Latvijas Republikas 7.Saeimas ziemas

sesijas astotā (ārkārtas) sēde

2000.gada 23.februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Sākam 23.februāra (ārkārtas) sēdi. Darba kārtībā ir Saeimas lēmuma projekts “Par “Latvenergo” attīstības stratēģiju un privatizācijas nosacījumiem (lietderību)”.

Vārds ziņotājam deputātam Arnim Kalniņam - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi deputāti! Atļaujiet man šodien īsumā izteikt savus apsvērumus šajā jautājumā.

Kā mums ir zināms, Ministru kabinets šā gada 15.februārī pieņēma lēmumu par privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas nosacījumiem, pamatojoties uz “Latvenergo” valsts pilnvarnieku, “Latvenergo” padomes, Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas ministrijas sagatavotajiem materiāliem. Ar šo lēmumu tiek izveidots “Latvenergo” koncerns. Ir paredzēts, ka jaunizveidojamā “Latvenergo” koncerna mātes uzņēmums netiek privatizēts, bet tam tiek veidoti trīs vai četri daļēji privatizējami meitas uzņēmumi. “Latvenergo” hidroelektrostacijas tiek iekļautas koncerna meitas uzņēmumā, kas netiek privatizēts. Savukārt termoelektrocentrāles - Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2 - tiek iekļautas meitas uzņēmumā, kurā 49% akciju var privatizēt, bet pārējo daļu paturēt mātes uzņēmuma kontrolē. Pašreiz paredz neprivatizēt pārvades tīklus, kuri arī tiek iekļauti koncernā kā meitas uzņēmums. Sadales tīkli (“Latvenergo” filiāles - Austrumu elektriskie tīkli, Dienvidu elektriskie tīkli, Centrālie elektriskie tīkli, Rietumu elektriskie tīkli, Ziemeļaustrumu elektriskie tīkli, Rīgas elektrotīkls, Ziemeļu elektrotīkls un Tehniskais centrs) veidotu savu meitas uzņēmumu vai vairākus meitas uzņēmumus. Vienlaikus ir paredzēts to komerciālās darbības funkcijas, tas ir, elektroenerģijas iepirkšanu, pārdošanu, kontroli, kā arī iekārtu labošanu un ekspluatēšanu nodot privātu uzņēmumu ziņā. (Privatizācijas aģentūra gan jau šobrīd uzskata par lietderīgu privatizēt arī sadales tīklus.) Ekonomikas ministrijai uzdots kopā Privatizācijas aģentūru un “Latvenergo” pilnvarniekiem sagatavot normatīvo aktu projektus, kas reglamentē elektroenerģijas sadales tīklu komerciālās darbības - tas ir, iepirkšanas, pārdošanas, kā arī kontroles - nodošanu citām uzņēmējsabiedrībām. Privatizācijas aģentūrai ir jāizstrādā “Latvenergo” privatizācijas pirmās kārtas noteikumi, bet septembrī tā jāuzsāk. Tas kontekstā ar valdības rīkojumu ir jāsaprot kā 49 procentu TEC meitasuzņēmuma akciju pārdošana.

Vienlaikus paredzēts sagatavot priekšlikumus par akciju sabiedrības “Rīgas siltums” valsts kapitāla daļas privatizāciju.

Tātad valdības kurss ir uz “Latvenergo” pakāpenisku sadalīšanu atsevišķos uzņēmumos, un ir paredzēts veidot jau konkrētus privatizācijas nosacījumus. Vienlaikus virkne apsvērumu liek mums domāt, ka šis jautājums, šāda lietu virzība ir Saeimas sēdes jeb diskusijas vērta.

Latvijas tautsaimniecībai enerģētika ir nozīmīgs saimniecisks objekts, kas no ilgtermiņa interešu viedokļa būtiski skar rūpniecības konkurētspēju, infrastruktūru un iedzīvotāju materiālās labklājības līmeni. Vispirms enerģētikas sektora, tajā skaitā arī “Latvenergo”, stratēģiskās attīstības un privatizācijas lietderīgums būtu vērtējams saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju” 2.panta 1.punktu, kurš skan tā: “Privatizācijas mērķis ir, mainot valsts vai pašvaldības īpašuma objekta īpašnieku, radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai Latvijas tautsaimniecības attīstības interesēs un sašaurināt darbību, ko valsts un pašvaldības veic kā uzņēmēji.” Lūk, arī no šā Latvijas tautsaimniecības attīstības interešu viedokļa, kritērija vērtējami visi saimnieciskie lēmumi un likumi, arī šodien apspriežamajā jautājumā.

Mūsu izpratni mēs gribam izteikt piecos punktos.

Pirmkārt. Saskaņā ar valdības lēmumu tiek akciju sabiedrībā (vēlāk - koncernā) “Latvenergo” veidoti vairāki meitasuzņēmumi (siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai Rīgas termoelektrocentrālēs, elektroenerģijas ražošanai Daugavas hidroelektrostacijās, elektroenerģijas pārvadei un elektroenerģijas sadalei). Taču, šādi sadalot pašreiz vienoto uzņēmumu “Latvenergo”, var sadārdzināties elektroenerģijas tarifi, jo neizbēgami radīsies papildu izdevumi saimnieciskās darbības koordinācijas laukā, atsevišķu uzņēmumu pārvaldīšanā, sarežģījumi savstarpējos norēķinos, kā arī sarežģījumi sakarā ar papildu nodokļiem, vispirmām kārtām pievienotās vērtības nodokļa sakarā (te veidojas mākslīgi nodokļu saslāņojumi, kārtainība). Tas galu galā gulsies uz patērētāju pleciem paaugstinātas maksas veidā par elektroenerģiju. Arī pēc savas specifikas gan hidroelektrostacijām, gan termoelektrocentrālēm dabiski ir būt un funkcionēt viena uzņēmuma ietvaros, jo tās viena otru organiski papildina elektroenerģijas ražošanas vienmērīguma un drošuma ziņā, kā arī ieņēmumu līdzsvarošanā un stabilizācijā. Raksturīgi šajā ziņā ir tieši pēdējie divi gadi, kad vieni bija bagāti ar nokrišņiem, bet otri - nabagi. Tātad 1998.gadā Daugavas HES kaskāde mums deva 68 procentus no kopējā elektroenerģijas patēriņa valstī, bet pagājušajā gadā, tā teikt, mazūdeņainā gadā, HES īpatsvars bija tikai 37 procenti - elektroenerģijas izstrāde bija divas reizes mazāka nekā 1998.gadā. Tātad iztrūkumu kompensēja gan ar importu, gan ar termoelektrocentrālēs ražoto elektroenerģiju. Tā ka ir loģiski, ka vienā saimnieciskā kompleksā funkcionētu abi šie darbības veidi.

Vienlaikus vairāki eksperti ir konstatējuši, ka šie valdības priekšlikumi nav pietiekami pamatoti un argumentēti. Tāds konstatējums sniegts Ekonomikas ministrijas Enerģētikas nozares ekspertu padomes atzinumā, kā arī citu speciālistu vērtējumos. Viens no šādiem atzinumiem ir arī jūsu rīcībā, to parakstījis padomes priekšsēdētājs Oša kungs.

Jākonstatē, ka pēdējos gados “Latvenergo” kā vienota un rentabla nacionālā energokompānija sekmīgi realizē valdības politiku enerģētikā, apgādājot iedzīvotājus ar drošu un kvalitatīvu elektroenerģiju par minimālām, visā valstī vienādām un stabilām cenām. Valdības priekšlikumos nav atbildes uz jautājumu, vai, īstenojot iecerētos organizatoriskos pārkārtojumus, situācija uzlabosies, nav parādīta strukturālo izmaiņu ietekme uz enerģijas realizācijas cenām jeb tarifiem.

Kā šie procesi norisinās citās valstīs? Analīze rāda, ka energokompānijas sadalīšana daudzos neatkarīgos uzņēmumos galveno sadalīšanas mērķi nesasniedza - neradīja konkurenci. Deviņu gadu laikā pēc sadalīšanas nav radusies konkurence Polijā, Ungārijā, Čehijā. Energokompānijas sadalīšana neatkarīgos uzņēmumos radīja tarifu pieaugumu. Nelieli uzņēmumi vairs nav spējīgi konkurēt ar spēcīgām energokompānijām. Piebildīsim, ka “Latvenergo” neto apgrozījums tuvojas 300 miljoniem ASV dolāru, lai gan apkārtējās valstīs - Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā - energokompāniju ar šādu nelielu apgrozījumu nemaz nav. (Līdzīgi tas ir ar ģenerējošajām jaudām. Latvijā tās ir apmēram divi tūkstoši megavatu, bet par optimālām starptautiskā praksē uzskata 4000 megavatu jaudas vienā kompānijā.) Taču mēs gribam vēl “skaldīt”.

Pārlūkojot tendences enerģētikas sektorā Eiropā un citās pasaules valstīs, var novērot, ka uzņēmumu organizatorisko formu veidošana orientēta uz vertikāli integrēta uzņēmuma struktūru. Mūsu apstākļos vēl ir otrādi - izskata pat iespējas energokompānijai piesaistīt (iegūstot akcijas) dabasgāzes piegādes un uzglabāšanas uzņēmējsabiedrības, kādas ir “Latvijas gāzei”.

Konsultantu firma “Arthur Andersen” vienā no pēdējiem ziņojumiem (pagājušā gada oktobrī) par Čehiju konstatēja: “Lai saglabātu konkurētspēju... Mēs esam liecinieki, ka notiek liela mēroga uzņēmumu apvienošanās un iegāde (...), panākot līdzekļu ekonomiju konsolidāciju ceļā (gan horizontālu gan vertikālu), tādējādi gūstot labāku pieeju galalietotājiem un izdevīgus tirgus, kā arī panākot sinerģiju citās nozarēs, ievērojami samazinot izmaksas, cīnoties par klientiem, pārveidojot uzņēmējdarbības procesus un nostiprinot savas finansiālās pozīcijas.” Tāds ir tās atzinums.

Notiek saimnieciskās darbības diversifikācija, dažādošana energokompāniju praktiskajā dzīvē citās valstīs. Šī pati minētā konsultāciju firma ir veikusi arī apskatu jeb analīzi par četriem Eiropas elektroenerģijas uzņēmumiem - “Endes”, “PowerGen” “Scottish Power” un “Fortum”. Visi šie četri uzņēmumi agresīvi paplašina savu darbību pasaules enerģijas tirgū, kam raksturīga arvien lielāka konkurence. Te vadās no sekojošiem principiem: jo lielāks, jo labāk, lai panāktu mēroga efekta sasniegšanu; darbības diversifikāciju izmanto, saimniekojot gāzes un ūdens apgādes jomā, ķīmiskajā rūpniecībā, komunikācijās, kā arī izmanto dabisko saikni starp ražošanas un sadales biznesa jomām.

Neieklausīties ekspertu atzinumos un neņemt vērā notiekošos procesus elektroenerģijas kompāniju attīstībā Eiropas Savienības valstīs - tas būtu netālredzīgi.

Kopumā vērtējot, nelaime ir tā, ka Privatizācijas aģentūras un valdības padomdevēji galveno uzmanību pievērš pārstrukturēšanai un privatizācijai, bet neņem vērā kopējās ekonomiskās likumsakarības, izmaksu samazināšanas nepieciešamību, konkurenci, konsolidāciju, diversifikāciju. Tāpēc bija arī mūsu priekšlikums par izmaiņām Enerģētikas likuma 20.pantā, lai novērstu šķēršļus “Latvenergo” kā vertikāli integrēta uzņēmuma tehniskās un tehnoloģiskās, ekonomiskās un finansiālās attīstības politikas veidošanai. Sakārtots 20.pants ļaus izvēlēties enerģētikas kompleksa saimniekošanas modeli atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.

Otrais iebildums - turklāt svarīgs - ir risinājuma finansiālais aspekts. Balstoties uz “Latvenergo” speciālistu aprēķiniem par peļņas prognozi un nepieciešamajām investīcijām laika posmā līdz 2010.gadam, var teikt, ka stratēģiskā investora piesaistīšana te nav nepieciešama, ka vajadzīgās investīcijas par 60% var segt no pašu līdzekļiem - amortizācijas un peļņas - un 40% apmērā uz ilgtermiņa kredītu rēķina. Pie tam, ņemot vērā labo nodrošinājumu kredīta ņemšanai un saimniekošanas rentablo līmeni, aizdevumus starptautiskajā finansu tirgū var saņemt uz samērā izdevīgiem nosacījumiem, tas ir, ar zemiem procentiem, jo kredītu nodrošinājums ir gandrīz divkārtīgs. Ja līdz 2003.gadam pašu investīcijas būs apmēram 40 miljoni latu gadā, tad 2004. un 2005.gadā būs jau 60 miljoni latu, un, sākot ar 2006. gadu, pašu investīcijas jau pārsniegs 80 miljonus latu gadā, bez aizņemto līdzekļu piesaistes.

“Latvenergo” paredz tuvāko 10 gadu laikā investēt gandrīz vienu miljardu latu. (Par šo naudu var uzcelt divas lieljaudas celulozes fabrikas; par vienu tādu Latvijā domā jau pēdējos desmit gadus.)

Nākamajos desmit gados TEC un HES atjaunošanā plāno izlietot apmēram 400 miljonus latu, bet elektrisko tīklu modernizācijā - apmēram 550 miljonus latu.

Tā ka no šī viedokļa forsēta privatizācija, lai piesaistītu līdzekļus no ārienes, nav nepieciešama. Tātad ar saviem ieņēmumiem var nosegt tekošos izdevumus un investīcijas attīstībai. Uz šo līdzekļu pamata uzņēmuma “Latvenergo” tehniskā bāze tiek pārkārtota uz modernām tehnoloģijām.

1998.gadā investīcijās te tika ieguldīts pāri par 50 miljoniem latu, bet pagājušajā gadā - 64 miljoni latu. Šīs preces - elektroenerģijas - īpatnība ir tā, ka tā visā Latvijā nonāk iekšējā tirgū, kur noiets vairāk vai mazāk ir garantēts, jo konkurētspēja, salīdzinot ar elektroenerģijas importu, ir samērā skaidra, ar pietiekami reālu, prognozējamu kilovatstundas realizācijas cenu. Izmaksas arī ir apjaušamas pietiekami precīzi. Galarezultāts ir tas, ka aprēķins par iespējamo peļņu tuvākajiem desmit gadiem ir visai reāls.

Šajā sakarībā ir risināms arī jautājums, lai precizētu “Latvenergo” tirgus vērtību, kas varētu sakārtot amortizācijas un peļņas attiecības kā avotu investīcijām, pieaugot amortizācijas īpatsvaram. “Latvenergo” īpašumā, pēc grāmatvedības datiem, pamatkapitāls ir 138 miljoni latu. Tas ir vairākas reizes mazāks par tā tirgus vērtību.

“Latvenergo” ir lielākais investors Latvijā - un tieši ražošanas sfērā. Protams, investīcijas varētu būt vēl mērķtiecīgākas, ja būtu skaidri zināms tautsaimniecības attīstības virziens - it sevišķi reģionālā skatījumā - trim, pieciem gadiem vai, vēl labāk, 10 - 20 gadiem uz priekšu. Tad problēmu būtu vēl mazāk.

Trešais aspekts - privatizācijas aspekts. Liekas, retais šaubās, ka privātā iniciatīva, privātā uzņēmējdarbība ir spēcīgs saimnieciskās rosības dzinējspēks.

Jāmin kaut vai piemērs no Latvijas neatkarības atgūšanas pirmajiem gadiem. Tad tika veikta tā saucamā mazā privatizācija, tas ir, ēdināšanas, tirdzniecības un pakalpojumu tīkla privatizācija, tad vēl nebija pat Privatizācijas aģentūras. Tas notika ātri un apņēmīgi, ar labiem rezultātiem. Grūtāk jau gāja ar rūpniecības, būvniecības un transporta uzņēmumu privatizāciju. Taču enerģētikas sektors ir diezgan specifisks, pie tam būtiska Latvijas īpatnība ir tā, ka lielāko daļu no elektrības patēriņa ražo Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde.

Enerģētikas likuma esošās normas pieļauj “Latvenergo” privatizāciju pa daļām. Vēl vairāk. Ministru kabineta pilnvarojumā finansu ministrs Krastiņa kungs ir parakstījis pagājušā gada 8.novembrī Latvijas Republikas un Starptautiskā valūtas fonda Ekonomiskās politikas memorandu (memorandu parakstījis ir arī Latvijas Bankas prezidents Repšes kungs), kurā arī šis jautājums ir strikti atrunāts. Latvijas ekonomiskās politikas memorands Starptautiskā valūtas fonda direktoru padomē tika apstiprināts pagājušā gada 10.decembrī. Memoranda 23.punktā ir teikts (citēju): “Ir nepieciešami arī vairāki grozījumi energolikumdošanā, kas ļaus turpināt “Latvenergo” privatizācijas procesu. Būs nepieciešams grozīt energolikumdošanu arī tādēļ, lai varētu veikt hidroelektrostaciju privatizāciju. Ja par vienu no iespējamajām alternatīvām joprojām tiek uzskatīta “Latvenergo” privatizācija, sadalot to apakšuzņēmumos, tad ir nepieciešams pieņemt likumu par holdinga kompānijām (“Likums par koncerniem”).” Tātad memorandā diezgan drosmīgi ir akceptēta šāda “Latvenergo” virzība.

Šajā sakarībā atgādināsim, ka minētā Enerģētikas nozares ekspertu padome, izskatījusi dažādus “Latvenergo” pārstrukturēšanas variantus, atzina, ka vispieņemamākais ir variants, ka “Latvenergo” nemaz neprivatizē. Otrajā vietā atstājot “Latvenergo” kā vertikāli integrētas uzņēmējsabiedrības privatizācijas variantu, bet trešajā - “Latvenergo” pārveidošanu koncerna struktūrā ar meitas sabiedrībām, neprivatizējot vienīgi pārvades sabiedrības akcijas.

Piebildīsim, ka pēdējā laikā augstas amatpersonas... tajā skaitā arī Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas akciju sabiedrības “Latvijas kuģniecība” un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā sēdēs tiek ziņots, ka šodien nekādā ziņā darba kārtībā nav Daugavas hidroelektrostaciju privatizācijas jautājums.

Taisni šajā sakarībā minēšu vēl divus dokumentus.

Pagājušā gada 30.novembrī Ministru kabinetā akceptētā dokumenta “Latvijas Republikas valdības politika enerģētikā” 1.15. punktā rakstīts: “Valdība ir apņēmusies pabeigt uzņēmumu privatizāciju valstī.”

Nākamais dokuments - “Politikas reformu programma”, kas šā gada 15.februārī akceptēta Ministru kabinetā sadarbībai ar Pasaules Banku un kas ir īpašu uzdevumu ministra kompetencē sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām. Iedaļā “Enerģētika: regulēšana un privatizēšana” paredzēts privatizēt šo nozari un uz 2001.gada sākumu pabeigt lielākās daļas “Latvenergo” akciju pārdošanu, un uz 2002.gada sākumu pabeigt atlikušo “Latvenergo” daļu pārdošanu ar vēlamo rezultātu, kur valdībai nav gandrīz nekādas ievērojamas īpašuma daļas vai kontroles “Latvenergo” iekšienē pār šā uzņēmuma darbību.

Šajos dokumentos ir skaidri norādītas šīs virzības privatizācijā, taču vairāk tas skan pēc pašmērķa. Nenorāda, ko tas dos tautsaimniecībai.

Nu, un kā tas ir citās valstīs? Ja vērtējam no īpašuma attiecību viedokļa, tad redzam, ka, piemēram, Norvēģijā, Dānijā, Nīderlandē, Francijā un Īrijā saimnieko tikai valsts energokompānijas. Zviedrijā, Somijā, Austrijā, Spānijā un Itālijā saimnieko gan valsts, gan privātās kompānijas, bet Lielbritānijā un Beļģijā - privātās kompānijas. Liekas, komentāri par šo informāciju ir lieki.

Ceturtkārt. Vai šajos projektos viss ir līdz galam izdomāts attiecībā uz elektroenerģijas vienotu tarifu nodrošināšanu starp atsevišķiem meitas uzņēmumiem elektroenerģijas sadalē elektrotīklu rajoniem? Jo, privatizējot atsevišķus sadales uzņēmumus, var rasties ļoti lielas problēmas ar jaunu mehānismu iedzīvināšanu tā saucamajām šķērssubsīdijām, lai par elektroenerģiju saņemtu… maksātu vienādu tarifu gan Rīgā, gan Alūksnē, gan jebkurā citā Latvijas reģionā.

Dažkārt tiek pārmests par neskaidrībām šķirtā izmaksu un peļņas fiksēšanā “Latvenergo” sistēmā. Varu piebilst, ka “Latvenergo”, kas lietotājiem piegādā līdz 98% elektroenerģijas, darbojas kā energoapgādes uzņēmējsabiedrība ar grāmatvedības līmenī nodalītu uzskaiti ražošanas, pārvades un sadales funkcijām. Tas dod iespēju veikt pamatotas kalkulācijas gan par elektroenerģijas tarifiem, gan arī elektrotīklu pakalpojumiem.

Piektkārt. Lietderīgi arī precizējumi un zināmas izmaiņas elektroenerģijas iepirkšanā no koģenerācijas stacijām un vēja stacijām. Tas varbūt tieši neizriet no vakar parakstītā Ministru kabineta rīkojuma par “Latvenergo” pārstrukturēšanu un privatizācijas nosacījumiem, bet tas tieši saistīts ar šo enerģētikas bloku kā tādu. Tātad šāds jautājums ir - precizējumi un zināmas izmaiņas elektroenerģijas iepirkšanā no koģenerācijas stacijām un vēja stacijām.

Tagad ir absurda situācija, ka “Latvenergo” ir jāpērk koģenerācijas procesā ražotā elektroenerģija par divkāršu elektroenerģijas realizācijas tarifu.

Janvārī iesniegtajā deputātu priekšlikumā paredzēts, ka koģenerācijas stacijām kurināmā siltumspējas izmantošanas kopējai lietderībai (efektivitātei) jābūt ne mazākai par 85%, lai varētu no tām iepirkt elektroenerģiju par cenu, kas tuva importētās elektroenerģijas iepirkuma vidējai cenai.

Nepilnības ir arī Enerģētikas likuma 40.pantā. Pretēji sabiedrības interesēm tas nepamatoti veicina (dotē) vēja enerģijas ražošanas jaudu paātrinātu izveidošanu, jo tā tiek iepirkta par divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa cenu, kas šobrīd jau ir vairāk nekā 6 santīmi par kilovatstundu. Taču tas ir pretrunā ar patērētāju interesēm, tas būtībā mākslīgi sadārdzinās elektroenerģijas tarifus. Jo energosistēma vairāk iepirks vēja staciju saražoto elektroenerģiju, jo straujāk kāps elektroenerģijas pārdošanas cena.

Saskaņā ar pagājušajā gadā saņemtajiem pieteikumiem attiecībā uz vēja ģeneratoriem, kuru kopējā jauda ir 136 megavati, to nodošana ekspluatācijā radītu energosistēmai zaudējumus, kas būtu vairāk par 20 miljoniem latu, un tas izraisītu esošo tarifu sadārdzinājumu par vairāk nekā 10 procentiem. Tādēļ priekšlikumos ieteikta kārtība, ka šādus atvieglojumus, pie tam samazinātā apmērā, saņemtu 8 gadu laikā tikai tās vēja elektrostacijas, kuru ekspluatācija uzsākta līdz 2002.gada 1.janvārim.

Arī vairākās Eiropas Savienības valstīs (Lielbritānija, Īrija, Francija) vēja enerģētikas ekonomiskā stimulēšana netiek praktizēta. Citās valstīs šīs sistēmas ir atšķirīgas un ievērojami pieticīgākas nekā Latvijā, tur to atbalsta ar mazprocentu aizdevumiem, iekārtu iegādes un uzstādīšanas atvieglojumiem.

Saglabājama var būt esošā kārtība elektroenerģijas iepirkšanai no mazajām hidroelektrostacijām (ja šo staciju un iekārtu ekspluatācija uzsākta līdz 2005.gada 1.janvārim), to saražotās elektroenerģijas pārpalikumu 8 gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma iepērkot par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam Enerģētikas likuma spēkā stāšanās dienā.

Uzskatu, ka privatizējamā valsts akciju sabiedrība “Latvenergo” ir jāliek mierā, lai tā turpina savu iesākto darbu iekšējā pārstrukturēšanā, investīciju plāna apguvē. Šī sistēma saimnieko ar saviem resursiem un aizņemtajiem līdzekļiem, kuri tiek iegūti ar zemiem procentiem un bez valsts garantijām. Nav jātērē laiks un enerģija tur, kur to pēc loģikas nav vajadzīgs darīt. Kur nav problēmu, tur nevajag problēmas mākslīgi radīt un lietu sarežģīt.

“Latvenergo” ir gadu gaitā izveidojusies par sistēmu, kas normāli nodrošina apgādi ar elektroenerģiju, ātri novērš krīzes situācijas, ko izraisījušas dabas stihijas, necenšas atbrīvoties no neizdevīgiem klientiem. Ir jāuzsver arī darbinieku profesionālais fanātisms, kuri gan nav formāli “Latvenergo” līdzīpašnieki (akcionāri).

Rodas iespaids, ka vadās pēc principa - nu kaut kas jau ir jādara “Latvenergo” restrukturizēšanā un privatizācijā. Minstināties tālāk vairs nedrīkst. Varbūt sanāks labāk, bet īsta pamatojuma nav. Kaut kāda imitācija. Galvenais, lai būtu savādāk, ja ne citādāk.

Dažkārt mēs jautājam: kā tad īstenojas Eiropas Savienības direktīvu prasības? Tās šobrīd “Latvenergo” darbībā realizējas un izpaužas šādi.

Pirmkārt, nodalīta grāmatvedības uzskaite atsevišķi ražošanai, pārvadei un sadalei, tādējādi nodrošinot “caurspīdīgumu”.

Otrkārt, neatkarīgiem ražotājiem nodrošināta brīva piekļūšana pārvades sistēmai.

Treškārt, pārvades tīkli ir atvērti elektroenerģijas tranzītam, tiek nodrošināta no citiem piegādātājiem pirktās elektroenerģijas pārvadīšana.

Ceturtkārt, elektroenerģija 30%-50% apjomā tiek iepirkta konkurences apstākļos, tātad iespējama ārvalstu ražotāju elektroenerģijas ieplūšana konkurences ceļā.

Piektkārt, noteikti tarifi par pārvades un sadales tīklu pakalpojumiem. Sestkārt, izveidoti pārvades sistēmas operatori. Un tā tālāk.

Eksperti iesaka “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas jautājumus turpmāk risināt tiešā saistībā ar galveno mērķi - liberāla Baltijas enerģētikas tirgus un Eiropas līmenī konkurēt spējīga Baltijas enerģētikas koncerna izveidi, atturoties no “Latvenergo” sadalīšanas un privatizācijas kā no pašmērķa. Vienlaikus tuvākajā laikā jāpabeidz pārvades un sadales sistēmas operatoru izveide atbilstoši Baltijas elektroenerģijas tirgus prasībām.

Un neliela nākotnes vīzija. Tātad varētu izveidoties vēl spēcīgāka, integrētāka un darbībā vēl daudzpusīgāka energokompānija ar labu konkurētspēju ne tikai Baltijas valstīs. Šīm, ja tā var teikt, ambīcijām ir pamats, ja Daugavas HES kaskāde vēl papildinātos ar videi draudzīgas, mērenas jaudas hidroelektrostacijām pie Daugavpils un Jēkabpils, kā arī ar jaudīgu (piemēram, ar 1000 megavatiem) spēkstaciju, kas izmantotu dabasgāzi. Uz šo divu nosaukto faktoru rēķina (citām apkārtējām valstīm šādu priekšrocību nav) šādas kompānijas ietvaros varēs noturēt relatīvi zemāku katras kilovatstundas pašizmaksu nekā apkārtējo valstu energokompānijās (varbūt tās ar laiku pat pievienosies “Latvenergo”).

Pastāvot izlīdzinātiem elektroenerģijas tarifiem, kad būsim Eiropas Savienībā, mūsu rīcībā (vienalga, kādos budžetos) paliks šī starpība starp izlīdzināto tarifu un individuālo relatīvi zemāko pašizmaksu Latvijā, kaut vai iekasēto maksājumu veidā par valsts īpašuma izmantošanu, ja nebūs vairs uzņēmuma ienākuma nodokļa. Šī papildu peļņa, papildu rente, dabas dāvana jāizmanto un jāakumulē mūsu Latvijas interesēs.

Jāpalielina elektroenerģijas saprātīgs patēriņš, kas sevišķi saruka rūpniecības un lauksaimniecības krasas lejupslīdes dēļ. Patēriņš var pieaugt, veidojoties modernai, jaunai rūpniecībai, attīstot elektrotransportu pilsētās un dzelzceļa satiksmi, kā arī krietni plašāk izmantojot elektroenerģiju mājsaimniecībā, it sevišķi laukos. Jo lielāks būs saimnieciski lietderīgs patēriņš, jo zemākas būs fiksētās, nemainīgās izmaksas uz katru kilovatstundu, un līdz ar to stabili paliks un nepalielināsies arī elektroenerģijas tarifi. Līdz ar to tālāk nostiprināsies arī energokompānijas “Latvenergo” finanses. Tas nav aplis. Tā ir spirāle, kuras abām pusēm - patērētājam un ražotājam - ir nesaraujams organisks kopsakars kopējā tālākā pašattīstībā. Mēs varam būt pateicīgi “Latvenergo” par sekmīgo saimniekošanas darbu. Tas ir Baltijas un Eiropas līmeņa uzņēmums. Lai arī turpmāk “Latvenergo” sistēmā strādājošajiem saglabātos darbības motivācija, apziņa, ka viņi ir vajadzīgi! To pierāda arī tas, ka viena paaudze pēc otras šajā enerģētiķu saimē ir pārņēmusi labāko un veiksmīgi strādā jaunos, tehniskā un ekonomiskā ziņā arvien sarežģītākos apstākļos.

Un pēdējā piebilde. Aicinu savus kolēģus deputātus vēlreiz izskatīt mūsu lēmuma projektu un tam pievienoties pozitīvā veidā. Mēs janvārī jau izskatījām iespējamos grozījumus Enerģētikas likumā un mūsu balsis bija diezgan līdzsvarotas, bet pozitīva finiša tomēr nebija. Šodien ir iespēja spert nākamo soli.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Atklājam debates.

Vārds debatēs Jevgenijai Stalidzānei - Jaunās partijas frakcija.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šodien mums ir jāskata viens no svarīgākajiem jautājumiem Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Ne visus tas sevišķi interesē, jo troksnis zālē ir ļoti liels. Taču es ceru, ka tomēr kaut kas “aizķersies” arī šajā trokšņa pārņemtajā zālē. Jo “Latvenergo” tālākā attīstība nodrošinās arī pārējo - mazo nozaru attīstību, it īpaši vidējo un mazo uzņēmumu attīstību.

Diemžēl Latvijā par svarīgu nozaru attīstību - lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, kuģniecības un arī enerģētikas tajā skaitā - nav domājusi un nav nepieciešamos pasākumus veikusi neviena valdība. Nedz tās, kuru laikā tika uzsākta privatizācija, nedz tā, kuras valda pašreiz. Kad Ainārs Šlesers bija ekonomikas ministrs, parādījās cerība, ka notiks nozaru izvērtēšanas process un ka ar visu nozaru ekspertu padomu un palīdzību tiks mēģināts atrast vispareizāko attīstības ceļu katrai nozarei, lai izveidotu kopēju savstarpēji saistītu un papildinošu nozaru attīstības koncepciju. Starp šīm nozarēm kā galvenā figurēja enerģētika tautas uzņēmumu veidā, jo pirms 60 gadiem Kārlis Ulmanis bija jau nonācis pie secinājuma, ka tikai vienota energosistēma spēs labi attīstīties pati un veicinās citu nozaru attīstību.

Šodienas energokompāniju ir grūti salīdzināt ar tā laika energokompāniju, sevišķi jau ražošanas apjomu ziņā. Šodien ražošanas jaudas ir 2000 megavati, 120 objekti ir 110 un 330 kilovoltu apakšstacijas. Pārvades un sadales tīkli ir 100 tūkstošu kilometru garumā. Gada apgrozījums ir 167 miljoni latu. Energosistēmas veiksmīgu darbu nodrošina 7400 darbinieki. Mēroga efekts bija svarīgs pirms 60 gadiem, un vēl jo svarīgāks tas ir šodien, ņemot vērā pasaules un Eiropas kompāniju apmērus.

1996.gada 21.februārī ar Ministru kabineta rīkojumu “Latvenergo” tika nodots privatizācijai. Vai kāds ir varējis atbildēt, kāpēc tas ir jādara? Nav neviens to pamatojis, jo nav formulēts pārstrukturēšanas un privatizācijas mērķis un ekonomiski nav pierādīts, kāpēc tas ir jādara. Vienīgais iemesls - tas ir sarakstā. Kāpēc? Par šādas pieejas pareizību lielas šaubas radīsies tad, ja atskatīsimies nesenā pagātnē.

1992., 1993.gadā Latvijas tautsaimniecībā bija vispārējā ekonomiskā krīze, pārejot uz tirgus ekonomiku. Tādā situācijā bija jāstrādā arī “Latvenergo”. Cenas atsevišķiem kurināmā veidiem palielinājās 600 reizes. Patēriņš elektroenerģijai kritās par 60%. Uzņēmumam bija debitoru parādi - 64 miljoni. Tā rezultāts - kompānija attīstībā nevarēja ieguldīt 70 miljonus latu.

1996.gadu kompānija iesāka ar lielu parādu par gāzi un importēto elektroenerģiju - 28 miljoni latu. Tomēr, ieguldot milzīgu darbu uzskaites sistēmas sakārtošanā, uzņēmums spēja ieguldīt sistēmas modernizācijā 12 miljonus latu un gadu beidza ar peļņu. Un tad rodas arī laba doma - kāpēc to laist valsts kasē, ja, sagraujot, privatizējot un pārstrukturējot, var radīt iespēju šos līdzekļus novirzīt finansiālajiem grupējumiem?

Arī nākamie gadi pēc 1996.gada pierāda, ka vienotas energokompānijas saglabāšana nav kļūda, jo uzņēmuma ekonomiskie rādītāji kļūst arvien labāki. Kompānija attīstībā iegulda 3 gadu laikā 155 miljonus latu, un visa šī summa nav kredīti, par kuriem jāmaksā bargi kredītprocenti, un tā nav arī investoru nauda, kur 20% aiziet peļņā. Valstij nodokļos 1998.gadā nomaksā 47,4 miljonus latu, 1999.gadā - 54 miljonus latu.

Pasaulē ir pierādīts, ka vislabāk un visekonomiskāk var strādāt tās energokompānijas, kurās ražošana, pārvade un sadale darbojas kopā. Šis princips ir ievērots 82% gadījumu. Diemžēl - pretēji visiem pasaules paraugiem un praksē pierādītiem ekonomikas likumiem - ir paredzēts “Latvenergo” sadalīt un tā veidot kaut ko nezināmu. It sevišķi tādēļ, ka mums nav Koncernu likuma. Ja arī steidzamā kārtā tas tiks pieņemts un pakārtots tik steidzamai privatizācijai, tas nav nopietni.

Jebkura likuma darbība, dzīvotspēja un pareizība ir jāpārbauda praksē, un par pārbaudes objektu nedrīkst izvēlēties Latvijas tautsaimniecības mugurkaulu. Lai cik dīvaini, “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas jautājums tika izsludināts ar MK lietu - un vēl steidzami. Un līdz ar to tas nebija jāsaskaņo ar pārējām ministrijām. Uz šā jautājuma izskatīšanu nebija uzaicināts - vismaz es nezinu, ka būtu bijis uzaicināts, - “Latvenergo” prezidents vai vismaz kāds cits nopietns enerģētikas speciālists. Jā, šis pārejas periods var būt ļoti auglīgs īpaši veikliem darboņiem. Slepenība un ātrums var radīt iespēju pārstrukturēt šo uzņēmumu ekonomisko grupējumu interesēs.

Savulaik Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis kādā no masu medijiem bija izteicies, ka “Latvenergo” valda sastingums un tas ir miris uzņēmums. Ja jūs uzmanīgi klausījāties Kalniņa kungu, tad ievērojāt, ka viņš jau minēja visādus piemērus par to, kā energokompānija ir pārveidojusies un ka tās darbība šodien pilnīgi atbilst Eiropas Savienības prasībām, un ka to apliecina arī ekonomiskie rādītāji. Un tā nav tikai tukša instrukciju sarakstīšana, tas viss ir praktiski paveikts šajā lielajā, sarežģītajā tehniskajā sistēmā. Tas ir prasījis lielu darbu, lai, visu to veicot, nepavājinātu sistēmas ekonomisko un tehnisko stāvokli.

Sarunās ar Lietuvu un Igauniju mūsu premjers Šķēles kungs ir runājis arī par Baltijas enerģētikas tirgus radīšanu, kas varētu notikt 2002.gadā.

Šajā informācijā ir arī teikts, ka Latvija - atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas - atpalika enerģētikas monopoluzņēmuma privatizācijā, rekonstrukcijā. Bet kāpēc nav izdarīti secinājumi - cik labi, ka šos četrus gadus nesteidzāmies? Jo tagad - salīdzinājumā ar igauņiem un lietuviešiem - mums ir ļoti spēcīga energokompānija, kas četru gadu laikā spēja nodokļos valstij nomaksāt 130 miljonus latu, kaut gan pašas īpašums un pamatlīdzekļi ir novērtēti tikai ar 138 miljoniem latu. Termocentrālēs kurināmā īpatnējais patēriņš samazināts par 9%, un tas dod ekonomiju - 2 miljonus latu. Komerczudumu samazināšana sadales tīklos divu gadu laikā dod iespēju ietaupīt 8 miljonus latu. Ir veikta HES un TEC savstarpējā darbības režīma optimizācija.

Valdība savā politikā bija paredzējusi, ka enerģētikai tarifus drīkst celt par 10% katru gadu. 1998.gadā tarifi tika paaugstināti tikai par 6,3%, bet 1999. gadā un 2000.gadā tarifi nav paaug stināti. Igauņi un lietuvieši ir reorganizējuši un pārstrukturējuši daudzkārt, un tur daudzkārt tika nomainīts arī menedžments, bet, kā par brīnumu, Latvijas energokompānija ir labākā starp Baltijas energokompānijām. Neiztur kritiku arī tas apgalvojums, ka privātais vienmēr strādā labāk nekā valsts īpašumā esošais. Gāzes tarifi pēdējos gados ir cēlušies četrreiz straujāk nekā elektroenerģijas tarifi. Turklāt gāze nebūt nav pieejama visos Latvijas nostūros un visā Latvijā.

To pašu varam teikt par “Lattelekom”. Cenu kāpums nebūt neatbilst to ieguldījumu apjomam, kādi ir izdarīti šajā struktūrā. Kvalitāte laukos nav uzlabojusies. Vai ir uzstādītas tās modernākās un lētākās iekārtas?

Banka “Baltija” arī bija privāts uzņēmums, un jūs jau visi zināt, kas tur sanāca.

Naftas produktiem arī ir cenas cēlušās divreiz straujāk nekā elektroenerģijas cenas.

Respektablas pētījumu firmas dati liecina, ka vertikāli integrētu uzņēmumu vērtība ir par 40 miljoniem augstāka nekā sadalīta, pēc tam izveidota koncerna vērtība. Vēl pie šiem 40 miljoniem ir jāpieskaita pārstrukturēšanas izdevumi, kas ir lēšami vismaz 20 miljonos latu. Veiktie pētījumi rāda, ka “Latvenergo” turpmāko saimniecisko darbību, rēķinoties ar tirgus pieprasījumu un nepieciešamo investīciju programmu, var nodrošināt ar pašu līdzekļiem un īstermiņa kredītiem. Uzņēmumam nav nepieciešams piesaistīt stratēģisko investoru līdzekļus, tas ir visdārgākais attīstības veids. Vēl jārēķinās ar četrām dažādām administrācijām, pilnvarniekiem, padomēm, arī tiem visiem būs jāmaksā. Vai ir jēga sākt jaukt energokompāniju, neredzot galarezultātu? Jo tas nav tik vienkārši, tai finansiālajai nojaukšanai līdzi ir jāseko arī visām tehniskajām iespējām.

Ir vienotās kompānijas “Latvenergo” perspektīvais attīstības plāns līdz 2010.gadam un arī līdz 2025.gadam. Bet vai tāda perspektīva ir saskatāma Ministru kabineta piedāvātajā variantā? Ir paredzēts, ka līdz 2010.gadam investīcijām no pašu līdzekļiem ir iespējams piesaistīt 900 miljonus latu un to varēs vislabāk nodrošināt tad, ja paliek kopā TEC un HES un kopā darbojas vienā kopējā sistēmā. Darbojoties vienotā, kopējā sistēmā, ir arī iespējama optimāla savstarpējā kreditēšana, kas neprasa papildu procentus, ko pieprasīs jebkura banka. Un, ja paliek kopā šie abi objekti, HES un TEC, tad būs arī iespējams piedalīties enerģētikas tirgū jebkurā diennakts un arī jebkurā gada laikā, jo tieši tā var vislabāk regulēt ražošanas procesu. Iepriekš minētais ir pietiekams arguments, kas runā par labu vienotas energosistēmas pastāvēšanai. Kāpēc valdība steidzami risina jautājumu par pastāvošās sistēmas sagraušanu? Šis ir jautājums bez atbildes. Var izteikt tikai minējumu, ka tas ir grupējumu interesēs - iegūt lielu ekonomisko labumu. Pilnīgi nesaprotamas ir dažu pozīcijas deputātu runas, ka tādas ģenerējošas jaudas kā TEC-1 un TEC-2 jāprivatizē tāpēc, ka tās ir uz sabrukuma robežas. Kāpēc šie cilvēki tad, kad tika aicināti iepazīties ar šiem objektiem uz vietas, to nedarīja?

Lielu izbrīnu rada arī apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” nostāja. Viņi nežēlīgi cīnās par radikālu Valsts valodas likumu, par svētku un atceres dienām un tas, protams, ir ļoti apsveicami, arī to ļoti vajag, taču svētkus svinēt, dziesmas dziedāt un dejas dejot noteikti varēsim, jo arī indiāņi rezervātos to ļoti labprāt dara, bet runāsim gan valodā, kādā valodā runā bizness, esiet par to pārliecināti!

Zinu, ka ikvienā no partijām ir starp deputātiem cilvēki, kuriem ir dārga sava zeme, sava valsts, bet nesaprotu, kāpēc viņi ar saviem balsojumiem pieļauj tādu procesu norisi, kuri grauj valsts neatkarību. Jaunā partija savā trešajā kongresā pieņēma rezolūciju, kurā bija paredzēts runāt ar visām valdošajām partijām par “Latvenergo” kā vertikāli integrēta uzņēmuma saglabāšanu. Esam visiem deputātiem centušies piegādāt informāciju, ka respektablas firmas izdara nopietnus secinājumus, ka mūsu mazajā valstī, kurā ir viens miljons 130 tūkstoši patērētāju, “Latvenergo” nedrīkst dalīt, nedrīkst sagraut, jo šāda rīcība atstās graujošu iespaidu uz katru Latvijas iedzīvotāju, uz katru uzņēmumu.

Zinu, ka nekādas patriotiskas runas nespēs ietekmēt cilvēkus, kuri ir ieinteresēti “Latvenergo” privatizācijā, tāpēc vēršos arī pie Latvijas iedzīvotājiem ar aicinājumu būt aktīviem un izteikt savu viedokli. Tautas liktenis ir ļoti bieži pašas tautas rokās.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamajam vārds Vladimiram Makarovam - ekonomikas ministram.

V.Makarovs (ekonomikas ministrs).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ar gandarījumu uzņēmu ziņu, ka Saeima ir gatava padziļināti diskutēt par energosektora attīstību valstī. Tas ir apsveicami un godīgi attiecībā pret Latvijas sabiedrību. Taču, klausoties runās, man likās, ka ir 1988.gads un emocijas gūst virsroku.

Cienījamie kolēģi! Enerģētikas sektors tiešām ir tautsaimniecības mugurkauls, un sabiedrība vēlas saņemt drošus, operatīvus, lētus un stabilus pakalpojumus no enerģētikas sektora. Mēs daudz klausījāmies, tikai aizmirsām pateikt, ka “Latvenergo” peļņa tika nodrošināta, pateicoties visaugstākajiem tarifiem Baltijas valstīs. “Latvenergo” šobrīd ir laba kompānija, droša un stabila kompānija, tomēr “Latvenergo” darbā mēs redzam, redzējām un, ja neko nemainīsim, arī turpmāk redzēsim problēmas, kuras skar katru Latvijas iedzīvotāju, gan tos, kas šobrīd aizstāv pārmaiņas, gan tos, kas šodien ir aktīvi “pret”.

Kas ir “Latvenergo”? Stabila kompānija, kuras vērtība ir no 600 līdz 800 miljoniem latu - atkarībā no ekspertu vērtējuma un izvēlētā modeļa. Kas ir “Latvenergo”? Šobrīd ir 17 filiāles, no kurām četras pārstāv ražošanas sektoru, viena - pārvadi, septiņas filiāles - sadali, un pieci ir servisa uzņēmumi. Kāda ir “Latvenergo” darbība? Apgrozījums 1997.gadā - 156 miljoni latu, 1999.gadā - 168 miljoni latu. Peļņa 1997.gadā - 18,7 miljoni latu, 1998.gadā - 48,6 miljoni latu, 1999.gadā - 9,7 miljoni latu. Stabils uzņēmums, tikai ir peļņas svārstības - no 3 līdz 5 reizēm. Un, ja uzņēmums spēj sevi atjaunot tikai 40-50 gadu laikā, diez vai uzņēmumā viss ir tādā kārtībā, kā mums apgalvoja iepriekšējie runātāji.

Nākamais. Latvija ir elektroenerģijas importētāja valsts (Starpsauciens: “Importētāja valsts!”), un no tā mums neizvairīties. Pašu saražotā elektroenerģija 1997.gadā sastādīja 70%, 1998.gadā - 90,5% no patēriņa, 1999.gadā - 66% no patēriņa. Pieci gadi privatizācijas procesā - vai tas kalpoja šā uzņēmuma stabilitātei? Jāpiemin kaut vai tas, ka darbiniekiem nav skaidrības par nākotni. Kādēļ Šlesera kungs tad neierosināja pārtraukt privatizāciju, nodot Ekonomikas ministrijas kā atbildīgās ministrijas pārziņā, un viss ir kārtībā? Kur nu! Šlesera kungs bija Amerikā un solīja, ka notiks privatizācija: dodiet to labāko modeli! Šobrīd šai valdībai ir jātiek arī ar šīm sekām galā, jo sākums jau nav tikai šīs valdības laikā. Sākums bija jau tad, kad bija citi pārstāvji Ekonomikas ministrijā. Runājot skaļiem vārdiem, nu neaizmirsīsim pagātni! Tas, kas spļauj pagātnē, tas spļauj akā, no kuras kādreiz būs jādzer.

Kāda ir valdības pozīcija? Ļoti vienkārši. Esiet tik laipni un pārdomāti rūpīgi izlasiet, lai atcerētos un saprastu, par ko ir runa valdības pieņemtajā rīkojumā. Šeit pārsvarā bija runa par privatizāciju. Privatizācijas sadaļa - faktiski tie ir vieni 10%. Pārdomāsim to! Elementāri pierādījumi. Pirmām kārtām paredzēts veikt padziļinātu izpēti, lai nodrošinātu kooperāciju Baltijas valstu elektroenerģijas tirgū. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvija ar saviem 2,5 miljoniem iedzīvotāju tiešām ir pārāk maza stabilai elektroenerģijas kompāniju darbībai. Kopā ar Igauniju mēs jau esam 4 miljoni iedzīvotāju, kopā ar Lietuvu ir jau 7,5 miljoni iedzīvotāju. Šīs valdības laikā tiek veikts pastiprināts darbs, lai šie procesi ne tikai tiktu formulēti, bet reāli arī sāktos. Jā, ambiciozs uzdevums! Sākot ar 2003.gadu, paredzēts vienots Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus.

Mēs aizmirstam pateikt, ka, piemēram, Vācijas elektroenerģijas apgādes operatori Krievijā iepērk elektroenerģiju divas un trīs reizes lētāk nekā Latvija. Kāpēc? Tāpēc, ka ir lielāks patērētāju skaits. Lielāka drošība par nepieciešamo produktu. Pārdod lētāk. Mēs vienkārši to negribam. Jo kompānija jau var attīstīties. Tas nekas, ka tautsaimniecība klibo. Tas nekas, ka ražotājs nespēj nomaksāt par elektroenerģiju. Pacelsim tarifus, un maksās tie, kas spēj samaksāt. Šo periodu “Latvenergo” jau ir izgājis 1990.gadu sākumā.

Otrs. Restrukturizācija. Radīt iespēju, lai būtu skaidri redzams, cik kurš “Latvenergo” pakalpojums maksā un par ko mēs maksājam. Lai neatkārtotos apbrīnojami skaistās 3 miljonu lietas. Katru reizi kaut kas tāds jau parādās. Kāpēc? Mēs baidāmies no tā, tādēļ ka skaidri varēs redzēt ne tikai to, kur ir šķērssubsīdijas, bet arī to, kur nauda aiziet nevietā. Varbūt no tā mēs baidāmies.

Un privatizācija. Pieļaut privātā kapitāla līdzdalību tajos segmentos, kur investīcijas ir nepieciešamas, kur investīcijas ir iespējams piesaistīt, saglabājot “Latvenergo” kā neprivatizējamu valsts akciju sabiedrību. Un tajā brīdī, kad valdības rīkojums būs izpildīts, valdība turpinās praksi, ko ir iesākusi attiecībā uz “Air Baltic”. Pēc privatizācijas procesa beigām attiecīgais uzņēmums nonāks tās ministrijas pārziņā, kura atbild par attiecīgo sektoru. Par to arī mēs nerunājam, vienkārši nemanām.

Un pašās beigās divas ironiskas piezīmes, kas vilina uz pārdomām. Piedāvātajā lēmuma projektā ir pateikts, ka var privatizēt uz atsevišķa likuma pamata.

Kalniņa kungs! Šādi atsevišķi likumi jau Latvijas praksē bija 90. gadu sākumā. Kāds ir rezultāts? Vai tie “apmierinātie” zemnieki, kas protestē, ka atsevišķi pārstrādes uzņēmumi nemaksā viņiem par piegādāto produkciju? Vai to mēs gribam? Taču man vairāk pamatota liekas cita ideja. Ļoti vienkārši: principā jau privatizēsim, bet tikai tad, kad mēs būsim valdībā!

Cienījamie kolēģi, nesapņosim par to, kurš no mums kurā brīdī ir pozīcijā, kurš - opozīcijā! Ļausim uzņēmumam attīstīties, sasniegt tos mērķus, kas ir vajadzīgi 21.gadsimtā! Tie ir kvalitatīvi, lēti un droši pakalpojumi. Bez pārmaiņām to nevar izdarīt. Zem guloša akmens pat ūdens netek. Ļausim “Latvenergo” tiešām iekarot pozīcijas, kādas šis uzņēmums un šā uzņēmuma darbinieki sen jau ir pelnījuši!

Sēdes vadītājs. Paldies, Makarova kungs!

Vārds debatēs Leonam Bojāram - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Latvijas iedzīvotāji! “Latvenergo” ir tiešām palicis vienīgais visu Latvijas Republiku aptverošais, efektīvi strādājošais uzņēmums. Tā darbību nodrošina augsti kvalificēti darbinieki, kas uzņēmumu uztur ļoti labā kārtībā. Mūsu presē diemžēl ir parādījušies apmelojumi, kuri adresēti inženiertehniskajam sastāvam un kurus izteikuši politiķi, - ka šie darbinieki sliktā tehniskā kārtībā uzturot uzņēmumu, tajā skaitā TEC-1 un TEC-1.

Kad deputātu grupa bija šajos uzņēmumos, tad varēja paskatīties. Tehniskais stāvoklis un kārtība tajos nav sliktāka - ir pat labāka - nekā viena otra ierēdņa dzīvoklī. Protams, “Latvenergo” jūs neredzēsiet skaistas mēbeles, un katru gadu, man liekas, viņi nemaina automobiļus. Tas rāda, ka viņi saudzīgi izlieto savus finansiālos līdzekļus un strādā kvalitatīvi.

Diemžēl to nevarētu teikt par mūsu valdības kabinetiem, Privatizācijas aģentūru un citām iestādēm, kuras apgādā sevi ar skaistām mēbelēm, automobiļiem un, protams, pirtīm.

Varu pateikt arī to, ka, satiekoties ar šiem darbiniekiem un paskatoties uz viņu sasniegto, mūsu ierēdņi var tik tiešām ņemt no viņiem paraugu, kā ir jāstrādā.

Kas attiecas uz pašu sistēmu, kopš 1947.gada tajā nav bijušas avārijas, nav degušas apakšstacijas, lielie transformatori, un Latvijā nav bijis, neskatoties uz stihiju gadījumiem, lielu enerģijas pārtraukumu sistēmās. (Diemžēl tā tas nav ne Rietumos, ne Austrumos, cieš pat Amerikas štati.) Uzņēmums gūst peļņu. (Protams, visdažādākajā veidā var transformēt un parādīt, kāda ir tā peļņa.) Mums ir unikāla Daugavas kaskāde, kura tādai valstij kā Latvija, mazai valstij, ir ļoti nozīmīga.

Jau no 1992. gada ārzemju kompānijas un arī iekšzemes darboņi ir metuši aci uz “Latvenergo”. Tāpēc arī notiek visdažādākās pārrunas, runas un arī spriešana par šā uzņēmuma darbību, bet tas strādā - un strādā efektīvi! - un tam ir Latvijas ekonomikā nozīme. Mēs, protams, parakstījām ar Starptautisko valūtas fondu skaistu memorandu, kura 22. un 23.pantā ierakstījām, ka 1999. gadā būs sagatavota “Latvenergo” privatizācija. Taču, ja mainīsies likumdošana, tad, protams, tā sadalīšana, kura ir iedomāta… kaskādes elektrostaciju apakšstacijas… tad viss šis uzņēmums tiks izpārdots par santīmiem.

Nolaist plaukstošu uzņēmumu nav liela māksla, un Latvijas tautsaimniecībā mēs redzam diezgan daudz piemēru, kuri norāda uz Privatizācijas aģentūras un citu ministriju neefektīvo darbību. Mums pazuda no redzesloka Okeāna zivju ķeršanas flotile, Upju flote, mēs sekmīgi privatizējām VEF, ļoti pamatīgi “pastrādājām” ar Vagonu rūpnīcu. “Alfa”, kura bija lielākā Eiropas pusvadītāju rūpnīca, palikusi tikai atmiņā un arhīvos. Mikroelektronika ir nozudusi no mūsu redzesloka. Tas pats ir sakāms par Robotu rūpnīcu, Eksperimentālo iekārtu rūpnīcu un citām rūpnīcām.

Tāpēc “Latvenergo” privatizēt nevar, to pieprasa arī Latvijas iedzīvotāji, tai jāpaliek vienotai sistēmai Latvijas valsts īpašumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamajam vārds Modrim Lujānam - politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Labvakar, cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Cienījamie ministri! Es, noklausījies cienījamā Makarova kunga runu, sapratu, ka, protams, šī problēma ir ļoti nopietna. Es gribētu nedaudz precizēt, ka “Latvenergo” cenu un cenu par tā sniegtajiem pakalpojumiem nosaka Tarifu regulēšanas padome un valsts pilnvarnieki. “Latvenergo”, iespējams, varētu pārdot iedzīvotājiem savu produkciju lētāk, bet par to lemj valsts pārstāvji. Protams, “Latvenergo” ir ekonomikas mugurkauls. Taču ir arī speciāls cīņas paņēmiens - sitiens pa mugurkaulu. Un, ja tādu sitienu izdara, tad līdz ar to viss subjekts sabrūk.

Līdz šim mēs esam vienmēr atbalstījuši totālu privatizāciju, un “Latvenergo” jautājums ir viens no totālās privatizācijas jautājumiem. “Latvenergo” ir viens no sekmīgi strādājošajiem uzņēmumiem, kas no savas peļņas var nodrošināt ne vien esošo pamatfondu uzturēšanu kārtībā, bet arī to atjaunošanu, rekonstrukciju. Nekādi nav saprotama steiga, ar kādu valdība vēlas privatizēt šo valstij un iedzīvotājiem vitāli svarīgo uzņēmumu. Īpaši aizdomīgi ir Privatizācijas aģentūras plāni piesaistīt tā sauktos stratēģiskos investorus. Šķiet, ka tas liecina par dažādu cilvēku personīgo ieinteresētību šādā privatizācijas variantā. Tam var būt vēl bēdīgākas sekas nekā tās, ko izraisīja “Lattelekom” privatizācija. Dīvainā kārtā ir tā, ka Privatizācijas aģentūras ierosinātais un valdības apstiprinātais privatizācijas variants ir daudz neizdevīgāks par to, ko izstrādājuši trīs valsts pilnvarnieki, kuri katrs pārstāv savu valdības koalīcijas partiju. Valsts pilnvarnieki ierosina privatizēt tikai termoelektrocentrāles, saglabājot 51% kapitāldaļu valsts īpašumā, taču valdības apstiprinātais variants paredz privatizēt arī sadales tīklu un uzņēmumu “Rīgas siltums”. Par valdības rīcības atklātību un godīgumu ir lielas šaubas, jo rodas jautājums - kas gan varēs aizliegt valdībai pēc neilga laika pieņemt jaunu lēmumu par valsts kapitāldaļu pārdošanu? Tādā gadījumā Rīgas pilsētas siltumapgāde nonāks privātmonopola rokās, kurš varēs diktēt sev vēlamus tarifus un citus noteikumus.

Par valdības aizkulišu spēlēm, kas tiek slēptas no sabiedrības, liecina kaut vai tas, ka ekonomiskās politikas memorandā valdība ir apsolījusi Starptautiskajam valūtas fondam panākt tādus Enerģētikas likuma grozījumus, kas dotu iespēju privatizēt Daugavas hidroelektrostaciju.

Nevar arī ticēt valdības solījumiem nodrošināt nākotnē zemus elektroenerģijas realizācijas tarifus, jo katram skaidrs, ka elektroenerģijas sadales tīklu uzturēšana un elektrības novadīšana līdz patērētājam par katru kilovatstundu Rīgā izmaksā mazāk nekā Ziemeļaustrumu tīkliem, kas apkalpo samērā reti apdzīvotus lauku rajonus. Ja tiks privatizēta sadales tīklu komerciālā darbība, tajā skaitā elektroenerģijas iepirkšana, tad nav skaidrs, kas gan dotēs šos tīklus, lai saglabātu visā valstī vienotus tarifus. Ja šis jautājums netiks atrisināts, tad būs viens no diviem variantiem: vai nu nebūs privatizētgribētāju, vai arī privatizētājiem būs jāatļauj elektroenerģijas tarifu reti apdzīvotos lauku rajonos paaugstināt piecas līdz desmit reizes.

Visos privatizācijas variantos ir paredzēts pārveidot “Latvenergo” par koncernu, kas apvienotu patstāvīgus meitasuzņēmumus. Nekāda ekonomiska pamatojuma šādiem variantiem nav. Gluži otrādi. Tas neizbēgami sadārdzinās elektroenerģijas tarifus, jo, šiem patstāvīgajiem meitasuzņēmumiem veicot savstarpējos norēķinus, būs jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Nekādu kritiku neiztur arguments, ka dabīgā monopola - “Latvenergo” - sadalīšana patstāvīgos uzņēmumos veicināšot konkurenci. Nevar pastāvēt konkurence starp vienota tehnoloģiskā procesa dažādām sastāvdaļām. Katra no tām izpilda savas funkcijas, bet elektroenerģijas ražošana, pārvade un sadale ir vienots tehnoloģisks process. Pavisam dīvains ir apgalvojums, ka tad, ja sadalīs “Latvenergo”, lielākie patērētāji varēšot pēc saviem ieskatiem izvēlēties elektroenerģijas piegādātājus. Jājautā - kas gan būvēs paralēlus augstsprieguma un sadales tīklus? Tātad arī šis arguments ir domāts vienīgi sabiedrības maldināšanai.

Lielum lielais vairums pasaules energokompāniju darbojas ar pilnu ciklu - no ražošanas vai iepirkšanas līdz pārvadei un sadalei. Tāpēc jebkāda atsaukšanās uz ārzemju pieredzi ir pilnīgi nevietā.

Pavisam neizskaidrojams ir šāds jautājums - kā var pieņemt lēmumu par uzņēmuma privatizāciju, ja nav zināma tā tirgus vērtība? “Latvenergo” bilances pašreizējā vērtība ir tikai 92 miljoni latu. Daugavas hidroelektrostacija ir iekļauta bilancē tikai par 29 miljoniem latu, lai gan tā vidēji gadā dod apmēram 40 miljonu latu peļņu. Tātad bez objektīva novērtējuma un jaunas pārcenošanas bilances sastādīšanas nekādi privatizācijas pasākumi nav veicami (ja vien privatizētājiem nav nodoma izpārdot šo vērtīgo valsts īpašumu par smiekla naudu, saņemot pretī ievērojamus personīgus labumus).

Pret pārsteidzīgo un ekonomiski nepamatoto “Latvenergo” privatizāciju iebilst ne vien Saeimas opozīcijas frakcijas, bet arī Ekonomikas ministrijas Enerģētikas nozares ekspertu padome ar pazīstamo ekonomistu Uldi Osi priekšgalā un Enerģētiķu biedrība, kurā ir Latvijas vadošie zinātnieki. Acīmredzot šos cilvēkus taču nevar apvainot par simpātijām kreisajiem uzskatiem, kā to dara valdība attiecībā uz katru, kas iedrošinās iebilst pret ekonomiski nepamatotiem vai visai apšaubāmiem privatizācijas variantiem.

Politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija atbalstīja opozīcijas partiju kopēji iesniegto likumprojektu - grozījumus Enerģētikas likumā, kuri paredzēja “Latvenergo” saglabāt kā vienotu valsts uzņēmumu un visus tā privatizācijas variantus apstiprināt ar Saeimas pieņemtiem likumiem. Diemžēl valdības koalīcijas frakcijas bez īpašiem argumentiem šos priekšlikumus noraidīja. Noraidītajos likuma grozījumos bija paredzēts arī ieviest kārtību elektroenerģijas iepirkšanā no tā sauktajām koģenerācijas stacijām.

Jāsaka, ka pašlaik tiek izkropļots pats koģenerācijas jēdziens, un tāpēc veikli darboņi var iegūt milzu peļņu, pārdodot “Latvenergo”… Saskaņā ar pastāvošo Likumu par uzņēmējdarbību enerģētikā (likumu visai pārsteidzīgi pieņēma 6.Saeima) “Latvenergo” ir spiests iepirkt no koģenerācijas stacijām elektroenerģiju 8 gadu laikā par divkāršu vidējo faktisko elektroenerģijas realizācijas tarifu, tas ir, par vairāk nekā 6 santīmiem par kilovatstundu. Koģenerācijas iekārtu uzdevums ir pirmām kārtām apgādāt patērētājus ar kvalitatīvu siltumenerģiju, lai panāktu efektīvu kurināmā izmantošanu, kā blakusproduktu ražot arī elektroenerģiju.

Sakarā ar to, ka likumos nav precīzi definēts koģenerācijas jēdziens, ir iespējamas dažādas ļaunprātības. Piemērs: SIA “Elektro Gulbene” iegādājās vecu dīzeļģeneratoru, kas nekādi nav spējīgs pildīt siltumapgādes funkcijas, tomēr minētā SIA pieprasīja no “Latvenergo”, lai iepērk no tās elektroenerģiju par dubultu realizācijas tarifu un vēl samaksā soda naudu par iepriekšējo periodu, un, neskatoties uz “Latvenergo” pretošanos, uzvarēja tiesas procesā.

Pašlaik “Latvenergo” ir pieņēmis Privatizācijas aģentūras rīkojumu maksāt dubulto realizācijas tarifu SIA “Windau” ierīkotajai koģenerācijas stacijai Bauskā. Tādējādi šī SIA, kas ieguldījusi nedaudz vairāk par 26 tūkstošiem latu, varēs 8 gadu laikā pelnīt katru gadu 12 miljonus latu. Ja minētā SIA realizēs savu nodomu iekārtot 16 koģenerācijas stacijas, tad tā, izmantojot tiesības 8 gadu laikā saņemt dubulto tarifu, iegūs 128 miljonu latu peļņu. Tas pats par sevi ievērojami sadārdzinās elektroenerģijas tarifus patērētājiem.

Lūk, kādus zaudējumus valstij un iedzīvotājiem nodara šāds lobisms, ar kādu 6.Saeimas laikā nodarbojās ne viens vien tagad arī 7.Saeimā ievēlētais koalīcijas partiju deputāts.

Vai nebūtu pienācis laiks darīt galu šim negodīgajam “veikalam”, grozot attiecīgo likumu? Politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija aicina balsot par iesniegto Saeimas lēmuma projektu, lai novērstu valstij un iedzīvotājiem neizdevīgo privatizācijas variantu, kuru lielā un neizprotamā steigā valdība ir pagājušajā nedēļā apstiprinājusi.

Cienījamie kolēģi! “Latvenergo” - tas ir Latvijas dzīvības jautājums. Protams, mēs šodien esam tā pārvērtušies, ka eksportējam koksni, bet neeksportējam tehnoloģiskos izstrādājumus. Mēs esam jau pietuvinājušies agrārai valstij, un man ir sajūta, ka tuvākajā laikā varbūt Latvijas laukos daudzi jūsu vēlētāji - vēršos arī pie jums, valdošais vairākums! - pavadīs vakarus nevis pie elektrolampiņas, bet pie svecītēm, neskatīsies jūsu vadoņus televīzijā. Ar svecīti sēdēs un lasīs varbūt kādu avīzi. Tā ir mūsu Latvijas realitāte. Tas ir jūsu rokās, un tas ir arī cienījamā Makarova kunga rokās. Totāla privatizācija. Varbūt padomāsim, vai visi objekti ir jāprivatizē! Šis ir mūsu jautājums.

Un tādēļ es aicinu atbalstīt projekta nodošanu komisijām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamajam vārds deputātam Ivaram Godmanim - frakcija “Latvijas ceļš”.

I.Godmanis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamo priekšsēdētāj! Man liels prieks, ka šodien mēs diskutējam par tautsaimnieciskiem jautājumiem - atšķirībā no iepriekšējām sēdēm, kad mēs darījām kaut ko citu. Atļaujiet arī man izteikt savu skatījumu uz šo jautājumu.

Pirmām kārtām ir jautājums - par kāda veida sadalīšanu ir runa? Ko nozīmē šis valdības lēmums sadalīt “Latvenergo”? Un kādā nozīmē sadalīt? Rūpīgi izlasīju, kas tur rakstīts: no kapitāla viedokļa valsts kapitālu nezaudē, kapitāls tiek sastrukturēts meitaskompānijās. Es domāju: ja jau nekas pārdots netiek un ja tiek veidotas simtprocentīgas meitaskompānijas (atskaitot vienu, kas, tā teikt, ir zem “Latvenergo”), tad rodas jautājums - kāpēc ir pārmetums sadalīšanas sakarā? Tad es pamazām mēģinu pats to noskaidrot. Man šķiet, ka galvenais pārmetums ir attiecībā uz operatīvo sadali. Ko nozīmē operatīvā sadale? Tas nozīmē to, ka... “Latvenergo” valde un izpilddirektori de facto patlaban pieņem operatīvus lēmumus visos trijos virzienos - sadalē, pārvadē un ģenerācijā. Vertikāli līdz pašai apakšai - tur, lejā. No vienas puses, neapšaubāmi, “Latvenergo” valdei un vadībai ir absolūti centralizēta kontrole pār visām šīm trim lietām, un, ja šo kontroli sadala un operatīvo rīcību sadala, tad pārmetums ir skaidrs. Tad ir skaidrs, ka pret to ir protests. Jautājums - vai mēs te esam tādi speciālisti, ka varam pateikt, vai drīkst sadalīt vai nedrīkst? Katrs izmanto savus argumentus. Katrs. Mēs dzirdējām ministra spožo uzstāšanos, mēs dzirdējām arī ļoti detalizēto Kalniņa kunga un Stalidzānes kundzes uzstāšanos. Es no savas puses varu pateikt tikai vienu piemēru. 1993.gadā man nācās strādāt vienā no lielākajām Vācijas kompānijām, kas ir pasaulē lielākā farmācijas kompānija un kas arī ir koncerns ar 300 miljonu Vācijas marku apgrozījumu. Es biju piecus mēnešus pašā centrā, štābā, un arī citos departamentos tieši tajā laikā, kad tur notika šāda dalīšana. Dalīšana faktiski notika operatīvi. Ko nozīmē uzņēmumam “Latvernergo” šāda dalīšana? Arī vāciešiem tas bija šausmīgi sāpīgs process. Bet ko šāda dalīšana nozīmē uzņēmumam “Latvenergo”? Tā nozīmē šādu lietu. Kā es to saprotu, ir plusi un mīnusi. (Es vēl par privatizāciju nerunāju, tikai par restrukturēšanu.) Kādi ir plusi? Pluss ir tas, ka tik tiešām katram no šiem virzieniem - ģenerācijai, pārvadei un sadalei - ir savs atsevišķs peļņas zaudējumu rēķins, sava bilance, savs audits, savs izmaksu aprēķins (gan proporcionālo, gan fiksēto izmaksu aprēķins) un sava atbildība par rezultātu.

Otrs. Ja šai meitaskompānijai dotu tiesības darboties tirgū un pirkt, piemēram, pārvadei elektroenerģiju ne tikai no ģeneratoriem Latvijas iekšienē, bet arī ārpus Latvijas un strādāt tirgus nosacījumos, kādi ir gan no Austrumiem, gan no Rietumiem, tad varētu tik tiešām noskaidrot, kāda ir konkrētā “Latvenergo” meitaskompānijas rentabilitāte. Un atbildība ir ļoti augsta.

Kāds ir mīnuss? Tad, kad taisām meitaskompānijas, viens otram pārdod pakalpojumu ar pievienotās vērtības nodokli, kas ir 18%. Neapšaubāmi, ja nereorganizē līdz meitaskompāniju līmenim, tad šā nodokļa nav. Ja taisa meitaskompānijas, tad ir skaidrs: ja pārvadi pērk no ģenerācijas - 18%, sadale no pārvades - 18%... Ja mēs no valsts viedokļa paskatāmies, valsts it kā varētu saņemt vairāk nodokļu, bet, no kompānijas viedokļa, tā, neapšaubāmi, nav ļoti patīkama lieta.

Nākamais. Es redzēju, kā vācieši mocījās. Vai tiešām tā būs liela traģēdija... Ko darīs “Latvenergo” tagad, ja pieņems likumu par koncernu? Ko darīs, lūk, šā koncerna valde, mātesuzņēmuma vadība? Tā starpība, ja tiešām izdarīs to, ko valdība te ir pieņēmusi... tā starpība ir tajā apstāklī, ka “Latvenergo” valde vairs nenodarbosies ar operatīvu lēmumu pieņemšanu par visdažādākajiem jautājumiem, bet viņi kontrolēs, lūk, šīs trīs kompānijas, kas ir, tā teikt, apakšā zem viņiem. Pārvade, sadale un ģenerācija. Un kontrolēs praktiski kā akcionāri, kā tie, kas pieņem lēmumu, vai vienā virzienā samazināt, otrā - palielināt... vai investīcijas vienā virzienā samazināt, otrā - palielināt. Tā ir pilnīgi cita funkcija, tas nav nekad darīts. Latvijā tas nav darīts. Un tā problēma, protams, ir, vai tas ir to vērts. Es domāju, ka tas ir to vērts.

Kādus es varētu minēt vēl argumentus?

Mēs te visi runājam par tā saucamo tirgus liberalizāciju. Pieņemsim, ka mūsu Latvija ir tik spēcīga valsts, ka mēs vispār nošķaudāmies par to, ka mums kāds kaut ko saka, un ka visā tajā ceļā uz Eiropas Savienību un uzņemšanas sarunās mēs sakām: “Bet mēs vispār neesam ar mieru iet uz tādu tirgus liberalizāciju, mēs to nedarīsim!” Šaubos, cienījamie kolēģi, vai mēs varēsim tā pateikt. Liksim roku uz sirds - tik spēcīgi mēs neesam!

Ko nozīmē liberalizācija? Tā nozīmē diemžēl nepatīkamu situāciju, ka drīkstēs pārdot elektroenerģiju arī kāds cits, ne tikai hidroelektrostacijas un TEC, kas ir “Latvenergo” sastāvā, un ne tikai vietējās koģenerācijas, ar ko ir noslēgti divkāršie līgumi. Kāds cits izdomās šeit nākt un pārdot elektroenerģiju klientiem (vienalga, kādiem - lieliem vai maziem) un gribēs izmantot “Latvenergo” monopolizēto stāvokli attiecībā uz pārvadi. Un, kad “Latvenergo” teiks: “Stop! To mēs nedarīsim, jo mums pašiem ir sava enerģija plūdu laikā, maksimumjauda no visām HES vai no visām TEC!”, - tad mums pateiks: “Nē, tā jūs sevi noslēgt nedrīkstēsiet, mēs to neļausim, turklāt neļausim jau visā valstī, ne tikai kompānijā!”

Tātad, ja mēs šo lietu nerestrukturējam, mēs riskējam. Es neredzu, kādā veidā mēs pretosimies... ja kāds ir gudrāks, lai pasaka, kādā veidā mēs pretosimies, lūk, šim tirgus liberalizācijas nosacījumam, kas ir Eiropas Kopienas direktīvā.

Es gribētu izteikties par vēl vienu jautājumu. Ar ko atšķiras valsts uzņēmums no privāta uzņēmuma? Pareizi viens sacīja, ka nav teikts, ka privātie strādā labāk. Taču, redziet, ir viena nianse... Un te sēž “Latvenergo” vadība, un es atceros vēl tos laikus, kad tā bija vēl citā sastāvā... Nianse te ir tāda, ja tas ir simtprocentīgs valsts uzņēmums vai valsts akciju sabiedrība: papriekš nomainās Saeima, pēc tam nomainās valdība, pēc tam nomainās pilnvarnieki, pēc tam nomainās padome, nomainās valde. Katrreiz, kad mainās valdība, var mainīties, kā tas de facto ir, pilnvarnieki, padome un valde! Un tad izrādās, ka kompānijas menedžments politiskā ziņā ir totāli atkarīgs. Starpība? Paņemiet kā piemēru “Latvijas gāzi” un “Latvenergo”! Nu pamēģiniet “Latvijas gāzē” tagad kādu tur, tā teikt, noņemt nost ar Saeimas vai valdības lēmumu! Izrādās, ka tur neko nevar izdarīt. Valstij tur ir 38%. Taču “Latvenergo” brīvi var to izdarīt. Lai vai kādi profesionāļi tur sēdētu. Šādu situāciju pieļaut nevar. Bet kā mēs to varēsim nepieļaut? Ir īpaši Saeimas lēmumi. Nav tādas struktūras... To mēs nekad nespēsim pieņemt... Tas ir otrs arguments, kādēļ acīmredzot nevarētu būt pilnīgi simtprocentīga valsts politiskā kontrole pār šo uzņēmumu.

Es varētu vēl runāt par ilgtermiņa ieguldījumiem. Ko darīt tik tiešām tajā brīdī, ja ir debitoru parādi “Latvenergo”? Un visi saka - kapitalizējiet parādus. Un “Latvenergo” ieiet iekšā “Rīgas siltumā” vai “Liepājas siltumā”, vai arī visās citās... visādos jaunos ģeneratoros. Arī tā ir privatizācija de facto. Ja kapitalizē parādu, tad jau ir līdzīpašnieks kopējā privātā kompānijā un privatizācija notiek caur citu mehānismu, ne caur aģentūru. Protams, ar aģentūras atļauju.

Es neredzu šinī brīdī lielu risku - atbalstīt šo valdības lēmumu. Bet pilnīgi pareizi visi saka: kur ir garantija, ka tas, kas te ir rakstīts - ka nevar privatizēt HES, nevar privatizēt pārvadi un nevar privatizēt sadali -, ka tas tā būs mūžīgi? Būs nākamais lēmums valdībai parīt, un tur vienkārši liks iekšā - privatizēt pa daļām. Valdība nāk un šeit saka: nekad mūžā mēs to nedarīsim, tas nebūs pārāk godīgi... Es pieļauju situāciju, ka būsim arī tādā stāvoklī, ka privatizēt nāksies arī daļu no tā, par ko tagad šeit rakstīts - “nē”. Jautājums - kad, ar kādu lēmumu. Tas ir atsevišķs jautājums. Es nepiekrītu, ka to var izdarīt ar Saeimas lēmumu. Nepiekrītu. Kaut gan parasti saka, ka šeit sēž gudri cilvēki, es, piedošanu, nepiekrītu! Šādam nolūkam mums ir izpildvara un speciālisti aģentūras un citu struktūru veidā. Jautājums - vai šī lieta ir sasteigta? Nekad nepiekritīšu Lujāna kungam, nekas te nav sasteigts, te piecus gadus pieņem lēmumus par 150 visdažādākajiem modeļiem. Es neuzskatu, ka šis lēmums ir nāves spriedums “Latvenergo”. Es tā neuzskatu. Ja vien pareizi, Koncernu likumam atbilstoši organizēs “Latvenergo” koncerna uzbūvi.

Vācijā reāli eksistē šādi līgumi - koncerna ietvaros mātesuzņēmums ar līgumu pārņem visu peļņu no meitasuzņēmuma un, ja meitasuzņēmums cieš zaudējumus, pārņem visus zaudējumus no meitasuzņēmuma. Tādi līgumi de facto ir Eiropā, un tas nekas briesmīgs nav, un tie koncerni tur strādā, turklāt efektīvi. Starpība ir tā, ka tie ir lielākoties privāti koncerni, at šķirībā no šā, kas ir vēl par 90% valsts, pat tad, ja privatizēs to nelielo daļu, kas ir tajās termoelektrostacijās.

Es saprotu, ka jebkuras izmaiņas ir briesmīgas, jebkuras izmaiņas vienmēr var traktēt kā briesmīgu sagruvumu, sagraušanu un tā tālāk, bet es neredzu, kā var savādākā veidā atrisināt tos jautājumus, kurus es šeit pateicu. Uzturot kompāniju tādu, kāda tā ir pašlaik? Neredzu tādu iespēju. Protams, var te kādu lamāt, teikt, ka viens mēģina kaut ko nozagt un ka otrs mēģina mānīt, bet pasakiet man, kā praktiski izpildīt Eiropas direktīvas par liberalizāciju, kā panākt pietiekamu skaidrību, “caurspīdīgumu” gan finansu atskaitēs, gan arī efektivitātē! Kā panākt, lai šos 60% elektreoenerģijas, ko mēs importējam, būtu iespējams importēt ne tikai no vietējiem, bet arī no ārpuses? Kā panākt tādu situāciju? Es, pieņemsim, esmu tik liels patērētājs, ka es negribu pirkt elektroenerģiju no “Latvenergo”. Es gribu samaksāt tikai tarifu (ir runa par pārvedumu un sadali). To es de facto tagad izdarīt nevaru, nevajag mani mānīt! Ja es te kaut vienu labu piemēru redzētu, es būtu priecīgs.

Un pēdējais. Jārunā arī par sadali. Kas ir ļoti bīstami attiecībā uz sadali? Protams, gribam privatizēt, jo tas viss ir ļoti tuvu pie klienta, bet arī tajā ziņā ir problēmas. Kad šo sadales daļu drīkst piespiedu kārtā ņemt “Latvenergo” bilancē un kad tā ir jāpārdod? Tad, kad taisa lielu kompāniju un iekšā “klīrē” visu naudu, tas viss, protams, ir labi notušējams. Bet, patiesību sakot, jūs mānāt paši sevi.

Tā ka es atbalstīšu valdības lēmumu.

Šeit, protams, neviens nevar to visu aprēķināt, cienījamie kolēģi! Tiem, kas te uzstājoties sacīja, ka jābūt ļoti precīziem aprēķiniem, es varu pateikt, ka tādus aprēķinus uztaisīt nav iespējams. Tādus praktiski uztaisīt nevar!

Nedrīkstam kļūdīties Koncernu likumā. Nedrīkstam. Vadoties pēc Koncernu likuma, vajag pareizi izveidot “Latvenergo” koncernu. Un tad ļoti rūpīgi jāskatās un, nemānot sevi, precīzi jānosaka, kas ir konkurēt spējīgs un kas nav.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godājamie kolēģi! Līdz pārtraukumam palikušas ir septiņas minūtes. Leiškalna kungs, vai jūs tās izmantosiet? Jā, lūdzu. Nākamajam vārds - Kārlim Leiškalnam, frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Paldies, priekšsēdētāja kungs! Paldies, Godmaņa kungs! Es izmantošu šīs septiņas minūtes tikai tādēļ, lai pateiktu: cik spoži, spoži, spoži! Spoži no Godmaņa kunga puses, un spoži arī no Makarova kunga puses. Jo beidzot tiek kliedēta tā migla, kas ir pārņēmusi manu prātu šajā jautājumā.

Es gribētu uzsvērt, ka es tagad uzstāšos ar rakstītu runu, kas pēc būtības gan nav nekāda runa - tajā ir apkopots viss tas, kas nonāk līdz Tautsaimniecības komisijai. Runāšu par restrukturēšanu. Par privatizāciju es negribu runāt, jo tā akciju pārdošana - 10% vai 49% no TEC akcijām domā pārdot brīvā vai nebrīvā tirgū - nav uzskatāma par “Latvenergo” privatizāciju. Taču jāteic, ka “Latvenergo” pašreizējā statusa saglabāšanas piekritējiem ir daudz labāks lobijs - viņu informācija. Viņu apkopotās ziņas daudz labāk nonāk līdz Tautsaimniecības komisijai, un mēs pat bijām nolēmuši sasaukt sēdi, lai uzklausītu ekonomikas ministra viedokli, bet ministrija bija čaklāka. Čiks! Lēmums ir pieņemts, un mums atliek tikai noskatīties. Es šoreiz absolūti runāšu savā vārdā, jo man vēl joprojām, arī pēc Makarova kunga un Godmaņa kunga uzstāšanās, tā migla nav pilnībā izklīdusi manā apmulsušajā prātā. Es šoreiz gribu runāt ļoti pārstāvnieciski, tātad paust to viedokli, ko man ir uzticējušas asociācijas un visi citi, kas ir vērsušies pie Tautsaimniecības komisijas.

Tātad vispirms - par situāciju.

1997.gadā, kad tika nolemts privatizēt “Latvenergo”, privatizācijas mērķis bija pilnīgi skaidrs, neviens par to nešaubījās, bet nezin kāpēc tas tā nenotika. Bija nepieciešams piesaistīt kapitālu “Latvenergo” modernizācijai. Uzņēmumam trūka līdzekļu pakalpojumu kvalitātes un darbības efektivitātes paaugstināšanai. Dažādu iemeslu dēļ šī privatizācija ir aizkavējusies, un šodien tas jautājums atkal ir mūsu darba kārtībā. Es uzreiz pateikšu, ka es balsošu pret jebkādu lēmumu kaut ko darīt ar Saeimas lēmumu. Vai mēs varam lemt, skatoties vakardienā? Mums ir jāvērtē, šodienas lēmumi jāpieņem ar skatu nākotnē. Makarova kungs pareizi teica - nespļaujiet pagātnē. Bet, nedod Dievs, iespļaut nākotnē! Tad būs vēl trakāk.

Vispirms - par situāciju “Latvenergo”, kura kopš 1997.gada ir kardināli mainījusies. Uzņēmums ir pārvarējis krīzi (protams, Makarova kungs iezīmēja arī šīs krīzes paliekas, kas ir noslēptas manām acīm), un pēdējos trijos gados uzņēmuma modernizācijā jau ir ieguldīti 150 miljoni latu. Jau ir uzsākta plaša un vērienīga modernizācijas programma, kuras ietvaros ir paredzēts - un es zinu, ka tas tā notiks, - ieguldīt līdz 2009.gadam gandrīz miljardu, patiesību sakot, 957 miljonus latu. Tiek rekonstruēta Daugavas HES kaskāde, visas TEC, pārvades tīkli. Efektīvi tiek samazināti zudumi, to mēs nevaram noliegt. Sekmīgi tiek iekasēta nauda par realizēto enerģiju. Manuprāt, tik augsta rādītāja - 92% - nav nevienai citai institūcijai Latvijā. Jā, 92%. Nu, izņēmums varētu būs, teiksim, maizes veikals, kur parādnieki ir tikai daži... Šī ir viena no lielākajām investīciju programmām Baltijā. Privāta vai neprivāta, tā ir milzīga investīciju programma, lielāka pat par slaveno “Lattelekom” investīciju programmu.

Pēdējos gados nav mainījušās elektroenerģijas cenas. Protams, Makarova kungs pareizi norādīja, ka tās ir visaugstākās Baltijā. Taču igauņi un lietuvieši, tā teikt, skrien mums pakaļ, un, kā es saprotu, vieni no viņiem (es aizmirsu, kuri) mūs jau šobrīd ir apsteiguši, mēs paliekam uz vietas. Tas fakts, ka “Latvenergo” ir vienots uzņēmums, nav bijis šķērslis, lai saņemtu attīstībai kredītu par ļoti zemu cenu. Šodien droši var apgalvot, ka šis valsts uzņēmums pats spēj sekmīgi tikt galā ar modernizācijas un attīstības problēmām. (Jātiek tik galā ar tām problēmām, ka no šā valsts uzņēmuma aizklīst visnotaļ ievērojamas summas un neviens par to neatbild. Taču tā ir krimināla rakstura problēma.) Tātad sākotnējais pamatmērķis - līdzekļu piesaiste modernizācijai - ir sasniegts bez privatizācijas. Vai privatizācija šajā ziņā vēl var kaut ko līdzēt? Un Makarova kunga minētie 10%, kas ietverti valdības lēmumā par privatizāciju? Pagaidām nedz valdība, nedz arī pieaicinātie eksperti neko tādu nav nedz formulējuši, nedz pamatojuši tā sasniegšanu. (Jāteic gan, ka nupat valdība runāja no šīs tribīnes un zināmā mērā iespaidoja mani.) Vēl vairāk. Gan Latvijas, gan citu valstu eksperti brīdina par šādas privatizācijas iespējamo nelabvēlīgo ietekmi gan uz tarifiem, gan uz uzņēmuma attīstības iespējām, gan uz konkurētspējām starpvalstu tirgū nākotnē, un es domāju, ka mums šajos brīdinājumos ir jāieklausās. Mums visi šie brīdinājumi ir nevis akli jāņem vērā (jo tajos var izpausties zināma ieinteresētība), bet tajos ir noteikti jāieklausās. Tā, piemēram, Latvijas Enerģētikas nozares ekspertu padome konstatēja... jums visiem tas dokuments ir, un patiesībā man nevajadzēja to rakstīt te iekšā, taču es nezināju, ka tas būs izdalīts... Iepazinusies ar Privatizācijas aģentūras iesniegto privatizācijas nosacījumu projektu, “Latvenergo” valsts pilnvarnieku atzinumu par “Latvenergo” restrukturēšanas un privatizācijas nosacījumiem un ar atbilstošo Ministru kabineta rīkojuma projektu, kā arī noklausījusies “Latvenergo” padomes priekšsēdētāja komentāru par uzņēmuma privatizāciju, Enerģētikas nozares ekspertu padome konstatēja sekojošo.

1. Nevienā no vērtēšanai iesniegtajiem privatizācijas variantiem nav argumentēti pamatota pārstrukturēšanas un privatizācijas nepieciešamība un nav formulēts tās mērķis.

2. Nav sagatavota likumdošanas vide uzņēmuma privatizācijai sadalītā veidā. (Mēs šobrīd gatavojam, būs.)

3. Nav veikta... Andrej Panteļējeva kungs, es zināšu, kad pietiks! Tūlīt būs pārtraukums... Nav veikta izpēte, kā “Latvenergo” organizatoriskās struktūras un īpašuma formas maiņa ietekmēs tarifus un energoapgādes drošumu.

4. Neviens no “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas modeļiem neatbild uz jautājumu, vai pēc to īstenošanas situācija kļūs labāka. Vēl vairāk, nevienai institūcijai nav pārliecības, ka situācija nepasliktināsies.

5. Pārveidojot “Latvenergo” par koncernu, samazināsies iespējas operatīvi rīkoties ar apgrozāmajiem līdzekļiem, tādēļ var samazināties līdzekļu izmantošanas efektivitāte. Tas galu galā var nelabvēlīgi ietekmēt tarifus.

Enerģētikas nozares ekspertu padome par nozares attīstības svarīgāko mērķi uzskata vienota liberalizēta Baltijas enerģētikas tirgus attīstību un Baltijas enerģētikas koncerna izveidi, taču “Latvenergo” pārstrukturēšana un privatizācija, pēc šo ekspertu domām, nevis veicina, bet drīzāk gan kavē šā mērķa īstenošanu.

Tie ir Enerģētikas nozares ekspertu padomes atzinumi, tie nav mani. Es gribu tajos ieklausīties un saņemt argumentus, kuri būtu “pret”.

Paldies, priekšsēdētāja kungs! Acīmredzot man ir uzstāšanās jāturpina pēc pārtraukuma. Tad gan pietiks laika, Andrej. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies, Leiškalna kungs! Jūs varēsiet izmantot savas minūtes pēc pārtraukuma.

Pirms mēs izziņojam pārtraukumu, vārds Jānim Ādamsonam - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. Paziņojums.

J.Ādamsons (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Parlamentārās izmeklēšanas komisijas deputātus aicinu uz komisijas sēdi Nacionālās drošības komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 17.30. Paldies.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Rihards Pīks.

 

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet savas vietas! Turpinām Saeimas ārkārtas sēdi.

Vārds deputātam Kārlim Leiškalnam - frakcija “Latvijas ceļš”.

K.Leiškalns (frakcija”Latvijas ceļš”).

Paldies, priekšsēdētāja kungs! Paldies, kolēģi, par jūsu pacietību! Es zinu, ka es jums esmu apnicis, bet tautas vietnieka amats uzliek pienākumus un man ir jāziņo par visām asociāciju izvirzītajām pretenzijām pret valdības viedokli, kas, starp citu, ir stājies spēkā un šobrīd nav atceļams ar mūsu lēmumu.

Arī Latvijas Elektroenerģētiķu biedrība uzsver, ka zemākas cenas var būt tikai tad, ja ir zemākas izmaksas, bet tādas var nodrošināt tikai vienots uzņēmums, kas hidroelektrostacijās un termoelektrocentrālēs var sabalansēt dažādos gada laikos neregulāri gūstamos ienākumus ar izdevumiem, veikt operatīvu iekšējo kreditēšanu, saņemot ārējos kredītus par ievērojami zemākiem procentiem, panākt zemākas administratīvās izmaksas un nodrošināt konkurētspēju Baltijas jūras valstu un nākotnē arī visā starptautiskajā elektroenerģijas tirgū. Elektroenerģētiķu biedrība uzskata, ka, izstrādājot priekšlikumus, nav pietiekami dziļi un plaši analizēta un izvērtēta reālā situācija Latvijā un Eiropā, kā arī tendence tās virzībā un ka šo priekšlikumu realizācija var radīt nopietnas problēmas Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu apgādē ar elektroenerģiju.

Arī Nacionālā enerģētiķu konfederācija neatbalsta “Latvenergo” pārstrukturēšanu un norāda, ka pasaulē ir tā, ka enerģētikas nozarē valda lielo uzņēmumu apvienošanās tendence. Konfederācija uzskata, ka Privatizācijas aģentūras un “Latvenergo” pilnvarnieku izstrādātie uzņēmuma pārstrukturēšanas un privatizācijas modeļi nav pieņemami.

Starptautiskā auditorfirma “Arthur Andersen”, kas arī bija ieradusies mūsu komisijas sēdē un sniedza plašu, visaptverošu ziņojumu, un atstāja deputātiem labi sagatavotas mapītes ar materiāliem, norāda uz vairākiem “zemūdens akmeņiem”.

Piemēri. Lielbritānijā 90.gadu sākumā notika konkurences radīšana piespiedu kārtā. Enerģētikas uzņēmumus sadalīja, bet tikai dažus gadus vēlāk radās jauns - vertikālās integrācijas - process, kas strauji paātrinājās 1998.gadā. Uzņēmumi atkal apvienojās.

Polijā 1990.gadā viens no konkurences ieviešanas pasākumiem bija vienīgā elektroenerģijas uzņēmuma sadalīšana. Rezultāts - tika izveidoti 34 ražošanas uzņēmumi un 33 sadales uzņēmumi. Polija, protams, ir liela, bet konkurences elektroenerģijas sektorā nav vēl tagad. Tajā pašā laikā nav veikti vides rehabilitācijai nepieciešamie ieguldījumi.

Arī auditorfirmas “Arthur Andersen” eksperti norāda uz priekšrocībām, ko dod mērogs, efektīva darbības diversifikācija un dabīga ražošanas sadale biznesa jomā.

Es noteikti aicinu jūs balsot pret sagatavoto lēmuma projektu, jo tas pa lielākajai daļai ir tikai vārdu savirknējums. Es atgādinu jums, ka valdības rīkojums jau ir stājies spēkā, un aicinu valdību tomēr savā tālākajā rīcībā ieklausīties ekspertu slēdzienos, ekspertu padomos. Vēlreiz saku: nespļaujiet pagātnes akā, bet nespļaujiet arī pret vēju!

Aicinu noraidīt sagatavoto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamajam vārds Aleksandram Kiršteinam - Tautas partijas frakcija.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es nācu un domāju, kāpēc es tā mīlu sociāldemokrātus. Un es atcerējos - tāpēc, ka bija tāds skaists teiciens (runājot gan par veco Konstitūciju, gan par priekšlikumiem): “Viss cilvēkam! Viss cilvēka labā!” Es pat pieļauju, ka sociāldemokrātiem ir zināms šā cilvēka vārds un uzvārds. Viens dzelzceļā, viens kuģniecībā, viens aviokompānijā, viens “Lattelekomā”, un visas šīs lietas aiziet. Es domāju, ka tautai tomēr ir interese, lai būtu lētāki tarifi un būtu arī konkurētspēja.

Taču, ja runājam nopietni, tad jāteic, ka mani pārsteidz tā bezatbildība, kas pēdējos gados jau atkārtojas, - ka laiku pa laikam mēs iesniedzam dokumentus, kas nav saskaņoti savā starpā. Šie priekšlikumi, kas ir iesniegti, šis lēmuma projekts ir pilnīgā pretrunā gan ar Latvijas Civillikumu, gan ar tām saistībām, ko mēs esam uzņēmušies, lai īstenotu savu vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, gan ar Eiropas līgumu kā tādu.

Ko vērts ir paziņojums jeb Saeimas lēmumā ierakstītais punkts, ka Ministru kabinets izslēdz privatizējamo valsts akciju sabiedrību “Latvenergo” no privatizējamo objektu saraksta? Loģiski, ka tas ir precedents. Rodas nākamais jautājums - kāpēc mēs neizslēgsim “Latvijas kuģniecību”, “Lattelekom”, “Air Baltic”? Varbūt izslēgsim arī “Aldari”, atjaunosim to kā valsts uzņēmumu? Tādā pašā veidā priekšlikums ieteikt valdībai paātrināt likumdošanas izmaiņas, izmaiņas Enerģētikas likuma dažādos pantos, ir diezgan dīvains, ja ņem vērā to, ka šie priekšlikumi Enerģētikas likumam jau bija noraidīti. Nu atkal šādā pašā veidā, nepārstrādātā veidā, ar diezgan kurioziem pantiem šis priekšlikums ir parādījies vēlreiz.

Teksts ir pilnībā piesārņots ar dažādām tukšām frāzēm, piemēram: “Enerģētika ir valstij svarīga tautsaimniecības nozare.” Nu tiešām tas ir kaut kas jauns! Varētu domāt, ka dārzkopība nav svarīga tautsaimniecības nozare. Vai arī ka dzelzceļš nav svarīga tautsaimniecības nozare, it sevišķi, ja to vada kāds sociāldemokrāts. Bet nu neiet tās lietas un neiet! Visu laiku tās neiet valsts uzņēmumos.

Iesniedzot šādus dokumentus, mēs neņēmām vērā arī to mācību, ko mēs varētu gūt, piemēram, no saviem kolēģiem Norvēģijā. Arī tur ļoti daudzus gadus ir valdījušas un ir pie varas kreiso partijas. Norvēģijā pašreiz privātie uzņēmumi iepērk elektroenerģiju no Dānijas, kur šī sistēma ir daudz efektīvāka un elektroenerģija ir lētāka. Tātad valsts dažādi atbalstītās valsts elektroenerģijas kompānijas ir palikušas neefektīvas un privātie patērētāji var izvēlēties. Loģiski, ka tāpat būs arī Latvijā. Arī Latvijā privātie patērētāji noteiks, kāpēc, kur un kādā veidā viņi šo enerģiju iegādāsies. Un tas ir galvenais uzdevums, kāpēc mums jāmodernizē šī Latvijas energokompānija, jo “Latvenergo”, tehnoloģiski nemodernizēts, nespēs izturēt šo konkurenci liberalizētā tirgū.

Es pilnīgi piekrītu iepriekš teiktajam. Jā, te, slēgtajā tirgū, monopols varētu efektīvi darboties, uzturot šīs augstās cenas. Lai gan, pat uzturot augstās cenas un gūstot peļņu, kas pagājušajā gadā bija 9 miljoni, mēs tikai 80 vai 100 gados varētu savākt nepieciešamo naudu šā uzņēmuma rekonstrukcijai. Arī tas nav nopietni - apgalvot, ka vienmēr šeit būs lietainas vasaras. Tas ir tikpat nenopietni. Un tādā veidā pierādīt ar skaitļiem... mēs pierādām tikai to, ka mēs nekādā veidā nevaram ar saviem resursiem ātri un efektīvi iekļauties... Jo liberālais tirgus jau nebūs pēc 80 gadiem, tas būs jau tūlīt. Tas jau faktiski ir, un pēc pieciem vai desmit gadiem šeit būs pilnīgi brīva, saasināta konkurence.

Godājamie kolēģi! Likuma 20.pants: zeme ar ģeoloģiskajām struktūrām dabasgāzes uzglabāšanai atrodas valsts īpašumā.

Civillikumā ir precīzi pateikts, ka zeme ar visām ģeoloģiskajām struktūrām, kas tur ir, atrodas īpašnieka īpašumā pašreiz. Un arī jau privatizētā “Latvenergo” daļa. Jūs jau zināt, ka šo likumu pieņēma un šeit jau ir visā šajā pantā pretruna, ka “Latvenergo” jau daļēji ir privatizēts un ka daļēji, tātad arī procentuāli, šīs pazemes krātuves faktiski pieder šai privatizētajai daļai.

Mēs nevaram šeit iesniegt pretrunā ar Civillikumu esošus, dažādi sacerētus dokumentus. 3.panta 2.punktā ir deklarēts, ka likuma mērķis ir kvalitatīva un nepārtraukta apgāde. Šis deklarētais likuma mērķis ir pretrunā ar iesniegtajiem priekšlikumiem, jo kvalitatīvu un nepārtrauktu apgādi nodrošina tikai monopola likvidācija, konkurence un tirgus liberalizācija. Tie ir tie galvenie pasākumi.

Kāpēc tiek duļķots šis ūdens pretēji it kā ļoti skaidrajiem Eiropas Savienības principiem? Mums ir pateiktas trīs lietas. Ir jābūt “caurspīdīgumam”. Nevar būt šāda monopolsistēma valstī, un nevar, protams, sajaukt, tā teikt, vienā maisā un saduļķot šīs lietas - elektrības ražošanu, pārvadi un sadali.

Atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka duļķot, sajaukt grāmatvedības dokumentus ir ļoti vienkārši, nodarbojoties gan ar remontiem, gar ar hidroelektrostaciju būvniecību, gan ar kurināmā iepirkšanu. Dažāda veida kurināmie - gāze, šķidrais kurināmais - tiek iepirkti caur dažādām SIA. Pārdevēji, teiksim, tā, kā tas ir Krievijas gadījumā, arī var veidot dažādas starpnieku organizācijas.

Visas TEC ir ļoti bēdīgā stāvoklī, vajag simtiem miljonu, tikai lai modernizētu šīs termoelektrocentrāles.

Pasakiet man, godājamie kolēģi un priekšlikumu iesniedzēji, kādu jūs redzat iespēju ieviest kārtību grāmatvedības dokumentos, ja šī grāmatvedība ir spiesta vienlaicīgi nodarboties ar tik dažādām funkcijām un tik neskaidriem un tik nepārskatāmiem uzdevumiem un darbiem?

Es vēlreiz uzsveru: “caurspīdīgums” un efektivitāte ir tie kritēriji, kas neatkarīgi no mūsu šeit pieņemtiem lēmumiem ļaus “Latvenergo” konkurēt vai arī vienkārši viņš tiks apiets. Strāvu iepirks tur, kur tā būs lētāka, un nekādi likumi, nekādas atļaujas, nekādi aizliedzēji nevarēs aizliegt patērētājiem darīt to.

Ūdensdzirnavas nav tas pats, kas katlumāja. Mums šeit cenšas iestāstīt, ka nekādā gadījumā nedrīkst sadalīt šo koncernu, ka visam jābūt vertikāli integrētam un tā tālāk. Kritērijs jau nav ne vertikāla, ne horizontāla integrācija. Kritērijs ir tikai efektivitāte, nekas cits.

Tādēļ es atkārtoju vēlreiz: valstij ir pilnībā jāatsakās no tai neraksturīgām funkcijām. Valstij nav jānodarbojas ar degvielas iepirkšanu, valstij nav jānodarbojas ar remontiem un dažādām samazināšanām, un tā tālāk.

Es nevaru piekrist Bojāra kungam, ka “Latvenergo” neiepērk jaunas automašīnas. Jūs labi zināt - un te jau to minēja ļoti veiksmīgi -, ka 3 miljonus šādi pārskaitīt var tikai šādā saduļķotā grāmatvedībā un tikai šādās saduļķotās funkcijās. Un runa jau ir ne tikai par 3 miljoniem, tikpat labi tie var būt 10 miljoni vai 20 miljoni, un neviens eksperts un neviens auditors tur neko nenoteiks.

Tāpēc es gribētu, lai mēs ne tikai noraidītu šo priekšlikumu, bet arī turpmāk neiesniegtu, kā es jau teicu, savstarpēji nesaskaņotus priekšlikumus, priekšlikumus, kas nav saskaņoti ar augstākstāvošajiem dokumentiem jeb ar pašiem augstākajiem spēkā esošajiem likumiem, tādiem kā Latvijas Satversme vai Eiropas līgums, kas ir starptautisks, vai tādiem kā Civillikums. Es pieļauju, jā… vajag būt ļoti godīgiem sociāldemokrātiem, iesniegt varbūt Satversmes labojumus, iesniegt Eiropas līguma labojumus un tad mēs varētu arī tos izskatīt un runāt par visu pārējo, par privatizācijas apturēšanu. Jo tie paši likumi, kas darbojās kolhozā, darbojas arī lielās valsts kompānijās.

Aicinu Saeimu noraidīt šādu likumprojektu un lēmuma projektu un gribu izteikt kautru cerību, ka turpmāk šādi neapdomāti priekšlikumi un nesagatavoti dokumenti šeit neparādīsies. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies, Kiršteina kungs.

Nākamajam vārds Pēterim Salkazanovam - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.)

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es domāju, ka tas ir ļoti patīkami, ka šodien sēdē tiek izskatīts šis jautājums. Katrā ziņā ir jāpiekrīt Makarova kungam, ka mēs šodien lemjam par tām kļūdām, kādas varbūt bijušas iepriekš, jo mēs bijām tik izglītoti, cik izglītoti bijām tajā brīdī. Šajā periodā tomēr zināšanu līmenis ir diezgan būtiski mainījies (varbūt ne visiem). Nekādā ziņā nevar šo jautājumu par “Latvenergo” privatizāciju vai restrukturēšanu skatīt atrauti no tiem procesiem, kas šodien notiek pasaulē, Eiropā.

Ļoti patīkams ir materiāls, kurš ir izdalīts deputātiem (ja kāds vēl nav ar to iepazinies, tad var to vēl izdarīt) un kurš attiecas uz auditorfirmu “Arthur Andersen”. Tajā ir parādīts, kāda situācija ir veidojusies vienā, otrā vai trešā valstī, ejot caur šādu pārmaiņu periodu.

Procesi, kas saistīti ar Eiropu, pārsvarā ir saistīti ar globalizācijas procesiem - globalizācija informācijā, globalizācija ekonomikā, globalizācija tirdzniecībā, globalizācija finansu sfērā. Ko globalizācija ir nesusi attīstītajām Eiropas valstīm? Tā ir nesusi jaunas problēmas, un šīs problēmas ir saistītas ar to, ka demokrātiski ievēlētā publiskā vara vairs neregulē ekonomiskos procesus, finansu procesus valstī. Valstīm, šiem demokrātiski ievēlētajiem parlamentiem, valdībām, pašvaldībām, ir jāsāk domāt, kā rīkoties šajā situācijā. Lielākā daļa Eiropas valstu šodien maina - radikāli maina - savu politiku, un šī izmaiņa ir saistīta ar to, ka valstis meklē jaunas formas, veidus, kā iespaidot šos globalizācijas procesus. Tādai mazai valstij, kāda ir Latvija, tas noteikti ir ļoti svarīgi.

Mūs visu laiku no ārpuses mēģina iespaidot, lai mēs ietu šo privatizācijas ceļu, un daudz kur mēs esam arī gājuši, ne pārāk veiksmīgi, ar ne pārāk labiem rezultātiem. Tā ir šī globalizācija, kas mēģina demokrātisko varu iespaidot, lai atrisinātu savas peļņas gūšanas problēmas.

Šajā pētījumā bija ļoti interesants arī tas fakts, ka šajā globalizācijas procesā energokompānijas pāriet no elektroenerģijas ražošanas arī uz citiem veidiem - tā ir nafta, gāze, elektrība, siltums, ūdensapgāde un citas lietas -, tādējādi paplašinot savu ražošanu, monopolizējot to. Bet, kā mēs zinām, jebkurš monopols ir slikts. Ko Eiropas valstis šodien dara, lai šo jautājumu atrisinātu? Tās iet ļoti, ļoti interesantu ceļu, un šis ceļš ir šāds: sākumā Eiropa gāja no publiskiem monopoliem uz šo monopolu privatizēšanu, uz privātajiem monopoliem, taču pašlaik Eiropā process pagriežas pilnīgi pretējā virzienā - privātie monopoli kļūst par publiskiem monopoliem. Liela daļa Eiropas valstu ir to sākušas, un vislabākais piemērs katrā ziņā ir Anglija, kur valsts pārpērk publisko monopolu akcijas.

No vienas puses, it kā viena daļa no jums, šeit klātesošajiem, domā - un sākumā arī es tā domāju -, ka privatizācija glābs situāciju jebkurā jomā, bet realitāte ir tā, ka Eiropa jau to slimību ir pārslimojusi un privatizācijas process nu iet pilnīgi pretējā virzienā. No vienas puses, jā, privatizācija ir ļoti laba lieta, jo privātais kapitāls nodrošina labāku menedžmentu un ir neatkarīgs no politiskās varas. Bet paskatieties uz to, kas notiek Eiropā! Ir transnacionāli koncerni, kurus vairs publiski nevar nekādā citādā veidā iespaidot - Eiropas valstis ieiet ar valsts kapitālu šajos publiskajos monopolos, pērkot to akcijas.

Arī Latvijas variants katrā ziņā ir, manā skatījumā, jāsaista ar to, ka privatizācija privatizācijas pēc - tas nav risinājums Latvijai. Tas nav tālredzīgs risinājums. Kaut vai šis pats “Latvenergo” variants. Ja “Latvenergo” ar valsts kapitālu veido koncernu… Kaut gan Ministru kabineta lēmumā ir runa par koncernu, Koncernu likuma nav. Ja ir runa par Baltijas koncernu, kurā apvienojas vairākas valstis, tādā gadījumā tās problēmas, kas ir saistītas ar politisko neatkarību, taču pazūd. Šis transnacionālais koncerns zaudē to, par ko liberālās partijas visu laiku pārmet šiem neprivatizētajiem uzņēmumiem.

Ir vēl viena lieta, pie kuras es gribu pakavēties. Ļoti bieži argumentācijā tiek izmantoti tarifi. It sevišķi to dara Tautas partija.

Par tarifiem. No 1.janvāra tie ir šādi: Lietuvā - 4 santīmi, Igaunijā - 3,16, Latvijā - 3,9. Tātad mēs neesam vissliktākie. Mēs neesam arī vissliktākie Eiropā. Vācijā tarifs ir 2 reizes vai 2,1 reizi lielāks, Beļģijā - 2,48 reizes lielāks, Austrijā - 1,74 reizes lielāks, Francijā - 1,6 reizes lielāks. Mums ir viens no zemākajiem tarifiem.

Šeit nupat tika pieminēta Norvēģija. Norvēģijā elektroenerģijas kompānija ir valsts kompānija, tā ir nacionālā. Tā kompānija ir valsts uzņēmums, un tajā valsts uzņēmumā elektroenerģijas tarifs šodien ir pats zemākais no visām pārējām Eiropas valstīm.

Es tiešām domāju, ka ir jāpaiet zināmam izglītošanās laikam, lai izprastu, kas notiek Eiropā, un tad ar valstisku pieeju, nevis ar to ekonomisko grupējumu pieeju, kuri stāv aiz politiskajām partijām un mēģina realizēt savas intereses, mēs risinātu jautājumus valstī.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godājamie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu iesniegumu - ierosinājumu saīsināt, ierobežot debašu laiku līdz 5 minūtēm pirmo reizi un līdz 2 minūtēm otro reizi. Vai kāds vēlas izteikties par šo priekšlikumu? Paldies.

Tādā gadījumā balsosim par šo priekšlikumu. Lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret - 15, neviens neatturas. Priekšlikums pieņemts.

Turpinām debates. Nākamais debatēs runās Andrejs Požarnovs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

 

A.Požarnovs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Cienītie kolēģi! Šeit no šīs Saeimas augstās tribīnes izskanēja slikti vārdi par apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK - par kaut kādu vēlmi veikt totālu “Latvenergo” privatizāciju - un citas muļķības.

Šajā sakarā es gribu teikt, ka nav godīgi tādā veidā paziņot, ka valdība vēlas pilnīgi visus “Latvenergo” objektus privatizēt, un pēc tam pašiem sākt šādu vēlmi kritizēt.

Ja mēs runājam par “Latvenergo” privatizāciju, tad jārunā objektīvi par to, kas ir iekļauts un kas nav iekļauts šajā privatizācijas plānā. Tādēļ es esmu spiests nolasīt apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK oficiālo viedokli attiecībā uz privatizāciju. Tas ir šāds: “Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atbalsta tādu lielo valsts uzņēmumu privatizāciju, kas piesaista ieguldījumus, rada iespēju konkurencei un atbilst patērētāju interesēm, tātad sekmē valsts ekonomisko attīstību. Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK uzskata, ka, lai sasniegtu šos mērķus, ir nepieļaujami valsts monopolus pārveidot par privātiem monopoliem. “Lattelekom” piemērs uzskatāmi parāda, ka šādas privatizācijas sekas ir monopolistu diktāts tarifu paaugstināšanā, kas palielina sociālo spriedzi. Apvienība ir pārliecināta, ka tautas nacionālajai bagātībai - Daugavas hidroelektrostacijām - , kā arī augstsprieguma elektropārvades līnijām ir jāpaliek valsts īpašumā. Daugavas hidroelektrostacijām, kā arī augstsprieguma elektropārvades līnijām ir jāpaliek valsts īpašumā! “Latvenergo” privatizāciju ir lietderīgi uzsākt tikai tad, kad ir izveidota stabila sabiedrisko pakalpojumu tarifu regulēšanas institūcija un tiek piesaistīti investori, kas ir gatavi veicināt Latvijas enerģētikas sistēmas attīstību, nodrošinot ilgtermiņa investīciju. Tas ļautu enerģētikas sektoru attīstīt bez tūlītējas straujas tarifu paaugstināšanas, sabalansēt to kāpumu ar iedzīvotāju maksātspēju.”

Paziņojums pieņemts apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK 3.kongresā pagājušā gada 29.maijā.

Ņemot vērā to, ka valdības piedāvātais “Latvenergo” privatizācijas modelis faktiski neaicina privatizēt Daugavas hidroelektrostacijas un augstsprieguma elektropārvades līnijas, mūsu frakcija neiebilst pret šādu privatizācijas modeli. To, ka nevar privatizēt šos objektus, nosaka Enerģētikas likuma 8.pants.

Ņemot vērā, ka piedāvātajā lēmuma projektā ir ierosināts atvērt Enerģētikas likumu un izdarīt tajā atsevišķus grozījumus, man jāuzdod jautājums sociāldemokrātu frakcijai - kā jūs domājat? Ja Enerģētikas likums tiks atvērts, vai jūs neizdarīsiet vēl lielāku skādi paši savam viedoklim? Vai Saeimā, diskutējot par Enerģētikas likumu, netiks grozīts šā likuma 8.pants, un beigās nebūs tā, ka “Latvenergo” varētu tikt privatizēts pilnībā? Tas ir tas, pret ko jūs cīnāties. Tādēļ es uzskatu, ka likuma atvēršana un grozīšana būtu nevajadzīga, neveiksmīga, un tādēļ es aicinu neatbalstīt šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies, Požarnova kungs.

Nākamais runās Valdis Lauskis - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Izskatot šodienas jautājumu, es domāju, ir lietas, par ko mēs esam vienoti, un ir arī viedokļu atšķirības. Vienoti mēs esam varbūt tajā ziņā, ka mēs gribētu, lai būtu droši, lēti, stabili tarifi. Mēs esam vienoti varbūt arī tajā ziņā, ka neuzskatām par iespējamu privatizēt “Latvenergo” sistēmā ietilpstošās hidroelektrostacijas. Taču, runājot par šo otro nosacījumu, protams, mums ir jāņem vērā, ka joprojām pastāv memorands, kurā valdība ir vienojusies ar Starptautisko valūtas fondu, ka ir iespējami grozījumi Enerģētikas likumā, un tad hidroelektrostacijas varētu tikt privatizētas. Līdz ar to šī pretruna mums kopumā pastāv.

Taču es gribētu vērsties pie jums ar vienu domu: kur mums ir atšķirība? Šī atšķirība izpaužas attiecībā pret termoelektrostacijām. Cik es noprotu, lielākajai daļai deputātu ir viedoklis, ka saistībā ar termoelektrostacijām nav nekādu problēmu, lai tās tiktu privatizētas. Ka tās ir kā slogs - nav apkoptas, nav apsaimniekotas, un ir kritiskā stāvoklī. Šajā sakarā es gribu pateikt, ka ir notikusi atšķirība saistībā ar 1988.gadu, par kuru runāja Makarova kungs.

Es gribētu, lai šajā jautājumā ieklausītos un atcerētos. Ivars Godmanis bija pirmais premjers mūsu atjaunotās valsts valdībā. 1992., 1993.gads bija posms, kad valdība izskatīja par iespējamu vairākus uzņēmumus, vairākas iestādes, vairākas TEC nodot no valsts bilances pašvaldību bilancē. Daugavpilī arī TEC tika nodotas pilsētas bilancē, un es varu drusku raksturot jums šo situāciju. Daugavpilī visas TEC ir simtprocentīgs pašvaldības īpašums. Atšķirība varbūt ir tā, ka Rīgā tas tā nenotika. Rīgas Dome kopā ar “Latvenergo” dala apmēram uz pusēm... Liepājā, kā jūs zināt, ar “Liepājas metalurgu” - katlumāju, Rēzeknē ar Piena kombinātu - katlumāju... Bet Daugavpilī... Daugavpilī, kā jūs zināt, visus šos gadus ir vieni no zemākajiem tarif iem valstī. Tie ir droši, lēti, stabili, faktiski tas ir tas, uz ko mēs visi tiecamies. Jautājums - kāpēc tas tā notiek? Es gribu jums pateikt, ka ir iespējams, saglabājot pašvaldības īpašumā uzņēmumu, izdarīt tā, lai tas būtu efektīvs.

Pirmkārt. Tiek sabalansēta cilvēku maksātspēja (vai varbūt atsevišķos gadījumos maksātnespēja) ar uzņēmuma iespējām attīstīties.

Otrkārt. Pašvaldībai ir daudz lielākas iespējas savlaicīgi iegādāties nepieciešamos mazuta krājumus, un to izdara vasarā. Izvietojot noteiktos terminālos, gandrīz pusei apkures sezonas vienmēr pietiek. Pašvaldība ir tik drošs garants attiecīgajam kredītam, ka to var izdarīt, katrreiz kredīta likmi samazinot vismaz par diviem trijiem procentiem. Tā tas šodien ir.

Un, ja mēs runājam par nākamo soli, tad jāteic, ka pašvaldība bija spējīga ņemt kredītus, lai liktu turbīnas, un ražot ne tikai siltumu, bet arī elektroenerģiju. Bija arī viens konkrēts nosacījums, ka šie siltumtīkli nav obligāti peļņu nesošie. Šie uzņēmumi ir rentabli, nodrošinot attiecīgo pieprasījumu. Ja ir nepieciešama peļņa, tad mēs atgriežamies pie tā, ka tarifi tiks palielināti, un tikai tad, ja tas ir peļņu nesošs uzņēmums, privātkapitāls būs spējīgs iet iekšā, tas ir nenoliedzami, bet par to ir jāvienojas. Protams, attiecībā uz Daugavpils siltumtīkliem ir jāskatās... Ja uz visu Latgali kopumā investīciju procents arī šajā gadā bija 0,4%, varbūt tagad tas ir nepietiekami, lai varētu tāds stāvoklis pastāvēt Daugavpilī arī turpmāk. Būs jādomā par attīstību.

Saistībā ar “Latvenergo” šodien mums ir iespēja pateikt, ka viņi ir spējīgi attīstīties, viņiem pagaidām pietiek peļņas, lai šos jautājumus risinātu. Un...

Sēdes vadītājs. Lauska kungs, jūs esat izmantojis jums atvēlēto laiku.

V.Lauskis. Es lūgtu vienu minūti, lai es... (Starpsauciens: “Divas var!”)

Sēdes vadītājs. Pabeidziet, lūdzu.

V.Lauskis. Noslēdzot šo jautājumu par “Latvenergo” kopumā, jāteic, ka, protams, es gribu saredzēt šo perspektīvu. Daudzi jautājumi būs jārisina arī sakarā ar direktīvām, kas ir saistībā ar Eiropas Savienību, bet es gribētu, lai mums Latvijā šis jautājums saistībā ar direktīvām būtu tāds, lai mēs būtu spējīgi nopirkt Norvēģijas enerģijas ražošanas uzņēmumus, valsts uzņēmumus, un tādā veidā sagaidītu šīs problēmas un tās risinātu, un neatdotu šos jautājumus norvēģiem tā, ka norvēģu valsts iestādes nopērk Latvijas valsts iestādes un Norvēģija risina šīs problēmas saistībā ar nepieciešamajām direktīvām.

Es uzskatu, ka mums ir iespējas šodien ļoti uzmanīgi pārskatīt mums piedāvāto lēmuma projektu, iedziļināties tajā. Primārs bija viedoklis, ka šodien TEC ir obligāti privatizējamas. Daugavpils TEC piemēri rāda, ka pašvaldība ir spējīga, ja grib, saimniekot kārtīgi. Ja pašvaldība ir spējīga to darīt, tad es esmu pārliecināts, ka to spēj darīt arī valsts.

Sēdes vadītājs. Lauska kungs, jūs savu laiku pārsniedzāt, runājot ilgāk nekā minūti. Paldies.

Nākamā debatēs runās Jevgenija Stalidzāne - Jaunās partijas frakcija. Otro reizi. Atgādinu jums, Stalidzānes kundze, ka jums atvēlētais laiks, tā kā runāsiet otro reizi, ir divas minūtes.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Šeit no tribīnes ir izskanējis ļoti daudz runu par tarifiem. Varu pateikt: ja kāds mēģina apgalvot, ka privātajā struktūrā tarifi paliks zemāki, tie ir salti meli. Pirmkārt, PVN, kas būs starp meitasuzņēmumiem, pirmām kārtām jau gulsies uz tarifu. Otrkārt, laukos sadales tīkliem nebūs nekādu iespēju savus izdevumus kompensēt caur pārējām atdalītajām struktūrām.

Un ja mēs uzskatām, ka noprivatizēts ir tikai čutj, čutj, čutj, tas neko nenozīmē, tas vienalga jau ir privāts.

Mēs runājam arī par tranzītu. Tranzīts ir iespējams pilnīgi simtprocentīgi caur mūsu energokompānijas tīkliem. Tranzīts nav iespējams igauņiem, lietuviešiem, jo viņiem nav atsevišķi izdalīts augstsprieguma tīkls. Mums augstsprieguma tīkls ir atsevišķi izdalīts un tranzīts ar visu cenu, kāda tur ir paredzama, ir noteikts.

Es gribētu ieteikt mīļajiem “tēvzemiešiem” (Starpsauciens: “Paldies!”) izlasīt tajā rīkojumā 2.1.pantu: ar finansu ministra atļauju Daugavas HES kaskādi droši var ieķīlāt. Tātad... Nu, un, protams, ir ļoti dīvaini, ka mēs salīdzinām “Latvenergo” ar “Aldari”. Ar “Aldari” salīdzināt mēs, protams, to nevaram, tas ir nenopietni.

Mēs runājam arī par to, ka ir arī brīvais pieslēgums. Jā, ir noteikts kvalificētais patēriņš, tas ir, patēriņa lielums, pēc kura sasniegšanas arī šie patērētāji var dabūt daudz lētāku tarifu. Tāds uzņēmums ir, piemēram, “Liepājas metalurgs”, iepriekš bija arī VEF un “Rinar”. Taču viss ir atkarīgs no tautsaimniecības attīstības. Un, ja mēs gribam teikt, ka “Latvenergo” traucē tautsaimniecības attīstībai, tad man savukārt jāsaka: tautsaimniecība traucē energokompānijas attīstībai, jo no patēriņa ir atkarīgs, kāds būs tarifs.

Sēdes vadītājs. Paldies, Stalidzānes kundze. Jums atvēlētais laiks ir beidzies. (Starpsauciens: “Lai runā!”) Lūdzu, pabeidziet domu.

J.Stalidzāne. Jā, Latvijā par 2000 kilovatstundu patēriņu vidējais tarifs ir 3,028 santīmi par kilovatstundu, bet, patēriņam palielinoties divreiz, tas ir, līdz 4000 kilovatstundām, varētu būt 2,014 santīmi par kilovatstundu. Tā ka ir jācenšas, lai būtu lielāks patēriņš, tad būs lētāka elektroenerģija.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Cienījamie kolēģi! Lūdzu ievērot to, par ko mēs paši nobalsojām.

Nākamajam vārds Arnim Kalniņam. Atgādinu jums, ka ziņotājam otro reizi atvēlētais laiks ir līdz 15 minūtēm.

A.Kalniņš. Es centīšos visu pateikt divās minūtēs. Es gribu tikai vērst jūsu uzmanību uz ļoti optimistisko Požarnova kunga izteikumu par 20.pantu. Redziet, ir svarīgi, ka ne jau privatizācijas moments, bet 20.pants ieliek “zemūdens akmeni”. Tas, kas šobrīd notiek ar Ministru kabineta lēmumu, ka šis komplekss tiek sadalīts, ir pretēji jebkurām normālām ekonomiskajām likumsakarībām, kuras izpaužas mums visapkārt - Eiropas valstīs. Šis privatizācijas jautājums bija viens no tādiem. Tā ka es vēlreiz vēršu jūsu uzmanību uz to, ka šis komplekss tiek sadalīts un ka tādēļ paaugstināsies elektroenerģijas tarifi.

Kas attiecas uz Eiropas Savienības direktīvām, es to visu jau uzskaitīju. Eiropas Savienības direktīvās nav teikts, ka sadalēm ražošanā jābūt juridiski norobežotām no pārvades uzņēmumiem. Jābūt ir grāmatvedībai. Tas, kas ir grāmatvedībā strādājis sarežģītās sistēmās, labi saprot, ka grāmatvedība var nodrošināt peļņas centriem šādu “caurspīdīgumu” kalkulācijā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies Kalniņa kungam. Nākamais ir Leons Bojārs. Otro reizi. Bojāra kungs, jums atvēlētais laiks, tā kā runāsiet otro reizi, ir divas minūtes.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Aizkustināja Makarova kunga runa, sariesa asaras acīs, kā mēdz teikt mans draugs Gundars Bērziņš. Izrādās, ka neviens jau neprot “Latvenergo” vadīt tagad, arī ar ekonomiku esot slikti. Bet ko tad dara Ekonomikas ministrija? Tāpēc es vēlreiz ierosinu, ka to vajag transformēt par rūpniecības un tirdzniecības ministriju, varbūt tad būs kaut kāda jēga!

Un vēl viena lieta. Ir jāiztriec laukā no “Latvenergo” visi tie padomnieki, pilnvarnieki. Lai izpilda viņi savus pienākumus tiešajā darbā un netraucē tur strādāt prezidentam vai direktoram!

Kas attiecas uz tām runām, ka uzņēmums esot tā kā vājš, rodas jautājums - bet kāpēc tad, rindiņā nostājušies, pašreiz pie “Latvenergo” privatizācijas durvīm stāv visi tie investori, mūsu miljonāri un pārējie? Un vēl jau jāatceras arī tas, ka jebkura banka dod kredītu “Latvenergo”. Tātad tie ir lieki vārdi, tukšas runas.

Kas attiecas uz augstām cenām, ir jautājums - bet kam tad cenas Latvijā ir zemas? Maizei, pienam, gaļai, cukuram vai benzīnam? Mēs aizslēdzām cukura fabriku, un tagad cenas jau pacēlušās par kādiem 15 santīmiem. Tagad mēģinām sakarā ar robežām kaut kādā veidā jautājumu nokārtot, lai cilvēki neienes to cukuru. Nu nevajag spekulēt ar cilvēku jūtām un lētticību, kāda diemžēl, kā saka, mūsu pilsoņiem ir! Mēs aizmirstam tos solījumus: “Mēs mīlam šo valsti, un mēs mīlam šo tautu!” Kiršteina kungs, nu redziet, jūs trīs reizes jau bijāt šinīs telpās, pārgājāt esošās un neesošās partijās, diemžēl no jūsu darbības privatizācijas laukā nekas labs nav redzēts. Kaut vai Vagonu rūpnīca. Tāds pieprasījums pēc vagoniem, tramvaju vagoniem, bet nekas netiek izdarīts!

Tāpēc valsts akciju sabiedrībai “Latvenergo” ir jāpaliek vienotai un Latvijas valsts īpašumā.

Sēdes vadītājs. Paldies, Bojāra kungs.

Nākamais runās Egils Baldzēns - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Šodien, manuprāt, ir tas brīdis, kad mēs varam runāt, ka deputātu gods atkal ir aizskarts - un ļoti nopietnā jautājumā. Es uzskatu, ka “Latvenergo” privatizācija, it īpaši, ja tā nesekmēsies, būs nopietnāks politiskais skandāls nekā tās lietas, kas pašreiz satrauc Saeimas deputātu un atsevišķu ministru prātus. Tā būtu viena lieta.

Kolēģi šodien aizskāra veselu virkni jautājumu. Makarova kungs, piemēram, aizskāra 3 miljonu lietu un teica: “Redziet, kā “Latvenergo” tas viss ir pazudis!” Taču, manuprāt, būtu derējis precizējums, ka pazuda jau prokuratūrā (kā jau arī Panteļējeva kungs to vairākkārt ir norādījis), jo visi materiāli tika iesniegti. Diemžēl šī lieta līdz galam nav izpētīta. Tā ka šajā sakarā varbūt nevajadzētu “Latvenergo” minēt!

Otra lieta, kas, manuprāt, bija ārkārtīga svarīga, bija tā, ka Vladimirs Makarovs teica, ka sociāldemokrāti jau paši privatizētu, ja būtu valdībā. Man likās, ka tas ir tāds krietns pārspīlējums. Makarova kungu es cienu kā ministru un arī kā deputātu, bet šeit, manuprāt, viņš runā nenopietni.

Es norādīšu, ka vēl aizvien mani nav pārliecinājusi Amerikas Savienoto Valstu enerģētikas ministra Ričardsona vizīte šeit, Latvijā. Teica, ka viņš ir atbraucis tikai divu TEC privatizācijas dēļ. Var jau būt, ka visi Saeimas deputāti, arī no valdības partijām, ir pilnīgi pārliecināti, ka šīs TEC bija tieši tas kārojamais objekts, kura dēļ Ričardsons šeit brauca, būdams tieši ASV enerģētikas ministrs. Mani tas nepārliecina!

Ir vēl kas, ko es gribētu jums, kolēģi, pateikt pavisam skaidri un gaiši. Pašreiz mums ir jāatceras, ka Latvijas valsts nav norēķinājusies par Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībai saņemto aizdevumu no Latvijas Republikas pilsoņiem, ka veselai virknei likumīgo īpašnieku viņu tiesības vēl aizvien nav noregulētas. Taču mēs sākam jau runā par kaut kādu daļēju privatizāciju.

Šajā sakarā ir jāpieņem vēl viens aspekts, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Jā, valdība ir jau daļēji piekāpusies opozīcijai. Protams, formāli, jo no tāda projekta, ka sadalīts “Latvenergo” iet uz privatizāciju, tā ir pārgājusi uz formāli vienota koncerna projektu. Taču arī šajā gadījumā vesela virkne lietu paliek spēkā, un pats galvenais ir tas, ka mēs redzam, ka tas dod iespēju šos 10% izveidot kā privatizācijas pirmo kārtu, kurai sekot varētu arī nākamā. Šajā sakarā ir ārkārtīgi svarīgs tomēr tas dokuments, kurš Ministru kabinetā ir pieņemts ar Ministru kabineta lēmumu pagājušā gada 9. novembrī un kurā melns uz balta sacīts: ir nepieciešami arī vairāki grozījumi energolikumdošanā, kas ļaus turpināt (uzsveru vārdus “ļaus turpināt”!) “Latvenergo” privatizācijas procesu. Un tālāk teikts: būs nepieciešams grozīt energolikumdošanu arī tādēļ, lai varētu veikt hidroelektrostaciju privatizāciju.

Es šoreiz sīkāk nerunāšu par to, ka šajā dokumentā ir ietverta arī Ministru kabineta vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu, taču tur ir arī tāds ļoti interesants nekonkrēts formulējums: pārdot “Latvenergo” akcijas līdz 2000. gada septembra beigām.

Ja mēs samērojam šo Ministru kabineta lēmumu, kas ir zināmā mērā pastiprināts reizē ar vienošanos ar Starptautisko valūtas fondu, tad tik bezvainīgi un nevainīgi nemaz neizliekas, ka varētu nebūt arī privatizācijas otra kārta bez šiem 10%.

Es gribētu tomēr vēlreiz atgādināt Ekonomikas ministrijas Enerģētikas nozares ekspertu padomes atzinuma atsevišķas tēzes, kas ir ārkārtīgi vērtīgas, it īpaši ņemot vērā, ka profesionālismu šajā Saeimā ciena.

1. Nav argumentēti pamatota pārstrukturēšanas un privatizācijas nepieciešamība un nav formulēts tās mērķis.

2. Nav izpētīta un tātad nav izslēgta iespējamība mazināt Latvijas valsts drošību.

3. Nav noteikta “Latvenergo” faktiskā un prognozējamā vērtība.

4. Nav veikta izpēte, kā “Latvenergo” organizatoriskās struktūras un īpašuma formas maiņa iespaidos enerģijas realizācijas cenas un energoapgādes drošumu valstī kopumā.

Šajā gadījumā ir arī sacīts, ka vienota energokompānija spēj garantēt vajadzīgos kredītus ar nelieliem procentiem un ka, pārveidojot pašreizējo “Latvenergo” par koncernu, iespēja izmantot šīs priekšrocības strauji samazināsies. Rezultāts būs tas, ka “Latvenergo” tekošās izmaksas neizbēgami pieaugs. Un tālāk ir norādīts, ka situācija, kādā mēs esam pašreiz, nemaz netraucē veidot un attīstīt vienotu liberalizētu Baltijas enerģētikas tirgu attīstību un Baltijas enerģētikas koncernu.

Jautājums, kolēģi, ir viens: kāpēc vajadzīga šāda metode, ja var izdarīt to pavisam citādāk, bez šīs liekās privatizācijas?

Sēdes vadītājs. Paldies, Baldzēna kungs! Jūsu laiks ir beidzies. (Starpsauciens: “Kurš laiks ir beidzies!”) Debatēs deputāti pieteikušies vairāk nav. Debates beidzam. (Starpsauciens: “Patīkami!”)

Godājamie kolēģi! Balsosim par Saeimas lēmuma projektu... (No zāles deputāts A.Šlesers: “Es biju pieteicies!”) Bet šeit man tas neparādījās... Debates ir beigušās, Šlesera kungs! Man nebija šeit neviens pieteicies tanī brīdī, kad es paziņoju, ka debates ir slēgtas. Līdz ar to debates tiek slēgtas. (Zālē troksnis.)

Lūdzu, balsosim par Saeimas lēmuma projektu “Par “Latvenergo” attīstības stratēģiju un privatizācijas nosacījumiem (lietderību)”. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 35, pret - 41, atturas - 10. Lēmuma projekts nav pieņemts.

Paldies, godājamie kolēģi! Līdz ar to darba kārtība ir izsmelta. Lūdzu, reģistrēsimies! Ieslēgt reģistrācijas režīmu!

Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Viola Lāzo, Jānis Leja, Inese Birzniece, Guntars Krasts, Pēteris Apinis, Antons Seiksts, Aivars Tiesnesis, Juris Dalbiņš, Valdis Ģīlis, Jevgenija Stalidzāne, Ingrīda Ūdre, Dzintars Kudums, Jānis Straume, Palmira Lāce.

Sēdes vadītājs. Paldies. Šīsdienas sēde ir slēgta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas ziemas sesijas 8. (ārkārtas) sēde

2000.gada 23.februārī

 

 

Lēmuma projekts “Par Latvenegro attīstības stratēģiju

un privatizācijas nosacījumiem (lietderību)” (Nav pieņemts)

            (1614. un 1614-a, 1509. dok.)            - 1.lpp.

 

Ziņo                 - dep. A.Kalniņš            - 1.lpp.

 

Debates                        - dep. J.Stalidzāne            - 13.lpp.

                        - ekonomikas ministrs V.Makarovs            - 18.lpp.

                        - dep. L.Bojārs            - 21.lpp.

                        - dep. M.Lujāns            - 23.lpp.

                        - dep. I.Godmanis            - 27.lpp.

                        - dep. K.Leiškalns            - 32.lpp.

 

Paziņojums            - dep. J.Ādamsons            - 36.lpp.

 

Debašu turpinājums            - dep. K.Leiškalns            - 36.lpp.

                        - dep. A.Kiršteins            - 38.lpp.

                        - dep. P.Salkazanovs            - 42.lpp.

                        - dep. A.Požarnovs            - 45.lpp.

                        - dep. V.Lauskis            - 46.lpp.

                        - dep. J.Stalidzāne            - 49.lpp.

                        - dep. A.Kalniņš            - 50.lpp.

                        - dep. L.Bojārs            - 51.lpp.

                        - dep. E.Baldzēns            - 52.lpp.

 

 

Reģistrācijas rezultāti

 

Nolasa             - Saeimas sekretāres

                          biedrs A.Bartaševičs            - 55.lpp.

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem