Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas astotā (svinīgā) sēde

2002.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7. Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Vadītājs. Godātie klātesošie! Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 12.gadadienai veltīto Saeimas svinīgo sēdi pasludinu par atklātu.

R.Pīks (7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs).

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem.

J.Straume (7.Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, cienījamās deputātes, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Cik daudz saviļņojošu runu un solījumu ir izskanējis kopš tās dienas, kad pieņēmām Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, - pavisam tieši un reizē vienkārši. Tolaik dziņa pēc patiesas brīvības bija kļuvusi par mūsu augstāko mērķi, savukārt deklarācija bija kā brīvības zīme. Vērtējot deklarācijas vēsturisko nozīmi, atbilstošs šķiet mūsu laikabiedra sacītais, citēju: “Ir mūsu neapvaldāms prieks šai brīdī. Tagad mēs šeit zālē līksmojam līdzi tautai, kas gavilē uz ielas. Skan “Dievs, svētī Latviju!”. No sākuma tā kā nedroši, bet dziesma ceļas (...) un kļūst varena (...). Laikam kopš 1940.gada šai zālē pirmo reizi ir tāds parlaments, kas spēj bez koru un skaņuplašu atbalstiem nodziedāt valsts himnu, jo tā ir tautas lūgšana. Es domāju, ka šajā brīdī mums dziedāja līdzi visa Latvija. 

Ejam ārā uz gavilējošās pārpildītās ielas (...). Un pārņem tāda nelāga krāpnieka sajūta. Par ko paldies? Ko esam devuši? Deklarāciju? Brīvību uz papīra? Nē. Mēs esam devuši cilvēkiem iespēju šodien savās sirdīs justies brīviem. Un ar šo sirdsticības brīvību tauta spēs aiziet līdz īstai brīvībai.” (Citāta beigas.)

Šogad pirmo reizi esam atzinuši 4.maiju par valstiski svinamu dienu, nosakot to ar likumu un, manuprāt, tā ir laba iespēja gan godināt izcīnīto neatkarību, gan visiem kopā, atstājot malā savstarpējās politiskās ķildas, paskatīties uz savu valsti un tautu citādā skatījumā. Kā tautas priekšstāvji tieši mēs, Saeimas deputāti, esam vispirms atbildīgi par tiem procesiem, kas valstī notiek, un žēl, ka pārāk bieži laiku izlietojam, lai pierādītu katrs savas partijas taisnību, izceltu savas politiskās atšķirības zīmes un nopeltu citus.

Šobrīd, kad cildinām Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu, godināsim arī to ceļu, kas 50 gadu garumā veda uz šo dienu, ceļu, kurā katram spertajam solim bija sava patiesība un nozīme. Pirmie bija latviešu leģionāru un nacionālo partizānu soļi. Tautas lielākās daļas garīgā pretošanās nīstajam režīmam. Un pat no Gulaga nometnēm pārnākušo stāstītais, nevarēja mūs salauzt. Trimdas tautieši Latvijas diplomātisko pārstāvniecību gadiem ilgā nelokāmā nostāja Latvijas neatkarības jautājumā uzturēja cerību. Atsevišķi cilvēki, kuri no savas pārliecības neatteicās pat tad, ja samaksa par to bija personiskā brīvība, veselība, pat dzīvība, vairoja pārējo spēku. Atklātībā izejošās plašās kustības un organizācijas aptvēra arvien lielāku tautas daļu un skaidri liecināja par tās atmodu. Apstiprinājumu šim ilgajam un grūtajam ceļam saņēmām no Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem.

Šie soļi, lai arī reizēm tikai iztēlē skatīti, samina tos, kuri aizgāja pa citu ceļu - pa nodevības, iztapības un melu ceļu. Tas ir nožēlojami, ka daļa no viņiem vēl šodien neko nav sapratuši, jo visiem spēkiem cenšas nostiprināties un iegūt politisko varu Latvijā. Cik precīzi mūsu laiku raksturo pagājušajā gadsimtā Kārļa Skalbes sacītais: “Latvija vairs nav ne sapņi, ne nopūtas. Latvija ir darbs un cīņas.”. Un, tāpat kā toreiz, arī tagad mums Latvija jāsargā no tai naidīgu spēku atgriešanās, to spēku, kuri grib mūsu valsti aizvest pavisam citā virzienā.

  Šajos divpadsmit gados daudziem no mums ir bijusi vēlēšanās novērsties no savas vēstures, nešķetināt tos mezglus, kuri tika sasieti mūsu nebrīves gados. Cik ilgi mēs vēl klausīsimies pret mūsu tautu vērstās Simona Vīzentāla centra melīgās un absurdās apsūdzības, kas pēdējā laikā arvien pieņemas spēkā? Pārsteidzoša ir šīs patiesībā sabiedriskās organizācijas prasme pagriezt pagātni tikai sev vēlamajā virzienā, un šķiet, ka arī pašreizējie pasaules notikumi tiks pavērsti gluži tāpat. Var jau jautāt: kad mēs beidzot atmetīsim šo iztapīgo pieklājību, un atbrīvosimies no mūžīgās vainas apziņas un sapratīsim, ka vienīgi tad, kad cienīsim paši sevi, savu tautu un valsti, cienīs arī mūs.

Jā, vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, ka skaitliski nelielām tautām nosargāt savas kolektīvās tiesības, kuras tām piešķir virkne starptautisku dokumentu, nav viegli. Mūsdienu trauksmainā pasaule, kurā izpratne par demokrātijas principiem mainās atkarībā no politiskajiem notikumiem, ir pierādījums manis sacītajam.

Šajā svētku reizē  īpaši gribas izcelt mūsu tautu, kuras spēku paši vēl neesam tā īsti novērtējuši. Lai gan Latvijā un ārpus tās lepojamies ar mūsu sasniegumiem kultūrā un sportā, ikdienā vairs nespējam ieraudzīt to parastā darba veicēju, bez kura mūsu valsts dzīve kādu dienu apstātos. Nespējam vairs ieklausīties skaitļos un ieraudzīt tabulas, kas liecina par to, ka tikai neliela daļa mūsu tautas dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Un tieši tādēļ tauta, kura cīnījās par Latvijas neatkarību, sāk raudzīties ar arvien lielāku nepatiku uz mūsu darbu. Sava darba novērtējumu mēs saņemsim pavisam drīz, taču pieļautās kļūdas varbūt vairs nebūs iespējams labot. Cilvēki allaž grib uzlabot savu nākotni, savus dzīves apstākļus, un tādēļ vienmēr, kad pienāk vēlēšanu diena, cer, ka šī nu būs tā reize, kad viņu balsis tiks atdotas par to partiju, kura dzīvi patiešām padarīs labāku.

Priecē tas, ka mūsu jaunatnē atdzimst patriotisms. Un, lai arī daudziem tā izpausmes dažbrīd šķiet pat biedējošas, atcerēsimies paši sevi - jaunībai taču arvien ir raksturīgas karstas jūtas un domas. Esmu pārliecināts, ka no šiem jauniešiem izveidosies krietni Latvijas dēli un meitas.

Godātie deputāti!

Pavisam nesen mēs radījām to juridisko vairogu, kas nepieciešams latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanai. Un, lai gan socioloģiskās aptaujas vēsta, ka mūsu valstī samazinās latviešu valodas nepratēju skaits, tā diemžēl ir tikai šķietamība, jo tajā pašā laikā palielinās latviešu valodā nerunājošo skaits. Tas nozīmē, ka mūsu valsts valodas politika šobrīd vēl nav radījusi akūtu nepieciešamību valsts valodu lietot. Un ar grozījumu pieņemšanu Latvijas Republikas Satversmē vien ir par maz. Ir vajadzīgs šī darba turpinājums, mērķtiecīgs un vienots. Ar lielām cerībām raugāmies uz Valsts prezidentes izveidoto Valsts valodas komisiju, kurā apvienojušās spēcīgas un zinošas personības, kuras uzskata, ka “latviešu valodu nevar atstāt stihijas ziņā vien”. Komisijas izstrādātās programmas liecina par skaidru mērķi - stiprināt latviešu valodas nozīmi, uzturēt mūsu valodu dzīvu, veicinot tās lietošanu sabiedrībā. Nenoliedzami, ir jāpārdomā, kuras jomas veicināt vispirms, taču viennozīmīgi ir skaidrs, ka nepieciešamie finansu līdzekļi šim darbam jau tuvākajā laikā mums būs jāatrod. Un, ja nespējam par to vienoties, ja paši ar savu ikdienas darbu un attieksmi nevaram panākt stabilu latviešu valodas pastāvēšanu un attīstību, tad aizsāktais valodas politikas ceļš mūs novedīs strupceļā. Lai gan augsta līmeņa ierēdņi, dažādu iemeslu dēļ, pēdējā laikā atstāj amatus visai bieži, apstāklim, ka tieši šobrīd to izdarījusi Valsts valodas centra vadītāja, ir dziļi simboliska nozīme. Ir jāieklausās viņas vārdos par šīs aiziešanas iemesliem, tāpat kā jāpatur prātā EDSO amatpersonas sacītais par divvalodības noteikšanu Latvijā.

Lielu uzmanību veltām jautājumam par savas valsts iespējām ietekmēt Eiropas nākotni. Eiropas Savienība, ar kuru mūsu valsts vadītāji uzsāka sarunas 1995.gadā, ļoti atšķirsies no tās Eiropas, kurā iestāsimies mēs. Dalība Eiropas Savienības Konventā mums dod šo vēsturisko iespēju - nospraust gan savas tiesību robežas, gan vienoties par Eiropas nākotnes pastāvēšanas principiem. Mūsu uzdevums ir cīnīties par tādu Eiropas Savienības nākotni, lai vienlīdz svarīgas būtu gan lielo un mazo, gan veco un jauno dalībvalstu intereses. Tagad, kad Eiropas Savienība diskutē par šiem jautājumiem, domas dalās. Taču es ļoti ceru, ka tās nenosvērsies par labu centralizētai federālai valstij, jo tādā gadījumā, kā arī ņemot vērā pašreizējo tautas nostāju, var veidoties Latvijai ne pārāk perspektīva situācija, pievienojoties Eiropas neitrālajām valstīm. Mūsu tautas suverēnā vara nav tikai formāls pamats Latvijas Republikas Satversmē, tas ir tautas izcīnīts pašnoteikšanās princips. Un savu vietu mēs varam izcīnīt ar drosmi, gudrību un neatlaidību, aktīvi meklējot domubiedrus un partnerus, vienmēr esot nemierā ar sevi. Šajā posmā īpaši svarīgs ir tautas viedoklis gan par mūsu valdības izvirzītajiem priekšlikumiem, gan par Latvijas vietu Eiropas Savienībā un par Eiropas Savienības nākotni. Saistībā ar šā mērķa īstenošanu jau pēc pāris dienām darbu sāks Latvijas Nacionālais Konvents. Šī iespēja ir jāizmanto. Un, lai gan varbūt mazliet naivi, taču mūsu visu cerības izsakoši ir Kārļa Skalbes vārdi: “Es ticu, ka pasaule nedibinās tikai uz rupjām varas attiecībām, un tomēr es arī zinu, ka katra tauta pati sevi kronē ar savu varonību un kultūru. Ja šis vainags stāv tik augstu, ka neviens nevar viņu noņemt, tad viņš mums paliek. Un tas ir īstais de jure.”

Zināmas cerības vieš arī pēdējā laikā pasaules arēnā sevi piesakošo mazo tautu un valstu cīņa par savu identitāti, valodu, ticību, vietu pasaulē. Ar domubiedru atbalstu esam panākuši, ka Eiropas Savienības Konventā viena no darba valodām būs mūsu latviešu valoda. Un tāpēc varam cerēt, ka “nenokļūsim pavisam citā Eiropas Savienībā, nekā bijām domājuši”.

Arī noteikumi attiecībā uz mūsu dalību NATO ir smagi... Taču jau pavisam drīz tautas nopietnais atbalsts mūsu dalībai šajā aliansē, milzīgais ieguldījums ceļā uz šo organizāciju vainagosies ar uzaicinājumu tajā iestāties. Ikviens no mums var lepoties ar Latvijas bruņoto spēku misiju kolektīvajā drošībā, ar jaunajiem latviešu virsniekiem un karavīriem, kuri lieliski veic savus pienākumus kopā ar NATO kolēģiem. Mūsu un alianses kopējās vērtības, kā arī tas apstāklis, ka šī organizācija jau pusgadsimtu ir spējusi garantēt mieru visā Eiropā, ļauj mums būt drošiem, ka Krievijas un ASV ciešā sadarbība nespēs izjaukt mūsu nodomus. Un, kaut arī mēs nevaram zināt, kāda būs situācija pasaulē jau nākamajā brīdī, izpaužoties noteiktām cēloņu un seku kopsakarībām,  pilntiesīga mūsu valsts dalība šajā organizācijā sniedz vienīgo drošības pamatu mūsu valsts attīstībai.

Godātie kolēģi!

Politika dažkārt tiek salīdzināta ar šaha spēli. Šahā valda taisnīgs un reizē bargs princips: ja esat pieskāries kādai figūrai, ar to ir jāizdara gājiens, kaut arī pēdējā sekundes desmitdaļā pamanāt, ka šis gājiens var izšķirt rezultātu jums par sliktu.

Politikā nav patīkami justies kā bandiniekam, kas formāli ir maznozīmīga figūra. Nav patīkami izdarīt gājienu, apzinoties, ka to izdomājis un diktē kāds cits. Taču arī bandinieks, sasniedzot gala līniju, var pārvērsties par izšķirošo figūru, kas aizved līdz uzvarai. Es novēlu mums visiem, mūsu tautai - uzvarēt!

Dievs, svētī Latviju!

(Skan valsts himna.)

 

Vadītājs. Paldies. Šī sēde ir slēgta. Visi klātesošie tiek aicināti uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē.
Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem