Latvijas Republikas 7.Saeimas ziemas sesijas piektā (ārkārtas) sēde

2000.gada 9.februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Labdien! Lūdzu, ieņemiet vietas! Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Saeimas Prezidijs, balstoties uz 42 deputātu ierosinājumu, ir sasaucis šodien Saeimas ārkārtas sēdi ar vienu darba kārtības jautājumu - Saeimas lēmuma projektu “Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā”. Es pateicos Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un ārlietu ministram par dalību šajā sēdē. Uzskatu, ka tas ir atbildīgo valsts institūciju skaidrs apliecinājums tam, ka mēs visi esam ieinteresēti mūsu kopīgo ārpolitisko, stratēģisko mērķu sasniegšanā. Atklājot sēdi, man ir tas gods dot vārdu Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergas kundzei. Lūdzu, Prezidentes kundze!

V.Vīķe-Freiberga (Valsts prezidente).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ārlietu ministra kungs! Augsti godātie deputāti un deputātes! Es ļoti priecājos, ka šodien ir pienākusi tā diena, kad Latvijas Saeima var pievērsties instrumentam, kas izklāsta tās stratēģiju par virzību uz Eiropas Savienību. Tas ir diezgan garš ceļš, ko esam jau nostaigājuši un kur pagājušā gada decembrī mums tika pavisam oficiāli pavērtas durvis uz šo mūsu ārpolitikas vienu no diviem galvenajiem mērķiem. Otrs, protams, ir mūsu vēlme iestāties NATO aliansē. Mūsu virzībā uz Eiropas Savienību tagad ir iestājusies jauna fāze - pēc dažām dienām oficiāli sāksies sarunas, bet pēc dažām nedēļām tiešām varēs jau tikt runāts par atsevišķām sadaļām pavisam konkrēti. Šovakar pat pie mums jau ierodas, un arī rīt, augstas amatpersonas, ar kurām būs iespējams vēl pārrunāt viņu attieksmi pret Latviju un tās kandidatūru. Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai visi, sākot ar Valsts prezidenti un ārlietu ministru, lai visi tie, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē, varētu teikt: “Mēs esam zeme un valsts, kuras virzība ir nepārprotama un skaidra, mēs esam vienprātīgi šajā jautājumā, ka virzāmies uz Eiropas Savienību kā savu galamērķi.”

Jā, mums ir vēl dažādas problēmas risināmas; jā, mums dažas sadaļas būs vieglāk vai grūtāk debatējamas un jautājumi, kas būs vieglāk vai grūtāk risināmi, bet mums ir politiskā griba un politiskā apņēmība šajā virzībā - neatgriezeniski un nepārprotami turpināt savu aizsākto ceļu. Man šķiet, ka tas ir pats svarīgākais signāls, ko varētu dot šodien jūsu pieņemtais šis dokuments, jo tas nepārprotami pierādītu, ka Latvijas virzība uz Eiropas Savienību ir neatgriezeniska, nepārprotama un ka absolūti nekas un neviens nevarēs to kavēt, nevarēs tai stāties ceļā. Vienīgi mēs paši noteiksim, kādā tempā mēs turp virzīsimies, vienīgi mēs paši noteiksim, cik ātri mēs varēsim atrisināt dažādos mums izvirzītos uzdevumus, bet mūsu politiskā griba šajā laukā ir vienota, ir pilnīgi skaidra, un mūsu apņēmība ir nesatricināma. Tā ir tā ziņa, ko es kā Valsts prezidente labprāt jūsu vārdā un Latvijas vārdā nestu pasaulē, bet par pārējo - par detaļām - jūs varēsiet turpināt debates. Es tikai gribētu uzsvērt, cik svarīgi ir tas, ka šajā dokumentā ir paredzēta regulāra atskaite no valdības un no Ārlietu ministrijas puses Saeimas priekšā, lai jūs kā deputāti būtu, no vienas puses, nemitīgi informēti par sarunu norisi un, no otras puses, lai jums būtu nemitīgi arī iespējas šajā sakarībā izteikt savu viedokli.

Tikpat svarīga, protams, - es esmu pārliecināta, ka visi to saprot - ir nepieciešamība, lai debates notiktu pēc iespējas plašākā sabiedrībā, lai visi Latvijas iedzīvotāji tiktu pēc iespējas precīzāk informēti par to, kas ir Eiropas Savienība, ko tā pārstāv un ko nozīmēs mūsu iestāšanās šajā savienībā. Lai nebūtu tā, ka pat jauni cilvēki vēl nav izpratuši, kas īsti te notiek un kāpēc notiek. Es domāju, ir svarīgi, lai nākamo dažu gadu laikā mēs varētu sniegt visiem nepieciešamo informāciju, ir svarīgi, lai visi varētu piedalīties debatēs un varētu izrunāties, un izteikt savu viedokli par strīdīgiem jautājumiem; lai visi saprastu to, ka mums būs gan zināmi ieguvumi, gan arī zaudējumi, ka nevar vienmēr būt tā, ka ieguvēji ir vienā pusē un ka visi tikai saņem. Katrai lietai ir sava cena, un mums būtu jāsaprot, ko mēs maksājam par rezultātiem, ko ceram iegūt. Viss tas mums stāv vēl priekšā, bet man šķiet, ka tas ir svarīgs etaps, šis dokuments, kas šo pēcpusdienu stāv jūsu priekšā, un es novēlu jums auglīgas debates, to izvērtējot.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Paldies Prezidentes kundzei! Nākamajam vārds Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam.

J.Straume (Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Katra tauta ilgākā laika posmā ir izveidojusi savu zināmā mērā savdabīgu politisko iekārtu gan saskaņā ar šīs tautas raksturu, gan ar reālajiem dzīves apstākļiem. Arī Latvijas tauta, izvēloties Eiropā valdošo parlamentārās demokrātijas tipu, jau Satversmē ir radījusi sev piemērotu un tautas vajadzībām atbilstošu iekārtu.

Pārlūkojot tā laika dokumentus, var redzēt, ar kādu milzīgu atbildības sajūtu, pašatdevi un mērķu skaidrību mūsu valsts dibinātāji veica šo nozīmīgo uzdevumu - nodibināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Mums ir jāpateicas viņiem par šo veikumu. Tas liecina, ka viņi izprata gan Latvijas tautas vēlmes un vajadzības, gan arī tālaika politisko ainu un attīstību. Arī mūsu Satversme ir izturējusi divus pārbaudījumus, nostiprinājusies un kļuvusi par ļoti ievērojamu faktoru mūsu valsts tiesiskajā dzīvē. Tāpēc mums, kad diskutēsim par iespējamiem grozījumiem Satversmē, ir jāpatur prātā tās statuss arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Jautājums ir nozīmīgs īpaši tāpēc, ka, vērtējot konstitūciju attīstību Eiropā un citur, mēs varam lepoties ar vienu no vecākajām konstitūcijām. Satversme ir viena no mūsu pamatvērtībām, kuru pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas esam grozījuši četras reizes, nopietni pārdomājot un cerot, ka grozījumi tuvinās mūsu juridisko praksi vairākuma mūsdienu demokrātisko valstu juridiskajai praksei.

Domājot par mūsu valsts turpmāko attīstību, jāapzinās, ka konstitucionālai stabilitātei ir ļoti liela nozīme - Latvija ir demokrātiska republika. Latvijas dibināšanas doma vienmēr ir saistījusies ar demokrātiskas republikas ideju, un, šai idejai attīstoties, noteicošās vērtības mums joprojām ir tās pašas - mūsu vēsture, tradīcijas, kultūra, izglītība un amata prasme. Līdzās šim noteikumam Latvijas Satversmē ierakstīts tautas suverenitātes princips, kas Latvijas valsts iekārtā savu reālo pamatojumu rod ne vien demokrātiskās vēlēšanu tiesībās, bet arī pilsoņu tiesībā grozīt Satversmi un pieņemt likumus tautas nobalsošanas ceļā. Ne mirkli mēs nedrīkstam aizmirst, ka tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas avots, ka tā tikai ir deleģējusi savu varu mums. Latvija ir parlamentāra republika, un valdība par savu darbu ir atbildīga Saeimas priekšā. Satversmē ierakstītie parlamentārisma pamatprincipi liek mums, Saeimas deputātiem, nostiprināt Saeimas nozīmīgumu un ietekmi, bet galvenais - iegūt sabiedrības uzticību un cieņu. Jau tuvākajā laikā Saeimai ir jārada precīzs mehānisms, kas nodrošinās šā mūsu konstitucionālā principa ievērošanu arī sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Saeimai kā tautas pārstāvības institūcijai ir jāuzņemas sava atbildības daļa, iesaistoties nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un atklāti diskutējot par Eiropas Savienību un Latvijas attīstībai vislabvēlīgāko modeli. Tikai tā parlaments var attaisnot uz to liktās cerības. Priecājos, ka ir sagatavots likumprojekts par grozījumiem Saeimas kārtības rullī, jo tā pieņemšana skaidri noteiks Saeimas līdzdalības apjomu Eiropas Savienības lietās, turklāt šāds tiesisks nostiprinājums dos iespēju gan iestāšanās sarunu gaitā, gan arī pēc tam precīzi norobežot Saeimas un Ministru kabineta kompetenci.

Lai akcentētu parlamentāro kontroli, likumprojektā nostiprināts princips, ka reizi pusgadā Saeimā notiek debates par Eiropas Savienības jautājumiem. Domāju, ka pirmais solis ir sperts. Mums ir jārisina daudzi jautājumi. Kopš vēsturiskā brīža, kad atjaunojām savas valsts neatkarību, esam kļuvuši citādi. Ir mainījusies mūsu domāšana, padziļinājusies un pat pārveidojusies mūsu izpratne par to, kādai jābūt Latvijai. Bet vai ar to pietiek? Toreiz, 1990.gadā, Eiropas Savienība mums bija tāls, jāsaka, pat utopisks mērķis. Šodien šis mērķis jau ir reāls. Taču jaunais pārmaiņu laiks izvirza arī savas prasības. Vispārzināma patiesība vēsta, ka sarežģīti uzdevumi nav risināmi un veicami tajā domāšanas līmenī, kurā tie ir radušies. Tādēļ arī mums ir aktuāli jaunās domāšanas meklējumi, gan mainot izpratni par sekmīgai darbībai nepieciešamām zināšanām un prasmēm, gan skaidri izprotot to, ko mēs vēlamies sasniegt. Mums jābūt gataviem uzņemties atbildību ne tikai par paveiktajiem darbiem, bet, kā liecina pēdējie notikumi Eiropā, arī par pateiktajiem vārdiem, kuri kā bumerangs nākotnē var vērsties pret mums.

Esmu gandarīts, ka šodien, kad izskatīsim dokumentu “Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā”, konceptuālu atbalstu Latvijas iestājai Eiropas Savienībā ir izteikušas visas Saeimā pārstāvētās partijas. Tikai skaidri paužot savu attieksmi, mēs varam starptautiskajai sabiedrībai pierādīt, ka esam vienoti un spējam būt pilntiesīgi Eiropas Savienības locekļi, jo Eiropas demokrātiskās vērtības ir arī mūsu vērtības. Nopietns, pārdomāts un mērķtiecīgs darbs ļaus mums apzināt tās pārmaiņas un iespējamās problēmas, kas saistītas ar iestāšanos Eiropas Savienībā, un vēlamos risinājumus meklēt jau tagad - krietni pirms šīs iestāšanās. Eiropas Komisijas pagājušā gada ziņojumā par Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā īpaša uzmanība tika pievērsta valsts pārvaldei. Mums tika norādīts, ka reformas valsts pārvaldes jomā pēdējo gadu laikā ir palēninājušās. Domāju, ka tagad galvenā vērība mums jāvelta Eiropas Savienības standartiem atbilstoša valsts pārvaldes darba kvalitatīvā līmeņa sasniegšanai. Arī sabiedrībā ir jāpanāk zināma vienprātība par šādas reformas nepieciešamību un tās galvenajiem virzieniem. Šo reformu ietvaros esam izstrādājuši jaunu Valsts civildienesta likuma projektu, Administratīvā procesa likuma projektu, notiek darbs pie Komerclikuma. Jāpiebilst, ka Ministru kabinets strādā arī pie Valsts pārvaldes iekārtas likuma projekta un Izpildaģentūru likuma projekta un tos acīmredzot tuvākajā laikā skatīsim parlamentā. Administratīvi teritoriālās reformas jomā jau pēc iespējas drīzāk ir jābūt pilnīgai skaidrībai par Ministru kabineta un Saeimas veicamajiem uzdevumiem.

Godātie kolēģi! Iespējamo rītdienu mums jācenšas apzināties jau šodien, gan atskatoties pagātnē un no tagadnes pozīcijām dodot valstisku novērtējumu abiem okupācijas režīmiem, kā komunistiskajam, tā nacistiskajam, gan domājot par vēlamo nākotnē. Mums jādomā, kā stiprināt to relatīvo drošību un mieru, kas aizvadītajos 50 gados ir pastāvējis Eiropā, un vienlaikus mums jārēķinās ar problēmām, kuras komunistiskās impērijas sabrukums radījis pie mums un visā Austrumeiropā; jādomā, kā likvidēt tās problēmas, kas dažkārt šķir, nevis vieno Eiropas valstis. Integrācijai Eiropas Savienībā nepieciešams visas sabiedrības atbalsts, jo šis process agrāk vai vēlāk ietekmēs katra sabiedrības locekļa dzīvi. Vēl neizlēmušo, skeptiski noskaņoto cilvēku skaitu lielā mērā nosaka nepietiekamā informācija par Eiropas Savienību.

Mums jāpatur prātā, ka sabiedrība nebūs gatava atbalstīt lēmumu, ja tai nebūs pietiekamas un objektīvas informācijas par Eiropas Savienību, par mūsu valdības politiku un, neapšaubāmi, par Saeimas pieņemtajiem lēmumiem. Protams, pēdējo gadu laikā ir īstenots daudz dažādu pasākumu, klajā nākušas publikācijas, brošūras, notikušas diskusijas radio un televīzijā. Esmu gandarīts, ka ir izstrādāta stratēģija Latvijas sabiedrības informēšanai par Eiropas Savienību.

Neapšaubāmi pozitīvi vērtējams arī tas apstāklis, ka šobrīd Latvijas sabiedrības nostāja attiecībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā nav negatīva. Sabiedrība ir atvērta, analizējoša. Sabiedrība ir domājoša. Un mūsu pienākums ir pievērst īpašu uzmanību šim aspektam, skaidrot, kā Eiropas Savienība ietekmēs Latvijas neatkarību un kultūru, iepazīstināt sabiedrību ar Saeimas izstrādātajiem projektiem un pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem jau šobrīd ikviens interesents var iepazīties Internetā, skaidrot šo lēmumu mērķus un - tas ir ļoti būtiski - pašiem analizēt šo tautā bieži vien ne tik populāro lēmumu sekas. Tikai ar sabiedrības atbalstu Latvijas integrācija Eiropas Savienībā var sasniegt gaidīto rezultātu.

Ir pagājis visai ilgs laiks kopš 1948.gada maija, kad Hāgā notika Eiropas kongress, kuru varam uzskatīt par būtisku impulsu jaunās Eiropas apvienošanās procesa vēsturē, tādas Eiropas izveidē, kuras stūrakmeņi ir miers un labklājība. Arī tagad mums jāpatur prātā, ka Latvijas valsts dibinātāji jau tolaik, divdesmito gadu sākumā, saprata, ka pasaules attīstība un Latvijas attīstība ir skatāmas ciešā saistībā. Tādēļ es aicinu jūs droši izteikt savas domas par Latviju Eiropā, par Eiropas nākotni un Eiropas valstu sadarbību, ievērojot pasaules globalizācijas tendences, pieaugošo konkurenci, bezdarba draudus, problēmas, kas saistītas ar Eiropas Savienības paplašināšanos un attiecību veidošanos ar jaunajām valstīm, kā arī par daudziem citiem jautājumiem.

Mums jānonāk pie atziņas, ka Eiropas liktenis ir arī Latvijas rūpe. Tas ir uzdevums, pie kura pildīšanas jāķeras nekavējoties. Latvijas mērķis vairs nav utopisks.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies, Straumes kungs!

Cienījamie kolēģi! Varam uzsākt debates par dokumentu - Saeimas lēmuma projektu “Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā”.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

 

Sēdes vadītājs. Vārds Latvijas Republikas ārlietu ministram Indulim Bērziņam.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi mūsu kopīgajā un nebūt ne tik bezcerīgajā lietā!

Es gribu sākt savu uzstāšanos ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem es sāku savu uzstāšanos Latvijas Universitātē.

Pesimisti (es atkārtoju vēlreiz - pesimisti!) uzskata, ka Eiropas Savienība nav gatava paplašināties un ka mēs, Latvija, tāpat kā citas kandidātvalstis neesam gatavi iestāties.

Optimisti vai vismaz piesardzīgi optimisti, pie kuriem es pieskaitu sevi, uzskata, ka nav citas iespējas ne vieniem, ne otriem. Lēmumi ir pieņemti. Lēmumi, kas zināmā mērā noteiks šai Zemes daļai nākotni 50 vai 100, vai varbūt pat vairākus simtus gadu uz priekšu. Vismaz. Un mums šie lēmumi zināmā mērā ir jāpilda. Mums, Latvijai un latviešiem, tas īstenībā nenozīmē kaut kur iestāties. Īstenībā tas nozīmē atgriezties. Tas nozīmē mūsu atgriešanos tur, kur pēc savas būtības, pēc savas vērtību sistēmas vienmēr esam piederējuši. Tā ir Eiropa, tā ir Eiropas Savienība.

Pirms ķerties klāt kādam darbam, pirms analizēt to, kas un kā ir jādara, noteikti ir jāsaprot, kad šis darbs varētu beigties, jo tas nav mūžīgs darbs. Man ir pilnīgi skaidrs, ka stratēģiju varēs uzskatīt par izpildītu tad, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tātad - kad? Tas ir pirmais jautājums. Jo mums ir pilnīgi skaidri jāapzinās laika limits. Tas laiks, kas mums ir dots, lai mēs panāktu, lai Latvijas valsts būtu droša, droša valsts, kas attīsta savu ekonomiku un kas ir spējīga garantēt daudz ko arī sociālajā jomā. Un ne tikai. Taču par šīm nacionālajām interesēm es runāšu nedaudz vēlāk.

Tātad - kad? Latvijai ir jābūt to valstu vidū, kuras pirmās iestāsies Eiropas Savienībā. Lai to panāktu, Latvijai sarunas ir jāpabeidz ne vēlāk kā 2003.gada 1.janvārī. Tātad 2002.gada beigas un 2003.gada sākums ir tā līnija, uz kuru mums ir jāorientējas kā uz finiša līniju, lai padarītu visu to, kas mums ir jāpadara.

Lai tas notiktu, mums ir pilnīgi skaidri jāapzinās, kas ir jādara mums šeit Latvijā, mums pašiem, un kas mums ir jāprasa no Eiropas Savienības valstīm kā no mūsu nākamajiem kolēģiem. Man bija liels prieks nesen saņemt no Gamas, pašreizējās prezidējošās valsts Portugāles ārlietu ministra, vēstuli, kurā viņš lūdz mūs, Latviju, izteikt savas domas par starpvaldību konferences nepieciešamajiem, panākamajiem rezultātiem. Par to, kādai Eiropas Savienībai ir jābūt. Kādā Eiropas Savienībā mēs gribam dzīvot. Mēs to arī darīsim kā kandidātvalsts. Un tas ir lielisks pierādījums, ka Helsinku lēmumi īstenībā tiek realizēti un ka tie zināmā mērā ir likums gan Briseles birokrātijai, gan arī Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru politiskajās un ekonomiskajās interesēs ir šī paplašināšanās.

Tieši tādēļ, ka mēs paši apzināmies šā darba apjomu, ir ļoti svarīgi, ka šī stratēģija nav tapusi Ārlietu ministrijas darba kabinetos un ka tā nav atsevišķas gudras darba grupas iniciatīvas rezultāts. Ja mēs runājam par laiku, tad jāteic, ka šī stratēģija ir tapusi ilgi - varbūt pat ļoti ilgi. Gribētos teikt - labs darbs, kas padarīts. Īstenībā šo stratēģiju veidot uzsāka vēl Krasta valdība. Kopš tā perioda ir pagājis ļoti ilgs laiks. Un tikai tagad šis darbs ir paveikts, kopīgi darbojoties valdībai un valdībā pārstāvētajām ministrijām. Tieši ministrijas bija tās, kas deva informāciju atsevišķām sadaļām par atsevišķiem uzdevumiem. Es gribu šajā sakarā sevišķi uzsvērt Saeimas Eiropas lietu komisijas ieguldījumu šinī kopējā darbā. Darbojoties mums visiem kopā ir izdevies radīt šo dokumentu. Jā! Varbūt dažs labs kritiķis uzsvērs, ka kaut kur trūkst konkrētības. Varbūt ir kāda neprecizitāte, kas ir iezagusies iekšā, vai kāda pretruna. Taču tādi mēs šobrīd esam. Īstenībā šis dokuments zināmā mērā apliecina mūsu kvalitāti. Un šā dokumenta kvalitāte arī mums uzdod par pienākumu turpināt ļoti nopietni strādāt arī nākotnē.

Kāpēc ir vajadzīgs šāds dokuments? Pirmām kārtām tas ir vajadzīgs tāpēc, lai mums būtu kopēja, vienota nostāja. Lai mēs katru brīdi… tas ir ļoti svarīgi, un to jau uzsvēra Valsts prezidentes kundze… lai mēs ne tikai šeit divreiz gadā atskaitoties pārrunātu to, kas jau ir izdarīts, bet lai katru brīdi katrā ministrijā jebkurš cilvēks varētu paņemt šo dokumentu, kā bieži vien partijas paņem savas programmas, un salīdzina ar to, kas ir izdarīts pēc šīs programmas un kas nav izdarīts, un paskatītos, kā tad mums iet. Lai nevajadzētu atsevišķām ministrijām vai atsevišķiem cilvēkiem vienkārši gaidīt kādu dusmīgu, dusmīgu vārdu no premjera puses vai kārtējo vēstuli no ārlietu ministra puses. Lai būtu pilnīgi skaidrs, kas tad kuram ir jādara. Man liekas, ka no šā viedokļa ļoti daudz kas ir pateikts šinī dokumentā un pirmām kārtām te ir ļoti skaidri iezīmētas mūsu nacionālās intereses.

Kādas tad ir šīs intereses? Man liekas, ka pirmām kārtām šeit ir jāuzsver valsts neatkarības un demokrātiskās sistēmas neatgriezeniskums jeb drošība, ar vienu vārdu mēs to varam teikt - drošība. Ekonomiskā un sociālā augšupeja. Arī sociālā augšupeja.

Pēdējās dienās Latvijas televīzija droši vien pilnīgi pamatoti ir koncentrējusies uz milzīgu Latvijas problēmu - nabadzību. Es nevaru piekrist tikai vienam izteikumam - tam, ka pat iestāšanās Eiropas Savienībā mūs neglābs no šīs nabadzības. Es tam nevaru piekrist, jo mēs jau atgriežamies Eiropā. Jā, ja gribat, teiksim, ka mēs iestājamies Eiropā, nevis tiekam paņemti. Ja mēs vienkārši tiktu paņemti tādi, kādi esam, un ielikti kaut kur, tad jau mēs nemainītos, taču īstenībā viss šis process ir mūsu izmaiņu process. Un es varu tikai vēlreiz atkārtot - ļoti daudz kas no tā, ko mēs šobrīd darām it kā Eiropas vārdā, mums būtu jādara pašiem tāpēc, lai mēs normāli varētu šeit dzīvot. Tā ir gan sabiedrības integrācija, gan arī visas tās lietas, kas saistās ar ekonomikas sakārtošanu un attīstību. Mēs taču esam eiropieši! Tātad runa ir par ekonomisko un sociālo augšupeju.

Tālāk. Tā ir kultūras indentitātes nodrošināšana. Neapšaubāmi, tas ir ļoti svarīgs faktors, jo Eiropas Savienība varbūt atšķiras no daudzām citādākām savienībām ar to, ka tur valstis un tautas sevi nepazaudē kopējā kausējumā tautu kausējamajā katlā. Paskatieties kaut vai uz Dāniju! Un to, ko ir ieguvusi Dānija šinī procesā, iestājoties un atrodoties Eiropas Savienībā… Īrija īstenībā varbūt ir vēl labāks piemērs, it sevišķi tad, ja mēs runājam par tās kultūras identitāti, kultūras attīstību. Un arī citas valstis - gan lielākas, gan mazākas. Un, protams, latviešu valodas saglabāšana un attīstība.

Eiropas Savienība varbūt arī nemaz nav tikai tāda brīnišķīgi skaista celtne, kura ir veidota no malas un kuru ir projektējuši Eiropas vai pasaules labākie politiskie arhitekti. Bieži vien mēs varam ieraudzīt dažas pretrunas arī tur un redzam, ka šis te organisms ir dzīvs un turpina veidoties. Tātad tas tiešām ir dzīvs un tam ir nākotne. Un tas ir loģiski, jo Eiropas Savienību veidoja, veido un veidos paši Eiropas iedzīvotāji. Tas zināmā mērā ir arī izaicinājums šiem iedzīvotājiem, tātad arī mums, nākotnē, un tas ir arī šo cilvēku pienākums, balsojot un saduroties ar problēmām. Kaut ko tādu mēs šobrīd redzam Austrijā un Austrijas attiecībās ar Eiropas Savienību, ar Eiropas Savienības institūcijām. Bet tomēr notiek virzība uz priekšu, labi apzinoties to, ka īstenībā cita ceļa jau nav. Tātad stratēģija tiks uzskatīta par izpildītu tad, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Cienījamie kolēģi! Kolēģi šinī lietā, kuru es tiešām neuzskatu par bezcerīgu! Es ceru, ka tas notiks. Es esmu pārliecināts, ka Latvija ir spējīga un iestāsies Eiropas Savienībā pirmajā paplašināšanās vilnī, un šobrīd pat nevajag minēt, vai tas būs šobrīd Briselē bieži vien pieminētais 2004.gads, 2005. vai 2006.gads. Pirmajā vilnī, kad mēs iestāsimies kopā ar pārējām valstīm, kas ir kvalitatīvi labi sagatavotas, un tas nodrošinās, ka Eiropas Savienībā nebūs divu vai trīs Eiropas Savienību. Un tas nodrošinās to, lai mēs kā tauta ne tikai spētu izdzīvot, bet arī attīstīties. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājam deputātam Edvīnam Inkēnam.

E.Inkēns (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamā Valsts prezidente, Ministru prezidenta kungs! Priekšsēdētāja kungs! Ekselences, cienījamie kolēģi! Mēs tik daudz šajā zālē esam runājuši par savas tautas vēsturiskajiem līkločiem, par grūtībām, ko esam pārdzīvojuši, par labām un sliktām dienām, bet pirmo reizi savas tautas vēsturē mēs šodien apliecināsim mērķi, kurš nav izdevies iepriekšējām latviešu paaudzēm, kurš nav izdevies gadu simtos, - mēs mēģināsim panākt, lai turpmāk Eiropā visi svarīgākie jautājumi tiktu lemti ar mūsu līdzdalību. Tas ir galvenais ieguvums, ko mēs gūsim, iestājoties Eiropas Savienībā.

Mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmēs daudzas pārmaiņas mūsos - sevis pilnveidošanu, pārmainīšanu, arī konstitucionālās kārtības maiņu Latvijā. Daļu no funkcijām mēs zaudēsim saistībā ar Briseli, mainīsies parlamenta un valdības savstarpējās attiecības, nacionālā parlamenta loma mūsu valstī, jo uz Briseli ar parlamenta funkcijām brauc valdība. Tāpēc būs nepieciešamas diezgan daudzas izmaiņas mūsu valstī pieņemtajā procedūrā un kārtībā, kādā tiks pieņemti lēmumi arī jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Mēs, Latvijas Saeima, skaidri zinām, kas ir jāizdara, un arī to, kā tas ir jāpanāk. To zina arī Eiropas lietu komisija. Šis dokuments ir pirmais, kā man liekas, labas sadarbības paraugs. Jo, kā ministra kungs teica, tas ir tapis vienā laikā. Tas ir tapis, sākumā saņemot paraugu, kas komisiju neapmierināja, tapis, uzlabojot to. Un šeit es gribu īpašu paldies sacīt, pievienojoties ministra kungam, arī Vairai Paeglei, kura no mūsu komisijas bija atbildīgā par šā dokumenta sagatavošanu līdz galam un izdarīja lielu darbu. Paldies, Vaira!

Es gribu teikt, ka šis dokuments, šā dokumenta tapšanas vēsture varbūt... nevis pats teksts, bet pati šā dokumenta tapšanas vēsture ir paraugs tam, cik ļoti laba pēdējos gados ir bijusi sadarbība starp Eiropas lietu komisiju un Latvijas valdību. Un varbūt tieši tāpēc, ka vienā jomā mūsu valstī ir vismazākie strīdi - mums ir šī politiskā apņemšanās iestāties Eiropas Savienībā. Es esmu ļoti laimīgs, ka es pārstāvu tieši to komisiju, kur šīs politiskās debates varbūt ir vismazāk asas, jo vienotā mērķa izpratne mūs arī saliedē.

Ir sākusies arī cita sadarbība ar valdību. Tagad Eiropas lietu komisija gandrīz vai katru nedēļu apstiprina tās pozīcijas, ko Latvijas valdība, Latvijas valdības izveidotā sarunu delegācija piedāvās sarunās ar Eiropas Savienību kā mūsu pozīciju. Mēs esam apstiprinājuši jau astoņas un tuvākajā laikā vēl apstiprināsim trīs, un tā tas turpināsies.

Nākamais mūsu solis tiks sperts rīt, kad Eiropas lietu komisijas vārdā mēs iesniegsim grozījumus Kārtības rullī, kas lielā mērā mainīs arī kārtību un procedūru, kādā mēs pieņemsim lēmumus par Eiropas Savienību, tātad jautājumos, kas saistīti ar Eiropas Savienību.

Līdz ar to mēs ne tikai nodrošināsim parlamentāro kontroli pār valdības darbu, kas katrā parlamentārā republikā ir svēts pienākums. Mēs būsim līdzdalīgi Eiropas Savienības integrācijas procesos un līdz ar to arī līdzatbildīgi. Tas ir tas jaunais vārds, kas ir ļoti svarīgs. Saeimas pārstāvji piedalīsies arī sarunās. Visi šie procesi notiek integrētā veidā starp valdību un Saeimu.

Mēs izmantojam lielā mērā savā pārveidē Ziemeļvalstu pieredzi, kuras mums ir tuvākie kaimiņi. Šajā sakarā es gribu teikt: “Paldies vēstnieku kungiem, kas mums ir palīdzējuši šo pieredzi iegūt!” Tomēr, lai šos pienākumus kārtīgi pildītu, mums, protams, daudzi uzdevumi ir arī pašiem jāizdara.

Pirmais jautājums - jau mūsu kvalifikācija. Eiropas lietu komisija palīdzēja tiem, kuri gribēja šajā jaunajā Saeimas sasaukumā iziet trīs pakāpēs izglītības sistēmu, kas bija saistīta ar Eiropas Savienību. Mēs tagad mēģinām pilnveidot to kvalitātes uzraudzības sistēmu, ko likumos mēs ieviesām laikā starp 6. un 7.Saeimu, proti, anotācijas sistēmu. Tagad tā tiek pilnveidota, un drīz kopā ar valdību mēs pabeigsim izstrādāt vienoto anotāciju sistēmu mūsu valstī, kas būs daudz sīkāka, smalkāka un labāka nekā tā, kas pašreiz jums nāk klāt pie likumiem.

Mēs pilnveidojam arī valdības darba uzraudzības funkcijas. Mūsu komisija regulāri klausās ministru atskaites par to, kādā veidā tiek pieņemti likumi, kas palīdz integrēties Eiropas Savienībā, kādā veidā tie pēc tam tiek pildīti.

Un visbeidzot ir vēl kāda funkcija. Tas ir Informācijas centrs, ko mēs izveidojām par PHARE piešķirto naudu, lai informētu jūs, lai jūs katru ceturtdienu uz galda saņemtu “Eiroziņas”. “Eiroziņas” sākās ar 200 eksemplāriem. Tie bija domāti mums, Saeimas cilvēkiem un darbiniekiem. Šodien “Eiroziņas” ir vairāk nekā 1000 eksemplāros. Tās tiek pieprasītas pašvaldībās, tiek pieprasītas visā valstī visdažādākajās institūcijās. Šis fakts norāda uz to, ka šī informācija ir vajadzīga, bet tas norāda arī uz to, ka šīs informācijas mūsu valstī ir par maz.

Saeimai ir jākļūst par vienu no galvenajiem centriem, kas izplata godīgu informāciju par Eiropas Savienību, jo mēs Saeimā esam pārstāvēti no visai dažādām politiskajām grupām, mums ir dažādi priekšstati par dažādām Latvijas dzīves jomām, kā tām būtu jāattīstās. Tieši tāpēc mēs varam būt visneitrālākais informācijas sniedzējs, jo mēs esam tik dažādi.

Diemžēl pašreizējā brīdī mūsu valsts nav spējīga atvēlēt ievērojamu naudu Eiropas politikas skaidrošanas pasākumiem. Mēs pa lielākajai daļai līdz šim “pārtikām” no Eiropas Savienības sagādātās naudas. Es ceru, ka jau nākamajā budžetā nauda, kas tiks atvēlēta šīs problēmas skaidrošanai sabiedrībā, būs ievērojami lielāka. Mums ir jādod argumenti visiem - gan eiroskeptiķiem, gan eiropesimistiem, jo pats svarīgākais ir tas, lai mūsu cilvēki skaidri saprot, par ko mēs strīdamies, un zina, kādi ir argumenti. Un tikai pēc tam cilvēki varēs izdarīt apzinātu izvēli.

Es domāju, ka nav nekā sliktāka par eiropozitīvistu, kurš nezina, kāpēc Eiropas Savienība ir laba Latvijai. Galarezultātā tas viss noslēgsies ar referendumu. Pašreizējā brīdī runāt par referendumu ir par agru. Ir skaidrs, ka tas ir nepieciešams, nepieciešams tajā brīdī, kad mēs zināsim tos līguma noteikumus, ar kuriem mēs iestāsimies Eiropas Savienībā.

Ministra kungs aptuveni norādīja uz termiņiem, kad tas ir iespējams. Es esmu pārliecināts, ka šis referendums būs pozitīvs un mēs tiešām pēc pieciem vai pēc sešiem gadiem būsim Eiropas Savienības locekļi.

Bet tajā pašā laikā es gribu arī teikt: mums nekas nav jādara Eiropas Savienībai, mums tas ir jādara savu bērnu labā. Ne tikai tāpēc, lai mēs dzīvotu pārtikušā valstī, bet arī tāpēc, lai mums, lai viņiem būtu pēc tam ar ko lepoties.

Sēdes vadītājs. Paldies. Juris Dobelis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Viena uzruna diemžēl izpalika... Godātais Ministru prezidenta kungs, kolēģi un viesi! Es vienkārši gribu dalīties dažās pārdomās, cik tās ir pareizas vai nepareizas - spriedīsim kopā.

Jā, viena lieta ir skaidra mums visiem - tā ir šī virzība uz Eiropas Savienību. Par to laikam te īpašu strīdu nav. Bet mans jautājums ir tāds: kāda būs šī virzība? Tai it kā būtu jābūt atkarīgai no mūsu spējām šo virzību veidot, taču nevar vairs tomēr runāt tikai par to, ka ir virzība un ka tas ir ļoti labi, laikam tomēr ir jādomā arī par to, kas no tā visa beigu beigās iznāks.

Nupat Valsts prezidente teica ļoti labus vārdus, labi ir tas, ka Saeima izskata šādu dokumentu. Godātie kolēģi! Kad mēs saņēmām šo dokumentu, lūdzu? Pasakiet, kad mēs to saņēmām? Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš mēs saņēmām šādu dokumentu, pie kura it kā esot strādājušas trīs valdības. Vai tā ir nopietna attieksme pret to, ka, lūk, Saeimai ir jālemj? Par ko tad tā lems? Nešaubos, ka daži deputāti vispār nav paspējuši iedziļināties šajā dokumentā. Diemžēl! Tā ka mums šie darba augļi tā īpatnēji būs jābauda.

Neko nenozīmē, protams, arī tas, ka es atļaujos šeit kaut ko kritizēt. Šīs piezīmes ir vairāk domātas kā ceļamaize, nevis kā nosodījums vai pārmetums. Taču darbu ir jāprot darīt!

Es saprotu, ka pirmā daļa šai šodienas sanāksmei bija svinīgā daļa, jo rīt būs augsts viesis, un tas viss ir vajadzīgs. Arī es tam piekrītu, bet tagad parunāsim par to, kas te ir uzrakstīts, lūdzu, - par attieksmi pret darbu, par triju valdību attieksmi pret darbu un par šā darba rezultātu. Man uzreiz, jau skatoties pašu sākumu, parādījās šis jautājums, līdz pat 2.1.punktam ieskaitot. Godātie kolēģi, tas taču ir “ūdens gabals”, kur puse teksta mierīgi varēja arī nebūt. Izlasiet to! Tas ir apmēram vidusskolas skolēnam domāts faktu sakopojums par lietām, ko mēs visi jau sen zinām, bet tā nav stratēģija. Jautājums ir par to, kāpēc Saeimai tik vareni vārdi būtu īpaši svinīgā sēdē jāapstiprina. Nav jau tur īpaši ko iebilst, tikpat jauki es varu pateikt, ka ezerā parasti ir siltāks ūdens nekā jūrā. Jā, mēs to visi zinām, tad tāpēc tas ir... kāpēc mums varbūt tas viss Saeimā ir jāapstiprina ar īpašu balsojumu?

Tālāk. Viss tas pārējais kopumā, izlasot mūsu dažādo Saeimā pārstāvēto partiju programmas, ļoti labi tur saderas kopā. Tiešām, jo no visām programmām tur ir paņemtas dažnedažādas frāzes - gan labējās, gan kreisās, gan kaut kur pa vidu - un saliktas kopā. Un tagad sāksim ar dažiem piemēriem, lai nebūtu tā, ka kritizē un neko nevar pateikt.

Paņemsim kaut vai tādu lietu kā demogrāfiskās situācijas un sabiedrības veselības sekmēšana. Kādi vārdi tad par to ir izteikti: “...jāveido un jāīsteno programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai un sabiedrības veselības sekmēšanai”. Nu ģeniāli, jo tiešām ir jāveido programma. Pareizi, bet kas ir tālāk? Tālāk: “...jānodrošina reāla sieviešu un vīriešu vienlīdzība”. Ļoti pareizi vārdi! “Maksimāli jāveicina jaunu darba vietu radīšana.” Interesanti, kura gan partija varētu iebilst jebkurā valstī pret šādu izteicienu?

Tālāk ir pavisam skaisti vārdi, un es domāju, ka daudziem no jums asaras parādījās acīs, kad jūs tos izlasījāt: “Meži uzskatāmi par Latvijas nacionālo dabas bagātību.” Un vēl par enerģētiku. Par enerģētiku man īpaši patika, jo tie bija vieni no skaistākajiem vārdiem šajā dokumentā: “Enerģētikas sektora attīstības mērķis ir nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar nepieciešamajiem enerģijas veidiem pieprasītajā daudzumā un kvalitātē par iespējami zemākām izmaksām.” Brīnišķīgi!

Nu redziet, es saprotu, ka šī ir saruna pašu starpā, un tāpēc es atļaujos tā nedaudz paironizēt, bet tomēr nevar taču...

Te nupat no zāles skan vārdi: “Tepat sēž vēstnieki!” Vai jūs domājat, ka šodien jūs izrādīsieties, bet rīt viņi vairs par mums neinteresēsies? Ja mēs gatavojamies nopietniem soļiem, tad tas ir jādara kvalitatīvāk. Nu nevar taču tādā līmenī gatavoties! Tā ka principā es varētu beigt, dažiem par prieku, šā dokumenta analīzi, jo tur tiešām vairs nav ko analizēt. Bet tagad es uzdošu dažus jautājumus.

Es saprotu, ka būs vienbalsīgi jāpieņem šis dokuments, jo rīt ieradīsies Romano Prodi kungs, un šim balsojumam ir jābūt, tas ir jāpieņem. Skaidrs! Taču tik nopietnas pārrunas, kādas bija šodien iecerētas, liekas, ir pašas pirmās par šādu nopietnu lietu, bet jums nāk smiekli. Lūk, tā ir tā nelaime!

Pirmais jautājums: kāda būs Saeimas turpmākā loma, ja mēs runājam par šo procesu? Kāda būs tās loma? Vai atkal saņemt vienu vai divas dienas iepriekš kaut kādu triju, četru vai piecu valdību radītu “ģeniālu” papīru un fiksi nobalsot ārkārtas sēdē par to? Tas ir viens jautājums.

Tālāk - otrs jautājums. Kādas būs integrācijas izmaksas, prioritātes, kuras būs jāizvēlas, vadoties pēc pievienošanās un partnerības dokumentiem? Ko mēs par to zinām? Bet mēs balsosim par budžetu, mēs, iespējams, drīz balsosim par grozījumiem budžetā, un kā tad mēs samērosim šos balsojumus par grozījumiem budžetā ar šīm izmaksām, par kurām mēs nekā nezinām? Lūdzu, nāciet un skaidrojiet, es būšu ļoti priecīgs, dzirdot kaut ko precīzāku! Kādas prioritātes mums būs integrācijas virzienā un kādas prioritātes būs tad, kad mēs šeit balsosim par grozījumiem budžetā? Ar ko tās atšķirsies?

Tālāk. Mani tomēr interesē arī kopējās iestāšanās izmaksas. No kādiem avotiem tās nāks un cik gados Latvija segs šīs iestāšanās izmaksas? Kāda būs Eiropas Savienības likumdošanas ietekme tad, kad mēs šādas prasības ieviesīsim vides aizsardzības, darba devēju un ņēmēju aizsardzības jomā, arī citas prasības privātajā sektorā? Cik reāli būs mehānismi, nodokļu atlaides un subsīdijas, kas saistītas ar privātajām investīcijām? Es gribētu gūt skaidrību šajā jautājumā, jo mēs runājām arī par to, ka Latvijas interesēs ir strauji ieviest Eiropas Savienības iekšējā tirgus pamatprincipus - brīvu preču kustību.

Labi, tam var piekrist, bet tad paskatīsimies tālāk. Šī brīvā preču kustība prasa izvirzīt sertifikācijas prasības valstī, noteikt sertifikācijas prasības, bet cik mēs esam gatavi tās ievērot šodien? Un tad parādīsies aizliegumi kaut ko ievest - piemēram, traktorus no Baltkrievijas, kuri ir ļoti lēti. Tātad jautājums ir tāds: kas Latvijai kurā brīdī būs interesantāks un vajadzīgāks? Tāpēc nebūtu slikti tuvākajā laikā saņemt kaut aptuvenu vērtējumu kopumā ar skaitļiem, nevis propagandu, ka tas ir vajadzīgs valsts kopējiem ieguvumiem, salīdzinot ar to, ko valsts zaudēs. Neapšaubāmi, valsts kaut ko arī zaudēs, un tas mums ir jāsaprot, bet es ceru, ka iegūs vairāk.

Tālāk. Eiropas Savienības kopīgā lauksaimniecības un reģionālā politika. Eiropas Savienība - ko tā gribēs un ko tā spēs attiecināt uz jautājumu, kas skar milzīgā apjomā subsidēto lauksaimniecības politiku? Kā tas skars jaunās dalībvalstis? Vai mēs tomēr nebūsim tur “otrās šķiras” dalībvalsts, uz kuru kopējie labumi attieksies tikai ierobežoti, jo paskaidrojiet, lūdzu, šeit kāds, kā jūs saprotat Prodi kunga izteicienu, ka jaunās valstis, kas iestāsies Eiropas Savienībā, varētu būt ar virtuālas dalībvalsts statusu. “Virtuāls” latviski acīmredzot varētu nozīmēt “šķietams”. Lūdzu, ko nozīmē virtuālas dalībvalsts statuss?

Tālāk. Nedaudz, pavisam nedaudz par likumiem - gan par to saskaņošanu, gan par to ieviešanu. Cik no Eiropas Savienības direktīvām šodien pilnā mērā ir saskaņotas ar Latvijas Republikas likumdošanu un cik tas ir procentuāli, ja runājam par direktīvu kopskaitu (kaut vai aptuveni), jo kādus trīs gadus mēs pie tā esam jau strādājuši?

Un pašās beigās teikšu pavisam īsi. Ir ļoti nepatīkami, ja Latvijā ir ierēdņi, kuri sasola Eiropas komisijām tādas reformas, kuras neizriet nemaz no Eiropas Savienības likumdošanas. Paskatīsimies kaut vai mūsu lielos strīdus par reģionālo pašvaldību veidošanu. Tas ir būtisks piemērs. Neviens mums neuzspiež kaut ko ļoti noteiktu. Mēs gan solām. Un, lūk, ja mēs šādas sasolītas reformas nepildām, tad mēs dabūsim negatīvu atzinumu, tāpēc tomēr nevajadzētu tik daudz te lietot tās rožainās frāzes. Ir jau labi, ka kaut kas skaists notiek un ka mēs virzāmies, bet man liekas, ka vajadzētu tiešāk un skaidrāk runāt ar skaitļiem, ar konkrētiem piemēriem.

Atvadoties nosaukšu jums vēl vienu piemēru. Tātad ir tāda sadaļa “Kopējā ārējā un drošības politika”. 5.sadaļa. Lai gan pašlaik Latvija sniedz konsulāru aizsardzību gan Latvijas Republikas pilsoņiem, gan subjektiem, kuru statusu nosaka likums “Par bijušās PSRS pilsoņu, kuri nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, statusu”, līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai Latvija ir gatava pārņemt Eiropas Savienības dalībvalstu praksi - sniegt konsulāru aizsardzību tikai noteiktas valsts pilsoņiem. Kaut kā par šo teikumu mēs pārāk maz esam runājuši šeit. Mani daži piemēri bija tiešām domāti kā viela pārdomām, un es negribētu, ka daži slikti strādājoši ierēdņi vai pavirši politiķi, kas neprot uzraudzīt šos ierēdņus, sabojā to ceļu, ko mēs tiešām it kā esam izvēlējušies un it kā tiešām taisāmies iet ar kaut kādu apziņu, kā te kolēģis teica, domājot par nākamajām paaudzēm. Es negribētu, lai šis ceļš būtu pārāk grumbuļains. Paldies.

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns - politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija.

J.Jurkāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Priekšsēdētāja kungs! Ministru kungi! Ekselences! Kolēģi! Es gribu teikt, ka mūsu frakcija ir vienmēr iestājusies par konsekventu Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Es atkārtoju - konsekventu, nevis par kaut kādu politisko zīmju rādīšanu, kā to dara Eiropas Savienība, bet par reālu, ātru, pēc iespējas ātru, integrēšanos Eiropas Savienībā, jo mēs esam pārliecināti, ka Eiropas Savienība ir vienīgais Latvijas demokrātiskās attīstības garants.

Vispirms es gribu parunāt par diviem jautājumiem. Pirmais: vai šodien Saeimā apspriežamais dokuments patiešām parāda, kas jādara, lai mēs pēc iespējas ātrāk būtu gatavi uzņemšanai Eiropas Savienībā?

Un otrais: vai valdība dara visu iespējamo, lai nostiprinātu mūsu tautsaimniecību un celtu iedzīvotāju labklājību, tuvinot mūsu valsts un materiālās labklājības rādītājus Eiropas līmenim? Šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo ir skaidrs, ka jauni nabagi Eiropas Savienībai nav vajadzīgi, un formālā gatavība uzsākt sarunas nebūt neliecina par Eiropas Savienības gatavību mūs tur tuvākajos gados uzņemt. Cik lieli nabagi mēs esam un kas novedis šo valsti nabadzībā - tā ir pavisam cita un atsevišķa saruna.

Bet atgriezīsimies pie pirmā jautājuma - vai apspriežamajā dokumentā patiešām ir izstrādāta stratēģija? Uz šo jautājumu diemžēl ir jāatbild ar “nē”, jo stratēģijai taču jāaptver ne tikvien mērķi, kuri jāsasniedz, bet arī mehānismi, ar kuru palīdzību tie tiks sasniegti. Ja apskatām iesniegto stratēģiju no šā viedokļa, tad jākonstatē, ka tā nebūt nav stratēģija šā vārda normālajā izpratnē, bet gan labu vēlējumu sakopojums.

Ja uzmanīgi izlasa nodaļu 2.3. - “Labklājības celšana”, tad redzam, ka gandrīz katrā rindkopā sastopami vārdi “jāveido”, “jāparedz”, “jāattīsta”, “jānodrošina”, “ir nepieciešams”. Par to, kā šos uzdevumus veikt, nav neviena vārda.

Nemitīgos valdības pārstāvju paziņojumus masu informācijas līdzekļos, ka mūs drīz uzņems Eiropas Savienībā, ka mēs apsteigsim pat 1.grupas valstis, ar kurām jau notiek sarunas, nevar kvalificēt citādi kā vien par sabiedrības maldināšanu nolūkā kaut daļēji novērst sabiedrības uzmanību no asām iekšpolitiskajām problēmām. Patiesībā mēs joprojām esam visai tālu no Eiropas Savienības. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā pašlaik ir tikai 28% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Es atkārtoju - tikai 28% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa! Iekšzemes kopprodukta pieaugums galvenokārt ir atkarīgs no investīcijām, jo tās ir vienīgais līdzeklis, kā nodrošināt tehnikas progresu un atbilstošu darba ražīguma pieaugumu. Diemžēl Latvijā 1998.gadā investīcijas bija tikai 20% no iekšzemes kopprodukta. Mūsu kaimiņvalstīs, (salīdzinājumam) tas bija daudz augstāks: Igaunijā - 29%, Lietuvā gandrīz 26 procenti.

Valdības sastādītajā un Saeimas apstiprinātajā 2000.gada budžetā taupības interesēs paredzēts ievērojami samazināt valsts investīciju apjomu. Pavisam nepieļaujami ir tas, ka ievērojami ārzemju kredīti investīcijām tiek bremzēti subjektīvu simpātiju vai antipātiju dēļ. Tā rīkojas finansu ministrs Edmunds Krastiņš, kas atsakās parakstīt galvojumu kredītam 7,5 miljonu latu apmērā Ventspils ostas rekonstrukcijai, lai gan šāda galvojuma sniegšana ir paredzēta Saeimas apstiprinātajā valsts budžetā 2000.gadam.

To, ka ne tikvien šī, bet arī iepriekšējās valdības nav mācējušas izveidot ārvalstu investīcijām labvēlīgu vidi, apstiprina fakts, ka 1998.gadā ārvalstu investori Igaunijā ieguldīja investīcijas, kas līdzinājās 10,8% no valsts iekšzemes kopprodukta, Lietuvā - 8,7%, bet Latvijā tikai 5,6 procentu apmērā.

Nenoliedzami, Latvijas tautsaimniecību 1998.gada otrajā pusē un 1999.gadā smagi iespaidoja Krievijas krīze, tomēr būtu nepareizi visas saimnieciskās neveiksmes “norakstīt” tikai uz Krievijas krīzes rēķina. Galvenais cēlonis ir tas, ka līdz šim nav skaidras tautsaimniecības attīstības koncepcijas, jo gan šī, gan arī iepriekšējās valdības ir aprobežojušas savas aktivitātes ar atsevišķu asu problēmu risināšanu, bet no perspektīva jautājuma risināšanas ir “atkratījušās” ar nodeldētu tipveida frāzi, ka brīvais tirgus visas problēmas atrisināšot pats no sevis. Rezultātā Latvijas tautsaimniecības struktūra arvien vairāk sāk līdzināties trešās pasaules valstu struktūrai. Latvijas eksportā dominē izejvielas un pusfabrikāti; koksnes un tās izstrādājumu īpatsvars Latvijas eksportā pagājušajā gadā sasniedza gandrīz 37%, un tam ir tendence gadu no gada pieaugt. Tajā pašā laikā mašīnas un mehānismi deva nepilnus 7% no eksporta, (salīdzinoši Igaunijā - 25%). Arguments, ka mašīnbūves nozares neveiksmes Latvijā esot izskaidrojamas ar to, ka mēs esot mantojuši no bijušās Padomju Savienības dzīvotnespējīgus uzņēmumus, no kuriem liela daļa bija saistīta ar bijušās Padomju Savienības militāri rūpniecisko kompleksu, neiztur kritiku. Jājautā: vai tad igauņi neizmantoja vai nemantoja tādus pašus uzņēmumus? Tātad viņi ir pratuši tos veiksmīgi pārstrukturēt, turpretī mēs - nolaist tos “uz grunti”.

Par visai neveiksmīgu atzīstama Latvijas Privatizācijas aģentūras darbība. Daudzi varbūt jau ir aizmirsuši, ka savā laikā Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors intervijās presei Daugavpils uzņēmuma “Dauteks” privatizāciju minēja kā visveiksmīgāko privatizācijas piemēru, atdodot to par vienu latu Singapūras “Tolaram Group”. Tagad singapūrieši ir “pazuduši”, atstājot pēc sevis 12 miljonu latu lielus parādus, tajā skaitā 6 miljonu latu parādu “Unibankai”. Nav šaubu, ka lielāko daļu no šiem parādiem nāksies norakstīt.

Tagad Privatizācijas aģentūra iestājas par tādiem “Latvijas kuģniecības” un “Latvenergo” privatizācijas variantiem, kas būs acīm redzami neizdevīgi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem.

Neveiksmes tautsaimniecībā ir veicinājušas augstu bezdarba līmeni. Runājot par bezdarbu, valdība vienmēr min iespējami mazāko lielumu, proti, bezdarbniekus, kas reģistrējušies Nodarbinātības dienestā. Tādi ir 109,5 tūkstoši cilvēku jeb 9,1% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Arī šis skaitlis ir pietiekami liels. Tomēr pēc Eiropas metodoloģijas veiktie Valsts centrālās statistikas pārvaldes pētījumi liecina, ka Latvijā ir 163 000 darba meklētāju jeb 14% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Runājot par bezdarbu, nevar aprobežoties ar vidējiem skaitļiem, kādi ir valstī. Jāņem vērā, ka daudzās pilsētās un rajonos ir izveidojies katastrofisks stāvoklis. Balvu, Krāslavas, Preiļu un Rēzeknes rajonā tikai reģistrēto bezdarbnieku skaits sasniedz 22-27% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tātad vissliktākais stāvoklis ir Latgalē, bet valdība praktiski neko nedara, lai pārvarētu hronisko depresiju šajā reģionā, kas ne velti ir atzīts par vissliktāko ne vien Baltijas valstīs, bet arī visās Eiropas Savienības kandidātvalstīs. Neskatoties uz augsto bezdarba līmeni, valdība ir ierosinājusi samazināt nodarbinātības speciālā budžeta izdevumu daļu par 6,8 miljoniem latu. Valdība plāno ekonomēt līdzekļus bezdarbnieku pabalstiem, samazinot pabalstu apmērus un to izmaksāšanas termiņus un cerot, ka bezdarbnieku skaits samazināsies, ekonomikai atveseļojoties. Neviens neapšauba apgalvojumu, ka jāstimulē pēc iespējas ātrāka bezdarbnieku atgriešanās darba dzīvē, bet ne jau ar pabalstu nogriešanu tā ir panākama. Valdībai ir jārada jaunas darba vietas. Pirmām kārtām, jāiegulda līdzekļi darbaspēka kvalitatīvā uzlabošanā un pārorientēšanā atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām. Otrām kārtām, visādi jāatbalsta jaunu darba vietu radīšana, jāsamazina ienākumu nodokļa likmes par gados jauniem un gados veciem strādājošajiem, kuriem ir visgrūtāk atrast darbu; visādi jāveicina nepilnas darba dienas un nepilnas darba nedēļas plašāka piemērošana, attīstot algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Eiropas valstu pieredze pazīst daudzveidīgus bezdarba samazināšanas pasākumus, no kuriem Latvijas valdība neīsteno nevienu. Valdība ir aizrāvusies ar fiskālajiem nodokļu pārgrupēšanas pasākumiem, kā arī ar dažādu budžeta posteņu strukturālo pārkārtošanu, bet nedod papildu līdzekļus programmām, kas nepieciešamas iedzīvotājiem.

Gribētos dzirdēt, kādus konkrētus pasākumus valdība veiks, lai pārvarētu krīzes un stagnācijas parādības valsts tautsaimniecībā un tuvinātu mūs Eiropas līmenim, nevis klāstītu stratēģiju, kas sastāv vienīgi no labiem vēlējumiem vajadzības izteiksmē. Galvenais ekonomiskais kritērijs, vērtējot mūsu gatavību integrācijai Eiropas Savienībā, tomēr ir spēja izturēt augošo konkurences spiedienu jau Eiropas mērogā.

Daži vārdi par politiskajiem kritērijiem. Eiropas Komisija atzīmē Latvijas progresu pilsonības lietās pēc tautas nobalsošanas 1998.gadā un uzsver nepieciešamību atvieglot naturalizācijas procesu un pastiprināt valsts valodas mācīšanu, kā arī nepilsoņu integrāciju. Diemžēl valdība nav neko praktisku veikusi, lai izpildītu Eiropas Savienības rekomendācijas. Nav būtiski samazināta naturalizācijas nodeva. Vidusskolēniem valsts valodas eksāmens joprojām netiek ieskaitīts kā valsts valodas zināšanu pārbaude naturalizācijas procesā. Valsts joprojām nepiešķir līdzekļus latviešu valodas mācīšanai, un Naturalizācijas pārvaldes izveidoto 50 apmācības grupu darbu ierobežo līdzekļu trūkums, jo vienīgais finansu avots valsts valodas mācīšanai ir starptautiskā palīdzība. Naturalizācijas pārvalde ir spiesta samazināt darbinieku skaitu, jo 2000.gadam tās finansējums ir samazināts. Saeimas vairākums nevēlas veikt praktiskus soļus nepilsoņu integrācijai Latvijā, un mūsu frakcijas priekšlikums par atļauju nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir noraidīts. Naturalizācijas gaitas rādītāji liecina par to, ka, lai ar pilsonības piešķiršanu iesaistītu Latvijas Republikas nepilsoņus politiskajā dzīvē, jāpaiet vairākiem gadu desmitiem.

Kopumā demokrātisko institūciju darbība Latvijā tiek vērtēta kā stabila, tomēr nav vērojams progress valsts pārvaldes institūciju reformā, nav pieņemts jaunais Civildienesta likums, un reģionālā reforma ir vienīgi projekta stadijā. Valsts pārvaldē ir jāiesaista kvalificēti darbinieki, un ministrijās jāuzlabo iekšējais audits. Nopietni ir deformēta valsts ierēdņu darba samaksas sistēma. Pēdējos gados civildienesta reforma ir apstājusies un ir vērojama tendence šo vienoto sistēmu izjaukt gan ar valdības līgumiem, gan ar atsevišķu pārvaldes iestāžu izslēgšanu no civildienesta un daļēji autonomu aģentūru izveidošanu, gan ar algu sistēmas sadalīšanu atsevišķos fragmentos.

Neskatoties uz uzlabojumiem tiesu un sodu izpildes sistēmā, neatrisinātu problēmu ir daudz - lietu atlikšana, spriedumu neizpilde, vājā tiesu materiāli tehniskā apgāde. Diemžēl trešā vara Latvijā joprojām ir pabērna lomā. Par to liecina fakts, ka valdība gadiem ilgi nespēj atrisināt Rīgas apgabaltiesas telpu problēmu. Telpu un tiesnešu trūkuma dēļ neizskatītās krimināllietas krājas gadiem ilgi, un cilvēki gadiem ilgi sēž cietumā bez tiesas sprieduma. (Taču tajā pašā laikā ministrijas un valsts aģentūras savā starpā sacenšas, kurai būs plašākas un lepnākas telpas.)

Neskatoties uz vairākiem formāliem pasākumiem, nav panākumu korupcijas līmeņa samazināšanai. Valstī nav politiskas gribas cīnīties pret reālu korupciju, sākot ar pašu augstāko politisko līmeni. Ilgstoši netiek pieņemts politisko partiju finansēšanas likums, kas noteiktu partiju finansēšanu no valsts budžeta. Valsts amatpersonas ilgstoši darbojas interešu konflikta situācijā, valstī reāli ir izveidojusies ekonomisko klanu vara. Protams, ar ienākumu deklarāciju formālu kontroli šos procesus apturēt nevar.

Latvija ir pievienojusies vairākām cilvēktiesību konvencijām, atcēlusi nāves sodu, bet joprojām nav ratificējusi pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību un Eiropas sociālo hartu. Valdības nevēlēšanās iesniegt Saeimā ratifikāciju attiecībā uz vēl 1995.gadā parakstīto pamatkonvenciju par mazākumtautību aizsardzību apliecina, ka valdošā koalīcija nevēlas ievērot Eiropā pieņemtās mazākumtautību tiesības uz savu valodu un izglītību. To ļoti spilgti apliecināja Valsts valodas likuma pieņemšanas process.

Joprojām tiek saglabāti ārzemniekiem un Latvijas nepilsoņiem ierobežojumi zemes iegādē Latvijas pilsētās un laukos. Latvijas Republikas likumdošanā ir tiesību atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem, tādas atšķirības ir vairāk nekā 40 pozīcijās, to starpā ir 19 profesiju aizliegums nepilsoņiem. Valdība 2000.gadā it kā plāno šos ierobežojumus pārskatīt un to ir apsolījusi Eiropas Komisijai, bet nekādi praktiski soļi šajā virzienā pagaidām nav redzami.

Eiropas Savienība iesaka paaugstināt robežu kontroles posteņu un “zaļās” robežu kontroles līmeni.

Sēdes vadītājs. Laiks beigt, Jurkāna kungs.

J.Jurkāns. Es gribu nobeigumā pateikt vēl vienu lietu, ja drīkst.

Sēdes vadītājs. Kolēģiem nav iebildumu? Lūdzu!

J.Jurkāns. Jūs, Straumes kungs, savā runā teicāt, ka tikai ar sabiedrības atbalstu var sasniegt mērķi - Eiropas Savienību. Es domāju, ka tā ir ļoti pareiza un gudra frāze, un gribu uzsvērt - šis mērķis ir sasniedzams tikai ar visas sabiedrības atbalstu.

Taču šinī dokumentā es lasu tādu teikumu: veidojot integrētu sabiedrību, valstij jānodrošina valsts finansējamo skolu pāreja uz mācībām valsts valodā.

Godātie kolēģi! Kā var šodien runāt par integrētu sabiedrību, ja ieviešam šo normu? Ja mēs šo normu neizsvītrosim no šā dokumenta un ja mēs to mēģināsim konsekventi realizēt mūsu valsts dzīvē, mums būs ļoti lielas problēmas. Šī būs vēl viena lieta, kura mums būs kādreiz jālabo. Tā tas ir bijis visu laiku… tā ir tā Latvijas vecā “slimība” - mēs izmēģinām visus nepareizos variantus, pirms pieņemam pareizos. Mans lūgums ir pārdomāt šo frāzi par integrācijas lomu mūsu sabiedrībā un padomāt par to, cik lielā mērā šī frāze palīdzēs mums sasniegt mūsu lielo, dižo mērķi.

Sēdes vadītājs. Vaira Paegle - Tautas partijas frakcijas deputāte.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais Saeimas Prezidij! Godātie kolēģi!

Pagājušā gada decembrī Latvija saņēma ilgi gaidīto uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Latvijas valdība un to veidojošās Saeimas frakcijas ir izteikšas savu politisko gribu pabeigt sarunu procesu līdz 2003.gada 1.janvārim. Dokuments, kuru šodien apspriežam, - Saeimas lēmuma projekts “Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā” - ir kā ceļa karte Latvijas valsts iestādēm, nevalstiskajām organizācijām un visai Latvijas sabiedrībai kopumā, lai virzītos uz Eiropas Savienību. Tas ir vienots redzējums par dažādu mūsu valsts nozaru un struktūru atbilstību Eiropas Savienības izvirzītajiem nosacījumiem. Integrācija mums nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai celtu tautas labklājību, nostiprinātu valsts tiesībsargājošo un drošības sistēmu, uzlabotu izglītības kvalitāti, saglabātu kultūras mantojumu kā pamatu latviskajai identitātei. Tie ir mūsu pamatuzdevumi, kas ietverti šajā stratēģijā, pie kuras Ārlietu ministrijas, Saeimas un dažādu nozaru speciālisti ir ilgstoši strādājuši, lai dokuments būtu tāds, par kuru var teikt: “Turi pa rokai un iemet aci!”

Integrācija Eiropas Savienībā - pat mainoties Latvijas valdībām un saeimām, tas vienmēr ir bijis politiski vienojošs un stabilizējošs spēks.

Esam sasnieguši daudz. Varam būt gandarīti par Helsinkos izteikto atzinīgo vērtējumu Latvijas tirgus ekonomikai. Taču sarežģītākie uzdevumi un grūtākais darbs mums vēl stāv priekšā.

Pirmkārt. Mums vēl aktīvāk nekā iesāktajā tempā jāturpina likumdošanas saskaņošana un attiecīgo likumdošanas normu ieviešana praksē. Jau tagad esam izpelnījušies kritiku par trūkumiem valsts pārvaldes sistēmā. Gribētos, lai mums neizveidotos tāda situācija kā 1.grupas valstīm, proti, dažādu pārrunājamu sadaļu atkārtota atvēršana.

Otrkārt. Mums jāspēj aizstāvēt mūsu nacionālās intereses. Lielā mērā tas būs atkarīgs no mūsu pārstāvju profesionālās sagatavotības un uzstājības sarunu gaitā.

Treškārt. Mums jāuztur sabiedrības interese un jānodrošina tās atbalsts integrācijai. Jārosina uz atklātu dialogu par to, kādi būs ieguvumi un kādi būs zaudējumi, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Mums nav tik svarīga Eiropas Savienības integrācijas procesa formālā puse, cik svarīgs ir tieši reālais ieguvums mūsu tautai un valstij, sakārtojot dažādas nozares un struktūras atbilstoši gatavībai iestāties Eiropas Savienībā. Mums nav tik daudz jāuzsver datumi, kādos oficiāli tiek noslēgti līgumi, un termiņi, kādos tiek saskaņota likumdošana, un termiņš, kādā tiekam uzaicināti uz sarunām, termiņš, kāds ir sarunu procesa beigšanai. Galvenais ir konkrētie darbi, kas paveikti mūsu valsts pārvaldes sakārtošanā.

Eiropas Savienības dokumentos tiek lietots tāds jēdziens kā “administratīvā kapacitāte”. Tas nozīmē administratīvā jeb pārvaldes aparāta spēju elastīgi pieņemt jaunos likumus un realizēt tos praksē. Mums jātiecas pēc tā, lai Latvijas valsts pārvaldes struktūru administratīvās kapacitātes rādītāji būtu atbilstoši Eiropas Savienības normām. Mums būtiskākais ir nevis iestāties Eiropas Savienībā iestāšanās pēc, bet gan tas, ka, ejot uz šo mērķi, mēs sakārtosim savu valsti.

Svarīgi ir pasvītrot, ka visnopietnākais šķērslis Eiropas Savienības paplašināšanai ir nevis Latvijas spēja pielāgoties Eiropas Savienības prasībām, bet gan Eiropas Savienības nespēja pārvarēt savu pusmūža krīzi, kura pēc Helsinku norisēm tikai padziļinās.

Papildus vēl neatbildētiem jautājumiem - par Eiropas Savienības institucionālo reformu izmaksām, par izmaiņām tās drošības un aizsardzības struktūrās, par iespējamām ģeopolitiskajām robežām - rodas atkal jauni un neparedzēti jautājumi. Kā reaģēt uz Krievijas vardarbību Čečenijā? Kā mazināt domstarpības Eiroparlamentā, Eiropas Komisijas un dalībvalstu vadītāju starpā? Kādas sekas Eiropas Savienības iekšienē radīs tās amatpersonu reakcija attiecībā pret Austrijas jauno valdību? Lai gan oficiālais viedoklis nosaka nepieciešamību turpināt Eiropas Savienības paplašināšanas procesu, bez kura miers un labklājība Eiropā nav iespējama, daži ietekmīgi politiķi (sākot no bijušajām Eiropas Savienības amatpersonām, līdz pat Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātam) apšauba paplašināšanas lietderību. Savstarpējās attiecības Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu starpā pilnveidojas. Taču jāatzīst, ka daudzi Eiropas Savienības politiķi vēl aizvien zina pārāk maz par Baltijas valstīm. Tas viņos rada nedrošību un bažas par to, kādas būs sekas, Eiropas Savienībai paplašinoties šajā virzienā. Mums cieši jāsadarbojas ar pārējām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, lai uzturētu prasību par konsekventu virzību no vizuālās paplašināšanas, par ko bija runa Helsinkos, uz reālu paplašināšanos 2003.gadā.

Es gribētu, lai 2003.gadā Latvija būtu nepārprotami gatava uzņemšanai Eiropas Savienībā, pat ja Eiropas Savienība nebūtu gatava uzņemt Latviju. Un šādu Latvijas gatavību veicinās Saeimas pieņemtā stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā.

Paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies. Godātie kolēģi! Pirms turpinām debates, mums ir jālemj, ņemot vērā, ka ir debatēs pieteikušies vēl vismaz seši deputāti. Prezidijam ir priekšlikums - turpināt sēdi līdz tās noslēgumam bez pārtraukuma. Vai ir iebildumi? Nav iebildumu. Ir iebildumi? Tādā gadījumā Kiršteina kunga rīcībā, kurš runās nākamais debatēs, ir 13 minūtes.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamais Ministru prezidenta kungs! Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es domāju, ka pirms pieciem gadiem, iesniedzot savu pieteikumu par pievienošanos Eiropas Savienībai... ka mēs šajā laikā esam pietiekoši daudz padarījuši, lai varētu runāt ne tikai par savu politisko vēlmi, bet arī par tām problēmām, kas mums ir, un tiem jautājumiem, kas mums jāatrisina, lai šo politisko vēlmi mēs varētu kaut kādā veidā īstenot.

Latviešiem ir ļoti labs vārds “labklājība”. Šajā vārdā “labklājība” ir ietverts viss - gan politiskā drošība, gan vide, kurā mēs dzīvojam, arī ienākumi, saimnieciskie panākumi, tautas izglītības un attīstības līmenis. Pašreiz mums ir ne tik daudz svarīgi, kā sniegt un rakstīt dažādas deklarācijas, bet gan precīzi pateikt, kādas problēmas vai kāda nacionālā specifika ir tieši Latvijas valstij kā tādai un kādas ir mūsu nacionālās intereses.

Mums būtu jānosaka, kas jādara, lai izlīdzinātu ienākumu atstarpi ne tik daudz ar Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni, bet varbūt arī ar bagātākajām zemēm - tādām kandidātvalstīm kā Slovēnija, Čehija un Ungārija, kurās iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 12 000 ASV dolāru.

Es šeit gribu pateikt tikai trīs vai četras lietas, kā es to redzu un kas varbūt nav tik daudz šajā stratēģijā skarts. Šīs trīs vai četras lietas skar Latvijas specifiku. Es domāju, ka mums vairāk būtu jārunā par to, kas varbūt ir tieši raksturīgs Latvijai.

Pirmais būtu tas, ka Latvijai, atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm, ir ļoti liels iedzīvotāju novecošanās procents. Tāds negatīvs pieaugums ir arī Itālijā un Vācijā, bet atcerēsimies, ka šīs ir bagātas valstis. Tātad ir jautājums: kā Latvija, kas nav tik bagāta, varētu tikt galā ar šīm problēmām un atrisināt šos sociālos jautājumus? Skaidrs ir tas, ka ar parastām metodēm, ar parasto valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, mēs nevaram atrisināt šo jautājumu un radīt pienācīgus dzīves apstākļus šiem vecajiem cilvēkiem. Tātad Latvijai ir jāpieņem kaut kādas īpašas, kaut kādas specifiskas risinājuma metodes, kaut kādi īpaši lēmumi. Es domāju, ka Latvijai būtu jāmācās no tām sešām, septiņām vai astoņām pasaules valstīm, kuras savu sociālo reformu sāka īstenot, būdamas nevis turīgas, bet nabadzīgas valstis. Tās ieviesa šos fondētos pensiju fondus, kas ir jādara ļoti ātri arī mums. Es domāju, ka tā varbūt ir ļoti liela Latvijas nepadarītā lieta, bez kuras mēs nekādā veidā šos sociālos jautājumus neatrisināsim.

Es negribu te atsaukties ne uz Čīles 1981.gada, ne arī uz Singapūras piemēru, bet nosaukt nelielu Eiropas Savienības valsti - Nīderlandi, kur ir 340 miljardi uzkrāti privātajos pensiju fondos, kas ir ļoti labs “motors” iekšējam apgrozījumam, ekonomikas attīstībai un tam, ka tautsaimniecības attīstība ir tieši proporcionāla šo personīgo uzkrājumu fondu lielumam. Tātad viens jautājums ir šāds: kā atrisināt tieši šo sociālo apdrošināšanas jautājumu?

Otrs varbūt svarīgs jautājums, kas saistīts ar Eiropas stratēģiju, ir mazo un vidējo uzņēmumu nelielais skaits Latvijā, jo, raugoties pēc Eiropas Savienības standartiem, Latvijā būtu jābūt vai varētu būt līdz 150 tūkstošiem mazo un vidējo uzņēmumu, taču mums to ir kādas trīs vai četras reizes mazāk. Tātad ir skaidrs, ka ar vienu no lielākajiem - sociālo nodokli vien, ko maksā uzņēmēji, mēs šo problēmu nekādā veidā neatrisināsim.

Arī tradicionālās metodes tautsaimniecības izaugsmei šeit neder, tāpēc valdībai un mums šeit Saeimā ir jāatrod kaut kāds specifisks, kaut kāds īpašs risinājums, lai strauji palielinātu šo mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, kas savukārt nav iespējams, kā es jau teicu, bez šo privāto pensiju fondu izstrādes.

Te jau tika pieminēta kopējā ārējā politika un drošības politika, un es tikai gribētu pateikt, ka Helsinkos tika iezīmētas kontūras tā saucamajam Eiropas korpusam ar piecpadsmit brigādēm, ar 60 līdz 100 tūkstošiem kareivju un instruktoru, ar attiecīgu virsnieku korpusu un sadarbību ar NATO. Tātad Latvijai ir jāizstrādā stratēģija, kādā veidā mēs iekļausimies šajā Eiropas korpusā - vai mums būs, teiksim, kādi atsevišķi bataljoni vai rotas, vai kādas inženierdaļas, vai mēs to varēsim izdarīt esošajā “Baltbat” sistēmā... Es tomēr baidos, ka mums būs jāpalielina arī budžeta finansējums, jo ar esošo finansējumu būs mazdrusciņ par maz.

Lauksaimniecība mums faktiski ir vāji konkurētspējīga, un tai varbūt mazāk ir vajadzīgs valsts atbalsts, bet gan tas, lai vienreiz skaidri un precīzi noteiktu sistēmu. Un es ceru, ka tagad Zemkopības ministrijā tas ir saprasts un pie tā tiek strādāts. Ja mēs laikā no 1996.gada neesam spējuši uzbūvēt vienu Eiropas Savienības prasībām atbilstošu sertificētu kautuvi, tad ir ļoti grūti uzsākt sarunas par attiecīgām kvotām un par visiem pārējiem jautājumiem. Tomēr es gribētu teikt, ka tieši Saeima un daži deputāti, kas šeit ir klāt, bija atbildīgi vai ir vainīgi pie tā, ka visu laiku tika bremzētas dažādas iniciatīvas un ka visu laiku mēs kaut ko atlikām, demonstrējām šo politiskās gribas trūkumu, atliekot gadu no gada šo nepieciešamo uzdevumu veikšanu.

Es vēlreiz uzsveru, ka acīmredzot, izmantojot vispārējās metodes, iekšzemes kopprodukta pieaugums būs pārāk lēns un ka mums tomēr būs jāatrod Latvijas specifikai atbilstoša kaut kāda īpaša metode.

Kultūra un izglītība. Tas, kas šeit ir minēts, es domāju, viss ir pareizi uzrakstīts, bet es gribētu atgādināt, ka viena no saruna tēmām ir zinātne un tehnoloģija, kurai vajadzētu veltīt varbūt vairāk uzmanības. Runa ir tieši par šīs modernās tehnoloģijas ieviešanai nepieciešamo valsts atbalstu. Piemēram, interneta izmaksas Latvijā ir nenormāli lielas attiecībā pret vidējiem ienākumiem. Latvijā varētu būt, ja salīdzinām ar tādu attīstītu valstu kā Somijas vai ASV rādītājiem, līdz 800 tūkstošiem cilvēku, kas lieto internetu, taču pašreiz šis skaitlis ir desmit reižu mazāks. Latvijā varētu būt no 1 līdz 1,2 miljoniem mobilo telefonu lietotāju, kas savukārt atkal veicinātu jaunu tehnoloģiju izstrādi, un ieguldījumi tieši izglītībā un tehnoloģijā būs tie, kuri atmaksāsies visātrāk un visātrāk veicinās Latvijas attīstību, kas savukārt nav iespējams bez attiecīgas budžeta pārdales par labu izglītībai un tehnoloģijai.

Racionāla teritoriālā plānošana un racionāla teritoriālā sistēma tiešām nav pašmērķis, bet gan līdzeklis Eiropas Savienības strukturālo fondu izlietojumam. Un runa te ir ne tikai par Eiropas Savienības līdzekļu izlietojumu, bet arī par pašu iedzīvotāju un patērētāju, kas dzīvo šajos reģionos, līdzekļiem.

Kopumā es atbalstītu šo lēmumu par Eiropas Savienības stratēģiju, ņemot vērā to, ko viens filozofs teica par Eiropas Savienību: “Eiropas Savienības spēks ir tās centrālo institūciju vājums.” Tāpēc, ievērojot to, ka nevis Eiropas komisija vai Briseles birokrāti, bet gan nacionālo valstu vadītāji un parlamenti pieņem šos galvenos lēmumus, es visādā veidā atbalstītu šo stratēģiju, vienlaicīgi vērojot gan Amerikas Savienoto Valstu, gan arī Japānas un Korejas attīstību un viņu konkurētspēju, lai izdarītu attiecīgus secinājumus un iesniegtu savus priekšlikumus. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Saeimas sekretāres biedru Aleksandru Bartaševiču lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A.Bartaševičs (Saeimas sekretāres biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Jānis Leja, Guntars Krasts, Jānis Lāčplēsis, Kārlis Leiškalns, Jāzeps Šņepsts.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 17.30.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpināsim debates.

Egils Baldzēns - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie ministru kungi! Saeimas deputāti un Latvijas Republikas pilsoņi! Ko es šeit šīs stratēģijas sakarā gribētu teikt? Manuprāt, dokuments ir izstrādāts kā deklarācija un neatbilst nosaukumam “stratēģija”. Šeit ir izvirzīta vesela virkne mērķu, bet nav parādīti šo mērķu īstenošanas mehānismi, un praktiski šodien sociāldemokrātu frakcija var balsot vienīgi par virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā. Mēs nevarētu balsot par šo dokumentu kā tādu, ja mēs neņemtu vērā jautājuma tīri politisko, simbolisko nozīmi.

Otrām kārtām es gribu pateikt, ka šajā dokumentā patiesībā vēl aizvien ir virkne lietu, kas liekas diezgan diskutablas. Nu, piemēram, tāds teikums: integrācija Eiropas Savienībā nodrošina reformu orientāciju un motivāciju. Varētu domāt, ka tad, ja nebūtu integrācijas Eiropas Savienībā, mums būtu zudusi reformu orientācija un motivācija. Lūk, vēl kāda cita tēze - par latviešu valodas saglabāšanu un par nacionālām interesēm. Piekrītu, protams, ka tā ir programma, kas ir minimums, bet atcerēšos arī to, ka latīņu valoda ir saglabāta, bet latīņu tautas vairs nav.

Tā ka šeit ir vesela virkne tādu jautājumu, kuru formulējumi varētu būt precīzāki, ja mēs to visu pieņemam Saeimas sēdes laikā. Mani pārāk nesajūsmina arī tāds formulējums: šajā tekstā teikts, ka valūtas kursa monetārās politikas stratēģiskais mērķis ir saglabāt uzticību nacionālajai valūtai, taču jau nākamajā teikumā lasām, ka tas ir pamats, lai Latvija nākotnē piedalītos Eiropas monetārajā savienībā un vienotas valūtas (eiro) zonā. Tā ka, protams, šeit ir ietvertas pietiekami elastīgas izteiksmes formas, bet aiz šīs elastības, manuprāt, reizēm zūd principi. Mēs, no vienas puses, pasakām to, ko vēlas dzirdēt stipra lata piekritēji, nacionālās valūtas piekritēji, bet, no otras puses, pasakām arī to, ka tas jau ir tikai laika jautājums - kamēr šis stiprais lats būs...

Tādi, manuprāt, ir šā dokumenta galvenie trūkumi. Es uzsveru, ka dokuments ir, manuprāt, vairāk deklaratīvs nekā stratēģisks. Tāds ir sociāldemokrātu frakcijas viedoklis.

Tālāk, kas, mūsuprāt, ir svarīgi? Kāpēc ir jāatbalsta mūsu virzība uz Eiropas Savienību? Tie vispirmām kārtām, sociāldemokrātu skatījumā, ir sociālie standarti, kuri zināmā mērā būs jāievēro, ja mēs ejam uz Eiropas Savienību, un kurus jāsāk pakāpeniski īstenot, un to visu mēs darīsim tajā laikā, kad kapitālistiskajā sabiedrībā naudas vara ir pati lielākā, sākotnējā kapitāla uzkrāšanas laikā, kad praktiski politikā maz rēķinās ar šiem sociālajiem kritērijiem, vismaz šos desmit gadus. Un neapšaubāms apliecinājums tam ir mūsu statistikas dati, kurus koriģēt var dažādi - ar plusa vai mīnusa zīmi, ar dažādu kritēriju palīdzību -, bet kuri parāda to, ka nabadzība mūsu sabiedrībā ir diemžēl izplatītāka parādība nekā citās Baltijas valstīs, par Eiropas Savienību un, protams, arī par Austrumeiropu nerunājot. Tā ir viena lieta.

Es šajā sakarā gribētu atgādināt vēl vienu aspektu. Kāpēc man liekas, ka Eiropas Savienība ir ļoti nopietna lieta? Tāpēc, ka tā ir ideja, par kuru vēl pirms Pirmā pasaules kara iestājās Rainis, sociāldemokrāti, un kuru tikai pēc Otrā pasaules kara pieredzes un rūgtās mācības Eiropas politiķi bija spējuši zināmā mērā īstenot.

Es domāju, ka šis lielais mērogs ir pietiekami pareizs, ja mēs izprotam to, ka katrai tautai ir tiesības dzīvot un strādāt miera, ekonomiskās stabilitātes, uzplaukuma un tautai labvēlīgas materiālās situācijas veidošanas apstākļos.

Es gribu uzsvērt, ka sociāldemokrāti nekad nav uzskatījuši, ka mums ir vajadzīga tieši pārtikusi sabiedrība, un nav tiekušies uz to. Mēs uzskatām, ka ar turību pilnīgi pietiek, jo, tiklīdz mēs sākam izšķērdīgi rīkoties ar dabas, ar sociālajiem resursiem, mēs praktiski izsaimniekojam sabiedrību, izsaimniekojam dabu, noplicinām savas tautas nākotnes izredzes un mazinām arī cilvēces iespēju izdzīvot.

Kas mani šajā dokumentā visvairāk neapmierina? Liekas, ka šeit, vismaz strādājot pie līguma ar Eiropas Savienību, būtu ļoti nopietni jāizvērtē jautājums par to, kā mēs definējam nacionālās intereses. Nacionālās intereses, valstiskās intereses mēs nedrīkstam definēt deklaratīvi un abstrakti. Ir nepieciešami konkrēti kritēriji. Ir jānorāda, ko mēs gribam atbalstīt, piemēram, lauksaimniecības politikā. Kādas kvotas mēs gribam nodrošināt Eiropas tirgū saviem zemniekiem? Kādas gribam mēs saviem zvejniekiem nozvejas kvotas Eiropas Savienībā nodrošināt? Šie jautājumi, šie tautsaimnieciskie kritēriji lielā mērā ir arī sociālie kritēriji. Tas ir jautājums par to, kā mēs dzīvosim, jo pēc līguma noslēgšanas praktiski tikpat kā neiespējamas būs tā korekcijas. Ar šādu apziņu mums šeit, Saeimā, ir jāstrādā, un pie tādām domām, manuprāt, vajadzētu nonākt arī Ministru kabinetam. Tā ka būs jāprot pārstāvēt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses, un tās būs jāprot konkrēti definēt, pretējā gadījumā būs ļoti grūti kaut ko šeit panākt.

Es gribu uzsvērt to, ka mums, neapšaubāmi, būs jādomā par to, kā panākt, lai Latvijas un Eiropas Savienības uzņēmējiem būtu vienādi noteikumi uzņēmējdarbībā Latvijā. Jo bieži vien mēs investoriem no ārzemēm tomēr dodam lielākas priekšrocības. Šis jautājums ir, neapšaubāmi, arī nacionālo interešu pārstāvēšanas jautājums.

Runājot par Eiropas Savienību un mūsu virzību uz to, mūsu, neapšaubāmi, ir jārunā arī par tām lietām, kas saistās ar mūsu tautas pieaugumu, demogrāfiskās krīzes pārvarēšanu.

Mums ir jārunā arī par to, ka Latvija ir tranzītvalsts un ka šīs mūsu intereses neviens tur neatcerēsies, ja mēs tās nefiksēsim, neatgādināsim un nelūgsim ietvert šajos dokumentos, kurus sagatavosim savam Eiropas Savienības līgumam. Šīs intereses, neapšaubāmi, ir jādefinē, vienalga, vai tranzīts ies uz Rietumiem vai Austrumiem.

Nākamais. Ja mēs runājam par Latvijas ražojumu konkurētspējas nostiprināšanu, arī šie jautājumi ir ļoti precīzi jādefinē, vadoties pēc tā, kādas savas tautsaimniecības nozares un produkcijas ražojumu veidus uzskatām par prioritāriem. Un tad, es domāju, mums būs iespēja runāt par to, ka mēs savas nacionālās intereses definējam.

Jā, Eiropas Savienība ir zināma garantija mūsu valsts neatkarībai. Papildu garantija. Tā nedod absolūtu drošību, jo ārzemju investoru intereses bieži vien tiek ievērotas arī okupētā teritorijā. Arī vēlreiz okupētā teritorijā. Tāda ir realitāte, un ar to ir jārēķinās. Taču es gribu uzsvērt, ka Latvijai ir ne tikai politiskās intereses, kas vērstas uz sevis kā valsts nostiprināšanu, bet arī sociālās un tautsaimnieciskās intereses, kas saistās ar to, kā Latvijas tauta dzīvos, kādas būs tai iespējas nodrošināt savu dzīvotspēju.

Protams, es varu piekrist mūsu ārlietu ministram, kas uzsvēra ideju, ka mums pašiem, neskatoties uz visu, būs jāpārvar tās sociālās krīzes parādības, nabadzības parādības, kuras mūsu sabiedrībā ir uzplaukušas ar melniem ziediem. Protams, mēs varam izmantot Eiropas Savienības atbalstu, arī investīcijas un dažādas civilizētākas uzņēmējdarbības formas, mēs, protams, varam atbalstīt un atbalstīsim mazo un vidējo uzņēmēju plašāku darbību un mēģināsim samazināt nepamatotu lielkapitāla dominēšanu Latvijas tautsaimniecībā, taču visam pamatā būs mūsu darbs. Mūsu darbs un mūsu attieksme.

Un vēl. Lai mēs ietu uz šīm sarunām ar Eiropas Savienību nevis tā kā tie, kuri mēģina par katru cenu iekļūt šajā Eiropas Savienībā, mums ir jābūt zināmai stājai, zināmai pašcieņai, jo ar neslēptu lūgumu acīs mēs nespēsim panākt nacionālo interešu pārstāvēšanu mūsu tautsaimniecībai, citām mūsu tautai svarīgām jomām.

Vācija, Somija un, manuprāt, arī Austrija definē to, ka pēc šīs Eiropas Savienības paplašināšanās tās, piemēram, skatīsies, kas notiek ar imigrantu straumēm viņu zemē, un viņi patur sev tiesības šo jautājumu paši regulēt. Varbūt arī mums šie jautājumi ir jāietver un tas jāparedz, ja mēs to gribam, nevis jāapiet tie ar līkumu un ar kūkumu mugurā?

Es vēl gribētu uzsvērt to, ka, neapšaubāmi, mums tomēr būs reiz tautas nobalsošana. Pašreiz, manuprāt, šī tautas nobalsošana ir priekšlaicīga. Diez vai sabiedrība līdz galam ir gatava uzsvērt un izsvērt visus “par” un “pret” atbilstoši katrs savām interesēm, katrs savas ģimenes interesēm, savam stāvoklim sabiedrībā, gan kā darba ņēmēja, gan kā uzņēmēja. Un ar to, neapšaubāmi, ir jārēķinās. Bet visa pamatā, kā es uzsvēru, tik tiešām ir mūsu darbs un attieksme. Ja mēs to nepārveidojam, tad mēs nekādus reformu procesus nopietni virzīt nespēsim.

Es šeit vēlreiz gribētu atgādināt savulaik Saeimā teiktos Raiņa vārdus, kurš sacīja, ka ar saimnieciskām un politiskām pārgrozībām vien būs par maz. Ir nepieciešamas, ir vajadzīgas pārgrozības cilvēka dvēselē. Un tikai tad mēs varam cerēt, ka mūsu saimnieciskajām pārvērtībām un pārgrozībām, arī politiskajām pārvērtībām, būs nopietns rezultāts. Es aicinātu neaizmirst šos rezultātus un vienmēr ņemt vērā mūsu valsts un tautas intereses. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Silvija Dreimane - Jaunās partijas frakcijas deputāte.

S.Dreimane (Jaunās partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es gribētu atsaukt atmiņā kādu dienu daudzu gadu garumā, kad tika spriests par Latvijas ārpolitikas koncepciju. Daudzi deputāti, kuri tajā laikā piedalījās šīs koncepcijas apspriešanā, šobrīd arī ir zālē. Koncepcija toreiz prasīja vairāku stundu darbietilpīgu procesu. Un arī daudzi deputāti, kuri šodien sēž šajā zālē, uzskatīja, ka tā ir nereāla varbūtība nākotnē, vīzija - būt Eiropas Savienībā. Daudzi teica: “Nodzīvosim līdz 2000.gadam un tad redzēsim!” Mēs esam nodzīvojuši. Toreiz, apspriežot ārpolitikas koncepciju, tika daudz spriests par to, kāda vieta varētu būt Eiropas Savienībai šinī dokumentā. Un Saeimas vairākums vienojās, ka Eiropas Savienība ir viens no svarīgākajiem mūsu ārpolitikas uzdevumiem un mērķiem.

Es domāju, ka šobrīd, lasot šo stratēģiju, mēs varam viennozīmīgi teikt, ka Eiropas Savienība ir mūsu pats galvenais ārpolitikas uzdevums un mērķis. Stratēģija, integrācija Eiropas Savienībā ir dokuments, kura pieņemšana pati par sevi ir ļoti nozīmīgs un pozitīvs signāls Eiropas Savienības virzienā. Es domāju, tas notiek īsti laikā, īsti vietā un īsti telpā.

Rīt mēs gaidām ļoti augsta viesa, Eiropas Savienības viesa, vizīti Latvijā. Un es gribētu bez patosa teikt, ka nākotnē mēs to uzskatīsim par vēsturisku vizīti, jo pēc tam, kad Latvija tika uzaicināta uz sarunām Eiropas Savienībā, šī ir pirmā tik augsta līmeņa vizīte Latvijā, no kuras mēs gaidām ļoti daudz, bet neaizmirsīsim, ka arī no mums gaida ļoti daudz. Un tāpēc šī stratēģija ir vēl viens apliecinājums tam, ka mēs varam, gribam un patiesi vēlamies būt tur, kur jau sen ir Latvijas vēsturiskā vieta, - Eiropā.

Tomēr katrs likums, ko mēs Saeimā pieņemam, sāk dzīvi tikai tad, kad reāli tas tiek lietots aizstāvībai, sankcijai, kādu problēmu risinājumam. Šodien šī stratēģija - tā ir mūsu vēlme, tā ir maksimālā programma, ko mēs vēlamies aptvert un īstenot. Bet es domāju, ka arī šinī jomā varētu daudz kas mainīties un noteikti arī mainīsies turpmāko gadu garumā.

Es šodien vēlētos dažos aspektos pakavēties pie konstruktīvas kritikas par to dokumentu, kurš ir izstrādāts. Tas varbūt ir vairāk situāciju konstatējošs, nevis risinājumus piedāvājošs dokuments, kurā daudz uzmanības ir veltīts vispārzināmām patiesībām un jau paveiktajam, bet samērā maz aktuālām integrācijas problēmām, konkretizētam jautājumu risinājumam. Tas ir Ārlietu ministrijas kompetences robežās ļoti labi izstrādāts dokuments, taču tajā par maz jūtams problēmu politiskais skatījums, kas prasa valdības noteiktību attiecīgo problēmu risināšanā. Manuprāt, ja iestāšanās Eiropas Savienībā ir uzskatāma par aktuālu tuvākā laika jautājumu, tad tā prasa citādu pieeju, nekā tā ir ārpolitiskam mērķim, kura sasniegšanai var plānot vairāk nekā 10 gadus.

Iepazīstoties ar sagatavoto dokumentu, atkal rodas tas pats vecais jautājums. Ja pat Eiropas Savienības integrācijas vadības un koordinācijas sistēmas apraksts ir tik smagnējs, vai nav pārlieku sarežģīta arī pati sistēma, kas šim mērķim ir veidota? Galu galā šodien, kad faktiski vairs nepastāv nopietni politiska rakstura šķēršļi valsts iestājai Eiropas Savienībā, no Eiropas integrācijas vadības un koordinācijas sistēmas vislielākajā mērā ir atkarīgi Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā panākumi.

Manuprāt, Eiropas Savienības integrācijas stratēģijā ir lieki īpaši uzsvērt to, ka integrācijas gaitā Latvijai var rasties tādas valstiskās intereses, kas neatbilst atsevišķiem nosacījumiem par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja tomēr tas tiek darīts, tad varbūt tas ir kā reveranss zināmām interesēm, kuras proponē kāds no valdošās koalīcijas partneriem. Taču šāds nopietns politisks apgalvojums var izraisīt nevajadzīgu ažiotāžu starptautiskajā līmenī no tās kārtas puses, kas nav labvēlīga Latvijai tās iestāšanās Eiropas Savienībā procesā, tāpēc šāds apgalvojums prasa tūlītēju konkretizāciju.

Dokumenta nobeigumā tiek konstatēts, ka Latvijā nepieciešamās reformas bieži vien tiek pamatotas ar ārējām Eiropas Savienības prasībām, kas tiek atzīts arī kā pozitīvs fakts. Tomēr Ārlietu ministrijas darbu Eiropas integrācijas virzienā var novērtēt tiešām pozitīvi, jo no Ārlietu ministrijas puses tajā ir ieguldīts liels darbs un es arī gribētu pateikt paldies tai darba grupai, kura ir nesavtīgi darījusi visu, lai šī stratēģija taptu un ieraudzītu dienasgaismu pirms šīs vēsturiskās vizītes.

Tomēr nemācēšana politiskajā līmenī Eiropas Savienības integrāciju saistīt ar iekšējām interesēm nākotnē var kļūt par bīstamu zemūdens akmeni, jo galu galā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā būs atkarīga no Latvijas iedzīvotāju attieksmes pret to.

Es gribu uzsvērt, ka Jaunā partija uzskata, ka iestāšanās Eiropas Savienībā pilnībā atbilst visām Latvijas valstiskajām interesēm. Jaunās partijas frakcija atbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un tādēļ tā balsos par atbalstu dokumentam “Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā”. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Jānis Siliņš - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Siliņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj, ekselences, cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mēs šodien esam ļoti izšķirīga soļa priekšā, kad mums ir arīdzan ar savu balsojumu jāpasaka jāvārds iestājai Eiropas Savienībā. Bet es domāju, ka ir pienācis laiks to mums izdarīt cienīgi, - kā sevi un savu valsti cienošiem cilvēkiem.

Es domāju, ka pašreiz mūsu valstī, lai veiktu ekonomisko izaugsmi, nav svarīgāka apstākļa par politisko stabilitāti, jo vēl arvien pastāv bažas par latviešu tautas izdzīvošanu, par garantijām tautas saglabāšanai. Šodien te ļoti daudzi deputāti dziļi analizēja šo dokumentu ar visām no tā izrietošajām sekām, bet es gribētu pieskarties vienam momentam.

Un proti. Tie, kuri atbalsta šo virzību no tautas puses, ļoti cer, ka integrācija Eiropas Savienībā atrisinās šo Gordija mezglu un ka mums, latviešiem, nebūs jātaisnojas pasaules priekšā gan par izdarītiem, gan par neizdarītiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, kad šeit valdīja viena okupācijas vara, kuru pēc tam nomainīja otrā.

Diemžēl dažādos Eiropas saietos, kas skar integrāciju Eiropas Savienībā, izskan dažāda informācija un arī dezinformācija par mazākumtautību tiesībām Latvijā. Neapšaubāmi, pamatnācijai, latviešiem, kuras vārdā šī zeme arī saucas par Latviju, nav gandarījuma par nodarīto pārestību, kuru atnesa arī otrā okupācija, kas nāca kopā ar komunisma idejām.

Lai beigtos valstī netaisnība pret pamatnāciju, kas saistīta ar okupācijas rezultātā okupētājvalsts ieplūdinātajiem iedzīvotājiem, liela daļa Latvijas iedzīvotāju saista cerības ar komunisma kā ideoloģijas starptautisko tiesu - tiesu “Nirnberga-2”. Tikai tad tiks atņemti ieroči šīs ideoloģijas atbalsta neredzamajai daļai - padomju cilvēkiem, kuri bijušajās komunisma valstīs darbojas vēl šodien, un tā rezultātā nav stabilitātes ne ekonomikā, ne sadzīvē. Diemžēl padomju idejas vēl dzīvo. Tas norāda uz kļūdu, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību 1990.gadā, valsts ekonomisko līderu pozīcijās pārsvarā palika iepriekšējās nomenklatūras darboņi, kuri sekmīgi “aizstūrēja” lielos valsts uzņēmumus līdz ekonomiskam bankrotam un palielināja to cilvēku skaitu, kuri traucē mierīgam atjaunotnes darbam. Tātad - neapmierinātie.

Paraugs, kā ir jāatjauno valsts pēc nacisma sabrukuma, bija Vācija. Runa ir par Vācijas pēckara atjaunošanu bez nacistiem un to izveidotajām drošības sistēmām, kā to noteica un paredzēja Ērharda plāns. Mēs ar to saistām ļoti lielas cerības, ka varbūt šajā situācijā, iestājoties Eiropas Savienībā, Eiropa arī uzklausīs pasaulē tik ļoti viedo ideju un domu par komunisma starptautisko tiesu un ka, iestājoties Eiropas Savienībā, mazajai Latvijai izdosies pateikt savu vārdu par labu šim “Nirnberga-2” procesam.

Ja būs stabilitāte atsevišķās valstīs, tad stabilitāte būs arī visā Eiropas Savienībā. Latvijas atjaunotne prasa tikai un vienīgi stabilitāti - sakārtotu likumdošanu un iespēju normāli strādāt, jo vēsturiski Latvija uzplaukumu ir piedzīvojusi stabilā jauncelsmes darbā, kad valsts bija sakārtota politiski. Diemžēl tāda ir dzīves īstenība, ka, lai risinātu ekonomiskās problēmas valstī, vispirms valsts ir jāsakārto politiski. Tikai un vienīgi tas mums dos pamatu justies kā pilnvērtīgai Eiropas Savienības valstij, un šis process būs arī garants mūsu augsti profesionālu un zinošu deputātu darbam valsts atjaunotnē un ekonomikas augšupejā, balstoties uz morāles un tikumības pamatiem. Pasaule, kā jau teicu, šim aspektam pievērš arvien lielāku vērību, un es domāju, ka tam pievienosies un to saklausīs arī Eiropas Savienība. Šādu punktu un šādu, teiksim, pieeju integrācijai Eiropas Savienībā šajā dokumentā es diemžēl nesaskatīju.

Bet principā mēs atbalstām integrāciju Eiropas Savienībā, jo mēs varam gan runāt, bet tomēr saglabāsim savu stāju. Paldies!

Sēdes vadītājs. Boriss Cilevičs - politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas deputāts.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Lasot šo dokumentu, man radās jautājums: kāds ir šā mūsu darba mērķis? Vai mēs patiešām gribam sakārtot un pilnveidot mūsu likumdošanu, administratīvo sistēmu un arī sabiedrību, lai tās atbilstu Eiropas Savienības standartiem, vai arī mēs esam pārliecināti, ka viss ir tikpat kā kārtībā, ka mēs jau esam eiropieši, kā mūsu cienījamais ārlietu ministrs teica, ka runa ir vienīgi par formalitātēm, ka mūs pagaidām neņem Eiropas Savienībā vienkārši kaut kādu ienaidnieka intrigu dēļ, ka faktiski galvenais ir pierunāt Eiropas Savienību pieņemt mūs tādus, kādi esam?

Kā pēc būtības notiek izvērtēšanas process? Runājot par vairākiem jautājumiem, kuri ietverti Kopenhāgenas kritērijos, nav ne normatīvo aktu, ne arī Eiropas Savienības institūciju, kas var tos izvērtēt.

Pirmām kārtām tas attiecas uz cilvēktiesībām un uz minoritāšu tiesībām. Tātad - kā vērtēt: vai nu tīri politisku sarunu veidā, vai arī paļauties uz citu Eiropas starptautisko organizāciju slēdzienu? Diemžēl mums ir vērojama tendence uztvert Eiropas Savienību pilnīgi atrauti no Eiropas padomes un EDSO. Manuprāt, tā ir liela kļūda. Dažādu Eiropas institūciju starpā ir noteikta pienākumu sadale. Toreiz mēs pretendējām uz iestāšanos Eiropas Padomē, mēs nopietni ieklausījāmies, ko Eiropas Padomes pārstāvji mums teica, turpretī tagad, kad Eiropas Padome mūs kritizē, mēs to neņemam galvā.

Ar EDSO ir vēl spilgtāka aina. Īpaši attiecībā uz EDSO augstāko komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos. Reti kādā valstī vadošie politiķi atļaujas tik nicinoši izteikties par viņu, tajā skaitā arī vispopulārāko avīžu slejās. Vai mēs domājam, ka Eiropas Savienība to neņems vērā?

Otrs. Sociālie jautājumi. Mēs tos uztveram tīri politiskā kontekstā: redz, tie, kuri iestājas par sociālajām tiesībām, ir kreisie un gandrīz vai vēlas atgriezties atpakaļ komunismā. Taču šai problēmai ir arī cits - cilvēktiesību aspekts. Eiropas Savienības akti būtībā ietver arī cilvēktiesības un pamatā tieši sociālās tiesības - darba ņēmēju tiesības.

Kā zināms, pagājušā gada jūnijā Ķelnē Eiropas Savienības Ministru komiteja pieņēma lēmumu par Eiropas Savienības Fundamentālo tiesību hartas izstrādāšanu. Šī harta tiks izstrādāta līdz šā gada beigām. Acīmredzot šajā hartā sociālās tiesības tiks ietvertas daudz plašākā apjomā nekā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Iespējams, pat Eiropas sociālās hartas līmenī, bet Eiropas Sociālo hartu mēs vēl neesam ratificējuši un pat nemaz nerunājam par to.

Kas attiecas uz jauno variantu, tā saucamo revidēto Sociālo hartu, tad mēs to pat neesam parakstījuši.

Trešais. Sociālā harta nav vienīgā, kuras ratifikāciju mēs novilcinājām. Ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropas Savienība ar vislielākajām bažām skatās uz mūsu sabiedrības iekšējās integrācijas problēmām un ar to saistītajiem jautājumiem - pilsonību un minoritāšu tiesībām.

Kā varētu vislabāk pierādīt, ka šīs problēmas tiek risinātas atbilstoši Eiropas standartiem? Acīmredzami, ātri ratificējot attiecīgās Eiropas konvencijas un saņemot pozitīvus atzinumus par to īstenošanu no tām institūcijām, kuras pārrauga šo konvenciju implementāciju. Taču notiek pilnīgi pretējais. Mēs parakstījām Eiropas Vispārējo konvenciju par minoritāšu aizsardzību jau 1995.gada maijā, bet tās ratifikācijas procedūru joprojām neesam uzsākuši. Tajā pašā laikā šo konvenciju ir ratificējušas jau 27 no 41 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Tuvāko mēnešu laikā ratifikāciju skaits sasniegs vismaz 30 gadījumus.

Pat Grieķija, kur ir ļoti lielas problēmas ar minoritātēm, ir apņēmusies ratificēt konvenciju jau tuvākajā laikā. Faktiski šī konvencija nosaka mūsdienu Eiropas standartus minoritāšu tiesību jomā, bet mēs joprojām turpinām pieņemt likumus, kas ir pretrunā ar šīs konvencijas normām. Uz to norāda, piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Pārraudzības komitejas pārstāvju slēdziens. Vai mēs ceram, ka Eiropas Savienība tam nepievērsīs uzmanību? Īpaši ņemot vērā to, ka rekomendācija ratificēt konvenciju ir iekļauta pēdējā Eiropas Savienības un Latvijas Apvienotās komitejas deklarācijā.

Citu pamatdokumentu - Eiropas Minoritāšu un reģionālo valodu hartu, kas arī stājās spēkā jau 1998.gadā, mēs pat neparakstījām.

Neparakstījām arī Eiropas konvenciju par pilsonību. Šāda attieksme var tikt vērtēta vienīgi kā apzināta izvairīšanās no formālo saistību uzņemšanās visproblemātiskākajās jomās. Kāds mums ir pamats cerēt, ka mūsu vārdiem ticēs vairāk nekā mūsu darbiem?

Manuprāt, būtu diezgan bīstami paļauties tikai uz formālām birokrātiskām procedūrām. Mūs vērtēs pēc būtības, vai mēs saprotam un pieņemam to, kas tiek atzīts par mūsdienu Eiropas pamatvērtībām.

Ilustrācijai viens piemērs. Domāju, ka visi zina, kāds skandāls notiek šobrīd sakarā ar Jorga Haidera Brīvības partijas līdzdalību Austrijas valdībā. Mums arī ir partija ar ļoti līdzīgu nosaukumu un ar ļoti līdzīgu ideoloģiju, bet šīs partijas ilggadējā piedalīšanās valdībā Latvijā tiek uztverta kā pilnīgi normāla parādība. Tā ir acīmredzama atšķirība starp Eiropas Savienības valstīm un mums.

Saku to ne tādēļ, lai kaut ko pārmestu saviem politiskajiem oponentiem. Runa ir par to, ka bez tūkstošiem direktīvu pastāv arī zināmi nerakstīti likumi, kas jāievēro, lai pretendētu uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Mums pašiem vajadzētu būt visprasīgākajiem situācijas kritiķiem, jo integrācija Eiropas Savienībā pirmām kārtām ir vajadzīga mums pašiem - mūsu sabiedrībai un mūsu tautai. Rakstīt un apspriest integrācijas stratēģiju jēga ir tikai tad, ja mēs paši esam gatavi pārvarēt savu provinciālismu - pieņemt Eiropas spēles noteikumus un kļūt par eiropiešiem.

Sēdes vadītājs. Helēna Demakova - Tautas partijas frakcijas deputāte.

H.Demakova (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas Prezidij! Augsti godātie deputāti! Man ir liels gandarījums, ka Saeimas priekšsēdētājs man devis vārdu tagad, tieši pēc Cileviča kunga.

Sākumā es gribētu atgādināt sociāldemokrātiem, kuri čakli ir braukuši uz Briseli, ka mums ir jau pieņemts dokuments par nacionālajām interesēm un būtu lieki to vēlreiz minēt, jo tās ir tiešām pamatzināšanas, deputātiem tas viss būtu jāzina.

Vispirms es vēlētos pateikt, ka es principā atbalstu šo dokumentu - mūsu stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā. Ļoti to atbalstu un lūgtu arī citus atbalstīt to. Pateicos Straumes kungam, ārlietu ministram un maniem frakcijas kolēģiem Paegles kundzei un Kiršteina kungam par ļoti saturīgajām runām. Vienīgais, par ko es gribētu runāt, ir tas, par ko šajā stratēģijā nav runāts, bet par ko, manuprāt, politiķiem ir jārunā. It sevišķi tagad, kad no zāles jau ir aizgājuši vēstnieki un žurnālisti, mums ir par to jārunā mūsu nacionālo interešu sakarā. Nemānīsim sevi! Šajā stratēģijā pārsvarā parādās resoru skatījums, nevis vērtību princips. Tas ir vairāku Latvijas ierēdņu skatījums uz to, kāda būs šī stratēģija. (Bet, kā jau es teicu, protams, es to atbalstu.) Tas nav vērtību princips. Vērtību, kuras ir raksturīgas gan Eiropas Savienības valstīm, gan mūsu nacionālajām interesēm. Šajā stratēģijā nav runāts par eiropeiskajām vērtībām, kuras, lai arī tās sasaucas ar tiesiskumu un cilvēktiesībām, brīvībām, tomēr atrodas gara sfērā.

Šeit nav runāts par to, kas ir tradīcijas, kuru sargāšana ir viens no mūsu nacionālo interešu stūrakmeņiem. Tradīcija nav tas, kas uzspiestā kārtā radies 50 gadu laikā. Tradīcijā ietilpst noturīgas dzīves formas, kolektīvā atmiņa un rituāli.

Līdzās Latvijas stratēģijai, kas vērsta uz integrāciju Eiropas Savienībā, realizējas arī katra deputāta stratēģija šīs integrācijas sakarā. Pie šīs stratēģijas pieder arī mūsu spēja pārliecināt par mūsu nacionālajām interesēm citus. Šajā sakarā es gribu minēt kādu līdzību. Eiropā lieti noder un ir pat nepieciešama ne tikai angļu, bet arī franču valoda. Virkne deputātu šobrīd vai nu sāk to apgūt, vai atsvaidzina savas zināšanas. Pirmajā franču valodas nodarbībā šopirmdien tika izdalīts teksts, kurā, starp citu, bija šāds teikums: “Daļa imigrantu gluži vienkārši kļūst par frančiem.” (To pašu tekstu atkārto franciski.) Franči nekaunas no vārda “francūzis”, un mums nebūtu jākaunas lietot vārdu “latvietis”.

Par ko vēl nav runāts attiecībā uz gara sfēru? Par to, ka šajā sfērā ietilpst kritiskās domas tradīcija. Nekas ļauns nenotiks, ja, debatējot par niansēm, mēs varam vienoties par kopēju virzību. Kritiskās domas tradīcijā ietilpst plašs un daudzšķautņains skatījums, nevis plakātiska, klišejveidīga domāšana, kuras saknes meklējamas padomju periodā. Vidējai paaudzei piederošs, padomju laikā skolojies filozofijas profesors vakar tālraidē teica: “Nabadzība cilvēku sabeidz.” Viņš to teica, atsaucoties uz stāstu “Kauja pie Knipskas”. Tagad šā stāsta morāle jau ir cita. Varbūt bagātība cilvēku sabeidz, ja viņš nespēj ar citu dalīties nodokļu vai filantropijas veidā. Visi piekritīs, ka jāceļ cilvēka labklājība, taču, runājot par to, jāuzmana vārdi. Stāsta “Kauja pie Knipskas” jēga jau bija triumfs pār Buņģi. Kāds mūsu spriedumos ir atskaites kritērijs? Vai kāds turīgs cilvēks, kam mašīnas numurā ierakstīts vārds “LUCKY”, ir laimīgs? Laimes jēdzienu nevar ierakstīt stratēģijā, lai arī šis jēdziens ir ierakstīts, piemēram, ASV Konstitūcijā. Te mums daudziem arī tīri politiskā ziņā izpratne atšķirsies. Liberāļi runās par brīvības laimi, bet es par to, ka man un manai tautai lielākā laime ir bērni, kuriem ir jāieaudzina ne tikai tiesiskuma, cilvēktiesību un brīvības izpratne, bet arī patriotisms un nacionāla stāja.

Šajā stratēģijā nav runāts par nabadzību un dzīves kvalitāti. Mūsu nacionālajās interesēs ietilpst ne tikai standarti, bet arī kvalitāte. Dzīves kvalitāte daudzās jomās - tas ir tas, kas ir daudziem lauku iedzīvotājiem. Skaista ainava, tīrs gaiss, ekoloģiski tīra pārtika, siltas, cilvēcīgas attiecības. Mūsu nacionālo interešu labad nevajadzētu to pazaudēt.

Galvenais, ko es gribēju pateikt, ir tas, ka šajā stratēģijā nav runāts par pagātnes izvērtēšanu. Nevis par skatīšanos atpakaļ, bet par pagātnes izvērtēšanu - ne tikai no tiesiskajiem, bet arī no morālajiem aspektiem.

Varētu šo uzskaitījumu turpināt vēl un vēl, taču to pasludināt būs mūsu ikdienas darbs, kā politiķiem realizējot šo stratēģiju dzīvē.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Inese Birzniece - frakcija “Latvijas ceļš”.

I.Birzniece (frakcija “Latvijas ceļš”).

Labvakar, augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Labvakar, kolēģi! Nerunāšu ilgi. Jā, šis ir svarīgs dokuments, lai gan tajā ir tikai 16 lapaspuses. Es ceru, ka kaut kad katrs deputāts atradīs iespēju tomēr 16 lapaspuses izlasīt. Jā, šajā dokumentā teiktais nav nekas jauns, jo mēs jau 5.Saeimā 1995.gada oktobrī ratificējām Eiropas līgumu, kur jau ir minēts, ka mūsu mērķis ir iestāties Eiropas Savienībā. Šodien nav pēdējā un galīgā diena, lai teiktu “jā” attiecībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis ir apliecinājums turpināt virzību uz šo ārpolitisko mērķi, kas, kā kolēģi to jau ir teikuši, ir ārpolitikas koncepcijā. 16.lapaspusēs var tikai tēžu veidā, ļoti kodolīgā veidā, ierakstīt pamatpatiesības par Latvijas valsts nacionālajām interesēm, par Eiropas Savienības darbības principiem, par Latvijas paveikto, par Eiropas Savienības integrācijas jomā atbildīgām un iesaistītām institūcijām Latvijā. Ļoti kodolīgā veidā ir minēti arī kritēriju uzņemšanai Eiropas Savienībā. Tie ir trīs Kopenhāgenas kritēriji.

Pirmais. Stabila institucionālā sistēma, kas nodrošina demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesību ievērošanu un minoritāšu aizstāvību. Tas ir tā saucamais politiskais kritērijs.

Otrais. Funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēka ietekmi Eiropas Savienībā. Ekonomiskais kritērijs.

Un trešais - spēja veikt dalībvalsts pienākumus, pārņemt Eiropas Savienības likumdošanu saskaņā ar Eiropas Savienības politiskajiem, ekonomiskajiem un monetārajiem mērķiem.

Tēzēs ir tikai aprakstīti vēlamie rezultāti. Nav pateikts, kā tos sasniegt. Es tādēļ uzskatu, ka šodien ir tā diena, kad jāatgādina katrai Saeimas frakcijai, katram deputātam par viņu atsevišķo un kopīgo atbildību. Es aicinu visus deputātus un sabiedrību piedalīties Eiropas Savienības piedāvātajās izglītības iespējās, izmantot Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra pakalpojumus. Tiešām, varbūt ne katrs kolēģis ir izmantojis šīs iespējas. Ir grāmatas, ir kursi, Dobeļa kungs, mums ir Eiropas Savienības informācijas centrs. Vairākiem kolēģiem ir jautājumi, bet es aicinu arī vēlētājus, kam ir jautājumi, vērsties pie Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra ar jautājumiem. Es aicinu katru Saeimas frakciju sūtīt pārstāvjus, lai strādātu Eiropas lietu komisijā. Un, ja dažas frakcijas varbūt mazāk izmanto šo iespēju, tad tā ir to frakciju bezatbildība.

Latvija diemžēl nav izolēta saliņa Eiropā. Eiropas Savienība pastāvēs - ar Latviju vai bez Latvijas. Bet paskatīsimies uz tādu Eiropas Savienības valsti kā Luksemburga - 300 000 iedzīvotāju! Taču viņi nav pazaudējuši savu nacionālo identitāti.

Man ir pārliecība, ka šis lielais sagatavošanās darbs, šis mājas darbs, kurš mums vēl stāv priekšā, Latvijai nāks tikai par labu. Mēs tiksim mudināti, ātrāk tuvināti mūsu mērķiem. Būtu labāk, ja mēs, kā citi deputāti to jau ir minējuši šovakar, būtu tur pie viena galda, ar tiesībām kopīgi lemt par Eiropas nākotni, piedalīties un dot savu devumu šajā lietā. Mēs gribam dzīvot mierīgā, stabilā un labklājīgā Eiropā. Šodien tās nav beigas, šodien ir tikai vēl sākums. Referendumā mums būs ļoti nopietni jāvārds jāsaka. Mūsu loma ir piedalīties sarunu pozīciju izskatīšanā, un es gribu aicināt katru deputātu Eiropas lietu komisijā un katru frakciju nopietni strādāt pie šā uzdevuma. Mums būs jāizskata iestāšanās līguma projekts: vai mēs to ratificēsim vai neratificēsim Saeimā? Un mums būs arī referendums. Tautai būs galavārds. Es ticu, ka tā diena nav tik tālu. Agrāk, 1990.gadā, 2000.gads likās ļoti tālu. Es uzskatu, ka mēs panāksim savu mērķi.

Sēdes vadītājs. Viola Lāzo - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

V.Lāzo (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Es gribētu uzrunāt arī tos cilvēkus, kuri šajā laikā, kamēr es strādāju parlamentā, ir ironiskā vai mazāk ironiskā nozīmē, mazliet ar nopietnību, bet reizēm, es teikšu, ar sarkasmu pieminējuši Latvijas virzību uz Eiropas Savienību.

Jā, tik tiešām, 1995.gada 10.oktobrī mūsu parlaments apstiprināja deklarāciju par to, ka Eiropas Savienība ir tas vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam iet. Jā, kāda tad ir izvēle? Atceros, ka 1995.gadā vairāk vai mazāk plaši runāja par to, kāda ir izvēle. Vai skatīties uz Austrumiem, kur mēs jau reiz esam bijuši un kur joprojām valda politiska, sociāla, ekonomiska nesakārtotība? Vai skatīties uz Rietumiem, kur tomēr ir stabila, gadu desmitos, pat gadu simtos nostiprinājusies demokrātija un kur cilvēki ir vairāk vai mazāk pierādījuši, ka viņi prot organizēt sabiedrības dzīvi?

Es gribu teikt, ka Eiropas Savienība, kas radusies šā gadsimta laikā, ir būtiskākais piemērs sabiedrības prasmei sevi organizēt pēc Bastīlijas krišanas, pēc Lielās franču revolūcijas. Kopš tā laika neviens nozīmīgāks notikums nav noticis.

Par ko es bažījos? Es bažījos par to, ka Latvijas politiķu un Latvijas sabiedrības starpā varētu notikt atsvešināšanās šajā jautājumā. Jā, tie, kuri ir no malas redzējuši Eiropas “lielās mājas” birokrātiju, patiešām jūtas pirmajā brīdī šokēti par to, cik milzīgi resursi, kādi līdzekļi tiek veltīti tam, lai sakārtotu Eiropas Savienības lietas. Vai arī mums tur ir jāieiet iekšā? Es esmu dzirdējusi vienu ārkārtīgi pārliecinošu argumentu, un to es tagad varētu pateikt. Jā, ir grūti iedomāties kaut ko dārgāku par Eiropas birokrātiju, tomēr vēl dārgāk izmaksātu trešais pasaules karš. Tā ka mums, Latvijā dzīvojošajiem un Eiropai ģeogrāfiski un kulturāli piederošajiem, ir jāieiet Eiropas Savienībā. Mums nav cita ceļa. Nav tāda ceļa, kādu piedāvā tie cilvēki, kas saka: “Jā, Latvija varētu būt neitrāla, varētu būt izolēta!” Divdesmitā gadsimta beigās neitralitātes jēdziens ir krasi mainījies un Latvijai nav iespējas eksistēt vienai pašai, mums būs jāskatās uz vienu vai otru pusi. Manas bažas balstās uz to, ka es redzu, ka Latvijas sabiedrībai - atšķirībā no vecajām Eiropas Savienības valstīm - būs jāuzņem sprintera temps salīdzinājumā ar tām valstīm, kas Eiropas Savienībā iestājās lēnām, dabīgi, pēc Otrā pasaules kara. Pēc Otrā pasaules kara tās lēnām izvērtēja, kā rīkoties, ko darīt. Latvijas sabiedrība, taisnību sakot, šajos ļoti sarežģītajos sociāli ekonomiskajos apstākļos ir nesagatavota šādam sprintera tempam. Un te nu mēs nonākam pie vēl būtiskākas lietas (par šo jautājumu ir runāts šodien izskatāmajā dokumentā), un tā ir sabiedrības informētība. Es gribētu teikt, Latvijas sabiedrībā trūkst informācijas par tādiem jautājumiem kā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Ir ārkārtīgi akūta šādas informācijas nepieciešamība - un ne tikai politiskās “augšas” līmenī. Ļoti vienkāršiem vārdiem ir jāizskaidro cilvēkiem, kas tad īsti viņus sagaida. Ir jāatbild uz ārkārtīgi vienkāršiem jautājumiem. Es esmu dzirdējusi, piemēram, šādus: cik maksās benzīna litrs Eiropas Savienībā un kāda būs maizes cena? Es saprotu, ka politiķi par to var arī pasmaidīt, tomēr šie jautājumi nav tik naivi, kā tas pirmajā brīdī izklausās. Mums uz šiem jautājumiem ir jāatbild.

Es gribu pieminēt vēl vienu, manuprāt, ārkārtīgi būtisku, ļoti būtisku niansi, kas šajā dokumentā nav minēta. Proti, šis būtiskais fakts ir mūsu Satversmes izmaiņas. Vai nu mēs to vēlamies vai ne, bet tad, kad mēs būsim gatavi iestāties Eiropas Savienībā, mums būs jāizmaina Satversme. Es negribētu ilgāk pakavēties pie šā jautājuma, es gribu minēt tikai vienu lietu. Šodien Satversmē ir rakstīts, ka “suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Tātad suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Kas notiks ar šo frāzi? Vai mums tā būs vai nebūs jāizsvītro? Kurš būs tas, kas pateiks, ka no Satversmes būtu jāizsvītro vārdi “suverēnā vara pieder Latvijas tautai”? Manuprāt, šodien nav iespējams kaut ko tādu apgalvot.

Par nacionālo interešu definēšanu. Nacionālo interešu definēšana būtu nepieciešama pilnīgi visās jomās, kā jau te aizrādīja runātāji. Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz vienu ļoti būtisku lietu, proti, pašlaik notiek pozīciju izstrādāšana sarunām ar Eiropas Savienību, to apstiprina Eiropas integrācijas padome. Šajā sarunu pozīcijā mani visvairāk biedē fakts, ka es jau kuro reizi redzu frāzi: šajā jautājumā mums nav nacionālo interešu. Es šaubos, vai Latvijā ir jelkāda dzīves joma, kurā mums nav nacionālo interešu. (Varbūt tāda būtu vienīgi olīvu audzēšana.) Es gribētu pieminēt kaut vai kvotu nodrošinājumu prioritārām nozarēm. Tātad tam visam ir jābūt tur iekšā, jābūt tur paredzētam.

Tiek daudz runāts par to, vai mēs varēsim un kādos tempos varēsim pildīt to, kas šajā dokumentā ir rakstīts. Proti, tās ir tā sauktās integrācijas izmaksas. Integrācijas izmaksu novērtējums ir patiešām ļoti būtiska sastāvdaļa, un par to ir runāts arī Latvijas nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā. Vai pietiks līdzekļu mūsu valstij, kura pašlaik ir uz nabadzības robežas (un tieši pēdējās dienās masu informācijas līdzekļi par to runā visvairāk)? Vai mums pietiks līdzekļu, lai nodrošinātu visas tās administratīvās kapacitātes, kas nepieciešamas mūsu mērķu īstenošanai? Tie ir jautājumi, uz kuriem mums jāatbild vispirms pašiem sev - un, nenoliedzami, tajā pašā laikā mums jāatbild arī visai Latvijas sabiedrībai. Jājautā: vai tu gribi celt to nastu, vai tu gribi nest to tālāk, un kā tu gribi to tālāk nest? Tie ir jautājumi, uz kuriem ir jāatbild, gatavojoties referendumam. Protams, jautājums par referendumu sāk briest arvien vairāk un vairāk, jo šodien praktiski mūsu sabiedrībā nav neviena cilvēka, kam šis jautājums būtu vienaldzīgs.

Pateicos par uzmanību, cienījamie kolēģi!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Jakovs Pliners - politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas deputāts.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas paziņojums par balsošanas motīviem, apspriežot Saeimā Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā.

Politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija uzskata Latvijas integrāciju Eiropā par svarīgu uzdevumu. Latvijas sabiedrības attīstība uz Eiropas Savienības vērtību un standartu pamata. Uzdevums ir veicināt Latvijas iedzīvotāju saliedēšanos. Diemžēl integrācijas stratēģijas dokuments, kas iesniegts Saeimā, ir paviršs, sasteigts un satur daudz politisko saukļu, nevis rūpīgi izstrādātu rīcības programmu. Īpašas bažas izraisa tādu punktu iekļaušana stratēģijā, kuri ir acīm redzami pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām minoritāšu tiesību jomā. Dokuments paredz likvidēt visas valsts finansējamās minoritāšu izglītības programmas. Šī pieeja ir krasā pretrunā gan ar nupat akceptēto Latvijas sabiedrības integrācijas koncepciju, gan ar spēkā esošo Izglītības likumu, gan arī ar Latvijas pozīciju sarunās ar Eiropas Savienību. Šāda rīcība var nopietni iedragāt Latvijas sabiedrības stabilitāti. Šāda punkta iekļaušana integrācijas stratēģijas dokumentā skaidri liecina par to, cik ietekmīgi šobrīd Latvijas politikā ir radikālie nacionālistiskie spēki, kas būtībā iestājas pret Eiropā atzītiem iecietības, minoritāšu aizsardzības un multikulturālisma principiem. Mēs balsojam nevis pret Latvijas integrāciju Eiropā, bet gan pret divkosīgu un paviršu pieeju šim uzdevumam. Mēs esam pārliecināti, ka kārtējo deklarāciju pieņemšana nekādi nevar aizvietot godīgu savu problēmu apzināšanu un nopietnu darbu valsts un sabiedrības pilnveidošanai, kas reāli veicinās Latvijas ātrāku integrāciju Eiropas Savienībā.

Sēdes vadītājs. Vārds Indulim Bērziņam - ārlietu ministram.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs).

Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka vairāk debatēs pieteikušies nav. Es tiešām gribētu pateikt paldies visiem, kas šeit uzstājās. Es sekoju debatēm. Pat tad, kad es kādā brīdī neatrados savā vietā - es biju tur un tur -, es tiešām mēģināju uzmanīgi klausīties, jo jūsu balsis zināmā mērā ir vēlētāju balsis, to cilvēku balsis, kuri dažreiz kaut ko nesaprot, dažreiz domā tikai par vienu aspektu. Pieejas ir visdažādākās. Svarīgākais ir tas - un par ko ir šī integrācijas programma -, ka mums visiem vajadzēs vienoties, jo nacionālās intereses ir vienas. Šodien šis vārds tika piesaukts daudzas reizes. Es saprotu, ka vienas profesijas vai nozares pārstāvjiem gribētos, lai tieši viņu intereses tiktu ņemtas vērā, citiem varbūt gribētos, lai vērā tiktu ņemtas citas intereses. Taču nacionālās - tās ir kopējās. Un es šajā sakarā gribu uzsvērt, ka deputāti Eiropas lietu komisijas personā jeb sastāvā netiks apieti un valdība konsultēsies ar jums visos šajos jautājumos. Tas ir process, kas jau ir sācies un turpināsies. Ir bijusi Eiropas valstīs, kas jau ir iestājušās, tāda pieredze, ka tikai valdība izlemj, veic sarunas un pēc tam rīko referendumu, kurā tautai jāsaka savs vārds - “jā” vai “nē”. Šajā gadījumā tauta teiks “jā” vai “nē”, bet iepriekš būs konsultācijas arī ar jums, cienījamie kolēģi.

Es vēlreiz gribu pateikt jums visiem paldies.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Ņemot vērā to, ka Saeimas Prezidijs nav saņēmis nekādus rakstiskus priekšlikumus par lēmuma projekta nodošanu komisijām, saskaņā ar Saeimas kārtības rulli šis lēmuma projekts ir izskatāms tūlīt, vienā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par Saeimas lēmuma projektu “Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā”. Lūdzu rezultātu! Par - 77, pret - 2, atturas - 14. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātei Kristiānai Lībanei. Paziņojums.

K.Lībane (frakcija “Latvijas ceļš”).

Frakciju “Latvijas ceļš” vēlreiz lūdzu uz īsu frakcijas sēdi. Deputātiem ir jāparaksta daži dokumenti.

Sēdes vadītājs. Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A.Bartaševičs (7. Saeimas sekretāres biedrs).

Nav reģistrējušies šādi deputāti: Modris Lujāns, Jānis Ādamsons, Gundars Bojārs, Jānis Leja, Jānis Lāčplēsis, Kārlis Leiškalns, Silva Golde, Jāzeps Šņepsts, Aivars Tiesnesis, Kārlis Greiškalns, Jevgenija Stalidzāne, Juris Vidiņš.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēde ir slēgta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

 

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas ziemas sesijas 5. (ārkārtas) sēde

2000.gada 9.februārī

 

Lēmuma projekts “Par Latvijas stratēģiju integrācijai

Eiropas Savienībā”

(1516. dok.) - 1.lpp.

Valsts prezidentes V.Vīķes - Freibergas uzruna - 1.lpp.

Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes uzruna - 3.lpp.

Debates - ārlietu ministrs I.Bērziņš - 8.lpp.

- dep. E.Inkēns - 12.lpp.

- dep. J.Dobelis - 15.lpp.

- dep. J.Jurkāns - 19.lpp.

- dep. V.Paegle - 26.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 29.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāres

biedrs A.Bartaševičs - 32.lpp.

Debašu turpinājums - dep. E.Baldzēns - 33.lpp.

- dep. S.Dreimane - 38.lpp.

- dep. J.Siliņš - 40.lpp.

- dep. B.Cilevičs - 42.lpp.

- dep. H.Demakova - 45.lpp.

- dep. I.Birzniece - 47.lpp.

- dep. V.Lāzo - 49.lpp.

- dep. J.Pliners - 52.lpp.

- ārlietu ministrs I.Bērziņš - 53.lpp.

Paziņojums - dep. K.Lībane - 54.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāres

biedrs A.Bartaševičs - 54.lpp.

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem