Latvijas Republikas 5. Saeimas ārkārtas sēde

1994. gada 14. decembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Lūdzu reģistrāciju kvoruma noteikšanai. Reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies ir 40 deputāti. Lūdzu vēlreiz reģistrēties! Reģistrāciju vēlreiz! Lūdzu rezultātu! 52 deputāti.

Saeimas ārkārtas sēdi paziņoju par atklātu. Ārkārtas sēdes darba kārtībā Saeimas prezidijs, izsludinot šo darba kārtību, ir noteicis jautājumu, ko ir pieprasījuši 60 deputāti, - par krīzes stāvokli valstī, ko radījusi kriminogēnā situācija Latvijas Republikā. Tas tika pieprasīts 60 deputātu iesniegumā. Referents ir deputāts Oskars Grīgs. Lūdzu!

O.Grīgs (LZS).

Labrīt Prezidij, priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Pirms mēs sākam debates par stāvokli valstī, par analīzi, kas izskanēs no četru spēka struktūru, institūciju pārstāvjiem, pirms mēs izskatām piedāvāto lēmuma projektu, debatēs to izanalizējam, papildinām, labojam vai kritizējam, es gribu, nenovirzoties no darba kārtības tēmas, nedaudz uzstāties vispārīgi.

Vispirms izsaku paldies, pateicību visiem tiem kolēģiem par atbalstu un izpratni par šīs ārkārtas sēdes sasaukšanas nepieciešamību. Paldies arī tiem deputātiem, kuri neatzina šādas sēdes vajadzību. Var būt, ka viņiem ir taisnība un valstī ir tiesiskā kārtība un drošība, var būt, ka pietiek jau ar esošajiem likumiem. Paldies viņiem par aso kritiku, kas tika vērsta un vēršas joprojām pret mani. Lai atvaino mani tie kolēģi, kuriem nepiedāvāju parakstīt iesniegumu par ārkārtas plenārsēdes sasaukšanu, jo tāpat biju pārliecināts, ka viņi atbalstīs to. Paldies Kides kunga frakcijas deputātiem par apdomību un nesteidzību, lai nepieļautu šīs plenārsēdes sagatavošanas gaitas sasteigtību. To ņēmu vērā.

Cienījamie deputāti! Pēc pusgada mēs svinēsim Latvijas valsts atjaunošanas svētku 5 gadu jubileju. Mēs atzīmēsim mūsu brīvvalsts laika noietu posmu, mēs izvērtēsim, kas ir padarīts un ko neesam spējuši paveikt, bet kas obligāti nākotnē ir jāizdara, lai atbilstoši mūsu valsts augstākajam likumam, Satversmei, valstī nebūtu ne šķiru, ne naida politikas un suverēnā vara piederētu Latvijas pilsoņiem. Lai mēs sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Bet diemžēl šodien, pēc četrarpus gadiem, kopš atjaunota Latvijas brīvvalsts, esmu spiests ar satraukumu - un ne tikai no sava personīgā viedokļa - izteikt lielas bažas un neapmierinātību, ko izsaka lielākais vairums mūsu vēlētāju. Un tas ir, ka, neskatoties uz ārēji daudzmaz spīdošo mūsu galvaspilsētu, dārgajām automašīnām, saceltajām pilīm skaistākajās vietās un dažiem ārējiem politiskiem sasniegumiem, tas tomēr nav mūsu valsts labklājības galvenais rādītājs, ka tajā pašā laikā valsts iedzīvotājos pieaug aizvien lielāks nemiers par savu eksistenci un drošību, kas faktiski jau sasniedz kritisku robežu. Un mūsu uzdevums, atbilstoši šīsdienas darba kārtībai, ir tikai viens, tas tiek izteikts vienā vārdā - kāpēc? Kāpēc tāds stāvoklis valstī pēc četrarpus gadiem? Un situācija aizvien pasliktinās - pretēji statistiķu optimistiskajiem apgalvojumiem, ka dzīve Latvijā iet uz augšu un noziedzības līkne krītas. Ja gribam sniegt noziedzības līknes vērtējumu, tad, manuprāt, korektāk būtu salīdzināt 1993.-1994. gadu vismaz ar 1987.-1988. gadu, un tad jau redzams, ka visa veida noziedzība ir pēdējos gados pieaugusi 6 līdz 7 reizes. Cienījamie deputāti! Latvijai taču nav brāzies pāri karš vai kāda cita stihija, pēc kurām valstī strauji pieaug negatīvas cilvēka izpausmes. Šodien mums uz jautājumu: kāpēc? - ir jādzird objektīvs vai subjektīvs - tāpēc. Un pēc četru institūciju vadītāju uzstāšanās mums būs jāizlemj, kā pēc iepējas ātrāk uzlabot situāciju valstī. Dabiski un loģiski, ka tas jādara, neiejaucoties izpildvaras darbā.

Daudzi pamatlikumi ir pieņemti. Varbūt dažos vēl ir nepilnības, bet tos var labot, papildināt, kā arī, ja dzīve pieprasa, var izstrādāt arī jaunus. Domāju, ka viena no galvenajām noteicošajām normām valsts sabiedrības dzīvē ir tā, ka valstij un tās institūcijām, izpildvarai, amatpersonām un ierēdņiem ir obligāti jārūpējas, lai likumi tiktu pildīti, bet diemžēl patlaban vairumā gadījumu izpaužas profesionālā un politiskā bezatbildība.

Cienījamie deputāti! Ja kāds no jums domā, ka vēršos tikai šaurā jomā pret likumpārkāpējiem, precīzāk sakot, noziedzniekiem, vai tikai pret nesakārtotību iekšlietu sistēmā, tad jāsaka, ka tas nebūt nav tā. Es te sīkāk nepieskaršos tādām parādībām kā kriminālnoziedznieku darbošanās biznesa struktūrās, ieņemot vadošos posteņus firmās, SIA un tā tālāk, vai arī par recidīvistiem, es droši varu sacīt, kuriem pieder gan bankas, gan kuri vada koncernus. Es tikai brīdinu un aicinu, ka pienācis pēdējais laiks pārtraukt noziedzniekiem valdīt Latvijā.

Tālāk. Izvērtēšu augošo krīzes situāciju valstī. Ja man būtu lielāks politiķa darba stāžs - atšķirībā no daudziem citiem šeit esošajiem politiķiem, augstas klases juristiem, - un ja manā rīcībā būtu nonācis iepriekš, jau 1992. gadā, Augstākās padomes pieņemtais likums par izņēmuma stāvokli valstī, es būtu centies to likumu piestrādāt tā, lai šī situācija šodien un arī varbūt pieaugošā noziedzība netiktu izpaudusies. Galvenā problēma, vērtējot situāciju valstī, ir tā, ka nav izstrādāta universāla pazīmju sistēma krīzēm, kuru novēršanai ir nepieciešama valsts varas aktīva neikdienišķa iejaukšanās. Tas reālajā dzīvē nozīmē, ka vieni uzskata, ka valstī ir krīze, bet citi uzskata, ka ir krīzes pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā, bet ka krīze tā noteikti nav. Faktiski tas neļauj definēt iespēju nepieļaut krīzes attīstību. Jau spēkā esošais likums par izņēmuma stāvokli paredz Ministru kabineta normālu, ikdienišķu darbu līdz krīzes attīstības kritiskajam posmam un neparedz pakāpenisku, ar pieaugošu intensitāti, valsts varas iejaukšanos krīzes attīstības gaitā. Lietderīgi būtu orientēties uz rīcību, kuras mērķis ir krīzes norises vadības pārņemšana un rezultātā - krīzes novēršana pirms krīzes attīstības kritiskā posma. Ideālā variantā par krīzes attīstību un līmeni, kuru tā savā attīstībā ir sasniegusi, izpildvaru un augstāko lēmējorgānu būtu savlaicīgi jāinformē Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Uz šīs informācijas pamata būtu jāveido valsts varas iejaukšanās notikumu gaitā. Tomēr jāsaprot, ka Satversmes aizsardzības birojs šobrīd neeksistē, un arī tuvākajā laikā tas vēl neeksistēs. Šis apgalvojums ir balstīts uz to, ka jaunieceltajam Satversmes aizsardzības birojam - cienījamie deputāti, pat ja mēs viņu ieceltu jau šodien - ir jāveic faktiski pastāvošo drošības iestāžu potenciālo iespēju izvērtējums ar mērķi principā iezīmēt iespējamās vienotās izlūkošanas un pretizlūkošanas informācijas savākšanas un apstrādes sistēmu valstī. Šāda pieeja ir nepieciešama, lai būtu iespējams apzināt, kādi sektori un kādā apjomā būtu jāaptver Satversmes aizsardzības birojam, kā arī lai atļautu izvēlēties optimālo Satversmes aizsardzības biroja struktūru. Jāapzinās, ka neviens cilvēks Latvijā vai kādā citā valstī nevar pietiekami labi pārzināt visas jomas, tādēļ pirms Satversmes aizsardzības biroja modeļa veidošanas jāiepazīstas ar esošo valsts drošības iestāžu strukturālo uzbūvi, darbības principiem, kadru sastāvu un faktisko potenciālu, taču - tikai pēc apstiprināšanas amatā, jo atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 24. panta 5. apakšpunktam šī informācija ir valsts noslēpums. Un, cienījamie deputāti, pats paradoksālākais, ja mēs runājam par izlūkdienesta izveidošanu, - ka vēl līdz šim brīdim valstī nav pieņemts likums par valsts aizsardzību... es atvainojos, par valsts noslēpumu. Es pašlaik pie tā arī strādāju. Kā arī jāpieprasa minēto iestāžu vadītāju viedoklis par, viņuprāt, optimālo valsts drošības iestāžu funkcionēšanas modeli. Šo informāciju izvērtējot un apstrādājot kopīgi ar Saeimas Nacionālās drošības komisiju, tiks iegūts strukturālais un funkcionālais modelis, kuru izvirzīt apspriešanai Valsts drošības iestāžu padomē, kura ir veidojama atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 12. pantam. Tikai pēc tam, kad dotais modelis ir izdiskutēts Valsts drošības iestāžu padomē, kur nav obligāti panākt konsensusu, taču diskusija ir obligāti nepieciešama, lai varētu izvērtēt argumentus, ir izstrādājami un iesniedzami Nacionālajai drošības padomei izskatīšanai atbilstoši Satversmes aizsardzības biroja likuma 4. pantam Satversmes aizsardzības biroja galvenie darbības virzieni un uzdevumi, nolikums, struktūra, nepieciešamo štata vietu skaits un nepieciešamais valsts budžeta finansējums. Šo darbu nekādā gadījumā nedrīkst steidzināt, jo valsts drošības sistēmu nevar izveidot ātri. Ātra, nepārdomāta rīcība novedīs pie kļūdām, kuras apmaksās valsts budžets, -precīzāk sakot, no nodokļu maksātāju kabatām.

Ņemot vērā visu teikto un to, ka faktiski jau eksistē viedoklis par to, ka valstī attīstās krīze, lēmums par to, vai tas tā ir un ko šajā sakarā darīt, būtu jāpieņem parlamentam un valdībai kopīgi. Tādēļ piedāvāju izskatīt jautājumu par to, vai krīze valstī attīstās un, ja tas tā ir, tad kāda tā ir un cik tālu tā savā attīstībā ir nonākusi. Taču, lai varētu par to konstruktīvi diskutēt un objektīvi izvērtēt mūsu rīcībā esošo informāciju, ko arī sniegs četru institūciju vadītāji, piedāvāju formulēt atšķirības starp valsts mēroga un lokālajām krīzēm.

Valsts līmeņa krīzes galvenā atšķirība no lokālās krīzes ir tā, ka lokālā krīze norit vienā jomā vai ierobežotā teritorijā, un tad šīs krīzes likvidēšana norit atbilstoša resora vadībā, piesaistot citu resoru palīdzību, bet valsts mēroga krīze aptver vairākas dzīvei svarīgas jomas vienlaicīgi vai visu valsts teritoriju, un tādā gadījumā krīzes likvidācijas vadība būtu jāuzņemas izpildvaras vadītājam - Ministru prezidentam - parlamenta izveidotas speciālas komisijas kontrolē. Krīzes attīstību grafiski varētu attēlot ar līkni. Pirmais - lēzenais -kāpums ir krīzes attīstības sākuma stadija, otrais - stāvākais - kāpums ir krīzes saasināšanās posms, bet trešais - grafiskās līknes pats augstākais posms - ir krīzes attīstības kritiskā daļa. Parasti tā varētu izskatīt gadījumu, kas fiksējas kā notikums jeb notikumu virkne. Lai ilustrētu šo apgalvojumu, ko es izteicu kā piemēru, varētu izskatīt gadījumu, kad valstī ar parlamentārām metodēm, kāda ir pie mums, tiek mainīta valsts iekārta. Neveiksmīgu paņēmienu izvēles rezultātā pavājinās valsts varas ietekme uz norisēm valstī. Tas savukārt rada priekšnosacījumus krīzes attīstībai. Kā papildu faktors varētu būt tas, ka kāda cita valsts, kura turpmāk tiks apzīmēta hipotētiski ar "x", vēlas panākt maksimālu kontroli apskatāmajā valstī, lai šīs valsts attīstība un starptautiskā darbība noritētu "x" valstij vēlamā virzienā. Kaut gan hipotētiskās krīzes norises tiek nosacīti sadalītas trīs posmos, tomēr jāpasvītro, ka šis sadalījums ir pietiekami nosacīts un ir iespējams to sadalīt vēl sīkāk, kas gan nemainītu faktiski piedāvāto principiālo dalījumu:

a) pasliktinās kriminogēnā situācija, sarežģījās ekonomiskā situācija, krītas iedzīvotāju dzīves līmenis, parādās neapmierinātība. Valsts varas un pārvaldes iestādēs sāk padziļināties korupcija. X valsts veic politisku un propagandistisku spiedienu;

b) savlaicīgi neveicot, es uzveru - savlaicīgi neveicot efektīvus pasākumus situācijas uzlabošanai, valsts varas un pārvaldes institūcijas zaudē kontroli pār norisēm valsts teritorijā, kā rezultātā kritiski pasliktinās situācija kriminogēnajā jomā. Noziedzīgie grupējumi mēģina sākt diktēt savus noteikumus valsts varai, iespiežas ekonomikā, rada savu nodokļu sistēmu, kas pie mums ir ārkārtīgi izplatīta, nosaucot to vienā vārdā - par reketu, sāk sodīt nepaklausīgos ne tikai savā vidē, tas ir, noziedznieku vidē, bet arī ārpus tās. Ekonomika sāk nonākt noziedzīgu grupējumu un X valsts specdienestu rokās. Pastiprinās nelegālā imigrācija un kontrabanda. Korupcija valsts pārvaldes aparātā, kuru pavada noziedznieku ietekmes vispārēja pastiprināšanās. Tiesībsargājošo institūciju nespēja aizsargāt savas valsts iedzīvotājus un vispārējā dzīves līmeņa krišanās rada iedzīvotāju neticību valsts varai. Pastiprinās X valsts politiskais un propagandistiskais spiediens. X valsts specdienesti veic mērķtiecīgu darbību, lai palīdzētu organizēties apskatāmās valsts neatkarības pretiniekiem. Diemžēl, pietiekoši fakti mūsu valstī jau ir. Aprakstītajā situācijā jaunajai valstij nelojālie un vienaldzīgie iedzīvotāji nonāk citas valsts propagandas aparāta vai noziedzīgo grupējumu ietekmē. Savukārt valstij lojālie iedzīvotāji zaudē ticību jaunajai kārtībai. Viņi pārstāj meklēt tiesisko un cita veida aizsardzību valsts institūcijās, un viņos pastiprinās nemotivēta neapmierinātība ar esošo situāciju;

c) krīzes attīstības kritiskajā posmā notiek iedzīvotāju konfrontācija gan savā starpā, gan ar valsts varu. Ja nebūs notikusi efektīva valsts varas iejaukšanās pirmo divu krīzes attīstības posmu norisē, kritiskā posma norise ir iespējama trijos pamatvirzienos:

1) noziedzīgie grupējumi izraisa nekārtības valstī un izvirza noteikumus to noregulēšanai. Ja valsts vara, vēlēdamās pašsaglabāties, piekrīt viņu noteikumiem, tiek radīti priekšnoteikumi, lai lavīnveidīgi korumpētos ne tikai ierēdņi, bet arī politiķi, kas rezultātā noved pie nosacīti mafiozas valsts izveidošanās, kura zaudē starptautisko autoritāti un nonāk starptautiskajā izolācijā. Tas pastiprina noziedznieku pozīcijas, jo viņi ir vienīgie, kuri nodrošina valsts eksistenci. Ja valsts vara nepiekrīt izvirzītajiem noteikumiem un šajā pēdējā posmā uzsāk aktīvu cīņu pret noziedzīgajiem grupējumiem, neņemot vērā ierēdņu korpusu un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku korumpētību, tad var prognozēt, ka plaši izvērtīsies vardarbība, kas savukārt var radīt priekšnoteikumus otrā varianta attīstībai. Dabiski, tikai daudz smagākā formā.

2) Valstij lojālie pilsoņi savas vispārējās neaizsargātības - gan tiesiskās, gan sociālās - dēļ, nonākot izmisumā, uzsāk mēģinājumus pašorganizēties un bruņoties. Gan legāli, gan nelegāli. Viņiem rodas vadoņi, kuri ar oratora dotībām un populistiskām frāzēm... jā, jā, populistiskām frāzēm prot aizraut. Maz ticams, ka šādi izvirzītiem vadoņiem izdosies izvēlēties pareizos rīcības paņēmienus, tādēļ visticamāk, ka zem lozungiem par vispārējās kārtības ieviešanu slēpsies savtīga cīņa par varu. Tas var novest pilsoņus pie kara izraisīšanās, pie pilsoņu kara izraisīšanās, kur visdrīzāk nobeiguma stadijā iedarbosies 3.punktā apskatītais mehānisms.

3) Uz radušos nekārtību fona tiek aktivizēti X valsts atbalstītāji valstī, kuri ar aktīvu, varbūt pat bruņotu spiedienu mēģina panākt savu spiedienu uz vēlētajām valsts institūcijām ar mērķi - radīt jau minētajai X valstij paklausīgo marionešu režīmu.

Ja notikumu attīstības gaitā valsts izrāda nepietiekamu pretestību vai lojālo iedzīvotāju daļa valsts varas nespējas dēļ nespēs uzsākt pašdarbīgu aizstāvēšanos, kas X valsts propagandas aparātā ir tulkojama kā masu nekārtības apskatāmajā valstī vai vispārējo cilvēktiesību pārkāpumi, ar kuriem netiek galā esošā valsts vara, var notikt mēģinājums ievest starptautiski nesankcionētus "zilo ķiveru" miera uzturēšanas spēkus. Šo spēku ievešana būtu maskēta militāra invāzija ar mērķi radīt sev izdevīgu režīmu.

Cienījamie deputāti, lietderīgi būtu pievērst uzmanību tam, ka valsts iejaukšanās būs jo efektīvāka, jo agrākā attīstības posmā tā notiks. Ja, konstatējot krīzes attīstību, savlaicīgi tiek veikti atbilstoši pasākumi, var nerasties nepieciešamība veikt kritiskos pasākumus šobrīd esošajā likumā "Par izņēmuma stāvokli", ja krīzes attīstība tiks apturēta vai nobremzēta. Cik šis hipotētiskais piemērs attiecas uz mums, uz mūsu valsti - tas katram šodien ir jāizlemj pašam. Un par to ir jādiskutē.

Es tālāk pieskaršos, kā uzlabot situāciju valstī. Dabiski, šeit ir runa gan par naudas trūkumu, gan par likumu nesakārtošanu, gan to, ko es esmu personīgi darījis vai neizdarījis. Es tomēr gribu pieskarties šim pašam daudzkārt daudzinātajam izņēmuma stāvoklim. Ja tiek atzīts par loģisku un pamatotu iepriekšējais hipotētiski - es uzsveru - apskatītais piemērs, tad jāatzīst, ka, izstrādājot šobrīd spēkā esošo likumu "Par izņēmuma stāvokli", nav ņemtas vērā krīzes attīstības likumsakarības un nav paredzēts krīzes likvidācijas realizētāju kontroles mehānisms:

1. Nav paredzēta izņēmuma stāvokļa ieviešanas pakāpeniskuma iespēja, sākotnēji paredzot tikai ārkārtas pasākumus valsts struktūru darba organizācijā, darba attiecībās ar valsts ierēdņiem utt. Ja nav izdevies mainīt notikumu gaitu vēlamajā virzienā, pakāpeniski pastiprinot rīcību, beidzamajā stadijā tiek ieviesti teritorijas kontroles, iedzīvotāju organizāciju rīcību ierobežojoši pasākumi.

2. Šo pasākumu laikā nav paredzētas izmaiņas darba administratīvajā un kriminālajā likumdošanā. Es runāju par jau esošo izņēmuma stāvokli likumos.

3. Kā tajā likumā nav iekšā? Nav paredzēta atbildība par ārkārtas noteikumu pārkāpumiem un aizturēto personu izvietošanu, kas ir ļoti svarīgi un būtiski, tā palīdzot arī izveidotajam Pilsonības un imigrācijas departamentam attiecībā uz nelegāli ieceļojošo cilvēku izvietošanu. Mēs nonāksim līdz tādai situācijai, ka nebūs vairs kur izvietot ne aizturētos likumpārkāpējus, ne nelegālos imigrantus, jo šādu pasākumu laikā būs lavīnveidīgs aizturēto skaita pieaugums.

Lai izskatītu nepieciešamās izmaiņas likumā "Par izņēmuma stāvokli", ir lietderīgi vispirms izskatīt iespējamo izņēmuma stāvokļa ieviešanas mehānismu, līmeņus un secību. Izvēloties šādu izskatīšanas metodiku, būtu visvieglāk formulēt nepieciešamās likuma normas. Izņēmuma stāvokļa ieviešanu būtu nepieciešams, manuprāt, sadalīt četros etapos, veidojot tos tā, lai tie būtu maksimāli universāli iespējamo krīžu norisēs. Lēmumu par izņēmuma stāvokli, tā katru līmeni ir tiesīga ieviest izpildvara. Tas pēc zināma laika ir jāapstiprina parlamentā, taču jāparedz arī iespēja, ka izņēmuma stāvokli var ieviest parlaments. Valsts drošības iestāžu padomē apstiprināto analīzi par faktisko stāvokli valstī iesniedz Satversmes aizsardzības biroja direktors. Ja kādam no valsts drošības iestāžu esošajiem vadītājiem būtu atsevišķs viedoklis, dabiski, viņš ir tiesīgs uzstāties arī ar savu viedokli.

Tagad nedaudz es paanalizēšu šīs krīzes stāvokli vai šā likuma piedāvāto variantu.

Pirmais līmenis. Kā es minēju, es piedāvāju četrus līmeņus. Tiek ieviests pirmais līmenis jeb ir izdevies konstatēt krīzes attīstības sākuma posmu. Ja mēs šodien atzīstam, ka kaut kādi krīzes elementi jau ir, tad varbūt būtu pieņemams šis pirmais līmenis. Tiek veikta valsts varas un pārvaldes iestāžu darba koordinācija un kontrole. Lai to realizētu, iedarbina universālu koordinācijas vai jau izveidoto Nacionālās noziedzības novēršanas padomi, kas jau eksistē. Programma pat ir izstrādāta, bet diemžēl tā nedarbojas. Es domāju, ka jūs daudzi pat neesat ar to pazīstami.

Ko nozīmē tās vadītājs, kuram tomēr pamatuzdevums ir koordinācijas un kontroles pasākumu organizēšana un tehniskā realizācija? Krīzes likvidācijas vadību uzņemas izpildvaras vadītājs. No likumdošanas viedokļa iestājas izmaiņas Darba likumu kodeksā attiecībās ar valsts iestāžu darbiniekiem, ierēdņiem ar mērķi vienkāršot nespējīgo vai korumpēto darbinieku atbrīvošanu no darba. Tiek mērķtiecīgi aktivizēta spēka struktūru darbība likumu noteiktajos ietvaros. Parlamentā tiek izveiota speciāla pilnvarota komisija vai jau uz esošo komisiju bāzes. Vai esošajā komisijā. Mums pastāv Nacionālā drošības komisija, mums ir Nacionālās drošības padome, mums ir Ārlietu drošības komiteja. Bet ko tas viss ir devis? Tātad ir komisija vai nu uz esošo komisiju bāzes pasākumu realizācijas kontrolei, kura papildus tam veic periodisku (ar parlamenta noteiktajiem intervāliem) parlamenta informēšanu par krīzes likvidācijas gaitu. Šai komisijai būtu jāinformē, teiksim, ja mēs atzīstam, ka ir kaut kādas krīzes pakāpes.

Otrais līmenis tiek ieviests uz krīzes attīstības sākuma un saasināšanās posma robežas. Tiek ieviests viss pirmajā līmenī uzskaitītais un papildus tam tiek pastiprināta robežkontrole. Diemžēl jāatzīst uz šodienu, spēcīgi izsakoties, ka nav robežas. Ja te netraucēti, brīvi var iebraukt ārzemju izlūkdienesti pat ar tās valsts numuriem un brīvi migrēt, un darboties mūsu teritorijā, tad tā ir nenormāla parādība. Es domāju, ka šeit tiks debatēts par šo jautājumu. Piesaistot zemessardzi un policijas spēkus palīgā robežapsardzībai, tiek pastiprināti teritorijas kontroles un personu pārbaudes pasākumi. Likumdošanā tiek pastiprināta atbildība par kontrabandu, par nelikumīgu uzturēšanos valsts teritorijā un atvieglota kārtība nelegālo imigrantu izraidīšanai, pie kuras būtu jāstrādā Ārlietu ministrijai. Autotransporta un personu pārmeklēšana. Mums bija ārkārtīgi lieliski noteikumi pavasarī, kurus pieņēma 81.panta kārtībā. Tam es pieskaršos nedaudz vēlāk. To tik lieliski izšūpoja šeit cauri augsti, gudri juristi. Tiek iekārtotas speciālas teritorijas par maznozīmīgiem pārkāpumiem aizturētajām personām un pastiprināts režīms jau esošajās ieslodzījuma vietās. Tiek atcelts trīs stundu ierobežojums personas noskaidrošanai. Persona tika aizturēta uz laiku, kāds nepieciešams tās datu noskaidrošanai. Tiek pastiprināta atbildība amatpersonām par šīs normas ļaunprātīgu izmantošanu. Pārējais viss notiek likumā noteiktajās robežās. Dabiski, šeit var piedāvāt laika periodu, kādā tas ir jādara.

Trešais līmenis tiek ieviests krīzes saasināšanās posma vidū vai beigās. Tiek ieviests viss pirmajā un otrajā līmenī uzskaitītais. Papildus tam krīzes likvidācijas vadītājam, Ministru prezidentam, tiek dotas pilnvaras koordinēt valsts drošības iestāžu darbu, noteikt galvenos un prioritāros virzienus, pieprasīt nepieciešamo informāciju. Tiek noteikts īpašs iebraukšanas un izbraukšanas režīms valstī, aizliegums organizēt sapulces, mītiņus, ielu gājienus un citus masu pasākumus, kā arī streikus. Tiek noteikti ierobežojumi vai aizliegumi ieroču un stipri iedarbīgu ķīmisko vielu tirdzniecībai, individuālo radiosakaru ierīču iegādei un lietošanai. Var tikt aizliegta alkoholisko dzērienu pārdošana un lietošana, noteikta masu informācijas līdzekļu cenzēšana vai to izdošanas apturēšana. Var arestēt masu informācijas līdzekļu produkciju, tās izgatavošanas un pavairošanas līdzekļus. Uz izņēmuma stāvokļa laiku juridiskajām un fiziskajām personām var tikt izņemti ieroči, stipri iedarbīgas vai indīgas ķīmiskas vielas. Tiek pastiprināta stratēģisko objektu, tiesībsargājošo militāro iestāžu apsardze. Diemžēl vēl līdz šai dienai, kā es pagājušogad piedāvāju, apsargāt mūsu stratēģiskos tiltus... Likumdošanā tiek noteikti atvieglojumi juridiskajām personām piederošo telpu un teritoriju pārbaudei, atskaitot telpas un teritorijas, kurām ir eksteritoriāls statuss. Tiek noteikta īpaša atbildība par noteikto normu pārkāpšanu. Nepieciešamības gadījumā var iesaukt izņēmuma stāvokļa realizācijai nepieciešamo cilvēku skaitu Zemessardzes dienestā no esošajiem ārrindas zemessargiem, ar likumu paredzot viņiem saglabāt darbavietas un apmaksājot viņu darbu izņemuma stāvokļa realizācijā no valsts budžeta līdzekļiem. Nepieciešamības gadījumā var iesaukt militārajā dienestā šā dienesta rezervistus.

Ceturtais līmenis tiek ieviests krīzes attīstības kritiskajā posmā, es ceru, ka mēs līdz tādam nenonāksim. Papildus pirmajos trijos punktos minētajiem visā valstī vai tās teritorijas daļā var tikt ieviesti pārvietošanās ierobežojumi, noteikta komandantstunda. Krīzes likvidācijas vadītājs, Ministru prezidents, var pakļaut sev visas vai daļu no valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām, ieceļot īpašas pilnvarotas personas - valsts pārvaldniekus. Nepieciešamības gadījumā var uz krīzes likvidācijas laiku apturēt politisko un sabiedrisko organizāciju darbību. Nepakļaušanās vai aktīvas pretošanās gadījumā no likumdošanas puses tiek atviegloti speciālo paņēmienu, speciālo līdzekļu un ieroču pielietošanas noteikumi. Tomēr ir lietderīgi vēlreiz atcerēties, cienījamie deputāti, - ja, konstatējot krīzes attīstību, savlaicīgi tiek ieviesti atbilstoši izņēmuma stāvokļa līmeņi, kādi varbūt jau ir zināmā mērā šodien radušies, var nerasties nepieciešamība ieviest nākamos, jo krīzes attīstība tiks apturēta. Jāparedz arī norma, kas var atcelt ierobežojošos noteikumus, kad var iztikt bez tiem. Jāparedz arī iespēja, ieviešot kādu no izņēmuma stāvokļa līmeņiem, ar īpašu parlamenta atļauju ieviest nākamās pakāpes elementus. Obligāti ir jāparedz izņēmuma stāvokļa laika ierobežojums un mehānisms, kā parlaments var atcelt izņēmuma stāvokli. Un tajā likumā absolūti nekas par šo nav runāts. Jau esošajā, kas mums eksistē. Ja parlaments principā piekrīt piedāvātajai pieejai, tad, lai šo likumu korekti un vispusīgi formulētu, nepieciešams uzdot kādai no esošajām komisijām vai deputātiem individuāli, radot speciāli šim uzdevumam jaunu organizatorisko grupu... vēl ir citas tādas grupas... kas strādā pie likumu izstrādāšanas. Divu nedēļu laikā, bet ne jau no šīs dienas, cienījamie deputāti, jo Ziemassvētki mums ir pie durvīm, taču pēc 1995.gada. Pēc Jaunā gada, kad mēs atgriezīsimies darbā, vajadzētu nodot parlamenta izskatīšanai likumprojekta variantu.

Un tālāk. Ja mēs pieskaramies ne tikai teorētiski vai hipotētiski, es tikai gribētu, lai šeit diskutē par iesniegto lēmuma projektu. Es jau pats šeit saskatu daudz nepilnību. Pirmais. Ir jāpadomā valsts izpildvarai par šo kritisko situāciju, ka mēs arī veicam kaut kādas preventīvas darbības republikā, ka nav vai ir kritiskā stāvoklī aizturēšanas vietas. Tas ir pats pirmais. Nav vairs kur izvietot aizturētos imigrantus. Par to ir nekavējoties jādomā. Varbūt tam varētu kalpot kāda no esošajām armijas daļām, nedaudz to sakārtojot. Es domāju, ka Ministru kabinets atgriezīsies pie 81.panta sesiju starplaikā. Cienījamais Ministru prezidenta kungs, cienījamais Gaiļa kungs! Es ļoti ceru, ka jūs atgriezīsities pie 81.panta sesiju starplaikā. Un es vēlreiz lūdzu, jo šie pastiprinātie noteikumi zemessardzei un policijai par pārmeklēšanu bija absolūti vajadzīgi un nepieciešami. Es domāju, ka Iekšlietu ministrija jau darbojas pie dažāda veida operācijām, bet gribētu, lai sakoordinētu spēkus, struktūru dabību, kas ir tiešā, praktiskā darbība. Nedēļā divas reizes. Es zinu, ka tur būs izdevumi, bet, ja mēs gribam kārtību valstī, tad mēs nevaram skatīties uz izdevumiem. Mums ir jāiet uz to. Un aizsardzības ministru es lūgtu iekļaut šajās operācijās arī armijas daļas, tādas kā Sužu bataljonu un pārējos. Tad varbūt tiem puišiem mazāk būtu jādomā par likumu pārkāpumiem.

Ir nekavējoties jāpastiprina robeža. To var izdarīt, piesaistot Zemessardzi, piesaistot policiju. Likumā "Par valsts robežu" ir norma, kas atļauj bruņotiem formējumiem darboties divu kilometru zonā pierobežas zonā. Dabiski, ka tas viss prasīs līdzekļus. Bet tāpēc tos var paredzēt no budžeta rezerves fonda vai arī no konfiscētās kontrabandas, kas drausmīgos apmēros ieplūst valstī. Tur ir drausmīgi lieli līdzekļi, ārkārtīgi lieli līdzekļi, un tos varētu novirzīt šīm spēka struktūrām.

Es domāju, ka pēdējais laiks ir pienācis firmu pārreģistrācijai. No kādiem līdzekļiem tās firmas tapušas? Deklarācijas. Kur viņš ņēmis līdzekļus, ja, teiksim, firmas ar kriminālu pagātni vadītājs brauc ārkārtīgi dārgajā, ļoti dārgajā "Mersedesā" vai ir uzcēlis pili. Šo ienākumu deklarāciju.

Vēl līdz šim brīdim muitas punktos nav svaru. Mēs nevaram izkraut katru mašīnu. Es piedāvāju - "izšķīdušajos" kolhozos bija pietiekoši daudz svaru, tie ir elementāri pārvietojami un tos var izlietot muitas punktos, lai var nosvērt katru automašīnu arī atsevišķi. Un tad var pateikt, vai tajā kravā pēc dokumentiem ir vate vai kaut kas smagāks.

Nākošais. Tāpat kā "zemnieku" akcijas laikā, kura deva lielu pozitīvu rezultātu un kurā atklājās, ka eksistē desmitiem firmu ar zīmogiem, pavaddokumentiem, lai gan nav nemaz tādu firmu. Un ar nožēlu jākonstatē, ka šeit reformu ministre, deklarējot savus ienākumus, strādā firmā, kura nav piereģistrēta Tieslietu ministrijā. Ar to es gribu sacīt, ka ir jāpieprasa kategoriski čeku sistēma, iekšējai preču plūsmai un savstarpējiem norēķiniem ir jābūt ar čekiem caur bankām. Bet vai tad tas ir jādara deputātiem? Ir izskanējis arī priekšlikums, ka deputāts Grīgs neko prātīgu nevar iesniegt likumdošanas jomā. Es dzirdēju tādu tieši no Panteļējeva kunga par mūža ieslodzījumu vai vēl kaut ko vairāk, ja es nemaldos, Panteļējeva kungs! Es esmu pret mūža ieslodzījumu Latvijā. (Starpsauciens no zāles: "Nošaut!") Nē, par nošaušanu arī ne, ja arī vajadzētu. To varētu piemērot atbilstoši nodarījumam, bet mums jau nav nevienas vientuļas salas. Kur tad mēs galu galā tos mūža ieslodzītos izvietosim? Mans priekšlikums būtu - atgriezties pie stingrākiem cietuma režīmiem, kur, ievietojot pastiprinātā, spēcīgā cietuma režīmā, pietiktu varbūt ar 10 vai 15 gadiem. Jā, es zinu, ka varbūt Eiropa mūs nesapratīs, bet Eiropa pie mums nedzīvo.

Likums par nepilsoņu statusu. Ārkārtīgi, ļoti svarīgs. Es ceru, ka pēc Jaunā gada tas parādīsies.

Es izteikšu vēl vienu ķecerīgu domu, kas nestu mūsu budžetā, valsts budžetā, lielus ienākumus, jo tik tiešām maz tiek strādāts pie budžeta ienākumu daļas. Un tad mēs brīnāmies, ka skolotāji streiko, ka tūlīt mediķi celsies un, lai nedod Dievs, ka celsies zemnieki. Un ne jau ar dakšām, kā jūs sacījāt šeit, Līgotņa kungs, Pavlovska kungs un Endziņa kungs! Ne jau ar dakšām, nē! Nedod Dievs, ka atmodīsies zemnieks! Tad būs par vēlu. Es tikai brīdinu. Tas nozīmē, ka mēs varētu ieņēmumu daļu paaugstināt ar spirta, tabakas un valūtas valsts monopolu. Dabiski, tā ir ķecerīga doma.

Es vienu tādu hipotēzes jautājumu uzdošu. Vērojot tagad Čečenijas notikumus, krievu armijas agresiju Čečenijā, es gribētu jautāt: ar ko aizstāvētos līdzīgā situācijā mūsu Bruņotie spēki? Kāpēc vēl līdz šim brīdim mūsu Aizsardzības spēkos ir tik supervājš bruņojums? Un kāda jēga aiz šā vājā Aizsardzības spēku tehniskā nodrošinājuma ir vispār mūsu Aizsardzības spēkiem? Es nerunāju par Baltijas bataljonu. Atliksim sāņus to. Pret ko tad mēs varam noturēties? Un vai būtu jēga, - es uzdodu jautājumu. Es pat neredzu, ka mēs kaut reizi būtu Saeimā izlēmuši, cik tad miera laikā mums vajag obligātā dienesta karavīru. Un pareizi šeit Jurkāna kungs sacīja, ka koncepcijas nav. Bet tad varbūt labāk iesim uz Zemessardzi, jo Saeima nav noformulējusi Bruņoto spēku daudzumu miera laikā.

Tālāk pieskaramies pie lēmuma projekta, pie kura ne jau es viens strādāju. Es neesmu profesionālis. Es vēlreiz atkārtoju - es neesmu nedz augstas, nedz vidējas, nedz zemas klases jurists, bet es skaidri esmu redzējis un redzu, ka arī visi pieņemtie un esošie likumi, lai cik mēs šeit esam apmierināti... ka tomēr situācija ir sarežģīta valstī un ka šie pieņemtie likumi diemžēl nedarbojas. Nu nedarbojas, cienījamie kolēģi! Tad ko atliek darīt? Es saredzu tikai vienu iespēju - parlamentāro kontroli. Neiejaucoties izpildvaras darbā. Jā, es atzīstu, ka šajā lēmumā "Par valsts iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanu" jau 1.punktā, kas ir domāts tikai Saeimai - 1.2.2., ka šeit jau ir 1.1., kur ir rakstīts, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijai un Nacionālās drošības komisijai divu nedēļu laikā vajag iesniegt Saeimas koncepciju par nepārtrauktas parlamentārās kontroles nodrošināšanu, par tiesu reformu cīņā ar noziedzību. Divu nedēļu laikā - te jau vien ir neliela kļūda, jo divas nedēļas ir līdz Jaunajam gadam. Ar to es gribētu sacīt, ka varbūt pēc 1995.gada 10.janvāra. Un tas nav nekas neizdarāms, jo Nacionālās drošības komisija mums ir. Un es paredzu, ka tuvākajā laikā, kad tiks izmainīts Kārtības rullis... es paredzu, ka Iekšlietu komisija tiks atdalīta no Aizsardzības komisijas, ka varētu būt Iekšlietu komisija, jo iekšlietas valstī ir galvenās. Un var būt Aizsardzības un drošības komisija. Un, lai neapvainojas Endziņa kungs, jo šeit, kā jau viņš minēja laikrakstā, Juridiskā komisija jau kaut ko dara. Pilnīgi pareizi, ka dara! Un vēl viņš sacīja: kāds sakars ir Satversmes tiesai ar kriminogēno situāciju valstī? Jā, pilnā apjomā sakara it kā nebūtu, bet visam ir sava saistība. Mazākā vai lielākā mērā. Diemžēl Juridiskajā komisijā šis likums par Satversmes tiesu ir "iesprūdis", un es domāju, ka tiesu sistēma arī nez kādēļ ir aizkavējusies. Gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ - naudas trūkuma dēļ, telpu trūkuma dēļ. Nu tad lemsim, cienījamie kolēģi! Jo diemžēl tās lietas ar smago noziegumu izskatīšanu ir... Es domāju, tās ir sarežģīti izskatīt, ja mums tiesu sistēma pēc likuma nav vēl sakārtota. Vienīgi Rīgas apgabaltiesa it kā darbojas. Nacionālajai drošības padomei... Es domāju, ja mēs pieskaramies Satversmes aizsardzības biroja direktora izvirzīšanai un apstiprināšanai Saeimā - un ja, pieņemsim, man piedāvātu... es saku hipotētiski, piedāvātu Satversmes aizsardzības biroja direktora posteni, es dodu goda vārdu, ka es to nepieņemtu. Nevis aiz, teiksim, profesionālas nezināšanas, zināšanas vai aiz talanta vai netalanta, bet vienkārši aiz tā iemesla, ka neizdevās apstiprināt vienu precizējumu Valsts drošības iestāžu likumā, un tas ir, ka tomēr nav dota iespēja Satversmes aizsardzības biroja direktoram izvēlēties pašam savus vietniekus, ka viņus iesaka padome. Es gan, ja būtu Aizsardzības biroja direktora postenī, pats gribētu izvēlēties sev vietniekus, savu komandu.

Un otrs. Katrs sevi cienošs profesionālis, ja viņš nokļūst Satversmes aizsardzības biroja direktora postenī, ņemot vērā pašreizējo situāciju, ka Nacionālajā drošības padomē ir tikai vienas partijas deputāti... es negribētu būt Satversmes aizsardzības biroja direktora vietā kā puišelis, kas stāv galda galā un ziņo informāciju tikai vienai partijai. Ar to es negribu apvainot, ka tā partija nestrādā valsts labā, bet es domāju, ka šajā jaunajā likumā "Par Satversmes aizsardzības biroju" vajadzētu tomēr paredzēt normu, ka Satversmes aizsardzības biroja direktors ir vienādā līmenī un sēž blakus ministriem, ir ministru līmenī, ja ne vēl Ministru prezidenta līmenī, jo tā ir otrā persona valstī aiz Valsts prezidenta. Nozīmīguma ziņā. Un tādēļ es ieteicu, ka, ņemot vērā situāciju pašlaik valstī un to, ka šeit, Saeimā, mēs nespējam vienoties par Satversmes aizsardzības biroja direktora izvirzītajām kandidatūrām, to apstiprināšanu, es ieteicu it kā pārejas modeli, pārejas momentu, lai tiktu izvēlēts viens no šiem trim drošības iestāžu vadītājiem par pagaidu vietas izpildītāju, kurš sagatavo jau augsni, sākot no galda, krēsla, kompjūteriem. To sagatavo varbūt, iespējams, jau tuvākajā laikā apstiprinātajam Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Un diemžēl to vajadzētu izdarīt jau pirmajā ceturksnī jaunajā gadā. Savādāk man šeit ir jāstāsta un jāizstāsta gandrīz vai analīze par kriminogēno situāciju valstī, kaut gan es ceru, ka iekšlietu ministrs to izdarīs un tieslietu ministrs šeit izskaidros un izanalizēs šo statistikas līkni. Tajā pašā laikā to varētu izdarīt Satversmes aizsardzības biroja direktors.

Un galvenais - 3.punktā uzdot Ministru kabinetam, tas ir izpildvarai, ...3.1. punktā uzdot līdz 1995.gada rudens sesijas sākumam izstrādāt tiesību sistēmas nacionālo programmu. Es neesmu tik spēcīgs šajā jautājumā, un šeit tieslietu ministrs Apsīša kungs to izskaidros. Tāpat kā arī tālāk 3.2. punktā - līdz 1995.gada rudens sesijas sākumam iesniegt Saeimai Latvijas Republikas Kriminālkodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Civilprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Administratīvā procesa kodeksa, Sodu izpildes kodeksa un Tirdzniecības kodeksa projektus. Un pēdējais, ko es minēju, ir ļoti svarīgs. Un, ja es nemaldos un ja mani atmiņa neviļ, tad tas Tirdzniecības kodekss arī ir kaut kur iesprūdis, varbūt jau pirmajā lasījumā. Tas ir ļoti svarīgs.

3.3. punkts - tas viss attiecas uz Ministru kabinetu, izpildvaru. Līdz 1995.gada ziemas sesijas sākumam iesniegt Saeimai likumprojektus grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un citos likumos par cietušo liecinieku drošību. Es sīkāk neizanalizēšu šos punktus, kas ir 3.3. Šeit lieliski jums to izstāstīs un izklāstīs ģenerālprokurors. Es tikai minēšu, ka ir ļoti svarīgi punkti - korupcijas apkarošana, nosakot Vēlēšanu likumā, kas, es pieļauju, būs pieņemts, partiju finansēšanas kārtību, amatpersonu ienākumu publisku deklarēšanu, kas notiek visā pasaulē. Diemžēl.

3.4. Izveidot Noziedzības novēršanas nacionālo padomi, kas diemžēl jau eksistē, bet līdz šim brīdim nestrādā. Es domāju, ka pāris reižu ir tikai sanākusi kopā. Un koordinācijas centru.

3.5. Izstrādāt un apstiprināt tiesu reformas īstenošanas plānu, nodrošinot precīzu un savlaicīgu katra etapa īstenošanu. Es negribētu, lai šeit daudzi mani varbūt izsmej, ka šajā lēmuma projektā ir "nodrošināt", "izstrādāt", "pabeigt nodrošināt", bet jūs ievērojiet, ka šeit ir gan Saeimai, gan Ministru kabinetam, gan atsevišķām ministrijām, gan Prokuratūrai termiņi un datumi. Es lūgtu pievērst uzmanību šiem datumiem un izpildes laikam.

3.6. Nodrošināt programmas izpildi cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, šajā nolūkā radikāli uzlabojot policijas. Valsts ieņēmumu dienesta un Prokuratūras darbinieku profesionālo sagatavotību. Jā, šeit ir arī varbūt neliela iebilde, ka Prokuratūra ir it kā ārpus Ministru kabineta. Jā, es piekrītu tam. Bet ir 1994.gada 6.septembra rīkojums nr.414 (protokols nr.44), ir jau šāda programma par ekonomiskajiem noziegumiem. Ir! Tā ir manā mapītē. Un es domāju, ka ne visi jūs esat ar to iepazinušies. Bet izpilde? Nav.

Iekšlietu ministrijā... Es tikai pārstaigāšu šos punktus... Pabeigt strukturālos pārkārtojumus, nodrošinot prioritātes cīņai ar organizēto noziedzību. Es zinu, ka tur daudz kas jau tiek darīts ekonomisko noziegumu atklāšanai, nelikumīgas migrācijas apkarošanai.

3.7.2. Nodrošināt cietumu funkcionēšanas, apsardzes režīmu atbilstoši to mērķim, iedzīvotāju drošībai. Visam apakšā ir atkal nauda. Kā es jau divarpus nedēļas atpakaļ sacīju no šīs tribīnes, ir jāatjauno tā kārtība cietumos, kāda bija, un vēl jāuzlabo. Tā ir perimetru apsardze ar visiem tehniskajiem līdzekļiem, kas bija, bet nez kur pazuda.

3.7.3. Radikāli paaugstināt operatīvo pasākumu metožu efektivitāti cīņā ar organizētajiem noziegumiem, korupciju. Iekšlietu ministrijā izveidotas speciālas nodaļas. Nodrošināt reālu tiesu kārtībnieku dienesta darbību tiesās. Es domāju, ka jums nebūtu iebildumu pret to.

3.8. Tieslietu ministrijā līdz 1995.gada 31.martam izanalizēt iemeslus daudzkārtējai lietu izskatīšanas atlikšanai, izstrādāt priekšlikumus to novēršanai. To lieliski jums šeit varētu pasacīt pats tieslietu ministrs.

3.9. Finansu ministrijā līdz 1995.gada 31.janvārim (es uzsveru!) izanalizēt cēloņus finansu izziņas dienesta darbības neefektivitātei un izstrādāt attiecīgos priekšlikumus. Mums ir tā saucamā Finansu policija. Bet vai jūs, cienījamie deputāti un klātesošie, esat dzirdējuši, ka ir kāds notiesāts par nodokļu nemaksāšanu vai slēpšanu? It kā astoņas lietas esot ierosinātas. Un tur ir 120 štata vietas, no kurām ir aizņemtas 75 ar ļoti augstām algām. Un efektivitāte līdz šim brīdim nav nekāda.

Mēneša laikā Ārlietu un Tieslietu ministrijās noteikt diplomātiskās aktivitātes Starppola sadarbības attīstības juridiskajā jomā. Es neesmu kompetents šajā jomā, bet es domāju, ka tas ir loģiski, ka ir jāpastiprina tā darbība.

Tālāk. Ģenerālprokuroram. Nodrošināt prokurora rīcības un pozīcijas atbilstību reālajai kriminogēnajai situācijai. Un, kas attiecas uz visiem turpmākajiem jautājumiem, es domāju, ka prokurora kungs, ģenerālprokurors, šeit sīki jums izanalizēs jautājuma būtību.

Un viens no galvenajiem faktoriem - es gribētu lūgt jūs un pievērst tam uzmanību, cienījamie deputāti, - ir tas, ka diemžēl mūsu masu informācijas līdzekļos, gan laikrakstos, gan televīzijā, bieži vien tīšuprāt rada nesaskaņas sabiedrībā. Tīšuprāt, - es uzsveru! Un tāpēc es lieku priekšā visu valsts iestāžu preses (es uzsveru - valsts iestāžu preses) dienestiem strādāt un veicināt objektīvu un aktīvu, pret noziedzību vērstu uzskatu izplatīšanu masu informācijas līdzekļos. Un dīvaini bija klausīties, ka televīzijā izskanēja... uzstājās preses konferencē iekšlietu ministrs, galvenais policists mūsu valstī Lieljukša kungs un Stara kungs par šo informācijas it kā, nu, teiksim, neizplatīšanu. Es runāju ar Ādamsona kungu, un viņš sacīja, ka nebija gluži tā, kā to pasniedza televīzija. Es domāju, ka ir jāatspoguļo viss sīkāk, katra nozieguma izpausme un veids, kā tas tiek izdarīts. Bet vēl vairāk būtu jāatspoguļo precīzi, kas ir paveikts, kas ir aizturēts, kas ir notiesāts, cik intensīvi strādā policija, Zemessardze un tā tālāk. Lai tauta redz, kā strādā, un, ja tur, teiksim, nespēj strādāt, tad ir jādomā, kā uzlabot to darbu.

Un beidzamais. Līdz 1995.gada rudens sesijai, pirms mūsu aiziešanas no šā Augstā nama, Saeimas plenārsēdē izskatīt šā lēmuma izpildes rezultātus. Paldies par uzmanību, cienījamie deputāti! Piedodiet, ka es aizkavēju jūsu laiku, bet situācija valstī tiešām ir sarežģīta, un varbūt šodien visu izdiskutēsim un iziesim no šīs zāles ar lēmumu - konkrētu. Un var būt, ka atradīsies... es gribētu lūgt Prezidija priekšsēdētāju pēc Kārtības ruļļa vai Satversmes - dabiski, ka radīsies priekšlikumi šajā lēmuma projektā, - varbūt radīt kādu ilgāku pārtraukumu, kad salasītos no visām frakcijām visgudrākie no gudrākajiem deputātiem, visgudrākie no gudrākajiem juristiem, izanalizēt šo lēmuma projektu, kurā es esmu tikai ideju autors, un pieņemt lēmumu, un dot mūsu izpildinstitūcijām, lai strādā. (Zālē deputāti skaļi sarunājās.) Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, informēju jūs par Valsts prezidenta vēstuli Saeimas priekšsēdētājam. Citēju: "Pagodinos jums paziņot, ka esmu informēts par Saeimas Prezidija lēmumu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 14.decembrī. Atzīstot valsts iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanas jautājuma aktualitāti, atbalstu tā apspriešanu Saeimā. Uzņemoties līdzatbildību par situāciju valstī, es vēlētos piedalīties šo svarīgo jautājumu apspriešanā ārkārtas sēdē, taču man diemžēl tas nebūs iespējams, jo šajā dienā jau agrāk ieplānota republikas pilsētu un rajonu pašvaldību vadītāju sanāksme, kas notiks Jēkabpilī. Esmu pārliecināts, ka Saeimas deputāti spēs rast konstruktīvus un izsvērtus risinājumus drošības un kārtības nodrošināšanai valstī. Ar cieņu - Guntis Ulmanis."

Sākam debates. Vārds Ministru prezidentam Mārim Gailim. Lūdzu! Pēc tam - Viesturs Karnups.

M.Gailis (Ministru prezidents).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Mana balss gan varbūt nebūs tik apņēmīga kā ziņotājam, bet tas nenozīmē, ka mūsu darbība tāda nebūs. Valdība ir noteikusi trīs galvenās prioritātes, un galvenā ir cīņa ar noziedzību visos tās veidos, īpašu uzmanību pievēršot organizētās noziedzības, korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanai. Valdība uzskata, ka sekmīgi savu darbu ir sācis jaunais iekšlietu ministrs Ādamsona kungs, un par saviem plāniem viņš, neapšaubāmi, jums šodien noziņos. Protams, prioritāte ir tiešā veidā saistīta ar atvēlēto resursu daudzumu, tādēļ, gatavojot budžeta projektu 1995.gadam, mēs praktiski to dalījām trijās daļās, un lielākā no šīm daļām tika atvēlēta minētajai prioritātei. Mūsu plānā ir paredzēts, ieplānots, ka tiesībsargājošām struktūrām budžets palielinās vidēji par 50%, to skaitā Iekšlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai - par 30%, un divas reizes lielāks budžets ir paredzēts Prokuratūrai un Augstākajai tiesai. Jau Augstākās padomes laikā tika radīta Noziedzības novēršanas nacionālā padome. Es esmu atjaunojis šīs padomes darbību, un tā strādā kā informatīva, konsultatīva un, pats galvenais, koordinējoša institūcija. Bez likumdošanas iniciatīvas šai padomei mērķis ir pilnveidot valsts un sabiedrisko institūciju darbību noziedzības un citu antisociālu parādību novēršanā, protams, to skaitā korupcijas. Pietiekami autoritatīvs ir arī šīs padomes sastāvs - tajā ietilpst Ministru prezidents, kas vada padomi, ģenerālprokurors, tieslietu ministrs, iekšlietu ministrs, Zemessardzes štāba priekšnieks un Kriminoloģisko pētījumu centra direktors. Padomi administratīvi apkalpo Kriminoloģisko pētījumu centrs, kam ir atvēlēts speciāls budžets, un tur strādā profesionāli cilvēki. Mēs esam radījuši trīs pastāvīgi darbojošās darba grupas. Pirmā ir radīta, lai izvērtētu operatīvo situāciju valstī, un rītdien mēs klausīsimies šīs grupas ziņojumu, nākamā - lai pilnveidotu krimināltiesisko, kriminālprocesuālo un civiltiesisko likumdošanu, un trešā grupa ir radīta, lai koordinētu tiesu reformas īstenošanu. Tātad ļoti svarīgs uzdevums, tai skaitā arī Kriminālkodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa izstrādes pabeigšana. Ar valdības rīkojumiem ir izveidotas un jau strādā sekojošas komisijas, lai risinātu kā likumdošanas, tā arī darba organizācijas plāksnē šādus jautājumus: par valsts ienākumu nodrošināšanu un ekonomisko noziegumu apkarošanu, par iekšējā tirgus aizsardzību, Latvijas robežas nostiprināšanu, kas nozīmē cukura, piena, graudu, spirta realizācijas un licencēšanas papildnoteikumu izstrādāšanu. Tiek strādāts pie stingras uzskaites veidlapām, lai apkarotu ekonomisko noziedzību. Un visbeidzot - komisija, kas strādā, lai izvērtētu situāciju banku sektorā un lai nodrošinātu noguldītāju aizsardzību. Tātad šīs darba grupas mērķis ir meklēt tiesiskus, to skaitā civiltiesiskus un krimināltiesiskus problēmas risinājumus. Tuvākajā laikā sagatavotie projekti būs valdībai uz galda. Ir izstrādāta un Ministru kabinetā apstiprināta neatliekamo pasākumu programma cīņai ar noziedzību 1995.gadam. Valdība uzskata arī, ka, lai sekmīgi varētu šo prioritāti realizēt pēc iespējas ātrākā laikā, ir nepieciešams nodrošināt, uzsākt Satversmes aizsardzības biroja funkcionēšanu. Mani kolēģi ministri, arī attiecīgo struktūru vadītāji ir sagatavojušies, lai sniegtu detalizētu ziņojumu katrs savā sfērā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Viesturam Karnupam - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Lūdzu! Pēc tam uzstāsies Jānis Skrastiņš - ģenerālprokurors.

V.P.Karnups (LNNK).

Cienījamie kolēģi! LNNK jau agrāk izskatījusi situāciju valstī sakarā ar noziedzības pieaugumu un nesen sniegusi paziņojumu Saeimai, valdībai un tautai. Mēs uzskatām, ka Latvijā turpinās mēģinājumi destabilizēt politisko un ekonomisko situāciju ar mērķi paturēt Latviju, kā arī Igauniju un Lietuvu NVS ietekmes sfērā arī pēc Krievijas bruņoto spēku izvešanas. Šajā nolūkā tiek pastiprināti centieni kompromitēt Nacionālos bruņotos spēkus, iekšlietu iestādes, kā arī tiek iebiedēti vietējie un ārvalstu uzņēmēji, lai radītu ārzemju kapitālieguldījumiem nelabvēlīgu vidi. Bijušo PSRS un VDK un armijas izlūkdienesta darbinieku iefiltrēšanās kopīgi ar kriminālajām struktūrām visās Latvijas stratēģiski svarīgajās nozarēs - ostās, transportā, izejvielu eksportā un importoperācijās - liek secināt, ka organizētā noziedzība Latvijā daļēji tiek vadīta un koordinēta no ārvalstīm. Par to liecina arī ieroču un sprāgstvielu piegāde, ar ko nodarbojas atsevišķi Krievijas bruņoto spēku pārstāvji. Mākslīgi un sistemātiski atsevišķos laikrakstos tiek uzpūsts mīts par mafijas visvarenību. Šim nolūkam kalpo arī kādu 360 personu parakstītā vēstule ar prasību atbrīvot noziedzniekus, lai iedzīvotājos iedvestu baiļu sajūtu, kā arī nepatiku pret demokrātiju, kura it kā nevar tikt galā ar noziedzību. Vienlaicīgi parādās aicinājumi grozīt Satversmi un radīt Latvijā autoritāru valsts iekārtu, kas atvieglotu spēkiem no ārpuses manipulēt ar dažām it kā stiprajām personībām. Ierobežot un pārtraukt noziedzīgo grupējumu darbību mēs spēsim tikai tad, kad sapratīsim cēloņus, kuri šo noziedzību izraisa, un nepieciešamību nosargāt Latvijas neatkarību, un kad tiks sakārtota likumdošana un nodrošināta kārtību sargājošo iestāžu, bruņoto spēku un Zemessardzes kopīga rīcība.

Nepieciešamību sasaukt šo ārkārtas plenārsēdi rada fakts, ka Saeimas pašreizējais vairākums nav izrādījis ieinteresētību nopietnai cīņai ar noziedzību, cenšoties opozīciju atstumt no šīs problēmas risināšanas. Par to liek domāt arī fakts, ka Nacionālās drošības padomes sastāvā nav neviena LNNK pārstāvja. Iesniegto lēmuma projektu LNNK frakcija principā atbalsta un ir iesniegusi savus priekšlikumus lēmuma projekta precizēšanai un konkretizēšanai. Pēc mūsu domām... Mēs iesakām izteikt pirmo punktu šādā redakcijā - respektīvi, izveidot īpašu Saeimas komisiju, kas veiks nepārtrauktu pārraudzību pār tiesībsargāšanas iestādēm, nodrošinot un kontrolējot likumu izpildi cīņā ar noziedzību, kā arī tiesu reformas gaitu. Pēc mūsu ieskatiem, vajag papildināt šo lēmuma projektu ar jaunu punktu, kur tiešā veidā uzdod atbildīgai izpildvaras institūcijai pienākumus, respektīvi, uzdot Tieslietu ministrijai, pirmkārt, izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetam apstiprināšanai tiesu reformas īstenošanas plānu, nodrošināt precīzu un savlaicīgu tā izpildi, otrkārt, nodrošināt apgabaltiesu darbības uzsākšanu līdz 1995.gada 31.martam, treškārt, īstenot tiesu reformas otro posmu līdz 1995.gada 1.oktobrim, ieskaitot Satversmes tiesas izveidi, un pēdējais - izanalizēt lietu izskatīšanas daudzkārtējas atlikšanas iemeslus un izstrādāt priekšlikumus to novēršanai.

Mēs ierosinām izteikt otro punktu šādā redakcijā: Nacionālajai drošības padomei līdz ziemas sesijas sākumam iesniegt Saeimai atbilstoši Satversmes aizsardzības biroja likuma 5.pantam priekšlikumu par SAB direktora kandidatūru, tā nodrošinot SAB darbības uzsākšanu 1995.gada pirmā ceturksnī un Valsts drošības iestāžu padomes izveidi atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 12.pantam.

Kas attiecas uz trešo punktu, mēs iesakām izteikt 3.1.apakšpunktu šādā redakcijā: izstrādāt un apstiprināt tiesību sistēmas nacionālo programmu 5.Saeimas pilnvaru laikā. Jo, kā mēs zinām, 1995.gada rudens sesijā būs cita Saeima, būs 6.Saeima. (Starpsauciens no zāles: "Oktobrī tik vēlēšanas!") Papildināt 3.3.apakšpunktu aiz vārdiem "cietušo un liecinieku" ar vārdiem "kâ arī tiesībsargājošo iestāžu darbinieku", jo mums vajag nodrošināt ne tikai cietušo un liecinieku drošību, bet arī tiesnešu, prokuroru un citu darbinieku. Mēs iesakām izteikt 3.4.apakšpunktu šādā redakcijā: panākt Noziedzības novēršanas nacionālās padomes reālu darbību noziedzības apkarošanā un tiesas reformas koordinācijā. Mēs paši pieņēmām likumu, uzticējām Ministru kabinetam izveidot šo padomi, un šeit mēs varam pilnīgi piekrist Grīga kungam, ka viņu darbības rezultāti nav saskatāmi. Mēs iesakām izsvītrot 3.5. un 3.8.apakšpunktus, jo šīs normas ir jau ietvertas jaunajā 2.punktā. Mēs ierosinām papildināt 3.7.apakšpunktu ar vārdiem: nostiprinot Valsts policiju, Kārtības, Kriminālo un Ekonomisko policiju, izveidojot vienotu struktūrvienību cīņai ar organizēto noziedzību un korupciju; valsts policijas sastāvā izveidot tiesas policiju un cietumpolicijas struktūrvienības. Mēs arī ierosinām papildināt 3.7.apakšpunktu ar papildu daļām. 3.7.5.daļa - nodrošināt Imigrācijas policijas reālu darba uzsākšanu ar 1995.gada 1.janvāri. Pašlaik Latvijā ir, pēc manā rīcībā esošās informācijas, septiņi imigrācijas policisti.

Papildināt ar 3.7.6.punktu. Un šeit arī ir būtisks jautājums - pārskatīt Iekšlietu ministrijas struktūrvienību kadru politiku, veikt visu darbinieku atestāciju, novērtējot viņu lojalitāti pret Latvijas Republiku, valsts valodas prasmi un katra darbinieka atbilstību ieņemamajam amatam.

Un visbeidzot jāsaka ka, pēc mūsu domām, gaidīt līdz rudenim ir par ilgu un mēs vēlētos, lai vismaz pirmā atskaite Saeimā būtu jau pavasarī. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš - lūdzu! Pēc tam - Jānis Ādamsons.

J.Skrastiņš (Latvijas Republikas ģenerālprokurors).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti, cienījamās dāmas un kungi! 60 deputāti ir iestājušies par kriminogēnās situācijas izvērtēšanu ārkārtas sēdē. Šādu nepieciešamību ir diktējusi gan Latvijas iekšējā situācija, gan nepieciešamība izvērtēt šo parādību starptautiskā kontekstā. (Starpsauciens no zāles: "Mikrofonā!")

Mēs visi atceramies, ka nepilnu mēnesi atpakaļ Neapolē zem ANO karoga bija pulcējušies vairāk kā 140 valstu augstākie pārstāvji, lai runātu par organizēto noziedzību. Mūsu valsti tur pārstāvēja jūsu kolēģis Ģirts Kristovska kungs. Šajā konferencē no visaugstākās tribīnes tika pasludināts, ka organizētā noziedzība pasaules mērogā apdraud demokrātiju un tautu suverenitāti. Es atgādināšu vienu no trim minētajiem faktiem, skaitli, ka organizētās noziedzības gada ienākums pasaulē pārsniedz 750 miljardus dolāru.

Regulāri notiek arī Eiropas līdzīgas konferences, ko rīko Eiropa-2000, un šajās konferencēs daudzkārt ir atgādināta šī pati patiesība, ka noziedzība, it sevišķi organizētā noziedzība, kļūst par reālu draudu demokrātijai. Un tiek ierosināts daudz augstākā līmenī attīstīt starpvalstu sadarbību, pat deleģējot daļu no suverēnām valsts tiesībām speciālai starptautiskai organizācijai, kas cīnītos ar organizēto noziedzību.

Būtu naivi šādā situācijā domāt, ka situācija Latvijā varētu būt labāka un tāpēc ir jāatzīst, ka Latvijā kriminogēnā situācija tiešām ir ārkārtīgi smaga, varētu lietot arī vārdu "kritiska".

Katrā valstī noziedzības stāvokļa analīzei tiek veikta kriminālistiskā uzskaite, statistika un tās analīze, kur viens no galvenajiem rādītājiem ir reģistrēto noziegumu skaits kādā laika periodā. Es savā īsajā ziņojumā izmantošu datus par laiku - par beidzamiem diviem nebrīves gadiem un par pirmajiem pieciem brīvības gadiem, tas ir, par laiku no 1988. līdz 1994. gadam. Un tikai pašus galvenos skaitļus.

Kopš 1988. gada līdz 1992. gadam turpinājās nepārtraukts, straujš noziegumu skaita pieaugums, un šajā periodā noziedzība jeb reģistrēto noziegumu skaits pieauga 2,3 reizes. Minēšu arī absolūtos skaitļus. 1988. gadā - 22,9 tūkstoši, tālāk - 29,6, 34,6, 41,9 un 1992. gadā - 61,8 tūkstoši reģistrēto noziegumu. 1992. gads bija visaugstākais no reģistrēto noziegumu skaita viedokļa. 1993. gadā un 1994. gadā ir iezīmējusies tendence uz reģistrēto noziegumu samazināšanos, 1993. gadā - 15 procenti, šajā gadā - mīnus 23 procenti.

Reģistrēto noziegumu uzskaiti var ietekmēt divi faktori, un tāpēc šī uzskaite var arī būt neobjektīva. Pirmais faktors tas ir, vai policija neslēpj noziegumus no reģistrācijas. Prokuratūras veiktās pārbaudes - un tādas notiek regulāri - neliecina par policijas orientāciju uz šādas darbības virzienu, un tāpēc es domāju, ka šis faktors objektivitāti neietekmē.

Otrs faktors, kas var ietekmēt noziedzības reģistrācijas skaitļa patiesīgumu, ir tas, vai tauta, cilvēki uzticas un cer, ka no valsts iestādēm saņems efektīvu un ātru palīdzību. Un šis faktors acīmredzot arī jums ir ļoti labi zināms, tiekoties ar vēlētājiem, - tauta daudzos gadījumos uz to necer un par daudziem, sevišķi sīkākiem noziegumiem, vienkārši neziņo, necerot, ka valsts palīdzēs atgūt nozagto mantu. Tāpēc, lai šī analīze būtu godīgāka un pilnīgāka, šo visu reģistrēto noziegumu skaits ir jāapskata kopsakarā ar tendencēm, kādas valda smagajos noziegumos, ar to, kā mainās noziegumu struktūra, kā arī ar to, kāds ir latentās noziedzības līmenis.

Jāatzīmē, ka tieši smagie noziegumi tika auguši visstraujāk, to skaitā slepkavības laika periodā no 1988. gada līdz 1993. gadam pieauga no 111 līdz 429. Laupīšanas un smagu miesas bojājumu nodarīšana turpināja augt arī visā šajā laikā, un tāpēc līdz pagājušajam gadam šo noziegumu, vispārējo noziegumu reģistrācijas samazināšanās nevarēja tikt uzskatīta par objektīvu un varēja tikt tieši raksturota ar to, ka par daļu noziegumu netiek ziņots. Vienlaikus jāatzīmē, ka šajā gadā ir beidzot arī nedaudz, bet tomēr apstājies šis pieaugums smago noziegumu grupā - slepkavības ir samazinājušās par 17 procentiem jeb 70 slepkavības izdarītas mazāk kā pagājušajā gadā, bet laupīšana un smagi miesas bojājumi ir palikuši vienādā līmenī ar pagājušo gadu. Tajā pašā laikā ir jāatzīst godīgi, ka ir mainījusies šo noziegumu izdarīšanas veidu bīstamība. Daudz vairāk ir bruņotu noziegumu, kas paši par sevi raksturo šo bīstamību apkārtējai videi. Tā slepkavības 1988. gadā tikai trīs tika izdarītas ar šaujamajiem ieročiem, 1992. gadā - 16, 1993. gadā - 43, bet šā gada 11 mēnešos jau ir 50 slepkavības, kurās ir lietoti šaujamie ieroči. Bruņotu laupīšanu skaits 7 gados ir pieaudzis 90 reizes. Ja 1988. gadā bija divi šādi gadījumi, tad šajā gadā mums ir 180 bruņotu uzbrukumu gadījumi. Latentā noziedzība, sevišķi reketa, korupcijas un ekonomisko noziegumu jomā, manuprāt, ir tuvu simtam, un līdz ar to viņa faktiski nepadodas skaitliskajai analīzei. Minētie fakti un visi pārējie mums pieejamās statistikas datu analīzes rezultāti ļauj izdarīt divus secinājumus, ka noziegumu skaits valstī... noziegumu skaitam valstī ir tendence nedaudz samazināties, bet vienlaikus pieaugot to izdarīšanas bīstamības veidiem. Un, otrkārt, valsts pretdarbība, valdības pretdarbība un specializēto tiesībsargāšanas iestāžu, tajā skaitā arī Prokuratūras, pretdarbība latentajai noziedzībai korupcijas, reketa, kontrabandas un nodokļu nemaksāšanas jomā ir nepietiekama.

Noziedzības cēloņu analīze ir pārāk sarežģīts un garš proces, un man atvēlētais laiks neļauj to darīt. Vēlētos pievērst vien uzmanību... Grīga kungs teica, ka nav karš pāri gājis. Karš nav gājis pāri, bet ir jāņem vērā, ka situācija noziedzībā... ka labvēlīgu situāciju rada jebkuri pārejas laiki, juku laiki, un šajā ziņā mums ir jāatceras, ka divas galvenās vērtības, ko mūsu tauta grib sasniegt, tas ir, neatkarība un tirgus ekonomika, ka šīs divas funkcijas valstī uzlika pilnīgi jaunas... šīs divas vērtības uzlika pilnīgi jaunas funkcijas - es te domāju robežaizsardzību, muitas lietas, Uzņēmumu reģistru, pilnīgi jaunu nodokļu sistēmu, monopolstāvokļa kontroli, privatizāciju, denacionalizāciju un valsts drošību un aizsardzību.

Un visās šajās sfērās valsts šajā laikā ir radījusi gan likumus, gan struktūras, kas to veic, bet, manuprāt, būtu pilnīgi neiespējami cerēt, ka mūsu jaunās struktūras varētu darboties tikpat efektīvi, kā darbojas šīs struktūras attīstītās valstīs, kur viņas ir veidojušās pakāpeniski un loģiski, paralēli tirgus ekonomikas attīstībai. Tie, protams, ir objektīvi apstākļi, kuri ir ietekmējuši šos visus procesus, bet kuri mums nebija izbēgami un kuri galveno vērtību sasniegšanai bija jāatzīst.

Tāpat ir arī jāatzīst, ka Latvijas atgriešanās starptautiskajā apritē kā pilntiesīgam starptautisko attiecību subjektam ir prasījusi arī papildu jaunas funkcijas, jaunu slodzi. Tātad visas attiecības tiek veidotas uz ANO apstiprinātiem starpvalstu standartiem un pierādījumu vākšana un izdošanas jautājumu kārtošana šobrīd mūsu valstī vēl notiek ļoti lēnām.

Tomēr arī šajos grūtajos, sarežģītajos laikos nevarētu teikt, ka valsts pilnīgi ir nolaidusi rokas un ka valsts struktūras nav darbojušās. Godīgi jāatzīst, ka tomēr Iekšlietu ministrijas, arī Prokuratūras un tiesu kopējas darbības rezultātā ir veikts pretdarbs, kuru, manuprāt, vislabāk var raksturot ar galarezultātu. Tātad šeit nav svarīgi, cik lietas ierosinātas un kāds ir atklāšanas process, bet runāsim par galarezultātu, par to, kāds ir notiesāto personu skaits valstī, jo tas ir tas, kur ir iziets pilns cikls un sasniegts galarezultāts. Ja 1985. gadā valstī bija notiesāti 13 tūkstoši personu, tad līdz 1990. gadam tas pakāpeniski samazinājies līdz 7,1 tūkstotim, tātad gandrīz divreiz mazāks bija šis notiesāto personu skaits 1990. gadā, un es domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc otra šī līkne, šī noziedzības līkne, strauji auga uz augšu un šī darba efektivitāte gāja strauji uz leju. Sākot no 1990. gada, gan izskatīto krimināllietu skaits, gan notiesāto personu skaits ir konsekventi audzis. 1991. gadā tiesas izskatīja 6300 krimināllietas, 1992. - 7300, 1993. - 8200 un šā gada pirmajā pusgadā ir izskatītas 4600 krimināllietas, tātad apmēram 9000 krimināllietu gadā mēs varam prognozēt. Notiesāto personu skaits 1991. gadā bija 7,4 tūkstoši, 1992. gadā - 9,1, 1993. gadā - 11,3 un šā gada pirmajā pusgadā - 6 tūkstoši, tātad apmēram 12 tūkstoši gadā. Tas liecina par to, ka šī pretdarbība ir pieaugusi, un es apņemos apgalvot, ka vismaz daļēji arī šī pretdarbība ir bijusi par cēloni, lai varētu runāt par ļoti vārgu, bet tomēr stabilizācijas iezīmēšanās tendenci.

Jāņem vērā, ka šis darba apjoms visās iestādēs ir noticis ļoti akūta darbinieku trūkuma apstākļos. Tā Iekšlietu ministrijā šajā laikā no darba ir aizgājuši 9,3 tūkstoši darbinieku, tiesnešu korpusā ir nomainījušies 70 procenti no tiesnešiem, prokuratūra regulāri strādājusi ar 40 līdz 80 cilvēku vakantām vietām.

Runājot par noziedzību, mēs nevaram runāt par noziedzību kā vienu veselu parādību, jo ir vismaz trīs tādi galvenie virzieni, kurus nosacīti varētu nosaukt tā, ka tā ir organizētā noziedzība, "balto apkaklīšu" noziedzība un parastā sadzīviskā noziedzība. Un katra no šīm noziedzībām veidojas savā vidē, tai ir savi cēloņi un arī jābūt savai valsts politikai, cīnoties pret to.

Tātad par organizēto noziedzību ir skaidrs, ka šeit ir jābūt ārkārtīgi principiālai, asai un bargai cīņai, izmantojot visu likuma bardzību, vienlaikus radot visus nepieciešamos noteikumus, lai nebūtu iespējama naudas "atmazgāšana" un būtu šī robežu kontrole.

Ja runājam par korupciju, tad šeit ir svarīgi, lai būtu regulāra, preventīva krimināllikumu darbība, lai katrs cilvēks reāli apzinātos, ka viņš var tikt sodīts, un tajā pašā laikā būtu sakārtoti visi antikorupcijas likumi, kuru pakete šobrīd ir izstrādāta un pašlaik atrodas arī mūsu iestādē uz apspriešanu.

Šī sadzīviskā noziedzība ir vērtējama pilnīgi citādi, un ir jādomā par tās cēloņiem, sociālajiem cēloņiem - nabadzību un nesakārtotību. Tie jācenšas novērst, lai pēc iespējas samazinātu šīs noziedzības rašanās iespējas, jo nav jau pareizi, ja es šodien no tribīnes lielos ar to, ka mēs savā valstī tik un tik cilvēkus esam ielikuši cietumā. Mums būtu labi, ja būtu jāliek mazāk, bet tikai ar vienu noteikumu - ka arī noziedzība būtu mazāka un stāvoklis būtu mazāks, un tieši šai trešajai grupai būtu nepieciešama šo sociālo aspektu kārtošana.

Tālāk par Prokuratūru. Prokuratūra šajā gadā par savu prioritāti numur viens uzskatīja reformu. Es varu teikt, ka tā bija arī mana prioritāte, un tāpēc visa kritika, kas būs par mani, par to, ka šajā laikā esmu varbūt nepietiekami pievērsies vairākām praktiskām lietām, būs taisnīga, bet Prokuratūra ar savu... atvēlētajā termiņā šo reformu pabeidza. Tas, protams, prasa daudz darba, un to es varu pateikt jebkurai iestādei, kurā reforma notiek, jo mēs vismaz tūkstoti darba stundu veltījām tikai reformas sagatavošanai, nerunājot nemaz par pašu reformas īstenošanu. Šobrīd Prokuratūra atrodas ļoti sarežģītā stāvoklī tāpēc, ka Prokuratūra ir pabeigusi reformu, bet tiesu sistēmā tā nav pabeigta, un tāpēc mūsu apgabalprokuratūrām nav korespondējošu tiesu... apgabaltiesu, un līdz ar to šis darba ritms ir sajaukts. Tāpat nav uzsākusi darbu Apelācijas tiesa, un saglabājas uzraudzības kārtība, kura nebija pilnīgi paredzēta, pieņemot jauno Prokuratūras likumu.

Prokuratūras darba slodzi lielā mērā nosaka kriminālprocesuālo kodeksu izmaiņas, un es gribētu vērst uzmanību, ka pagājušajā gadā jūs pieņēmāt likumu, ar kuru Latvijā - pirmajā no Baltijas valstīm tika ieviests sacensības princips, un tā rezultātā prokuroru piedalīšanas tiesā ir trīskāršojusies. Ja 1990. gadā bija 2200 lietu pa visu gadu, kurās piedalījās prokurori, tad šā gada pirmajā pusgadā prokurori ir piedalījušies un uzturējuši valsts apsūdzību 4200 lietās.

Prokuratūras reorganizācijā tomēr tika sasniegti arī pozitīvi rezultāti. Es šeit gribu teikt, ka aktīvi ir uzsākusi darbu Organizētās noziedzības prokuratūra, ir aktīvi sākusi darboties Kara prokuratūra, kura jau īsā laikā īsos termiņos ir nosūtījusi tiesas lietas uz tiesu, un tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo militāros noziegumos var darboties tikai ar ātrām metodēm.

Ņemot vērā laika limitu, es beigšu, bet nobeigumā es gribētu tikai lūgt parlamentu, ka neatkarīgi no tā, kā mainās ģenerālprokurori un ministri, svarīgi ir tas, lai kurss, kuru jūs esat iesākuši, lai tas pats kurss turpinātos un šī reforma tiktu novesta līdz galam, jo tikai pēc tās pabeigšanas mēs varēsim pilnīgi un galīgi spriest par šīs reformas efektivitāti. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrējamies, lūdzu! Reģistrācija! Saeimas sekretāru Imantu Daudišu lūdzu nosaukt deputātus, kuru nav zālē un kuri nepiedalās sēdē.

Vārds paziņojumam Raimondam Jonītim par Pieprasījumu komisijas sēdi. Lūdzu!

R.Jonītis (LC).

Pieprasījumu komisijas sēde notiks tūlīt šajā starpbrīdī Pieprasījumu komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Lūdzu uzmanību!

I.Daudišs (Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi, sēdē nepiedalās šādi deputāti: Ameriks, Bekasovs, Bērziņš, Birkavs, Brūvers, Budovskis, Bunkšs, Elferts, Inkēns, Kide, Kiršteins, Kalniņš, Krasohins, Krastiņš, Laviņa, Meierovics, Oļģerts Pavlovskis, Pētersons, Piebalgs, Prēdele, Sāmīte, Saulītis, Silārs, Stankēviča, Stroganovs, Tomiņš, Tupesis, Zīgerists. (Starpsauciens no zāles: "Imants Kalniņš zālē!")

Sēdes vadītājs. Esiet tik laipns, Bērziņu precizējiet un Kalniņu.

I.Daudišs. Es atvainojos, Gundars Bērziņš... Mārtiņš Ādams Kalniņš.

Sēdes vadītājs. Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(P ā r t r a u k u m s )

Sēdi vada

Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

A.Gorbunovs

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas! Reģistrācija kvorumam! Reģistrējamies. Rezultātu. 46 deputāti... 47, 48, 49. Lūdzu vēlreiz reģistrāciju! Lūdzu rezultātu! 53 deputāti. Turpinām Saeimas sēdi. Apspriežam jautājumu par krīzes stāvokli valstī, ko radījusi kriminogēnā situācija Latvijas Republikā.

Jānis Ādamsons - iekšlietu ministrs. Lūdzu! Pēc tam - Romāns Apsītis.

J.Ādamsons ( Latvijas Republikas iekšlietu ministrs).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Cienījamās dāmas un kungi! Pirms es iesāku iztirzāt doto tēmu, man būtu lūgums iedot man laiku līdz 25 minūtēm.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Lūdzu!

J.Ādamsons. Godātie deputāti! Pirms pāriet pie Iekšlietu ministrijas problēmām, es gribu teikt, ka Grīga kunga uzstāšanos varētu novērtēt ar Ojāra Vācieša vārdiem: "Es pasaules daļa - atbildīgs par visu". Ņemot vērā, ka es esmu tikai iekšlietu ministrs, es negribētu uzņemties atbildību par visu, tāpēc arī es gribu iztirzāt to jautājumu loku, kuri ir manā kompetencē.

Iekšlietu ministrija kā valsts augstākās izpildvaras institūcija, kuras pienākumos ietilpst uzdevums - nodrošināt iekšējo drošību un novērst tās apdraudējumus, savas darbības pašreizējā periodā vadās pēc deklarācijas "Par Ministru kabineta iecerēto darbību" nosacījuma, ka Latvijas Republikas drošība ir prioritāte. Šeit ir domāta gan valsts ārējā, gan iekšējā drošība. Bez valsts iekšējās drošības nevar tikt sasniegts mērķis - aizsargāt valsti no naidīgo spēku apraudējuma, bet tās pilsoņiem realizēt Satversmē noteikto konstitucionālo pamatprincipu, ka visa vara valstī pieder Latvijas tautai. Tautai ir jābūt drošai par sevi, savu īpašumu un tiesībām.

Vienlaicīgi Iekšlietu ministrijā tiek izstrādāta koncepcija attīstībai līdz 2000.gadam, kā arī Iekšlietu ministrijas nolikums. Pašreiz šīs koncepcijas projekts un nolikuma projekts atrodas saskaņošanas stadijā. Protams, ka šo uzdevumu ikdienas realizāciju Iekšlietu ministrijā lielā mērā nosaka kriminogēnā situācija valstī, kas atrodas tiešā cēloniskā sakarā ar valsts iekšējo drošību. Jāmin fakts, ka Latvijā vidēji katrās 13 minūtēs tiek izdarīts viens noziegums, katrās 22 minūtēs - viens smags noziegums. Katru stundu - viena zādzība dzīvokļos, katrās 2 stundās - transporta līdzekļu zādzība, katrās 8 stundās - laupīšanas gadījums, katrās 12 stundās - smags miesas bojājums. Katru diennakti - viena slepkavība.

Kaut gan 1993.gadā Latvijā pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas reģistrēts par 9036 noziegumiem mazāk nekā 1992.gadā, kas sastāda 14,6%, bet šāgada 11 mēnešos reģistrēti 11 312 noziegumi mazāk nekā analoģiskā periodā 1993.gadā. (procentuāli tas sastāda mīnus 23,54%), vispārējais kriminogēnais stāvoklis valstī joprojām ir saspringts. Lai kādi arī ir statistikas dati, tomēr valsts policijai tiek pārmests un mēs paši arī to pieļaujam, ka ir gadījumi, kad policijas amatpersonas ļaunprātīgas rīcības dēļ var netikt iereģistrēts zināms noziegumu skaits, kaut gan Prokuratūras šajā gadā veiktā pārbaude neatklāja šādus faktus. Šā gada 11 mēnešos ir reģistrēts par 8410 smagiem noziegumiem mazāk nekā hronoloģiskajā periodā 1993.gadā, to skaitā - par 69 slepkavībām. Stabils ir palicis izvarošanas skaits, smagi miesas bojājumi, laupīšanas, bet smago noziegumu gadījumos, ņemot vērā to sabiedrisko rezonansi, kā arī pastāvošo uzraudzību, nevar tikt piemērots augstāk minētais apgalvojums, ka notikusi ļaunprātīga noziegumu nereģistrēšana.

Grīga kungs šeit diezgan veiksmīgi salīdzināja nozieguma statistiku ar 1987./88.gadu. Es domāju, ka šis salīdzinājums nebūtu pietiekami korekts tāpēc, ka mēs tādā gadījumā arī varētu salīdzināt ar 1938.gadu vai 1939.gadu, kad šī līkne un noziegumu skaits vispār bija ļoti minimāls. Es arī negribētu dramatizēt, bet varētu atcerēties arī 2000 gadu atpakaļ, kad atsevišķi noziegumu veidi, kādi šodien pastāv pasaulē, vispār netika atzīti.

Tāpat arī, ņemot vērā lielo sabiedrisko rezonansi, es divos vārdos gribētu pakavēties pie skolotāju streika un pie mūsu algām. Mēs varam salīdzināt mūsu algas, to stāvokli, kādā mēs pašlaik atrodamies, ar 1938.gadu. (Starpsauciens no zāles: "Neviens neliedz to darīt!") Tādā gadījumā arī valdībai būtu jāpieprasa algas pielikums un jāpiesaka streiks tāpēc, ka 1938.gadā ministri saņēma no 800 - 1000 latiem. Acīmredzot būtu korektāk, ja mēs šos datus salīdzinātu noziegumu statistiku, salīdzinātu ar 1920./24.gadu. Mūs nevar apmierināt šā gada 11 mēnešos atklāto noziegumu procentu skaits valstī, kurš sastāda 28,9%, bet Rīgas pilsētā - tikai 16,9%. Atklāto noziegumu procents pilsētās un rajonos šā gada 11 mēnešos ir sekojošs: Preiļu rajonā, Saldus rajonā, Talsu, Balvu, Kuldīgas rajonos tas ir stabils un sastāda no 61% līdz 78%. Sliktākie rajoni un sliktākās pilsētas ir šādas: Kurzemes rajons, Centra rajons, Rīgas rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Rēzeknes rajons, Zemgales priekšpilsēta, Jelgavas pilsēta, kur atklāto noziegumu skaits procentos sasniedz no 13% līdz 20%.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Iekšlietu ministrijas galvenie darbības virzieni pašreizējā posmā būtu: noteikt, ņemot vērā arī citu valstu institūciju iespējas, programmu un organizatoriski stratēģisko plānu cīņai ar noziedzību, samazināt un stabilizēt kriminogēno spriedzi valstī, paaugstināt iedzīvotāju, sabiedrības, valsts un privāto iestāžu un organizāciju tiesiskās aizsardzības līmenī kriminālo apdraudējumu gadījumos, nodrošināt personisko, valsts un sabiedrības materiālo un morālo vērtību neaizskaramību. Izstrādāt kriminālnodarījumu un to cēloņu novēršanas, atklāšanas un likvidēšanas likumdošanas organizatoriskā un finansiālā nodrošinājuma pamatojumu. Ņemot vērā to, ka šai tēmai jau pieskārās Ministru prezidents, es negribu atkārtot, ko Iekšlietu ministrija, valdība šajā jomā ir paveikusi un ko cer paveikt vistuvākajā laikā.

Lai nodrošinātu šos virzienus, Iekšlietu ministrija paralēli ikdienas uzdevumiem un valdības rīcības programmas īstenošanai intensīvi strādā pie Iekšlietu ministrijas attīstības koncepcijas. Iekšlietu ministrija ir apsvērusi, kā arī realizējusi vairākus priekšlikumus, kā paaugstināt tās sistēmā esošo struktūru efektivitāti cīņā ar organizēto noziedzību. Kriminālpolicijas sastāvā radīta speciāla struktūra - Organizētās noziedzības apkarošanas birojs. Šī biroja darbs tiek organizēts tā, lai paralēli tam normāli funkcionētu un efektīvi pildītu savus pienākumus šajā jomā arī teritoriālās kriminālpolicijas struktūras. Jautājums šeit ir pareiza informācijas plūsma un pienākumu sadale. Paredzēta biroja darba koordinācija ar jaunizveidotās Drošības policijas attiecīgajām apakšvienībām. Kopīgā darbībā tiek un tiks pielietoti apsteidzoši operatīvā darba paņēmieni.

Ministru kabinets pēc iekšlietu ministra iniciatīvas ar savu lēmumu noteic, ka policijas un citu iekšlietu iestāžu darbiniekiem, kuri nodarbojas ar organizētās noziedzības apkarošanu, noteiks piemaksas pie algas - līdz 150%. Salīdzinoši Lietuvā šīs piemaksas sastāda - 600%. Jāuzsver, ka šīs piemaksas lielums konkrētajai personai atbilstoši ar Finansu ministrijas apstiprinātajam nolikumam tiek noteikts nevis patstāvīgi, bet izlemjot speciālā komisijā tikai uz mēnesi atkarībā no darba rezultātiem. Līdzekļi tiek izmantoti no neizlietotā algas fonda sakarā ar esošajām vakancēm. Esam pārliecināti, ka cīņa pret organizēto noziedzību sekmīgi var noritēt tikai tad, ja specializācija pastāv visās jurisdikcijas institūcijās, visās noziedzības apkarošanas stadijās un ja nevienā no tām neveidojas pārrāvums - policijā, iepriekšējā apcietinājumā, Prokuratūrā, tiesā, soda izciešanas vietās. Neveidojot specializētu tieši organizētās noziedzības apkarošanai domātu institūciju kaut vienā no šīs ķēdes posmiem, visi darba rezultāti citos posmos var būt veltīgi - informācijas noplūde no iepriekšējā apcietinājuma, parastās tiesas atbrīvotie aresta kandidāti, organizētās noziedzības vadoņu darbības turpināšana arī cietuma sienās un tā tālāk.

Lai realizētu augstāk minēto, izveidots izmeklēšanas cietums Policijas departamenta ēkā, turpat norit celtniecības darbi iepriekšējās aizturēšanas izolatora izveidošanai. Šajā ēkā izvietotās iepriekšējā aresta telpas ļaus nodrošināt pietiekamu organizētās noziedzības pārstāvju izolāciju no sabiedrības. Ekonomisko noziegumu novēršanas programmas izstrādes ietvaros Iekšlietu ministrija Kriminālpolicijas sastāvā izveidoja Ekonomisko policiju, jo mūs nevar apmierināt stāvoklis, ka valstī 1994.gada 11 mēnešos iereģistrēti tikai 755 ekonomiska rakstura noziegumi. Pie tam puse no tiem ir saistīta ar viltotas naudas izgatavošanas gadījumiem. Pārsvarā tie ir atsevišķi metālistu monētu viltojumi. Lai panāktu lūzumu, vistuvākajā laikā jānoregulē pastāvīga informācijas apmaiņa starp Iekšlietu ministrijas struktūrām un Valsts ieņēmumu dienestu, muitu, robežapsardzības spēkiem.

Runājot par robežapsardzības spēkiem, Iekšlietu ministrija, balstoties uz pasaules civilizēto valsts praksi, gatavo normatīvos priekšlikumus par robežapsardzības spēku iekļaušanu Iekšlietu ministrijas sistēmā nākošā gada pirmajā pusgadā. Vienlaicīgi tas dotu iespēju atrisināt jautājumu par speciālas robežapsardzības policijas radīšanu, kuras nepieciešamību nosaka kaut vai fakts, ka tieši uz robežas bieži vien sākas ekonomiskā nozieguma sastāvs pret valsti.

Nav normāli, ka šā gada 11 mēnešos notikusi 2451 automašīnu zādzība, kas ir par 854 vairāk nekā analoģiskā periodā 1993.gadā. No tām, mūsuprāt, daudzas varēja tikt atklātas uz robežas. Protams, nepieciešams izveidot attiecīgus kompjūtersakarus, apgādāt robežpoliciju ar speciālu tehniku, izlabot agregātu numuru konstatācijai, viltotu dokumentu atklāšanai u.c. Robežpolicijas darbs nākotnē varētu būt visnotaļ saistīts ar jaunizveidotās Imigrācijas policijas darbu, kurai Ministru kabinets atradis iespēju iedalīt 120 štata vienības. Uz šodienu diemžēl pastāv tikai viens štata darbinieks, tāpēc ka diemžēl nav finansiālā seguma šīs Imigrācijas policijas darbībai.

Pēc esošajām ziņām Latvijas Republikā sistemātiski nelegāli ierodas imigranti no tuvo un vidējo Austrumu valstīm, viņu atrašanās Latvijā vai tranzīts caur to grauj Latvijas Republikas starptautisko prestižu un destabilizē mūsu valsts iekšpolitisko situāciju. Nelegālie imigranti pretendē uz bēgļu statusu, pamatojot to ar nestabilo politisko un ekonomisko situāciju savās valstīs un ar 1951.gada Ženēvas konvenciju par bēgļiem. Lai gan Latvijas Republikai, pēc Iekšlietu ministrijas domām, šīs konvencijas parakstīšana pašreiz būtu problemātiska, tajā pašā laikā mūs uztrauc, ka nav noslēgti starpvalstu līgumi, kas paredzētu nelegālo imigrantu atgriešanu tajās valstīs, no kurām tie ir iebraukuši Latvijas Republikā. Rezultātā, atklājot nelegālos imigrantus Latvijā, juridiski izraidīt tos no valsts pašlaik ir ļoti sarežģīti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav zināma viņu patiesā pilsonība, tāpēc ka izraidīt pēc nacionālās piederības nevar. Nav iespējams pierādīt, no kuras valsts šī persona ir iekļuvusi Latvijā. Tādēļ visefektīvāk pret nelegālo migrāciju varētu cīnīties, vispār neielaižot šādus imigrantus Latvijā, jo pārsvarā viņi atklāti šķērso robežu, izmantojot pasažieru transportu un paļaujoties uz nopirkto vai viltoto dokumentu kvalitāti. Tieši tādēļ jaunizveidotajai Imigrācijas policijai ir jāstrādā vienoti ar Pilsonības un imigrācijas departamentu, un nākošgad ieplānots radīt arī robežpoliciju.

Aktīvi ir sācis darboties Kriminālpolicijas sastāvā izveidotais Narkomānijas apkarošanas birojs. Tieši šā biroja izveide ir ļāvusi atklāt daudz lielāku ar narkomāniju saistīto noziegumu skaitu, kas faktiski līdz šim bija latents. Tas ir nezināms mums. Šā gada 11 mēnešos, salīdzinot ar analoģisku periodu 1993.gadā, to skaits pieaudzis par 27,8%. Lai kāda reorganizācija cīņai pret noziedzību vārdos netiktu realizēta, tās mērķu sasniegšana nav iespējama bez attiecīgas normatīvu bāzes izstrādes. Mūsuprāt, noteikti jāņem vērā, ka korupcija un organizētā noziedzība ir plaši sociāli krimināltiesiski jēdzieni, to apkarošanu nevar veikt ar viena centrālā likuma pieņemšanu. Organizētās noziedzības, korupcijas, ekonomisko noziegumu, noziegumu pret īpašumu, personu un citu noziegumu apkarošanai nepieciešamie grozījumi likumdošanā būtu iedalāmi šādās tiesību jomās: krimināltiesības, kriminālprocesa un administratīvās tiesības, penitenciārās tiesības, civiltiesības to skaitā saimnieciskās, tirdzniecības (to skaitā fiskālās), kredītu un banku tiesības.

Krimināltiesībās - iespējami īsākā laikā paveikt Kriminālkodeksa Soda likumu izstrādi, precizēt kriminālatbildības normu darbību, piemēram, par izspiešanu, par patvarību, par mehānisku transportlīdzekļu aizdzīšanu. Sniegt precīzus tiesiskus izskaidrojumus terminiem - organizētā noziedzība, korupcija, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, rekets un citi. Ieviest kriminālatbildību par noziegumiem, kuri agrāk nebija zināmi, noziegumiem, kas saistīti ar kopjūterizmantošanu, noziegumiem, kas saistīti ar naudas "atmazgāšanu", noziegumiem, kas saistīti ar kravas tranzītoperācijām caur Latviju un tās ieplūdināšanu valstī. Par apzinātiem migrācijas noteikumu pārkāpumiem. Pastiprinot kriminālatbildību par vardarbīgiem noziegumiem, pielietojot ieročus, sprāgstvielas, nodarot miesas bojājumus un veicot slepkavību, cilvēku nolaupīšanu un citus, varētu tikt apsvērta iespēja šajos gadījumos palielināt sodu līdz 25 gadiem brīvības atņemšanas vai arī mūža ieslodzījuma noteikšanu.

Kriminālprocesā - iespējami īsākā laikā paveikt Kriminālprocesa kodeksa izstrādi. Apsvērt iespējas sakarā ar tiesu reformu vienkāršot kriminālprocesa izziņas un izmeklēšanas stadiju, kuru veic policija. Atrisināt jautājumus, kas saistīti ar cietušo un liecinieku nepieciešamo aizsardzību pret draudiem, atriebību un citu. Aizdomās turamo personu par organizēto noziedzību aizturēšanas termiņa pagarināšana. Mūsuprāt, pašreiz pilnā apjomā izmantojot Kriminālprocesa kodeksa 70.panta papildinājumu, kas stājies spēkā ar šā gada 1.oktobri, par apsūdzības celšanu, ne vēlāk kā 30 dienu laikā no drošības līdzekļu piemērošanas brīža personai, kas tiek turēta aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu, vēlreiz kopā ar citām tiesībsargājošām institūcijām varētu tikt apsvērta iespēja par šī termiņa pagarināšanu līdz 2 mēnešiem, tādējādi pielīdzinot to Lietuvas preventīvās aizturēšanas termiņam. Līdzdalībnieku vainu mīkstinošu apstākļu fiksācija soda noteikšanā apmaiņai pret liecībām par smagākus noziegumus izdarījušām personām.

Administratīvajās tiesībās - valsts policijas tiesību precizējumi likumā "Par policiju" un citur, aizturot personas, pielietojot ieročus un veicot citas darbības gadījumos, ja personas nepakļaujas policijas rīkojumiem un citai. Sakārtot sadarbību starp valsts policijas iestādēm un pašvaldības policiju. Mūsuprāt, tam ir jau radīts pietiekamas tiesiskais pamats Saeimā, pieņemot 1994.gada 8.jūnijā grozījumu likumā "Par policiju". Tā 15.pantā ir noteikts, ka valsts policija ir iekļauta Iekšlietu ministrijas sistēmā un pakļauta iekšlietu ministram, bet pašvaldības policija attiecīgi ir pašvaldības sastāvā un ir Iekšlietu ministrijas uzraudzībā. Darba organizācijas jautājumos pašvaldības policija sadarbojas ar valsts policijas iestādēm. Pamatojoties uz to, Iekšlietu ministrija decembrī iesniegs Ministru kabinetam lēmuma projektu par attiecīgām izmaiņām pašvaldības policijas parauga nolikumā, kuru Ministru padome apstiprināja 1992.gada 12.augustā. Lēmuma projekts vistuvākajā laikā tiks nosūtīts saskaņošanai Pašvaldību savienībai, Pašvaldību reformu departamentam, Valsts reformu ministrijai un atsevišķām pašvaldībām. Nelikumīgo imigrantu deportācija, normatīvo aktu paketes izstrāde. Likums par visu valsts iedzīvotāju daktiloskopēšanu un tās iekļaušanu Iedzīvotāju reģistrā.

Ieroču atļaujas sistēmas sakārtošana. Penitenciārās tiesības. Progresīvas soda sistēmas ieviešana. Notiesāto turēšana kamerās, vienota apģērba un matu sakārtojuma ieviešana. Ar normatīvo aktu atļaut notiesāto apsardzē pielietot speciālus tehniskus līdzekļus, piemēram, "kaktusu" un citus. Likumdošanas paketes, kas saistīta ar bijušo ieslodzīto sociālo rehabilitāciju, izstrāde. Pēcsoda administratīvās uzraudzības institūta atjaunošanu. Šeit gribam paskaidrot, ka apzināmies, ka saspringtais valsts un pašvaldību budžets neļauj tām domāt par personu, kura atbrīvojas no ieslodzījuma vietas, par tās sociālo rehabilitāciju, taču noziegumu izdrījušo personu vidū, to personu, kuras agrāk izdarījušas noziegumus, īpatsvars ir 40,1%, kas padara problēmu aktuālu. Recidīvista pēcsoda administratīvā uzraudzība. Kā rāda agrāko gadu pieredze, tas dotu iespēju pastiprināti kontrolēt viņa alibi, ierobežot viņa pārvietošanās iespējas un rezultātā apgrūtināt jaunu noziegumu izdarīšanu.

Civiltiesībās - tajā skaitā saimnieciskajās, tirdzniecības, fiskālajās, kredītu un banku tiesībās - normatīvo aktu pakete, kas saistīta ar fiktīvo uzņēmumu izskaušanu. Likumdošanas izstrāde, kas būtu vērsta uz mahināciju ar nekustamajiem īpašumiem novērtēšanu. Vispārēja nodokļu deklarācijas principa ieviešana. Normatīvo aktu pakete kredītjautājumos, kuros paredzēta kredītizmantošana tikai atbilstoši biznesa plāniem, atbildība par tās pārkāpšanu, kredītinformācijas izmantošanas noteikumu pārkāpšana un atbildība par to. Konkrēti un reāli iespējami atbildības veidi par izvairīšanos no kredīta atmaksas. Naudas ievešanas un izvešanas pastiprinātas kontroles noteikšana. Tādas varētu būt likumdošanā risināmās problēmas.

Uz šo brīdi mums diezgan aktuāls ir jautājums par kadru problēmām. Iekšlietu ministrijas vadība ar visstingrāko nostāju vēršas pret dienesta nolaidību, nedisciplinētību, savu rindu negodīgumu. Atlaides šeit arī nebūs. Šā gada 11 mēnešos no dienesta Iekšlietu ministrijā negatīvu motīvu dēļ atbrīvots 351 darbinieks, no tiem 65 virsnieki. Par vienu no galvenajiem uzdevumiem jāuzskata nepieciešamība turpināt izveidot Latvijas valsts interesēm atbilstošas iekšlietu sistēmas kadru sastāvu, kas spētu lojāli un profesionāli realizēt tai uzliktos pienākumus. Un šeit es gribētu arī uzdot retorisku jautājumu godājamajiem deputātiem, uz kuru es arī neceru saņemt atbildi. Mēs ļoti bieži izsakām pretenzijas pret policijas darbību, ka tā neatrodas tajā vietā, kur tai tas ir noteikts ar kādiem attiecīgiem reglamentējošiem dokumentiem, bet man arī ir tāds jautājums: vai Saeima šajā laikā ir atlaidusi vismaz vienu deputātu vai arī saukusi pie atbildības vismaz vienu deputātu, kurš nav ieradies uz parlamenta sēdi?

Latvijas Republikā Iekšlietu ministrijas darbinieku un ar speciālām dienesta pakāpēm štata vakanču pieņemšana un atbrīvošana uz 1994.gada 1.decembri: Iekšlietu ministrijā kopā štati ir 17 045 cilvēki. Vakanto vietu skaits - 1283, no tiem virsnieki - 724. Ļoti bieži izskan presē un arī parlaments izsaka neapmierinātību ar policijas darbu. Es arī kā iekšlietu ministrs tam varētu piekrist, bet man ir arī pretjautājums: kur ir tie cilvēki, kuri būtu izteikuši vēlēšanos strādāt policijā? Kāpēc tad tie godīgie nenāk uz policiju un neliek lietā savas zināšanas, lai apkarotu noziedzību? Šeit varētu izmantot arī Zemessardzes spēkus, kuri pāriet no zemessardzes, un es labprāt viņus pieņemtu Iekšlietu ministrijas darbinieku vidū. Lai gan 1993./1994.gadā dienēt pieņemto personu skaits pārsniedz atbrīvoto skaitu un dienēt tiek pieņemti tikai pilsoņi, kā arī pieņemto latviešu īpatsvars šī gada 11 mēnešos no visu pieņemto skaita ir 73,9%, tomēr pašreizējais kadru sastāvs pilnā mērā vēl nevar apmierināt ne valsti, ne sabiedrību.

Šeit es arī gribētu uzsvērt atsevišķu deputātu uzstāšanos, arī no šīs tribīnes, par policijas darbu. Tikko kā no šīs tribīnes atskan, ka krievvalodīgos vai nepilsoņus mēs atlaidīsim no darba policijā, tā man uz galda, uz departamenta vadītāju galda noguļas iesniegumi ar lūgumu viņus atbrīvot. Lielākā daļa tie ir augstas klases profesionāļi. Ģenerālprokurors šeit jau minēja, ka četros gados no Iekšlietu ministrijas ir atbrīvoti 9,5 tūkstoši darbinieku. Mēs varam salīdzināt - ja šobrīd ir 17 tūkstoši, tad vismaz puse ir nomainījusies. Šeit ir arī viņu profesionalitāte, tas ir profesionalitātes rādītājs. Saeimas 1994.gada 8.jūnijā pieņemtajā likumā noteiktais, grozījums likumā "Par policiju", kas 28.pantā aizliedz pieņemt darbā Iekšlietu ministrijā personas, kuras nav pilsoņi, nevar būt par pamatu tam, ka no dienesta policijā tiktu atbrīvotas personas, kuras pieņemtas darbā pirms šī likuma stāšanās spēkā, ja tās atbilst likumu, arī Valodas likuma, prasībām. Tas nav radījis visaptverošu drošības sajūtu Iekšlietu ministrijas darbinieku - profesionāļu - vidū, kuri nav pilsoņi. Apmēram tas sastāda 40%. Šie darbinieki ir zvērējuši Latvijas valstij un sekojuši līdz šim neatsauktajam Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija Aicinājumam tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kurā līdzās citiem solījumiem noteikts, ka līdzšinējā darbība tiesībaizsardzības iestādēs, ja vien tā veikta likuma robežās, nevar būt par pamatu darbinieku tiesību ierobežošanai. Viņi cer, ka tiks ievērota likuma "Par valsts civildienestu" 1.panta otrā daļa, kas paredz šī likuma darbību, kā arī īpašie likumi, piemēram, likums "Par policiju", ciktāl attiecīgo personu dienesta attiecības nereglamentē šie īpašie likumi. Gribētos vēlreiz kategoriski uzsvērt, ka šeit tiek runāts tikai par pilnīgi lojāliem profesionāļiem ar likumam atbilstošām, pilnvērtīgām valsts valodas zināšanām. Taču, lai galīgi atrisinātu mūsu kadru problēmas, valstij jāizstrādā un jāizskata vispārējā koncepcija par nepieciešamo speciālistu sagatavošanu, ja zinām, ka pastāv milzīgs juristu deficīts mūsu sistēmā, arī Prokuratūrā un citās justīcijas sistēmās. Ja būtu iespēja 5 minūtes nobeigumam...

Sēdes vadītājs. Vēl piecas minūtes. Vai deputātiem nav iebildes? Nav. Lūdzu!

J.Ādamsons. Loģiski ir taču gatavot, radīt kompetentu juristu to profesiju vietā, kuras iegūstot, cilvēki var sagaidīt inteliģenta bezdarbnieka statusu. Pasaulē ar augstskolu autonomiju, vienīgi Saeima, likumu kārtībā piešķirot budžeta līdzekļus, varētu uz šīs koncepcijas pamata ietekmēt augstskolu politiku kadru gatavošanā. Jāmin fakts, ka pēdējo triju gadu laikā, nepastāvot valsts sadalei, praktiski neviens Latvijas universitātes absolvents nav izteicis vēlmi dienēt Iekšlietu ministrijas sistēmā, neskatoties uz organizētajām pārrunām. Ļoti grūti ir dienēt veslību un dzīvību apdraudošajos policijas un citos iekšlietu dienestos bez pietiekamām sociālajām garantijām, darba samaksas, apdrošināšanas dzīvības zaudējuma vai veselības bojājuma gadījumos. Šeit varētu minēt kā piemēru to, ka Limbažos tika sakropļots viens policists, kurš pildīja dienesta pienākumus, viņš ir paralizēts uz visu mūžu, un viņa maksimālā pensija pašreiz sastāda tikai 31 latu. Acīmredzot nepieciešams spert... pie Saeimas vai pie valdības izveidot speciālu fondu, kurš varētu kaut vai materiāli stimulēt šos te darbiniekus, lai viņi zinātu, ka, ja viņi atdod dzīvību vai tiek sakropļoti, valsts stāv viņiem aiz muguras un nodrošina nepieciešamās sociālās garantijas.

Pēdējā laikā, it sevišķi stājoties iekšlietu ministra amatā, ļoti daudz kritikas izskan attiecībā uz Pilsonības un imigrācijas departamenta darbību, bet es arī gribētu nedaudz pārmest Saeimas deputātiem par to, ka praktiski šie darbinieki punktuāli pilda tos likumus, tos valdības lēmumus un normatīvos aktus, kuri tiek apstiprināti šajā zālē, bet atsevišķi no šiem likumdošanas aktiem ir pretrunā viens ar otru. Iekšlietu ministrija uzskata, ka visdrīzākajā laikā jābeidz ļoti nepieciešamā likumprojekta par ārvalstnieku un bezpavalstnieku statusu pieņemšana. Tieši šī likuma trūkums rada sarežģījumus Pilsonības un imigrācijas departamenta kompetences jomā, tajā skaitā izsniedzot uzturēšanās atļaujas vai tās atsakot. Likums daudz skaidrāk reglamentētu arī Imigrācijas policijas uzdevumus, bet kopumā tas neapšaubāmi atstātu labvēlīgāku ietekmi uz sabiedrisko drošību.

Kā redzams, cīņā ar noziedzību ir veikts zināms darbs, bet vēl vairāk ir darāmā. Iekšlietu ministrija, izanalizējot faktiskos notikumus, tās rīcībā esošo informāciju un statistiku, nesaskata pašreiz nevienu no likumā minētajiem diviem iemesliem, kas dotu iespēju izsludināt izņēmuma stāvokli, kaut gan izņēmuma stāvoklis dotu zināmas iespējas un atvieglojumus tieši Iekšlietu ministrijas iestādēm veikt krimināli un administratīvi procesuālās darbības cīņā ar noziedzību un nodrošinot sabiedrisko kārtību. Ir jāvalda tiesiskumam, likumiem, kuri tikai jāizpilda un jāievēro visiem pilnā jomā. Iekšlietu ministrija apzinās, ka, izsludinot izņēmuma stāvokli, nepārprotami cietīs jau tā saspringtā valsts ekonomika, ārējā tirdzniecība, investīciju drošība, tādēļ Iekšlietu ministrija veltīs visas pūles, lai likumu un savas kompetences robežās pildītu tai uzliktos pienākumus. Un es gribētu nobeigt arī ar Ojāra Vācieša vārdiem:

"Tu vari būt par pašu dzelzi cietāks un tomēr nemanāms un sīks,

Ja dzīvē nenostāsies īstā vietā, kur tu visvairāk esi vajadzīgs".

Un tāpēc man būtu priekšlikums - katram atrasties savā vietā... jūs šeit pieņemiet likumus, bet mēs savā vietā centīsimies tos izpildīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Romans Apsītis - tieslietu minitrs. Lūdzu! Pēc tam Jānis Arveds Trapāns.

R.Apsītis (tieslitu ministrs).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Saeimas prezidija locekļi, pārējie deputāti, dāmas un kungi! Es vēlētos runāt līdz 30 minūtēm, kaut gan Kārtības ruļļa 64.pants Ministru kabineta pārstāvim atvēl runāt līdz vienai stundai. Centīšos pēc iespējas ātrāk pabeigt savu ziņojumu.

Sēdes vadītājs. Es atvainojos. Man tad jākomentē jūsu paziņojums. Ministru kabineta pārstāvim apspriežamajā lietā... Runas laiks referentam, ministru prezidentam un Ministru kabineta pārstāvim apspriežamajā lietā..., - tas liek secināt, ka Ministru kabinetam apspriežamajā lietā, ja viņš jūs deleģē kā pārstāvi, - viens pārstāvis...

R.Apsītis. Jā, te varētu būt dažādi viedokļi. Es gribētu pieturēties pie sava viedokļa, bet katrā ziņā negribētu šo jautājumu izvērst par diskusijas objektu. Kā jau teicu un lūdzu, man vajag laiku vajag līdz 30 minūtēm.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Lūdzu!

R.Apsītis. Runājot par tiesu un tiesību reformas gaitu, vispirms gribu izteikt divas atziņas.

Pirmkārt. Par tiesu un tiesību reformu Latvijā galvenokārt atbild Tieslietu ministrija, taču šīs reformas lielos uzdevumus tā spēs veikt tikai tad, ja visas valsts varas, pārvaldes, tiesību aizsardzības institūcijas un arī pašvaldības savas kompetences un iespēju robežās atbalstīs šo reformu. Citiem vārdiem runājot, - tiesu un tiesību reformai ir jākļūst par visas Latvijas valsts lietu. Šajā sakarā kā pozitīvs piemērs ir jāmin Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Krīvmanis un viņa iniciatīva. Nesen, kad Ministru kabinetā valdības locekļi tikās ar pašvaldību vadītājiem, pie manis pienāca Jānis Krīvmanis un teica, ka viņam, kā Ludzas rajona padomes priekšsēdētājam, ļoti sāpot arī rajona tiesas lieta. Rajonā darbojoties tikai divi tiesneši. Slodze ļoti liela. Ir vajadzīga papildu štata vieta. Rajona tiesa vāji apgādāta ar tehniku, arī mēbeles nolietojušās. "Brauciet ciemos", viņš teica, "iepazīstieties ar lietas apstākļiem un, lūdzu, palīdziet mūsu tiesai!" Un man, kā tieslietu ministram, jāsaka tā, ka man ir neērti viņa priekšā, ka jau pagājis labs laiciņš un joprojām aizņemtības dēļ es neesmu varējis aizbraukt līdz Ludzai. Bet man šis gadījums ir dziļi iespiedies atmiņā, un es domāju, ka es noteikti tur aizbraukšu.

Otrkārt. Tiesu sistēma ir pēdējais posms to tiesībaizsardzības iestāžu ķēdē, kas rūpējas par tiesiskās kārtības nodrošināšanu un noziedzības novēršanu. Ja valstī nav atbilstošu likumu un tiesu iestāžu, kas izskata lietas saskaņā ar šiem likumiem, tad Iekšlietu ministrijas struktūrvienību un Prokuratūras darbinieku veiktais darbs pirmstiesas izmeklēšanas stadijā parasti ir veltīgs.

Kāda pašlaik ir situācija Latvijas tiesu un tiesību sistēmā? Šī situācija jau daudzkārt ir raksturota Latvijas presē, citos masu informācijas līdzekļos, tā ir apspriesta un analizēta Latvijas Juristu biedrībā, Tiesnešu biedrībā, arī Latvijas tiesnešu sanāksmē šā gada 2.decembrī, piedaloties Valsts prezidentam Guntim Ulmanim. Juristu biedrība 16.novembrī adresējusi vēstuli Ministru prezidentam. Vēstulē norādīts, ka Latvijā plaši izplatīta neuzticēšanās valsts iestādēm, nevērīga un noliedzoša attieksme pret likumiem, novērojama tendence kārtot saimnieciskos darījumus prettiesiskā veidā un nodrošināt to izpildi ar spēka metodēm. Nevis ar tiesiskām, bet ar spēka metodēm! Viens no galvenajiem šo negatīvo tendenču iemesliem ir neizveidotā tiesību sistēma, daudzas pretrunas sarp dažādiem normatīvajiem aktiem, nebeidzami labojumi un grozījumi normatīvajos aktos. Vēl arvien paralēli darbojas Latvijas Republikas likumi, Latvijas PSR pastāvēšanas laikā pieņemtie un spēkā esošie normatīvie akti, kā arī atsevišķi tehniska rakstura PSRS normatīvie akti. Un visi šie akti parasti balstās uz dažādiem tiesiskiem principiem un nav savstarpēji saskaņoti. Latvijas Republikā ir atjaunota Satversme un atbilstoši tai likumdošanas vara, likumdevējs - Saeima. Ir mums izpildvara - Ministru kabinets atjaunots, bet līdz šim laikam vēl nav reorganizēta tiesu vara, neraugoties uz to, ka Latvijas Republikas likums "Par tiesu varu" ir pieņemts jau 1992.gada 15.decembrī, tātad rīt paiet tieši divi gadi. Šā iemesla dēļ nav iespējama likumdošanas un izpildvaras pieņemto likumu un citu normatīvo aktu izpildes nodrošināšana. Pēc Prokuratūras likuma pieņemšanas notika Latvijas Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas un izziņas departamenta reorganizācija atbilstoši šim likumam, izstrādāti un Saeimā pieņemti nepieciešamie grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā un Civilprocesa kodeksā, turpretim tiesu sistēmas reorganizācija ir tikai iesākta. Ar šā gada oktobri gan uzsāk procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanu ar tiesas lēmumu, kā arī pirmstiesas izmeklēšanas jauno kārtību. Latvijas Juristu biedrības prezidijs iesaka nekavējoties izveidot Latvijas Republikas tiesību sistēmas nacionālās programmas un tiesu reformas komisiju, kurā būtu pārstāvēti visu justīcijas iestāžu vadītāji un kurai būtu pilnvaras izveidot un realizēt nacionālo tiesību sistēmu programmu un tiesu reformu. Plašs lēmums pieņemts arī Latvijas tiesnešu sanāksmē 2.decembrī. Sniedzot ziņojumu šajā sanāksmē, jau norādīju, ka tiesnešu darba slodze pēdējos četros gados ir krasi palielinājusies. Šoreiz nosaukšu tikai dažus statistikas datus, kas attiecas uz krimināllietu izskatīšanu pēdējos četros gados. Un man jāsaka ka šie dati lielos vilcienos, pamatvilcienos, sakrīt ar tiem datiem, kurus jau nosauca ģenerālprokurora kungs Jānis Skrastiņš.

Tātad 1991.gadā Latvijas tiesās bija pabeigtas 6360 krimināllietas, 1992.gadā - 7349 krimināllietas, 1993.gadā - 8206 krimināllietas, bet šā gada pirmajā pusgadā vien - 4619 krimināllietas. Tātad mēs varam novērot to, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma izskatīto, iztiesāto krimināllietu skaits nemitīgi pieaug.

Kāda ir slodze uz vienu tiesnesi mēneša laikā vidēji visā valstī? 1991.gadā - 4,4 krimināllietas, 1992.gadā - 5,2 krimināllietas, pagājušajā gadā, 1993.gadā, - 5,4 krimināllietas, bet šā gada pirmajā pusgadā vien - jau 4,8 krimināllietas. Un ja tiesnesim vēl ir jāizskata arī daudz civillietu... 1991.gadā, piemēram, vidēji mēnesī viens tiesnesis izskatījis 18,2 krimināllietas, bet šā gada pirmajā pusgadā vien jau 29,7 krimināllietas. Tad mēs skaidri redzam, kā šī slodze nemitīgi pieaug. Ka tiesas tikai ar grūtībām spēj veikt savus pienākumus. Līdz ar to likumsakarīgi rodas jautājums attiecībā uz štatiem un arī tiesu prasība pēc jaunām štata vietām. Un tas viss prasa naudu, jaunas finanses.

Šeit jau tika runāts par to, ka pēdējos gados Latvijas tiesnešu sastāvs tik tiešām ir atjaunināts par 70 procentiem. Līdz nesenam laikam, kad noliku Saeimas deputāta mandātu, strādāju Saeimas Juridiskajā komisijā, un laiku pa laikam arī man šajā komisijā iznāca vērot, ka mēs rekomendējam Saeimai apstiprināšanai tiesnešu kandidātus un pārsvarā tās ir jaunas sievietes. Vēl šā gada decembra sākumā tikai viena ceturtā daļa no visiem Latvijas tiesnešiem bija vīrieši. No 182 tiesnešiem 46 tiesneši - vīrieši. Tātad uz tiesnešu - sieviešu pleciem gulstas šis ārkārtīgi lielais smagums - civillietu un krimināllietu izskatīšana. Tas liecina arī par to, ka šiem tiesnešiem nav pienācīgas darba pieredzes. Arī turpmāk gaidāms jauns tiesnešu un tehniskā personāla papildinājums, tādēļ nekavējoties ir jāuzsāk personāla apmācība. Atbalstot Tiesnešu biedrības iniciatīvu, ar ārvalstu juristu līdzdalību un Ministru kabineta atbalstu ir jāizveido Latvijas tiesnešu apmācības centrs ar pastāvīgām darba telpām Rīgā.

Tieslietu ministrijas darba uzmanības centrā pašlaik ir gan tiesu, gan arī tiesību reforma. Ja runājam par tiesu reformu, tad te, bez šaubām, visupirmais uzdevums ir apgabaltiesu izveidošana. Jā, apgabaltiesām vajadzēja sākt strādāt jau ar šā gada 1.oktobri. Neizdevās. Es negribu analizēt tos iemeslus, kāpēc. Par to tiešām jau daudz ir runāts un rakstīts, galvenokārt vainojot varbūt iepriekšējo Tieslietu ministrijas vadību. Bet es tomēr gribu teikt, ka, objektīvi raugoties, galvenais iemesls ir šis pats naudas trūkums, jo tas tik tiešām nebija normāli, ka tikai vasarā, sākot ar jūniju, Tieslietu ministrija saņēma pirmos līdzekļus apgabaltiesu izveidošanai, un tas bija uz īsu brītiņu, tad jau atkal durvis aizvērās, naudas lāde atkal bija ciet, un tikai pēc ilga laika šos līdzekļus mēs atkal varējām saņemt. Bez šaubām, 1995.gada budžeta projekts neparedz to summu, kas ir vajadzīga tiesu reformas īstenošanai, un tomēr mēs negribam strādāt, mēs negribam nolaist rokas, un mēs ceram, ka savus līdzekļus, papildlīdzekļus, varbūt atradīsim specbudžetā, par kuru nedaudz runāšu mazliet vēlāk.

Es gribētu atzīmēt arī to, ka Tieslietu ministrija izjūt ārkārtīgi lielas apgabaltiesu personāla komplektācijas grūtības, jo apgabaltiesu personāls jau tiek komplektēts galvenokārt uz rajonu vai pilsētu tiesu tiesnešu rēķina. Mēs esam izstrādājuši īpašu apgabaltiesu izveidošanas shēmu un cenšamies to konsekventi īstenot. Šajā dokumentā, ievērojot atsevišķu pašvaldību tiesu un arī Latvijas Republikas ģenerālprokurora ieteikumus, paredzēta apgabaltiesu pastāvīgo sesiju jeb filiāļu izveidošana lielākajās pilsētās ārpus apgabaltiesu centra atrašanās vietas. Nesen mēs bijām aizbraukuši uz Rēzekni, lai iepazītos ar apstākļiem, kādi tur valda, lai varētu izveidot šo Latgales apgabaltiesu, un tur arī runājām par to, ka acīmredzot Vidavska kungam - Daugavpils pilsētas galvam, mēram, - ir taisnība, jo viņš lūdz izveidot šādu Latgales apgabaltiesas filiāli Daugavpilī. Iespējams, ka šādas filiāles jeb pastāvīgās sesijas mēs izveidosim arī citos Latvijas tiesu apgabalos.

Pēdējā laikā Saeima ir diezgan ražīgi strādājusi, pieņemot gandrīz visus nepieciešamos likumus - to nepieciešamo likumdošanas minimumu, lai apgabaltiesas varētu uzsākt darbu. Šeit es varu pieminēt, piemēram, likumu par tiesu piesēdētāju vēlēšanām, kaut gan vēl joprojām ir vajadzīgs neliels pavadoņlikums par tiesu piesēdētāju vēlēšanu noteikšanu. Mēs esam iecerējuši, ka šīs vēlēšanas varētu sākties 30.decembrī, turpināties janvārī un februārī, lai līdz martam, divu mēnešu laikā saskaņā ar likumu, tiesas piesēdētāji būtu ievēlēti. Bez tam Tieslietu ministrija saziņā ar Saeimas Juridisko komisiju tuvākajā laikā vēlas rīkot darba apspriedi, lai konceptuāli izlemtu jautājumu par tiesu piesēdētāju institūta nākotnes perspektīvām, jo vairāki Saeimas deputāti šo problēmu ir apzinājuši. Nekas nav aizmirsts. Es atceros deputāta Sinkas repliku un viņa priekšlikumu tad, kad mēs apspriedām trešajā lasījumā šo likumprojektu par tautas piesēdētājiem. Jā, problēma ir, un tā mums ir jārisina, un nākotnē mums ir jāsamazina tiesas piesēdētāju skaits. Atsevišķas lietas varbūt izskatīs absolūti bez piesēdētājiem. Saeima ir pieņēmusi arī tiesnešu disciplinārās atbildības likumu. Ir pieņemti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā. Vēl gan ir jāpieņem likums par grozījumiem Civilprocesa kodeksā, un tad arī faktiski viss šis nepieciešamais minimums apgabaltiesu darba uzsākšanai šajā aspektā būtu izpildīts.

Pašlaik Tieslietu ministrija pilda Ministru kabineta šā gada 22.novembrī doto uzdevumu - izstrādāt un apstiprināt apgabaltiesu un rajonu vai pilsētu tiesu darba organizācijas noteikumus. Mēs esam izstrādājuši arī vairākus citus darba dokumentus, kurus cenšamies pildīt.

Īsumā par tiesu materiāli tehnisko nodrošinājumu. Pašlaik Tieslietu ministrija turpina apgādāt visas tiesas ar datoriem un kopējamo tehniku. Ievērojot budžeta asignējumu ierobežotās iespējas, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi un Ministru kabinets ir akceptējis likumprojektu par papildinājumiem likumā "Par tiesu varu". Mēs iesakām papildināt minētā likuma 117. pantu ar otro daļu, paredzot, ka tiesu sistēmas darbības attīstīšanai un veicināšanai varētu izmantot 20 procentus no budžetā pārskaitāmās valsts nodevas par lietu izskatīšanu tiesās un naudassodiem, ko uzliek tiesa, Protams, mēs uzskatām, ka tas varētu būt tikai pagaidu pasākums, jo galvenais princips ir un paliek, ka tiesu darbs, tiesu pastāvēšana, tiesu darbība ir jāfinansē no valsts budžeta. Bet šā specbudžeta, speciālā budžeta līdzekļu izlietošanas kārtību varētu noteikt tieslietu ministra apstiprināts nolikums.

Neatliekami ir jāapsver arī jautājums par valsts nodevu paaugstināšanu. Par civillietu izskatīšanu tiesās mums ir noteiktas nesamērīgi zemas valsts nodevas. Piemēram, par juridisku faktu konstatēšanu - 25 santīmi. Tieslietu ministrija cer, ka minēto likumprojektu par šāda specbudžeta izveidošanas iespējām Saeima varētu izskatīt un likumu pieņemt.

Tiesnešu drošības problēma. Pēdējā laikā šī problēma ir ļoti aktualizējusies. Es šeit varētu pieminēt tikai dažus faktus. Problēmas nopietnību uzskatāmi atspoguļo uzbrukums konvojam Kurzemes rajona tiesas telpās, draudi, kas izteikti Latgales priekšpilsētas un Cēsu rajona tiesnešiem, draudi uzspridzināt Latvijas Republikas Augstāko tiesu šā gada 7. novembrī. Jārēķinās ar to, ka tuvākajā nākotnē kārtības nodrošināšana tiesās kļūs arvien aktuālāka, to ietekmēs noziedzības strukturālās izmaiņas, tas ir, vardarbīgi noziegumi, grupu lietas, organizētas noziedzības pieaugums.

Šajā sakarā es gribētu atgādināt, ka mums ir vajadzīgas 75 tiesas kārtībnieku štata vietas: 19 vietas ir nokomplektētas, bet 56 štata vietas ir nokomplektējamas vismaz nākamā gada pirmajā pusgadā. Mēs lūdzam valdību arī nodrošināt tiesu ēku nepārtrauktu apsardzi, jo viss liecina par to, ka var notikt nelabojamais - var pazust krimināllietas. Tiesnešu sanāksme 2. decembrī ļoti plaši par šo lietu runāja, šo problēmu apsprieda un prasīja arī konsekventi izpildīt likuma "Par tiesu varu" 87. pantā deklarētās tiesnešu tiesības uz personiskās mantas aizsardzību.

Pašlaik ir nobriedusi problēma par Saimnieciskās tiesas reorganizāciju. Acīmredzot Saimnieciskā tiesa tās tagadējā veidolā būtu likvidējama un ir reorganizējama saskaņā ar likumu "Par tiesu varu". Par šo problēmu ir ieinteresējies arī Valsts prezidents. Pašlaik tiek gatavots likumprojekts.

Daži vārdi par Satversmes tiesu. Jā, Satversmes tiesa ir ārkārtīgi nepieciešama Latvijas tiesu sistēmas sastāvdaļa. Taču, pēc manām domām, šai problēmai nav varbūt tāds tiešs sakars ar šodien Saeimas ārkārtas sēdē apspriežamo jautājumu par kriminogēno situāciju valstī. Un tomēr. Un tomēr šīs tiesas izveidošanas nepieciešamība nebūt nav aizmirsta. Es zinu, es zinu, ka likumprojekts tiešām varbūt lēni, bet neatlaidīgi top, jo nav mums tādas prakses, nav nekad vēl Latvijā bijusi konstitucionālā tiesa, kuru mēs apsolījām tautai un valstij jau 1990. gada 4. maija deklarācijā, nav mums pieredzes, nav mums prakses, un tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai izstudētu ārvalstu pieredzi, lai uzklausītu ārvalstu kolēģu priekšlikumus, un tad optimālā veidā, tā sakot, mēs pabeigtu darbu pie likumprojekta.

Par tiesību reformu. Pamatuzdevums ir jauno Latvijas Republikas kodeksu izstrādāšana, apspriešana un pieņemšana Saeimā. Tieslietu ministrija ir izstrādājusi savu rīcības plānu. Mums ir plāns par katru kodeksu: kā un kādos termiņos vajadzētu virzīties šim kodeksam uz Ministru kabinetu, tā struktūrvienībām (es domāju šeit komitejas sēdes), pēc tam - arī Saeimā. Atcerēsimies, ka jau šā gada pavasarī faktiski tika pabeigts darbs pie visnozīmīgāko pamatkodeksu izstrādāšanas un šie kodeksi pirmajā darba variantā tika nosūtīti arī Saeimai, ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un tā tālāk. Ir saņemtas atsauksmes, pašlaik šīs atsauksmes darba grupas apkopo, bet darbs nevar tikt pabeigts līdz 1. janvārim, kā mēs bijām iecerējuši, jo kodeksu izstrādāšana - tas ir ārkārtīgi grūts un, man pat gribētos teikt, ne visai pateicīgs darbs. Man ir bijusi saruna, teiksim, ar Kriminālkodeksa izstrādāšanas darba grupas vadītāju Aivaru Niedres kungu, viņš saka, te ir vajadzīgs vēl janvāra, februāra mēnesis, vismaz līdz 1. martam, tad arī šie kodeksi savstarpēji tiktu saskaņoti, piemēram, Kriminālkodekss ar Kriminālprocesa kodeksu, un otrais variants tiktu pabeigts un varētu tikt virzīts tālāk. Es domāju, ka Saeima acīmredzot rudens pusē, nākamā gada rudens pusē, varētu ķerties pie šo kodeksu apspriešanas un pieņemšanas.

Ir zināmas grūtības ar šo darba grupu apmaksu. Mēs lūdzām Finansu ministrijai, un ir apsolīts, ka vēl šajā gadā ap Ziemassvētkiem tiks saņemti nepieciešamie 5 tūkstoši latu, lai mēs nokārtotu parādu ar tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi strādā šajās darba grupās.

Kā zināms, šīsdienas lēmuma projektā ir ietverti arī daži punkti par pašreiz spēkā esošo kodeksu normu grozīšanu. Es negribētu sīkāk pakavēties pie šā jautājuma, jo par to jau runāja arī Ādamsona kungs.

Par Noziedzības novēršanas nacionālo padomi. Ar Ministru kabineta šā gada 12. jūlija rīkojumu ir izveidota informatīva, konsultatīva un koordinējoša Ministru kabineta institūcija noziedzības novēršanas jomā - Noziedzības novēršanas nacionālā padome. 5. decembrī šī padome ir atsākusi darbu, un, kā jau arī šeit tika teikts, ir izveidotas vairākas darba grupas, un par divu grupu darbu atbild tieslietu ministrs. Viena no tām ir darba grupa likumdošanas pilnveidošanai, un otra darba grupa ir tiesu reformas koordinācijas darba grupa. Lūk, šī komisija, par kuru jau šodien un arī iepriekš presē un citos masu informācijas līdzekļos tik daudz ir runāts, ka ir vajadzīga tāda darba grupa. Tāda darba grupa, mūsuprāt, ir jāizveido šīs Nacionālās padomes sastāvā. Padome ir apņēmusies strādāt enerģiski. Sākumā, pirmajos pāris mēnešos, vismaz 4 reizes, varbūt vēlāk 2 reizes mēnesī tā sanāks uz sēdēm, tā arī kontrolēs, kā strādā šīs attiecīgās darba grupas, un līdz ar to es domāju, ka darbs lielā mērā tiks aktivizēts.

Nobeigumā daži vārdi par juridiskās izglītības pilnveidošanas problēmām. Pēdējā laikā arvien asāka kļūst problēma par juridiskās izglītības pilnveidošanu. Es esmu jau vairākkārt ticies ar Universitātes Juridiskās fakultātes dekānu, mēs esam konstatējuši, ka diemžēl līmenis, mācību līmenis, zinātniskā darba līmenis, Universitātē pamazām krītas, ka Universitāte ir jānokomplektē ar jauniem pasniedzējiem. Kur viņus ņemt? Algu jautājums. Jo pašlaik nevienu spējīgu juristu nespēj ieinteresēt pasniedzēja pieticīgā aldziņa. Mēs domājam, ka šajā darbā, šīs problēmas risināšanā ir jāsadarbojas ar ārvalstīm. Mēs esam saņēmuši vairākus interesantus priekšlikumus no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Francijas, no Zviedrijas un Dānijas. Ir tāds nodoms izveidot visaugstākā līmeņa juridisko skolu Rīgā. Bija nodoms to izveidot namā Alberta ielā 13, kas atrodas blakus namam Strēlnieku ielā 4a, kur nesen tika atklāta šī augstākā ekonomikas skola, ko atklāja Zviedrijas karalis un mūsu prezidents. Tad šīs ēkas varētu strādāt vienotā kompleksā. Diemžēl laikam nu šis risinājums ir nokavēts, jo jau sestdien šo ēku grib pārdot izsolē. Jāmeklē laikam būs kāds cits nams.

Nu rītdien man ir paredzēta interesanta tikšanās ar Ivaru Krievānu, pazīstamo latviešu juristu no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas ilgāku laiku jau uzturas pie mums Rīgā un pūlas sniegt arī dažādu palīdzību, metodiska rakstura palīdzību. Viņš ierodas ar 8 vīriem no Amerikas Savienoto Valstu Federālā izmeklēšanas biroja, un šie vīri runās par organizētās noziedzības apkarošanu. Ir paredzēti dažādi kursi, it sevišķi jau policijas darbiniekiem.

Un pašās beigās - īss komentārs par Saeimas lēmuma projektu. Es domāju tā, ka lēmuma projektu var papildināt, to var grozīt, pamatvilcienos tas ir izstrādāts, un es domāju, ka to varētu ņemt par pamatu. Varētu ņemt par pamatu.

Protams, ka zināmas pārdomas izraisa, teiksim, 3.8. punkts, kurā ir uzdots Tieslietu ministrijai līdz nākamā gada 31. martam izanalizēt iemeslus daudzkārtējai lietu izskatīšanas atlikšanai un izstrādāt priekšlikumus to novēršanai. Nezinu... Ja nu šo punktu mēs atstājam lēmuma projektā, tad droši vien reāli mums būtu jāstrādā kopā ar pašām tiesām, vispirmām kārtām jau ar Augtāko tiesu, jo Tieslietu ministrija, es to vēlreiz paziņoju, negrib iejaukties tiesu darbā un diktēt tiesām kaut kādus noteikumus.

3.10. punkts. Mēneša laikā Ārlietu ministrijā un Tieslietu ministrijā noteikt nepieciešamās diplomātiskās aktivitātes starpvalstu sadarbības attīstībā juridiskajā jomā. Jā, pareizi. Tas ir vajadzīgs, šāds darbs ir jāveic. Man nesen bija tikšanās ar mūsu vēstnieku Ukrainā, un Simsona kungs lūdza noskaidrot, kāpēc tik ilgi kavējas, tā sakot, nu šis nepadarītais darbs un kāpēc netiek noslēgts līgums ar Ukrainu par savstarpēju juridisku palīdzību, par šīs juridiskās palīdzības sniegšanu.

Ko varētu teikt par LNNK frakcijas priekšlikumiem par Saeimas lēmuma projektu? Es domāju tā, ka priekšlikumi kopumā ir visai saprātīgi un tos varētu apspriest, un domāju, ka arī lielā mērā tie ir derīgi un varētu tos pieņemt. Man gan ir tāda iekšēja pretošanās pirmajam punktam, ka, lūk, vajadzētu izveidot īpašu Saeimas komisiju, kas veic nepārtrauktu pārraudzību pār tiesību sargāšanas iestādēm. Godātie deputāti, vai mums tiešām ir vajadzīgs šīs komisijas veidot arvien un arvien no jauna? Tad man rodas jautājums - ko tad darīs Juridiskā komisija, ko darīs Aizsardzības un iekšlietu komisija? Mēs taču sadarbojamies ar šīm komisijām. Jā, Nacionālās drošības komisija taču arī ir. Mēs sadarbojamies ar šīm komisijām. Vai tad šīs komisijas nav spējīgas mūsu darbu kontrolēt? Ir spējīgas.

Bet par pārējiem priekšlikumiem man ir visai pozitīvs ieskats. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, par procedūru. Kārtības ruļļa 64. pants: "Runas laiks referentam, Ministru prezidentam un Ministru kabineta pārstāvim apspriežamajā lietā nedrīkst pārsniegt vienu stundu, bet pārējiem runātājiem - 15 minūtes, bet, runājot otrreiz, - 5 minūtes. Izņēmuma gadījumos Saeima bez debatēm lemj par runas laika pagarināšanu." No šā panta izriet, ka ministrs runā 15 minūtes, ja viņš nav referents un ja viņš netiek pieteikts kā Ministru kabineta pārstāvis apspriežamajā lietā. Šeit var rasties tikai problēmas - vai apspriežamajā lietā var būt bez Ministru prezidenta, kurš runā stundu, referents stundu... vai var būt vairāki Ministru kabineta pārstāvji. No Saeimas kārtības ruļļa izriet, ka ir jābūt vienam pārstāvim apspriežamajā lietā. Var būt, ka var arī citādi tulkot šo pantu. Tādas problēmas var rasties, ja tiešām uzstājas vairāki ministri, un mums līdz šim bija tā, ka tādos varbūt visaptverošākajos jautājumos kā lauku jautājums vai citas lietas, ka runā vairāki ministri, bet es domāju, tomēr šeit ir Kārtības rullī traktēts, ka viens pārstāvis. Vēl jo vairāk - ka Saeima izņēmuma gadījumos vienmēr var runas laiku pagarināt.

Vēl jāsaka, ka Ministru kabinets ir iesniedzis savu pārstāvju sarakstu Saeimā, tie ir visi ministri un parlamentārie sekretāri. Un tāpēc lai mūs neizbrīna tas, ka mūsu kolēģi Mārtiņš Virsis, Aija Poča, Raimonds Jonītis, Pēteris Elferts un Jānis Bunkšs debatēs var runāt vienu stundu, ja viņi sevi piesaka kā Ministru kabineta pārstāvji apspriežamajā lietā. (Starpsauciens no zāles: "Nav iebildumu par stundu!")

Vārds Jānim Arvedam Trapānam - aizsardzības ministram. Lūdzu! Pēc tam - Leonards Stašs.

J.A.Trapāns (aizsardzības ministrs).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Augsti godājamais Saeimas Prezidij! Augsti godājamie deputāti! Kā aizsardzības ministrs es patiesi neiederos tajā aicināto virknē, kuri pārstāv drošības iestādes, jo Aizsardzības ministrija negarantē drošību iekšējos jautājumos demokrātiskās valstīs, un Latvija ir demokrātiska valsts. Aizsardzības ministrija garantē iekšējo drošību tikai tai diktatūrai, un Latvijā diktatūras nav. Un tomēr. Tā kā ar Aizsardzības ministrijas darbību arī ir saistīta tagad vēl robežapsardze un tā kā ar Aizsardzības ministrijas darbu tagad ir saistīti arī zemessargi, es teikšu dažus vārdus.

Nu vispirms - par situāciju Latvijā. Es izprotu, cik grūta tā ir. Es izprotu to, kad es dabūju viesoties laukos un pilsētās, kad es viesojos pie Zemessardzes un satiekos ar vietējiem iedzīvotājiem un arī ar radiem un draugiem, un ar cilvēkiem, ar veciem cilvēkiem, kuriem ir bailes vakaros atstāt savas mājas Latvijas laukos, kas agrāk bija tik droši. Es ar to iepazīstos varbūt personīgi pat tādā apstāklī, ka aizsardzības ministram paziņo, ka viņam, dodoties ceļojumos, tomēr būtu vajadzīga personīga apsardze. Pēc tam gan pasaka, ka apsarga nevis ministru pašu, bet viņa automašīnu. Aizsardzības ministrus jau nezog un ministrus jau nezog, zog automašīnas. Un, ja tas jūsos, cienījamie deputāti, rada mazliet jautrības, tad jāsaka, ka arī es no sākuma skatījos uz to kā uz traģikomisku momentu, bet tur komisma nav. Arī jūs, cienījamie deputāti, noziedzīgie elementi tik nopietni neņems, jo tas ir tādēļ, ka valdības mašīnas var zagt vispirms un par to draud vismazāk iespēju tikt notvertam un notiesātam. Citām - kriminālo elementu automašīnām gan klāt neviens neķersies. Tātad es atgriežos... Arī par Saeimas deputātiem. Daži krimināli elementi tos līdz šim tik nopietni ņēmuši nav. Arī deputātu Grīgu līdz šim tik nopietni ņēmuši nav. Nu cerams, ka varbūt nākotnē būs...

Atgriezīsimies pie Aizsardzības ministrijas un runāsim par to, ko tā var darīt un ko tā dara tagad. Par Zemessardzi. Pa šo laiku es esmu spējis viesoties un runāt ar zemessargiem divās brigādēs un 7 bataljonu štābos. Daudz tas nav, bet zināmu iespaidu tas dod. Un viens no maniem uzdevumiem... pirmais uzdevums, protams, ir runāt par militāro gatavību un drošību un arī par kriminālo situāciju. Parasti es vienmēr vaicāju zemessargiem - kas ir pirmā lieta, ko jums vajag un kā jums trūkst? Un atbilde vienmēr ir tā pati: "Komunikācijas, komunikāciju līdzekļi, lai mēs varam viens ar otru sazināties. Kaut vienkārši mobilie telefoni, lai mēs zemessargus varam izsaukt."

Otra lieta, kuras trūkst, - transports, pat viselementārākā transporta spējas, lai var sadarboties ar tiem pašiem robežsargiem.

Un trešais - ieroči un munīcija. Tāpat es vaicāju katra zemessargu bataljona komandieriem vienmēr vienu un to pašu jautājumu (es jau zinu, kāda tā atbilde būs) - cik patronu jūsu zemessargi varēja izšaut pagājušajā gadā apmācībās viena gada laikā? Un atbilde ir - no piecām līdz desmit, kuras parasti nopirka viņi paši. Tāda ir tā situācija apmācībā, militārajā apmācībā!

Nākamais jautājums - cik daudziem no jūsu zemessargiem ir ieroči, cik viņi ir apbruņoti? Viņi parasti atbild - viena trešā daļa. Nu ko tad mēs sagaidām? Tie ir mūsu sargi uz laukiem, bez komunikācijām, bez transporta, bez ieročiem, bez munīcijas, un pat tad, kad viņi veic savu uzdevumu, pat tad, kad viņi iet apmācībās, par to viņiem nemaksā. Tas viņiem jādara pašiem.

Šobrīd mums situācija ir tāda - un es piekrītu tam, ko teica deputāts Grīgs, - ka uz laukiem tos, kas aizsargā sabiedrību, - tos soda, kamēr kriminālistus nesoda. Labi. Tās ir pirmās lietas, ko Aizsardzības ministrija var darīt, tas ir pirmais, ko mēs varam palīdzēt, tā ir pirmā lieta, ko mēs varam darīt nākamnedēļ, mēneša laikā. Nākotnē, ja redzēsim, vai varēsim darīt. Bet tas ir tas, ko mēs varam darīt tagad.

Robežsargi. Par tiem runāja iekšlietu ministrs Ādamsons. Viņš arī pieminēja, kādi ir pagaidām pārkārtojumi, nākošā pusgada laikā. Šeit es minēšu tikai divus faktus.

Pirmkārt, tika izstrādāta ļoti rūpīga koncepcija par to, kā varētu nosargāt mūsu robežas. To izstrādāja arī Ādamsons - toreiz vēl robežsargu komandieris. Vairāku gadu laikā tas izmaksātu 21 miljonu latu, kuru mums nav un nebūs; par to mēs varētu dot 2 miljonus latu. Lemiet jūs, Saeimas deputāti! Ko jūs dosiet, ar to mums būs jāiztiek.

Nākošā lieta -sadarbība ar zemessardzi, organizatoriskie jautājumi ar zemessargiem un robežsargiem. Par tām pašām komunikācijām, par tiem pašiem trūcīgajiem sakaru līdzekļiem, par tiem pašiem ieročiem, ko iegādājas uz vietas.

Trešā lieta. (to arī pieminēja pirmais runātājs) - jautājums par speciālajām vienībām, par to, kā tās būtu pielietojamas. Pieminēja Sužu bataljonu. Tā ir speciāla vienība. Tā gan ir izlūkdesanta vienība. Tā ir karaspēka vienība, kuras uzdevums ir cīnīties ienaidnieka aizmugurē. Kā tā būtu izmantojama, glābjot no kriminogēnās situācijas, es īsti nesaprotu. Kā var bataljons cīnīties pret vietējo reketu?

Ir vēl viena cita, kas ir mūsu rīcībā, jeb - drīzāk - kas, iespējams, būs, - tā ir tā dēvētā speciāluzdevumu vienība. Nav liela, bet spējīga. Arī to mēs domājam pielietot ļoti ekstremālās situācijās cīņā ar kriminālo situāciju, uzbrukumos, kad kādas kriminālgrupas var apdraudēt iestādes vai saņemt ķīlniekus. Es arī pieminēšu, ka, pirmkārt, šo speciālo vienību mēs ceram apmācīt Francijā. Francijas valsts ir nākusi ar piedāvājumu to apmācīt. Tas notiks jau, sākot ar janvāri. Tālāk. Šī speciālo uzdevumu vienība nāktu talkā un apmācītu īpašas mazas vienības, kas atrodas zemessargu bataljonos. Šī sistēma ir pielietota Francijā, tā sadarbojas Francijas speciālo uzdevumu vienības ar vienībām, kas ir ļoti līdzīgas mūsu zemessargu vienībām.

Tātad, kā es šeit iezīmēju, ir daži virzieni. Daži virzieni, kas ir ļoti šauri, bet tie ir ļoti šauri ļoti trūcīgu apstākļu dēļ.

Tagad atgriezīsimies pie tā, kas šeit būtu veicams, ko tikai daļēji var veikt. Aizsardzības ministrija, es vēlreiz pasvītroju, negarantē iekšējo drošību demokrātiskās iekārtās. Šeit šodien deputāti apsvērs un lems. Ieteikumi ir, bet nesaskatu, ka situācija jau būtu tāda, ka būtu jāizsludina izņēmuma stāvoklis, ar kuru var ierobežot dažādas pilsoņu tiesības. Piemēram, pilsoņi nevarēs pulcēties Doma laukumā lielākā skaitā. Noziedznieki jau Doma laukumā lielā skaitā nepulcējas, viņi savas lietas kārto savādāk. Tātad, pēc pastāvošajiem likumiem, ņemot vērā, kas ir ieteikts un kā komisijas darbojas, kā darbojas Saeima pati, to var veikt. Darām šodien to, ņemot vērā tomēr vienu likumu, par kuru būtu jādomā šodien visiem, kad lemjam par to, ko darām, un šis likums ir Latvijas Satversme, un viss vēl ir veicams Latvijas Satversmes ietvaros. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Vai jūs 9 minūtes izmantosit? Lūdzu!

L.Stašs (TPS).

Spriežot pēc tā, ka mūsu rindas, deputātu rindas, un it sevišķi valdības ložas ir pustukšas un no valdības vīriem, arī no valdošās koalīcijas, ir maz, man liekas, ka šim jautājumam netiek pievērsta tāda nozīme, kādai tai vajadzētu būt. (Starpsauciens no zāles: "Ko var darīt?") Es domāju, ka šodien visā sabiedrībā šim jautājumam tiek pievērsta vislielākā nozīme, un visi cilvēki, visa sabiedrība no mums gaida radikālus soļus, radikālus gājienus, lai noziedzība reiz tiktu likvidēta vai vismaz apkarota līdz minimumam. Šodien, kā izteicās iekšlietu ministrs, pie mums uz šodienu ir apmēram viena slepkavība dienā. Šodien - varbūt, bet visu laiku bija apmēram trīs slepkavības, pat līdz piecām -, nerunājot nemaz par sakropļotiem, izvarotiem, pazemotiem cilvēkiem - un tā tālāk. Ja mēs runājam, ka padomju laikā 50 gados no čekas rokām mēs zaudējām ap 40 000 cilvēku, tad parēķiniet: ja mēs brīvā Latvijā dzīvosim 50 gadus, pie šādiem tempiem mēs zaudēsim ne mazāk! Nekādā salīdzinājumā neietilpst mantiskie zaudējumi, morālie zaudējumi, izvarošanas, sakropļošanas un tā tālāk. Tie pat netiek pieminēti. Es domāju, ka šim jautājumam visā sabiedrībā šodien ir galvenā nozīme. Ja nebūs valstī stabilitātes, ja nebūs valstī kārtības, likumības, tad nevarēs būt nekādas runas ne par morālo, ne par materiālo uzplaukumu, ne arī par kādu tautas labklājību.

Es domāju, ka šodien galvenais uzdevums ir nostiprināt varas struktūras. Tās ir tiesa, prokuratūra, armija, specdienesti, robežsargi, zemessargi un tiesu instances. Šodien par smagākiem noziegumiem, par atkārtotām slepkavībām mēs dodam labi ja 7 - 10, nu, 15 gadus. Bet es domāju, ka reiz tas ir jāizbeidz. Ir jāizbeidz šī bezzobainība. Man liekas, ka ar "baltiem cimdiem" mēs nevarēsim cīnīties pret noziedzību. Nevaram vienkārši cīnīties. Un ar "baltiem cimdiem" arī augsti civilizētās valstīs neviens pret noziedzību nestrādā: aci pret aci, zobu pret zobu! Un te ir melnais darbiņš. Ir jāstrādā melnais darbiņš, nevis kaut kāda spriedelēšana un tā tālāk. Mums šodien nožmiedz cilvēku, izdara noziegumus, smagākus noziegumus, - i gailis nedzied! Bet gailim vajadzētu dziedāt!

Es neredzu šodien, ka cienījamais Gaiļa kungs šodien te...Viņš nolasīja un aizgāja. Man gribētos, lai viņam nodod tādu lietu: jums, cienījamais Gaiļa kungs, no visiem ministru prezidentiem, kādi ir bijuši, šodien sabiedrībai ir vislielākās uzticības rezerves. Un šodien visi uzskata, ka Gailis kaut ko dara un kaut kas tiks darīts. Ja mēs šodien nebeigsim ar noziedzību un, galvenais, ar organizēto noziedzību, ar mafiju, ar korupciju - un korupcija, kā parasti apiet nabagu būdiņas, korupcija, kā parasti, ieperinās vienmēr valdībā un tā tālāk, - ja nekas netiks darīts, tad, es domāju, jums, cienījamais Gaiļa kungs, tās uzticības rezerves zudīs un līdz ar to zudīs arī uzticības rezerve jūsu partijai, jūsu apvienībai, un nezinu, vai 6.Saeimas vēlēšanās tā varēs cerēt uz kaut kādiem panākumiem.

Es domāju, ka te nav galvenā loma iekšlietu ministram, kuru mēs esam iecēluši. Es domāju, ka uz viņu var paļauties un tiks darīts daudz kas, bet es nedomāju, ka bez valdības piedalīšanās, bez visu mūsu piedalīšanās un it sevišķi bez valdības rīcības, stingras, pareizas rīcības Ādamsona kungs varēs tik smagu uzdevumu veikt. Man liekas, ka, ja viņam netiks sniegta palīdzība un atbalsts, viņš vienkārši nospļausies un aizies malā. Un tad mēs varēsim cīnīties tālāk.

Es domāju, ka ir vajadzīgas tādas lietas, kāda bija preventīvā aizturēšana jeb automašīnu pārbaude, kas savulaik sacēla milzīgu vētru arī starp mums, deputātiem, tā esot, lūk, cilvēktiesību aizskaršana, ka aptur mašīnu un apskata un ka zemessargi to nedrīkst un tā tālāk nedrīkst. Es atkal atgādinu - ar "baltiem cimdiem" mēs mafiju nepieveiksim! Es nedomāju, ka preventīvie līdzekļi ir kādam nesuši sliktumu. Var jau būt, ka vienā otrā gadījumā kāds ar švakiem nerviem pārbiedēts jeb uztraukts, bet es domāju, ka šī lieta ir jāturpina. Ir jādod pilnvaras šīm struktūrām un jādara tas. Un, ja to pareizi dara, tas nesīs tikai labus rezultātus. Šī lieta ir jādara. Es nedomāju, ka vajag ārkārtas stāvokli, bet preventīvās lietas ir jādara!

Tagad - par pašu lēmuma projektu. Jocīgi izklausās, ka mums cienījamais Grīga kungs, kam es atdodu visu godu šīs lietas organizēšanā... Te ir teikts - lēmums par valsts iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanu. Tas nav tas pats, ko bija savā laikā pieprasījis Grīga kungs, tas bija par ārkārtas stāvokli sakarā ar kriminogēno situāciju valstī un tā tālāk. Bet ja mēs lasām Saeimas sagatavoto, tad redzam - tas ir tikai tāds, nu, priekšlikums par iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanu: "Redziet, mums nekādas ārkārtas situācijas, nekādas kriminogēnās situācijas nav, mums tā nav sevišķi asa, nu tā - drusku mums jāpaaugstina kaut kas, kaut kas ir jāpielabo, vārdu sakot, mēs nolaižam šo jautājumu "uz bremzēm"!" Es uzskatu, ka tas ir pilnīgā pretrunā šīsdienas stāvoklim mūsu sabiedrībā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, reģistrēsimies! Pēc pusdienas pārtraukuma runās Antons Seiksts. Reģistrējamies. Lūdzu Saeimas sekretāru Imantu Daudišu nosaukt deputātus, kuri nepiedalās Saeimas plenārsēdē.

I.Daudišs (Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi, Saeimas sēdē nepiedalās šādi deputāti:

Andris Ameriks,

Martijans Bekasovs,

Gundars Bērziņš,

Valdis Birkavs,

Olafs Brūvers,

Māris Budovskis,

Jānis Bunkšs,

Pēteris Elferts,

Edvīns Kide,

Aleksandrs Kiršteins,

Mārtiņš Ādams Kalniņš,

Nikolajs Krasohins,

Andrejs Krastiņš,

Ģirts Valdis Kristovskis,

Vilis Krištopans,

Larisa Laviņa,

Gunārs Meierovics,

Oļģerts Pavlovskis,

Aleksandrs Pētersons,

Andris Piebalgs,

Aida Prēdele,

Indra Sāmīte,

Andris Saulītis,

Ivars Silārs,

Anita Stankēviča,

Filips Stroganovs,

Zigurds Tomiņš,

Jānis Ārvaldis Tupesis,

Joahims Zīgerists. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pātraukums līdz 13.30.

( P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrēties kvorumam! Reģistrācija! Rezultātu! 35 deputāti. 5 minūšu pārtraukums. Ja pēc 5 minūtēm, godātie kolēģi, nebūs kvoruma, tad saskaņā ar Kārtības rulli sēde tiks slēgta.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, 48.pants nosaka - ja izrādās, ka nav kvoruma, sēdes vadītājs pēc sava ieskata var sēdi slēgt vai pārtraukt. Sēde tika pārtraukta uz 5 minūtēm tāpēc, ka zālē 13.30 bija 35 deputāti. Ja arī pēc pārtraukuma kvoruma nav, sēdi slēdzam. Lūdzu reģistrēties! Lūdzu rezultātu! 54 deputāti. Turpinām sēdi. Vārds Antonam Seikstam - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Alfreds Žīgurs.

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi! Tad, kad Grīga kungs nāca pie manis, lai es parakstu šo papīru, es, protams, sapratu jautājuma nopietnību, bet parakstu neparakstīju, parakstu savu neliku apakšā, jo, pirmkārt, nejutos tik kompetents, lai lemtu tādā līmenī. Otrkārt, es nesapratu un arī vēl šobrīd ne sevišķi saprotu šīs sēdes patieso jēgu. Un es to nesaprotu tādēļ, ka, redzot lēmuma projektu, vismaz puse no jautājumiem attiecas uz pašu Saeimu. Ja uz Saeimas komisijām attiecināmie jautājumi jārisina sēdē, tad es piekrītu, ka jautājums ir svarīgs, un Grīga kungs dzirdēs, ka ir atsevišķi momenti - un arī es mēģinu tos saskatīt -, kas tiešām ir risināmi Saeimas līmenī. Bet es saprotu, ka juridiski to nekad nepieļaus spēka struktūru vadītāji, bet morāli viņi tikpat labi varētu salasīties un izvirzīt, ka, lūk, tas, tas, tas un tas nav atrisināts pašā Saeimā, jo lauvas tiesa no šiem jautājumiem, faktiski likumdošanas jautājumiem, būtu jākārto šeit. Tāpēc es neesmu pārliecināts, vai šis ceļš bija visefektīvākais. Bet par vienu gan, es domāju, ir jārunā likumdevēju līmenī.

Protams, noziedzības samazināšanai, novēršanai es neticu, Staša kungs, bet būtiskai samazināšanai gan, bet tad ir jārunā par tiesībaizsardzības orgānu dienesta cilvēku dienesta ētiku, ja es tā varētu teikt. Es pieļauju, ka masu informācijas līdzekļi paņem pirmo, ko dzird, un iespiež, un tur varētu kaut ko pārmest, bet tā gūzma, kas nāk par to, ka tiesībaizsardzības iestāžu dienesta cilvēki, dienestnieki, masveidā pieļauj tomēr, piedodiet, rupjības, cilvēktiesību aizskaršanu, tas nu tiešām ir fakts. Un es šeit redzu divus ceļus.

Pirmais ceļš. Nupat streikojošie skolotāji piekrīt tam, ka diferencēti jāpieiet katram darbiniekam, jo ne katrs skolotājs strādā godīgi. Tāpat kā ir ļoti daudz izcilu skolotāju, tāpat acīmredzot arī tiesībaizsardzības iestādēs būtu diferencēti jāpieiet tiklab atbildības, tiklab sodīšanas vai kaut kādas, teiksim, atzinības izteikšanas, kā arī algu jautājumos. Bet pieļaut, pirms cilvēks neko nav izdarījis un ne pēc kādām pazīmēm nav kvalificējams kā huligāns vai tiesību pārkāpējs, pieļaut patvaļu pret šiem cilvēkiem tomēr nedrīkst. Un šeit es tomēr gribētu, lai šajā lēmumā parādītos spēka struktūra un lai nevis apkopojoši mēs saucam... es nezinu, cik tas ir labi... vadītāja personālā atbildība par to, kā ētiski izskatās, pirmkārt, Zemessardze, policija un tā tālāk. Lai gan es tajā pašā laikā arī šeit negribētu pieļaut "melnbaltu" domāšanu, bet pamatrezultātā, es tomēr esmu spiests atzīmēt, pārsvarā bija "melnbaltā" domāšana, it kā nekā nebūtu laba, it kā tiesībaizsardzības institūciju darbinieki nekā nedarītu. Ir daudz darīts! Vēl jo vairāk mums jānoliec galvas to cilvēku priekšā, kas mirst, sargājot citus cilvēkus.

Otrais. Cilvēktiesību komisija vakar gandrīz divas stundas uzklausīja Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru. Visā šajā jautājumu spektrā tomēr smaguma centrs šajos jautājumos ir uz Iekšlietu ministriju, un mēs konstatējām pēc visa tā, ka šeit ir nepilnības tajā lēmumā vai tajā darbā, vai koordinācijā, bet tajā pašā laikā arī likumdevējam ir jāpadomā, ka ir vispār neskartas sfēras, kas attiecas uz Tikumības policiju un visu problemātiku, kas ar to saistās. Es ļoti lūdzu Endziņa kungu kā labāko, vismaz praksē parāda... Man jābeidz? ...Kā labāko Kārtības ruļļa zinātāju vienoties ar Prezidiju. Cilvēktiesību komisija iesniegs lūgumu par to, ka tie cilvēki, kas saistīti ar tikumības šīm visām problēmām, kas šeit ir, lai varētu uzstāties Saeimas priekšā; visi Cilvēktiesību komisijas locekļi viennozīmīgi lūdz Saeimu pagaidām mutiski uzklausīt Gulbja kungu, kurš ir sabiedriskais asociācijas "Nâkotnes vārdā"... kurš Rīgas domē strādā un kurš visos reidos piedalās. Viņam ir faktiskais materiāls, kas rāda šausminošu ainu šajā sfērā. Uzklausot informāciju, šeit varētu iet tālāk.

Trešais - par lēmuma projektu. Es nezinu, lēmuma projekta godātie autori, cik juridiski korekti ir griezties pie Nacionālās drošības padomes ar kaut ko vai uzdot kaut ko. To es neanalizēšu. Es tikai domāju, ka, ja tā nav sākusi strādāt pirmām kārtām Saeimas vainas dēļ un ja Nacionālā drošības padome ne reizi vien ir griezusies... un viena, otra, trešā kandidatūra ir bijusi, ja mūsu politiskās, teiksim, nesaskaņas vai konsensusa trūkums nav ļāvis... tad šeit nav jāvaino Nacionālā drošības padome, un es nezinu, kā tā var iesākt darbu, ja mēs viņu bremzējam.

Un pēdējais. Grīga kungs, es jūs ļoti lūdzu, ļoti lūdzu kā kolēģi, kuru es ļoti cienu, pirms jūs metat apvainojumus kādas komisijas adresē, jūs, lūdzu, paanalizējiet. Es zinu, ka ne Marjašas kundze, ne Endziņa kungs neteiks, bet es pateikšu. Šī komisija, jūs visi piekritīsit, es ļoti ceru, ja ne, tad tas ir pierādāms... šī komisija ir visvairāk noslogotā. Pirmkārt, paanalizējiet, cik lēmuma projektu, cik, piedodiet, likumu projektu iet... gandrīz 90% aiziet uz turieni, jo mums juristu pietrūkst. Mūsu sagatavoto likumprojektu kvalitāte, piedodiet, ir zema, un viņiem bieži vien... Es esmu piedalījies šīs komisijas sēdēs ar saviem projektiem, ar mūsu komisijas projektiem, un es zinu, ka tie ir jākoriģē. Galu galā gandrīz katrs likumprojekts tiek deleģēts vienai komisijai, un atbildīgā vai blakuskomisija ir Juridiskā komisija, tāpēc pārmest... Es pilnīgi droši varu teikt, ka no malas pārmest, ka šī komisija vilcina, manuprāt, ir nekorekti. Gluži otrādi - es gribētu paldies teikt ne tikai komisijai, kura sniedz konsultācijas, bet arī Juridiskā biroja cilvēkiem - Višņakovas kundzei, Vilsones kundzei un citiem, kuri palīdz jebkurā gadījumā, kad vien es esmu nācis. Tāpēc ar šādiem, teiksim, varbūt apvainojumiem nevajadzētu steigties.

Godātie kolēģi, es gribētu beigt, tikai, ja mēs kādu jautājumu ceļam, tad sāksim ar sevi. Šajā jautājumā es uzskatu, ka Saeima tiešām nav visu izdarījusi. Paldies.

Sēdes vadītājs. Alfrēds Žīgurs - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Lūdzu! Pēc tam - Pēteris Tabūns.

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Man ir ļoti jānožēlo, ka mūsu Saeimā nav vismaz 3/4 ieradušās, kam te vajadzēja ierasties, tā ka tas nu ir jānožēlo, ka tiem varbūt šī kriminalitāte mūsu valstī neinteresētu vai arī viņi ir ārzemju ceļojumos un komandējumos. Bet es gribu iesākt ar to, ka Tēvija par visu dārgāka, un šī Tēvija - mūsu Latvija, kas mums jāsargā. Bet tāda, kā viņa pašreiz atrodas, tā ir nogrimusi noziedzībās, kuras nevar apkarot, bet mēģina šodien ar skaistiem vārdiem... un dažādos plānus un likumus mēs taisīsim un kādreiz jau viņi būs, bet, kad viņi būs to mēs vēl nezinām un mēs šādā veidā nevaram te iesākt domāšanu. Es domāju, tas ir jāiet pilnīgi konstruktīvi un man ir tās domas, ka mums pirmkārt ir jānosargā mūsu robeža, pār kuru nāk pāri neierobežotā skaitā mantas un visādas lietas, kas veicina noziedzību, nelegālību šeit mūsu zemē. Lai mēs kur ietu, manas domas ir, ka vajadzētu mūsu robežsargus pārtaisīt par Robežpoliciju. Robežpolicija nozīmē pavisam citādas tiesības, tur arestēšanas tiesības un tā tālāk, kas pašreiz robežsargiem nav dotas. Šos robežsargus vajadzētu palielināt ar vismaz divām brigādēm, kuras varētu sastādīt no apmācītiem zemessargiem. Un, lai mēs šo paveiktu, tad mūsu budžets būtu robežapsardzībai un zemessargiem jāpavairo par apmēram 1 miljonu latu. Tad robežkontrolei vajadzētu iegādāties novērotājhelikopterus, līdzīgus tiem, kādi ir vācu policijai. Tie ir vieglie helikopteri, kur trīs četras vietas ir, viņi brauc kontrolē pāri autobāniem un ceļiem un tā tālāk, un, kur ir sastrēgumi vai kā, viņi nolaižas un paņem, un mūsu robežsargi uz mata to var izdarīt. Un šie helikopteri nemaksātu tik daudz, ja mēs lūgtu arī kā palīdzību Latvijai. Es domāju, ka par 2 miljoniem latu tos pavisam viegli var nopirkt. Un tad to lietu var nokārtot.

Tad, - kas ir apzināt robežiedzīvotājus, robežiedzīvotājus, kas būtu lojāli Latvijas valstij. Šāda lieta tiek kārtota Savienotajās Valstīs un arī Kanādā. Kur zemnieki - tur nav robežu, tur ir viena drāts novilkta, lai zinātu - lai lopi nepāriet no vienas valsts uz otru, bet šie zemnieki aizstāv savu valsti un ziņo savas valsts saviem robežsargu posteņiem, ka tur ir kaut kādas nelegālības, ka pāriet pašreiz pār robežu. To mēs arī varētu darīt. Cik nu mums tas efektīgi būtu... bet katrā ziņā nebūtu tādas patvaļas, kāda ir pašreiz.

Tad - dubultot mūsu kriminālpoliciju. Tā ir jāapmāca speciāli, nevis tas ir vienkārši policists, kā pašreiz ir Rīgā un visā Latvijā, kurš varbūt uzraksta biļeti auto satiksmes pārkāpējiem vai tur kādam citam, kas uz ielas nelegāli tirgojas. Bet mums ir jāizaudzina jauni policisti, kuri ir kriminālpolicisti. Un, saprotams, šeit arī jāpievieno, lai mūsu zemessargi arī tiktu apmācīti kā palīgpolicisti. Apmēram tādā veidā. Un vajadzētu izbeigt šito pašreizējo rīvēšanos, ja tā varētu teikt, starp policiju un zemessargiem. Tas viss ceļas no cilvēku neapmācības, nevis no tā, ka viņi būtu īgni un naidīgi viens otram. Bet viņi nav apmācīti, viņi nezina īsti savas pilnvaru robežas. Nu šie izdevumi ir ļoti minimāli, tas kopā varbūt sastāda 4 miljonus latu, bet 4 miljoni latu priekš mūsu zemes un drošības - tas nav daudz un tā nav. Un bez tā jau mēs neiztiksim. Tikai ar skaistiem vārdiem un tā, kā mēs līdz šim esam runājuši. Būs likumi, būs tas, būs tas, tikai būs, bet solīts makā nekrīt. Un es ceru, ka jūs visi atbalstīsit šito. Mums jāizveido komisija noziedznieku apkarošanai no Saeimas locekļiem, un varbūt no katras frakcijas tur jāiet iekšā un jāsāk, teiksim... jāķeras vērsim pie ragiem, nevis tikai filozofēt. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns - Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Lūdzu! Pēc tam - Jānis Lucāns.

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Šī sēdes gaita, 35 deputātu piedalīšanās reģistrējoties, atsākot pēc pārtraukuma sēdi, arī runas no tribīnes šeit liecina, it kā satraukumam nav vietas, it kā Grīga kungs sacēlis vētru tējas glāzē. Bet, kolēģi, par to, ka situācija valstī, ka noziedzības eskalācija ir sasniegusi kritisko robežu, šaubu nav. Un, ja kāds to apšauba, tad viņš ir vai nu nezinītis, vai vienkārši melis. (Starpsauciens no zāles: "Nezinītis!") Oficiālā statistika, no kuras diemžēl baidās pat jaunais iekšlietu ministrs Ādamsona kungs, gribēdams revidēt informācijas dozas presei, lai tik drūmi neizskatītos, kā tas patiesībā ir. Galvu smiltīs bāzīsim? Neredzēsim, kas notiek? Vai pateiksim skaidri un gaiši - neejiet, cilvēki, uz ielām, it īpaši naktīs, jo dabūsit pa galvu vai noslepkavos, nošaus, pat vienkārši pajokojot ar šaujamieročiem. Oficiālā statistika, izrādās, ir tikai daļa no patiesības. Kriminoloģijas pētījumu centra pētījumi, kas nesen publicēti presē - droši vien lasījāt? - liecina, ka 60 % no tiesību pārkāpumiem netiekot minēti. 21,5 % valsts iedzīvotāju pēdējā gada laikā esot cietuši no noziedzniekiem. Bet tas ir vairāk nekā 400 000 cilvēku. Tas esot septiņas astoņas reizes vairāk nekā oficiāli reģistrēts. Ko tas nozīmē? Ja kaut aptuveni šie nupat manis minētie skaitļi ir patiesi, tad tas ir šausmīgi. Bet, ka tā tas ir, liecināja arī šodien Ādamsona kunga sacītais, cik notiek noziegumu vienā minūtē vai vienā stundā, vai pusstundā.

Un šodienas sēde ir ne tikai laikā, bet nokavēta. Mani pārsteidza dažādu valsts struktūru vadītāju spēle, apcerot Grīga kunga pirmo reizi šeit no Saeimas tribīnes izteikto, šo ārkārtas stāvokli, šos vārdus. To locīja visādos veidos un visādās izteiksmēs, labi zinot, ka Grīga kungs domāja ne jau ārkārtas stāvokli valstī konstitucionālā izteiksmē, bet prasīja panākt īpašo pasākumu kompleksu. Ne teorētisku, bet praktisku, lai beidzot ķertos klāt šai noziedzības hiēnai. Kāpēc tas noticis? Kāpēc tik tālu esam nonākuši? Ja to nesapratīsim, nav nozīmes šai sarunai. Un, lūk, galvenais, manuprāt. Tas noticis tāpēc, ka valsts, valdības, visas iepriekšējās valdības, arī Augstāko padomi un Saeimu ieskaitot, veicinājušas noziedzības izplatīšanos, lai arī cik traki tas skanētu, laikus neradot normālus un laikam atbilstošus likumus vai radot sliktus likumus, vai normālus likumus nerealizējot.

Es pieminēšu kaut vai likumu par kooperatīviem uzņēmumos, ar ko aizsākās izlaupīšana un izsaimniekošana. Es pieminēšu kaut vai krāsainā metāla zagšanas drudzi un tā tālāk un tā joprojām, SIA veidošanās drudzi. Visatļautība - lūk, šodienas situācijas raksturojums. Visi zina, ka Ģēģera un Šķēles kungi un tā tālāk cēluši muižas, un zina, ka nevis par nopelnīto naudiņu, bet par kaut kādu citu. Bet muižas kļuvušas vēl skaistākas, radušās vēl citas. Bet pie atbildības netiek saukti - taisni otrādi. Tiek izdalīti 27 000 dolāru un vēl, un vēl, un visādas lielas algas dažādās vietās. Nekas netiek darīts. Un, kad ministriem, atceraties, paprasīja Valsts kontrole atbildēt uz dažiem jautājumiem, tad Valsts kontrole dabūja pērienu un aizrādījumu. Tagad krimināllieta esot ierosināta pret bijušo enerģētikas ministru Krēsliņa kungu. Interesanti, vai Birkava kungs nezināja neko, kur viņš strādā un ko viņš dara?

V.Birkavs (no zāles) Nezināja!

P.Tabūns. Slikti! Slikti strādājat, ja nezinājāt. Un man šodien gribas prasīt: kur biji un kur esi, valdība? Kur esi šodien, Gaiļa kungs, (No zāles deputāts A.Panteļējevs: "Valsts prezidents atbild!") šī nopietnā jautājuma apspriešanā? Nav svarīgākas vietas šodien, kā atrasties šeit un lemt par šo jautājumu. Vai pusotra gada laikā nevarēja neko izdarīt, lai noskaidrotu, cik Latvijā palikuši militāristi? To vajadzēja izdarīt, bet nav izdarīts. Atgādināšu, Birkava kungs, jums, ko jūs teicāt: saskaņā ar likumu izraidīsim viņus! Ko? Militāristus? Es sapratu. Kur ir šī izraidīšana? Vēl nav noskaidrots, cik viņu šeit ir. Ko tad jūs izraidīsit? 31.augusts ir garām, līguma ratifikācija garām. Tūlīt būs 31.decembris, ar kuru visām ģimenēm jāaizvācas projām, tūkstošiem cilvēku, bet nav absolūti nekas darīts.

Pilsonības un imigrācijas departaments (es jau atgādināju, kad mēs apspriedām pirmajā lasījumā likumu par budžetu) ir gatavs īsā laikā izstrādāt militāristu apzināšanas programmu. Un tas nemaksājot nemaz tik dārgi. Nu tad ierakstīsim šodien lēmumā: "Pilsonības un imigrācijas departamentam izstrādāt Krievijas atvaļināto militārpersonu un to ģimenes locekļu apzināšanas programmu". Šim nolūkam budžetā paredzēsim, piemēram, 50 000 latu vai vairāk. Tā būs konkrēta rīcība. Ja šodien lēmumā ir rakstīts, ka līdz 1995.gada rudens sesijas sākumam izstrādāt tiesību sistēmas nacionālo programmu, tad kur mēs esam bijuši līdz šim? Un, ja izstrādāsim to tik ilgi, kad tad mēs to realizēsim un vai vispār realizēsim, un vai būs vairs iespēja realizēt, kad mafiozās struktūras un mafija būs pārņēmusi valsti savās rokās? Pa Latviju klīst 40 līdz pat 100 000 nepiederošu, valstij svešu, noziedzīgu klaidoņu, kuri ir izraidāmi. Kas tie? Būšot Imigrācijas policija - mums saka un mierina. Kur tad tā ir? Ir tikai priekšnieks. Šodien Ādamsona kungs teica: "Ierakstīsim!" Un LNNK piedāvā - izveidot līdz 1.janvārim. Steidzīgi, ātri, un lai sāktu tā darboties. Konkrēti un precīzi, nevis apcerēt un filozofēt. Vajadzīga konkrēta rīcība - izraidot. Kāpēc šodien netiek runāts nekur - tik un tik patruļas, kas patrulētu pilsētās, ciematos? Kāpēc par to netiek runāts? ...Izraidot tik un tik robežsargu, zemessargu, policijas posteņu, attiecīgi nosedzot tās vietas, pa kurām ieplūst Latvijā sveši cilvēki baru bariem. Kad beigu beigās jutīsies... - šodien neviens nav pateicis - uzņēmēji, no kuriem plēš šos 10 procentus? Neviens par to neatbild.

Vai operatīvo dienestu rīcībā ir ziņas par organizētās noziedzības grupām? Esot. Bet kāpēc neko nedara? Kāpēc nekas netiek darīts? Varbūt jāņem ciet? Jādod prokuroram sankcijas to darīt, jāpaplašina operatīvo metožu pielietošana uz noteiktu laiku. Kāpēc to nedarīt? Un Skrastiņa kungs ir izteicis, ka to būtu lietderīgi darīt. Tad darīsim to un šodien pieņemsim, un ierakstīsim lēmumā! Bet dokumentu pārbaude? Vai to nedrīkstētu ieviest? Vai nevajadzētu ieviest? Tauta - kā saka - savējie saprastu. Toties varētu saņemt simtiem, tūkstošiem noziedznieku. Varētu izkontrolēt. Jo savādāk pašlaik tā saucamajās "keča" mājās, kuras uzceltas vēl neatkarības laikā, ir paslēpušies simtiem, tūkstošiem noziedznieku. Un nevienam nav tiesību tur iet un pameklēt, un paskatīties. Nēsāsim dokumentus līdzi! Lai pārbauda. Godīgam cilvēkam nav ko baidīties. Un kabatu pase vai cits dokuments nesaplēsīs, toties palīdzēs saņemt ciet tos, kuri ir jāsaņem. Šos 40, 50 vai 100 000 klaiņojošu sveštautiešu, kuri lielākoties nodarbojas ar noziedzību.

Kāpēc nenoskaidrot tā saucamo uzņēmēju loku, kas ir šaubīgi, strādā uz riska robežas, ir nodibinājuši firmas ar desmit un 100 latu kapitālu. Kāpēc to neizdarīt? Es vēlreiz saku - vajadzīga rīcība, nevis filozofēšana! Lēmumā rakstīts: "Nodrošināt cietumu funkcionēšanu..." un tā tālāk un tā tālāk. Bet vai šobrīd nevajag nodrošināt šo cietumu funkcionēšanu? Vai nebija tāda uzdevuma jau līdz šim brīdim? Kāds tad ir bijis savādāks? Ziņot par lēmuma izpildes rezultātiem nevis 1995.gada rudenī, bet jau pēc pusotra, diviem mēnešiem. Vai tā nevajadzētu? Jo savādāk sagaidīsim nākamā gada rudeni un atkal nonāksim pie tās pašas "sasistās siles".

Es ierosinu noslēgumā, debašu noslēgumā, vai nu izsludināt garāku pārtraukumu, lai varētu pamatīgāk izstrādāt lēmuma projektu, to, ko piedāvāja un kas ir piedāvāts, ko piedāvāja LNNK, un šos priekšlikumus, kas izskanēja šeit no tribīnes, vai lēmumu pieņemt nākamajā sēdē, nākamnedēļ, un kārtīgi piestrādāt pie šī lēmuma projekta.

Ādamsona kungs teica noslēgumā: būsim katrs savā vietā! Burvīgi! Būtu jau labi, ja tā būtu. Diemžēl tā tas nav. Retais ir savā vietā. Ne velti Saeimā deputāti virza atkal un atkal, savu vēlētāju mudināti vai paši, celt atkal un atkal jaunu problēmu, kuru Saeimā nevajadzētu izskatīt, kas būtu valdības kompetencē. Bet diemžēl nav cilvēki savā vietā, un nākas risināt Saeimai. Mēs arī nebūtu nonākuši līdz šai situācijai, ja valdība būtu darījusi visu, kas tai pienākas. Ja rīt pēc šīs sarunas nebūs konkrētas rīcības, tas nozīmē, ka šodienas mūsu sanākšana ir bijusi veltīga. Ir vajadzīga konkrēta rīcība - rīt, parīt, aizparīt, ļoti ātri. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Jānis Lucāns - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam - Jānis Kokins.

J.Lucāns (TPA).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es domāju, nav apšaubāms Grīga kunga labais nodoms, iesākot šo te pasākumu, ko mēs šodien pašreiz izvedam, un man liekas, ka šinī ziņā pārmetumi gan šeit ir nevietā, ja kāds to dara. Jo situācija, manuprāt, nepavisam nav rožaina un pašapmierinātībai nekāda liela pamata nav. Man gribētos teikt tā, ka vienīgi lēmuma projekts, kas mums ir izplatīts, manuprāt prasās vēl pēc papildināšanas, jo es saredzu diezgan daudz tādu pamatcēloņu, par kuriem nav runāts šajā lēmuma projektā. Un viens no pamatcēloņiem ir finansiālās problēmas. Gan Skrastiņa kungs, gan Apsīša kungs, gan Trapāna kungs runāja par šīm finansiālajām problēmām. Es domāju, ka Ādamsona kungs savā ļoti nopietnajā analīzē runāja pārliecinoši par šīm problēmām - sākot ar mēģinājumiem noturēt profesionāļus, kas naudas trūkuma dēļ daudzos gadījumos neizdodas, un beidzot ar kompjūtersistēmām, kuras ir nepieciešamas, lai varētu pietiekami efektīvi ķert noziedzniekus. Visas tās ir finansiālas problēmas. Ziniet, ja policists ceļmalas mājā lūdz piecus litrus benzīna - un man tā ir gadījies pāris reizes pēdējā laikā - vai ja mēs šeit dzirdam no ministra ziņojuma, ka policists, kas kļuvis invalīds, pildot darba pienākumus, saņem pensiju 30 latu mēnesī, (No zāles deputāts O.Grīgs: "Ar sievu un bērnu!") tad es uzdodu jautājumu - vai tiešām šādas naudas vairs valstij nav? Vai, teiksim, šādam cilvēkam, kas, savu pienākumu pildot, ir zaudējis darbaspējas, - vai mēs viņam nevaram pieklājīgi samaksāt, lai viņš vismaz šajās lietās varētu dzīvot bez nopietnām problēmām? Ir runa par dažiem cilvēkiem Latvijā. Es saprotu, ka līdz ar to rodas jautājums vispār par policistu nodrošināšanu ar pensijām, jo tas tomēr ir tāds darbs, kas nepavisam nav no nekaitīgākajiem Latvijā, nav pieskaitāms pie tādiem. Pēc manām domām, šis piemērs, ko ministrs nosauca, vispirmām kārtām liecina par vienaldzību šajās lietās, ja ne vairāk. Es domāju, ka šodienas analīze maz skāra jautājumu par to, kā tas viss rodas un kas pašreiz sabiedrībā notiek, teiksim, ja mēs skatāmies drusku tālejošāk, uz priekšu. Un šeit jau Seiksta kungs pieskārās... Mēs šajā zālē vēl neesam runājuši par bērnu noziedzību, par pusaudžu noziedzību, par mazgadīgo prostitūciju un tamlīdzīgām lietām. Es domāju, ka Seiksta kunga ierosinājumam vajadzētu šeit atrast dzirdīgas ausis un mums vajadzētu reiz šajā zālē paklausīties, kāds ir stāvoklis šajā jomā, cik plaša bāze tiek jau šobrīd radīta nākamajai noziedzībai. Es domāju, ka arī tam vajadzētu būt lēmuma projektā atspoguļotam. Visu šo tādu vai citādu negāciju rezultātā ir izveidojusies jau psiholoģiskā barjera - neticība tiesībsargāšanas iestādēm un pašu šo cilvēku, to cilvēku, kas strādā šajās tiesībsargāšanas iestādēs, neticība tam, ka valsts viņus spēj kvalitatīvi atbalstīt. Un tas jau ir sarežģīts stāvoklis. Un tā, visu ņemot kopsummā, tās visas ir ekonomiskās problēmas, kas sākas no vienas - no valsts ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās. Tā ir cilvēku nenodarbinātība, zemais dzīves līmenis, perspektīvas trūkums, kas rezultējas valsts nespējā veikt valsts funkcijas. Nesenais skolotāju streiks. Nākamais - teiksim, ārstu streiks, pēc tam - varbūt pensionāru un tā tālāk. Šī virkne var turpināties ilgi un daudz. Vai varam uzskatīt par normālu, ka policisti strādā vairākās darbavietās? Vai varam uzskatīt par normālu šādu praksi, ka ir divu veidu privātuzņēmumi: vieni - kas algo policistus, un otri, kas maksā reketam? Un tā ir pieņemta gandrīz par vispārēju normu. Es neesmu pārliecināts, ka nav pienācis laiks nopietni padomāt par šīm lietām un vai šinī ziņā Grīga kungam nav taisnība. Es nedomāju, ka pašreiz ir kāda katastrofa, bet es domāju, ka par šīm lietām ir nopietni jādomā. Varbūt tāpat, kā šodien mēs runājam par situāciju noziedzībā, - varbūt tāpat šajā zālē reiz derētu parunāt par valsts ekonomisko stāvokli. Un es esmu pārliecināts, ka droši vien zāle šajā reizē būs atkal tikpat tukša kā pašreiz. Lai cik tas nožēlojami nebūtu.

Otra problēma, kas nav atspoguļota varbūt šajā lēmuma projektā. Tā ir ne mazāk svarīga. Tā ir neticība varas iestādēm, kas izriet no aizdomām par ierēdņu korumpētību. Es nezinu, kā lai tiek pāri šai nelaimei. Mums bija Milberga komisija, kas nodarbojās ilgu laiku ar šīm problēmām. Mēs dzirdējām garus ziņojumus, no kuriem nebija nekāda rezultāta. Nulle. Ja mēs nodibināsim vēl šādas komisijas un tās beigsies ar tieši tādu pašu rezultātu, tad šī uzticība valsts varas iestādēm nepalielināsies. Man liekas, ka šajā zālē vienreiz ir jāatrod risinājums šim jautājumam, lai sāktu atjaunot ticību valsts varas iestādēm. Un to var izdarīt tikai ar godīgumu. Un citas iespējas nav. Bet bez tā pārējie pūliņi, pēc manām domām, būs mazefektīvi vai nulles vērtībā. Ja mēs šajā lietā neieviesīsim kārtību.

Un vēl viena lieta, kas man liekas problemātiska un ko, protams, nevar šeit, šajā zālē, atrisināt. Man liekas savāda attieksme, kas ir izveidojusies masu informācijas līdzekļos. Es domāju, ka gandrīz nav nevienas sevi cienošas avīzes, kurā nav iedaļas, kur ir aprakstīti visi viņiem zināmie kriminālie gadījumi, noziegumi, - slepkavības un tamlīdzīgi. Katra sevi cienoša avīze to apraksta. Bet cik ir tādu avīžu, kas nopietni apraksta tos gadījumus, kad izdodas noķert noziedzniekus, izdodas viņus sodīt un tā tālāk? Man liekas, ka šajā ziņā presei vajadzētu varbūt būt vairāk patriotiskai, jo vajadzētu būt līdzsvaram šajā atspoguļojumā. Protams, šajā jautājumā var tikai aicināt. Bet man liekas - ja kāds preses izdevums uzskata, ka viņš ir Latvijas patriotiem labvēlīgs, tad viņam tomēr vajadzētu atrast šo līdzsvaru atspoguļošanā.

Un pēdējais. Es nezinu, cik tas ir lietderīgi vai mērķtiecīgi, bet iekšlietu ministra ierosinājums, ka varbūt vajadzētu radīt veicinošus apstākļus, lai policiju varētu papildināt ar zemessargiem, lai, teiksim, cilvēki, kas spēj šos pienākumus veikt, papildinātu policijas rindas, kas tomēr, manuprāt... es saprotu, ka laukos zemessargi arī ir vajadzīgi, tas viss ir tā, bet man liekas, ka tomēr policija pagaidām ir organizētāka vienība, kas cīnās ar šiem noziegumiem, un, manuprāt, viņiem tomēr vajadzētu dot prioritāti. Varbūt arī šeit mēs varam darīt kaut ko labu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, mēs esam uz kvoruma robežas, tāpēc lūdzu nevienu neatstāt zāli.

Jānis Kokins - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam - Aivars Endziņš.

J.Kokins (LZS).

Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Šodien runāt par ļoti nopietnu problēmu pustukšā zālē ir gandrīz tas pats, kas kārtīgi atrasties mūsu paaudzei tik ļoti labi atmiņā iespiedušajās kādreizējās politmācībās. Kaut ko līdzīgu tur mēs cītīgi runājām, un apmēram visi atceras, kādi tad bija tie rezultāti.

Šodien tika uzskaitītas krīzes situācijas modifikācijas, veselas četras. Nespriedīsim, kurā pagastā, kurā modifikācijā ir tas, ka krīze ir, tas acīmredzot katram ir skaidrs. Ja pat valsts uzņēmumi viens no otra piedzen parādus ar reketa palīdzību, ja, iestājoties tumšajai diennakts daļai, cilvēki pazūd no ielām un viens otru brīdina: "Neej tikai, Dieva dēļ, laukā ielā, never durvis, ja nepazīsti, kas zvana vai prasa!" - un ja pat dienā baidās uz lielceļa apstāties, lai pavestu kādu gabalu sievieti, kas, kā tautā saka, "balso", kājāmgājēju, - ej nu sazini, varbūt krūmos speciāli gaida, lai jūs, kā saka, ievilinātu, - tad mums liekas, ka tālāk vairs nav kur dēties. Manuprāt, daudzas bēdas nāk no tā, ka mēs, pirmkārt, mēģinām iemūžināt likumu nepildīšanu daždažādos veidos. Visi zina, kādu postu laukiem nodarīja slavenā "prihvatizācija". Pirms "prihvatizācijas" lauksaimniecības departamentos bija praktiski tie paši cilvēki, kas šodien. Viņi strādāja vispirms par departamentu vadītājiem, tad viņi citādi saucās, tās iestādes... Vēlāk - privatizācija, attiecīgi - laupīšana. Viņi arī strādāja, tad viņi veiksmīgi izgāja ierēdņa kandidāta atestāciju - nav dzirdēts, ka kāds nebūtu to izgājis, un, ja jau nepaveiktos, tad pēc kāda mēneša atkal varētu par jaunu... - un turpina tagad strādāt kā ierēdņu kandidāti, nu pēc gada būs atestēti, jo budžetā it kā tiek plānoti līdzekļi. Bet atestācijā deva visādus gudrus testus un tā tālāk, kaut vēsture ņirdz par testiem, vēsture zina, bet testētāji klusē. Edisons notestējot gan sev bija atradis it kā mantinieku, bet otrais Edisons vēsturē neparādījās, kaut testi rādīja, ka no viņa varētu iznākt... Būsim uzmanīgi. Bet reālo darbu - un vienam otram ierēdnim tas gandrīz ir mūža darbs - atestācijā mēs vērā neņemam.

Mums bija tā dēvētā Milberga komisija, es pats biju tajā skaitā. Pierakām lietu kalnus, simtiem lietu. Viena no daudzām - "Lata International" lieta parādījās. Nu un tad? Šoruden mēs beidzot, ar lielu nokavēšanos, ar pusgada nokavēšanos, to noklausījāmies, atdevām mūžīgā glabāšanā tos materiālus Saeimas Prezidijam. Nu skatīsies un redzēs, kā nu veicas ar to ierēdņu korumpētību un tā tālāk "Lata International" lietā, ja burtiski dažas dienas pēc tam viens no galvenajiem varoņiem šinī jomā, Ģēģera kungs, intervijā lielās, ka nu viņš braukājot uz "Lata International" rēķina komandējumos, pamanījies atvest 3 automašīnas no ārzemēm un, kā tautā saka, norealizēt. Nezinu, var jau runāt par brīvo tirgu, bet nu vismaz par ministra ētiku gan vajadzētu! To gan vajadzētu.

Tālāk. Ko tad dara mūsu Valsts kontrole tagad? Šodien mēs neko par to nedzirdam.

Dienas varonis tautā ir mūsu slavenā muita. Šodien mēs nedzirdam... Ieņēmumu dienests mums solījās, ka nu būs kārtība ar muitu un tā tālāk. Kārtība ir tāda, kādu man pastāstīja jautrs, ar humora izjūtu apveltīts jauneklis Daugavpilī. Saka: Muitā kārtīgs vīrs strādā trīs mēnešus. - Es saku: - Kā? - Nu, viņš pa trim mēnešiem iekrīt, tad, dabiski, viņu padzen, bet arī tā drusku... Ja ir iespējams, tad pēc paša vēlēšanās. Vai arī var motivēt, ka viņam ir piemetusies šķaudāmā kaite. Ja viņam paveicas, viņš pa trim mēnešiem sevi nodrošina arī turpmākam periodam. Un viņš ir džentlmenis, un viņam, dabiski, ir jāaiziet. Un, ja viņš ir godīgs un strādā, nu, nevar sevi nodrošināt un turpina strādāt, tad viņu vienkārši novāc, tāpēc ka jādod arī citiem... Tā ir tā jaunekļa skaistā anekdote, nesaukšu viņa vārdu, uzvārdu. Bet acīmredzot jebkurā anekdotē ir liela daļa patiesības.

Ļoti nopietna problēma mums ir ar policiju. Lieta ir tā: policijā ir izveidojusies diezgan interesanta situācija - no tāda vispārēja viedokļa skatoties. Proti, kā jau šodien minēja, dien 40 procenti nepilsoņu un 60 procenti pilsoņu. Pie tam, runājot ar policijas vadošajiem darbiniekiem uz vietām, izrādās, ka situācija diemžēl ir tāda, ka centīgākie dienētāji, lai cik tas dīvaini nav, tomēr ir nepilsoņi, jo nepilsonis domā - kā nu būs, varbūt manu centību ņems vērā pie pilsonības piešķiršanas vai tamlīdzīgi? Pilsoņi tomēr ir... teiksim tā - mazāk centīgi pieklājības pēc. Šis jautājums mums būtu acīmredzot jāapsver - vai nu pilsonības piešķiršanā tik tiešām ņemt vērā nopelnus valsts labā, vai kā citādi, vai domāt par kaut kādu policista algotņa statusu. Jebkurā gadījumā policistam jābūt valsts apdrošinātam. Tās traģiskās situācijas, kādas rada policista neaizsargātība, neko labu mums nesola. Dabiski, tā kā mēs esam nabagi, mums ir jādomā par policijas materiālo nodrošinājumu. Lai nenāktos Ceļu policijai, kā saka, aizvērt acis un reizēm arī iekasēt neoficiālo nodevu soda naudas vietā. To autovadītāji zina un min tādus gadījumus. Jo, ja paskatās uz viņu "nobrauktajiem" žiguļiem... Ādas jakās tērptie zēni ar brašajiem spēkratiem brauc garām, viņus neaiztur, bet aiztur vecos moskvičus, zaporožecus un žiguļus, tāpēc ka viņi nevar aizbēgt, un tad sākas: "Zināt, jums šitā te lampiņa tā īsti spoži nedeg, te, tur!.." Un aiziet vēl tālāk. Parādās dienesta ētika. Acīmredzot te ir daudz kas runājams.

Pirmkārt. Atrodos kā amatieris pie stūres no 1965. gada, bet vēl šodien atceros ārkārtīgi oriģinālu Rēzeknes ceļu policistu, kas 1973. gadā mani apturēja - ne jau tāpēc, ka es kaut ko biju pārkāpis, ne jau tāpēc! Bet viņš laipni brīdināja: "Ziniet, ir snidzis sniegs, un Maltas silos ceļš ir netīrīts, un tur ir ļoti bieži avārijas, esiet uzmanīgs!" Pa šiem 30 gadiem man mūžīgi pārbauda dokumentus, bet par laipnību nav ko runāt. Nesen Daugavpilī mani apturēja (es braucu ar kundzi no laukiem, atgriezos naktī): - Ģed, čto vezjoš, viļezai! - Es rādu savu deputāta apliecību un tamlīdzīgi, - izburtot laikam nevarēja, otrs gan saka: - Ģeputat, ģeputat... - Nu tad viņš saka: - Sčastļivovo puti! - Es ar tulkošanu neņemšos, bet par ētiku acīmredzot ir grūti runāt.

Un ētika ir smalka lieta, tā "atkožas". Es ar ārkārtīgu pietāti uzņēmu ziņojumu, kad Gaiļa kunga Ministru kabinets iesāka savu darbību ar teorētisku profesora Milta lekciju par ētiku. Bet praktiskās nodarbības šai ētikai, kad pret skolotājiem izmeta rotu brašu policistu pie Ministru kabineta ēkas un kad katrs lauku pensionētais skolotājs jebkurā gadījumā... par to spļaudās, atklāti sakot. Tad kur tad ir profesionālā ētika? Te pat ar elementāru kājminamu domāšanu varēja izdomāt, ka tas ir vispār nepieklājīgi - pret skolotājiem tā izrīkoties.

Tālāk. Šodien visi runā "caur rozītēm". Es gribētu uzprasīt tā saukto tiesībsargātāju ministriju pārstāvjiem... Te vaimanāja, ka nav pirmā parādu cietuma iemītnieka, lai viņam varētu veidot piemiņas plāksni. Bet arī nav pirmā netiklības veicinātāja - sutenera - aresta. Neviens nerunā par prostitūciju. Beigu beigās tā ir kļuvusi par industriju tagad,- runāsim atklāti un beigu beigās arī prasīsim no tā. Kaut kādi likumi jau ir, un kaut kas tur ir sačubināts. Lai vismaz oficiāli to nereklamētu presē! Atvainojiet, lūdzu, par teikto.

Tālāk. Ekonomiskā noziedzība ir galu galā pamatu pamats visam. Un ekonomiskā noziedzība balstās uz samērā vienkāršu skaidrību, vēlamo skaidrību statistikā, tas ir, Uzņēmumu reģistrā. Vai tik tiešām nevar sakārtot Uzņēmumu reģistru un ieviest beigu beigās kārtību visādu SIA un RIA organizēšanā, lai nebūtu slaveno "Pilara" un tamlīdzīgu lietu? Simtiem un tūkstošiem apmānīto noguldītāju mūs, kad tiekamies ar vēlētājiem, burtiski tiranizē. Kur ir likumi, kur likumu pildīšana? Jā, likumi nav sakārtoti, daudz kas nav sakārtots. Bet tomēr.

Tādēļ nobeidzot es tik tiešām pievienojos kolēģiem, kas prasa pirmām kārtām rīcību - nevis vaimanāšanu un nevis atsēdēšanu, bet darbu. Un beigu beigās acīmredzot tomēr varbūt mums būtu jāatgriežas pie tā sauktajiem "tautas sargiem", jo tur tie "paikozi", kas ir šur tur saglabājušies, - viņi joprojām tagad uz sabiedriskiem pamatiem sargā savu mantu, tādēļ arī tā nav izzagta. Tur, kur nebija organizēta mantas sargāšana,- tur pat pie"prihvatizācijas" reizēm nebija, ko"prihvatizēt", bija tikai grausti atstāti. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Dzintars Ābiķis.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Es nebiju starp tiem deputātiem, kuri parakstīja aicinājumu par šīs ārkārtas plenārsēdes sasaukšanu. Grīga kungam, kad viņš man to piedāvāja, uzreiz pateicu, ka es esmu pret šādu tarkšķēšanu un nekas cits nopietns šādā plenārsēdē iznākt nevar. Negatavojos arī runāt šodien plenārsēdē, piedalīties debatēs, bet diemžēl laikam tomēr ir jānāk un kaut kas ir jāsaka.

Un sākšu es varbūt ar pārmetumu, ko izteica Augstākajai padomei un Saeimai cienījamais Tabūna kungs, - ka, lūk, gan Augstākā padome, gan Saeima ir vainīgas, ka noziedzība izplatās, ir radījušas tai priekšnosacījumus, nepieņemot likumus, - vai kaut kas tamlīdzīgs un tamlīdzīgs. Es atzīstu savu vainu kā bijušais Augstākās padomes deputāts, kurš piedalījās Saeimas vēlēšanu likuma, 5. Saeimas vēlēšanu likuma izstrādāšanā. Likumā palika norma, kas ļāva... nu, bijušajiem noziedzniekiem, cilvēkiem, kuri bijuši konfliktā ar likumu, kļūt par Saeimas deputātiem. Viens otrs divreiz ir bijis tiesāts. Jā,- no juridiskā viedokļa, tas ir sen bijis, sodāmība ir dzēsta, un šodien nevarētu teikt, ka viņš ir sodīts, bet acīmredzot, Tabūna kungs, ir vēl arī morāle, ētika. Jūs pats runājāt par ētiku, par morāli. Vai jūs, kurš aicināt uz rīcību - ka pietiek, kā saka, filozofēt, vajag rīkoties, - vai jūs savā laikā tieši tādā veidā nerīkojāties, izmantojot savu boksera talantu attiecībā pret sievieti?... Ētika. Un tagad jūs filozofējat par noziedzību un par to, ka Saeima, ka Augstākā padome ir veicinājusi - un tā tālāk un tā joprojām... Ziniet, tas ir apmēram tā, kā... jūs arī savulaik Ļeņinu studējāt, viņam ir darbs "Nomaļus stāvošā padomi". Ir ļoti labi gudri mācīt visus, un ir ļoti gudri un ļoti labi tad, kad ir pieslēgta radiotranslācija, nākt un izteikt savu sāpi, visu melnās krāsās parādīt. Grīga kungs un arī tie, kas parakstīja šo aicinājumu uz sēdi... Formulējums tur bija tāds, ka, lūk, ņemot vērā to, ka noziedzība pieaug... šie smagie noziegumi un tamlīdzīgi... es nezinu, varbūt vajadzēja tomēr vispirms paskatīties statistiku, ka tomēr smago noziegumu skaits ir samazinājies. Es piekrītu tam, ka, neapšaubāmi, mums ir diezgan augsts, pat varbūt ļoti augsts, latento noziegumu skaits, kas netiek fiksēts, - cietušais vispār neierodas policijas iestādē, nepiesakās, ka viņš ir apzagts, jo viņš ir bezcerībā, domā, ka neviens tik un tā noziedznieku neatklās un tik un tā viņš tikai zaudēs laiku... tādā veidā. Bet, runājot par smagiem noziegumiem, runājot par slepkavībām, par izvarošanām, par laupīšanām, jāsaka - tas tomēr samazinās. Paskatieties statistiku! Mēs varam, protams, vēlēties, lai tas būtu daudz mazāks šis skaits, neapšaubāmi, jā.

Un vēl. Šodien, kā saka, mēs daudz runājam, ka, lūk, policisti ir tādi un šitādi, ka viņiem arī ētika būtu jāmācās - un tā joprojām. Ziniet, man ir tāds iespaids, ka varbūt būtu daudz vērtīgāk bijis, ka mēs šodien nevis sēdētu šeit, bet aizietu nu kaut vai ekskursijā un pasēdētu pusi dienas - katrs no mums, šeit, šajā zālē, klātesošajiem - kādā nebūt policijas iecirknī. Lai mēs reāli to visu redzētu. Lai mums nebūtu jāklausās, ko Lucāna kungs saka,- ka, lūk, nav benzīna un tā tālāk. Un tad, kad mēs spriežam par budžeta līdzekļiem, par asignējumu, un tad, kad mēs uzklausām skolotāju streika rezultātu, ka tiek atņemti līdzekļi un kas tiek darīts tagad arī Iekšlietu ministrijai, un ka tur ir vairāk nekā tūkstotis vakantu vietu... un mēs runājam, kā saka, visu laiku, tagad arī vēl lēmuma projekta labojumos, ko ierosina LNNK deputāti,- pārskatīt Iekšlietu ministrijas struktūrvienību kadru politiku, veikt visu darbinieku atestāciju, novērtēt viņu lojalitāti pret Latvijas Republiku, valsts valodas prasmi un katra darbinieka atbilstību ieņemamajam amatam... Jā, ir jābūt prasībām, bet, ja mēs iesim apmēram ar šādu pozīciju un ja visu laiku tiešām tas darbinieks, kurš ir kvalificēts, kurš ir profesionālis, - ja viņš visu laiku ir neskaidrībā, kāds būs viņa liktenis... Bet kur ir tie zemessargi? Ar kādu vārdu būtībā arī bija saistītas cerības: kad Kristovska kungs no Zemessardzes štāba priekšnieka kļuva par iekšlietu ministru, tika cerēts, ka, lūk, sekos tam, daudz vairāk ieplūdīs iekšlietu sistēmā zemessargu. Cik daudz ir iegājuši iekšā? Bet mēs kritizējam. Taču iet strādāt tur, kur ir grūti, - to diemžēl neviens negrib. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka, lūk, ir šī nesakārtotība materiāli tehniskajā nodrošinātībā, materiālajā nodrošinātībā, un arī šī attieksme, jo, saprotiet, policijas darbinieks ir cilvēks, kurš katru dienu stāv aci pret aci ar noziedzību, tas prasa ļoti daudz - tas prasa nervus, tas prasa drosmi. Un, redzat, no tribīnes runāt, protams, ir ļoti viegli. Kritizēt ir ļoti viegli. Bet tad, kad tiešām būs jāstrādā un jāstāv aci pret aci ar noziedznieku, - tad es šaubos, vai kāds būs gatavs iet un to darīt. Runāt ir vienmēr viegli.

Un vēl ko es gribu teikt. Manī rada izbrīnu šis lēmuma projekts, kurš ir iesniegts un kuru ir parakstījuši mani kolēģi deputāti. Ziniet, man tas vairāk atgādina vai nu kādreizējo partijas centrālās komitejas plēnuma lēmumu, vai Augstākās padomes lēmumu. Tur ir vārds pa vārdam - pastiprināt, uzlabot, paātrināt, utt. Pie tam ir ļoti daudz vienkārši neizprotamu lietu. Man, protams, ir liela pateicība šā lēmuma projekta autoriem par to augsto cieņu, kāda ir izrādīta Juridiskajai komisijai, jo Saeima savulaik, pieņemot labojumus Kriminālprocesa kodeksā, norādīja, ka Ministru kabinetam ir līdz 1994.gada 1.oktobrim jānodrošina apgabaltiesu darbības uzsākšana. Nu ko, - Ministru kabinets netika galā, nu uzdosim Juridiskajai komisijai nodrošināt to! Ļoti apsveicami. Paldies par uzticību! Varbūt tomēr vajadzētu painteresēties, kāda ir tā reālā situācija, kas skar gan to pašu Satversmes tiesas izveidošanu, gan skar varbūt citu likumprojektu izstrādāšanu.

Un vēl kas mani pārsteidz. Kā saprotat, sliktam dejotājam reizēm laikam arī bikses maisa. Tāpēc arī bieži vien un arī šeit no tribīnes izskanēja, ka, lūk, nav likumu, nav tas un tas, tur to un to vajag pastiprināt - un to un to, un to. Es atvainojos, - vajag realizēt tos pašus likumus, ievērot tās pašas normas, kādas mums jau ir Kriminālkodeksā, tās pašas iespējas, ko paredz Kriminālprocesa kodekss un citi likumdošanas akti, lai reāli to darītu. Neapšaubāmi, vienmēr likumdošana un jebkurš likums būs process. Vienmēr būs jātiecas uz kaut kādu pilnību, bet pateikt, ka ir neizdarība un mums ir šāds smags stāvoklis tāpēc, ka mums, lūk, nav likumdošana sakārtota, ka mums nav tas, nav tas un nav tas, - es domāju, tas ir vienkārši mēģinājums attaisnoties un nekas vairāk. Tāpēc es aicinu, ievērojot it sevišķi Kārtības ruļļa 117.pantu, šo lēmuma projektu vispār šodien neapspriest, (No zāles deputāts O.Grīgs: "136.pants arī ir!") nodot to komisijām, un nekādā gadījumā arī nevajag veidot vēl kaut kādu komisiju. Mums jau ir Aizsardzības un iekšlietu komisija, ir Nacionālās drošības komisija, ir galu galā arī Juridiskā komisija. Un mēģināt veidot vēl vienu pārraudzības institūciju? Ar ko tad tā nodarbosies? Tad jau varbūt iesim un uzņemsimies šefību, katrs no mums, pār kādu no policijas iecirkņiem un pārraudzīsim! Arī tie, kuri ir bijuši agrāk tiesā. Un mācīsim. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Gunārs Resnais.

Dz.Ābiķis (LC).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi, arī man sāp sirds par to, ka Latvijā ir augsts noziedzības līmenis. Jā, tiešām pie mums mafija reketē ne tikai, kā tas ir Rietumos, narkobiznesu, prostitūciju, spēļu namus, bet reketē arī uzņēmējus un līdz ar to apdraud pat mazos uzņēmējus. Bet es gribu teikt, lūk, ko: ar profesionāliem noziedzniekiem ir jācīnās profesionāli. Es ļoti saprotu Grīga kungu. Grīga kungam tiešām bija viscēlākie nodomi, bet, ja emocijas prevalē pār veselo saprātu, tad diemžēl tur nekas labs nevar iznākt. (Starpsauciens no zāles: "Nevajag runāt, bet darīt!") Atcerēsimies kaut vai neseno tik izslavēto un pa visu Latviju izskanējušo akciju uz robežas. Es gribu atgādināt jums vienu teicienu: "Gudrais rīkojas, muļķi maksā." Tikai diemžēl man ir jāsaka, ka rīkotājs arī laikam nebija sevišķi gudrs. (Starpsauciens no zāles: "Nâkošo reizi Ābiķis rīkos!") Akcijas pret noziedzīgo pasauli tā neviens nerīko. Parasti, ja grib rīkot kādu nopietnu akciju, sanāk maksimāli šaurs akcijas izstrādātāju loks, lai maksimāli šaurā lokā izstrādātu rīcības plānu. Kāpēc es saku - "maksimāli šaurā lokā"? Pavisam elementāri: lai nebūtu informācijas noplūdes. Un izpildītājiem tiek dota komanda pašā pēdējā brīdī, cik tuvu pirms akcijas tas vien ir iespējams. Par šo akciju noziedzīgā pasaule, kontrabandisti, vienkārši ņirgājās. Bet kas par to samaksāja? Cik tas neizmaksāja mūsu nabaga nodokļu maksātājiem? Vai par to kāds padomāja? Vai par to padomāja, ka tas tiks samaksāts no skolotāju, no ārstu, no medmāsu un no citu kabatas? Vai šās akcijas vietā, kas būtībā nedeva nekādus rezultātus, nevajadzēja nopirkt tai pašai zemessardzei benzīnu, lai viņi kādu laiku varētu braukāt, vai arī policijai benzīnu?

Vissliktākais, manā izpratnē, ir bara princips - viena vārna noķērcas, un visas vārnas tad saceļas gaisā un ķērc. Diemžēl man ir jāvelk zināmas paralēles ar mūsu auditoriju, jo šobrīd mēs esam spiesti klausīties nevis speciālistu spriedumos, bet viens otra, es diemžēl atvainojos, diletantiskos spriedelējumos par lietām, par kurām diemžēl lielākajai daļai klātesošo nav nedz informācijas, nedz arī izpratnes. (Starpsauciens no zāles: "Tad vajag teikt!")

Kā reāli būtu jānotiek mūsu darbam noziedzības apkarošanā? Vispirms mēs atbildam par likumiem. Likumus raksta šajā gadījumā profesionāļi. Bet vai mēs labāk... lai mēs labāk varētu orientēties, tiešām mums vajadzēja saņemt pirms likuma balsošanas rakstisku informāciju no speciālistiem, no tiesībsargājošajām institūcijām, no bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem. Mums ir vajadzīga statistika, mums to vajag, bet nevis klausīties šeit vienam otra, es atvainojos, bieži vien diletantiskos spriedelējumos. Ko mums ir praktiski devusi šodienas apspriede? Es neticu, ka te daudz kas vēl mainīsies. Neapšaubāmi, ir viens pozitīvs efekts, ka tie, kas klausās radio, tomēr saprot, ka arī noziedzība ir prioritāte. Un tagad, kad tas budžets tiešām tiek raustīts no visām pusēm, tie raustītāji varbūt arī padomās par to, ka naudiņa ir vajadzīga arī tiesībsargājošajām institūcijām. Vai mēs varam šeit pieņemt kādu lēmumu? Te jau Endziņa kungs pareizi teica - mēs taču neesam sabiedriska organizācija, kas pieņem rezolūcijas. Tā kādreiz, atmodas sākumā, tiešām darīja Tautas fronte un citas sabiedriskās organizācijas - kad kongresā runāja, tad sanāca darba grupa un pieņēma rezolūcijas. Bet mēs taču neesam sabiedriska organizācija, mums ir jāstrādā rūpīgi pie likumdošanas, nevis jānodarbojas ar rezolūciju rakstīšanu. Ko, piemēram, nozīmē šajā dokumentā izteikums - "Nodrošināt prokurora pozīcijas atbilstību reālajai kriminogēnajai situācijai"? Kas tā par pozīciju? Es vispār nesaprotu.

Es tomēr atļaušos nedaudz iejusties šo profesionāļu lomā. Un tomēr, ja jau ir runa par noziedzību, es gribu vērst iekšlietu ministra un arī visu mūsu uzmanību uz vienu problēmu. Es tiešām šeit atļaušos runāt kā pusprofesionālis, jo pēc profesijas esmu ekonomģeogrāfs. Pašreizējās situācijas analīze liecina - un tas ir īpaši atkarīgs šobrīd arī no situācijas Krievijā -, ka mūs sagaida arvien straujāka nelegāla imigrācija. Ar to mums būs jārēķinās. Tāpēc es ļoti lūdzu iekšlietu ministru, lai gan man jūsu parlamentārais sekretārs apsolīja... bet maksimāli īsā laikā beidzot ir jāizstrādā atbildības daļa imigrācijas likumam. Šobrīd amatpersonu un pat civilpersonu var sodīt pat ar piecu gadu cietumsodu, ja viņš ir palīdzējis nelegāli ieceļot. Aviokompānijām uzliek milzīgus sodus, ja tās ir paņēmušas uz borta nelegālus ieceļotājus un no viņiem vairs netiek vaļā. Parasti ir ļoti grūti pierādīt, no kurienes viņi ir nākuši.

Tāpat arī Ārlietu ministrijai ir maksimāli jāstrādā, lai slēgtu starpvalstu līgumus par nelegālo imigrantu izdošanu vai arī līgumus... tām valstīm, no kurienes viņi ir atbraukuši, vai arī tām valstīm, caur kurām viņi ir atbraukuši. Tas mums ir vēl būtiskāk.

Vēlreiz es atkārtoju: mīļie deputāti, nodarbosimies ar to, ar ko mums ir jānodarbojas! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Deputāt Ābiķi, es lūdzu jūs turpmāk izvairīties no tādiem izteicieniem, kurus var iztulkot kā personīgus apvainojumus. (No zāles deputāts O.Grīgs: "Parasti uz slimiem neapvainojas!") Un jūs arī, deputāt Grīg!

Gunārs Resnais - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam - Juris Sinka.

G.Resnais (LZS).

Cienījamo priekšsēdētāj! Kolēģi, klātesošie! Es negatavojos šodien runāt, jo faktiski pirmo reizi pēc zināma pārtraukuma piedalos Saeimas darbā, bet, klausoties valdības šodienas uzstāšanos, debates, mani samulsināja tāda nekonkrēta situācija. Kas galu galā notiek un kāpēc mēs esam sanākuši kopā? Notiek kaut kāda spēle no vieniem vārtiem uz otriem. Un vissliktākais varētu būt, ja mēs šodien tā arī šķiramies, nekādu lēmumu nepieņemot, nekādu kritisku vērtējumu situācijai nesnieguši. Tad būtu vēl sliktāk, nekā mēs kaut ko nolemtu.

Es ļoti bieži iedzīvotājos jeb, kā modē ir teikt, vēlētājos nespēju atbildēt uz jautājumiem, kas notiek valstī. Un parasti, būdams deputāts, es uzskatu par savu svētu pienākumu nevainot valdību, bet to aizstāvēt. Jo mēs viņu iecēlām, un valdībai arī ir jātbild. Un tik tiešām bieži ir ļoti grūti nopamatot, vai mēs negribam cīnīties ar noziedzību - vai mēs nedrīkstam ar to cīnīties? Vai mēs cīnāmies un pietiekoši? Vai mums trūkst resursu, lai viņus varētu uzvarēt? Es personīgi pārstāvu tos uzskatus, ka mēs cīnāmies, bet ļoti neefektīvi un maz. Šai cīņai ir jābūt daudz nesaudzīgākai un nopietnākai. Neatkārtošu, kas notiek valstī, sākot no bērniem un beidzot ar veciem cilvēkiem, ka cilvēks nevar būt drošs - vairs nerunājot par godu, bet nevar būt drošs par savu fizisko eksistenci. Un šodien es esmu pretstatā tiem deputātiem, kas pieminēja, ka nav kārtībā ar likumiem, ka likumos ir jāievieš grozījumi. Manuprāt, likumu pietiek. Es ņemu piemēru no kristīgiem baušļiem, kuros ir ļoti īsi pateikts: "Tev nebūs nokaut!", "Tev nebūs zagt!"

Un tad tā īsi, kas tas ir. Mūsu likumi visi to paredz un par katru pārkāpumu paredz soda mēru. Bet ir cita lieta - ir pietiekoši liela iedzīvotāju daļa, kura ignorē šos likumus. Tātad tiesiskums likumības ceļā un parlamentārā ceļā ir, bet tā realizācija nav. Un ignorē tikai tāpēc, ka tiesībsargāšanas orgāni nespēj ar šo ļaunumu tikt galā. Bet šeit izliekas tomēr, it kā mums viss būtu normāli. Ja mēs uzskatām, ka šī situācija ir slikta, tad tāpēc es uzrakstīju tādu nelielu priekšlikumu - labojumu vai papildinājumu projektam -, kurā es lūdzu šodien Saeimu pēc debatēm nobalsot, kā kolēģi deputāti uzskata - vai situāciju valstī var atzīt par neapmierinošu vai ne? Es lietoju vārdu "neapmierinoša". Nekādas ārkārtas un kritiskas situācijas, un sasprindzinājums. Un, ja mēs, es domāju, visi vienprātīgi atzīsim, ka tā nav apmierinoša šodien valstī, tad ir vajadzīgi kaut kādi papildu pasākumi jau esošajiem, lai to ievestu kaut kādā likumības normā. Tas laikam ir jādara valdībai pirmām kārtām.

Es vēl atceros pavasara sesiju, kad Valdis Birkavs šeit divreiz uzstājās un lūdza atbalstīt 81.panta kārtībā Ministru kabineta pieņemtos lēmumus par noziedzības apkarošanu, kur bija runa par pārbaudi automašīnām, it kā kratīšanu, ko mēs saucam par pārbaudi. Un Saeima tomēr, lietojot jēdzienu "cilvēktiesības", skaļus formulējumus, to noraidīja. Rezultātā ieguva šie kriminogēnie pārstāvji. Šodien ir tas rezultāts, ka tā situācija nav uzlabojusies, cienījamie kungi! Bet tā ir pasliktinājusies. Un šodien laikam ir jādod valdībai "brīvas rokas" paplašināt savas iespējas, apspiest tos, kas nepakļaujas likumam. Un iespēju valdībai nebūt nav tik daudz. Policists uz bēgošu noziedznieku faktiski šaut nevar, ja viņš nav pastrādājis noziegumu līdz galam. Un, nedod Dievs, ja viņš kļūdīsies, - ne tikai viņu ievainos, bet nošaus. Būs vesela problēma. Un uz zināmu laiku tas ir jāatceļ. Ir jādod šī priekšrocība. Ir jāapvienojas cīņai pret noziedzību zemessardzei, policijai un arī izmeklēšanas orgāniem. Varbūt, ja mēs šodien šeit nobalsojam, ka valstī situācija ir apmierinoša, tad arī mana uzstāšanās ir par velti un nav nekādas vajadzības šo jautājumu risināt, bet, ja mēs esam sanākuši kopā, tad mums ir kaut kas jāatrisina.

Attiecībā uz policiju. Ir grūti ar līdzekļiem. Es saprotu Trapāna kunga teikto, ka armiju iesaistīt pie noziedzības nevar. Tā būs armijas cīņa pret savu tautu. Nu pilnīgi pareizi it kā, bet es nezinu, cik spēcīga ir specvienība Iekšlietu ministrijā, vai viņi spēj veikt to, ko, manuprāt, pašlaik varētu darīt šī izlūkvienība.

Un tad vēl ir mazliet tāda replika. Man gan nav skaidrs, kurās valstīs izlūkdesantu mēs izcelsim ar to savu armijas specvienību? Kam tā ir domāta? Vai Pērnavā vai Jonišķos? Varbūt mēs pat Krasnojarskā metīsim to ārā un tur ievedīsim kārtību?

Ko es ar to gribu teikt? Līdzekļi, kas tiek lietoti armijai, nav šodien apspriežami, bet tā ir tēma, kuru vajadzētu apspriest visai tautai. Vai mums tiešām nav pārāk daudz sadrumstalotu bruņotu vienību? Vai nepietiktu ar Iekšlietu ministrijas un Zemessardzes vienībām, dodot viņiem plašākas pilnvaras un daļu no šiem līdzekļiem novirzot tur? Bet tā ir cita tēma.

Mēs šodien runājam tikai par noziedzību, par godu, par fizisko izdzīvošanu. Bet šeit taču ir politisks jēdziens. Streiko skolotāji, gatavojas streikot mediķi. Un neviens neuzdrošināsies šodien šeit pārmest viņiem, ka viņi to grib darīt, jo situācija viņiem ir grūta, lai gan atbalstīt viņus arī ir grūti. Vēl tikai 100 gadus atpakaļ latviešu tauta sapņoja, kā tik pie izglītības. Tas bija aizliegtais auglis, kurš ienāca tautā caur barona istabenēm, staļļa puišiem un kučieriem. Šodien mēs protestējam. Protestējam pret to, ka par šādiem līdzekļiem nevaram izglītot tautu. Mediķi ir vēl grūtākā situācijā. Tur ir izglītota tauta. Mediķi ir vēl grūtākā situācijā. Tur ir vēl vajadzīgs bez šīs algas palielināšanas ieguldīt līdzekļus aparatūrās. Un mēs tuvojamies vairs nevis kriminogēnai sistēmai, situācijai, bet mēs tuvojamies politiskai krīzei. Vai tiešām Latvijai vajadzīgi šo streiku satricinājumi? Bet kur ņemt naudu? Cienījamā valdība, lūk, šī ir tā nauda, kuru izmanto un ieņem šie, - rekets, teiksim, kā runā. Un viņš ir ļoti labi sevi nostādījis. Es lasu avīzēs, ka reketam ir savs sociālais fonds, viņš nepamet savus cietušos. Šodien iekšlietu ministrs ļoti labi minēja piemēru par invalīdu - policistu, ar ko viņš ir nodrošināts. Nu, šitādā veidā mēs varam aiziet jau tik tālu, ka, ja viņiem ir sociālais fonds, tad kāpēc viņiem nevarētu būt uzņēmējattīstības fonds? Un iedot līdzekļus par mazākiem procentiem, aizņēmumu, nekā šodienas banka. Nu galējība nav. Tātad ir pret to jācīnās ar tiesiskiem līdzekļiem - tiesiskiem līdzekļiem, kuri mums ir valdībai jādod.

Nobeidzot es gribu pateikt sekojošo. Manuprāt, ir galīgi aplami, ja Saeima mēģinās uzņemties kaut kādas izpildes funkcijas. Kā to darīt? Saeimai ir jānovērtē situācija valstī. Un es aicinu novērtēt ar balsošanu - apmierinoši vai neapmierinoši. Ja tā ir neapmierinoša, prasām no valdības pasākumus. Es piedāvāju līdz 1.februārim šos pasākumus un pilnvarot valdību, ja tas ir nepieciešams, apturēt dažu likumu pantu darbību, kuri traucē piešķirt papildu pilnvaras policijai un zemessardzei cīņā pret šo noziedzību. Es domāju, ka pavasarī, tad, kad mēs noprotestējām šo 81.pantu, tur nebija cilvēktiesības... tā bija zināmā mērā mūsu greizsirdība uz valdību, un mēs viņai sadevām pa rokām. Diemžēl mēs nekad neuzņemamies valdības funkcijas par kaut ko atbildēt, to mēs negribam, bet mācīt un teikt, kā darīt, arī nevajadzētu. Mēs esam tiesīgi prasīt no valdības aparāta steidzīgu situācijas uzlabošanu šajā kriminogēnajā situācijā. Tas ir mans lūgums. Es savu priekšlikumu kā papildinājumu Grīga rezolūcijai nododu Prezidijam.

Sēdes vadītājs. Vai deputāts Sinka 5 minūtes izmantos? Kamēr jūs domājat, deputāt Sinka, tikmēr pieci deputāti ierosina turpināt sēdi bez pārtraukuma.Tas ir balsojams jautājums. Esiet tik laipns, mums jāizlemj šis jautājumu. Jūs varat balsot no tribīnes. Viens runā "par", viens - "pret". Diemžēl jāatbrīvo tribīne. Lūdzu - Andrejs Panteļējevs, "Latvijas ceļš".

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cik es saprotu, runātāju skaits jau tuvojas nobeigumam, un, man liekas, būtu loģiski, ka mēs četri cilvēki... (Starpsauciens no zāles: "Cik runātāju vēl ir?")

Sēdes vadītājs. Juris Sinka, deputāts Līgotnis, deputāts Rozentāls, Māris Graudiņš. Nāk, nāk, nāk... jā, nāk vēl Ģirts Kristovskis. Es lasu, kā ir uzrakstīts, - Kažu Ēriks. (Starpsauciens no zāles: "Gan jau pieteiksies vēl!") Zvanu! Balsojam, lūdzu, par priekšlikumu - turpināt sēdi bez pārtraukuma, līdz izskatām šo jautājumu. Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par - 28, pret - 17, atturas - 16. Priekšlikums nav pieņemts. Pusstundu pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Reģistrējamies kvorumam! Lūdzu rezultātu! 57 deputāti. Turpinām sēdi! Juris Sinka - "Tçvzemei un brīvībai". Lūdzu, jums vārds! Pēc tam Andris Rozentāls.

J.Sinka (TB).

Cienītais priekšsēža kungs! Cienītie kolēģi! Es kā "Tçvzemes un brīvības" pārstāvis tomēr izsaku tādu apmierinājumu ar mūsu ministra kunga teikto, kas zināmā mērā papildina Grīga kunga ievadu, un mūsu debates kaut kā, likās, turējās tādā samērā, kā te parasts teikt, normālā līmenī, kamēr uz tribīnes uzkāpa ļoti godātais Endziņa kungs, visu korifeju korifejs, un nosauca visu šo debati par tarkšķēšanu. Tad viņu papildināja Ābiķa kungs, kas teica un šo nosauca par ķērkšanu. Jums pašiem jānospriež, kāda starpība starp tarkšķēšanu un ķērkšanu, bet es katrā ziņā nedomāju, ka tas atbilstu mūsu vispārējam šim Augstā nama līmenim un arī paša augsti mācītā Endziņa kunga, tāpat Ābiķa kunga, es pieņemu, parastajiem standartiem. Tur jau vēl nāca vairākas citas lietas, bet visumā vairāk viņi nodarbojās, kā jau tas pa laikam šeit ir, ar oponentu personīgo apstrādāšanu un gauži maz ar lietas iztirzāšanu. Es vēl tikai varu izteikt cerību, ka kādā jaukā dienā - un es patiešām negribu tā pamācīt, kā Endziņa kungs te mācīja visus un visu to, ko viņš teica, patiesību sakot, un tas skar arī Ābiķa kungu - to varētu absolūti apgriezt un teikt par viņiem pašiem. Tieši tādiem pašiem vārdiem. (Starpsauciens no zāles: "Pareizi!")

Es nezinu, man vēl ir tāds mazs sapnis, ka kādā jaukā dienā šī Saeima kļūs tiešām par vietu, kur mēs argumentējam kaut ko un mēģinām savus viedokļus izteikt, vai nu tie ir pareizi vai nepareizi. Viss mūžīgi ir relatīvs. Bet tas, kas te norisinājās, es domāju, tā bija mūsu debašu standarta pazemināšana, jo stāvoklis ir nopietns. Kāda jēga runāt, ka mēs te esam, kā Ābiķa kungs teica, tādi diletanti, vai ne, mēs neesam speciālisti. To mēs esam atkal un atkal dzirdējuši. Mēs esam tautas vēlēti priekšstāvji, un punkts. Un mums ir tiesības spriest un runāt, un debatēt. Un šajā gadījumā domāsim par tiem upuriem, kas jau ir cietuši no dažāda veida noziedzības, ieskaitot reketu. Vēl šo baltu dienu tik daudzi mūsu labi domājoši uzņēmēji cieš no tā un maksā vairāk noziedzniekiem nekā valdībai un tā tālāk. Viņiem tā ir ikdiena, tā tiešām ir degoša problēma. Un, ja nu tagad mēs par to nevaram, nedrīkstam runāt, kamēr tad tie tā saucamie eksperti visi būs izgudrojuši un atraduši, tad es nezinu, vai šī tauta varēs justies drošāk. Un tas ir, kāpēc mēs te visi esam sanākuši, es gribētu teikt, tik lielā skaitā, bet, protams, mēs neesam tik lielā skaitā.

Bet, aizejot prom no šīs dažu mūsu deputātu iedomības, jo es cenšos nelietot tos svešvārdus kā "arogances", teiksim, un piegriezties šai lietai, par kuru tiešām man nav daudz ko runāt, proti, kā var visas šīs lietas atrisināt. Un tas lēmums tiešām sastāv no ārkārtīgi daudziem punktiem. Es nenosauktu viņu par kaut ko haotisku, bet par labiem nodomiem. Arī Ādamsona kunga teiktajā bija daudz labu nodomu, bet jūs jau zināt to slaveno teicienu, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli, vai ne? Tā ka te pie tiem labajiem nodomiem pašlaik mēs nevaram apstāties. Tāpat kā Trapāna kungs teica, ka naudas nav, un tā ir taisnība. Ko tad atliek pašlaik darīt, jo liekas, ka mēs sasaucām šo ārkārtas sesiju, lai kaut ko ekstremāli darītu. Nu tad mans, absolūtā neeksperta, padoms būtu tāds. Es iedomājos... Te arī kāds pieminēja skolotāju streika gājienu un viņu apstāšanos Ministru kabineta ēkas priekšā, un tad bija tas turpat vai dubultais policijas kordons, vai ne, jo viņi laikam bija par daudz tuvu piegājuši. Tur var atrast vienmēr tādu legālu vai tiesisku izskaidrojumu, ka viņi kaut ko ir pārkāpuši, tie skolotāji, bet es nedomāju, ka viņi būtu gāzušies iekšā Ministru kabinetā, un es nezinu, ko būtu tur darījuši vai sākuši kaut kādas vardarbības. Es tiešām tam neticu. Bet ko es gribēju pateikt - tur bija diezgan daudz to policistu, un gudri noziedznieki izmanto tādus brīžus, kad labu daļu no policijas spēkiem kaut kur koncentrē. Tad viņi var daudz brīvāk nodarbotiea ar to, ko viņi parasti dara. Redzat, un no tādām lietām mums būtu varbūt jāatturas.

Es neargumentēšu ar Ādamsona kunga teikto, ka policisti var būt arī nepilsoņi; piemēram, to nevarētu iestāstīt nevienam anglim, francūzim vai vācietim, ka viņu policija nebūtu viņu pašu pilsoņi. Es jau nezinu, kādā līmenī varētu iesaistīt nepilsoņus kā palīgdienestu vai kaut ko, bet to es atstāju citiem. Taču te ir viens princips, par ko minēja. Labi, bet šajā gadījumā mums vienkārši jārīkojas ar tiem spēkiem, kas ir mūsu rīcībā, un jāpadomā par to, cik efektīvi, cik saimnieciski mēs viņus izmantojam. Man tīri labi patika - un es domāju, ka daudzi man piekritīs -, kas notika Rīgas domē, neatkarīgi no tā, vai tas ir Dobeļa kungs vai kāds cits kungs, vai kundze, bet tās pāris akcijas, kurās pēkšņi policija pārbaudīja, vienalga, kurā nakts vai dienas stundā, zināmas vietas un zināmus varbūt jau cilvēkus vai situācijas, un bija kaut kāds labums. Ar ierobežotiem aizsardzības līdzekļiem, ar ierobežotu robežapsardzi. Es varētu iedomāties, ka pagaidām starplaikā, pirms visi tie labie nodomi tiks īstenoti,... Un, kā jau mēs redzam šinī lēmuma projektā, viena daļa tikai ir paredzēta, ka tos īstenos nākošgad beigās vai vēl kaut kad, bet stāvoklis tiešām prasa tūlītēju rīkošanos, rīcību. Tad es pieņemu, ka varētu turpināt arī valsts mērogā šādus "uzlidojumus". Tas nenozīmē, ka visu nosegs, tāpat arī visus robežpunktus, bet lai to pa laikam izdarītu un ne jau tādā laikā, kad tie noziedzīgie elementi to zina. Un jācenšas, protams, to noslēpt, bet to es atstātu tiešām ekspertu rokās, kā viņi to izplānos. Bet pa laikam arī noziedzniekiem, vienalga, vai viņi tirgojas ar ko - un viņi tirgojas - vai viņiem ir kontrabanda, vai viņiem ir narkotiskās vielas, vai viņiem ir valūta, vai kas, arī viņiem vajag savu mieru. Mums visiem vajag mieru. Arī viņiem vajag tādu pierastu rutīnu, ka viņi iekasē aizsardzības naudu, apgādājot tos "jumtus" dažādiem mūsu uzņēmējiem. Viņam to vajag iekasēt mierā. Viņš jau arī speciāli negrib sev pāri nodarīt miesiski vai kā citādi. Arī viņiem varbūt ir ģimenes un šis un tas un ienākumus vajag. Un tas viss tā rit mierīgi. Bet šādi "uzlidojumi" dažādos līmeņos, dažādās vietās ļoti nenoteiktā kārtībā viņiem sagādātu nemieru, un var būt, ka tas arī nestu tiešus augļus, ka kādu arestētu, kādu dabūtu, kaut ko atklātu cita starpā, bet galvenais - padarītu viņu dzīvi mazliet nemierīgu. Es domāju, ka tas ir tas, ko varētu tūlīt savākt ar tiem spēkiem, kas ir mūsu rīcībā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Andris Rozentāls - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam - deputāts Līgotnis.

A.Rozentāls (LZS).

Cienījamais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi deputāti! Klātesošie! Skolotāju streiks mūs ir brīdinājis, ka politiskā situācija Latvijā vairs nebūt nav stabila. Tiekoties ar skolotājiem un arī pirms tam ar vienkāršo tautu, saviem kolēģiem zemniekiem, bez miesassargiem pa tirgiem staigājot, man ir uzdots jautājums: vai Latvija ir valsts? To jautājumu skolotāja uzdeva. Gluži vienkārši pārbaudot, vai es zinu elementāro valsts formulu. Bet zem tā slēpās, protams, pavisam kas cits. Ja valstij nav robežas, pār kuru var pārvietoties visos virzienos ar visneiedomājamāko kravas daudzumu, desmitiem tūkstošu tonnu, ja valsts iekšienē nav noķerts neviens šis masveida kontrabandists, ja rekets darbojas, ja tirgū pārdod visu, ko grib, un godīgi biznesmeņi, cenšoties nodokļus maksāt, praktiski vairs nevar izdzīvot, vai tā ir valsts, kas domā par saviem cilvēkiem? Un vai šī valsts spēj savus cilvēkus aizsargāt? Un šeit ir vajadzīga cēloņu analīze, nevis seku apcerēšana. Es ļoti atvainojos, arī es neesmu profesionālis, kā visi šeit, kas uzstājas, saka. Un es gribēju dzirdēt šeit profesionāļu uzstāšanos, visu šo drošības dienestu cilvēku vērtējumu, kāpēc tas tā ir, kā tas ir?

Es nešaubos, ka katrs šeit zālē sēdošais, katrs, kas klausās vai neklausās... un droši vien daudzi uzskata, ka nav šo runāšanu pārāk daudz ko klausīties, jo kāda ir situācija Latvijā, - to katrs zina un nobauda ikdienā. Kā tas var notikt Latvijā, ka nav šīs valsts un cilvēkiem nav ticības tiesiskajai kārtībai? Par to, protams, esam atbildīgi mēs, un es negribu atgādināt, ka es tā teicu. Bet, cienītie kolēģi, vairāk nekā gadu atpakaļ, septembrī, kad bija rudens pārtraukums starp vasaras un rudens sesiju, es tieši no šejienes teicu, ka mēs nedrīkstam aiziet no šīs zāles, nepieņēmuši... Toreiz varbūt pietika ar vienkāršu uzmanības saasināšanu, ka mūsu valsts ir nesakārtota, ka ir slimības pazīmes -to slimību sauc par korupciju. Tā ir ņēmusi plašu izaugsmi šī gada laikā, un mēs tagad arī tikai runājam par to, ka nu tas slikti ir. Rekets strādā, kontrabanda... Es nesaukšu tos milzīgos skaitļus, kuri daudzkārt ir minēti. Viens mans kolēģis pieminēja šo intīmo klubu biznesu un spēļu biznesu. No spēlēm nedaudz laikam kaut kādus nodokļus maksā, bet intīmie klubi nemaksā neko, izņemot reketam. Uz šīs ekonomiskās noziedzības ir bāzēta visa kriminogēnā sistēma un kriminālnoziegumi, un tāpēc jau šeit paskaidroja, ka viņi kļūst arvien smagāki, labāk organizētāki, ar šaujamieročiem. Loģisks atrisinājums visai šai kriminogēnajai situācijai.

Alkoholisms. Cienītie kolēģi! Mēs te ... Ministru kabineta iniciatīva ir uzsāktā cīņa pret smēķēšanu. Es visā pilnībā to atbalstu, jo es pats nesmēķēju un iesaku arī citiem to nedarīt. Bet nu, kas grib, lai smēķē.

Alkohols ir tik lēts kā nekad. Un tas ir noziedzības pamats sadzīves noziedzībai. Tā nav dzerts laukos nekad. Kur nu - deputātiem nav bijusi tāda iespēja pārliecināties. Vajag aizbraukt. Domāju, ka lielākā daļa no šeit klātesošajiem to zina. Kāpēc mēs neesam pasludinājuši nesaudzīgu cīņu pret alkohola kontrabandu? Netiek uzlikts pamatīgs akcīzes nodoklis, netiek regulēta alkohola tirgošana. Kam tas ir izdevīgi? Pirmkārt, protams, "çnu" ekonomikai. Un es sāku domāt, vai kaut kam vēl arī citam nav izdevīgi turēt tautu tādā mazā šmicītē... Lēts šņabis, un varbūt aizmirstas kaut kādas citas problēmas. Neticu, ka mēs izdzīvosim kā tauta, kā valsts, ja 24 stundas visās iespējamajās vietās par vislētākajām cenām tiks tirgots alkohols, piedāvāts uz visiem ielu stūriem. Nav tādas valsts pasaulē! Varbūt arī ir, es ļoti atvainojos, bet man nav gadījies tādā būt. Un no maniem kolēģiem, kas ir ārzemēs bijuši varbūt vairāk par mani, neviens nevar apliecināt, ka ir tāda valsts pasaulē. Ja ir, tad es atvainojos. Ir svarīga šī valsts attieksme pret to, kas šeit notiek. Tas ir pie manis iepriekš minētajiem visiem faktoriem. Un tad mēs varam sākt vērtēt, ko darīt tālāk. Man ļoti gribētos papriekš analizēt šos cēloņus, kurus jau laikam mēs vairs nepaspēsim šodien atklāti un godīgi pateikt, kāpēc mēs to nedarām, jo, ka nevar neko izdarīt -, tas nav tiesa.

Un varbūt tomēr dažus vārdus pie tām ikdienas problēmām, par kurām šeit runāja. Mums ir pietiekami daudz drošības dienestu, pietiekoši daudz zemessargu un policistu. Un es piekrītu, ka katram, kurš grib ķerties pie kārtības sargāšanas, ir jādod tās iespējas. Un šeit varbūt pilsonība nav galvenā. Es domāju, ka tie mūsu robežsargi un muitnieki, kuri ir pilsoņi, piedalās pietiekoši daudz nelikumību veicināšanā un nav ko pārmest, teiksim, nepilsoņiem. Diemžēl visu to, kas notiek uz robežas, mēs taču zinām, cienījamais Ādamsona kungs! Šeit nav Ādamsona kunga. Viņš bija šīs robežapsardzības galvenais atbildīgais komandieris un rīkotājs, bet šajā laikā visi nelegālie robežu pārejas punkti taču darbojas. Es zinu, cik viņu ir Saldus rajonā, Dobeles rajonā. Latgales kolēģi zina, kur viņi ir Latgalē. Tikai mūsu robežapsardzības vadība it kā nezina, it kā neko nevar izdarīt. Kāpēc tas tā notiek? Saldū par robežapsardzības rotas komandieri ielika cilvēku, kurš pats deviņdesmito gadu sākumā bija saistīts ar nelikumībām uz robežas. Pret viņu uzstājās gan zemessardze, gan rajona vadība, bet viņu Pauras kungs apstiprināja par robežapsardzības rotas komandieri. Un uz Kalpaka gadadienas svētkiem viņš ieradās ar zilu aci, jo iepriekšējā vakarā ar saviem robežsargu puišiem bija ievedis kārtību. Zēniem bija apnicis, tie viņu bija kārtīgi notesuši. Viņš nevarēja no rīta nodot komandas, kā goda sardzei jāmainās pie Kalpaka pieminekļa. Bet mēs taču, mēs... jūs, cienījamais Ādamsona kungs, viņu ielikāt! Un mēs brīnāmies.

Es tagad pāreju pie šīm darbības sekām. Par cēloņiem nerunājot, esmu nonācis pie sekām. Sekas ir tādas, ka cilvēki nav savās vietās, viņi ne par ko neatbild. Diemžēl arī šī situācija šobrīd ar Rīgas tirgiem. Neviens nezina, kas tur tagad komandē, kas vada, kas ko dara. Rīgas dome klusē, bet pēc Augstākās padomes viena mēģinājuma, manuprāt, Saeimai būs jāatgriežas pie šī jautājuma, lai pie šiem tirgiem tomēr nokļūtu ražotāji. Tie, kuriem vajag pārdot, nevis starpnieki un, es atvainojos, reketieri.

Un es vēl gribu pieskarties vienam pavisam varbūt milzīgam jautājumam, bet pavisam sīki. Tā ir šī ražošana, un tas ir bezdarbs. Tam klāt nāk alkoholisms, kuru es jau minēju. Mēs laukos pilnīgi ar kontrabandas un puslegāli ievestās pārtikas iepludināšanu Latvijā esam sagrāvuši ražošanu, un laukos šis drausmīgais bezdarbs jau pārsviežas uz mazpilsētām un ciematiem. Un es domāju, ka tā ir šīs kriminogēnās pasaules ļoti laba augsne, kur izvērsties. Un tas arī tiek izmantots. Jaunieši, es nedomāju, ka visi ir izauguši par noziedzniekiem, bet viņi tiek iesaistīti šajā noziedzīgajā pasaulē, viņi vieglu dzīvi iemācās dzīvot, un, manuprāt, pats skumjākais ir tas, ka viņi nekad vairs nebūs spējīgi atgriezties mūsu tautai normālā, vajadzīgā dzīves procesā, ražošanā, paši uzturēt kārtību, būt aktīvi sabiedriski, jo viņi ir galīgi samaitāta jaunatne. Un tādus es redzēju, visu vasaru braucot pa Kurzemes mazpilsētām, arī, teiksim, kādreiz vēlākās vakara stundās - nepārtraukta dzeršana, uzdzīve un tādas seklas ballītes. Es domāju, ka tā jaunatne, kura šobrīd tiek audzināta tādā garā, nekad nevarēs iestāties par brīvu Latviju, nekad viņa neiestāsies par citu tautu brīvību. Un arī šobrīd tas ir ļoti... šeit varbūt nav īstais temats. Es ceru, ka par to runās rīt, ka mēs nevaram aktīvi iestāties par čečenu tautas pašnoteikšanās tiesībām, mēs nupat kā esam pārdzīvojuši to brīdi, kad mūs pasaules palīdzība izrāva no šīm impērijas ķetnām. Diemžēl čečeni un citas tautas vēl ilgi cīnīsies par savu brīvību. Un mums vajadzētu būt pirmajiem, kas atbalsta viņu cīņu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Līgotnim - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Māris Graudiņš.

A.Līgotnis (LC).

Godātie kolēģi! Mūsu vaimanas dzīvi nemaina un uzlabot nav spējīgas. To uzlabot ir aicināti mūsu darbi, mūsu pieņemamie likumi un lēmumi. Tāpēc es gribu runāt par lēmuma projektu, kas mums ir likts priekšā un kas mums eventuāli būtu izskatāms. Mana runa tāpat kā Kriminālkodekss sastāvēs no vispārējās un atsevišķās daļas. Pie kam pirmajā es gribu skart tikai divas lietas.

Lēmuma projekta autorus neapšaubāmi ir vadījuši cēli nolūki un gaiši mērķi, jo noziedzība ir slikta lieta, bet tās apkarošana - laba.

Otrs. Gan pēc iesniedzēju uzvārdiem spriežot, gan pēc dokumenta apjoma, es varu secināt, ka te tiešām ir ieguldīts nopietns un, es pat teiktu, zemnieciski pamatīgs darbs. Un ir vienīgi žēl, ka vēl pamatīgāk būs jāstrādā, lai izlabotu šajā dokumentā pieļautās kļūdas un atkāpes no spēkā esošajiem likumiem. (Starpsauciens no zāles: "Konkrēti!") Jau šeit kāds no kolēģiem pieskārās pie tā, ka šis dokumenta projekts ļoti stipri atgādina tiešām sava laika kompartijas centrālās komitejas plēnumu lēmumus. Ja jūs esat rūpīgi to izlasījuši, tad jūs redzēsit, ka te tiek aicināts gan aktivizēt, gan radikāli paaugstināt un, neskatoties uz to, ka lēmumam ir tikai seši panti, deviņas reizes tiek paģērēts kaut ko nodrošināt. Bet konkrēti man ir atsevišķas piezīmes par atsevišķiem pantiem.

Punkts nr.1.1. Šeit tiek paredzēts, ka divām Saeimas komisijām ir jāizstrādā koncepcija par nepārtrauktu parlamentāras kontroles nodrošināšanu, par tiesu reformu un cīņu ar noziedzību. Tā ir jāiesniedz divu nedēļu laikā Saeimā. Nu redziet, parlamenta uzdevums nav izstrādāt koncepcijas. Koncepciju izstrāde ir izpildvaras funkcija. Un nevajadzētu mums uzņemties to, ar ko parlaments nav aicināts nodarboties. Pie tam - kāda gan kontrole šeit kontroles koncepcijai ir nepieciešama? Gluži vienkārši ir jāseko līdz iekšlietu ministra, tieslietu ministra darbam. Un, ja tas mūs neapmierina, tad ir jāizsaka tiem neuzticība, un viss. Ir jānomaina cilvēki, kas nestrādā, pret tiem, kas spēj un grib strādāt. Taču mana komisija ar šīm lietām, ar šādu parlamentāro kontroli, nepārtraukti nodarbojas, un pagaidām mums nav nekādu pazīmju par to, ka ministri - Apsīša kungs vai Ādamsona kungs - netiktu galā ar tiem pienākumiem, kurus viņiem uzliek ministra statuss.

Nākamais punkts - 1.2.1. Juridiskajai komisijai esot jānodrošina tiesnešu iecelšanas jautājumu izskatīšana Saeimā. Nu kā Juridiskā komisija kaut ko tādu var nodrošināt, ja iniciatīva par tiesnešu izvirzīšanu nāk no Ministru kabineta, ne jau no šīs komisijas? Tātad, ja Apsīša kungs, jeb ministrs Apsītis, nāks ar tādu priekšlikumu par šiem tiesnešiem, tad, dabiski, juridiskajai komisijai būs ko izskatīt un būs ko virzīt tālāk.

Punkts 1.2.2. Tiek paredzēts, ka Juridiskajai komisijai ir jānodrošina Satversmes tiesas likumu izstrādāšana un izskatīšana Saeimā ziemas sesijā. Pirmkārt, šeit ir jāsaka, ka Satversmes tiesai ar noziedzības apkarošanu sakara nav vispār nekāda, jo šī tiesu instance krimināllietas neskatīs. Un otrs - Juridiskā komisija šodien šo likumu būtu beigusi izstrādāt, ja vien nebūtu zaudēta darba diena šīs ārkārtas plenārsēdes dēļ. Tik tālu Juridiskā komisija jau ir nonākusi, un to viņi bija paredzējuši izdarīt šīsdienas komisijas sēdē.

Nākamais punkts - 2.1. Šeit tiek paredzēts, ka Nacionālās drošības padomei ir jāieceļ Valsts drošības iestāžu padomes vadītājs, pagaidu priekšsēdētājs. Arī tas taču nav realizējams, jo ne likuma par valsts drošības iestādēm 8.pants, ne likuma par valsts aizsardzību 15.pants, kur ir izsmeļoši (atkārtoju - izsmeļoši) noteikta Nacionālās drošības padomes kompetence, šādas pilnvaras tai neparedz. Šeit var rīkoties tikai tā, kā ir ierosinājusi Nacionālās neatkarības kustība savos priekšlikumos, mēs varam prasīt no šīs padomes, lai atkārtoti tiek izvirzīta kandidatūra šā biroja direktora amatam. Divreiz jau tas tika darīts, acīmredzot ir jāpieprasa, lai ātrāk tiktu izvirzīta trešā kandidatūra.

Punkts 3.1. Ministru kabinetam tiek uzdots izstrādāt tiesību sistēmas nacionālo koncepciju un iesniegt to Saeimai. Man jāsaka, ka 5 gados, ko es pavadīju Juridiskajā fakultātē, - un es mācījos tīri labi, kaut arī apaļš teicamnieks nebiju - ar tādu jēdzienu, ar tādu terminu, man neiznāca saskarties. Es mēģināju to noskaidrot vēl vakar Saeimas Juridiskajā birojā, arī tur raustīja visi plecus, un pat mans kolēģis Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Endziņa kungs nemācēja paskaidrot, kas tā tāda par koncepciju varētu būt. Tātad acīmredzot šeit ir nepieciešams vismaz precizēt, ko ar to domā šā dokumenta autori, jo pretējā gadījumā Ministru kabinets nezinās, ko no tā prasa.

Un visbeidzot - 4. punkts. Tam ir savukārt četri apakšpunkti. Es uzskatu, ka tas robežojas ar, nu... ka tas faktiski iet pa likuma robežu. Un, manuprāt, jau ir drusku viņā pusē šai robežai, jo šeit tiek doti uzdevumi ģenerālprokuroram. Savukārt, ja mēs zinām, ka mums ir pieņemts likums "Par prokuratūru" un zinām, ka tam ir 6. pants, tad mēs varam izlasīt šā 6. panta pirmo daļu, kur ir teikts burtiski, lūk, kas: prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Atkārtoju - tikai likumam! Tātad, ja kāds vēlas ietekmēt prokuratūras darbu vienā vai otrā virzienā, tad tas ir darāms tikai un vienīgi caur likumu, nevis caur Saeimas pieņemtiem lēmumiem.

Šis lēmuma projekts, manuprāt, ir tik pretrunīgs, nekonkrēts un deklaratīvs, ka tādu pieņemt nozīmes nav nekādas, tad jau labāk lai tas sastāv no viena teikuma, kurā būtu noteikts, ka Latvijās Republikā visiem ir jāievēro un nelokāmi jāpilda Latvijas Republikas likumi. Bet kā reāli rīkoties? Manuprāt, jārīkojas tā, kā jau ieteica savā uzstāšanās reizē Endziņa kungs, un tas ir paredzēts Kārtības ruļļa 117. pantā. Šis lēmuma projekts, neapšaubāmi, ir patstāvīgs priekšlikums, un, ja kāds no deputātiem sēdes laikā iebilst pret tā izskatīšanu un pieņemšanu, tad tas ir nododams komisijām izskatīšanai. Es arī esmu viens no tiem, kas iebilst pret šādu likumu, pret šāda lēmuma projekta izlemšanu pēc būtības šodien šajā sēdē. Tāpat kā Endziņa kungs es lieku priekšā to nodot komisijām, konkrēti Juridiskajai komisijai, nozīmējot to par atbildīgo, un tikai tad mēs spēsim, nopietnā veidā strādājot, radīt nopietnus juridiskos aktus, kas tiešām var mūs vest pie kāda normāla un loģiska mērķa. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, man gribot negribot jākomentē teiktais. Es tagad tiešām neatceros, kā deputāts Endziņš teica, bet tā, kā to citēja deputāts Līgotnis... tad man jāiebilst - 117. pants runā par kaut ko pavisam citu: apspriešana notiek tajā pašā sēdē, kurā priekšlikums iesniegts, ja tam piekrīt iesniedzēji un neviens deputāts neceļ iebildumus. Ja ceļ iebildumus, tad tā apspriešana nenotiek, bet mēs jau apspriežam, un tad var tikai būt pielietots... (Starpsauciens no zāles: "136.pants.") ... tad var tikai būt pielietots 136. pants par nodošanu komisijām. Tā, lūk! Vai nu deputāts Endziņš tā domāja, vai nedomāja, bet jūs, deputāt Līgotni, tā runājāt par deputāta Endziņa teikto. (No zāles deputāts A.Endziņš: "Es iebilstu - 117. panta kārtībā.") 117. panta kārtībā... Es vēlreiz atkārtoju: "Apspriešana notiek tajā pašā sēdē, kurā priekšlikums iesniegts, ja tam piekrīt iesniedzēji un neviens deputāts neceļ iebildumus. Ja celti iebildumi, Saeima lemj par šāda priekšlikuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā vai nodošanu komisijām, nosakot termiņu, kādā iesniedzami priekšlikumi." Un 136. pants - pirms balsošanas, kad ir apspriešana notikusi,"pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas atlikšanu, nodošanu atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšanu un tamlīdzīgi."

Lūdzu! Par procedūru. Aivars Endziņš - "Latvijas ceļš", Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! "Saeimas Prezidija lēmums par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu 1994. gada 14. decembrī. Pamatojoties uz 60 deputātu iesniegto prasību, Saeimas Prezidijs nolemj: sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 14. decembrī pulksten 9.00 un izsludināt šādu sēdes darba kārtību - "Par krīzes stāvokli valstī, ko radījusi kriminogēnā situācija Latvijas Republikā"." Neviena vārda šeit nav par to, ka mēs apspriežam konkrētu lēmuma projektu. Ir otrs, kā saka, pievienots klāt, ko ir parakstījuši 11 deputāti, - lēmuma projekts "Par valsts iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanu". Te ir divas dažādas lietas. Tas, ka runātāji pieskaras arī zināmā mērā šim iesniegtajam lēmuma projektam, - tā ir runātāju darīšana, bet apspriest, kā saka, un risināt jautājumu par lēmumu... tāpēc es arī par to runāju 117. panta kārtībā, ka es iebilstu pret šā lēmuma izskatīšanu un tātad pāriešanu pie šā lēmuma izskatīšanas vispār šodien, bet esmu par tā nodošanu komisijā.

Sēdes vadītājs. Tad es aicinu deputātu Endziņu un deputātu Līgotni nerunāt par lēmuma projektu priekšlaicīgi, jūs paši runājat priekšlaicīgi un pēc tam uztraucaties, ka... es citēju Kārtības rulli, un šoreiz es jūsu iebildes vai protestus pilnīgi noraidu.

Māris Graudiņš - "Latvijas ceļš". Lūdzu!

M.Graudiņš (LC).

Cienījamie kolēģi, man liekas, mums visiem ir tiktāl skaidrs, ka šī problēma ir nopietna un ir nopietni jārisina, neraugoties uz parlamentārajiem manevriem. Tāpēc es atļaušos tomēr teikt pāris vārdu un pāris konkrētu ierosinājumu kā apakškomisijas vadītājs resoros, kas skar rūpniecības un tirdzniecības jautājumus un kuri arī cieš no šīs noziedzības problēmas, jo mūsu vispārējā stabilitāte mūsu ekonomikā ir ļoti cieši saistīta ar mūsu iekšējo drošību. Un šī problēma vistiešākajā veidā skar ne tikai neatkarīgus uzņēmējus, biznesa cilvēkus Latvijā, bet būtiski ietekmē valdības iespējas maksāt skolotājiem, veselības aprūpes darbiniekiem un citiem budžeta iestādēs strādājošajiem algas. Noziedzība ir negatīvākā parādība, kas tieši bremzē stabilitāti mūsu ekonomikā, jo, ja nevar uzsākt normālu uzņēmējdarbību bez organizētās noziedzības traucējoša spiediena, tad arī izpaliek ne tikai ārzemju, kā tika minēts, bet, galvenais, mūsu pašu Latvijas pilsoņu investīcijas. Šādos apstākļos brīvs tirgus nav iespējams. Turklāt šādos apstākļos mums katram iznāk arī maksāt 10 procentus - noziedzības reketa nodokli, kas veicina mūsu inflāciju un augstās cenas. Taču šī organizētā noziedzība, kā ir minēts šajā lēmuma projektā, ir tikai redzamākā daļa no bīstamā noziedzības aisberga. Lēmuma projekta autori ir ļoti pareizi pasvītrojuši faktu, ka jācīnās pret noziedzību visās tās formās, ieskaitot mazāk redzamās, mazāk vardarbīgās parādības, kuru sekas ir gandrīz tikpat postošas mūsu sabiedrībai: nodokļu nemaksāšana, valsts uzņēmumu tīša izsaimniekošana un citas privatizācijas seku "draugu būšanas". Tas viss destabilizē.

Kā atsevišķu piemēru es gribētu minēt arī nespēju ieviest kārtību alkohola un tabakas tirdzniecībā. Novembrī "Rîgas Balsī" bija šāds virsraksts: "Nelegālie cigarešu tirgoņi aplaupa valsti". Vēstuli rakstījuši pilsoņi Lapsa, Kārkliņa, Krastiņa un citi, kuri raksturo situāciju mūsu Centrāltirgū, kur legāli iegādātu tabakas izstrādājumu tirdzniecība faktiski ir paralizēta. To, pirmkārt, ir izraisījusi ļaunprātīga policistu dienesta stāvokļa izmantošana, viņi konfiscē preces, nesastādot attiecīgus dokumentus - aktus. Tālāk šie pilsoņi raksta, ka nereti policisti atrodas reibuma stāvoklī, ka nereti policists civiltērpā arī tirgo šīs kontrabandas cigaretes. Šos faktus es neesmu pārbaudījis, bet šādi ir pārmetumi. Noslēgumā viņi raksta: "Ceram, ka policija veiks pasākumus, lai aizsargātu godīgus tirgotājus, nodokļu maksātājus, un nevis kontrabandistus." Varam secināt, ka ir jābūt likumdošanas vai vismaz administratīvām maiņām, lai šai cīņā alkohola un tabakas tirgū būtu rezultāti. Nebūtu prāta darbs šobrīd, kā daži ierosina, piemēram, sākt iluzorisku cīņu - pilnīgi izskaust cigarešu pīpēšanu publikā un likvidēt bezfiltra cigarešu tirgu šeit. Pašreizējā attīstības stadijā mums ir jāraugās uz to, mēs nespējam kontrolēt visu, un tādēļ būtu jāmaina spirta monopola kārtība un tabakas izstrādājumu tirdzniecības kārtība, skaitliski ierobežojot importētājus un vairumtirdzniekus, skaitliski ierobežojot viņu licenču izsniegšanu. Simtus, kādi šobrīd eksistē, ir grūti kontrolēt, bet pāris desmitus jau ir daudz vieglāk. Un līdz ar šādu licenču samazināšanos, esmu pārliecināts, mēs spertu soli, lai iesistu būtisku robu nelegālajā tirdzniecībā, kas ir diezgan pamatīgs stūrakmens vispārējā noziedzības dzīvē Latvijā.

Es gribētu piebilst, ka šādu soli arī atbalsta mūsu muitas direktors Arnīša kungs.

Mēs nedrīkstam atļaut turpināties tādai situācijai, ka "Latvijas balzamam" jāmaksā 80 procenti no visiem alkohola akcīzes nodokļiem, ja "Balzamam" ir tikai 20 procentu no mūsu alkohola produktu tirgus. Mūsu nespēja kontrolēt nelegālo tirgu būtiski gremdē Latvijas rūpniecību un iznīcina mūsu valstī darbavietas un godīgos nodokļu maksātājus.

Arī speciāla muitas lietu prokuratūra varētu lietišķi palīdzēt kontrolēt mūsu muitnieku darbību un izskaust negodīgu rīcību. Šajā sakarībā der jautājums - kur palikusi visa slepenā noklausīšanās un novērošanas aparatūra, kura tik veiksmīgi tika pielietota padomju represīvajos orgānos un milicijā tikai dažus gadus atpakaļ? Vai šodien mūsu spējas salīdzinājumā ar nesenajiem gadiem ir tā vājinājušās? Tāpēc, manuprāt, viens no mūsu speramajiem soļiem būtu apsvērt ne tikai īpašus organizētās noziedzības apkarošanas un ieņēmumu dienesta nodokļu resoru vadītājus, bet arī reāli piešķirt viņiem, kā arī muitas darbībai lielākus līdzekļus efektīvai darba veikšanai. Tas, kā mēs zinām, ir 1995. gada budžeta jautājums. Taču atļaušos ierosināt, ka varbūt šos līdzekļus varētu daļēji atrast, ietaupot un uzlabojot darbu municipālajā policijā, kura vēl līdz šim, kā rāda mana pieredze, nav spējusi - vismaz nedz man, nedz maniem kaimiņiem - laicīgi atbildēt uz telefoniskiem palīdzības lūgumiem un kura nereti izturas vienaldzīgi pret krimināliem pārkāpumiem attiecībā pret Latvijas pilsoņiem. Un tāpēc jau arī krītas šī noziegumu statistika - nevis tāpēc, ka mazinās noziedzība, bet tāpēc, ka mazinās apņēmība nosist laiku ar veltīgiem ziņojumiem atsevišķām policijas struktūrām.

Kādi ir iespējamie risinājumi? Pārrunājis šos jautājumus ar Latvijas Interpola vadību un ar atsevišķiem policijas virsniekiem, varu uzstādīt šādus iespējamus jautājumus: vai darbības saskaņošanai nevajadzētu lielāku centralizāciju, kaut kāda veida lielāku sadarbību dažādu policijas struktūru vadībā? Vai nevajadzētu koncentrēt mūsu līdzekļus tur, kur tie maksimāli efektīvi darbotos? Organizētās noziedzības apkarošanas nodaļā, varbūt mobilā pulkā un varbūt atsevišķos rajonos, kur laukos vissāpīgāk šīs problēmas iezīmējas? Vai nevajadzētu piedāvāt labiem profesionāliem policistiem iespēju pelnīt virsstundu algu turpat uz vietas, policijā, nevis piespiest viņus iet privātās apsardzēs, lai uzturētu savu ģimeni? Vai nevarētu atalgot šīs virsstundas uz skaitliski mazāka municipālās policijas darbinieku štatu rēķina, izravējot strādāt nespējīgos un patvaļīgi strādājošos? Šie nu ir tikai daži iespējamie risinājumi, kuru lietderīgums, cerams, tiks pārrunāts mūsu komisiju, Spirta monopola pārvaldes un Finansu ministrijas un Iekšlietu ministrijas darbā.

Ja tiecamies pēc īstenas demokrātijas un brīvā tirgus bez reketa nodokļa, tad šī cīņa pret noziedzību ir priekšnoteikums mūsu rīcībai gan citos laukos... kā arī tālākai virzībai mūsu strādājošo algu un vispārējās labklājības paaugstināšanai. Paldies.

Sēdes vadītājs. Ģirts Kristovskis - "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Ēriks Kaža.

Ģ.Kristovskis (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jāsaka, ka man Grīga kungs nepiedāvāja parakstīt šo sagatavoto lēmuma projektu, bet tajā pašā laikā es gribu teikt, ka, pievienojoties visam tam, ko teica par šo lēmuma projektu Līgotņa kungs, piebildīšu tikai vienu domu, jo mēs ar Grīga kungu esam kopā strādājuši un pazīstam viens otru diezgan sen jau ilgus gadus, arī pirms Saeimas darbības kopējā perioda. Es gribu teikt, ka Grīga kungs jau varēja visu laiku, būdams mūsu komisijas loceklis, ar visiem šiem jautājumiem aktīvi nodarboties, un varbūt tiešām tad nevajadzētu sasaukt šodienas sēdi. Jo, kopumā ņemot, problēma kā tāda, protams, noziedzība kā tāda valstī pastāv, tā ir aktuāla, un katram parlamentam ir tiesības izteikt savu viedokli, bet vienīgi ir tas, ka, šeit runājot, protams, mēs šo jautājumu diskutējam no tām pozīcijām, kā mēs katrs saprotam šo jautājumu, kāda ir mūsu pieredze, dzīves pieredze, kā mēs pazīstam tās struktūras, kurām ir jāstājas pie tiesībaizsardzības, drošības jautājumu risinašanas, kurām ir jāizpilda tie uzdevumi, kurām jāstāv likumības sardzē, kurām jāstāv uz robežas un tamlīdzīgi. Kā mēs pazīstam tos cilvēkus, kuri strādā šajās struktūrās. Mēs šeit runājam un varbūt tāpēc arī beigu beigās kļūstam viens otram apnicīgi. Tāpēc varbūt arī es pārāk ilgi nerunāšu, bet es tomēr gribu teikt, ka šis jautājums noteikti ir sarežģīts, kaut gan varbūt šeit bieži vien no tribīnes liekas, ka tas ir vienkārši - ejiet, atrisiniet, ieceliet, izmetiet, notiesājiet, un noziedzība valstī nepastāvēs! Bet tā mēs varam spriest un domāt, ja mēs uz noziedzību veidojošajiem faktoriem neskatāmies, ja neņemam vērā statistiku, neņemam vērā laiku un telpu. Patiešām mēs esam aizmirsuši, ka Latvijas valsts, kura... Es domāju, Rozentāla kungs cerībā, ka Latvijas valsts būs, bet tomēr teica, vai tiešām Latvijas valsts... Jā, protams, mēs gribētu šodien redzēt Latvijas valsti ar stiprām robežām, ar godīgiem muitniekiem, ar kārtīgu policiju un tamlīdzīgi. Bet mēs taču visi zinām, kādos apstākļos, ar kādiem resursiem, ar kādu pieredzi mēs metāmies iekšā, mūsu valsts metās iekšā tirgus ekonomikā, kāda ir visa šī situācija, kura valda valstīs apkārt - Austrumu valstu blokā. Tie visi ir apstākļi, tos nekad nedrīkst neņemt vērā. Ja mēs šos apstākļus neņemam vērā, tad situācija būs tāda, kāda tā ir šodien, - ka katru gadu mainīs iekšlietu ministru, katru gadu mainīs policijas priekšnieku un katru gadu Saeima un atbilstošas struktūras... varbūt struktūras, kurām tiešām sāp, šajos cilvēkos meklēs sev ienaidnieku, meklēs to cilvēku, uz kuru novelt konkrēto vainu, konkrētās problēmas, kuras pastāv valstī, kuras pastāv mums visiem kopā, mūsu sabiedrībai kā tādai. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, ja mēs gribam cīnīties ar noziedzību, mums ir jāsaprot, kas ir tie faktori, kuri veido šo noziedzību, vai tā ir robeža, vai tā ir ekonomika, kura tika palaista zināmā mērā pašplūsmā. Bet, no otras puses, arī šeit Saeimas deputāti ir piedalījušies to likumdošanas aktu izveidē, apstiprināšanā, kuri beigu beigās reglamentē to kārtību, kāda šodien ir.

Šeit tika pieminēts par Rīgas pilsētas tirgu. Jā, tur ir trīs saimnieki, un gada laikā šajā tirgū šie trīs saimnieki joprojām pastāv. No vienas puses, tās ir elementāras lietas, bet vienmēr, kad skatās, vienmēr skatās, kur ir Iekšlietu ministrija, kur ir policija, bet beigu beigās neskatās, ka visā šajā ķēdē mēs esam savīti kopā, lai kā mēs arī negribam, - vienā ciešā, vienotā mehānismā. Un, ja mēs gribam un ja mēs esam konstatējuši, kuras ir tās problēmas, un ja mēs redzam, ka mūsu ienākumi vai mūsu iespējas ir minimālas, tad mums būtu jākoncentrē spēki, bet varbūt nevis šeit vienam otru apkarojot, bet jākoncentrē spēki, lai vienu, divas, trīs problēmas šajā gadā atrisinātu, tas ir, nākamajā gadā atrisinātu. Jo diemžēl tas "deķītis" ir tas pats budžets, kuru mēs šeit pieņemam, ko mēs izdalām tām struktūrām, un pēc tam, kad kāds uz ielas streiko, tad mēs piekāpjamies un atkal noņemam Iekšlietu ministrijai 2 miljonus no visa tā, lai nevarētu izpildīt tos uzdevumus, lai nebūtu attīstības. Tad mēs redzam, ka atkal faktiski šeit, šajā Saeimā, mēs esam iesaistīti šajā procesā, un skaties, kuru problēmu gribi, kod, kurā pirkstā gribi, visi šie pirksti šodien sāp. Un tieši tāpēc, ja mēs šeit šodien kopā sanākam un risinām, un visiem ir viena doma, un visiem ir viena sāpe - par mūsu tautu un par mūsu valsti, un visiem ir viens pretinieks - organizēta vai neorganizēta, tāda vai cita veida noziedzība, tad mums arī ir jāsaprot, ka tas "deķītis" ir tikai tik mazs, cik tas šodien ir. Ja mēs precīzi ... vismaz tie cilvēki, kuri šodien spēj šo jautājumu precīzi izanalizēt un saskatīt šos faktorus, kuri spēj saprast tās lietas, kuras jāieved likumdošanā, nevis populistiski, bet tiešām apzināti jāievieš likumdošanā, struktūrās, tās prasmes, kuras būtu nepieciešamas, lai mēs kaut vai ar vienu kaut kādu konkrētu organizētas noziedzības veidu tiktu galā, tad ir jāļauj šiem cilvēkiem strādāt un jādod viņiem viss nepieciešamais atbalsts.

Ja mēs runājam par to, ka šis jautājums ir vienkāršs. Protams, sakārtosim likumdošanu, iecelsim cilvēkus amatos, saliksim struktūras tā, kā tās ir vajadzīgas, piešķirsim naudu, iedosim transportu un sakaru līdzekļus, un tā lieta būs atrisināta. Diemžēl, kā mēs redzam, šo jautājumu tik vienkārši nevar atrisināt.

Ja mēs runājam par to pašu policiju, es minēšu varbūt tikai dažus piemērus, lai jums būtu skaidrs, ka šodien situācija ir tāda, ka mums policijā vairāk nekā puse no darbiniekiem ir tādi, kuri nostrādājuši mazāk nekā 3 gadus. Varbūt jūs teiksit - jo parasti ir šis jautājums, ka vajag nomainīt tos, kuri nerunā latviski, nomainīt tos, kurus mēs domājam, kuri varbūt nav nelojāli, un jāsaka, ka ir nelojāli un ir korumpējušies. Bet to ir ļoti grūti pierādīt varbūt arī. Tad mums ir jādomā, kādā veidā un ko mēs liksim vietā. Tad mēs redzam, ka mūsu valsts iespējas arī šajā jautājumā ir diezgan ierobežotas. Policijas akadēmija, Policijas mācību centrs gada laikā spēj sagatavot aptuveni 600 cilvēkus. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka aizvadītajā gadā visu šo procesu rezultātā, visu to problēmu rezultātā ... tie ir ietekmējuši policijas veidošanos, kadru sastāvu, kas ir minēts arī šajā lēmuma projektā. Šo izmaiņu rezultātā no Iekšlietu ministrijas ir aizgājuši 2500 cilvēku un vietā ir nākuši 2600. Tas nozīmē, ka, ja mēs atņemam nost šos 600, par kuriem es runāju un kurus aizvadītajā gadā spēja sagatavot mūsu mācību iestādes, tad mēs redzam, ka 2000 cilvēku ir uzvilkuši policista formu un pilda savus pienākumus bez praktiskās pieredzes, bez praktiskām zināšanām, bez izpratnes par juridisko kultūru un līmeni. Un tad mēs prasām, kāpēc tie policisti ir tādi vai citādi. Kāpēc es par to visu runāju? Ja mēs iedomājamies, ka var šos jautājumus atrisināt nepacietīgi, uz rītdienu, kā te bija slavenais teiciens - "uz brokastu laiku", tad jau iepriekš visi mūsu labie centieni diemžēl ir lemti neveiksmei. Tāpēc vienmēr vajadzētu padomāt par tiem cilvēkiem, kuri joprojām godīgi pilda savus pienākumus Prokuratūrā, Iekšlietu ministrijā, tiesu sistēmā. Un, kā jau šeit atsevišķi mūsu struktūru vadītāji minēja, arī tur visur ir ļoti lielas problēmas, personālsastāva maiņas. Kas beigu beigās notiek? Notiek tas, ka zūd kvalifikācija.

Beigu beigās ir jārunā par vienu - par vienotu fronti cīņā ar noziedzību. Ja nebūs vienotas frontes, ja nebūs vienotas izpratnes starp likumdevēju, starp tiem normatīvajiem aktiem, kuri pēc tam ir dzīvē jāpielieto speciālistiem, kuri ir jāpielieto tad, kad ir jānotiesā aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai beigu beigās, kā mēs mīlam teikt, noziedznieki. Ja mums šīs vienotās izpratnes nebūs, tad arī mūs diemžēl, lai kā mēs negribētu to teikt, šī noziedzīgā pasaule varēs pieveikt.

Jāsaka, ka man inerces dēļ gadījās pabūt seminārā Apvienoto Nāciju seminārā trīs nedēļas atpakaļ, kurā bija runa par starptautisko organizēto noziedzību. Zināt, tur piedalījās aptuveni 170 pasaules valstu, un Latvijas valsts, es domāju, bija viena no tām mazāk bagātajām valstīm. Tur bija visas mūsu planētas bagātās un pārtikušās valstis. Un diemžēl visos šajos ziņojumos bija rūpes, bija bailes no noziedzības, no tās rakstura, no tās pieaugošajiem tempiem, no tā, ka nepietiek līdzekļu. Jā, arī Amerikas Savienotajām Valstīm nepietiek līdzekļu, arī Vācijai nepietiek līdzekļu. Bet tajā pašā laikā tiek sprausti mērķi un tiek sprausti uzdevumi, tiek strādāts ļoti nopietni. Šī konference tika gatavota pusotru gadu. Pusotru gadu strādāja Apvienoto Nāciju pieaicinātie pasaules labākie praktiķi, tieslietu speciālisti, likumdevēji un tamlīdzīgi, lai sagatavotu šo konferenci un lai sagatavotu tos materiālus, kuri pēc tam ir jāizstrādā un tālāk jāakceptē nacionālajās likumdošanās un valstīs.

Tātad šie jautājumi pasaulē ir ļoti nopietni. Nesabojāsim, es domāju, ar savu varbūt pārsteidzīgo attieksmi tiem cilvēkiem garastāvokli, kuri joprojām strādā, bet atbalstīsim viens otru. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ēriks Kaža - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Pēc tam - atbilstoši uzaicinājumam grib vārdu lūgt Kandis Gunārs - Zemessardzes štāba Informācijas dienesta priekšnieks.

Ē.Kaža (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienītie deputāti! Kad es tikai parakstīju šo iesniegumu, man arī bija varbūt galvā savas idejas par to, par ko mums vajadzētu runāt. Un šeit, kad es klausījos visu dienu šīs visas uzstāšanās, es saprotu, ka patiešām, jā, mums ir problēmas. Un gandrīz, ka mēs gribam apkarot visu. Es domāju, ka šeit katrs domā, ka mēs to nevarēsim izdarīt. Piemēram, es nezinu nevienu valsti, kur apkaroja, piemēram, prostitūciju vai apkaroja kaut vai, teiksim tā, šo valsts iestāžu ierēdņu korupciju. Tādas valsts, man liekas, nav. Bet man liekas, ka visbīstamākais, kas šodien parādījies mūsu valstī, ir tas, ka patiešām šādā pārejas periodā ir tāds rekets un organizētā noziedzība, par kuru, es domāju, vajag runāt atklāti. Un tas satrauc cilvēkus, tāpēc ka viss pārējais mums bija. Es domāju, ka varbūt būs mazāk, bet tā vai tā paliks. Bet kas mūs satrauc? Piemēram, es esmu biznesmenis. Es ļoti labi pazīstu savus domubiedrus un cilvēkus, kuri strādā tāpat. Kas ir galvenais? Tas ir rekets, mašīnu zādzības un korupcija. Bet šeit vajag runāt par korupciju Iekšlietu ministrijā, Prokuratūrā un tiesā. Es domāju, ka mums šajā lēmuma projektā vajag kaut ko sagatavot tieši par šiem virzieniem, tāpēc ka šodien iznāk tā, ka policisti ķer, tie paši prokuratūrā grib viņu kaut kādā veidā apvainot, bet pēc tam tiesa viņu izlaiž. Un tieši priekš tā, es domāju, šeit ir normāls priekšlikums, ka vajag izveidot... vienalga, vai tā būs Saeimas komisija vai tā būs kaut kāda cita komisija, kas sastādīta no iekšlietu ministra, no tieslietu ministra, no ģenerālprokurora un kaut kādiem pārstāvjiem, kuri patiešām šaurā lokā lems par nopietnām lietām, kā mēs karosim ar šo reketu, tāpēc ka, atklāti runājot, šis rekets mūsu valstī ir diezgan mazs. Varbūt tas ir ap 100 cilvēkiem. Un izmest tos ārā no valsts vai ielikt cietumā - tas arī nav nemaz tik grūti, bet šeit tikai vajag, lai cilvēkiem būtu šis "mugurkauls". Un viņi patiešām to izdarīs. Un izdarīs to kopā, nevis tā, ka viens noķers, bet otrs izlaidīs. Un tādi gadījumi jau bija, un patiešām pēc tādiem gadījumiem jau cilvēki netic valstij. Piemēram, es kā uzņēmējs katru dienu ļoti labi redzu tos ļoti daudzos policijas darbiniekus municipālajā policijā vai valsts policijā, kura ļoti kārtīgi skatās, cik cilvēku iebrauc Vecrīgā, vai esi kādu pārkāpumu iztaisījis ar savu mašīnu, un ir vislabāk, ka vajag noķert kādu vecāku un sliktāku mašīnu, kādai sievietei vai kādam vecākam cilvēkam uzlikt sodu, bet, ja būs apstādināts kaut kāds jauns cilvēks ādas jakā, tad iznāk, ka nevajag viņu sodīt, lai viņš brauc tālāk. Nu paldies, nu nekas! Mēs esam draugi. Tas nozīmē, ka mūsu policistiem kaut kā trūkst. Man liekas, ka par to vajadzētu runāt un šeit mums vajadzētu ielikt tādu punktu.

Mums varbūt patiešām būs trūkums ar tādiem cilvēkiem, bet mums vajag kaut kādā veidā apvienot šos spēkus un patiešām pabeigt ar šiem nedaudzajiem grupējumiem. Piemēram, es kā uzņēmējs zinu, ka šodien jau daudzi no viņiem grib izbraukt no šejienes. Viņi jau no kaut kā baidās, baidās no tā, ka mēs pieņemsim kaut kādus konkrētus lēmumus, piemēram, ka mēs uzliksim nāves sodu par reketu. Varbūt, ja mēs noteiksim, piemēram, tādus pasākumus kā Lietuvā, dosim iespēju policistiem patiešām saņemt tos cilvēkus, kurus viņi zina.. Atklāti runājot, visa policija zina šos cilvēkus, un viņi ļoti labi zina arī tos cilvēkus savās ierindās, kuri strādā šajos grupējumos. Arī zina. Bet, runāsim atklāti, neviens negrib ņemt uz sevi šo atbildību. Atklāti runājot, es ļoti ceru, ka mūsu jaunais iekšlietu ministrs kaut ko nopietnu izdarīs šajā jomā, bet es domāju, ka mums kā deputātiem vajag arī palīdzēt un arī uzņemties uz sevi kaut kādu atbildību par šo lietu. Palīdzēt ar likumdošanu un ar kaut kādu nopietnu lēmumu pieņemšanu. Piemēram, es zinu tādus faktus, ka ir policisti, kuri noķēra tos noziedzniekus vai nošāva... Jā, viņš nošāva viņu, un tagad viņi ir cietumā. Kungi, vajag kaut kādā veidā uzlikt katru uz savas plāksnes - vai tas ir noziedznieks un viņu nošauj, bet, atvainojiet, viņš to nopelnīja. Es domāju, ka vajag runāt par to, bet, ja tas ir parasts cilvēks, tad tā ir cita lieta. Un, kad policists nošauj noziedznieku, tad vajag pavisam citādi runāt par šo cilvēku, jo viņš izpildīja savus pienākumus. Un es domāju, ka viņam vajag kaut kādu prēmiju iedot.

Man bija diezgan liels prieks dzirdēt, piemēram, ka tas pats Bojārs nošāva to zagli, un bija tāds viedoklis, ka vispār nebija zināms, ka viņš to izdarīja. Es, piemēram, dzirdēju tā: jā, patiešām vajag kaut kādu prēmiju iedot tam cilvēkam, kurš to izdarīja! Bet pēc tam mums bija tā, ka nevar, ka varbūt viņam nevajadzēja to darīt. Ja katrs tā izdarīs nākošreiz, tad es domāju, ka viņi visi domās, ja zags no mums mašīnas. Es domāju, ka šodien tie paši zagļi... Ir diezgan interesanti, ka viņi negrib zagt no tiem vīriem, bet labāk izmet no mašīnas sievieti, tas ir visvieglāk. Jā, saprotiet, ar viņiem vajag strādāt tāpat. Un kas vēl mani satrauca kā cilvēku. Saprotiet, arī es negribu dzīvot tādā valstī, kur būs kalpi un baroni. Piemēram, es varu pateikt: jā, es neesmu bagāts cilvēks, bet man ir nauda, jā, bet es varu pateikt, ka es to naudu nopelnīju. Taču man ir diezgan neērti redzēt, ka citi cilvēki, kuri nozaga šo naudu vai izspieda šo naudu, uzvedas pavisam citādi, ka viņi ir visgalvenie šajā te valstī. Viņi var visu. Es varu pateikt, ka tie paši cilvēki, kuri ir bagāti, uzvedas pavisam citādāk. Viņi nerāda nevienam, ka viņiem ir nauda vai kaut kas cits. Tā uzvedas tikai tie, kuri šo naudu dabūja negodīgi.

Un, piemēram, kas vēl mani šodien arī satrauca. Tas, ka jaunā paaudze, kad tai prasa, par ko tā grib kļūt, atbild: "Es gribu kļūt par reketieri!" - "Kâpēc?" - "Tâpēc, ka tā ir ļoti laba dzīve, ka man būs nauda, ka es varēšu staigāt visur, visu ko nopirkt, bet visi tie pārējie ir stulbi. Lai viņi strādā, bet es zagšu." Un tas ir jau slikti, ka šodien jaunie cilvēki nedomā ne par sportu... Tas šodien nav vairs kaut kāds kults, bet pagājušajā gadā bija tā, - ja viņš ir labs sportists, tad viņu cienīja. Šodien ciena bandītus, vietēja līmeņa. Un mums šeit, es domāju, Saeimas pārstāvjiem vajag pieņemt konkrētu lēmumu, kā pārveidot šo psiholoģiju valstī, ka nevajag šodien domāt par to, ka tie ir vislabākie cilvēki valstī. Mums vajag to pierādīt. Un es domāju, ka to vajag ielikt mūsu lēmuma projektā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Deputātu iesniegumā par ārkārtas sēdes sasaukšanu bija atzīmēts, ka debatēs uzaicināts drošības iestāžu vadītājs pārskata ziņojuma sniegšanai par savu pienākumu izpildi. Deputāts Grīgs iesaka dot vārdu Gunāram Kandim - Zemessardzes štāba Informācijas dienesta priekšniekam - atbilstoši deputātu iesniegtajam priekšlikumam par ārkārtas sēdi. Vai kādam no deputātiem ir iebildes? Nav iebildes. (Starpsauciens no zāles: "Nav!") Lūdzu! Gunārs Kandis - Zemessardzes štāba Informācijas dienesta priekšnieks.

G.Kandis (Zemessardzes štāba Informācijas dienesta priekšnieks).

Tagad es šajā gadījumā esmu sagatavojis no mūsu viedokļa, es domāju, no Zemessardzes štāba Informācijas dienesta viedokļa, īsu tēžu veidā apskatu par situāciju republikā un dažus priekšlikumus šajā sakarā. (Starpsaucieni no zāles: "Tuvāk mikrofonam! Neko nevar dzirdēt!")

Tātad, nevēloties atkārtot to, ko 8.novembrī atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 10.pantam mēs nosūtījām valsts augstākajām lēmējpersonām un kas būtībā tika nolasīts no šīs pašas tribīnes, gribu pievērst uzmanību tikai pamattēzēm. Latvijas Republikā, pēc mūsu domām, attīstās krīze. Tā savā attīstībā vēl nav sasniegusi kritisko punktu, taču par tā tuvumu norāda stāvoklis valstī dažādās jomās. Vieni un tie paši faktori ietekmē vairākas jomas, kuras ir savstarpēji saistītas, un, ja mēs to visu apskatām kopsakarībās, tad paveras ļoti nelabvēlīga kopējā aina, kaut gan atsevišķi katrā no ņemtajām jomām situācija nav sasniegusi kritisko punktu. Situāciju bīstamu padara tas, ka tiek aptvertas vairākas dzīvei svarīgas jomas vienlaicīgi. Būtiskākā no tām - smagā kriminogēnā situācija valstī, lielais smago noziegumu skaits. Kaut arī šobrīd smago noziegumu dinamika ir it kā samazinājusies vai pat apstājusies, tas nevieš ne mazāko optimismu, jo tas, ka līkne ir stabilizējusies uz viena no augstākajiem rādītājiem pasaulē, rēķinot noziegumu skaitu uz vienu iedzīvotāju, nu nepavisam nenomierina. Tas, ka formāli samazinās vispārējais reģistrēto noziegumu skaits, ir tikai nelabvēlīgais sociāli psiholoģiskais, attīstību un faktisko stāvokli atspoguļojošais statistikas sistēmas rezultāts. Vispārējais reģistrēto noziegumu skaits būtībā norāda tikai uz iedzīvotāju uzticēšanās līmeni tiesībsargājošajām struktūrām un zināmā mērā ļauj spriest par mūsu spējām aizsargāt mūsu valsts iedzīvotājus. Kā jau teicu, pastāvošā statistikas sistēma nespēj attainot kopējo ainu par noziedzības līmeni. Piemēram. Vēlos to mazliet ilustrēt. Tādās noziegumu kategorijās kā izspiešana vai rekets, oficiālā statistika, tas ir, iesniegumu, aizturēto un notiesāto skaits, neatspoguļo faktisko situāciju. Ir vispārzināms, ka lielākā daļa no uzņēmējiem maksā nodevas noziedzniekiem, pie tam salīdzinoši nelielais iesniegumu skaits par šiem noziegumiem norāda uz iedzīvotāju zemo uzticēšanās līmeni, nevis uz faktisko stāvokli.

Arī par ierēdņu korumpētību, nelegālo imigrāciju un ekonomisko noziegumu izplatību, to skaitā kontrabandu, nevar spriest līdzīgu iemeslu dēļ. Balstoties uz publicēto statistiku, netiek iegūts arī priekšstats par noziedzīgās pasaules profesionalizāciju un centralizāciju, kas ir ļoti būtiski, izvērtējot stāvokli valstī. Kā piemēru šeit varētu minēt sprādzienu sērijas noziedzīgo grupējumu savstarpējo attiecību kārtošanā, kas statistikā tiek reģistrētas pārsvarā kā īpašuma bojāšana. Taču pilnīgi netiek apskatītas tādas lietas kā noziedznieku centralizēšanās, piemēram, kopējas elektronisko datu bāzes veidošana, kas būtībā atvieglo visas izspiešanas un savstarpējo attiecību kārtošanu un visu pārējo.

Papildus visam teiktajam jāatzīmē, ka lielākā daļa statistisko ciparu nedod situācijas izpratni neprofesionālās auditorijās. Piemēram, vardarbīgi nogalināto cilvēku skaits tiek sadalīts trijās daļās - slepkavības, sadzīvē izdarītās slepkavības, smagie miesas bojājumi ar letālu iznākumu. Šajā statistikas sadaļā neatspoguļojas arī gadījumi, kad cilvēku ir vienkārši mēģināts nogalināt, bet kaut kādu apstākļu dēļ tas nav izdevies. Un, ja tam visam vēl nepievieno klāt, neapskata bezvēsts pazudušo cilvēku statistiku, tad ir ļoti grūti iegūt priekšstatu par stāvokli šajā jomā.

Analizējot vispārējās tendences kriminogēnajā jomā valstī, nevar neņemt vērā arī objektīvās problēmas valsts institūcijās, kas nodarbojas gan ar iekšējās kārtības uzturēšanu, gan ar valsts drošības un aizsardzības jautājumiem. Kā piemērs šeit varētu noderēt situācija Iekšlietu ministrijas struktūrās. Nelielās algas un zemais darba prestižs sabiedrībā, problēmas ar kadriem Iekšlietu ministrijas institūcijās - tas būtu lielais krievvalodīgo darbinieku skaits, viņu neziņa un neskaidrība par savu nākotni -, tas viss samazina iekšlietu struktūru darba efektivitāti un rezultātā pasliktina jau tā slikto kriminogēno situāciju. Tomēr, lai nerastos priekšstats, ka mēs visas problēmas saredzam tikai Iekšlietu ministrijā, vēlos pieskarties arī objektīvajām problēmām zemessardzes darbībā.

Zemessardzes uzdevumi un galvenā būtība ir valsts aizsardzība, tomēr faktiski, nepieciešamības spiesti, zemessargi ir iesaistīti arī citu, tajā skaitā sabiedriskās kārtības, problēmu risināšanā. Tomēr ir jākonstatē, ka ārpus vispārējiem pilsoņu pienākumiem tā nepaiet garām noziegumam, un izplūdušais formulējums likuma "Par Zemessardzi" 2.pantā, ka vispārtiesiskās kārtības sargāšana un nodrošināšana būtu jāveic... Vienīgais dokuments, kurš reglamentē Zemessardzes aktivitātes kārtības sargāšanas jomā, ir ģenerālprokurora apstiprinātā kopējā Iekšlietu ministrijas un Zemessardzes instrukcija par zemessargu tiesībām, policistam klātneesot. Arī Administratīvajā kodeksā Zemessardze nav to struktūru starpā, kurām ir tiesības uzlikt sodus, kaut gan nereti administratīvās sodīšanas funkcijas tai savas teritorijas robežās deleģē pašvaldības ar saviem lēmumiem. Tomēr, neskatoties uz to, zemessargi vieni paši vai kopā ar policiju veikto pasākumu rezultātā šā gada 11 mēnešos ir izņēmuši tikai šaujamieročus vien 156 vienības, no kontrabandas kravām ir aizturētas tikai kravas, kas pārsniedz piekrautu kravas automašīnu, - 27. Turklāt pie visa tā, nemaz neskaitot pēc Zemessardzes vai valdības iniciatīvas veiktos pasākumus un palīdzības sniegšanu policijai pēc tās lūguma, zemessargi tikai 1994.gada 11 mēnešos vien ir izbraukuši apmēram 6000 reizes, lai sniegtu palīdzību Latvijas Republikas iedzīvotājiem pēc viņu lūguma. Šajos izbraukumos ir aizturētas tikai par naudas izspiešanu vien 59 personas. Viss teiktais norāda, ka nepieciešams likumdošanā noteikt Zemessardzes vietu sabiedriskās kārtības sargāšanā un cīņā ar noziedzību vai arī paziņot par šādas iesaistīšanas nevajadzību. Pie visa tā vēl būtu jāzina, ka nevar veselu lielu sistēmu valstī balstīt tikai uz entuziasmu, jo šī darbība ir arī bez finansiālā seguma. Varētu pat teikt, ka arī zemessargi, kas savus uzdevumus pilda no darba brīvajā laikā, lielākajā daļā gadījumu ir spiesti pat piemaksāt, darboties, izmantojot pašu iegādāto ekipējumu, personīgo transportu un sedzot ceļa, ēdināšanas un citus izdevumus.

Runājot par robežakciju, kas šeit tika pieminēta, varu informēt, ka 7000 latu, ko zemessargi iztērēja šīs akcijas veikšanai, vēl arvien nav atmaksāti, un zināmā mērā kļūst acīm redzams, ka pietrūkst sakārtotības informācijas sistēmā, jo šīs akcijas rezultāti bija diezgan lieli un daļa no tiem tika publicēta presē. Tie ir - lielais daudzums slēgto muitas noliktavu, labvēlības statusa noņemšana firmām, - nemaz jau nerunājot par informāciju, no kuras seko daudz kas tālākajā darbā.

Neturpināšu negatīvo tendenču uzskaitījumu kriminogēnajā jomā; uzskatu, ka situācija nav vērtējama tikai no šā viedokļa vien. Neņemot vērā visus būtiskākos apstākļus, kuri ietekmē situāciju valstī, nevar pareizi izvietot akcentus, izvēloties rīcības stratēģiju. Izstrādājot kriminogēnās situācijas uzlabošanas pasākumu kompleksu, jāievēro krīzes vai pirmskrīzes situācijas sociālajā jomā, nelabvēlīgās ekonomiskās situācijas attīstība valstī, pieaugošais Krievijas politiskais propagandistiskais spiediens pret Latviju un arī viss pārējais. Taupot jūsu laiku, neuzskaitīšu pierādījumus attiecībā uz zināmajām nelabvēlīgajām tendencēm nosauktajās jomās. Tomēr gribu pievērst klātesošo uzmanību tam, ka situāciju zināmā mērā sprādzienbīstamu padara tas, ka, izpaliekot valsts varas aktīvai rīcībai, nav izslēgts, ka valsts iedzīvotāji mēģina paši organizēties, lai sevi aizstāvētu vai uzlabotu savus ģimenes dzīves apstākļus. Tas savukārt var izraisīt grūti kontrolējamus, stihiskus procesus valstī. Mēs uzskatām, ka šobrīd visbīstamākā tendence ir vilšanās un neuzticēšanās valsts institūcijām un demokrātijas principiem plašos iedzīvotāju slāņos, ko noteikti izmantos un faktiski jau izmanto savu pozīciju stiprināšanā Latvijas valstiskumam naidīgie spēki. Iedzīvotāju neaizsargātība un noziedzīgo elementu visatļautība jau tiek uztverta kā norma. Valsts drošība nav iedomājama bez tautas atbalsta spēku struktūrām. Tāpēc vien ir nepieciešama jauna pieeja - visu resoru pūļu koordinācija, kas, mūsuprāt, ir vienīgais iespējamais risinājums, jo mēģinājums atrisināt vienu no nosauktajām jomām atrauti no pārējās situācijas valstī ar kāda viena resora spēkiem, var ne tikai nedot rezultātus, bet pat vēl vairāk saasināt situāciju. Ņemot vērā to, ka viena galējība, ko varēja dzirdēt šeit, bija tā, ka valstī viss ir kārtībā - nu, gandrīz vai tuvu tam, otra galējība bija tā, ka valdība nekā nedara, es gribētu tomēr teikt, ka valdība dara gan. Var būt, ka es uzskatu to par nepietiekamu, bet darīts tiek. Mūsuprāt, papildus tam, ko jau šobrīd dara valdība, ir nepieciešams veikt triju veidu pasākumus.

Pirmkārt, jāveic valsts izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesta darbības sakārtošana, un pirmais punkts šīs sakārtošanas procesā - iecelt SAB direktoru, jo no šīs sistēmas sakārtošanas ir atkarīgs, vai izdosies lēmējpersonas nodrošināt ar lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju vai ne. Bez izsmeļošas informācijas par situāciju un attīstības tendencēm ir maz ticams, ka izdosies pieņemt pareizos lēmumus, lai situāciju uzlabotu.

Otrkārt, jāveic valsts informatīvās sistēmas sakārtošana, tas ir, jārada iespējas strādāt vienotā režīmā esošajām valsts datu bankām, kas savukārt palīdzēs atrisināt valsts varas iestāžu kontroli pār norisēm valstī un atņems iespēju daudziem negodīgiem darboņiem blēdīties. Bet tas savukārt palīdzēs pildīties valsts kasei.

Treškārt - Grīga kungs jau to pieminēja, un to es gribētu atbalstīt, - jāiestrādā likumdošanā mehānisms, kā iejaukties valsts līmeņa krīzes attīstībā, pirms tā ir sasniegusi kritisko punktu. Šādi atsevišķi likumā reglamentēti pasākumi varētu novērst krīzes tālāko attīstību. Šobrīd spēkā esošajā likumdošanā krīze ir formulēta tikai kā masu nekārtības vai ārējā militārā iebrukuma draudi, un kā reakcija uz to ir paredzēta tikai izņēmuma stāvokļa ieviešana. Tādi pasākumi kā, piemēram, atbilstošo valsts iestāžu vadītāju iespēja atbrīvoties no strādāt negribošiem, nevarošiem vai korumpētiem ierēdņiem - nu, to varētu nosaukt zināmā mērā par preventīvu atbrīvošanu no darba valsts iestādēs - nefunkcionē, nemaz netiek paredzēti.

Un beidzot vēlos pievērst jūsu uzmanību tam, ka, pēc mūsu domām, ne jau tikai ar finansēm un papildu štata vietām var atrisināt visas problēmas. Daudzi jautājumi atrisināmi ar organizatoriska rakstura pasākumiem, kurus jūs varbūt pamanījāt mūsu priekšlikumos. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vai visi deputāti ir runājuši un debatēs vairāk nav pieteikušies? Nav. Debates pabeigtas. Lūdzu - vārds referentam!

O.Grīgs (LZS).

Prezidija priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Maz atvēlētā laika dēļ runāšu ļoti īsi un konkrēti. Paldies, cienījamie kolēģi! Visiem liels paldies. Paldies arī tiem, kas šodien aizbrauca un neturēja par vajadzīgu šeit ierasties, lai piedalītos šā svarīgā jautājuma izlemšanā. Jā, tik tiešām šodien šeit, kā sacīja iepriekšējais runātājs, parādās atbildības sajūta par stāvokli valstī un aiz kaut kādiem aizplīvurotiem, it kā cēliem vārdiem - cita doma. Un tad man nāk prātā... Kad es intereses pēc paņēmu šos 35.noteikumus, kurus pavasarī apspriedām, man ienāca prātā, ka tas nekas nav jauns, cienījamais Endziņa kungs! Jūs, augsti cienītais jurists! Kad es toreiz runāju, es savā īsajā sakāmajā par 35.noteikumiem, par pavasarī apstiprinātajiem policijas, zemessardzes noteikumiem, jā, es pat nepieminēju ārkārtas stāvokli, bet jau tad jūs atļāvāties pateikt, ka Grīgs ir runājis par ārkārtas stāvokli. Man ir stenogrammas rokā. Un nav brīnums, ka jūs šodien tik filigrāni mēģināt atkal šeit musināt! Un šeit ir teksts no stenogrammas: Prezidija priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es domāju, ka mēs saprotam, ka deputātam Panteļējevam ir taisnība un deputāts Endziņš tikai ar tādu varbūt uzstājību mūs drusciņ maldinājis procedūras ziņā." Tālāk - priekšsēdētājs vēlreiz saka: "Godātais Endziņa kungs, ko jūs mūs mulsināt! Jūs taču mūs vienkārši mulsināt! Mums jābalso par pāreju uz lasīšanu pa pantiem, nevis - noraidīt." Un vēl tālāk priekšsēdētājs saka: "Diemžēl es oponēšu, jo ir prakse un kārtība, un, Endziņa kungs, jūs apsūdzējāt vienu Kārtības ruļļa punktu, jo neskatāt citus, un es gribu, lai jūs publiski pasakiet, ka jums tomēr nav taisnība." Jūs ziniet, tas vairs nav nekas jauns, ka jūs, augsti godāts jurists, šeit mēģināt pīt un sapīt, bet es to izdibināšu, kā labā jūs strādājat.

Paldies vēlreiz, cienījamie deputāti! Es nezinu, kā... Bet, kas attiecas uz Ābiķa kungu, es neturu par vajadzīgu vispār atbildēt šeit. Es varētu to darīt detalizēti, sīki. Es vēlreiz saku - paldies, deputātu kungi. Un mūsu vēlētāji šīsdienas plenārsēdi pratīs novērtēt. (Aplausi.) Turpmāk un arī nākotnē. Kā būs ar Saeimas lēmuma projektu, to priekšsēdētājs šeit pasacīs. Es gan domāju, ka 136. pants ir atbilstošāks šim. Un man šeit ir 10 deputātu parakstīts dokuments; es nezinu, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs, es nodošu to Sekretariātā. Kā tālāk tur rīkoties, - to jūs zināt. Var būt, ka atkal nāks juristi un mēģinās apstrīdēt to. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu uzmanību! Tā kā sēdes vadītāja debates ar Juridiskās komisijas priekšēdētāju arī tiek citētas, tad es gribētu - lai būtu pilnīga skaidrība par mūsu iepriekšējo dialogu - pateikt, ka es gribētu no manis teiktā, kad beidz Endziņa kungs runāt... ka es, kā sēdes vadītājs, pilnīgi noraidu Aivara Endziņa protestu svītrot vārdus - pilnīgi. Jo arī sēdes vadītājs un Prezidijs nebija bez vainas tajā apstāklī, ka tiešām dienas kārtībā bija tikai jautājums par krīzes stāvokli valstī, ko radījusi kriminogēnā situācija Latvijas Republikā. Deputāti, dabiski, iesniedz lēmuma projektu, un Prezidijam un sēdes vadītājam, kad deputāti, tajā skaitā arī manis minētie deputāti, sāka sparīgi to apspriest, vajadzēja šo apspriešanu apturēt un lūgt šo lēmuma projektu iekļaut dienas kārtībā. Tas netika izdarīts, un Prezidijs pat pieņēma grozījumus rakstiskā veidā par šo lēmuma projektu. Un līdz ar to, vai nu mēs gribam, vai negribam, šis lēmuma projekts tika apspriests. Cik daudz un kā - tas ir cits jautājums. Un, protams, es, kā sēdes vadītājs, tad nevarēju to deputāta Endziņa priekšlikumu par to, ka vajag pielietot 117. pantu... Un tāpēc es aicinu šajā situācijā, kura ir radusies, man kā sēdes vadītājam... Vispirms uz balsošanu jāliek tiešām priekšlikumi atbilstoši 136. pantam par lietas atlikšanu un nodošanu atpakaļ komisijai. Kaut gan es saprotu, ka šeit var būt iebildumi, es diemžēl uz to pastāvēšu.

Lūdzu! Aivars Endziņš - par procedūru!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Jūs jau precizējāt, kāda ir tā lietas būtība. Bet, ja mēs gribam vadīties pēc Kārtības ruļļa 136. panta, kur ir rakstīts: "Tâpat pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas atlikšanu..." Viena lieta ir nodošana atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšana un tamlīdzīgi. Ko mēs nodosim atpakaļ komisijām? Tā ir tā dienas kārtība izsludinātā? Un turpināsim ievākt papildu ziņas un atgriezīsimies pie vispārējām debatēm, vispārējās diskusijas, vai mēs nodosim atpakaļ komisijai. Ko mēs nodosim atpakaļ komisijai? Tiem 10 vai 11 deputātiem, kuri iesniedza lēmuma projektu? Mums acīmredzot ir jārisina vispirms jautājums par šā lēmuma projekta iekļaušanu vai neiekļaušanu dienas kārtībā, vai arī jāizlemj jautājums par konkrēti šā lēmuma nodošanu, nevis lietas atlikšanu.

Sēdes vadītājs. Es vienu sekundi padomāšu. Par procedūru? Lūdzu! Deputāts Sinka.

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs! Es gribēju vērst vēl jūsu uzmanību uz to, ka arī Apsīša kungs, mūsu tieslietu ministrs, zināmā mērā analizēja šo lēmuma projektu. Un, manuprāt, ir notikusi de facto apspriede. Ir notikusi de facto apspriede - šā lēmuma. Varbūt es nezinu juridiski. Mēs kaut kā nevaram no tā tikt vaļā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! De facto man, kā sēdes vadītājam, nemaz citas izejas nav, kā interpretēt pilnībā 136. pantu, kuru es vēlreiz jums atkārtoju: "Tâpat pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas atlikšanu, nodošanu atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšanu un" - Endziņa kungs, ļoti uzmanīgi!- "un tamlīdzīgi." Šis vārds "tamlīdzīgi" pilnīgi attaisno mani kā sēdes vadītāju. Varbūt tiešām mums ir šī lieta jāpabeidz, un 10 deputāti, vienīgais, ir iesnieguši priekšlikumu, nosaucot komisijas: lēmumu nodot Aizsardzības un iekšlietu, Nacionālās drošības, Budžeta un finansu (nodokļu), Juridiskajai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka atbildīgā komisija ir Saeimas Nacionālās drošības komisija. (Starpsaucieni no zāles: "Balsot!") No zāles atskan priekšlikumi balsot. Tātad es vēlreiz formulēšu, par ko mēs balsojam. Mēs balsojam, ka mēs lēmuma projektu "Par valsts iekšējās drošības un tiesiskās kārtības paaugstināšanu" nododam Aizsardzības un iekšlietu, Nacionālās drošības, Budžeta un finansu (nodokļu), Juridiskajai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un nosakām, ka atbildīgā komisija ir Saeimas Nacionālās drošības komisija. Deputāt Grīg, es visu zinu, šīs te lietas, par ko jūs gribat runāt. Vispirms ir jābalso. Vai varam balsot par šo priekšlikumu? (Starpsauciens no zāles: "Bet pulkstenis ir pieci!") Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim. Es jums nolasīju priekšlikumu, par kuru mēs balsojam, - ka projektu nododam komisijām, un komisijas tika nosauktas. Lūdzu rezultātu! Par - 60, pret - nav, atturas - 3. Priekšlikums ir atbalstīts.

Tagad lūdzu Andreju Panteļējevu nosaukt termiņus priekšlikumu iesniegšanai.

A.Panteļējevs (LC).

Jā, es aicinu iesniegt priekšlikumus līdz 1. janvārim.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Tad lēmums ir pieņemts. Zvanu reģistrācijai! Lūdzu reģistrēties. Reģistrācija. Saeimas sekretāru Imantu Daudišu lūdzu nosaukt deputātus, kuri nepiedalās Saeimas sēdē. Godātie deputāti, uzklausiet informāciju, lai pēc tam nav jums jāraksta iesniegumi, ka jūs esat bijis sēdē.

I.Daudišs (Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Sēdē nepiedalās šādi deputāti:

Andris Ameriks,

Martijans Bekasovs,

Gunārs Bērziņš,

Valdis Birkavs...

Sēdes vadītājs. Gundars.

I.Daudišs. Gundars Bērziņš. Es atvainojos, es kļūdījos.

Māris Budovskis,

Jānis Bunkšs,

Pēteris Elferts,

Jānis Jurkāns,

Edvīns Kide,

Aleksandrs Kiršteins,

Mārtiņš Ādams Kalniņš,

Nikolajs Krasohins,

Andrejs Krastiņš,

Larisa Laviņa,

Gunārs Meierovics,

Oļģerts Pavlovskis,

Aleksandrs Pētersons,

Andris Piebalgs,

Aida Prēdele,

Jānis Ritenis,

Indra Sāmīte,

Ivars Silārs,

Anita Stankēviča,

Filips Stroganovs,

Zigurds Tomiņš,

Jānis Tupesis,

Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Nākošā plenārsēde rīt, 15. decembrī pulksten 9.00.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Mašīnrakstītājas-operatores: S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, B.Strazdiņa, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

SATURA RĀDĪTĀJS

1994.gada 14.decembra rudens sesijas ārkārtas sēde

Par krīzes stāvokli valstī, ko radījusi kriminogēnā

situācija Latvijas Republikā

Ziņo - dep. O.Grīgs - 1.lpp.

Valsts prezidenta G.Ulmaņa vēstule Saeimas

priekšsēdētājam

Nolasa - Saeimas priekšsēdētājs A.Gorbunovs - 21.lpp.

Debates jautājumā "Par krīzes stāvokli valstī, ko

radījusi kriminogēnā situācija Latvijas

Republikā"

- Ministru prezidents M.Gailis - 21.lpp.

- dep. V.P.Karnups - 23.lpp.

- ģenerālprokurors J.Skrastiņš - 26.lpp.

Paziņojums - dep. R.Jonītis - 32.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretārs I.Daudišs - 32.lpp.

Debašu turpinājums - iekšlietu ministrs J.Ādamsons - 33.lpp.

- tieslietu ministrs R.Apsītis - 46.lpp.

- aizsardzības ministrs J.A.Trapāns - 57.lpp.

- dep. L.Stašs - 60.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretārs I.Daudišs - 63.lpp.

Debašu turpinājums - dep. A.Seiksts - 65.lpp.

- dep. A.Žīgurs - 68.lpp.

- dep. P.Tabūns - 70.lpp.

- dep. J.Lucāns - 74.lpp.

- dep. J.Kokins - 77.lpp.

- dep. A.Endziņš - 81.lpp.

- dep. Dz.Ābiķis - 85.lpp.

- dep. G.Resnais - 87.lpp.

Priekšlikums - dep. A.Panteļējevs - 91.lpp.

Debašu turpinājums - dep. J.Sinka - 92.lpp.

- dep. A.Rozentāls - 95.lpp.

- dep. A.Līgotnis - 99.lpp.

Priekšlikums - dep. A.Endziņš - 103.lpp.

Debašu turpinājums - dep. M.Graudiņš - 103.lpp.

- dep. Ģ.Kristovskis - 107.lpp.

- dep. Ē.Kaža - 111.lpp.

- Zemessardzes štāba informācijas dienesta

priekšnieks G.Kandis - 114.lpp.

- dep. O.Grīgs - 120.lpp.

Par procedūru - dep. A.Endziņš - 122.lpp.

- dep. J.Sinka - 122.lpp.

Par lēmuma projektu æPar valsts iekšējās drošības

un tiesiskās kārtības paaugstināšanuæ - 122.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - Saeimas sekretārs I.Daudišs - 124.lpp.

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta