Latvijas Republikas 5. Saeimas svinīgā sēde

1994. gada 18. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, Saeimas sēdi, kura veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 76. gadadienai, paziņoju par atklātu!

A.Berķis (Saeimas sekretāra biedrs).

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs (Saeimas priekšsēdētājs).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien mēs atzīmējam Latvijas valsts neatkarības 76. gadadienu.

Ir pagājis vēl viens atjaunotā valstiskuma un demokrātijas gads.

Un neatkarīgi no mūsu katra politiskajiem uzskatiem, materiālās labklājības, kritiskā, nomāktā vai optimistiskā noskaņojuma tieši šī ir tā diena, kad mēs lepni varam teikt: mums ir sava valsts - Latvija, savs demokrātiski ievēlēts parlaments - Saeima, Valsts prezidents, valdība, ir sava vieta Eiropā un pasaulē.

Pateicoties mūsu demokrātiskajai likumdošanai un valsts iekārtai, Latvijai tika dotas iespējas ļoti īsā laikā līdzi darboties un līdzi lemt Eiropā un pasaulē. Bet, līdzi darbojoties un kopā lemjot, mums ir gan iespēja, gan pienākums veidot savu likumdošanu un valsts iekārtu atbilstoši pasaules demokrātijas izpratnei, principiem un pašreizējai praksei. Ar šo situāciju esam jau apraduši, un šodien tas neliekas nekas īpašs, bet lai atceramies, ka vēl pirms četriem gadiem pasaulē par Latvijas valsti izteica labākajā gadījumā nožēlu un līdzjūtību. Visbiežāk uz Latviju attiecinātais raksturojums toreiz bija - PSRS daļa, kas aizņem 0,3 procentus teritorijas, kurā dzīvo 1 procents tās iedzīvotāju.

Šobrīd varam teikt, ka Latvija kā valsts līdzās abām pārējām Baltijas valstīm tiešām ir pozitīvi iezīmējusies pasaules uztverē un apritē. Ne velti savu atbalstu ir snieguši daudzu valstu galvas un prezidenti, ierodoties oficiālās vizītēs.

Bez pasaules lielvalstu atbalsta un Krievijas un tās prezidenta gribas Latvija katrā ziņā tik īsā laikā savu neatkarību nebūtu atjaunojusi un Krievijas karaspēks no Latvijas nebūtu izvests. Un tā 1994. gads Latvijas vēsturē paliks kā gads, kad Krievijas armija atstāja Latviju. Bet to, ko valstij un tautai nozīmē svešas valsts karaspēka klātbūtne, tā īsti var saprast tikai tā valsts un tā tauta, kura pati kaut īsu laiku ir bijusi okupēta, nemaz nerunājot par šīs okupācijas ietekmi uz tautas likteni šodien un nākotnē.

Protams, Latvijas valsts neatkarība nebūtu iedomājama bez pašas latviešu tautas stingras gribas un apņēmības.

Lai arī, atjaunojot neatkarību, Latvijas nestais upuris salīdzinoši nebija tik liels, tā nozīme tāpēc nav mazāka, drīzāk simboliski vēl jūtamāka un daudz sāpīgāka. Te gan jāpiebilst, ka Latvijas valsts neatkarība latviešu tautai septiņdesmit sešos gados maksājusi ļoti dārgi. Tauta ir tikusi deldēta karos, deportācijās, politiskās pretrunās, izkliedēta trimdā un vājināta totalitārās iekārtas režīmā. Tāpēc, lūdzu, godināsim ar klusuma brīdi visu to cilvēku piemiņu, kuri cietuši un gājuši bojā ar Latvijas vārdu sirdī par Latvijas, savas valsts, neatkarību! (Klusuma brīdis.) Pateicos.

Tautai viegls nav arī jaunatgūtās valsts reformu un pārejas laiks. Taču mēs varam būt lepni par to, ka, spītējot visiem šiem pārbaudījumiem, tautā dzīvs ir palicis pašnoteikšanās gars un alkas pēc nacionālas valsts. Un tāpēc vēl jo svarīgāk ir arī turpmāk nosargāt un tālāk demokrātiski attīstīt Latvijas valsti kā vienīgo tautas un tās kultūras garantu.

Kāda ir Latvijas valsts šodien? Ar ko asociējas Latvijas cilvēks? Vai viņš ir enerģisks, rīcības spējīgs, jaunu atziņu un prakses alkstošs, izglītots, lepns un uzņēmīgs vai tieši otrādi - nomākts, bez darba, bezcerīgs un pat nepaēdis? Vai Latvijā valda laipnība un sakoptība, vai cilvēks jūtas aizsargāts? Par Latviju šodien diemžēl vēl pāragri būtu teikt, ka tā ir droša un plaukstoša zeme, ka vairākums cilvēku ir labestīgi un cerīgi noskaņoti.

Šobrīd par to varam runāt tikai zināmā mērā vēl kā par mērķi, kas sasniedzams, ejot grūtu un neatliekamu reformu ceļu. Kaut arī šogad ir parādījušās stabilitātes pazīmes ekonomikā, pamazām aug pensijas un strādājošo algas, tomēr to apmēri vēl ir ļoti nepietiekami. Diemžēl skaudrā realitāte ir tā, ka arī iekšzemes kopprodukts 1993. gadā un arī 1994. gada pirmajos deviņos mçnešos salīdzinājumā ar 1990. gadu ir divas reizes mazāks. Dzīves līmenis vairākumam cilvēku Latvijā diemžēl arī ir zems.

Šajā gadā ir tālāk izkristalizējusies sabiedrības izpratne par demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Turklāt šī izpratne veidojas nevis studijās vai apcerēs, bet skaudrā un nežēlīgā dzīves praksē, kurā katram cilvēkam pašam jāizdara sava izvēle un pašam arī jāuzņemas atbildība.

Visasākās diskusijas ir izraisījušās par reformām. Kaut arī valdībai vai atsevišķiem ministriem ir pieticis spēka un uzņēmības visai pareizi formulēt reformu mērķus un to īstenošanas uzdevumus, ar nožēlu jākonstatē, ka dažreiz malā ir palicis cilvēks, kuram šīs reformas domātas. Cilvēki ir jāgatavo, kā mēs sapratām arī vakardienas sēdē, reformām tikpat rūpīgi, kā tiek izstrādāts reformu veikšanas mehānisms. Tāpēc nav brīnums, ka pirmie mēģinājumi reizēm beidzas neveiksmīgi. Un tikai pēc tam, kad tiek vēlreiz izvērtēts reālais finansējums un ņemti vērā cilvēku priekšlikumi un ieteikumi, tas pats reformu saturs it kā nostājas savā vietā.

Un tad paliek mūžīgā alternatīva - lēnākas un sabiedrības izprastas vai sasteigtas un sabiedrību konfrontējošas reformas.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā vēstulē Saeimai par Paula Stradiņa Valsts klīniskās slimnīcas un Valsts bērnu slimnīcas finansējumu, kopumā atzinīgi vērtējot reformas, brīdina arī par vulgārā liberālisma tendencēm sabiedrībā, kuras novestu pie Latvijas sabiedrības lielākās daļas neaizsargātības. Viņaprāt, šāda politika būtu bīstama, īpaši tajā ziņā, ka "nâkotnē tā dotu sabiedrības krasu novirzi pa kreisi, tā apdraudot pašreizējo reformu politiku".

Un tomēr neapšaubāms ir viens - arī turpmāk reformu uzdevums būs aktivizēt strādātgribošos un radīt viņiem iespējas vai pat piespiest saimniekot efektīvi. Latvijai nav cita ceļa, kā nostāties līdzās attīstītām zemēm un tautām. Vai nu iemācīsimies saimniekot un strādāt efektīvi, vai kļūsim atkarīgi no citu tautu naudas un mākas strādāt.

Neraugoties uz milzu grūtībām, mums pašiem ir pietiekamas potences - mūsu izglītība, zinātne, kultūra, medicīna - tieši tas, kas ir tautas attīstības un izaugsmes pamatā. Un kur nu vēl tautas darbīgums kā viens no mūsu mentalitātes stūrakmeņiem. Šie ir faktori, kuri jāatbalsta un kuros vispirmām kārtām jāinvestē.

Mēs uzdodam arī jautājumu - bet kā tad ir ar mūsu strādīgumu? Šodien līdzās uzņēmībai, intensīvam darbam un vēlmei vairāk strādāt, tādējādi vairāk nopelnot, sabiedrībā diemžēl ir arī tāda indivīdu grupa, kura apstākļos, kad jārīkojas un jāuzņemas atbildība, izvēlējusies tieši pretējo - atsacīties no iniciatīvas un atbildības.

Izskan priekšlikumi - un mums tie būtu nopietnāk jāņem vērā -, ka jāatbalsta vairāk tie, kuri nespēj, nevis tie, kuri negrib spēt. Pirmajiem valsts palīdzība vēl ir nepietiekama, kaut arī pensiju un pabalstu apmēri pamazām pieaug. Bet to cilvēku skaitu, kuri negrib spēt, diemžēl palielina lētais alkohols un dažkārt arī bezdarbnieku pabalsti. Katrā ziņā šā skaita samazināšanos tie nestimulē. Un tai sabiedrības daļai, kura maksā nodokļus, ir tiesības uzdot jautājumu: kāpēc šie cilvēki nav iesaistīti sabiedrībai vajadzīgos darbos? Piemēram, viņi varētu atbrīvot no kokiem un krūmiem sakaru līnijas un meliorācijas grāvjus, sagatavot kurināmo nespējīgajiem, pensionāriem, strādāt aprūpes dienestos un pilsētu labiekārtošanā. Ja darbaspējīgs cilvēks atsakās no šiem darbiem, mūsu apstākļos sabiedrībai ir tiesības atteikt viņam arī pabalstu no budžeta līdzekļiem. Un dažas pašvaldības to jau praktizē.

Tāpat sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai, ieguldot līdzekļus neefektīvā ražošanā, tā kļūtu efektīva. Bieži izskan kritika - sagrauts tas un atkal tas. Taisnība - diemžēl daudz kas ir izvazāts un pamests novārtā. Bet līdzās izvirzās jautājums - vai ilgstoša neefektīva ražošana, ja tā jāuztur citiem nodokļu maksātājiem, negrauj sabiedrības eksistences pamatus?

Domājot par sabiedrības stabilitāti, nevar nerunāt par divām svarīgām sfērām, kas skar mūsu nākotni Eiropā un pašu valstī.

Mūsu valsts neatkarību un brīvību nedrīkstētu uztvert kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, kā Dieva dāvanu, kas pēkšņi iekritusi klēpī. Latvijas neatkarība ir bezgala trausla. Tā nespēj pati sevi aizstāvēt. Lai tā pieņemtos spēkā, ir vajadzīga visas tautas cieša pārliecība un atdevība tai.

Ja tauta sašķeļas un zaudē spēkus neauglīgos strīdos, neatkarība sāk vārgt un nīkuļot.

Toties, ja asā viedokļu apmaiņā dzimst kaut kas tāds, kas apvieno un palīdz virzīties uz priekšu, tad neatkarības ideja un pati tauta iznāk no šā strīda stiprāka, ar lielāku pieredzi un dzīvotspēju.

Mēs skaidri apzināmies savus tuvākos mērķus. Latvijai ir ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas drīzāk kļūt par Eiropas padomes dalībvalsti. To prasa mūsu ģeogrāfiskā stāvokļa realitāte, mūsu politiskās intereses, mūsu drošība.

Bet vai mēs jūtamies jau pietiekami stipri un vienoti tai domu apmaiņai un izšķirošajam lēmumam, kurš gaida katru valsti, kas izvirzījusi sev mērķi - kļūt par pilntiesīgu Eiropas savienības sastāvdaļu?

Mēs nevaram izlikties neredzam to mokošo, bet neizbēgamo viedokļu sadursmi, kuru pašreiz piedzīvo mūsu kaimiņi Ziemeļvalstīs. Mēs nevaram izlikties neredzam, kāds trieciens sabiedrības vienotībai un pat ekonomiskajai stabilitātei ir tā asā polarizācija, kurai pakļauta katra valsts, kas iet šo izšķiršanās ceļu. Tas kārtējo reizi ir tautas nākotnes jautājums. Tas ir nācijas būt vai nebūt jautājums. Ziemeļvalstis tam ir gatavojušās desmitiem gadu. Mums tik daudz laika nebūs. Un tāpēc mēs, politiķi, varētu vismaz konceptuāli vienoties par nākotni. Lai tad, kad arī mūsu tautai pienāks šis grūtais izšķiršanās brīdis, mēs ar savu argumentēto pārliecību par izraudzīto mērķi varētu padarīt šo izšķiršanos vieglāku.

Tāpēc dosim iespēju mūsu valdībai visdrīzākajā laikā izvirzīt Saeimā savu turpmāko ārpolitikas koncepciju.

Mūsu dzīvi nākamajos gados pozitīvi vai negatīvi iespaidos arī tie politiski svarīgie, izšķirošie lēmumi, kuri šogad Saeimā jau pieņemti vai vēl tiks pieņemti. Tie ir likums par pilsonību, Latvijas un Krievijas līgumu ratificēšana un nepilsoņu statusa noteikšana. Politiskā spriedze Latvijā un ap Latviju draudīgi pieauga šovasar, un Saeimai, pieņemot šos lēmumus, nebija viegli rast risinājumu vai vidusceļu.

Kompromisus nevar vērtēt kā īpašu sasniegumu, un tomēr rezultātā iespējas iegūt pilsonību ir dotas, bet naturalizācijas tempi pašlaik neapdraud pilsoņu kopumu. Ne mazāk svarīgi ir tas, kā likumā deklarēsim nepilsoņu tiesisko statusu. Tas, cerams, mazinās iekšpolitisko spriedzi un radīs priekšnoteikumus Latvijas sabiedrības tālākai attīstībai. Tā nesola būt viegla. Bet, ja zudīs draudi latviešu nācijas izdzīvošanai, zudīs arī nevajadzīgais aizdomīgums un tā vietā nāks gan iecietība, gan patiesa savstarpēja cieņa.

Neapšaubāmi, 700 000 nepilsoņu ir lielākā un smagākā Latvijas problēma šodien. Bet mums neatliek nekas cits, kā mēģināt to lēnām un pakāpeniski risināt, lai neradītu draudus pašas latviešu tautas nākotnei un vienlaikus nepazemotu cittautiešus. Taču tam būs vajadzīga abu pušu iecietība un griba.

Godātie deputāti! Saeimas darbam ir pievērsta, kā jūs paši zināt, ļoti liela uzmanība. Aizvakar mani ar savu neviltoto tiešumu un reizē argumentēto vienkāršību, runājot par mūsu valsts iekārtu, pārsteidza kāda daktere no Alūksnes. Kad biju uzklausījis viņu par dažādām būšanām un nebūšanām, viņa teica: nākamreiz balsojot, mēs gribētu izraudzīties vienu cilvēku un ar sūdzībām un ierosinājumiem arī gribētu nākt pie viena. Lai tas viens izraugās darbiniekus un no viņiem prasa atbildību, bet mēs atbildību arī gribētu prasīt no viena, jo mums grūti orientēties vēlēšanu sarakstos, partijās, Saeimas koalīcijās un frakcijās, grūti to visu izprast un vēl grūtāk savas lietas kārtot. Var jau šo domu viegli apstrīdēt un noraidīt. Bet vai daļēji tā neskan kā apsūdzība mums visiem, kas, strādājot valsts iestādēs, neesam spējuši tomēr cilvēkiem palīdzēt?

Arvien skaļāk sevi piesaka jautājums, kuru uzdod cilvēki no visdažādākajiem slāņiem - no pensionāra līdz uzņēmējam. Tas ir jautājums - vai demokrātijas apstākļos var nodrošināt likumību un tiesiskumu? Jautājumam, bez šaubām, ir pamats.

Sabiedrībā ir noticis zināms lūzums. Tiesiskā nesakārtotība, kura kādu laiku bija pat izdevīga privātuzņēmējdarbības uzsākšanai, nu vairs nav paciešama nevienam. Nedomāju, ka būtu visai pareizi uz mūsdienām tieši attiecināt piemērus no vēstures par diktatūras un "stingrās rokas" ieviesto kārtību un likumību. Jo tad tūlīt, es domāju, mums būtu jākonstatē, ka šie mēģinājumi mūsdienās postkomunisma valstīs gandrīz visur ir izgāzušies - labākajā gadījumā radot konstitucionālas krīzes, sliktākajā - vēl lielāku haosu un ciešanas tautai.

Arī demokrātijas apstākļos var cīnīties pret noziedzību, ja šis mērķis tiek ne tikai pasludināts, bet arī konsekventi īstenots. Jaunais iekšlietu ministrs vairākumā Saeimas frakciju guva lielu atbalstu tieši ar savu apņēmību un gatavību uzņemties atbildību un strādāt.

Tautas vienprātīgais atbalsts katram, kurš stājas pretī noziedzniekam, ir tas pozitīvais, ko Ministru prezidents acīmredzot izmantos, lai apvienotu spēkus Latvijā mērķtiecīgam darbam cīņā pret noziedzību.

Bet visa šī cīņa var atdurties pret mūsu dažkārt pretrunīgajiem likumiem. Tāpēc, lai šie paziņojumi tiešām nepaliktu tikai kampaņas līmenī, mums, Saeimai, konsekventi un mērķtiecīgi jāsakārto likumdošana, jo tikai likuma ietvaros var cerēt uz rezultātu ilgstošā un ļoti neatlaidīgā darbā.

Un vēl - to, ka arī demokrātijas apstākļos var nodrošināt likumību, ir pierādījušas kaut vai mūsu kaimiņvalstis Ziemeļeiropā. Protams, ceļš uz tajās sasniegto sakārtotību un pārticību Latvijai ir tāls, bet es tomēr aicinātu iet pa to, nevis meklēt demokrātijai alternatīvas.

Varbūt tieši šis gads iezīmējies ar visu varas struktūru caurspīdīgumu un atklātumu. Pat kritiski raugoties, varam teikt, ka valstī nu vairāk nav tādas sfēras, kurā nebūtu nodrošināta vajadzīgā atklātība. Tas panākts vispirms ar sabiedrības un masu informācijas līdzekļu, kā arī Saeimas deputātu ieinteresētību un kritisku attieksmi.

Viss, kas saistīts ar nodokļu maksātāju naudu, tas ir, budžetu, jāpadara tiešām atklāts ar vienu mērķi - lai nodokļu maksātājs var izvērtēt savas naudas izmantošanas lietderīgumu. Pagaidām vislielāko interesi un arī kritiku izraisa kredītu sadale un izmantošana. Bet tikpat caurspīdīgam un vērtēšanai pieejamam jābūt jebkuram valsts iestādes izdotajam santīmam. Visiem izdevumiem, sākot ar Saeimas, Valsts prezidenta Kancelejas, Valsts kancelejas un beidzot ar visu valsts iestāžu un pašvaldību maksājumiem, jābūt ne tikai atklātiem, bet, pats galvenais, jābūt izvērtētiem arī no lietderības viedokļa. Tomēr jāsaka, ka, līdzās atziņai - "nabadzības dēļ nezaudēsim lepnumu", maz vēl jūtams, ka, manuprāt, taupība un lietderīgums būtu budžeta līdzekļu izmantošanas pamatā it visur. Cerams, ka arī Valsts kontrole, kuras galvenais uzdevums ir budžeta līdzekļu izmantošanas pārraudzība, pamazām izveidos savu sistēmu, lai ne tikai kontrolētu, bet arī prognozētu un atklātu nesaimnieciskumu, izšķērdību un iedzīvošanos uz nodokļu maksātāju rēķina.

Atklātība nenoliedzami ir ļoti pozitīvs fakts. Bet nevar nepamanīt, ka ir iezīmējies zināms negatīvisms pret Saeimu un valdību.

Vienkāršots negatīvisms, protams, ir visatsaucīgākā tēma, tā piesaista cilvēkus. Taču, nekādā gadījumā neaicinot uz slavināšanu, negribētos atbalstīt arī klaju primitīvismu. Drīzāk jāpiekrīt Mārai Zālītei, kura saka: "Nu nav valdībā tikai blēži un muļķi. Saeima ir tāds augsnes paraugs, kurš paņemts no liela sabiedrības lauka. Muļķības un nelietības procents tur ir tāds pats kā sabiedrībā kopumā. Tāpat kā krietnuma un gudrības procents." Es vēl papildinātu - cik viedokļu sabiedrībā, tik - Saeimā. Kā jau dzīvē - kas vienam liekas labi, tas otram - ne visai, ja ne pat - slikti.

Jāatzīst, ka pēdējā laikā vērojama tuvināšanās starp partiju programmām un rīcību, lai sasniegtu vienotus un apzinātus mērķu šeit, Saeimā. Par to, vismaz es tā domāju, liecina tas, ka tiek pagarināti priekšlikumu iesniegšanas termiņi likumprojektu trešajam lasījumam. Faktiski tas nozīmē, ka autori - un vairumā gadījumu tā ir valdība - apzinās, ka pat tad, ja likumprojektu varētu pieņemt ar valdošās koalīcijas spēkiem, opozīcijas iesniegtie priekšlikumi var to būtiski uzlabot, un tādējādi būs gūstams lielāks atbalsts, likumu īstenojot. It kā vienkārša patiesība - likumi ne tikai jāpieņem, bet arī jāpilda. Taču īsti tiesiska mūsu valsts kļūs tikai tad, kad pieņemtie likumi tiks pildīti ar atbalstu un izpratni, tādējādi padarot varu leģitīmu.

Runājot par to, cik lielā mērā pati Saeima ar saviem likumiem veicina tiesiskumu Latvijā, sabiedrībā izskan diametrāli pretēji viedokļi par visiem zināmu faktu - pieciem deputātiem bija pārtraukta deputātu mandātu darbība: četriem savs gods un deputāta mandāts jāaizstāv tiesā, apliecinot to, ka viņi nav bijuši VDK aģenti, un viens deputāts jau ilgu laiku atrodas apcietinājumā sakarā ar krimināllietas ierosināšanu un tās iztiesāšanu.

Acīmredzot, es domāju, gan Saeimas attiecīgos lēmumus, gan šīs tiesas prāvas ir veicinājis noskaņojums sabiedrībā, kurš sakņojas lielas tautas daļas sāpīgos pagātnes pārdzīvojumos un ciešanās. Notikušais acīmredzot tādā vai citādā veidā bija neizbēgams, bet svarīgi ir, ko mēs - likumdevēji - no tā visa secinām un secināsim.

Manuprāt, ja netiks vienkāršota un absolutizēta viena taisnība, bet gan tiks izvērtēts konkrēti nodarītais ļaunums, tad ir cerība, ka varbūt caur sāpēm un kļūdām, bet tomēr nokļūsim tuvāk skaidrībai, patiesībai un arī sabiedrības izlīgumam, par ko jau ir runāts no šīs tribīnes.

Godātie deputāti, 1995. gada 18. novembrī būs jau sanākusi 6. Saeima. Būtu labi, ja pēc gada, kad nodosim varu 6. Saeimai, no likumdošanas viedokļa mums tiesiski nevainojami funkcionētu Saeima, Valsts prezidenta institūts, Satversmes tiesa, valdība, pašvaldības, tiesu vara, tas ir, rajona (vai būs apriņķi) pilsētas, apgabala un Augstākā tiesa.

Atklāts vēl joprojām paliek jautājums, vai vienpalātas parlamenta apstākļos pašvaldību statuss nebūtu jānosaka konstitucionālā līmenī.

Taču, manuprāt, jāatzīmē, ka no leģitimitātes un tiesiskās pēctecības viedokļa tieši šim demokrātijas atjaunošanas un tiesiskas valsts izveides laikam 1922. gadā pieņemtā Satversme bija ne tikai absolūti nepieciešama, bet, kā izrādījās, arī vispiemērotākā no praktiskā viedokļa. Demokrātiskas un tiesiskas valsts tālākai pilnveidošanai Satversmes iespējas nebūt nav izsmeltas, te gan jāpiebilst, ka var tikt izdarīti arī nepieciešamie grozījumi un papildinājumi.

Augusta laikā jeb, pareizāk sakot, - augustā, laikā, kad Latvijā citi teica - valdības krīze, citi teica - mainījās tikai valdība, daudzkārt izskanēja doma: līdz vēlēšanām palicis vairs tikai gads, ko gan pa šo gadu jeb šo laiku var paspēt, tāda pagaidu darbošanās vien var iznākt. Taču domāju - mēs varam būt vienisprātis, ka Māra Gaiļa valdības uzsāktais darbs nerada pagaidu darbošanās iespaidu. Īstenībā gads tautas un valsts dzīvē - tas nebūt nav maz. Bet daudz tas būs tikai tad, ja tiešām apzināsimies katras dienas un katras stundas vērtību. Domājams, ka opozīcijas deputāti savukārt būs tie, kas valdībā uzturēs ņipru garu. Cerams, ka viss norisināsies parlamentārās demokrātijas robežās, jo citādi, opozīcijai nākot pie varas, politiskie pagriezieni var iznākt pārāk krasi.

Neapšaubāmi, visu politisko pārmaiņu būtība ir cīņa par varu, bet pie varas tās rezultātā nonāk konkrēti cilvēki.

Kad tauta iesaistās politiskā cīņā, tā dara to zināmu ideālu vārdā. Kalpošanu šiem ideāliem tā sagaida arī no tiem, kuriem uztic īstenot savu gribu. Kad latviešu tauta cēlās savai atmodai, tā necīnījās par varu, tā cīnījās par savu dzīvību. Tauta šobrīd ir apjukusi, jo pārāk strauja ir bijusi pāreja no visu atdevīgās ziedošanās pie konkrētas rīcības, varas un atbildības. Ir saprotama tautas neizpratne - mēs šo ideālu vārdā bijām gatavi ziedot visu, bet deputāti, valdība, kam uzticējām šos ideālus iedzīvināt, nav īsti tikusi ar to visu galā. Tāpēc es, godātie deputāti, valdība, varu jūs aicināt tikai uz vienu - strādāt tā, lai neliktu tautai vilties mūsu darbā.

Varbūt zīmīgi, ka šovakar Valsts prezidents svinīgā koncerta laikā pasniegs Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijā bija ne mazums diskusiju par to, kas būtu šo ordeni pelnījis. Es gribētu atsaukties uz jau citu teikto, ka īstenībā ordeni būtu pelnījusi visa tauta. Bet visu tautu apbalvot nevar. Tautai tiešām lielākā balva būtu mūsu, deputātu, un mūsu apstiprinātās valdības godprātīgs, atdevīgs un atbildīgs darbs. Lai tauta spētu atkal pieredzēt garīgu uzplaukumu un materiālu labklājību.

Es jums pateicos par uzmanību un aicinu noslēgt Saeimas sēdi ar Latvijas valsts himnu æDievs, svētī Latviju!"

(Skan himna.)

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Mašīnrakstītāja-operatore: M.Ceļmalniece

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem