Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas otrā (ārkārtas) sēde

2000.gada 5.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Ņemot vērā to, ka pulkstenis ir 17.00 un es redzu, ka zālē nav vajadzīgā kvoruma, izsludinu piecas minūtes ilgu pārtraukumu pirms sēdes sākuma.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Pateicos par aplausiem. Sāksim Saeimas pavasara sesijas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā ir viens jautājums - Saeimas lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Atklājam debates. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie Saeimas deputāti! Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godājamie radioklausītāji! Man ir patiess prieks redzēt Saeimas deputātu acīs neredzētu patriotisma dzirksti pēc nupat notikušās spožās hokeja kaujas, kura beidzās ar Latvijas hokejistu uzvaru. Ja šis pats patriotisms vadīs jūs ikdienas darbā, es būšu gandarīts un varbūt pat varēšu nolikt mandātu. Diemžēl... Diemžēl ikdienā mums pietrūkst šāda patriotisma.

Un tagad runāsim par varbūt mazliet nopietnākām lietām, kuras mēs nevaram atvirzīt, pat balstoties uz hokeja priekiem un patiesu gandarījumu par savu hokeja izlasi. Es gribētu jautāt kolēģiem pavisam skaidri un gaiši - kāpēc tieši tādā veidā top šī valdība? No mūsu viedokļa un no preses viedokļa, - samocītā veidā, pretrunās un nesaskaņās, ar ultimātu un spiedienu. Un es aizvien vēl redzu, ka patriotiskie deputāti pamet zāli un dodas noskatīties hokeja maču, un diemžēl pārtraukuma pagarinājums netika izsludināts no Straumes kunga puses.

Tāpēc gribētu uzsvērt: ja mēs to visu redzam un atzīstam to, ka Ministru prezidenta amata kandidātam Bērziņa kungam ir diplomāta spējas, tad ir jautājums - kāpēc šī valdība top šādā veidā? Atbilde ir skaidra - šī valdība top tieši privatizācijas dēļ tāda, un tieši privatizācijas dēļ tā viņa top. Es pat teiktu, ka zināmā mērā, no politikas viedokļa, kroplīgi top. Šī valdība lielā mērā turpina iepriekšējās valdības iesākto darbu - valdības deklarācijā 90 procenti ir no vecās deklarācijas. Jaunās partijas pienesums valdības sastāvā ir neliels, viņas klātbūtne nevarēs pārmainīt šo valdību pēc raksturlielumiem kopumā, tas ir skaidrs. Tas rada situāciju, kuras dēļ mēs, kas esam no Saeimas opozīcijas, vēl aizvien uzskatām, ka šī valdība nav labākais risinājums Latvijai. Labākais risinājums Latvijai, mūsuprāt, būtu profesionāļu valdība, kaut vai no šīm pašām četrām koalīcijas partijām. Diemžēl šis risinājums atkal ir pabīdīts sānis. Un kāpēc? Teikšu, ka vienkārša iemesla dēļ, - šī valdība ir tapusi privatizācijas dēļ, un nav cita iemesla. Un pilnīgi skaidrs, ka “skolas nauda” atsevišķiem ministriem varbūt maksās dārgāk, nekā mums gribētos, tautai tas viss būs jāsedz, bet tur nekā nevar darīt. Ir viena skaidrība - ar pazemojumu tapusi valdība savā ziņā ir gluži kā ar varu ieņemts bērns. Vai tas taps mīlēts ģimenē? Tas ir jautājums. Kārlis Leiškalns kliedz, ka mīlēts, nu viņš varbūt kā tēvs arī tādu bērnu mīlēs, bet tikai kāpēc ar varu? Lūk, tādas tās lietas. Es gribētu turpināt šajā sakarā, lai gan Gundars Bērziņš saka, lai es beidzot muldēt. Varbūt viņš tomēr pratīs arī korekti uzvesties Saeimas plenārsēžu zālē, bet tas būs ar laiku, jo kā topošais ministrs viņš to iemācīsies.

Es gribētu pateikt, ka viens no neveiksmīgākajiem brīžiem šīs valdības tapšanā, manuprāt, bija atkal tas, ka tika veidots kodols - divas pamatpartijas un divas pieaicinātās partijas. Atkal ir zināms nelīdzvērtīgums, nelīdztiesīgums un tamlīdzīgi. Tas pats attiecas arī uz jautājumu, kāpēc tieši tautsaimnieciskajā blokā “Latvijas ceļš” tik ļoti piekāpās Tautas partijai. Tas rada neapmierinātību citās partijās. Parasti valdības izveidē ir dominējuši citi solidārāki principi. Es gribētu skaidri un gaiši pateikt, ka arī “Latvijas ceļš” ir izteicies ļoti kritiski un smagi par šo valdību, un es citēšu, ka “Latvijas ceļam” nekas neatliek kā spēlēt uz visu banku, kā saka Kristiāna Lībane; ka tā ir “Latvijas ceļa” pēdējā iespēja veidot valdību. Nu nevajadzētu varbūt tik bezcerīgi skatīties uz visiem šiem procesiem, diez vai pasaules gals ir pienācis! Taču nu ir viena skaidra atziņa, ko frakcijas “Latvijas ceļš” vadītāja ir izteikusi pilnīgi skaidri, - ka “Latvijas ceļš” šajā valdībā jūtas arī vientuļš, jo “Latvijas ceļš” var paļauties tikai uz sevi. Un tuvākais sabiedrotais šajā valdībā - Tautas partija, politiskais konkurents, ko nedrīkst aizmirst. Ar šādām skaidrām atziņām top šī valdība. Un, es domāju, ir arī ļoti interesants Panteļējeva kunga vērtējums par to, un, es domāju, neviens no valdības partijas locekļiem neapstrīdēs to, ka svarīgi vēlreiz atgādināt, ka šī valdība ir sastādīta psiholoģiski smagā kompromisa ceļā, tās modelis ir trausls. Nu kāda var būt stabilitāte trauslai valdībai? Ja mēs ņemam vērā varbūtības teoriju, drīzāk maza. Drīzāk maza. Es gribētu uzsvērt arī to, ka Grīnblata kungs ir uzsvēris, ka šī valdība ir tapusi tomēr atkal zināmā steigā. “Latvijas ceļš” ir pasludinājis totāla atbalsta politiku Andrim Bērziņam, kas ir pilnīgi loģiska politika attiecībā uz savu premjera amata kandidātu, taču savulaik Vilim Krištopanam tāda netika paziņota nevienu reizi. Tas rada, teiksim, zināmas bažas, jo, manuprāt, šāds pats princips godprātīgi tika ievērots Tautas partijā - atbilstoši attiecībā pret Andra Šķēles valdību. Taču pašreiz, kā mēs zinām, Andra Šķēles valdība ir kritusi. Tāds ir rezultāts. Un šajā sakarā vēlreiz citēšu Andreja Panteļējeva teikto. Viņš skaidri un gaiši pasaka, kāda ir situācija valstī un kā viņš līdz ar to vērtē valdības darbības rezultātu. Panteļējeva kungs secina: valsti plosa šausmīgas pretrunas, un valdības krīt viena pēc otras, un investori atstāj Latviju. Mums jāmet savas vissmagākās rezerves, es ceru, ka ne pēdējās, no citām frontēm šajā galvenajā kaujā par valsti, par valsts sakārtošanu. Tātad arī Panteļējeva kungs ir konstatējis, ka valsts ir nesakārtota un visi spēki, kas ir kaut cik racionāli, “Latvijas ceļam” ir jādeleģē elementārām lietām - valsts sakārtošanai. Es gribētu vēlreiz atzīmēt to, kas ir valdības deklarācijas preambulā un kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi. Valdība ir centusies ietvert arī pozitīvus momentus - par tiem es savā runā runāšu mazāk -, ka valdība plašāk un savlaicīgāk iesaistīs sabiedrību būtisku jautājumu apspriešanā un risinājumu izstrādē. Ar to mēs varam saprast, ka tautas tiešās demokrātijas formas, arī referendums, būs viens no tiem risinājumiem, par kuriem stāvēs un kritīs valdības partijas. Šāda ir valdības deklarācijas preambula. Vienīgais, kas manī izraisa šaubas, ir tas, ka valdība diemžēl jau ir cenzējusi šo to no valdības deklarācijas projektā ietvertajām tēzēm, kas nāca tieši no Jaunās partijas, - ka “Latvenergo” privatizācijas jautājumā valdība respektēs tautas nobalsošanas rezultātus. Tā tēze diemžēl ir nemiņā gaisusi. Ja šāda svarīga tēze pazūd bez vēsts kā kareivis kaujas laukā, tad mēs varam secināt, ka arī iepriekšējai valdības deklarācijas preambulas domai par to, ka valdība saskaņos viedokļus ar sabiedrību, varētu nebūt tā svara, kas ir fiksēts uz papīra. Es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka ir ārkārtīgi svarīgi konstatēt, ka vienā no jautājumiem, kas skar privatizāciju, lielo uzņēmumu privatizāciju, to skaitā “Latvenergo” privatizāciju, praktiski turpina iepriekšējās valdības iesākto politiku un šeit nav ne vārda par kaut kādiem mistiskiem desmit procentiem, par to, ka valdība gribētu paturēt hidroelektrostacijas un pārvades tīklus savās rokās. Praktiski turpina iepriekšējā Ministru kabineta lēmumus, kaut vai 15.februāra lēmumu, kurā melns uz balta ir rakstīts: līdz 2001.gadam ir jāprivatizē šī sabiedrība, pārdodot valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” akciju lielāko daļu, un 2002.gadā - praktiski jau visu.

Tas pats attiecas arī uz Starptautiskā valūtas fonda memorandu, ko Ministru kabinets pagājušā gada 9.novembrī apstiprināja. Tātad šeit arī attiecībā uz “Latvenergo” nav runa par desmit procentiem… Es citēšu valdības deklarāciju: “uzņēmumu “Latvijas kuģniecība”, “Latvenergo”, “Ventspils nafta”, “Lattelekom” privatizāciju uzticēsim labākajām starptautiskajām investīciju bankām” un “uzņēmuma “Latvenergo” privatizācijā kā mērķi stādīsim iespējami zemākus tarifus elektroenerģijas patērētājiem Latvijā un uzņēmumu konkurētspējas pieaugumu Baltijas enerģētikas tirgū”.

Ne vārda par hidroelektrostacijām, ne vārda par pārvades tīkliem, ir runa tikai par privatizāciju. Tas, mūsuprāt, ir kārtējais solis šā procesa legalizācijā valstisko dokumentu līmenī un tagad jau valdības deklarācijā.

Ar to ir skaidri pateikts arī šīs valdības kurss, kā es teicu pašā sākumā. Šī valdība ir tapusi, lai privatizētu “Latvenergo”, “Latvijas kuģniecību”, “Ventspils naftu”, “Lattelekom” un varbūt vēl kādus nelielus nopietnus darbiņus paveiktu pa starpām.

Interesants ir arī mūsu vērojums par valdības lēmumu, ka praktiski pēc kāda laika Privatizācijas aģentūra tiks likvidēta, bet tās darbu turpinās un izveidos jaunu aģentūru - maksātnespējas un bankrotu aģentūru. Cik lietās šos procesus mēs varam saistīt kopā? Praktiski tie ir vienā valdības deklarācijas punktā minēti, un tas, manuprāt, arī liecina par šo procesu tiešo saikni un arī atziņu, ka pārsvarā šī privatizācija, izņemot atsevišķus retus izņēmumus, ir bijusi neveiksmīga.

Diez vai kāds var arī tikt iepriecināts, no Tautas partijas it īpaši, ja mēs redzam jaunajā valdības deklarācijā atziņu, ka saglabāsim bērnu pabalstus iepriekšējā līmenī. Nu jā, mēs jau varam, protams, nēsāt dažādas nozīmītes un dažādus simbolus, likt to visu savas partijas simbolikas pamatā, bet tas jautājums nu būtu viens no pirmajiem, kas jums būtu pie pirmās iespējas, tad, kad būs redzama pirmā budžeta naudas pārpalikuma daļa, jau vasarā jāpārskata. Es ceru, ka Tautas partija neaizmirsīs savus simbolus un jēgu un tomēr ar laiku revidēs to jautājumu.

Tālāk. Man ir patīkami redzēt, ka šī valdība ir apņēmusies atcelt strādājošajiem pensionāriem tos ierobežojumus, pret kuriem opozīcija, un tajā skaitā sociāldemokrāti, stingri un nepārprotami nostājās. Šeit ir jāņem vērā ne tikai Pasaules Bankas atzinums, šeit ir jāņem vērā elementāras cilvēku tiesības, kuras opozīcija uzturēja spēkā referendumā, bet valdības partijas ar savu solidaritāti šīs cilvēku tiesības praktiski nogremdēja.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka arī “Latvijas ceļa” priekšlikums, par ko tik nopietni iestājās - gan vīriešiem, gan sievietēm priekšlaicīgi iet pensijā -, tiek revidēts un pārsvītrots ar treknu svītru. Diez vai tas ir tas labākais...

Mēs ceram, ka valdības deklarācijā nav ietverts, bet “Latvijas ceļš” vēlreiz apsvērs arī progresīvo ienākuma nodokli. Panteļējeva kungs par to ir izteicies, arī Godmanis ir izteicis tādu iespēju - kādreiz to skatīt. Es domāju, ka tas ir jautājums, ar kura risināšanu mēs varētu valstī sabiedrības nabadzību daudz vairāk apkarot.

Es gribētu uzsvērt, ka progresīvais ienākuma nodoklis var būt arī tāds, kas ir daudz saudzīgāks pret vidusslāni, un sociāldemokrāti ir sagatavojuši un iesniegs vairākus variantus, lai valdības partijām būtu iespējas dozēt savas sociālās politikas plašumu.

Es gribu pateikt, ka arī izglītības jautājumos šeit ir daudz problēmu, bet par to varbūt pēc mazas pauzes. Mans runas laiks šobrīd ir aizritējis.

Sēdes vadītājs. Arnis Kalniņš.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Izšķiroties par balsojumu, lietderīgi pārlūkot izdarīto, jo starta pozīcijās šobrīd iziet vairāk vai mazāk tas pats valdības sastāvs, kas bija iepriekš.

Runājot par tautsaimniecībai un finansu politikai veltītajām valdības deklarācijas iedaļām, jāteic, ka šajā aspektā liels un būtisks ir tautsaimniecības bloks. No lauksaimniecības nāk izejmateriāli, kas kļūst par plašu bāzi lauksaimniecības produkcijas pārstrādei, glabāšanai, transporta un tirdzniecības servisa pakalpojumiem, kamēr nonāk mājsaimniecēm uz galda. Taču šīs nozares stabilizācijā ir maz veiksmes un šobrīd lauksaimniecībā ir izveidojies kritisks stāvoklis. Es gribu uz šīs nozares fona detalizētāk aplūkot, kā tad mums iet.

Ko mēs vēlētos kopējo saimniecisko jautājumu laukā redzēt attiecībā uz šo apjomīgo tautsaimniecības nozari - lauksaimniecību?

Pirmkārt. Nav bijušas vēl lauksaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģijas un ražošanas līmeņa prognozes, pieņemsim, 2006., 2010.gadam. Nav skaitliska, analītiska aprēķina, kāpēc no esošajiem 2 miljoniem hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes mums būtu jāapmežo 10%, 30% vai 50 % un jāpaliek uz vienu miljonu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vai tas ir Eiropas Savienības viedoklis vai kaut kāda cita motivācija?

Otrkārt. No Zemkopības ministrijas mēs aizgājušajā periodā nesagaidījām un Ministru kabinetā nav izstrādāti likumprojekti par lauku saimniecību statusu. Komerclikums tika pieņemts vienā no pēdējām sēdēm. Bez šā likuma šis jautājums ir zināmā mērā “pakārts gaisā”. Nav likumprojekta par lauksaimniecības zemes nomu. Nav likumprojekta par izmaiņām Kooperatīvās sabiedrības likumā, lai lauksaimnieku starpā veicinātu kooperāciju tehnikas izmantošanā un tā tālāk un iztiktu bez pievienotās vērtības nodokļa.

Treškārt. Nav sagatavoti cerētie priekšlikumi par valsts atbalstu labvēlīgu kreditēšanas nosacījumu nodrošināšanai lauksaimniecības produkcijas ražotājiem - lauku saimniecību dzīvojamo ēku būvniecībai un rekonstrukcijai, kā arī krājaizdevumu sabiedrību veidošanai laukos.

Jāparedz ir acīmredzot arī kredītu, esošo kredītu, restrukturēšana jeb to atmaksas termiņu pagarināšanas iespējas, radot šim nolūkam attiecīgu valsts finansējumu, ņemot vērā šo grūto lauksaimniecības situāciju, kāda ir šobrīd.

Šajā sakarībā es minēšu vienu piemēru, jo dažkārt jau mēs neticam saviem pašmāju viedokļiem jeb ekspertiem. Latvijas komercbanku pamatkapitālā ārvalstu īpašnieku daļa šobrīd krietni pārsniedz 50%, tomēr aizdevumu likmes saglabājas diezgan augstas. Gunters Veiss, Eiropas Komisijas vēstnieks Latvijā, nesen apmeklējot Jaunpils Gunvalda Sproģa zemnieku saimniecību “Joži” un uzzinot, ka naudu var aizņemties par 14-18% gadā, jutās pārsteigts. Gunters Veiss spriež, ka tas ir ļoti dārgi, jo Latvijai inflācija ir tikai 3%, tas nav daudz vairāk nekā Vācijā, un tāpēc “ilgtermiņa kredītu likmēm pie jums, Latvijā, vajadzētu sākties ar kādiem 6% gadā”. Tas ir viens no faktoriem, kas mūsu uzņēmējus nostāda sliktākā stāvoklī, salīdzinot ar ārvalstīm.

Ceturtkārt. Sagatavojot Latvijas visas tautsaimniecības attīstības stratēģiju, nav paredzēta nelauksaimnieciskās ražošanas, uzņēmējdarbības paātrināta attīstība valsts lauku apvidū un atbilstošu pasākumu radīšana. Runa ir par tādu ekonomisko sviru jeb instrumentu piemērošanu, kas sekmētu rūpniecības lieluzņēmumu filiāļu plašāku izvietošanu mazo un vidējo uzņēmumu, firmu veidā lauku apvidos, tas ir, tie grupētos ap pilsētā izvietotajiem lielajiem uzņēmumiem.

Tālāk - dažas piezīmes par finansu laukā neizdarīto. Diemžēl tas nav paredzēts arī šīs deklarācijas iedaļā par lauksaimniecību, un tas skar lauku saimniecības.

Pirmkārt. Valsts atbalsta atjaunošana 3% apmērā no valsts budžeta izdevumiem saskaņā ar Lauksaimniecības likumu. Šobrīd 3% vietā ir tikai 2,3% jeb par 5 miljoniem latu mazāk. Būtībā tas ir Satversmes tiesas jautājums. Bet vai nu par katru jautājumu mums būtu jāskrien uz Satversmes tiesu? Mums jāievēro likumi, ko mēs paši esam pieņēmuši. Tā ka mūsu izteiktās šaubas, ka SAPARD nauda plūdīs jau no gada sākuma un tas viss it kā kompensēs šo samazinājumu... Tas tomēr izčākstēja kā pavasara sniegs.

Otrkārt. Finansu jomā degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumu sadalījuma izmaiņa par labu lauku ceļiem. Arī tas šeit īsti nav paredzēts. Kā zināms, pagājušā gada 5.augustā bez nopietnas analīzes Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, nosakot, ka ar pagājušā gada 1.septembri akcīzes nodokļa par naftas produktiem ieņēmumu proporcija starp pamatbudžetu un valsts autoceļu fondu tiek samazināta no 60% uz 50%, par labu valsts pamatbudžetam, bet par sliktu valsts autoceļu fondam. Līdz ar to tiek samazināts finansējums ceļiem un vispirmām kārtām no tā cietīs lauku ceļi. Kā zināms, vairāk nekā 40 000 kilometru II kategorijas valsts ceļu un pagasta ceļu ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Neviens nav jāpārliecina, ka nākotnes modelis mūsu lauku apvidos ir tas, ka cilvēki strādās nepilnu darba dienu laukos, bet reizē, izmantojot labus ceļus, strādās arī citās nodarbēs apkārtējās pilsētās un uzņēmumos.

Treškārt. No finansu viedokļa, deklarācijā nav nekas minēts par akcīzes nodokļa kompensācijas atjaunošanu dīzeļdegvielai - no 80 litriem uz 120 litriem par katru apstrādājamo hektāru.

2000.gada budžeta apspriešanas gaitā bija labi redzama ekvilibristika kā cirkā, žonglējot zemkopības ministram un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vadītājai, lai iztaptu valdības vadītājam un finansu ministram, līdz beidzot pozīcijas frakcijas nospieda normu no 80 uz 120 litriem.

Ceturtkārt. Sastādot valsts budžetu nākamajam gadam, būtu acīmredzot lietderīgi, ka valsts atbalsts tiktu pievienots valsts budžetam pielikuma veidā, jo citādi mēs ļoti grūti un lēni pielāgojamies atbalsta sistēmas veidošanai - tādai, kāda tā ir Eiropas Savienības valstīs. Lauksaimniecības likumā ir ierakstītas ļoti pareizas tēzes par cenu paritātes noteikšanu. Mēs līdz šim brīdim oficiāli neanalizējām pieaugušās cenas minerālmēsliem, herbicīdiem, dīzeļdegvielai. Neanalizējām cenu dinamiku pārdodamajai produkcijai, kura gadu no gada samazinās.

Būtībā mēs varam šobrīd teikt, ka šajā gadā - desmitajā gadā pēc neatkarības atgūšanas - lauksaimniekiem veidojas pats bēdīgākais un kritiskākais stāvoklis. Šobrīd zemkopības ministrs Kalvīša kungs tiek virzīts par ekonomikas ministru. Ņemot vērā šādu iepriekšminēto darbu Zemkopības ministrijā, jāšaubās par iespējamām pozitīvām sekām nākamajā amatā. Nav nekādu iebildumu pret Kalvīša kungu kā visnotaļ omulīgu un labsirdīgu cilvēku, bet lauciniekiem ar to ir par maz. Laukos tiek sūri strādāts, ražots un realizēta produkcija, lai ar ieņēmumiem nosegtu kaut savas mainīgās tiešās izmaksas, nerunājot par amortizācijas atskaitījumu un citu fiksēto izdevumu pilnīgu kompensāciju.

Piebildīsim, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kuri liecina par mājsaimniecību budžetu, pagājušajā gadā zemnieku saimniecību tīrie ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas samazinājušies par 36%. Tagad stāvoklis kļūst vēl bēdīgāks. Piebildīsim, ka pagājušajā gadā lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji bija 37% no 1990.gada līmeņa. Mēs aplūkojām tikai vienu tautsaimniecības sfēru. Tā varam izteikt apsvērumus arī par citām tautsaimniecības sfērām.

Pēc būtības darbu turpinās tā pati labēji konservatīvā valdība, tikai mazliet pārkārtotā un izmainītā sastāvā.

Sociāldemokrātu vadmotīvs, no vienas puses, ir panākt, lai būtu pēc iespējas vairāk labi apmaksātu darba vietu, ko nosegtu, protams, ar kvalificētu un disciplinētu darbu. No otras puses, - sniegt pēc iespējas lielāku atbalstu rosīgākai uzņēmējdarbībai, komercdarbībai, lai būtu stimuls investēt un citādā veidā radīt jaunas, stabilas darba vietas. Taču sociāldemokrātu ierosinājums līdzekļus, kas novirzīti investīcijām un jaunām tehnoloģijām, kā arī strādnieku un darbinieku izglītošanai un kvalifikācijas celšanai, neaplikt ar uzņēmuma ienākuma nodokli, neguva atbalstu no valdību veidojošajām frakcijām.

Tāpat bez ievērības palika jaunu tautsaimniecības nozaru attīstības virzienu atbalstīšana informatīvo tehnoloģiju laukā. Rūpniecības un būvniecības atdzimšanas problēmai veltīts pārlieku maz uzmanības. Šajā deklarācijā mēs pat neatradīsim iedaļu par rūpniecību. Neatradīsim iedaļu par rūpniecību! Pārstrādājošajā, apstrādājošajā rūpniecībā šobrīd ražojam tikai 46% no 1990.gada līmeņa. Pēdējā brīdī Ekonomikas ministrijā ir izstrādāts pirmais uzmetums Latvijas rūpniecības stratēģijai. Iespējams, ka tas var būt sākums, lai reanimētu šo svarīgo tautsaimniecības nozari, bez kā iekšzemes kopprodukta pieaugums būs visai problemātisks. Radot jaunas darba vietas, stabilizējot darba samaksu, mēs panākam spirālveida saimniecisko rosību. Cilvēki vairāk pērk, vairāk ražo, vairāk jāražo un jāsniedz vairāk pakalpojumu.

Diemžēl šobrīd Latvijas iedzīvotāji patērē mazāk pārtikas produktu visās galvenajās uztura produktu grupās (rēķinot uz vienu iedzīvotāju) nekā 1990.gadā. (Izņēmums ir kartupeļi un auzas.) Tam sekas ir nelabvēlīgas sociālās parādības. Pieaug saslimstība ar tuberkulozi un citām smagām slimībām. Latvijai ir viszemākā dzimstība Eiropā.

Makroekonomiskie rādītāji, kas ir šīs deklarācijas 1.1.iedaļā, noteikti papildināmi ar tādiem būtiskiem rādītājiem kā iedzīvotāju reālā ienākuma līmenis un tā izmaiņas, ilgtermiņa kredītu procentu līmenis un pieejamība.

Es gribētu piebilst vēl vienu ilustratīvu piemēru šajā sakarībā, runājot par šo deklarāciju. Kā lai nemin faktu, ka Privatizācijas aģentūras valde šā gada 27.aprīlī ir apstiprinājusi privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas finansu konsultanta darba programmu, kuras 1.punkts skan tā: “Sagatavot “Latvenergo” koģenerācijas uzņēmumus, termoelektrocentrāles privatizācijai un palīdzēt Privatizācijas aģentūrai veikt koģenerācijas uzņēmumu akciju privatizāciju.” Un to izstrādājusi darba grupa, kas sastāv no Ekonomikas ministrijas, Privatizācijas aģentūras, Latvijas Darba devēju konferederācijas pārstāvjiem un “Latvenergo” valsts pilnvarniekiem. Starptautiskais konkurss ir izsludināts, pieteikšanās termiņš - 19.maijs. Rodas iespaids, ka Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors atrodas vai dzīvo kaut kādā vakuumā. Cik zināms, viņš arī ir “Latvijas ceļa” valdes loceklis. Vai netiks “pa tukšo” samaksāts, nesagaidot Latvijas pilsoņu vērtējumu? Vai tiešām Privatizācijas aģentūrai trūkst darba rūpniecības lieluzņēmumu privatizācijas sakarīgai nobeigšanai?

Lai gan deklarācija ir pietiekami labi strukturēta, konkrēta un samērā visaptveroša, tā nesākas ar galveno - ar to, kas parasti būtu vajadzīgs šādos dokumentos. Tātad vajadzīgs skats, raugoties no galvenajiem principiem jeb rādītājiem, uz to, kāds veidosies iedzīvotāju reālais dzīves līmenis. Taču tā ir jautājuma viena puse.

Otra puse. Kā mēs zinām, iepriekšējā pieredze rāda, ka var uzrakstīt labu deklarāciju, bet praktiskais izpildījums var būt dažāds. (Piemēram, attiecībā uz lauksaimniecību mēs to ilustrējām.) Tāpēc tas man izraisa zināmas šaubas par iespējamo tās praktisko izpildījumu esošajā valdības sastāvā.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Augsti godātais Bērziņa kungs! Pirms vairāk nekā trim gadiem man bija tas gods balsot par jūsu kandidatūru Rīgas Domes priekšsēdētāja vēlēšanās, un es nekad nenožēloju šo savu balsojumu. Jūs varbūt nebijāt ideāls Rīgas mērs, bet tomēr tikāt galā labāk nekā, es domāju, būtu ticis jebkurš cits jūsu vietā. Man nav nekādu šaubu, ka jūs varat kļūt arī par ļoti labu Ministru prezidentu, bet šoreiz es tomēr nevaru atbalstīt šādu piedāvāto Ministru kabineta sastāvu. Man nav saprotama tieksme trešo reizi no vietas uzkāpt uz tā paša grābekļa. Šajā piedāvātajā Ministru kabinetā ir tās pašas partijas un tie paši cilvēki, kas jau neļāva efektīvi strādāt divām iepriekšējām valdībām un galu galā izraisīja to krišanu. Es atceros slavenā krievu rakstnieka Krilova fabulu par kvartetu. Vai tiešām jūs uzskatāt, ka muzikanti vienkārši nepareizi sēž? Varbūt dažs labs no šiem muzikantiem vienkārši neprot labi spēlēt, bet jūs tomēr visu laiku aicināt šos pašus muzikantus. Būs arī problēmas ar starptautisko sabiedrību, jo diemžēl, šķiet, mēs neko neesam iemācījušies no nesenā Austrijas piemēra.

Bērziņa kungs, jūs noteikti varat rēķināties ar mūsu palīdzību un atbalstu daudzos jautājumos, bet balsot par šo Ministru kabinetu mēs šobrīd nevaram. Tas nebūs balsojums pret jums, Bērziņa kungs, bet tas būs balsojums pret tiem pašiem vēžiem citā kulē.

Sēdes vadītājs. Vai Māris Sprindžuks vēlas piedalīties debatēs? Paldies.

Egils Baldzēns. Otro reizi.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

“Latvijas ceļa” deputāti arī mani visu laiku brīdina un man draud, lai es neiedrošinos šeit kritizēt un runāt, bet es tomēr atļaušos. Es ceru, ka “Latvijas ceļš” arī ir gatavs kritikai kā atvērta un demokrātiska partija.

Es gribētu šeit pateikt vēl arī to, ka nacionālais kopprodukts ir prognozēts diezgan labs - 5-7% gadā, un, protams, būs patīkami redzēt, kā to visu īstenos un veiks. Tas ir tas, kas valdībai būs noteikti jāparāda savā darbā pēc tam, kad šī sasteigtā deklarācija jau būs pieņemta.

Būtu arī patīkami redzēt mazliet konkrētāku politiku darbaspēka jautājumā. Mēs redzam, ka 3.3.1.punktā teikts: “radīsim nosacījumus 10 000 jaunu darba vietu radīšanai ik gadu”. Būtu labi, ja mēs tomēr zinātu, ar kuru gadu tad mēs apņemamies to darīt. Un kā mēs rīkosimies, lai bezdarbu samazinātu līdz 8%? Vai atkal mainīsim kritērijus bezdarbniekiem vai samazināsim bezdarbnieka statusa laiku jeb termiņu, vai rīkosimies kā citādāk? Vai varbūt tiešām to panāksim ar šīm jaunajām darba vietām, kuras būtu ārkārtīgi nepieciešamas un kuru radīšanu mēs, ja valdība nopietni tam ķertos klāt, neapšaubāmi atbalstītu?

Es gribētu norādīt arī uz zināmu sasteigtību šā dokumenta tapšanā. Tas laikam ir pat lielā mērā attaisnojami, ja tādu tempu ir izvēlējušās valdības partijas. Piemēram, 8.1.punktā. Mēs redzam, ka šeit ir sadaļa “Tūrisms”, kas ir, neapšaubāmi, ārkārtīgi nozīmīga un vajadzīga mūsu valstij, un par to mēs varam priecāties, bet teksts ir ļoti vienkāršs: “līdz 2001.gada 1.janvārim izstrādāsim Latvijas tūrisma attīstības nacionālo programmu 2000.-2010.gadam”. Nu kā tad mēs 2001.gada janvārī varēsim izstrādāt programmu pagājušajam laikam? Mēs varēsim konstatēt stāvokli. Nu, un tad arī tā īstenošana, ko uzsāksim, varētu būt mazliet greiza.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka te ir arī citas stila un arī domāšanas nepilnības. Valdība pieņems lēmumus, taču tie lēmumi principā būs likumi, kā tas redzams valdības deklarācijas 19.6., 19.7.punktā un arī citās vietās. Tas rāda, ka, lai arī cik cītīgi valdība ir strādājusi un varbūt arī bezmiega naktīs radījusi šo darbu, šis darbs tomēr būtu bijis labāks, ja tas nebūtu tik sasteigts.

Es gribētu uzsvērt vēl vienu lietu. Protams, ir labi, ka būs šie nosacījumi tām 10 000 darba vietām, ko valdība grasās veidot ar saviem nosacījumiem, bet var jau arī būt tā, ka nosacījumi tiks radīti, bet varbūt to darba vietu tomēr nebūs. Galvenais jau tomēr ir rezultāts, ne tikai process. Ir arī pozitīvi momenti, par ko sociāldemokrāti vairākkārt ir iestājušies un par ko es gribētu uzslavēt tieši “Latvijas ceļa” valdību. Pašreiz te ir minēts, ka tomēr būs tā saucamā nulles deklarācija un efektīva cīņa pret korupciju, nelegālās naudas atmazgāšanu. Tas viss ir pozitīvi.

Man, protams, izraisa mazas bažas arī tas, ka, manuprāt, ar šo valdības deklarāciju tiek revidēta “Latvijas ceļa” un “Tēvzemei un Brīvībai” pozīcija augstskolu un bezmaksas izglītības jautājumos, jo valdības deklarācijā tiek garantēta tikai bezmaksas vidējā izglītība, bet par augstāko izglītību ir vienīgi šāds teksts: “sākot ar 2000.-2001.gadu pakāpeniski pāriesim uz studiju un studējošo kreditēšanu no kredītiestāžu līdzekļiem, nosakot valsts galvojuma izsniegšanas kārtību studējošo kredītiem sociālo vajadzību un studiju maksas segšanai”. Tā ka, manuprāt, tas arī ir pietiekami nopietns punkts, kas liecina par to, ka valdības partijas šajā ziņā ir piekāpušās Tautas partijas spiedienam un zināmā mērā sāk respektēt to viedokli, ka augstskolas izglītība ir maksas lieta. Par to, cik tas viedoklis ir populārs tautā, var, protams, strīdēties, un valdības partijas norādīs, ka tas varbūt ir lieliski.

Es gribētu uzslavēt vēl kādu punktu, kas arī ir zināms ieguvums šajā deklarācijā. Tas ir punkts, kurā ir teikts, ka neprivatizēs valsts mežus. Protams, tas vēl neatrisina problēmu, kas satrauc opozīciju, jo neprivatizējot jau tāpat valsts mežus var izsaimniekot. Bet cerēsim, ka tā tas nebūs.

Es gribētu uzsvērt vēl arī to, ka šī valdība, manuprāt, ir veidota uz citiem principiem nekā tā valdība, kura no šīm pašām partijām reāli varētu būt veidota un varētu strādāt līdz nākamās Saeimas vēlēšanām.

Sēdes vadītājs. Laiks beigt uzstāšanos, Baldzēna kungs!

E.Baldzēns. Taču praktiski diemžēl tas tā nav, jo tas ir radīts tikai privatizācijas pēc. Sociāldemokrāti balsos pret šo valdību.

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Iespējams, ka tas, ka šī valdības apstiprināšanas sēde notiek tieši pēc 4.maija desmitgades atzīmēšanas, ir būtiski. Laiks būtu iezīmēt nākamo desmitgadi - un tieši Latvijas hokejistu uzvaras gaisotnē. Dieviņš taču zina, ko Viņš dara. Un sākums mums ir. Top jauna valdība. Protams, ir jautājums - kā tā strādās, un cik ilgi tā pratīs strādāt? Vai tās pārstāvji pratīs pabīdīt malā savas savstarpējās vajadzības, intereses, simpātijas un antipātijas, lai dotu lielāku vietu darbam valsts vajadzībām?

Latvijas Republikas pilsoņu uzticība varas iestādēm gaist. Tā ir jāatgūst. Un stāvoklis, kurā topošajai valdībai tas ir jāizdara, ir neapskaužams, taču ne bezcerīgs. Taču šajā sakarā es gribētu uzsvērt, ka ir jāsaprot, ka ir jāiegūst visai valdībai, nevis dažiem kārtējo reizi labākiem par citiem. Piekrišanu darbībai valdībā ir izteikušas četras Saeimā pārstāvētās partijas - pietiekami plaša Latvijas politiskā spektra daļa. Arī opozīcija ir krietni cienījama un atbilstoša. Ir pamatota neapmierinātība ar sociālo un ekonomisko jautājumu sekmīgas risināšanas trūkumu. Un, protams, visur esošie krievvalodīgo aizstāvji... Viss ir kārtībā. Pozīcijā ir gan nacionāli konservatīvā, gan liberālā, gan kosmopolītiskā daļa, viņiem visiem tur ir sava vieta. Protams, ne visiem tas ir pieņemami. Atrodas arī kāds pērkams skribents, kurš savā vientiesīgajā dzēruma dullumā perina murgainus savārstījumus par viņam vēlamo apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK norietu. Nu ko par tādu teiksi? Katram savs krusts ir jānes. Valdībai jau arī būs savs krusts ko nest, bet apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK pēc smagām, taču lietišķām pārrunām izšķīrās par atbalstu valdībai, jo labi izprata, kāda atbildība šādā valsts stāvoklī ir jāuzņemas topošajai valdībai, arī katrai tajā pārstāvētajai partijai. Savās uzrunās 4.maijam veltītajos pasākumos Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume vairākkārt skaidri uzsvēra, par ko jādomā savā turpmākajā darbībā gan Saeimai, gan valdībai. Šķiet, ka šad un tad vajadzētu uzmanīgāk ieklausīties arī šādās svinīgās sēdēs teiktās runās, jo šīs runas gatavo pacilātā gaisotnē, tās nāk no tīras sirds. Šādi nopietni piedāvājumi ir rūpīgi jāvērtē. Tātad iespējas ir dotas, mēģināsim tās izmantot turpmāk!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Vārds Valsts prezidentes aicinātajam Ministru prezidenta amata kandidātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (Ministru prezidenta amata kandidāts).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Vispirms atļaujiet man pateikties Valsts prezidentei par dāvāto uzticību sastādīt valdību un četrām valdību veidojošajām partijām par man izteikto atbalstu.

Godājamie kolēģi! Šī ir liela atbildība atbildīgā laikā. Uzticot man veidot valdību, Valsts prezidentei bija divi svarīgi apsvērumi - pirmkārt, vai jaunā valdība spēs pārvarēt tās pretrunas, kas noveda pie iepriekšējo valdību krišanas, un, otrkārt, vai varēsim izveidot ilglaicīgu un rīcības spējīgu koalīcijas valdību, kas spētu atrisināt sabiedrībai aktuālus jautājumus. Savienība “Latvijas ceļš”, Tautas partija, apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un Jaunā partija ir vienojušās izveidot valdību, kas strādās līdz nākamās Saeimas vēlēšanām. To var nodrošināt tikai darboties spējīgs, precīzs un konkrēts koalīcijas līgums, kas balstās uz trim pamatprincipiem - proporcionalitāti, pēctecību un solidāru atbildību. Kopīgi veidojot valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu, jau esam spējuši tikt pāri tiem klupšanas akmeņiem, kas ir bijuši liktenīgi iepriekšējām valdībām. Mēs negribam, ka ēnas, kas krita pār iepriekšējām valdībām, skartu arī jauno valdību. Šīs valdības darba kredo ir tas, ka mēs esam par tirgus ekonomiku, nevis tirgus sabiedrību. Mums ir jāpierāda, ka mums primāras ir valsts un tautas intereses, ka savas personīgās intereses ir jāaizmirst uz laiku, kamēr esam uzņēmušies kalpot tautai. Ir būtiski atgūt tautas uzticību gan ierēdnim, gan Ministru prezidentam. Un es gribētu teikt, ka tauta grib ticēt, to pārliecinoši ir pierādījusi mūsu tautas vienotība visu Atmodu laikā. Valdības deklarācijas formālais nosaukums ir “Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību”. Prakse liecina, ka visas iepriekšējās valdības ir minējušas lata stabilitāti, inflācijas mazināšanu, iekšzemes kopprodukta pieaugumu, un mūsu valdības uzdevums ir pārvērst šos dažkārt nesaprotamos jēdzienus par ikkatra Latvijas iedzīvotāja dzīves realitāti. Ko tas nozīmē ikkatram no mums? Lata stabilitāte un inflācijas mazināšana nozīmē to, ka šodien, rīt un aizparīt, piemēram, pienam un maizei cena nemainīsies. Iekšzemes kopprodukta pieaugums nozīmē to, ka, nemainoties piena un maizes cenām, latu daudzums mūsu makā pieaugs un mums paliks pāri nauda, lai izglītotu savus bērnus. Manuprāt, sabiedrību šobrīd nevis satrauc pārmaiņas, bet sabiedrība ir nogurusi no neaizskaidrotām pārmaiņām. Citiem vārdiem sakot, mūsu valstij pietrūkst sociālas prognozējamības. Mans kā valdības vadītāja princips ir nepieļaut, ka, no rīta pamodušies, jūs pēkšņi konstatētu, ka puse pensijas ir noņemta, ka jūsu tradicionālā rīta kafija ir kļuvusi dārgāka un ka visa izglītība ir par maksu. Jebkuras pārmaiņas, kas skar mūsu ikdienas dzīvi, var tapt tikai dialogā ar sabiedrību. Diskutēsim, apspriedīsim, domāsim kopā. Mums ir jāpalielina uzticība visām valsts varām, un varbūt varam to panāk ar konstruktīvu sociālu dialogu. Ir jārunā ar cilvēkiem rūpīgāk, skaidrāk, saprotamāk un visbeidzot - kvalitatīvāk.

Līdzās prognozējamībai iekšpolitikā tikpat būtiska ir prognozējamība un pēctecība ārpolitikā. Valdība īstenos izsvērtu un mērķtiecīgu ārpolitisko darbību, sekmējot Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un transatlantiskajās drošības struktūrās, nostiprinot un uzlabojot Latvijas attiecības ar kaimiņvalstīm. Es gribu uzsvērt, ka veicināsim valsts iedzīvotāju informētību un izpratni par valsts līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO nozīmi. Manuprāt, tā tikai vairos mūsu valsts suverenitāti.

Ārpolitika ir iekšpolitikas spogulis, bet valsts galvenā vērtība ir ikviens Latvijas cilvēks. Mūsu kopējs pienākums ir rūpēties par viņa drošību, izglītību un veselību. Tikai izglītots un vesels cilvēks būs konkurētspējīgs modernā Latvijā, Eiropā un pasaulē. Manuprāt, valstī ir nepieciešama jauna politiska norma - ieklausīšanās. Katram ir jābūt gatavam ieklausīties sabiedrībā, sev tuvākā cilvēkā. Šķiet, ka mēs pārāk daudz laika tērējam, cīnoties “pret” - vai tā būtu politika, ekonomika, nacionālie jautājumi, reliģija vai masu saziņas līdzekļi. Mūsu deklarācija pēc savas būtības ir vienošanās “par”. Un tāpēc es uzskatu, ka šīs valdības darbs būs ilgstoši auglīgs un drošība par savu nākotni kļūs par pamatvērtību katrā ģimenē.

Nobeigumā es tīri personīgi - neatkarīgi no tā, kāda būs politiskā konjunktūra, - gribu pateikt, ka es esmu gatavs veltīt visus spēkus un darbu mūsu valsts - Latvijas labā. Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par Saeimas lēmuma projektu: izteikt uzticību Ministru kabinetam šādā sastāvā:

Ministru prezidents - Andris Bērziņš,

aizsardzības ministrs - Ģirts Valdis Kristovskis,

ārlietu ministrs - Indulis Bērziņš,

ekonomikas ministrs - Aigars Kalvītis,

finansu ministrs - Gundars Bērziņš,

iekšlietu ministrs - Mareks Segliņš,

izglītības un zinātnes ministrs - Kārlis Greiškalns,

kultūras ministre - Karina Pētersone,

labklājības ministrs - Andrejs Požarnovs,

satiksmes ministrs - Anatolijs Gorbunovs,

tieslietu ministre - Ingrīda Labucka,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs - Vladimirs Makarovs,

zemkopības ministrs - Atis Slakteris,

īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām - Roberts Zīle,

īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās - Jānis Krūmiņš.

Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 69, pret - 24, atturas - nav. Lēmums ir pieņemts. (Aplausi.) Apsveicam Ministru prezidentu un jaunā Ministru kabineta locekļus. (Aplausi.)

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A.Bartaševičs (7. Saeimas sekretāres biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Urbanovičs, Oļegs Deņisovs, Jakovs Pliners, Andrejs Klementjevs, Igors Solovjovs, Jānis Ādamsons, Osvalds Zvejsalnieks, Imants Burvis, Aija Barča, Vanda Kezika, Jānis Lāčplēsis, Linards Muciņš, Normunds Rudevičs, Monika Zīle, Guntis Dambergs, Aija Poča, Jānis Škapars, Aivars Tiesnesis, Jēkabs Sproģis, Juris Dalbiņš, Aleksandrs Kiršteins, Atis Slakteris, Kārlis Greiškalns, Gundars Bērziņš, Silvija Dreimane, Juris Vidiņš, Oskars Grīgs, Dzintars Rasnačs, Valdis Lauskis.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sēde ir slēgta.

Vārds Ministru prezidentam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (Ministru prezidents).

Godājamie deputāti! Es gribu pateikt lielu paldies par balsojumu valdības sakarā un gribu uzaicināt visus ievēlētos ministrus šodien pulksten

19.30 uz valdības pirmo sēdi Ministru kabineta telpās.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova, B.Strazdiņa

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas pavasara sesijas 2. (ārkārtas) sēde

2000.gada 5.maijā

Lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru

kabinetam

(1898. un 1899. dok.) - 1.lpp.

Debates - dep. E.Baldzēns - 1.lpp.

- dep. A.Kalniņš - 6.lpp.

- dep. B.Cilevičs - 12.lpp.

- dep. E.Baldzēns - 13.lpp.

- dep. J.Dobelis - 15.lpp.

- Ministru prezidenta kandidāts A.Bērziņš - 16.lpp.

 

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretāres biedrs A.Bartaševičs - 19.lpp.

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem