Latvijas Republikas 14. Saeimas
rudens sesijas divpadsmitā sēde
2025. gada 23. oktobrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē. (Pauze.)

Kolēģi, labrīt visiem! Sākam Saeimas šī gada 23. oktobra kārtējo sēdi.

Sēdi sākam ar sadaļu “Ministru prezidenta, ministru un citu amatpersonu ziņojumi”.

Darba kārtībā – Ziņojums Saeimai par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai.

Ministru kabineta vārdā – izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde.

D. Melbārde (izglītības un zinātnes ministre).

Labrīt, ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze, godātais Saeimas Prezidij, cienītās deputātes un godātie deputāti, kolēģi, ministri, dāmas un kungi!

“Valoda ir kā ūdens un kā gaiss. Tas ir visiem, visi lieto, bet nevienam privāti nepieder. Visi lieto, bet lieto ļoti dažādi – cits rūpīgi, cits pavirši. Bet tikai tad, kad tā sāk aptrūkties – tāpat kā gaiss vai ūdens, ja tas kļūst pārāk nabadzīgs vai sajaukts, – tad sākam apzināties, ko valoda mums nozīmē.”

Šie Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka, dzejnieka Knuta Skujenieka pirms vairāk nekā 25 gadiem teiktie vārdi joprojām ir aktuāli arī šodien, un tie atgādina, ka valoda nav tikai saziņas līdzeklis, tā ir mūsu identitātes un pastāvēšanas pamats.

Satversme latviešu valodai nosaka valsts valodas statusu un piešķir konstitucionālu vērtību.

Satversmes 4. pants ir viens no tiem pantiem, kas veido valsts konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu.

Latviešu valoda Latvijā ir vienotas demokrātiskas sabiedrības diskursa valoda.

Satversmes ievada pirmā rindkopa atklāj vēsturiskos apstākļus, kuru rezultātā latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās tiesības, dibinot Latvijas valsti, kā arī definē valsts mērķi, proti, garantēt Latvijas nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Ievērojot to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī latviešu kā valstsnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas statusa un lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var tikt uzskatīts arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu. Latvijas valsts valodas aizsardzība, it īpaši pēdējos gados, ir aplūkojama kopsakarā ar valsts drošību un tātad ar demokrātiskas valsts pastāvēšanu.

Ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi, valstij nepieciešams veikt pasākumus, kas aizsargātu valsts valodas lietojumu. Turklāt valsts valodas aizsardzībai ir jābūt ilgtspējīgai. Kā atzinusi Satversmes tiesas tiesnese Anita Rodiņa, valsts valodas jautājumus Latvijā nedrīkst skatīt atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas un tās rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas.

Padomju okupācijas režīma politika bija vērsta uz latviešu nācijas identitātes un valstsgribas salaušanu, un tajā nozīmīga loma bija latviešu valodas pozīciju vājināšanai, piespiedu rusifikācijai un krievu valodas dominējošā statusa sekmēšanai. Šīs politikas rezultātā latviešu valodas zināšanas un lietojums bija ievērojami sarucis. Tāpat valodu lietojums kļuva par aktuālu jautājumu arī okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ.

Saziņas jautājums tika atrisināts, īstenojot piespiedu rusifikāciju, ikdienas saziņā veicinot krievu valodas lietošanu, kā arī uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs, izglītībā un zinātnē. Izglītības jomā piespiedu rusifikācija tika realizēta, īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei un lietošanai. Tādējādi ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās.

Arī vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas vērojama nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo diemžēl diezgan ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa izvēlas valsts valodu joprojām nelietot.

Cīņa par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai nebija viegla, tā aizsākās jau atmodas laikā. 1988. gadā Latvijas PSR Konstitūcija tika papildināta ar pantu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, veidojot stratēģiju valsts noturībai pret iekšpolitiskiem satricinājumiem. Jau 1989. gadā tika pieņemts un 1992. gadā aktualizēts Valodu likums. Tika izveidotas valodas politikas īstenotājas institūcijas. Savukārt 1999. gadā tika pieņemts pašlaik spēkā esošais Valsts valodas likums.

Rakstnieks Alberts Bels ir teicis: “Ne valodu cīņa ir vajadzīga, bet valodu cieņa.” Taču stāvoklis ir tik aizlaists, ka aicinājumi “nevelk”. Kur nevar ar lūgumu, vajag ar likumu. Un jāatzīst, ka likuma vara valodas aizsargāšanai joprojām ir aktuāla. Tā 2021. gadā pēc tā laika Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” tika papildināts ar jaunu svētku dienu – 15. oktobri – Valsts valodas dienu. Noteikt 15. oktobri kā Valsts valodas dienu Levits rosināja 2019. gada 1. oktobrī, vēstulē Saeimai uzsverot, ka šāda diena varētu veidot pozitīvu platformu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīciju nostiprināšanai un gan Latvijā, gan diasporā atgādinātu par mūsu kopējo atbildību. Un šis datums nav izvēlēts nejauši – 1998. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā tika nostiprināts latviešu valodas kā valsts valodas statuss. Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Tādējādi šī diena ir veltīta latviešu valodas bagātības un attīstības godināšanai, vienlaikus uzsverot arī latviešu valodas statusa nozīmīgumu.

Pēdējos gados Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinājies princips, ka valsts valodas lietojums ir ne tikai demokrātijas, bet arī valsts drošības jautājums, un tas ir būtisks pavērsiens tiesiskajā izpratnē par valodu.

Sabiedrības integrācijas jeb saliedētības nostādnēs latviešu valoda jau kopš 1998. gada tika pozicionēta kā sabiedrības vienotājas valoda, stingri noraidot divkopienu valodas konceptu. Savulaik gan bijis posms, kad valsts valodas koncepts lielā mērā tika reducēts uz latviešu valodas apguves veicināšanu, bet ne uz valsts valodas lietošanas pašsaprotamību publiskajā telpā.

Latvijā pirmās Valsts valodas politikas pamatnostādnes, kurās tika noteikts uzdevums nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tika apstiprinātas 2005. gadā. Šobrīd, laika posmā no 2023. līdz 2025. gadam, tiek turpināts iesāktais. Valsts valodas politikas pamatnostādnēs no 2021. līdz 2027. gadam izvirzītajos uzdevumos ņemta vērā pašlaik aktuālā nepieciešamība palielināt latviešu valodas lietojumu, paplašināt valodas vidi, celt valodas prestižu un latviešu valodas vērtības apziņu.

Viens no nereti izskanošiem jautājumiem: kā nodrošināt latviešu valodas konkurētspēju ar angļu valodu? Sociolingvisti un citu jomu pētnieki atzīst, ka ikviena valoda ir pakļauta dabiskām, nenovēršamām izmaiņām. Bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Augstākās tiesas senatore Sanita Osipova vērsusi uzmanību uz to, ka valoda dzīvo līdzi nācijai, mainās sabiedrība, un tai līdzi mainās arī valodas lietojums. Lai gan valoda ir būtiska nacionālās un arī konstitucionālās identitātes sastāvdaļa, tomēr noteiktu sociālu procesu dēļ, kas norit postmodernā sabiedrībā, valsts valoda tiek apdraudēta gan lielās, gan mazās valstīs. Bet atšķirībā no lielajām nācijām mazu nāciju bieži vien pamatots satraukums... šīs nācijas vieno satraukums pazust, izšķīst lielajās nācijās, zaudējot savu valodu un tādējādi savu identitāti.

Angļu valodas straujā izplatība daudzās sabiedrības dzīves jomās vērojama visā pasaulē, arī Latvijā. Angļu valodas prasme un lietojums Latvijā sāk tuvināties tādam pašam modelim kā vairumā Eiropas nacionālo valstu, pat Vācijā, Francijā, Spānijā, un vismaz dažās sociolingvistiskajās jomās tā tiek lietota paralēli vai pat dominē. Neformālajā saziņā populāra ir regulāra valodu kodu maiņa.

Sabiedrības un indivīdu pārliecība par angļu valodas nepieciešamību, kā arī angļu valodas valdošās pozīcijas interneta vidē ietekmē jauniešu komunikācijas paradumus un mazina latviešu valodas lietojumu un apguves pievilcību. Līdz ar to, piemēram, augstākās izglītības jomā likumdevējam jārada tāds tiesiskais regulējums, kas saglabātu valsts valodas lomu, vienlaikus veicinot augstākās izglītības un zinātnes attīstību Eiropas kultūrtelpā.

Latviešu valodas aģentūras veiktajā pētījumā secināts, ka angļu valodas popularitāte jauniešu vidū nenozīmē latviešu valodas popularitātes samazināšanos vai atteikšanos no latviskās identitātes. Tieši valoda, arī jauniešu skatījumā, ir viens no valstiskās piederības būtiskiem elementiem.

Profesore Ina Druviete secinājusi, ka izteikti pozitīvā lingvistiskā attieksme pret angļu valodas lietojumu un valodas lietojuma iespēju daudzveidība tuvina angļu valodu un latviešu valodu lingvistiskajā hierarhijā. Tomēr, ņemot vērā krievu valodas kolektīva etnolingvistisko vitalitāti, krievu valoda latviešu valodai joprojām ir daudz spēcīgāka eksistenciālā konkurente par angļu valodu.

Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, pasaulē līdzās pastāv dažādas kultūras un valodas, un mūsdienās ir svarīgi novērtēt savas valsts lingvistisko mantojumu kā resursu, attīstīt un rūpēties par to, jo tas nodrošina mūsu valsts valodas pastāvēšanu līdzās globālajām valodām.

Svarīgi atcerēties, ka katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālās un atšķirīgās latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide. Latvietības iezīmju daudzveidība, divas latviešu rakstu valodas tradīcijas, latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide un to ilgtspēju veicinošās vietējo kopienu uzturētās kultūrtelpas ir latviešu nācijas kopēja bagātība, kas ir valstiski atbalstāma un attīstāma.

Kā nodrošināt latviešu valodas attīstību un ilgtspēju? Valodas zinātniska izpēte, kopšana, standartizācija, valodas normu avotu izstrāde lielā mērā nosaka modernas valodas spēju iekļauties mūsdienu pasaules valodu kopā. Bet jāatzīmē, ka globalizācija ietekmē valodu dzīvotspēju un konkurētspēju un arvien lielāka loma mūsdienu informatīvajā pasaulē ir valodas esamībai digitālajā vidē.

Valsts pētījumu programmā “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” izstrādātie pētījumi skar daudz valodas jomu. Valsts pētījumu programma ir viens no finansējuma veidiem, kas sniedz nepieciešamos līdzekļus latviešu valodas attīstībai un zinātniskās domas attīstībai valodniecībā.

2021.–2024. gada programmas mērķis bija stiprināt latviešu valodas kā Latvijas identitātes un valsts vērtības veidojošā pamatelementa ilgtspēju, lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju Latvijā un pasaules valodu kontekstā. Savukārt 2025.–2028. gada letonikas programmas ietvaros esam paredzējuši atbalstīt mūsdienu latviešu valodas attīstības un lietojuma izpēti, latviešu valodas tehnoloģiju izpēti un attīstību, lībiešu valodas pētnieciskās bāzes un digitālo resursu attīstību, demogrāfijas, migrācijas un reemigrācijas procesu izpēti, latviešu literatūras un poētikas izpēti valstiskās identitātes un iekļaujošas sabiedrības perspektīvā Latvijā un pasaulē, kā arī plašāku latviskās identitātes izpēti. Programmā ietverti vairāki uzdevumi zinātniekiem latviešu valodas saglabāšanai, attīstībai un konkurētspējas nodrošināšanai digitālajā vidē.

Kā nodrošināt latviešu valodas konkurētspēju digitālajā vidē? 21. gadsimta valodu dzīves telpu veido globalizācijas un tehnoloģiju attīstības rosinātās pārmaiņas. Savukārt nākotne raksturojama kā pastāvīgi un pieaugoši mainīga realitāte. Valsts valodas politikai jau šodien jābūt gatavai tiem izaicinājumiem, kurus sevī ietver digitālās vides un mākslīgā intelekta attīstība. Latviešu valodas pastāvēšanai un ilgtspējai ir kritiski svarīgi, lai latviešu valodā tās pratējiem digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas, kādas ir lielo valodu lietotājiem.

Lai vairotu latviešu valodas izplatību digitālajā vidē, līdztekus digitālo tehnoloģiju attīstības un ieviešanas virzieniem attīstāma mašīntulkošana un valodas tehnoloģijas, kā arī jāturpina pasākumi kultūras mantojuma saglabāšanai un attīstībai digitālajā vidē. Ļoti svarīgi ir arī turpināt veidot Latvijas Nacionālo enciklopēdiju digitālajā vidē, radot augsti ticamu informācijas kopumu – zināšanas par Latviju un pasauli latviešu valodā.

Sadarbojoties Eiropas Savienības pētniecības un izstrādes programmu ietvaros, būtu iespējams sasniegt kritisko zināšanu un resursu apjomu, kas nepieciešams valodu digitālās līdztiesības nodrošināšanai. Tehnoloģiju laikmets, valodas digitalizācija pieprasa... arvien svarīgāki kļūst daudzveidīgi tekstu korpusi jeb datorizētai analīzei sagatavoti apjomīgi tekstu kopumi, to publiskošana un pieejamība tīmeklī.

Tādēļ Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam virsmērķī mēs īpaši esam izcēluši valodas resursu attīstību un digitalizāciju. Platformā “Korpuss.lv” ir brīvi pieejami latviešu valodas, tostarp latgaliešu rakstu valodas, tekstu un runas korpusi ar izvērstu vienotās meklēšanas funkcionalitāti. Būtiski ir pieaudzis nacionālā korpusa kolekcijas apjoms, tajā ir apmēram trīs miljardi tekstvienību un dažādība, kas paver jaunas iespējas mūsdienīgu pētījumu valodniecībā veikšanai un lielo valodas modeļu izstrādei. Nacionālā korpusa kolekcijā ir ietverti 37 korpusi, to izstrādē kopā ir piedalījušās 13 institūcijas Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieku vadībā. Sabiedrības iesaistes iniciatīvas “Balsu talka” rezultātā ir izveidots latviešu valodas runas korpuss un latgalisko izlokšņu runas korpuss. Latvijas Universitātes Lībiešu institūta izveidotajā portālā “livonian.tech” pieejami lībiešu valodas elektroniskie resursi – Lībiešu valodas vārdnīca, kā arī izveidota lībiešu vietvārdu datubāze.

Digitālajā vidē tiek nodrošināta arī valodu apguve, valodu tehnoloģijas un digitālie rīki valodu mācīšanai. Latviešu valodas aģentūra ir izstrādājusi vairākas lietotnes, kas ir labi palīgi valodas lietotājiem – gan skolēniem un skolotājiem, gan redaktoriem, tulkotājiem un valodniekiem... ikvienam interesentam.

Šodien ļoti aktuāls ir jautājums, kā sekmēt valsts valodas prestižu un pievilcību skolā. Lielākās pārmaiņas latviešu valodas apguvē un lietojumā var sasniegt tieši izglītības procesā. Kvalitatīvas izglītības ieguves ceļā iespējams nodrošināt, lai ikviens izglītojamais valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu, lieto kā mācību valodu, bet arī izmanto ikdienā un ir spējīgs piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē. 2022. gadā tika pieņemti būtiski grozījumi Izglītības likumā, kas noteica pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā trīs gadu laikā. Šajā mācību gadā pāreja uz mācībām latviešu valodā noslēdzas, un turpmāk mācības vispārējā izglītībā notiks tikai latviešu valodā.

Pēc Latviešu valodas aģentūras veiktā pētījuma “Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu”, kurā tika apkopoti skolēnu un skolotāju uzskati par latviešu valodas prestižu un mācīšanu, zinātnieki secināja, ka jautājums par valodas vērtību ir plašāks par latviešu valodas mācību stundām. Tika apkopoti vairāki ieteikumi, kā mācīt, lai piešķirtu latviešu valodai vērtību skolēnu acīs. Tomēr jāatzīst, ka jautājumi, kas attiecas uz skolēnu nākotnes redzējumu un valodas vērtību, ir cieši saistīti ar to, kas notiek ārpus skolas un ārpus mācību procesa, jo latviešu valodu un attieksmi pret to nemāca tikai no grāmatām. Īpaši svarīga loma izglītības iestādē, kura īsteno pāreju uz vienotu skolu, ir latviskai videi. Taču izpratne par to, kas ir latviska vide un kā tā veidojas, ir ļoti atšķirīga. Jāpiebilst, ka latviska vide joprojām ir arī izaicinājums vairākām Latvijas pašvaldībām.

Aktuālie pētījumi apliecina, ka jēdzienu “latviska vide” un tās esamību izglītības iestādē raksturo, veicina un ietekmē, piemēram, izglītības iestādes tīmekļvietnē pieejamās informācijas valoda vai pedagogu un administrācijas izmantotā profesionālās saziņas valoda darba vidē darba laikā, vai arī izglītojamo vecāku spēja, vēlme un attieksme pret aktuālās informācijas saņemšanu latviešu valodā. Tāpat viens no galvenajiem veiksmīga darba nosacījumiem ir izglītības iestādes vadības prasme sekmīgi īstenot pārmaiņu vadību un izglītības iestādes vadītāja līderība latviešu valodas stiprināšanā.

Vēl viens jautājums, ko vēlos šodien aktualizēt, – kā veicināt latviešu valodas apguvi jauniebraucēju vidū. Eiropas migrācijas tīkla dati liecina, ka trešo valstu pilsoņu skaits ar tiesībām uz nodarbinātību ir pieaudzis no 6609 personām 2013. gadā līdz 19 825 personām 2024. gadā. 2024. gada 31. decembrī Latvijā bija reģistrēti 131 709 ārvalstu pilsoņi. Šie dati liecina, ka, saglabājoties pieaugošām migrācijas tendencēm, nepieciešamība pēc efektīviem integrācijas risinājumiem, tostarp latviešu valodas apguves, kļūst arvien aktuālāka.

Pretējā gadījumā Latvijas pilsoņi aizvien biežāk saskarsies ar jauniem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem būs grūtības atrast darbu, sazināties ar līdzcilvēkiem vai iegūt informāciju. Ilgtermiņā tas var radīt redzamāku saspīlējumu sabiedrībā.

Valodas kursi bez maksas tiek piedāvāti, izmantojot Eiropas Sociālā fonda, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda un valsts finansējumu. Atbilstoši mērķauditorijām un to vajadzībām, kursus organizē Kultūras ministrija, Nodarbinātības valsts aģentūra, Sabiedrības integrācijas fonds un augstskolas. Mācības piedāvā arī pašvaldības.

Jauniebraucēju izcelsmes valstis... un iemesli, kāpēc tiek pieprasītas pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas, kļūst aizvien daudzveidīgāki. Proti, valsts valodas apguves kontekstā tas iezīmē nepieciešamību ne tikai pēc piemērota valsts valodas apguves nodrošinājuma un iespējām, bet jo īpaši specifiskām valodas pedagogu profesionālajām prasmēm, strādājot dažādās auditorijās, kurās nav kopīgas starpvalodas, ir dažādas izglītības ieguves un mācīšanās prasmes. Ņemot vērā augošo statistiku par jauniebraucēju kultūru daudzveidību, valodu atšķirībām, mācīšanās pieredzes dažādību, uzturēšanās mērķiem un citus faktorus, valsts valodas apguves jautājums uzskatāms par būtisku arī valsts drošības kontekstā. Savas latviešu valodas prasmes nereti vēlas uzlabot arī reemigranti un viņu ģimenes locekļi.

Kā atbalstīt latviešu valodu diasporā? Emigrācijas līkne pēdējos gados samazinās, bet joprojām tā ir pietiekami augsta, un iespēja saglabāt emigrācijā latviešu valodas prasmi bieži vien var būt pamatā lēmumam atgriezties Latvijā. Diasporas izglītībā latviešu nedēļas nogales skolām ir būtiska loma ne tikai valodas apguvē, bet arī emocionālās piesaistes, kopības un identitātes veidošanā, tāpēc atbalsts latviešu valodai diasporā ir ļoti svarīgs.

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēki sadarbībā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju un Rīgas Stradiņa universitāti piedāvā Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstītu projektu – tālmācības programmu diasporas skolotājiem. Šāda programma augstākās izglītības līmenī tapusi pirmo reizi, tā sastāv no pieciem moduļiem un atbilst mūsdienīgas tālmācības programmas prasībām.

Diasporai tika piedāvāta apjomīga digitālo mācību un metodisko līdzekļu bāze latviešu valodas apguvei dažādām mērķauditorijām un vecuma posmiem. Top arī jauni digitālie mācību materiāli, lietotnes, platforma diasporas skolotājiem un vecākiem “Izglītība diasporā”, 3D animācijas filmas latviešu valodas apguvei. Latviešu valodas aģentūra piedāvā tiešsaistes latviešu valodas nodarbības diasporas bērniem, kas jau darbojas ar pilnu jaudu. Un te jāpiemin, ka Ārlietu ministrija īsteno ikgadēju diasporas atbalsta programmu, kā vienu no tās darbības prioritātēm nosakot pasākumus nacionālās identitātes stiprināšanai, tostarp latviešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai diasporā.

Laika posmā no 2023. gada līdz 2025. gada aprīlim tika atbalstīti Latvijas valsts svētku pasākumi diasporas skolās un organizācijās Eiropā un ārpus tās – dzejas dienas, grāmatu svētki, sporta dienas, pašdarbības kopu, teātru, koru un deju kopu koncerti un citas aktivitātes. Šie pasākumi ir ne mazāk svarīgi kā pašas latviešu valodas mācības, jo valoda var dzīvot un bagātināties tikai un vienīgi latviskā vidē un latviskā kultūrā.

Atbilstoši plānā darbam ar diasporu paredzētajam tiek turpināts darbs latviešu valodas apguvē un kultūras saglabāšanā, vispirms jau nodrošinot atbalstu diasporas latviešu skolām. Sadarbībā ar diasporas nevalstiskajām organizācijām – Eiropas Latviešu apvienību un Pasaules brīvo latviešu apvienību – katru gadu tiek piešķirts līdzfinansējums vairāk nekā 60 diasporas latviešu skolām. Ir ļoti svarīgi pateikt lielu paldies par latviskās kultūrtelpas veidošanu, latviešu valodas stiprināšanu kustībām “3  3” un “2  2” un to veidotājiem, arī dziesmu un deju svētku tradīcijas kopējiem ārpus Latvijas, jo šis darbs pamatā tiek veikts absolūti brīvprātīgi.

Vēlos turpināt savu runu ar jautājumu – kā stiprināt apziņu, ka valodas pastāvēšana un attīstība ir mūsu katra un sabiedrības kopēja atbildība? Pētījumi rāda: pārliecināti par to, ka latviešu valodas prasme veicina piederību Latvijas valstij, ir 83 procenti respondentu neatkarīgi no nacionālās piederības. Tāpat arī lielākā daļa sabiedrības – 88 procenti – uzskata, ka visiem Latvijā dzīvojošajiem jāprot latviešu valoda.

Attieksme pret valodu, valodas lietojumu ir būtiska valodas pastāvēšanā un attīstībā gan individuālā līmenī, gan sabiedrībā kopumā. Valodas lietojuma noturības līmenis ir atkarīgs galvenokārt no valodas kolektīva spējas prioritāri lietot valsts valodu un no valodas politikas veidotāja un īstenotāja – valsts – konsekventas rīcības. Jāņem vērā, ka sabiedrības aizspriedumi un stereotipiskie uzskati ir pamats valstij nelojālu viedokļu izplatībai, sabiedrības šķelšanai un valsts pamatvērtību apšaubīšanai.

2023. līdz 2025. gads – šajā laikā īstenoti daudzi pasākumi dažādām mērķgrupām – skolēniem, jauniešiem, jauniebraucējiem, reemigrantiem, diasporas pārstāvjiem, sabiedrībai kopumā –, lai iesaistītu un informētu par valodu hierarhiju, valsts valodas lomu, valsts kultūrvēsturiskā un lingvistiskā mantojuma vērtību vienotas sabiedrības pastāvēšanā, jo ikvienam novadam, ikvienai lielai vai mazai kultūrtelpai ir sava nozīme Latvijas kopējās daudzveidīgās identitātes veidošanā. Valodas un kultūras savdabība ir sargājama un attīstāma.

Īpaša vērība tikusi pievērsta jauniešu iesaistei pozitīvas lingvistiskās attieksmes un uzvedības īstenošanai, vēlmei būt aktīvam savas valodas sargam un popularizētājam, palīdzot arī cittautiešiem tās apguvē. Ir veidoti sadarbības pasākumi pedagogiem, reemigrantiem, viņu ģimenēm un diasporas pārstāvjiem. Tāpat notikuši informatīvi un izglītojoši pasākumi, nodarbības, konkursi un citas aktivitātes latviešu valodas stiprināšanai, tai skaitā latgaliešu rakstu valodas un lībiešu valodas popularizēšanai, veidojot izpratni par Latvijas lingvistisko un kultūras mantojumu valstiskās pašapziņas nodrošināšanai.

Latvijā nereti diemžēl ir vērojams, ka latviešu valodu saziņā nelieto paši dzimtās valodas runātāji. Ja komunikācijā saziņas partneris jūt, ka latviešu valoda sarunu biedram nav dzimtā valoda, latviešu valodā iesāktā saruna nereti tiek turpināta citā valodā, bieži – krievu valodā. Šāda pāreja uz citu valodu joprojām ir izplatīta publiskās saziņas situācijās pat valsts iestādēs. Ir konstatēts joprojām gana liels gadījumu skaits, kad darbinieki nelieto latviešu valodu, pat ja pakalpojuma saņēmējs ir uzsācis sarunu latviski. Kā rāda pētījuma dati, krievu tautības respondenti diezgan bieži uz latviski uzdotu jautājumu nesaņem atbildi latviešu valodā.

Tādējādi Latvijas problēmu cēlonis nav valsts valodas neprasme, bet gan valsts valodas nelietošana. Joprojām problemātisks ir latviešu valodas lietojums neformālajā komunikācijā. Tieši sabiedrības viedokļa un stereotipu maiņa būs noteicošais faktors, lai stabilizētu valsts valodas statusam atbilstīgu valodu hierarhiju Latvijā.

Nevaram ignorēt faktu, ka sabiedriskā doma valodas jautājumos lielā mērā ir veidojusies vēsturisko un ģeopolitisko procesu ietekmē un to iespaido gan reģionālās, gan globālās norises. Tāpēc jādomā par valodas politikas pamatpostulātu aktualizēšanu visās sabiedrības grupās gan tiešā saziņā, gan ar plašsaziņas līdzekļu un sociālās tīklošanās vietņu starpniecību.

Tuvojoties runas noslēgumam, vēlos atbildēt uz jautājumu, kādi ir darāmie darbi, lai īstenotu valsts valodas ilgtspēju un lietojumu visās sabiedrības darbības jomās. Latvija ir valsts, kurā valsts valodas statusa saglabāšanai un stiprināšanai tiek pievērsta liela vērība, jau kopš atmodas laikiem tiek izstrādāts un atjaunināts valodas attīstībai un aizsardzībai vajadzīgais juridiskais instrumentārijs. Normatīvo aktu pilnveide, lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmē ietverto latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālo pamatu, arī turpmāk īstenojama, ņemot vērā aktuālās vajadzības. Arī turpmāk uzmanību pievērsīsim valodas politiku ietekmējošo normatīvo aktu prasību izpildei un sabiedrības iesaistei izglītošanai valodas statusa un hierarhijas jautājumos, veicināsim arī likuma izpildes kontroli.

Valodas situācijas objektīvai izvērtēšanai ir nepieciešams regulāri vākt datus par Latvijas iedzīvotāju dzimto valodu, valsts valodas prasmi un lietojumu jeb lingvistisko attieksmi un uzvedību. Man jāatzīst, ka pašlaik ir aktuāla problēma, kā regulāri un no visiem valsts iedzīvotājiem iegūt un apkopot informāciju par valodas prasmēm, jo Centrālās statistikas pārvaldes regulārie apsekojumi sniedz informāciju par 1 līdz 2 procentiem iedzīvotāju un nesniedz ieskatu par dinamiku.

Joprojām būs svarīga pāreja uz mācībām valsts valodā, šīs pārejas konsekventa īstenošana un latviešu valodas apguves resursu – mācību materiālu, metodisko atbalsta materiālu skolēniem, skolotājiem, vecākiem – pilnveide un pieejamība. Kaut arī pārejas process noslēdzas 2025./2026. mācību gada beigās, ir skaidrs, ka atbalsts pedagogiem, skolēniem un vecākiem būs nepieciešams vēl ilgā laika posmā, ņemot vērā ne tikai vienotas skolas sistēmas ieviešanu, bet arī migrācijas procesu.

Regulāri īstenojams pasākums, kas ietekmē latviešu valodas prasmes kvalitātes pieaugumu un palīdz nodrošināt latviešu valodas lietojuma paplašināšanos, ir latviešu valodas kā svešvalodas vai etniskā mantojuma valodas apguves kvalitatīvs nodrošinājums Latvijā un diasporā. Uzdevumu īstenošana skatāma kontekstā ar valodas apguves kursu pieaugušajiem piedāvājumu, kursu kvalitātes prasību sakārtošanu, latviešu valodas prasmes līmeņa diagnostikas pakalpojumu digitalizāciju, latviešu valodas pieaugušajiem pedagogu sagatavošanu un mācību un metodisko materiālu izstrādi. Respektīvi, mēs strādāsim pie vienotas latviešu valodas apguves pieaugušajiem sistēmas izveides. Sasniedzot noteiktu valodas apguves līmeni, valodas mācīšanās kursos jāaizstāj ar aktīvu valodas lietošanu un latviešu valodas vides piedāvātajām iespējām – tādām kā publiski pieejamā informācija, plašsaziņas līdzekļi, sociālie tīkli un citām.

Lai notiktu sistēmisks valodas izpētes process un tiktu sekmēta pētnieku ataudze, nepieciešams pēctecīgs un nepārtraukts valsts atbalsts latviešu valodas attīstībai un lībiešu valodas revitalizācijai, tai skaitā lielāks atbalsts sabiedrības iniciatīvām valsts valodas politikas jomā.

Valodas spēja pastāvēt digitālajā pasaulē iekļauj gan valodas kvalitātes aspektu, gan līdzvērtīgu latviešu valodas koeksistenci valodu konkurences apstākļos. Latviešu valodas dzīvotspēja nākotnē ir cieši saistīta ar tās izmantošanu digitālajās tehnoloģijās, tostarp mākslīgā intelekta risinājumos. Valodai tehnoloģijās ir jābūt ietvertai ne tikai formāli, bet arī satura un kultūras aspektā.

Nepietiekama valodas datu pieejamība pētniecībā vai to trūkums kavē mūsdienu informācijas tehnoloģiju risinājumu izstrādi un ieviešanu, valodas klātbūtni digitālajā telpā. Tāpēc jāizstrādā valodas datu nodošanas juridiskie mehānismi.

Lai nodrošinātu ne tikai lingvistisko, bet arī sociālo sabiedrības integrāciju, ir jāpilnveido un jāpopularizē latviešu zīmju valoda un vieglā valoda kā latviešu valodas paveids. Jānodrošina līdzekļi dažādu veidu literatūras izdošanai vieglajā valodā, tās attīstība un izpēte.

Lai mainītu sabiedrības valodas paradumus, mēs turpināsim iekļaujošas attieksmes veidošanas pasākumus, kas mudinātu latviešu valodas runātājus uzturēt valsts valodas lietojumu arī komunikācijā ar tiem, kuri valodu vēl tikai apgūst. Īpaši svarīga ir skolotāju loma šajā procesā.

Tāpat ir nepieciešams stiprināt sabiedrības izpratni par valodas kā identitātes un valsts pamatvērtības nozīmi. Sabiedrības izglītošana un iesaiste valsts valodas politikas jautājumu risināšanā, pozitīvas lingvistiskās attieksmes un uzvedības, kā arī valstiskas pašapziņas stiprināšana ir svarīgs turpmāk veicams uzdevums.

Godātie Saeimas deputāti! Parlamentārās debates ir būtiska demokrātiskas valsts parlamentārās darbības sastāvdaļa. Aicinājumu valsts valodai veltīt īpašu uzmanību savulaik Saeimas sēdē izteica Valsts prezidents Egils Levits īpašā Valsts prezidenta paziņojumā par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu. Viņš uzskatīja, ka ziņojums par valsts valodas stāvokli varētu kļūt par vēl vienu nozīmīgu parlamentārās diskusijas elementu, paredzot Saeimas iesaisti valsts valodas politikas formulēšanā un veicinot arī plašāku sabiedrības interesi un līdzdalību tajā.

Saeima pēc biedrības “4. maija Deklarācijas klubs” ierosinājuma šogad izdarīja izmaiņas Saeimas kārtības rullī, nosakot uzdevumu Ministru kabinetam reizi divos gados iesniegt Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai. Pirmais Ministru kabineta ziņojums Saeimai ir iesniegts.

Noslēdzot. Latviešu valodai šobrīd ir pietiekami augsta konkurētspēja. Tā pieder pie valodām ar stabilu runātāju skaitu, kaut arī funkcionē asā konkurencē ar citām pasaules valodām. Mūsu valstī valodas politika nav tikai viena no daudzām iekšpolitikas jomām, pie kā strādā pētnieki, valdības institūciju darbinieki. Mums visiem tā ir ikdiena, un tā ir arī mūsu vēsture. Etnodemogrāfiskā un ģeopolitiskā situācija latviešu valodas ilgtspēju neļauj atstāt stihijas, nejaušības vai brīvā tirgus ziņā. Mēs esam atbildīgi par latviešu valodas ilgtspēju, pastāvēšanu un tās nodošanu tālāk mūsu bērniem.

Tāpēc noslēgšu savu runu ar visiem labi zināmu pantiņu, ko mēs mācāmies jau tad, kad vēl esam pirmsskolas izglītības iestādēs:

“Kā bitīte medu sūca,

Tā es ļaužu valodiņu,

Es saliku vārdu ziedus

Kā puķītes vainagā.” (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies izglītības un zinātnes ministrei par ziņojumu.

Z. Kalniņa-Lukaševica (Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Godātie kolēģi! Uzsākam debates.

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.

D. Mieriņa (ZZS).

Ļoti cienījamā izglītības un zinātnes ministres kundze! Ļoti cienījamā kultūras ministres kundze! Cienījamie deputāti! Klātesošie! Ir apsveicami, ka mēs visi kopā esam vienojušies par valsts valodas politikas nozīmi un debatējam par valodas attīstības jautājumiem Saeimas sēdē.

Latviešu valodas attīstība sākās brīdī, kad pirms piecsimt gadiem tika nodrukāta pirmā zināmā grāmata latviešu valodā. Zīmīgi, ka tā neilgi pēc tam tika iznīcināta un līdz mūsdienām nav saglabājusies. Jau toreiz latviešu valodā rakstītam vārdam bija un joprojām ir milzīgs spēks. Valoda ir priekšnoteikums, lai veidotos valsts. Valoda veido kopumu, kas liek justies piederīgiem. Valoda ir valsts, un valsts esam mēs katrs. Tāpēc tas, kāda ir mūsu valoda, parāda to, kāda ir mūsu valsts.

Pēc Latviešu valodas aģentūras datiem, tiek lēsts, ka pasaulē latviešu valodu lieto aptuveni divi miljoni cilvēku. Runātāju skaits, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda, Latvijā sasniedz aptuveni 1,2 miljonus. Aptuveni 90 procenti jeb apmēram 620 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, to prot. Latviešu valoda ietilpst 200 lielāko pasaules valodu grupā, un tā ir viena no 24 oficiālajām Eiropas Savienības valodām.

Ir maldīgi domāt, ka tikai ārējie faktori spēj ietekmēt latviešu valodas dzīvotspēju nākotnē. Galvenokārt – uzsveru – galvenokārt! – tas ir atkarīgs no mums pašiem, cik rūpīgi un apzinīgi izturēsimies pret savu valodu, cik konsekventa būs mūsu rīcība attiecībā uz valodas politiku turpmāk.

Mums visiem ir jāstrādā pie latviešu valodas apguves visos līmeņos. Valsts centralizēto eksāmenu rezultātu statistika par 2025. gadu rāda, ka rezultāti svešvalodās ir ievērojami augstāki nekā latviešu valodā. Būtiski atcerēties, ka valodu veidojam ģimenē un tas, kā vecāki, vecvecāki, pieaugušie runā ar bērnu, kļūst par jauniešu balsi arī skolā. Bieži vecāki ļauj bērniem ilgstoši lietot viedierīces un skatīties straumēšanas vietņu saturu angļu valodā, tādējādi mazinot latviešu valodas nozīmi ikdienas saziņā. Šūpuļdziesmas, pasakas, dzeja, mūzika – tās ir vērtības latviešu valodā, ko varam nodot mūsu bērniem jau no mazotnes. Tāpēc tikpat svarīgi ir strādāt pie digitālā satura, lai tas ir ne mazāk izklaidējošs, bet izglītojošs visu vecumu grupām, arī skolas vecuma bērniem.

Aizvien vairāk jauniešu izvēlas komunicēt angļu valodā, jo tā ir šodienas sociālās identitātes valoda. Tomēr ir svarīgi minēt, ka, lai gan latviešu valodai ir sarežģīti konkurēt ar angļu valodu, īpaši sociālo tīklojumu jomā, jauniešu attieksme pret latviešu valodu ir pozitīva, un tā mainās, jauniešiem nonākot darba tirgū un augstskolās.

Latviešu valoda turpina attīstīties, un būtisks priekšnoteikums tam ir zinātne. Pateicoties aizstāvētajām disertācijām, mūsu valodā ienāk aizvien jauni termini, kas nodrošina valodas konkurētspēju. Tomēr, par spīti tam, mūsu valodā ienāk aizvien vairāk anglicismu. “Heitot”, “vaibot”, “čiliņā” un “podkāsts” ir tikai daži no vārdiem, kas ikdienā piesārņo latviešu valodu. Šos un citus vārdus latviešu valodā izteikt nav problēmu, ja vien valodas lietotājs labi pārvalda un bagātīgi izmanto vārdu krājumu.

Nepamatoti aizmirsta ir virkne latviešu vecvārdu. Vai šobrīd zināt, ko nozīmē vārdi “smīlāt”, “ķisens”, “kuļķene”, “dzirkles”, “tutenis”? (Starpsauciens: “Jā!”) Šie ir tikai daži no vārdiem, kas rāda, cik krāsaina un interesanta ir latviešu valoda un cik būtiska nozīme ir lasīšanai, kas veicina mūsu valodas daudzveidību. Tas nozīmē, ka mums kā sabiedrībai...

Z. Kalniņa-Lukaševica. Kolēģi, es atvainojos...

D. Mieriņa.... ir jāveicina valsts valodas prestižs. (Starpsauciens: “Laiks!”) Valsts valodas zināšanām jābūt iemeslam, lai strādātu labi atalgotu darbu...

Vai ir apvienots...?

Z. Kalniņa-Lukaševica. Kolēģi neiebilst laiku apvienošanai.

D. Mieriņa.... jābūt iemeslam, lai strādātu labi atalgotu darbu un iegūtu izglītību. Tam ir jākļūst par standartu visiem, kas grib dzīvot un strādāt Latvijā.

Veiksmīga integrācija iespējama, tikai sazinoties Eiropas Savienības valodā. Un šeit der atcerēties, ka valoda aizvien ir bijusi maigās varas ierocis imperiālām lielvarām. Nebūsim naivi, domājot, ka uzbrukuma gadījumā agresors šķiros, kādā valodā runājam.

“Nacionālās drošības koncepcija 2023” paredz, ka 2026. gadā Latvijā sabiedriskie mediji pāriet uz vienotu saturu valsts valodā, novēršot divkopienu sabiedrības pastāvēšanu un veicinot valsts iekšējo drošību. Mūsu jau tā polarizētajā sabiedrībā valoda kļuvusi par ieroci, kas šķeļ, nevis vieno. Tā vietā, lai rastu risinājumus, kā veicināt latviešu valodas prasmes izmantojamību un lietojamību visos līmeņos, mēs lemjam par soda mehānismiem. Tas tikai apliecina, ka mēs paši šaubāmies par latviešu valodas dzīvotspēju. Un šajos apstākļos tas nespēlē mums par labu.

Noslēgumā gribu citēt Jāni Endzelīnu, vienu no visu laiku izcilākajiem latviešu zinātniekiem, bez kura latviešu valodas attīstība nebūtu iedomājama.

“Ja jau dzimuši latvieši tiešām visi bez kļūdu runātu un rakstītu latviski, tad jau nu varētu to gramatiku skolās arī nemācīt. Bet ja tā nav, tad nu bez gramatikas arī nevar iztikt, un kas to ir nolieguši, tie droši vien paši ir atradušies kara stāvoklī ar latviešu valodas likumiem.”

Nekarosim ar visu veidu likumiem, kopsim savu valodu, lai tā ir vērtība kā mums pašiem, tā arī nākamajām paaudzēm.

Paldies. (Aplausi.)

Z. Kalniņa-Lukaševica. Paldies priekšsēdētājai.

Nākamajai vārds kultūras ministrei Agnesei Lācei.

A. Lāce (kultūras ministre).

Paldies.

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

A. Lāce. Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Izglītības un zinātnes ministre! Godātie deputāti!

Kopā ar meitu dziedam:

“Kas var mani aizrunāt,

Kas var mani aizdziedāt?

Es jau biju to ļautiņu,

Dziedātāju, runātāju.”

Latviešu valoda ir mūsu identitātes kodols, tas ir mūsu tautas un pašapziņas kodols. Sargājot un lolojot latviešu valodu, mēs nostiprinām kultūru, mantojumu, piederības sajūtu valstij. Mēs nostiprinām savstarpējās saiknes, lai sabiedrība būtu vienota, lai tajā valdītu uzticēšanās un sarunāšanās kultūra. Mēs tā sniedzam iespēju ikvienam iesaistīties izglītībā, darba tirgū un būt pilsoniski aktīvam.

Latviešu valoda ir piederības un līdzdalības valoda. Tāpēc mūsu katra uzdevums ir valodu cienīt, kopt, stiprināt un attīstīt.

Šodien, manuprāt, ir nozīmīga diena, jo pirmo reizi šeit, Saeimā, tiek skatīts Ministru kabineta sagatavotais ziņojums par līdz šim paveikto. Pirms nedaudz vairāk nekā gada, stājoties kultūras ministres amatā, es izvirzīju latviešu valodas stiprināšanu kā vienu no savām prioritātēm tādēļ, lai stiprinātu piederību un sabiedrības noturību. Bet ko tas nozīmē realitātē? Praktiski tā ir lasītprasmes veicināšana, latviešu valodas mācību pieejamība, atbalsts jaunradei latviešu valodā gan literatūrā, gan mūzikā, gan kino, kā arī atbalsts saturam latviešu valodā medijos.

Un neba runātāji vien esam, esam arī darītāji. Kopš 2023. gada septembra “PROGRESĪVIE” Kultūras ministrijā ir paveikuši vairākas latviešu valodas stiprināšanai kritiski svarīgas lietas.

Pirmkārt, beidzot tika izstrādātas un apstiprinātas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2024.–2027. gadam. Nozare ilgstoši bija atstāta bez šāda vadmotīva. Taču tas ir politikas veidotāju pienākums – noteikt principus latviešu valodas stiprināšanai mediju vidē, kas nav vien aizliegumi. Pamatnostādnēs viens no virzieniem ir latviskākas mediju vides un vienotas informācijas telpas veicināšana, palielinot latviešu valodas lietojumu gan komercmedijos, gan sabiedriskajā medijā. Līdztekus Mediju atbalsta fondā pieejamiem līdzekļiem satura veidošanai latviešu valodā gan nacionāla, gan reģionāla līmeņa medijiem, gan diasporas medijiem ir pieejami vairāk nekā 11 miljoni eiro digitalizācijai, nodrošinot to, ka kvalitatīvs analītisks saturs latviešu valodā turpina dzīvot arī digitālajā vidē. Protams, atbalsts sniegts arī medijiem latgaliešu valodā. Līdztekus arī aktīvi strādājam pie tā, lai raidstacijās vairāk skanētu Latvijā radīta mūzika.

Otrkārt, lasītprasmes veicināšana. Lasītprasme stiprina ne tikai valodas lietojumu, bet arī kritisko domāšanu, informācijas pratību un mediju pratību. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir iesaistījusi 32 tūkstošus bērnu, vecāku, jauniešu gan “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā”, gan Nacionālajās skaļās lasīšanas sacensībās un “Grāmatu startā”. Lasīšanas aktivitātes notiek vairāk nekā 850 bibliotēkās visā Latvijā un 73 latviešu diasporas centros, tā stiprinot piederības izjūtu Latvijai. Rīt tiks parakstīts “Rīgas manifests” par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā... kas nosaka katru no mūsu atbildībām. Latvijas Nacionālā bibliotēka un KISC kopā ar partneriem strādā pie lielā valodu modeļa latviešu valodā, līdztekus radot skaidru atbalsta mehānismu satura radītāju autortiesībām.

Treškārt, latviešu valodas mācības jauniebraucējiem Latvijā. Jā, šeit vēl ir vieta uzlabojumiem, taču līdz šim paveiktais liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Šobrīd, piemēram, latviešu valodas mācībās piedalījušies vairāk nekā 25 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju. Pieprasījums ir pēc arvien augstākiem valodas mācību līmeņiem. Tiek īstenotas arī iekļaušanas aktivitātes, kurās tiek sekmēta latviešu valodas lietošana trešo valstu pilsoņu vidū, un uzskatu, ka tā ir valsts atbildība nodrošināt sistēmu, kurā ikviens, kurš to vēlas, var pēc iespējas drīz sākt latviešu valodas mācības. Domāju, ka šādas sistēmas neesība līdz šim liecina par mērķtiecīgu neiekļaušanas politiku. Tomēr ir laiks to mainīt.

Visbeidzot, ceturtkārt, latviešu valoda caurvij teju visas kultūras nozares. Dziesmu un deju svētkos skaisti izskan tautasdziesmas latviešu valodā, tajā skaitā latgaliešu valodā un novadu izloksnēs, kā arī tiek jaunradīti latviešu komponistu darbi. Un tas ir jāstiprina. Pēc ilga pārtraukuma atvērtajā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā ikviens var iepazīties ar dižgariem, kuri cildinājuši latviešu valodu savā dzejā, prozā, mūzikā. Jaundarbi literatūrā un kino uzrunā visas paaudzes un rāda, ka latviešu valoda ir mūsdienīga. Programma “Latvijas skolas soma” ir atbalsts pedagogiem, ieviešot pāreju uz vienotu skolu. Kultūras iestādes ievieš arī piekļūstamības risinājumus tiem, kuri valodu var vien redzēt vai sajust. Un tie ir vien daži no piemēriem. Tāpēc investīcijas kultūrā ir investīcijas mūsu identitātes stiprināšanā un mūsu valodas ilgtspējībā. To uz budžeta sarunām neaizmirstiet. Paveikts ir tiešām daudz, bet šis ir nebeidzams mūsu katra ikdienas pienākums – turpināt iesākto.

“Nevienam es nedevu

Savu dziesmu vārdzināt.

Ik dziesmiņu izdziedāju,

Ik satinu kamolī.”

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies kultūras ministrei.

Deputāte Agnese Krasta – frakcijas vārdā.

A. Krasta (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie klātesošie! Paldies izglītības un zinātnes ministrei Dacei Melbārdei par pirmā valdības ziņojuma par paveikto un plānoto valsts valodas politikas īstenošanā prezentēšanu Saeimā.

Sākot ar šo gadu, diskusijas par valsts valodu ir ienākušas arī Saeimas darba kārtībā. Šodien tiek iedibināta jauna parlamentāra tradīcija – Saeimas debates par valsts valodas politiku. Tas nozīmē, ka latviešu valoda ir patiesi nonākusi starp tiem jautājumiem, kuri pastāvīgi ir mūsu augstāko prioritāšu sarakstā.

Ir ļoti svarīgi, lai valodas debates būtu vērstas uz vienošanos kopīgam darbam valsts valodas statusa nostiprināšanai un attīstīšanai, nevis tiktu izmantotas kā savstarpējo politisko cīņu elements. Ir skaidrs, ka šodien no tribīnes dzirdēsim kritiku, ka nav izdarīts gandrīz nekas vai ir par maz darīts latviešu valodas aizsardzībai. Bet es tomēr aicinu nekaisīt pašiem sev uz galvas pelnus, jo aizvadītajos gados valsts valodas jomā ir panākts tiešām ļoti daudz... vairākās sabiedrības dzīves jomās. Jā, pilnīgi noteikti mēs varētu darīt vēl vairāk. Un soli pa solim tas arī tiek un tiks īstenots turpmāk.

Kolēģi, kopīgas tradīcijas, kultūra, valoda un valsts – tas ir mūsu identitātes pamats. Satversmes ievads skaidro vēsturisko pamatu, uz kura latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās tiesības, dibinot Latvijas valsti ar mērķi garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tas valstij uzliek ļoti skaidru pienākumu aktīvi stiprināt valsts valodu un turpināt konsekventi novērst padomju okupācijas un pārkrievošanas sekas. Jo īpaši šībrīža ģeopolitiskajos apstākļos, kad pastāv dažādu ārēju mēģinājumu riski ietekmēt un degradēt valsts valodas lomu, vērtību un nozīmi, ir ļoti svarīgi īstenot stingru un konsekventu valodas politiku un veikt pozitīvus pasākumus, pastiprināti aizsargājot valsts valodu un tās lietojumu.

Pēdējo gadu laikā Saeima ir pieņēmusi virkni likumu izmaiņu, kas stiprina un aizsargā latviešu valodu daudzās sabiedrības jomās, vienlaikus veicinot Latvijas piederību Eiropas kultūras telpai. Tā rezultātā vispārējā izglītībā ir īstenota pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Savukārt no nākamā mācību gada kā otrā svešvaloda tiks piedāvāta kāda no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, atsakoties no krievu valodas. Darba devējiem aizliegts nepamatoti pieprasīt darbiniekiem svešvalodu prasmes. Priekšvēlēšanu aģitācijā ieviesta prasība apmaksātu aģitāciju veikt valsts valodā. Medicīnas jomā palīdzība un konsultācijas pacientiem tiek sniegtas latviešu valodā. Ja pacients nerunā vai nesaprot valsts valodu, viņam ir tiesības pieaicināt tulku. Migrācijas jomā prasība apliecināt latviešu valodas zināšanas tika attiecināta uz plašāku Krievijas pilsoņu loku. Arī finanšu pakalpojumu jomā krievu valoda kā saziņas valoda pakāpeniski izzūd.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka ar labi iecerētām likuma izmaiņām ne vienmēr ir pietiekami. Lai likuma normas darbotos efektīvi, ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste un līdzdarbība. Latviešu valodas spēks neslēpjas likumos vai procedūrās. Valodas spēks esam mēs – latviešu valodas nesēji un mūsu pašu apziņa par valodas lomu un nozīmi. Arī jomas eksperti brīdina, ka viens no draudiem latviešu valodai ir pašu latviešu lingvistiskā uzvedība – tas, kā mēs lietojam valodu ikdienā. Lingvistiskā pasivitāte, ka mēdzam pielāgoties citai valodiskajai grupai, ir bīstama gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Tā ir pārvarama tikai tad, ja katrs no mums skaidri iestājas par savām tiesībām lietot latviešu valodu visās saziņas situācijās.

Tiesisko izpratni par latviešu valodas lomu ir ievērojami sekmējusi Satversmes tiesa, it īpaši pēdējos gados savā judikatūrā nostiprinot principu, ka valsts valodas lietojums ir ne tikai demokrātijas, bet arī valsts drošības jautājums. Satversmes tiesa atzina, ka pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā gan valsts, gan privātajās skolās ir pamatota un samērīga. To vērtējot, tiesa secināja, ka ir jāņem vērā Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas...

Sēdes vadītāja. Laiks.

A. Krasta.... okupācijas un rusifikācijas politikas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma jomā, kam ir sevišķi liela nozīme ģeopolitiskajā situācijā.

Sēdes vadītāja. Laiks!

A. Krasta. Lūdzu apvienot...

Arī vērtējot Saeimas pieņemtās izmaiņas priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā, Satversmes tiesa vērtēja aģitācijā lietotās valodas nozīmi nacionālās drošības kontekstā. Satversmes tiesas atziņas var... un tām ir jākalpo arī par vadmotīvu, un tās jāpatur prātā likumdevējam turpmākajā darbā un lēmumu pieņemšanas procesā.

Valsts valodas stiprināšanu sasaistē ar cilvēktiesību īstenošanu un valsts drošību ir uzsvērusi arī nesen amatā ievēlētā tiesībsardze Karina Palkova. Mēs esam gandarīti, ka tiesībsardze kā nopietnu un risināmu problēmu uzlūko arī lingvistiskās diskriminācijas izskaušanu darba tirgū.

Kolēģi, mēs varbūt esam maza tauta, taču varam būt lepni par savu valsti un valodu. Runāt latviski ikdienā ir ne tikai mūsu kā sabiedrības locekļu tiesības, bet arī privilēģijas un pienākums. Savukārt kā likumdevējs atcerēsimies, ka valodas stiprināšana ir ilgtermiņa ieguldījums Latvijas valsts stabilitātē un drošībā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāte Ilze Indriksone – frakcijas vārdā.

I. Indriksone (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi deputāti! Latvieši! Mēs dzīvojam valstī, kuras Satversmē skaidri ierakstīts, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Un tomēr šodien, vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, šī konstitucionālā vērtība daudzviet tiek ignorēta. Mūsu valoda nav birokrātisks rotājums, tā ir valsts elpa un drošības vairogs.

Valdības iesniegtajā pirmajā ziņojumā Saeimai par valsts valodas politiku uzsvērts, ka latviešu valodas lietojums ir gan demokrātijas, gan nacionālās drošības jautājums. Tātad valoda skar ikvienu publiskās dzīves jomu un tāpēc ir pelnījusi būt mūsu šodienas darba kārtības pirmajā punktā. Ziņojumā ir uzsvērts un skaidrots par procesiem, par notikumiem, kas ir notikuši, bet tajā ir maz konkrētu nākotnes uzdevumu – pilnveidot likumus, nodrošināt iespēju apgūt latviešu valodu, stiprināt valodu digitālajā vidē, atbalstīt lībiešu valodu, veicināt pozitīvu attieksmi.

Pati ziņojuma sagatavošana ir solis uz priekšu. Taču, atverot šīs 35 lapaspuses, redzam, ka lielākā daļa ir par mācību procesu. Šeit trūkst konkrētu datu par valodas lietojumu publiskajā telpā. Nav arī rezultatīvu rādītāju par nelatviešu skolēnu sasniegumiem, kas šobrīd ir aktualitāte. Tas nav sīkums, tā ir valsts drošības un identitātes problēma.

Nenoliegšu, ka Saeima ir paveikusi diezgan daudz. Šajos gados esam panākuši vairākus būtiskus pavērsienus valsts valodas stiprināšanā, un tieši “Nacionālā apvienība” 30 gadu garumā ir bijusi virzītājspēks. Mūsu neatlaidība ļāvusi īstenot pāreju uz vienotu izglītību valsts valodā, atteikties no krievu valodas kā otrās svešvalodas skolās. Tas ir vēsturisks pagrieziens, kas beidzot liek punktu padomju laika mantojumam izglītībā. Pieņemt grozījumus Darba likumā, aizliedzot nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas, stiprināt valsts valodas lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā un sabiedriskajā medijā, kur latviešu valodai jābūt vienīgajai normai, – tie ir soļi pareizajā virzienā.

Paldies kolēģei no JAUNĀS VIENOTĪBAS, kas skrupulozi nosauca gandrīz visas “Nacionālās apvienības” iniciatīvas. (Starpsauciens.) Bet ir arī klusēšana. Ir dokumenti, kas krāj putekļus Saeimas atvilktnēs. Mēs esam aicinājuši atvērt Valsts valodas likumu, lai stiprinātu valodas aizsardzību digitālajā telpā, reklāmās, publiskajā vidē. Atbilde bija: “Šajā Saeimā likumu neatvērsim.” Tātad mēs aizsargājam valodu, bet tikai teorētiski. Mēs rosinājām ierobežot krievu valodas lietojumu publiskajā vidē. Priekšlikumi netika atbalstīti. Mēs prasījām pastiprināt uzraudzību, palielināt sodus tiem, kas ignorē valsts valodu klientu apkalpošanā. Bet tobrīd arī tur nebija politiskā atbalsta.

Šobrīd tāds laikam ir radies, un šeit jārunā par godīgu realitāti. Mēs iesniedzām deklarāciju “Par padomju okupācijas režīma noziedzīgi īstenoto rusifikāciju Latvijā un tās lingvistisko seku novēršanu”. Tā nodota Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, bet tur arī palikusi. Tā krāj putekļus Saeimas atvilktnēs bez virzības, bez diskusijas, bez gribas. Šī deklarācija nav tikai par pagātni, tā ir par mūsu valsts šodienu. Tā paredz valsts pienākumu novērst rusifikācijas sekas, izveidot rīcības programmu, kas beidzot dotu sistēmisku risinājumu, kā valsts valodai atgūt pilnvērtīgu vietu sabiedrībā. Taču lielā daļā Saeimas valda bailes, kā tas būšot – pārāk nacionāli, pārāk strauji, pārāk neērti.

Lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

I. Indriksone. Un vēl ir jauns ļoti konkrēts apdraudējums – strauji pieaugušais iebraucēju un viesstrādnieku skaits. Pēdējos gados Latvijā ieceļo tūkstošiem strādājošo no Dienvidaustrumāzijas, Tuvajiem Austrumiem un... citām valstīm. Nevaram pieļaut, ka darba tirgū un ikdienas vidē pazūd valsts valoda. Pakalpojumu nozarē – kafejnīcās, restorānos, pārtikas piegādēs – es domāju, jūs visi esat sastapušies ar to, ka arvien biežāk redzam situāciju, ka pasūtījumu valsts valodā saprast nav iespējams. Klients runā latviski, darbinieks nesaprot ne vārda, un komunikācija notiek angliski vai ar žestiem. Tā vairs nav Latvijas publiskā vide, tā ir anonīma, bezvalodīga telpa.

“Nacionālā apvienība” uzskata, ka ikvienam, kas strādā klientu apkalpošanas nozarē, ir jāprot valsts valoda noteiktā līmenī un Valsts valodas centram jābūt gan tiesībām, gan spējai to kontrolēt.

Kas jādara tālāk? Pirmais – jāatgriežas pie deklarācijas. Tā ir mūsu iespēja nodrošināt, ka latviešu valoda nav viena no valodām Latvijā, ka tā ir vienīgā valsts valoda.

Otrais – Ministru kabinetam jāizstrādā rīcības programma valsts valodas stiprināšanai ar konkrētiem soļiem un darbiem. Šodien pārāk daudz tiek analizēts, bet pārāk maz tiek darīts.

Un trešais – Valsts valodas centram un uzraugošajām iestādēm jābūt nevis vērotājiem, bet rīcības... spēlētājiem. Un mums, protams, katram ir jābūt latviešu valodas sargam. Ja valoda nedzīvo likumos – un valoda nedzīvo likumos –, tā dzīvo cilvēkos un mūsu katra ikdienas izvēlēs.

Cienījamie kolēģi! Valsts valodas politika nedrīkst būt iekšpolitikas apakšnodaļa. Es piekrītu mūsu izglītības un zinātnes ministrei, bet pietiek tikai aicināt, mudināt, plānot, cerēt... Ja valsts valoda ir vāja, arī valsts ir vāja.

Sēdes vadītāja. Laiks.

I. Indriksone. Latvija var būt tikai tik stipra, cik stipra ir tās valoda. Un mēs nepiekritīsim, ka mūsu valsts pamats turpina krāt putekļus atvilktnē. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāte Līga Kļaviņa – frakcijas vārdā.

L. Kļaviņa (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministres! Kolēģi deputāti! Sēdes klausītāji un skatītāji! Šogad martā Saeima lēma uzdot Ministru kabinetam reizi divos gados iesniegt šādu ziņojumu par paveikto un iecerēto valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, tās attīstīšanai un ietekmes palielināšanai. Esam šo dokumentu saņēmuši – 41 lappuse. Sakām paldies. Gribu apliecināt, ka Saeimā patiesi kāds šos dokumentus lasa un rūpīgi izskata.

Iepazīstoties ar šo dokumentu, nākas secināt, ka vairāku ministriju kopdarbs nav bijis viegls, nedz īstenojot valsts valodas politiku, nedz aprakstot to dokumentā. Ziņojuma 5. lappusē lasām: lai veiksmīgi īstenotu valodas politikā plānoto, jārīkojas konsekventi un koordinēti. Tāpēc šodien savā uzrunā, pārstāvot Zaļo un Zemnieku savienības frakciju, es gribētu runāt tieši par atbildību.

Kā teica Saeimas priekšsēdētāja, latviešu valoda kā dzimtā valoda ir apmēram 1 200 000 cilvēku. Nesen Saeimas vestibilā atklājot izstādi “Latviešu grāmatai 500”, mēs vērtējām, cik gara un kultūras bagāta vēsture ir latviešu valodai. Ja mēs vēlamies arī pēc 500 gadiem saglabāt vismaz miljonu un vairāk latviešu valodas lietotāju, mums katram ir sava atbildība. Sava atbildība ir mums, Saeimai, Saeimas deputātiem, sava atbildība ir plašsaziņas līdzekļiem, kas mūs šodien skatās un translē, sava atbildība ir izglītības darbiniekiem, katrai ģimenei un katram latvietim.

Kolēģi, es gribētu teikt, ka katru reizi, kad no šīs tribīnes izskan nepareiza latviešu valodas gramatiskā forma “es domāju, kad”, kādai latviešu valodas skolotājai kļūst ļoti skumji. Es patiesi aicinātu, kā jau iepriekš norādīja Saeimas priekšsēdētāja, pievērst īpašu uzmanību gramatikai. Katrs esam valodas nesējs.

Vakar, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā klausoties Valsts kontroles un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju debates, mēs dzirdējām, ka valsts valodas mācīšana ir decentralizēta un neefektīva. Manuprāt, būtiskākais, kāpēc šodien, klausoties šo ziņojumu un redzot, cik aktīvi piesakās debatēs... uzskatu, ka vislielākā pievienotā vērtība Saeimas dotajam uzdevumam – reizi divos gados nākt ar šādu ziņojumu – būs tad, ja pēc diviem gadiem 15. Saeimas deputāti varēs klausīties šo ziņojumu un teikt, ka haosu ir izdevies novērst, tiek pieņemti gudri, datos balstīti lēmumi par naudas piešķiršanu valsts valodas politikai un šie dati balstās uz pieprasījumu, kādas kvalitātes latviešu valodas apmācību sniedz gan valsts, gan pašvaldības. Un, kā jūs redzējāt arī no pievienotajiem dokumentiem, līdz 1. novembrim Ministru kabineta vadītāja ir uzdevusi sagatavot jaunu ziņojumu – par priekšlikumiem šādas koordinētas politikas ieviešanai.

Kārlis Ulmanis jau pirms simts gadiem ir teicis: “Ejiet un mēģiniet! Darbs lielāks, nekā jūs variet iedomāties, jūs gaida!” Tāpēc es novēlētu visām ministrijām kopīgi sastrādāties, lai šis ziņojums par institucionālās un kompetenču sadrumstalotības novēršanu valsts valodas politikas jomā patiesi būtu īss un konkrēts.

Kolēģi! Pagājušā nedēļā notika Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Juridiskās komisijas apvienotā sēde, kurā mēs uzklausījām ekspertus un viedokļus par šo ziņojumu. Ziņojumā ir teikts, ka sabiedrības iesaistē ļoti būtiska ir plašsaziņas līdzekļu loma un valodas lietojums. Un es gribētu tikai pieminēt Latvijas Universitātes profesora Bičevska novērojumu, kā viņš aprakstīja mediju kvalitāti. Profesors Bičevskis šī brīža situāciju raksturoja ļoti interesanti un savdabīgi: “Iekšā nav, bet ārā nāk.”

Tāpēc es īpaši aicinu visus medijus apzināties lielo atbildību latviešu valodas izkopšanā, ņemot vērā īpaši straujo angļu valodas izplatību jauniešu vecuma grupās.

Noslēgumā, pārstāvot Zaļo un Zemnieku savienību un frakcijas deputātus, gribu izteikt īpašu pateicību visiem latviešu valodas skolotājiem, visiem, kas māca mūsu bērnus... skolēnus, pieaugušos, un īpašus sveicienus sūtīt arī bibliotekāriem, kas nerimstoši kalpo latviešu valodas saglabāšanā nākotnes paaudzēm.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāte Ramona Petraviča – frakcijas vārdā.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Latviešu valoda ir mūsu valsts pamats, gan Satversmes 4. pantā noteikta, gan mūsu identitātē dziļi iesakņota vērtība. Tā ir mūsu nacionālās valsts jēgas un pastāvēšanas pamatojums. Bez latviešu valodas nav Latvijas valsts.

Šodien, runājot par valsts valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstīšanu, mums jāapzinās, ka tas nav tikai kultūras jautājums. Tas ir valsts drošības, izglītības, ekonomikas un nākotnes jautājums. Mūsu valoda ir pieredzējusi gan aizliegumus, gan spiedienu, gan arī atdzimšanu. Mēs esam pierādījuši, ka maza tauta ar lielu garu spēj saglabāt savu valodu pat tad, kad šķietami visi ir pret to. Bet tagad, 21. gadsimtā, draudi ir citādi. Tie nav atnesti ar varu. Tie atnāk nemanāmi – caur globalizāciju, caur digitālo vidi, caur ieradumu runāt svešvalodā pat tad, kad tas nav nepieciešams.

Valodas saglabāšana nozīmē, ka mēs nodrošinām tās klātbūtni visur, kur notiek sabiedriskā dzīve. Latviešu valodai ir jābūt galvenajai saziņas, izglītības, darba un publiskās pārvaldes valodai. Šis princips nevar tikt atšķaidīts ar izņēmumiem piekāpšanās ērtības labad.

Valodas aizsardzība šodien nozīmē arī to, ka mēs sargājam to no pakāpeniskas aizstāšanas digitālajā un tehnoloģiskajā vidē. Ja mūsu bērni pierod, ka lietotne vai mākslīgais intelekts ar viņiem nerunā latviski, tad nākotnē šī valoda kļūs otršķirīga. Valsts pienākums ir atbalstīt latviešu valodas klātbūtni jaunajās tehnoloģijās, izstrādāt un finansēt digitālos rīkus, tulkošanas sistēmas un izglītojošas platformas latviešu valodā.

Valodas attīstīšana nozīmē to, ka mēs ļaujam tai dzīvot, bagātināties ar jauniem vārdiem, paplašinām tās lietojumu zinātnē, ekonomikā un kultūrā. Mēs nevaram baidīties arī no jauniem jēdzieniem. Mums tie jārada un jāpiesaka latviešu valodā. Tas ir veids, kā valoda kļūst stipra un spējīga pastāvēt līdzās lielajām pasaules valodām. Lai palielinātu valodas ietekmi, latviešu valoda ir jāceļ starptautiskajā telpā. Mūsu literatūra, mūzika, filmas un tehnoloģijas var būt latviešu valodas vēstneši pasaulē. Mazas tautas valoda var būt tik liela, cik tās cilvēki runā ar pārliecību un pašcieņu. Latviešu valoda pārdzīvoja okupācijas gadus, tā nepazudīs arī šobrīd, kad ir globalizācijas laiks.

Mūsu jaunākā paaudze tiek ierauta jēdzienos par dženderu, un tas ir tikpat bīstami kā valodas izkropļošana. (Zālē troksnis. Starpsaucieni.) Tas ir stāsts par domāšanas izkropļošanu. Valoda ir domāšanas veids un pamats, un par to der aizdomāties.

Cienījamie kolēģi! Valsts valodas aizsardzība nav tikai valodnieku uzdevums. Tā ir katras valsts institūcijas, katra skolotāja, uzņēmēja un deputāta atbildība. Mēs nevaram prasīt, lai sabiedrība cienītu latviešu valodu, ja mēs paši nerunājam skaidri, pareizi un ar lepnumu. (Dep. Z. Kalniņa-Lukaševica: ““Dženders” nav latviešu valodā!”) Tāpēc aicinu: stiprināsim latviešu valodu, atbalstīsim tās klātbūtni digitālajā un izglītības vidē un, galvenais, runāsim, rakstīsim un domāsim latviski ik dienu! Jo, kamēr skan latviešu valoda, skan arī Latvijas sirds. Un, kamēr mēs to sargājam, tikmēr mūsu valsts ir droša, brīva un dzīva.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ingai Bērziņai. (Dep. I. Bērziņa: “Lūdzu apvienot laikus!”)

Lūdzu uzreiz apvienot arī debašu laikus.

I. Bērziņa (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi deputāti! Kronvaldu Atis ir teicis: “Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana.”

Man nesen uzdeva jautājumu: kas latviešus atšķir no citām tautām? Vai var kļūt par latvieti un kā kļūt par latvieti? Mana atbilde ir – jā, var kļūt par latvieti. Mums ir sava kultūra, tradīcijas, kopīga vēsture, ja to ciena un izzina... bet pats galvenais – mums ir sava valoda. Tieši valoda un latviešu valodas zināšanas ir tas, kas mūs atšķir. Un, lai sevi sauktu par latvieti, ir jāzina, jāciena, jākopj latviešu valoda un jārunā latviešu valodā.

Latviešu valoda kā valsts valoda ir viens no mūsu valsts stūrakmeņiem. Tā reizē ir gan ikdienas saziņas līdzeklis, gan līdzās Latvijas karogam, himnai un ģerbonim vēl viens īpaši nozīmīgs valsts un valstiskuma simbols. Valsts bez valodas – tas ir kā nams bez pamatiem. Latviešu valoda ir latviešu sabiedrību vienojošs elements neatkarīgi no tā, kur cilvēki dzīvo, kāds ir viņu vecums, nodarbošanās, izglītība, tautība, politiskā vai reliģiskā pārliecība.

Dažkārt mēs dzirdam, ka latviešu valoda ir maza valoda, taču tā nav. Pasaulē ir ap septiņiem tūkstošiem dzīvo valodu. Tā kā latviešu valodā runā vismaz divi miljoni cilvēku, pēc runātāju skaita latviešu valoda ierindojas pasaules valodu pirmajā trīssimtniekā. Atcerēsimies, ka tikai apmēram četrsimt valodās runā vairāk nekā miljons cilvēku.

Svarīgi ir arī pētīt un izzināt daudzās un dažādās izloksnes, kurās latvieši runā. Es nāku no Kurzemes, kur ir izplatīts lībiskais dialekts. Suiti, pužiņi, ventiņi un citi Kurzemes apkaimju iedzīvotāji lepojas ar savām izloksnēm. Un, lai gan ikdienā cilvēki aizvien vairāk lieto literāro latviešu valodu, vietējie aktīvisti kopj, praktizē un cenšas saglabāt arī īpašo, tieši konkrētajam apvidum raksturīgo mēli.

Vienā no latviskākajiem novadiem – Kuldīgas novadā – ir gan materiālais, gan nemateriālais UNESCO pasaules mantojums, proti, Kuldīgas vecpilsēta un suitu nemateriālais kultūras mantojums. Suitu valoda ir šī mantojuma nozīmīga sastāvdaļa. Tajā runā suitu kultūrvēsturiskajā novadā, kas aptver mūsdienu Alsungas un Gudenieku pagastu Kuldīgas novadā un Jūrkalnes pagastu Ventspils novadā. Suitu valodai raksturīgas vairākas uzreiz pamanāmas atšķirības no latviešu valodas fonētikas un morfoloģijas, piemēram, īso patskaņu zudums vārdu gala zilbēs gan pamatformā, gan locījumos – māj’... es redz’, tu redz’... uz darb’. Izteicieni – “bakāt’ rāceņ’”, “dabūt kavien’”, “celt goda”. Alsungu arī sauc par Alšvangu.

Tas, vai mūsu skaistajai un bagātajai valodai ir nākotne, ir atkarīgs no katra no mums, no tā, vai mēs ikdienā atceramies par savas valodas kopšanu un lološanu – kaut vai no tādiem nelieliem soļiem kā turpināt sarunu latviski, pat ja sarunas biedra latviešu valodas prasmes ir nepilnīgas un tāpēc saruna risinās lēnāk.

Aicinu atbalstīt cittautiešus, kuri cenšas runāt un rakstīt latviski, palīdzēt viņiem apgūt latviešu valodu, turpinot konsekventi sazināties ar viņiem latviski. Mums ir jārada situācija, lai bez latviešu valodas Latvijā vienkārši nav iespējams iztikt.

Diemžēl līdz šim ne vienmēr tā ir noticis. Ir cilvēki, kuri tikai pēdējos gados sāk meklēt iespējas apgūt latviešu valodu, lai to varētu droši un pārliecināti lietot gluži sadzīviskās situācijās, piemēram, uz ielas, veikalā vai pie ārsta. Viņi stāsta – līdz šim nav bijusi tāda vajadzība. Pat ja cilvēkam ir latviešu valodas zināšanas, dažkārt ikdienā viņam nav ar ko latviski parunāt, un veidojas barjera runāšanai. Tāpēc ir labi, ja pašvaldības un dažādas organizācijas sniedz iespēju šiem cilvēkiem valodu praktizēt. Piemēram, Ventspilī, Pārventas bibliotēkā, jau divus gadus darbojas “Valodas kafejnīca”, kurā reizi nedēļā brīvprātīgo vadībā cilvēki, pārsvarā jau gados, pamazām mācās sarunāties latviski.

Ļoti svarīgi ir atbalstīt skolas, kurās mācās bērni ar citu dzimto valodu, lai palīdzētu viņiem uzlabot latviešu valodas zināšanas un sekmīgi iekļauties mācību procesā. Tā kā pāreja uz mācībām tikai valsts valodā notika nesen, šajā jomā vēl ir daudz darāmā. Ir svarīgi stiprināt latviešu valodas apguvi iespējami agrākā vecumā, lai bērni varētu sekmīgi turpināt mācības skolā un vēlāk –tehnikumos un augstskolās. Svarīga šai jomā ir bērnu vecāku pozitīva attieksme pret latviešu valodu un tās apguvi.

Latviešu valodai jābūt klātesošai arī tur, kur dzīvo jaunā paaudze, – sociālajos tīklos, tehnoloģijās, mākslīgajā intelektā. Mums jārada instrumenti un jāatbalsta uzņēmumi, kas nodrošina latviešu valodas lietojumu arī nākotnes tehnoloģijām.

Kolēģi, cienīsim un godāsim savu valodu ik dienu! Tas ir mūsu katra pienākums un devums Latvijas nākotnei un attīstībai.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Oļegam Burovam paziņojumam.

O. Burovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas locekļi! Aicinu uz komisijas sēdi komisijas telpās. Sēdes ilgums – līdz vienai minūtei.

Paldies.

Uzreiz pēc...

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pirms dodu vārdu reģistrācijas rezultātu nolasīšanai, mums ir arī jubilārs.

17. oktobrī savu skaisto, apaļo jubileju svinēja deputāts Jurģis Klotiņš. Sirsnīgi sveicam! (Aplausi.)

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, labdien! Nav reģistrējušies 10 deputāti: Oļegs Burovs... redzu, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Igors Judins, Līga Kozlovska, Andris Kulbergs, Antoņina Ņenaševa, Edvards Smiltēns, Edgars Tavars... Edgaru Tavaru redzu, Edgars Zelderis.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Tie kolēģi, kas skatās attālināti, lūdzu, atgriezieties Saeimas Sēžu zālē! Paldies tiem, kas vienmēr ir laikā. Esam 39. Precīzi. (Pauze.) Tikko būsim 51, tā sāksim. (Pauze.)

Kolēģi, turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Darba kārtībā – Ziņojums Saeimai par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai.

Turpinām debates.

Vārds deputātei Agitai Zariņai-Stūrei.

A. Zariņa-Stūre (JV).

Labdien, cienījamā priekšsēdētāja, deputāti, ministres! Šī tradīcija – ziņojums par valodas stiprināšanu Saeimai ik pēc diviem gadiem – ir būtisks solis valsts valodas politikas stiprināšanā. Tā ir iespēja parlamenta līmenī izvērtēt paveikto, apzināt izaicinājumus un vienoties par kopīgiem mērķiem.

Kā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vēlos pateikties 4. maija Deklarācijas klubam un jo īpaši Veltai Čebotarenokai par iniciatīvu ieviest šādu regulāru pārskatu. Tas ļaus valodas politiku veidot ne tikai simboliski, bet ar skaidriem datiem un mērķiem. Lielu paldies vēlos teikt arī Juridiskajai komisijai par ieguldīto darbu. Pateicoties viņiem, pieņēmām attiecīgos grozījumus Saeimas kārtības rullī un nostiprinājām šo jauno tradīciju.

Pagājušā nedēļā notika abu komisiju kopsēde, kurā runājām par valsts valodu kā mūsu identitātes, ideoloģijas un komunikācijas krustpunktu. Kopsēdē piedalījās eksperti no akadēmiskās vides, no Valsts valodas centra, Latviešu valodas aģentūras, tehnoloģiju nozares un tika uzsvērts, ka valoda ir drošības, noturības jautājums un, protams, arī saziņas instruments.

Valoda ir tā, kas stiprina piederību. Ja valodas prasme ļauj piedalīties sabiedrības dzīvē, tā samazina izolācijas un radikalizācijas riskus, un tas ir būtisks priekšnoteikums drošības stiprināšanai. Komisijā tika uzsvērts, un mums šodienas debatēs vēlēts nešaustīt sevi, bet fiksēt situāciju un domāt par tālākiem risinājumiem, kā strādāt. Tika iezīmēti trīs galvenie virzieni: nodrošināt valsts valodas lietojumu visās sabiedrības jomās; paaugstināt valodas prestižu, īpaši jauniešu vidū; stiprināt sabiedrības līdzatbildību, sākot ar ģimeni un skolu.

Tieši no tā, kā mēs lietojam valodu skolā, medijos, darbā un ikdienā, ir atkarīga latviešu valodas un valsts nākotne. Šodien, mākslīgā intelekta laikmetā, tas ir īpaši svarīgi, jo svarīgi ir domāt par to, kādu valodu mēs lietojam digitālajā vidē, kā stiprinām sabiedrības un katras personas kritisko domāšanu, kā sargājam valodas kultūru un nozīmi laikā, kad informācijas ieguve un apstrāde, komunikācija kļūst aizvien automatizētāka.

Izglītība ir valsts valodas politikas pamats. Bez valodas nav ne zināšanu, ne pilnvērtīgas līdzdalības sabiedrībā. Kopš neatkarības atjaunošanas pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā tika apspriesta, bet netika īstenota. Gadiem ilgi šis jautājums netika sakārtots. Šobrīd, jā, pārmaiņas notiek strauji, un tas, protams, rada daudz izaicinājumu, it sevišķi pašvaldībām, kurām šajā procesā jānodrošina atbalsts skolām, pedagogiem un ģimenēm. Tomēr šis ir būtisks solis vienotas skolas virzienā, kur bērni mācās kopā, nevis sadalīti pēc valodām. Process ir jāturpina, un atpakaļceļa nav.

Vienlaikus Izglītības un zinātnes ministrija turpina darbu pie svešvalodu politikas maiņas. No 2026. gada kā otro svešvalodu skolās var apgūt kādu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, tādējādi stiprinot Latvijas piederību Eiropai un mazinot nepamatotu divvalodību. Latviešu valoda ir mūsu kopējā telpa. Tā vieno dažādus kultūras reģionus, paaudzes, arī diasporā dzīvojošos tautiešus. Svarīgi, lai valoda nebūtu šķērslis, bet gan tilts, kas palīdz saglabāt saikni ar Latviju. Tāpēc šobrīd arī mūsu komisijas darba kārtībā ir grozījumi Izglītības likumā, kur plānots, ka tieši diasporas stiprināšanai interešu izglītībā tiek stiprināta latviešu valodas, vēstures, kultūras un ģeogrāfijas apguve ar atsevišķu saturu, sasniedzamiem rezultātiem un apliecinājumiem par apguvi.

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu, laiki ir apvienoti.

A. Zariņa-Stūre. Iesniegtais ziņojums ir ļoti plašs, daudz runā par paveikto. Iespējams, vairāk mēs varētu likt nākamos soļus. Bet šis, pirmo reizi iesniegtais, ziņojums ir būtisks solis tālākam darbam un tālākām rīcībām.

Nobeigumā es vēlos uzsvērt, ka valodas politika nav tikai izglītības vai kultūras jautājums. Tā ir valsts noturības politika. Valsts valoda ir mūsu Satversmes kodols un nacionālās identitātes sirds. Kā komisiju kopsēdē teica Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola, valoda ir tikpat būtiska kā neatkarība, karogs un robeža. Tāpēc gribu teikt paldies eksprezidentam Egilam Levitam par ideju valodas stiprināšanai parlamentā. Paldies Valsts valodas aģentūrai un Valsts valodas centram par ikdienas darbu. Paldies katram no mums, kas ievēro latviešu valodas lietojuma normas.

Turpinot Līgas Kļaviņas iesākto tradīciju... par latviešu valodas lietojumu deputātu vidū... no savas profesijas nekad neaizbēgsi. Sēžot zāles aizmugurē, es ik pa brīdim pierakstu būtiskākās kļūdas, ko mēs, deputāti... lietojam. Un šodien varbūt kā trīs ceļa vēlējumi tam, ka mēs katrs ar savu valodu pierādām un stiprinām latviešu valodas lietojumu. Biežākā kļūda, ko Saeimas deputāti no tribīnes lieto, kā jau Līga minēja, ir “ka” un “kad” lietojums. Otra biežāk lietotā kļūda ir “skolnieki”, ar to domājot tikai zēnus. Ja mēs runājam par zēniem un meitenēm, tad tie ir skolēni. Un trešā būtiskākā kļūda, ko mēs lietojam, ir “par cik” vai, kā man skolā mācīja, “par cik ir tikai tirgū cīsiņi”. “Par cik” vietā lūgums lietot “tā kā”.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds ārlietu ministrei Baibai Bražei.

B. Braže (ārlietu ministre).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godājamie Saeimas deputāti! Cienījamā izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārdes kundze!

Kopš stājos ārlietu ministra amatā Evikas Siliņas valdībā, manu un ārlietu dienesta vizīšu un tikšanos fokusā ir bijusi gan Latvijas drošība un ekonomiskā izaugsme, gan atbalsts Ukrainai, bet galvenais – Latvijas cilvēki šeit, Latvijā, pasaulē, viņu drošība un labklājība. Un šodien debatēs par latviešu valodu es vēlos citēt Juri Alunānu: “Turiet” jūs, latvieši, “savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” Tāpēc arī ārlietu dienests katrā savā darbā, sirdī, darītajā latviešu valodu godā tur... un arī dara.

Un šodien par trim būtiskākajiem virzieniem, ko mēs, ārlietu dienests, darām.

Pirmkārt, par apziņu. Mēs darām to ar apziņu, ka neviens cits mūsu vietā latviešu valodu nestiprinās, pasaulē nenesīs un neaizstāvēs, jo mūsu valsts pamatā ir latviešu valoda un latviešu kultūra. Mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kur iespējama latviešu valodas tālāka attīstība, kur varam valodu aizsargāt, kopt un nostiprināt starptautiski. Vairāk nekā simts gadu pastāvēšanas laikā ārlietu dienests vienmēr ar lepnumu ir sargājis mūsu valodu. Arī okupācijas laikā un arī pēc...

Okupācijas laikā diplomāti trimdā turpināja strādāt latviski, saglabājot nākamajām Latvijas paaudzēm valsts turpināmību, vārdu, karogu un latviešu valodu. Protams, 50 gadus... vairāk nekā 50 gadus ilgā padomju okupācija un rusifikācija atstāja negatīvu ietekmi gan uz etnisko sastāvu, gan uz latviešu valodas situāciju Latvijā, bet tā nekad neslāpēja mūsu gribu un apziņu par valodu, kultūru un valsti.

Pēc neatkarības atgūšanas ārlietu dienests nodrošināja daudzu miljonu finansējuma iegūšanu latviešu valodas valsts apmācības programmai. Tā guva arī starptautisku atzinību. Tā nodrošināja starptautisku ekspertu piesaisti valodas un izglītības programmām. Tā nodrošināja bezmaksas latviešu valodas apmācības kursus, un – ļoti svarīgi – tā ieguva lielā mērā starptautisku akceptu mūsu izvēlētajam latviešu valodas stiprināšanas kursam – skolu reformai, pārejai uz valsts valodu visur Latvijā un arī tādu praktisku... ļoti praktisku atbalstu no daudzu valstu puses. Par to paldies mūsu draugiem un partneriem pasaulē.

Otrs lielais darba virziens ir latviešu tauta pasaulē – latviešu kopiena – un tās stiprināšana. Ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 420 tūkstoši Latvijas tautiešu, pilsoņu, un atbalsts viņiem un latviešu valodas apmācībai ir viena no mūsu prioritātēm. To darām ar projektiem, to darām kopīgi ar citām ministrijām un to turpināsim atbalstīt, jo tā ir atslēga, lai uzturētu diasporas saiti ar Latviju, lai, atgriežoties Latvijā, būtu vieglāk iekļauties sabiedrībā, darba tirgū un izglītībā.

Tāpēc mēs sakām lielu paldies Izglītības un zinātnes ministrijai par milzīgo darbu un sadarbību, uzturot latviešu valodu pasaulē. Piemēram, latviešu valodu māca ne tikai diasporas skolās un kopienās, bet kā studiju priekšmetu arī universitātēs Viļņā, Kauņā, Tartu, Varšavā, Poznaņā, Greifsvaldē, Prāgā, Brno, Stokholmā, Parīzē, Sietlā, Seulā... un citur pasaulē. Tiekoties gan ar latviešu kopienām, gan ar ārvalstu pasniedzējiem, studentiem, kas apgūst latviešu valodu, piemēram, Korejā un Japānā, sirdi tiešām silda tas, ar kādu lepnumu un aizrautību viņi mācās mūsu valodu. Un viņi var iemācīties. Mums nav pamata domāt, ka Latvijā cilvēki nespēj iemācīties latviešu valodu. Mēs esam droši par to, ka tas ir iespējams.

Tāpat attiecībā uz mūsdienu tehnoloģiju attīstību – mūsu uzņēmums “Tilde” ir izstrādājis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta lielo valodas modeli Eiropas valodām. Tas ir ne tikai uz latviešu valodas bāzes, bet tas ir aktuāli visām mazajām valodām pasaulē, arī tām, kurām draud izzušana. Ārlietu ministrija ir ļoti lepna, ka var atbalstīt “Tildi”, kas pielāgo drošo mākslīgo intelektu...

Sēdes vadītāja. Laiks.

B. Braže.... un tulkošanas platformu Ukrainai.

Sēdes vadītāja. Vai apvienot laikus?

B. Braže. Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

B. Braže. Tas palīdz Ukrainai tulkot likumdošanas aktus Eiropas Savienības jautājumos un arī nostiprināt mūsu saites. Un mēs atceramies, cik sarežģīts bija šis process.

Tāpat mazo valodu ilgtspēja un digitalizācija ir viena no mūsu prioritātēm arī ANO Drošības padomē. Pārejot uz latviešu valodas stiprināšanu starptautiski, atcerēsimies, ka latviešu valoda ir viena no 24 Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Tāpat pēdējo trīs gadu laikā mēs esam ļoti praktiski nostiprinājuši mūsu politikas attiecībā uz latviešu valodas vietu starptautiski. Esam uzvarējuši piecās Eiropas Cilvēktiesību tiesas prāvās. Tās skar latviešu valodas kā konstitucionālas vērtības aizsardzību, valstiskuma nepārtrauktību, drošību un citus jautājumus. Tāpat UNESCO ietvaros esam atspēkojuši Krievijas dezinformāciju, nostiprinājuši latviešu valodu un tradīcijas un atbalstījuši Ukrainu. Eiropas Padomes Ministru komiteja apstiprināja, ka latviešu valoda ir viens no būtiskākajiem sabiedrības integrācijas pamatiem.

Valoda ir mūsu identitātes pamats. To saprot arī agresorvalsts Krievija, tiecoties atjaunot savu impēriju, graut starptautisko kārtību un dezinformēt. Bet vissliktākais, kas var notikt, – tā mēģina izdzēst ukraiņu tautas identitāti. Ukrainas okupētajās teritorijās ukraiņu valoda ir aizliegta. Krievija noliedz, ka ukraiņiem ir sava valoda. Mēs esam piedzīvojuši šo rusifikācijas politiku. Mēs zinām, kas tas ir. Un šobrīd, kad Krievija pret mums izvērš masveida propagandas un dezinformācijas kampaņas gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan attiecībā uz vēsturi un valodu, – mēs to zinām un mēs to nepieļausim.

Latvijas ārlietu dienests turpinās darbu, nezaudējot modrību, iestājoties par latviešu valodas stiprināšanu Latvijā starptautiski un kopienās un atspēkojot visus Krievijas melus par mums.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministrei Baibai Bražei.

Vārds deputātam Artūram Butānam. (Dep. A. Butāns: “Lūdzu apvienot laikus!”)

Un lūdzu uzreiz apvienot debašu laikus.

A. Butāns (NA).

Labdien, godātie kolēģi! Man ir gods un lepnums, ka šodien diskutējam par valsts valodu. Vienlaikus jāatzīst, ka man nācās pārtaisīt savu runu, jo biju koncentrējies uz padarīto (un to arī pieminēšu), tomēr diskusijas līdzsvaram prasās arī uzsvērt lietas, kuras vēl nav padarītas. Tādēļ lielākā runas daļa būs tieši par to.

Nav jau tā, ka Saeimas vairākums būtu naidīgi noskaņots pret valsts valodu, varbūt izņemot dažas individuālas personas, bet kopumā, es domāju, atbalsts valodai ir. Tomēr iztrūkst konkrētas rīcības. Jā, mēs esam Saeimā izdarījuši labas lietas. Esam stiprinājuši Darba likumu, mazinot diskrimināciju, virzāmies uz atteikšanos no krievu valodas kā otrās svešvalodas skolā, esam atteikušies no krievu valodas bankomātos, muitā un citviet, esam panākuši, ka arī aģitācijai un priekšvēlēšanu debatēm jānotiek tikai valsts valodā. Esam arī noteikuši, ka Saeimas deputātiem šeit, Saeimas telpās, ar Latvijas pilsoņiem ir jāsazinās valsts valodā. It kā pašsaprotami, bet situācija mums to prasa definēt konkrēti.

Ņemot vērā, ka šīs ir debates un vēsturisks brīdis, kad ziņot nāk Ministru kabineta pārstāvis, es turpmāko runas daļu gribu veltīt jautājumiem, uz ko... es redzu, daudzi ir pieteikušies runāt... koalīcija un, es ceru, arī izpildvara spētu atbildēt. Un šie jautājumi ir sekojoši:

Kādēļ Izglītības un zinātnes ministrija ir lēmusi 2026. gadā samazināt budžetu Latviešu valodas aģentūrai?

Kāpēc tiek pieļauts, ka skolēni bez valsts valodas pamatzināšanām var sekmīgi absolvēt pamatskolu vai vidusskolu... un piedalīties Izglītības un zinātnes ministrijas konkursā “Zvirbulis”, deklamējot dzeju krieviski?

Kas tiek darīts, lai pārtrauktu divvalodību atsevišķās sporta skolās? Kāpēc pat liberālās Eiropas valstīs ir absolūta, neapspriežama norma, ka skolas telpās savā starpā nav atļauts sarunāties citas valsts valodā? Mana krustmeita dzīvo Vācijā. Viņa Vācijas skolā starpbrīdī ar latvieti savā starpā sarunājas klusiņām. Pirmajā reizē viņai ierakstīja piezīmi, otrajā reizē izsauca vecākus uz skolu un draudēja ar izslēgšanu. Tā ir Eiropas prakse liberālās valstīs. Šeit par šādu priekšlikumu es tieku saukts par radikāli. Atveram acis, paskatāmies Eiropas praksi, pirms mētājamies ar... apsaukāšanos, un ieviešam šādu praksi arī Latvijā! Nepieļaujam šādu necieņu pret mūsu valsti un neuzķeramies rosļikovu tekstiem, ka tas aizskar kāda godu un kāds tiek abižots!

Tāpat ir jautājums, kāpēc latviešu valodas pētniecība finansējuma konkursos ir mazāk svarīga par dženderismu?

Kāpēc ārlietu ministre neiestājas par diasporas bērnu iespēju iegūt izglītību latviešu valodā, izmantojot tālmācības iespējas?

Kāpēc Tieslietu ministrija lēmusi 2026. gadā samazināt budžetu Valsts valodas centram?

Kāpēc pret atkārtotiem nodokļu pārkāpumiem izpildvara nevēršas ar lielāku bardzību? Piemēram, Liepājas kebabnīcas īpašnieks no trešās valsts – viņš atklāti (neformāli) saka: man ir izdevīgāk katru nedēļu, katru mēnesi maksāt sodu Valsts valodas centram nekā nodrošināt, lai visi darbinieki iemācās valodu. Tieši tik gausa šobrīd ir attieksme pret valsts valodas kontroli.

Kāpēc joprojām Ministru kabineta noteikumi ļauj pilsētvidē izvietot reklāmas, paziņojumus un izkārtnes krievu valodā? Ko Tieslietu ministrija solīja sakārtot.

Kāpēc premjere pieļauj, ka joprojām atsevišķās valsts un pašvaldību iestādēs, kapitālsabiedrībās, arī tepat, Vecrīgā, darba valoda, savstarpējās saziņas valoda, pakalpojumu sniegšanas valoda līdztekus valsts valodai ir arī krievu valoda?

Kāpēc satiksmes ministrs pieļauj, ka CSDD joprojām tālbraucējiem laipni piedāvā eksāmenu versijas Krievijas valsts valodā? Kāpēc?

Kāpēc Lāces kundze ir lēmusi saglabāt abonētās krievu preses subsidēšanu no Latvijas valsts budžeta?

Kāpēc Sabiedrības integrācijas fonds par valsts budžeta līdzekļiem veido komunikācijas kampaņas krievu valodā?

Kāpēc Lāces kundze ir lēmusi par valsts budžeta piešķiršanu Mediju atbalsta fondam krieviskajiem medijiem, neļaujot tiem bankrotēt un mākslīgi uzturot tos pie dzīvības?

Vai varat noraidīt bažas (vārds “bažas” jāizrunā daudzskaitlī), ka SEPLP amatā tiks virzīts Jānis Siksnis, kurš, manuprāt, ir lielākais krievu valodas mediju telpas advokāts Latvijā?

Līdzīgi jautājumi būtu arī Saeimas koalīcijai:

Kāpēc JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģiem, vadot Juridisko komisiju, 2023. gadā bija jānoraida “Nacionālās apvienības” rosinājums palielināt sodus par valsts valodas pārkāpumiem, lai to pašu rosinātu 2025. gadā? Kas ir mainījies divu gadu laikā?

Kāpēc JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģiem, vadot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju, bija jāgaida vairāk nekā gads, lai virzītu “Nacionālās apvienības” iniciatīvu par nodokļu atvieglojumu atcelšanu krievu presei... kurš tiek virzīts tagad? Kas ir mainījies gada laikā?

Kāpēc JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģiem, vadot Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, trīs gadu laikā nav radusies iespēja iekļaut darba kārtībā un izskatīt Valsts valodas likuma grozījumus par atteikšanos no divvalodības kinofilmu subtitros? Jūs teicāt: jāstrādā konsekventi un koordinēti. Jūs konsekventi un koordinēti neatverat Valsts valodas likumu.

Bet es esmu optimists un ceru, ka nebūs jāgaida trīs gadi, lai jūs atbalstītu “Nacionālās apvienības” iesniegto iniciatīvu likvidēt divvalodību radio un televīzijas reklāmās... kas drīzumā jāskata Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.

Es saprotu, ka PROGRESĪVIE koalīcijā bloķē valodas jautājumu, bet, JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģi, saņemieties! Jūs varat darīt tāpat kā ZZS –pārkāpiet koalīcijas līgumu. Nāciet pie opozīcijas, sakārtojiet valodas jautājumu, un varu derēt, varu garantēt, ka jums būs opozīcijas atbalsts, es palīdzēšu to jums sarunāt.

Ko darīt, lai nav tā, ka es tikai kritizēju? Ko darīt?

Izveidot Saeimā Valsts valodas apakškomisiju, kas regulāri šos jautājumus pēta; izveidot Valsts valodas centru kā neatkarīgu iestādi ar neatkarīgu budžetu, atdalīt to no politiskās vadības; izveidot valodas ombudu; koncentrēties ne tikai uz valodas apguvi, ko minēja kultūras ministre, bet arī uz valodas lietojumu. Un, galvenais, pārtraukt šķirot Latvijas pilsoņus krievvalodīgajos, latviešvalodīgajos (Tas ir Kremļa jēdziens – to ir apstiprinājuši stratēģiskās komunikācijas speciālisti.)... un šķirot pēc mājsaimniecības paradumiem. Mēs jau nešķirojam veģetāriešos vai gaļēdājos, tad kāpēc mēs šķirojam pēc tā, kādā valodā cilvēks virtuvē pie galda palūdz mīļotajam padot sviestu? Mājsaimniecības valodai nav nekāda sakara ar publisko valodu vai integrācijas politikas veidošanu. Tas ir jāsaprot visiem, kas runā par integrāciju un valodas politiku.

Negaidīsim priekšvēlēšanu laiku! Strādāsim kopīgi pie valsts valodas politikas jau šobrīd! Ja mēs neejam kompromisos par Latvijas valsts teritoriju, ja mēs neejam kompromisos par Latvijas valsts karogu, tad neejam arī kompromisos par Latvijas valsts valodu!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilzei Stobovai.

I. Stobova (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministri! Cienījamie kolēģi! Iepazīstoties ar ziņojumu, mans redzējums ir: “Atpakaļ pie saprotamības!” Tāda būtu mana latviešu valodas valsts politikas devīze. Eksperti ir ļoti centušies, sagatavojuši gandrīz vai pussimts lappušu garu ziņojumu par latviešu valodas kā valsts valodas stiprināšanu Latvijā.

Lai spriestu par valodas situāciju Latvijā, nav jābūt zinātniekam un pētniekam, vienkārši jābūt labam vērotājam un jāuzticas tam, ko mēs redzam un uztveram. Un atļauties domāt. Jā, domāt mums arī ir jāatļaujas. Turklāt arī zinātne un pētījumi nav tikai viedokļu aptaujas un zinātnisko avotu angļu valodā... citātu piemeklēšana. Vēl ir arī novērojumi un lauka pētījumi tur, kur dzīve ir realitātē, – ārpus laboratorijas un bibliotēkas. Dzīve un realitāte vakarā ir pie “Origo” un stacijas apkārtnē, kas liecina, ka tur latviski runā gandrīz vai tikai pārdevēji kioskos un veikalos. Dzīve un realitāte ir galvaspilsētas skatlogos ar “The Coffee Shop”, Kebab Hot... Pakistāna tevi aicina... tas ir tas, kas liecina par latviešu valodu Latvijā.

Dzīve un realitāte liecina, ka ir skolas un klases, kurās dažādu tautību bērni – ukraiņi, vjetnamieši, ķīnieši – klusiņām sēž klasēs un saprot tikai valodu... žestus. Vēl interesantāki ir fakti, ar ko dalās bērni, – starpbrīžos ķīnietis ar ukrainieti runā latviski, bet latvieši sarunājas pārliecinātā angļu valodā.

Kāpēc? Dzīve un realitāte liecina, ka mēs izliekamies neredzam to, kas visiem ir acīm redzams, taču turpinām meklēt apstiprinājumus ārzemju ekspertu spriedumos, viedumos, atsaucēs uz ārvalstu zinātnisko literatūru. Lai paspīdētu savā erudīcijā.

Mēs šeit lasām par valodas drošumspēju, ilgtspēju, par valodu kā resursu un simbolu pragmatisko lietojumu. Taču gluži nemanot esam aizmirsuši galveno – valodas saprotamību. Kā apgalvo Latvijas Universitātes pētnieki, mūsdienu mainīgajā pasaulē un modernajā domāšanā arī termini un jēdzieni varot būt dažādi saprotami, ar vairāk nekā vienu definīciju. Taču vistrakākais – mēs visi izliekamies zinām, ko tie nozīmē, lietojam tos pēc iederīguma... sajūtas, bet pie komunikācijas, tas ir, valodas, pragmatikas un saprašanas tā arī nenonākam.

Visas šīs “drošumspējas”, “ilgtspējas”, “ekosistēmas” skolu, mediju kultūrtelpās ir visīstākās abstrakcijas, kas nozīmē domas secinājumus, kuri ir atrauti no reālās dzīves, no konkrētiem apstākļiem. Bezjēdzīgs teorētisks spriedelējums. Tāpat kā frāzes, kas... “pozitīvas lingvistiskās attieksmes nostiprināšana”, “valodas prasmes kvalitatīvs un kvantitatīvs pieaugums”... Ko tas īsti nozīmē, un kādas izpausmes un darbības tas paredz? Šķiet, katrs saprotamais šobrīd ir kļuvis elastīgs un plūstošs – gluži kā sociālais dzimums.

Atpakaļ pie saprotamības! Lai mēs beidzot atkal varētu cits citu saprast, runājot latviešu valodā. Lai valoda nekļūtu par spaidu instrumentu, kad... mēs tev iemācīsim mīlēt Latviju kā savā laikā skolā Raini. Kādēļ izdomāt lingvistisko paralēlo pasauli tam, kas vārdā jau ir nosaukts, – latviešu valodas vārdā?! Valoda nav jāglabā. Tai ir jādzīvo. Tā ir jāuztur, un tai jādod vieta telpā augt līdzi laikam. Ir jārada apstākļi, kuros latviešu valoda ir dzīva, aizraujoša, interesanta un pieejama. Valoda ir jāpadara pieejama. Resursi, grāmatas, enciklopēdijas – tam nav jābūt ierobežojumam, jo šobrīd mēs redzam...

Es apvienoju laikus...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

I. Stobova. Ir jārada saturs, kas aizrauj bērnus un jauniešus, jo mūsdienu bērni tieši no multimediju vides un sociālajiem tīkliem apgūst valodu. Šobrīd viņiem vairāk ir pieejama angļu valoda, un ikdienišķie latviešu valodas vārdi, kā jau kolēģi minēja, šķiet nesaprotami. Pajautājiet literatūras skolotājiem un pasniedzējiem, kāda literatūra ir jārada... pieejama. Nav vairs tas laiks, kad mēs kā studenti stāvējām rindā pēc grāmatām, lai tās izlasītu.

Par daudzajiem valodas resursiem, kas minēti ziņojumā, – es par tiem uzzināju pirmo reizi... par apvidvārdu un vietvārdu pūļpakalpes vietnēm, vārdu “talkām”... Vai mēs ikdienā lietojam šīs vietnes? Vai par tām vispārībā ir informācija? Toties visi zina, kādi ārzemju resursi ir pieejami. Vieglāk ir uzzināt, kas notiek nomaļā Amerikas štatā, un izlasīt informāciju pieejamā britu enciklopēdijā, nekā atrast kaut ko par Latviju un vietējām bagātībām un notikumiem. Vieglāk ir svinēt Halovīnu ar mošķu maskām un saldumiem, nekā noorganizēt veļu mielastu latviskā garā ar latviskās kultūrtelpas tradīcijām.

Labi, ka mums vēl ir portāls “Tezaurs.lv” ar vārdu nozīmēm, kas ir labi pieejams un kur mēs varam uzzināt, kas ir ķekatas, veļi... kamēr neesam aizmirsuši šos vārdus pie skaļā saukļa “Saldumus vai izjokosim!”.

Es uzskatu, ka latviešu valodai ir jābūt saprotamai ikvienam un ar vienādu nozīmi. Ja to mēs zaudēsim, mēs zaudēsim savu valodu un paļausimies dažādās kvantitatīvās valodas izpratnes... plūstošos jēdzienos. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Annai Rancānei.

A. Rancāne (JV).

Ļūti cīnejamuo Saeimys prīšksādātuojys kundze! Ministris kundzis, deputati un deputates! Šudiņ, apsprīžūt Izgleiteibys un zinuotnis ministrejys ziņuojumu par vaļsts volūdā paveiktū un īcarātū, atļaunit man uzrunuot jiusus viesturiskajā latvīšu vaļsts volūdys paveidā – latgalīšu volūdā, kū par dzymtū volūdu skaita pīteikami lela latvīšu tautys daļa.

Itei volūda pādejūs godūs vairuok ir skaniejuse nu Saeimys tribīnis, deputata zvārastu paužūt. Tok Latvejis pyrmajuos Saeimuos tū bīži lītuoja nu Latgolys īvielietī deputati, vysvaira Francis Trasuns, runuodams par vispuor vaļstiskom lītom – ekonomiku, agrārū reformu, izgleiteibu. Jā, nareši jam ībylda – voi oponenti, voi arī Saeimys stenografistis.

Daudzpuseigi izviertejūt vaļsts volūdys politiku, ziņuojumā ir nūvierteita arī latgalīšu volūdys vīta un lūma na tikai vīn kai sazinis leidzekļam, bet arī kai kūpīnu vīnojūšam elementam, kai Latvejis kultūrviesturiskuos identitātis un lingvistiskuo montuojuma nesiejai.

Volūda ir dzeiva, ja tamā runuoj. Dīmžāl tautys skaiteišonys anketuos vaicuojums par latgalīšu volūdys lītuošonu nav bejs ītvarts kūpš 2011. goda. I šūbreid taidu skaidru, precīzu ziņu nav. Kaut gon pēc pietejumim, nu 18 da 69 godu sātā i kasdīnā itū volūdu lītuoj 37 procenti jeb 61,3 tyukstušys Latgolys īdzeivuotuoju. Bet latgalīšu volūdys lītuošona styprynoj Latvejis vaļstiskū patriotisma un sova nūvoda piedereibys apziņu. Un vysūs laikūs Latgolā ir bejs spieceigs īrūcs pret rusifikaceju.

Volūda ir dzeiva, ja teik vuiceita školuos. 2025. godā ministrejis budžetā tyka atvielieti 132 600 eiro latgalīšu volūdys stuņdem. Goda suokumā tuos beja 34 školys, bet, jau uz goda ūtrū pusi ir pīsateikušys 38 školys. Nu dīmžāl tuos stundis nūteik fakultativi. Bet arī nuokamuo goda budžetā finansejumu latgalīšu volūdys vuiceišonai ministreja sūla nasamozynuot.

Kotru godu nūteik latgalīšu volūdys kultūrviesturis školuotuoju metodiskuo nūmetne “Vosoruošona” un jau 20 godus – skatuvis runys konkurss bārnim “Vuolyudzāni”.

Volūda ir dzeiva, ja teik zinuotniski pieteita. Volūdnīki struodoj pi latgalīšu rokstu volūdys pareizraksteibys reika lingvistiskuos daļis izstruodis, pi Myusdīnu latgalīšu rokstu volūdys korpusa un “ltg.tezaurs.lv” veiduošonys. Bet itamuos dīnuos Viļņā noteikūšajā starptautiskajā baltistu kongresā tematiskuo sekceja atvielieta arī latgalistikai.

Volūda ir dzeiva, ja tamā tūp literatura, ja tei dzeivoj mediju telpā. Latgalīšu autoru gruomotys gon gausi, bet tūmār teik nomineitys arī vaļsts mārūga literaturys konkursūs. Nūteik latgalīšu prozys lasejumi un dzejys slams. Latgalīšu radejā skaņ raidejums “Kolnasāta”. Internetā var dzierdēt analītiskū diskusiju raidejumu “Latgolys stuņde”. Aktīvi, bet nu projektu konkursa...

Lyudzu, apvīnojit laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

A. Rancāne. Bet nu projektu konkursa leidz konkursam dzeivoj kultūrys ziņu portāls “lakuga.lv” un latgalīšu kultūrys kusteiba “Volūda”, kam dreiži svieteisim 20 godu jubileju. Cīši daudz kas jūprūjom teik dareits bez regulāra vaļsts atbolsta, iz entuziasma i mīlesteibys pamata. Bet itī sasnīgumi vēļ pyrms godu 30 nabyutu īdūmuojami. Bet tik daudz ir vēļ napaveiktuo. Tryukst myusdīneigu vuiceibu leidzekļu školom latgalīšu volūdā, nav raidejumu televizejā, it sevišķi jaunatnei un bārnim. Latgalīšu volūda un literatura arvīn vēļ nateik pylnvierteigi īstruoduota kūpejā latvīšu volūdys i literaturys programmā. Ir napīcīšama skaidra un napuorprūtama vaļsts politika un attīksme pret latgalīšu volūdu kai latvīšu volūdys koncepta dabisku sastuovdaļu, na kai svešvolūdu, minoritāšu volūdu voi dialektu. Un myusim ir lobs pīmārs. Ir norvēģu volūda, kurai ir divejys leidzvierteigys tradicejis kai bukmuols un jaunnorvēģu volūda. Un, starp cytu, 2023. godā Nobela premeju literaturā sajēme rakstnīks Juns Fose, kas roksta tīši itamā mozuok lītuotajā jaunnorvēģu volūdā. Un, ja kuodreiz kaids nu latgalīšu autorim tiks nominēts itai augstajai bolvai, tod tū mēs varēsim skaitēt, ka myusu vaļsts volūdys politika attīceibā uz latgalīšu volūdu ir bejuse sekmeiga.

Paļdis. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edvīnam Šnorem.

Lūdzu uzreiz apvienot laikus.

E. Šnore (NA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Pirms 10 gadiem, kad Krievija iebruka Krimā, Latvijas valdība pieņēma vienu no dīvainākajiem lēmumiem atjaunotās Latvijas vēsturē – samazināt latviešu valodas un palielināt krievu valodas īpatsvaru valsts apmaksātajos medijos. Tā ideja bija, ka vajag uzrunāt krieviski, – jo vairāk runās krieviski, jo Latvija būs drošāka. Ir pagājis laiks, un mēs redzam, ka viss izrādījās pilnīgi otrādi un tas nodarīja tikai ļaunumu, pirmām kārtām – latviešu valodas pozīcijām šeit, Latvijā.

Šodien lietas ir mainījušās. Genocīds, ko Krievija veic Ukrainā, daudziem ir atvēris acis. Cilvēki redz, ka tieši krievu valodu Krievija izmanto gan kā attaisnojumu, gan kā instrumentu saviem noziegumiem. Radusies sapratne, ka drošības labā ir nevis jāpaplašina krievu valodas telpa, bet, tieši otrādi, jāsašaurina, respektīvi, jāatgriež pirmsokupācijas līmenī un vienlaikus maksimāli jāstiprina latviešu valoda.

Pēdējo gadu laikā “Nacionālā apvienība” ir iesniegusi neskaitāmus rosinājumus, daļu no tiem koalīcija ir atbalstījusi, tie kā sasniegumi ir minēti arī šajā ziņojumā, bet daļu vēl arvien spītīgi turpina neatbalstīt, piemēram, manu priekšlikumu par to, ka Latvijas kinoteātros vienreiz jāizbeidz rādīt paralēlos titrus krievu valodā, ko ieviesa okupācijas laikā, lai atbraukušie no Krievijas varētu saprast vietējos kinožurnālus. Šī prakse ir pilnīgs okupācijas anahronisms. Diemžēl koalīcija nevēlas to mainīt un jau divus gadus šo priekšlikumu tur Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas atvilktnē. Un tas ir ļoti slikti, jo tas ir signāls, ka šo krievu paralēlo pasauli Latvijā izbeigt acīmredzot patiesas vēlmes nav.

Mēs redzam, ka Latvijā var dzīvot gadiem, gadu desmitiem, pat pusgadsimtu un nespēt pateikt trīs vārdus latviski, jo nav nekādas vajadzības. Visa vietējā informācija krieviem tiek pasniegta uz paplātes krievu valodā. Vietējiem krieviem nav absolūti nekādas motivācijas izkāpt no šīs paralēlās krievu pasaules. Lai lauztu šo situāciju, Saeima pieņēma drošības koncepciju, kurā noteica, ka no 2026. gada sabiedriskajos medijos ir jāizbeidz raidīt krieviski, bet šajā ziņojumā par to vispār nekas nav minēts. Tajā uz 10 lappusēm ir uzskaitīti vissīkākie likumu grozījumi, taču šis fundamentālais Saeimas lēmums divvalodības izskaušanai nav pat pieminēts. Un skaidrs, ka tas nav nejauši. Tam var būt tikai viens izskaidrojums – koalīcija drošības koncepciju, visdrīzāk, nepildīs. Tātad atkal virsroku ir guvis krievu valodas lobijs, tas pats, kas savā varā tur Latvijas sabiedriskos medijus, kuri gadu gadiem pretojušies krievu satura samazinājumam.

Pat šajā ziņojumā, kas medijiem ir visai komplementārs, mēs varam izlasīt, ka, piemēram, “Latvijas Televīzija” ar savu darbību ir mazinājusi latviešu valodas lomu sabiedrībā un apzināti sekmējusi nepamatotu divvalodību. (Ja kādam interesē, tas ir rakstīts 8. lappusē.) Tāpēc jautājumu valsts apmaksātajiem medijiem un to uzraugiem no SEPLP – jautājumu par divvalodības sekmēšanu, par latviešu valodas pozīciju graušanu – ir ļoti daudz. Viena lieta, ja divvalodība aprobežotos ar Latvijas iedzīvotājiem, taču, kā rakstīts “Latvijas Sabiedriskā medija” mājaslapā, mērķauditorija esot arī no Latvijas emigrējušie valstspiederīgie, kurus (citēju) “uzrunājam latviešu un krievu valodās, tādējādi ļaujot nezaudēt saiti ar Latviju un informējot par reemigrācijas iespējām”. Tātad no Latvijas aizbraukušos krievu ieceļotājus, kas, šeit dzīvojot, nav iemācījušies runāt latviski, piemēram, Aleksandru Vabiku no Šveices un tamlīdzīgus, “Latvijas Sabiedriskais medijs” sauc atpakaļ krieviski un to dara par valsts naudu. Tas noteikti nav Latvijas interesēs.

Un nobeigumā. Latvija un latviešu valoda nevarēs pilnvērtīgi funkcionēt, kamēr nebūs novērstas rusifikācijas sekas, citiem vārdiem, kamēr nebūs likvidēta Krievijas ietekme Latvijā. Krievu valoda Latvijā ir centrālais Krievijas ietekmes elements. Ne velti viens no galvenajiem Kremļa mērķiem Latvijā ir nepieļaut krievu valodas izskaušanu. Mūsu uzdevums ir pretējs – izskaust rusifikācijas sekas un stiprināt latviešu valodu.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Naurim Puntulim.

N. Puntulis (NA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienītās ministres! Kolēģi! Tāda svētku noskaņa: dzeja, tautasdziesmas... citāti, patoss, lepošanās. Dienas garumā notiek Saeimas debates, kā Latvijā stiprināt valsts valodas pozīcijas 36 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Jā, protams, ir labi, ka tam pievēršam uzmanību un vismaz vārdos apliecinām, cik svarīgi mums visiem tas ir. Taču, no otras puses, runājot līdzībās, varētu arī veltīt dienu debatēm par tādu hrestomātisku Andra Šķēles aicinājumu kā “tīrīt zobus” vai Krišjāņa Kariņa aicinājumu “mazgāt rokas”. Vismaz manā subjektīvā skatījumā, valsts valodas lietojumam Latvijā vajadzētu būt tikpat pašsaprotamai lietai kā divas iepriekš minētās.

Diemžēl tas tā nav. Es savu politiski aktīvā pilsoņa ceļu uzsāku pirms 11 gadiem, pievienojoties Raivja Dzintara kustībai “Visu Latvijai!”, kas aicināja pāriet uz izglītību valstī tikai valsts valodā. Nākamgad, 2026. gadā, kad tas beidzot tiks realizēts, būs apritējuši apaļi 15 gadi.

Ar ko lepojamies, kolēģi? Kādēļ tik lēni? Praktiskajā rīcībā tam vienmēr ir bijuši šķēršļi, un lielākais šķērslis ir bijis nevis krievu un citu cittautiešu vidū, bet gan tieši mūsu pašu, latviešu, vidū. Mēs, latvieši, esam tie, kas komunikācijā labprāt pāriet uz krievu valodu vai citu svešvalodu praktiski visās sfērās, ieskaitot valsts institūcijas. Mēs, latvieši, esam tie, kas diskusijās lobēja krievu valodu, kad skatījām Saeimas priekšsēdētājas Mieriņas kundzes pieminēto Nacionālās drošības koncepciju par sabiedrisko mediju atteikšanos no krievu valodas... kas nav nekas cits kā okupācijas sekas. Okupācijas sekas joprojām ir galvenais un nepārvarētais šķērslis tieši mūsu, latviešu, galvās.

Indriksones kundze jau pieminēja visas “Nacionālās apvienības” iesniegtās iniciatīvas. Es tās nepārskaitīšu. Šodien iesniegšanai esam sagatavojuši vēl vienu, un tās virzība apliecinās, cik par savu valodu esam vārdos un cik – darbos. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilzei Verginai.

I. Vergina (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamās ministres! Kolēģi! Vispirms gribu pateikt paldies par to darbu, kas šajā laikā ir paveikts. Valodas joma bieži vien šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad redzam, cik daudz tajā patiesībā atkarīgs no cilvēkiem, kas ar sirdi un pārliecību strādā skolās, bērnudārzos un pētniecības institūtos. Paldies arī kolēģiem šajā zālē, kuri runā par valsts valodas nozīmi ne tikai kā par izglītības instrumentu, bet kā par valsts un sabiedrības pamatu, jo valoda – tā nav tikai saziņas forma, tā ir vieta, kur mēs kļūstam par kopienu, par tautu.

Valoda cilvēkos – ikdienas attieksme un piemēri. Latviešu valoda dzīvo cilvēkos, ne tikai likumos un stratēģijās. Tā sākas tur, kur mēs viens otru uzrunājam, klausāmies, cienām, mācām līderībā. Blakus Saeimai ir mums visiem zināmais pārtikas veikals. Ikdienā mēs tur iepērkamies, un es, runājot ar pārdevēju mazliet vairāk nekā prasa pircēja un pārdevēja saruna, redzu, ka viņa ar katru dienu latviski runā arvien pārliecinošāk un runājot vairs nebaidās, bet smaida.

Līdzīgi ir arī skolās un pirmsskolās. Tur, kur profesionāli, latviešu valodu cienoši audzinātāji ar bērniem un kolēģiem runā pārliecinoši un ar sirsnību, – tur arī kolēģes un auklītes latviešu valodu sāk lietot arvien vairāk. Pozitīvs piemērs iedvesmo vairāk nekā instrukcija. Un šie cilvēki – skolotāji, audzinātāji, pārdevēji, kaimiņi – faktiski dara daudz un dara visvairāk, lai valoda kļūtu par ikdienas daļu.

Valodas apguves un atbalsta sistēma – fragmenti un kopaina. Mēs labi zinām, ka šobrīd valodas apguves un atbalsta sistēma ir sadrumstalota. Par dažādām jomām atbild vairākas institūcijas – Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, Sabiedrības integrācijas fonds, arī pašvaldības. Katra īsteno savus projektus. Bet cilvēkam, kurš grib mācīties valodu, reizumis varbūt nav skaidrs, kur vērsties un kas tad īsti atbild par rezultātu. Šāda fragmentācija nozīmē, ka līdzekļi tiek izmantoti, bet mērķi pilnīgā apjomā netiek sasniegti. Tāpēc nepieciešama sistēmiska pieeja, kur ministrijas sadarbojas. Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai, kas šo darbu jau ir sākusi. Patiesi – mēs redzam, ka šis varētu būt tilts uz izglītību, darbu un piederību valstij.

Valoda un zinātne – ilgtermiņa pamats. Valodas ilgtspēja balstās arī zinātnē. Bez pētniecības nav iespējams saglabāt valodu kā sistēmu, attīstīt terminoloģiju un digitālos resursus. Latviešu valodas institūts, vienīgā zinātniskā institūcija pasaulē, kas pēta latviešu valodu, šobrīd strādā gandrīz bez pamatfinansējuma. Valodnieki (Nav skaidri saklausāms.)... un pētnieki ir parakstījuši petīciju, kur tiek lūgts nodrošināt divu miljonu eiro pamatfinansējumu gadā, lai institūts varētu turpināt darbu vārdnīcu, terminoloģijas, valodas digitalizācijas un jauno pētnieku sagatavošanā. Šo petīciju ir parakstījuši vairāk nekā simts valodnieki no Eiropas un pasaules universitātēm. Es redzu, ka tieši šī sadrumstalotība varētu dot finansējumu, un esmu bezgala pateicīga, ka Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā šobrīd budžets tiek skatīts pēc būtības, lai mēs varētu atrast finansējumu ilgtspējai.

Jau Atis Kronvalds savā laikā mudināja inteliģenci apgūt valodniecības pamatus, uzsverot, ka valodas izpratne ir katra izglītota cilvēka pienākums. Šodien šie vārdi skan tikpat aktuāli kā 19. gadsimtā, jo valodas stiprums sākas ne tikai ar skolām un institūtiem, bet ar cilvēku vēlmi to izprast, lietot un cienīt.

Un noslēgumā...

Es lūdzu apvienot...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

I. Vergina. Valodas politika prasa cilvēcību un sistemātiskumu vienlaikus. Šajā gadā Saeima pati ir spērusi nozīmīgu soli valodas stiprināšanā, ar grozījumiem Saeimas kārtības rullī nostiprinot, ka deputāti savstarpējā saziņā un komunikācijā ar sabiedrību lieto valsts valodu. Tas ir būtisks signāls – mēs paši sākam ar sevi. Valoda nav tikai pienākums, tā ir cieņas forma. Un šī cieņa sākas tieši šeit, Saeimā, mūsu ikdienas darbā, vārdos, attieksmē.

Un, atbildot uz kolēģu repliku par to, kurš vairāk ir darījis valodas stiprināšanā, jāatceras, ka tieši Jaunās VIENOTĪBAS izglītības ministru laikā skolās ir notikusi pāreja uz mācībām latviešu valodā. Noslēgums – tikai tagad, tik ilgi pēc neatkarības atjaunošanas. Tā bija politiski grūta, bet nepieciešama reforma. Un, jā, Kārli Šadurski par šo lēmumu vēl ilgi pieminēja ar īpašiem apzīmējumiem un pat uzbrukumiem.

Šobrīd... jāsaka tā, ka... 2017. gada 26. novembrī TVNET, “Apollo” un citi saziņas līdzekļi ziņoja par gadījumu Smiltenē, kur līderības kursos direktoriem bija jāklausās un jāskatās “nemirstīgā pulka” video krievu valodā un jāuztver Krievija kā galvenais līderis Latvijas turpmākajā attīstībā un direktoru stiprināšanā. Tas rezumējās ar izmeklēšanu, kurš ir bijis tas, kurš to tālāk pateicis institūcijām, kam par to bija jāzina. Un man ir jautājums: vai mūsu vārdi vienmēr saskan ar darbiem?

Par latviešu valodu, par Latviju, par mums visiem!

Paldies, kolēģi! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Jekaterinai Drelingai.

J. Drelinga (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien, cienījamie kolēģi, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, ministri! Šodien pirmo reizi debatējam par valsts valodas un tās nostiprināšanas problēmām. Mūsu valsts valoda ir mūsu kopīgās mājas, kur ir vieta ikvienam Latvijas iedzīvotājam, ikvienam no mums ir jārūpējas par valsts valodas kvalitāti, jāstiprina tā.

Pievērsīšos situācijai ar valsts valodas lietošanu reģionos.

Ziņojumā pārāk maz ietverti praktiski darbi situācijas uzlabošanai, kā arī pārāk maz uzmanības pievērsts latgaliešu valodai un lībiešu valodai. Latviešu valoda ir mūsu valsts pamats, taču tās stiprums atklājas tikai tur, kur ir vislielākais izaicinājums, piemēram, tādā pilsētā kā Daugavpils, kas vairākkārt tikusi minēta atbildīgajā komisijā, kā arī regulāri tiek atspoguļota medijos kā pilsēta, kurā cilvēki praktiski nelieto latviešu valodu. Taču es šim apgalvojumam nepiekrītu. Daugavpils pierāda, ka pārmaiņas ir iespējamas.

Pirmkārt, par bērniem un jauniešiem. Daugavpilī izglītības rezultāti mācību eksāmenos uzlabojas. Skolēni latviešu valodas eksāmenā sasniedza vidējo rezultātu – 58,3 procentus, kas ir augstāks rādītājs nekā valstī vidējais – 55,9 procenti. Tas rāda, ka bērni mācās, viņi var un vēlas apgūt valsts valodu.

Otrkārt, par pieaugušajiem un senioriem. Mēs nevaram pieļaut, ka kāds cilvēks Daugavpilī vai jebkur citur Latvijā jūtas atstumts tikai tāpēc, ka vēl nepārzina latviešu valodu pietiekami labā līmenī. Īpaši tas attiecas uz senioriem, cilvēkiem, kas visu mūžu dzīvojuši šeit, strādājuši, audzinājuši bērnus, un nereti vienkārši nav bijuši apstākļi un noteikta vide, lai valodu pilnībā apgūtu. Tāpēc mūsu uzdevums nav pārmest, bet palīdzēt, iedrošināt un nodrošināt. Nepieciešams piedāvāt vairāk bezmaksas un pašvaldību apmaksātu kursu, organizēt sarunvalodas klubus ar draudzīgu, saprotošu vidi, nodrošināt atbalstu valsts, pašvaldības iestādēs, kur cilvēki var justies droši saņemt palīdzību arī valodas jautājumos.

Nobeigumā vēlos ieskicēt vēl vienu būtisku problēmu... kas palīdz ar sociālo tīklu un tehnoloģiju straujo attīstību... ir kļuvusi par valsts mēroga izplatītu parādību jauniešu vidū, un tie ir anglicismi jeb aizguvumi no angļu valodas. Valoda pastāvīgi mainās, attīstās un mijiedarbojas, un kā kaimiņvalodas, tā arī starpniekvalodas veicina vārdu aizgūšanu. Tas gan nenozīmē, ka anglicismi vai... svešvārdi ir slikti un no tiem mums ir jāizvairās. Sabiedrībā mainās... jaunas reālijas un jēdzieni, un valoda mainās līdzi tam.

Manuprāt, viens no risinājumiem ir aktuāla satura radīšana jauniešiem latviešu valodā. Otrs – aktīvs darbs pie latviešu valodas modernizēšanas. Valstij vajadzētu mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai pievērstu jauniešu uzmanību latviešu kultūrai un latviešu literatūrai. Mērķtiecīgi strādājot visai valstij kopā – gan tautai, gan valsts politiķiem –, mēs varētu latviešu valodu veidot par laikmetīgu, 21. gadsimta, valodu.

Atkārtošos – latviešu valoda ir mūsu kopīgais pamats. Tā vieno valsti, ļauj saglabāt identitāti un veidot stabilu nākotni. Mūsu pienākums ir nodrošināt, ka ikviens iedzīvotājs jūtas aicināts to lietot un apgūt neatkarīgi no vecuma un dzīvesvietas.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Irmai Kalniņai.

Irma Kalniņa (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri, kolēģi, klausītāji! Es ar lielu prieku klausījos šīs debates, uzzināju lietas, kuras nezināju. Priecājos par faktiem... un par to, ka latviešu valoda šodien ir mūsu tēma – par saglabāšanu, par aizsardzību, par attīstību un par ietekmi.

Tomēr jūsu priekšā stāv Irma Kalniņa – trimdas bērns. Un es varu jums personīgi pastāstīt, ko tas nozīmēja – saglabāt latviešu valodu un tradīcijas.

Laikā, kad es uzaugu, bija milzīgs spiediens integrēties amerikāņu sabiedrībā.

Daļēji nāca no ģimenes. Ne no manas ģimenes, no citām ģimenēm. Vecāki paši gribēja apgūt angļu valodu, kas palīdzēja viņu profesijā, un teica bērniem mājās: “Nerunājiet latviski, runājiet tikai angliski!” Pretēji – bija ģimenes, kas mājās runāja tikai latviski, kas sūtīja savus bērnus sestdienas skolā un draudēja... ar pirksta rādīšanu: “Kādā valodā tu runā!”

Bet, jūs ziniet, notika kaut kas ļoti interesants. Tanī latviešu skolā mums bija pašiem, respektīvi, skolotājiem, jāapgūst materiāli... kas iesākās Eslingenē, kur latviešu kopiena, bijušās skolotājas... paši izveidoja latviešu valodas apmācības.

Es pieteikšu vēl papildu laiku.

Un tādējādi mums bija no paša sākuma Rīsbera kundze un Baloža kundze, kuras bija Latvijas laika skolotājas. Gan ģeogrāfija, gan tautasdziesmas, gan ticības mācība. Man vēl ir visas šīs grāmatas, es esmu tās paturējusi.

Tanī laikā amerikāņu sabiedrībai bija pat grūti izrunāt mūsu vārdus. Man bija vieglāk – Irma bija Irma. Ojārs bieži stāstīja, kā bija pirmajā dienā skolā, kad skolotāja paņēma skolēnu sarakstu un viņš zināja, ka tagad runās par viņu, jo viņa knapi varēja izrunāt: “O... dža... dža... džars Kal... ni... ni... nins.” Mēs esam bijuši valodas vēstnieki, kas runāja latviešu valodā no bērnības, – labāk vai sliktāk... labāk vai sliktāk, ar visām gramatikas kļūdām.

Bet tur bija viena starpība. Mēs bijām lepni par to, ka bijām savādāki, ka mēs bijām citādāki, ka mēs bijām īpaši, jo pārējie bērni runāja tikai angliski. Un tad, kad man prasīja, kādā valodā... un kur ir tā vieta, no kurienes jūs nākat? Uz kartes es nevarēju parādīt, jo Latvija bija daļa no Krievijas. Latvija bija tā kā Lapland. Nesaprata.

Tā – gan Ojārs, gan es – mēs esam bijuši vēstnieki no bērnības. Un tāpēc, kad jūs runājat par diasporas skolu, es saprotu, ko tas nozīmē tiem bērniem, kas dzīvo citā sabiedrībā, un kādu apņēmību vajag skolotājiem, kas strādā brīvprātīgi sestdienās (pēc piecu dienu profesionālās dzīves) un kas veido savas programmas, pateicoties Ārlietu ministrijas Diasporas konsultatīvajai padomei... ir materiāli, ir tālmācības materiāli. Un, Butāna kungs, jums nav taisnība. Ir tālmācības materiāli, ko viņi izmanto. (Starpsauciens.) Parunājiet ar skolotājiem, jūs redzēsiet, ka ir.

Nav viegli, jo šie bērni tiek raustīti no vienas pasaules uz otru pasauli, bet ir nometnes. Ir “3 x 3” nometne, “2 x 2” nometne, ir Katskiļu nometne, Garezers, “Kursa”. Mēs ļoti cenšamies atbalstīt šos jauniešus ar cerību, ka kādu dienu viņi atgriezīsies Latvijā. Es zinu trīs latviešu ģimenes ar amerikāņu vīriem, kuras ir pārcēlušās uz Latviju un kurās amerikāņu vīri cenšas runāt latviski, bet, tiklīdz viņi atver muti un mēģina runāt latviski, notiek pretējais – ar viņiem sāk runāt angliski.

Un nobeigumā es gribu jums pateikt tikai praktiskas lietas.

Es izstāstīju savu jaunības stāstu, ko nozīmēja būt diasporā un trimdā, ko nozīmēja piektdienas vakarā, kad citi gāja uz basketa spēlēm... man bija jāsēž pie grāmatām, jo sestdienas rītā bija skola un svētdien bija baznīca.

Brīnišķīgā lieta, ko Diasporas konsultatīvā padome ir izveidojusi, – laika posmā no 2023. gada līdz 2025. gadam visā pasaulē ir kultūras mantojuma dienu pasākums... kur programmā “Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs” tiek apmācīti skolotāji... divsimt akadēmiskās stundas ar pieciem moduļiem. Es lasu to, kas ir mājaslapā, bet jūs varbūt nezināt, ka ir apmācīti 19 skolotāji. Starp citu, Austrālija lūdz, lai skolotāji brauktu no Latvijas. Viņi ir ar mieru gādāt par šiem skolotājiem, bet lai latviešu valodas skolotāji brauc uz Austrāliju. Par to mēs varēsim runāt.

Turpināt pieaugušo apmācības. Ir ģimenes, kurās bērni... kurās tika liegta latviešu valoda... tiklīdz viņi ir pieauguši, viņi nožēlo to, ko vecāki darīja...

Sēdes vadītāja. Laiks.

Irma Kalniņa.... un viņi grib runāt latviski. Man ir dziļa cerība...

Sēdes vadītāja. Laiks!

Irma Kalniņa.... ka tie latvieši, kuriem vecvecāki ir latvieši...

Sēdes vadītāja. Irmas kundze, laiks!

Irma Kalniņa.... ar savu pasi var pieteikties pilsonībai un mācīties latviešu valodu.

Paldies, ka jūs uzklausījāt mani.

Būsim lepni un patriotiski par mūsu valodu!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds Tieslietu ministrijas parlamentārajai sekretārei Laumai Paegļkalnai.

L. Paegļkalna (Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministre! Deputātes un deputāti! Dāmas un kungi! Rainis ir teicis: “Valoda nevar būt bez domas [..].” Ir būtiski, ka mēs parlamentārā diskusijā kopā domājam par valsts valodas nozīmi šodien un nākotnē. Paldies izglītības un zinātnes ministrei par pirmo nozīmīgo valodas ziņojumu.

Latvijas Republikas Satversmes 4. pants noteic, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Latviešu valoda ir Latvijas valsts identitātes simbols un valsts pastāvēšanas nepārtrauktības un turpinātības būtisks pamatelements īpaši šodien, hibrīdkara un informatīvo manipulāciju laikā. Krievijas īstenotais karš Ukrainā parāda, ka valoda nav tikai saziņas līdzeklis. Tā vēsturiski nemainīgi ir arī okupanta un agresora maigās varas ierocis. Mēs to esam piedzīvojuši, kad okupācijas režīms kājām bradāja mūsu valodu, to noniecinot un dažādiem paņēmieniem izstumjot no publiskās telpas, mazinot tās lietojumu arī ikdienā. Taču caur mūsu kultūru, dziesmu svētku tradīciju, literatūru un nesalaužamo garu, valoda ir izdzīvojusi, jo mūsu valoda vienmēr ir cieši saistīta ar latvisko identitāti, ar Latvijas valsts demokrātisko diskursu un ar demokrātisku informācijas apriti.

Cīņa par cilvēku prātiem vienmēr ir arī cīņa par valodu. Šobrīd valsts valodas politika ir nostiprināta kā Latvijas valstiskuma, valsts drošības, nacionālās identitātes un tiesiskuma neatņemama daļa. Tieslietu ministrija ir virzījusi vairāku tiesību aktu pieņemšanu, lai stiprinātu latviešu valodas lomu publiskajā saziņā, kā arī sekmējusi likumisko valodas prasību ievērošanu izglītībā, darba tirgū, veselības aprūpē un arī finanšu sektorā.

Nozīmīgu lomu valsts valodas konstitucionālajā aizsardzībā īstenojusi arī Satversmes tiesa. Tā ir atzinusi tiesību, politisko lēmumu un normatīvo aktu konstitucionalitāti, nolemjot, ka pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā ir pamatota un samērīga. Arī apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā valsts valoda ir obligāta, jo tikai tā nodrošina vienlīdzīgu pieeju vēlētājiem un stiprina demokrātiju, jo īpaši apstākļos, kad kaimiņos esošais agresors izmanto dažādus instrumentus, lai kāpinātu spriedzi Latvijas sabiedrībā.

Latviešu valodas aizsardzības nepieciešamība ir leģitimēta arī Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, apliecinot, ka Latvijai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizsargāt savu identitāti. Valsts valoda nodrošina visas Latvijas sabiedrības vienotu informācijas telpu, pilsonisku līdzdalību un demokrātisku procesu ilgtspēju. Valodas politika ir instruments, kas saliedē, nevis polarizē sabiedrību. Valsts valodas aizsardzība nav tikai likumu ievērošanas un likumu piemērošanas jautājums, bet arīdzan katra Latvijas cilvēka stāja un atbildība.

Mums ir jālieto latviešu valoda, kā arī jāsargā tās kvalitāte. Latviešu valodā ir ap četriem miljoniem terminu. Tātad mums katram pieder vismaz divi unikāli vārdi, kas nav mūsu personvārdi. Taču ar to tas nebeidzas. Valoda nav pabeigta, tā ir dzīvs organisms, kas attīstās līdz ar sabiedrību. Tāpēc valodai ir jābūt laikmetīgai, bet vienlaikus ilgtspējīgai. Tas ir mūsu rokās. Mēs katrs, lietojot latviešu valodu ikdienā, uzturam to dzīvu. Jo plašāk skan, jo drošāka kļūst mūsu valsts. Latviešu valodai Latvijā visiem tās iedzīvotājiem ir jābūt pašsaprotamai un nepieciešamai. Tikai tad, kad bez latviešu valodas nevarēs iztikt, radīsies patiesa motivācija to apgūt un lietot.

Svarīga joma ir arī latviešu valodas gatavība reaģēt uz jauniem izaicinājumiem krīzes situācijās, tehnoloģiju attīstībā, Eiropas Savienības regulējumā.

Lūgums apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

L. Paegļkalna. Terminologi un Valsts valodas centrs strādā, lai jauni jēdzieni – no digitālās transformācijas līdz ģeopolitiskajām pārmaiņām – ātri un precīzi tiktu ieviesti mūsu valodā. Tas nodrošina tiesību aktu skaidrību un vienveidību visā Eiropā. Tāpat būtiski ir saglabāt augstu valodas kvalitāti tehnoloģiju laikmetā. Mašīntulkošanas un mākslīgā intelekta izmantošana nedrīkst mazināt juridisko precizitāti. Šeit Valsts valodas centram un mūsu valodas speciālistiem ir izšķiroša loma.

Latviešu valodai jāsaglabā pilnvērtīga vieta Eiropas multilingvālajā telpā – digitāli redzama, pieejama un cienīta līdzās lielajām valodām. Mūsu uzdevums ir novērst informācijas asimetriju un veicināt, lai latviešu valoda funkcionētu pilnvērtīgi visās jomās – no likumdošanas līdz mākslīgajam intelektam.

Noslēgumā atgriežos pie runas sākuma. Valoda ir arī drošības jautājums. Dezinformācijas kampaņas bieži izmanto valodas kļūdas, neskaidrību un terminoloģiskas nepilnības, lai mazinātu uzticību valsts iestādēm un likumiem.

Skaidra, precīza un kvalitatīva latviešu valoda ir mūsu aizsardzības līnija. Tāpēc valsts valoda nav tikai Satversmes 4. panta norma. Tā ir mūsu atbildība, mūsu pašapziņa, mūsu Latvija. Runājot, rakstot un domājot latviski, mēs sargājam Latviju, tās nacionālo drošību un stiprinām mūsu valsts valodu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Zariņam.

J. Zariņš (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministres kundze! Godātie kolēģi! Šodien Saeimas darba kārtībā ir pirmais šāda veida valdības ziņojums par paveikto un iecerēto valsts valodas politikā. Tas ir nozīmīgi, jo ar to mēs ne tikai izvērtējam paveikto, bet arī iezīmējam virzienu, kā stiprināsim latviešu valodu nākotnē. Ziņojums skaidri parāda, ka valsts valodas politika nav formāla, bet ir reāla un mērķtiecīga. Latviešu valoda ir mūsu valstiskuma pamats. Tā definē mūsu piederību Latvijai, mūsu spēju veidot vienotu sabiedrību. Ziņojums apliecina, ka pēdējos gados valdība rīkojusies konsekventi un drosmīgi.

Es vēlos izcelt dažus piemērus. Pirmkārt, pabeigta pāreja uz mācībām valsts valodā visos izglītības posmos un īstenoti grozījumi, kas nosaka to, ka pamatizglītībā kā otro svešvalodu vairs neapgūst krievu valodu, bet gan kādu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Tas ir būtisks solis mūsu jauniešu konkurētspējas un Eiropas piederības stiprināšanā.

Otrkārt, esam mazinājuši nepamatotu svešvalodas prasību darba tirgū. Grozījumi Darba likumā aizsargā darbiniekus no diskriminācijas un nostiprina ikviena tiesības strādāt un sazināties latviešu valodā. Tā ir vienlīdz svarīga gan nacionālās drošības, gan ekonomiskās attīstības sastāvdaļa.

Treškārt, valsts valodas loma stiprināta arī “Latvijas Sabiedriskajā medijā”, finanšu un veselības sektorā, imigrācijas un augstākās izglītības regulējumā. Tas skaidri signalizē: latviešu valoda ir un paliek valsts publiskās telpas un saziņas valoda.

Es atbalstu šī ziņojuma mērķus un valdības darbus šajā jomā. Tajā redzama mūsu apņemšanās kopīgi strādāt latviešu valodas stiprināšanai.

Kolēģi! Mūsu valoda ir mūsu atbildība. Kopsim un cildināsim to!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ingrīdai Circenei.

I. Circene (JV).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Latviešu valoda ir stipra un sīksta. Tā dzīvo, aug, mainās cauri gadsimtiem. 700 gadu zem vācu baronu jūga latviešu valoda dzīvoja savu dzīvi, 50 gadus krievu okupācijas laikā latviešu valoda saglabāja spēku, neskatoties uz nopietniem apdraudējumiem. Arī man studiju laikos ne viens vien priekšmets bija jāapgūst krieviski, un neviens nejautāja, vai es zinu krievu valodu vai nezinu.

Pat pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saglabājās krievvalodīgo vēlme noteikt krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Tomēr 2012. gadā, kad pilsoņu parakstu vākšanas rezultātā Centrālā vēlēšanu komisija nolēma izsludināt tautas nobalsošanu, vai piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu, vēlētāju aktivitāte sasniedza 70 procentus, un no tiem 74,8 procenti nobalsoja pret šādiem grozījumiem. Tas bija fundamentāls brīdis latviešu valodas nostiprināšanai kā valstiskam simbolam Latvijā. (Zālē troksnis.)

Valoda ir gan valstisks simbols, gan valsts resurss...

Sēdes vadītāja. Kolēģi... vienu mirklīti... mazliet klusāk!

I. Circene.... valstiskai attīstībai... gan kultūrai, gan identitātei, gan nacionālās politikas veidošanai. Kaut arī latviešu valodu aizstāv gan Satversme, gan valsts valodas politikas pamatnostādnes, mums ikvienam ir jāatceras, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur globalizācijas laikmetā latviešu valodai ir valsts aizstāvība.

Pēdējo gadu laikā ir būtiski stiprināta valsts valodas lietojuma normatīvo aktu bāze. Lielās valstis reizēm nesaprata mūsu cīņu par latviešu valodas saglabāšanu. Tieši Krievijas pilna apjoma iebrukums Ukrainā atvēra acis daudzām Rietumu valstīm. Pirms 15 un 20 gadiem uz Latviju brauca augstie komisāri, lai mūs mācītu par iecietību pret krievvalodību Latvijā, bet tagad šis posms ir beidzies. Pieņemot grozījumus Izglītības likumā, Imigrācijas likumā, Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, Darba likumā un citos... neviens vairs neatļaujas braukt šeit un mūs pamācīt.

2024. gada jūnijā Jauno ārstu asociācija vērsa uzmanību uz valodas jomā diskriminējošu vidi, gan apgūstot profesiju, gan sākot darba gaitas, jo ne vienreiz vien pasniedzēji un kolēģi sarunājās krievu valodā. Grozījumi Darba likumā nostiprina aizliegumu darba devējiem nepamatoti pieprasīt darbiniekiem svešvalodu prasmes. Katras valodas prasme ir vērtība, taču tas nevar būt instruments diskriminācijai pret latviešu valodu. Šādi grozījumi rada labvēlīgu vidi arī diasporas pārstāvju reemigrācijai. Mūsu jaunieši, studenti, kuri studē ārpus Latvijas... citās augstskolās un citās klīnikās... ir droši... atgriezties Latvijā... ka viņi netiks diskriminēti tādēļ, ka nepārzina krievu valodu. Grozījumi Pacientu tiesību likumā nosaka to, ka pacientam ir tiesības pieaicināt personu, kura nodrošina tulkošanu, ja pacients valsts valodu neprot. Šādi grozījumi aizstāv valsts valodas statusu, taču nevienam neliedz izmantot arī citu valodu prasmes.

Tikai nevajadzētu aizmirst jaunos izaicinājumus. Angļu valodas vārdu un izteicienu lietošana jau bērnudārza vecumā ir brīdinājuma – sarkanā – lampiņa, ka nedrīkstam zaudēt uzmanību. Tikai no katra no mums ir atkarīgs, cik spēcīgi esam savas valsts un savas valodas aizstāvībai.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Leilai Rasimai.

L. Rasima (PRO).

“Ar myusim tāvzeme

Tai runojās:

Tik skaidrā volūdā

Kai iudiņs olūtā.”

Cīnejamuo Saeimys prīšksādātuoja, ministris... ministres kundze, kolēģis un kolēģi un vysa Latvejis tauta! Godu pyrms munys pīdzimšonys, 1986. godā, dzejis kruojumā “Piektdiena” tika publiceita munys kolēģis literatis Annys Rancānis poēma “Taisneibys nesiejs”. Un 1991. godā “Latvejis Televizejā” pyrmū reizi – “Latvejis Televizejā” pirmū reizi – skaņēje Juoņa Karūdznīka komponietuo “Skaidruo volūda”. Vysim, vysim juokūp myusu skaidruo volūda.

Runojūt par Latveju, latvīšu volūdys styprynuošonu, juoatceras arī par latgalīšu volūdys saglobuošonu. Latgalīšu rokstu volūda ir latvīšu volūdys viesturiskais paveids. Un tai tod latgalīšu volūda ir arī myusu vaļsts volūda.

Dīmžāl latgalīšu volūda pīredziejuse tymsys viesturis loppusis, kuruos beja centīni tū izskaust un pazudinuot. Tūmār, pazateicūt daudzim gaišim un naatlaideigim latgalīšu dižgorim, tei jūprūjom ir dzeiva volūda, kurā runoj gon saimēs, gon dorba sapuļcēs, gon medeju raidejumūs. Myusim juostiprinoj latgalīšu volūdys lītuojums tikpat atbildeigi kai juostiprinoj latvīšu volūdys atteisteiba.

Miniešu dažus pīmārus, kur eimam pareizajā vierzīnī.

Pirmkuort, latgalīšu volūdys apmuoceibys bārnim un jaunīšim školuos. Tī, kuri īgiust arī latvīšu volūdys un latvīšu literaturys zineibys. Ite gribu uzslavēt Izgleiteibys un zinuotnis ministreju, kura nūdrūšynoj finansis, lai latgalīšu volūdu varātu apgiut piecstunžu pulceņūs gondreiz 40 Latgolys školuos. Myusim juostruodoj, lai īspieja bārnim un jaunīšim apgiut latgalīšu volūdu byutu ikkotrā izgleiteibys īstuodē Latgolā. Un na tikai. Juoveidoj īspiejys tū apgiut ar elektroniskim resursim. Ari tim, kas dzeivoj Reigā, cytūs Latvejis nūvodūs un arī uorpus Latvejis.

Man ik pa laikam kaids uzroksta un jautoj: kur es varātu atrast materialus, foršus materialus bārnim, kai apgiut latgalīšu volūdu? Un kas ir pozitīvi – tū jautoj na tikai latgalīši. Tū jautoj ari cilvāki nū cytom vītom Latvejā. Tys nūzeimej, ka latgalīšu volūda ir interesanta un svareiga na tikai latgalīšim.

Ūtrkuort, latgalīšu volūdys lītuojums “Latvejis Sabīdriskajā medejā” un privātajūs medejūs. Pozitīvi, ka latgalīšu volūdu var dzierdēt gan LTV, gan “Latvejis Radejā”. Lai arī na cik daudzi, cik vajadzētu, tūmār tys, ka myusim ir raidejumi latgalīšu volūdā, ir lobs pomots, lai tū atteisteitu. Pozitivs pīnasums byus tys, ka nu nuokušuo – 2026. – goda Latgolā taps ari reģionala “LSM” multimediju studeja Daugavpilī, tys ļaus veiduot vaira satura latgaliski un runuot par dažaidim cilvākim, par dažaidom kūpīnom, kas dzeivoj Latgolā.

Ir svareigi veicinuot mozuokumtauteibu pīdereibys sajiutu Latvejai. Un kod cilvāki vaira redz sevi, sovys problemys un sasnāgumus televizejā vai radejā, tod arī jī vaira uzatyc medejam un vaira sajiut sovu pīdereibu Latvejai.

Treškuort, latgalīšu volūdā teik izdūtys gruomotys un žurnāli, radeita gon kūru muzyka, gon popmuzyka. Myusim ir seriali un filmys latgaliski. Tys vyss jau pamozom nūteik. Un te lels atbolsts ir radūšim cylvākim, un navalstiskom organizacejom ir īspieja sovys idejis pīsaceit projektu konkursūs. Tū ir juoatbolsta un juoveicinoj, lai tys vyss nūtyktu arvin vaira un arvin kvalitativuok.

Nu sovys pusis grybu ari izmontuot izdeveibu un pazasaceit latgalīšu kultūrys kusteibai “Volūda” un eipaši juos nu jau bejušajai ilggadejai vadeituojai Edeitei Laimei, kura napagurstūši struodoj taisni pi latgalīšu volūdys un kultūrys populariziešonys.

Itamā godā “Volūda” svin 20 godu jubileju un, laikam eimūt, itei organizaceja ir izdarejusi cīši daudz. Izdavusi naskaitomys gruomotys, organiziejusi apvuiceibys školuotuojim, populariziejusi latgalīšu folkloru caur folklorys kūpu “Ceidari”, kai ari organiziejusi vosorys nūmetnis jaunīšim. Vīna taida nūmetne beja arī pagrīzīna punkts munā dzeivē. Es pīsadaleju pošuos pyrmajuos atzovuos tuolajā 2004. godā. Un, ka es nabyutu tūreiz tī bejuse un tī pīsadaliejuse, tod es, īspiejams, šudin narunuotu latgaliski.

Vysbeidzūt, nūbeigumā es grybu ari atzeimēt na vin latgalīšu volūdys saglobuošonys nūzeimi, kurai ir vaļsts volūdys statuss, bet arī lībīšu volūdu, kurai statuss ir sovaižuoks. Lībīšu volūda ir myusu vaļsts kultūrviesturiskuo vierteiba...

Sēdes vadītāja. Laiks.

L. Rasima. Lyudzu pagarynuot...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot...

L. Rasima. Lībīšu volūda ir myusu vaļsts kultūrviesturiska vierteiba, kurys pazaudiešona byutu patīsi lels zaudiejums. Grybu saceit paļdis Kultūrys ministrejai, kas saprūt, ka ir juoveicynoj latgalīšu volūdys kai latvīšu volūdys paveida un lībīšu volūdys lītuošona medeju saturā.

Paļdis, kolēģi. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Kasparam Briškenam.

K. Briškens (PRO).

Dārgie Latvijas jaunieši, cieniet un godājiet latviešu valodu! Ja cienīsiet un leposieties ar savu valodu, jūs cienīs visur pasaulē. Lasiet Veidenbaumu, lai jūsos mājo jauneklīgs ideālisms un cīņas spars! Lasiet Albertu Belu, lai jūs labāk izprastu Latvijas likteņu līkločus! Klausieties “Latvijas Radio”, lai jūs attīstītu perfekto dikciju un gramatiku! Bet nekad un nekādos apstākļos neļaujiet politiķiem kaunināt jūs un iegalvot, ka jūsu angļu valodas zināšanas apdraud jūsu identitāti. Izmantojiet Kāna akadēmijas aplikāciju un tās izcilo izglītojošo saturu, skatieties “Netflix” un “YouTube”! Lasiet līdzi angliskajiem titriem! Katru dienu lasiet “Financial Times” un “The Guardian”, lai jums būtu plašs starptautisks redzējums un zināšanas.

Mīlēsim latviešu valodu, bet vienlaikus ļausim angļu valodai būt mūsu jauniešu atslēgai uz nākotnes konkurētspēju gan starptautiskās izglītības, gan darba tirgū.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Andrejam Svilānam.

A. Svilāns (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Vērtējot Ministru kabineta sagatavoto ziņojumu par valsts valodas politikā paveikto un iecerēto, vispirms gribu pateikt paldies visiem un katram, kas pielicis roku un sirdi pie šajā ziņojumā uzskaitītajiem daudzajiem darbiem. Šajā ziņojumā atrodamas arī sadaļas par paveikto latgaliešu un lībiešu valodas saglabāšanā.

Tomēr, kolēģi, ja runājam par valsts valodu, manuprāt, šim ziņojumam bija jāiekļauj viss latviešu valodas tvērums. Valoda, viens no nacionālās identitātes un nacionālās kultūras stūrakmeņiem, ir pērļu rota, kura it kā ir viena vesela, skaista un tomēr sastāv no daudzām sīkām pērlītēm. Un šīs pērlītes ir mūsu izloksnes.

Es esmu no Latgales, no Varakļāniem, kuri traģiskas politiskas kļūdas dēļ tika atrauti no Latgales pavisam nesen. Bet, esot latgalietim, man nekas netraucē jūsmot par malēniešu un sēļu izloksnēm. Es vienkārši mīlu suitus, kā mūziku es klausos – Popiš’, Ugāl’, Puz’ un Dundidž’ –, bet nav runa par to, kas man patīk. Manuprāt, ziņojumā trūkst informācijas par veikumu Latvijas ratificēto UNESCO konvenciju kontekstā, piemēram, UNESCO konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kas dalībvalstīm uzdod veikt pasākumus, lai (citēju) “aizsargātu kultūras izpausmju daudzveidību, tostarp – tās satura daudzveidību, īpaši tādās situācijās, kad kultūras izpausmēm var draudēt izzušana vai pastāv iespēja, ka tās var tikt nopietni vājinātas” (citāta beigas).

Šajā ziņojumā izloksnes lielākoties varam pamanīt tikai pastarpināti. Kaut kur starp rindiņām, kaut kur... nu tā, starp citu. Šajā kontekstā es vēršu jūsu uzmanību, ka daudzas no latviešu valodas izloksnēm dzīvajā apritē ir tikpat kā izzudušas. Dažu izlokšņu likteni izlēma primitīvi organizēta mazo skolu likvidācija. Daudzviet izloksnes glabā vien vecākā paaudze, vairs nenododot mantojumā saviem bērniem un mazbērniem, jo vienkārši kāds viņus kādreiz ir izsmējis par it kā nepareizo valodu.

Šeit un tagad es gribētu pateikt paldies folkloras kustībai “Pulkā eimu, pulkā teku”, folkloras kopām, amatierteātriem, bibliotēkām, novadu muzejiem, skolotājiem un visiem, kuri ir daudz paveikuši novadu reģionālās kultūras, tostarp valodas daudzveidības saglabāšanas jomā. Bet arī viņi bieži jūtas nesadzirdēti un nesaprasti. Bieži jūtas kā ubagi ar lūdzoši pastieptu roku – iedos kāds fonds naudu vai neiedos, iedos pašvaldība kādu eiro vai neiedos.

Mums ir daudz darāmā, lai sabiedrībā stiprinātu domu, ka nav pareizās un nepareizās latviešu valodas, ka arī izloksnes ir pareizas, vajadzīgas un atbalstāmas. Attaisnošanās, ka mēs taču tik daudz tās pētām, ka izdodam gudras grāmatas, ir laba, bet nepietiekama, jo valoda, tai skaitā izloksnes, ir jāsaglabā ikdienā dzīvajā apritē – ar savu pastāvīgu vietu arī plašsaziņas līdzekļos. Mēs joprojām nepietiekami novērtējam to, ka valodas formas ir mūsu bagātība, vistiešākajā veidā mūsu kultūrkapitāls, kura saglabāšana ir vitāli svarīga kopnacionālās latviešu valodas un kultūras ilgtspējai.

Es ļoti ceru, ka nākamajā ziņojumā sadaļa par veikumu latviešu valodas, tātad arī tās daudzveidības, tās bagātības saglabāšanas labā būs daudz apjomīgāka. Un ikviens no mums varēs lepoties ar to, ka šajā darbā ielicis daļu no sevis.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, mirkli uzmanības! Nav reģistrējušies 13 deputāti: Skaidrīte Ābrama... redzu, Raimonds Bergmanis... Raimonds Bergmanis ir? (Starpsauciens: “Nav!”) Artūrs Butāns... ir, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Igors Judins, Irma Kalniņa... ir, Līga Kozlovska, Andris Kulbergs, Antoņina Ņenaševa, Amils Saļimovs (Starpsauciens: “Ir!”)... ir, Edvards Smiltēns un Edgars Zelderis.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, 47 vēl joprojām esam. Aicinu visus atgriezties Saeimas Sēžu zālē. (Pauze.) Kvoruma nav, šobrīd – 48. Vēl joprojām... 49. (Starpsauciens: “Pietiekami!”) 50.

Kolēģi, turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma. Turpinām ar ziņojumu Saeimai par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai.

Turpinām ar debatēm.

Vārds deputātei Līgai Rasnačai.

L. Rasnača (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dārgie kolēģi! Es centīšos nerunāt ilgi, bet gribu teikt pāris vārdu, jo iepazinos ar ziņojumu. Ziņojumā ir skaidri redzams, ka latviešu valodas zināšanas pieaug. Un paldies Izglītības un zinātnes ministrijai par pūlēm, paldies Kultūras ministrijai par pūlēm. Pateicoties viņu pūlēm, valodas zināšanas pieaug.

Bet problēma ir ar valodas lietojumu. Un tas ir pateikts ziņojumā. Par to liecina arī pētījumi. Kur ir problēma? Liela problēma ir darba tirgus. Mums universitātē viespasniedzēji no Vācijas stāstīja, ka viņiem darba tirgū ir pieņemts, ka jālieto vācu valoda. Šajā sakarībā, ņemot vērā Latvijas diezgan kritisko situāciju, es domāju, ka Ekonomikas ministrijai būtu jāstrādā valodas politikas lietojuma virzienā un jādomā, kā šo politiku īstenot. Tas nenozīmē tērēt lielu naudu, bet domāt, kā veikt mērķtiecīgu politiku. Līdzīga situācija diemžēl ir arī sociālās labklājības jomā, ar ko es saskaros pavisam tieši, jo universitātē studē studenti, kuri pēc tam strādā kā pakalpojumu sniedzēji, pakalpojumu veidotāji un tamlīdzīgi. Un dažās darbavietās... diezgan daudzās... diezgan nepamatoti no viņiem tiek prasītas perfektas krievu valodas zināšanas, kas faktiski nav nepieciešamas. Veselības ministrija ir sākusi šo jautājumu risināt pēc jauno ārstu iniciatīvas, arī labklājības ministram ar savu nozari, es domāju, būtu jāpārdomā, kā īstenot valodas politiku.

Tātad mans ierosinājums – valodas politiku darba tirgū un labklājības nozarē!

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Gatim Liepiņam.

G. Liepiņš (JV).

Godātie kolēģi! Klātesošie! Latviešu valoda ir dzīva un stipra. Latviešiem ir sava valsts, un es esmu ārkārtīgi lepns un pateicīgs par to. Bet es vēlos runāt par vienu no aspektiem, kas jau debatēs izskanēja. Tikai par vienu aspektu. Īstenībā jau daudz, par ko runāt. Tās ir bažas par latviešu jauniešu latviešu valodas prasmēm, ka tās bieži vien nav pietiekamas dažādu darbību veikšanai izglītībā. Piemēram, jaunieši savā starpā sarunājas angliski un tamlīdzīgi. Tiešām ir pamats bažām. Bet kādēļ tā ir noticis? Viens no iemesliem ir saturs, ko bērni saņēmuši un patērējuši bērnībā, piemēram, multiplikācijas filmas un citu veidu bērnu saturs bijis angļu valodā. Tāpat arī šobrīd, viņiem jau esot pusaudžu vecumā, viss... lielākoties... viņiem interesantais izklaides saturs, arī izglītojošais saturs bieži vien ir angļu valodā.

Bet ir arī labas ziņas, kas vieš zināmu cerību šajā jautājumā. Ir indikācijas, ka bērndārznieki – arī man mājās aug viens latviešu trīsgadnieks – ka bērndārznieku valodas prasmes uzlabojas. Un kāpēc? Jo šobrīd ir parādījies ļoti daudz kvalitatīvi ieskaņotu... dublētu bērnu filmu un multfilmu. Faktiski viņi skatās tās latviešu valodā, un tās ir daudz plašāk pieejamas, īpaši televīzijā.

Par to ir jāpateicas varbūt arī mūsu lēmumam, kas nebija viegls, un bija samērā liela pretestība un nozares nepatika, jo tiešām tas sagādā grūtības... jo ir dublēti... Ne tikai subtitri... kā agrāk bija... latviešu valodā, bet nu jau visiem kanāliem ir jābūt dublējumam latviešu valodā, skaņas celiņam. Tas arī ir devis pozitīvu grūdienu latviešu valodas apguvē tieši bērnu un jauniešu vidū.

Par mākslīgo intelektu runājot, iepriekš un pašreiz esošā angļu valodas dominance, es domāju, nākotnē būs daudz mazāka, jo mākslīgais intelekts ir devis milzīgu izrāviena iespēju mazajām valodām. Mēs jau tagad redzam, cik kvalitatīvi ir tulkojumi. Viss saturs faktiski, pateicoties mākslīgajam intelektam, jau kādu laiku tiek dublēts latviešu valodā un citās mazajās valodās.

Bet mums noteikti ir jārūpējas arī... caur Mākslīgā intelekta centru, lai latviešu valoda būtu ļoti labi... un saturs latviešu valodā būtu pārstāvēts mākslīgā intelekta platformās. Noteikti mēs to darīsim. Tā ir mazo valodu nākotne, jo svešvalodu zināšanas nākotnē būs vēlamas, bet vairs nebūs izšķirošas, kā tas ir šobrīd.

Un ko vēl darīt? Joprojām trūkst satura tieši jauniešu auditorijai. “Latvijas Sabiedriskajā medijā” ir ļoti labs saturs maziem bērniem. Tiešām! Televīzijā ir labas multiplikācijas filmas un tamlīdzīgi, bet trūkst satura pusaudžiem. “Latvijas Sabiedriskajam medijam” ir jāveido kvalitatīvs izklaidējošs saturs arī digitālajā vidē. Starp citu, “Latvijas Sabiedriskais medijs” ir izvirzījis tādu mērķi, un SEPLP to prasa no sabiedriskā medija – būt par līderi arī digitālajā vidē. Viņi ir līderi, vieni no līderiem radio, televīzijā, bet digitālajā vidē vēl tā nav, jo šī vide arī kļūst par faktiski konvencionālu vidi. Tā ka, jā, “Latvijas Sabiedriskajam medijam” jākļūst par līderi strauji augošajā digitālajā vidē, un, es domāju, mums kā politiķiem ir jāprasa to panākt.

Nobeigumā es vēlos teikt: kopsim savu valodu, mīlēsim to! Saules mūžu Latvijai!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J. Dombrava (NA).

Šodien debatēs izskanēja ļoti daudz labu risinājumu, kas jau ir ieviesti, vairāki risinājumi, kuri vēl būtu jāievieš nākotnē, bet pietiekami maz, manuprāt, tika runāts par diviem aspektiem – par cēloņiem, kas ir veicinājuši situāciju, ka mums vispār ir jādiskutē par latviešu valodas pietiekamību Latvijā.

Viens no iemesliem ir masu imigrācija, kas tika īstenota padomju okupācijas periodā, kad te tika atvesti vairāki simti tūkstoši pārsvarā krieviski un citās valodās runājošo, kuri līdz pat šodienai negrib runāt latviešu valodā. Tāpat mums jāskatās piesardzīgi uz jauno imigrāciju, kura diemžēl ar katru gadu pieaug. Vakar mēs Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā izskatījām jautājumu saistībā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes plāniem, cik būs jāapstrādā jaunās uzturēšanās atļaujas, un aina tika iezīmēta biedējoša. Paredzēts, ka jaunizsniegto uzturēšanās atļauju skaits no aptuveni 15 tūkstošiem aizvadītajā gadā 2028. gadā pietuvosies 30 tūkstošiem – jaunas uzturēšanās atļaujas, ko katru gadu izsniedz pilnīgi jauniem iebraucējiem, bet vēl paralēli ir esošie. Tā ir situācija, kurā, manuprāt, mums nav iespējams runāt par valodas saglabāšanu un pašpietiekamību, ja atļaujam, ka pie mums masveidā iebrauc citu tautu pārstāvji, kuri, protams, latviešu valodu nevērtēs nez cik augstu.

Otrs cēlonis, manuprāt, ir mūsu pašu identitātes trūkums, kura saknes meklējamas jau ļoti tālā senatnē, kad mēs bijām pietiekami gudri un mēģinājām ar visiem sadarboties, un bijām apguvuši gan zviedru valodu, gan vācu valodu, gan krievu valodu, lai efektīvāk funkcionētu sabiedrībā.

Tas kods, ka mēs esam mazvērtīgi, esam vāji, mums neko nevajag, ir ielikts paaudzi no paaudzes uz priekšu. Nu arī Melbārdes kundze var apskatīt, vai tomēr mums nevajadzētu reizi par visām reizēm izrevidēt ārā no obligātās literatūras atsevišķus mākslas darbus, kuri māca mūsu tautai būt mazvērtīgai. Piemēram, par puisīti, kurš bija vājš, kurš aizgāja uz skolu, viņu abižoja, un viņš nevis kļuva stiprāks, bet palika vājš un nosala mežā. Vai arī par vīriem, kas uzkāpa uz ledus, nemācēja peldēt, svarīgi bija bļitkot, un tad zirgs bija daudz vērtīgāks par līdzcilvēkiem. Un tāpēc zirgu pat nenokāva. Nu, tādi mākslas darbi, kas nerada pašapziņu iepretim “Dvēseļu putenim”, kurš, manuprāt, tiešām parāda, ka arī mūsu tautā ir drosme, ir varoņu gars, ir gatavība cīnīties pret pārspēku un uzvarēt. Tās ir vērtības, kuras mums ir jādod nākamajām paaudzēm, ja mēs vēlamies, lai mūsu valoda saglabātos un pastāvētu ilgtermiņā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Uģim Rotbergam.

U. Rotbergs (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā ministre! Godātie kolēģi! Sākšu ar dzejnieka vārdiem. Man būs tāda neliela replika. “Bez savas valodas tu esi... ” Tālāk daudzpunkte, katrs pats var pielikt, kas tu esi bez savas valodas.

Pirms pāreju pie tā, ko gribēju sacīt, neliels labojums Butāna kunga sacītajā par vārda “bažas” lietošanu. Tas nav tikai daudzskaitlinieks, tas tiek lietots arī vienskaitlī, par ko var pārliecināties interneta vietnē “Tezaurs.lv”. Tā ka es to neesmu izdomājis, tas ir “Tezaurs.lv” redzams.

Valoda attīstās un degradējas vienlaikus. Es, protams, gribu pie tā pakavēties nedaudz vairāk. Mēs esam liecinieki lielai valodas piesārņošanai ar citu valodu konstrukcijām, ne tikai vārdiem, bet konstrukcijām.

Divi piemēri, cik bieži mēs klausāmies un dzirdam, ka projekta ietvaros tiks tas darīts un tas, un tas... Tā vietā, lai teiktu, ka projektā darīs to un to. “Ietvaros” – tas ir skaidri un gaiši pārņemts no krievu valodas.

Līdzīgi mums ir ar angļu valodu. Nu projektā būs tādas – aktivitātes. Aktivitāte ir kaut kas cits. Projektā būs tādas vai šādas darbības, rīcības, pasākumi, sarīkojumi, viss kaut kas. Tādā veidā mēs paši zināmā mērā degradējam savu valodu.

Pilnīgi piekrītu Indriksones kundzei, kura teica, ka valoda dzīvo cilvēkos. Pārfrāzējot vienu, tā teikt, diezgan odiozu deputātu no iepriekšējās Saeimas, “nu, ka sāksim ar sevi”, es aicinu sākt ar sevi šeit, Saeimas namā. Mēs ieejam budžeta apspriešanas fāzē, un cik bieži mēs no šīs tribīnes dzirdam vārdu “cipari”! Tie nav cipari, tie ir skaitļi. Cipari ir tikai deviņi, par nulli vēl strīdas, vai ir vai nav. Un tie nav cipari. Nelietosim vārdu, kas nav... Skaitļi var sastāvēt no cipariem. Mēs apspriežam skaitļus gan komisijās, gan no Saeimas tribīnes.

Tāpēc sirsnīgi aicinu pašiem piedomāt, kā mēs lietojam valodu un cik nemanāmi un viegli piesārņojums ienāk mūsu valodā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds Ārlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram Artjomam Uršuļskim.

A. Uršuļskis (Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministre! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Ārlietu dienestam kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijis tas gods aizstāvēt latviešu valodu starptautiskajā līmenī, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesvedībās, gan dažādu ziņojumu izskatīšanas procesos starptautiskajās organizācijās. Tieši pateicoties Latvijas diplomātu dialogam ar starptautiskajiem partneriem, jau 1995. gadā tika rasts finansējums ANO Attīstības programmas ietvaros un sākta latviešu valodas apmācības valsts programma.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi par pamatotiem Latvijas veiktos pasākumus latviešu valodas kā konstitucionālās vērtības aizsardzībai. Jau 2004. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka valsts valoda ir viena no valsts konstitucionālajām tiesībām, līdzīgi kā teritorija, konstitucionālā iekārta un karogs, norādot, ka Latvijai ir pienākums nodrošināt, ka tās valstspiederīgie var brīvi izmantot šo valodu, iegūstot un izplatot informāciju ne tikai privāti, bet arī saziņā ar valsts iestādēm. Arī pēc 2018. gada izglītības reformas posma, ar kuru palielināta latviešu valodas kā mācību valodas proporcija izglītības iestādēs Latvijā, ārlietu dienests stingri stāvēja latviešu valodas sardzē. Vairākas lietas par šiem jautājumiem izskatīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa, secinot, ka Latvijai ir tiesības veikt pasākumus, lai izskaustu segregētu izglītības sistēmu un spēcinātu latviešu valodas pozīcijas sabiedrībā un izglītībā.

Trīs spriedumu sērijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrita Latvijai, ka, ņemot vērā vēsturisko situāciju un demogrāfiskos datus, Latvijai bija arī pienākums veicināt mazākumtautību iekļaušanos sabiedrībā, kā mediju izmantojot valsts valodas zināšanas attīstību, lai šīs personas varētu efektīvi iesaistīties demokrātiskos procesos un neveidotos paralēlās sabiedrības jeb, citiem vārdiem sakot, lai nebūtu sabiedrības daļas, kas faktiski dzīvotu dažādās realitātēs un dažādās informācijas telpās. Savukārt pēc šiem spriedumiem izglītības reformas lietās tos bija iespēja izmantot mūsu Satversmes tiesai, izskatot 2022. gada izglītības reformas atbilstību Satversmei un arī Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Līdztekus šim jāatzīmē, ka Latvijas ziņojumu izskatīšana dažādos ANO, Eiropas Padomes un citu starptautisko organizāciju mehānismos... un, atbildot starptautiskajiem ekspertiem par procesiem Latvijā, ārlietu dienests nemitīgi skaidro un stingri iestājas par latviešu valodas stiprināšanas nozīmīgumu vienotas sabiedrības veidošanā.

Nākamgad mēs kļūsim par ANO Drošības padomes pilntiesīgiem locekļiem, un viena no mūsu izvēlētajām prioritātēm ir tiesiskuma un demokrātijas stiprināšana. Tā balstīta Latvijas uzkrātajā pieredzē, sabiedrības saliedētības vienošanā, mediju pratībā un cīņā ar dezinformāciju. Dalība ANO Drošības padomē ir iespēja uz pasaules lielākās diplomātijas skatuves uzsvērt Latvijas pieredzi, veidot labu pārvaldību, kas atrodas vienotā informācijas telpā.

Ņemot vērā faktu, ka latviešu valodu pasaulē lieto samērā neliels skaits iedzīvotāju, ANO ietvaros veicinām mazo valodu ilgtspēju, popularizējot mūsu uzņēmumu ekspertīzi tulkošanas sistēmu un mākslīgā intelekta rīku veidošanā. Latvijas uzņēmuma “Tilde” izstrādātais mākslīgā intelekta digitālais rīks var sniegt būtisku atbalstu mazo valodu saglabāšanā, un tas ir izraisījis lielu interesi gan citu valstu, gan ANO sistēmas starptautisko organizāciju vidū.

Tāpat viena no ārlietu dienesta prioritātēm ir atbalsts diasporai valodas zināšanu uzturēšanai. Valsts atbalstu latviešu valodai diasporā nosaka Diasporas likums un arī plāns darbam ar diasporu. Jau kopš 2023. gada darbojas latviešu valodas un izglītības darba grupa Ārlietu ministrijas Diasporas konsultatīvās padomes ietvaros. Tā sniedz iespēju diasporas organizācijām un Latvijas valsts pārvaldei diskutēt par aktuāliem problēmjautājumiem latviešu valodas apguvē diasporā.

Nav patiess no šīs tribīnes dzirdētais apgalvojums, ka ārlietu ministre neiestājas par diasporas bērnu iespēju iegūt izglītību latviešu valodā. Tieši otrādi, tieši diasporas organizācijas vislabāk saprot savas intereses un vēlmes izglītības apgūšanā. Šo organizāciju pārstāvji kopā ar ministrijas pārstāvjiem visu pavasari piedalījās Saeimas komisijas sēdēs par Izglītības likuma grozījumiem. Diasporas pārstāvji atzīst, ka tālmācība, kas ir pilna laika skolas programma, nav tik aktuāla diasporai kā latviešu valoda kā interešu izglītība.

Lūgums apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot...

A. Uršuļskis. Diasporas organizāciju pārstāvji atzīmē, ka pilna laika tālmācība ir pa spēkam tikai ļoti nedaudziem, jo tā ir milzu papildu slodze skolēniem, kas mācās mītnes zemes skolās.

Par to tika informēta komisija. Kā vēlamā tika piedāvāta iespēja diasporai apgūt interešu izglītības programmu ar mazāku stundu skaitu. Komisija piekrita veikt attiecīgos grozījumus Izglītības likumā, un šobrīd sadarbībā ar Izglītības kvalitātes valsts dienestu un diasporas organizācijām Ārlietu ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus iesniegšanai Saeimas komisijā. Ceram, ka tos apstiprinās.

Jāatzīmē, ka Latvijas valodas politika nav tikai iekšējā lieta, tā ir daļa no mūsu diplomātiskās sadarbības ar kaimiņvalstīm. Latvijai un Igaunijai ir Ārlietu ministrijas Valodu balva – kopš 2010. gada tā tiek pasniegta 16. reizi. Tā godina tos, kas ar savu darbu, tulkojumiem, pētniecību, kultūras projektu īstenošanu stiprina saikni starp latviešiem un igauņiem. Savukārt Baltu balva, ko pasniedz Latvijas un Lietuvas Ārlietu ministrija, šogad ir piešķirta jau astoto reizi, un tas ir augsts novērtējums par izciliem sasniegumiem baltu valodu un kultūras pētniecībā. Balvas fonds tiek veidots vienlīdzīgi no abu valstu ieguldījuma, un tas simbolizē mūsu kopīgo atbildību par baltu mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Tas nav tikai diplomātijas žests, tas ir apliecinājums tam, ka valoda ir tilts starp tautām un kopīga vērtība, kas stiprina mūsu reģiona vienotību.

Cienījamie deputāti! Latviešu valoda ir mūsu nākotnes drošība. Tā stiprina valsts pamatus, nodrošina mūsu saliedētību un ļauj mums pilnvērtīgi piedalīties Eiropas un pasaules procesos kā līdzvērtīgiem partneriem. Lai latviešu valoda paliek stipra, cienīta un dzīva kā mūsu domas, kultūras un brīvības balss!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurim Viļumam. (Dep. J. Viļums: “Lūdzu uzreiz apvienot...”)

Lūdzu apvienot laikus.

J. Viļums (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Saeimas deputāti! Ministri! Visi, kas seko sēdei! Jā, protams, mēs šodien runājam par latviešu valodu, tai skaitā latgaliešu valodu. Es pirms runas vēlreiz pamēģināju ar mākslīgo intelektu aprunāties latgaliski. Vēl nemāk, bet šo to saprot un šo to var arī uzrakstīt, tiesa gan, ar lielām kļūdām, bet, nu, lai mācās.

Savā runā gribu uzsvērt vienu būtisku punktu, ko jau vairākas reizes esmu teicis – Latvijā nav tādas vietas, tādas iestādes, kurā nevarētu... nedrīkstētu runāt latgaliski vai kurā nedrīkstētu vērsties latgaliešu valodā. Un tam piemērs ir arī Saeimas tribīne, no kuras šodien jau vairāki deputāti ir runājuši latgaliski. Man par to ir milzīgs prieks. Lai neatkārtotos, es pilnībā piekrītu visam, ko teica deputāte Anna Rancāne, deputāte Leila Rasima un deputāts Andrejs Svilāns.

Bet, lai jums nebūtu garlaicīgi klausīties jau ento runu, gribu dažus papildu akcentiņus saistībā ar latgaliešu valodu salikt.

Es pateicos izglītības un zinātnes ministrei un kultūras ministrei, kas savā runā pieminēja latgaliešu valodu, no Tieslietu ministrijas parlamentārās sekretāres – vai es palaidu garām – es tomēr neko nedzirdēju par latgaliešu valodu. Un es īpaši uzsvēršu, kāpēc mani interesē Tieslietu ministrija.

Joprojām es saņemu ziņas, ka atsevišķās tiesās, bāriņtiesās arī, tiek atteikts iesniegt dokumentus latgaliski. Manuprāt, tas nav pieļaujams. Konkrēti arī Daugavpils tiesā... 29. oktobrī būs tiesa... tiesnesis ir pieprasījis vienai no pusēm pašiem nodrošināt tulku no latgaliešu uz latviešu valodu, kas pats par sevi ir absurds. Latvijas likumdošanā nav nodalījuma, kur var un kur nevar lietot latgaliešu valodu kā Latvijas valsts valodas daļu. Līdz ar to, kā jau teicu pašā sākumā savā galvenajā tēzē, to var lietot visur.

Vēl viens sveiciens Tieslietu ministrijai saistībā ar latgaliešu valodas burtu “y” jeb cieto “i”, kurš parādās arī Saeimas stenogrammās pēc katras Saeimas deputātu uzrunas latgaliski. Bet tad tas līdz galam ir jānostiprina latviešu valodas... valsts valodas alfabētā, kur, starp citu, arī nekad ne ar vienu normatīvo aktu nav apstiprināts. Vienīgais izņēmums, ko man izdevās atrast vēl pirms daudziem gadiem, ir Ministru kabineta noteikumu līmenī attiecībā uz īpašvārdiem. Labā ziņa – šajos Ministru kabineta noteikumos atrunāts, ka arī latgaliski vārdu vai uzvārdu var rakstīt vēsturiskajā formā, tiesa gan, tikai iekavās pēc tam, kad tas ir izdarīts latviešu literārajā valodā. Man šķiet, tas būtu jāsakārto mums valstī.

Arī termins, ko šodien dzirdam un ko lieto šī ziņojuma sakarā, – latgaliešu rakstu valoda. Man tas šķiet nedaudz novecojis, jo vārdi “rakstu valoda” nozīmē apmēram to pašu, kas ir “literāra valoda”. Mēs zinām, ka latgaliešu valodai ir gan rakstu tradīcija, gan runas tradīcija, un šis bagātais mantojums mums visiem ir jāapzinās.

Ļoti svarīgs punkts, kas man jāuzsver, – statistika un dati. Ja mēs runājam par latviešu valodu, tai skaitā latgaliešu valodu, vienīgā tautas skaitīšana bija 2011. gadā, kad mēs noskaidrojām latgaliešu valodas lietotāju skaitu. Bet tā diemžēl bija arī pēdējā. Tā kā mēs tautas skaitīšanu vairs neveicam tā, kā tas notika 2011. gadā, kad katrs Latvijas iedzīvotājs tika apjautāts, tad šobrīd Latvijas valstij nav datu, vai situācija ar latviešu valodu, tai skaitā latgaliešu valodu, uzlabojas vai pasliktinās.

Kā viens no iespējamiem risinājumiem savulaik tika piedāvāts tas, ka katru reizi, kad saņemam personu apliecinošo dokumentu, varētu būt neliela aptauja par tiem svarīgajiem jautājumiem, kas bija tautas skaitīšanā, bet kurus mēs nevaram citādi dabūt no valsts reģistriem. Tomēr šī informācija – mēs runājam par latviešu valodu, tai skaitā latgaliešu valodu, – ir ļoti, ļoti svarīga.

Sveiciens, tā teikt, “Latvijas Sabiedriskajam medijam”, kurā pagaidām... 35 gadu laikā, kopš Latvija ir neatkarīga, es neatrodu nevienu raidījumu, nevienu multiplikācijas filmu bērniem latgaliski. Manuprāt, tas būtu ļoti mazs, ļoti simbolisks, ļoti svarīgs solis, lai mēs parādītu, ka Latvija tiešām rūpējas par visu latviešu valodas bagātības saglabāšanu. Kad būs pirmā multiplikācijas filma “Latvijas Sabiedriskajā medijā” – vai nu mājaslapā, vai televīzijā – latgaliski, es tiešām būšu ļoti priecīgs. Un noteikti Boņuka balvu “Latvijas Sabiedriskais medijs” par to varētu iegūt.

Un tas iet uz nākamo punktu – par bērnudārziem. Šogad Nikodema Rancāna balvu saņēma viena – viena! – bērnudārza audzinātāja, kura runā ar bērniem latgaliski. Bet tas faktiski diemžēl ir izņēmums.

Es aicinu Izglītības un zinātnes ministriju iedrošināt pirmsskolas izglītības iestādes... ar bērniem... kur vēl nav gramatikas, kur vēl tikai paši, paši pamatiņi – par skaitļiem, cipariņiem un par alfabētu... tiešām nedaudz iepazīties ar latviešu valodas bagātību, it sevišķi tas ir Latgalē.

Mans laiks šai runai iet uz beigām. Es vēl vairākas tēzes ielikšu plašāk interneta plašumos.

Bet vēl viena lieta, ko gribu teikt. Pateicos visiem, kas izmanto latgaliešu valodu, arī valsts iestādēm. Es biju patīkami pārsteigts, ka Valsts policija sociālajos tīklos izmanto latgaliešu valodu. Bet, tiesa gan, tas bija tikai vienreiz, un tas bija 1. aprīlī. Paldies par šo jauko, smaidu izraisošo ierakstu. Bet droši lietojiet latgaliešu valodu vairāk!

Paldies jums. Paļdis. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Lindai Liepiņai.

L. Liepiņa (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministre! Kolēģi! Šodien no šīs tribīnes ir izskanējis daudz par latviešu valodas nozīmīgumu, lomu un konstitucionālo vērtību. Esam dzirdējuši labas lietas un to, kas vēl varētu tikt uzlabots. Tomēr vēlos uzsvērt vienu ļoti būtisku aspektu, kas šodien vispār nav ticis pieminēts. Šajā namā ik pa laikam tiek apzināti virzīti likumprojekti un lēmumu projekti, kuri ir acīmredzami pārspīlējumi un nevis uzlabo latviešu valodas zināšanas un lietošanu, bet izraisa vienas Latvijas pilsoņu daļas pilnīgu neizpratni un sarūgtinājumu par potenciālu aizliegumu savu dzimto valodu lietot ikdienas saziņā.

Atsevišķu partiju politiķi no latviešu valodas aizsardzības ir pārgājuši uz citu valodu noniecināšanu. Un tā ir ļoti bīstama tendence, kas kurina nacionālo naidu starp mūsu pašu pilsoņiem. Es uzskatu, ka tas nav pareizais ceļš. Valodas jautājumā diez vai rīkste strādās labāk par burkānu.

Jurēvica kungs, jautājums jums kā frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA vadītājam par to, kāds ir patiesais iemesls jūsu frakcijas šodien iesniegtajam likumprojektam par administratīvā soda būtisku palielināšanu pārdesmit pantos par latviešu valodas lietošanas vai nelietošanas pārkāpumiem, ņemot vērā, ka pirms pāris gadiem šādus pašus grozījumus JAUNĀ VIENOTĪBA neatbalstīja? Kas ir mainījies tagad? (Starpsauciens.) Un kāda ir pareizā atbilde – milzīgs robs valsts budžetā vai sacensība ar “Nacionālo apvienību”?

Lai vai kā tur būtu, es vēlreiz uzsveru, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Tomēr es aicinu ar cieņu izturēties pret mazākumtautību valodām un atgādinu, ka Latvijas Republikas Satversmē bez 4. panta, kas nosaka: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda,” vēl ir arī 114. pants, kuru vēlos nolasīt: “Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Patīk jums tas vai ne, bet Satversmes 114. pants attiecas arī uz krievu valodu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Inārai Mūrniecei.

I. Mūrniece (NA).

Cienītā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es gribu vispirms apsveikt visus pirmajās valodas debatēs šeit, parlamentā. Tad, kad mēs spriedām par šīs normas iekļaušanu Saeimas kārtības rullī, bija diezgan atturīgi komentāri. Man jāteic, ka kļūda bija paredzēt valodas debates tikai reizi divos gados. Manuprāt, parlaments var saņemties un šo kļūdu labot. Šīs ir vērtīgas debates, kas mums pašiem, deputātiem, liek domāt par valodas situāciju Latvijā un arī par savu valodas kultūru. Paldies kolēģēm un kolēģiem, kas to uzsvēra.

Es gribu mazliet reflektēt par to, ko šajās debatēs teica mani kolēģi.

Vispirms – gandarījums par to, ka latgaliešu rakstu valoda vai... ka runāt latgaliski parlamentā ir iespējams. Tas nebūt nav tik sen. Bet būtu brīnišķīgi, dārgie kolēģi, ja izskanētu izloksnes un dialekti arī no citiem novadiem.

Otra lieta – par latviešu valodu trimdā, par latviešu valodu Rietumos. Jā, tie, kas emigrēja... vai paguva emigrēt uz Rietumiem, bija latviešu valodas nesēji un latviešu valodas vēstnieki. Bet vēsturiskajai patiesībai es gribētu pieminēt to otru pusi – tos politiski represētos, tos leģionārus, tos nacionālos partizānus, kuri nonāca... kuri tika deportēti... Sibīrijā nometinājumā lēģeros. Tur latviešu valoda bieži vien kļuva par viņu vienīgo un pēdējo iekšējo patvērumu. Tad, kad atņemts bija viss, palika tikai pašcieņa, latviešu valoda un ilgas pēc Latvijas. Mūsu nacionālie partizāni, leģionāri, politiski represētie, disidenti, kas atgriezās Latvijā, kļuva par latviešu valodas nesējiem šeit un par latviskās identitātes un latviskās Latvijas idejas uzturētājiem. Viņu ieguldījums ir nenovērtējams, un, manuprāt, Latvijas valsts nav pilnībā to atzinusi. Izmantosim iespēju šodien valodas debatēs pateikt paldies gan tiem, kas latviešu valodu uzturēja un nesa Sibīrijā – un tas bija ārkārtīgi grūti! –, gan tiem, kas latviešu valodu uzturēja un nesa Rietumos. Šīs abas tautas daļas satikās Latvijā.

Kolēģi, Latvija ir darbības vārds, un latviešu valodai ir jākļūst par darbības vārdu. Aicinu atbildīgās komisijas izpurināt dziļās atvilktnes, kurās iegūlušas iniciatīvas latviešu valodas aizsardzībai, un aktīvi ķerties pie darba.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurģim Klotiņam.

J. Klotiņš (NA).

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

J. Klotiņš. Labdien, cienītās dāmas un kungi! Priekšsēdētājas kundze! Jau daudz ir pateikts šodien, bet es vēlos sākt ar piezīmēm pie vēsturiskās atmiņas.

“Nacionālā apvienība” jau 2023. gada rudenī iesniedza Saeimas kārtības ruļļa grozījumiem 33. priekšlikumu – papildināt 3.1 nodaļu ar jaunu, 118.4, pantu, kurā mēs aicinājām... mēs priekšlikumā prasījām, lai Valsts valodas dienas sakarā rīkojamās debates, balstoties uz Ministru kabineta iesniegto ziņojumu par valsts valodas politikā paveikto un darāmo, būtu ikgadējas.

Diemžēl toreiz īsti nesaprotamu iemeslu dēļ priekšlikums netika atbalstīts. Ir fiksēts, ka tas netika atbalstīts pirms diviem gadiem, 2023. gada 28. oktobrī. Ja priekšlikums būtu toreiz atbalstīts, tad šim sasaukumam šīs nebūtu vienīgās valsts valodas politikai veltītās debates, bet varbūt jau otrās, jo mēs būtu varējuši arī 2024. gadā tādas sarīkot.

Nu jā, pagāja pāris gadi, 2025. gada janvārī Saeimas kārtības ruļļa grozījumos parādījās jauns 118.4 panta priekšlikums, ka valsts valodas ziņojums Saeimā ir iesūtāms reizi divos gados. Līdz ar to šim Latvijas nacionālajai piederībai, identitātei tik svarīgajam jautājumam par valsts valodas politiku likumdevējam atrodas laiks tikai reizi divos gados. Manuprāt, tas ir nepareizi. Tas nav tas, par ko iepriekšējais prezidents Egils Levits savulaik iestājās, kad rosināja iedibināt Valsts valodas dienu Latvijā.

Tālāk – par vēsturisko atmiņu. Paldies, ka kolēģi jau pieminēja 19. gadsimtu, jaunlatviešu laiku. Es domāju, ka Valsts valodas dienas sakarā ir ļoti svarīgi pieminēt tās personības mūsu tautas vēsturē, kuras ar savu darbu veidoja latviešu literāro valodu jau krietnu laiku pirms jaunlatviešiem. Es vēlos izcelt Georgu Manceli, Kristofu Fīrekeru, Bībeles tulkotājus Jāni Reiteru un Ernstu Gliku, personības, kuras Latvijā iesāka hernhūtiešu jeb brāļu draudzes kustību, kura ļoti sekmēja latviešu valodas attīstību un izglītību, kā arī Latgalē Romas katoliskās baznīcas jezuītu un citu ordeņu misionāru darbību, kas bija sevišķi svarīga, lai noturētos pret Krievijas imperiālistisko rusifikācijas politiku 19. gadsimta otrajā pusē.

Bet tagad pie darāmiem darbiem. Mums ir jārod skaidra atbilde, un es ceru, ka izglītības un zinātnes ministre varēs uz to atbildēt šodien. Kur mēs atradīsim 930 tūkstošus eiro, lai nākamajā gadā īstenotu to, ko IZM ir iecerējusi, – veidot vienotu latviešu valodas apmācību platformu. Mums vakar Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā par to skaidroja, rādīja prezentāciju, un IZM ierēdne teica, ka finansējums vēl nav atrasts.

Ir jāvieš skaidrība, kur mēs šo finansējumu dabūsim. Ja nav atrasts, tad pirmām kārtām Jaunajai VIENOTĪBAI ir jāuzņemas atbildība, kāpēc tas nav atrasts.

Tālāk paldies Ilzei Verginai, kura aizskāra absurdo situāciju, ka latviešu valodas, valsts valodas, pētniecībai nav pastāvīga finansējuma, ka tas visu laiku jāsagādā, rakstot projektus, un starp projektiem ir pārrāvums.

Par to bija arī publikācija “Latvijas Sabiedriskajā medijā”. Atgādināšu, tur tika norādīts, ka letonikas programmā latviešu valodas pētījumiem nākamo trīs gadu periodā paredzēti tikai pa 1,3 miljoniem eiro. Ja tos sadala pētnieku atalgojumam, sanāk, ka pētnieks var strādāt vien 10–15 stundas nedēļā un pārējā laikā viņam nauda jāpelna kaut kur citur. Profesore Ina Druviete no Latvijas Universitātes ir aplēsusi, ka tieši valodniecības nozarei... valodniecības izpētei Latvijā ir aptuveni piecas reizes mazāks finansējums nekā Lietuvā un Igaunijā. Tas nav pieļaujami, manuprāt. Par to jau ir runāts arī iepriekšējos gados.

Beidzot, beidzot ir jānoteic, ka latviešu valodai, kura ir mūsu valsts pamatu pamats, kura ir mūsu kultūras pamats, jābūt pastāvīgam finansējumam. Projekta finansējums var būt pētījumiem, ko pētnieki pēc savas iniciatīvas, radošas, akadēmiskas brīvības vēlas veikt, bet ir jābūt pastāvīgam finansējumam kā valsts pasūtījuma finansējumam valodas pētniecības jomā. Nav pieļaujams šis nesakarīgais finansējuma plānošanas pārrāvums. Piemēram, viņi norādījuši: kad starp letonikas programmām izveidojas pārrāvums, pētniekiem jāstrādā par 200–300 eiro mēnesī. Un kurš ar to var iztikt?

Viens liels darbs, kas jāveic, ir latviešu literārās valodas leksikas kartotēka, unikāls krājums, kurš ir veidots 50 gadu garumā. Šo krājumu būtu jāsāk digitalizēt. Latvijā ir ļoti laba pieredze humanitāro zinātņu tekstu digitalizēšanā. Latvijas Nacionālā bibliotēka to ir izcili veikusi. Bet tas arī būtu jāīsteno, piešķirot finansējumu noteiktā termiņā. Protams, tas prasīs vairākus gadus, bet būtu ļoti vērtīgi, ja tas būtu pieejams digitāli, ne tikai kartotēku skapī Latvijas Universitātes institūtā.

Tieslietu ministrijai ir jāatgriežas pie Ministru kabineta 130. noteikumiem un tie jāmaina tādā veidā, ka valsts kapitālsabiedrībām un citām iestādēm nebūtu vairs iespējas pēc saviem ieskatiem saglabāt krievu valodas dublējošos tekstus.

Visbeidzot es novēlu, lai mūs iedvesmo Gunārs Astra, Gunāra Astras personība, kuram vakar būtu apritējuši 94 gadi. Viņš bija latviešu valodas aizstāvis un bruņinieks. Lai viņa personība iedvesmo pieņemt lēmumus tajos jautājumos, no kuriem būs atkarīgs, cik nākotnē būs to cilvēku Latvijā, kuriem latviešu valoda būs dzimtā. Tautas ataudzes jautājums ir ārkārtīgi cieši saistīts ar latviešu valodas pastāvēšanu nākotnē.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edmundam Teirumniekam.

E. Teirumnieks (NA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Es gribētu vērst uzmanību uz diviem likumiem, kas attiecināmi tieši uz latgaliešu valodu un normām, kuras mēs īsti neievērojam.

Pirmais – Valsts valodas likums. 3. panta ceturtā daļa paredz: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību,” uzsvaru liekot tieši uz vārdu “attīstība”.

Otrs likums – Latviešu vēsturisko zemju likums. Tā 4. panta astotā daļa noteic, ka valsts “nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību”. Turpinot – mēs redzam, ka latgaliešu valodu paredzēts... tās apguve šinī normā paredzēta. Tāpat arī lietojums publiskajos pasākumos un ikdienā darba vietā.

Savukārt devītā daļa: “Valsts veicina latgaliešu valodas [..] lietošanu informatīvajā telpā, it sevišķi sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.”

Raugoties uz šiem diviem likumiem, faktiski mēs redzam, ka normas, kuras ir iestrādātas valsts līmenī... arī tālāk, ja mēs skatāmies pašvaldību un izglītības sektorā... medijos... līdz galam netiek ievērotas jeb pildītas.

Šobrīd, raugoties no Latviešu vēsturisko zemju likuma viedokļa, ir jābūt izveidotai darbspējīgai Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomei, kurai būtu jāsanāk divas reizes gadā kā minimums. Diemžēl šobrīd ir jāsecina, ka kopš pēdējās padomes sanāksmes, kas ir notikusi 2024. gada 12. jūnijā, šī likuma norma netiek pildīta. Mēs to esam jau skatījuši Latgales apakškomisijas sēdē. Uzdodot jautājumu, kāpēc kultūras ministre nenodrošina padomes darbu atbilstoši likuma normām, līdz galam atbilde tā arī nav saņemta. Ir jāsaprot, ka tieši caur šo padomi būtu iespējams daudz aktīvāk vērst uzmanību un aktualizēt darbu, kas attiecas gan uz latgaliešu, gan lībiešu valodas saglabāšanu un attīstību.

Runājot par latgaliešu valodas apguvi, man tiešām jāpateicas Andai Čakšai. Mēs, Latgales apakškomisija, ilgstoši, jāsaka, garās diskusijās, bet esam panākuši to, ka IZM no sava budžeta ir paredzējusi ik gadu vairāk nekā 130 tūkstošus finanšu līdzekļu, kas nodrošina, ka latgaliešu valoda tiek mācīta. Bet jebkurā gadījumā tas ir stipri par maz, jo arī šobrīd ir tā, ka tas nav pamatbudžets, tā nav secīga plānošana, kas varētu būt vērsta uz valodas apguvi. Turklāt iepriekšējās apakškomisijas sēdēs mēs secinājām, ka pietrūkst izglītībai nepieciešamo mācību materiālu un skolotāju kvalifikācija nav tāda, kas būtu pietiekama, lai varētu veikt kvalitatīvu apmācību.

Nākamais, kas būtu aktualizējams, ir tas, ka tieši mediju telpa... par medijiem runājot. Lai kā mēs runājam par ekonomisko attīstību austrumu pierobežā, bet lielā mērā tā skatāma caur drošības, caur valodas prizmu. Valodas jautājums būtu vairāk jāiekļauj ar finansiālu nosegumu... runājot tieši par to, lai vairāk raidījumu skanētu latgaliešu valodā.

Tāpat runājot par pirms pāris nedēļām notikušo Latgales apakškomisijas sēdi, kurā mēs skatījām nevalstisko organizāciju iesniegto priekšlikumu, ka dziesmu un deju svētkos ir vairāk jāliek akcents nevis tikai uz latgaliskajiem autoriem, bet uz latgalisko – lai tas izskan pa tiešo repertuārā. Tas pats attiecināms uz jauniešu un bērnu dziesmu un deju svētkiem.

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

E. Teirumnieks. Svarīgākais, kas ir izskanējis no pašiem jauniešiem, – kad šogad notika dziesmu un deju svētki, Latgales kolektīvi bija nedaudz tādā apmulsumā, ka diezgan maz... pēc būtības nemaz... bija tas, kas saistās tieši ar latgaliskajām vērtībām.

Nobeigumā gribu teikt, ka ziņojumā, kuru esam saņēmuši kā tādu dziļi analītisku, pēc būtības, ja skatāmies uz latgaliešu un lībiešu valodu, ir tikai pāris, jāsaka, lapas ar ļoti sausu statistiku, ja tā var izteikties. Savukārt sadaļā par iecerēto valsts valodas politikā mēs nekur neredzam pēc būtības pieminētu latgaliešu valodu.

Nobeigumā gribu lūgt valdību ievērot likumus, kurus iepriekš citēju. Ņemot vērā to, kas tur ir iestrādāts, mēs, domāju, būsim krietni tālāk arī ar šo likumu normu sasniegšanu. Tā ka strādājam un pildām likuma normas.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A. Kiršteins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Mums godīgi jāatzīst, ka zināmā veidā latviešu valoda pašreiz ir nonākusi tādā situācijā, ka mums ir jārisina sastāvējušās jeb ilglaicīgas problēmas, sevišķi ar tiem bērniem, kuri tagad sāk mācības tā saucamajās skolās ar latviešu valodu kā galveno valodu.

Jau 1991. gada beigās un 1992. gadā LNNK – iedomājieties, pirms 35 gadiem! – iesniedza priekšlikumu izglītības ministram Piebalgam sākt pāriet visām skolām uz valsts valodu. Atbilde bija: mums ir vajadzīgs viens vai divi gadi, mēs to nevaram izdarīt uzreiz. Pēc tam bija Godmaņa valdība, pēc tam –Birkava valdība, “Latvijas Ceļš”. Jūs to vēsturi zināt. Katru gadu tas viss atkārtojās.

Tajā laikā... atgūstot neatkarību... mums bija vairākas tikšanās ar dažādu valstu parlamentiem. Man ir atmiņā tikšanās ar dažiem Izraēlas kneseta deputātiem, kad tika apspriesti izglītības jautājumi. Un šie deputāti teica, ka Izraēlā tie bērni, kas ierodas no desmitiem valstu ar dažādām valodām, bērnudārzos uzreiz, no pirmās dienas, sāk skatīties multiplikācijas filmas ivritā. Un viņi šo valodu apgūst gada laikā ļoti brīvi, pēc tam iemāca saviem vecākiem. Mēs tajā laikā teicām, ka mums bērnudārzos arī uzreiz jāpāriet uz šo metodi – latviešu valodu... vai multiplikācijas filmām... jāieinteresē bērni. Tā kā pret sienu – nekas nenotika.

Ja skolās nav latviskās dzīvesziņas, ko izsmēja... Atceros, vēl ap kādu 2000.–2010. gadu... bija tāda pedagoģe Anta Rugāte, kura savulaik sadarbojās ar LNNK un pēc tam ar Nacionālo apvienību un kurai bija izstrādāta vesela sistēma par latvisko dzīvesziņu. Var saukt par patriotismu. Vienalga. Tad mēs nonākam pie tā, ka bērni kļūst par kārklu angļiem, jo tas ir smalki, un starpbrīžos runā pidžinā, nevis latviski.

Ja izglītības ministri gadiem, jau desmitiem gadu, lēkā pakaļ dažādām UNESCO nostādnēm, apšaubāmām Eiropas Savienības nostādnēm, no mācību programmām tiek izmesti sacerējumi un atcelta obligātā literatūra, kas bija vajadzīga, lai iemācītos pareizu latviešu valodu, tad nav ko brīnīties, ka pēc 5. klases... daži pat pēc 8. klases... nespēj pareizi lasīt latviski.

Ja mēs pārceļam uz nākamo klasi bērnus ar 10 procentiem... atliekam... sakām, ka nevaram pāriet uz 20 procentiem, tad nav ko brīnīties, kas notiek.

Galvenais – ko mēs darīsim ar skolām, kurās 80 procenti un pat vairāk bērnu ir tādi, kuru dzimtā valoda nav latviešu? Problēma ir tā, ka šajās skolās skolotāji neprot latviešu valodu. Mans palīgs strādāja 13. vidusskolā... skolotāji neprot latviski. Bērni, ar labām atzīmēm tikuši līdz 9. klasei, nespēj mācīties skolā vēsturi, jo nesaprot jautājumu, bet viņu atzīmes ir bijušas labas. Viņi katru gadu ir pārcelti uz nākamo klasi kā sekmīgi.

Es negribu te tērēt laiku. Domāju, ka tā katastrofa turpināsies, ja Izglītības un zinātnes ministrija nesapratīs, ka Latvijas Universitātē nevar būt apmaksātas tikai 10 vācu valodas skolotāju vietas. (Varbūt tagad ir palielināts.) Mums ir simtiem skolu, un nepārtraukti vecāki no laukiem sūdzas, ka viņiem otrā valoda ir krievu valoda. Latviešu bērni tiek rusificēti, jo, redziet, mums gadu no gada... 35 gados... nav franču valodas skolotāju, nav vācu valodas skolotāju. Un skolās, sevišķi lauku skolās, mazajās pilsētās, joprojām kā otrā valoda ir krievu valoda.

Izeja ir tikai viena...

Apvienojiet, lūdzu...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

A. Kiršteins. Domāju, pirmais – tiem bērniem, kas vispār nesaprot jautājumus pēc 9. klases, ja viņi grib mācīties vidusskolā, ir jāņem akadēmiskais atvaļinājums un gadu ir jāmācās latviešu valoda. Nav citas izejas, jo viņi velk uz leju visu skolu un visas klases.

Nākamais – nevar būt klasē bērni, kuru dzimtā valoda nav latviešu... nu, dažādi psihologi apgalvo... nevar viņu būt vairāk par 10 vai 20 procentiem... lai to izšķir zinātnieki. Bet nevar būt situācija, ka 30 bērnu klasē ir divi latvieši un 28 bērni, kuri vispār lāgā nepārvalda šo valodu. Loģiski, ka viņi starpbrīžos nerunās latviski, bet runās krieviski. Un skolotāji nav nomainīti. Tātad tas prasīs vairākus gadus.

Pēdējais. Vidējā izglītība nav obligāta. Mēs taču redzam – ja viņš pēc 9. klases nevar mācīties vidusskolā, mums jau bija jāsāk pirms vairākiem gadiem... bija jāorganizē un jāatver vismaz tās profesionālās skolas, kas ir aizvērtas, kurās bērni ar zelta rokām var iemācīties dažādus arodus un paralēli arī mācīties vidusskolas kursu. Domāju, neviens nevar mācīties ģimnāzijā, ja viņš nevar lieliskā līmenī uzrakstīt sacerējumu latviešu valodā.

Un pēdējais. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāatrisina, kādā veidā izretināt šīs skolas, jo mums jau nav... Mēs jau nerunājam par kaut kādu etnisko izcelsmi. Mums tagad ir dažādi bērni... ārzemnieku... mums ir ukraiņu bērni. Acīmredzot ir jābūt kaut kādai sistēmai, pie kuras ir jāstrādā (tas prasa naudu), lai šos bērnus varētu kaut kā vienlīdzīgi izvietot, piemēram, pa tām klasēm, kurās vairākums ir tie, kuriem latviešu valoda ir dzimtā.

Pēdējā lielā kļūda bija tā, ka skolu direktorus neieceļ Izglītības un zinātnes ministrija. Viņi kaut ko saskaņo, bet ar to nodarbojas pašvaldības. Skolās, kurās ir mazākumtautību bērni, nevar būt ne skolotāji, ne direktori, kuru dzimtā valoda nav latviešu vai kuri nav beiguši latviešu valodas skolu, jo viņi runā ar nepareiziem uzsvariem, viņi paši ar mokām kaut ko buldurē un nespēj bērniem neko iemācīt. Un mēs tagad sēžam un stāstām: vai, cik jauka situācija ar latviešu valodu, vai ne?

Sēdes vadītāja. Laiks.

A. Kiršteins. Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds izglītības un zinātnes ministrei Dacei Melbārdei.

D. Melbārde (izglītības un zinātnes ministre).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais Saeimas Prezidij! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Vēlos pateikt lielu paldies Saeimai par šo diskusiju par valsts valodas politikas jautājumiem. Un paldies ikvienam, kurš šodien piedalījās debatēs, apliecinot, ka latviešu valoda ir svarīga prioritāte gan Saeimai, gan valdībai, gan sabiedrībai kopumā. Es, protams, pateicos par kritiku un priekšlikumiem, ko vēl nepieciešams darīt, lai pilnveidotu valsts valodas politiku un mērķtiecīgi stiprinātu latviešu valodas lietojumu visās dzīves jomās.

Turpmākajās 15 minūtēs nevarēšu atbildēt uz visiem jautājumiem, bet darbs turpinās. Piedāvāju satikties un runāt detalizēti Saeimas komisijās. Centīšos atbildēt, manuprāt, uz kritiski būtiskajiem jautājumiem un runāšu par sistēmiskajiem uzdevumiem, kas ir jāīsteno un kas ir kritiski latviešu valodas pastāvēšanai.

Pirmām kārtām – vienotas skolas ieviešana, ko vairāki deputāti minēja un par ko uzdeva jautājumus. Vienotas skolas ieviešana pēc būtības paredz to, ka kopš mazotnes mūsu bērni vairs netiek sadalīti izolētās kopienās, bet kopīgi mācās un sadarbojas latviskā vidē, kurā latviešu valoda ir vienīgā saziņas valoda. Kopumā reformas ieviešana noslēdzas, bet saprotam, ka darbs turpināsies.

Vienotas skolas ieviešanu ļoti stingri uzrauga Izglītības kvalitātes valsts dienests. Kopumā ir izvērtētas 277 izglītības iestādes, un patiesi jāsaka, kā ir: trešajā daļā izvērtēto iestāžu mums ir reālas problēmas, kas jārisina. Šajās skolās ir noteikti steidzami ieviešamie uzdevumi situācijas uzlabošanai, un turpinās pēcpārbaudes darbi, kādā veidā šie uzdevumi tiek ieviesti.

Tāpat tiek veikta profesionālo izglītības iestāžu izvērtēšana. Ir identificētas 14 izglītības iestādes, kuru absolventiem atkārtoti jau vairākus gadus ir bijušas grūtības turpināt izglītības ieguvi latviešu valodā.

Ķeršos klāt pie tā, kādi ir galvenie risinājumi, pie kuriem mēs strādāsim.

Pirmām kārtām ļoti svarīga ir sadarbība starp valsts iestādēm un pašvaldībām. Īpašu uzmanību mēs šobrīd pievēršam lielajām pilsētām, vismaz tām pilsētām, kuru mēri ir gatavi sadarboties, pilsētām, kurās ilgstoši pastāvējušas mazākumtautību skolas un kuras saskaras ar lielākajām grūtībām vienotas skolas ieviešanā. Meklējam šajās pašvaldībās izglītības iestādēm piemērotus risinājumus. Piemēram, vai mēs redzam, ka atsevišķus risinājumus var rast, sakārtojot tieši skolu tīklu? Mēs meklējam individualizētu atbalstu pedagogu profesionālajai pilnveidei, ko nodrošinās Valsts izglītības attīstības aģentūra un Latviešu valodas aģentūra.

Gribu pateikt lielu paldies Rīgas pilsētai, kas ir izrādījusi īpašu pretimnākšanu un vēlmi strādāt kopīgi pie vienotas skolas ieviešanas.

Līdz 2026. gada martam mēs plānojam izstrādāt vadlīnijas latviskas vides veidošanai, jo tas ir viens no būtiskiem šķēršļiem vienotas skolas ieviešanai. Jau šobrīd ir pieejams papildu finansējums – atbalsts personālam, arī papildu pagarinātās dienas grupām, bet no jaunā mācību gada sākuma mēs vēl esam piešķīruši finansējumu 6,8 miljonu apmērā atbalsta personālam, lai palīdzētu bērniem, kuriem ir vajadzīga individualizēta pieeja. Papildus vēl ir plānoti ESF+ projekta “Skola – kopienā” līdzekļi, veidojot mentoru tīklu. Šie mentori būs būtisks atbalsts ģimenēm, kurās... ir grūtības mācīties tieši latviešu valodā un latviešu valodu.

Deputāte Ilze Indriksone runāja par to, ka trūkst detalizētu datu par skolēnu sniegumu. Vēršu uzmanību uz to, ka vakar Valsts izglītības attīstības aģentūra ir publiskojusi pilnu centralizēto eksāmenu pārskatu. Taisnība, ka ir nepieciešami detalizētāki dati par katra skolēna sniegumu. Tāpēc Izglītības un zinātnes ministrija šajā mācību gadā ieviesīs izglītības kvalitātes monitoringu. 2026. gada aprīlī ir plānoti jau pirmie monitoringa darbi tieši mazākumtautību izglītojamiem, lai iegūtu ļoti individualizētus datus par vienotas skolas ieviešanu, vērtējot tekstpratību dažādos mācību tematos. Tas mums tiešām ļaus sekot līdzi katram bērnam un pielāgot nepieciešamo atbalstu viņa individuālajām vajadzībām.

Ir skaidrs, ka jāpilnveido arī eksaminācija, lai precīzāk atklātu ikviena izglītojamā latviešu valodas faktiskās zināšanas un prasmes. Virkne pasākumu ir jāplāno pedagogu atbalstam – mācību līdzekļu atbalsta materiāli darbam lingvistiski neviendabīgā vidē. Tāpat īpaša uzmanība kopā ar Latvijas Universitāti un “Iespējamo misiju” ir jāvelta jauno pedagogu sagatavošanai.

Tā kā viens no secinājumiem ir saistīts ar to, ka skolu vadītājiem ir grūti ar pārmaiņu vadību, atsevišķu uzmanību veltīsim skolu vadītāju līderības stiprināšanai un pārmaiņu vadības prasmēm. Izglītības kvalitātes valsts dienests turpinās monitorēt vienotas skolas ieviešanas kvalitāti, un jau šobrīd izglītības iestāžu akreditācijās un to vadītāju profesionālās darbības novērtēšanā tiek ņemti vērā pieejamie dati par reformas īstenošanu.

Nešaubīgi izmantosim arī neformālo izglītību, lai dotu iespējas jauniešiem mācīties latviešu valodu neformālā vidē un kopā ar jauniešiem, kuriem šī valoda ir dzimtā valoda.

Otra būtiska lieta, par ko gribu runāt, ir tā, ka efektīvākais veids, kā atbalstīt nacionālas valodas pozīcijas, ir zināšanas par procesiem valodā un pozitīva lingvistiskā uzvedība plašākā sabiedrībā visās jomās, sākot no ģimenes līdz pat valsts pārvaldei.

Zināšanas par procesiem valodā mēs iegūstam, atbalstot pētniecību. Pateicos, ka daudzi no jums izrādīja par to interesi un uzdeva jautājumus. Vēlos uzsvērt, ka atšķirībā no daudzām citām jomām latviskās identitātes, latviešu valodas un kultūras pētniecībai ir pastāvīga valsts pētījumu programma “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai”, kas nekonkurē ar citām valsts pētījumu programmām vai fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem. No 2021. līdz 2024. gadam šai programmai valsts budžetā bija atvēlēti 6,2 miljoni, un tieši tāda pati summa, lai gan ir taupības pasākumi, atvēlēta arī nākamajam periodam. Papildus tam ir pieejama jauna programma “Digitālās humanitārās zinātnes”, kas īpaši koncentrējas uz valodas atbalstu digitālajā vidē.

Vēl gribu pieminēt to, ka zinātniskās institūcijas visās nozaru grupās saņem zinātnes bāzes finansējumu, kas ir pamatfinansējums visām zinātniskajām institūcijām neatkarīgi no zinātnes nozares. Tādējādi tiek nodrošināta arī zinātnieku darba kontinuitāte.

Bija jautājums par fundamentālo un lietišķo pētījumu konkursiem – kādā veidā šajos konkursos atbalstu saņem latviešu valodas pētījumi vai valodniecība un literatūrzinātne. No kopējā fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu klāsta daļa ir saistīta tieši ar valodniecību un literatūrzinātni. Laika posmā no 2018. līdz 2025. gadam šajā tematiskajā laukā ir finansēti 26 projekti ar kopējo budžetu aptuveni 7,37 miljoni eiro.

Par pozitīvas lingvistiskās uzvedības veidošanu plašākā sabiedrībā. Lai šo uzdevumu izpildītu, mēs turpināsim atbalstīt gan Latviešu valodas aģentūru, gan Valsts izglītības attīstības aģentūru, arī pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, to organizētos pasākumus, lai valodas vērtību un lietošanu stiprinātu sabiedrībā kopumā. Būtiski ir gan regulārie pasākumi – Eiropas Valodu diena, Starptautiskā dzimtās valodas diena –, gan pasākumi, kas notiek tādu festivālu kā “Lampa” vai jauniešu ikgadējā festivāla “Kopums” ietvaros. Tāpat mēs noteikti izmantosim tikko atklāto Nacionālo Jaunatnes dialogu, lai iesaistītu jauniešus valsts valodas politikas veidošanā.

Bija vēl jautājums par budžeta samazinājumu Latviešu valodas aģentūrai. Jā, Izglītības un zinātnes ministrijai kopumā ir jāsamazina administratīvās izmaksas par 800 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan tās padotības iestādes izjutīs samazinājumu savos administratīvajos budžetos. Bet mēs nekādā veidā neskaram tos pasākumus, kas ietekmē valodas pētniecību, valodas saglabāšanu un sabiedrības līdzdalību. Tiem plānotais valsts finansējums saglabājas esošajā apjomā.

Svilāna kungs piesauca UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Es gribu minēt, ka ļoti svarīga ir tieši UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas ir tiesību aktu kopums, kas Latvijai ir saistošs un kam Latvija ir pievienojusies. Tieši šī konvencija ir tā, kas īpaši uzsver valodu kā vienu no nemateriālā kultūras mantojuma izpausmēm. Latvija nopietni izturas pret šīs konvencijas ieviešanu.

Latvijas Nacionālā kultūras centra paspārnē tiek veidots Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, kurā ir iekļautas arī Latvijas kultūrvēsturiskās telpas ar tām raksturīgo lingvistisko savdabību. Īpašu uzmanību mēs veltām suitu kultūrtelpai, kas ir UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kurā iekļauj vērtības, kurām ir nepieciešama īpaša glābšana. Jāsaka liels paldies Kuldīgas pašvaldībai, kas konsekventi atbalsta suitu kultūrtelpas saglabāšanu. Tāpat paldies arī Valsts kultūrkapitāla fondam.

Kopumā gribu pateikt lielu paldies Ārlietu ministrijai, Kultūras ministrijai un Tieslietu ministrijai par konstruktīvo sadarbību, īpaši nodrošinot latviešu valodas aizsardzību starptautisko tiesību aktu ietvaros. Varu vēl pieminēt to, ka Ārlietu ministrija katru gadu piešķir naudas balvu latviešu–lietuviešu, latviešu–igauņu tulkotājiem, arī tādā veidā stiprinot latviešu valodu un mūsu attiecības ar kaimiņiem valodas jautājumos.

Noslēgumā aicinu katru no mums par latviešu valodu iestāties tikpat stingri kā Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks dzejnieks Knuts Skujenieks, kuru padomju okupācijas vara notiesāja uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā Mordvijā, Krievijā, viņa brīvdomības un dzejas dēļ. Knuts Skujenieks to ir izteicis dzejolī “Valoda”:

“Par valodu cīnīties nevar.

Pēc valodas jācīnās.

Gan avīžu redakcijās,

Gan cietumu kamerās.

Līdz kamēr nav apnicis dzīvot,

Vēl kautiņš nav izkarots,

Jo valoda – tā ir elpa

Un nevis lepnums vai gods.”

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Vēlreiz paldies izglītības un zinātnes ministrei par ziņojumu. Paldies visiem deputātiem par cieņpilnām debatēm.

Mums nav jābalso par šo ziņojumu. (Zālē troksnis.) Mēs to pieņemam zināšanai.

___

Turpinām Saeimas sēdi.

Ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā Saeimas sēdes darba kārtībā.

Ārlietu komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”.

Viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

Runāt “pret” pieteikusies deputāte Agnese Krasta.

A. Krasta (JV).

Kolēģi! Vēlos vērst uzmanību uz procedūras un tiesiskās kārtības ievērošanu tajā, kā tiek virzīts konvencijas pret vardarbību denonsēšanas likumprojekts Saeimas sēdē. Šoreiz nav runa par šī vājā, juridiski nekvalitatīvā, iekšpolitiski un starptautiski apkaunojošā un, iespējams, antikonstitucionālā likumprojekta būtību, bet gan par likumdošanas procesu un tiesiskas valsts principu ievērošanu tajā.

Pirmkārt, Saeimas kārtības ruļļa 87. pantā noteikts, ka nevienu likumprojektu nedrīkst izskatīt pirmajā lasījumā, ja tas paredz budžetā papildu izdevumus vai izmaiņas ieņēmumos un tam nav pievienota finanšu ministra atsauksme. Gan Ārlietu ministrija, gan Finanšu ministrija komisijas sēdēs norādīja, ka konvencijas denonsēšana var radīt negatīvu finanšu un ekonomisko ietekmi. Par nepieciešamību vērtēt iespējamo ietekmi uz Latvijas starptautisko reputāciju, investīciju vidi un sociāli ekonomisko attīstību signalizēja arī Ārvalstu investoru padome Latvijā. Uz to aicināja arī komisijas deputāti, pirms šo projektu virzīt tālāk.

Finanšu ministrija vēstulē Ārlietu komisijai apliecina, ka, ievērojot to, ka Latvija būtu pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kas minēto konvenciju denonsētu, ir nepieciešams veikt padziļinātu risku un ietekmes novērtējumu un tā ir gatava šo viedokli Ārlietu komisijai sniegt. Šī likumprojekta iekļaušana šodien Saeimas sēdē un izskatīšana pirmajā lasījumā ir Saeimas kārtības ruļļa pārkāpums.

Otrkārt, pienācīgam likumdošanas procesam ir jāsatur rūpīga analīze un iespējamās ietekmes izvērtējums, īpaši, ja ir runa par atkāpšanos no starptautiskām saistībām.

Tieslietu ministre ir lūgusi Venēcijas komisijai paātrinātā kārtībā sniegt atzinumu par Latvijas iespējamo izstāšanos no konvencijas, lai neatkarīgi izvērtētu šāda soļa tiesiskās sekas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, tostarp to, kā lēmums ietekmētu Latvijas starptautiskās saistības un tās vietu Eiropas Padomes cilvēktiesību aizsardzības sistēmā. Venēcijas komisija, kolēģi, ir Eiropas Padomes padomdevēja institūcija konstitucionālo tiesību jautājumos. Tā ir institūcija, kuru mēs paši esam atzinuši par kompetentu tiesību ekspertu padomdevēju. Domājams, ka vismaz dažiem konvencijas pretiniekiem, kas darbojas Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, ir zināms, kā šī institūcija darbojas un kāda ir tās nozīme.

Virzīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā pirms šī izvērtējuma nav labas likumdošanas prakse.

Treškārt, par virzības ātrumu. No brīža, kad tika spriests par pievienošanos konvencijai, līdz tās parakstīšanai, ratifikācijai un brīdim, kad tā stājās spēkā Latvijā, pagāja ilgs laiks. Šajā laikā tika veikta plaša analīze, notika diskusijas, publikācijas un pētījumi, uzklausot visu pušu argumentus, tika izveidota skaidra tiesiskā pozīcija, kas rezultējās ar ratifikācijas procesu Saeimā.

Tagad mēs redzam mēģinājumu paveikt līdzvērtīgi sarežģītu procesu mēneša laikā. Saeimas lēmums, īpaši par izstāšanos no starptautiska līguma, ietekmē visu mūsu sabiedrību un valsts attīstības virzienu. Tas nav šovs “Zini vai mini”. Mēs nevaram vienā dienā apšaubīt procedūru, kuru gadiem esam uzskatījuši par pareizu, tikai tāpēc, ka jums ir kļuvis neērti gan Latvijas cilvēku, gan starptautiskās sabiedrības priekšā. Piecas minūtes kauna varēsiet pēc tam aizmirst. Tiesiskā valstī nevar izvēlēties, kad likums jāievēro, kad ne.

Kolēģi, nedariet vēl lielāku kaunu sev un Latvijas parlamentam! Ievērosim procedūras un labas likumdošanas principu, pamatojoties uz kuru, kā paši sakāt, Saeimai ir jādarbojas.

Aicinu neiekļaut šo likumprojektu šīsdienas sēdes darba kārtībā. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds “par” – deputātei Inārai Mūrniecei.

I. Mūrniece (NA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Ir varbūt jāatkārto dažas patiesības, kas izskanējušas tad, kad debatējām par Saeimas pieņemto deklarāciju vardarbības mazināšanai un vardarbības novēršanai. Vispirms... jā, kad likumprojekts “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”... mēs secinājām, ka apstākļi ir mainījušies. Virkne valstu, kas ir konvencijas dalībvalstis, ir paziņojušas, ka neatzīst Latvijas pievienoto deklarāciju, ar kādu Latvija ir ratificējusi šo konvenciju.

Darba kārtībā nonāca likumprojekts, ko Saeimas deputāti bija iesnieguši Ārlietu komisijai. Ārlietu komisija ārkārtīgi rūpīgi šo likumprojektu vērtēja. Jā, patiesi, mēs par Stambulas konvencijas ratifikāciju esam sprieduši vairāk nekā 10 gadus, bet ne tikai par ratifikāciju, arī par apstākļiem, kāpēc mūsu sabiedrība uzskata, ka šo konvenciju nevajadzētu ratificēt. Tātad ir izskatīti apsvērumi gan “par”, gan “pret”.

No otras puses, lai šī diskusija šeit, parlamentā, būtu godīga, ir jāņem vērā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras komisijai sūtītā vēstule, kurā tiek lūgts Ārlietu komisijai ar šiem jautājumiem strādāt ātri, jo ir daudz svarīgāki jautājumi, kam būtu jānonāk parlamenta darba kārtībā (Starpsauciens.), piemēram, ar valsts aizsardzību saistītas normatīvo aktu izmaiņas, arī budžeta jautājumi. Jūtu, ka šo vēstuli (Aplausi.)... šo vēstuli dažas parlamenta frakcijas tā kā negrib citēt.

Tālāk par to, vai ir nepieciešams Finanšu ministrijas atzinums. Kad Stambulas konvencija tika ratificēta, Ministru kabineta iesniegtajā anotācijā tika skaidri un gaiši pateikts, kāda ir tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību, vai projekts šo jomu skar. Un atbilde ir: nē, projekts šo jomu neskar. (Aplausi.) Tā ir ļoti skaidra atbilde. Kolēģi, bez emocijām! Lūdzu, saglabāsim lietišķu skatījumu! Ir svarīgi argumenti, nevis emocijas.

Otra lieta. Mēs par šo jautājumu ļoti detalizēti debatējām un saņēmām arī Juridiskā biroja atsauksmi. Juridiskais birojs uzskata, ka šajā gadījumā nav nepieciešams Finanšu ministrijas atzinums.

Šī vēstule ir nosūtīta Ārlietu komisijas deputātiem, un aicinu to parādīt arī savām frakcijām. To varētu lasīt un citēt detalizētāk, bet Juridiskais birojs raksta: uzskatām, ka iespējamais investīciju piesaistes samazinājums nav pietiekams un skaidri paredzams, lai varētu identificēt tā ietekmi uz šā gada valsts budžetu. Tātad budžetā līdzekļi vardarbības novēršanas pasākumiem ir. Vai kāds plāno tos samazināt? Nē, šādu plānu nav.

Līdz šim likumdošanas praksē nav konstatēts, ka izstāšanās no starptautiskajiem līgumiem radītu tādu ietekmi, lai būtu nepieciešams saņemt finanšu ministra atsauksmi, vai ka Ministru kabinets, iesniedzot šādu likumprojektu, norādītu ietekmi uz budžetu. Minēti divi likumprojekti – “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās denonsēšanu” un “Par izstāšanos no Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”. Par šo likumprojektu denonsēšanu Finanšu ministrijas atzinums netika lūgts.

Godātie kolēģi! Lūgumu neskatīt šodien likumprojektu uzskatu par vienas partijas politiski motivētu, nevis juridiski motivētu lūgumu.

Aicinu balsot “pret”... un iekļaut minēto likumprojektu darba kārtībā.

Paldies. (Starpsaucieni. Starpsaucieni: ““Pret”!” Dep. Z. Kalniņa-Lukaševica: “Es uzskatu, ka jautājums nav izšķirams balsojot!”)

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” iekļaušanu šīsdienas sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! (Dep. Z. Kalniņa-Lukaševica: “Šis jautājums nav balsojams!”) Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – 34, atturas – nav. Likumprojekts darba kārtībā ir iekļauts.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda padomē”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par Saeimas piekrišanu likumā “Par valsts budžetu 2025. gadam un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam” noteiktās apropriācijas pārdalei”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Deputāti Ramona Petraviča, Maija Armaņeva, Kristaps Krištopans, Edmunds Zivtiņš, Ilze Stobova, Viktorija Pleškāne, Ričards Šlesers, Jekaterina Drelinga, Jeļena Kļaviņa un Mārcis Jencītis lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par vadlīnijām vēja turbīnu izvietošanai pie apdzīvotām vietām”.

Viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

Runāt “par” pieteikusies deputāte Ramona Petraviča.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Lūdzu iekļaut šo lēmuma projektu šodienas sēdes darba kārtībā, jo Latvijas iedzīvotāji asi pauž bažas un neapmierinātību par to, kā tiek plānota vēja parku attīstība mūsu valstī. Enerģētikas attīstībai jānotiek atbildīgi, ar cieņu pret cilvēkiem, dabu un mūsu dzīves telpu.

Redzam, ka šobrīd daudzas vēja parku ieceres tiek virzītas steigā, bez pietiekamas sabiedriskās apspriešanas, bez skaidra izvērtējuma par ietekmi uz iedzīvotāju veselību, labsajūtu un īpašumu vērtību. Cilvēki, kuru mājas atrodas tikai dažu simtu metru attālumā no paredzētajām turbīnām, jūtas pamesti un nedzirdēti. Viņi nav pret zaļo enerģiju. Viņi ir par taisnīgumu un drošību.

Arī pētījumi pierāda, ka vēja turbīnu tuvums dzīvojamām mājām var radīt virkni problēmu – troksni, vibrācijas, ēnu mirgošanu, kā arī psiholoģisku diskomfortu. Ilgstoša trokšņa un vibrācijas iedarbība var ietekmēt miegu, koncentrēšanās spējas un vispārējo labsajūtu. Turklāt vēja turbīnu izvietošana pārāk tuvu mājām samazina nekustamā īpašuma vērtību. Ir valstis, kurās ir aprēķināts, ka šī vērtība krītas pat par 20–40 procentiem. Cilvēkiem, kuri visu mūžu ieguldījuši savā mājā un saimniecībā, tas ir smags trieciens.

Latvija lepojas ar savu dabu – līdzenumiem, mežiem, laukiem, ezeriem. Milzīgas, vairāk nekā 200–300 metru augstas turbīnas būtiski maina ainavu, tās ir redzamas kilometriem tālu. Šāds objekts lauku vidē neatgriezeniski maina dzīves kvalitāti un arī tūrisma potenciālu.

Tāpēc es uzskatu, ka vēja turbīnu minimālajam attālumam no dzīvojamām ēkām ir jābūt ne mazākam par diviem kilometriem. Tas ir saprātīgs un piesardzīgs risinājums. Šāda attāluma ierobežojums neapturētu vēja enerģijas attīstību, bet gan nodrošinātu sabiedrības līdzdalību un uzticēšanos, jo, ja cilvēki jūtas uzklausīti, viņi atbalsta pārmaiņas. Mums ir jārada taisnīgs līdzsvars starp enerģētiku un cilvēku dzīves kvalitāti. Zaļā politika nedrīkst būt vērsta pret cilvēku, tai jābūt cilvēka labā.

Aicinu iekļaut lēmuma projektu šodienas sēdes darba kārtībā un uzdot Ministru kabinetam izvērtēt normatīvo aktu grozījumus, kas noteiktu lielāku drošības distanci starp vēja turbīnām un mājām, nodrošinātu sabiedrības reālu līdzdalību plānošanā un pārtrauktu praksi, ka cilvēki par projektiem uzzina tikai tad, kad tehnika jau stāv uz lauka.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu nav. Lēmuma projekts darba kārtībā ir iekļauts.

___

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies 11 deputāti: Raimonds Bergmanis, Gundars Daudze, Jānis Dinevičs, Alīna Gendele, Igors Judins, Līga Kozlovska, Andris Kulbergs, Antoņina Ņenaševa, Nauris Puntulis... ir, Edvards Smiltēns un Edgars Zelderis.

Paldies.

___

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Turpinām darbu pēc pārtraukuma.

Ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Deputāti Artūrs Butāns, Uģis Mitrevics, Nauris Puntulis, Ināra Mūrniece, Jānis Dombrava, Ilze Indriksone, Edvīns Šnore, Raivis Dzintars, Edmunds Teirumnieks, Jānis Grasbergs un Jurģis Klotiņš lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par pienākumu valsts un pašvaldību iestādēs lietot valsts valodu”. (Starpsauciens: “Ir iebildumi!”) Deputātiem ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā lēmuma projekta “Par pienākumu valsts un pašvaldību iestādēs lietot valsts valodu” iekļaušanu šodienas sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! (Dep. Z. Kalniņa-Lukaševica: “Nākamās nedēļas sēdes darba kārtībā, priekšsēdētāj!”) Lēmuma projekts ir... šodienas sēdes darba kārtībā. Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 6, atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Turpinām ar apstiprināto darba kārtību.

Darba kārtībā – sadaļa “Prezidija ziņojumi”.

Ā, ir vēl iesniegtas izmaiņas. Tad arī tās... pie reizes.

Deputāti Edmunds Zivtiņš, Maija Armaņeva, Ramona Petraviča, Edgars Tavars un Raivis Dzintars lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un pārcelt 14. darba kārtības punktu – likumprojektu “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” – pirms sadaļas “Prezidija ziņojumi”. (Starpsaucieni.) Deputātiem ir iebildumi. Līdz ar to mums ir jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu lūgumu – pārcelt likumprojektu pirms sadaļas “Prezidija ziņojumi”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 28, atturas – 8. Darba kārtība ir grozīta.

___

Atbilstoši grozītajai darba kārtībai turpinām ar sadaļu “Likumprojektu izskatīšana”.

Likumprojekts “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, pirmais lasījums. Komisija ierosina atzīt likumprojektu par steidzamu. Tātad vispirms būs jābalso par steidzamību.

Ārlietu komisijas vārdā – referente Ināra Mūrniece.

I. Mūrniece (NA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Darba kārtībā –likumprojekts “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Par minēto likumprojektu, godātie kolēģi, debates parlamentā mēs atjaunojām aizvadītajā nedēļā, kad ar balsu vairākumu apstiprinājām lēmuma projektu “Deklarācija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu”. Mēs pieņēmām mūsu parlamenta pozīciju, ka vardarbība ir nepieņemama un jādara viss iespējamais, lai to novērstu un izskaustu.

Likumprojektu, kas ir šodienas sēdes darba kārtībā, Ārlietu komisija izskatīja ārkārtīgi rūpīgi. Trīs komisijas sēdēs konstatējām, ka kopš konvencijas ratifikācijas ir mainījušies apstākļi. Virkne konvencijas dalībvalstu ir izteikušas iebildumus pret to, kādā veidā Latvija ir ratificējusi šo konvenciju, proti, pievienojot deklarāciju. Šos iebildumus izteikusi Austrija, Somija, Vācija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un Šveice. Visos šajos iebildumos kā galvenais arguments ir norādīta deklarācijas neatbilstība Stambulas konvencijas normām, tas ir, deklarācija tiek uzskatīta par neatļautu atrunu.

Tātad starptautiskā kopiena, proti, citas Stambulas konvencijas dalībvalstis, nepiekrīt Saeimas paustajai deklarācijai un iebilst pret to. Jautājums, par ko deputāti vienojās uzreiz pirmajā komisijas sēdē 8. oktobrī, kad izskatījām – ļoti detalizēti izskatījām – vardarbības novēršanas un apkarošanas plānu, – ka tas ir jāturpina. Mūsu institūcijām, tajā skaitā Valsts policijai, trūkst resursu, lai šo plānu īstenotu pilnībā. To atzīst arī paši Valsts policijas pārstāvji. Tātad par vardarbības novēršanas un apkarošanas plānu un plānotajiem pasākumiem nākotnē ziņoja Labklājības ministrija, kura ir vadošā ministrija, kā arī Tieslietu, Iekšlietu, Ārlietu ministrijas pārstāvji. Viedokli izteica Valsts policijas pārstāvji un tiesībsardze.

15. oktobra jeb otrajā Ārlietu komisijas sēdē notika dialogs ar nevalstiskajām organizācijām, ekspertiem, juristiem, kā arī visiem interesentiem, kuri vēlējās piedalīties Ārlietu komisijas sēdē, kas veltīta šim jautājumam.

Trešajā komisijas sēdē 22. oktobrī deputāti uzdeva jautājumus likumprojekta iesniedzēju pārstāvim. Daļu laika veltījām politiskajām diskusijām, pārrunājām... un lēmām par procedurālas dabas jautājumiem.

Galu galā komisija vienojās likumprojektu apstiprināt pirmajā lasījumā, lūgt to atzīt par steidzamu un virzīt izskatīšanai Saeimā šā gada 23. oktobrī pirmajā lasījumā, otrajā lasījumā – šā gada 30. oktobrī, dodot vai paredzot termiņu priekšlikumu izskatīšanai – viena diena, tas ir, šā gada 24. oktobris, līdz pulksten 17.00.

Komisijā balsis un viedokļi dalījās. Par šo priekšlikumu nobalsoja četri komisijas deputāti, pret – trīs, viens komisijas deputāts balsojumā nepiedalījās. Politiskā argumentācija, lemjot par šo likumprojektu, katram deputātam, kas pārstāv konkrētas politiskās partijas, bija, un tā lai paliek viņu ziņā.

Tomēr gribu uzsvērt, ka debates bija detalizētas. Bija iespēja gan uzdot jautājumus iesniedzējiem – ko deputāti arī aktīvi izmantoja –, gan izteikt savu politisko viedokli. Viens no jautājumiem, par ko debatējām, bija: vai likumprojektam nepieciešams Finanšu ministrijas atzinums. Bet šo jautājumu jau mēs izrunājām, runājot vai lemjot par likumprojekta iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā, tāpēc tam detalizētāk pievērsīšos tad, ja tas būs nepieciešams papildus un ja pret to izskanēs papildu iebildumi.

Gribu piebilst, ka Juridiskā biroja vēstule, kurā norādīta visa argumentācija, ir iesniegta visiem Ārlietu komisijas deputātiem, un aicinu Ārlietu komisijas deputātus šo argumentāciju sniegt savām politiskajām partijām.

Godātie kolēģi! Komisija lūdz atzīt minēto likumprojektu par steidzamu.

Sēdes vadītāja. Tātad viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

“Pret” pieteikusies runāt deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Saeima šobrīd ir nostādīta ļoti smagā situācijā, jo patiesi vairāki no mums paliek pie pārliecības, ka šis jautājums šodien pēc būtības nebija iekļaujams Saeimas sēdē un izskatāms, jo nav izpildīts Saeimas kārtības rullī noteiktais: ja kādam likumprojektam ir iespējama ietekme uz budžeta ieņēmumiem, tad to nedrīkst izskatīt pirmajā lasījumā pirms finanšu ministra atzinuma. Un Mūrnieces kundzes minētais Juridiskā biroja atzinums ir gatavots acīmredzami pirms iepazīšanās ar finanšu ministra vēstuli. Tie ir būtiski atšķirīgi apstākļi. Finanšu ministrs ir skaidri informējis šo namu, ka būs izvērtējums un atzinums par iespējamo ietekmi uz budžeta ieņēmumu samazinājumu. (Starpsauciens.)

Bet, tā kā jūs esat lēmuši šo jautājumu šodien skatīt – to, vai tas ir likumīgi vai nelikumīgi, mēs varēsim vērtēt atsevišķi –, es vērsīšu jūsu uzmanību uz vēl vienu jautājumu. Vai tiešām šis jautājums ir steidzams? Kad mēs uzdevām jautājumu komisijas sēdē, kādēļ nepieciešama steidzamība, būtībā vienīgā atbilde bija: jo kāds cits likumprojekts ir skatīts vēl straujāk. Bet mūsu pienākums ir argumentēt steidzamību vai nesteidzamību katram konkrētam likumprojektam. Kas notiks valstī, ja jūsu iedomātā izstāšanās no pretvardarbības konvencijas notiks dienu vēlāk? Kā jums gribas pašiem aizslēgt šo muļķīgo debati! (Starpsauciens: “Kas notiks, ja to neratificēs?”) Steidzamībai jēgpilna pamatojuma nav.

Godātie kolēģi! Es zinu, ka patiešām tiks teikts, ka... un jau tika minēts, ka ratifikācija, šīs pretvardarbības konvencijas ratifikācija, notika pēc trīs Juridiskās komisijas sēdēm un priekšlikumu iesniegšanai bija atvēlētas tikai 15 minūtes. Tā ir taisnība, bet tikai daļēja taisnība, jo kā ikviena jaudīga manipulācija ar sabiedrības viedokli tā satur kādu patiesu faktu. Jā, ratifikācija Saeimā tika izskatīta trīs Juridiskās komisijas sēdēs, bet ceļš līdz ratifikācijai ilga 10 garus gadus. Vakar komisijas sēdē visiem deputātiem arī tika nodots izvērtēšanai laika grafiks, kurā ir skaidri redzams, ka konvencija stājās spēkā 2014. gadā. 2015. gada 10. februārī Ministru kabinets apstiprināja valdības rīcības plānu, kas paredzēja iesniegt konceptuālu ziņojumu par Latvijas atbilstību konvencijai. 2016. gadā Latvija pievienojās šai konvencijai. Pēc tam notika garas diskusijas un debates, vai mums to ratificēt. Tādēļ 2020. gadā tika ierosināta lieta Satversmes tiesā, un 2021. gadā tika dots Satversmes tiesas atzinums par to, ka konvencija atbilst Satversmei. Un tikai vēl divus gadus vēlāk Ministru kabinets iesniedza Saeimai likumprojektu par ratificēšanu. Un Saeima konvenciju ratificēja 2023. gada izskaņā. 10 gadi!

Šo likumprojektu, godātie kolēģi, mēs saņēmām Saeimā šī gada 24. septembrī. Pat mēnesis apaļš nav pagājis! Šie jautājumi nekādi nav salīdzināmi.

Otra lieta. Saeimas kārtības rullis patiešām ir pārdomāts un izsvērts. Un tas nav nejauši. Tas cenšas pasargāt no straujām un lielām kļūdām. Tādēļ, ja Saeimas kārtības rullis paredz, ka ratificē starptautisku līgumu divos lasījumos, tad denonsēt to ir paredzēts normālā kārtā trīs lasījumos, lai dotu iespēju deputātiem izvērtēt ierosināto. Ne velti ir šī atšķirība – ratifikācija divos lasījumos, denonsēšana – trijos. Jūs teiksiet: līdzība ar Otavas konvenciju? Nē! Tur līdzība ir ļoti attāla, jo valdība atbalstīja izstāšanos no Otavas konvencijas. Šeit valdības lēmums ir kategoriski pret. (Starpsauciens: “Bet valdībai nav teikšanas...”)

Un visbeidzot – vēršu jūsu uzmanību: tiesnese Ineta Ziemele ir stingri uzstājusi, ka... un es citēšu kaut vienu teikumu: “Vienā normālā demokrātijā ir jābūt dažādiem viedokļiem – konservatīvākiem, liberālākiem, tas viss pieder pie lietas (Starpsauciens: “Laiks!”), bet būs robeža, un tā robeža ir tas, ko nosaka Satversme.”

Godātie kolēģi! (Starpsauciens: “Laiks!”) Paliksim Satversmes ietvarā! Lūdzu, esam pret šo steidzamību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds “par” deputātei Inārai Mūrniecei.

I. Mūrniece (NA).

Godātie kolēģi! Es tiešām tikai dažus apsvērumus gribu uzsvērt. Faktiski es ļoti rūpīgi pētīju Juridiskās komisijas protokolus un redzu, ka Juridiskās komisijas sēdē 2023. gada 22. novembrī komisija lēma par steidzamības piešķiršanu likumprojektam par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Un faktiski pamatojums, kā var izlasīt ļoti detalizētā un labā protokolā, ir: “Steidzamība ir nepieciešama, lai konvencija, kuru Latvija ir parakstījusi 2016. gadā, 2023. gadā var tikt pieņemta.” (Starpsauciens.) Papildina vēl, ka jautājums ir steidzams, jo vardarbība ir aktuāla problēma Latvijā, ir svarīgi rīkoties, lai to novērstu un apkarotu. Jā, vardarbība ir aktuāla problēma Latvijā. Ir svarīgi rīkoties, lai to novērstu un apkarotu. Tieši tāpēc vardarbības apkarošanas plāns ir jāturpina. Tam ir jāparedz finansējums. Tieši tāpēc Saeima pieņēma deklarāciju, kurā pauda apņemšanos to darīt. Tieši tāpēc mēs joprojām paliekam kā dalībvalsts starptautiskos līgumos un starptautiskās direktīvās, kas mums liek to darīt un novērst vardarbību. Bet pats galvenais ir praktiskie pasākumi vardarbības novēršanai.

Vēl gribu piebilst, ka Saeimas komisija lūdz steidzamību tāpēc, ka patiešām mēs esam runājuši par dažādiem argumentiem gan par, gan pret konvencijas denonsēšanu no 2014. vai 2015., vai 2016. gada. 2016. gadā konvencija tika parakstīta. Tas nenozīmē, ka debates bija vienpusīgas tikai un vienīgi “par” konvencijas ratifikāciju vai parakstīšanu. Nē, tika svērti un mēroti argumenti gan par, gan pret. Un sava vieta ir argumentiem par, tāpat sava vieta ir argumentiem pret.

Godātie kolēģi! Tā kā apstākļi saistībā ar konvencijas ratifikāciju ir mainījušies un, kā teicu, virkne dalībvalstu ir izteikušas iebildumus... tāpat komisija ir ļoti detalizēti vērtējusi iesniegto likumprojektu un lūdz šo likumprojektu atzīt par steidzamu.

Es aicinu atbalstīt steidzamību.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 31, atturas – 1. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Uzsākam debates.

Deputāts Edmunds Cepurītis – frakcijas vārdā.

E. Cepurītis (PRO).

Cienījamie kolēģi! Šīs iniciatīvas autori un atbalstītāji! Es domāju, ka šī sasaukuma laikā pietiekami daudz var secināt par to, ka lielākā daļa no jums... es ticu, jūs zināt, ko šobrīd darāt. Jūs šobrīd veidojat kauna traipu, kas sekos līdzi visiem Saeimas deputātiem vēl ilgi. Tas būs apkaunojums, kas vilksies līdzi ne tikai šim, bet arī nākamajiem Saeimas sastāviem un katram no jums, kas atbalstīs šo iniciatīvu personīgi.

Neatkarīgi no rezultāta šis process būs izgaismojis to, kādu kaitējumu var radīt Saeima, ja tai uzticēto varu tā īsteno bezatbildīgi. Mums tiek piedāvāts veidot precedentu – Eiropas Savienības dalībvalsts, kas izstājas no “zelta standarta” konvencijas vardarbības apkarošanai. Ne uz vienu citu jūs nevarēsiet šo atbildību novelt.

Pirms runāju par būtību, jāuzdod jautājums: vai šis likumprojekts tiešām ir rūpīgi izvērtēts pirms izskatīšanas pirmajā lasījumā? Manuprāt, nav. Jau pirmajā komisijas sēdē netika atļauts runāt par pašu iniciatīvu ne deputātiem, ne ziņotājiem. Vienīgais izņēmums bija iniciatīvas autori no LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ. Interesanti, ka Linda Liepiņa, kas prezentēja šo iniciatīvu iesniedzēju vārdā, bet nav Ārlietu komisijas deputāte, šajās divās sēdēs piedaloties, ir uzdevusi vairāk jautājumu komisijas deputātiem, nekā deputātiem bija iespēja uzdot par prezentēto un teikto, ievadot šo iniciatīvu.

Jā, vakar beidzot mums bija iespēja ierobežotā veidā uzdot jautājumus par šo likumprojektu, tā anotāciju. Taču tikai... ar komisijas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces darbu LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ komandā. Katru reizi, kad netika atbildēts uz jautājumu un notika izvairīšanās no tā būtības, komisijas priekšsēdētāja vienkārši pateica, ka atbilde jau esot sniegta un jāiet tālāk. Šis ir pats pamats, lai varētu izvērtēt, vai likumprojekts ir pamatots, vai tā autori spēj atbildēt uz jautājumiem nenovirzoties, jo papildu jautājumi spēj to atklāt.

Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Ramonas Petravičas (viņa runāja iesniedzēju vārdā) atbilde uz manu jautājumu, kā tieši atbildēt Ukrainas parlamentāriešiem, kas brīdina par Kremļa ietekmi un interesēm šajā diskusijā, kas Latvijā ir aizsākta? Atbilde: “Piesaukt Krieviju ir pēdējais salmiņš, ja nav argumentu, kuriem pieķerties.” (Starpsauciens: “Tā ir!”) Arī te nekādus tālākus jautājumus nebija ļauts uzdot. Tāpēc atstāšu interpretāciju katra paša ziņā. Šī laikam būs “Nacionālās apvienības” un LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ kopīgo vērtību koalīcijas jaunā atbilde mūsu sabiedrotajiem Ukrainā arvien biežāk – beidziet piesaukt visur Krieviju!

Apkopojot – protams, šo LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ iniciatīvu vajadzēja pasargāt no jautājumiem un izvērtēšanas, jo tā gluži vienkārši sairtu pa vīlēm. Nav jau nekāda cita iemesla steigai. Nav nekāda cita iemesla komisijas priekšsēdētājas spēlēšanai LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ komandā katrā no šīm komisijas sēdēm kā tas, ka katra papildu diena un katrs papildu jautājums parāda tukšumu atbildēs par būtiskiem jautājumiem šajā likumprojektā. Un es atgādinu, ka uz šo brīdi joprojām nav saņemts Finanšu ministrijas atzinums par šī starptautiskā precedenta ietekmi uz budžetu, tā pārkāpjot Saeimas kārtības rulli... par ko mēs arī runājām. Tikmēr kaitējums citās jomās ir ļoti skaidrs.

Man liekas, ir svarīgi novērtēt Eiropas Padomes un visu tās dalībvalstu darbu šīs konvencijas sagatavošanā. Mums bija iespēja dzirdēt Labklājības ministriju, kas skaidri atzina, ka nav iespējams Latvijā runāt par praktisko plānu vardarbības mazināšanā, nerunājot par konvenciju, jo tās ietvars izmantots jau uzreiz pēc konvencijas parakstīšanas Latvijā, veidojot dažādu veidu plānus vardarbības mazināšanai. Dalība konvencijā sniedz iespēju izmantot ekspertu grupas izvērtējumu. Es atgādināšu, ka šāds izvērtējums par Latviju vēl nav sagatavots, jo šobrīd, novembrī, tika plānota ekspertu vizīte Latvijā un nākamgad – ziņojums, kuru mēs varētu izmantot. Šis ziņojums būtu vēl viens instruments arī Saeimas deputātiem un visai sabiedrībai, dodot novērtējumu līdz šim izdarītajam un uzlabojumiem. Tas nodrošinātu, ka Saeima nav vienīgais vērtētājs Latvijas progresam vardarbības mazināšanā.

Dalība konvencijā nekādā veidā nemazina Saeimas lomu, patiesībā pat pastiprina, taču pievieno ārējo izvērtējumu vardarbībā cietušo papildu aizsardzībai. Vai tas, kas ir ierakstīts mūsu plānos, ir labākais, ko varam darīt, vai ir kaut kas, ko mēs varam darīt labāk. Šis izvērtējums ir instruments, kuru nevar aizstāt nacionālajā līmenī, kā to skaidri norādījusi Labklājības ministrija.

Tādēļ pievēršos deputātiem, kas izteikušies, ka viņi ir gatavi izmantot katru instrumentu vardarbības mazināšanai, bet atbalsta šo likumprojektu. Jūs maldināt sevi un sabiedrību – šo vienu instrumentu, atbalstot likumprojektu, kas mums šodien ir priekšā, jūs zaudēsiet un nespēsiet atgūt. Vairāki tiesību eksperti ir snieguši Saeimai savus padomus par to, ka šis precedents nozīmē Latvijas sabiedrībai šobrīd nodrošināto tiesību sašaurināšanu. Un šis jautājums ir ticis ignorēts. Es nedomāju, ka par jums kāds balsoja, lai jūs sašaurinātu tās tiesības, ar kurām Latvijas iedzīvotāji var rēķināties.

Es atgādinu visiem, ka divās nedēļās, kad sagatavota šīs iniciatīvas anotācija, iesniedzēji nav konsultējušies ne ar vienu organizāciju, kas strādā ar vardarbībā cietušajiem... kā tas tika atzīts vakardienas sēdē. Tāpat nav bijušas atbildes uz to, kā risināt valsts tēla pasliktināšanos, ko šis solis radītu. Pareizāk, atbilde bija: nekas jau nepasliktināsies. Taču tā, protams, nav, kā norādīja vairāki no ekspertiem. Valsts tēls ietekmē ne tikai valstu valdības, bet arī visas sabiedrības ārpus Latvijas robežām. Ārvalstu investoru padome Latvijā runā par to, kā tas ietekmē investīciju lēmumus. Mani paziņu paziņas runā par to, ka šī diskusija vien ietekmē viņu izvēli atgriezties uz dzīvi Latvijā no citām valstīm. Un, protams, šī ietekme ir negatīva.

Laikam jau nav pat vērts runāt detaļās par likumprojekta anotāciju. Ja paskatās, kas tajā rakstīts, jūs esat paņēmuši konvencijas reālo tekstu un izmantojuši to tikai kā iedvesmas avotu, lai izveidotu veselu alternatīvo pasauli, kurā cīnīties ar iedomātiem ienaidniekiem, dženderu ideoloģijām un kurā Eiropas Padome – viens no stiprākajiem Ukrainas atbalstītājiem, piemēram, izveidojot īpašo tribunālu Krievijas noziegumu tiesāšanai, – uzbrūkot konservatīvām vērtībām un nodarbojoties ar slēptām ietekmēm. Jūs esat ignorējuši realitāti atkal un atkal. Atkal un atkal jums tiesību eksperti ir norādījuši, ka jūsu interpretācijām par konvencijas saturu nav pamata. Tiesībsardze Karina Palkova, Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese Inga Reine, Satversmes tiesa... Un katru reizi atbilde ir bijusi: mēs atradīsim citus ekspertus, kas pasaka to, ko mums vajag, kuri arī spēj dzīvot mūsu alternatīvo faktu pasaulē.

Arī bez finanšu izmaksām mēs varam uzskaitīt kaitējumu likumprojektam, kas ir mūsu priekšā. Tas ir kaitējums vardarbībā cietušajiem. Tas ir kaitējums visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru tiesības jūs sašaurinātu. Tas ir kaitējums mūsu valsts tēlam, Latvijas iedzīvotāju ticībai, ka lēmumi tiks pieņemti, balstoties faktos un viņu tiesību aizsardzībā.

Kas ir iemesls, kādēļ jūs šo soli vēlaties spert un Latvijas sabiedrībai šo kaitējumu nodarīt? Tā noteikti nav jūsu vēlētāju prasība, to mēs redzam aptauju datos. Tas nav uzlabojums neviena Latvijas iedzīvotāja ikdienas dzīvē. Es mēģināju par to runāt, un nekādu piemēru, kas mainītos pēc šī likumprojekta pieņemšanas uz labo pusi, tā arī mums nebija. Tas nenovērsīs nekādus (kā anotācijā minēts) sabiedrībā vērojamus procesus, kurus esot radījuši konvencijā noteiktie pienākumi, bet kurus tā arī nevar nosaukt. Vienīgais iemesls te ir sapņi, vīzijas un neprāts vai arī šauras, savtīgas intereses. Nekas no tā nav pietiekams iemesls, lai nodarītu šo kaitējumu Latvijai.

Interesanti, ka iniciatīvas autori vienmēr novirzās no jautājuma, kad viņiem prasa atbildību par šo kaitējumu. Kā tad ar to, ko dara vai darījusi JAUNĀ VIENOTĪBA, ko darījuši PROGRESĪVIE, vai kā tad ar to citu reizi? Vai kā tad ar šo citu tēmu? Kā tad ar to, ko teikuši tie citi? Varbūt saņemieties un vienreiz uzņemieties atbildību paskaidrot, kādēļ jūs esat gatavi nodarīt to kaitējumu, kas mums šobrīd ir skaidri aprakstīts no vairākām pusēm, paskaidrojiet savu iniciatīvu un rīcību, vienreiz pamēģinot nenovirzīties no jautājuma.

Un noslēgumā uzdošu vienu jautājumu visiem, kas atbalsta šo iniciatīvu. (Starpsauciens.) Kāda ir jūsu atbilde Ukrainas parlamentāriešiem, kas aicina mūs izvairīties (Starpsauciens.) no šī piemēra kļūšanas par piemēru Krievijas dezinformācijas radītajam kaitējumam? Es citēšu viņu teikto: “Diskusija par Stambulas konvenciju Latvijā diemžēl ir kļuvusi par spilgtu piemēru hibrīdkara metodēm, kas aprakstītas mūsu nesenajā rezolūcijā Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Dezinformācija ir apzināti sagrozījusi šī cilvēktiesību aizsardzībai veltītā dokumenta mērķi, mēģinot to pārvērst par šķeļošu kultūrkara jautājumu. Patiesībā konvencija ir par iestāšanos par sievietēm, par demokrātiju un par pašu Eiropu. Aizstāvēt šīs konvencijas patieso garu nozīmē noraidīt ārvalstu mēģinājumus iejaukties demokrātiskās diskusijās.”

Man ir jautājums: ko jūs atbildat? Un, ja jūs neatbildēsiet, tad es saprotu, ka jūsu atbilde ir tāda pati, kādu to iesniedzēju vārdā sniedza Ramona Petraviča.

Kolēģi, es zinu, ka lielākā daļa no jums saprot, ko jūs šobrīd darāt. (Starpsauciens: “Jā!”) Es aicinu balsojot pirmajā vietā likt Latvijas intereses, nevis sekot frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ pavadā.

Aicinu neatbalstīt. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Ramona Petraviča – frakcijas vārdā.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Kāpēc mēs uzskatām, ka Latvijai ir jāizstājas no Stambulas konvencijas? Tāpēc, ka Stambulas konvencija kalpo ideoloģiskiem mērķiem, kas mums ir nepieņemami. Mēs uzskatām, ka vīrietis ir vīrietis, sieviete ir sieviete un bērniem skolā nav jāmāca, ka puisītis var mainīt dzimumu un palikt par meitenīti. Tas ir nepieņemami, nevajadzīgi un sabiedrībai kaitīgi. Ir jāaptur bērnu psihes kropļošana ar idejām par sociālo dzimumu eksistenci un dzimumu maiņu kā modes lietu.

Liberāļu nometne mēdz novērst uzmanību no tā, ka Stambulas konvencija paredz sociālā dzimuma jēdziena ieviešanu un ar to saistītu ideoloģisku apmācību. Tā vietā diskusijas tiek novirzītas emocionālā gultnē un piepildītas ar meliem. Ikviens, kas iebilst pret konvenciju, tiek apzīmēts par putinistu vai Kremļa sabiedroto, vai personu, kas atbalsta vardarbību vai ir gatavs sist savu sievu. Šāda retorika kalpo par ērtu dūmu aizsegu, lai izvairītos no konkrētas sarunas par dokumenta reālo saturu un tā sekām. Krievijas piesaukšana un dažādi meli šeit jau ir kļuvuši par pēdējo salmiņu, jo trūkst argumentu. Tas ir mēģinājums diskreditēt pretējo viedokli, nevis to saprast vai diskutēt pēc būtības.

Būtiskākais iemesls, kādēļ ir nepieciešama Latvijas izstāšanās no Stambulas konvencijas, ir tas, ka tā ievieš jēdzienu “sociāli konstruēti dzimumi”. Stambulas konvencija nav tikai par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, tā ir par sociālām lomām un identitātēm, kuras valstīm tiek uzliktas par pienākumu aktīvi ieviest politikā un izglītībā.

Konvencijas 14. pants paredz, ka valstīm jānodrošina Stambulas konvencijas principu mācīšana jau no... izglītības iestādēm, tātad jau no bērnudārza līdz augstākajai izglītībai. Turklāt dženderu idejas jāveicina arī sportā, atpūtā, kultūrā un citās sabiedriskajās... vietās. Tas nozīmē, ka valsts apņemas ne tikai cīnīties pret vardarbību (ko šobrīd jau nodrošina Krimināllikums), bet arī aktīvi mainīt sabiedrības uzskatus par dzimuma un dzimtes lomām atbilstoši Stambulas konvencijas definīcijām par sociāli konstruētu dzimumu. Stambulas konvencija rada bažas, jo tā skar izglītības saturu, bērnu audzināšanu un sabiedrības vērtību telpu, nevis tikai vardarbības novēršanu. Tāpēc mēs uzskatām, ka vardarbības novēršanas jautājums ir jāregulē ar nacionāliem likumiem un politikas pasākumiem, nevis izejot no konvencijas, kas uzliek arī ideoloģiskus pienākumus. Stambulas konvencija pati par sevi nemazina vardarbību. Izstāšanās no tās nenozīmētu ne Krimināllikuma, ne sodu atcelšanu. Vardarbības mazināšanu realitātē nodrošina spēkā esošie valsts likumi un valsts iestāžu darbs, Krimināllikuma grozījumi, prevencija, policijas darbs, varmāku uzraudzība, piemēram, ar elektroniskajām aprocēm. Arī cilvēktiesības izstāšanās no Stambulas konvencijas neietekmēs. Tās ir aizsargātas Satversmē, Latvijas likumos un citos starptautiskos dokumentos, kurus valsts jau ir ratificējusi.

Konvencija pati par sevi neko nemaina. Izšķiroši ir politiskie lēmumi un praktiskie risinājumi. Neviens cilvēktiesību princips netiek atcelts. Vardarbības samazināšanu nodrošina nevis konvencija, bet konkrēti pasākumi. Konvencija nenovērš vardarbību.

Ļoti nepatīkams spiediens uz mūsu valsts suverēnajiem lēmumiem pašlaik nāk no atsevišķu ārvalstu vēstniecībām un ārvalstu organizācijām. Ārvalstu vēstniecībām nav jāiejaucas mūsu valsts iekšpolitikā. Latvijai nav jājautā atļauja ārvalstu iestādēm, piemēram, Venēcijas komisijai, lai lemtu par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Mēs esam suverēna valsts, nevis kaut kāda skolniece, kas prasa ārvalstu skolotāju atzinumu par savu mājasdarbu. (Starpsauciens.) Venēcijas komisijas viedokļi ir tikai konsultatīvi, ne saistoši. Izstāšanās no konvencijas ir politisks, nevis juridisks jautājums, un šādu lēmumu Latvija var pieņemt pati.

Turklāt konvencijas denonsēšanas iespēja ir paredzēta pašā Stambulas konvencijas tekstā. Tas nozīmē, ka izstāšanās ir normāla un juridiski paredzēta procedūra, kurai nav nepieciešams ārējs apstiprinājums.

Viedokli par Stambulas konvenciju ir paudusi pat Ārvalstu investoru padome Latvijā. Ārvalstu investoru padomes Latvijā galvenā kompetence un darbības joma ir ekonomikas un investīciju vides jautājumi, nodokļu politika, birokrātijas mazināšana, tiesiskums uzņēmējdarbībā, darba tirgus elastība un citi ekonomiskie jautājumi. Savukārt Stambulas konvencijas denonsēšana vai ratifikācija ir sabiedriski, tiesiski un sociāli raksturojams jautājums, kas skar nacionālās vērtības, cilvēktiesību, ģimenes politikas jautājumus, nevis ārvalstu investīciju vidi. Ārvalstu investoru padomei Latvijā nav tiešas kompetences šajā jautājumā. Tā nav cilvēktiesību vai sociālās politikas organizācija, tās viedoklis par vardarbības novēršanas politiku nav pamatots ar profesionālu pieredzi šajā jomā. Kas mudina Ārvalstu investoru padomi Latvijā par to izteikties?

Stambulas konvencijas denonsēšana vai saglabāšana ir Latvijas iekšpolitikas jautājums. Lēmumam jābalstās uz Latvijas sabiedrības vērtībām, konstitucionālo identitāti un tiesību sistēmu, nevis ārvalstu investoru skatījumu. Ekonomiskais spiediens nav pamatots. Tas izklausās pat pēc rupja šantāžas mēģinājuma, kas ir galīgi nepieņemami. Konvencijas statuss tieši neietekmē investīciju vidi vai uzņēmējdarbības nosacījumus Latvijā. Līdz ar to Ārvalstu investoru padomes Latvijā arguments par iespējamu negatīvu signālu investoriem ir manipulatīvs mēģinājums ietekmēt Latvijas iekšpolitiku. Tas nepalielinās šīs organizācijas autoritāti Latvijā. Esmu pārliecināta, ka Latvijai kā neatkarīgai valstij ir tiesības pašai izvērtēt starptautiskos līgumus atbilstoši savām tiesiskajām un morālajām normām, nevis ārvalstu vēstniecību vai organizāciju spiedienam. Ārvalstu viedoklis var tikt pieklājīgi uzklausīts, taču tas nedrīkst kļūt par izšķirošo faktoru, pieņemot Saeimas lēmumu. Šis ir jautājums par mūsu vērtībām un to, kādu valsti un sabiedrību mēs sev veidojam. Dalība Stambulas konvencijā ir politiskas gribas un nacionālās kompetences jautājums, nevis tiesisks strīds, kas prasa kādu ekspertu iesaisti. Latvijas sabiedrība pati spēj izvērtēt, vai šī konvencija atbilst mūsu vērtībām un mūsu tautas interesēm.

Par Stambulas konvenciju diskusijas nav radušās pēdējā laikā. Jā, tās ir notikušas 10 gadu garumā. Un mūsu dziļi izsvērtais viedoklis ir tāds, ka kreiso ideoloģiju nesošā Stambulas konvencija nav vajadzīga Latvijas valstij. Tā arī Latvijā nebūtu tikusi ratificēta, ja vien nebūtu noticis politiskais tirgus par Siliņas valdības izveidošanu... rezultātā, kas nebija nedz augsti morāls, ne ētisks solis.

Taču kļūdas ir jālabo. Latvijai ir jāizstājas no Stambulas konvencijas.

Es aicinu balsot “par” Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Svetlana Čulkova – frakcijas vārdā.

S. Čulkova (ST!).

Priekšsēdētājas kundze, kolēģi, labvakar! Stambulas konvencija tiek pasniegta kā dokuments, kas it kā aizsargā sievietes no vardarbības, taču patiesībā tā ievieš jēdzienus un ideoloģiju, kas nav saistīta ar sieviešu drošību, bet ar sabiedrības pāraudzināšanu un tradicionālo vērtību graušanu. Mēs jau šodien varam cīnīties pret vardarbību ar esošajiem likumiem. Latvijā ir gan policija, gan tiesas, gan sociālie dienesti, viss nepieciešamais, lai aizsargātu ikvienu cilvēku Latvijā. Tāpēc nav vajadzīgs dokuments, kas uzspiež svešu ideoloģiju un dala sabiedrību pēc dzimumiem vai sociālā dzimuma.

Stambulas konvencija nepasargā sievietes. Tā pasargā ideologus, kuri grib noteikt, kā mums domāt, runāt un audzināt savus bērnus. Tā ir politisks instruments, nevis reāls vardarbības problēmu risinājums. Latvijai ir jāaizstāv sava Satversme, savas vērtības un savas ģimenes.

Mēs aicinām denonsēt Stambulas konvenciju un pārtraukt ideoloģisko ietekmi uz mūsu valsti. Mēs esam par ģimeni, par cieņu, par atbildību, nevis par uzspiestām idejām, kas nāk no ārpuses.

Aicinu atbalstīt šo likumprojektu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Mārcim Jencītim.

M. Jencītis (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Saliksim pa plauktiņiem, vai Stambulas konvencijā ir sociālā dzimte vai nav, vai Stambulas konvencija ir par vardarbības apkarošanu vai tomēr tai ir cits mērķis. Un saliksim pa plauktiņiem, kuri tad patiešām šeit ir Putina atbalstītāji. (Starpsauciens.)

Jaunā VIENOTĪBA un “PROGRESĪVIE” melo, ka Stambulas konvencija nav par ideoloģiju. Melo, tāpēc ka lielākā daļa viņu atbalstītāju, ja viņi izprastu Stambulas konvencijas kodu, proti, sociālo dzimti, kas paslēpta 37 lappušu garā dokumentā, kuru, protams, viņi nav lasījuši, viņi neatbalstītu. Arī paši, lai mierinātu savu sirdsapziņu, iestāsta sev, ka sociālās dzimtes jēdziena patiesībā šajā konvencijā nav vai tas ir nepareizi tulkots.

Nesen, satiekoties ar kādu JAUNĀS VIENOTĪBAS deputāti, pirmais, ko viņa man teica: jūs nepareizi tulkojat, jūs nedzirdat angļu valodu. Bet šo dokumentu ir tulkojis Valsts valodas centrs.

“PROGRESĪVIE” un Jaunā VIENOTĪBA visus tradicionālo ģimeņu atbalstītājus, kas iebilst viņu meliem, ka Stambulas konvencija nav ideoloģijas jautājums, sauc savos vārdos – par kremliniem un putinistiem. Un es pierādīšu.

Daži deputātu izteikumi. Tas notika... par alternatīvu konvencijai, kurā nebija ietverts sociālās dzimtes jēdziens. Tā tika skatīta pagājušajā sēdē, saucot citos... savos vārdos jeb problēmu projicējot citos.

Zanda Kalniņa-Lukaševica pēc manis runās, varēs turpināt. Lūk, viņas vārdi: “Šī konvencija...”– kurā nebija šis jēdziens – “... ir kaitīga un iemet mūs “austrumu katlā”.”

Jana Simanovska: “Krievijas dezinformācija”, “Kremļa naratīvs”. Tātad tradicionālu ģimeni izdomājusi Krievija?

Līga Rasnača: “Provinciālas vērtības”. Tātad ģimenes vērtības ir provinciālas vērtības. Divi dzimumi ir provinciālas vērtības.

Leila Rasima: “Šlesera neradījums”, “dezinformācija, tumsonība”, “Lai katrs saņem atpakaļ to, ko darījis, pēc nopelniem.” Tie bija viņas vārdi. Man nav nekas pret to.

Ko tad nozīmē, ka sauc savos vārdos. Ir jāsaprot, ka Krievija ir PSRS ideoloģijas mantiniece, kas joprojām izmanto komunistisko ideoloģiju saviem mērķiem, tikai dažādās formās... ko es salīdzināšu.

Ļeņins joprojām ir mauzolejā, un Ļeņina pieminekļi stāv visu Krievijas pilsētu svētku laukumos. Un es ar pārliecību varu teikt, ka JV un PRO, tāpat kā Krievija, pārstāv marksistu ideoloģijas paliekas, tikai dažādās formās. Būtībā tas ir psiholoģiskas projekcijas efekts – cilvēks redz problēmu citos, to, kas... patiesībā šī problēma ir viņā, ko viņš varbūt pat neapzinās, bet ienīst sevī un projicē to uz citiem.

Un nu salīdzināsim pagājušā gadsimta komunisma formas ar šī gadsimta neokomunismu.

Pagājušajā gadsimtā – ekonomiskā vienlīdzība, visi bija vienādi nabagi, bet daži tomēr bija vienlīdzīgāki par citiem. Šāds pats naratīvs ir arī neokomunistiem šodien.

Izglītības sistēma. Tā bija komunisma ideoloģijas pamatinstruments. Un tas ir tieši tas, ko tagad dara koalīcija, cīnoties pret izglītošanās iespējām ārpus valsts sistēmas, ierobežojot tālmācību, privātskolas un alternatīvās izglītības iespējas un liekot skolēniem, kas cieš no vardarbības, atgriezties vardarbīgā vidē.

Internacionālisms. Arī šodien vārds “internacionālisms” ir nomainīts... var teikt – rasu nojaukšana. Lai nojauktu tautību barjeras, tieši to arī tagad dara, neveicinot dzimstību Eiropā un ļaujot ieplūst migrantu plūsmām no musulmaņu zemēm. Un par attieksmi... mēs pat nepieskarsimies.

Tradicionālās ģimenes nojaukšana. Te būs pats interesantākais. Tradicionālās ģimenes jēdziena nojaukšana. Citēšu Kārļa Marksa “Komunistiskās partijas manifestu”. Aicinu vārda “buržuāzisks” vietā saprast mūsdienu vārdu “tradicionāls”. Tātad citēju: “Buržuāziska ģimene” –tradicionāla ģimene – “dabiski izzūd.” Dabiski izzūd! “Attiecībām pret sievu un bērnu vairs nav nekā kopīga ar buržuāziskām” – tradicionālām – “ģimenes attiecībām. Likumi, morāle, reliģija ir tikai buržuāziski aizspriedumi jeb...” šeit, jau Kārļa Marksa manifestā, parādās “sociālais konstrukts”.

Marksisma teorija vēlējās likvidēt tradicionālās ģimenes nozīmi un bērnu audzināšanu nodot valstij. Kārļa Marksa darbā “1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” marksisti iestājās pret tradicionālām ģimenēm, veicināja daudzsievību un dažādas netradicionālas ģimeņu formas. Šādas idejas Marksam un viņa sekotājiem gan neizdevās pilnībā ieviest. Bet koalīcija šīs idejas šodien cenšas pabeigt. Un PROGRESĪVIE iestājas par tādu vienlīdzību, kas par ģimeni uztver jebkādu netradicionālu sociālu kopā būšanu.

Trojas zirgs jeb Stambulas konvencijas Trojas zirgs ir sociālā dzimte, un tā ir daļa no neokomunistu ideoloģijas, kas tālu pārsniedz marksistu kvēlākos sapņus un vienlīdzības idejas. Es citēju tekstu no Stambulas konvencijas – ir vai nav šeit sociālā dzimte? Tātad ar terminu... Es citēju no paša dokumenta: “Ar terminu “sociālais dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Sociālās lomas, nevis bioloģiskais dzimums. Tātad neatkarīgi no bioloģiskās realitātes persona var izvēlēties sociālo dzimumu no vairāk nekā simts formām. Papildus tam konvencijas 12. panta 1. punkts liek ieviest šo dzimumu izpratni sabiedrībā. Citēju tekstu no Stambulas konvencijas: “Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus...” – tātad divi dzimumi un tradicionālā ģimene ir aizspriedumi, un tos vajag izskaust – “... paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām [..].” Tātad sociālais konstrukts.

Un visbeidzot – Stambulas konvencijas 14. panta 1. punkts paredz (citēju): “Dalībvalstis attiecīgos gadījumos veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem [..].” Tātad visu līmeņu... visu vecumu grupās, visu līmeņu izglītības sistēmā. Atceramies, ka 2023. gadā jau bija Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē tapuši metodiskie materiāli, kas paredzēja sākumskolu skolēniem apgūt ne tikai sociālo dzimumu, bet arī mācīja par ļoti dažādām netradicionālām orientācijām.

Ideoloģijas virzītāji aizsedzas ar vardarbības apkarošanu, bet jautājumos, kas skar viņu ideoloģiju, vardarbību piesedz. Un šeit ir pierādījums – no Eiropas Parlamenta 7. oktobra sēdes, kurā krimināla grupējuma dalībniece, deputāte, kas ar dzelzs stieņiem un citiem priekšmetiem sita labējo ideju piekritējus Ungārijā... tas ir politiski motivēts noziegums, viņai vajadzēja atcelt imunitāti, lai nodotu tiesai, pietrūka vienas balss. Vienas balss pietrūka, lai atceltu imunitāti. Un zaļo... liberālās un sociāldemokrātu politiskās grupas Eiropas Parlamentā apturēja imunitātes atcelšanu šai Itālijas deputātei. Zaļo politisko grupu pārstāv koalīcijas partijas “PROGRESĪVIE” deputāts Mārtiņš Staķis, liberāļus pārstāv Ivars Ijabs, bet sociāldemokrātus pārstāv Nils Ušakovs. Tā kā pēc minēto... deputātu... politisko grupu lūguma Eiropas Parlamenta balsojums bija slēgts, tad nav iespējams identificēt, kā kurš balsoja. Iespējams, tieši viņu liktenīgās balsis bija izšķirošas, lai nenosodītu vardarbību. Tieši Jaunās VIENOTĪBAS koalīcijas partneri Eiropas Parlamentā un “progresīvo” politiskā grupa Eiropas Parlamentā nobalsoja par vardarbības piesegšanu. Tātad – kad jautājums ir par vardarbību, bet tas skar viņu ideoloģiju, tā tiek piesegta un turklāt tādā ļoti atklātā formā.

Tas pats stāsts bija arī pagājušajā sēdē šeit, kad gan PROGRESĪVIE, gan JAUNĀ VIENOTĪBA... PROGRESĪVIE balsoja “pret”, JAUNĀ VIENOTĪBA nebalsoja par opozīcijas piedāvāto alternatīvu, kura neietvēra šo sociālās dzimtes jēdzienu. Stambulas konvencija satur absolūti nepieņemamu ideoloģiju, to apstiprina arī citu valstu politiķi un pārstāvji.

Bulgārijas Republikas Konstitucionālā tiesa, kas ir līdzīga mūsu Satversmes tiesai, pieņēma lēmumu, ka... tiesa pateica, ka sociālais dzimums ir nesavienojams ar dzimuma izpratni, tādēļ Bulgārijai konstitūcija neļauj ratificēt Stambulas konvenciju.

Bijušais Polijas tieslietu ministrs Jaroslavs Govins ir teicis – labāk nevar pateikt –, ka Stambulas konvencija ir ekstrēmi ideoloģisks dokuments.

Horvātija attiecībā uz Stambulas konvenciju ir pievienojusi piebildi, ka tā nepiekrīt ieviest gender ideoloģijas tiesības likumos un to neiekļaus arī izglītības sistēmā.

Tāpat ir arī vairākas citas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas nav ratificējušas Stambulas konvenciju, piemēram, Lietuva, Čehija, Slovākija, Ungārija un Bulgārija. Tāpat arī valsts, kas nav Eiropas Savienībā, Turcija, kura parakstīja šo konvenciju, izvēlējās izstāties no Stambulas konvencijas. Turklāt arī Zaļo un Zemnieku... savā 7. oktobra paziņojumā pauda (citēju): “Mums tas nav pieņemams, un mēs nevaram atbalstīt kreisi noskaņotas ideoloģijas popularizēšanu, aizsedzoties ar politisku dokumentu.”

Noslēgumā. Mēs salikām visu pa plauktiņiem: Stambulas konvencija ir ideoloģisks jautājums, un Kremļa atbalstītāji esat jūs paši – sociālās dzimtes ieviesēji sabiedrībā.

Nepieļausim marksisma paliekām degradēt mūsu bērnus un mūsu tautu. Atbalstīsim tradicionālas ģimenes un tradicionālus dzimumus.

“Par” Stambulas konvencijas atcelšanu!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica – frakcijas vārdā.

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītie kolēģi! Kāpēc mums šīs debates vispār vajadzīgas? (Starpsauciens.)

Šodiena jau sen, sen bija ieplānota kā latviešu valodai veltīta diena, kurā galvenais akcents, uzsvars, visa uzmanība – mūsu mīļajai, skaistajai, vienīgajai latviešu valodai. Ko darāt jūs? Par visām varītēm šai dienā liekat iekšā jautājumu par konvencijas denonsēšanu. Tas jums ir svarīgāk par latviešu valodu?

Šai laikā, kad veltām tik daudz uzmanības un enerģijas šai konvencijai, mēs būtu varējuši strādāt pie jautājumiem, kas ir svarīgi inovāciju attīstībai Latvijā. Mums joprojām ir virkne šķēršļu. Piemēram, ir jāizlabo Zinātniskās darbības likums, lai inovācijas varētu tikt komercializētas. Ja šobrīd kādā laboratorijā tiktu izgudrots mildronāts, tas nenonāktu līdz aptiekai, jo ir radušies birokrātiski šķēršļi. Bet jums nav laika tam pievērsties. Jums ir “jāstambulē”. (Starpsauciens.) Mums tiešām ir jāmazina birokrātija, ir jāveicina ekonomika un drošība. Bet jūs gribat tikai “stambulēt”. Pāri visam! Kolēģi, attopamies!

Ja jau esam pie tā nonākuši, tad jautājums: kas ar šo tiek izdarīts? Tiek piedāvāts Latvijai izstāties no Eiropas Padomes pretvardarbības konvencijas. Tas nozīmē izraut Latviju no Eiropas vērtību telpas, izraut Latviju no Eiropas cilvēktiesību regulējuma, izraut Latviju no tiesiskuma pamatiem. Un kaut kādā citā valstu grupā... Tiešām? Vai mēs to vēlamies?

Ja mēs paskatāmies vēsturiski... atpakaļ, kad tika izstrādāta Stambulas konvencija... kura bija vienīgā valsts, kas kategoriski iebilda un nekad nav parakstījusi šo konvenciju? Krievija! Jau no sākta gala tā veidoja ap šo konvenciju nezin kādus mītus un maldus. Kādēļ mums vajag pēkšņi mēģināt nokļūt to valstu klubiņā, kur šobrīd ir Krievija, kas ir izmesta no Eiropas Padomes, Baltkrievija, kas nekad netika uzņemta, bet visas pārējās demokrātiskās Eiropas valstis ir to parakstījušas vai ratificējušas?

Ir viena būtiska lieta, par ko mēs dažādos formātos esam runājuši, bet varbūt kāds kolēģis to vēl nav sapratis, jo, protams, mēs strādājam dažādās komisijās un katram ir sava specializācija. Ir milzīga atšķirība, godātie kolēģi, starp to, vai kāda valsts ir parakstījusi konvenciju, bet nav to vēl ratificējusi... Piemēram, Lietuva. Parakstot tā apliecina savu atbalstu konvencijas mērķim un tvērumam. Tā pievienojas tās idejām, tikai vēl nav ratificējusi. Un pilnīgi visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir parakstījušas, tādējādi apliecinot piederību šai vērtību telpai, vai arī ratificējušas.

Ja sakām, ka izstājamies no šīs konvencijas, mēs nebūsim vienlīdzīgi ar Lietuvu, kas ir tikai parakstījusi. Nē, vienīgā, ar ko mēs būsim vienlīdzīgi, ir Turcija, kas bija ratificējusi un izstājās. Bet ir viena būtiska atšķirība – Turcija nav kristietības vērtībās balstīta valsts, un tur patiesi ir citādas tradīcijas attieksmē pret sievietēm un to tiesībām... un tradicionālajām ierašām. Tas nav Latvijas ceļš, draugi! Ja izstāsimies, mēs tiešām nonāksim tajā telpā, kas ļoti patīk Krievijai.

Trešā tēze, kas daudzkārt skan: mums ir nacionālā autonomija, mēs varam paši visu regulēt, un mums nav vajadzīgs padoms no ārpuses. Mēs esam Eiropas Padomes dalībvalsts. Viens no instrumentiem, šo valstu privilēģija, ir grūtos jautājumos jautāt padomu tā sauktajai Venēcijas komisijai. Tas ir konstitucionālo tiesību ekspertu kopums, kas dod padomu, vērtē likumprojektus, atzīst, vai tā ir laba likumdošanas prakse vai aplama. Piemēram, Moldova ceļā uz Eiropas Savienību daudzkārt lūdza padomu un ieklausījās. Šeit, Saeimas zālē, ir kolēģi, kas to ļoti labi zina. Kūtra kungs kā Satversmes tiesas tiesnesis ir bijis Venēcijas komisijas loceklis un zina šīs komisijas vērtīgo pienesumu. Mūsu kolēģi saka: nē, mēs nepagaidīsim pāris nedēļu līdz Venēcijas komisijas atzinumam, skriesim ārā... austrumu virzienā... jo mums jau nav jājautā nekāds padoms no ārpuses.

Kolēģi, ja jūs sakāt, ka mums viss ir jāregulē tikai nacionāli un padoma vai atbalsta lūgšana no ārpuses ir kaut kas lieks, man paliek bail, jo arī Eiropas Savienībai mēs esam deleģējuši daļu autonomijas. Ja jūs sakāt, ka vajag visu tikai nacionāli, vai nākamais solis ir izstāties no Eiropas Savienības? Arī NATO ietvaros mēs esam kopējā komandķēdē. Ja visu vajag tikai nacionāli, vai izstāties arī no NATO? Esmu droša, ka šeit ir vairākas balsis, kas par to būtu traki priecīgas. Katrs solis tuvāk tam liek to sirdīm gavilēt.

Nākamais jautājums – valsts reputācija. Izstājoties mēs jau ne tikai sevi izraujam un savus cilvēkus apdalām. Mēs patiešām pazeminām valsts reputāciju un uzticēšanos mums starptautiskajā tiesību telpā. Tā ir nozīmīga lieta. Mazas valsts spēks ir tās reputācijā. Mazas valsts spēks ir tās godā. Ko jūs vēlaties panākt – lai mūsos vairs neviens neieklausās vai mums neuzticas, ja divus gadus pēc kādas starptautiskas, būtiskas cilvēktiesību dokumenta ratifikācijas mēs sevi raujam no tā ārā?

Mēs esam saņēmuši Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas vēstuli, kurā teikts: ak, lūdzu, apdomājieties! Vai mēs sāksim meklēt, kā komiteja to pamanīja, vai varbūt vismaz izlasīsim vēstuli? Mums ir deviņu Eiropas valstu vēstnieku vēstule, viņi lūdz apdomāties un piedāvā dalīties ar savu valstu pieredzi – ko konvencija ir devusi. Dalīties ar pieredzi! Mēs komisijas vadītājas vārdā lemjam neuzklausīt vēstnieku piedāvāto informāciju.

Mums ir Pasaules brīvo latviešu apvienības vēstule, kurā teikts, ka šis ir viens traks priekšlikums. Vai mēs uzklausījām PBLA, vai mēs uzklausīsim? Mums ir Eiropas Latviešu apvienības vēstule. Vai mēs esam uzklausījuši Eiropas Latviešu apvienību, kura pārstāv tik daudzus latviešus? Vai drīzāk sāksim klaušināt, kā viņi uzzināja, ka šāds likumprojekts tiek apspriests?

Mums ir Ukrainas parlamenta deputātu vēstule, kurā izstāstīts, cik grūtai cīņai viņi ir gājuši cauri, lai, izraujoties no Krievijas dezinformācijas loka, varētu ratificēt šo konvenciju, burtiskā nozīmē esot zem lodēm pilna mēroga Krievijas agresijas laikā, cik viņiem tā ir svarīga. Viņi lūdz Latviju neiet pretējā virzienā.

Godātie kolēģi! Vai tiešām no šīs tribīnes, kurā jau kopš 2022. gada 24. februāra stāv Ukrainas karogs, kāds uzdrošināsies izsmiet un noniecināt Ukrainas kolēģu teikto, apgalvojot, ka tajā nav jāieklausās? Taču paskatāmies, ko mēs darām!

Jā, ir Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija, kurā Latvija ir pieminēta. Ziniet, kas ir interesanti? Es jums mazliet izstāstīšu par šo rezolūciju. No trim komisijas sēdēm, kas notika, tikai vienā mums tika dota iespēja iztaujāt iniciatīvas autorus, pajautāt pamatojumu, jēgu. Vienā sēdē vēl tika lūkots strikti ierobežot iztaujāšanas laiku.

Zināt, kas notika divās komisijas sēdēs? Tiku iztaujāta es. Kā tas ir gadījies, ka Eiropas parlamentārieši ir uzzinājuši, ka Latvijā ir šāds likumprojekts? Kolēģi, jūs kaunaties no sava darba? Kādēļ jūs tik ļoti uztrauc, ja kāds ir pamanījis, ka šāds likumprojekts šeit tiek izskatīts, un saka, ka tas ir aplami?

Pašā oktobra sākumā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, kas apvieno 46 valstu parlamentāriešus, apstiprināja īpašu rezolūciju “Krievija: jauni draudi Eiropas demokrātijām”. Tās pirmajā paragrāfā teikts, ka šobrīd patiešām pieaug daudzveidīgi draudi, kas nāk no Krievijas un ir vērsti pret Eiropas drošību un stabilitāti. Jauni militāri un hibrīddraudi tiek būvēti uz ilgu vēsturi, kurā ir bijuši un atkārtojušies intensīvi Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumi, tostarp cilvēktiesību pārkāpumi pret pašas pilsoņiem, arī mēģinājumi iegūt de facto kontroli un nelikumīgu ietekmi kaimiņvalstīs.

Šajā rezolūcijā ir uzsvērts, ka pēdējos mēnešos Krievija ir intensificējusi tās hibrīduzbrukumus – dažādas koordinētas dezinformācijas kampaņas. Tā piemēro bezprecedenta izsmalcinātu slēptas ietekmes... kombinācijas... informācijas karu un destabilizācijas taktiku, izmantojot arī liela mēroga sociālo tīklu ietekmi. Šīs metodes bija ļoti plaši redzamas Rumānijā prezidenta vēlēšanās un Moldovas parlamentāro vēlēšanu kontekstā 2025. gadā – bija bezprecedenta ārvalstu ietekmes un koordinēta online manipulāciju tīklojuma mēģinājumi novirzīt šīs valstis no proeiropeiskā kursa un veidot plašāku destabilizāciju šajās valstīs.

Mūsu 46 valstu parlamentu kolēģi šo rezolūciju papildināja ar īpašu teikumu (redzot, kas šeit notiek): dezinformācijas kampaņas Latvijā, kas saistītas ar Stambulas konvenciju, ilustrē Kremļa propagandas naratīvus, kas tiek lietoti, lai polarizētu sabiedrību un apdraudētu demokrātiju. Domāju, ir vērts vismaz nedaudz ieklausīties tajā, jo tik daudz kolēģu uzskatīja, ka ir jālūko mūs pamodināt.

Kādēļ tas ir svarīgi? Ja mēs palūkojamies pētnieku ilgstošā vērtējumā, kā izpaužas Krievijas propaganda visā pasaulē, pētnieki uzskata, ka, sākot no ASV līdz Gruzijai, ir sen izpētīts un par to ir atrodamas tiešām neskaitāmas zinātniskas publikācijas, ka Rietumu civilizācijas demonizēšana ir senākais Krievijas dezinformācijas naratīvs kopš 19. gadsimta. Šī uz Krievijas vērtībām balstītā dezinformācijas naratīva ietvaros tiek piesaukti dažādi mums svarīgi jēdzieni. Viņi mēģina piesavināties tik īpašas lietas kā garīgums, ģimenes vērtības vai tradīcijas. Krievija pilnīgi atklāti runā par to, ka tā ir tā dēvēto tradicionālo vērtību pēdējais bastions un morāls pretspēks ASV un Rietumvalstu deģenerācijai, kā viņi to sauc, vai samaitātībai, tādēļ tās cīņa par vērtībām ir svēta. Arī Ukrainā Krievija īsteno svēto karu, kā viņi paši saka, pret, viņuprāt, nacistiem un Rietumu ietekmi.

Šis viss ir vienā lielā jūklī un nav mēneša vai gada periodā. Tas ir ļoti ilgstoši. Īpaši caur sociālajiem tīkliem ir ļoti viegli izplatīt visādas muļķības. Daudzi ir noticējuši šiem stāstiem par Stambulas konvenciju. Mūsu kā deputātu pienākums ir daudz vairāk pārbaudīt un meklēt avotus dažādiem mītiem un maldiem. Tas ir tas, ko es lūdzu, – attapties! Ir labi, ja ir ideoloģijas, tās ir vajadzīgas, bet ir slikti, ja ir maldi. Arī “Centrs MARTA” ir lūkojis vērst mūsu uzmanību uz to, ka pēdējo divu gadu laikā, pateicoties tam, ka esam pievienojušies šai pretvardarbības konvencijai, ir izdarīts vairāk nekā 20 gadu laikā.

Pats pēdējais. Godātie “Nacionālās apvienības” kolēģi, vai jūs tiešām esat gatavi kļūt par vienu veselu ar LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, atbalstot viņu izstrādāto likumprojektu?

Sēdes vadītāja. Laiks.

Z. Kalniņa-Lukaševica. Ja jums tik ļoti gribas būt ar viņiem kopā, tad varbūt nevajag darīt tā, lai Šlesers jums sēž blakus kā ministrs. Ja vajag, mēs pieņemsim lēmumu par frakciju pārsēdināšanu, bet nemuļķosim Latviju un nerausim mūs ārā no vērtību telpas... kas ir Eiropas tiesiskums... savu maldu un iedomu dēļ.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Andrim Šuvajevam.

A. Šuvajevs (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Man ir jāiesāk ar to, ka Saeimas zāle izskatās tāda patukša. Klausītājiem... skatītājiem... ir grūtāk to saredzēt, bet, manuprāt, ir zīmīgi tas, ka no Šlesera frakcijas zālē šobrīd sēž trīs deputāti. Ne frakcijas vadītāja, ne citu aktīvo frakcijas runātāju šeit nav. Tie ir cilvēki, kas sagatavoja un iesniedza šo likumprojektu. Tiklīdz tas ir šeit, Saeimas debatēs, tā viņi ir izgājuši ārā. Tiklīdz Saeimas zālē ir sācies darbs pie šī likumprojekta, Šlesera frakcijas deputāti zāli ir pametuši, aizgājuši kaut kur paēst, atpūsties. Vairs neinteresējas par to, kas šeit notiek, viņus neinteresē runas no šīs tribīnes.

Manuprāt, es reti ārkārtīgi ilgi domāju par galvenajiem vēstījumiem, ko vēlos nodot gan jums, deputātiem, gan pārējai sabiedrībai. Ir tāda izjūta, ka pēdējā mēneša laikā pateikts diezgan daudz, tajā pašā laikā ir izjūta, ka mēs joprojām jautājumā par šo konvenciju saprotam un zinām diezgan maz. Atklāti sakot, viens no iemesliem, kāpēc mēs zinām un saprotam diezgan maz, ir, manā ieskatā, neprofesionāls Ārlietu komisijas darbs.

Pēdējās trīs sēdes (es klausījos katru no šīm sēdēm), manuprāt, ir bijis piemērs tam, kā nedrīkst vadīt darbu Saeimā attiecībā uz šāda līmeņa likumprojektiem. Es saprotu, ka Mūrnieces kundze sākumā domāja, ka prožektora gaisma, kas tika veltīta Ārlietu komisijai visās trīs sēdēs, ir tāda forša, laba iespēja parādīt, ka Mūrnieces kundze tagad aktīvi iesaistīsies šī jautājuma risināšanā, bet, jo vairāk diskusiju laikā izkristalizējās galvenie argumenti, kļuva skaidrs, ka patiesībā šie argumenti ir ļoti vienpusēji.

Visi ministriju ziņojumi par to, kāda ir bijusi šīs konvencijas ietekme uz Latvijas likumdošanu, kādas darbības tikušas veiktas Latvijas sabiedrībā, ir skaidrs apliecinājums tam, ka šīs konvencijas ratifikācija ir bijis pareizs solis, pareizs Saeimas lēmums. Jo ilgāk komisijas sēdes notika, jo skaidrāks tas kļuva pašai Mūrnieces kundzei, kura šajā komisijā, manuprāt, bija ārkārtīgi vientuļa, jo neviens no pārējiem opozīcijas un arī ZZS frakcijas deputātiem nepalīdzēja viņai veidot jebkāda veida jēgpilnus, loģiskus pretargumentus tam, kas izskanēja komisijā.

Līdz ar to vēlos izmantot iespēju un šajā brīdī mazliet atklāt vēsturisko fonu, kā Eiropā sāka veidoties likumdošana pret vardarbību, jo tas stāsts nav plaši zināms un Latvijā nav izskanējis. Manuprāt, tas ikvienam palīdzētu labāk saprast to, kāpēc šāda konvencija Eiropas līmenī vispār radās un kādi ir tās mērķi.

Redziet, viens no izšķirošajiem brīžiem, kas sekmēja politiskās uzmanības koncentrēšanos ap vardarbības novēršanu, ir saistīts ar kādu spāņu televīzijas raidījumu, kurā 1997. gada 4. decembrī 60 gadus veca sieviete Ana Orantesa no Granadas tika uzaicināta, lai izstāstītu savu pieredzi, dzīvojot vardarbīgās attiecībās. Viņa bija parasts viesis, nebija ne politiķe, ne aktīviste. Aptuveni 30 minūšu laikā viņa mierīgi izklāstīja 40 gadu ilgo varmācību, ko bija piedzīvojusi no sava vīra, ar kuru bija apprecējusies 19 gadu vecumā. Viņa aprakstīja, kā viņš viņu regulāri sita, pazemoja un kontrolēja ikvienu viņas dzīves aspektu. Viņa teica, ka arī bērni izauguši, redzot šo vardarbību – kā viņš viņu sita. Un pēc daudzu gadu mēģinājumiem aiziet viņa beidzot šķīrās no vīra 1996. gadā.

Tolaik Spānijas īpašuma likuma dēļ tiesnesis lika viņiem turpināt dzīvot zem viena jumta, lai gan katram savā mājas stāvā. Viņa raidījumā stāstīja, ka dzīvoja bailēs, cenšoties izvairīties no saskarsmes ar bijušo vīru, un viņš turpināja viņu ik dienas lamāt un draudēt arī pēc šķiršanās. Sievietes tonis bija lietišķs, savaldīgs, gandrīz noguris, nevis teatrāls, un tas padarīja viņas liecību skatītājiem vēl satricinošāku un ticamāku, un skatītāji visā Andalūzijā bija satriekti. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad parasta Spānijas sieviete televīzijā ar savu īsto vārdu, neslēpjot seju, publiski un atklāti izstāstīja par piedzīvoto vardarbību ģimenē.

Divas nedēļas vēlāk, 1997. gada 17. decembrī, bijušais vīrs šai sievietei uzbruka, piekāva, piesēja viņu pie krēsla un aizdedzināja pagalma vidū tajā pašā mājā. Šī nežēlīgā slepkavība tik drīz pēc viņas publiskās liecības padarīja viņas stāstu pravietisku un ignorēšanai neiespējamu. Tas kļuva par nacionālu simbolu sistēmiskajai nespējai aizsargāt sievietes. Pēc šī gadījuma Spānija pieņēma pirmos likumus pret dzimumā balstītiem noziegumiem, izveidoja, piemēram, speciālas tiesas. Spānijas likumdošana kopumā kļuva par piemēru visaptverošai pretvardarbības likumdošanai. Tā kļuva par modeli un precedentu, tika plaši citēta diskusijās, kas sekmēja Stambulas konvencijas sagatavošanu un saturu.

Šajā stāstā ir būtiski uzsvērt to, ka šī likumdošana no paša sākuma tika definēta un uztverta kā vardarbība, kas ir balstīta dzimumā. Tātad vardarbība, kura notiek specifiski pret sievietēm. Tai nav gadījuma rakstura... tādā nozīmē, ka tikpat labi tas varētu notikt ar vīrieti... jo diez vai mēs spētu atrast pārāk daudz tādu gadījumu, ka sieva sasien savu vīru, sit un tad aizdedzina.

Ikviens, kurš no šīs tribīnes saistībā ar vardarbības mazināšanu piesauc Krimināllikumu vai citus esošus likumus, neņem vērā vēsturisko un politisko kontekstu, kurā Eiropas valstis sāka veidot atbalsta sistēmas upuriem, ņemot vērā šīs vardarbības specifisko izpausmi – vardarbību pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vardarbību, kurā cilvēka dzimumam un šī dzimuma sociālajām izpausmēm ir nozīme, – un izpratni, ka atbalsta mehānismi būs efektīvi tikai tad, ja tiks ņemts vērā šis dzimuma aspekts. Man ir tiešām grūti noticēt tam, kā no šīs modernās pieejas vardarbības mazināšanai sabiedrībā mēs esam nonākuši līdz retorikai, ko pauž Šlesera partijas deputāti – par svešām ideoloģijām, ko šī konvencija slēpjot –, un ka Saeimas vairākums uz to pavelkas.

Kad PROGRESĪVIE virzīja Stambulas konvencijas ratifikāciju kopā ar kolēģiem koalīcijā, mūsu vienīgais mērķis – mūsu vienīgais mērķis! – bija stiprināt vardarbības upura aizsardzību. Jūs varat piedēvēt mums visādas slēptas motivācijas... mums nav problēmu publiski teikt, ka vardarbība pret transpersonām nav pieļaujama... un konvencija aizsargā arī transpersonas. Tomēr apgalvojums, ka PROGRESĪVIE izmanto šo konvenciju kā Trojas zirgu, lai galu galā mainītu Satversmes pantu... ka laulība ir iespējama starp viendzimuma pāriem... šāds apgalvojums nav nopietns. No vienas puses, protams, priecājos, ka mums tiek piedēvētas šādas politiskas prasmes, bet, no otras puses, šī argumentācijas akrobātika liecina par kvalitatīvu diskusiju trūkumu jūsu frakcijā.

Jums droši vien neviens nav uzdevis nevienu kritisku jautājumu par to, vai jūsu pārliecībai ir reāls pamats. PROGRESĪVAJIEM nav problēmu virzīt grozījumus Satversmes 110. pantā, kas paredzētu laulību vienlīdzību. Un, ticiet man, mēs to darīsim. Tam mums nav nepieciešama Stambulas konvencija, un, ja mēs uz to anotācijā atsauktos, tam nebūtu juridiskas pievienotās vērtības. Es domāju, ka jūsu juristi, padomnieki jau nu varētu jums to paskaidrot.

Es esmu pamanījis, ka Šlesera partijas pārstāvji ārkārtīgi pārdzīvo, kad viņu partiju šādi nosauc. Viņi uzstāj, ka viņi jāsauc par LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, bet mēs visi zinām, ka tā ir Šlesera partija un nevienu no jums nekad nepārvēlētu (Starpsauciens.), ja Šlesers izdomātu uztaisīt jaunu partiju, atstājot vēl vienu tukšu čaulu aiz sevis... un, iespējams, ar tādiem parādiem, kurus atkal nekad nenomaksās. Tāpēc jūs, protams (Starpsauciens.)... Es runāju par likumprojektu. Tāpēc jūs, protams, varat izklaidēties un gatavot visādus priekšlikumus, kuru vienīgais mērķis ir šķelt sabiedrību, sēt naidu, gatavot savus sociālo mediju video un tēlot, ka tiek aizstāvētas sabiedrības intereses, lai gan vienīgās intereses ir jūsu pašu personiskās ambīcijas tikt pārvēlētiem, un jūsu vēlētāji to agri vai vēlu saredzēs un sapratīs.

Manuprāt, ir tiešām būtiski uzsvērt, ka konvencija aizsargā arī jūs, ikvienu šeit, zālē, sēdošo deputātu, ikvienu no tiem deputātiem, kuri šodien lems pirmajā lasījumā denonsēt šo konvenciju. Manā ieskatā, jūs šobrīd sabiedrībai apliecināt savu priviliģēto statusu, sakot, ka jums šī aizsardzība nav nepieciešama. Jūs šobrīd sakāt, ka jums šī starptautiskā sadarbība upuru aizsardzības stiprināšanai nav nepieciešama. Jums ir vienalga par tiem upuriem, kam nav pieejas tādiem finanšu līdzekļiem kā jums, tiem upuriem, kam nav pieejams plašs sociālā atbalsta tīkls. Jums ir vienalga par tiem upuriem, kas nevar šeit nākt no tribīnes sevi aizstāvēt. Jo, ja jums kādreiz būs tāda nepieciešamība, jums būs iespējas atrast palīdzību arī bez starptautiskas konvencijas. Tomēr lielākajai daļai upuru Latvijā tā tas nebūs, un viņi arī, visticamāk, nezinās, ka šo iespēju nav šāda potenciāla politiska lēmuma dēļ. Manuprāt, lēmums par konvencijas denonsēšanu vairāk nekā jebkurš cits lēmums, ko esmu redzējis šajā Saeimas zālē, apliecina deputātu vienaldzību pret savu vēlētāju likteņiem.

PROGRESĪVO mērķis, virzot konvencijas ratifikāciju, bija upuru aizsardzība. Šodien Saeimas potenciālā vairākuma mērķis, denonsējot konvenciju, ir savu privilēģiju apliecināšana. Jūs ar savu balsojumu vēlaties sabiedrībai parādīt, ka jums viss ir kārtībā. Un tiem, kas šobrīd atrodas vardarbīgās attiecībās, jūsu vēstījums ir: tieciet paši galā! Priekš kam jums starptautiskās sabiedrības palīdzība? Jums taču ir jābūt pašcieņai. Tieciet paši galā!

Un es vēlos šeit... ārkārtīgi žēl, ka Zivtiņa kunga šeit nav, jo es vēlos īpaši uzrunāt Zivtiņa kungu. (Starpsauciens: “Ir, ir!”) Ir! Jo es zinu, ka, par spīti regulārai un intensīvai kritikai par šīs valdības un daudzu iepriekšējo valdību darbu, jums ir cieņa pret valsts institūcijām, īpaši – Iekšlietu ministriju. (Starpsauciens.) Šī ir ministrija, kas nodrošina ikdienas kārtību un ir tā, kas bieži vien reaģē uz vardarbības gadījumiem ģimenē.

Man jāsaka, tieši Iekšlietu ministrijas pārstāvju teiktais komisijā mani uzrunāja visvairāk, jo Iekšlietu ministrijas pārstāvis teica, ka – pārfrāzējot – vērtību trūkums noved pie augstiem vardarbības līmeņiem ģimenē. Politiskajās diskusijās šeit bieži norāda uz to, ka konvencija ir vērtību jautājums, un es tam piekrītu. Runa ir par to, vai mums ir vai nav vērtības. Konvencijas denonsēšana nozīmē atteikšanos no vērtībām, nevis atbalstu citām vērtībām.

Es Zivtiņa kungu aicinātu ņemt vērā, ka Iekšlietu ministrija atbalsta Latvijas palikšanu šajā konvencijā. Arī Valsts policijas priekšnieks izteicās pozitīvi par konvenciju, norādot, ka tā nodrošina juridisko ietvaru un pieeju finanšu līdzekļiem, kas sekmēs policijas darbu.

Jūsu partija var iet visādās sazvērestības teorijās par to, kā šī konvencija apkalpo daļu nevaldības organizāciju. Bet es aicinu uzklausīt arī to institūciju un iestāžu viedokļus, kuras jūs cienāt. Es ticu, ka jūs nepārliecināšu, bet ceru, ka ir profesionāļi, kuri jūsu viedokli vēl var ietekmēt. Iekšlietu ministrija komisijā norādīja, ka izstājoties Latvija zaudēs. Un es ticu, ka jūs vēlaties, lai Latvija uzvar. Tāpēc es tiešām nespēju saprast, kāpēc jūs šobrīd vēlaties ar savu balsojumu likt mūsu valstij zaudēt.

Vakar komisijā iesniedzēji skaidri apliecināja, ka iemesls izstāties no konvencijas ir tur minētais termins “sociālais dzimums”. Pēc šīm dažu nedēļu diskusijām ir skaidrs, ka deputāti nemaz nezina, ko viņi ar to domā. Es domāju, šobrīd ir svarīgi pateikt sabiedrībai, ka lielākā daļa deputātu, kas vēlas denonsēt Stambulas konvenciju, nemaz nezina, kāpēc viņi to vēlas. Šie ir tie deputāti, kas katru nedēļu šeit pamatoti un nepamatoti kritizē valdības darbu. Bet, kā redzams, galvenā programma ir izstāšanās no konvencijas, un viņi to nemaz nespēj pamatot. Lai gan katrs deputāts cenšas atrast savu personisko motivāciju šim balsojumam, tomēr formāli vēstures arhīvos šis potenciālais Saeimas lēmums tiks skaidrots kā neapmierinātība ar terminu “sociālais dzimums”.

Pēdējās nedēļas man aizvien vairāk apliecina, cik nejēdzīga ir visa šī situācija. Un tikai tāpēc, ka viens ZZS deputāts nolēma mazliet paspodrināt... sevi, ikviens no mums zināmā mērā ir kļuvis par ķīlnieku šīm politiskajām spēlītēm (Starpsauciens.), kurās īsto cenu maksās neaizsargāti vardarbības upuri. Vēl tikko Saeimā ievēlētā tiesībsardze komisijā norādīja, ka tā ir rīcība, kas sašaurina Latvijas iedzīvotāju tiesības. Manuprāt, vienīgā valsts, kas vēlētos mērķtiecīgi samazināt savu iedzīvotāju aizsardzību politisko reitingu dēļ, ir Krievija.

Tāpēc es aicinu Saeimas deputātus vēlreiz izvērtēt... savu sirdsapziņu, skatīties uz būtisko, nevis mānīgo, rūpēties par sabiedrības, nevis savām interesēm, balsot “pret” šo likumprojektu. Bet, ja tomēr Saeima lems denonsēt konvenciju, ticiet man, PROGRESĪVIE izmantos visus iespējamos tiesiskos rīkus, lai to nepieļautu.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājas biedre

Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Ir pienācis laiks kārtējam pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies 18 deputāti: Maija Armaņeva... ir, Skaidrīte Ābrama, Raimonds Bergmanis, Kaspars Briškens, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Juris Jakovins, Igors Judins... Juris Jakovins ir, Līga Kozlovska, Andris Kulbergs, Gunārs Kūtris, Daiga Mieriņa, Antoņina Ņenaševa, Nauris Puntulis, Edvards Smiltēns, Edgars Tavars un Edgars Zelderis... redzu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 17.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājas biedre

Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Ir laiks atsākt Saeimas sēdi.

Esam saņēmuši deputātu Edgara Tavara, Jāņa Dombravas, Lindas Liepiņas, Lindas Matisones un Česlava Batņas iesniegumu, kurā tiek lūgts turpināt Saeimas šā gada sēdi... kolēģi raksta “šā gada Saeimas sēdi”, bet droši vien domā Saeimas 23. oktobra sēdi... bez pārtraukuma līdz darba kārtības 14. punkta – likumprojekta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”... un pēc šī darba kārtības punkta izskatīšanas izsludināt sēdē pārtraukumu līdz šā gada 30. oktobrim.

Kolēģi, vai visi piekrīt? (Starpsaucieni.)

Viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

“Pret” – deputāts Edmunds Jurēvics. Lūdzu!

E. Jurēvics (JV).

Cienījamie kolēģi! Mēs iepriekš esam, manuprāt, ļoti koleģiāli vienojušies, ka jebkurā gadījumā parlamenta sēdēs pat budžetu neskatām pēc pulksten deviņiem vakarā. Un es domāju, ka mums šī tradīcija jāturpina. Mēs viens pret otru... Lai arī jautājumos, kuros mums var būt diametrāli pretēji viedokļi... ka arī šajā gadījumā mēs strādājam normālu darba laiku. Ja šī sēde ir ievilkusies, varam izsludināt pārtraukumu līdz nākamajai ceturtdienai un tad turpināt normālā laikā, lai gan mediji, gan sabiedrība tam var sekot līdzi.

Jo šis priekšlikums... pieņemot šo priekšlikumu, sanāk tā, ka šajā Saeimas sēdē mēs neizskatīsim visus pārējos svarīgos jautājumus, bet veltīsim šim jautājumam ļoti daudz laika. Un plus (Starpsauciens.) var sanākt tā, ka mēs ievilksim šo sēdi pāri deviņiem vakarā... kas ir bijusi, nu, tāda nerakstīta savstarpēja vienošanās, tai skaitā arī par budžeta izskatīšanu. Divas dienas atpakaļ Frakciju vadītāju padomē mēs runājām, ka Saeimas sēdē arī budžeta izskatīšanā nestrādāsim ilgāk par deviņiem vakarā. Tā ka, kolēģi, arī šajā jautājumā aicinu visus būt koleģiālus un nepieļaut izņēmumus.

Sēdes vadītāja. “Par” vēlas runāt deputāts Edgars Tavars.

E. Tavars (AS).

Godātie kolēģi! Mēs redzam, cik ir pieteikušies vēl pamatā koalīcijas... pamatā JAUNĀS VIENOTĪBAS un PROGRESĪVO pārstāvji uz debatēm. Jūs izmantojat visu šo debašu laiku, jums ir visas tiesības runāt īsāk vai arī pašiem nākt ar priekšlikumu samazināt debašu laiku. Bet mūsu priekšlikums ir šo jautājumu izskatīt. Mēs to esam sākuši šodien skatīt. Izskatām, kvalitatīvi izrunājam un nobalsojam, lai, kā Jurēvica kungs minēja, neievilktos vēlā naktī. Pārējie jautājumi... turpinām sēdi šī gada 30. oktobrī, bet pabeidzam šo jautājumu par pirmo lasījumu bez pārtraukuma.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Viens deputāts ir runājis “par”, viens – “pret”. Acīmredzot mums ir jāizšķir jautājums balsojot. Kolēģi, balsosim par šo deputātu priekšlikumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Edgara Tavara, Jāņa Dombravas, Lindas Liepiņas, Lindas Matisones un Česlava Batņas rosinājumu turpināt šodienas sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības 14. punkta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”... un pēc šī darba kārtības punkta izskatīšanas izsludināt sēdē pārtraukumu līdz šā gada 30. oktobrim! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 28, atturas – 2. Lēmums ir pieņemts.

Turpināsim sēdi.

Darba kārtībā joprojām – likumprojekta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšana pirmajā lasījumā.

Vārds deputātam Gatim Liepiņam.

G. Liepiņš (JV).

Godātie kolēģi! Es arī tikko notikušajā redzu vēlmi neļaut mums izteikties, turpināt to darīt. Ārlietu komisijā (Starpsaucieni.) jūs mums neļāvāt izteikties pietiekami. Tagad vienkārši – beidziet runāt, saīsinām debašu laiku un tamlīdzīgi, un ejiet mājās! (Starpsaucieni.) Lūdzu tomēr izturēties ar cieņu pret kolēģiem un ļaut mums runāt!

Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu nozīme nav tikai simboliska. Tā ir devusi pamatu reālām likumu izmaiņām, kas pasargā cilvēkus no vardarbības, un izveidojusi sistēmu, kas ļauj rīkoties ātrāk un efektīvāk. Ar to Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības regulāri atskaitīties citām valstīm par paveikto vardarbības apkarošanā. Tas nozīmē, ka, arī mainoties valdībām, prioritāte paliek nemainīga – Latvija ilgtermiņā ir apņēmusies cīnīties pret vardarbību.

Kādas pārmaiņas ir ieviesusi konvencija? Tiesā par prioritāri izskatāmu noteikts kriminālprocess, kurā tiek izmeklēta vardarbība ģimenē, cietušajiem nodrošināta speciālā procesuālā aizsardzība pret vajāšanu un draudiem, kriminālprocess par vardarbību ģimenē uzsākams arī bez cietušā iesnieguma, bargāki sodi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu ģimenē, ieviesta elektroniskā uzraudzība vardarbīgām personām augsta riska gadījumos un vēl vairums citu pārmaiņu. Būtiski, ka pusotra gada laikā kopš konvencijas ratificēšanas neviens no Trojas zirga mītiem nav materializējies. Konvencija strādā tieši tā, kā paredzēts, mazina vardarbību un sargā upurus.

Es saprotu, ka jūs ļoti uztrauc, pat uzvelk, vārds “gender” jeb “sociālais dzimums”. Jūs taču zināt, ka šis termins ir iekļauts vairākās citās konvencijās, starptautiskās konvencijās. Un tad uzreiz ir jautājums: kad jūs denonsēsiet visas pārējās konvencijas, kurās minēts sociālais dzimums, šis gender, kas jūs uztrauc?

Un tas jau nav nekāds joks, ko es saku. Vakar Ārlietu komisijā jūsu vērtību sardze Ramona Petraviča teica, ka laiks rādīs... arī izvērtēt Latvijas dalību citās starptautiskajās konvencijās, piemēram, atteikties no Starptautiskās Krimināltiesas statūtiem, kas ir vienīgie, uz kuru pamata izdots aresta orderis pret Vladimiru Putinu. Tas nozīmē, ka Putins nevar brīvi lidināties un ceļot pa pasauli, jo, nonākot jebkurā no valstīm, kas ir pievienojusies šai konvencijai, viņš nekavējoties tiktu aizturēts. Romas statūtos, ar kuriem dibināta Starptautiskā Krimināltiesa, jēdziens “gender” jeb “sociālais dzimums” ir minēts 11 reizes. Tad kādas vērtības jūs patiesībā pārstāvat? Izskatās, ka Krievijas un Putina vērtības.

APVIENOTAIS SARAKST, “Nacionālā apvienība”! Nu, par Šlesera partiju un viņu nav man vispār nekādu ilūziju. (Starpsauciens: “Tiešām?”) Jūs dienu un nakti runājat par Latvijas starptautisko tēlu, regulāri iesniedzat lēmumu projektus, gandrīz katrā Saeimas sēdē no jums dzirdamas patosa pilnas runas par Latvijas ārpolitiku. Un vienlaikus jūs gribat denonsēt starptautisku līgumu par cilvēktiesībām. (Starpsauciens.) Tas ir bezprecedenta gadījums Latvijas vēsturē. Nekad iepriekš Latvija nav denonsējusi starptautisku līgumu, kas skartu cilvēktiesības. Nekad iepriekš! (Starpsauciens.) Uz mums šobrīd skatās visa Eiropa. Un jūs Latvijai radāt neizmērojamu kaunu.

Ir vērts pieminēt, kādas vēstules mēs esam saņēmuši no... deviņu vēstnieku, mūsu sabiedroto valstu vēstnieku, vairāku organizāciju vēstules, piemēram, no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas, Pasaules brīvo latviešu apvienības, Ārvalstu investoru padomes Latvijā, Ukrainas Augstākās Radas. Visas šīs organizācijas ir brīdinājušas Latviju par sekām, kas iestāsies, ja tiks denonsēta konvencija pret vardarbību.

Lūdzu ieklausīties arī tos, kas, ienākuši politikā, par prioritāti izvirzīja mūsu ekonomikas izaugsmi. Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) pauž bažas, ka lēmumam par izstāšanos var būt ietekme uz ārvalstu investīciju pievilcību, sociāli ekonomisko vidi, konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi, demogrāfiskajām tendencēm un sabiedrības saliedētību, sabiedrisko un nacionālo drošību, kā arī tiesiskās sistēmas integritāti, neatkarību un prognozējamību. (Starpsauciens.)

Šai konvencijai, šai konvencijas denonsēšanai nav pilnīgi nekāda sakara ar konservatīvismu. Tam, ko jūs darāt, nav sakara ar konservatīvismu. Jūsu nostāju ir ietekmējusi Krievijas propaganda. (Starpsaucieni.)

Kāpēc, piemēram, Polijā, katoliskā valstī ar samērā konservatīvu sabiedrību, šādas problēmas nav un neviens pat neizskata iespēju izstāties no konvencijas? (Starpsaucieni.) Un kas šobrīd vislabāk izjūt Krievijas propagandas sekas? Reāli uz ādas izjūt, nevis parunāšanās līmenī. Ukraina! Arī samērā konservatīva sabiedrība ar spēcīgu baznīcas ietekmi, ortodoksālas baznīcas... Arī viņu parlamentārieši pauž satraukumu par Latvijā notiekošo neprātu un lūdz Latviju neizstāties no konvencijas.

Jūs savā personīgajā naidā un nepatikā vēršaties pret konvenciju, sakot, ka pārstāvat sabiedrības vairākumu. Bet arī aptaujas jau ilgstoši rāda, ka konvencijas denonsēšanai sabiedrības vairākumā, arī jūsu vēlētāju vidū, nav atbalsta. Steiga, kādā jūs virzāt izstāšanos no konvencijas, arī neliecina ne par ko labu. Lai ieviestu šo konvenciju, tika veikts rūpīgs gandrīz 10 gadus ilgs darbs no parakstīšanas līdz ratifikācijai. Bet jūs vēlaties šo nozīmīgo starptautisko līgumu lauzt mazāk nekā mēneša laikā – pirmo reizi Latvijas vēsturē. (Starpsauciens.) Un papildus visam mani satrauc vairāku deputātu absolūtais kompetences trūkums. Likumprojekta virzītājiem nav izpratnes par to, kas konvencijā patiesībā ir rakstīts, piedēvējot tai faktus un apgalvojumus, kas tur vispār nav minēti. Starp jums noteikti ir tādi, kas konvenciju nav lasījuši, nav atraduši laiku to izdarīt, bet ir gadiem ilgi izglītojušies feisbukā un tiktokā. (Starpsauciens: “Tu par sevi runā?”) Par “Nacionālās apvienības” deputātiem. (Starpsauciens: “Nesarunāties ar zāli!” Starpsaucieni: “Ūūū!”)

Ļoti drīz būs 18. novembris – Latvijas Republikas Proklamēšanas diena, Latvijas dzimšanas diena. Ar konvencijas denonsēšanu jūs pasniedzat lielisku dāvanu šajos svētkos – sagrautu Latvijas starptautisko reputāciju. Lieliski.

Neierasti agri ir sācies priekšvēlēšanu laiks. Faktiski sākās uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās daudzi no jums neguva cerētos rezultātus. Saprotu, par šiem ne pārāk labajiem rezultātiem pašvaldību vēlēšanās... ir jāatrod vainīgais, bet konvencija nav vainīga jūsu partiju neveiksmēs. Ja ir vilšanās vēlēšanu rezultātos, tad jau vaina ir pašu paveiktajos vai nepaveiktajos darbos. Mudinu jūs atjēgties no iracionālā priekšvēlēšanu skurbuma. Ar konvencijas denonsēšanu iekšpolitiski jūs neko neiegūsiet. Un vienlaikus jūs nodarīsiet kaitējumu Latvijas ārpolitikai.

Aicinu visus, kuriem ir svarīga Latvijas starptautiskā reputācija un līdz ar to arī mūsu drošība, nebalsot par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Janai Simanovskai.

J. Simanovska (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas biedre! Cienījamie kolēģi! Tas, par ko es gribētu runāt ar jums, ir – vai šis ir vērtību jautājums vai tikai politiskās spēlītes? Tātad – vai atteikšanās no šīs konvencijas ir saistīta ar vērtību sistēmu vai vienkārši politiskajām spēlītēm, kurās daži ir iekrituši... un tikai tāpēc, lai parādītu savu varu politiskajiem oponentiem? Protams, jūs varat parādīt savu varu politiskajiem oponentiem. Bet jautājums – vai tas ir Latvijas sabiedrības interesēs vai tikai jūsu lepnuma pašapmierināšanai?

Es pieņemu, daži deputāti patiešām domā, ka tas ir vērtību jautājums. Tāpēc es pastāstīšu anekdoti.

Britu pāris – Džons un Mērija – ceļo pa ASV. Mērija paliek viesnīcā. Džons aiziet pēc īres auto. Mērija ieslēdz televizoru, un ziņās rāda, ka viens trakais pa galveno ielu brauc pretējā virzienā. Mērija zvana vīram un saka: “Briesmas! Viens trakais brauc pa ielu pretējā virzienā.” Džons atbild: “Jā, es zinu. Te tādu ir simtiem. Es braucu pa savu joslu, un man visi brauc pretim.”

Līdz ar to man ir jautājums – ko es gribu ar to pateikt? Ja jums šķiet, ka visi brauc pretējā virzienā, varbūt tieši jūs esat tas, kas brauc pa nepareizo joslu nepareizajā virzienā. Un, ja visas (Starpsaucieni.)... ja mūsu partneri (Dep. L. Liepiņa: “Mēs te vairākums tagad braucam pa nepareizo joslu!”)... ja mūsu partneri – Eiropas valstis, kurām uzticamies, ir ratificējušas šo konvenciju (Starpsaucieni.), kāpēc mēs, Latvija, gribam braukt kopā tajā virzienā, uz ko mums norāda... kas? Krievija!

Tāpēc tiem, kam tas ir vērtību jautājums, es iesaku padomāt, kāpēc jums tā šķiet un kāpēc jums pēkšņi Eiropas vērtības nav svarīgas, un kāpēc jābrauc pretējā virzienā.

Ja runā par politiskajām spēlītēm un varas demonstrēšanu, tad man ir jautājums tiem, kas ir iekrituši šajās spēlītēs, – ko jūs no tām iegūsiet? Atbalstu vēlēšanās? Es pieņemu, ka jūs tā domājat. Vai jūs esat pajautājuši saviem vēlētājiem, ko viņi par to domā? (Starpsaucieni.) Skaidrs, ka LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ no tā iegūs. Par to man nav šaubu. Bet es prasu citām partijām, kas nav LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, – vai tiešām jūsu vēlētāji atbalsta šīs konvencijas denonsēšanu? Dati, ko esmu redzējusi, to neapstiprina. Nupat samērā īsā laikā “ManaBalss.lv” savāca vairāk nekā 12 tūkstošus parakstu pret denonsēšanu. Tātad – vai jūs tiešām esat pārliecināti, ka jūsu reitingus tas pacels? Par LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ ir skaidrs. Viņi no tā iegūs.

Bet es jums gribu atgādināt, kas tomēr ir LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ. Tā ir Šlesera partija. Daži fakti. (Starpsaucieni.) Vai tiešām jums ir gaumīgi spēlēt šo spēli? Aināra Šlesera sieva 2016. gadā piedalījās Krievijā lūgšanu brokastīs. Un viņa aizlūdza par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Kremļa īstenoto tikumības politiku. (Starpsaucieni.) Tas notika 2016. gadā, un 2014. gadā (Starpsaucieni.), mēs zinām, Krievija bija anektējusi Krimu un bija iebrukusi Donbasā. Tātad 2016. gadā Šlesers ļoti labi zināja, kādi ir Krievijas plāni. (Starpsaucieni.)

Tad es vēl atgādināšu, ka Šlesera kunga bizness ir saistīts ar sankcijām pakļautiem Krievijas oligarhiem. To jūs arī varat atrast. (Starpsaucieni.) Neilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Šlesers dalījās ar Kremļa redzamākā propagandista Vladimira Solovjova video, atkārtojot populārākos propagandas vēstījumus: no kurienes amerikāņi ņemot, ka Krievija gatavojas uzbrukt Ukrainai, Krievija tikai rīkojot militārās mācības, bet Krievijas opozicionāri pie varas tiekot virzīti ar Hitlera metodēm. Tas bija pirms kara.

Un tagad jūs atkal esat iekrituši šīs pašas partijas apgalvojumos? Vai tiešām šī partija ir tā, kas gādā par mūsu drošību? Un tiešām šīs partijas labā jūs esat gatavi denonsēt konvenciju? Mēs esam devuši cilvēkiem ticību, ka varam mainīties un varam aizsargāt, jo pievienošanās šai konvencijai ir veicinājusi valsts iestāžu darbu pie uzlabojumiem. Un mēs to dzirdējām. Ļoti daudzu valsts iestāžu vadītāji ir izteikušies. Es tikai atgādināšu.

Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks: “Dalība Stambulas konvencijā nodrošina juridisko ietvaru cīņai pret vardarbību, tostarp pieeju dažādiem finanšu fondiem iniciatīvu īstenošanai vardarbības mazināšanai.” Tātad ir bijis pozitīvs rezultāts.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs: “Stambulas konvencija Latvijā ir ieviesusi vajāšanas konceptu, kas iepriekš mūsu likumos nebija.” Viņš arī skaidroja, ka konvencija tiešā nozīmē reti tiek piemērota. Bet tie principi un vērtības, kas ir konvencijā, palīdz, lai tiesa varētu izmantot kā izziņas materiālu, lai interpretētu likuma normas.

Ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs Arvīds Kalniņš ir teicis, ka konvencijas ieviešana veicinājusi atbildīgo iestāžu darbu uzlabošanos, vienotu izpratni un savstarpējo sadarbību. Piemēram, pēc grozījumiem Krimināllikumā prokuratūrā prioritāte ir ar vardarbību ģimenē saistītiem noziegumiem. Tas nozīmē, ka prokurors iesaistās lietā jau no tās sākšanas. Tās ir ļoti būtiskas pārmaiņas.

Arī tas, kas noticis kopš 2023. gada, – ir trīskāršojies šāda veida noziedzīgo nodarījumu skaits. Tas, protams, ir tāpēc, ka cilvēki tic valsts iestādēm, ka valsts iestādes var aizsargāt, un ziņo par šādiem gadījumiem. Un tagad mēs šo ticību vēlamies atņemt? Tagad dezinformācijas, apmātības vai prastu politisko spēlīšu dēļ mēs atņemam laiku citu problēmu risināšanai.

Demogrāfija. Latvija saskaras ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Mēs par to daudz esam runājuši. Mēs esam runājuši par reģionālo attīstību. Nē, tagad mēs runāsim atkal – bez argumentiem –, kāpēc mums vajag atteikties no konvencijas. Mums ir bezdarba līmeņa draudi reģionos. Cilvēki sūdzas par izglītības kvalitāti. Mēs arī zinām, ka cilvēkiem ir ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kāda ir laba izglītība. Mums ir vajadzīgs laiks, lai ar cilvēkiem runātu par šiem jautājumiem, kas ir skaidrs ieguldījums viņu nākotnē. (Starpsauciens.) Tā vietā mēs tagad laužam šķēpus ap absolūti nesaprotamiem argumentiem. Pasaulē pieaug konfliktu skaits, sarežģītība un ietekme. Eiropas valstu gaisa telpā ielaužas Krievijas lidmašīnas, droni. Mēs redzam dažādas hibrīdoperācijas. Atkal – tā vietā, lai mēs domātu par to, mēs esam spiesti tagad iedarbināt juridiskos spēkus, lai skatītos, vai varam vai nevaram un kā varam izkļūt no šīs konvencijas.

Mēs jau dzirdējām, iepriekš deputāti arī teica – Ārvalstu investoru padome Latvijā. Mēs visu laiku sakām, ka mums ir vajadzīgas investīcijas, lai cilvēki nāk un investē. Tagad mēs pēkšņi ignorējam to, ko saka ārvalstu investori tieši par to, ka šāda izstāšanās no konvencijas faktiski grauj mūsu prestižu un mazina ticību mums kā eiropeiskai valstij. Pasaules brīvo latviešu apvienība arī tieši to pašu ir teikusi.

Tad es vēl gribu pakavēties pie tās vēstules, ko nosūtīja ukraiņu deputāti un kuru minēja Edmunds Cepurītis. Vienu no Ukrainas deputātēm, kas ir parakstījusi šo vēstuli, – Ļesju Vasiļenko – es satiku Starpparlamentu savienības asamblejā. Mēs kopā cīnījāmies par Ukrainas interešu aizsardzību. Mēs kopā cīnījāmies par rezolūcijām, lai tur būtu labi pārstāvētas Ukrainas intereses pret Krieviju, pret Krievijas dezinformāciju. Viņa arī publiski pateica Latvijai paldies par šo atbalstu. Un tagad viņas paraksts ir vēstulē... brīnoties, kāpēc mēs pēkšņi izstājamies no šīs konvencijas. Atgādinot tiem, kas stāsta... ko es esmu dzirdējusi kā argumentus... ka tas ir vērtību jautājums... un ka to niknumu un... agresīvi... tikko piemin, ka tie ir Krievijas naratīvi... Cilvēki, kas ir uzķērušies dezinformācijai, tieši tā arī izturas. Neviens cilvēks, kas ir iekritis dezinformācijas slazdos, nekad skaidri un atklāti to neatzīs. Vienmēr būs pretestība, vienmēr būs dusmas. Ir patiešām grūti runāt šādos apstākļos. Bet es vēlreiz iesaku padomāt par to, kāpēc Latvijai ir jābrauc pretējā virzienā.

Atkal visām partijām, kas nav LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, – ko jūs iegūsiet? Ko jūsu vēlētāji iegūs? Ko visi Latvijas iedzīvotāji iegūs no tā, ka mēs denonsēsim šo konvenciju, un cik daudz laika mums tas prasīs, lai to izdarītu?

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Irmai Kalniņai.

Irma Kalniņa (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Kolēģi! Es zinu, ka jūs esat noguruši. Es arī esmu. Es zinu, ka mēs gribētu, lai viss šis murgs kaut kur aizpeld prom. Bet tas neaizpeldēs, jo, sekojot jūsu rīcībai, man un jums, kas pieder 39 sadraudzības grupām ar mūsu vēstniecībām, būs jāizskaidro mūsu lēmums, jūsu lēmums. Tas nebūs viegli, un jautājumi būs. Ticiet man, jautājumi būs. Nesaprašana – kas ir noticis Latvijas Saeimā? Kā var pēc gada atkāpties, denonsēt tik ļoti, ļoti svarīgu... likumu?!

Tagad mēs runājam par iejaukšanos mūsu nacionālajās lietās, ko Petravičas kundze minēja. Es gribētu runāt par to iejaukšanos no ārzemju valstīm. Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka mums ir Labas gribas koalīcija, lai palīdzētu Ukrainai. Šī konvencija ir apmēram tāda pati, un tajā Eiropas valstis skaidri un gaiši pasaka: mēs esam pret vardarbību. Tā ir tāda brālība vai kopiena, kas skaļi to pasaka. Tas ir viens.

Par jūsu vēlētājiem. Ka viņiem ir līdzīgas sajūtas kā jums. Tiešām? Vai jūs kaut vienu reizi esat aicinājuši “Centru MARTA” atnākt pie jums? Vai jūs esat aizgājuši pie viņiem un uzklausījuši stāstus – vardarbības stāstus –, un sapratuši, cik svarīgi tas ir, ka mēs esam vienā kopienā?

Domājot valstiski. Šinī brīdī... jā, esmu JAUNAJĀ VIENOTĪBĀ un esmu ļoti lepna par to... bet es esmu valstiski domājoša sieviete, Latvijas pilsone. (Aplausi.) Paldies. Es nedomāju partijas līnijās. Es domāju, kas ir labi maniem mazbērniem, jūsu bērniem, jūsu mazbērniem... kādu dienu, kad viņi būs... un viņi skatīsies vēstures grāmatā un varēs nolasīt, kas šeit ir noticis. (Starpsauciens.)

Ja jums nav drusciņ neērti par to, tad, es domāju, inteliģentiem jauniešiem, kas brauc mācībās uz universitāti Nīderlandē... agrāk tas bija Anglijā... Nīderlandē, Dānijā, citur... Viņi atbrauks atpakaļ uz Latviju ar pilnīgi citu skatu, jo, kā mēs paši esam šodien dzirdējuši, pasaule mainās. Pasaule tādā apritē par vērtībām, par konservatīvām vērtībām... Es domāju, ka jūs konservatīvāku sievieti kā Irma Kalniņa, kas ir mācījusi etiķeti jums un jūsu bērniem... un universitātēs visus šos gadus... un pāri par četriem tūkstošiem cilvēku... Es esmu ļoti konservatīva. Bet, ka tas ir par sieviešu tiesībām... un tas vārds, ko jūs tik bieži sakāt, “gender” – pilnīgi garām. Un jūsu bērni, kad atgriezīsies no universitātes gadiem... nebūs tik ērti ar to. Es zinu, ka Krištopana kungs ir mācījies un dzīvojis ārzemēs, jaunais Šlesers ir dzīvojis un mācījies ārzemēs. (Starpsauciens.) Viņi pilnīgi saprot, ko nozīmē gender. Viņa šeit nav šinī brīdī.

Sēdes vadītāja. Lietosim uzreiz, Kalniņas kundze, latviešu vārdu... tulkojumu, vai ne?

Irma Kalniņa. Ģenders.

Sēdes vadītāja. Nē. Latviešu valodā būs “dzimums”.

Irma Kalniņa. Par represētajiem. (Starpsauciens: “... runāt valsts valodā!”) Par represētajiem. Mani ļoti aizkustināja, ko Mūrnieces kundze teica par valodu un represētajiem, kas ieskaita manus radus arī. Bet, es domāju, tie represētie, ja tagad atgrieztos no Sibīrijas, no moku nometnēm, un redzētu, ka jūs sadarbojaties ar “Stabilitātei!”, būtu diezgan lielā ārprātā. (Aplausi.)

Un man to ir grūti teikt, jo, godīgi sakot, es kā Svari... man patīk tāda līdzvērtība, sabalansēta attieksme. Mani tas, kas notiek pie mums šodien, traucē, un tas traucē arī jūs. Rīt un parīt, un nākamnedēļ, kad starptautiskajās avīzēs un žurnālos parādīs, ka Latvija denonsē Stambulas konvenciju... Ticiet man, tas būs! NATO, kur mēs ar Bergmaņa kungu un Kļaviņas kundzi esam... Skaidri un gaiši – ir sievietes, miers un drošība... kur tas vārds “gender” parādās atkārtoti un atkārtoti... un mēs esam parakstījušies uz to. Vai mums izstāties arī no NATO Parlamentārās asamblejas? Cik tālu mēs iesim?

Un tagad es došos... uz runas otro daļu. Gribu jums pateikt, cik svarīgi un cik sāpīgi man bija saņemt Pasaules brīvo latviešu apvienības vēstuli. Šodien, starp citu, ir 23. oktobris. Šajā dienā pirms 70 gadiem nodibināja PBLA, un tur ir tāds svarīgs aspekts, jo tas cilvēks, kurš nodibināja, ir Pēteris Lejiņš, manas krustmātes vīrs, no korporācijas “Lettonia”, kurš bija konservatīvs, kārtīgs latviešu jurists ar vērtībām un skatu uz pasauli, ar cerību, ka Latvija kādu dienu būs neatkarīga. Un tā visus šos 70 gadus PBLA ir strādājuši uz to mērķi.

Un es tagad to nolasīšu.

“Augsti godātie Saeimas deputāti! Ar šī paša Saeimas sasaukuma balsojumu 2024. gada 1. maijā Latvijā stājās spēkā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija. Šīs Satversmes vērtībām atbilstošās konvencijas pieņemšana bija nozīmīgs solis cīņā par vardarbības izskaušanu, un tā deva skaidru ietvaru Latvijas tiesu sistēmai lēmumu pieņemšanai. Pamatojoties uz to, Latvijā izstrādāts vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns.

Neapšaubot Saeimas tiesības izvērtēt jebkādus starptautiskus līgumus vai konvencijas, mēs, PBLA – Pasaules brīvo latviešu apvienība, vēlamies uzsvērt, ka šobrīd Saeimā rosinātā izstāšanās no Stambulas konvencijas būtu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un demokrātiskajiem principiem, vājinot Latvijas sabiedrības drošību un vienotību. Iespējamā izstāšanās no Stambulas konvencijas radītu negatīvas sekas Latvijas starptautiskajai reputācijai. Eiropas Padomes dalībvalstu vairākums konvenciju ir ratificējušas, teju vienīgās valstis Eiropā, kuras šo konvenciju nav parakstījušas, ir ārpus šīs padomes esošā Baltkrievija un Krievija. Denonsējot šo konvenciju apstākļos, kad Latvija pirmo reizi iekļuvusi ANO Drošības padomē, mūsu valsts rīkotos pretī savai daudzus gadus paustajai ārpolitiskajai stājai. Un tas neapšaubāmi iedragās Latvijas starptautisko tēlu, mazinās ārvalstu un sabiedroto uzticību mums.

Un pēdējais, mūsu ieskatā, nevis Stambulas konvencija šķeļ sabiedrību, bet realitātē to šķeļ šīs konvencijas denonsēšana, un nekāda vietējā mēroga alternatīvā Saeimas deklarācija neaizstās mūsu starptautiskās saistības, atbildību un tiesisko pienākumu. Izstāšanās gadījumā patiesie zaudējumi būs mūsu sabiedrībai un līdzcilvēkiem, kuri savās ģimenēs ir saskārušies ar vardarbību. Patiesā cieņā Pēteris Blumbergs.”

Pēterim Blumbergam ir pieci dēli, kurus es visus pazīstu. Viņi ir uzauguši ar maniem dēliem. Un, ja mēs runājam par konservatīvām vērtībām un latviskām vērtībām, un latviešu valodu... es domāju, šī vēstule rezonēja ar mani. 70 gadus, 70 gadus... nemaz nerunājot par 10 gadiem, kad Ojārs bija Latvijas Institūtā un veidoja Latvijas tēlu, kas ar šo lēmumu tiks iedragāts gribot vai negribot. Es pieļauju, ka jūs neesat pat tā īsti iedomājušies, ka, mazliet atverot tās durvis krieviem un propagandai, jūs tagad atvērsiet tās arvien vairāk.

Tāpēc es atļaušos vēstuli tulkot... jums arī nolasīt no Augstākās Radas, no Ukrainas... Es zinu, ka Mūrnieces kundze nesen bija Ukrainā un tikās ar augstu stāvošiem cilvēkiem un amatpersonām. Lasot šo vēstuli, es sapratu, ka mēs tagad ejam auzās, ka mūsu lēmumi ir tādi... ka ukraiņi paši saprot, ka melnais mākonis nāk Latvijai virsū.

“Šajos satricinājuma pilnajos laikos Eiropā, kad Krievija cenšas mūs sašķelt gan ar raķetēm kaujas laukā, gan ar meliem informācijas telpā, mūsu vienotības vērtība nekad nav bijusi skaidrāka. Kā norādīts Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas nesenajā rezolūcijā... Krievija – jauni draudi Eiropas demokrātijai. Maskavas agresija sniedzas tālu ārpus Ukrainas robežām. Tās stratēģija apvieno militārus uzbrukumus ar kiberoperācijām un dezinformācijas kampaņām. Tā ir mērķēta uz sabiedrības sašķelšanu, uzticības graušanu un mūsu demokrātisko institūtu vājināšanu.

Diskusijas ap Stambulas konvenciju Latvijā diemžēl ir kļuvušas par spilgtu piemēru šai hibrīdkara darbībai, kas minēta rezolūcijā. Dezinformācija apzināti sagrozīs šī cilvēktiesību līguma būtību, mēģinot to pārvērst par kultūrkara ieroci. Patiesībā konvencija nozīmē sieviešu, demokrātijas un pašas Eiropas aizstāvēšanu. Tās saglābšana ir veids, kā noraidīt ārvalstu mēģinājumus iejaukties demokrātiskās debatēs.

Un pēdējais. Ukraina labi pazīst šos izaicinājumus. Neskatoties uz pilna mēroga iebrukumu, Verhovna Rada 2022. gada jūnijā ratificēja Stambulas konvenciju, tā stājās spēkā tā pašā gada novembrī. Mums tas bija ilgi gaidīts uzvaras brīdis sieviešu tiesību jomā un stingras attieksmes pret Kremlim raksturīgā naratīva manipulācijām mūsu Eiropas ceļā apliecinājums, vissmagākā pārbaude mūsu laikā. Mēs esam gatavi dalīties pieredzē ar dezinformācijas apkarošanu un parādīt, ka cilvēktiesību aizsardzība stiprina, nevis vājina nacionālo noturību. Latvija vienmēr ir bijusi viena no Ukrainas tuvākajiem draugiem. (Starpsauciens: “Laiks!”)

Un jūsu atbalsts mums nozīmē ļoti daudz. Šobrīd, kad Krievija cenšas sēt bailes un šķelšanos (Starpsaucieni: “Laiks!”)...” Es uzskatu, ka ir pienācis (Starpsaucieni: “Laiks! Laiks!”) laiks...

Paldies, es dzirdēju ļoti labi. Es dzirdēju ļoti labi.

Sēdes vadītāja. Kalniņas kundze, vai vēlaties apvienot laikus?

Irma Kalniņa. Jūs varat šo vēstuli redzēt.

Lai Dievs sargā Latviju! (Dep. L. Liepiņa: “... vadiet sēdi!”)

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Sajūtas ir viena lieta, bet jums ir jādod iespēja arī pajautāt, vai varam apvienot laikus, kas šajā gadījumā (Starpsauciens.)... tiktu ieskaitīts pārrunātais. (Dep. L. Liepiņa: “Tikai vienlīdzības...!”) Un jūsu kliegšana tieši Ukrainas Verhovnas Radas vēstules lasīšanai (Starpsaucieni.)... jau nu ir īpaša. (Starpsauciens: “Ejam tālāk! Ejam tālāk!”) Un, lūdzu, ja jūs vēlaties šovakar turpināt strādāt, saglabājiet kārtību zālē! (Starpsaucieni.) Mēs turpināsim sēdi pie zināmas kārtības. (Dep. L. Liepiņa: “Jā, pēc jūsu...!” Starpsauciens.)

Nākamajai vārds deputātei Zanei Skujiņai-Rubenei. (Dep. L. Liepiņa: “Tā ir vardarbība pret deputātiem!”)

Z. Skujiņa-Rubene (JV).

Cienījamie kolēģi! Ir diezgan vēls, bet lūdzu mirkli jūsu uzmanības un cieņu pret pārējiem nu jau 23 debatētājiem, kas nāks pēc manis.

Stambulas konvencijas kontekstā es vēlos padalīties ar diviem stāstiem. Šie abi stāsti ir saistīti ar manām vecmāmiņām un ir cieši saistīti ar vardarbību.

Vienu no manām vecmāmiņām nosita apmēram trīs nedēļas pirms manas dzimšanas dienas. To izdarīja viņas toreizējais draugs, kad kārtējais sadzīviskais konflikts pārvērtās asinspirtī. To visu savām acīm redzēja manas mammas toreiz septiņus gadus vecā māsa.

Otra vecmāmiņa vēl šodien – savos 77 gados – aktīvi rušinās dārzā. Arī viņai reiz bija civilvīrs, un viņš bija ārkārtīgi jauks. Es nespēju uzskaitīt, cik daudz saldējuma kokteiļu esmu no viņa saņēmusi un cik daudz konfekšu viņš dāvināja omei. Viņš bija ļoti strādīgs un čakls, bet tikai pie nosacījuma, ka nedzēra. Un to mirkļu, kad viņš bija skaidrā, bija daudz mazāk nekā to, kad viņš bija uzkāpis uz korķa.

Tolaik arī es bieži dzīvojos pie omes. Man bija kādi seši septiņi gadi, un es ļoti labi atceros to reizi, kad no lauku viensētas mēs trijatā braucām uz Cēsīm un strīda laikā omes iereibušais civilvīrs atņēma viņai maku ar naudu un aizgāja prom. Tā mēs divas – es un ome – palikām uz vientuļa zemes ceļa ar 50 santīmiem kabatā, gaidot autobusu, kas brauca ik pēc divām stundām. Man, septiņgadniecei, toreiz vispār nebija ne jausmas, kas ir noticis un kā es varu palīdzēt šajā situācijā.

Es vienkārši piesēdu blakus omei grāvmalā, un mēs gaidījām autobusu. Kā šodien atceros, par autobusu Cēsu autoostā samaksāja omes māsa, bet vēlā vakara stundā pie omes māsas dzīvokļa durvīm uzstājīgi klauvēja viņas civilvīrs.

Bija arī tā reize omes dzīvokļa vējtverī, kad starp omi un viņas iereibušo civilvīru izcēlās kārtējais konflikts. Kad viņš pacēla roku, lai manai omei sistu, es instinktīvi iestājos starp omi un varmāku, sāku kliegt un lūdzu apstāties, jo savos septiņos gados nezināju, kā citādāk varu rīkoties. Šis konflikts, par laimi, tā arī beidzās. Bet es joprojām nezinu, cik bija to reižu, kuras neredzēju. Un es pat nevaru uzskaitīt tās reizes, kad ome meklēja patvērumu pie draudzenēm, un tās reizes, kad viņa zvanīja saviem dēliem ar lūgumu braukt viņai palīgā, jo civilvīrs bija kļuvis pārlieku agresīvs.

Šādu stāstu ir ļoti daudz, bet iepriekš mēs par tiem dzirdējām reti. Kauns, bailes. Iemeslu tam ir ļoti daudz. Arī pieņēmums, ka vardarbība ir ģimenes iekšējā lieta. Beidzot mēs redzam, ka jautājums par vardarbības izskaušanu ir sakustējies. Nebaidīšos teikt, ka lielā mērā tieši Stambulas konvencija ir bijusi viens no būtiskākajiem atspēriena punktiem, lai tas notiktu. Būsim godīgi, ja Stambulas konvencijas nebūtu, vai vardarbības izskaušana... vai tai būtu tik liela prioritāte, kāda ir šobrīd? Uz visu Latvijā notiekošo lietu konteksta, visdrīzāk, ne.

Daudz dzirdam, ka Stambulas konvencija ir tikai aizsegs, lai ļautu laulāties ar nedzīvām... lietām, mainīt dzimumus. Ja tas tā būtu, es domāju, kāds šo jautājumu šo divu gadu laikā, visticamāk, jau būtu aktualizējis. Stambulas konvencijas mērķis un starptautiskā apņemšanās ir aizsargāt vardarbībā cietušos. Un atgādināšu, ka tā darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi.

Tā vietā, lai nodarbotos ar tiešām jēgpilnām un aktuālām lietām, kas saistītas ar Latvijas drošības un ekonomikas stiprināšanu, šīs konvencijas pretinieki novērš uzmanību no tā, kas ir būtisks. Ar centieniem denonsēt Stambulas konvenciju un domājot par savām personīgajām interesēm, tiek grauta Latvijas starptautiskā reputācija. Tā mēs tuvojamies Krievijas informatīvajai telpai. Bet pats ļaunākais ir tas, ka, izstājoties no Stambulas konvencijas, mēs ļaujam varmākām svinēt mazās uzvaras un novēršamies no vardarbības upuriem. Ja Stambulas konvencija kaut par procentpunktu var uzlabot cietušo dzīvi un izskaust vardarbību, tad tā ir laba lieta, un es neredzu pamatotu iemeslu tās denonsēšanai.

Kolēģi, es aicinu nolikt pie malas personīgo nepatiku. Ļausim vardarbības upuriem noticēt, ka viņus sadzird, ka par viņiem rūpējas, ka vardarbības izskaušana ir mūsu prioritāte un ka valsts viņus var aizsargāt.

Noslēdzot savu runu, es vēlos citēt Eiropas Latviešu apvienības vēstules divas, manuprāt, būtiskākās rindkopas: “Kā Latvijas diasporas pārstāvji mēs pilnībā noliedzam, ka izstāšanās no starptautiska cilvēktiesību mehānisma būtu atbilstoša vai tālredzīga rīcība. Diaspora ir Latvijas vēstnesis pasaulē – mēs rūpējamies par valsts reputāciju, atbalstām tās drošību un starptautisko uzticamību, un mums nav intereses rīkoties tādā veidā, kas grautu šo uzticību. Lēmumi, kas var tikt interpretēti kā atkāpšanās no starptautiskām saistībām, var būtiski iespaidot Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un cilvēktiesības ievērojošas valsts reputāciju. [..]

Mēs īpaši vēlamies uzsvērt – Stambulas konvencijas izmantošana kā politisks instruments iekšpolitiskas vai starppartiju cīņas laukā, it sevišķi laikā, kad reģionā un pasaulē pieaug drošības un politiskās nestabilitātes riski, ir nepieņemama. Vēsturiskie piemēri rāda, ka konvencijas atmešana var kalpot kā signāls ārvalstu partneriem un ietekmēt plašāku uzticību valsts tiesiskumam; tieši tādēļ ELA uzskata, ka debates par cilvēktiesību jautājumiem nedrīkst tikt izmantotas politiskajai destabilizācijai.”

Paldies par uzmanību.

Aicinu neatbalstīt. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Tieslietu ministrijas parlamentārajai sekretārei Laumai Paegļkalnai.

L. Paegļkalna (Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre).

Godātie deputāti! Šodien mēs runājam ne tikai par starptautisku līgumu, bet par valsts tiesisko mugurkaulu, par mūsu pašu spēju aizstāvēt cilvēka cieņu un dzīvību. Latvija atrodas krustcelēs, kurās lēmums par izstāšanos no konvencijas pret vardarbību kļūst ne tikai par juridisku, bet arī par vērtību izvēli. Ja mēs izstātos, Latvija kļūtu par vienīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas vienpusēji aizietu no starptautiska cilvēktiesību dokumenta. Šo situāciju nevar salīdzināt ar to valstu situāciju, kas konvenciju vēl nav ratificējušas. Izstāšanās nozīmētu atteikšanos no vienošanās, kuru mēs paši esam parakstījuši un apstiprinājuši. Tā būtu robežas šķērsošana atpakaļ, prom no vērtību telpas, kurai visus šos 35 gadus kopš neatkarības atjaunošanas esam tiekušies piederēt un kurā cilvēka dzīvība, drošība, cieņa ir visaugstākā valsts prioritāte. Publiskajā telpā un Ārlietu komisijas sēdēs tiek jaukti mīti un puspatiesības ar faktiem. Juridiski argumenti tiek apslāpēti, aizsedzoties ar maldīgu priekšstatu radīšanu, ka tie ir politiski un pat ideoloģiski. Tad nu man nākas atgriezties pie tiesību pamatiem, lai pamatotu, kāpēc tie ir aplami.

Godātie deputāti! Vērtējot un sverot tiesību normu atbilstību mūsu tiesību sistēmai, pirmais, uz ko mēs lūkojamies, ir Satversmes tiesas secinājumi, kas izteikti tās nolēmumos. Un, raugi, jau pirms četriem gadiem Satversmes tiesa apliecināja konvencijas pret vardarbību atbilstību mūsu Satversmei.

Un pie tā pakavēšos mazliet ilgāk, jo domu cīņās dzirdēts, ka Satversmes tiesa nevērtēja visstrīdīgāko konvenciju normu atbilstību mūsu pamatlikumam. Ko šādā situācijā dara jurists? Lasa spriedumu. Un, aplūkojot Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu, jāsecina, ka tajā ir atspoguļota izcila starptautisko tiesību piemērošanas metodoloģija. Satversmes tiesa, tostarp atsaucoties uz Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām, atgādina, kā iztulkojamas konvencijas normas. Un tieši tiesa saistoši secina, ka visi ar konvenciju uzliktie pienākumi dalībvalstīm attiecas vienīgi uz jautājumiem par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu. Jo diemžēl vēl joprojām vardarbība ģimenē notiek arī dzimumu atšķirību dēļ.

Konvencija pret vardarbību neierobežo tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu. Jebkuri jēdzieni, kas lietoti konvencijā, ir saistīti un vērsti tikai uz vienu mērķi – novērst vardarbību un veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību, kas vēsturiski diemžēl nav pastāvējusi un vēl joprojām ir reāls mūsu sabiedrības izaicinājums. Turklāt šādu izpratni – ka konvencija pret vardarbību ir nozīmīgs cilvēktiesību dokuments – ir atzinusi arī Eiropas Savienības Tiesa, uzsverot, ka tā veido visaptverošu un daudzdimensionālu regulējumu sieviešu aizsardzībai pret visām vardarbības formām. Tas nav izolēts dokuments, bet daļa no kopējās Eiropas cilvēktiesību arhitektūras līdzās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un arī nacionālajām tiesībām.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa šodien jau pieminētajā Bulgārijas lietā ir skaidri paudusi, ka valsts atteikšanās ratificēt konvenciju pret vardarbību liecina par tās apņēmības trūkumu cīnīties ar vardarbību ģimenē. Un es gribu atgriezties pie tā, ka mēs vairs neesam vieni. Mēs nedzīvojam greizo spoguļu karaļvalstī, kad mūs spiež okupācijas zābaks un uz pasauli raugāmies caur atslēgas caurumu, nepārtraukti sajūtot apdraudējumu pakausī. Mēs esam pilntiesīga un starptautiski respektēta valsts. Un mums ir balss. Balss noder ne tikai, lai paustu nostāju. Balss ir arī nepieciešama, lai lūgtu padomu. Un tikai stiprie to spēj lūgt. Un tādi mēs esam. Latvijai ir izvēle un iespējas. Mums ir domubiedri un sabiedrotie pasaulē. Mums ir, kam lūgt atbalstu.

Tāpēc tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere lūdza Venēcijas komisiju paātrinātā kārtībā sniegt atzinumu par iespējamās izstāšanās sekām. Ministre izvēlējās tiesiskuma, nevis ideoloģisko ceļu. Šis solis nav padevība ārvalstu spiedienam, kā mēdz teikt populistiski politiķi, bet atbildības apliecinājums, vēlme rīkoties, balstoties starptautiskajos principos, likumu varā un tiesiskuma pārbaudē.

Venēcijas komisija, kas ir autoritatīva starptautiska ekspertu komisija, vērtēs tiesiskās sekas, Latvijai veicot šādu bezprecedenta soli un potenciāli apdraudot kopīgo Eiropas Padomes tiesiskumu. Tas ir nobriedis veids, kā pieņemt lēmumus, kas ietekmē valsts reputāciju un arī cilvēku drošību. Jā, valsts reputāciju, mūsu cilvēku uzticēšanos valstij, kas nepakļaujas Kremļa ideoloģijai, bet vadās no starptautiskajām tiesībām, jo mūsu drošība primāri balstās nevis militārā spēkā, bet starptautisko tiesību ievērošanā. Latvija nule būs ANO Drošības padomes locekle, 2028. gada otrajā pusgadā – Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Mēs esam uz starptautisko tiesību kartes. Tāpēc satraukumu par iespējamo izstāšanos pauž ne tikai mūsu pilsoņi.

Ārlietu komisijai jau šodien tika minēts, ka satraukumu ir pauduši ārvalstu vēstnieki (Vai kāds vēl atceras līdzīgu precedentu atjaunotās Latvijas vēsturē?): Pasaules brīvo latviešu apvienība, Eiropas Latviešu apvienība, Ārvalstu investoru padome Latvijā, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidents, ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas vadītāja, Ukrainas Augstākās Radas deputāti.

Šodien Eiropas Komisijas Tieslietu direktorāta Dzimumu vienlīdzības nodaļa uz sarunu izsauc Latvijas atašejus par situāciju Latvijā ar konvencijas pret vardarbību iespējamo denonsēšanu. Jo Latvija, kopš Eiropas Savienība to ir ratificējusi, ietilpst kopējā Eiropas cilvēktiesību aizsardzības tiesiskajā rāmī.

Vakar Eiropas Padomes Ministru komiteja, atsaucoties uz Beniluksa valstu paziņojumiem, piekrita aicinājumam, kuru atbalstīja visi, izņemot Gruziju, vērsties pie Latvijas parlamenta ar aicinājumu atteikties no denonsēšanas.

Minētais parāda, ka šis jautājums jau ir kļuvis par mūsu starptautiskās reputācijas pārbaudi. Vai tiešām šādā statusā mēs vēl varam atļauties būt valsts, kas pati atkāpjas no cilvēktiesību mehānisma? Es vēlreiz uzsveru – tas ir bezprecedenta solis tiesiskas valsts... ietvaros. Atteikšanās no konvencijas vājinās Latvijas tēlu un sabiedrības uzticību institūcijām. Tas dos signālu, ka mūsu valsts brīvprātīgi atsakās ne tikai no starptautiska cilvēktiesību mehānisma, tā izrauj gabalu no mūsu Satversmes. Nekādas deklarācijas to neaizstās. Mūsu sabiedrotie NB8, Eiropas Savienībā, Eiropas Padomē un NATO to uztvers kā atkāpšanos no kopīgiem cilvēktiesību standartiem. Tas vājinās uzticību Latvijai laikā, kad tā ir būtiska mūsu drošībai, un mēs izkritīsim no vērtību izpratnē mums tik tuvās Ziemeļvalstu saimes, kurai vēlamies piederēt.

Vai nav paradoksāli, ka vienīgā valsts, kas pēdējos gados ir izstājusies no cilvēktiesību konvencijām, ir Krievija? Tā izstājās no Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas un no spīdzināšanas konvencijas. Vai tas ir piemērs, kam līdzināties? Savukārt Ukraina ratificēja konvenciju pret vardarbību kara laikā. Valsts, kurā sievietes un bērni cieš no kara noziegumiem, no okupācijas armijas... izvarošanām, no postījumiem un bēgļu traģēdijām, – tieši šī valsts nolēma, ka cilvēka cieņa ir jāaizsargā stingrāk. Ukrainas parlaments ratificēja konvenciju 2022. gada jūnijā, apliecinot, ka pat visdziļākajā krīzē cilvēktiesības un aizsardzība pret vardarbību ir prioritāte, nevis greznība. Tas bija drosmes žests un signāls visai pasaulei. Pat kara ēnā tiesiskums un cilvēka dzīvība nezaudēja vērtību.

Savas uzrunas noslēdzošajā daļā atbildēšu uz jautājumu, par kuru man tika liegts runāt Ārlietu komisijas sēdē, – uz jautājumu, kas ir būtisks, lai katrs deputāts izšķirtos par to, vai nacionālais regulējums patiesi ir pietiekams, vai patiesi mēs būsim izdarījuši pietiekami, lai sievieti, vīrieti, bērnu pasargātu no vardarbības. Nē, nebūsim, jo tieši konvencija pret vardarbību uzliek vardarbību kā neērtu tēmu uz galda mums visiem – politikas veidotājiem, piemērotājiem un katram cilvēkam. Tieši konvencija nodrošina, ka aizsardzība pastāv ne tikai uz papīra, bet arī tiek īstenota efektīvi, ilgtermiņā un starptautiskajā pieredzē balstītā sadarbībā.

Jā, oponenti teiks: ir pieaugusi vardarbība. Nē, līdz ar ratifikāciju ir mainījusies izpratne par vardarbību ģimenē. Līdz ar informētību gadījumu skaits ir palielinājies, jo upuriem ir radusies pārliecība, ka valsts patiesi par viņiem parūpēsies, nodrošinot reālu aizsardzību un saucot varmākas pie atbildības. To vairākkārt komisijas sēdēs uzsvēra arī nevalstiskās organizācijas. Atteikšanās sūtītu pretēju signālu – ka vardarbība ir privāta lieta vai nav nopietna problēma.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Mēs šodien sēžam siltā zālē, kur valda kārtība, ir gaisma un procedūra. Bet ārpus šīs zāles ir mājas, kurās joprojām skan sitienu trulais troksnis, kur bērni mācās klusēt, jo klusums ir vienīgā aizsardzība, kas viņiem palikusi. Un šajā pašā brīdī mēs kopā – tie, kuriem ir vara viņus aizsargāt, – diskutējam, vai vispār gribam būt saistīti ar pienākumu to darīt, mēs spriežam, vai aizsardzība pret vardarbību atbilst vērtībām.

Vai tiešām kāds spēj pateikt, ka vardarbība ir vērtība, bet aizsardzība – apdraudējums? Ja jūs šodien nobalsosiet “par” izstāšanos, mēs nepārtrauksim konvenciju, mēs pārtrauksim cilvēcību. Mēs pateiksim, lai liekas mierā, – mēs izvēlējāmies ērtību. Un, kad nākamreiz kāda sieviete tiks sista un viņas bērns jautās, kāpēc neviens nenāca, atbilde būs ļoti vienkārša: neviens nenāca, jo viņi tajā dienā Saeimā nolēma, ka tas vairs nav viņu pienākums. (Starpsaucieni.) Vai tiešām tādu Latviju gribat atstāt aiz sevis?

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilzei Stobovai.

I. Stobova (LPV).

Klausoties šīvakara debates, rodas iespaids, ka varmākas tiešraidē klausās mūsu raidījumu un gaida lēmumu, lai varētu uzsākt vardarbību, un tajā brīdī nabaga cilvēki kā vienīgo aizsardzību paņems rokās šo konvenciju, lai ar to varētu aizsargāties. Policisti beigs savu darbu, un nu tik sāksies ļembasts, sāksies vardarbība. Te tika piesaukts tas, ka kādā istabā šobrīd notiek vardarbība, kamēr mēs siltās telpās lemjam par šīs konvencijas atcelšanu. Lai vai kurā vietā šobrīd būtu tāds notikums, neviens no šiem dokumentiem nepārtrauks notiekošo. Šai gadījumā... tas nav tāpēc, ka ir šī konvencija... viņi to pārtrauks.

Es domāju, ka daudzi sabiedrībā par vardarbību sāks aizdomāties tikai tāpēc, ka šeit, Saeimā, notiek diskusija, un šī diskusija varbūt arīdzan atvērs acis un prātus.

Par ko vispār sākās šī diskusija? Sākumā bija šie vārdi. Šie vārdi ir neskaidri. Konvencijā šie vārdi jeb jēdziens ir “sociālais dzimums”, izplūdis un plūstošs, mūsdienīgi daudzo iespējamo un iztēlojamo dzimumu fantāzijas ietvars, jēdziens, kuru nevar izmērīt, pierādīt vai viennozīmīgi interpretēt. Un tieši tāpēc tas rada tiesiskuma nedrošību, jo likumam ir jābūt skaidram, nevis interpretējamam izjūtu kopumam, tieši tāpēc politisko diskusiju un demokrātisko viedokļu dažādību šobrīd ir aizstājusi piederība kopienai. Ja tu neesi ar mums, kam skaidrība nerūp, tad tu esi pret mums. Ja tu nepiekrīti PROGRESĪVO plus JAUNĀS VIENOTĪBAS kopienas viedoklim, nepiedalies tā saucamajā draudzības jeb dzimumidentitātes rūpju gājienā, – esi putinists, hibrīdkara upuris.

Jautājums tikai – kuri tad ir īstie Krievijas konstitūcijas un putinisma eksperti? Tie, kas skatās aizliegtos kanālus? Kur jūs iedvesmojaties? Es neesmu lasījusi, neesmu dzirdējusi. Bet jūs, cienījamie PROGRESĪVIE, man liekas, pamostaties, noskūpstāt Putina bildi un rakstāt savas runas, jo tas ir vienīgais, kas spēj jūs iedvesmot. Jūs katrā vietā redzat Šleseru un pēc tam domājat, ka jums seko Putins. Tas ir visa jūsu pasaules... konvencijas... redzējuma ietvars. Jūs pasakāt, ka konservatīvās vērtības ir vienlīdzīgas Padomju Savienībai, nav citas... Jums valsts ir sākusies (Starpsauciens.) no turienes.

Fakti un dati liecina, ka valstīs, kurās ir pieņemta šī konvencija, vardarbība nav mazinājusies. (Starpsauciens.) Kādēļ jūs to gribat uzspiest mums? (Starpsauciens: “Meli!”) Novērojumi ļoti skaidri parāda, ka šī LGBT+ ideoloģija zeļ un plaukst – jūs arvien vairāk (Starpsaucieni.) ieejat mazu bērnu prātos... liekat viņiem apšaubīt sevi kā zēnu vai meiteni. Jūs ļoti pārvaldāt prātus. Valodnieciski neviens – neviens no jums! – nav spējis izskaidrot, kā sociālā dzimuma jēdziens, kas ietver stereotipus par sievietēm un vīriešiem, var ietekmēt turpmāko likuma piemērošanu... arvien meklējot šī jēdziena plūstamību... kaut ko stabilu, jēdzieniski, terminoloģiski nenotveramu.

Ja tev ir konservatīvs viedoklis un pārliecība, tad zini: vienīgā salīdzināmā literatūra ir Krievijas konstitūcija. Es saprotu, ka runas būtība šobrīd vairs nav modē, taču esam aizmirsuši, ka neviens mūs bez mugurkaula, bez savas pašapziņas, pašvērtības, tikai ar izdabāšanu nekad nevienā līmenī neuztvers. Tā cieņu neizpelnās, tikai pakļautību vai integrāciju... ja vēlaties, lai ir jums saprotamāk.

Valsts uzturēšana ilgtermiņā prasa identitāti un varas lietošanas prasmi, nevis apsaukāšanu un spokošanos. Ja mēs sākam pieņemt normas, kuru nozīme katram ir citāda, tad tiesiskums, par kuru jūs cīnāties, kļūst relatīvs. Tāpēc es saku: relatīvs tiesiskums nav brīvība, tā ir neskaidrības diktatūra. Likumiem jābūt konkrētiem, nevis plūstošiem. Tur, kur likuma tekstu var lasīt pēc izjūtām, vairs nepastāv vienlīdzība. Ja termins ir tik elastīgs, ka to var pielāgot jebkurai interpretācijai, tas vairs nav jēdziens, tas ir instruments. Un likums nedrīkst būt instruments esošās valdības ideoloģijai. Likumam ir jābūt robežai, kas pasargā sabiedrību no ideoloģiskas patvaļas.

Brīdī, kad vecāki vērsās pie jums ar to, ka skolā pret bērniem notiek vardarbība, tāpēc viņi ņem... jūs paziņojāt: viņiem ir jāsocializējas. Kur tad bija šī konvencija? Kāpēc tad jūs negribējāt bērnus aizsargāt? Tā bija cita ideoloģija, cita vardarbība. Tā neiekļāvās tajos normatīvajos aktos, kurus jūs redzat. Līdz ar to jūs paši apliecināt, ka konvenciju jūs piemērojat tiem, kam gribat, bet tiem, kas nav jūsu interešu lokā, jūs to nepielietojat.

Ja likumus gribam izpildīt, izpatīkot citiem, un citu viedoklis mums ir svarīgāks nekā mūsu Latvijas iedzīvotāji, tad tā ir dubultā spēle. Ir tikai vēlme parādīt savu seju ārzemju katalogos, nevis patiesi paskatīties uz Latvijas cilvēkiem un viņu interesēm. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edmundam Jurēvicam.

E. Jurēvics (JV).

Nu ko, draugi mīļie, joki mazi! Iepriekšējie runātāji runāja par fantāzijas augli. Es gribu teikt, ka izstāšanās no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības... tiešām vajadzēja spēcīgu fantāziju, lai kaut ko tādu izdomātu. (Daži deputāti aplaudē.)

Kolēģi, kādi ir galvenie argumenti, kādēļ mums vajag izstāties no šīs konvencijas? Ir bijuši tādi ļoti kosmiski argumenti, kurus es negribu atkārtot. Tos noteikti šovakar varēsim izlasīt tiktokā, esmu par to pārliecināts. Bet divi galvenie argumenti, kas ir bijuši: numur viens – tas neatbilst Latvijas vērtībām; numur divi – šis ir ideoloģisks dokuments.

Ļoti rūpīgi klausījos Mūrnieces kundzes vadītās Ārlietu komisijas sēdes (gan attālināti), un Mūrnieces kundze teica, ka mēs viens otru šajā jautājumā nepārliecināsim, jo šis ir ideoloģisks un vērtību strīds. Šajā gadījumā Saeimas vairākumam esot citas vērtības, tādēļ ir jāizstājas no šīs konvencijas pret vardarbību.

Es tomēr gribu teikt, ka manam vārdabrālim Edmundam Teirumniekam un manam vārdabrālim Edmundam Zivtiņam, manuprāt, nav vienādas vērtības. Joprojām ceru, ka šīm abām partijām – Nacionālajai apvienībai un LATVIJAI PIRMAJĀ VIETĀ – nav vienādas vērtības. (Aplausi.)

Kolēģi! (Starpsauciens.) Kolēģi! (Dep. L. Liepiņas starpsauciens.) Nu, es ceru, ka tik tālu nenonāks, Liepiņas kundze.

Kolēģi! Ir ļoti skumji, ka mēs šo jautājumu – praktisku, humānu, cilvēcisku jautājumu – esam mēģinājuši sadalīt liberālā un konservatīvā ideoloģijā. Tie ir meli, iedomas un absolūta dezinformācija. Jūs man nekad neiestāstīsiet, ka Polija kā konservatīva, nacionāla valsts, kas ir šajā konvencijā un neplāno izstāties (Dep. A. Kiršteins: “Plāno! Plāno!”), ir ar kaut ko sliktāka. Neplāno, Kiršteina kungs! Ukraina, kas ir nacionāli noskaņota valsts, kas zem lodēm iestājās šajā konvencijā, nav nekāda kreisi liberāla valsts. (Starpsauciens.)

Šo konvenciju ir ratificējušas vai parakstījušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuru valdībās ir bijuši dažādi politiskie spēki – sociāldemokrātiski, liberāli, konservatīvi, centriski. Ļoti dažādi. Mēs Latvijā nezin kāda iemesla dēļ par šo konvenciju runājam ideoloģiju sakarā. Jā, varbūt šeit ir viena ideoloģija – cilvēktiesību ideoloģija. Cilvēks ir vērtība. Tam, ka cilvēks ir vērtība, ir jābūt gan liberāļiem, gan konservatīvajiem, gan centristiem, gan sociāldemokrātiem.

Kolēģi, tas ir ļoti nepareizi, ka šajā situācijā kārtīgas, patriotiskas partijas – gan opozīcijā, gan pozīcijā – ir pavilkušās uz populistu iegribas, lai destabilizētu Latviju starptautiskajā arēnā. Draugi mīļie, nedodam šo prieku – šo munīciju – Šleseram un Stepaņenko priekšvēlēšanu kampaņā! Kāpēc tas ir vajadzīgs? Kāpēc mums, latviešiem, savā starpā par šo ir jācīnās un jākasās? Mums ir jāaizstāv mūsu valsts.

Vēl par vērtībām, kolēģi. Tiek minēts, ka šī konvencija ir pret Satversmes vērtībām. Es neesmu jurists, bet man liekas, ka Satversmē ir skaidri un gaiši pateikts, ka mums ir jāaizsargā ikviens cilvēks (nodaļā par cilvēka pamattiesībām). Latvijas Republikas Satversmes tiesa jau sen ir lēmusi, ka šī konvencija pilnībā atbilst Latvijas Republikas Satversmei un ir saskaņā ar mūsu vērtībām.

Vēl viens – pēdējais – arguments, ko bieži min, – ka sabiedrības vairākums ir pret šo konvenciju. Tautas vairākums esot pret. Draugi mīļie, paskatāmies taču socioloģiju! (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.) Sabiedrības vairākums ir pret to, ka Latvija izstātos no šīs konvencijas, kas ir pret vardarbību. (Dep. L. Liepiņas starpsaucieni.) Mīļie Zaļo un Zemnieku savienības kolēģi, kurus es ļoti cienu, lielākā daļa jūsu vēlētāju ir par to, lai Latvija paliktu šajā konvencijā. Arī liela daļa APVIENOTĀ SARAKSTA un Nacionālās apvienības vēlētāju ir par to, lai paliktu. (Zālē troksnis.)

Nezinu, kādi prokremliskie spēki šeit runā, nezinu, ko jūsu vēlētāji par to domā, bet normālu, patriotisku partiju vēlētāju vairākums ir par palikšanu šajā konvencijā. (Aplausi.)

Kolēģi, sekosim Latvijas pilsoņu vairākuma viedoklim un neizstāsimies no šīs konvencijas, kas ir pret vardarbību ģimenē un pret vardarbību pret sievietēm. Neejam līdzi Šleseram, Stepaņenko un citiem populistiem.

Neatbalstām šo! (Ovācijas.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Jānim Patmalniekam.

Kolēģi, atļaujiet jums atgādināt, ka ir atļauti izsaucieni no zāles, nevis tādi gari, nepārtraukti monologi. (Dep. L. Liepiņas starpsauciens.)

J. Patmalnieks (JV).

Ļoti cienījamā sēdes vadītāja! Kolēģi! Lai mēs visi kopā droši raudzītos nākotnē, mums pašiem ir jābūt stipriem, bet mums ir jābūt arī draugiem, kuri nāks palīgā brīdī, kad palīdzība būs nepieciešama. (Starpsauciens: “Tas par Turciju, ja?!”)

Tas ir bijis mūsu ārpolitikas mērķis – būt Eiropas kodolā, kur pieņem lēmumus (Starpsauciens: “Kam stiprāk...?”), lai Latvija būtu nevis tā, par kuru pieņem lēmumus, bet tā, kura pieņem lēmumus. Mēs to esam sasnieguši. Esam Eiropas Savienībā – pasaulē lielākajā vienotajā tirgū (Starpsauciens.), esam NATO – drošībā, esam ANO Drošības padomē. (Starpsauciens: “Kāpēc...?”) Draugiem vajag skaidrību un drošību, ka uz mums var paļauties, ka nesāksim vienpusēji mainīt iepriekš noslēgtos līgumus, atkāpties no konvencijām.

Skaidrība ir nepieciešama arī investoriem, kuri iegulda Latvijā un sekmē Latvijas ekonomikas attīstību.

Ārvalstu investoru padome Latvijā savā vēstulē Ārlietu komisijai norāda: “Ārvalstu investoru padome Latvijā [..] uzskata, ka šāds solis varētu negatīvi ietekmēt Latvijas starptautisko reputāciju, investīciju vidi un sociāli ekonomisko attīstību kopumā, kā arī radīt juridiskas un demogrāfiskas sekas, kas nav pienācīgi izvērtētas.

Tādēļ mēs lūdzam komisiju veikt visaptverošu izpēti un ietekmes novērtējumu, izvērtējot šī lēmuma iespējamo ietekmi uz:

pirmkārt, Latvijas starptautisko reputāciju un valsts saistībām pret Eiropas un starptautiskajām cilvēktiesību normām;

otrkārt, ārvalstu investīciju pievilcību, tostarp investoru uzticību un Latvijas kā stabilas, vērtībās balstītas ekonomikas tēlu;

treškārt, sociāli ekonomisko vidi, konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi;

ceturtkārt, demogrāfiskajām tendencēm un sabiedrības saliedētību;

piektkārt, sabiedrisko un nacionālo drošību;

sestkārt, tiesiskās sistēmas integritāti, neatkarību un prognozējamību.”

Ārvalstu investoru padome Latvijā “uzsver, ka Latvijas ilgtspējīgā labklājība balstās tās reputācijā kā stabilai, atvērtai un demokrātiskai valstij, kas ievēro cilvēktiesības un tiesiskumu. Līdz ar to jebkurš lēmums, kas var ietekmēt šīs pamatvērtības, būtu pieņemams tikai pēc plašas sabiedriskās diskusijas un rūpīgas analīzes.”

Kolēģi, vai šie nav pamatoti jautājumi? Vai komisija uz tiem ir atbildējusi? Vai uzņēmumi, kuri ir vieni no lielākajiem investoriem Latvijā, nav pelnījuši saņemt atbildes?

Līdz šim vairāk nekā 10 NATO dalībvalstis ir Latvijā, tāpēc ka uz Latviju var politiski paļauties, tāpēc ka mēs esam īstenojuši skaidru un konsekventu politiku, esam arvien ciešāk iekļāvušies Rietumu pasaules institūcijās, lai mums būtu vairāk draugu, kuri varētu nākt mums palīgā. Dalība Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir bijusi daļa no šīs ārpolitikas. Konvencijas ratifikācija ir ne tikai uzlabojusi Latvijas reputāciju, bet arī devusi nepieciešamo impulsu izpildvarai, lai veiktu nepieciešamos pasākumus vardarbības novēršanai un apkarošanai.

Daudzi no klātesošajiem ir ilgstoši piedalījušies šīs ārpolitikas īstenošanā gan kā Saeimas priekšsēdētāji, gan kā Ministru prezidenti, gan kā ministri. Man jums ir jautājums: kas ir mainījies? Vai tiešām, lai nodemonstrētu savu politisko spēku šodien, jāgrauj tas, ko Latvija ir būvējusi vairāk nekā 30 gadus – valsts reputāciju kā prognozējamai valstij, uz kuru var paļauties, par spīti tam, ka valdības mainās un arī Saeimas mainās? Ar savu balsojumu jūs nekaitēsiet JAUNAJAI VIENOTĪBAI vai PROGRESĪVAJIEM, jūs kaitēsiet Latvijas reputācijai kā prognozējamai un stabilai demokrātijai.

Aicinu nolikt malā greizsirdību un nenovīdību, turpināt uzlabot Latvijas starptautisko reputāciju un noraidīt likumprojektu “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saļimova kungs, jums mazliet jāpagaida.

Godātie kolēģi! Ir saņemts deputātu Edmunda Jurēvica, Agneses Krastas, Andra Šuvajeva, Andas Čakšas un Ainara Latkovska iesniegums, kurā viņi lūdz izsludināt Saeimas šā gada 23. oktobra sēdes pārtraukumu no pulksten 21.00 līdz 30. oktobra pulksten 9.00. Vai kolēģiem ir iebildumi? (Starpsauciens: “Jā!”) Kolēģiem ir iebildumi. (Starpsauciens.)

Ja ir iebildumi, mums ir jābalso.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret”? (Starpsauciens.) Šuvajeva kungs vēlas runāt “par”.

Vārds deputātam Andrim Šuvajevam par priekšlikumu izsludināt pārtraukumu no pulksten 21.00 līdz nākamās nedēļas 30. oktobra pulksten 9.00. Lūdzu, Šuvajeva kungs!

A. Šuvajevs (PRO).

Kolēģi! Jurēvica kungs jau pirms kāda brīža minēja, ka pēdējos divos gados mēs, organizējot Saeimas darbu saistībā ar budžetu, sākām normālu – normālu! – praksi, lai gan žurnālisti, gan sabiedrība spēj sekot līdzi Saeimas debatēm.

Mēs visi zinām, ka šis konkrētais likumprojekts ir svarīgs. Ne velti mēs esam pēdējo mēnesi sabiedriskajā telpā vairākkārt komentējuši gan šī lēmuma ietekmi uz Latvijas sabiedrību, gan tā tālākās politiskās sekas. Manuprāt, ir tikai normāli, ka respektējam sevi, respektējam savu darbu. Mēs respektējam sabiedrības iespējas sekot līdzi šim jautājumam, arī žurnālistu iespējas sekot līdzi un atspoguļot šo notikumu Latvijas sabiedrībā... un pārstāt strādāt pulksten deviņos vakarā. Mēs būsim strādājuši 12 stundas un turpināsim debates pēc nedēļas. Redzam, ka vēl vairāki deputāti ir pieteikušies debatēt, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, sabiedrībai ir jādzird dažādi deputātu argumenti.

Mums nav par katru cenu šajā dienā jāizskata šis konkrētais likumprojekts – līdz brīdim, kad visi deputāti ir izdebatējušies. Mums ir nepieciešams ievērot savstarpēju cieņu, savstarpēju izpratni par to, kādā veidā organizēsim darbu. Domāju, tā ir priekšzīme attiecībā arī uz turpmākajiem lēmumiem, kas saistās ar budžeta pieņemšanu. Mēs esam saņēmuši sabiedrības un mediju kritiku, kas ir veltīta Saeimas darbam, kas iesniedzas pāri pulksten deviņiem, desmitiem, vienpadsmitiem vakarā un, iespējams, pat pāri pusnaktij.

Aicinu Saeimu izturēties atbildīgi. Aicinu balsot “par” to, ka mēs atbalstām pārtraukuma izsludināšanu pulksten deviņos vakarā. Turpināsim šīs debates, turpināsim sarunas, uzklausīsim cits citu, bet darīsim to normāli un cieņpilni.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edgaram Tavaram, uzstājoties “pret” piedāvāto lēmuma projektu.

E. Tavars (AS).

Kolēģi! Normālos apstākļos es noteikti atbalstītu šādu priekšlikumu. Es domāju (Starpsaucieni. Daži deputāti aplaudē.)... kāpēc šis ir izņēmums? Mēs ar jums, kolēģi, runājām par debatēm, kas notika no rīta, – ka ministrs, parlamentārais sekretārs vienu un to pašu dzejoli skaita vairākas reizes. Kāpēc jūs, kolēģi, tā darāt? Mēs speciāli velkam laiku, lai varētu jums parādīt... par Stambulu.

Šobrīd... no “ChatGPT”... vienas un tās pašas runas (Starpsaucieni.)... viens un tas pats tiek atkārtots 20–30 reizes. Kolēģi, ja vēlaties, jūs varat izteikties īsāk (Starpsaucieni.), bet, ja gaidāt, ka mēs jums samazināsim debašu laiku, jūs smagi kļūdāties. Izsakieties īsāk! Pabeidzam šo nozīmīgo jautājumu, lai nākamnedēļ 30. oktobrī varam izskatīt pamatjautājumus, ar ko šim parlamentam ir jānodarbojas, nevis 30 reizes pēc kārtas jāklausās viens un tas pats.

Tāpēc aicinu: kolēģi, izskatām šo likumprojektu pirmajā lasījumā, lai attiecīgi nākamnedēļ varētu darīt to, kas mums patiesi ir jādara. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Tavara kungs! Mans pienākums ir izteikt jums aizrādījumu. Dodot deputāta zvērestu, mēs apņēmāmies stiprināt latviešu valodu, bet jūs kauninājāt Saeimas deputātus par piedalīšanos vēsturiski pirmajās debatēs par latviešu valodas stiprināšanu. (Zālē troksnis.)

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Edmunda Jurēvica, Agneses Krastas, Andra Šuvajeva, Andas Čakšas un Ainara Latkovska iesniegto priekšlikumu, kurā tiek lūgts izsludināt Saeimas šā gada 23. oktobra sēdes pārtraukumu no pulksten 21.00 līdz 30. oktobra pulksten 9.00! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 31, pret – 52, atturas – 1. Lēmums nav pieņemts. (Aplausi.)

Turpinām debates.

Nākamajam vārds deputātam Amilam Saļimovam.

A. Saļimovs (ST!).

Labvakar, kolēģi! Diezgan karsti mums šodien iet. Nu ko, turpinām strādāt. No tribīnes šodien izskanēja visādu veidu apgalvojumi, kāpēc mums jāpaliek Stambulas konvencijā un kāpēc Turcija izstājās... redziet, viņiem savas vērtības, sava kultūra, īpatnības, līdz ar to viņi izstājās.

Es jums varu pateikt, kas mums ir kopīgs. Visās reliģijās... gan islāmā, gan kristietībā... ir viena kopīga ļoti svarīga ideoloģiskā vērtība, tradicionālā vērtība – tā ir ģimene un ģimenes stiprināšana. Mēs nevaram teikt – tie ir musulmaņi, tāpēc viņiem jāizstājas no konvencijas, šeit dzīvo kristieši, tāpēc mums jāpaliek tajā konvencijā. (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītāja. Saļimova kungs, es atvainojos!

A. Saļimovs. Tas nav arguments.

Sēdes vadītāja. Saļimova kungs!

Kolēģi, lūdzu, klusāk! Tiešām brīžiem skaļāk dzird flangus nekā runātāju. Ja strādājam, tad strādājam, lūdzu, kārtīgi! (Starpsauciens.)

A. Saļimovs. 2021. gadā Turcija, valsts, kas bija pirmā, kas parakstīja Stambulas konvenciju, paziņoja par izstāšanos no šī līguma. (Zālē troksnis.) Tas notika ar argumentu, ka konvencija vairs nepilda savu sākotnējo mērķi.

Sēdes vadītāja. Pleškānes kundze, jūs atkārtoti traucējat sēdes norisi! (Starpsauciens.)

A. Saļimovs. Tas notika ar argumentu, ka konvencija vairs nepilda savu sākotnējo mērķi – aizsargāt sievietes no vardarbības –, bet tiek izmantota ideoloģiskajiem mērķiem, kas ir pretrunā sabiedrības tradicionālajām un ģimenes vērtībām. Šis solis izraisīja plašas diskusijas, bet Turcija skaidri pateica: vardarbības novēršana ir valsts tiesības un pienākums, nevis ārējo organizāciju noteikumu jautājums. Mēs tam varam tikai piekrist.

Par drošību ģimenē atbild valsts likumi un tiesībsargājošās iestādes, nevis konvencijas birokrātiskā struktūra. Mēs redzam, ka Latvijā Stambulas konvencija tiek izmantota kā instruments sociālo un ideoloģisko eksperimentu ieviešanai, nevis reālai palīdzībai vardarbības upuriem. Diskusijas par šo jautājumu ir kļuvušas par ideoloģiju sadursmes punktu.

Es aicinu fokusēties uz darbu ar cietušajiem, darbu ar preventīviem pasākumiem un darbu ar likumu pret vardarbību. Konvencijā iekļautās definīcijas par dzimumu un sociālo lomu rada neskaidrības un konfliktus ar mūsu Satversmē nostiprināto ģimenes jēdzienu.

Mūsu policija, prokuratūra un sociālie dienesti jau šobrīd ir spējīgi aizsargāt cilvēkus pret vardarbību. Šī aizsardzība tiek garantēta ar nacionālajiem likumiem, nevis ārvalstu dokumentiem, kas satur pretrunīgas normas un ideoloģiskus punktus.

Tāpēc es uzsveru: citu valstu pieredze kopumā rāda, ka Stambulas konvencijas ratifikācija nav tikai juridisks, bet arī dziļi politisks un vērtību jautājums, kurā saskaras izpratne par tradicionālo ģimeni un citādi cilvēktiesību ideāli. Un nevienai valstij, kura ir izstājusies no šīs konvencijas, vēl nekas nav noticis nedz ar budžetu, nedz ar tēlu pasaules politiskajā arēnā. Un arī mums viss būs pilnīgā kārtībā.

Latvijai ir pienākums nekavējoties izstāties no Stambulas konvencijas. Mēs nevaram atļaut, ka ārvalstu dokumenti pārveido mūsu izpratni par ģimeni, vecākiem un bērniem.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Jeļenai Kļaviņai.

J. Kļaviņa (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie kolēģi! Latvijā jau pastāv dažādi normatīvie akti, kurus varam paši uzlabot, lai cīnītos ar vardarbību. Stambulas konvencijā nav nekā tāda, ko no juridiskā viedokļa nevarētu ieviest, piemēram, Krimināllikumā. Turklāt šos likumus var attīstīt bez starptautiska dokumenta, kas uzliek mums papildu saistības, piemēram, nodrošināt GREVIO uzraudzību, ieviest šaubīgus, ar dzimumu saistītus terminus, finansēt dažādas nevalstiskās organizācijas. (Kā izrādās, vismaz viena no tām ir saistīta ar partijas “PROGRESĪVIE” ministra ģimenes locekli.)

Arī attiecībā uz cietušo atbalstu konvencijā nav nekā tāda, ko mēs nevarētu īstenot paši. Vardarbība ir acīmredzama un atzīta problēma, ar kuru ir jācīnās. Un tas, ka mēs to darām, ir atkarīgs tikai no mums pašiem – no likumdošanas, no cietušo atbalsta un galu galā no tā, kā tas tiek īstenots praksē. Pat konvencijas atbalstītāji valdībā pirms pāris gadiem ir atzinuši, ka tās ratifikācija ir tikai politisks žests Eiropas virzienā.

Kolēģi, es jūs atbalstu. Es jūs aicinu balsot “par”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Viktorijai Pleškānei.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Kolēģi! Šodien mēs visu dienu runājam par Stambulas konvenciju, dokumentu, kuru pasniedz kā brīnumlīdzekli pret vardarbību, bet kas praksē ir kļuvis par vēl vienu birokrātisku projektu ar skaistiem saukļiem un tukšiem solījumiem. Stambulas konvencija man atgādina segas, ko amerikāņu kolonizatori reiz dāvināja indiāņiem, it kā rūpējoties par viņiem, bet patiesībā tās bija inficētas ar slimībām, lai viņus nogalinātu. Šis dokuments – Stambulas konvencija – tiek pasniegts kā aizsardzība, bet patiesībā tas ietver kaut ko pavisam citu.

Un tagad mums vēl jāklausās padomi no Venēcijas vai Briseles par to, kas ir vīrietis un kas ir sieviete. Vai tiešām mēs paši to vairs nespējam saprast? Tā vietā, lai stiprinātu policiju, palīdzības centrus un sabiedrības izglītošanu, mēs gaidām, strīdamies par papīru, kurš ne reizi nav stāvējis blakus cietušajam, kad viņš zvanīja policijai. Un, kad beidzot sabiedrība sāk uzdot jautājumus, kam šī konvencija vispār ir vajadzīga, parādās vecā dziesma: jāatrod vainīgais!

Pēdējā laikā Šlesera un Šlesera partijas vārds skan biežāk nekā vārds “budžets”. Problēmas ar reģionālajiem pārvadātājiem. Kas vainīgs? Šlesers! Valstij trūkst naudas. Kas vainīgs? Šlesers! Bioloģija atzīst divus dzimumus – izrādās, arī vainīgs Šlesers! (Starpsauciens.) Turcija izstājās no Stambulas konvencijas. Kas vainīgs? Šlesers! Lietuva neratificē Stambulas konvenciju. Kas vainīgs, PROGRESĪVIE? Šlesers un Putins! Tiešām. Jo ir taču modē vainot citus, tikai ne to, kurš patiešām ir atbildīgs. Bet varbūt pietiek meklēt ienaidniekus, jo problēma ir tepat – jūsu pašu neizdarība?

Nekad neesmu atbalstījusi vardarbību. Uzskatu, ka katra cilvēka pienākums ir cīnīties pret vardarbību, jo vardarbība Latvijā ir bijusi un diemžēl ir vēl joprojām. Tikai viens jautājums paliek atklāts: vai šī konvencija to mainīja? Paskatāmies uz faktiem, nevis uz skaistiem lozungiem. Stambulas konvencija Latvijā stājās spēkā 2024. gada 1. maijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, tajā pašā gadā Latvijā reģistrēti 297 seksuālās vardarbības upuri. Un tie ir tikai oficiāli reģistrētie dati.

Konvencija darbojas jau gandrīz pusotru gadu, bet situācija gandrīz nemainās. Rodas jautājums: vai problēma tiešām bija likumu trūkumā? Jo Latvijā šie likumi jau sen ir spēkā. Mums ir Krimināllikums, kas paredz sodus par draudiem, izvarošanu, fizisku un emocionālu vardarbību. Ir Kriminālprocesa likums, kas dod iespēju aizsargāt cietušo, piemērojot aizliegumu tuvoties. Ir likums “Par policiju”, kas ļauj uz astoņām dienām izraidīt varmāku no mājām. Ir Civilprocesa likums, kas ļauj tiesai noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ir Bērnu tiesību aizsardzības likums, Sociālo pakalpojumu palīdzības likums, Valsts probācijas dienesta likums, Ministru kabineta noteikumi par rehabilitāciju.

Visi šie normatīvie akti jau darbojas, un tos uzrauga konkrētas valsts iestādes – Valsts policija, Labklājības ministrija, bāriņtiesas, sociālie dienesti. Tā ir īsta sistēma, kas patiešām strādā... pret vardarbību. Ja viss šis jau pastāv, tad kas īsti bija vēl nepieciešams no Stambulas konvencijas? Mums gadiem stāstīs, ka šī konvencija sargā sievietes. Taču realitātē tā sargā tikai tos, kas raksta ziņojumus un par ziņojumiem lasa preses relīzes Briselē. Konvencija kļuvusi par birokrātijas projektu, finansētu no ārvalstu fondiem caur NVO, kuras biežāk nodarbojas ar ideoloģijas popularizēšanu, nevis palīdz cietušajiem. Un šīs ideoloģijas kods ir viens vārds – “dzimums”. “Pret” bioloģijas pieņemtajiem diviem dzimumiem – “par” dženderisma ideoloģiju un sociāli konstruēto lomu. Šis vārds “gender” jeb “dzimums” pēkšņi kļuvis svarīgāks par drošību, par ģimeni, par veselo saprātu. Nesen kāda “progresīva”... nu, viņas nav... “progresīva” Saeimas deputāte... es jums izstāstīšu... intervijā uz jautājumu, cik dzimumu ir Latvijā, ar lepnumu atbildēja: “Man sen gribējās atbildēt – Latvijā ir viens dzimums,” – progresīvi! – “un tas ir latvietis.” Bet, protams... viņa turpināja: “Bet, protams, ir spektrs, un lielākā daļa ir vai nu sievietes, vai vīrieši. Un, ja jūs esat bioloģiskais vīrietis, nu, īstais... normāls vīrietis vai normāla sieviete, tad jūs esat nevis vīrietis vai sieviete, bet cis vīrietis vai cis sieviete.”

No PROGRESĪVO viedokļa, Satversme tad būtu jāmaina: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp cis sievieti un cis vīrieti.” Vai jūs saprotat, ko darāt ar savu ideoloģiju? Kamēr jūs rakstāt dzimumu spektrus, vardarbība turpinās. Mums nav vajadzīga konvencija, kas pārraksta bioloģiju. Mums vajadzīga drošība, policija un cilvēki, kas reāli palīdz tiem, kas cieš no vardarbības.

Un tagad no teorijas uz praksi. Rēzeknē, Daugavpilī un citās pilsētās policija strādā uz izsaukumiem, bet bieži vien trūkst cilvēku un degvielas... budžetā. Vai konvencija aizbrauks uz izsaukumu? Vai Briseles birokrāts atvedīs degvielas talonu policijas mašīnai? Tāpat arī citur... pašvaldībās, kur cilvēki cīnās ar īsto dzīvi, nevis ar papīriem. Īsta palīdzība izskatās citādi: kad sieviete pēc vardarbības no mājām, kur viņu moka, nonāk krīzes centrā, tur viņu sagaida cilvēki, nevis buklets ar Eiropas projekta logo. Tā ir palīdzība, ko dod valsts un pašvaldība, nevis ārvalstu birokrāti. Kamēr valdība fotografējas ar plakātiem, provincē cilvēki dara reālo darbu. Un tas ir mūsu spēks reālā Latvijā, nevis deklarāciju Latvijā.

Šajā stāstā ir vēl viens aspekts, par ko reti runā. Daļa no NVO, kas visvairāk aizstāv konvenciju, tiek finansētas no ārvalstu fondiem. Pats par sevi tas nav slikti, bet slikti ir tas, ka šī nauda nenonāk tur, kur notiek īstā cīņa ar vardarbību, jo vardarbību nevar apkarot ar semināriem un brošūrām. To var darīt tikai ar rīcību – ar policiju, ar krīzes centriem, ar reālu palīdzību cilvēkiem. Rodas vienkāršs jautājums: vai kāds ārvalstu fonds atbildēs, kad sieviete zvanīs uz policiju? Pacels klausuli? Nē. Vai kāds Briseles birojs nosūtīs ekipāžu uz Balviem, Rēzekni vai Bausku? Neviens ārvalstu eksperts labāk par mums nezina, kas notiek mūsu pilsētās, mūsu ģimenēs un mūsu valstī. Mēs paši zinām, un mums pašiem ir jārīkojas.

Gribu pieminēt gadījumu, kurš mani dziļi pārsteidza. Es jūtu līdzi tiem JAUNĀS VIENOTĪBAS deputātiem, kuriem ir tik milzīga skaudība par to, ka žurnāls “Klubs” viņus nesauc uz interviju parunāt par vērtībām. (Starpsauciens.) Tas nav iemesls stāstīt par to komisijai un visai Latvijas tautai.

Turpinot par vērtībām, gribu minēt: kolēģi, mums nevajag jaunas konvencijas, mums vajag disciplīnu. Mums vajag rīcību, nevis rezolūcijas. Mums ir jāstiprina esošie likumi pret vardarbību, nevis jāpieņem dokumenti, kas neskaidri definē cilvēka identitāti. Mums jāstiprina esošās struktūras un iestādes, kuras novērš vardarbību, nevis jāgaida atzinums no ārzemēm.

Ko mums vajag darīt? Stiprināt policiju – vairāk cilvēku, labāku aprīkojumu, normālas algas un vairāk degvielas, lai var aizbraukt pie tiem, kas zvana un sauc pēc palīdzības. Finansēt krīzes centrus, lai katrā reģionā būtu droša vieta, kur cilvēks var pārnakšņot. Izglītot sabiedrību par cieņu, attiecībām un atbildību, nevis par dzimumu spektriem. Runāt par to, ka ģimenē māte un tēvs ir dabiskas vērtības, nevis sociāli konstruētas. Bērnu audzināšanai un vērtību nodošanai jāpaliek vecāku ziņā, nevis ideoloģisku eksperimentu varā. Iesaistīt vietējās kopienas, jo mazpilsētās cilvēki viens otru pazīst un zina, kam ir vajadzīga palīdzība. Tas ir konkrēti, saprotami un reāli. Neviens papīrs to jūsu vietā neizdarīs.

Mēs nedrīkstam aizstāt darbus ar konvenciju. Neviens papīrs neaizsargās cilvēkus no vardarbības. To varam tikai mēs paši. Ne Briselē, ne Strasbūrā, bet mēs šeit, Latvijā. Drošība sākas ar rīcību, nevis ar konvenciju. Ja kāds tiešām grib aizsargāt cilvēkus, tad lai sāk ar policiju, ar krīzes centriem un ar tiem, kas strādā realitātē, nevis ar tiem, kas raksta skaistas atskaites... mapes.

Cīņa ar vardarbību ir jāsāk ar sevi, ar to, lai katrs no mums nepieļautu nekādu vardarbību, aizsargātu tos, kas cieš vai ir cietuši no vardarbības.

Kolēģi, sākam ar sevi! Es prasu katram uzņemties atbildību par vardarbības izskaušanu. Es apsolu cienīt cilvēkus un palīdzēt tiem, kuri cieš no vardarbības. Es apsolu dzīvot bez vardarbības. Es būšu par mieru, cieņu un cilvēcību Latvijā.

Aicinu atbalstīt un balsot “par”.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Skaidrītei Ābramai.

S. Ābrama (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Sēdes vadītāja! Kolēģi! Šorīt no rīta daudz tika teikts, ka jārunā pareizā, literārā latviešu valodā. Droši vien ar žargonismiem... man tagad ir jādomā, kā izteikties pieklājīgi un pateikt to, kas šeit notiek. Īsi sakot, man ir kauns, ka man jāpiedalās šajā izrādē, ka daudziem no jums jāpiedalās šajā izrādē, kas šeit tiek spēlēta. Un nav jau runa par Stambulas konvenciju, vai tā ir laba vai slikta. Protams, nav nozīmes nekādiem argumentiem, faktiem, skaitļiem. Vienkārši tiek demonstrēts, kurš kuru. Vara... jaunie, kas ir tikuši pie vairākuma balsīm, lai varētu atcelt Stambulas konvenciju. Nu ko lai dara. Tā ka risināsim. (Starpsauciens.)

Jā, tieši tāpēc, ka pirms diviem gadiem Stambulas konvencija tika pieņemta, mēs kļuvām par visas šīs sistēmas dalībniekiem. Divi gadi ir pagājuši, un ir noticis kaut kas šausmīgs – izrādās, Stambulas konvencija vairs nekam nav derīga, ļoti traucē dzīvot, apgrūtina dzīvi! Es nezinu, kādā veidā. Man ir kauns arī tāpēc, ka iedzīvotāji, klausīdamies šīs Saeimas debates, saņem maldīgu informāciju, interpretācijas, kas nebalstās nekādā realitātē, nekādos pierādījumos, argumentos. Šeit ir politiskas runas, un te var atļauties runāt jebko, baltu var padarīt par melnu, un par to nav nekādas atbildības.

Tas, kas te izskanēja, – par vērtībām. Kādas tad mums ir tās kopīgās vērtības? Es domāju, mēs visi saprotam, ka Stambulas konvencija runā par cilvēka vērtībām, par upuru tiesībām saņemt atbalstu, tikt pasargātiem un vairs nebūt upuriem. Es neatceros, ka pirms Stambulas konvencijas pieņemšanas būtu bijuši tādi gadījumi, ka mēs lasītu kaut kur publiski, masu medijos vai kaut kur citur, par ģimenēm, kurās vīrs sit sievu vai arī vīrs ir cietējs... kas tiek pakļauti vardarbībai. Cilvēki kautrējās par to runāt, jo ir vispāratzīts, ka upuris, ja viņš ilgstoši tiek terorizēts, jau uzskata, ka pie tā ir vainīgs. Viņš kaunas runāt, stāstīt citiem par to. Bez Stambulas konvencijas tas nebūtu risināts.

Te izskanēja, ka mēs paši visu varam darīt. Jā, līdz kaut kādā... Divtūkstošajos gados es strādāju... biju iesaistīta vienā projektā, un mēs braukājām, bijām... skatījāmies, kā sociālā palīdzība tiek veidota Vācijā, Francijā, Latvijā. Tas bija vispār... Mēs vēl bijām pilnīgi... kaut kādā, es nezinu, gaismas gadu attālumā. Francijā un Vācijā mēs apmeklējām centrus sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības. Latvijā tā visa vēl nebija. Tikai pateicoties starptautiskajam atbalstam, palīdzībai, pēc tam Latvijā tas tika veidots.

Mēs paši varam.

Arī pietiekami ilgu laika posmu strādājot valsts pārvaldē, es redzēju, ka bez spiediena no Eiropas Padomes, Eiropas Komisijas, mēs visu vienmēr esam vilkuši līdz pēdējam brīdim. Ja nebūtu bijis spiediens no Eiropas Komisijas, mums joprojām būtu monopoluzņēmumi, joprojām nebūtu godīgu apstākļu uzņēmējdarbībai, joprojām nebūtu ne KNAB, ne cīņas pret korupciju. Arī tā pati aizsardzība. Diemžēl 2014. gadā, kad vēl nebija šī spiediena, kad vēl nebija kara Ukrainā, mēs dzīvojām un izlikāmies, ka nekas nav...

Tas nozīmē, ka mēs vienmēr gaidām līdz pēdējam mirklim un rīkojamies tikai tad, kad ūdens jau smeļas mutē. Tagad denonsēt Stambulas konvenciju – tas nozīmē, ka gadiem ilgi atkal nekas nenotiks un vardarbības upuri nebūs pasargāti, jo valstij nebūs naudas, nebūs gribas, nebūs iespēju, un tas tiks atlikts kaut kad uz vēlāku laiku.

Es uzskatu, ka tas, kas šodien notiek... es jau teicu, man ir kauns par to. Tas ir kaut kāds politiskās morāles degradācijas gadījums, kas šeit tiek demonstrēts. Un visskumīgāk man ir... Protams, es saprotu dažādu pušu, dažādu frakciju attieksmi – tie, kas bija pirmajā valdībā un pēc tam tika no tās izstumti... es saprotu, ir savi iemesli, lai atbalstītu šo denonsēšanu.

Es nezinu, kā Mūrnieces kundze ārvalstu pasākumos saviem ārlietu kolēģiem varēs stāstīt, kāpēc tas ir izdarīts. Vai tiešām tāpēc, ka Stambulas konvencijai ZZS pievienotā deklarācija neatbilda kaut kādiem principiem un tāpēc mēs denonsējam Stambulas konvenciju un rakstām savu deklarāciju? Tas ir smieklīgi, kolēģi.

Es nezinu, kā Ārlietu komisijā vakar varēja notika šī tendenciozi vadītā sēde! Tas ir kauns! Ja to paklausās (es klausījos attālināti), man bija kauns pat to dzirdot. Es brīnos, ka APVIENOTAIS SARAKSTS, kurš vienmēr ļoti rūpīgi ievēro Saeimas kārtības rulli... galvenais sekotājs šeit, zālē, šodien neatrodas... neatrod nekādus iebildumus tam, ka sēžu vadīšana tādā veidā ir ļoti tendencioza.

Bet, kā jau es teicu, visvairāk man ir žēl ZZS, jo es uzskatu, ka ZZS, kas ir koalīcijas partneris joprojām – joprojām, neraugoties uz to, ka ir nolēmis uzmest to, kam pats bija piekritis –, laikam bijis tas “zirdziņš”, kas to visu ir izvilcis uz sevi.

Nobeidzot ar to pašu, ar ko es sāku šodien no rīta, kad tika runāts par latviešu valodas nozīmi un tik daudz tika arī minētas tautasdziesmas, dzeja... mans veltījums ZZS. Manā jaunībā bija ļoti populāra dziesma ar Māra Čaklā vārdiem:

“Var baltos kreklus mainīt,

Kā maina uzskatus.

Bet tad, kad vakars pienāks,

Tie visi melni būs.”

Man ir ļoti žēl, ka tagad šie “melnie krekli” ir kauna traips Latvijas valstiskumam, Latvijas valsts reputācijai. Pateicoties arī jums. Ļoti žēl par to.

Aicinu neatbalstīt denonsēšanu. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Jekaterinai Drelingai.

J. Drelinga (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Cienījamie kolēģi! Šodien mēs nerunājam tikai par dokumentu, mēs runājam par savām vērtībām un uzticību savai valstij, savai Satversmei un mūsu pašu spējai aizsargāt cilvēkus bez ārējā pamudinājuma.

Kad Latvija ratificēja Stambulas konvenciju, mums tika teikts: tā pasargās sievietes no vardarbības. Šis mērķis – pasargāt sievietes no vardarbības – ir svarīgs, un neviens to neapšauba. Vardarbība pret jebkuru un jebkurā gadījumā ir nosodāma. Bet jautājums ir cits: vai šo mērķi var sasniegt, ieviešot terminoloģiju un ideoloģiju, kas nav saskaņā ar mūsu valsts tiesisko un kultūras pamatu? Konvencija ne tikai prasa cīnīties pret vardarbību – to mēs jau darām ar saviem nacionālajiem likumiem –, tā prasa mainīt sabiedrības domāšanu, tiesību jēdzienus. Tā ievieš ārējo interpretāciju par to, kas ir dzimums, ģimene, sods, sociālās lomas. Tā ir robeža, aiz kuras mēs vairs nerakstām paši savus likumus, bet pielāgojamies citu vērtību sistēmai.

Es uzskatu, ka vardarbība jāizskauž nevis ar deklarācijām, bet ar konkrētiem darbiem – ar policiju, tiesu, ar sociālo dienestu efektivizāciju –, nevis ar dokumentiem, kas polarizē sabiedrību un rada ideoloģiskos konfliktus. Latvijas sievietes, bērni un ģimenes ir pelnījuši drošību, kas balstās mūsu pašu likumos, mūsu tradīcijās, mūsu izpratnē par cieņu.

Tāpēc es aicinu: izstāsimies no Stambulas konvencijas nevis aiz aizspriedumiem, bet aiz principa, ka Latvija pati spēj noteikt savas tiesības, telpu, morāles robežas. Mēs varam būt humāni, taisnīgi un līdzcietīgi arī bez ārēja spiediena.

Uzticēsimies savai valstij, saviem likumiem!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Viesturam Zariņam.

V. Zariņš (JV).

Labvakar, cienījamie deputāti! Latvijā esmu nodzīvojis 45 gadus, un šajā laikā savu paziņu lokā esmu ieguvis gan divus gejus, gan divas vai trīs lesbietes, manu paziņu lokā ir arī viena transpersona. Nekad neesmu izjutis, ka gejs man uzmāktos, arī lesbiete ne, ka kāds man skrietu pakaļ un piedāvātu mainīt dzimumu. Četrdesmit piecus gadus nekā tāda nebija.

Tad es atnācu uz Saeimu (Smiekli.)... Es esmu Saeimā jau gadu (Daži deputāti aplaudē.)... un ko es dzirdu? Ka lielākā problēma mums ir homoseksuālisms. Nē, patiesībā lielākā problēma mums ir Evika Siliņa, bet pēc tam ir homoseksuālisms, transpersonas. Šajā sakarā, ja nemaldos, mēs kādas trīs reizes esam izskatījuši Satversmes grozījumus. Esam arī Latvijas valsts karoga likumā izskatījuši grozījumus tieši šajā sakarā. Kaut kad nesen mēs gribējām pacelt PVN likmi izdevumiem, kas piemin transpersonas vai homoseksuālismu. Godīgi sakot, nākot uz Saeimu, man dažbrīd gribas piesegties ar portfelīti, jo šeit laikam var mainīt dzimumu.

Visļaunākais, kas var notikt, – mēs jau ķeramies pie starptautiskajiem līgumiem. Un izskatās, ka diezgan veiksmīgi. Pirms nedēļas mēs pieņēmām deklarāciju tieši par šo pašu tēmu. Ļoti labi atceramies. Kur šis ļaunums slēpjas? Deklarāciju mēs pieņēmām, baidoties no tā, ka sabiedrība uzskatīs, ka mēs atbalstām vardarbību. Pieņemot deklarāciju, parādīsim, ka mēs tomēr vardarbību neatbalstām.

Patiesību sakot, ar šo deklarāciju mēs parādām, ka atbalstām vardarbību, jo konvencija ir ļoti vispārīga, tā aptver maksimāli daudz, ko vien var aptvert Eiropā... tajā skaitā, es pieļauju, termins “gender” arī ir tas, uz ko kaut kādā ziņā var balstīties, lai aptvertu maksimāli daudz personu, kuras ar šo konvenciju varētu aizsargāt. Deklarācijā mēs pasakām: nē, mēs aizsargāsim tikai un vienīgi sievietes. Bet ko darīt tām jūsu iedomātajām personām, kuras it kā neatbilst sieviešu vai vīriešu dzimumam?

Tādi piemēri ir arī manu paziņu lokā. Ne velti es teicu, ka pazīstu vienu transpersonu. Šī persona piedzima kā sieviete, bet, līdzko sevi sāka apzināties... Vai var teikt, ka viņa ir šokēta par to, ka ir piedzimusi kā sieviete? Laikam – jā, jo viņa visu dzīvi, kopš pašas bērnības, sevi ir asociējusi ar vīrieti. Arī tagad, šādu personu satiekot, tu saproti, ka tā vairs nav sieviete. Viņa ir darījusi visu, lai būtu vīrietis, bet viņa īsti arī nav vīrietis. (Starpsauciens.) Tātad, jūsu ieskatā, droši vien šāda būtu tā nevēlamā persona, kādu mēs nedrīkstētu pieļaut sabiedrībā. (Starpsauciens.) Mēs aizsargājam tikai sievietes. Tad pasakām, ka šādas personas mēs neaizsargājam, pret šādām personām drīkst ģimenē pielietot vardarbību! (Starpsauciens: “... konvencija aizsargā?”) Jūs sakāt, ka aizsargā, ka konvencija aptver arī šādas personas. Es uzskatu, ka (Starpsauciens: “A viņa ir cilvēks vai nav cilvēks? Ja cilvēks...” Starpsauciens.), pieņemot šo deklarāciju, mēs deklarējam, ka mēs aizsargājam tikai un vienīgi sievietes un pārējās personas – ne, tātad mēs tomēr atbalstām vardarbību.

Tāpēc es aicinu – apdomājamies, vēl ir laiks mainīt uzskatus. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Dmitrijam Kovaļenko.

D. Kovaļenko (ST!).

Godātie kolēģi! Mūsu frakcija un es – kā jebkurš adekvāts cilvēks – neatbalstām vardarbību. Tomēr mēs uzskatām, ka aiz šīs konvencijas skaistajiem saukļiem par sieviešu aizsardzību var slēpties plašāka ideoloģiska programma. Ir pamatoti jautājumi par to, kādi ir konvencijas īstie mērķi un kam tā galvenokārt ir izdevīga.

Atbildes nav tālu jāmeklē. Pietiek paskatīties, kādas sociālās grupas pārstāvji pārsvarā un ar kādiem karogiem piedalās piketos pret izstāšanos no Stambulas konvencijas. Tāpēc sabiedrībā rodas diskusijas par to, vai runa patiešām ir tikai par sieviešu aizsardzību vai arī par plašākiem ideoloģiskiem aspektiem.

Pietiek mūsu bērniem skalot smadzenes ar dažādiem sociālajiem dzimumiem! Ir tikai divi dzimumi – vīrietis un sieviete.

Aicinu atbalstīt.

Dievs, svētī Latviju! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Zariņam.

J. Zariņš (JV).

Cienījamā Saeimas sēdes vadītājas kundze! Godātie kolēģi! Šis nav tikai politisks lēmums. Mēs runājam par valsts vērtībām, tiesiskumu un Latvijas starptautisko reputāciju. Tas ir par konvenciju, kas palīdz aizsargāt cilvēkus – sievietes, bērnus, ģimenes – no vardarbības, un par priekšlikumu, kas apdraud šīs aizsardzības būtisku sastāvdaļu.

Jaunā VIENOTĪBA ir konsekventi atbalstījusi un atbalsta konvenciju pret vardarbību, jo tā strādā, stiprinot institūciju kapacitāti un nodrošinot reālu aizsardzību vardarbības upuriem. Kopš konvencijas stāšanās spēkā Latvijā ir ieviesti bargāki sodi par vajāšanu un emocionālo vardarbību, elektroniskā uzraudzība augsta riska varmākām, jauns valsts plāns vardarbības mazināšanai un krīzes mājokļu tīkls visā Latvijā. (Zālē troksnis.)

Šī sistēma jau darbojas...

Sēdes vadītāja. Atvainojos, Zariņa kungs!

Kolēģi, varat bišķi pieklusināt sarunas? Tiešām grūti... Paldies.

J. Zariņš. Šī sistēma jau darbojas un pasargā simtiem sieviešu un bērnu. Izstāšanās no konvencijas būtu solis atpakaļ laikā, kad vardarbība tika uzskatīta par privātu lietu, kurā labāk nejaukties. Tā būtu tiesiskuma graušana un starptautisks kauna traips Latvijai. Šī konvencija ir Eiropas Padomes dokuments, kas balstās mūsu pašu līdzdalībā. Latvija nevis pakļāvās citiem, bet brīvprātīgi pievienojās valstīm, kas sargā cilvēka cieņu un dzīvību. Izstājoties mēs signalizētu, ka mums šādas saistības neko nenozīmē.

Par ietekmēm. Mums ir jānosauc lietas īstajos vārdos. Šī tēma jau ilgi tiek izmantota prokremlisko spēku propagandā, kas cenšas šķelt Latvijas sabiedrību, diskreditēt valsts institūcijas un vērst cilvēkus pret Rietumiem. Tas ir mērķtiecīgs uzbrukums mūsu vērtībām. (Zālē troksnis.) Diemžēl šodien daļa kolēģu parlamentā šiem scenārijiem piespēlē.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, varat mazliet pieklusināt fonu?! Lūdzu!

J. Zariņš. Turklāt viss šis process tiek virzīts ar nepiedienīgu steigu, bez nopietnas analīzes. Mēs runājam par jautājumu, kas skar tūkstošiem cilvēku drošību. Šādus lēmumus nedrīkst pieņemt politiskā afekta brīdī. Sabiedrība šo redz un saprot. Aptaujas rāda, ka vairums Latvijas pilsoņu ir pret izstāšanos no konvencijas, un pat starp ZZS vēlētājiem vairums neatbalsta šo soli. Tas nozīmē, ka konvencijas pretinieku argumenti par sabiedrības gribu ir tukši vārdi. Latvijas cilvēki vēlas drošību, nevis politisko teātri.

Aicinu nedancot pēc Kremļa dzegužu dziesmas, bet būt racionāliem un balsot “pret” izstāšanos.

Godātie kolēģi! Es vēlos citēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas priekšsēdētājas Nalas Haidaras 2025. gada 20. oktobra vēstuli, kas adresēta Saeimas Prezidijam (citēju): “Ekselence, man ir gods vērsties pie Jums kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas priekšsēdētājai.

Šajā sakarā vēlos paust komitejas bažas par Saeimas, Latvijas parlamenta, 2025. gada 25. septembrī pieņemto lēmumu uzdot Ārlietu komisijai izvērtēt Latvijas iespējamo izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – Stambulas konvencijas. Šis atpakaļejošais solis tiek sperts mazāk nekā divus gadus pēc tam, kad Saeima ratificēja Stambulas konvenciju, – 2023. gada novembrī.

Tādēļ komiteja būtu ļoti pateicīga, ja Jūs, Ekselence, palīdzētu nodot šīs bažas Saeimas Prezidijam.

Turklāt es vēlos lūgt iespēju tikties ar Jūsu Ekselenci Jums ērtā laikā pirmdien, 27. oktobrī, vai trešdien, 29. oktobrī, 2025. gada rītā, lai precizētu situāciju Latvijā saistībā ar jebkādiem plāniem izstāties no Stambulas konvencijas.

Lūdzu, pieņemiet, Ekselence, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu.

Ar visaugstāko cieņu

Nahla Haidar,

Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas priekšsēdētāja.”

Kolēģi, aicinu jūs vēlreiz būt racionāliem, nedancot pēc Kremļa stabules un balsot pret izstāšanos no konvencijas pret vardarbību pret sievietēm.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Līgai Rasnačai.

L. Rasnača (PRO).

Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie, cerams, kolēģi! Ļoti daudz kas ir jau pateikts, un es pārdomāju, vai man ir vērts nākt šai tribīnē. (Starpsauciens.) Bet tad es sapratu, ka ir gan. Kā vārdā? Manu daudzo studentu vārdā, dažādu gadu studentu vārdā, kuri ir pārlasījuši Stambulas konvenciju un neviens nav atradis tajā kaut ko tādu... kaut kādu slēptu ideoloģiju (Starpsauciens.), ar ko mūs te tagad baida. Tiešām neviens!

Otra lieta, kāpēc es nācu tribīnē. Savu senču dēļ, kuri dzīvoja padomju laikos, senāki senči – vēl cara laikā. Viņi varēja tikai sapņot, ka Latvija būs vienā kopā ar Eiropas valstīm – Eiropas Savienībā. Tāpēc es nācu šeit runāt.

Vēl es domāju arī par vērtībām. Man bērnībā mācīja, ka galvenā vērtība ir būt godīgam, nedrīkst melot un nedrīkst nodot. Tāpēc es iestājos par to, lai mēs nenodotu, pirmkārt, gandrīz trešo daļu Latvijas iedzīvotāju, kuri ir cietuši no vardarbības dažādos veidos un dažādos laikos; otrkārt, lai mēs nenodotu pārējos Latvijas iedzīvotājus, no kuriem 91 procents grib, lai mēs būtu vienoti ar Eiropas Savienību. Tie ir Eirobarometra 2025. gada dati. Tāpēc tie, kas domā, ka ar šķelšanos jūs panāksiet lielas simpātijas, – diez vai, vismaz ilgākā laika posmā ne, jo 91 procents Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir svarīgi būt vienotiem ar Eiropas Savienību.

Ja jūs balsosiet “par” likumprojektu pirmajā lasījumā, jūs nodosiet ne tikai to, jūs nodosiet arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuriem svarīgākās vērtības ir valsts ekonomika, nodarbinātība, darba vietas, aizsardzība un drošība. Jo Saeimas dārgais darba laiks visu šo provokāciju rezultātā tiek izmantots citu jautājumu risinājumam... kas arī ir ļoti svarīgi un ļoti būtiski. Un kas ir svarīgi, lai saglabātu Latvijas prestižu, lai mēs varētu risināt ekonomikas un aizsardzības jautājumus... jo, graujot valsts prestižu, mēs pasliktinām savas izredzes citās jomās.

Un ironiski, ka jāatgriežas atkal pie šī džendera jeb sociālā dzimuma jēdziena. Ironiski, ka tieši tie deputāti, kuri dažādos veidos demonstrē, cik svarīga ir šī sociālā dzimuma konstrukcija, iestājas pret šī jēdziena lietojumu. Es ceru, ka jūs izlasīsiet vārdnīcā un turpmāk tas neradīs neizpratni.

Tāpēc es aicinu neatbalstīt Stambulas konvencijas denonsēšanu, drusciņ iziet no šī brīža varas apmulsuma un padomāt par savām ilgtermiņa politiskajām interesēm. Vai tiešām jūs gribat savu vārdu, savu balsojumu saistīt ar īstermiņa iešanu tādā Kremļa, jā, tiešām diemžēl Kremļa, politikas pavadā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds Ārlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram Artjomam Uršuļskim.

A. Uršuļskis (Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs).

Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Savā uzrunā vēlos iezīmēt, ko šāds potenciāls lēmums nozīmēs mūsu valsts ārpolitikai un starptautisko tiesību ietvaram.

Kopš neatkarības atjaunošanas viens no Latvijas valstiskuma saglabāšanas priekšnoteikumiem ir pienācīga cilvēktiesību aizsardzība un respekts pret starptautiskajām tiesībām. Tas bija noteicoši Latvijas uzņemšanai Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kā arī vēlāk Eiropas Savienībā un joprojām ir izšķiroši Latvijas drošības aizsardzībai.

Mazām un nelielām valstīm reputācija, kas balstīta uz starptautisko tiesību ievērošanu, ir īpaši svarīga, jo starptautiskajās attiecībās šīs valstis balstās uz tiesībām. Tās nevar balstīties uz militāru pārspēku, jo gluži fiziski tas nav iespējams. Tās nevar balstīties arī uz ekonomisku pārspēku, jo arī nelielu izmēru dēļ tas nav spēks. Bet tieši starptautiskās tiesības nodrošina nacionālo drošību, attīstību, pašaizsardzības iespējas mazām un nelielām valstīm.

Šobrīd Krievija un tās atbalstītāji apzināti cenšas noārdīt šo starptautisko tiesību aizsardzības līniju, cerot aiziet no starptautiskajām tiesībām un atgriezties pie spēka tiesībām starptautiskajās attiecībās. Un Konvencijas pret vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu dalībvalstu un noliedzēju uzskaitījums nepārprotami demonstrē mums robežšķirtni starp Eiropas vērtību telpu un karu, agresiju un šo vērtību noliegšanu. Konvenciju nekad nav parakstījusi un/vai ratificējusi tikai Krievija un Baltkrievija.

Jāatzīmē, ka Ukraina konvenciju ir ratificējusi tieši kara laikā, neuzskatot, ka pastāv ideoloģiski šķēršļi pievienoties Eiropas valstu saimei un vardarbības apkarošanai.

Paskatoties mūsu pieredzi starptautisko līgumu un konvenciju pieņemšanā, jāatzīmē, ka Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu tika diskutēta un vētīta vairākos līmeņos, ieskaitot Satversmes tiesas līmeni. Ja salīdzina ar citiem piemēriem, tikpat plaši tika analizēts vienīgi Latvijas un Krievijas robežlīgums.

Īsumā par ārpolitiskajiem ieguvumiem no pievienošanās konvencijai. Kad mēs ratificējām konvenciju 2023. gadā, Latvija pievienojās pirmajam tiesību instrumentam Eiropā, kas rada regulējumu valsts aizsardzības nodrošināšanai ne tikai sievietēm, bet arī ikvienam citam, kas ir pakļauts vardarbībai ģimenē. Tas ir konvencijas pamatmērķis. Šīs konvencijas ratifikācija bija uzskatāms apliecinājums tam, ka Latvija ir konstruktīva Eiropas Padomes dalībvalsts, ka Latvija pieder Eiropas valstu saimei un uzņemas atbildību par organizācijā notiekošo, tādējādi vairojot Latvijas viedokļa svaru starptautiski.

Jāatzīst, ka konvencijas ratificēšana bija viens no pēdējo gadu lielākajiem Latvijas panākumiem cilvēktiesību aizsardzības jomā. Tam, protams, sekoja nacionālo iestāžu tieši pakārtots un fokusēts darbs, lai starptautiskās normas nekavējoties ieviestu praksē, nodrošinot praktiska darba sākšanu ļoti īsā laika sprīdī, un divu gadu laikā tika pilnveidoti tiesību akti, atbalsta infrastruktūra vardarbībā cietušajām personām. Šajā visā procesā neatsverams bija Eiropas Padomes metodiskais atbalsts tiesībsargājošo iestāžu darbinieku apmācībai un starptautisko ekspertu ieteikumi. Turklāt mēs iegūstam no tā arī starptautiskajās attiecībās, jo Latvijas pieredzi, Latvijas labo praksi vardarbības izskaušanā, nododam citām valstīm. Mums ir labi piemēri gan ar “Centra MARTA” darbu Ukrainā, gan sieviešu sadarbības tīklu, darbu daudzās valstīs un tā tālāk.

Ir viena lieta – gan Ārlietu komisijas sēdēs, gan šodien Saeimas sēdē izskanējuši apgalvojumi, ka kopš konvencijas ratifikācijas ir mainījušies apstākļi, ka virkne konvencijas dalībvalstu ir izteikušas iebildumus pret to, kādā veidā Latvija ir ratificējusi šo konvenciju.

Mums šādi apgalvojumi, jāatzīst, ir jānoraida. Jānoraida arī tie pieņēmumi, kas pausti likumprojekta anotācijā attiecībā uz atsevišķu valstu iebildumiem pret deklarāciju kā pamatu konvencijas denonsēšanai. Kāpēc? Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 20. panta 4. punktu, ja valsts iesniedz deklarāciju, kas pēc būtības ir atruna, pārējās dalībvalstis var pret to izteikt iebildumus viena gada laikā no iesniegšanas brīža. Atbilstoši Vīnes konvencijai septiņas valstis iesniedza iebildumus pret Latvijas skaidrojošo deklarāciju kā atrunu. Vienlaikus valstis atzīmē, ka šī deklarācija nekavē konvencijas stāšanos spēkā starp Latviju un attiecīgo valsti. Tādējādi šādi iebildumi neatceļ ne konvencijas, ne pievienotās deklarācijas spēku.

Arī citas valstis, diezgan tradicionālas un ticīgas valstis, Ukraina un Polija, iepriekš iesniegušas deklarācijas ar līdzīgu saturu. Šīs pašas septiņas valstis ir izteikušas iebildumus pret šo valstu deklarācijām, norādot, ka tās pēc būtības uzskatāmas par atrunām. Tomēr Ukraina un Polija no konvencijas nav izstājušās, un arī to pievienotās deklarācijas nav zaudējušas spēku un nozīmi.

Ne visas konvencijas dalībvalstis ir iebildušas pret Latvijas pievienoto deklarāciju. Jāatzīmē, ka dalībvalstis ir 38, iebildumus saņēmām no septiņām, un arī neviena starptautiskā tiesa vai institūcija nav sniegusi vērtējumu par minēto deklarāciju. Tādēļ iebildumi atspoguļo tikai atsevišķu valstu viedokli, kam šajā gadījumā nav tiesisko seku, jo konvencija neregulē starpvalstu attiecības.

Vienlaikus atkārtoti jāuzsver, ka deklarācija pēc būtības neierobežo konvencijas normu piemērošanu. Satversmes tiesa, jāatgādina, atzina, ka konvencija nav pretrunā Satversmei un līdz ar to pat gadījumā, ja deklarācija nebūtu spēkā esoša, Latvija joprojām varētu pilnībā īstenot konvencijas mērķus, ievērojot Satversmi.

Kādi tad ir denonsēšanas ārpolitiskie riski? Jā, ģeopolitisko izaicinājumu dēļ notiek starptautisko līgumu pārskatīšana. Arī Latvija to ir darījusi savas nacionālās drošības interesēs. Tomēr ikviena līguma pārskatīšana, kā līdz šim, pieprasa apjomīgu izvērtējumu un diskusiju. Tai ir jābūt balstītai nacionālās drošības apsvērumos, izvērtējumā par ietekmi uz Latvijas starptautisko tēlu un Latvijas sabiedrību. Šim likumprojektam par konvencijas denonsēšanu nav skaidra un pamatota izvērtējuma, kāpēc konvencija būtu denonsējama. Nav izvērtējuma, kāds ir tās radītais apdraudējums Latvijas drošībai.

Nav izvērtēts, kā denonsēšana atbilst starptautiskajām saistībām. Un tiešām konvencijas denonsēšana neilgi pēc tās ratifikācijas, nesagaidot pat konvencijas ieviešanas Latvijā pirmo novērtējumu, liecina par nenoturību Latvijas ārpolitikas veidošanā. Tā iedragā tiesisko drošību un paļāvību. Līdz ar to tā iedragā arī Latvijas starptautisko tēlu ne tikai cilvēktiesību jomā, bet arī Eiropas un globālo partneru acīs.

Mēs diemžēl sagaidām, ka Latvijas novērtējums dažādos starptautiskos dzimumu līdztiesības reitingos, kā arī reitingos, kuri ņem vērā dzimumu līdztiesības elementus, kritīsies. Lai kā mēs negribētu vai kāds droši vien gribētu, šie apsvērumi ir svarīgi ļoti daudziem rietumvalstu investoriem. Mēs tādā veidā potenciāli mazināsim ārvalstu sadarbības partneru uzticību. Un tam var būt ietekme uz investīciju piesaisti Latvijā. Piederība Eiropas vērtību telpai nenozīmē, ka mēs esam ideāla sabiedrība. Tā pieprasa izpratni par cilvēktiesību attīstību, to lomu mūsdienīgā sabiedrībā, mūsu sabiedrības gatavību īstenot šīs tiesības bez šķirošanas, par mūsu sabiedrības gatavību un vēlmi attīstīties un briedumu uzņemties atbildību.

Vardarbības pret sievietēm un ģimenē izskaušana ir viens no Eiropas kopīgo vērtību pamatiem, ko Latvija kā demokrātiska, tiesiska un Eiropas kultūrtelpai piederīga valsts ir uzskatījusi arī par savu vērtību daļu. Vēstījums, ko mēs starptautiski sūtītu, konvenciju denonsējot, ir nepārprotams. Tas ir vēstījums par to, ka Latvija nevēlas būt daļa no valstīm, kam vardarbības pret sievietēm un ģimenē izskaušana ir prioritāte, ka Latvijai vardarbības izskaušana nav sabiedrības tiesību un vērtību pamats.

Jāatzīst, ka arī rezonanse starptautiskajā sabiedrībā, ar ko mēs Ārlietu ministrijā saskaramies ik dienu, patiešām ir milzīga. Vairāki deputāti jau pieminēja daudzskaitlīgos piemērus. Neatkārtošu tos, bet šis jau ir kļuvis par svarīgāko jautājumu, ko mums uzdod katrā Eiropas Savienības Ministru padomē. Mēs ar kolēģiem vairs nerunājam par drošību vai investīcijām mūsu pierobežā, bet lielākoties runājam par to, kas notiek saistībā ar konvenciju.

Un visbeidzot īsumā par starptautiski tiesiskajiem aspektiem, kas var sekot, denonsējot konvenciju. Latvija ir ievēlēta ANO Drošības padomē, un likuma varu, respektu pret starptautiskajām saistībām mēs esam izvirzījuši kā vienu no galvenajām prioritātēm mūsu laika posmā Drošības padomē. Savukārt sievietes miers un drošība ir Latvijas otrā prioritāte Drošības padomē. Un, denonsējot konvenciju, mēs rīkotos pretēji savai ārpolitiskajai nostājai. Mēs nonāktu pretrunās ar to, ko paši sev esam izvirzījuši kā mērķi ANO Drošības padomē.

Un tie riski... tie nedrīkst tikt vērtēti atrauti no citām starptautiskajām saistībām. Pirms Latvija pievienojās konvencijai, kritiku par nepievienošanos un nepārtrauktus aicinājumus to darīt mums izteica vairāki starptautiskie mehānismi, tostarp tāds svarīgs mehānisms kā ANO Sieviešu diskriminēšanas izskaušanas komiteja. Mēs ilgstoši tikām kritizēti par nepietiekami darīto vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm izskaušanā.

Pēc tam, kad mēs ratificējām konvenciju, ANO Cilvēktiesību komiteja šī gada jūlijā pieņēma secinājumus par mūsu ziņojumu par Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām ieviešanu Latvijā. Mēs tikām atzinīgi novērtēti par progresu. Mēs tikām atzinīgi novērtēti par to, ka beidzot esam ratificējuši konvenciju.

Vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana būs arī viens no prioritārajiem jautājumiem, kas mums ir uzdoti un uz kuriem mums būs jāsniedz atbilde ANO Cilvēktiesību komitejai līdz 2028. gada jūlijam. Mēs to esam... esam gājuši ar stāstu, ka šis ir viens no galvenajiem Latvijas panākumiem cilvēktiesību jomā pēdējo gadu laikā. To novērtē arī starptautiskie eksperti, un šobrīd izskatās, ka mēs esam gatavi to visu paslaucīt zem tepiķa. Bet līdztekus šim progresam Cilvēktiesību komiteja norādīja uz vairākiem nepieciešamiem pasākumiem, kas mums jāveic. Šo pasākumu identificēšanā, pareizo ceļu atrašanā un ieviešanas procesā būs ārkārtīgi noderīgas Konvencijas uzraudzības mehānisma īstenošanas ekspertu grupas jeb GREVIO rekomendācijas un atbalsts.

Līdz ar to svarīgi uzsvērt, ka saistības, ko mēs esam uzņēmušies, būs jāturpina pildīt. Un, ja mēs turpināsim būt konvencijas dalībvalsts, turpināsim dialogu ar GREVIO, tas tiešām palīdzēs mums pilnveidot normatīvo regulējumu un iestāžu praksi, palīdzēs uzlabot sabiedrības uzticību Latvijas institūcijām, negaidot Starptautiskās tiesas nosodošo reakciju un pienākumu izmaksāt kompensāciju cietušajam par jau izdarītu pārkāpumu. Uz Latvijas dalību konvencijā un dialogu ar GREVIO var skatīties kā uz veidu, kā pilnveidoties, negaidot secinājumu no tiesas, ka Latvija ir pārkāpusi personas tiesības, kā tas būtu ar potenciālajiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem.

Cienījamie deputāti un godātās deputātes! Es aicinu jūs ieklausīties šajos ārlietu resora argumentos, nepieņemt sasteigtus, nepārdomātus lēmumus, negraut mūsu valsts starptautisko reputāciju un neatbalstīt konvencijas denonsēšanu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Gunāram Kūtrim.

G. Kūtris (ZZS).

Labvakar, cienījamie kolēģi! Šodien dzirdēju daudz interesantu juridisku jaunumu. Bet, pirmkārt, pēc šīsdienas un pēdējo nedēļu diskusijām man palika tāda dīvaina sajūta, ka Latvijas parlamenta vairākums ir zināmā mērā tumsoņi, jo viņi neko nesaprot. Otrkārt, vairākums, spriežot pēc iepriekšējiem balsojumiem, ir uzticīgi Krievijas retorikai. (Starpsauciens.) Nu, tad es saprotu, ka Latvijā būs jāmaina braukšanas virzieni, jo, tā kā vairākums mašīnu brauc vienā virzienā, bet mazākums kādreiz iedomājas braukt svešā virzienā, tad, spriežot pēc vairākuma kā pareizās rīcības motīviem, mums vajadzētu mainīt braukšanas virzienus uz ielām.

Runājot par saturu, gribētos nomierināt tos cilvēkus, kuri uztraucas par Latvijas pagātni un nākotni. Pirms Stambulas konvencijas Latvijā nebija tā, ka visās ģimenēs sita viens otru, un nebija tā, ka nesauca pie atbildības. Nebija tumšie laiki, un mēs pa mežiem nedzīvojām. Mums bija normāla, civilizēta valsts ar normāliem likumiem. Arī izstājoties no Stambulas konvencijas, nekas nemainīsies un nākamajā dienā nesāks sist, jo Latvijas normatīvie akti ir pietiekami regulēti.

Ja runājam nedaudz par vēsturi. 2023. gada vasarā mums bija diezgan nopietnas sarunas ar kolēģiem koalīcijā, topošajā koalīcijā, par Stambulas konvenciju un tās atrunām. No mūsu piedāvātajiem septiņiem punktiem uz Saeimu atnāca divi. Jā, rūgtas sarunas, bet piekritām, ka pietiek ar divām atrunām, ja mēs pasakām, ka Latvijas Satversmē rakstītās vērtības ir pāri konvencijai. Mēs pēc tam dzirdējām daudzas nievājošas uzrunas no mūsu cilvēkiem laukos – gan rupji, gan mazāk rupji. Mēs centāmies skaidrot savu viedokli un pateikt, ka deklarācijas palīdzēs saglabāt Satversmes vērtības. Un, ticiet vai ne, sākumā viss bija diezgan klusi.

Bet tad es skatos, kas notiek. Protams, aktualitāte parādījās šā gada otrajā pusē. Valstij tiek paredzēts piešķirt finansējumu – 300 000 vienam pētījumam, 300 000 otram pētījumam, 39 000 vienai nevalstiskajai organizācijai... Bet pēc būtības – tēma, kā propagandēt noteiktu ideoloģiju. Jūs teiksiet, tur nebija rakstīts, ka tas saistīts ar Stambulas konvenciju. Labi.

Eiropas Savienības septiņas dalībvalstis paziņo, ka neatzīst mūsu deklarācijas, proti, oficiāli paziņo, ka Latvijas Satversmē ierakstītās vērtības nevar būt cienītas, jāciena ir konvencijā rakstītās vērtības.

Man gribētos zināt – kādā veidā ārlietu resors aizstāvēja mūsu deklarāciju, kā aizstāvēja Latvijas viedokli starptautiskajos pasākumos? Vai visur gāja ar nomelnojošu kampaņu pret citādi domājošajiem Latvijā. Un tas turpinās vēl aizvien. Arī anonīmu deputātu priekšlikumi dažādām rezolūcijām, ko mēs nezinām, kas tās piedāvā.

Visbeidzot – teiksiet, ka arī tas vēl nav nekas. Tās deklarācijas var neievērot... visu ko, bet brauks GREVIO. Un GREVIO vērtē, kā tiek ievērotas konvencijas prasības. Un izlasiet – šogad GREVIO vērtēja... septembrī deva vērtējumu par Serbijas rīcību, kā Serbija ievēro konvencijas prasības. Secinājumu 7. punktā ir skaidri, gaiši norādīts: skolās nav iekļautas programmas par Stambulas konvencijas 14. panta tēmām, proti, par izglītošanu. Ir vairāk jāuzrauga, kā skolotāji izmanto atbilstoši sagatavotos materiālus.

Tātad šie pilieni tomēr ir veidojuši šo divu gadu laikā situāciju, ka mēs pasakām Latvijas iedzīvotājiem, ka ZZS vairs nespēj aizstāvēt tikai Satversmes vērtības, jo mums var nākt spiediens no ārvalstīm, kad mums jāaizmirst tas, kas ierakstīts Satversmes preambulā vai Satversmes 112. pantā, vai kur citur.

Daži teiks: nebaidieties, Satversmes tiesa taču teica, ka tur nekas nav pretrunā konstitūcijai. Tas bija brīdis, kad taktiski pareizi partija jeb deputāti, kuri gribēja atbalstīt Stambulas konvenciju, iesniedza Satversmes tiesā prasību, lai būtu atzīts, ka viss ir kārtībā. Bet es pievērsīšu uzmanību, ka Satversmes tiesa un neviena tiesa nevar paplašināt prasījumu. Prasījums bija par konkrētiem dažiem pantiem, nevis par visiem, un par konkrētu Satversmes pantu.

Satversmes tiesa divus pantus nevērtēja. Tā izgāja no atbildības... Un par vienu pateica: jā, tas atbilst. Starp citu, es varu nolasīt, ka Satversmes tiesas spriedumā tā arī bija rakstīts: “14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību.” Bet tikai tur teksts ir plašāks – “kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā”.

Sagaidīsim, lai mūsu pusaudžiem sāk skaidrot... un ne tik daudz par 3. pantu... 4. pants. Dzimumu identitāte. Skaidrosim bērniem, ka tas nekas, ka viņiem vienā dienā gribas būt viena dzimuma, otrā dienā – cita dzimuma... Un, ja viņš ies pie ārsta un teiks, ka viņam ir šodien cita identitāte, tad ārsta attieksme pret viņu būs emocionālā vardarbība, ja viņš nepiekritīs šim viedoklim, acīs skatoties. Un mums būs jāveido gan nebinārās tualetes, gan nebinārie cietumi, jo cilvēkiem identitāte var mainīties. Šis ir tas risks. Tā ideoloģija, ko mēs izlasām starp rindām šajā konvencijā.

Daži juridiski argumenti. Starp citu, Satversmes tiesa toreiz atzina, ka viss ir kārtībā par tiem pantiem. Bet mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, ko citu valstu konstitucionālās tiesas saka. Un arī šī likumprojekta anotācijā ir pieminēta Bulgārija. Bulgārijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka konvencijā rakstītie jēdzieni par sociāli konstruēto dzimti, par dzimumu identitāti ir pretrunā viņu konstitūcijai. Tas rada neizpratni jeb neskaidrību sabiedrībā, līdz ar to Bulgārija nevar ratificēt šo konvenciju. Tā, visticamāk, viņiem arī paliks, ja vien, protams, kaut kas nemainīsies.

Parādās arī tādi juridiski izteikumi, ka konvencijas ratificēšana savulaik nozīmēja tās padarīšanu par mūsu konstitūcijas sastāvdaļu. Es līdz šim juridiski nezināju, ka starptautiskie dokumenti mums automātiski kļūst par konstitūcijas daļu. Tagad es saprotu, ka laikam visi starptautiskie līgumi būs jāpieņem ar divām trešdaļām un arī jāizstājas ar divām trešdaļām. Dīvaini, kā mēs no Otavas konvencijas izstājāmies tādā prastā procedūrā, pasteidzinātā. Tas nozīmē, ka mums jāmaina līdz šim pieņemtā normatīvo aktu juridiskā hierarhija visā Latvijā. Bet tas būtu varbūt nieks. Jautājums ir par vardarbības apkarošanu Latvijā... ar ko biedē – ja izstāsimies no šīs konvencijas, būs lielas ziepes.

Es paskatījos šogad martā Latvijas valdības iesniegto pārskatu par Stambulas konvencijas prasību izpildi. Es, goda vārds, neatradu nevienu punktu, kas Latvijā nebija izpildīts vēl pirms Stambulas konvencijas. Tur ir atsauce uz visu to, kas Latvijas likumos ir bijis. Šāda situācija pēc būtības šodien parādās arī šeit no tribīnes – ka tiek piesaukti sasniegumi, kas īstenībā Latvijā ir izpildīti no daudziem citiem dokumentiem.

Ārlietu ministrija pieminēja, ka valstij būs jāmaksā kompensācijas cietušajiem. Kopš 2006. gada vardarbības upuriem, cietušajiem, valsts maksā. Kopš 2012. gada Eiropas Savienības direktīvas (varu nosaukt tos numurus) Latvijai bija jāievieš un ir ieviests jēdziens “īpaši aizsargājamais cietušais”. Pie šiem īpaši aizsargājamiem cietušajiem mums ir ierakstīti arī tie, kas cietuši no vardarbības tuvās attiecībās, proti, ģimenē, no vardarbības dzimuma dēļ. Tie ir īpaši aizsargājamie cietušie. Viņiem papildu bonusi ir arī Kriminālprocesa likuma ietvaros.

Dalībvalstīm ir jāveic darbības, lai uzlabotu informētību cietušajam par direktīvā noteikto, ka jābūt medicīniskajam, psiholoģiskajam atbalstam, juridiskajam atbalstam bez maksas cauru diennakti. Vai Latvija šo 2012. gada Eiropas direktīvu ir ieviesusi? Ja nebūtu ieviesusi, mums būtu pārkāpuma procedūra. Vai tās patversmes, kas ir jānodrošina sievietēm – vardarbības upuriem, nebija jāievieš 2012. gada direktīvas dēļ? Bija, es atceros, darba sanāksmes – sēdēja un domāja, kā to izdarīt. Un tas nebija saistīts ar Stambulas konvenciju. Proti, cīņa pret vardarbību Latvijā ir bijusi pietiekami nopietna.

Ja jūs teiksiet, ka pēdējā laika likumi kaut ko maina... Paskatījos – triju gadu laikā Krimināllikumā veikti 14 grozījumi... vai par konvencijas tēmu?... 14 grozījumi Krimināllikumā. Jā, vienā gadā izgrozījām. 2023. gada 15. jūnijā pastiprinājām atbildību par to, ja vajāšana vai draudi ir tuvākajām personām, proti, ģimenē. Bet tas nebija Stambulas konvencijas dēļ, tas bija Rusiņa lietas dēļ. Izanalizēja traģēdiju un saprata, ka kaut kas ir jāmaina.

Ļoti labi... arī administratīvā atbildība. 2024. gada novembrī ieviesām pantu... atbildība par seksuālo uzmākšanos. PROGRESĪVO kolēģi virzīja šo priekšlikumu. Anotācijā tiešām norādīts, ka tas notiek, arī pateicoties Stambulas konvencijai. Paldies dievam, anotācijā korekti norādīts, ka tas izriet arī no 2004. gada un 2006. gada direktīvām, kas ir jānodrošina. Bet šī norma tika ieviesta ne Stambulas konvencijas dēļ. Tā tika ieviesta, tāpēc ka bija negadījums Latvijas Mākslas akadēmijā. Bija problemātika, un vajadzēja kaut kā reaģēt. Valdībai vajadzēja reaģēt, kaut ko izdarīt.

Latvijā visu laiku ir cīnījušies pret vardarbību. Un ir rezultāti. Jā, es piekrītu – jo skaļāk runā par to, ka jācīnās... cilvēkiem jānoņem bremze, aizture ziņot par to visu. Jā, pateicoties publiskai informācijai, palielinās cilvēku drosme ziņot. Ir cīņa, protams... sabiedrība visā pasaulē attīstās. Un vardarbība ģimenē jau, man liekas, ir ļoti reta parādība.

Manuprāt, šajā gadījumā, ja Ārlietu ministrija būtu bišķīt piestrādājusi, Latvijas deklarācijas būtu vēl spēkā un mēs nerunātu par šo jautājumu. Varbūt, ja kolēģi no JAUNĀS VIENOTĪBAS būtu padomājuši, kā šo jautājumu atbalstīt starptautiskos saietos, mēs par to šodien nerunātu. Bet, ja paši neievērojam to un mēģinām teikt: mums vienalga, kā citās valstīs vērtē Latvijas Satversmes vērtības... tādā gadījumā man laikam jāteic, ka mums tuvāka sirdij ir Latvijas konstitūcija.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Leilai Rasimai.

L. Rasima (PRO).

Cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Kolēģes un kolēģi! Ja Latvija šodien izstājas no šīs konvencijas, mūsu paaudze pasaka nākamajām: “Mēs neprotam būt atbildīgi, mēs neprotam vienoties. Mūs interesē tikai īstermiņa ieguvumi, klikšķi soctīklos.”

Kā cilvēks, kas daudz strādājis ar jauniešiem, es pastāstīšu, ko tas nozīmē jaunam cilvēkam. Tas nozīmē: ja tev vai tev tuvai draudzenei, draugam kādreiz vajadzēs palīdzību vardarbības situācijā, šī palīdzība vairs nebūs garantēta. Valsts varēs teikt: šogad nav līdzekļu, šogad tā nav prioritāte.

Konvencija ir drošības tīkls, kas sargā arī jauno paaudzi. Tā nodrošina, ka Latvijā tiek veidota vide, kurā cieņa, drošība un līdzjūtība ir norma, nevis izņēmums. Tā māca, ka vardarbība nav privāta lieta, tā ir sabiedrības problēma, un mums visiem ir pienākums rīkoties.

Dalība konvencijā nozīmē, ka Latvija paliek Eiropas kultūrtelpā, ka mēs esam daļa no civilizētas, atbildīgas pasaules, kurā cilvēktiesības ir svarīgākas par populismu. Šī konvencija jau ir palīdzējusi. Tā ir devusi upuriem balsi, praktisku aizsardzību, paļāvību. Tā ir devusi mūsu bērniem drošības izjūtu, ka mūsu valsts neklusēs, kad cieš ievainojamākie – sievietes un bērni.

Mūsdienu izglītībā daudz runājam par empātiju, par drošu vidi, par iekļaujošu sabiedrību. Konvencija pret vardarbību ir tieši par to, tāpēc izstāšanās nav tikai politisks solis. Tas ir signāls jauniešiem, ka tas, ko viņiem mācām, neatbilst īstenībai, ka viņu taisnīguma izjūta, viņu balss un vērtības nav svarīgas.

Latvijai ir jātur savs vārds. Mums ir jāpaliek valstij, kas aizsargā cilvēku cieņu, nevis to apdraud. Jauniešu, bērnu vārdā, drošākas nākotnes vārdā aicinu deputātus aizdomāties un domāt pašiem ar savu galvu, nevis sekot Krievijas dezinformācijas virzienam. Jā, kolēģi, jums to negribas dzirdēt, bet tas ir neapstrīdami, ka visi jūsu naratīvi viens pret vienu saskan ar Krievijas paustajiem naratīviem pret konvenciju. (Starpsauciens.)

Daudzi šobrīd apgalvo, ka viņi balsos “par” denonsēšanu, jo aizstāv konservatīvās vērtības vai vēlas rīkoties saskaņā ar Satversmi. Tad man ir jautājums: kas ir šīs konservatīvās vērtības? Vai sist un nogalināt sievietes un bērnus ir mūsu konservatīvās vērtības? Tieši šādu signālu jūs raidāt ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet visai Eiropai un pasaulei, izstājoties no konvencijas.

Par Satversmi. Mums te aktīvi mēģina iestāstīt, ka pretvardarbības konvencija ir pretrunā Satversmei. Konvencija atbilst Satversmei, un tam ir skaidri pierādījumi, nevis pieņēmumi un interpretējumi. Ja atceraties, tad pirms diviem gadiem, ratificējot šo starptautisko konvenciju, tai tika pievienota īpaša Latvijas deklarācija – “Deklarācija pie Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Tā nav gara, es tagad jums to nolasīšu, lai jūs atcerētos.

“Latvijas Republika uzskata, ka Konvencijas mērķis ir sieviešu aizsardzība no jebkādas vardarbības, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršana, sodīšana un izskaušana.” Tas ir pirmais teikums.

“Latvijas Republika paziņo, ka tā piemēros Konvenciju Latvijas Republikas Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu.” Tas ir otrais teikums.

“Latvijas Republika uzsver, ka Konvencijā iekļautais termins “sociālais dzimums” nav saistīts ar pienākumu ieviest kādu citu izpratni par dzimumu (sieviete un vīrietis) Latvijas Republikas tiesību un izglītības sistēmā un neuzliek par pienākumu citādi interpretēt Latvijas Republikas Satversmē noteiktās normas un vērtības.” Tas ir trešais teikums.

Ar to, lūk, šī deklarācija ir noslēgusies. Tik īsi.

Vēlos jums atgādināt arī par Satversmes tiesas spriedumu, kurā Satversmes tiesa pasludināja, ka konvencija atbilst Satversmei. Citēšu nolēmumu daļu no 2021. gada Satversmes tiesas sprieduma lietā par konvencijas atbilstību Satversmei, kuru Satversmes tiesa izskatīja, pamatojoties uz 21 13. Saeimas deputāta pieteikumu (citēju):

“Nolēmumu daļa.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.–32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.

2. Atzīt Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 4. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.” (Citāta beigas.)

Tātad Satversmes tiesa šo ir skatījusi. Tā ir atzinusi, ka konvencija ir saskaņā ar mūsu Satversmi. Tajā nav absolūti nekā no jūsu iedomātajiem bubuļiem. Nav tiešām nekā no tā visa, ko jūs šodien mums visiem stāstāt.

Runājot par Stambulas konvenciju, mēs bieži pieminam vardarbību, drošību un cilvēktiesības. Bet ir vēl viens ļoti svarīgs jēdziens, par ko ir jārunā. Tā ir tiesiskā noteiktība. Tiesiskā noteiktība nozīmē, ka cilvēki var paļauties uz valsti, uz tās likumiem. Tā nozīmē, ka noteikumi nemainās atkarībā no politiskā noskaņojuma vai vēlēšanu cikla. Pretvardarbības konvencija stiprina tiesisko noteiktību. Tā ir saistošs starptautisks līgums. Nevis politisks solījums, ko var pārskatīt, bet juridiska saistība, kas aizsargā cilvēkus arī tad, kad politika mainās.

Ja Latvija no tās izstājas, mēs faktiski parādām, ka mūsu vārds starptautiskajā arēnā nav drošs, mūsu saistības var mainīties pēc labpatikas. Tas grauj uzticēšanos gan iekšēji – mūsu pilsoņu vidū –, gan ārēji – mūsu partneru acīs.

Nacionālā deklarācija vai likums nekad nevar sniegt tādu pašu drošību. Tas nav saistošs, nav uzraugāms, un to var atcelt vai nepiemērot ar vienu politisku balsojumu. Stambulas konvencija savukārt nodrošina neatkarīgu uzraudzību, caurspīdīgumu un atbildību. Tā sniedz tiesisko noteiktību. Vardarbībā cietušie var būt pārliecināti – palīdzība būs, un valsts iestādes nevarēs vienkārši novērsties.

Tiesiskā noteiktība ir viens no Eiropas demokrātijas pamatiem. Ja mēs to vājinām, mēs vājinām paši sevi, mūsu uzticību likumdevējam, iestādēm, valstij, mums, Saeimai. Tāpēc palikšana Stambulas konvencijā nav tikai jautājums par vardarbības novēršanu. Tā ir vienīgā pareizā izvēle, kas saskan ar tiesiskumu un vairo uzticēšanos.

Pēc gada būs Saeimas vēlēšanas. Lūdzu, nebrīnieties, ja aktivitāte būs vēl mazāka, jo vēlētājs vēro šo cirku un emocionālā aizsardzības reakcija viņam liek novērsties. Man cilvēki ir teikuši, ka tas vienkārši ir pārāk sāpīgi. Sievietes ir satriektas, ka tā var spēlēties ar viņu tiesībām.

Ja Latvija būtu mājsaimniecība... tad opozīcija kopā ar ZZS šobrīd uzvedas kā vardarbīgs pieaugušais, kurš kaimiņiem saka: tā ir mūsu iekšējā lieta, nejaucieties! Nekonsekvents, neuzticams pieaugušais, kurš vakar solīja vienu, bet šodien dara ko citu.

Pagājušajā nedēļā mēs skatījām “Nacionālās apvienības”, APVIENOTĀ SARAKSTA un ZZS izstrādāto konvencijas pakaļdarinājumu – deklarāciju ar identisku nosaukumu konvencijai. Es jau tad skaidroju, kādēļ viņi šādu deklaratīvu dokumentu izsprieda uzcept tieši tagad, nevis tad, kad rosināja starptautiskās konvencijas pret vardarbību denonsēšanu. Es runāju par milzīgo spiedienu, ko viņi sajuta no sabiedrības. Un šis izmisīgais solis – deklaratīvais dokuments, kas it kā būšot līdzvērtīgs efektivitātē starptautiskai konvencijai – ir centieni atmazgāties un parādīt, ka viņi taču vardarbību neatbalsta.

Skatīsimies uz viņu darbiem! Vārdos viņi ar savu deklarāciju saka: mēs esam pret vardarbību. Bet darbos viņi ļoti konkrēti un praktiski vardarbību atbalsta. Un ar šodienas balsojumu vēlas panākt, ka vardarbība atkal būs mūsu iekšējā lieta un tās apkarošana būs daudz grūtāka un lēnāka, kā tas ir bijis visus pēdējos gadu desmitus. Latvija ir pirmajā vietā Eiropā pēc sieviešu slepkavību skaita. Latvijā gadā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju tiek nogalinātas 3,6 sievietes. Tas ir sešas reizes vairāk nekā Igaunijā, kā arī divas reizes vairāk nekā Lietuvā. Šajos rādītājos mums ļoti tuva ir kāda cita kaimiņvalsts. Uzminiet, kura! Protams, Krievija, kura arī neatbalsta konvenciju.

Rokpeļņa kungs no ZZS savā pagājušās nedēļas runā bija kodolīgs un teica, ka jāatbalsta viņu virzītā deklarācija, jo mums ir jāpauž sava attieksme, ka esam pret vardarbību, mums ir jāatbalsta katrs dokuments, kas iestāsies pret vardarbību. Tad aicinu šodien paust savu atbalstu katram dokumentam – arī šim dokumentam, kas ir starptautisks, viens no efektīvākajiem rīkiem pasaulē, kas paredz atbalstu un uzraudzību, sniedz mums iespējas izmantot milzīgu pieredzi, kas ir citām valstīm, un uzliek atbildību un spiedienu starptautiskā līmenī darīt to, ko esam apņēmušies, lai Latvija vairs nebūtu pirmajā vietā vardarbības rādītājos pēc noslepkavoto sieviešu skaita Eiropas Savienībā.

Liepiņas kundze teica, ka ir nožēlojami, ka mums vajag starptautisku spiedienu un starptautisku atbalstu. Vai tiešām mēs nevarot paši pasargāt savus iedzīvotājus, savas ģimenes? Tad jautājums – kādēļ mums vajag starptautiskas konvencijas citās jomās, piemēram, bērnu tiesību aizsardzībā? Varbūt rosināsiet, ka mums jāizstājas arī no starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības konvencijas, no Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas? Varbūt vēl no kādas? Kādēļ mums vajag citu valstu spiedienu? Darām visu paši lokāli, Latvijas līmenī, vai vēl labāk – katrs savā pagalmā, katrs savā mājā!

Petravičas kundze Ārlietu komisijas sēdē, atbildot uz Cepurīša kunga jautājumu, ko ir plānots darīt, lai novērstu kaitējumu Latvijas starptautiskajai reputācijai, ko radītu pretvardarbības konvencijas denonsēšana, tā arī teica, ka vislielāko kaitējumu Latvijai var nodarīt atsevišķi deputāti, kuri valsts iekšpolitiku nes ārā un cenšas netīro veļu mazgāt ārpus mājas. Ziniet, varbūt tad jūs varat arī rosināt, ka vardarbība paliek katras ģimenes ietvaros? Kādēļ netīro veļu mazgāt ārpus mājas? Pretvardarbības konvencijas denonsēšana tieši šādu signālu sūta vardarbībā cietušajām sievietēm – labāk tieciet pašas galā!

Jencīša kungs šodien pieminēja tumsonību, aizstāvoties pret apvainojumiem. To es iepriekšējā reizē minēju un atļaušos arī šodien atgādināt – toreiz es runāju par atmodas līderi Daini Īvānu, viņa pausto vilšanos par Saeimas balsojumu par izstāšanos no konvencijas un par politiķu ķildām par nebūtisko. Atļaušos vēlreiz nolasīt citātu: “Demokrātijas lielākais apdraudējums šajos laikos ir tumsonība.”

Kolēģi, kā lai citādāk šo ņemšanos ap iedomātu problēmu sauc, ja ne par tumsonību? Laikā, kad mums ir tik daudz īstu, reālu problēmu un draudu, kad Krievija ne vien turpina asiņainus uzbrukumus Ukrainā, bet par visām varītēm, ieguldot milzu līdzekļus, cenšas ietekmēt politiskos procesus demokrātiskās valstīs, izvērš plašu hibrīdkaru soctīklos, izplatot dažādas sazvērestības teorijas, ieskaitot šo, un algojot botu armijas, kas raksta miljoniem komentāru... Laikā, kad skatām budžetu un visas pūles būtu jāvelta tam, lai atrastu labākos veidus, kā tērēt mums pieejamos līdzekļus un kā veicināt valsts nodrošināto mūsu iedzīvotāju sociālo un finansiālo labklājību, kā stiprināt ekonomiku... Vai tiešām jūs neredzat, ka ejat Kremļa un Putina pavadā, sekojot un ticot visām tām pašām tēzēm par konvenciju, ko pauž Krievija?

Galu galā vēlos atbildēt arī Stobovas kundzei. Jūs teicāt, ka šīs konvencijas pieņemšana neapturēs to vardarbību, kas pašlaik notiek kādā istabā... Jā, tā ir realitāte. Šobrīd ne vienā vien Latvijas istabā notiek vardarbība. Jūs teicāt, ka pēc mūsu balsojuma neviens uzreiz nesāks vai nepārtrauks kādu sist. Bet jūsu balsojums nosaka to, kas notiks pēc gada, diviem, trim. Jūsu visu balsis šodien reāli... nevis skaistos vārdos... ir par to, lai arī pēc diviem gadiem tajā istabā joprojām notiktu tas pats un vardarbība plauktu un zeltu.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Vilim Sruoģim.

V. Sruoģis (ST!).

Labvakar, cienījamie deputāti, Prezidij! Šodien no šīs tribīnes izskanēja daudz dažādu viedokļu gan par, gan pret izstāšanos no Stambulas konvencijas.

Kāpēc tas jautājums vispār tiek skatīts Saeimā, un kāpēc tapa šis likumprojekts? Runāsim atklāti! Viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka ar šo konvenciju mūsu sabiedrībā tika iemānītas tādas Eiropas vērtības, kas mūsu sabiedrības vairākumam nav pieņemamas. Stambulas konvencija nav par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Šodien tika daudz runāts par Latvijas prestižu, par Latvijas tēlu, par iespējamām investīcijām. Vienvārdsakot – kā Latvija izskatīsies, ja tā izstāsies no šīs konvencijas? Man rodas jautājums: vai runātāji pret izstāšanos no šīs konvencijas tik tiešām tic tam, ka šī konvencija pasargās vardarbībā cietušos?

Vardarbības novēršana un apkarošana tiešā veidā ir atkarīga no tiesībsargājošo iestāžu spējām ar to cīnīties, piemērojot normatīvos aktus, kas Latvijā ir spēkā un kas regulē šos jautājumus. Bet problēma saistībā ar vardarbību ir daudz dziļāka, jo viss ir atkarīgs no tā, cik vardarbībā cietušie ir gatavi par to runāt un vērsties pēc palīdzības. Būtu nepieciešams izglītot sabiedrību, un ir svarīgi preventīvie pasākumi, kas palīdzētu atklāt vardarbības gadījumus un cīnīties ar tiem.

Diemžēl, man jāsaka, cilvēki varmākas bija, ir un būs. Kā es jau teicu, ir svarīgi ne tas, par ko daudz bija runāts no šīs tribīnes, bet, kā teicu, ir problēma, ka šī vardarbība paliek klusumā. Es personīgi kā praktizējošs advokāts savu 12 gadu pieredzē advokāta darbā pārstāvēju vairākus desmitus cilvēku kā cietušos no vardarbības un palīdzēju viņiem norobežoties no varmākas ģimenē, tajā skaitā no pastāvīgas emocionālās vardarbības bija cietusi mana tuva radiniece.

Kā jau bija teikts, Latvijā ir daudz normatīvo aktu, kuri tiek piemēroti, strādājot ar vardarbībā cietušajiem. Ir atstrādāta kārtība, kādā veidā vērsties tiesā, lai lūgtu pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Šajā procesā iesaistīta arī Valsts policija, jo var vērsties ne tikai pie advokāta, bet arī tuvākajā policijas iecirknī. Kārtības policijas inspektoram ir izstrādāts standarta pieteikums, kuru viņi aizpilda, un policija nogādā to tiesā. Šo lēmumu izpildi Valsts policija arī kontrolē – gan tos, kas pieņemti civiltiesiskajā kārtā tiesā, gan tos, kurus pieņem Valsts policija. Par lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību pārkāpšanu ir paredzēta kriminālatbildība.

Manā praksē bija daudz gadījumu, ka personas, kas pārkāpušas šādus lēmumus, tika sauktas pie kriminālatbildības un viņām tika piespriesti reāli brīvības atņemšanas sodi. Papildus gribu pateikt, ka, strādājot ar šādiem jautājumiem saistībā ar cietušajiem no vardarbības un lasot gan tiesas, gan tiesībsargājošo iestāžu lēmumus, nekad neesmu redzējis, ka lēmumos kā pamatojums tiktu minēta Stambulas konvencija.

Tāpēc es lūdzu atbalstīt šo likumprojektu par izstāšanos no Stambulas konvencijas.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Selmai Teodorai Levrencei.

S. T. Levrence (PRO).

Cienījamā sēdes vadītāja! Kolēģi! Šodien... nu jau šovakar... mēs nerunājam tikai par dokumentu vai juridisku procedūru. Mēs runājam par to, vai Latvija tiešām atteiksies no vienas no nozīmīgākajām starptautiskajām... vienošanām cilvēktiesību un sieviešu tiesību aizsardzībā – Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Denonsēt šo konvenciju būtu solis atpakaļ gan cilvēktiesību, gan demokrātijas, gan mūsu reputācijas ziņā ne tikai starptautiski, bet graujot tieši Latvijas sabiedrības uzticību mūsu valstij, īpaši tam, kas daļai no jums ir vissvarīgākais, – jūsu pašu dotajam solījumam.

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir devusi ne tikai motivāciju pieņemt vairākus ar vardarbības apkarošanu saistītus likumus, bet arī izpratnes maiņu. Pirms konvencijas pieņemšanas mēs bieži skaļāk vai klusāk arī šeit, Saeimā, dzirdējām frāzes, ka vardarbība ģimenē tomēr esot tāda privāta lieta. Sieva pati vainīga, ka zāģē nervus. Šodien, par laimi, tā nav sociāli pieņemama retorika publiskajā telpā. Jau tas vien ir milzīgs sabiedrības izaugsmes solis. Un tas nebūtu noticis bez konvencijas. Tieši šodien mums ir jāparāda visai Latvijas sabiedrībai, īpaši tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē, ka vismaz deputāti no šādas domāšanas tiešām ir izauguši.

Īstenībā pat tie, kas šodien aicina denonsēt konvenciju, paši ir spiesti, salīdzinot ar agrākiem gadiem, mainīt savu valodu un savus argumentus, viņi vairs nevar, kā to darīja agrāk, publiski nicināt vardarbības upurus vai izlikties, ka vardarbība ģimenē nav problēma. Viņiem nākas vismaz tēlot rūpes un atzīt, ka vardarbība ģimenē Latvijā tiešām ir problēma un ka šī problēma ir jārisina. Taču viņu darbības parāda, ka šīs rūpes nav patiesas.

Esmu diezgan pārliecināta, ka tad, ja Latvija denonsēs Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, mēs ļoti ātri vismaz daļēji atgriezīsimies pie tās pašas vecās retorikas un tās domāšanas, ko mums ir izdevies mazināt pēdējo gadu laikā. Solītās apņemšanās cīnīties pret vardarbību nacionālā līmenī vietā mēs atkal dzirdēsim atklātu vardarbības ģimenē trivializēšanu, noklusēšanu un vienkārši ņirgšanu par vardarbības upuriem. Es paredzu (tiešām ļoti, ļoti ceru, ka kļūdos), ka konvencijas galējas denonsēšanas gadījumā jau pavisam drīz tieši un netieši tiks teikts, ka vardarbība ģimenē un vardarbība pret sievietēm tagad neesot prioritāte, jo esot jārisina citas problēmas.

Taču, es domāju, tie, kas tagad ir spējuši vienoties par šo vienīgo mērķi – denonsēt konvenciju – nespēs vienoties par to, kas ir šīs problēmas, kā tās risināt un kā tās risināt tādā veidā, lai tiešām uzlabotu dzīvi Latvijas iedzīvotājiem. Tas, ka pagaidām mēs Saeimā vēl nedzirdam šo atklāto retoriku, tomēr nozīmē, ka šī konvencija vismaz daļēji ir mainījusi normu sistēmu. Un tas ir tieši tas, ko starptautiskas konvencijas dara. Tās veido standartus.

Daudzkārt jau piesauktā un arī rādītā karte, kurā attēlotas Eiropas valstis, kas ir ratificējušas šo konvenciju, pasaka daudz vairāk nekā tūkstotis vārdu. Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu denonsētāji to saprot, tieši tāpēc viņi cenšas piesaukt tās dažas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras konvenciju nav ratificējušas, bet ir parakstījušas. Taču viņi visi, es ceru, saprot, ka izstāties no šīs konvencijas nav tas pats, kas to neratificēt.

Denonsēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu nenozīmē to anulēt un izlikties, ka Latvijā tā nekad nav bijusi ratificēta, un mierīgi dzīvot tālāk. Izstāšanās no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu būtu skaidrs signāls: jā, tajā tiešām ir vērtības, kuras Latvijai nav aktuālas... tādas vērtības kā cilvēktiesības, solidaritāte un taisnīgums. Šīs vērtības, kā jau vairākkārt ir izskanējis, ir aktuālas arī tādai valstij kā Polija, kuras sabiedrība patiešām ir konservatīva un dziļi reliģioza – daudz vairāk nekā Latvijā. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka ne konservatīvisms, ne kristietība savā būtībā nepieļauj un neparedz vardarbību ģimenē. Ir tikai viena valsts, kas izplata šādu ideju, ka konservatīvisms un kristietība ir kaut kā ar to saistīta. Un tā ir gājusi vienu soli tālāk un vardarbību ģimenē pavisam dekriminalizējusi. Protams, šī valsts ir Krievijas Federācija.

Neviena Eiropas Savienības dalībvalsts nav nākusi klajā ar pseidoalternatīvu, kāda nesen tika likta galdā šeit, Saeimā. Tikai Latvijā mēs imitējam rīcību ar šādiem populistiskiem trikiem, un tikai Latvijā šobrīd, 2025. gadā, notiek politiskais teātris – daži politiķi izliekas, ka strīdas par vērtībām, kuras pēkšņi ir atcerējušies, bet patiesībā cīnās par varu un ietekmi.

Šajā zālē šodien sēž ievērojama grupa cilvēku, kuri ļoti labi saprot, ka izstāšanās ir slikts solis, bet turpina to atbalstīt, klusībā cerot, ka beigās viņiem pašiem tas nesanāks. Kāpēc? Jo viņi ir iesprostoti pašu radītā konservatīvisma teātrī. Varētu teikt, ka tā ir sociālā loma, bet šajā gadījumā to neparedz sabiedrība, bet viņi paši, kas to ir izvēlējušies. Viņi sauc sevi par konservatīviem. Bet absolūtajā vairākumā Eiropas valstu ar konservatīvismu saprot, piemēram, atbildību, pienākuma izjūtu un sabiedrības stiprināšanu, nevis vardarbības trivializēšanu un cilvēktiesību graušanu. Īstenībā ļoti bieži tieši pretējo tam.

Debatēs par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jau gadiem vēl joprojām ir redzams dzelzs priekškars. Daudzās Rietumeiropas valstīs konservatīvisms 21. gadsimtā nav liedzis iestāties pret vardarbību ģimenē. Šī argumentācija, ko šodien un jau gadiem dzirdam, ir ienākusi prātā tikai absolūtiem margināļiem. Daudzi Rietumeiropas cilvēki, kuri nav politiski aktīvi, vispār nekad nav dzirdējuši par šo konvenciju, jo tā nekad nav bijusi šādu plašu diskusiju tēma. Tā ir pilnīgi pašsaprotama lieta. Tai vajadzētu būt pašsaprotamai lietai – ka valsts iestājas pret vardarbību ģimenē. Par to nekad nav bijis šāds teātris... vairāk nekā pusi manas dzīves garuma. Tas vēlreiz apliecina, cik ļoti šī ir tieši Austrumeiropā un Centrāleiropā apzināti un mākslīgi radīta viltus konservatīvisma un liekulības paraugstunda.

Nav noslēpums, ka gan Latvijā, gan pasaulē daudzi politiķi, kas gadiem ir runājuši un turpina runāt par konservatīvām vērtībām un ideāliem, paši nemaz nedzīvo saskaņā ar šiem ideāliem. Gan Latvijā, gan pasaulē cilvēki, kas mazāk vai vairāk atklāti iestājas par politiku, kas vēlas ierādīt sievietēm viņu vietu, paši sēž šeit, Saeimā, vai citās vietās, kur tiek pieņemti lēmumi. Arī sievietes, kuras, pateicoties pirms daudziem gadiem izcīnītām tiesībām, ir varējušas kļūt par politiķēm, drīkst izvēlēties būt politiski aktīvas, bet tām citām, kuras nav tik privileģētas, gan ir jāpakļaujas viltus konservatīvo uzspiestajam vērtību diktātam, jo tas ir vērtību diktāts. Tostarp tāda vērtība kā valsts neiejaukšanās privātajā lietā – vardarbībā ģimenē. Tas nav konservatīvisms. Tas ir vienkārši egoisms.

Tā kā vairs nav pieņemami atklāti aizstāvēt vardarbību, konvencijas pretinieki runā par kaut ko citu – par sociālo dzimumu jeb dzimti. Jā, tā ir taisnība, neviens to nenoliedz – konvencijā ir runa par dzimti. Par to, ka, piemēram, situācijā, kad sievietes pamatdarbs ir rūpes par māju un ģimeni (jo arī tas ir darbs), nevis algots darbs ārpus mājas, viņām šī iemesla dēļ nav pieejami savi finansiālie līdzekļi, un viņām ir daudz grūtāk aiziet no vardarbīgām attiecībām, ja valsts viņām nepalīdz.

Ja sieviete strādā mājās, rūpējas par ģimeni un ikdienā neiziet plašākā sabiedrībā, nesatiek kolēģus vai draudzenes, neviens neredz, ka viņai ir uzsista zila acs. Ja sieviete dzīvo nomaļā vietā, reģionā, viņai nav ne finansiālu līdzekļu, ne automašīnas, viņai var pat nebūt iespējas akūtas vardarbības gadījumā fiziski aizbēgt.

Runāšana par dzimti un dzimtes stereotipiem nenozīmē, ka būtu jāaizliedz vai kāds grib aizliegt sievietēm kā pamatdarbu rūpes par savu ģimeni, nevis strādāt algotu darbu ārpus mājas. Tas vienkārši nozīmē, ka mēs izprotam un atzīstam realitāti gadījumā, ja sabiedrībā un valstī nenotiek nekāda proaktīva rīcība pret vardarbību, nekāda vardarbības prevencija. Dzimtes lomas un varas attiecības nozīmē, ka vardarbība bieži vien var palikt neredzama, līdz ar to tā tiek tolerēta.

Ignorēt šo realitāti nozīmē turpināt vardarbības ciklu. Tieši to īstenībā piedāvā konvencijas pretinieki – klusēt un izlikties, ka problēma neeksistē. Ja Stambulas konvencija tiks denonsēta, tas būs ne tikai signāls cilvēkiem, kas ir cietuši no vardarbības un turpina ciest no vardarbības, ka viņi politiķu vairākumam ir mazāk svarīgi par partiju reitingiem, bet arī signāls, ka Latvija sāk slīdēt autoritārisma virzienā.

Jā, tieši Ārlietu komisijas sēžu norises veids parāda bīstamu precedentu. Diemžēl ir pietiekami daudz politiķu, kas gribētu pārvaldīt visu valsti tā (esam redzējuši), kā tiek vadītas Ārlietu komisijas sēdes – haotiski, apejot demokrātiskus principus vai piemērojot tos selektīvi un ignorējot sabiedrības balsi brīdī, kad tā ir neērta. Vienīgais princips ir iet uz priekšu ar politisko konservatīvisma teātri vai jebko, kas tajā brīdī būs izdevīgi.

Cienījamie kolēģi! Vardarbība ģimenē nav konservatīva vērtība. Latvijas sabiedrība neatbalsta vardarbību ģimenē, un sabiedrības vairākums neatbalsta izstāšanos no konvencijas. Arī pēc reālākiem parametriem Latvija nemaz nav tik ļoti konservatīva valsts. Īstenībā daļa Saeimas deputātu oportūnistisku, dažreiz pašiem vien saprotamu vai ne līdz galam saprotamu iemeslu dēļ izvēlas balsot konservatīvāk vai pat pseidokonservatīvāk, nekā attiecīgajā jautājumā balsotu Latvijas cilvēki.

Sabiedrība ir un kļūst arvien saprātīgāka, empātiskāka un brīvāka, nekā jūs to gribat attēlot. Mēģinot dzīties pakaļ arvien mazākam vēlētāju skaitam, kam svarīgākais jautājums, ko viņi sagaida no saviem pārstāvjiem, ir iestāšanās nevis par to, kas uzlabo dzīvi viņiem vai ievērojamam cilvēku skaitam Latvijā, bet iestāšanās pret citu cilvēku tiesībām un viņu aizsardzību, jūs riskējat iebraukt ļoti lielās auzās un ievest tur visu Latviju. Ja jūs negribat darīt neko labu, tad, lūdzu, vismaz nedariet lietas, kuras, kā daļa no jums saprot, ir aktīvi ļaunas.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Janai Simanovskai otro reizi.

J. Simanovska (PRO).

Cienījamie kolēģi! Zinu, mēs visi esam piekusuši. Arī es ļoti uzmanīgi klausījos runās un apkopoju izskanējušos naratīvus. Tiem es arī pievērsīšos. Teikšu jums godīgi – tie ir tipiski Kremļa dezinformatoru naratīvi, un tie ir izskanējuši arī citās valstīs.

Vēl atbildēšu Stobovas kundzei. Jūsu izpratne par to, kur meklēt informāciju, ir visai interesanta. Varbūt jūs iedvesmojaties no bildēm un attēliem, bet es lasu zinātnisko literatūru, pētnieku rakstus, kompetentu ekspertu viedokļus. Iesaku interviju ar Rīgas Juridiskās augstskolas profesori un Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli. Ir arī Saeimas bibliotēka, NATO Stratēģiskās komunikācijas ekselences centrs Rīgā. Es lasu pirmavotus un iesaku arī jums.

Tātad par naratīviem, kurus šeit dzirdējām. Pirmām kārtām konvencija apdraudot tradicionālās vērtības un ģimeni. Es nāku no ļoti tradicionālas ģimenes. Man ir viens vīrs, trīs bērni. Mēs kopā rūpējamies par manu vecmāmiņu viņas mūža nogalē. Esmu lasījusi konvenciju vairākas reizes. Mēģinu saprast, kā konvencija apdraud manu ģimeni. Nē, konvencija neapdraud. Bet mērķis šādam apgalvojumam ir mobilizēt konservatīvo sabiedrības daļu un radīt opozīciju Rietumu cilvēktiesību standartiem.

Konvencija ieviešot svešu ideoloģiju un apdraudot nacionālo suverenitāti. (Zālē troksnis.) Mēs to šeit jau dzirdējām.

Sēdes vadītāja. Es atvainojos. Kolēģi, varam mazliet pieklusināt fonu?!

J. Simanovska. Konvencija uzspiežot Briseles diktātu... retoriski to saista ar Rietumu iejaukšanos. Saļimova kungs arī to pieminēja savā runā. Mērķis ir pastiprināt pretestību Eiropas integrācijai.

Deviņdesmitajos gados mēs vēlējāmies iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Tagad tas mūs apdraud? (Starpsauciens.)

Konvencija neesot pret vardarbību, bet gan LGBT propaganda. Dezinformācijas kampaņas bieži sagroza jēdzienu “sociālais dzimums” –“dženders”. Mēs to dzirdējām vairākas reizes. Petravičas kundze, jūs minējāt, Pleškānes kundze biedēja ar dženderiem. Šādā veidā tiek novērsta uzmanība no faktiskā mērķa – vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē mazināšanas.

Saļimova kungs, jūs pieminējāt, ka konvencija neesot... Saļimova kungs, jūs neklausāties. Jūs pieminējāt, ka konvencija neesot pret vardarbību. Vēlreiz iesaku: lasiet pirmavotus! Lasiet pašu konvenciju! Tur ir skaidri un gaiši teikts, ka šī konvencija ir pret vardarbību un paredz atbalsta mehānismus.

Konvencija apdraudot bērnus. Mēs dzirdējām – atsaucās uz jēdzienu “dzimumu ideoloģija”, lai biedētu ar domu, ka bērniem mācīs, ka var izvēlēties dzimumu. Kūtra kungs, lūdzu, izlasiet konvenciju! Kurā vietā tas rakstīts? Nekā tāda tur nav! (Zālē troksnis.)

Petravičas kundze aicināja iztikt bez emocijām. Bet šie absurdie meli, ka bērniem mācīšot džendera ideoloģiju, ir būvēti tieši emociju izraisīšanai. Ja kaut kas apdraud bērnus, tā ir vardarbība ģimenē. Un mēs tagad gribam vājināt savu spēju cīnīties pret to.

Pašu likumi aizsargājot sievietes, konvencija neesot vajadzīga. Izklausās pietiekami saprātīgi. Nacionālo likumu jau pietiekot. Mēs arī dzirdējām, ka mums esot sava deklarācija. Kļaviņas kundze un Pleškānes kundze! Jūsu teiktais ir pretrunā ar to, ko norādīja gan Valsts policijas, gan Augstākās tiesas, gan prokuratūras vadītāji. Viņi uzsvēra, ka konvencija viņu darbā palīdz, jo paredz koordinētu politiku, prevenciju un upuru aizsardzību. Arī darbs ar vardarbības veicējiem ir ļoti svarīgs, un arī to ir rosinājusi konvencija.

Vēl miglas pūšana – konvencija esot neskaidra, dažādi interpretējama. Trojas zirgs – to mēs arī vairākas reizes dzirdējām, arī Ārlietu komisijā tas tika pieminēts. Miglas pūšana ir ļoti tipisks naratīvs, lai sajauktu cilvēkiem galvu. Nē, konvencija ir diezgan skaidri un loģiski uzrakstīta. Neskaidrības un dīvainības ir dažādu interpretu avotos. Es vēlreiz aicinu lasīt pirmavotus, nevis dažādus atreferējumus.

Un esmu ļoti norūpējusies, patiešām esmu norūpējusies. Pasaulē šobrīd ir nopietnas svārstības. Agresori iebrūk citās valstīs, arī Latvijā ielidoja Krievijas droni. Bet mūs šeit ir skāris dezinformācijas drons, tā ietekmē mēs esam gatavi vājināt savu saikni ar Eiropu, atņemt cerības mūsu līdzcilvēkiem un polarizēt sabiedrību.

Kolēģi, aicinu saņemties, atvērt acis un būt noturīgiem pret dezinformāciju! Lūdzu neatbalstīt konvencijas denonsēšanu.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Ja jūs esat nolēmuši strādāt, tad vismaz klausieties, nevis, muguru pagriezuši, tik skaļi runājat, ka šeit brīžiem labāk dzird jūsu runas nekā debatētāju. Tas bija jūsu lēmums – turpināt strādāt.

Nākamajam vārds deputātam Andrim Šuvajevam otro reizi. (Zālē troksnis.)

A. Šuvajevs (PRO).

Kolēģi...

Sēdes vadītāja. Šmita kungs! Es tiešām jūs dzirdu labāk nekā runātāju. Šmita kungs! Šeit vienkārši arī akustiska ir tāda, ka jūs dzird labāk nekā pārējos. (Starpsauciens: “Andri, runā skaļāk!”)

A. Šuvajevs. Labi.

Kolēģi! Uzskatu, ka Saeimas deputātiem un arī Latvijas sabiedrībai ir svarīgi dzirdēt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidenta tikko publicēto aicinājumu Saeimai balsot “pret” izstāšanos no Stambulas konvencijas.

Paziņojumā ir rakstīts (citēju): “Esmu ārkārtīgi nobažījies par Saeimā šodien un nākamnedēļ paredzētajiem parlamenta balsojumiem steidzamības kārtā par izstāšanos no Stambulas konvencijas, nesagaidot Venēcijas komisijas atzinumu, ko ir pieprasījusi Latvijas tieslietu ministre. Latvijas parlamentārieši riskē sūtīt vēstījumu vardarbībā cietušajām sievietēm, ka viņu tiesības un vajadzības netiek uztvertas nopietni un ka viņas nav pelnījušas šīs konvencijas augstos aizsardzības un atbalsta mehānismus.”

Citēju tālāk: “Es stingri aicinu Saeimu balsot par to, lai saglabātu Stambulas konvencijā noteikto sieviešu tiesību un dzīvības aizsardzību, kas Eiropā un ārpus tās tiek uzskatīta par “zelta standartu” cīņā par vardarbības pret sievietēm novēršanu un sodīšanu par to.”

Arī man personiski ir bijis vērtīgi klausīties dažādās deputātu motivācijas un pārliecības šajā jautājumā. Manuprāt, ir svarīgi tas, ka Latvijas sabiedrība dzird to, ko deputāti šeit saka. Man ir jāteic, ka tik cinisku un cietsirdīgu runu, kādu dzirdējām no Stobovas kundzes, es vēl nebiju dzirdējis. Šī runa bija piemērs tam, ka deputāti acīmredzot nav lietas kursā par to, kā strādā juridiski dokumenti, kāda tiem ir nozīme, kā valsts institūcijas organizē savu darbu, balstoties Saeimas un Ministru kabineta lēmumos. Ņirgāšanās no Saeimas tribīnes, ka šobrīd vardarbības upuri varētu aizsargāt sevi ar konvencijas papīru rokā, ir elementāra necieņa.

Atgādināšu, ko mana kolēģe jau pieminēja, ka atbilstoši Eurostat datiem Latvijā ir augstākais sieviešu slepkavību skaits Eiropas Savienībā gadījumos, kad slepkavību pastrādā partneris vai ģimenes loceklis. Ar šo statistiku vien ikvienam Saeimas deputātam vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka Latvijā ir nepieciešama starptautiska sadarbība, lai šo briesmīgo statistiku mainītu. Ar šo statistiku vien ikvienam Saeimas deputātam vajadzētu pietikt.

Latvijai ir jāapliecina vardarbības mazināšana kā nemainīga politiska prioritāte Eiropas līmenī. Noslepkavoto sieviešu skaits ir tik augsts, ka mēs esam tālu, tālu priekšā Lietuvai, kurai šis rādītājs ir otrs augstākais Eiropā. Un šis parlaments pirms diviem gadiem beidzot – beidzot! – spēja rīkoties, lai šo briesmīgo statistiku mazinātu. Tas, ko dara Saeimas deputāti šodien, – nāk šajā tribīnē, ņirgājas par upuriem, runā, ka mums nevajag klausīties Briselē un Venēcijas komisijā, runā kaut kādas pilnīgas fantāzijas par tiesisko relatīvismu, par plūstošiem juridiskiem terminiem un atskaņo sazvērestības teorijas, kas dara kaunu šim parlamentam un dara kaunu Latvijas sabiedrībai. (Starpsauciens.)

Protams, pēc visām šīm debatēm ir svarīgi atcerēties, ka vienīgais iemesls, kāpēc šobrīd Saeima ir spiesta skatīt šo jautājumu, ir ZZS lauztie solījumi. Politika tomēr ir iespējama tikai tad, ja partneri vienojas un tur savu vārdu. Jūs savu vārdu nespējat turēt. Tas jums nedara godu. Lai kādi katram būtu bijuši iemesli mainīt savu nostāju, šis nav cienīgs gājiens no jūsu puses. Es neticu tam, ka jūsu vēlētāji galu galā atteiksies to saredzēt. Viņi redzēs, ka jūs savas nostājas maināt un pat nespējat tās pamatot. Varbūt īstermiņā jums (Starpsauciens.) būs zināma eiforija par šo, bet ilgtermiņā vārda laušana neko labu nenozīmē. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Andai Čakšai.

A. Čakša (JV).

Labvakar, kolēģi! Negribu nevienu vairs pārliecināt vai mēģināt izstāstīt, ka vajag vai nevajag konvenciju. Gribu dalīties ar savu pieredzi.

Godīgi jāsaka, pirms septiņiem gadiem arī es neticēju, ka ir nepieciešama konvencijas ratifikācija. Daudz runāju ar “Centra MARTA” speciālistēm un tieši tāpat kā jūs teicu, ka tas nav nepieciešams, jo mums ir daudz dažādu likumu un mēs cīnāmies pret vardarbību. Viņas man teica: labi, bet kāpēc Saeimā joprojām nav nevienas grupas, kas strādā ar šiem normatīviem, likumiem? Es uzņēmos vadīt pretvardarbības grupu pagājušajā Saeimas sasaukumā. Tā pat nebija apakškomisija. Izveidoju grupu, kurā aicināju piedalīties visu Saeimas frakciju deputātus un iet cauri situācijai, kas mums notiek ar vardarbību.

Tas, ko es ieraudzīju, bija diezgan nepatīkami. Un tas nepatīkami ir tādā kontekstā... es braucu uz pašvaldībām. Pašvaldībās savā starpā nebija runājušas bāriņtiesa ar pašvaldības policiju, Valsts policiju, sociālo dienestu. Tās bija pirmās reizes, kad viņi sēdās pie viena galda un mēģināja meklēt risinājumus, kā varētu palīdzēt cilvēkiem.

Otra daļa – esmu pēc izglītības ārste, ilgstoši vadīju Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Mēs redzējām, ka slimnīcā ieved cietušus bērnus – viņiem ir sasitumi... bet pēc būtības mēs neko nevaram izdarīt. Viņiem ir mamma, kura arī ir sista, un tajā laikā viņai neko nevarēja palīdzēt.

Man likās – kā tā var būt? Tieši tāpat kā jūs es tiešām uzskatīju, ka visu var izdarīt bez šīs konvencijas. Tikai brīdī, kad mēģināja pavirzīt uz priekšu kādu likumu, tas nekustējās. Tas nekustējās, un piketu pie Saeimas bija salīdzinoši maz. Galvenā atbilde bija: ko jūs ņematies, sit – tātad mīl. Viss ir kārtībā. Un tie likumi negāja uz priekšu.

Kad finālā tikām pie konvencijas, tas ātrums, ar kādu mainījās sistēma... varēja apmācīt policiju... vairs nelika sarakstos vienkārši kā ģimenes notikumus. Arī medicīnas personālu apmācīja atpazīt pazīmes, ka tā ir vardarbība. Apmācīja sociālos darbiniekus, bāriņtiesu... bet apmācība joprojām ir vajadzīga. Tā bija starptautiskā palīdzība... kas to darīja.

Bieži te izskan, ka tam nav finansiālas ietekmes. Kā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāja varu jums teikt: tam ir 1,6 miljardu ietekme – 1,6 miljardi... tajās ciešanās, kas ir veselības aprūpē, sociālajā dienestā. Un tas ir tikai tas, ko var saskaitīt. Tas nav par emocionālajām un garīgajām traumām. Nē, tas ir tikai slimības lapās, veselības aprūpes pakalpojumos, sociālajos pakalpojumos, kas tiek sniegti vardarbībā cietušajiem. Un jūs neticēsiet – kad veidoju to pretvardarbības grupu, cilvēki, kas bija pret, bija vīrieši. Viņi teica: “Nu, zini, Anda, patiesībā Latvijā sit vīriešus.” Es teicu: “Bet mums jau grupa nav par sievietēm vai vīriešiem, mēs vienkārši esam pret vardarbību.”

Zinu, ka jūs balsosiet tā, kā balsosiet. Tās ir jūsu tiesības un jūsu izvēle. Par to jau nav stāsts. Bet man ir jāpiekrīt Andrim. Man liekas, ka tas, kas šodien daudz izskanējis, ir ļoti nepatīkami. Domāju, daudzi no jums dzīvē ir sastapušies ar to, ka mums viss cīņā pret vardarbību vēl nav izdarīts. Vienkārši aicinu jūs katru iznākt ārā no tā stūra. Mēs to varam.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Edmundam Zivtiņam.

E. Zivtiņš (LPV).

Cienījamā Saeimas sēdes vadītāja! Cienītās kolēģes! Godātie kolēģi! Biju nolēmis... arī uzrakstījis runu, sanāca 10 lapaspuses, bet, cienot jūsu laiku, nolēmu to nelasīt un pateikšu saviem vārdiem.

Nerunāšu par radikālo feminismu, kas radās septiņdesmito gadu sākumā. Stambulas konvencija faktiski ir tā auglis. Nerunāšu par Robespjēru Francijā, Ļeņinu Krievijā, Hitleru Vācijā, kuri gribēja mainīt pasaules kārtību. Stambulas konvencija – tā ir ceturtā reize, kad grib mainīt pasaules kārtību. Es par to nerunāšu.

Nerunāšu par GREVIO, kuru vada 10 sievietes. (Starpsaucieni.) Kur ir šī dzimumu līdztiesība? Nerunāsim par 14. pantu, par bērnu tiesībām... ka jau no bērnudārza laikiem... jāievieš gender ideoloģija... par to ir jārunā. Par kriminālprocesu... Krimināllikumu... ka mums viss ir atrunāts. Par to visu nerunāsim.

Nerunāsim pat par to, ka Latvija ir suverēna valsts, kurai ir pilnas tiesības slēgt līgumus un tos denonsēt. Protams, ievērojot visas juridiskās nianses.

Parunāsim par kaut ko citu un akcentēsim uz to uzmanību.

Ja jau jums, Jaunā VIENOTĪBA, tik ļoti svarīgs ir tieši jautājums par Stambulas konvenciju, nevis par sieviešu tiesībām... Paskaidrojumā ir skaidri un gaiši rakstīts, kam ir svarīga un kam ir vajadzīga Stambulas konvencija... lai aizsargātu grūtnieces, sievietes ar bērniem, gejus, lesbietes un transpersonas. Neviens vārds nav teikts tikai par sievietēm – neviens vārds! (Starpsaucieni.) Līdz ar to, Jaunā VIENOTĪBA, ja jums šis ir tik svarīgs jautājums, tad pēc šī balsojuma... ja jums nav svarīgi amati, bet ir svarīga šī lieta... jums uzreiz ir jātaisa demaršs un jāatsakās no valsts vadības.

Aicinu, kolēģi, atbalstīt izstāšanos no Stambulas konvencijas. Ja Jaunajai VIENOTĪBAI šis jautājums ir tik ļoti svarīgs un viņi šodien visu dienu ēd šo opozīcijas maizīti, pakļaujot sevi pazemojumam, tad, draugi mīļie, vai nu amati, vai Stambulas konvencija – izvēlieties!

Sēdes vadītāja. Nākamajai vārds deputātei Leilai Rasimai otro reizi.

L. Rasima (PRO).

Kolēģi! Kolēģes! Ir gandrīz deviņi vakarā. Es šobrīd labprātāk būtu mājās, skatītos ikvakara seriālu, gatavotos miegam, jo pēc pieciem man ir jāceļas, lai dotos uz Ludzu un Rēzekni iknedēļas vizītēs. Tomēr vēlos vienu īsu piebildi atlikušajās... droši vien ne piecās... minūtēs, drusciņ mazāk būs.

Kolēģi, vēlos akcentēt tādu lietu. Paskatieties, vīrieši, sev apkārt, cik jums blakus – tuvāk un tālāk – ir sieviešu? Pagroziet galvas un paskatieties! (Pauze. Zālē troksnis.) Kā jūs redzat, diemžēl sieviešu pārstāvniecība mums joprojām nav pietiekama. Lai cik mēs runātu par vienlīdzību un progresu dzimumu līdztiesības jautājumos, joprojām divas trešdaļas Saeimas ir vīrieši, kuri lemj arī par lietām, kas vistiešāk skar sievietes, nevis viņus. Un, kā mēs redzam, daudziem no viņiem tas nerūp. Starptautiskās pretvardarbības konvencijas denonsēšana ir tam izcils piemērs.

Ja mēs paskaitām, tad kopumā no “Nacionālās apvienības” un APVIENOTĀ SARAKSTA 31 deputāta sievietes ir tikai četras. Ar ZZS ir nedaudz labāk – no 16 deputātiem piecas sievietes. Taču viņiem rītdien ir veselas dienas pasākums par nākotni ģimenēm – kā stiprināt jaunās ģimenes reģionos. Uzminiet, cik no astoņiem runātājiem ir sieviešu? (Starpsauciens: “Šī ir emocionālā vardarbība!” Smiekli.) Kā Jencītis reiz teica kādā no saviem sprediķiem: sieviete bez vīrieša blakus – absolūta nulle. Viņiem būs pasākums par ģimenēm, kurā būs absolūta nulle sieviešu. (Starpsauciens.)

Tātad no šiem trīs spēkiem... līdzās Šlesera partijai, Rosļikova partijai... kopumā no 53 cilvēkiem sievietes ir deviņas – deviņas no 53! (Starpsauciens.) Nu normāls patriarhāts. (Zālē troksnis.) Man šķiet, šis ir izcils izskaidrojums tam, kādus jautājumus un kādēļ jūs izvēlaties virzīt un kādēļ jūsu spēki nodarbojas ar politiskām spēlēm, populistisku reitingu pucēšanu, nevis ar reāliem darbiem Latvijas ģimeņu labā.

Visām sievietēm Latvijā es vēlos teikt: mēs turpināsim cīnīties par sieviešu tiesībām Latvijā. Nekas no visa, kas šodien šeit notiek, neliks mums padoties vai neiesaistīties politikā. Sievietes, sevišķi gados jaunās sievietes, aicinu jūs – padomājiet par iešanu politikā! Nāciet, palīdziet! Mēs kopā varam izdarīt daudz vairāk.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Nākamajai vārds deputātei Ingrīdai Circenei.

I. Circene (JV).

Cienījamie kolēģi! Šajā vēlajā vakara stundā garajās debatēs ir izskanējis tiešām ļoti daudz pamatotu argumentu, kādēļ ir būtiski nespert pārsteidzīgus soļus un neizstāties no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm... tiem, kuri nevarēja izlasīt virsrakstu un nezināja, ka tas ir par sievietēm, vēlreiz nolasu – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir dibināta 1949. gadā un apvieno 46 valstis. Latvija ir Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas – vienas no lielākajām, redzamākajām starptautiskajām organizācijām – dalībvalsts. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja aizstāv Eiropas pamatvērtības un standartus, un tās mērķis ir cilvēktiesību stiprināšana. Un mēs esam daļa no tās.

Šodien mūsu sēdes laikā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidents Teodors Rusopulu izteica paziņojumu, kuru nolasīšu, jo tas ir aicinājums Latvijas Republikas Saeimai.

“Esmu ārkārtīgi noraizējies par Saeimā šodien un nākamnedēļ paredzētajiem parlamenta balsojumiem par izstāšanos no Stambulas konvencijas steidzamības kārtībā, nesagaidot Venēcijas komisijas atzinumu, ko ir pieprasījusi Latvijas tieslietu ministre,” sacīja asamblejas prezidents. “Latvijas parlamentārieši riskē sūtīt vardarbības upuriem sievietēm signālu, ka viņu tiesības un vajadzības netiek uztvertas nopietni un ka viņas nav pelnījušas to augsto aizsardzības un atbalsta mehānismu līmeni, ko nodrošina šī konvencija,” uzsvēra prezidents. “Ja deputāti nobalsos par atteikšanos no šīs nozīmīgās konvencijas tikai nedaudz vairāk nekā gadu pēc tās stāšanās spēkā Latvijā, valsts kļūs par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas izstājusies no nozīmīgā Eiropas Padomes cilvēktiesību līguma. Tas ir jo īpaši nopietni, ņemot vērā, ka pati Eiropas Savienība 2023. gadā kļuva par Stambulas konvencijas dalībnieci un ka Stambulas konvencija neapšaubāmi ir viens no galvenajiem Eiropas Padomes tiesiskajiem instrumentiem, kas ir tās pamatvērtību centrā,” teica prezidents. “Es stingri aicinu Saeimu balsot par to, lai saglabātu Stambulas konvencijā noteikto sieviešu tiesību un dzīvības aizsardzību. Šis dokuments Eiropā un ārpus tās tiek uzskatīts par “zelta standartu” cīņā par vardarbības pret sievietēm novēršanu un sodīšanu par to,” noslēdza prezidents.

Kā zināt, Latvija ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saukto Stambulas konvenciju 2024. gadā līdz ar vēl 37 Eiropas valstīm. Eiropas Savienība pievienojās šai konvencijai 2023. gadā.

Aicinu arī savā vārdā nepieļaut izstāšanos no Eiropas Padomes konvencijas pret vardarbību.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Mūrnieces kundze, jums vārds kā ziņotājai.

I. Mūrniece. Paldies, kolēģi, ka gandrīz iekļāvāmies laikā līdz pulksten deviņiem, kā bija paredzēts strādāt.

Ārlietu komisijas vārdā gribu atgādināt, ka mēs šeit runājam par Stambulas konvencijas denonsēšanu, nevis par vardarbības novēršanas plāna denonsēšanu. Vardarbības novēršanas un apkarošanas plāns paliks spēkā. Visi pasākumi tiks īstenoti.

Ārlietu komisijas vārdā lūdzu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! (Aplausi.) Par – 52, pret – nav, atturas – 1. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir atbalstīts.

Lūdzu, nosakiet priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

I. Mūrniece. Ārlietu komisija nevēlējās noteikt termiņu priekšlikumiem – 15 minūtes, kā rīkojās Juridiskā komisija, kad konvencija tika ratificēta. Ārlietu komisija ierosina kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu noteikt vienu dienu, respektīvi, līdz šā gada 24. oktobra pulksten 17.00.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai deputātiem ir citi priekšlikumi?

Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Edmundam Jurēvicam.

E. Jurēvics (JV).

Cienījamie kolēģi! Tā kā šis ir ļoti nopietns starptautisks dokuments... ar nopietnām sekām, aicinu kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu noteikt nākamās nedēļas ceturtdienu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai ir citi priekšlikumi? Nav.

Vispirms mums ir jābalso par tālāko priekšlikumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par priekšlikumu noteikt termiņu – šā gada 30. oktobris! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 30, pret – 54, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Līdz ar to priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir šā gada 24. oktobris pulksten 17.00.

Nosauciet datumu likumprojekta izskatīšanai otrajā lasījumā.

I. Mūrniece. Paldies, sēdes vadītājas kundze.

Ārlietu komisija nevēlējās noteikt likumprojekta izskatīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā tā, kā to darīja Juridiskā komisija, – tajā pašā dienā, kad likumprojekts izskatīts pirmajā lasījumā. Ārlietu komisija nolēma likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā noteikt šā gada 30. oktobrī.

Sēdes vadītāja. Paldies. Deputātiem iebildumu nav. Vai tomēr vēlas balsojumu? Nē. Tātad 30. oktobris.

___

Atbilstoši deputātu iepriekš pieņemtajam lēmumam sēde nevar tikt turpināta un darba kārtībā esošie likumprojekti un lēmumu projekti paliek neizskatīti. (Starpsaucieni.)

Ir iesniegti jauni deputātu jautājumi.

Deputāti Ramona Petraviča, Edmunds Zivtiņš, Ilze Stobova, Maija Armaņeva un Viktorija Pleškāne iesnieguši jautājumu finanšu ministram Arvilam Ašeradenam “Par nepieciešamo finansējumu” (Nr. 171/J14). Jautājums tiek nodots ministram atbildes sniegšanai.

___

Deputāti Ramona Petraviča, Edmunds Zivtiņš, Ilze Stobova, Maija Armaņeva un Viktorija Pleškāne ir iesnieguši jautājumu labklājības ministram Reinim Uzulniekam “Par nepieciešamo finansējumu” (Nr. 172/J14). Jautājums tiek nodots ministram atbildes sniegšanai.

___

Deputāti Ilze Stobova, Ričards Šlesers, Maija Armaņeva, Ramona Petraviča un Edmunds Zivtiņš ir iesnieguši jautājumu tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei “Par parlamentārā sekretāra atalgojumu”. Jautājums tiek nodots ministrei atbildes sniegšanai.

___

Deputāti Ilze Stobova, Ramona Petraviča, Maija Armaņeva, Ričards Šlesers un Kristaps Krištopans ir iesnieguši jautājumu veselības ministram Hosamam Abu Meri “Par diagnozēm, kas liedz izglītojamiem apmeklēt mācību iestādes klātienē”. Jautājums tiek nodots ministram atbildes sniegšanai.

___

Godātie kolēģi! Darba kārtībā ir vēl daudz jautājumu, bet jūs lēmāt tos šodien neizskatīt. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Drāma!”) Un tā, kolēģi, šī kopumā nudien ir ļoti skumja diena... un ir pienācis laiks deputātu reģistrācijai.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies 17 deputāti: Raimonds Bergmanis, Inga Bērziņa, Kaspars Briškens, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Igors Judins, Līga Kozlovska, Andris Kulbergs, Daiga Mieriņa, Antoņina Ņenaševa, Igors Rajevs, Uģis Rotbergs, Edvards Smiltēns, Juris Viļums, Jānis Vucāns un Edgars Zelderis.

Paldies.

___

Sēdes vadītāja. Paldies.

Atbilstoši deputātu vairākuma lemtajam tiek izsludināts sēdes pārtraukums līdz 30. oktobra pulksten 9.00.

(Pārtraukums.)

Satura rādītājs

- Paziņojums

Reģistrācijas rezultāti

Reģistrācijas rezultāti

Par darba kārtību

Reģistrācijas rezultāti

Par darba kārtību

Likumprojekts “Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Nr. 1058/Lp14) (1. lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 3787, 3959)

Reģistrācijas rezultāti

Par procedūru

Par procedūru

Informācija par deputātu R. Petravičas, E. Zivtiņa, I. Stobovas, M. Armaņevas un V. Pleškānes jautājumu finanšu ministram Arvilam Ašeradenam “Par nepieciešamo finansējumu” (Nr. 171/J14)

Informācija par deputātu R. Petravičas, E. Zivtiņa, I. Stobovas, M. Armaņevas un V. Pleškānes jautājumu Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks Par nepieciešamo finansējumu (Nr. 172/J14)

Informācija par deputātu I. Stobovas, R. Šlesera, M. Armaņevas, R. Petravičas un E. Zivtiņa jautājumu tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei “Par parlamentārā sekretāra atalgojumu” (Nr. 173/J14)

Informācija par deputātu I. Stobovas, R. Petravičas, M. Armaņevas, R. Šlesera un K. Krištopana jautājumu veselības ministram Hosamam Abu Meri “Par diagnozēm, kas liedz izglītojamiem apmeklēt mācību iestādes klātienē” (Nr. 174/J14)

Reģistrācijas rezultāti

Balsojumi

Datums: 23.10.25 10:27 Balsojums 1
Reģistrējušies - 90.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 23.10.25 12:30 Balsojums 2
Reģistrējušies - 87.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 23.10.25 14:56 Balsojums 3
Par - 56, pret - 34, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14), 1.lasījums iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā

Datums: 23.10.25 15:02 Balsojums 4
Reģistrējušies - 89.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 23.10.25 15:31 Balsojums 5
Par - 51, pret - 6, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta Par pienākumu valsts un pašvaldību iestādēs lietot valsts valodu (845/Lm14) iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā

Datums: 23.10.25 15:33 Balsojums 6
Par - 41, pret - 28, atturas - 8.
Balsošanas motīvs: Par punkta Deputāti Edmunds Zivtiņš, Maija Armaņeva, Ramona Petraviča, Edgars Tavars un Raivis Dzintars lūdz grozīt sēdes darba kārtību un pārcelt 14. sēdes darba kārtības punktu "Likumprojekts "Par ... iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā

Datums: 23.10.25 15:48 Balsojums 7
Par - 52, pret - 31, atturas - 1.
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14), 1.lasījums

Datums: 23.10.25 16:56 Balsojums 8
Reģistrējušies - 82.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 23.10.25 17:35 Balsojums 9
Par - 51, pret - 28, atturas - 2.
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma līdz 14 darba kartibas punkta izskatīšanas

Datums: 23.10.25 18:57 Balsojums 10
Par - 31, pret - 52, atturas - 1.
Balsošanas motīvs: Par sēdes pārtraukumu

Datums: 23.10.25 21:07 Balsojums 11
Par - 52, pret - 0, atturas - 1.
Balsošanas motīvs: Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14), 1.lasījums

Datums: 23.10.25 21:09 Balsojums 12
Par - 30, pret - 54, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 30 .10.2025. Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14), 1.lasījums, steidzams

Datums: 23.10.25 21:12 Balsojums 13
Reģistrējušies - 83.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

23.10.2025.

09.00

11.00

13.30

15.30

17.30