Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas pirmā (svinīgā) sēde

2000.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Godātie klātesošie! Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 80.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 10.gadadienai veltīto svinīgo Saeimas sēdi pasludinu par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs
Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam.

J.Straume (Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ekselences, cienījamie viesi!

Ir atkal pienākusi diena, kas latviešu tautai saistās ar brīvību un cerībām. Diena, kurā simboliski tika pārtraukta klusēšana, kas mūsu zemē bija ilgusi gandrīz pusgadsimtu, un kura vēsturē ir iegājusi kā valstiskās neatkarības atgūšanas diena.

Šodien ir jau desmitā Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadiena. Es aicinu jūs kopā ar mani pakavēties atmiņās un padomāt par to, kas paveikts šajos desmit gados un kas paveicams nākotnē.

Toreiz, 1990.gada 4.maijā, mūsu tauta bija gatava apliecināt visām pasaules tautām, ka gribam un spējam atkal dzīvot brīvā un demokrātiskā Latvijā. Tā pamatoti tika gaidīts vēlmju apstiprinājums no Augstākās padomes deputātiem ar tādu patriotisku saviļņojumu, kādu tagad spējam izjust, varbūt vienīgi dziedot tautas lūgšanu.

Jau ilgi pirms šā notikuma tautas sīvā pretestība okupācijas režīmam mūsu zemē, ārvalstīs dzīvojošo mūsu tautiešu stingrā nostāja Latvijas neatkarības jautājumā, kā arī nozīmīgu Rietumvalstu politisko spēku atbalsts šai nostājai, pilsoņu kustību, daudzo grupu un organizāciju aktivitātes Latvijā un visā Baltijā, politiskais disidentisms Krievijā, citās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs lēnām un pamazām drupināja komunistiskā totalitārisma pamatus un uzturēja cerību tautu tiesību un demokrātijas uzvarai nākotnē. Vērā ņemams arī to bijušās PSRS tautas deputātu nopelns, kuri ar mūsu Tautas frontes atbalstu bija ievēlēti cīņai par Latvijas neatkarību Maskavā.

Zīmīgi, ka tieši šodien Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks Latvijā iesniedza Saeimas Prezidijam rezolūcijas tekstu, kas šajā brīdī tiek izskatīts ASV Kongresā par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas 10.gadadienai.

Atceroties bijušo, atmiņās atgriežas pazemojums, ko izjutām laikā, kad mūsu dzimtajai valodai bija atstāta tikai savstarpējās saziņas funkcija un ik uz soļa nācās piedzīvot augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret mūsu tautu, tās valodu, tās kultūru. Tagad mūsu valodai ir valsts valodas statuss un varam tikai vēlēties, kaut mums pietiktu uzņēmības rūpēties, uzturēt to dzīvu un spēcīgu. Tādēļ es aicinu ikvienu kopt latviešu valodu kā visaptverošu valodu, kas lietojama visās dzīves jomās. Mūsu pašu uzdevums ir gādāt par to, lai latviešu valoda nezaudētu savu skanīgumu, izteiksmes daudzveidību, netiktu piesārņota ar tai nevajadzīgiem un tās garam svešiem vārdiem un izteicieniem.

Toreiz, kad brīvība bija tikai tāls, gluži vai nerealizējams sapnis, latviešu tautā dziļi mītošie tēvu un vectēvu dotie dzīves principi - gods, izturība, drošsirdība - bija mūsu izšķirošais spēks. Šobrīd nākas vēlēties, kaut mēs arvien vēl varētu lepoties ar šīm īpašībām. Toreiz mēs zinājām, ka mūs nenospiedīs uz ceļiem, ja vien paši nepadosimies vājumam, šaubām un maldīgām ilūzijām. Mēs bijām kopā un vienoti, kad izjutām, ko nozīmē uzdrīkstēties - par spīti tam, ka bija apdraudēta mūsu personiskā drošība un varbūt pat dzīvība, ko nozīmē nenoliegt savu pārliecību un draugus, nenoliegt savu tautu. Tādēļ tam laikam, kad mēs ar asarām acīs skatījāmies uz atkal brīvi plīvojošo sarkanbaltsarkano karogu, vienmēr būs nozīmīga vieta mūsu tautas atmiņā.

Es sveicu visus tos Augstākās padomes deputātus, kuri toreiz, 1990.gada 4.maijā, balsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, uz kuriem todien skatījās un no kuriem šo balsojumu gaidīja visa Latvija. Es sveicu mūsu tautu šajos svētkos, jo šī diena pirms desmit gadiem bija emocionālā pacēluma kulminācijas punkts Latvijas ceļā uz valstisko atdzimšanu! Es aicinu apliecināt cieņu tiem, kuri pirmie uzdrīkstējās atklāti paust savus uzskatus, runāt par tautas tiekšanos atjaunot savu valsti, visiem, kuri šo gribu uzturēja, vairoja un ievirzīja konkrētu prasību un uzdevumu formā. Pateiksimies visiem, kuri par Latvijas brīvību ir atdevuši savu dzīvību, un godināsim viņu piemiņu ar klusuma brīdi. (Klusuma brīdis.) Paldies.

Godātie kolēģi!

Nozīmīga šī diena būs arī tādēļ, ka tā iezīmēja Latvijas valsts saistību ar 1918.gada 18.novembri - dienu, kad piepildījās tautas ilgi lolotās cerības un tika nodibināta mūsu valsts. Zīmīgi ir vārdi, kurus, raksturojot to laiku, kad tika celta Latvijas valsts, teica Kārlis Skalbe:

“Bet viņas vēl nebija. Tā bija kā mīksts un negatavs veidojums, kuram bija jāiet caur pārbaudīšanas uguni. Neredzēta, neapjausta, pussapņu tēls, pusīstenība. Pēc smagās okupācijas varas, kad Latvijas vārdu nedrīkstēja izrunāt, kad tikai draugs draugam varēja pasacīt, kas jādara priekš mūsu nākotnes, šī nākotne pēkšņi nokāpa uz mūsu zemes. Viņas soļi bija nedroši, viņas gaita bija lēna, tāpēc ka tauta vēl neprata savai nākotnei ticēt. (..) Tauta jau nekad nebija pati par sevi valdījusi. Dziļi slēpdama sevī ievainotu taisnības sajūtu, uz ārieni viņa bija darinājusi piekļāvīgu raksturu, gatava uzņemt jebkuru svešu varu. (..) Tas liecina tikai to, ka tauta nav izdzīvojusi savu vergu laiku psiholoģiju, ka viņa vēl nespēj ar brīvas tautas apziņu pacelties pār pagājušiem verdzības gadu simteņiem un valdīt pār savām kaislībām tāpat kā par savu zemi.”

Cik pārsteidzoši līdzīgs būtu raksturojums tai situācijai, kas mums atklājās pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas! Ar vārdu “brīvība” mēs toreiz saistījām tikai pozitīvus jēdzienus - demokrātiju, drošību un stabilitāti, labklājību un pārticību. Likās: kad ieiesim šajā brīvības telpā, viss nokārtosies un atrisināsies pats no sevis. Taču brīvība ir tikai priekšnosacījums - vislabāk saprotamais jēdziens tautai, kas ir apspiesta. Ir pagājuši tikai desmit gadi, bet no lielā pacēluma, prieka un cerību viļņa, kas sabiedrību bija pārņēmis, kad tika pasludināta Deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir palicis visai maz. Zīmīgi, ka 1928.gadā, desmit gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas, pateicoties savai politiskajai un saimnieciskajai darbībai, progresīvajai sociālajai likumdošanai un nacionālajai iecietībai, Latvija bija jau ieguvusi labu slavu starptautiskajā saimē, kur mūsu valsts iekārtu uzskatīja par vienu no stabilākajām salīdzinājumā ar citām pēc Pirmā pasaules kara nodibinātajām valstīm. Toreiz šo priekšnosacījumu - brīvību - mūsu vectēvi un tēvi prata izmantot un varēja lepoties ne tikai ar brīvības cīņām, bet arī ar tautas čaklumu un to, ka spēja savas cīņās iekarotās tiesības sargāt un aizstāvēt. Toreiz, desmit gadus pēc valsts nodibināšanas, mūsu tautai bija viss, ko tā bija paguvusi izdarīt pati - ar savu sirdi un prātu, ar degsmi un nesavtīgu mīlestību. Visus vienoja ticība, ka tāda tauta, kas pratusi izcīnīt savas tiesības, pratīs kļūt arī par savas laimes kalēju, pratīs vest Latviju pretim jaukākai, gaišākai un labākai dzīvei.

Turpretī šobrīd tautas neapmierinātība ar Saeimas un valdības paveikto un nepaveikto ir tik liela un tiek izteikta tādā formā, ka mēs nedrīkstam palikt nedzirdīgi un vienaldzīgi. Mums jāatzīst, ka daļēji esam zaudējuši uzticēšanos, tautas ticību tam, ka cilvēki, kuri vada valsti, ir godprātīgi un kompetenti, tautas ticību tam, ka valsts vara kopumā rēķinās ar sabiedrības viedokli. Par to liecina gan jau notikusī, gan paredzamā tautas nobalsošana, daudzie streiki un protesti.

Neskaitāmie konflikti starp valsts varas institūcijām, cīniņi par tiesību un varas apmēriem, savstarpējo attiecību savtīgā ievirze, nelikumības, skandāli, korupcija un tiesiskais nihilisms - tas viss liecina, ka valsts vara nespēj panākt pieņemto likumu pilnvērtīgu izpildi, ka valsts vara ir attālinājusies no sabiedrības. Nenoliedzami, vistuvākajā laikā mums jāprecizē visu valsts varas institūciju nošķiršanas, līdzsvarošanas un savstarpējās kontroles robežas. Mums pašiem jākļūst kulturālākiem, savaldīgākiem un strādīgākiem un jāpatur prātā, ka pārstāvam ne tikai savas partijas intereses, bet gan savas tautas intereses un tādējādi jāveido cildenāks priekšstats par mūsu valsti. Atskatoties uz tiem 80 gadiem, kas mūs šķir no 1918.gada 18.novembra, varam secināt, ka demokrātiska ir ne tikai tāda valsts, kurā tautai pieder augstākā vara un tā var īstenot savu gribu un vēlmes, bet patiesi demokrātiska ir tāda valsts, kurā tauta ir kļuvusi par saimnieku un pati uzņēmusies pilnu atbildību par savu attīstību. Valsts nekad nebūs nedz droša, nedz stabila, kamēr pati tauta uz to lūkosies “svešām un neuzticīgām acīm”. Ceru, jūs piekritīsit, ka īpaši aktuāli šodien izskan Kārļa Skalbes 1917.gadā teiktie vārdi: “Vai mūs (tautu) dzirdēs starp partiju kliedzieniem, no kuriem skan visas malas? Vai šinīs dienās vairs kāds grib klausīties uz klusām un vienkāršām domām?”

Godātie deputāti!

Šajā svētku reizē es aicinu jūs uz brīdi apstāties un klusībā pārdomāt, kāpēc mūsu valstij nav tādu panākumu, kādus Latvija bija sasniegusi savas pastāvēšanas pirmajos desmit gados, kāpēc pārsvarā veiksmīgajām politiskajām pārmaiņām nav sekojušas tādas pašas ekonomiskās reformas. Un, mēģinot rast atbildi, paturēsim prātā, ka mūsu tautai patlaban ļoti nepieciešama valstiskās un cilvēciskās pašapziņas un arī savas vērtības apzināšanās.

“Latvijas tauta sekos no šīs dienas visiem jūsu soļiem, visiem jūsu lēmumiem ar vislielāko uzmanību” - tā, atklājot Satversmes sapulces pirmo sēdi, teica Jānis Čakste. Šie vārdi ir aktuāli arī mums. Neaizmirsīsim, ka tikai tauta ir ikvienas varas pirmavots un ikviena vara pastāv tikai tik ilgi, kamēr tai ir šis pirmavots.

Tik gaiša un sajūsmas pilna kā pirms desmit gadiem šī 4.maija diena nav, taču ceru - jūs piekritīsit - daudz zīmju liecina, ka nākotne kļūs gaišāka. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka tieši mums būs jāmeklē atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, jātiek galā ar problēmām savas tautas un valsts nākotnes un labklājības vārdā.

Šobrīd mums ir jārisina daudzi uzdevumi. Kopš vēsturiskā brīža, kad atjaunojām savas valsts neatkarību, mēs esam kļuvuši citādi - ir mainījusies mūsu domāšana, padziļinājusies un pat pārveidojusies mūsu izpratne par to, kādai jābūt Latvijai. Bet vai ar to pietiek? Kā panākt valsts virzību uz vienotību un sakārtotību?

Kopš gadu tūkstošiem un līdz pat mūsdienām valsts sakārtotības jautājums ir bijis filozofu un valsts zinātnieku uzmanības lokā. Manuprāt, iekams nebūsim sameklējuši un izlabojuši kļūdas katrs pats sevī, nebūsim tikuši skaidrībā un saskaņā ar sevi, nebūsim salauzuši vecos ieradumus, nekas nemainīsies. Mums, kas esam iesaistījušies valsts varas un pārvaldes procesos, jāprot atrast vispareizāko taisnīguma ceļu. Šai sakarā varbūt nāksies gan mainīt savu izpratni par sekmīgai darbībai nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, gan skaidri izprast, ko mēs vēlamies sasniegt. Ja mēs paši nemainīsimies, ja nepratīsim atteikties no sīkumiem liela mērķa labad, tad paliksim turpat, kur esam.

Atskatoties uz kopumā paveikto, izvērtējot šajos desmit gados padarīto, jāsecina, ka visvairāk esam sasnieguši tieši ārpolitikas jomā. Kopš 1990.gada, kad tikko sākām savu ceļu uz atgriešanos Eiropā, bet Eiropas Savienība vēl šķita tāls, jāsaka pat - utopisks mērķis, esam padarījuši gana daudz, lai varētu justies gandarīti. Esam sākuši sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka būs jāveic nopietns darbs, saskaņojot nacionālās intereses ar Eiropas Savienības noteikumiem, izglītojot un informējot sabiedrību par visu, kas notiek valsts politiskajā dzīvē. Latvijas iestāšanās vai neiestāšanās Eiropas Savienībā - tā ir ļoti svarīga izvēle, jo šis jautājums saistīts ar valsts suverenitātes ierobežošanu kopējo Eiropas Savienības interešu labad. Un, tā kā tikai Latvijas pilsoņiem, nevis Saeimai vai valdībai pieder galīgās izlemšanas tiesības, liela nozīme ir tam, cik pieejama ir objektīva informācija par Latvijas perspektīvām Eiropas Savienībā. Sabiedrībai jāmācās analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus. Tai ir nepieciešamas plašas un vispusīgas zināšanas, lai varētu būt par kaut ko stingri pārliecināta. Tādēļ es aicinu jūs skaidri un noteikti paust savas domas par Latviju Eiropā, par Eiropas nākotni un Eiropas valstu sadarbību, kā arī par daudziem citiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem. Mums Eiropas Savienībā jāieiet kā aktīviem tās dalībniekiem.

Kā otra nemainīga mūsu ārpolitikas prioritāte ir Latvijas dalība NATO. Tā kā tiek attīstīta cieša sadarbība ar NATO valstīm, lai rastu iespēju iekļauties NATO ar pienācīgiem finansu resursiem, ir daudz strādāts ar likumprojektiem militārajā un drošības jomā, kā arī veikti daudzi citi pasākumi, kas nostiprina Latvijas kā NATO dalībvalsts kandidatūru, mēs uzskatām, ka Latvijai jābūt gatavai saņemt uzaicinājumu pievienoties NATO jau nākamajā alianses valstu vadītāju sanāksmē.

Saeimas deputātu līdzdalība starptautiskajās un reģionālajās drošības organizācijās ir ne tikai palīdzējusi nostiprināt mūsu valsts drošību, bet arī veicinājusi Latvijas tautsaimniecības, izglītības, zinātnes un kultūras attīstību. Neesam aizmirsuši atgādināt arī par savas tautas traģisko likteni un aicināt citus to saprast.

Joprojām kā viena no svarīgākajām ārpolitikas prioritātēm jāmin labu kaimiņattiecību uzturēšana ar Krievijas Federāciju, kaut arī pastāv dziļi konflikti, kas mūs šķir. Domāju, jūs piekritīsit, ka ikviens no mums ir gatavs runāt ar Krievijas parlamentāriešiem gan frakciju un komisiju, gan visaugstākajā līmenī par mūsu valstu turpmāko sadarbību un jebkādām abas puses interesējošām problēmām, lai galu galā nonāktu pie savstarpējas sapratnes arī vissāpīgākajos jautājumos.

Vēl smagāks darbs mums veicams tepat Latvijā. Jau 1999.gada Eiropas Savienības ziņojumā par Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā tika norādīts, ka reformas valsts pārvaldes jomā pēdējo gadu laikā ir palēninājušās. Lai arī esam radījuši likumdošanas projektu bāzi, kas nodrošinās kvalitatīvi jaunu valsts pārvaldes procesuālo kārtību, galvenā vērība jāvelta tam, lai mēs iespējami drīzāk sasniegtu Eiropas Savienības standartiem atbilstošu valsts pārvaldes darba līmeni.

Latvijai ar tās visai neilgo neatkarības vēsturi nav lielas pieredzes demokrātijas jomā. Jāievēro arī tas, ka sabiedrības straujās noslāņošanās dēļ valstī faktiski nav plašas vidusšķiras, kas ir būtisks priekšnoteikums demokrātiskai sabiedrības attīstībai. Latvijai nav bagātu dabas resursu, izņemot mežus, tādēļ jāpaļaujas uz saviem cilvēku resursiem. Nedrīkst ignorēt nedz darba algas apjomu, nedz izglītību, kultūru un zinātni, nedz medicīnu. Ir jādara daudz, lai varētu līdzsvarot sabiedrību un pamazām veidotos vidusšķira.

Jāatzīst, ka arī tāda prioritāte kā mazo un vidējo uzņēmumu attīstība ļoti lēni pārtop no deklaratīvas vēlmes reālā rīcībā. Domājot par nākotni, ir jāpanāk šo uzņēmumu izaugsme. Esmu pārliecināts, ka ar laiku un labu gribu ir iespējams atjaunot un attīstīt Latvijas lauksaimniecības un rūpniecības nozaru konkurētspēju arī pasaules tirgū. Esmu pārliecināts, ka tad, ja pratīsim saglabāt Tēvzemes mīlestību, vienotību, ja pratīsim godīgi strādāt, varēsim lepoties ar augšupeju.

Godātie deputāti!

Pirms desmit gadiem, kad sēdējām vecajā Saeimas sēžu zālē, skatījāmies visi vienā virzienā. Tagad izkārtojuma ziņā šī zāle vairāk atgādina amfiteātri, kura arēnā mūsu skatieni krustojas kā asi pīķi. Saglabāsim šo asumu arī turpmāk, tikai vērsīsim to vienā virzienā, viena mērķa sasniegšanai - tāpat kā tajās nozīmīgajās dienās, kad sākās jauns posms mūsu vēsturē. Izlietosim laiku, kuru mums atlicis kopā pavadīt un strādāt, lai sargātu tos ideālus, par kuriem cīnījās un krita Latvijas labākie dēli un meitas.

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.) (Skan Latvijas valsts himna.)

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

 

Sēdes vadītājs. Svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu. Uzaicinu visus deputātus uz fotografēšanos Saeimas pagalmā. Pirmie fotografēties tiek aicināti Augstākās padomes deputāti, pēc tam - 7.Saeimas deputāti.

 

Redaktore: J.Kravale

Datoroperatore: I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

 

SATURA RĀDĪTĀJS

7.Saeimas pavasara sesijas 1.(svinīgā) sēde

2000.gada 4.maijā 7.Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes uzruna - 1.lpp.

Sestdien, 24.februārī