un paskatīties, kā tad tas notiek Eiropas Savienības valstīs, uz kuru mēs ejam, un kā tas notiek arī citās valstīs. Varbūt tomēr tā nošpikošana dotu mums labākus rezultātus.

Par iedzīvotāju jautājumiem. Kas tos risina? Kas, teiksim, risina lauku cilvēka sasāpējušos jautājumus? Pagasti? Ļoti maz!

Ar jauniešu dzīvi saistītie jautājumi laukos vispār ir aizmirsti.

Lauku skolotājs. Kas domā par to, kā dzīvo mūsu lauku skolotājs? Par to, kāda ir viņa kvalifikācija?

Zemnieku problēmas. Zemnieku problēmas netiek risinātas, jo mēs esam atvēruši savas durvis Eiropas Savienības valstīm, lai tās var šeit ievest vairāk pārtikas produktu, bet rīt mēs izskatīsim dokumentus, kuros vispār ir brīnumi iestrādāti.

Lauku bibliotēkas. Par kādām bibliotēkām mēs te raudam, ka tās ir jāceļ? Mēs te runājam par to “stikla kalnu”, kas ir jāuzceļ, par šo pieminekli, bet kurš domās par lauku bibliotēkām? Par to, cik tur ir jauno grāmatu, vai tur ir avīzes un kāds tām ir interneta pieslēgums. 7% lauku bibliotēku ir interneta pieslēgums, pārējām nekā nav.

Un cik nejēdzīgas cenas ir lauku veikalos! Kas par tām domā? Neviens nedomā! Varbūt pašvaldības domā? Diemžēl arī vietējās pašvaldības nenodarbojas ar šo jautājumu, jo viņas atbalsta tās lielās celtnes...

Nekvalitatīva alkohola izplatīšana laukos. Tas taču briesmīgus apmērus ir sasniedzis! Visi tie “punkti”, kas tur ir… Kas par to domā? Neviens nedomā!

Kur ir palikuši kultūras nami? Kur ir sporta zāles, kuras ir vajadzīgas gan jaunatnei, gan arī citiem cilvēkiem? Diemžēl par tām arī mēs nedomājam.

Un tagad par deju un koru kolektīviem. Kā tad atbalstīs tos cilvēkus, kuri brauks uz Rīgu - uz Latvijas Vispārējiem dziesmusvētkiem? Neviens par to nedomā! Un kādā veidā varēs samaksāt tiem entuziastiem, kuri pilda šos pasākumus. Neviens arī par to nedomā! Arī Kultūras ministrija ne.

Bunkša kungs teica, ka ir maz līdzekļu. Jā, līdzekļu ir maz! Paskatieties Smilšu ielā, kādas skaistas mašīnas ir sapirktas! Kur tad ņems tos līdzekļus, ja mēs iepērkam vairāk par 100 visādu augstākās klases limuzīnu un pašgājēju…

Attiecībā uz Aizsardzības ministrijas līdzekļiem. Kur tad ņems tos līdzekļus, ja mēs sāksim laist mākslīgos zemes pavadoņus desmit miljonu vērtībā un pēc tam ierīkosim tos punktus, kuri ar tiem nodarbosies? Vai tas tiks darīts tikai tāpēc, lai trīs tūkstoši zaldātu varētu runāt pa radiotelefoniem?

Tagad mēs runājam arī par to, ka lielas naudas aizies Eiropas Savienībai un NATO. Taču kāpēc šie līdzekļi nav norādīti dokumentos? Kāpēc par tiem neko nezina iedzīvotāji? Kāpēc par to nezina pat Saeimas deputāti?

Un pēdējais, ko es gribētu pateikt. Redzat, kā mēs rūpējamies! Par to, ka tiek slēgta otrā radio programma, nevienam iedzīvotājam neko neuzprasīja, jo informācija jau nav vajadzīga. Tagad notiek pasaules futbola sacensības, un arī tās cilvēki nevar skatīties.

Tā ka, redzat, mēs absolūti nedomājam ne par pilsētu iedzīvotājiem, ne arī par lauku iedzīvotājiem.

Un arī otrajam pašvaldību līmenim taču ir jābūt! Pašvaldības ir jāsakārto!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies. Pēteris Salkazanovs, otro reizi.

P.Salkazanovs (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Augsti godātais prezidij, cienījamie deputāti! Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ko teica Leiškalns Kārlis attiecībā uz likumiem.

Jā, var iesniegt šo pašu paketi, ko valdība savā laikā ir izstrādājusi. Arī grozījumus visos 26 likumos. To visu var darīt, bet kopš tā 2001.gada aprīļa, kad šis dokuments tika sagatavots, jau ir pagājis laiks.

Tagad ir arī mazliet citādāka situācija. Līdz ar Satversmes grozījumiem ir radusies ārkārtas situācija. Protams, var jau darīt arī tā, kā to Bunkša kungs piedāvā, - gaidīt iestāšanās brīdi NATO un Eiropas Savienībā un pēc iestāšanās likumos sakārtot visu tā, kā vajag. Tomēr, par laimi, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur sabiedrība var griezties Satversmes tiesā, bet Satversmes tiesa var pieņemt lēmumu, ka Pašvaldību likuma 3.pants vairs neatbilst Satversmei, un tādējādi demokrātiskā sabiedrība…

Lai arī kā Bunkša kungs aicina politiskās partijas pirms vēlēšanām būt mierīgām un gaidīt to brīdi, kad mēs iestāsimies NATO un Eiropas Savienībā, kad sakārtosim likumdošanu, tas tomēr nav atkarīgs no mums, simts deputātiem vai no tām partijām, ko mēs pārstāvam, bet ir saistīts ar apstākli, ka sabiedrība var griezties tiesā, taču varētu būt arī cits risinājums.

Nenoliedzami, attiecībā uz reģionālo pašvaldību izveidošanu situācija ir tāda, ka, protams, jau sen, kā to paredzēja likums, Ministru kabinetam bija jāiesniedz likumdošanas projekti, kas atrisinātu reģionālo pašvaldību jautājumu. Pašlaik ir izveidotas reģionālās attīstības aģentūras. Teritorijas plānošanas likums jau nosaka, ka ir jābūt reģionālajiem plāniem. Tuvākajā laikā Satiksmes ministrija iesniegs Ministru kabinetā jaunu likumu par pasažieru pārvadājumiem, kurā ir paredzēta reģionālo aģentūru izveidošana, un pašvaldībām uz brīvprātīgas deleģēšanas pamata šādas aģentūras jāveido. Labklājības ministrija domā par psihoneiroloģisko pansionātu nodošanu pašvaldībām un tā tālāk. Vesela rinda funkciju būtu kaut kam jānodod, bet nevar tās nodot tukšai vietai! Ir jābūt attiecīgam likumam, ir jābūt ar likumu noteiktai institūcijai, kas šīs funkcijas sāk pārņemt un reāli veikt. Ar šādām pašreiz esošajām reģionālās attīstības aģentūrām mēs nekādā ziņā nekur tālu nevarēsim tikt. Par to jau liecina pieredze likumdošanā: kad vajag balsot par 50 tūkstošu piešķiršanu šīm aģentūrām, lai tām nodrošinātu šādu finansējumu katra gada budžetā, tad vienmēr ar šo problēmu jāsaskaras, jo sākas ļoti asas diskusijas - vai dot viņām naudu vai ne. Un, ja nu gadās, ka politiskā griba ir neiedot tām naudu, tad šīs aģentūras vienkārši pārstāj darboties. Nevar saglabāt funkcijas šādu aģentūru pārziņā, nepārtraukti manipulējot gan ar naudas līdzekļiem, gan ar politisko gribu. Neatkarīgi no tā, vai tā aģentūra ir laba vai slikta vienam vai otram politiskajam spēkam, aģentūrai var pārtraukt finansējumu jebkurā brīdī, arī Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā. Jāteic gan, ka budžetā to, par laimi, nevar pašlaik izdarīt.

Var dažādi runāt par politiskām lietām šā lēmuma projekta sakarā, bet jautājums ir pavisam elementārs: kas notiks tad, kad cilvēks “X” vērsīsies Satversmes tiesā par to, ka rajona pašvaldības šodien nav tieši vēlētas, kā tam būtu jābūt atbilstoši Satversmei?

Šī situācija jāprognozē, un parlamentam ir operatīvi jārīkojas, lai tādas sekas, kādas var iestāties pēc šāda Satversmes tiesas lēmuma, vienkārši nepieļautu.

Aicinu atbalstīt likumprojektu un to nodot komisijām. (Starpsauciens: “Mēs, zemnieki, tevi atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane.

K.Lībane (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie kolēģi, es jūs ilgi neaizkavēšu, runāšu pavisam īsi. Ir divi diezgan svarīgi apstākļi, kas var ietekmēt jūsu balsojumu vai vismaz tā motivāciju.

Pirmais ir tas, ka opozīcijas iesniegtā lēmuma projekta teksts ir, maigi izsakoties, pārdrošs, bet, spēcīgāk izsakoties, - viltīgs, jo apriori prezumē lietas, kuru Satversmes 101.pantā vienkārši nav, izliekoties, ka tās tur ir. Kāpēc? Tāpēc, ka Satversmes 101.pantā nav ne vārda par reģionālajām jeb otrā līmeņa pašvaldībām. Tur ir rakstīts par pašvaldību kā tādu. Tāpēc konkrētais opozīcijas iesniegtais teksts nav atbalstāms.

Otrā lieta. Jau šobrīd Saeimā ir iesniegts cits, pēc būtības šim alternatīvs, lēmuma projekts, kurš diemžēl nav izskatāms šajā ārkārtas sēdē, bet kurš tiks izskatīts kādā no tuvākajām kārtējām sēdēm. To atbalstīt tiešām varētu, un jūs visi būsiet aicināti to darīt. Tajā ir runa par ko citu, kaut ko daudz tuvāku īstam dialogam starp Saeimu un Latvijas Pašvaldību savienību. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai būs uzdevums izvērtēt Satversmes un Pašvaldību likuma savstarpējo atbilstību. Un tikai tādā gadījumā, ja tas ir nepieciešams - ja tas patiešām ir nepieciešams! -, var ar likuma grozījumiem vērsties Saeimā.

Lūk, jums vēl viens arguments, kāpēc šodien ir jābalso “pret”.

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es, protams, saprotu partijas “Latvijas ceļš” aktīvistu un kolēģu satraukumu. Ir jānes atbildība! Par to, ka Latvijā nav notikusi pašvaldību reforma, ka viņa ir nomirusi klusā nāvē, ir jāatbild partijai “Latvijas ceļš”. Tas ir tā noticis tādēļ, ka cienījamā Birkava kunga un Gaiļa kunga laikā sākās visas tās reformas, kuras turpinās un nav beigušās vēl šodien.

Un, piedodiet, Lībanes jaunkundze, - šodien mēs varam mierīgi šo priekšlikumu nosūtīt komisijām! Nevajag? Nē, jādara tieši tā - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija var strādāt pie šā projekta, un “kopsummā” būs arī jūsu alternatīvais priekšlikums. Taču mēs nevaram aizmirst vienu lietu, ko diemžēl partijas “Latvijas ceļš” pārstāvji mēģina Saeimai iestāstīt. Drīzumā Saeimai būs darbības pārtraukums - Saeima vasarā nepulcēsies. Tātad pie šā jautājuma mēs atgriezīsimies, labākajā gadījumā, septembrī. Nu, tas ir labi, Jāni, protams, mēs visi strādāsim individuāli, varbūt strādās arī atsevišķas komisijas, bet Saeima kā tāda, iespējams, nepulcēsies; izņēmums būs ārkārtas sēdes. Līdz ar to pie pašvaldību reformu jautājuma mēs varēsim atgriezties, labākajā gadījumā, septembrī. Cienījamie kolēģi, es neticu, ka tad, ja šis jautājums netiks tagad, vēlēšanu gadā, iniciēts, tas vispār tiks iniciēts. Vai būs arī tā: ja tas tomēr tiks iniciēts, tad tas tiks pieņemts tādā formā, ka pēc tam jaunajai Saeimai būs šis jautājums jāpārskata.

Arī mani neapmierina diezgan daudzi momenti šajā projektā, bet es noteikti aicinu cienījamā Lagzdiņa kunga vadīto komisiju normāli pastrādāt vasaras laikā, kā Jānis teica. Un, es domāju, rudenī mēs varētu jau saņemt loģiskus priekšlikumus. Es ceru arī, ka “Latvijas ceļš” koncentrēs savu smadzeņu potenciālu radošam darbam, veiksmīgi šim darbam piesaistīs gan bijušos pašvaldību lietu ministrus, gan arī to pašu Krūmiņu, bezpartejisko, un varēs kopīgi piedāvāt kādu normālu shēmu. Jo patiešām nav vajadzīga tāda ļoti īpatnēja shēma, kāda ir šodien, - ka pašvaldību vadītāji paši vēlē reģionālo pašvaldību vadītājus. Tas nebūtu pareizs piegājiens. Taču es vēlreiz saku: vasara ir pietiekami garš periods, varēs normāli pastrādāt.

Es aicinu šo priekšlikumu nosūtīt uz komisijām, un aicinu šinī brīdī nediskutēt par to, kas ir vainīgs pie tā, ka Latvijā nerāda futbolu, kāpēc daudz mašīnu ir redzams Smilšu ielā, un par to, vai vajadzētu pašvaldību ierēdņus un pārējos ierēdņus pārsēdināt uz velosipēdiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns - otro reizi.

E.Baldzēns (Sociāldemokrātu savienības frakcija).

Godājamie kolēģi! Manuprāt, ir jāstrādā, nevis jāslinko. Es saprotu, ka tuvojas vasaras brīvdienas, bet darba nepieciešamība jau tāpēc vien nepazūd! Saeimas deputātiem īstenībā jau atvaļinājuma nemaz nav, un to jūs ļoti labi zināt. Tas attiecas arī uz Ministru kabinetu - arī viņiem nevajadzētu būt tagad atvaļinājumam. Satversme ir grozīta, un likumi ir jāsakārto atbilstoši šiem grozījumiem.

Es atgādināšu to, ko varbūt dažs labs līdz galam nav izpratis.

Likuma “Par pašvaldībām” 3.pants. Vajadzētu valdības partiju deputātiem ļoti rūpīgi ar to iepazīties, un tad viņi saprastu, ka viņiem ir jābalso “par”. Likuma “Par pašvaldībām” 3.pants nosaka, ka vietējās pašvaldības ir (!) pašvaldības, tātad - viens pašvaldību veids.

Otrs - rajoni, un iekavās ir minēti arī reģioni, arī tās ir pašvaldības. Tātad šeit ir runa par pašvaldībām, un te ir skaidrs, ka tām jābūt vēlētām un mēs nevaram runāt par kaut kādām pašvaldībām kā tādām, neskatoties uz vietējo pašvaldību - rajonu, reģionu - kā pašvaldību.

Es gribētu atgādināt arī to, ka arī Latvijas Pašvaldību savienības kongresa rezolūcija nepārprotami pieprasa, lai būtu šīs tieši vēlētās reģionālās pašvaldības. Un par to balsoja arī partijas “Latvijas ceļš” izvirzītie pašvaldību vadītāji, kā arī daudzu citu valdības partiju izvirzītie pašvaldību vadītāji. Tā ka vajadzētu mums, Saeimai, nevis ignorēt Latvijas Pašvaldību savienības kongresa rezolūciju, bet strādāt sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību! Es cita ceļa neredzu, bet, ja gribat šā jautājuma risināšanu novelt nezināmā nākotnē, tad balsojiet “pret”! Es kategoriski esmu pret šādu balsojumu.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Vai referents Valdis Lauskis vēlas ko teikt? Lūdzu! (Starpsaucieni: “Pietiek! Pietiek!”)

V.Lauskis. Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Gribu jums visiem pateikt paldies par izteiktajām domām. Varbūt dažas bija arī asākas, bet visas bija vajadzīgas.

Attiecībā uz dzirdēto vēl dažas piebildes. Protams, ir pretruna starp Satversmi un likumdošanu. Apspriežot Satversmes grozījumus, var arī nerunāt par pašvaldībām, vienkārši ir jālasa tas teksts, ko mēs iestrādājam Satversmē. Vēlreiz izlasīsim Satversmes 101.pantu, konkretizēsim: pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi. Un punkts!

Ir divi varianti, kā aiziet no šīs pretrunas starp Satversmi un likumiem. Viens ir - atgriezties pie grozījumiem Satversmē. Manuprāt, jūs teiksiet, ka tas nav pats labākais risinājums. Otrs - mainīt likumus. Manuprāt, tas ir perspektīvs variants, un to mēs jums arī piedāvājam.

Otrais veids, kā likumdošanu sakārtot atbilstoši Satversmei. Mēs varam likumos ierakstīt, ka mums vispār nebūs otra līmeņa pašvaldību, un palikt tikai pie pirmā līmeņa pašvaldībām, un tad likumi atbildīs Satversmei. Jūs, es domāju, teiksiet, ka arī tas nav perspektīvs variants, un es jums piekritīšu un teikšu: jā, mums patiešām jāveido otra līmeņa pašvaldības un līdz ar to jāizdara likumos attiecīgas izmaiņas. Jautājums - kad? Protams, var teikt, ka mēs stratēģiski esam “par”, atgriežamies pie Padomju Savienības principa: bija no sākuma sociālisms, tad - attīstītais sociālisms, un kaut kad nākotnē - komunisms. Jums ir tāpat: sākumā ir plānošanas reģioni, un nākotnē - reģioni. Varbūt iestāsimies NATO, pēc tam - Eiropas Savienībā, un tad varbūt atgriezīsimies...

Es gribu vēlreiz pateikt to, par ko es jau iepriekš runāju. Atgriezīšos pie tā. Mēs runājam par tautsaimniecības attīstību gan valstī kopumā, gan reģionos. Tā dod nopietnus impulsus integrācijas procesiem valstī. Un savukārt no integrācijas procesiem būs atkarīgs, vai cilvēki nobalsos par mūsu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā. Varbūt cilvēki speciāli, nodarot tādējādi sliktu sev, toties atriebjoties politiķiem, nenobalsos par iestāšanos Eiropas Savienībā, un tad jūs vispār netiksiet ne pie kādiem reģionāliem likumiem un reģionāliem līmeņiem, jūsu plāns tiks atliks uz absolūti miglainu nākotni. Vienmēr var teikt: mēs esam “par”, mēs joprojām esam par naudas paņemšanu no Rīgas, tikai balsojiet par mums!

Par Ministru kabineta un mūsu piedāvājumu - iesniegt likumprojektu. Mēs to varam izdarīt. Tikai precizēsim: kāpēc parlamentam ir jāveic Ministru kabineta darbs? Vai Ministru kabinets nav spējīgs iesniegt likumprojektu? Ja tas ir tā, tad mēs, atsevišķi parlamenta deputāti, esam gatavi strādāt Ministru kabineta vietā. Taču tādā gadījumā pasakiet, ka jūs, Ministru kabineta pārstāvji, negribat iesniegt šādu likumprojektu. Ja jūs gribat to darīt, tādā gadījumā jūs teiksiet, ka jūs saprotat, par ko šodien ir runa. Un šodien ir runa par ļoti konkrētu reģionālu pašvaldību izveidi un par visām tām iestrādēm, kas visus šos gadus atradās Ministru kabinetā. Paņemiet no augšējā plaukta kreisā stūrīša un atnesiet uz parlamentu! Nekas cits no jums netiek prasīts.

Vai jums nav apnicis dzīvot nepārtrauktā pretnostatījumā ar Latvijas Pašvaldību savienību? Jau kopš pašas pirmās dienas, kad Latvijas Pašvaldību savienība tika izveidota, katrā tās kongresā ir pieņemts visu līmeņu pašvaldību darbinieku - pagastu, pilsētu, mazpilsētu, rajonu - attiecīgs lēmums. Viņi grib redzēt divu līmeņu pašvaldību sistēmu, kas izveidota ar atbildību, balstīta uz nodokļu bāzi un funkciju subsidiaritātes principu. Jūs apzināti neredzat, kas notiek jums blakus? Jūs necienāt pašvaldības? It kā cienāt. Braucat uz kongresiem. Vienmēr piekrītoši mājat: “Mēs jūsos ieklausāmies, mēs kaut kad padomāsim par jums!” Nu ir laiks sākt reāli darboties. Mēs varam pie šā jautājuma atgriezties septembrī vai oktobrī un varam arī vispār vairs neatgriezties pie tā un pateikt: “8.parlaments - uz priekšu! Mūsu ceļš ir noiets. Mums nepietika politiskās drosmes pateikt, ka mēs apzināmies: šis ir bijis 10 gadus ilgs kļūdu, klupienu periods.”

Mēs jums piedāvājam konceptuālu risinājumu, kā varētu būt sasniedzama normāla, decentralizēta valsts ar reālām darba vietām reģionos, ar reālu perspektīvu, ka cilvēki nebrauks prom no reģioniem uz Rīgu, no Rīgas - prom no valsts… Var atgriezties atpakaļ savās darba vietās… Būs atrisināti jautājumi par Kurzemi, Vidzemi, Zemgali un Latgali. Mēs piedāvājam ļoti konkrētu risinājumu - dot tieši reģioniem kā vēlētām pašvaldībām iespēju strādāt.

Jāpiemin viens jautājums, kurš šodien neizskanēja, bet par kuru mēs zinām. Ir vēl arī Sēlija, un par Sēliju mums ir jādomā, kamēr tie cilvēki apzināsies savas kultūras saknes. Un arī par to ir padomāts mūsu projektā. Mēs palīdzēsim Ministru kabinetam un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai iestrādāt likumā šo atbildības līmeņu jēdzienu: kur beidzas atbildība un darbs NUTS-2 līmenī un kur sākas NUTS-3 līmenī. Šādas normas būtu jāieraksta attiecībā uz Sēliju un republikas pakļautības pilsētām - Liepāju, Rēzekni, Daugavpili un tā tālāk.

Tas viss ir iespējams. Šodien mēs gribam redzēt šo politisko gribu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis divus iesniegumus. Par vienu jau nupat runāja deputāte Lībane, un tas šīsdienas sēdē nav izskatāms, - tas ir frakcijas “Latvijas ceļš” desmit deputātu ierosinājums, kas ir izskatāms kā patstāvīgais priekšlikums Kārtības ruļļa 117.pantā paredzētajā kārtībā.

Mums ir jāizskata Sociāldemokrātu savienības frakcijas un LSDSP frakcijas deputātu lūgums: Saeimas lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām” nodot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 29, pret - 3, atturas - 55. Priekšlikums noraidīts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”.

Lūdzu rezultātu! Par - 28, pret - 6, atturas - 49. Lēmuma projekts noraidīts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, daži paziņojumi.

Informēju jūs, ka tūlīt pēc sēdes beigām notiks Frakciju padomes un Saeimas Prezidija kopīga sēde.

Godātie kolēģi! Šodien mēs sveicam Dzintaru Ābiķi 50 gadu jubilejā! (Aplausi.)

Arni Razminoviču - 30 gadu jubilejā! Un Gunti Dambergu - 39 gadu jubilejā! (Aplausi.)

Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Rišards Labanovskis, Aija Barča, Jānis Leja, Inese Birzniece, Andrejs Panteļējevs, Edvīns Inkēns, Jānis Škapars, Māris Sprindžuks, Ņina Savčenko, Rihards Pīks, Jevgenija Stalidzāne, Silvija Dreimane, Ainārs Šlesers un Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sēde ir slēgta.

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas pavasara sesijas 15.(ārkārtas) sēde

2002.gada 5.jūnijā

 

 

 

Lēmuma projekts “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām” (Noraidīts)

(4612. dok.)

Ziņo

- dep. V.Lauskis

   

Debates

- labklājības ministrs V.Jaksons

 

- dep. K.Leiškalns

 

- dep. P.Salkazanovs

 

- dep. V.Lauskis

 

- dep. J.Bunkšs

 

- dep. E.Baldzēns

 

- dep. K.Leiškalns

 

- dep. L.Bojārs

 

- dep. P.Salkazanovs

 

- dep. K.Lībane

 

- dep. M.Lujāns

 

- dep. E.Baldzēns

 

- dep. V.Lauskis

   
   

Reģistrācijas rezultāti

   

Nolasa

- Saeimas sekretāres biedrs   A.Bartaševičs

 

 

 

Balsojumi

Lēmuma projekts "Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām"
Datums: 05.06.2002. 16:49:22 bal001
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.4597 nodošanu komisijai

Lēmuma projekts "Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām"
Datums: 05.06.2002. 16:49:52 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.4597

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem