Latvijas Republikas 14. Saeimas
rudens sesijas trešā (ārkārtas) sēde
2025. gada 16. septembrī
Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.
Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs
Sēdes vadītāja. Kolēģi, aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē. (Pauze.)
Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 2025. gada 16. septembra ārkārtas sēdi.
Vārds uzrunai Viņa Ekselencei Somijas Republikas prezidentam Aleksandram Stubam. (Aplausi.)
A. Stubs (Somijas Republikas prezidents).
Priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Draugi!
Vispirms sākšu ar to, ka pateikšos par iespēju būt šodien šeit. Man personiski tas ir ļoti svarīgs brīdis. Nav lielāka goda valsts vadītājam kā atrasties valsts vizītē kādā valstī un uzrunāt parlamentu. Tas, ko es centīšos darīt, būs nevis tikai panākt, lai jūs neaizmigtu, bet – es runāšu par trim lietām, kas man ir ļoti svarīgas.
Pirmkārt, tās ir Somijas un Latvijas savstarpējās attiecības. Es ceru, ka likšu jums paraudzīties uz dažām lietām no jauna skatpunkta. Es tikko dzirdēju, ka jums ir bijuši ne tikai konstitūcijas tēvi, bet arī sešas konstitūcijas mātes ir strādājušas šajā zālē laikā, kad tapa Latvijas konstitūcija.
Otrkārt, runāšu par to, kāda ir situācija pasaulē, jo tas ir tas, ar ko mēs visi šobrīd cīnāmies.
Un, treškārt, pastāstīšu, ko mēs Somijā domājam par reģionālās drošības situāciju.
Vispirms vēlos nedaudz pastāstīt par stipro vēsturisko partnerību starp mūsu valstīm. Sākšu ar vienu vārdu – “laiva”. Latviešu vārds “laiva” somu valodā nozīmē gandrīz vai to pašu, un, manuprāt, tas labi parāda ne tikai mūsu vēsturisko attieksmi pret jūru, bet arī to, ka esam jūrnieku nācijas. Mēs uzskatām, ka jūrniecība ir ļoti svarīga. Lielākoties mūsu uzņēmējdarbība pasaulē notiek, izmantojot ūdensceļus. Somija ir ļoti bagāta ar salām. Un 90 procenti mūsu tirdzniecības notiek caur Baltijas jūru.
Baltijas jūra ir mūs vienojošais elements jau kopš vikingu laikiem. Bet tas nenozīmē, ka, lai savā starpā sadarbotos, mēs izmantojam tikai jūru. Arī Daugavai ir savs nosaukums somu valodā. Tas ir Väinäjoki. Pacentieties to izrunāt! (Smiekli.) Tas nozīmē, ka tā ir upe, kas ietiecas dziļi iekšzemē un tiek izmantota, lai varētu nodrošināt tirdzniecību. Väinäjoki nav tikai ģeogrāfisks nosaukums, tas ir saistīts ar somu vēsturi, kultūru un mitoloģiju.
Tagad padomāsim par mūsu kopīgo vēsturi! Man jāatgādina arī tas, ka Somija un Latvija reiz bija zviedru pakļautībā. Lielākā daļa neatceras, ka tajos laikos lielākā Zviedrijas pilsēta bija nevis Stokholma, bet Rīga. Un arī mums, somiem, tas ir labs atgādinājums. Tas bija laikā, kad Helsinki nemaz vēl neeksistēja.
Runājot par mūsu sadarbību drošības jomā. Rīt pirmo reizi mūžā es došos uz Liepāju. Liepājai ir ļoti svarīga loma Somijas vēsturē, jo 1918. gada februārī – atceramies, ka 1917. gada 6. decembrī Somija deklarēja neatkarību! – somu jēgeri zvērēja uzticību Somijas valdībai Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē, un pēc tam jēgeru bataljona pamatsastāvs devās uz Somiju, lai palīdzētu nosargāt tikko iegūto un trauslo Somijas neatkarību.
Periods pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija Padomju Savienības okupēta, vēstures annālēs palicis kā vienīgais izņēmums attiecībā uz mūsu kopīgo pagātni, kā novirze no mūsu sadarbības kursa cauri gadsimtiem. Bet tagad redzam – kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, mūsu savstarpējās attiecības kļuvušas arvien ciešākas. Un saikne, ko esam radījuši pa šiem gadu desmitiem, ļauj būt mums drošiem, ka esam gatavi jebkam, kas nāk mums priekšā.
Runāšu pavisam atklāti – vai pirms četriem gadiem es brauktu uz šejieni runāt ar jums? Visticamāk, diezin vai es domātu, ka Somija būs NATO dalībvalsts, lai gan es pats to gribēju. Bet mēs esam jauna valsts NATO, un mēs uzlūkojam Latviju kā piemēru, ne tikai ņemot vērā to, kāda pieredze Latvijai ir pagātnē, bet arī ņemot vērā to pieredzi, ko esat ieguvuši kā alianses partnervalsts.
Pirms sāku runāt par otro punktu – par situāciju pasaulē –, vēlos brīdināt par vienu lietu: mēs, cilvēki, bieži vien izdarām trīs kļūdas.
Pirmkārt, mēs pārāk racionalizējam pagātni. Mēs gribam, lai būtu racionāli vēstures notikumi, un gribam domāt, ka lietas notika tieši tā, kā rakstīts vēstures grāmatās.
Otrkārt, mēs pārāk dramatizējam tagadni. Uzskatām, ka dzīvojam vissarežģītākajos cilvēces laikos, jo tā ir mūsu identitāte, mūsu dzīve. Taču tad, kad pieļaujam šīs divas kļūdas – pārāk racionalizējam pagātni un pārāk dramatizējam tagadni –, mēs iekrītam vislielākajā slazdā, jo neizprotam, kas sagaidāms nākotnē. Ir labi apzināties pagātni, un ir labi reizēm mazliet emocionāli uztvert tagadni, bet nedrīkst pazaudēt kopainu – ko mēs varam darīt, lai nākotne būtu labāka.
Kāda šobrīd ir pasaule? Ir dažādi apzīmējumi, lai raksturotu vēstures periodus. Es pēc izglītības esmu politologs. Henrijs Kisindžers ir runājis par Vīnes sistēmu 19. gadsimtā. Tad pēc Otrā pasaules kara tika runāts par auksto karu, détente. Un nešaubīgi – tagad mēs dzīvojam brīdī, kuram būs ļoti nopietnas sekas.
Bet kāds apzīmējums derētu vislabāk, lai saprastu, kādā laikā dzīvojam tagad? Jā, pasaule ir daudzpolāra, ir dažādu veidu spēlētāji. Aukstais karš bija divpolārs, pasaule pēc aukstā kara bija vienpolāra, šobrīd – daudzpolāra. Bet es nedomāju, ka tas ir vēstures perioda raksturojums. Varbūt varētu teikt, ka dzīvojam vēstures posmā, kurā pasaules kārtība, līdzsvars un dinamika mainās. Jā, varbūt brīdis ir mazliet līdzīgs tam, kas bija pēc Pirmā pasaules kara un pēc Otrā pasaules kara, un noteikti līdzīgs tam, kas bija pēc aukstā kara.
Tagad ir mūsu paaudzes laiks. Esmu dzimis 1968. gadā un no 1989. līdz 1993. gadam studēju ASV. Tajā laikā mēs runājām tikai un vienīgi par cerību, par demokrātiju, par brīvību. 1992. gadā es pirmo reizi atbraucu uz Rīgu mācību braucienā, tolaik es jutu, kā viss mainās, varēja redzēt, ka Latvija uzplauks.
Uzskatu, ka pašlaik mēs dzīvojam pasaulē, kurā trūkst kārtības. Godīgi sakot, neesmu tik daudz pētījis, kā varētu nosaukt šo vēstures posmu, kurā dzīvojam. Es domāju, šis pārmaiņu periods būs vēl kādus piecus līdz desmit gadus, un tam iespējami visdažādākie risinājumi. Bet tas, ko es cenšos pateikt jums, Latvijas parlamenta deputātiem, un ikvienam Latvijas iedzīvotājam, – mums visiem ir rīcības brīvība šajā jautājumā, mēs esam tie, kas izlemj, kāda būs nākotne. Esmu ļoti gandarīts, ka varu būt daļa no NATO, daļa no Eiropas Savienības un noteikti daļa no tā, ko mūsdienās sauc par NB8 – no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības formāta.
Tagad, kopīgi analizējot ārpolitiku, mēs to varam balstīt uz trim pīlāriem – vērtībām, interesēm un spēku.
Mums – tādām valstīm kā Somija un Latvija – ir savas vērtības: demokrātija, cilvēktiesības, pamattiesības, brīvības, tiesiskums, vienlīdzība un taisnīgums. Tās ir pamatvērtības.
Mums ir arī savas intereses. Mēs vēlamies aizsargāt savu neatkarību, savu suverenitāti, savu teritoriālo integritāti. Jums tās nav jāaizstāv no Somijas, un mums tās nav jāaizstāv no Latvijas. Mums tās ir jāaizstāv no Krievijas, jo mūsu vērtības un intereses sakrīt.
Bet mēs esam nelielas valstis, un mums trūkst trešā ārpolitikas elementa – spēka. Parasti tas ir lielvalstu rokās. Tā var būt stingrā vara vai maigā vara. Dažādos veidos tiek īstenots tas, kas šobrīd notiek pasaulē.
Jautājums ir: ko mēs kā nelieli spēlētāji varam ietekmēt? Es domāju – daudz ko. Būtiskākie instrumenti, kas mums ir, – mūsu vērtības un mūsu intereses. Mums ar rīcību jāpanāk, lai mūsu intereses un vērtības tiktu ievērotas.
Ko var teikt par interesēm? Šajā saspringtajā laikā lielvaru intereses kļūst arvien atkailinātākas un ir pat šaurākas nekā līdz šim. Mēs saskaramies ar pamatrealitātēm – karu vai mieru, drošību vai labklājību, sadarbību vai konfrontāciju. Runājot par lielvarām (varbūt mazliet vienkāršošu), var teikt, ka Savienotās Valstis vienmēr būs lielvara. Un tas mums nāk par labu, jo viņi ir mūsu tuvākais sabiedrotais. Bet vienlaikus, iespējams, tieši tagad notiek virzība interešu sfērā, paturot prātā arī vērtības.
Piemēram, tādai valstij kā Ķīna ir citādākas vērtības nekā mums. Ķīna, kas ir otrā lielvara aiz ASV, pašlaik, īstenojot savu politiku, virzās projām no interesēm uz spēku. Tāda valsts kā Krievija, ar kuru mums nav kopīgu vērtību, arvien vairāk attālinās no varas, kas tai bija, un aizstāv savas intereses.
Ar lielajiem spēlētājiem notiek milzīgas pārmaiņas. Vara un veids, kā tā tiek izmantota, nosaka to, kuras valstis būs noteicējas, kuras tām sekos un kuras būs tās, kas pretosies. Kā mēs zinām, spēks būtībā nozīmē spēju likt citiem rīkoties tā, kā jūs vēlaties, – izmantojot vai nu stingro varu, vai maigo varu, ietekmējot cilvēku attieksmi.
Mūsu, nelielo valstu, stingrā vara ir ierobežota, lai gan Somijai Eiropā ir viens no lielākajiem karaspēkiem, taču, esot daļai no Eiropas Savienības, NATO un citām grupām, mūsu spēks palielinās. Mums kā maziem spēlētājiem ir īpaši svarīgi, ka mēs sadarbojamies ar reģionālās un daudzpusējās sadarbības organizācijām.
Par ārpolitiku. Manuprāt, šobrīd ir trīs būtiskākie jautājumi, pie kuriem Somija un Latvija strādā.
Pirmām kārtām tas ir jautājums saistībā ar Ukrainu. Tas ir mūsu karš. Mēs tajā saskatām mūsu vērtības, intereses un ietekmi. Mēs uzskatām, ka Ukrainai ir tiesības uz neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tas ietilpst mūsu vērtībās – apliecināt, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir ne tikai nelegāls, bet arī neētisks, brutāls un necilvēcisks.
Pēdējo nedēļu laikā Somija kopā ar Latviju turpina strādāt un sadarboties ar Ukrainu, lai varētu panākt ilgstošu un taisnīgu mieru. Taču Somijas pieredze māca, ka nav ideāla risinājuma attiecībā uz kariem. Vienu lietu gan es jums varu pateikt absolūti skaidri: ja nācijas statuss, valstiskums balstās uz neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti... pēc Otrā pasaules kara Somija zaudēja suverenitāti un teritoriālo integritāti, bet saglabāja neatkarību. Jūsu ceļš pēc Otrā pasaules kara diemžēl bija citāds. Bet viena lieta, kas mums ir absolūti kopīga, ir tā, ka mēs uzskatām – Ukrainai ir visas tiesības cīnīties par savu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti. Nav nekāda iemesla, lai Ukraina padotos. (Aplausi.)
Daudzi cilvēki uzdod jautājumu: kāds ir risinājums šim karam? Mēs uzskatām, ka ir divu pakāpju risinājums. Pirmām kārtām ir jāpanāk pamiers, un tam ir jābūt bez nosacījumiem, tikai pēc tam var sākt miera sarunas. Un to ir ļoti grūti panākt šajā situācijā. Nevar likt ratus zirgam priekšā, jo tā nekur nevarēs tikt.
Es uzskatu, ka ir jābūt pacietīgiem arī attiecībā uz miera sarunām. Dažos gadījumos mēs pasperam divus soļus uz priekšu, bet tad vienu soli atpakaļ. Un es ticu, lai arī kāda būtu situācija... ceturtdien un piektdien es biju Kijivā... mēs šobrīd virzāmies uz uguns pārtraukšanu, un pēc tam būs miera sarunas.
Vēl viens jautājums ārpolitikā pēc Ukrainas, par kuru jārunā, ir Tuvie Austrumi, kur, es uzskatu, tādām valstīm kā Somija ir vērtības un arī intereses, bet mūsu ietekme ir nedaudz ierobežota. Tas ir arī mūsu karš – kā visi kari, kas šobrīd notiek pasaulē, bet tur mūsu ietekme nav tik liela, ja salīdzinām ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā.
Mēs uzskatām, ka Tuvajos Austrumos (zinu, tas ir sensitīvs jautājums) būtu nepieciešams divu valstu risinājums, un esam gatavi rīkoties, lai šis risinājums tiktu panākts. Ņemot vērā Izraēlas rīcību un to, kādi šobrīd ir apstākļi Gazā, kā arī gūstekņu likteņus un to, ka “Hamās” turpina savas varas īstenošanu, daudzi jautā, kāds būtu vislabākais risinājums, lai panāktu to, ka divas neatkarīgas valstis varētu mierīgi un droši līdzāspastāvēt, kāds plāns palīdzētu rast risinājumu, kādi lēmumi tuvinātu mērķa sasniegšanai. Divu valstu risinājums nozīmē ne tikai to, ka Palestīnas Valsts tiek atzīta, bet arī to, lai Izraēlas Valsts būtu atzīta no to valstu puses, kas to vēl nav izdarījušas. Arī šajā jautājumā jāpieliek pūles.
Pozitīvs solis šajā virzienā ir starptautiskā deklarācija Ņujorkā šā gada jūnijā. Deklarācijā reģiona arābu valstis pirmo reizi apņēmās kopīgi nodrošināt Izraēlas drošību un aicināja “Hamās” atbrīvot visus ķīlniekus, pārtraukt Gazas joslas kontrolēšanu un nodot ieročus Palestīnas administrācijai.
Ārlietas, kā vienmēr, nav vienkāršs jautājums. Nav tā, ka ir tikai balts vai tikai melns. Ārlietas ir izvēle, ko mēs izdarām katru dienu. Tas ir jautājums par vērtībām, un tas ir jautājums par interesēm. Dažreiz rodas spriedze starp šiem diviem aspektiem.
Par Tuvo Austrumu krīzi. Tas, ko es varu teikt, – mēs nevaram ar mūsu lēmumiem pārtraukt ciešanas, kas notiek šajā reģionā. Jautājums: ko mēs varam darīt? Globālie Dienvidi īpaši vēro, vai Eiropa rīkosies saskaņā ar saviem vārdiem un vērtībām.
Trešais, beidzamais, piemērs. Vēlos akcentēt mūsu attiecības ar divām lielvarām – Ķīnu un ASV. Attiecībā uz tām mums ir vērtības un mums ir intereses. Ja mēs pareizi izspēlēsim savas kārtis, cerams, mums būs arī zināma ietekme.
Ar ASV mums ir kopīga tradicionālā Rietumu vērtību bāze. Abām mūsu valstīm ASV ir viens no lielākajiem tirdzniecības partneriem, kā arī uzticams sabiedrotais. Mūsu interesēs ir uzturēt labas attiecības ar ASV. Pēdējos gados Somija ir pastiprinājusi sadarbību ar ASV ļoti daudzos svarīgos sektoros, esam panākuši daudzas vienošanās, kas turpināsies daudzus gadus, piemēram, aizsardzības sadarbības nolīgumu. Mēs cenšamies stiprināt mūsu sadarbību valstu līmenī, kā arī sadarbību ar ASV Kongresu.
Es personiski esmu sadarbojies ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā esmu ticies ar gandrīz sešdesmit ASV senatoriem un Kongresa deputātiem. Ļoti daudz amerikāņu saprot, cik svarīga vispārējai drošībai gan Eiropā, gan Arktikas reģionā ir Ziemeļaustrumeiropa.
Aicinu visus klātesošos: lūdzu, sadarbojieties ar ASV senatoriem un Kongresa deputātiem, jo tas ir ļoti svarīgi. Jā, es saprotu, arī es kādreiz biju deputāts. Varbūt jūs kritizē par to, ka jūs pārāk daudz ceļojat. Tad pasakiet, ka Somijas prezidents teica, ka drīkst. Lūdzu, turpiniet doties uz ASV. Ir jāsadarbojas. Ir ļoti svarīgi, lai demokrātiskās varas savstarpēji sadarbotos, jo – kā mēs citādi varēsim kaut ko panākt? Kā gan citādi amerikāņu kongresmeņi sapratīs, kas notiek Latvijā un kas Latvijai ir svarīgi? Labas attiecības var nozīmēt arī to, ka mēs ne visos jautājumos esam vienisprātis, piemēram, esmu jau daudz runājis par multilaterālismu.
Somija ir stingri pārliecināta, ka starptautiskās institūcijas, noteikumi un normas ir ļoti svarīgas, piemēram, ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka – visi šie daudzpusējie formāti. Tā ir tāda mums svarīga vērtība, saistīta arī ar mūsu interesēm, tāpēc esam ieinteresēti, lai daudzpusējā sistēma darbotos, lai gan ASV atsevišķos gadījumos apšauba šīs vērtības un pat atsakās no dalības kādā organizācijā, kas mums visiem sniedz kopīgu labumu. Taču, ja mēs runājam ar saviem sabiedrotajiem, varbūt varam runāt arī par šiem jautājumiem.
Dažreiz Trampa kungs man uzdod jautājumu: “Vai jūs saprotat, ko es tagad daru ar tarifiem?” Es atbildu: “Jā, es saprotu. Taču esmu no valsts, kur mēs uzskatām, ka ir jābūt brīvajai tirdzniecībai, es nepiekrītu jūsu pieejai, ja vien nenotiek tas un tas, un tas, un tas.” Līdz ar to pat ar ASV ir iespējams dialogs.
Mūsu attiecības ar Ķīnu ir atšķirīgas. Ķīnas rīcību nosaka vērtības, kas atšķiras no mūsu vērtībām. Demokrātijas trūkums un vienpartijas sistēma ir kaut kas tāds, ko mums grūti saprast. Bet ar to mums tiek atgādināts, ka demokrātija nav pašsaprotama un par demokrātiju mums ir jācīnās visu laiku. Cilvēktiesību pārkāpumi nav kaut kas tāds, ko mēs varam pieņemt.
Mūsu interesēs ir saglabāt sadarbību ar Ķīnu un atsevišķos sektoros pat veicināt šo sadarbību, to darīt gan Eiropas Savienības ietvarā, gan divpusēji. Vai ir kāds klātesošais, kas domā, ka mēs varam atrisināt klimata krīzi bez Ķīnas iesaistes? Kā mēs, risinot tehnoloģiskos jautājumus, kas šobrīd ir svarīgi visai cilvēcei, piemēram, attiecībā uz biotehnoloģiju un mākslīgo intelektu, varētu visu panākt bez sadarbības ar Ķīnu? Mums ir jāturpina darbs un jāsadarbojas ar lieliem spēlētājiem.
Šobrīd stratēģiskā sadarbība starp ASV un Ķīnu ir pašā starptautiskās politikas centrā. Tas noteiks mūsu rīcību šajā desmitgadē. Mūsu interesēs ir tas, lai ASV un Ķīna sadarbotos. Ideālā pasaulē (es ceru) to sadarbībai jābūt tādai, lai starptautiskās institūcijas un uz starptautiskajām normām balstīta pasaule arvien stiprinātos. Tieši uz šo mērķi mēs ejam, bet šobrīd, jāatzīst, es nepaļautos, ka tas tā notiks.
Ietekmē arī tas, ka mēs savu ārlietu politiku veidojam pasaulei, kāda tā ir, nevis pasaulei, kādu mēs gribētu. Cerība, protams, ir kaut kas ļoti labs, taču tā nevar būt stratēģija, tāpēc es vienmēr cenšos balstīt Somijas ārlietu politiku uz pasauli, kas eksistē, nevis uz pasauli, kādu gribētu.
Godātie Saeimas deputāti, draugi, trešā lieta, par ko es gribu runāt, ir drošības vide mūsu reģionā. Mēs uz šo lietu raugāmies līdzīgi, analizējam līdzīgi. Mēs esam centušies – atsevišķi un kopīgi – stiprināt drošību mūsu reģionā un arī visā Eiropā kopumā. Mēs nekad neesam mazinājuši modrību par to, kas notiek, un saprotam, ka ir nepieciešams kopīgi investēt mūsu drošībā un aizsardzībā. Mūsu kopīgais kaimiņš – Krievija – parāda klaju vienaldzību pret cilvēku dzīvībām un kaimiņvalstu suverenitāti. Redzējām, ka pagājušonedēļ viņu ļaunprātīgās aktivitātes pastiprinājās.
Es tiešām ceru, ka vienu dienu Krievija varēs dzīvot mierā ar sevi un arī ar citiem. Bet līdz tam brīdim aizsargāsim savas valstis, savu dzīvesveidu un atbalstīsim draugus, kas dara to pašu.
Ukrainas drošība ir arī mūsu drošība. Nav taisnība tiem, kas uzskata, ka atbalsts Ukrainai neko mums pašiem nedod. Tā nav. Ukraiņi cīnās par mūsu vērtībām. Viņi cīnās par mūsu demokrātiju, par mūsu brīvību. Viņi cīnās arī par Eiropu.
Mēs atzīstam, ka nelielas valstis nevar daudz izdarīt vienatnē, tāpēc drošība ir jāveido kopā. Ir dažādi formāti, kuros mēs sadarbojamies, – Baltijas jūras formāts, NB8, JEF, NATO, Eiropas Savienība. Tikai kopā mēs varam novērst militāro un arī nemilitāro apdraudējumu.
Šobrīd notiek vēsturiskas pārmaiņas, par kurām es jau runāju. Drošība mūsu kontinentā daudzus gadus bija cieši saistīta ar ASV drošības vairogu, tagad tas mainās. Ja runājam par transatlantisko sadarbību, Eiropa nebūs tā, kas atteiksies no šīs sadarbības.
Atceramies, kādi bija Putina stratēģiskie mērķi – ieņemt Ukrainu, neatzīt tās neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti. Viņš arī vēlējās, lai Eiropa nebūtu vienota, lai NATO nebūtu vienota alianse. Tās ir vēl vienotākas. Viņš noteikti negribēja, lai NATO paplašinātos un Zviedrija un Somija kļūtu par tās dalībvalstīm. Bet notika tieši pretējais.
Drošība mūsu kontinentā daudzus gadus bija cieši saistīta ar ASV drošības vairogu, tagad, kā jau minēju, tas viss ir jāveido no jauna. Nav iespējams atgriezties pasaulē, kāda tā bija iepriekš. Cerība nav īstā stratēģija, nostalģija – vēl jo vairāk. Tā vietā mums ir jāsadarbojas. Somija un Latvija šajā ziņā ir priekšgalā. Mēs sadarbojamies, lai Eiropā ģeopolitiskie faktori sastātos mums par labu.
Ceļš būs garš un grūts, bet ir laiks to sākt tieši tagad. Pārmaiņas jau notiek. Tās notiek gan Briselē, gan dalībvalstīs. Piemēram, palielinās militārā ražošana, un tas notiek ātrāk nekā jebkad agrāk kopš aukstā kara laika. Tas ir labi, taču uzskatām, ka būtu nepieciešams ražošanas jaudas vēl palielināt. Nauda ir jātērē gudri, lai mūsu darbības nepārklātos.
Ja pirms gada, kad es Vašingtonā piedalījos savā pirmajā NATO samitā, kur mēs arī svinējām 75 alianses pastāvēšanas gadus, kāds teiktu, ka mēs burtiski pēc gada vienosimies par aizsardzības izdevumu palielinājumu no 2 līdz 5 procentiem, es nenoticētu. Bet tieši tas tagad notiek. Es saku to Somijas iedzīvotājiem un domāju, ka Latvijā tas nav jāskaidro – no tā mēs gūstam labumu. Ir ļoti lietderīgi, ka visas Eiropas valstis tērē vairāk aizsardzībai.
Neraudzīsimies uz to ļoti šauri. Protams, kari notiek kaujas laukā, taču lēmumi tiek pieņemti uz vietas. Visaptveroša aizsardzība ir galvenais. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu iedzīvotāji būtu izglītoti, motivēti un inovatīvi, lai viņi būtu gatavi aizsargāt mūsu sabiedrību. Ir jādomā par kritisko infrastruktūru, piegādes ķēdēm un labāku starptautisko sadarbību. Tas ir tas, kas ir nepieciešams tādām valstīm kā mēs.
Tagad kopsavilkums. Vēlos atgriezties pie pārmaiņām, kas ir notikušas pasaules politikā, un to, kā tas ietekmējis diplomātiju. Mums nevajadzētu mainīt to, kādi mēs esam, taču mums šī spēle ir jāspēlē jaunā veidā. Un tas nozīmē, ka diplomātija notiek pavisam citādi nekā pirms tam. Pārmaiņas ir ļoti straujas, un pārmaiņas ir arvien plašākas, jo ir mainījusies ASV administrācija. Es uzskatu, ka pārmaiņas ASV ir pastāvīgas. Atkārtošos – nedzīvosim pasaulē, kas vairs neeksistē, nebūsim pārāk nostalģiski par pagātni. Dzīvosim tajā realitātē, kas eksistē šobrīd, un strādāsim ar šo realitāti.
Temps ir ļoti straujš, un bieži vien mums pietrūkst informācijas. Un tas nozīmē... arī jūs kā deputāti to redzat katru dienu, kontaktējoties ar saviem vēlētājiem... bieži mums ir jādzīvo tādos neskaidros apstākļos un jārīkojas situācijās, kad mēs nevaram prognozēt rezultātu. Ja mēs neizmantosim iespēju ietekmēt situācijas, to izdarīs kāds cits.
Vai tas mums patīk vai ne, bet starptautiskajā līmenī kļūst arvien svarīgākas personiskās attiecības. Mums tas ir jādara visos līmeņos.
Nelielas valstis, dāmas un kungi, prot rīkoties ātri. Somija un Latvija tam ir lieliski piemēri. Mēs varam panākt daudz ko, neatsakoties no savām vērtībām. Mums ir balss, un mums tā ir jāizmanto.
Liels paldies jums visiem. Paldies par iespēju būt šeit un par draudzību starp mūsu valstīm gan šobrīd, gan pagātnē. Ir liela privilēģija un gods būt šodien šeit.
Liels paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Paldies, Stuba kungs! (Aplausi.)
Liels paldies prezidenta kungam par uzrunu.
___
Kolēģi! Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.
Satura rādītājs
Sēdes video translācija
| 16.09.2025. | 14.25 Lat | 14.25 Eng |