Latvijas Republikas 7.Saeimas ārkārtas sesijas ceturtā sēde

2001.gada 21.augustā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Godātie klātesošie! Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas 10.gadadienai veltītā Saeimas svinīgā sēde ir pasludināta par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja

biedrs Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem.

J.Straume (Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie valdības locekļi! Kolēģi! Ekselences! Mīļie viesi! Dāmas un kungi!

1991.gada 21.augustam kā vēstures ritējuma pagrieziena punktam ir nenovērtējama nozīme gan Latvijas un pārējo Baltijas valstu, gan Krievijas, Eiropas un visas pasaules dzīvē.

Baltijas valstīm 21.augusts cerēti, bet gluži negaidīti atnesa ilgoto faktisko neatkarību un aizsāka šo valstu neatkarības reālas atjaunošanas ceļu. Patiesības labad gan jāteic, ka janvāra un augusta notikumi nebija Baltijas tautu izvēle. Tie drīzāk bija šo tautu liktenis, cerības un pārbaudījums, kuru tās godam izturēja. Tādēļ 21.augusts mūsu tautai simbolizē 50 gadus slēpto tautas pozitīvo enerģiju, spēju un gribu izšķirošā brīdī organizēties un rīkoties, lai piepildītu savas ilgas un cerības.

Latvijas vēsturē 1991.gada 21.augusts vienmēr būs atceres diena ar īpašu vēsturisku un konstitucionālu nozīmi. Toreiz ne tikai Augstākā padome, bet arī Latvijas iedzīvotāji kopīgā cīņā un vienotībā sagaidīja Latvijas valstisko neatkarību, apliecinot to visai pasaulei un aicinot pasauli atzīt to. Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pasludināja pilnīgu Latvijas neatkarību, un atcēla 4.maija Neatkarības deklarācijā noteikto pārejas posmu uz to. To pašu izdarīja arī Lietuva un Igaunija, bet jau 24.augustā Krievijas vadītājs B.Jeļcins parakstīja dekrētu par bijušo Baltijas padomju republiku valstisko suverenitāti.

Tagad tā vien šķiet, ka augusta notikumi risinājās paši no sevis un ka citādi nemaz nevarētu būt, bet bija taču interfrontiešu draudi, bija OMON ņirgāšanās, bija upuri un runas par veco koncentrācijas nometņu atjaunošanu. Vecā vara bez cīņas negribēja atkāpties.

Baltijas valstīm šis notikums atvēra durvis pilnīgi jauniem procesiem. Toreiz, 1991.gadā, Eiropas Savienība un NATO mums bija tāls, pat utopisks mērķis. Tagad mūs ir atzinusi gan Eiropa, gan pasaule, mēs esam kļuvuši par līdztiesīgu partneri daudzās starptautiskās organizācijās.

Nogaidīšanas un cerību laiks bija beidzies. Latvija atkal cēlās augšā no pelniem modruma un apņēmības pilna, gļēvumu un kūtrumu atstājot vecajai impērijai. Tauta atkal kvēloja par savu Tēvzemi. Latvijas zeme vēl bija jāpamet okupācijas armijas karavīriem, tiesas priekšā bija jāstājas personām, kuras vainojamas genocīdā pret latviešu tautu, bija jāizcīna grūtas, smagas cīņas par neatkarību, patstāvību un demokrātismu.

Baltijas tautām valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā starptautiskā situācija bija daudz labvēlīgāka nekā toreiz, kad tās šo neatkarību zaudēja. 1990. un 1991.gadā Eiropā bija palikusi tikai viena totalitāra lielvalsts - PSRS. Turklāt tā atradās starptautiskā izolācijā un pārdzīvoja smagu iekšējo krīzi, tajā bija aktivizējušies demokrātiskie spēki, kuri kavēja visreakcionārāko totalitārisma piekritēju centienus ar militāra spēka palīdzību pagriezt vēstures ratu atpakaļ. Visa tā rezultātā padomju impērija dažu mēnešu laikā beidza pastāvēt.

Otrs Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu veicinošs priekšnosacījums bija 1921.gadā iegūtais starptautiski tiesiskais statuss, kas turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā. Starptautiskā sabiedrība nekad nebija atzinusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā, neraugoties uz Padomju Savienības centieniem to panākt. Taču turpmākie notikumi, kas saistīti ar Otro pasaules karu un pavērsieniem Rietumeiropas valstu liktenī, novērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību no mūsu zemi piemeklējušās nelaimes, un ir ļoti sāpīgi, ka desmitiem tūkstošu arestēto, deportēto un nogalināto latviešu likteni aizēnoja karš. Un tikpat sāpīgi ir tas, ka mazas tautas pastāvēšanas, tās tiesību un interešu aizsardzības garants eksistēja tikai formāli un ka starptautiskās sabiedrības protesti nespēja ietekmēt PSRS politiku.

1991.gada 21.augusts noslēdz garu un tumšu posmu Latvijas vēsturē. Cerēsim, ka tautas liktenis nekad vairs netiks atstāts nezināmai nākotnei. Diemžēl daudzi jautājumi saistībā ar mūsu neseno pagātni vēl joprojām nav atrisināti. Kā Latvijas tautas augstākajai pārstāvības organizācijai mums ir pienākums katrā ziņā panākt to, lai visa sabiedrība uzzina, kas bija galvenie PSRS īstenotās genocīda politikas plānotāji un realizētāji Latvijā 1940.-1941.gadā.

Mūsu uzdrīkstēšanos toreiz saprata un atbalstīja pasaules valstis - Islande un Dānija, Austrālija un Norvēģija, Vācija un Zviedrija mūsu valsts neatkarību atzina jau pirmajās dienās. Sākās Eiropas atbrīvošanās no padomju ideoloģijas un hegemonijas, bet pasaulei šis laiks jau iezīmēja vesela laikmeta galu.

Runājot par šā vēsturiskā notikuma nozīmīgumu, nekad nedrīkstam aizmirst un pienācīgi nenovērtēt jau ilgi pirms tā pastāvošo tautas sīvo pretestību okupācijas režīmam mūsu zemē, ārvalstīs dzīvojošo mūsu tautiešu stingro nostāju Latvijas neatkarības jautājumā, kā arī nozīmīgu Rietumvalstu politisko spēku atbalstu šai nostājai, pilsoņu kustību, daudzo grupu un organizāciju aktivitātes Latvijā un Baltijā, politisko disidentismu Krievijā, citās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs. Neapšaubāmi ļoti būtisks bija arī to bijušās PSRS Tautas deputātu nopelns, kuri ar mūsu Tautas frontes atbalstu tika ievēlēti cīņai par Latvijas neatkarību Maskavā. Tikai visi kopā mēs veicinājām Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Godātie klātesošie! Kopš 1991.gada 21.augusta ir pagājuši jau desmit gadi, un, domāju, nebūšu kļūdījies, teikdams, ka Latvijas centieni demokrātiskā valstiskuma nostiprināšanā ir bijuši sekmīgi. Mēs nepārprotami esam apliecinājuši savu politisko orientāciju uz demokrātiskās pasaules vērtībām, virzību uz iekļaušanos Eiropā un transatlantiskajās struktūrās.

Jebkuras valsts ārpolitika pauž tās nacionālās intereses. Tieši nacionālo interešu vadīta, Latvija 1995.gadā iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā, un tas pamatoti ir uzskatāms par svarīgāko notikumu Latvijas politiskajā dzīvē pēc neatkarības atjaunošanas. Kopš 1995.gada ir panākts liels progress Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību, ir sāktas iestāšanās sarunas. To gaitā atvērtas 29 un aizvērtas 16 sadaļas. Tas liecina, ka daudzās jomās Latvija jau tagad ir gatava pilnvērtīgi iekļauties vienotajā Eiropā. Taču slēgto sadaļu skaits nav galvenais kritērijs. Galvenais sarunu kritērijs ir mūsu nacionālo interešu aizstāvība, to saskaņošana ar visu dalībvalstu interesēm, un to, kādu rezultātu šajās sarunās esam sasnieguši, jau visai tuvā nākotnē izvērtēs mūsu tauta.

Eiropas Savienība ir likumu savienība. Iestāšanās sarunas ir tikai viens no posmiem. Sekmīga likumdošanas aktu saskaņošana un administratīvā spēja tos ieviest ir tikpat svarīgi posmi Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību.

Tā kā Latvija ir parlamentāra republika un valdība par savu darbu ir atbildīga parlamenta priekšā, arī iestāšanās sarunas notiek ciešā kontaktā ar parlamentu. Šāds sadarbības modelis sevi ir attaisnojis - likumdošanas pārņemšanā Latvija ir guvusi augstu Eiropas Savienības novērtējumu. Uzņemoties savu atbildības daļu, iesaistoties nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un atklāti diskutējot par Eiropas Savienību un Latvijas attīstībai vislabvēlīgāko modeli, Saeima kā tautas pārstāvības institūcija nostiprina savu nozīmīgumu.

2000.gada sākumā Saeima pieņēma Latvijas Republikas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā. Esmu gandarīts, ka ziņojums paredzēts ne tikai mūsu valdībai, bet gan visai tautai, visai sabiedrībai, jo integrācijai Eiropas Savienībā nepieciešams visas sabiedrības atbalsts. Šis process agrāk vai vēlāk ietekmēs katra sabiedrības locekļa dzīvi. Mēs plānojam pabeigt iestāšanās sarunas 2002.gadā, lai mūsu pilsoņi kā pilntiesīgi Eiropas Savienības locekļi varētu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004.gadā.

Arī iestāšanās vai neiestāšanās Eiropas Savienībā ir svarīga izvēle. Sabiedrība ir atvērta un domājoša, un mūsu pienākums ir pievērst īpašu uzmanību šim aspektam. Mums jādomā par to, kā pievērst visas sabiedrības uzmanību Eiropas Savienības jautājumiem, paturot prātā, ka sabiedrība nebūs gatava atbalstīt tik svarīgu lēmumu, ja tai nebūs pietiekamas un objektīvas informācijas gan par Eiropas Savienību, gan par mūsu valdības politiku un, neapšaubāmi, par Saeimas pieņemtajiem lēmumiem. Savukārt aizvien pieaugošais eiroskepticisms zināmā mērā ir tautas dzīvotspējas pazīme. Mums vairāk būtu jāsatraucas par to sabiedrības daļu, kurai Latvijas dalība Eiropas Savienībā un tajā notiekošie procesi ir dziļi vienaldzīgi.

Ir daudz pietiekami nozīmīgu jautājumu, bez kuru atrisināšanas mēs nevaram virzīties uz priekšu. Viens no tādiem ir Eiropas nākotne, tās nākotnes vīzija. Domāju, jūs piekritīsit, ka kopš 1948.gada maija, kad Hāgā notika Eiropas kongress, kuru varam uzskatīt par būtisku impulsu jaunās Eiropas apvienošanas vēsturē, Eiropas stūrakmeņi - miers un labklājība - ir sākuši mazliet plaisāt. Arī mums ir pienākums droši izteikt savas domas par Latviju Eiropā, Eiropas nākotni un Eiropas valstu sadarbību. Arī mums ir jādomā, kā tuvināt Eiropas Savienību tās pilsoņiem, kā padarīt to spēcīgāku un labāku. Mums jānonāk pie atziņas, ka Eiropas liktenis ir arī Latvijas rūpe.

Esam pietuvojušies arī otram mūsu stratēģiskajam mērķim - pilntiesīgai dalībai NATO. Toreiz, 1991.gadā, pat nesapņojām par to, ka izredzes saņemt uzaicinājumu kļūt par alianses dalībvalsti 2002.gada novembrī NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmē būs ļoti reālas. Tagad skaidri apzināmies, ka tikai Latvijas dalība NATO līdz ar integrāciju Eiropas Savienībā kalpos par drošas un stabilas Eiropas izveidi. Tādēļ mums skaidrāk kā jelkad ir jāapzinās savas saistības gan attiecībā pret pašmāju ikdienas dzīvi un valsts sakārtošanu, gan arī attiecībā pret nākamajiem sabiedrotajiem.

Varam būt gandarīti, ka aizsākusies diskusija gan Vašingtonā, gan Eiropā par NATO paplašināšanos, varam būt apmierināti ar NATO valstu vadītāju deklarēto apņemšanos 2002.gadā sammitā Prāgā uzņemt jaunas dalībvalstis, jo šī apņemšanās paver iespējas mums būt starp tām. NATO dalībvalstu vadītāju kopīgais paziņojums un ASV prezidenta Buša runa Varšavā apliecināja alianses politikas kontinuitāti un Baltijas valstu leģitīmo vietu paplašināšanās procesā.

Līdz šim mēs, Saeimas deputāti, esam aktīvi piedalījušies Latvijas sagatavošanā dalībai NATO: gan rīcības plāna realizēšana, aizsardzības finansējuma palielināšanā līdz 2% 2003.gadā, līdzdalības nodrošināšanā Miera uzturēšanas spēkos Balkānos, efektīvas budžeta plānošanas sistēmas ieviešanā. Mums skaidri ir jāapzinās, ka nav pareizi pretnostatīt sociālās vajadzības un nepieciešamību paaugstināt valsts aizsardzības spējas atbilstoši NATO standartiem, jo Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis uzliek mums īpašu atbildību rūpēties par savas valsts drošību.

Runājot par Latvijas dalību NATO, bieži tiek minēts Krievijas faktors. Balstoties uz triju jauno NATO valstu - Polijas, Čehijas, Ungārijas - pieredzi, var pieņemt, ka Latvijas un Krievijas attiecības pēc Baltijas valstu uzņemšanas NATO uzlabosies, tomēr, no otras puses, ir vērojamas tendences, kas liek secināt, ka Krievija ir izvirzījusi sev mērķi - kavēt Baltijas valstu uzņemšanu, tādēļ mums nepieciešams skaidrs signāls, ka, pieņemot lēmumu par jaunu dalībvalstu uzaicināšanu, Krievijai nebūs izšķirošā loma. Tas radītu drošību. Vērā ņemama ir arī NATO un Krievijas dialoga intensificēšanās, kas, cerams, palīdzēs stiprināt Krievijā tos spēkus, kuri uz NATO raugās racionāli, ar izpratni.

Akcentējot vēl vienu ļoti svarīgu Latvijas ārpolitikas prioritāti, proti, labu kaimiņattiecību uzturēšanu ar Krievijas Federāciju, jāteic, ka, neraugoties uz sarežģīto Latvijas un Krievijas attiecību vēstures mantojumu, Latvija šo vēlmi ir apliecinājusi ļoti skaidri. Šī gatavība ir apstiprināta Saeimas akceptētajā ārpolitikas koncepcijā un kā ideja vijas cauri visu Latvijas valdību deklarācijām.

Arī Latvijas parlaments ir ieinteresēts abpusēji izdevīgu un konstruktīvu attiecību izveidē ar Krievijas likumdošanas institūcijām. Par būtisku elementu Latvijas un Krievijas dialoga aktivizācijā izvirzās nepieciešamība izveidot ciešāku kontaktu starp Latvijas Saeimu un Krievijas Valsts Domi. Šī sadarbība varētu paplašināties parlamentu vadības līmenī, starp atsevišķām politiskajām grupām, kā arī parlamentāro draudzības grupu ietvaros.

Vienlaikus ir skaidri jāapzinās, ka būtisku ieguldījumu Latvijas un Krievijas dialoga veicināšanā varētu sniegt abu valstu vienots skatījums uz pagātni. Tā trūkums tagad nereti izraisa nesaprašanos, neuzticību un savstarpējus pārmetumus. Es šeit domāju Latvijas okupāciju un nežēlīgās represijas pret mūsu tautu. Šis fakts diemžēl joprojām nav guvis ne Krievijas valdības, ne parlamenta oficiālu apstiprinājumu. Izmantojot iespēju, gribu vēlreiz aicināt Krievijas Federācijas parlamentāriešus spert šo soli un atzīt to, kas sen jau ir skaidrs starptautiskajai sabiedrībai.

Godātie klātesošie! Pēdējā laikā mūsu tautā atskan spēcīgas balsis, tās noskaņojumā virmo dažādas strāvas. Mūsu uzdevums reizē ir viegls un grūts - ieraudzīt un izlasīt neskaitāmos zelta graudus, kuri ne vienmēr ir saskatāmi pelavu kaudzē, ko daudzi tik labprāt cenšas iztēlot par zelta domu kalnu.

Latvija ir ar asinīm, ar pašu sāpēm un sajūsmu izsapņota un izveidota valsts. Tā jāsargā kā tautas dzīvības avots.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Vārds bijušajam Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam, pašreizējam satiksmes ministram Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs (bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs, šobrīd - satiksmes ministrs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Vispirms es gribētu pateikties Saeimas Prezidijam par uzaicinājumu teikt uzrunu šajā svinīgajā sēdē.

Kā jau tika atzīmēts, Konstitucionālā likuma būtība ir tā, ka tas no 4.maija deklarācijas svītroja pārejas periodu Latvijas valsts atjaunošanai de facto, un par tiesisko pamatu pasludināja 1922.gada Satversmi. Pieņemot 1990.gadā Neatkarības deklarāciju tieši šādā redakcijā, Augstākās padomes deputātu vairākums, manuprāt, rīkojās godprātīgi gan pret tautu, gan pret sevi, jo 1990.gada maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finansiālie, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes vēl nebija. Līdz ar to nebija citas alternatīvas kā vien lēni, soli pa solim atjaunot Latvijas neatkarību.

Latvijas neatkarības pretinieki gan Maskavā, gan Latvijā cerēja, ka pamazām, arīdzan soli pa solim, viņi nostiprinās savas pozīcijas un viss atgriezīsies “vecajās sliedēs”. Jāsaka, ka viņi bija organizēti, centās apvienoties un galarezultātā izveidoja Vislatvijas glābšanas komiteju. Tā mītiņoja, pieņēma rezolūcijas ar prasību nekavējoties ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi.

Kādā tikšanās reizē PSRS prezidents Mihails Gorbačovs man un Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim jautāja: “Kā jūs, biedri, vadāt republiku, ja tik īsā laikā Latvijā ir radies tik daudz neapmierināto? Ne no vienas citas republikas tik daudz sūdzību nav saņemts.”

Iepazīstoties ar PSRS Aizsardzības ministrijas amatpersonu liecībām, tagad ir skaidrs, ka padomju militārās struktūras bija gatavas ārkārtas stāvokli Baltijas valstīs ieviest jau tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gadā. PSRS prezidents to vilcinājās darīt. Viņam bija jārēķinās, manuprāt, arī ar to, ka no Baltijas valstīm ievēlētie neatkarībai uzticīgie PSRS Tautas deputāti, kuru skaitā bija arī deputāti no Latvijas Tautas frontes, kopā ar Krievijas demokrātiem asi iestājās pret diktatūru un aizstāvēja demokrātiju.

Skaidrs, ka Latvija attiecībā uz PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu bija kandidāts numur viens. Jebkurš neuzmanīgs Augstākās padomes solis varēja šo nelabvēlīgo notikumu attīstību paātrināt. Taču arī nogaidoša pozīcija varēja izrādīties liktenīgi samiernieciska un radīt apstākļus, kuros būtu jāstrādā PSRS prezidenta vadībā.

es neņemos prognozēt, cik ilgā laikā būtu bijis iespējams likvidēt divvaldības situāciju Latvijā, ja viss būtu noticis citādi.

Taču tad sekoja 18. un 19.augusta nakts - pučs, kas apturēja paša PSRS prezidenta darbību, kuram pučisti lūdza, ja tā var izteikties, turpināt par savu veselību rūpēties Melnās jūras kūrortā. Visā PSRS teritorijā tika ieviests ārkārtas stāvoklis, un Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins jau no paša rīta man oficiāli paziņoja, ka esot iecelts pārstāvēt jauno Maskavas varu Latvijā.

Situācija bija patiesi saspringta, nomācoša. Tomēr Augstākās padomes Prezidijs un valdības locekļi neatliekami apsprieda radušos situāciju, izstrādāja paziņojuma tekstu un lūdza mani nekavējoties vērsties ar to pie tautas. Es to izdarīju un nolasīju šo paziņojumu gan radio, gan televīzijā. Paziņojumā nepārprotami nosaucām PSRS Ārkārtas komiteju par pučistiem un viņu darbību par nelikumīgu. Aicinājām tautu to neatbalstīt un iesaistīties nevardarbīgas pilsoniskās nepakļaušanās kampaņā. Šādu nostāju apstiprināja arī Augstākā padome savā sēdē. Līdz ar to Latvijas parlaments un valdība faktiski bija pasaulē pirmie, kas valsts augstākās varas līmenī sniedza oficiālu vērtējumu apvērsumam Padomju Savienībā. Tajā pašā laikā pasaules lielvalstu vadītāji gan izteica tikai bažas un cerību, ka PSRS ārpolitika nemainīsies.

Taču Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins reaģēja ātri. Viņš telefoniski man paziņoja, ka nekavējoties mani arestēs, ja vēlreiz vērsīšos pie tautas ar līdzīga satura aicinājumiem. Savukārt, ja Latvijas Tautas fronte vai Augstākā padome organizēs barikādes, tad armijas tanki un bruņumašīnas saņemšot pavēli sašķaidīt visu savā ceļā. Un lai necerot, ka atkārtosies janvāra barikāžu murgs Rīgā, viņaprāt.

Ģenerālis Kuzmins ne tikai draudēja, bet arī rīkojās. Pievedceļus Rīgai, tiltus un galvenās tranzīta ielas bloķēja bruņumašīnas. OMON ieņēma daudzus stratēģiski svarīgus objektus, tostarp radio un televīziju.

Mani personīgi dziļi aizkustināja un morāli stiprināja žurnālistu rīcība. Piemēram, Latvijas radio ēkā iebrūkot omoniešiem, tika atskaņota Latvijas valsts himna. Darbu uzsāka nelegālā raidstacija. Televīzijas žurnālisti OMON iebrukumu rādīja līdz pašai pēdējai iespējai.

Toties nevaldāms prieks šajā laikā pārņēma Latvijas neatkarības pretiniekus. Viņi nekaunējās atklāti paust lepnumu par notiekošo, jo pēc tā esot tiekušies visu šo laiku pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas.

Tomēr Augstākajā padomē ievēlētie Latvijas Tautas frontes deputāti, uzkrājuši vairāk nekā gadu ilgu pieredzi, strādājot konfrontācijas apstākļos, neapjuka, un šajā ekstremālajā situācijā parlaments, OMON bruņumašīnām patrulējot Vecrīgā, pieņēma Konstitucionālo likumu, pilnībā atjaunojot Latvijas neatkarību. Šim likumam bija milzīga politiska un praktiska nozīme. Juridiski noslēdzās divvaldības posms Latvijā. Tālākas attiecības Maskava varēja ar Latviju kārtot tikai kā ar neatkarīgu valsti.

Konstitucionālais likums pavēra ārvalstīm iespēju atzīt Latvijas valsts neatkarību, protams, kontekstā ar tālākajiem notikumiem Maskavā. Savukārt Latvijai pavērās iespēja pievienoties nozīmīgām starptautiskām organizācijām - Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Parīzes Hartai.

Kā izgāzās pučs Maskavā, tas ir reizē īss un garš stāsts. Nenoliedzami, šeit nopelns ir Krievijas tā laika demokrātiem, īpaši Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājam. Viņi rīkojās ļoti izlēmīgi un mērķtiecīgi, kā rezultātā Ārkārtas komitejas locekļi tika arestēti.

Nesen mūsu presē izlasīju ļoti interesantu Mihaila Gorbačova atzinumu, ka viņa lielākā kļūda esot bijusi tā, ka Borisu Jeļcinu nav savlaicīgi aizsūtījis par vēstnieku uz kādu “banānu republiku” (viņa izteiciens). Viņaprāt, ja tas būtu izdarīts, tad PSRS būtu saglabāta. Grūti spriest, vai ar PSRS Gorbačovs domāja arī Baltijas valstis. Tomēr nenoliedzami, ka Borisam Jeļcinam gan PSRS demontāžā, gan Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā ir īpaša loma.

Vēl Maskavas Baltais nams bija barikādēs un tā iemītnieki bruņuvestēs, kad ieradāmies tur, lai praktiski kārtotu Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumus. Vispirms pēc mūsu lūguma tika nomainīts Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins, pret kuru Latvijas Republikas Prokuratūra izvirzīja apsūdzību par draudiem likumīgi ievēlētām amatpersonām. Pieprasījām izvest no Latvijas OMON. Protams, galvenais jautājums, kurš izrietēja no pieņemtā Konstitucionālā likuma, bija Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas un PSRS puses.

Redzot Augstākās padomes un valdības stabilitāti, ārvalstis sāka sniegt paziņojumus par Latvijas valsts diplomātisko atzīšanu. Pirmā, kā zināms, to izdarīja Islande. Ļoti svarīgs bija Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētāja dekrēts par Latvijas neatkarības atzīšanu un aicinājums arī PSRS un citām valstīm to darīt. Pirmais ārvalstu vēstnieks pie mums ieradās no Dānijas. Tas viss notika īsā laikā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas tauta nekad neaizmirsīs to morālo un praktisko atbalstu, kuru tā toreiz saņēma no visiem saviem draugiem.

Godātie klātesošie! No mana īsā atskata uz to, kas notika pirms desmit gadiem, varētu likties, ka Augstākajā padomē ir bijušas, kā kādreiz teica, tikai “darba un cīņas uzvaras”. Tomēr nē. Tāpat kā šodien, arī toreiz mūsos bija šaubas un bija viedokļu konfrontācijas. Bija arī vājuma brīži un kļūdas. Un tomēr man šķiet nenoliedzami tas, ka pārveidojumi, kuri toreiz tika veikti pat divvaldības apstākļos, ir tiesiski korekti un sabalansēti ar tā laika politiskajām iespējām.

Dabiska ir mūsu vēlme, laika ziņā attālinoties no tādiem vēsturiskiem periodiem kā 1991.gada augusts, meklēt tā laika varoņus. Tomēr, atzinīgi novērtējot deputātu balsojuma vēsturisko lomu, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ko tajās dienās izturēja Latvijas radio un televīzijas darbinieki. Nedrīkstam aizmirst visus tos, kuri apsargāja stratēģiski svarīgos objektus un tajos atradās. Es gribu pateikties arī Augstākās padomes darbiniekiem, kuri tāpat kā deputāti, pildot savu pienākumu, riskēja un kritiskajos brīžos neatstāja parlamenta ēku dienām un naktīm.

Latvijas vēsturē gan 1990.gada 4.maijs, gan 1991.gada 21.augusts ir iezīmējuši nopietnus pagrieziena punktus. Tie bija kulminācijas brīži tautas vēlmei atgūt savu neatkarīgo valsti. Tomēr vienlaikus šie pagriezieni it kā neiezīmē neko principiāli jaunu mūsu vēsturē, jo arī 1918. gadā Latvijas neatkarība tika izcīnīta, pateicoties visas tautas un tās priekšstāvju vienotībai. Tas liecina, ka, kopā esot un kopā tiecoties uz mērķi, mēs varam paveikt patiešām lielas lietas, gūt nozīmīgus panākumus. Varbūt tieši tādēļ, atzīmējot Latvijas neatkarības atjaunošanas desmitgadi, svarīgi ir domāt par to, kā izvirzīt mērķus, kas ir tuvi tautai, un kā, kopīgi strādājot, tos sasniegt.

Pateicos par uzmanību. (Aplausi.)

(Skan Latvijas valsts himna).

Sēdes vadītājs. Paldies. Līdz ar to svinīgā sēde ir slēgta. Mūsu viesi un visi klātesošie tiek aicināti apskatīt izstādes Saeimas foajē un bibliotēkas lasītavā, un pēc tam visi kopīgi dosimies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura
Datoroperatore: I.Kuzņecova
Korektore: D.Kraule

 

SATURA RĀDĪTĀJS
7.Saeimas ārkārtas sesijas 4.sēde
2001.gada 21.augustā


Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas 10.gadadiena
Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes uzruna
Latvijas Republikas Augstākās padomes (1990.– 1993.g.) priekšsēdētāja A.Gorbunova uzruna

 

Trešdien, 28.februārī
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas deputātu grupas sadarbības veicināšanai ar Čehijas parlamentu tikšanās ar Čehijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Martin Vítek
12:00  Nacionālās drošības komisijas sēde
12:00  Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēde
13:00  Saeimas Deputātu grupas sadarbības veicināšanai ar Kazahstānas parlamentu tikšanās ar Kazahstānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Dauren Karipov
13:10  Ārlietu komisijas Baltijas lietu apakškomisijas sēde
15:30  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas sēde
16:30  Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja tikšanās ar Izraēlas Valsts ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā Sharon Rappaport-Palgi