Latvijas Republikas 12.Saeimas
pavasara sesijas ceturtā (svinīgā) sēde
par godu Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanas 25.gadadienai
2015.gada 4.maijā Latvijas Nacionālajā teātrī
Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.
Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Sēdes vadītāja. Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Viesi!
Sākam Saeimas 2015.gada 4.maija svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25.gadadienai.
G.Daudze (12.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).
Vārds svinīgai uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei.
I.Mūrniece (12.Saeimas priekšsēdētāja).
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Mīļie tautieši!
Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pagājuši 25 gadi. Tieši pirms gadsimta ceturkšņa šajā dienā pieredzējām principiālu taisnīguma uzvaru pār netaisnību un patiesības augšāmcelšanos. Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Ar to tika pavērts ceļš mūsu valstiskuma atdzimšanai, kuru varmācīgi bija pārtraukusi padomju okupācija.
Daudziem Latvijas pilsoņiem šo neatkarības atjaunošanas dienu nebija lemts pieredzēt. Daudzi uz valsts atjaunošanu cerēja gandrīz visu mūžu, līdz izšķirošo pagrieziena brīdi Latvijas vēsturē sagaidīja. Vēl kā bērni un jaunieši valsts neatkarības atjaunošanu piedzīvoja arī tā Aukstā kara laika paaudze, kurai piederu arī es.
1990.gada 4.maijā Latvijas valsts tika atjaunota, balstoties uz valsts nepārtrauktības pamata – 1918.gada 18.novembra Latviju. Tas uzsvērts arī Satversmes ievadā jeb preambulā, kuru Saeima pieņēma aizvadītā gada jūnijā.
Vairākas latviešu paaudzes padomju okupācijas režīmā uzauga izolācijā no pārējās pasaules. Tomēr tautas lielākā daļa arī šajā periodā saglabāja savu garīgo piederību Eiropai un tās vērtībām. Tā neatzina okupācijas varu, tā neaizmirsa Latvijas valstij un tautai nodarīto. Pretestība okupācijas režīmam dažādās formās nebija apsīkusi.
Visgrūtākajos laikos mūsu tauta saglabā mūžīgas vērtības. Par to liecina mūsu izraušanās no pusgadsimtu ilgās apspiestības un stagnācijas. Mēs spējām pieprasīt un atgūt brīvību.
Nacionālu, demokrātisku, eiropeisku Latvijas valsti vēlējās atgūt latviešu valstsnācijas lielākā daļa un arī te dzīvojošās mazākumtautības.
Cilvēktiesību grupas “Helsinki-86” dalībnieki nāca kā pirmie. Latvijas Nacionālā neatkarības kustība par mērķi uzstādīja Latvijas atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata. Pilsoņu kongress precizēja un popularizēja Latvijas valstiskuma nepārtrauktības tiesiskos principus. Latvijas Tautas fronte spēja apvienot visus tos dažādos strāvojumus, kas pastāvēja uz 1918.gada 18.novembra Latvijas atjaunošanu.
Neraugoties uz šķietami nepārvaramām pretrunām, kuru dēļ šīs organizācijas konkurēja un pat apkaroja viena otru, tās darbojās vienā – Latvijas valsts atjaunotnes virzienā.
Bet bija arī citi. Zināma toreizējās Latvijas iedzīvotāju daļa vēlējās, lai te turpinātu pastāvēt Padomju Savienības okupācijas režīms vai lai pat formāli neatkarīga Latvija tomēr būtu Latvijas PSR turpinājums. Tie galvenokārt bija PSRS pilsoņi, kas šeit bija ieradušies padomju okupācijas režīma kolonizācijas politikas rezultātā. Tie apvienojās Interfrontē un pieprasīja atzīt par likumīgām pusgadsimtu ilgās okupācijas sekas, kas dziļi bija cauraudušas Latvijas zemi un sabiedrību.
Reālo spēku samēru atspoguļoja 1991.gada 3.marta tautas aptauja: 1,2 miljoni cilvēku izteica vēlmi pēc Latvijas neatkarības, bet 400 000 bija pret. Šo Latvijas valsts pretinieku ideoloģiskie pēcteči 21 gadu vēlāk organizēja referendumu par divvalodības ieviešanu. Latvijas pilsoņi tikpat nepārprotami ar trīs ceturtdaļu balsu vairākumu to noraidīja, vēlreiz apstiprinot, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska un vienlaikus nacionāla valsts, kur vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda.
Godātie klātesošie!
Pieņemot 4.maiju par atjaunotās neatkarības atskaites punktu, šodien izvērtējam, kāda ir bijusi valsts attīstība aizvadītajos 25 gados.
Veiksmīga ir bijusi Latvijas institūciju atjaunošana. Demokrātiskā Satversme Latvijā atkal ir spēkā jau 22 gadus. Satversmes ievadā ir nostiprināti valsts pamati, Satversmes negrozāmais kodols.
Pēc 4.maija Latvijas sabiedrība, līdzīgi kā citviet Austrumeiropā, piedzīvoja iepriekš vēsturē nebijušu pāreju uz tirgus ekonomiku. Kamēr mūsu draugi Rietumos un mēs paši ticējām, ka Latvijas tautsaimniecība ātri un sekmīgi piemērosies veco demokrātiju brīvā tirgus modelim, resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas un Komunistiskās jaunatnes savienības finanšu līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un kolaboracionisti pārvērtās turīgos uzņēmējos. Tie pirmām kārtām domāja par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm. Tieši viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus. Lielā tautas daļā tas radīja rūgtumu, kas pārauga neticībā savai valstij. Šāda notikumu gaita kropļoja un bremzēja Latvijas valsts attīstību.
Šodien varam teikt, ka oligarhi lielā mērā, lai arī ne pilnīgi ir izstumti no valsts politiskās pārvaldes. Tomēr ekonomikā tie turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus.
Latviju visvairāk apdraud alkatība un naudaskāre.
Valsts pastāvēšanu tautas interesēs apdraud arī naudas ietekme uz politiskajām partijām un varu. Nesen bijušais ilggadējais VDK izlūkdienesta virsnieks, mūsdienās – Krievijas megakoncerna pārstāvis Latvijā –, publiski izteicās, ka Saeimā jāievēl 100 miljonāri. Tad sekmīga valsts attīstība būšot garantēta.
Latvija ir republika. Tas nozīmē, ka vara pieder tautai, nevis 100 miljonāriem. Un tas ir taisnīgi.
Satversmes sapulces priekšsēdētājs un valsts pirmais prezidents, Latvijas demokrātijas pamatlicējs Jānis Čakste norādīja: “Latvijas valsts stāv par visu augstāk. Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Visām vajag padoties zem vienas pašas brīvas Latvijas.” Čakste teica: “Taisnība vienmēr uzvarēs.”
Un Latvijā vēl ir daudz darāmā, lai izskaustu kliedzošus taisnīguma principa izkropļojumus. Valsts institūcijām ar vienlīdz lielu spēku un interesi jāaizstāv gan sabiedrības turīgākās, gan mazāk turīgās daļas intereses. Taisnīguma un sociālās vienlīdzības principam ir jābūt kā saules gaismai, kas klājas vienlīdz spoži gan pār tiem, kas slīd pa parketu, gan tiem, kas min nelīdzenu bruģi. Tas veicinās sabiedrības uzticēšanos valstij. Un valsts tiks stiprināta.
Dāmas un kungi!
Latvija ir nacionāla valsts. Tās pamatā ir latviešu nācijas griba nodibināt, uzturēt un attīstīt savu nacionālu valsti – valsti, kurā visiem pilsoņiem ir vienādas tiesības, valsti, kurā arī mazākumtautības var kopt savu valodu un kultūru. Bet tas nozīmē, ka latviešu valoda, kultūra un vēsturiskā atmiņa ir kopēja visiem Latvijas pilsoņiem – tāds ir priekšnoteikums un pamats politiskās nācijas pastāvēšanai. Tādēļ Latvijas valsts nedrīkst pieļaut, ka mūsu vēsturi kāds groza pēc sava ģīmja un līdzības vai relativizē to.
Pagātnes totalitārie režīmi un to noziegumi brīvajai, demokrātiskajai Latvijas valstij ir jānosoda.
Latvijā joprojām tikai runājam par to, ka PSRS okupācijas režīms, arī Valsts drošības komitejas darbība kā tā sastāvdaļa un sevišķi Komunistiskā partija – totalitārā režīma galvenais balsts –, ar valsts atbalstu ir mērķtiecīgi jāpēta. Politiskā ziņā nesalīdzināmi skaudrākos apstākļos Ukrainā nesen pieņēma komunisma seku likvidācijas likumu. Tas paredz lustrācijas procedūru un jebkāda slepenības plīvura noņemšanu VDK arhīviem – tie būs pieejami visai sabiedrībai, ne tikai pētniekiem. Savukārt Latvijā VDK dokumentu izpēte diemžēl tika vilcināta un bremzēta, tā aizkavējot pagātnes izvērtēšanu un pārvarēšanu. Tas mums ir jāizdara, un šis darbs nevar būt novēlots.
Latviešu valodas pozīcijas 25 gados ir nostiprinājušās, daudzi nelatvieši to pārvalda un ikdienā sekmīgi lieto. Tomēr ne visiem latviešiem ir pietiekama valodas un valstiskā pašapziņa, ne vienmēr runājam latviski, nespējam uzturēt vitālu savas valodas vidi un iesaistīt tajā cittautiešus. Ir apkaunojoši, ka 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latvietis pats savā valstī nevar pretendēt uz darbu, ja nerunā krievu valodā. Šāda diskriminācija nav pieļaujama.
Diemžēl turpinās arī skolu segregācija pēc tautības principa, tā veicinot Latvijas sabiedrības šķelšanos. Šim darbam jau sen vajadzēja būt padarītam. 90.gadu sākumā dzimušajiem jau bija jāuzaug vienotā vērtību un skolu sistēmā, nevis etniski un lingvistiski sadalītā pasaulē, kādu spēkā uztur pašreizējā Latvijas izglītības sistēma.
4.maijs iezīmēja vēl kādu būtisku robežšķirtni: mums bija jāatgūst vai jāiemācās pašnoteikšanās spēja un jāuzņemas atbildība par savu valsti.
Latvijas valsts nepastāv ārpus mums. Latvijas valsts esam mēs – tās stiprumu veido mūsu ticība sev, mūsu uzticība savai tautai un valstij. Un visstiprākās aizsardzības līnijas ir tās, kas iet cauri mūsu sirdīm un prātiem.
Īpaši svarīga ir Latgale, kur pēdējā gada laikā pieredzējām centienus veidot separātisma tendences. Informatīvie vēstījumi, kurus nu jau diendienā – kā īstā karā – medijos saņemam no pretinieka puses, tiek dažādi formulēti, bet to pamatdoma – Latvija ir neizdevusies valsts, kurā viss ir slikti, kāds cits mūs pārvaldītu labāk un efektīvāk, un šādu valsti varbūt nemaz nav vērts arī aizsargāt. Šo manipulāciju mērķis ir panākt, lai savas valsts intereses cilvēku prātos tiktu aizstātas ar kādas citas valsts interesēm. Mēs to nepieļausim.
Latvijas sabiedrībā plašumā vēršas un nostiprinās patriotisms. Līdzās nevalstiskajām organizācijām uzplaukušas īstas tautas kustības. Pilsoniskās apziņas pieaugums vērojams sociālajos tīklos, kur cilvēki diendienā aktīvi diskutē par norisēm politikā. Latvieši ir “sirds cilvēki” – sabiedrībā pastāv augsta līdzjūtības un ziedošanas kultūra. Mēs spējām mobilizēties atbalsta sniegšanai Zolitūdes traģēdijā, arī palīdzības pasākumiem Ukrainai. Svarīgu mīlestības darbu veic Latvijas audžuģimenes, uzņemoties audzināt pamestus vai bez vecākiem palikušus bērnus. Stājoties Jaunsardzē un Zemessardzē, kā jauni, tā vecāki ļaudis arvien biežāk izrāda gribu un gatavību savu zemi, tautu, valsti aizstāvēt.
Mīļie tautieši!
Šodien mēs vēl esam ceļā uz nākotnes Latviju, par kādu sapņojām pirms 25 gadiem. Uz to Latviju, kurā pastāv taisnīgums, vienotāks vērtību un ideju lauks, kurā sevi apzināmies kā spējīgu un spēcīgu tautu. Uz to Latviju, kurā cieņa un labvēlība pret līdzcilvēku ir pašsaprotama; kur ikviens Latvijas pilsonis jūtas drošs par sevi un savu rītdienu. Uz to Latviju, kurā dzimst daudz vairāk bērnu, vairojot mūsu tautas dzīvo un gara spēku, kurā latviešu valstsnācijai, latviešu valodai un kultūrai ir iespējas pilnvērtīgāk attīstīties un uzplaukt.
Liels ceļa gabals mūsu visu kopīgiem spēkiem ir jau pieveikts. Nebīsimies no grūtībām, ko arī turpmāk prasīs sapnis par savu valsti, – jo mēs visi vēlamies to īstenot! Neatkarību mēs esam atguvuši. Šis ir neatkarības nostiprināšanas laiks.
Turēsim Latvijas valsti dziļi sirdīs un augstu domās!
Sveicu klātesošos, visus tautiešus un Latvijas valstij uzticīgos tuvumā un tālumā Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 25.gadadienā!
Saules mūžu Latvijai!
Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)
G.Daudze. Paldies Saeimas priekšsēdētājai!
(Balss no kulisēm.) Ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas valsts himna. (Tiek atskaņota valsts himna.)
Sēdes vadītāja. Latvijas valsts neatkarību atjaunoja rokrokā ar brāļu tautām – Igauniju un Lietuvu.
Vārds uzrunai Igaunijas parlamenta priekšsēdētājam Eiki Nestoram.
E.Nestors (Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs).
(Tulkojums no igauņu valodas. Oriģināls – pielikumā .)
Ekselences!
Dārgie draugi!
Šodienas pacilājošā svētku noskaņa mazliet atgādina Dziesmu svētkus.
19.gadsimta vidū livonietis Jānis Cimze vadīja draudzes skolotāju seminārus Valmierā un Valkā un citastarp mācīja igauņu un latviešu jauniešus mīlēt mūziku un dziedāt. Šie izglītotie jaunieši kļuva par skolotājiem Igaunijas un Latvijas skolās, organizēja savas tautas sabiedrisko dzīvi un dibināja korus. Šie kori pirms pusotra gadsimta aizsāka mūsu tautu Dziesmu svētku tradīciju. Dziesmu svētki spēcināja mūsu tautisko kustību, kas savukārt vainagojās ar mūsu neatkarību un valstiskumu.
Mēs šaipus Baltijas jūras zinām, ka nesenās vēstures lappuses nemelo, sacīdamas, ka Baltijas valstis brīvību atguva ar dziesmu. Jo dziesmā ir daile, gars un spēks, kas var iekvēlināt visu pārējo.
Citviet pasaulē cilvēks, vēstures grāmatās lasot par to, ka brīvība tika atgūta ar dziesmu, var nodomāt, ka tas ir tikai beletristisks pārspīlējums, kas nezin kā iespraucies akadēmiskā tekstā. To ir grūti aptvert tiem, kuri paši nekad nav izjutuši, kā dziesma var darīt cilvēkus brīvus. Bet nekas, lai dziesma arī turpmāk paliek mūsu tautu slepenais, bet jau prasmīgi izmantotais ierocis.
Ir svarīgi, lai savlaicīgus lēmumus liek pieņemt dziesmas spēks. Lai dziesmas spēks un gars spēj materializēties. Šodien, pēc gadsimta ceturkšņa, var teikt, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas domas paudējiem bija gan muzikālā dzirde, gan dziedamā balss. Droša un spēcīga balss. Cienīsim viņus un pateiksimies par to!
Taču vislielākā cieņa un gods pienākas mūsu tautām, kuras piepildīja savu sapni un kurām tagad jāveido mūsu valstu nākotne.
Dārgā Latvijas tauta, mūsu mīļie dienvidu kaimiņi! Paldies, ka esat mums līdzās domās un darbos! Lai jūsu gara spēku apliecina it viss, ko jūs darāt!
Jaukus svētkus! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Paldies. Paldies Igaunijas parlamenta priekšsēdētājam!
Apsveikuma vārdus no Lietuvas mūsu brāļu tautas valodā ir atvedusi un teiks arī Lietuvas parlamenta priekšsēdētāja Loreta Graužiņiene. Lūdzu! (Aplausi.)
L.Graužiņiene (Lietuvas parlamenta priekšsēdētāja).
(Tulkojums no lietuviešu valodas. Oriģināls – pielikumā.)
Jūsu ekselence Latvijas Republikas prezident!
Cienītā Saeimas priekšsēdētāja!
Cienītā Ministru prezidente!
Godātie viesi!
Dāmas un kungi!
Šodien jūs atzīmējat īpašu dienu. Pirms 25 gadiem tika parakstīts nozīmīgs dokuments – deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kas būtiski mainīja jūsu tautas un valsts vēsturi.
Tie, kuri personiski piedzīvoja šā nozīmīgā lēmuma pieņemšanu, vislabāk saprot neparasto sajūtu, kas valdīja tobrīd un joprojām mājo jūsu sirdīs.
Arī Lietuva un tās tauta to piedzīvoja. Mēs uz neatkarību gājām kopā, sadevušies rokās Baltijas ceļā. Mūsu kopīgajām brīvības alkām nebija robežu. Visas trīs Baltijas valstis bija kā māsas, kas visai pasaulei apliecināja visskaistāko savstarpējo sapratni, solidaritāti un vienotību, un mūsu valstu izcīnītā neatkarība spēcīgi iedvesmoja arī citas valstis atbrīvoties no padomju jūga.
Priecāsimies, ka jau gadsimta ceturksni Latvijai un Lietuvai ir bijuši cēli mērķi, priecāsimies par to pašapziņu un atvērtību pasaulei!
Mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos aizvien vairāk apzināmies brīvības vērtību. Mums jābūt modriem. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka, atgūstot neatkarību, apņēmāmies to saglabāt un, ja nepieciešams, aizstāvēt.
Mīļie brāļi un māsas!
Lietuvas tautas un savā vārdā sirsnīgi sveicu jūs šajā jūsu valsts vēsturē nozīmīgajā dienā.
Vēlu panākumus jūsu brīvības ceļā!
Vēlu jums prieku kā dzīves ikdienā, tā svētkos, ticot savai tautai un valstij, lepojoties ar savu valodu un kultūru, mīlot un sargājot savu zemi!
Lietuva arī turpmāk būs ne vien jūsu tuvākais kaimiņš, bet arī uzticams draugs un līdzgaitnieks šajā ceļā.
Su švente, sese Latvija!
Ar svētkiem, māsa Latvija! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Paldies Lietuvas parlamenta priekšsēdētājai!
Islande bija pasaulē pirmā valsts, kas atzina Latvijas valsts atjaunoto neatkarību. Un man ir īpašs gods šobrīd pieteikt un dot vārdu Islandes parlamenta priekšsēdētājam Einaram Gudfinsonam. (Aplausi.)
E.Gudfinsons (Islandes parlamenta priekšsēdētājs).
(Tulkojums no angļu valodas. Oriģināls – pielikumā.)
Jūsu ekselence Latvijas prezident!
Cienītā priekšsēdētājas kundze!
Ekselences!
Deputāti!
Godātie klātesošie!
Augsti vērtēju iespēju šodien viesoties jūsu valsts skaistajā galvaspilsētā Rīgā un piedalīties Latvijas Republikas vēsturē tik liktenīgam notikumam veltītajos pasākumos, tāpēc pateicos par uzaicinājumu.
Baltijas ceļš, notikumi Ungārijā un Berlīnē 1989. gada vasarā un rudenī, kā arī turpmākā Baltijas un citu Padomju Savienības ietekmes sfērā bijušo valstu cīņa par savas neatkarības atjaunošanu viesa pārmaiņas ne tikai mūsu kontinentā, bet faktiski arī visā mūsdienu pasaulē.
Es uzmanīgi sekoju līdzi notikumiem, kas risinājās pirms 25 gadiem, un esmu lepns par to, ka arī mana valsts palīdzēja Latvijai atgūt savu likumīgo vietu suverēno un demokrātisko valstu saimē. Tas nemaz nebija pašsaprotami, ka tāda neliela valsts kā Islande uzņēmās iniciatīvu starptautiskajā politikā un pirmā atzina jūsu īsteno statusu. Pateicoties premjerministra Dāvida Odsona valdības un ārlietu ministra Jona Baldvina Hanibalsona stingrajai nostājai, mūsu mazā valsts kļuva par morālo līderi. Domāju, ka tā ir vērtīga mācība visām mazajām valstīm.
Mācīties varam arī no tā, ko jūs esat sasnieguši 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Latvija, tāpat kā tās kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva, ir panākusi ievērojamu progresu gadsimta ceturkšņa laikā kopš vēsturiskajiem 1990.gada notikumiem. Pateicoties savām stingrajām vēsturiskajām un kultūras saknēm, kā arī savas tautas nelokāmajai gribai un apņēmībai, Latvija ir kļuvusi par ekonomiskās un sociālās attīstības paraugu. Šobrīd Latvija un tās kaimiņvalstis, mūsu draugi, jau ir neatņemama Ziemeļvalstu un Baltijas valstu saimes daļa. Tāpat jūs esat pilntiesīgas Eiroatlantiskās alianses, NATO, Eiropas Savienības un eirozonas, kā arī citu nozīmīgu starptautisku organizāciju dalībvalstis. Ar savu smago darbu un izturību jūs rādāt piemēru tam, kā atjaunot ekonomiku pēc krīzes.
Ekselences!
Godātie klātesošie!
Vēlreiz pateicos par ielūgumu un Islandes parlamenta Altinga vārdā sirsnīgi sveicu Latvijas tautu šajā nozīmīgajā gadadienā! Un sveikt jūs ar sasniegumiem! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Paldies Islandes parlamenta priekšsēdētājam Einaram Gudfinsona kungam!
Šajā dienā esam saņēmuši mūsu stratēģiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – viceprezidenta Džo Baidena apsveikumu. Vārds Amerikas Savienoto Valstu pilnvarotajai lietvedei Šaronai Hadsonai-Dīnai. (Aplausi.)
Š.Hadsona-Dīna (ASV pilnvarotā lietvede).
(Oriģināls angļu valodā – pielikumā.)
Viņas ekselencei
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai
Inārai Mūrnieces kundzei
Rīgā, Latvijā
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja Mūrnieces kundze!
Lūdzu, pieņemiet manus patiesos apsveikumus prezidenta Obamas un Amerikas tautas vārdā, atzīmējot Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 25.gadadienu 4.maijā. Padomju Savienības sabrukuma izraisītā sajukuma laikā šī drosmīgā deklarācija no jauna apstiprināja Latvijas kā neatkarīgas, suverēnas nācijas statusu un bruģēja ceļu Latvijas sekojošajai integrācijai Eiroatlantiskajās institūcijās.
Savienotās Valstis nekad nav svārstījušās, izpildot savas saistības pret Latvijas tautu. Mūsu atteikšanās atzīt Padomju Savienības veikto Latvijas aneksiju kļuva par mūsu tuvās partnerības pamatu. Šodien, būdamas NATO sabiedrotās un tuvi partneri, Savienotās Valstis un Latvija turpina parādīt apņēmību attīstīt vispārējo drošību un labklājību, kā arī veicināt demokrātiskās vērtības, kas saista abas mūsu valstis.
Laikā, kad jūs atzīmējat 25.gadadienu kopš Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas, Savienotās Valstis ir kopā ar jums, svinot šo nozīmīgo un vēsturisko pagrieziena punktu.
Ar cieņu,
Džozefs R.Baidens, jaunākais
(Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Liels paldies!
Godātais Valsts prezidenta kungs!
Cienītā Ministru prezidentes kundze!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Kolēģi!
Saeimas 2015.gada 4.maija svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu, bet svinēsim šo dienu visi kopā! Paldies.
(Aplausi.) SATURA RĀDĪTĀJS
12.Saeimas pavasara sesijas 4.(svinīgā) sēde
par godu Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanas 25.gadadienai
2015.gada 4.maijā Nacionālajā teātrī