Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde

1993. gada 25. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas! 25. novembra Saeimas plenārsēdi pasludinu par atklātu.

Apspriedīsim Prezidija izsludināto darba kārtību! Esmu spiests jums Prezidija vārdā paziņot par tehniska rakstura kļūdu, kas ir ieviesusies izsludinātajā darba kārtībā. Runa ir par 154. un 426. dokumentu. Lūdzu, paņemiet šo dokumentu! Darba kārtības sestajā sadaļā “Likumprojektu izskatīšana” tas ir pirmais. Lietas būtība ir šāda. Plenārsēde ar savu balsojumu noraidīja šā dokumenta nodošanu komisijai, tomēr Ārlietu komisija izskatīja dokumentu un arī noraidīja tā izskatīšanu plenārsēdē. Diemžēl Prezidijs tehniskas kļūdas rezultātā ir iekļāvis šo jautājumu šodienas plenārsēdes darba kārtībā, tāpēc Prezidijs tagad šo darba kārtības punktu atsauc, jo šādā situācijā Prezidijam nebija tiesību iekļaut jautājumu darba kārtībā.

Prezidijs vēl ir saņēmis iesniegumu. Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti (10 paraksti) ierosina izdarīt izmaiņas darba kārtībā - darba kārtības otro sadaļu (par valsts kontroliera ievēlēšanu vai iecelšanu) izskatīt pēc darba kārtības sestās sadaļas otrā punkta - likumprojekta par pilsonību - izskatīšanas. Jautājums ir balsojams. Vai kāds vēlas izteikties? Neviens nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu ierosinājumu par izmaiņām darba kārtībā! Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 5, atturas - 11. Šis priekšlikums ir pieņemts.

Saeimas deputāti - 23 deputāti ir parakstījušies - aicina atlikt... Pagaidiet, lūdzu, vienu sekundīti! Iesniegumi ir jāizskata iesniegšanas kārtībā, to mēs tūlīt pēc tam izskatīsim... Pirmais ir LNNK frakcijas deputātu iesniegums par likumprojekta “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” iekļaušanu plenārsēdes darba kārtībā izskatīšanai pirmajā lasījumā. Vai kāds vēlas runāt par šo priekšlikumu? Kiršteina kungs, jūs iesniegumā neprecizējāt, tieši kurā vietā darba kārtībā likumprojekts ir iekļaujams. Sākot izskatīt likumprojektus? LNNK frakcija ierosina likumprojektu “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” iekļaut darba kārtībā pēc ienākušajiem likumprojektiem un Prezidija ziņojumiem par tiem. Ar vienu vārdu sakot, - pēc Prezidija ziņojumiem, tad, kad sāksies likumprojektu izskatīšana. Vai kāds vēlas runāt par šo priekšlikumu? Nevēlas. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 68, pret - 3, atturas - 7. Lēmums ir pieņemts, un likumprojekts tiek iekļauts darba kārtībā.

Ir 23 deputātu parakstīts iesniegums ar aicinājumu atlikt pilsonības likumprojekta izskatīšanu Saeimā. Tas ir izskatāms tad, kad mēs sāksim izskatīt šo jautājumu. Vai vēl ir kādi priekšlikumi, piezīmes, ierosinājumi par darba kārtību? Nav. Pirms sākam izskatīt darba kārtību, gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka plenārsēdē šodien piedalās Eiropas drošības un sadarbības konferences misijas galva - Hamiltona kungs.

Par ienākušajiem likumprojektiem. Pirmais ir valdības iesniegtais likumprojekts “Par transporta līdzekļu ikgadējo nodevu”. Vai ir kādas iebildes pret Prezidija slēdzienu? Nav. Tādā gadījumā Saeima nolemj likumprojektu “Par transporta līdzekļu ikgadējo nodevu” nodot izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Nākamais ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Augstākās padomes 1993. gada 1. jūnija lēmumā “Par Latvijas Republikas Notariāta likuma spēkā stāšanās laiku un kārtību””. Likumprojektu ir iesniegusi valdība. Vai ir kādas piezīmes, priekšlikumi? Nav. Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu izskatīšanai Saeimā.

Nākamais ir likumprojekts “Par grozījumiem likumdošanas aktos jautājumā par kārtību, kādā amatpersonas tiek ievēlētas, ieceltas vai apstiprinātas amatā, un par Augstākās padomes izveidoto komisiju turpmāko pakļautību”. Likumprojektu iesniegusi valdība. Vai jums ir kādi priekšlikumi, iebildes, piezīmes? Nav. Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Aizsardzības un iekšlietu komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija sagatavo šo likumprojektu izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Par Valsts īpašuma fondu”. To ir iesniegusi valdība. Vai ir kādas piezīmes? Nav. Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija sagatavo šo likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”. Šo likumprojektu ir iesniegusi Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Nav iebilžu? Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot to Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka pēdējā sagatavo minēto likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par 5. Saeimas vēlēšanām””. Vai ir kādas iebildes? Lūdzu - deputāts Endziņš!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Ierosinu nenodot šo likumprojektu izskatīšanai komisijām šādu apsvērumu dēļ. Likums ir pieņemts un darbojas tikai attiecībā uz 5. Saeimas vēlēšanām. Būtībā šis likumprojekts paredz izslēgt no likuma tās normas, kas skar Centrālo vēlēšanu komisiju. Mēs tikko nodevām komisijām izskatīšanai likumprojektu “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”. Es uzskatu, ka būtu loģiskāk, ja tās normas, kuras skar Centrālo vēlēšanu komisiju un tās veidošanas kārtību, tiktu iekļautas pārejas noteikumos likumā par Centrālo vēlēšanu komisiju, ko mēs pieņemsim. Jo atsevišķi to izskatīt un atsevišķi par to lemt, manuprāt, nav vajadzības. Aicinu nenodot to komisijām.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu - deputāts Jānis Lagzdiņš!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs! Kolēģi deputāti! Pilnībā pievienojos kolēģa Endziņa viedoklim un noņemu šo likumprojektu no darba kārtības.

Priekšsēdētājs. Līdz ar to tālākas diskusijas par šo darba kārtības punktu atkrīt.

Nākamais pēc kārtas ir likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē”. Vai ir kādas iebildes un priekšlikumi? Nav. Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Cilvēktiesību komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Tālāk. Pieprasījumu komisijas referāts par frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegto pieprasījumu par Pilsonības un imigrācijas departamenta darbību. Pieprasījumu komisijas priekšsēdētāja biedrs deputāts Jonītis - lūdzu!

R.Jonītis (LC).

Godātais Prezidij! Cienījamā Saeima! Pieprasījumu komisija izskatīja šo dokumentu Nr. 353 savā sēdē šā gada 10. novembrī un atbalstīja pieprasījumā minēto jautājumu aktualitāti, bet nepietiekamā faktu materiāla dēļ uzskatīja šo dokumentu par jautājumu, tāpēc tas nododams valdībai kā jautājums. Lai valdība atbild uz šo jautājumu.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Līdz ar to frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegto pieprasījumu (dokuments Nr. 353) Saeima nodod kā jautājumu valdībai un lūdz valdību atbildēt uz to likumā noteiktajā kārtībā.

Deputātu - un it sevišķi Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu - zināšanai! Jūs bijāt iesnieguši pieprasījumu ar pieciem parakstiem, bet ir vajadzīgi 10 paraksti. Ja jūs nevēlaties runāt par to... Es atvainojos, Sekretariāts man iedeva jūsu pieprasījumu, kurā ir 10 paraksti. Līdz ar to tas ir izskatāms šodien. Vienu mirklīti! “Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 107. pantu steidzami pieprasām no Latvijas Republikas tieslietu ministra kunga paskaidrojumu, kāpēc ministrija pārkāpj likumu par tiesas spriedumu izpildes obligātumu.” Atļaujiet precizēt: vai jūs ar šo lūgumu steidzīgi pieprasāt paskaidrojumu vai jūs to uzskatāt par steidzamu pieprasījumu, kurš nekavējoties ir izskatāms Saeimā? Vai tas ir steidzams lūgums Levita kungam? Un tad tas tālāk būtu nododams Pieprasījumu komisijai.

I.Grava (DP).

Gribu paskaidrot, ka mēs, lietojot vārdu “lūgums”, uzskatām, ka tas tomēr ir pieprasījums. Tas vienkārši ir pieprasījums, kas izteikts pieklājīgā formā.

Priekšsēdētājs. Tad tas ir balsojams. Godātie kolēģi, lūdzu, iepazīstieties ar šo pieprasījumu! Tas ir 415. dokuments. Es lūdzu pagaidīt, jo balsošana vēl nebūs. Lai daudzi deputāti sameklē šo dokumentu. Godātie kolēģi, man jāatvainojas Sekretariāta un Prezidija vārdā: pārtrauciet meklēšanu, jo jūs to nesameklēsiet! Izrādās, ka tas vēl nav izdalīts. Un tikai tagad notiks dalīšana. Taču tā kā mēs esam jau iesākuši apspriest šo jautājumu un deputāte Grava ir sniegusi paskaidrojumus, tad uzkavēsimies pāris minūšu un šo jautājumu neatliekot izlemsim.

Tomiņa kungs, lūdzu, lasiet!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

“1993. gada 15. novembrī. Latvijas Republikas 5. Saeimas Pieprasījumu komisijai. Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu pieprasījums tieslietu ministram Levita kungam.

Demokrātiskās partijas frakcijas deputāti ir saņēmuši informāciju, ka ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesas 1993. gada 18. oktobra spriedumu apmierināta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra darbinieku Ilzes Fogeles, Ineses Bergas, Ināras Kozlovas, Jura Vokova un Mārītes Štrausas prasība pret Latvijas Republikas Tieslietu ministriju par atjaunošanu darbā, kuri tika nelikumīgi atlaisti no darba sakarā ar it kā notikušo Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas likvidāciju. Spriedums, kas pasludināts Latvijas Republikas vārdā, daļā par prasītāju atjaunošanu darbā bija izpildāms nekavējoši. To nosaka Latvijas Civilprocesu kodeksa 211. panta 4. punkts.

No masu informācijas līdzekļu (“Neatkarīgā Cīņa”, “SM-Segodņa”, NTV-5) izplatītajām ziņām ir kļuvis zināms, ka Tieslietu ministrija neizpilda Augstākās tiesas spriedumu. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 107. pantu steidzami pieprasām no Latvijas Republikas tieslietu ministra Levita kunga paskaidrojumu, kāpēc viņš pārkāpj likumu par tiesas sprieduma izpildes obligātumu. Pielikumā: tiesas sprieduma un laikrakstu informācijas kopijas. Demokrātiskās partijas deputāti Čepānis, Kreituss, Grava, Dreģe, Bekasovs, Stroganovs, Bartaševičs, Laviņa, Krasohins...” Un viens paraksts ir nesalasāms.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vispirms būs balsojums par steidzamību. Viens var izteikties “par”, viens - “pret”. Vienalga, kādā secībā. Lūdzu - tieslietu ministrs Levits!

E.Levits (Latvijas Republikas tieslietu ministrs).

Es aicinu balsot pret steidzamību. Es domāju, ka šis frakcijas “Līdztiesība” un Demokrātiskās partijas frakcijas kopējais pieprasījums ir klaja provokācija pret iespējamo valsts reformu. Starp citu, tiesas spriedums tiek pildīts. Jūs visi zināt arī to, kādas līdz šim ir bijušas nekārtības Uzņēmumu reģistrā, zināt, ka tās nav novērstas arī līdz šim. Valsts kontrole ir konstatējusi ļoti daudz gadījumu, kad firmas ir reģistrētas dubultīgi, bet ir arī nereģistrētas firmas utt.

Pēc tam, kad pirmajā instancē tiesa nolēma atjaunot līdzšinējos darbiniekus darbā, tas tika arī darīts, tādēļ tiesas spriedums tiek pildīts. Vienlaikus Tieslietu ministrija ir iesniegusi arī kasācijas sūdzību. Līdz kasācijas sūdzības izskatīšanai šiem darbiniekiem ir uzdots izstrādāt studiju, kādas ir iespējamās nekārtības, kādi ir iespējamie nekārtību cēloņi Uzņēmumu reģistrā, kādas ir korupcijas iespējas Uzņēmumu reģistrā, kādēļ šīs nekārtības līdz šim nav novērstas un kā šie darbinieki domā šīs nekārtības turpmāk novērst. Šī studija vēl nav saņemta, jo tūlīt pēc uzdevuma saņemšanas attiecīgais cilvēks saslima. Tā ka līdz kasācijas spriedumam tiesas spriedums katrā ziņā tiek pildīts un arī pēc kasācijas sprieduma tas tiks pildīts tālāk. Tāpēc es domāju, ka steidzamība šajā gadījumā nav nepieciešama.

Priekšsēdētājs. Lūdzu - deputāts Kreituss! Demokrātiskās partijas frakcija.

A.Kreituss (DP).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es aicinātu balsot “par”. Situācija ir vienkārši tāda, ka ar šo jautājumu daudzi citi deputāti nav iepazinušies un tāpēc mēs bijām spiesti šobrīd uzklausīt klaju melošanu. Tiesas lēmums netiek pildīts. Tāpēc šajā lietā ir tieslietu ministra vienpersoniski viltots dokuments, jo iepriekš Ministru padomes lēmumā nebija paredzēts šo ministriju kaut kādā veidā reorganizēt, kas atļautu šādā veidā cilvēkus atlaist no darba. Bez tam šie cilvēki darbā nav atjaunoti. Tāpēc es domāju, ka jautājums būtu jāizskata pēc būtības, nevis vienkārši jāatrunājas.

Priekšsēdētājs. Paldies. Balsošanas režīmu! Balsosim par Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu pieprasījumu tieslietu ministram Levita kungam kā steidzamu. Lūdzu rezultātu. Gundaram Bērziņam labojums - “pret” vietā... Vai otrādi: “par” vietā “pret”? Tātad viens “pret” vairāk un viens “par” mazāk. Deputāts Kreituss - lūdzu, pārbaudiet! Kreituss - “par”. Lūdzu, Valdim Pavlovskim pārbaudiet balsojumu! Tātad plus divi “par”, divi - “pret”.

Jūs par procedūru? Vispirms vajag uzzināt rezultātu. Līdz ar to rezultāts ir šāds: 34 - par, 36 - pret, 17 - atturas. Steidzamība nav pieņemta. Par procedūru - deputāts Levits. Lūdzu!

E.Levits (LC).

Pie procedūras pieder arī tas, ka deputāti izsakās korekti viens par otru. Un katrā ziņā deputāta Kreitusa apgalvojums šeit, ka ir manis viltots dokuments, teiksim, tā ir klaja cūcība no deputāta Kreitusa kunga. (Smiekli zālē.) Tādēļ es lūgtu ieprotokolēt arī to, ko es nupat teicu. Es ceru, ka deputāts Kreituss man atvainosies.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Es aicinātu gan deputātu Kreitusu, gan deputātu Levitu neturpināt šo dialogu. Es liedzu jums abiem vārdu. (Zālē troksnis.) Un tas jums ir jāsaprot arī kā piezīme.

Tālāk izskatīsim mūsu darba kārtību. Taču, ja mēs šeit izskatām Prezidija ziņojumus un visus saņemtos dokumentus, par kuriem jāziņo Prezidijam, tad Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājam Gundaram Bērziņam būtu jāziņo arī par LNNK frakcijas iesniegto pieprasījumu Ministru prezidentam un finansu ministram “Par Preiļu rajona pašvaldības budžeta revīziju un tās rezultātiem”. Lūdzu, nolasiet jūsu lēmumu!

G.Bērziņš (LZS).

Pieprasījumu komisija savā sēdē izskatīja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības pieprasījumu Ministru prezidentam Valdim Birkavam un finansu ministram Uldim Osim “Par Preiļu rajona pašvaldības budžeta revīziju un tās rezultātiem”. Komisija atzīst, ka šis pieprasījums ir uzskatāms par jautājumu, un lūdz Ministru prezidentu Valdi Birkavu un finansu ministru Uldi Osi saskaņā ar Kārtības rulli sniegt atbildi uz LNNK frakcijas iesniegto jautājumu. Jautājums ir šāds: “Sakarā ar neizprotamo budžeta līdzekļu trūkumu kultūras darba iestādēm Preiļu rajona pašvaldībā prasām sniegt atbildi par Preiļu rajona pašvaldības budžeta revīziju un tās rezultātiem, kā arī par veiktajiem pasākumiem situācijas novēršanai.”

Priekšsēdētājs. Paldies. Līdz ar to, pamatojoties uz Pieprasījumu komisijas ziņojumu, Saeima nodod šo jautājumu Ministru prezidentam Birkavam un finansu ministram Osim. Lūdzam uz to atbildēt likumā noteiktajā kārtībā.

Godātie deputāti, vai ir vēl kādi jūsu iesniegumi, kuri, jūsuprāt, būtu jāizskata darba kārtības sadaļā kopā ar Prezidija ziņojumiem par likumprojektiem un deputātu iesniegumiem? Nav.

Tad sākam izskatīt nākamo sadaļu mūsu darba kārtībā, un tā ir likumprojektu izskatīšana. Saskaņā ar plenārsēdes balsojumu pirmais ir jāizskata LNNK frakcijas deputātu iesniegtais likumprojekts “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Lūdzu referentu tribīnē!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Šodien, aizstāvot LNNK iesniegto likumprojektu “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, es vienlaikus pārstāvu gan likumprojekta iesniedzējus, gan arī Juridisko komisiju, kas minēto likumprojektu ir atzinusi par pietiekami sagatavotu, lai to izskatītu pirmajā lasījumā.

Par vienu no visdemokrātiskākajām normām ir uzskatāma iespēja tautai piedalīties likumdošanas procesā. Tāda ir paredzēta arī šā gada 6. jūlijā pilnā mērā atjaunotajā Satversmē, kuras 64. pantā ir teikts: “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.”

Izsakot šo konstitucionālo normu, kas savā būtībā ir neatliekama un nepieciešama, likumprojekta autori par pamatu ir ņēmuši Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 20. jūnija kopsēdē pieņemto likumu “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, to papildinot un izdarot grozījumus, kas ir nepieciešami, lai mūsu izskatāmais likumprojekts atbilstu šīsdienas realitātēm.

Šajā sakarā tomēr ir parādījusies nopietna problēma, kas faktiski pastāvēja jau pirms tam, bet varbūt, izgaismota ar šo likumprojektu, tā ir izraisījusi arī noteiktas iebildes. To būtība ir šāda: likumprojekta 7. pantā ir noteikts, ka tautas nobalsošanā var piedalīties Latvijas Republikas pilsoņi, kuri balsošanas dienā ir vecāki par 18 gadiem. Turpretī Satversmes 8. pants nosaka, ka vēlēšanu tiesības ir pilntiesīgiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāki par 21 gadu. To pastiprina Satversmes 80. pants, kas savukārt nosaka, ka tautas nobalsošanā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesības Saeimas vēlēšanās. Tātad, no vienas puses, šeit patiešām pastāv pretruna, un tā ir tieši gadu skaitā - starp astoņpadsmit un divdesmit viena gada vecumu. Un tomēr es gribētu teikt, ka faktiski tā nav pretruna, kas ir parādījusies līdz ar iesniegto likumprojektu un Satversmi, tā ir pretruna, kas mums jau ilgu laiku ir pirms tam pastāvējusi. Šī pretruna eksistē no tā brīža, kad mēs pieņēmām 5. Saeimas vēlēšanu likumu.

Jā, es saprotu, ka tajā laikā Satversme vēl nebija atjaunota pilnā apmērā un tāpēc šī pretruna tobrīd nepastāvēja. 5. Saeimas vēlēšanu likumā ir noteikts, ka vēlēšanās piedalās Latvijas Republikas pilsoņi, kuri vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāki par 18 gadiem. Šī norma jau ir realizēta, jo 5. Saeima patiešām eksistē. To ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi, sākot no 18 gadu vecuma, un tās bija Saeimas vēlēšanas.

Tomēr Satversmes 79. pants nosaka, ka tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts ir pieņemts tad, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Tātad es šeit gribētu ļoti precīzi uzsvērt, ka nevis kādā citā reizē, bet tieši pēdējās Saeimas vēlēšanās. Pēdējās Saeimas vēlēšanas bija 5. Saeimas vēlēšanas, un vēlētāji tajās piedalījās, sākot no 18 gadu vecuma. Un tas ir fakts, kuru mēs nevaram ne mainīt, ne apšaubīt.

Kā atrisināt šo pretrunu? Faktiski ir tikai viens ceļš - to var atrisināt ar Satversmes labojumu, konkrēti - tā 8. panta labojumu. Šāds likumprojekts ir iesniegts Prezidijam, tas ir iekļauts arī šīsdienas darba kārtībā, un mēs faktiski esam pieņēmuši, ka nākamajā sēdē to izskatīsim. Es domāju, ka līdz likumprojekta par tautas nobalsošanu pieņemšanai mēs paspēsim izskatīt arī šo Satversmes labojumu. Tādā gadījumā, manuprāt, iespējamā pretruna būs pilnīgi atrisināta ne tikai likuma par tautas nobalsošanu ietvaros, bet arī visos iepriekšējos, kur runāts par to, kā notikušas Saeimas vēlēšanas.

Par pārējām iebildēm, kuras var parādīties šā likumprojekta sakarā, es domāju, šodien nav būtiski runāt. Mēs jau esam saņēmuši daudzas iebildes, daļa ir ielabota, bet tas viss ir nākamā - otrā lasījuma diskusija.

Līdz ar to es, cienījamie kolēģi, lūdzu jūs atbalstīt šo likumprojektu: pieņemt to pirmajā lasījumā un virzīt tālāk uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Panteļējevam - “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Es ceru, ka mēs pietiekami ātri pabeigsim šā jautājuma izskatīšanu, jo domāju, ka mums šajā zālē gandrīz nav domstarpību un ka mēs nelauzīsimies atvērtās durvīs.

Ir skaidrs, ka šis likums katrā ziņā jāpieņem. Frakcija “Latvijas ceļš” uzskata, ka likums par tautas nobalsošanu jāpieņem pēc iespējas ātrāk. Es domāju, ka šodien mēs to varam apstiprināt pirmajā lasījumā, nobalsot par pāreju uz lasīšanu pa pantiem, bet jau uz nākamo nedēļu sagatavot vajadzīgos grozījumus Satversmē, izdarīt tos un vēl līdz Ziemassvētku brīvdienām šo likumprojektu pieņemt galīgajā redakcijā, lai uz to brīdi, kad mēs būsim pieņēmuši pilsonības likumu trešajā lasījumā, šis likums jau būtu pilnībā pieņemts un mēs varētu nodot Pilsonības likumu tautas nobalsošanai tā, kā to aicina “Latvijas ceļa” frakcija.

Tā ka es aicinu gari nedebatēt, bet nobalsot par šo likumu pirmajā lasījumā un tad ķerties pie nākamajiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Aivaram Endziņam - “Latvijas ceļš”.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Juridiskā komisija iepazinās ar vairākiem likumprojektiem - gan to, kuru bija iesniegusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, gan LNNK frakcijas iesniegto, gan arī to projektu, kuru bija sagatavojusi Tieslietu ministrija. Juridiskā komisija pamatā akceptēja domu, ka šāds likums ir nepieciešams, ka tas būtu jāizskata un jāpieņem pēc iespējas ātrāk.

Taču tajā pašā laikā Budovska kungs jau vērsa jūsu uzmanību uz to, ka pašreizējā likumprojektā ir pretruna ar Latvijas Republikas Satversmi. Acīmredzot mēs varam izskatīt šo likumprojektu un pāriet uz otro lasījumu, proti, uz lasīšanu pa pantiem pēc tam, kad ir izdarīti grozījumi Satversmē - konkrēti Satversmes 8. pantā. Šodien mēs šos grozījumus jau esam nodevuši Saeimas pastāvīgajām komisijām, un acīmredzot, ja ne nākamajā, tad katrā ziņā kādā no tuvākajām plenārsēdēm, mēs varētu šos Satversmes grozījumus jau izskatīt, lai varētu pēc iespējas ātrāk šo likumprojektu pieņemt.

Bez tam es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka gan LNNK frakcijas iesniegtajā, gan arī Tieslietu ministrijas iesniegtajā likumprojektā vēl ir diezgan daudz nepilnību, pretrunu, taču tās var novērst, gatavojot šo likumprojektu lasīšanai pa pantiem. Es gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka piemēram, šā likumprojekta 16. pantā ir paredzēts, ka vienu Centrālās vēlēšanu komisijas locekli ieceļ Valsts prezidents. Arī tas ir pretrunā ar Satversmi, jo Satversme izsmeļoši min Valsts prezidenta funkcijas.

Tajā pašā laikā es gribu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka šodien komisijām nodotajā likumprojektā, proti, likumā “Par Centrālās vēlēšanu komisijas izveidošanu”, jau atbilstoši Satversmei ir ietverta norma, ka pamatā visus komisijas locekļus ieceļ Saeima, bet vienu savā plēnumā apstiprina Augstākā tiesa. Tādējādi šeit ir arī tāda pretruna, un mēs arī to novērsīsim, gatavojot šo likumprojektu otrajam lasījumam.

Pretruna ir arī 14. panta pirmajā daļā, kur paredzēts, ka tautas nobalsošana ir notikusi, ja ir nobalsojusi vismaz puse no vēlētāju kopskaita, turpretī Satversmes 74. un 79. pants nosaka, ka balsotāju skaitam ir jābūt vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Taču arī tās ir neprecizitātes, kuras var novērst, gatavojot likumprojektu lasīšanai pa pantiem.

Ir vēl arī vairākas citas nepilnības un neskaidrības. Teiksim, par parakstu vākšanu. Nav saprotams, kāpēc Centrālajai vēlēšanu komisijai par parakstu vākšanu ir jāpaziņo visām pašvaldību iestādēm, ja tiesības noteikt to, kur ir izliekamas loksnes, ir nevis visām pašvaldībām, bet gan tikai pilsētu, pilsētu rajonu un rajonu valdēm. Nav skaidrs arī tas, kāpēc personas dokumentu pārbaude notiek tikai pēc tam, kad ierosinātājs jau ir parakstījis iesniegumu. Un ir vēl vesela virkne šādu neprecizitāšu un nepilnību, bet es pašreiz negribētu kavēt jūsu uzmanību, jo uzskatu, ka tās visas ir iespējams novērst, gatavojot projektu otrajam lasījumam.

Juridiskās komisijas vārdā es aicinu atbalstīt šo likumprojektu un pieņemt lēmumu par pāreju uz lasīšanu pa pantiem, bet šo lasīšanu varētu izdarīt pēc tam, kad būsim izdarījuši grozījumus Satversmes 8. pantā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds Mārim Grīnblatam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Tātad pirmajam lasījumam ir iesniegts likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Ar šādu iniciatīvu pirms vairākiem mēnešiem nāca klajā arī frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Vēlāk šādu pašu variantu iesniedza arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, kā arī tieslietu ministrs no valdības puses. Dabiski, ka šo atsevišķo projektu starpā ir zināmas pretrunas, bet nav šaubu, ka šis likums ir vajadzīgs.

Es gribu piebilst tikai vienu: šis likums nav vajadzīgs vienīgi tādēļ, lai dotu iespēju tautai nobalsot par šeit, Saeimā, pieņemtu likumu vai, teiksim, par varbūtēju Pilsonības likumu, vai par kaut ko tamlīdzīgu, jo Latvijas Republikas Satversmē ir paredzētas arī vairākas citas principiālas tiesības, proti, vēlētājiem pašiem ar vienu desmito daļu parakstu no vēlētāju kopskaita ir tiesības iesniegt savu likumprojektu vai grozījumus Satversmē, un ja Saeima to neapstiprina bez grozījumiem, tie tiek nodoti tautas nobalsošanai. Tā ir vēl viena būtiska lieta.

Kā jūs zināt, arī pašlaik ir cilvēki, kas jau vāc parakstus zem tāda vai citāda veida iniciatīvām, kuras ir saistītas ar likumdošanu pilsonības jautājumā, un ne jau tikai šeit ir tiesības izlemt šo jautājumu.

Bez tam Satversme paredz arī iespēju, ka Valsts prezidents izsludina Saeimas atlaišanu, bet arī šis Latvijas Satversmes pants nevar darboties, ja nav iedarbināts likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Tātad tautai nav iespējams izteikties ne par Saeimas atlaišanu, ne arī, ja tā izsakās “pret”, par prezidenta atlaišanu. Tā ka problēma ir plašāka. Un tieši sakarā ar to vēl pirms plenārsēdes bija 23 deputātu grupas iesniegums, kurš, manuprāt, saistīts tieši ar darba kārtību, - atlikt pilsonības jautājuma izskatīšanu līdz tam laikam, kamēr netiek atjaunots un piemērots likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”.

Dabiski, te vēl pēc tam būs diskusijas, taču es gribētu pievērst uzmanību faktam, ka runa nav par to, ka šo tautas nobalsošanas likumu var pieņemt ātrāk nekā Pilsonības likumu un tādējādi dot iespēju tautai nobalsot par to, kas šeit jau ir pieņemts. Runa ir par to, ka arī tautai ir jābūt iespējai iesniegt pašai savu likumu, ja vēlētāji to grib un ja viņi to var. Un tas ir ļoti būtisks moments. Tādēļ arī ir šis 23 deputātu grupas iesniegums.

Attiecībā uz tām pretrunām, kuras jau minēja iepriekšējie runātāji. Tādas tiešām pastāv, taču tās acīmredzot pastāv nevis starp Satversmes pantiem, no kuriem viens nosaka, ka likums ir pieņemts tad, ja par to ir balsojusi puse, vai arī tad, ja ir noticis referendums, ja ir šī daļa no pēdējās Saeimas vēlētājiem. Tas, protams, ir strīdīgs jautājums, jo, kā zināms, pēc tam, kad 6. jūlijā Satversme ir atjaunota visā pilnībā, balsstiesīgi saskaņā ar Satversmi ir cilvēki no 21 gada vecuma, turpretī pēdējās Saeimas vēlēšanas, kā to saprot vairākums šeit sēdošo... Tas laikam bija nevis 1931. gadā, bet 1993. gadā, kaut ir arī citi viedokļi... Tādā gadījumā šie 18 gadi rada nopietnas problēmas. Pretrunas ir nevis Satversmē , bet gan apstāklī, ka Augstākā padome rīkoja vēlēšanas, kuras tā gan nosauca par Saeimas vēlēšanām, bet tās tomēr notika neatbilstoši Satversmei - vecums netika ievērots.

Katrā ziņā mūsu frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, nepavisam neizturēdamies slikti pret jauniem cilvēkiem vecumā starp 18 un 21 gadu, tomēr izturas piesardzīgi pret grozījumiem Satversmē, jo šādi grozījumi vienkārši var būt par precedentu tam, lai tādi kļūtu lavīnveidīgi un nepavisam ne tik nevainīgi, kā varbūt šajā gadījumā. Tāpēc šeit ir jārīkojas, protams, ļoti apdomīgi un viss ārkārtīgi rūpīgi jāapsver.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Aivaram Berķim - Latvijas Zemnieku savienība.

A.Berķis (LZS).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Zemnieku savienība pilnībā atbalsta domu, ka visai tautai svarīgi likumi pirms to galīgās pieņemšanas būtu jāapstiprina šādā nobalsošanā. Man ir tikai viens iebildums. Ja mēs šādu likumu izmantotu, piemēram, Pilsonības likuma apstiprināšanai vai neapstiprināšanai, tad Zemnieku savienība uzskata, ka šādā balsošanā, protams, var piedalīties tikai un vienīgi Latvijas pilsoņi. Tikai pilsoņi! Un 1922. gada 20. jūnija likumā tas tieši tā ir arī teikts, bet maldinošs ir vienīgi pats virsraksts - “Tautas nobalsošana”. Tāpēc es tomēr ierosinātu likumprojektu nosaukt par “Pilsoņu nobalsošanu” un līdz ar to arī attiecīgi izdarīt šo nelielo precizējumu Satversmes 77., 78., 79. un 80. pantā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ivaram Silāram - “Latvijas ceļš”.

I.Silārs (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Visnotaļ atbalstot un aicinot likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā, es tomēr gribētu norādīt cienījamajam kolēģim Mārim Budovskim, ka to, kas ir pretrunā ar Satversmi, tomēr nedrīkstētu nosaukt par nebūtiskiem labojumiem, kuri būtu jāizdara. Proti, ja mēs lasām piedāvātā likumprojekta 11. pantu, tad šeit ir redzama pretruna ar Satversmes 78. pantu, bet tāpēc jau šajā gadījumā nav jāgroza Satversme. Man ir nesaprotams tas, kādēļ šāda norma ir iekļauta piedāvātajā likumprojektā. Proti, piedāvātā likumprojekta 11. pants nosaka: “... ne mazāk kā tūkstotis vēlētāju var iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai Satversmes 78. pantā paredzēto izstrādāto likumprojektu”, lai gan Satversmes 78. pants paredz: “... ne mazāk kā 1/10 daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu”. Viena desmitā daļa vēlētāju, piedodiet, nav 10 tūkstoši vēlētāju, atvainojos, pat tūkstotis, kā šeit norādīts.

Bez tam tālāk šajā pantā ir rakstīts, ka ir jāatklāj parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai. Te man jāteic, ka tāda nav nepieciešama, jo Satversmes 78. pants skaidri un gaiši pasaka, ka tādā gadījumā šis likumprojekts ir nododams tautas nobalsošanai bez jebkādas parakstu vākšanas. Satversme nosaka: ir nododams tautas nobalsošanai. Tas viss, kolēģi, protams, ir izdarāms otrajā lasījumā, bet to nedrīkstētu pasludināt par nebūtisku, jo viss, kas ir pretrunā ar Satversmi, ir uztverams nopietni un labojams atbilstoši Satversmei.

Priekšsēdētājs. Vai referenti vēlas teikt galavārdu? Paldies. Tad es lūdzu zvanu. Frakciju vadītāji, vai mēs varam ieslēgt balsošanas režīmu? Iebilžu nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par pāreju uz likumprojekta “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” lasīšanu pa pantiem. Lūdzu rezultātu. 84 - par, pret - nav, 6 - atturas. Tālāk šis likumprojekts tiks lasīts pa pantiem, tas ir, būs tā otrais lasījums.

Izskatīsim nākamo likumprojektu - “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem””. Pirmais lasījums. Lūdzu referentu tribīnē. Komisijas vārdā runās deputāts Lakševics.

U.Lakševics (LKDS).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir izskatījusi un atbalsta Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem””. Minētais likumprojekts ir izstrādāts Satiksmes ministrijā, lai pilnveidotu autoceļu valsts pārvaldi un finansēšanu, un tas maina 1992. gada 11. marta Latvijas Republikas likuma “Par autoceļiem” 7. un 13. panta redakciju. Tā jau ir realitāte, ka autoceļu valsts pārvaldi, ievērojot Eiropas valstu pieredzi, līdztekus Satiksmes ministrijai un Autoceļu departamentam realizē arī jaunizveidotā Latvijas autoceļu direkcija. Pakāpeniski ir jāveic valsts ceļu dienesta pārstrukturēšana. Darba plānošanas, pasūtīšanas un pieņemšanas funkcijas ir atdalītas no darba izpildes funkcijām. Protams, arī šajā nozarē ir jāveido skaidras tirgus ekonomikas attiecības, kur viena puse veic naudas apsaimniekošanu, bet otra izpilda darbus - un uz pieņemamiem noteikumiem. Ir jāveido tāda sistēma, lai autoceļu apsaimniekotāju līmenī Latvijas autoceļu direkcija uz līgumattiecību pamata kopā ar tai pakļautajām 26 ceļu pārvaldēm nodrošinātu un pārraudzītu valsts autoceļu, pagastu, uzņēmumu un māju ceļu būvniecību, remontu un uzturēšanu. Tas ir jāatspoguļo likuma 7. pantā. Mūsu valstī ir jāuztur un jāremontē 20 000 km valsts, 35 000 km pagastu un apmēram 3000 km pilsētu ielu, autoceļu un tiltu. Līdz šim autoceļu nozares darbības apjomi un attīstība bija atkarīga vienīgi no budžetā šim mērķim paredzēto līdzekļu apjoma. Bet, kā jau ne vienreiz vien minēts, no budžeta tiek atvēlēti, piemēram, šogad tikai 7 līdz 10 procenti no daudzuma, kāds nepieciešams tikai ceļu uzturēšanas darbiem vien (atbilstoši pašreizējiem uzturēšanas standartiem). Bet ir jāatzīmē, ka satiksmes intensitāte jau ir sasniegusi 1990. gada līmeni un mūsu valsts nacionālā bagātība - autoceļi iet bojā. Atkarībā no satiksmes intensitātes katrā rajonā tie ātrāk vai lēnāk sabrūk. Ātrāk vai lēnāk pa mūsu valsts autoceļiem joņo 631 000 transporta līdzekļu, un slikto autoceļu, ceļu policijas vāji veiktās uzraudzības un katastrofāli zemā autovadītāju apziņas līmeņa dēļ daudziem šī joņošana dažkārt beidzas traģiski. Satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits (no katriem 100 cietušajiem bojā iet 25) ir viens no lielākajiem pasaulē. Ar tādu stāvokli samierināties nevar, jo cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība. Valstij un kapitālam ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Lai izveidotu drošus autoceļus, ir jāsāk veidot laika garam atbilstoša autoceļu uzturēšanas, remonta un būvniecības finansēšanas sistēma. Tāpēc arī jāmaina likuma “Par autoceļiem” 13. panta redakcija, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bez valsts budžeta asignējumiem jāparedz arī citi finansēšanas avoti. Mūsu nabadzīgo budžeta līdzekļu dēļ ir apstādināts ne viens vien autoceļu būves vai remonta projekts. Naudas trūkuma dēļ ir palikuši nepabeigti daudzi darbi. Lai iesāktu un pabeigtu kādu autoceļu būves projektu, ir nepieciešams ņemt banku kredītus. Mūsu budžeta un banku mazspējas dēļ tagad esam spiesti klauvēt pie Eiropas rekonstrukcijas bankas un Pasaules bankas durvīm, lai jaunās ceļu celtniecības un rekonstrukcijas programmas un projekti varētu sacensties par valsts kapitālieguldījumiem ar citu nozaru programmām un projektiem. Šodien nodevām Tautsaimniecības komisijai izskatīšanai likumprojektu “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu”, kurš paredz, ka ieņemtie līdzekļi ieskaitāmi ceļu fondos. Citi ienākumi un maksājumi, piemēram, maksa par tādu transportlīdzekļu pārvietošanu, kuriem ir virsnormatīvā slodze un virsnormatīvie gabarīti, kā arī iekasētās soda naudas ir jāuzkrāj valsts autoceļu un pašvaldību autoceļu fondos, lai šos līdzekļus izlietotu autoceļu un ielu uzturēšanai, remontam un būvniecībai. Autoceļu fondiem jābūt atklātiem un kontrolētiem, starp pašvaldībām saprātīgi izlīdzinātiem un sadalītiem. Autoceļu fondu līdzekļiem jābūt pietiekamiem vismaz valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanai atbilstoši noteiktajiem standartiem. Kas attiecas uz valsts autoceļu fonda izlietojumu, ir jāparedz daļu no fonda naudas līdzekļiem novirzīt sabiedriskā (pasažieru) autotransporta atbalstīšanai, jo šī transporta nozare nevar lepoties ar augstu rentabilitāti. Visās attīstītajās valstīs regulārie pasažieru pārvadājumi tiek dotēti. Bet tā jau ir cita tēma.

Visbeidzot gribu teikt, ka šis ir tikai tāds “jumta” likums par valsts un pašvaldības ceļu fondiem. Pieņemot nodokļu likumus un grozījumus tajos, daudz kas ir atkarīgs no mums, deputātiem, lai autoceļu uzturēšanai pietiktu naudas. Daudz kas ir atkarīgs no valsts un pašvaldību ceļu fondu turētājiem, no Satiksmes ministrijas un Finansu ministrijas, no pašvaldībām, no viņu izdomas un iniciatīvas. Ja attieksme pret ceļiem mūsu valstī nemainīsies, velti cerēt padarīt Latviju par tūrisma un tranzīta zemi, kaut arī mums tam ir vislabākie priekšnoteikumi. Neviens taču negribēs lauzt savas automašīnas mūsu ceļu bedrēs. Tomēr gribam ticēt, ka, dabūjuši pietiekamu finansējumu, Latvijas ceļu darbinieki darīs visu, lai mūsu valsts prestižs neciestu un lai 5 līdz 10 gadu laikā mūsu autoceļi tiktu sakārtoti un pienācīgi uzturēti.

Priekšsēdētājs. Vai debatētāji ir pieteikušies Sekretariātā? Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu - deputāts Kreituss!

A.Kreituss (DP).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Kopumā atbalstot šo likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem””, rodas divi jautājumi, 13. pantā ir teikts, ka autoceļu un ielu fondus veido budžeta un ārpusbudžeta līdzekļi. Tālāk ir norādīts, ka līdzekļiem, kas piešķirti no budžeta, ir jābūt pietiekamiem valsts autoceļu uzturēšanai. Šāds ieraksts nedod skaidrību par ārpusbudžeta līdzekļu izlietošanas kārtību. Domāju, ka satiksmes ministrs varētu to izskaidrot.

Otrs strīdīgais moments (par to ir saņemts diezgan daudz vēstuļu no pensionāriem) ir jautājums par pensionāru gada nodevu par autoceļu lietošanu. Nodeva, kas jāmaksā pensionāriem, ir vienāda ar citu iedzīvotāju maksājamo nodevu. Šajā ziņā rodas diezgan liela neapmierinātība, jo pensionārs uzskata, ka viņš nobrauc daudz mazāk. Tāpēc pensionāri savās vēstulēs izsaka prasību un lūgumu šo nodokli jeb nodevu noteikt, ņemot vērā nopirktā benzīna daudzumu.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu - Gūtmaņa kungs no frakcijas “Latvijas ceļš”. Es vēlreiz lūdzu ministru kungus turpmāk norādīt savos pieteikumos, vai viņi vēlas debatēs runāt kā ministri vai kā deputāti.

A.Gūtmanis.

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es šoreiz runāšu kā satiksmes ministrs.

Priekšsēdētājs. Paldies.

A.Gūtmanis (Latvijas Republikas satiksmes ministrs).

Cienījamie deputāti! Es negribu atkārtoties. Spoži uzstājās kolēģis Lakševics par šā likumprojekta nozīmīgumu. Es savukārt gribu akcentēt dažus momentus, kuri izskanēja deputāta Kreitusa runā.

Visiem ir skaidrs, ka Latvijas ceļi šodien prasa īpašu uzmanību. Ir trīs pamatdarbi: ceļu remonts, ceļu uzturēšana un ceļu būvniecība. Un 13. pantā, kur ir minēti budžeta līdzekļi, ir runa par ceļu uzturēšanu un remontu, bet nav runāts par ceļu būvniecību. Šodien mēs Latvijā nevaram atļauties būvēt ceļus, jo nav iekšējo līdzekļu. Līdzekļi ceļu būvniecībai jāaizņemas ārpus Latvijas.

Kā jūs zināt, jau divus gadus tiek veikts izpētes darbs attiecībā uz ceļu, ko sauc par “Via Baltica”. No inženiertehniskā viedokļa ir izpētīts viss darba apjoms, no organizatoriskā viedokļa ir aprēķināts, cik šis ceļš dos līdzekļu. Piecām valstīm - Somijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai nu ir jāpieņem lēmums, vai būvēt šo ceļu vai nebūvēt. Ministru līmenī notikušās konsultācijas liecina par to, ka visu šo valstu satiksmes ministri ir gatavi atbalstīt projektu. Rodas jautājums par ceļa būvēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Protams, ka tie būs jāņem no Pasaules bankas, no Eiropas bankas; šie līdzekļi būs jāmeklē, izdodot koncesijas uz atsevišķiem ceļa posmiem un piesaistot privāto kapitālu. “Via Baltica” būtībā ir jau gatavs ceļš. Tas ved no Ainažiem līdz Bauskai, un parādās divi jauni posmi: apvedceļš ap Saulkrastiem caur poligonu un apvedceļš ap Bausku. Pārējā trase iet pa esošo ceļu, kuru vajadzēs labiekārtot. Ceļu nevar uzbūvēt vienā budžeta gadā, un ir nepieciešami gan ceļa remonta, gan tā uzturēšanas, gan jaunās būvniecības darbi, tāpēc ceļu fonds ir vajadzīgs. Tādi ceļu fondi pastāv lielākoties visās Eiropas un Skandināvijas valstīs. Šo likumprojektu mums palīdzēja izstrādāt Dānijas speciālisti, kad mēs strādājām pie “Via Baltica” projekta. Tā ir atbilde uz Kreitusa kunga jautājumu, kāpēc tajā likuma pantā ir ierakstīts, ka budžeta līdzekļiem jābūt pietiekamiem ceļa uzturēšanai, bet tā būvēšanai naudu mēs ņemsim no ārpuses.

Otrs jautājums bija par autoceļu lietošanas nodevu, kādu maksā pensionāri. Princips, protams, ir tāds, ka ceļu lietotājiem ir jāmaksā tik daudz, lai ceļus varētu uzturēt kārtībā. Vislabākais mērīkls, vislabākais instruments ir akcīze degvielai. Mēs benzīna akcīzi paaugstinājām, un tagad tā ir 4 lati, bet diemžēl tā naudiņa mūsu nabadzības dēļ aiziet sociāliem mērķiem. Neba vienmēr mēs būsim tik nabagi un nevarēsim daļu no degvielas akcīzes naudas izlietot ceļu uzturēšanai, tāpēc es piekrītu Kreitusa kunga teiktajam, ka pensionāriem nevajag maksāt par ceļu uzturēšanu. Par ceļu uzturēšanu ir jāmaksā ceļu lietotājiem, autotransporta lietotājiem.

Gribu akcentēt vēl vienu ļoti svarīgu lietu. Mūsu valstī ir jāgādā par to, lai atjaunotos un attīstītos tautas saimniecība. Neapšaubāmi ir fakts, ka tad, kad ekonomika iet uz leju, degradācija sākas ar infrastruktūras degradāciju (šeit es domāju ceļu degradāciju). Ja tautsaimniecība attīstās, tās attīstība sākas ar infrastruktūras attīstību. Rodas daudz darbavietu, attīstās privātuzņēmēju darbība. Bet šodien ir tāda situācija, ka Latvijas tautsaimniecība, maigi sakot, nīkuļo un turklāt ir koncentrēta lielajos industrijas centros - Rīgā, Ventspilī, un citur. Mums jāattīsta mūsu valsts kopumā. Latvijā visur - vai tā būtu Kurzeme, Talsu apriņķis, vai tā būtu Latgale - ir tādas vietas, kur vispār nav nekādas aktivitātes, un, protams, pirmais, kas mums jādara, - jādod cilvēkiem iespēja pārvietoties un jālaiž autobusi tur, kur nav neviena pasažiera. Mums nav problēmu, piemēram, uz pašizmaksas rēķina ceļot biļešu cenas, nodrošināt autobusu satiksmi, teiksim, Rīgā. Un tur var darboties arī privātuzņēmējs. Bet ir jāpalaiž autobuss turp, kurp vēlas doties viens vai divi pasažieri, tāpēc Lakševica kungs runāja arī par to, ka ir paredzēts daļu no ceļu fondu līdzekļiem iespēju robežās izmantot, lai atbalstītu sabiedrisko transportu tajās vietās, kur privātuzņēmējs to nespēj noorganizēt.

Gribu lūgt jūs, cienījamie deputāti, ņemt vērā vēl vienu lietu, kad analizējat, kāpēc mums tā ir iznācis, ka triju gadu laikā sagruva ceļu būvniecība. Domāju, ka viens iemesls bija tas, ka iepriekšējā likumā bija runa par valsts ceļu fondu. Mūsu valstī ir liela pretruna starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem. Šajā likumprojektā vairs nav runa par valsts ceļu fondu, te ir runa par autoceļu fondu, un šis ceļu fonds ir vienādā mērā nozīmīgs gan attiecībā uz pilsētu ielām, gan pagastu ceļiem, gan valsts ceļiem. Šā likuma pamatuzdevums ir rast līdzekļus ceļu, ielu un pagastu ceļu remontam. Pirmām kārtām - ceļu uzturēšanai, pēc tam - būvei. Un otrs šā likuma uzdevums ir - ieviest tirgus attiecības šajā nozarē, jo līdz šim bija tā, ka Satiksmes ministrijas pārziņā bija viss process, sākot no projektēšanas, līdzekļu dabūšanas un izlietošanas. Tā struktūra, kas ir ieteikta likumprojekta 7. pantā, paredz, ka Autoceļu departamenta uzdevums ir risināt valsts politiku, noteikt, kādi ceļi jābūvē, un gādāt par to, lai fonds tiktu pareizi izveidots, bet ceļu dienests ar konkursa palīdzību ieviesīs - kur to var - tirgus attiecības ceļu būvniecībā un ceļu uzturēšanā. Tāpēc, cienījamie deputāti, aicinu pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir pieteikušies runātāji? Nav. Vai frakciju vadītājiem nav iebildumu? Ieslēgsim balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem”” nodošanu lasīšanai pa pantiem! Lūdzu rezultātu. Par - 75, pret - nav, atturas - 6. Lēmums ir pieņemts, un likumprojekts tiks lasīts pa pantiem otrajā lasījumā.

Nākamais ir likumprojekts “Grozījumi un papildinājumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” - pirmais lasījums. Lūdzu referentu nākt tribīnē! Komisijas vārdā runās deputāts Čepānis. Lūdzu!

A.Čepānis (DC).

Cienījamie kolēģi! Pagājuši jau divi gadi un piecas dienas, kopš stājies spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Tas tika pieņemts 1991. gada 20. novembrī. Atšķirībā no normatīvajiem aktiem, kuri regulē zemes reformu lauku apvidos, pilsētu zemes reformas kārtību nosaka tikai šis likums. Ne Ministru padome, ne pašreizējais Ministru kabinets nav izpildījis 1991. gada 22. novembrī pieņemto lēmumu par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Lēmumā bija noteikts, ka līdz 1992. gada 1. martam ir jāizstrādā, pirmkārt, likumprojekts par pilsētbūvniecību. Šāda likumprojekta nav. Nezinu, vai tas kaut kur top vai ne. Un, otrkārt, bija jāizstrādā metodika zemes paraugvērtības noteikšanai. Arī metodikas nav.

Likuma piemērošanas gaitā ir atklājušies galvenie tā trūkumi, kurus gan Demokrātiskās partijas frakcija, gan arī Tautsaimniecības komisija piedāvā novērst ar šā likumprojekta palīdzību. Galvenais smaguma punkts šajā likumā ir 12. pants.

Pirmkārt, saskaņā ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 6. pantu bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem pieprasījumi zemes īpašuma tiesību atjaunošanai bija jāiesniedz līdz 1992. gada 22. jūnijam. Savukārt 12. panta ceturtā daļa paredz, ka tad, ja pēc Zemesgrāmatas vai citiem kadastra dokumentiem ir zināms, ka zemes gabalam ir bijis īpašnieks, bet minētajā termiņā viņš nav pieteicies, veselus 10 gadus - kolēģi, pievēršu jūsu uzmanību: 10 gadus! - šādu zemes gabalu var nodot tikai nomā vai lietošanā - bez lietošanas tiesību pārejas citām personām. Un tikai tad, ja šajos 10 gados no likuma spēkā stāšanās brīža, tas ir, līdz 2001. gada 20. novembrim, bijušais zemes īpašnieks īpašumtiesības nav atjaunojis, viņš zaudē tiesības uz šo īpašumu.

No vienas puses, šis Civillikumā noteiktais ieilguma termiņš aizsargā bijušo īpašnieku intereses, bet, no otras puses - un divu gadu laikā gūtā pieredze ir parādījusi - ārkārtīgi traucē visu Latvijas pilsētu apbūves attīstību. Laikā, kad tika pieņemts likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, Civillikuma trešā daļa vēl nebija atjaunota. Arī likumā “Par zemes reformu lauku apvidos” šādi noteikumi nav paredzēti. Tāpēc Tautsaimniecības komisija un Demokrātiskās partijas frakcija uzskata, ka šo termiņu varētu samazināt līdz 1994. gada 31. martam. Vienlaikus jāizdara arī grozījumi, par kuriem mēs vairākkārt esam runājuši šeit Saeimā - tātad jāizdara grozījumi likumā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem. Tātad, kolēģi, pievēršu vēlreiz jūsu uzmanību termiņam, kādu mēs esam paredzējuši, - 1994. gada 31. marts.

Otrkārt, šajā likumā ir paredzēti trīs izņēmuma gadījumi, kad bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem netiek atjaunotas zemes īpašuma tiesības.

Pirmais, 12. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki pēc 1940. gada 22. jūlija savus namīpašumus uz viņiem agrāk piederējušiem zemesgabaliem vai to daļām ir pārdevuši vai apmainījuši likumā noteiktajā kārtībā, priekšrocības tiesības zemes īpašuma tiesību iegūšanā (uz zemes gabalu tādā platībā, kādā tas pārgāja namīpašnieka lietošanā) ir tikai tam namīpašniekam, kurš ir Latvijas Republikas pilsonis. Taču šeit, kolēģi, nav noteikts, vai bijušais īpašnieks un viņa mantinieki ir vai nav tiesīgi saņemt kompensāciju un vai pašreizējam zemes lietotājam zeme ir jāizpērk. Mēs uzskatām, ka pašreizējam namīpašniekam, kurš vienlaikus ir zemes lietotājs, šī zeme ir jāizpērk. Bet bijušajam zemes īpašniekam vai viņa mantiniekiem ir tiesības saņemt kompensāciju. Šeit jāņem vērā arī likuma par privatizācijas sertifikātiem 1. pants. Tā kā likumā nav noteikts mehānisms, kā varētu veikt šo norēķināšanos, uzskatām, ka to varētu darīt ar sertifikātu palīdzību. Tad, mūsuprāt, šiem sertifikātiem būtu vismaz kaut kāds reāls pielietojums.

Otrais izņēmuma gadījums. Ko darīt, ja 12. panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos namīpašnieks nav Latvijas Republikas pilsonis? Tādu gadījumu Latvijas pilsētās ir simtiem un pat tūkstošiem. Šeit varētu būt iespējami trīs varianti ar noteikumu, ka zeme paliek lietošanā namīpašniekam, bet īpašumā šī zeme paliek:

1) bijušajam īpašniekam,

2) valstij,

3) pašvaldībai.

Turklāt jāatrisina arī šāds jautājums: namīpašnieks - Latvijas Republikas pilsonis - nevēlas izpirkt zemi, bet vēlas to tikai paturēt lietošanā. Domāju, ka būs iespējams izvēlēties vienu no iepriekš minētajiem variantiem.

Treškārt. Ārkārtīgi aktuāls un pat āķīgs, ja tā varētu teikt, ir šāds jautājums. Saskaņā ar likumu bijušie īpašnieki ir tiesīgi atjaunot īpašumtiesības uz zemi, kuru aizņem valsts, pašvaldību un juridisko personu dzīvojamā un ražošanas apbūve, kultūras, izglītības, sociālās aizsardzības vajadzībām kalpojošie objekti, kā arī gaisa, jūras un sauszemes transporta un sakaru inženiertehniskās būves, - neatkarīgi no to platības. Likums atļauj arī bijušā zemes īpašuma vietā pieprasīt tās pašas pilsētas administratīvajās robežās citu līdzvērtīgu zemes gabalu vai saņemt kompensāciju. Tādu piemēru mūsu valstī ir ārkārtīgi daudz. Latvijā ir daudzas okupācijas laikā uzbūvētas pilsētas, kur vienam vai dažiem īpašniekiem pieder visa pilsētas zeme. Rīgā, piemēram, Pļavnieku rajonā ir īpašnieki, kuriem pieder līdz 70 hektāru pilsētas zemes. Tādas ir arī ostu, lidlauku, dzelzceļu un autoceļu zemes. Un, ja valstij vai pašvaldībai šīs zemes ir nepieciešamas (un tā tas lielākoties arī ir), tās var atsavināt tikai saskaņā ar kārtību, kāda noteikta likumā par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedrības vajadzībām. (Šo likumu Augstākā padome pieņēma 1992. gada 16. septembrī.) Mēs iesakām to darīt tikai un vienīgi par naudu. Vai valstij šodien tāda nauda ir? Skaidrs, ka nav. Tāpēc mēs iesakām trešo izņēmuma gadījumu, un tas skan šādi: “Ja bijušo zemes īpašnieku zeme apbūvēta ar sabiedrības vajadzību apmierināšanai nepieciešamiem objektiem vai uz tās paredzēta šādu objektu, kuru sarakstu apstiprina Ministru kabinets, celtniecība, kā arī ja uz bijušo zemes īpašnieku zemes atrodas valsts īpaši aizsargājami dabas objekti vai to daļas un kultūras pieminekļi, kuru sarakstu apstiprina Vides un reģionālās attīstības ministrija vai Kultūras ministrija, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem pēc viņu pašu izvēles ir tiesības pieprasīt nodot viņiem īpašumā vai piešķirt lietošanā tās pašas pilsētas administratīvajās robežās līdzvērtīgu zemes gabalu atkarībā no paredzamā zemes izmantošanas veida vai saņemt kompensāciju likumā noteiktajā kārtībā.”

Diskutējama, kolēģi, ir arī 12. panta pēdējās daļas pašreizējā redakcija. Likumā ir paredzēts, ka pilsētu pašvaldībām, atjaunojot zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem īpašumtiesības, jāprasa kompensēt līdzšinējo zemes lietotāju kapitālieguldījumus, kas palielinājuši konkrētā zemes gabala vērtību. Pagaidām nav izstrādāta šo kapitālieguldījumu aprēķināšanas metode. Lai gan mūsu priekšlikumos tas nav ietverts, domāju, ka šī norma būtu jāatceļ, jo pretējā gadījumā arī bijušais īpašnieks ir tiesīgs prasīt tā saucamo neiegūto labumu, kuru viņš būtu varējis okupācijas 50 gados iegūt no savas zemes, ja tā nebūtu nacionalizēta.

Pēdējā laikā, kad mūsu komisija jau bija sagatavojusi šos priekšlikumus, tā ir griezusies Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu nodaļā ar priekšlikumiem par zemes gabalu atdošanu baznīcai. Šos jautājumus esam izskatījuši, un komisijā pieņemts pozitīvs lēmums.

Vakar Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija izskatīja veselu virkni frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikumu, kuri daudzos gadījumos pēc savas būtības ir identiski ar manis tikko ieteiktajiem labojumiem un grozījumiem. Bez tam vesela virkne šīs frakcijas priekšlikumu faktiski papildina likumu ar jauniem pantiem, tādēļ mūsu komisijas priekšlikums, un tas attiecas arī uz visām pārējām Saeimas frakcijām un citiem deputātiem, kuriem ir kādi priekšlikumi šajā ziņā, ir tāds: mēs lūgtu līdz otrajam lasījumam iesniegt tos Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai, lai otrajā lasījumā tos varētu konkrēti iestrādāt minētajā likumprojektā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Mārim Grīnblatam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Pēc tam - Anna Seile. Deputāt Grīnblat, vai jūs tagad izmantosiet sešas minūtes vai pēc pārtraukuma pilnu laiku? Jums vajag vairāk laika? Lūdzu! Pats izvēlieties! Pulksten 10.30 būs pārtraukums.

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Likumprojektam “Grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” arī mūsu frakcija bija sagatavojusi savus priekšlikumus, kuri numerācijas ziņā gan tika iesniegti mazliet tālāk par Demokrātiskās partijas priekšlikumiem. Nav noliedzams, ka šajā likumā ir vajadzīgi gan labojumi, gan precizējumi. Mūsuprāt, būtiski ir tas, vai šie labojumi ir vērsti uz esošā likuma saskaņošanu ar Civillikumu vai arī šie labojumi un grozījumi ir vērsti pavisam citā virzienā - uz jaunu pretrunu radīšanu ar Civillikumu.

Ja mēs pašreizējo dokumentu salīdzināsim ar iepriekšējās Augstākās padomes pieņemto likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, tad jāatzīst, ka šis likums ir visvairāk balstīts uz tiesiski pamatotām koncepcijām, pirmām kārtām uz Civillikumu, kur ir minētas prasības un pieteikumu termiņi, tā sakot, ir atzītas īpašuma tiesības, un tās nav pakārtotas lietošanas tiesībām. Tādējādi īpašnieks tiek vērtēts kā īpašnieks, bet lietotājs - kā nomnieks.

Turpretim Demokrātiskā partija grib grozīt šīs attiecības citā virzienā, samazinot pieteikumu termiņus, un neatzīt īpašumtiesības uz zemi, uz kuras atrodas sabiedrības vajadzībām nepieciešamie objekti. Šajā gadījumā īpašumtiesības tiek pakārtotas lietošanas tiesībām, ignorējot tos īpašniekus, kuri ir ierakstīti zemesgrāmatās.

Mūsuprāt, šeit ir svarīgi uzsvērt trīs momentus: pirmām kārtām, ēka kā īpašums nekad nav mūžīga un tā agri vai vēlu pazūd no zemes virsas, turpretim zemes gabals ir mūžīgs un ir daudz fundamentālāka kategorija īpašuma jomā. Tādējādi ēku īpašums būtu pakārtojams zemei, nevis otrādi. Otrām kārtām, arī Civillikums paredz noteikt apgrūtinājumus nekustamajiem īpašumiem, ja tādi ir nepieciešami.

Trešām kārtām, ja šis īpašums ir ļoti nepieciešams valsts vajadzībām, tad pastāv 1923. gada likums “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām”, turklāt Augstākā padome ir šo likumu atjaunojusi 1992. gada 15. septembrī.

Mūsu priekšlikumi, kā zināms, ir iesniegti, un mēs tos arī paturam spēkā. Tie attiecas uz atsevišķu likumu pantu papildināšanu vai grozīšanu. It sevišķi uz 12. pantu attiecas visai plaši grozījumi. Tas pats sakāms arī par 13. pantu, kas runā par zemes komisiju lēmumiem par zemes īpašumu tiesību atjaunošanu. Bez tam šeit, kā jau minēju, ir vesela virkne papildinājumu, kas arī zināmā mērā maina šā Augstākās padomes likuma ievirzi. Minēšu tikai to, ka mūsu priekšlikums ir papildināt ar šādiem pantiem: ar 16. pantu - “Zemes īpašnieka tiesības prasīt savu tiesību atjaunošanu”, ar 17. pantu - “Zemes īpašnieka pirmpirkuma un nomas tiesības”, ar 18. pantu - “Īpašumtiesību atjaunošana uz finansēšanu”, ar 19. pantu - “Kompensācija par zemes nacionalizācijas rezultātā radītajiem zaudējumiem” un ar 20. pantu - “Zemes īpašuma nodoklis personām, kurām atjaunotas zemes īpašuma tiesības”.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Sagatavoties reģistrācijai! Godātie deputāti! Sekos reģistrācija. Nereģistrēdamies nepievērsiet sev lieku uzmanību! Lūdzu reģistrāciju! Reģistrēsimies! Sekretāra biedru deputātu Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku. Pēc pārtraukuma runās Anna Seile. Lūdzu uzmanību!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies šādi deputāti:

Georgs Andrejevs,

Ilmārs Dāliņš,

Juris Janeks,

Mārtiņš Ādams Kalniņš,

Ģirts Valdis Kristovskis,

Vilis Krištopans...

Priekšsēdētājs. Kristovskis ir zālē.

Z.Tomiņš.

Jānis Lagzdiņš,

Andris Rozentāls,

Jānis Vaivads.

Paldies.

Priekšsēdētājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums)

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Atgādinu, ka mēs apspriežam likumprojektu “Grozījumi un papildinājumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās””. Vārds deputātei Annai Seilei - LNNK.

A.Seile (LNNK).

Cienījamie deputāti, Prezidija locekļi un pārējie klātesošie! Zemes reforma pilsētās atšķirībā no lauku zemes reformas ir daudzkārt labvēlīgāka bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. Un tomēr arī šajā likumā ir palikušas tādas nepilnības, kuras ir nepieciešams pilnībā novērst.

Tādēļ Centrālā zemes komisija, iepazinusies ar Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu iesniegtajiem priekšlikumiem, izskatīja tos savā sēdē un jau ir paspējusi šos priekšlikumus izvērtēt un izteikt savu viedokli, kā arī izdarīt vēl dažus citus papildinājumus un precizējumus. Tātad Centrālā zemes komisija atbalsta šo iesniegumu un lūdz deputātus balsot pirmajā lasījumā, jo iesniegtie priekšlikumi var paātrināt zemes reformas gaitu.

Frakcija “Tēvzemei un brīvībai” bija iesniegusi atsevišķu likumprojektu par pilsētu zemi, un daudzi priekšlikumi arī no šā iesnieguma ir vajadzīgi. Arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija, izvērtējusi šos priekšlikumus, nolēma, ka tos var iestrādāt otrajā lasījumā, bet tas, vai tos uzskatīt par papildinājumiem šim iesniegtajam likumprojektam vai skatīt vēlreiz kā atsevišķu likumprojektu, protams, ir jāizlemj pašai frakcijai.

Es gribu jūs informēt, ka Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija jau tagad ir saņēmusi ļoti daudzus ierosinājumus - galvenokārt no tām zemes komisijām, kuras strādā pilsētās, piemēram, no Jelgavas pilsētas un no Rīgas pilsētas. Komisija ir saņēmusi arī priekšlikumus par īpašuma atdošanas kārtības precizēšanu attiecībā uz reliģiskajām organizācijām.

Tātad faktiski darbs komisijā un arī Centrālajā zemes komisijā ir pavirzījies vairāk uz priekšu nekā plenārsēdē, tāpēc būtu nepieciešams šodien pēc iespējas ātrāk beigt diskusijas un sākt šā likumprojekta gatavošanu apspriešanai pa pantiem.

Čepāņa kungs jau minēja visus galvenos argumentus, kāpēc likumdošanā ir vajadzīgi šādi grozījumi. Tomēr, lai jums būtu drošāka balsošana, es gribu vēlreiz akcentēt tikai divus izņēmuma piemērus. Piemēram, likumā trūkst normas par gadījumiem, kad bijušais īpašnieks dažādu apstākļu dēļ ir bijis spiests pārdot savu māju. Likumā par šo zemi nav minēts nekas. Viņam nepienākas ne kompensācija, ne zeme citā vietā. Pilnīgi nekas - tukšums. Šīs normas trūkumu novērš mūsu sagatavotais likumprojekts, jo mēs tajā iestrādājam kompensācijas kārtību.

Vēl viena ļoti būtiska norma. Pašreizējais likums paredz, ka tad, ja atjauno īpašumtiesības uz kādu zemes gabalu, bijušajam īpašniekam pilsētas pašvaldībai ir jāatmaksā visi ieguldījumi, kas ir izdarīti šajā zemes gabalā. Tad parēķiniet - ja tur virsū ir daudzstāvu nams, ielas un viss pārējais... Tātad praktiski šo zemes gabalu bijušais īpašnieks nevar nopirkt. Visi - gan Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija, gan Zemes komisija ir vienojušies, ka šī likuma norma no 12. panta beigu daļas ir jāsvītro.

Tie bija daži īsi piemēri. Es aicinu jūs balsot par sagatavoto likumprojektu pirmajā lasījumā, un visi centīgi strādāsim pie tā, sagatavojot otro lasījumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu zvanu. Balsosim par likumprojekta “Grozījumi un papildinājumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” nodošanu tālāk lasīšanai pa pantiem. Lūdzu rezultātu. Deputāte Rugāte? Lūdzu, pārbaudiet... Viens “par” papildus, bet “pret” - nost. Rezultāts ir šāds: 67 - par, 1 - pret, 7 - atturas. Paldies. Tālāk šis likumprojekts tiks lasīts pa pantiem.

Izskatīsim nākamo likumprojektu - Tirdzniecības likumu - pirmajā lasījumā. Lūdzu referentu tribīnē! Referenta nav? Komisijas vārdā deputāts Čepānis - Demokrātiskā partija.

A.Čepānis (DP).

Cienījamie kolēģi! Tā kā šis jautājums ir Saeimā skatīts vairāk nekā pirms diviem mēnešiem, tad viens no dokumentiem, pēc kura mēs vadīsimies, būs 73. dokuments. Tas ir Tirdzniecības likuma projekts, un otrs ir 342. dokuments - Latvijas Republikas Saeimas Juridiskā biroja atzinums.

Tā kā par šo jautājumu jau esmu runājis Saeimas plenārsēdē, gribu atkārtot tikai to, ka vairāk nekā pirms gada likumprojekta sagatavošanai tika izveidota darba grupa, kuru vadīja Latvijas Universitātes profesors Kalvis Torgāns. Tajā strādāja arī profesors Vēbers un viens no Latvijas saimniecisko tiesību zinātājiem Narkēviča kungs. Tā rezultātā, ņemot vērā Eiropas valstu, galvenokārt Vācijas, Zviedrijas, kā arī Amerikas Savienoto Valstu un citu valstu likumdošanas aktus, tika sagatavots jums jau izsniegtais Latvijas Republikas Tirdzniecības likuma projekts. Tā publicēšana nupat ir beigusies laikraksta “Diena” pielikumā, un kopš tā brīža Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir saņēmusi ap 10 dažādu juridisko un fizisko personu labojumus, grozījumus un papildinājumus attiecībā uz šo likumprojektu.

Likumprojekts sastāv no 5 daļām un vairākām apakšnodaļām un regulē tirdzniecības attiecības un to dalībniekus, tirdzniecības darbības veidus, tirdzniecības objektus, tirdzniecības darījumus, kā arī nosaka valsts un pašvaldību institūciju uzdevumus, tiesības un kompetenci tirdzniecībā, regulē Latvijas Republikas un ārvalstu likumu piemērošanu. Tajā ir paredzētas arī dažādas kolīziju normas. Taču, kā redzam no 342. dokumenta, tas ir, no Juridiskā biroja atzinuma, šis likumprojekts ir cieši saistīts ar vēl 12 pašreiz Latvijas valstī spēkā esošiem likumiem, un tāpēc, ja Saeima atzīs par iespējamu nobalsot Latvijas Republikas Tirdzniecības likumu pirmajā lasījumā, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir nolēmusi izveidot darba grupu, kas varētu strādāt pie visu šo labojumu ietveršanas minētajā likumprojektā. Ja turpretī tādu vai citādu iemeslu dēļ Saeimai šis likumprojekts liksies nepieņemams, acīmredzot viss darbs būs jāsāk no gala. Nav svarīgi, vai to darīs Latvijas Republikas Ministru kabineta veidota komisija vai kāda no ministrijām, kura pašlaik ir un kura varētu sagatavot attiecīgo likumprojektu, tomēr katrā ziņā ir skaidrs viens - šis darbs ievilksies, pēc manas pārliecības, nevajadzīgi ievilksies, un mēs varētu sakarā ar to tikai zaudēt.

Viens no šā likumprojekta oponentu argumentiem ir tas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā - tātad Baltijas valstīs - būtu vajadzīgs vienots vai vismaz ļoti līdzīgs tirdzniecības likums, kurš varētu darboties tādējādi, ka novērstu daudzās pretrunas un nepilnības tirdznieciskajā darbībā starp šīm valstīm un arī citām valstīm. Varētu izveidot arī unificētas tirdzniecības normas. Esmu sazvanījies, kā jau agrāk teicu, ar abu kaimiņvalstu speciālistiem, kuri ar šiem jautājumiem strādā Lietuvas Seimā un Igaunijas Valsts padomē. Šur tur ar ārvalstu speciālistu palīdzību šis darbs patiešām ir iesākts, taču mūsu kaimiņvalstu kolēģi vēl pat neprognozē, kad šis jautājums varētu tikt izstrādāts līdz galam. Tādēļ Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās komisijas vārdā ierosinu šo likumprojektu akceptēt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā runātāji ir pieteikušies? Vārds Levita kungam, un diemžēl viņam pašam būs arī jāpasaka, vai viņš runās kā ministrs vai kā deputāts, jo pieteicies rakstveidā viņš nav. Lūdzu!

E.Levits (tieslietu ministrs).

Man vispirms jāatvainojas par savu rupjo balsi, bet tā nu tas šodien ir.

Es domāju, ka šis likumprojekts, kurš ir izstrādāts ilgstošā darbā un kura tapšanā piedalījušies arī mūsu Juridiskās fakultātes mācību spēki, īpaši profesors Vēbers un profesors Torgāns, starplaikā ir attīstījies tālāk, jo mums ir jānonāk pie kopēja Baltijas tirdzniecības kodeksa, un arī tie paši autori, kuri jau strādāja pie šā likumprojekta, tagad strādās pie šā likumprojekta tālākas attīstīšanas, tas nozīmē, pie Baltijas kopējā projekta. Baltijas kopējais projekts virzās uz priekšu, un 1. un 2. decembrī, tas ir, jaunnedēļ, būs triju Baltijas valstu ekspertu tikšanās, kurā piedalīsies arī mūsu autori šajā jautājumā, un 15.-16. decembrī Rīgā būs tikšanās šajā sakarībā. Tā kā tirdzniecības kodekss, manuprāt, ir saimniecisko attiecību pamatlikums, mums vēlāk būs grūti kaut ko labot. Ja mēs jau tagad pirmajā lasījumā būtu pieņēmuši šo likumprojektu, tad vēlāk, lasot to pa pantiem, izdarīt citus labojumus ir komplicētāk. Tādēļ mans priekšlikums Baltijas vienotības vārdā - un to atbalstīja arī Baltijas asambleja - ir šo jautājumu atlikt, respektīvi, šodien to neizskatīt. Taču domāju, ka pēc Ziemsvētku brīvdienām mēs jau varēsim sākt izskatīt likumprojekta jaunāku un labāku variantu, kurš būs ne tikai tālākejošs variants, bet būs arī ļoti līdzīgs Igaunijas un Lietuvas variantiem. Tāpēc es iesaku šā jautājuma izskatīšanu šodien atlikt un nepieņemt likumprojektu pirmajā balsojumā.

Priekšsēdētājs. Deputāts Voldemārs Novakšānovs - lūdzu!

V.Novakšānovs (LZS).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un klātesošie!

Es gribu jautāt: cik ilgi vēl Latvijai, kura ir pārvērsta par Varšavas tirgu vai visvisādām citām ielas tirgus vietiņām, nebūs sava Tirdzniecības likuma? Cik ilgi vēl? Augstākā padome gaidīja un radīja šo Tirdzniecības likumu, tagad mēs, ļoti gaidot uz gaišo nākotni, sakām, ka būs, taču velkam divus mēnešus un vēl divus mēnešus... Kamēr mēs šeit spriedīsim, es jūtu, ka pavasarī varbūt arī būs, bet tad Latvija jau būs iztirgota un tā tirdzniecības organizācija, kas vēl valstī kaut cik pastāv, sagrauta. Un tad nu būs tas labais Baltijas valstu tirdzniecības likums. Es nevēršos pret šo Baltijas valstu tirdzniecības likumu, bet jo sevišķi man patīk, ka pie tā strādā tie paši gudrie juristi, kuri strādāja arī pie šā likuma izstrādes. Viņi strādā arī pie Baltijas valstu tirdzniecības likuma un nemaz nav atkāpušies no pamatprincipiem. Es ceru, ka viņi strādās arī pie šā likuma, par kuru tikko runāja mūsu komisijas loceklis Čepāņa kungs. Iesaku jums balsot par šā Latvijas Tirdzniecības likuma atbalstīšanu, bet tajā pašā laikā autori lai gatavo Baltijas tirdzniecības likumu. Tie abi noteikti iekļausies viens otrā, jo strādās vieni un tie paši cilvēki, bet laiks, cienījamie deputāti, negaida. Latvija ir pārvērtusies par “varšavjanku”.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Nevēlas. Vai tieslietu ministrs Levits ir rakstveidā iesniedzis priekšlikumu par atlikšanu? Nav iesniedzis. Līdz ar to katrs pats lems par pirmo lasījumu, tas ir, vai notiks pāreja uz lasīšanu pa pantiem. Mēs pirmajā balsojumā neizvirzām jautājumu par atlikšanu. Lūdzu zvanu. Frakciju vadītāji, vai varam sākt balsojumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojekta “Tirdzniecības likums” nodošanu lasīšanai pa pantiem. Lūdzu rezultātu. Par - 38, pret - 16, atturas - 27. Lēmums nav pieņemts. Līdz ar to šis likumprojekts ir noraidīts.

Turpināsim darbu un izskatīsim nākamo likumprojektu - “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos””. Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas vārdā runās deputāte Anna Seile.

A.Seile (LNNK).

Cienījamie Prezidija locekļi, cienījamie deputāti! Mēs ķeramies klāt vienam ļoti grūtam darbam - mēģināsim uzlabot un paātrināt zemes reformu lauku apvidos.

Tika iesniegti ļoti daudzi priekšlikumi. Gan Centrālā zemes komisija, gan Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ļoti rūpīgi šos priekšlikumus izvērtēja. Šis vērtējums ir redzams 363. dokumenta trešajā ailītē. Tātad tas ir komisijas uzlabotais un autora papildinātais variants. Priekšlikumus, kas iekļauti 4. iedaļā, komisija ir noraidījusi. Turpat blakus ir redzams arī komisijas pamatojums. Bez tam šorīt tika iesniegti vēl daži priekšlikumi, kuros mums būs jāiedziļinās tieši šajā mirklī un tie jāskata pie katra konkrētā panta. Tie ir Zemnieku savienības frakcijas un LNNK priekšlikumi par 14. pantu. Tādējādi mēs varētu sākt likumprojekta izskatīšanu pa pantiem.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Lūdzu, paņemiet visus vajadzīgos dokumentus, bet pārējos, lai tie netraucētu, ielieciet galdā. Pirmais ir 363. dokuments. Jūs, Seiles kundze, ja es kādu dokumentu nepasaku, lūdzu, to atgādiniet. Otrais lielākais dokuments pēc apjoma ir Zemnieku savienības sagatavotais 437. dokuments. Pēc tam ir LNNK priekšlikums - 432. dokuments. Un vēl 440. dokuments Tautsaimniecības komisijas iesniegtais papildinājums vai labojums par 14. pantu. Pārējie priekšlikumi ir iestrādāti 363. dokumentā. Vai neviens no deputātiem neuzstāj par kāda dokumenta pavairošanu? Vai ir kādas pretenzijas par to, ka kāds no dokumentiem nav pavairots? Nav. Tad šīs sēdes laikā mēs otrajā lasījumā izskatīsim tikai nosauktos dokumentus.

A.Seile. Cienījamais priekšsēdētāj, man nav Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas 440. dokumenta.

Priekšsēdētājs. Esat tik laipni, iedodiet! Jā, 14. pants. Sākam!

A.Seile (LNNK).

Tātad 1. pantā priekšlikumu par grozījumiem nav. Attiecībā uz 2. pantu ir iesniegti daži priekšlikumi, kuri pilnīgi maina likuma koncepciju. Gan Centrālā zemes komisija, gan Tautsaimniecības komisija šos priekšlikumus noraidīja. Tautsaimniecības komisija ierosina nemainīt spēkā esošo likuma redakciju.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

A.Seile. 3. pantā...

Priekšsēdētājs. Līdz ar to komisijas piedāvātais variants ir pieņemts. Mēs šo praksi turpināsim, ja nav iebildumu.

A.Seile. 3. panta pirmajā daļā ir labojums, kuru iesaka Tautsaimniecības komisija, - papildināt likumprojekta tekstu ar iespējām privatizēt zemi, kura 1940. gadā bija juridisko personu - valsts, pašvaldību vai citu juridisko personu - īpašumā. Tautsaimniecības komisija ir izstrādājusi savu redakciju, bet Zemnieku savienības frakcijas iesniegto redakciju Lauksaimniecības komisijas apakškomisijā atbalstīja, un šī redakcija ir uzskatāma par precizētu.

Priekšsēdētājs. Jūs pabeidzāt, jā?

A.Seile. Jā.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Kārtības rullī tiešām ir paredzēta tāda iespēja - apspriest pantu pa daļām. Tikko jums Seiles kundze pateica šo komisijas piedāvāto 3. panta redakciju. Vai deputātiem pret šīs panta daļas redakciju ir kādas iebildes? Nav. Tātad tā ir akceptēta. Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Cienījamais priekšsēdētāj! Man nav skaidrs, vai panta daļa ir akceptēta Zemnieku savienības frakcijas ieteiktajā variantā vai Tautsaimniecības komisijas ieteiktajā variantā.

Priekšsēdētājs. Mēs norunājām tā: ja neviens neiebildīs (un neviens neiebilda), mēs šo panta daļu (līdz vietai, kur ir runa par zemes dzīlēm) akceptēsim komisijas ieteiktajā variantā. Jo neviens neiebilst. Ja iebilst, tad, lūdzu, runājiet! Runa ir par panta daļu līdz tekstam par zemes dzīlēm un aizsargājamiem objektiem. Lūdzu - deputāts Berķis!

A.Berķis (LZS).

Zemnieku savienības frakcija ierosina šajā vietā pielikt tādu mazu piebildīti par šīm zemēm. Tātad par zemi, kura bija valsts zeme vai kura bija juridisko personu īpašumā un tika nodota pastāvīgā lietošanā fiziskajām personām zemes reformas pirmajā kārtā. Un mūsu piebilde ir: “vai arī tiek nodota atsavināto platību vietā”. Redziet, te, piemēram, ir strīdi par rezervātiem, par gadījumiem, kad mežu vajadzētu atdot rezervātam. Jā, daudzi zemnieki piekrīt: labi, ņemiet manu mežu rezervātā, bet dotiet kādu citu mežu vietā! Un, ja pašvaldībai savu mežu nav vai no privātā meža neviens nav atteicies, mēs prasām, lai tādām vajadzībām atļautu paņemt daļu no valsts meža vai no pašvaldības meža, ja tai ir, un atdot zemniekam, kura mežs ir ieskaitīts rezervātā vai kuram kāda cita iemesla dēļ nevar mežu atdot. Tā ka Zemnieku savienības frakcija aicina atbalstīt šo panta daļu ar šādu papildinājumu, ka zeme tiek nodota atsavināto platību vietā...

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Neviens nevēlas. Lūdzu, Seiles kundze! Un pēc tam balsosim.

A.Seile. Es personiski iesaku atbalstīt Zemnieku frakcijas priekšlikumu, jo tas redakcionālā ziņā ir precīzāks.Es neuzturu spēkā mūsu komisijas priekšlikumu. Neviens no Tautsaimniecības komisijas neuztur savu priekšlikumu. Aicinu plenārsēdes dalībniekus balsot par Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumu, jo tas ļauj privatizēt arī to valsts zemi, kura ne tikai zemes reformas pirmajā kārtā ir kādam piešķirta, bet kuru arī turpmāk vēl piešķirs kā kompensāciju.

Priekšsēdētājs. Tātad jūs komisijas vārdā noņemat komisijas priekšlikumu?

A.Seile. Jā.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi iebildumi? Nav. Zemnieku savienības frakcijas priekšlikums ir akceptēts, jo neviens neiebilst. Tāpēc mēs nebalsojam. Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Komisija iesaka trešo daļu atstāt pašreizējā likuma teksta redakcijā.

Priekšsēdētājs. Debates par 3. panta trešo daļu. Lūdzu - deputāts Berķis!

A.Berķis (LZS).

3. panta trešajā daļā ir runa par to, vai ir tiesības neatdot zemniekiem platības, kuras ir atsavinātas aizsargājamo dabas objektu dēļ. Diezgan daudz par šo problēmu ir rakstīts presē, bijušas diezgan plašas debates. Tās esot šausmas, ka zemnieki taisās tagad izputināt visus rezervātus - un tā tālāk... Redziet, es neesmu pret rezervātiem. Taču savu darba gaitu sākumā esmu staigājis pa mežiem, kuri no Salacas līdz Igaunijas robežām astoņu kilometru platā joslā bija tādi, ka tur nebija neviena cilvēka - tikai māju krāsmatas. Zemnieku savienība pašreiz izmisīgi pūlas (varbūt tās pūles nav tik manāmas, bet tādas ir, lai visa Latvija, lai visi Latvijas lauki nepārvērstos par šādu rezervātu, kur jūs nesastapsiet nevienu cilvēku, lai nebūtu tā, ka Rīgā uz ielu stūriem šie no laukiem sabēgušie cilvēki mēģinās, kā saka, “nomedīt” kādu inkasentu vai kādu zelta vezumu. Un, ja baņķieriem neizdosies daļu naudas novirzīt arī laukiem, lai šie zemnieki paliktu uz vietas, tad tā arī notiks. Bet tā bija tāda liriska atkāpe.

Lai pagaidām lauku cilvēki vēl turas un cer un lai pat ar varu nav padzenami! Tāpēc jau arī notiek šī saruna. Es jau teicu, ka nekādā gadījumā neesmu pret dabas rezervātiem. Domāju, ka arī strīdu par dažiem simtiem hektāru, kas netiek atdoti zemniekiem, nevajadzētu iztulkot kā tādu dižu politisku jautājumu. Kaut gan vispār man ir šaubas par pašu ideju, ka ir jārada šādi rezervāti, kuros cilvēks vispār nedrīkstētu spert kāju, vispār netiktu ielaists.

Piemēram, zviedri uzskata, ka nevar savas valsts lauksaimniecību samazināt, kaut gan lauksaimniecība ir jāsubsidē. Zviedri uzskata, ka tai jāpastāv, lai nepazudinātu Zviedrijai tipisko lauku ainavu. Bet mēs, lūk, esam ar mieru, lai mūsu tipiskā lauku ainava aiziet mežos! Pēc manām domām, zemnieks, vietējais iedzīvotājs, kurš dzīvo savās mežvidu mājās, ir tāds pats dabas elements kā briedis vai bebrs, vai mežacūka, kuri, starp citu, arī dabai nav gluži nevainīgi! (Smiekli zālē.)

Starp citu, Krustkalnu rezervātā mežacūkas jau gandrīz ir iznīcinājušas tās retās orhidejas un jumstiņu gladiolas, kuru dēļ šis rezervāts tika ierīkots. Cūkas tur savairojās tieši tādēļ, ka cilvēks no turienes tika izspiests laukā. Vides un reģionālās attīstības ministrija Saeimas komisijām un frakcijām adresētajā 25. oktobra dokumentā atzīst, ka ir iespējama zemes privatizācija īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Tomēr izskan prasība, lai privatizācija notiktu saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 33. pantu un ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām” spēkā stāšanās kārtību”. Likuma 33. pants nepārprotami nosaka, ka aizsargājamās teritorijas vai to daļas, kas ir iekļautas valsts vides aizsardzības augstākās institūcijas sastādītajā un apstiprinātajā sarakstā, var būt tikai valsts īpašums un nav privatizējamas. Kaut gan Gaujas nacionālajā parkā Murmišu rezervātā ir 30 hektāri mežu, kurus, pēc Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības inspektora Māra Mitrevica domām, varētu atdot īpašniekiem, to nevar izdarīt, jo šis likums stāv ceļā. Strīdi par šo Gaujas nacionālā parka rezervātu ir pierimuši, un to dēļ arī nebūtu vērts šeit tribīnē kāpt, toties attiecībā uz Teiču rezervātu neskaidru jautājumu ir daudz vairāk. (Speciāli iepazinos ar stāvokli šajā rezervātā, lai debatētu par šo likumu.) Piemēram, rezervējamo zemju saraksta izveidošana. Pagaidām visi šie strīdi ir atvirzīti uz kādu vēlāku laiku, risinājuma un atbildes nav. Murmastienes pagastā 60 zemniekiem ir atņemti kopumā 198 hektāri mežu. Šo mežu nav daudz. Katram zemniekam ir tikai daži hektāri. Bet šie meži ap Teiču purvu ir aizsargbarjera un tāpēc nav skarami. Šie meži tieši tāpēc ap purva malu ir saglabājušies, ka katram zemniekam šis mežs bija vajadzīgs. Šis meža gabaliņš bija vajadzīgs, lai, meklējot slotai žagarus, nevajadzētu skriet pa pasauli. Un tagad zemniekam pasaka: šo mežu mēs jums atņemsim, tas tagad ir rezervātā! Zemi jums atdosim, mežu - ne! Labi, tagad mēs šā panta pirmajā daļā ierakstījām, ka šo mežu viņš dabūs citā vietā. Bet iedomājieties tagad, ka jūs dzīvojat lauku mājā, esat zemnieks, un tagad jums pasaka, ka tas mežs pie jūsu mājām vairs nav jūsu. Tagad pēc malkas jūs brauksit 20 kilometrus. Iedomājieties, ko tas praktiski nozīmē! Jūs vis nevarat mežā ieskriet katrā laikā, bet jums jātaisa speciāla ekspedīcija, lai 20 kilometru attālajā mežā zāģētu malku, un pēc tam jūs ņemat traktoru un braucat tai pakaļ. Es aprēķināju, ka, lai sagādātu saimniecībai malku, tas maksā visamz 20 latus - atvešana vien. Un tāpēc šis jautājums nav tik vienkāršs. Un arī tas ir jāņem vērā, lemjot, vai zemniekam atņemt zemi rezervāta vajadzībām. Te ārkārtīgi viegli spriež: atņemam, kamēr nav atdots. Pēc tam valstij būs jāatpērk, bet kāpēc gan lai valsts neatpirktu, ja tai patiešām ir vajadzīgs tas zemes gabals? Mārcienas pagasta rezervētajās platībās ir ierakstīti 1663 hektāri. Pagastā dzīvojošie mantinieki prasa atdot 200 hektārus un to, pēc vietējo iedzīvotāju domām, var izdarīt, nekaitējot rezervātam. Tāpat var strīdēties par citām platībām, piemēram, botānisko liegumu sarakstā ir ierakstīti 110 hektāri egļu meža Bejas pagastā. Tad kāpēc nevar izdot attiecīgus noteikumus, ka šajā mežā drīkst rīkot tikai izlases cirtes un ka šo koksni drīkst izvest, teiksim, tikai sniega laikā, kad sniegs pasargā augus, kuru dēļ rezervāts tapis? Tā zemnieki saimniekojuši simtiem gadu, un šie botāniskie retumi tur ir saglabājušies! Tagad mēs vairs zemniekiem neuzticamies. Lūk, tādi ir apsvērumi, kāpēc likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 3. panta trešo daļu es iesaku izteikt šādā redakcijā: “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās pakāpes mantiniekiem...” Ievērojiet, - es nerunāju ne par vienu pilsētnieku, kas tur dzīvo vai kas tur nedzīvo, ne par kādu tālāku mantinieku, bet tikai par pirmās pakāpes mantiniekiem, kas dzīvo savā saimniecībā! “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās pakāpes mantiniekiem pēc viņu prasības obligāti atjaunojamas īpašumtiesības arī uz zemi, kas iekļauta īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, vienlaikus nosakot, ka viņu varas tiesības pār šo zemi tiek pakļautas sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.” Un tādas tiesības dod 1937. gada Civillikuma 1036. pants.

Nobeigumā gribu sacīt, ka esmu lasījis visas tās vēstules, kurās ir rakstīts par to, kādas neērtības radīsies ekskursantiem, jo vairs nevarēs piekļūt Sietiņiezim vai kādam citam dabas retumam. Bet, kā es jau teicu, par Gaujas nacionālo parku runas tur faktiski nav... Taču man būs interesanti dzirdēt un redzēt, ko tad katrs no jums īsti aizstāv. Kurš no jums aizstāv ekskursantus, un kurš aizstāv vietējo zemnieku - Latvijas pilsoni?

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Dzintaram Ābiķim - lūdzu!

Dz.Ābiķis (LC).

Cienījamie kolēģi! Visu cieņu Berķa kungam, kurš aizstāv zemniekus, un arī es vienmēr esmu zemniekus aizstāvējis. Es pamatā atbalstu praktiski visus Zemnieku savienības ierosinātos likuma labojumus, izņemot vienu, par kuru es gribētu tūdaļ pateikt dažus vārdus.

Redzat, var jau uzskatīt, ka cilvēks dabai ir tikpat nekaitīgs kā bebrs vai briedis. Taču jau tajā laikā, kad, pēc Darvina uzskatiem, mērkaķis nokāpa no koka un kļuva par cilvēku, viņam rokā parādījās darbarīks. Šobrīd tie darbarīki, kuri ir zemnieku rokās, ir neiedomājami iedarbīgāki par nūju, kas bija pirmatnējā cilvēka rokās.

Tāpat es negribētu piekrist Berķa kunga uzskatam, ka dabas rezervāts ir tikai ekskursantu intereses objekts. Es gribētu atgādināt, ka dabas rezervāti ir milzīga nacionālā bagātība. Šobrīd visā civilizētajā pasaulē valdības tērē milzu līdzekļus, lai no privātīpašniekiem atpirktu zemi un ierīkotu tur rezervātus. Un es vēlreiz atkārtoju: rezervāts ir milzīga nacionālā bagātība! Šobrīd Latvija tieši ar to var iziet pasaulē, jo Latvijā ir vietas, kas ir samērā neskartas, kur daba vēl ir samērā pirmatnēja, un ar šo savu savdabību mēs varam ieiet Eiropā.

Šeit tika pieminēts Teiču purvs. Vācieši šobrīd darītu visu iespējamo, lai viņiem Vācijas teritorijā būtu kaut viens purvs. Vācijas teritorijā diemžēl šobrīd nav neviena purva, un viņi mūs par to tikai apskauž, jo viņiem Vācijā kaut kas ir neatgriezeniski zudis. Rietumeiropā šobrīd vecajās upju gultnēs atgriež iztaisnotas upes, tiek tērēti miljoni un pat miljardi, lai daba daudzmaz atgūtu savu pirmatnējo veidolu. Tā informācija, kura ir manā rīcībā un kuru man sniedza Vides aizsardzības komiteja, liecina, ka šie konflikti rezervātu zemju dēļ, šie konflikti starp zemniekiem un dabas aizsargātājiem šobrīd ir ļoti nelielā skaitā. Praktiski gandrīz visas domstarpības lielākā vai mazākā mērā tiek atrisinātas, zemniekiem piedāvājot kompensāciju vai attiecīgu mežu citā vietā. Ir tikai daži desmiti gadījumu, kad zemniekam ir absolūti nepieņemams tas, ko viņam piedāvā valsts. Un tāpēc es ļoti lūdzu: ievērosim šo pasaules civilizēšanās praksi, kas ir novedusi bēdīgā situācijā ļoti daudzas valstis, un saglabāsim to, kas tiešām ir nacionālā bagātība! Tā ir vajadzīga visiem mums, nevis tikai ekskursantiem. Šī neskartā daba ir vajadzīga visiem Latvijas iedzīvotājiem un visai Eiropai, pat visai pasaulei. Es ļoti lūdzu neatbalstīt Berķa kunga ierosinājumu! Domāsim par perspektīvu!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Rugātei - Vides un sabiedrisko lietu komisijas vadītājai.

A.Rugāte (KDS).

Cienījamo Prezidij, kolēģi deputāti! Vides un sabiedrisko lietu komisija ar šo jautājumu ir nodarbojusies vairākās sēdēs. Mēs esam izskatījuši šo jautājumu kopā ar Vides un reģionālās attīstības ministriju, ar praktiķiem, kuri jau ir nodarbojušies ar konkrētām lietām, ar konkrētiem īpašniekiem, kam ir radušās šādas problēmas.

Es gribētu jums pavisam īsi pateikt to, ka ministrija šobrīd ir gatava izskatīt katru atsevišķo gadījumu un darīs to ar katru īpašnieku, ja būs radušās kādas īpašas problēmas, kas ir saistītas ar zemes atgūšanu kādā no aizsargājamajām teritorijām neatkarīgi no aizsargājuma pakāpes. Šo praksi ministrija arī turpinās. Tiešām tādi ir nedaudzi gadījumi, un tā ir arī laba prakse, tāpēc jādomā, ka tam visam būs arī tikpat labs rezultāts, kāds tas ir šobrīd, jo jāteic, ka neapmierināto liecinājumu nebija, neviens neteica, ka ministrija šo jautājumu nav varējusi izskatīt un apmierināt prasījumu vai arī atrast kādu vienošanās variantu ar zemes īpašnieku. Vienošanās variantu ir piedāvāts pietiekami daudz, tāpēc, lai lieki neaizkavētu jūsu uzmanību, gribu piebilst tikai to, ka šā 3. panta trešo daļu komisija uzskata par nepieciešamu. To var vai nu atstāt tādā redakcijā, kāda ir bijusi piedāvātajā likumprojektā, proti, neko nemainīt, vai arī izteikt to tādā redakcijā, ka zeme īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir privatizējama saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 33. pantu un Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” spēkā stāšanās kārtību” 4. punktu. Zeme virs zemes dzīlēm ir privatizējama šajā likumā noteiktajā kārtībā, bet zemes dzīļu īpašumtiesības un izmantošanas kārtību reglamentē atsevišķs likums. Šī pēdējā piebilde, pēdējais teikums, ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikums - precizējums un arī ministrijas viedoklis ir saglabāt veco redakciju, bez izmaiņām, tomēr atstāt atklātu jautājumu par to, cik daudz mums ir vajadzīgas un cik lielā mērā aizsargājamas vai norobežojamas no lietotājiem šīs aizsargājamās dabas teritorijas. To tomēr varētu atstāt profesionāļu ziņā un vairāk uz viņiem paļauties. Turklāt arī tīri procentuāli Latvijas teritorijā šādu aizsargājamu dabas objektu nemaz nav tik daudz; un šajos atsevišķajos gadījumos, kad īpašnieks pretendē uz teritoriju, kas ir aizsargājama, likumi, kuri šobrīd valstī darbojas, dod iespēju atrast kādu no risinājuma veidiem, lai tiktu ievērotas arī valsts nacionālās intereses. Un tas ir pats galvenais. Tāpēc es lūdzu balsot par šo priekšlikumu. Izteiksim savu viedokli, kā mēs domājam.

Priekšsēdētājs. Juris Sinka - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu - jums vārds!

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs, dāmas un kungi! Man jāsaka, ka es nevaru gluži pievienoties Rugātes kundzes teiktajam tajā ziņā, jo vienā otrā gadījumā vārdi “profesionāls eksperts” būtu liekami pēdiņās. Es nesaku, ka viņi nav eksperti, bet viņi ne vienmēr izprot šo tīri cilvēcīgo un arī cilvēka dabisko mīlestību pret dabu. Jā, ne tikai pret briežiem un mežakuiļiem, bet arī pret sevi. Latvietis jau tradicionāli ir ne tikai līdis līdumus, bet arī stādījis kokus. Vai lai es atgādinu par Blaumaņa “Indrāniem”? Es pieņemu, ka arī zemnieks, kas atguvis savu zemi Gaujas nacionālajā parkā, izteiks prieku par šo mežu un dabu, kas atrodas viņa apkārtnē. Un tiešām arī cilvēkam - homo sapiens - ir vieta starp mežakuiļiem un briežiem. Šajā gadījumā es piekrītu Berķa kunga teiktajam.

Runājot par ekspertiem un citiem mūsu dabas aizsardzības un dažādu liegumu izveides cilvēkiem, jāteic, ka vienmēr var panākt kompromisu, bet varbūt ar norādēm, ka tādā un tādā mežā būtu ļoti uzmanīgi jāizdara koku ciršana vai varbūt pat nepieciešams koku ciršanas aizliegums. Un tādēļ es nedomāju, ka cilvēkam būtu jāatņem viņa mantotā zeme. Es un droši vien arī daudzi citi redzēja televīzijas programmu, kurā bija runa par Gaujas nacionālo parku. Šī pārraide sākās ļoti dramatiski... Varbūt tā bija ziņu daļa, kad atskanot šāvieniem un nabaga tūristus vajājot, skrien gandrīz vai mežonības pārņemti zemnieki un tā tālāk. Es domāju, tā ir pārspīlēta dramatizēšana. Arī šie liegumi dažās vietās tikai norāda uz okupācijas režīmu, kas šajā zemē vēl gluži nav beidzies, tie norāda uz iepriekšējo laiku, kad ne tik vien kādam atņēma zemi, bet uzspieda arī citas lietas. Ābiķa kungs pieminēja ārzemes un kā piemēru minēja Vāciju. Es tad varu viņam apgalvot, ka Vācijā daži purvi vēl ir saglabājušies. Viens no tiem, piemēram, Ir Zolingas mežā Vēzeres kalnu apgabalā. Taču tas ir tikai viens piemērs, jo ir vēl arī citi. Tomēr ir skaidrs, ka viņi priecājas par katru saglabājušos purvu. Anglijā daudzi privātie meži ir iežogoti, un tas dažam labam latvietim, kas tur nokļuvis, ir bijis par piedauzības akmeni, jo tad bija jākāpj pāri sētai, uz kuras ir rakstīts: “Private”, un jāskatās, vai nenāk īpašnieks un nedzen ārā. Bet tāds dabas rezervāts viņiem ir rietumos no Sauthemptonas un saucas “Jaunais mežs”, lai gan šis “Jaunais mežs” ir stipri vecs. Savā laikā, pirms kādiem 450 gadiem, tas laikam arī bija jaunais mežs. Tagad tur dabas aizsardzība pavisam laimīgi sadzīvo ar lauku mājām, krodziņiem, ceļiem, bet arī tur ir saglabājušies meži, kuros dzīvo brieži un stirnas. Runājot par Vāciju, jāsaka, ka tur tā prakse visumā ir tāda, ka zemniekiem piederošajos mežos var staigāt arī tūristi un citas privātpersonas, tikai, protams, no šādiem cilvēkiem viņi sagaida (norādot ar uzrakstiem, vai vispār kā audzināšanas rezultātu), ka tiks respektēti dzīvnieki, viņu mazuļi un tā tālāk. Un, protams, ja ir kādi atkritumi, tie jāaiznes atpakaļ uz mājām, nevis jāizmet ārā. Prātīgs cilvēks tiešām - homo sapiens - var sadzīvot ar dabu pavisam jauki. Viņš nebūt nav jānorobežo no tās un viņam nav jāuzliek kaut kādi drakoniski likumi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gunāram Resnajam - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij, Saeima! Kaut man izdotos īsāk un koncentrētāk izteikties par šo dabas liegumu un īpašumtiesību saskarsmi! Ieklausieties vēlreiz Berķa priekšlikumā, bet nevis tēzēs attiecībā uz bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās šķiras mantiniekiem, kuriem uz viņu bijušā zemes īpašuma atrodas viņiem piederošas ēkas vai būves. Tātad, ja tur kaut kas atrodas un ja ir bijusi viņu prasība atjaunot īpašumtiesības uz zemi, kas iekļauta īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, tad ir runa par šiem liegumiem. Tālāk klausieties uzmanīgi, jo tūlīt ir atruna: “... vienlaikus nosakot, ka viņu varas tiesība pār šo zemi tiek pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem”, tātad nevis šā īpašnieka patvaļai, bet tam, kā ir lēmis likums.

Un, ja mēs šodien runājam par šo īpašnieku, tad, manuprāt, viņam ir jāļauj atgūt savu īpašumu, nosakot izvēli. Lai viņš zina, ka tur ir aizliegts tas un tas, un tas. Tad viņš domās: vai man ņemt atpakaļ savu īpašumu un pakļauties šiem aizliegumiem, vai arī ņemt īpašumu citā vietā? Tas būtu pirmkārt.

Manuprāt, viss ir pateikts ļoti skaidri un viss ir atrunāts, tāpēc tauta visumā no lieguma neko nezaudē.

Otra lieta. Es gribētu pateikt, ka par šo zemi notiek diferencējami strīdi. Es te gribētu pieminēt politiski represētos. Viņi šeit nav ierakstīti tikai tāpēc, ka pati pamatforma ir radikālāka un ka mums viss, kas ir radikāls, represētajiem ir pieņemams. Taču mēs paši ne vienmēr esam tie radikālākie. Mēs prasām diezgan kautrīgi, diezgan pieticīgi , negribēdami būt par nastu šodienas Latvijas sabiedrībai, jo mūsu gadagājums praktiski ir tāds, kas daudz ko vairs nevar atražot. Mēs tikai lūdzam atdot tos īpašumus, kurus esam bijuši spiesti aizņemties. Un tagad es atkal nāku atpakaļ kaut vai, piemēram, uz šo Gaujas rezervātu.

Seiles kundze jau zina, ka prakse ir bijusi labestīga pret šiem īpašniekiem, bet ne likums. Un es lūdzu ar likumu izvērtēt vienu lietu: laikam taču ir starpība, vai cilvēks ir pārdevis savu māju šajā liegumā un šodien pieprasa zemi ap šo liegumu vai cilvēks ir aizgājis no šīs mājas - pārgājis dzīvot uz ciematu - strādājis šajā saimniecībā un šodien prasa šo zemi, vai tas ir cilvēks, kuram viss ir atņemts un kurš naktī ir aizvests 15-20 minūšu laikā, kuram šī zeme nav naudas vērtība, bet kuram tā ir personiska vērtība. Tā ir viņa zeme! Senču - tēva un mātes zeme. Uz tās varbūt ir saglabājies svētakmens, svētozols, svētavots utt. To kompensēt morāli mēs nekādi nevaram, lai arī kādu vērtību mēs piedāvātu šīs zemes vietā. Un tāpēc es piedāvāju likumā ietvert šīs īpašnieka tiesības - atgūt savu zemi ar visiem šiem ierobežojumiem, kādi šeit ir ierakstīti. Lai tad īpašnieks izvēlas, nevis kaut kāda vietējā pašvaldības vara! Un likumam ir jāaizsargā šis īpašums, jo īpašums ir svēts ne tikai savā naudas izteiksmē, bet īpašums ir svēts arī robežas ziņā, un zemei ir robeža, ir vietas apzīmējums. Es aicinu deputātus šo jautājumu pārdomāt, jo šajā ziņā Latvija netiek apdraudēta. Un, ja mēs tomēr uzskatām, ka tas ir pārāk vaļīgi, tad vismaz pārdomājiet par atrunu politiski represētajām personām, nevis viņu mantiniekiem. Runa ir par pašiem represētajiem, tiem, kuri ir palikuši dzīvi. Ja viņiem tur ir saglabājusies kāda būve vai pagrabs, ja tā ir viņu svēta vieta, tad tā ir viņa tiesība - tur atgriezties.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir pieteikušies runātāji? Varbūt kāds vēlas runāt pirms balsošanas? Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile (LNNK).

Tātad, noklausījušies deputātu debates, varam konstatēt, ka spēkā tiek uzturēti trīs priekšlikumi.

Pirmais ir Tautsaimnieku komisijas priekšlikums - atstāt spēkā esošo likumu. Cienītie kungi un dāmas! Es gribu teikt, ka zemes reformas pirmā kārta jau ir beigusies un ka šeit vairs nav jāvaimanā par to, ka cilvēkiem, kuriem rezervātos ir mājas, tās un zeme nav atdodamas. Tās jau ir atdotas. Šeit ir runa par purvu “astītēm”, šeit ir runa par teritorijām, kurās aug kāds īpaši aizsargājams augs. Nacionālajā parkā tādu ir mazāk par vienu procentu no visas aizsargājamās teritorijas, tāpēc nerunāsim te par tūristu bariem vai mežacūkām. Šis jautājums uz tūristiem vispār neattiecas, jo stingri aizsargājamās teritorijās arī tūristi savu kāju nesper. Un tikai tādēļ ir šis ierobežojums uz atsevišķām daļām, par kurām mēs cilvēkam jau esam iedalījuši teritoriju citā vietā, esam iedevuši meža strēmeli citā vietā. Berķa kunga izvirzītais un Zemnieku savienības atbalstītais priekšlikums būtībā maina zemes reformas pirmo kārtu un liedz šiem cilvēkiem saņemt kompensējamo mežu, kuru daudzi jau ir saņēmuši vietā. Tātad ir šie divi priekšlikumi.

Un trešais priekšlikums ir tas, ko izvirza Vides un reģionālās attīstības ministrija un ko atbalsta Vides un sabiedrisko lietu komisija. Mans personiskais ierosinājums deputātiem ir balsot par diviem pēc būtības Latvijai svarīgiem priekšlikumiem. Mums taču ir jādomā arī par Latvijas nacionālajām bagātībām. Vai mums ir savs latviešu pašlepnums? Tādēļ es aicinu balsot vai nu par Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas, vai par Vides un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikumu, vai par abiem reizē.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu zvanu! Man ir jautājums deputātei Rugātei. Jūs lūdzāt balsot par Vides un reģionālās attīstības ministrijas iesniegto priekšlikumu kā par Vides un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu, jo par ministrijas priekšlikumu kā tādu mēs nevaram balsot?

A.Rugāte (KDS).

Es neprecīzi formulēju, par ko balsot. Mūsu komisija atbalsta veco redakciju. Bez grozījumiem.

Priekšsēdētājs. Vienu mirklīti, es jūs nesapratu!

A.Rugāte. Tautsaimnieku komisijas priekšlikums ir tas, kuru mēs atbalstām un piedāvājam balsošanai.

Priekšsēdētājs. Līdz ar to nebūs balsojuma par Vides un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikumu. Kā, lūdzu? Nē, nē, par to nav runa, ka jūs noņēmāt savu... Berķa kungs, par to nav runa. Tātad būs divi balsojumi: viens būs par Zemnieku savienības frakcijas piedāvāto 3. panta trešās daļas redakciju, otrs - par Tautsaimniecības komisijas ieteikumu, ka nav jāmaina nedz šā panta būtība, nedz arī redakcija.

Es vēlreiz nolasīšu, lai jums būtu skaidrība. Pirms katra balsojuma nolasīšu. Ceru, ka jūs neiebildīsiet. Tāda ir mūsu prakse. Pirmais balsojums būs par Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumu, otrs - par Tautsaimniecības komisijas ieteikumu atstāt šo pantu vecajā redakcijā.

Tātad balsosim par 3. panta trešo daļu tādā redakcijā, kādu ir iesniegusi Zemnieku savienības frakcija: “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās šķiras mantiniekiem, kuriem uz viņu bijušā īpašuma atrodas viņiem piederošas ēkas vai būves, pēc viņu prasības atjaunojamas īpašuma tiesības arī uz zemi, kas iekļauta īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, vienlaikus nosakot, ka viņu varas tiesības pār šo zemi tiek pakļautas sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.”

Lūdzu, balsosim par šo Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumu. Papildus viena balss “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 20, pret - 33, atturas - 28. Zemnieku savienības ieteiktais labojums nav guvis atbalstu un ir noraidīts.

Godātie kolēģi! Tātad balsosim par Tautsaimniecības komisijas ieteikumu - atstāt šo likuma pantu tādā redakcijā, kādā tas ir bijis līdz šim. Protams, ne visai loģiski, bet tā tas ir. Es šeit neredzu nekādas izmaiņas: “Zemes dzīļu un ar aizsargājamiem dabas objektiem aizņemtās zemes nodošanu īpašumā reglamentē speciāli likumdošanas akti.” Lūdzu, balsosim par šo redakciju! Viena balss ir papildus “par”. Lūdzu rezultātu! Vienu sekundīti... Diemžēl es jūs nedzirdu, Gravas kundze! Nedzirdu! Deputāte Grava, sakiet, - jūs esat “par”, “pret” vai atturaties? Deputāte Grava ir “par”. Deputāts Žīgurs ir “par”. Deputāts Siliņš... (No zāles kaut ko saka.) Par ko jūs esat? Sakiet savu balsojumu! Deputāts Siliņš - “atturas”. Tātad papildus ir divi “par”. Deputāts Žīgurs ir “par”. Deputāte Grava... Godātais Siliņa kungs, netraucējiet, lūdzu! Deputāte Grava ir “pret”. Tātad vajag labot uz “par”. Viens papildus “par”, viens papildus “pret” nost, deputāts Siliņš atturas, jā? Tātad 62 - par, 8 - pret, 10 - atturas. Līdz ar to šā panta daļa paliek nemainīta.

Tagad - par 3. panta ceturto daļu.

A.Seile. Cienījamais Gorbunova kungs! Par šo 3. panta daļu vairs nav jābalso, jo mēs jau esam nobalsojuši - atstāt spēkā likuma tagadējo redakciju, un līdz ar to šis viedoklis jau ir nobalsots. Ja mēs balsosim par Zemnieku savienības ierosināto ceturto daļu, mēs nonāksim pretrunās un likumā būs divreiz runāts par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs. Seiles kundze! Tā no jūsu puses ir viltība, kuru es diemžēl nedrīkstu pieļaut. Mēs attiecībā uz jebkuru pantu, kurš paliek nemainīgs, apstiprinājām, ka tas paliek nemainīgs, tikai debatējot par Zemnieku savienības piedāvāto pirmās daļas redakciju. Tas nebūtu godīgi, ja mēs tagad pateiktu, ka par ceturto daļu nedebatēsim. Mums ir jādebatē, un, ja plenārsēde, tas ir, Saeima, nobalsos, ka priekšlikums ir akceptējams, šis pants būs jāgroza.

A.Seile. Cienījamais sēdes vadītāj! Es tikai gribu paskaidrot plenārsēdei: ja nobalsos par šo 3. panta ceturto daļu tādā redakcijā, kura, manuprāt, ir visai saprātīga, ir jāuzdod Tautsaimnieku komisijai izstrādāt abām daļām vienu kopīgu redakciju. Tātad tad, ja nobalsos par Zemnieku savienības ierosināto priekšlikumu, jo arī tajā tekstā, par kuru mēs tikko nobalsojām, bija runa par zemes dzīlēm.

Priekšsēdētājs. Protams, viss tiks izdarīts. Tas ir Saeimas ziņā. Tas būs atkarīgs no deputātu balsojuma.

Sākam debates par 3. panta ceturtās daļas 2. rindkopu - par Zemnieku savienības frakcijas piedāvājumu.

A.Berķis (LZS).

Redz, cik labi tas gāja! Balsojām par aizsargājamām dabas teritorijām un vienlaikus gandrīz paspēlējām arī savus māla karjerus un smilšu atradnes, un to, kas varbūt ir divu kilometru dziļumā. Dzelzsrūdu varbūt sāks rakt pēc 20 gadiem, bet vai šodien kāds ierēdnis var pateikt, ka tur ir dzelzsrūda apakšā? Un zemi nevar atdot... Mēs tātad prasām tādu redakciju: “Bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem pēc viņu prasības tiek atjaunotas īpašuma tiesības arī uz derīgo izrakteņu atradņu un iegulu teritorijām.” Lai viņiem tiek šī zeme. Šī zeme ir jāatdod, citādi nemaz nevar būt. Šobrīd taču mēs vispār nezinām, kas tur apakšā ir, un, ja sāksim gudrot, ko atdot un ko neatdot, varbūt vispār nekā nevarēs atdot, jo visur kaut kādas derīgas iegulas ir apakšā... Tā ka mūsu priekšlikums ir - atdot visu. Bet zemes dzīļu izmantošana... Ko darīt, ja atrod dzelzsrūdu vai naftu? Būtu vajadzīgs speciāls likums, kurš noteiktu, ka šo naftu, teiksim, tādā un tādā sakarībā tāds un tāds... Likums, piemēram, noteiktu, vai jūs to varat sūknēt, lai neizsūknētu kaimiņiem... Nu, tad tas būtu vesels speciāls likums. Bet šī platība ir jāatdod īpašniekam.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu - deputāts Gundars Bērziņš!

G.Bērziņš (LZS).

Runāšu ļoti īsi par šo ceturto daļu. Arī mani ārkārtīgi pārsteidza šis balsojums par trešo daļu. Saprotiet, kādā stāvoklī šobrīd ir nostādīti bijušie īpašnieki! Tāpēc, ka mums šobrīd ir vara. Pareizi Ābiķa kungs teica, ka Vācijā maksā un nopērk... Valsts un privātīpašnieks ir vienādā līmenī. Viņi sarunājas un izlemj, kā šo jautājumu nokārtot savstarpēji izdevīgi. Šobrīd mēs ar pogas nospiešanu viņiem šo iespēju liedzam. Aicinu nobalsot par šo ceturto daļu un neliegt vēl arī pārējo...

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Neviens nevēlas. Lūdzu - deputāts Novakšānovs!

V.Novakšānovs (LZS).

Cienījamie kolēģi un priekšsēdētāj! Uzskatu, ka mūsu Tautsaimniecības komisija varbūt varētu paiet pretī Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumam, noņemot nost tos vārdiņus, kas ir mūsu priekšlikumā, - “zemes dzīļu”. Tālāk paliktu tā, kā ir Berķa kunga priekšlikumā.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Aicinu balsot par Zemnieku savienības frakcijas precīzu rakstveida priekšlikumu un uzdot Tautsaimniecības komisijai 3. lasījumā novērst tās pretrunas, kādās tas nonāca ar šī panta pirmo daļu.

A.Seile (LNNK).

Aicinu atbalstīt Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumu par derīgajiem izrakteņiem. Ļoti vērtīgs priekšlikums!

Priekšsēdētājs. Seiles kundze, jūs vienreiz jau izteicāt šādu aicinājumu! Lūdzu, balsosim! Balsošanas režīmu! Papildus viena balss “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 65, pret - 3, atturas - 11. Zemnieku savienības frakcijas priekšlikums attiecībā uz 3. panta ceturto daļu ir akceptēts. Lūdzam Tautsaimniecības komisiju izdarīt šajā pantā vajadzīgās izmaiņas un iesniegt to trešajā lasījumā.

Par procedūru, Grīga kungs? (No zāles - deputāts O.Grīgs. Es balsoju “par”!) Lūdzu, pārbaudiet deputāta Grīga balsojumu! Deputāts Grīgs ir “par”. Līdz ar to ir 66 balsis “par”.

Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Tautsaimniecības komisija, izvērtējusi attiecībā uz 4.pantu iesniegtos priekšlikumus, secina, ka pēc būtības tie jau ir iestrādāti citos likuma pantos. Tautsaimniecības komisija ierosina atstāt šo pantu tādu, kāds tas ir likumā.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Komisijas priekšlikums ir pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Par 5. pantu ierosinājumu nav. Nākamais strīdīgais ir 6. pants.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

A.Seile. 6. pantā Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir izvirzījusi priekšlikumu - noslēgt teksta pirmo daļu ar jaunu papildinājumu, kurā vēstures, kultūras un arhitektūras pieminekļiem, kā arī selekcijas, izmēģinājumu, mācību un pētniecības saimniecībām tiek dotas prioritāras tiesības attiecībā pret bijušo īpašnieku. Es vēlreiz gribu atkārtot, komentēdama šo priekšlikumu no Tautsaimniecības komisijas viedokļa, ka šīs tiesības tika ieviestas tāpēc, lai it kā aizsargātu šīs pētniecības saimniecības un selekcijas stacijas, kā arī vēstures un kultūras pieminekļus. Taču šā panta pirmajā daļā tiek runāts par zemes reformas pirmo kārtu, tāpēc personiski es nevaru atbalstīt Tautsaimniecības komisijas izteikto priekšlikumu. Es atbalstu 6. panta pirmo daļu Zemnieku savienības ieteiktajā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Godātā Seiles kundze, man ir jāaizrāda jums kā referentei. Jums pirmām kārtām ir jāziņo. Ja jūs esat komisijas referente, tad jums vispirms ir jāziņo par komisijas priekšlikumu, pēc tam par citu deputātu iesniegtajiem priekšlikumiem un tikai beigās jūs varat izteikt savu personisko viedokli. Tajā ziņā mums jau ir prakse. Arī deputāts Grīnblats ziņoja komisijas vārdā, bet šāda veida piezīmes viņš nesaņēma.

A.Seile. Atvainojos, turpmāk būs kārtība. Tātad Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikums ir papildināt 6. panta pirmo daļu ar šādu noteikumu: “Papildināt selekcijas un izmēģinājumu stacijām tiesības iegūt zemi attiecībā pret bijušo īpašnieku.” Lūdzu, balsojiet!

Priekšsēdētājs. Seiles kundze, es jūs lūdzu arī neaicināt uz balsošanu, jo tas ir sēdes vadītāja pienākums...

Debatēs ir pieteicies deputāts Siliņš un deputāts Tomiņš. Vārds deputātam Andrejam Siliņam - “Latvijas ceļš”.

A.Siliņš (LC).

Godāto priekšsēdētāj, Prezidij, godātie kolēģi! Es zināmā mērā gribu atrisināt arī vienu procedūras jautājumu. Tā būtība ir tāda, ka šodienas darba kārtībā ir paredzēts arī 321. dokuments. Ja 315. dokuments faktiski ir uzlabots 363. dokuments, tad ir saprotams, kāpēc 315. dokuments netiek izskatīts. Taču 321. dokuments, kurā ir mani personiskie deputāta priekšlikumi, nekur nav parādījies, lai gan tie ir iesniegti 23. oktobrī. Saeimas Prezidijā šis dokuments nav parādījies, nav zināms arī referējošās komisijas slēdziens, tāpēc es tomēr gribētu ar sēdes vadītāja atļauju pievērst uzmanību šim dokumentam.

Priekšsēdētājs. Protams, to drīkst, bet tikai ir ļoti žēl, godātais kolēģi Siliņ, ka mēs jau norunājām, kurus dokumentus apspriedīsim. Tad jūs klusējāt.

A.Siliņš. Es nepaspēju pateikt, es gribēju...

Priekšsēdētājs. Jā, lūdzu!

A.Siliņš. Paldies. Šis dokuments attiecas uz 6. panta pirmo daļu, par kuru pašreiz ir runa. Un, ja kolēģi deputāti to nav atraduši, tad es varbūt vienkārši nolasīšu. Šis ir priekšlikums papildināt pirmo daļu ar šādu noteikumu: “Politiski represētajiem un viņu mantiniekiem tiek atjaunotas īpašumtiesības uz zemi bez izņēmumiem, ja šī zeme 6. panta 1. teikumā paredzētajos gadījumos piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām. Šīm personām tiek saglabātas zemes lietošanas tiesības, maksājot zemes īpašniekam nomas maksu, kuras maksimālo lielumu un samaksas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets, kā arī pirmpirkuma tiesības uz šo zemi, ja fiziskā persona ir Latvijas Republikas pilsonis.” Šeit zināmā mērā tiek turpināta tā pati diskusija, kas aizsākās jau tad, kad mēs šodien apspriedām jautājumu par zemes īpašumu pilsētās. Runa ir par to, kam ir prioritāte - vai bijušajiem īpašniekiem vai pašreizējiem zemes lietotājiem. Šeit zināmā mērā tiek izcelta viena bijušo īpašnieku kategorija, tā, pret kuru mums visiem jāizturas ļoti saudzīgi. Un šajā gadījumā šo īpašnieku kategorija ir prioritāri izcelta. Es domāju, ka tad, ja šo jautājumu mēs nobalsotu pozitīvi, tiktu atrisinātas ļoti daudzas un varbūt tiešām sāpīgas problēmas. Jo tik tiešām šiem cilvēkiem vai viņu vecākiem vai vecvecākiem, kuri agrāk ir labi sapratušies ar zemi, tikai tādēļ, ka pavisam nesen ir parādījies šīs zemes lietotājs, tiek liegtas tiesības turpināt saprasties ar zemi un strādāt uz šīs zemes. Viņiem iesaka to darīt kaut kur citur, kur zeme ir neiekopta vai arī mēģina atlīdzināt, lai gan nav zināms, vai šī atlīdzība pēc tam būs vai nebūs izlietojama. Es gribētu aicināt arī šo priekšlikumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Zigurdam Tomiņam. Lūdzu!

Z.Tomiņš (ZS).

Šis Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikums izdarīt jau notikušajā agrārās reformas pirmajā kārtā radikālas izmaiņas - iekļaut zemes platības vēstures, kultūras un arhitektūras pieminekļu uzturēšanai, kā arī zemi selekcijas un izmēģinājumu un zinātniskās pētniecības un mācību saimniecību vajadzībām - tiešām mainīs noteikumus, pēc kādiem līdz šim tika veikta agrārā reforma. Manuprāt, šie objekti, kuri minēti Tautsaimniecības komisijas piedāvātajā variantā, ir iestrādāti šā paša likuma 7. un 9. pantā. Es domāju, ka tagad mēs to skatīsim kontekstā ar šiem pantiem. Tāpat ir arī ar Zemnieku savienības priekšlikumiem, jo arī politiski represēto priekšrocības ir iestrādātas.

Tādējādi mēs savos priekšlikumos neatbalstām šādu Tautsaimniecības komisijas priekšlikumu, bet savukārt esam iesnieguši jau pašreiz esošā likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 6. panta pirmajā daļā papildinājumu ar gadskaitli - 1990. gada 21. novembris. Šis datums norāda uz 1990. gada likuma “Par zemes reformu lauku apvidos” pieņemšanu. Mūsu ierosinājums sniedz papildu informāciju, kādu objektu privatizācijas pabeigšanai ir pieļaujami izņēmumu gadījumi zemes reformas pirmajā kārtā. Es aicinātu arī par šo precizējumu balsot.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, līdz starpbrīdim ir atlikušas 5 minūtes. Bērziņa kungs, vai jūs tagad runāsit? Labi. Gundars Bērziņš - lūdzu!

G.Bērziņš (LZS).

Šajā gadījumā jau nav runa par selekcijas un izmēģinājumu, kā arī zinātniskās pētniecības saimniecību likvidēšanu. Šis jautājums ir jārisina civilizēti. Mēs pašreiz šajā virzienā jau strādājam un pētām. Pirmkārt, daļai šo selekcijas staciju jau Latvijas laikā bija zeme. Tātad šie zemes īpašumi tām tiek atjaunoti. Jauna zeme tām tiek iepirkta no valsts, pamatojoties uz valsts interesēm. Un tas tiek pamatots ar viņu darbības programmām.

Manuprāt, šis Tautsaimniecības komisijas piedāvātais projekts ir ar labu domu, bet principā tas paredz šo īpašumu ekspropriāciju, neprasot atļauju zemes īpašniekam un praktiski neko nedodot vietā. Šim procesam ir jānotiek civilizēti - sarunu ceļā starp valsti, aizstāvot valsts intereses, īpašnieku, kurš aizstāv savas intereses. Un jau nākamā gada budžeta projektā ir minētas pirmās summas, par kurām varētu sākties zemes atpirkšana.

Priekšsēdētājs. Mēs turpināsim debates par 6. panta pirmo daļu pēc pārtraukuma. Tūdaļ sāksies pusdienu pārtraukums. Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrācija! Sekretāra biedru deputātu Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku. Godātie deputāti, lūdzu uzmanību!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies šādi deputāti:

Georgs Andrejevs,

Vilnis Edvīns Bresis,

Ilmārs Dāliņš,

Juris Janeks,

Mārtiņš Ādams Kalniņš,

Vilis Krištopans,

Jānis Lagzdiņš,

Oļģerts Pavlovskis,

Velta Puriņa...

Priekšsēdētājs. Oļģerts Pavlovskis ir zālē.

Z.Tomiņš.

Arī Velta Puriņa ir zālē.

Priekšsēdētājs. Abi Pavlovski ir zālē.

Z.Tomiņš.

Gunārs Resnais...

Priekšsēdētājs. Gunārs Resnais ir zālē.

Z.Tomiņš.

Andris Rozentāls,

Jānis Vaivads.

Paldies.

Priekšsēdētājs. Būs vienu stundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Atgādinu, ka mēs izskatām likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”” otrajā lasījumā. Tas ir lasījums pa pantiem. Tagad mums notiek diskusija par 6. panta pirmo daļu. Vārds deputātam Jevgēnijam Zaščerinskim. Deputāts neatrodas zālē. Tad vārds Leonardam Stašam no frakcijas “Saskaņa Latvijai”. Lūdzu!

L.Stašs (SL).

Es domāju, ka 6. panta pirmā daļa ir jāatstāj tādā redakcijā, kādā vēlas Tautsaimniecības komisija: “Vēstures, kultūras un arheoloģijas pieminekļu uzturēšanai, kā arī selekcijas, izmēģinājumu, zinātniskās pētniecības un mācību vajadzībām”. Tas noteikti ir jāatstāj, bet pants vēl jāpapildina ar normu, ka nevar atdot īpašumā to zemi, kas ir jau piešķirta individuālo dārziņu lietotājiem. Jo tādu ir tūkstošiem. Un, ja mēs tādu normu neiekļausim, būs tūkstošiem neapmierināto cilvēku, kuri dzīvo laukos, kuri dzīvo ciematos, blokmājās, jo viņiem ir jau piešķirta vai tiek piešķirta lietošanā zeme. Tas ir būtisks jautājums, kas noteikti būtu jāievēro un jāiekļauj. Es gribu vērst uzmanību arī uz to, ka šodien pirmajā lasījumā apspriežot likumprojektu “Grozījumi un papildinājumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās””, mēs centāmies saglabāt status quo attiecībā uz 1940. gadu vai 1941. gadu, nemaz neņemot vērā tās pārmaiņas, kādas ir notikušas 50 gadu laikā. Mēs visu laiku it kā cenšamies uzcelt no miroņiem tos cilvēkus - bijušos zemes īpašniekus -, kuri jau sen ir miruši. Bet 50 gados daudz kas ir mainījies, tā sakot, lauki ir mainījušies. Pat bijušie zemes īpašnieki, kas saņems savu zemi tādās robežās, kādās viņiem tā bija piederējusi 1940. gadā vai 1941. gadā, saņems zemi, kas nav tāda, kāda tā bija toreiz. Jau tas vien ir jāņem vērā. Īpašnieks saņems gluži citu zemi, tā ir vai nu meliorēta, vai aizaugusi ar mežu, bet tur, kur auga mežs, tagad tā var nebūt, iespējams, ka tur ir ierīkoti ceļi, elektrolīnijas, daždažādas komunikācijas, būvlaukumi utt., u.t.jpr. Bet mēs to vispār neņemam vērā. Ja mēs to neņemsim vērā un tikai mēģināsim saglabāt status quo attiecībā ar 1940. vai 1941. gadu, mēs pieļausim daudz dažādu kļūdu, kas laukos radīs sliktu gaisotni, bet, ja nebūs veselīgas gaisotnes, cilvēki viens ar otru naidosies. Tas būtu jāievēro kā vispārējs princips. Mēs laikam kļūsim par nomnieku valsti, jo galu galā Civillikumā nav paredzēta piespiedu noma, bet cilvēks, kas ir uzbūvējis savu māju un to uztur, cilvēks, kas tur ir iestādījis ābeles, tagad paliks par nomnieku. Vismaz vajadzētu paredzēt arī piespiedu nomu šajos pantos.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jevgēnijam Zaščerinskim no frakcijas “Saskaņa Latvijai”. Lūdzu!

J.Zaščerinskis (SL).

Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribu runāt par Tautsaimniecības komisijas priekšlikumu attiecībā uz selekcijas, sēklkopības un mācību saimniecībām. Manuprāt, pēc būtības šis jautājums tāpat kā jautājums, par kuru mēs balsojām 3. pantā, ir jautājums par to, kam mēs dodam prioritāti - valsts nacionālajām interesēm vai atsevišķu fizisko personu interesēm. Kur es saskatu valsts intereses? Ja tas darbs, kas ieguldīts, risinot selekcijas un sēklkopības jautājumus, lopkopības un ciltsdarba jautājumus, zaudēs savu nozīmi, valsts zaudēs milzīgas bagātības. Tas pats attiecas arī uz mācību saimniecībām. Vienreiz taču Latvijā būs normālas, plaukstošas zemnieku saimniecības. Un tajās būs jāstrādā cilvēkiem ar nopietnām, dziļām zināšanām. Tā tas ir Dānijā, un tā tas ir daudzās citās Rietumeiropas valstīs. Un jāņem vērā, ka mēs neiztiksim, ja neiemācīsim cilvēkiem strādāt normāli, mehanizēti, strādāt tā, kā cilvēki strādā visā pasaulē, nevis paraustot, kā saka, lopiņu ar rokām. Taču es šeit nesaskatu pretrunu. Es domāju, ka tikpat normāli var atrisināt arī bijušo īpašnieku jautājumu. Bijušajiem īpašniekiem būtu jādod izvēles tiesības. Viņi var saņemt līdzvērtīgu zemi, ja tiešām grib strādāt un nodarboties ar zemi, no nepieprasītās vai no kompensētās zemes. Lielākajā daļā Latvijas teritorijas tādas zemes ir. Grūtības var būt tikai piepilsētas zonās.

Otra iespēja - saņemt kompensāciju (tas jau iestrādāts pašreizējā likumā). Un trešā. Es domāju, ka tieši valsts intereses to prasa un mēs varam iestrādāt likumā, kas tagad tiek gatavots par juridisko personu zemes īpašumtiesībām, ka juridiskās personas, šajā gadījumā - selekcijas un mācību saimniecības - varētu arī par naudu atpirkt to zemi. Un īpašniekam būtu pat trīs izvēles iespējas: saņemt kompensāciju sertifikātos, saņemt līdzvērtīgu zemi vai saņemt naudu. Es domāju, ka šajā gadījumā būtu rasts tāds risinājums, ka mēs neupurētu valsts intereses un nezaudētu arī cilvēki. Jautājums būtu civilizēti un taisnīgi atrisināts.

Šā paša jautājuma sakarībā mums ir priekšlikums, un es lūdzu priekšsēdētāju to likt uz balsošanu. Mēs nedrīkstam aizmirst tos daudzos tūkstošus, es uzsveru, daudzos tūkstošus cilvēku, kas pašlaik dzīvo lielajos ciematos, cik nu tie katrā vietā ir lieli. Daudzi no šiem cilvēkiem ir palikuši bez darba un tagad var palikt arī bez tā mazā zemes pleķīša, kurā bija iespēja vismaz kādu dārzeni un kādu kartupelīti savām vajadzībām izaudzēt un varbūt labākajā gadījumā kā eksistences avotu turēt gotiņu, kas pabaro ģimeni.

Šīs problēmas risinājumu Tautsaimniecības komisija un Zemnieku savienība dod 7. un 9. pantā. Diemžēl man jāatzīst, ka tie nav pilnīgi un neatrisina tieši bijušo īpašnieku jautājumu. Es atvainojos, ka pāreju pie 7. un 9. panta. Bet, ja mēs 6. pantā šo jautājumu neatrisināsim, tas nebūs risināms arī tajos pantos, jo tie ir ļoti cieši savā starpā saistīti. Ko piedāvā Tautsaimniecības komisija 9. pantā? “Gadījumos, ja zeme iznomāta personiskajām palīgsaimniecībām, zemes nomas līgums var tik pagarināts līdz zemes termiņpieprasījuma laikam.”

Pirmkārt, termiņpieprasījumi daudzos gadījumos beidzas arī šogad un beidzas nākamgad.

Otrs variants. Ja termiņpieprasījums beidzas šogad un nākamgad, tad jau šogad un nākamgad zeme ir atdodama un palīgsaimniecībām iespēju nav.

Otrs. Vairākumā gadījumu, kad vajadzētu būt noslēgtiem nomas līgumiem, faktiski šo līgumu nav. Tā zeme pašlaik ir piešķirta pagastu lietošanā, un saskaņā ar likumu pagastam būtu jāslēdz līgums ar palīgsaimniecības īpašnieku. Pamatā tās ir nelielas, mazas platībiņas, bet nomas līgumu nav. Ja mēs likumā rakstām, ka “līdz nomas termiņa izbeigšanas brīdim”, bet tādu nomas līgumu nav, tad mēs faktiski neko neierakstām. Dzīve diemžēl ir tāda. Pagasti no tiem lietošanā nodotās zemes palīgsaimniecību platības cilvēkiem vienkārši ir ierādījuši.

Ko piedāvā Zemnieku savienība 7. un 9. pantā? 7. pantā ir runāts par represētajām personām, un tur teikts tā: “Politiski represēto personu zemes lietošanas tiesības atjaunošanas pieprasījumu gadījumos saglabāt zemes lietošanas tiesības līdz vienam gadam pēc politiski represēto personu zemes īpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījuma iesniegšanas.” Tas nozīmē, ka saglabā vienu gadu. Izņemot zemi, kuru izmanto personisko palīgsaimniecību vajadzībām, tas ir, līdz 5 hektāriem. Kāpēc, manuprāt, šis formulējums neatrisina jautājumu? Tāpēc, ka palīgsaimniecības galvenokārt ir blakus esošajos ciematos. Un, ja blakus tam ciematam ir bijusi kāda īpašnieka zeme, tad jau šo platību neaizņems tikai vien palīgsaimniecība. Jārēķinās, ka tādā gadījumā var būt aizņemta visa šim cilvēkam piederošā zeme. Ja mēs šādā veidā ierakstām un neuzrakstām, ka šis cilvēks var saņemt līdzvērtīgu zemi, viņš var palikt vispār bez zemes.

9. pantā ir runa par termiņpieprasījuma zemi (izlasiet Zemnieku savienības pieprasījumu), bet šis jautājums nav pat atrunāts. Represētais nonāk sliktākā situācijā, ja viņa zeme “trāpās” uz palīgsaimniecībām ierādītās zemes, tad viņam jāatstāj 5 hektāri katram, ja termiņpieprasījuma zeme tur “trāpās”, zeme palīgsaimniecībām nav jāatstāj. Tāpēc es ierosinu nobalsot par mūsu priekšlikumu, ka palīgsaimniecību vajadzībām saglabājas lietošanas tiesības pagastam, bet bijušajam īpašniekam tiek dota izvēles iespēja - vai nu saņemt kompensāciju vai līdzvērtīgu zemi. Iesaku arī iestrādāt jaunajā likumā tiesības saņemt kompensāciju naudā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Voldemāram Novakšānovam - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

V.Novakšānovs (LZS).

Cienījamais priekšsēdētāj, Prezidij, deputāti un klātesošie! Es griežos pie jums kā Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs un lieku priekšā izprast mūsu komisijas izteiktos priekšlikumus, kā arī ietvert papildinājumu: “... Selekcijas, izmēģinājumu, zinātniskās pētniecības un mācību vajadzībām”. Un es lieku jums vēlreiz pie sirds - neaizmirstiet, ka šīs saimniecības vairs nav tie vecie sovhoztehnikumi un tās lielās ražošanas saimniecības, kuru teritorijas agrāk aizņēma tūkstošiem hektāru. Tām tagad ir aprēķināts un paredzēts tikai tik daudz zemes, cik nepieciešams izmēģinājumu veikšanai, tās neaizņem lielu teritoriju. Es lūdzu jūs pievērst uzmanību tam, ka mēs nedrīkstam Latvijā pazaudēt to kapitālu - valsts, nacionālo un tautas kapitālu, — kas ir ieguldīts lauksaimniecības zinātnē. Ja mēs tagad gribam likvidēt 40 gadu laikā veidotos izmēģinājumu lauciņus un govkopībā izveidotās ciltsģimenes (tas pats jāsaka arī par ciltsdarbu cūkkopībā, zirgkopībā, aitkopībā) tikai tāpēc, ka šā zinātnes darba veikšanai nebūs atstāta nepieciešamā bāze, mēs zaudēsim to, uz ko ejam, jo es ceru, ka tuvākajā laikā Latvijas lauku zinātne varēs savus darbus realizēt arī ārzemēs un mēs varēsim eksportēt savus ciltslopus un arī sēklu, graudus un tā tālāk.

Ņemsim vērā arī to, ka latviešiem būs lielas ģimenes un viens bērns paliks mājās pie sava tēva vai mātes, bet divi trīs vai nu mācīsies par ierēdņiem, vai aizies strādāt zinātnes laukā, tāpēc mēs nedrīkstam šodien bezatbildīgi likvidēt lauku zinātni.

Tajās pašās izmēģinājumu saimniecībās, tehnikumos un institūtos būs šiem bērniem un arī tur dzīvojošajiem darba vietas, turklāt ne sliktas. Tāpēc es piekrītu, ka mums ir jāiestrādā piespiedu noma šiem cilvēkiem, kuriem ir piederējusi zeme, uz kuras patlaban atrodas zinātniskās pētniecības saimniecības. Šai piespiedu nomai jābūt tādai, lai saimnieks būtu ieinteresēts iznomāt zinātniskās pētniecības saimniecībai un lai valstij būtu izdevīgi. Ir viens variants - nopirkt par naudu, kā teica iepriekšējais runātājs, - bet var arī iestrādāt normu, ka šī noma ir par 10 procentiem lielāka par to nomu, par kādu šajā apkārtnē zeme tiek iznomāta saimniecībām.

Es vēlreiz atkārtoju: ap šīm zinātniskās pētniecības saimniecībām dažviet ir lieli ciemati. Cienījamie deputāti! Es šoreiz gribu lūgt arī bijušos represētos - būsim viens pret otru līdzjūtīgi un saprotoši, lai mūs nevis šķir, bet vieno, jo šim jautājumam jāpieiet ļoti uzmanīgi, lai mēs neveiktu, es gribētu teikt, pat otro izvešanu Latvijā. Tāpēc šie trīsstāvu ciemati vai “līvānu” ciemati, ar kuriem pilna Latvija, mums ir jāatstāj, lai šie cilvēki varētu dzīvot, strādāt un, protams, arī domāt, kā izveidot savas zemnieku saimniecības.

Es jūs lūdzu neizslēgt no 6. panta pirmās daļas to, kas attiecas uz selekcijas, izmēģinājumu, zinātniskās pētniecības un mācību saimniecībām. Ļoti lūdzu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrim Grotam - Kristīgo demokrātu savienība. Lūdzu!

A.Grots (KDS).

Cienījamais Prezidij, dārgie kolēģi! Man nav nekādu iebildumu pret zinātniskām fermām, man nav nekādu iebildumu pret sugas lopiem un graudu selekciju. Bet man gan ir iebildumi pret to, ka ir daudzas nebūšanas Latvijas laukos, jo es zinu, ka, sākoties zemes privatizācijai un iznomāšanai, ne vienu reizi vien gadījās, ka kolhozu vadība šīs reformas aizsegā nekautrējoties pievāca sev kādu labu zemes gabalu un sāka tūlīt celt mājas, totāli ignorējot likumīgo īpašnieku tiesības. Un, ja reiz šādu nolikumu pieņemtu (es varbūt būtu ar mieru to atbalstīt), ir jābūt garantijai, ka pēkšņi Latvijā pāris dienu laikā nedivkāršosies un netrīskāršosies zinātnisko fermu skaits un ka tie, kas nelikumīgi vai ar negodīgām metodēm ir ieguvuši šo zemi, sevi nepieskaita pie zinātniskiem fermeriem un selekcionāriem, lai varētu paturēt zemi, kura ir jāatdod atpakaļ likumīgajiem īpašniekiem.

Zaščerinska kungs runāja par to, ka mums ir jāievēro visas tautas intereses. Zaščerinska kungs, es jums piekrītu, bet es domāju, ka visas tautas intereses pirmām kārtām ir veidot likumīgu un tiesisku valsti, taču, veidojot tiesisku valsti, mēs nevaram novilkt līniju un teikt: labi, no šā brīža mēs būsim tiesiska valsts, bet tās netaisnības, kas ir notikušas pagātnē, kodificēsim, tās pieļausim un tikai turpmāk būsim... Nē, tas tā nav. Tā nevar veidot tiesisku valsti! Paldies.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir pieteikušies deputāti? Nav. Deputāts Lucāns no frakcijas “Saskaņa Latvijai”. Lūdzu!

J.Lucāns (SL).

Cienījamie deputāti! Es nezinu, ko šajā brīdī vajadzētu darīt, lai pievērstu jūsu uzmanību tribīnei un jūs mēģinātu ieklausīties tajā problēmā, kuru mēs pašreiz apspriežam. Ja mēs šodien nepieņemsim Tautsaimniecības komisijas iesniegto priekšlikumu attiecībā uz likuma traktējumu, mēs lielā mērā sagrausim visas Latvijas lauksaimniecības pamatu. Grota kungs runāja par to, ka pēc šāda lēmuma varētu rasties jaunas zinātniskās saimniecības un tamlīdzīgi. Es domāju, ka šādu bažu nav, tāpēc ka visas zinātniskās saimniecības pirmām kārtām ir bijušās valsts saimniecības. Arī privatizācijas procesi tajās ir noritējuši citādi nekā ierindas kolhozā. Tāpēc nevajadzētu, teiksim, uzreiz mest akmeni šajā dārziņā, jo būtībā arī šīs saimniecības knapi vairs velk dzīvību. Ja mēs neļausim tām paturēt pietiekamas zemes platības, lai varētu turpināt eksistēt, tās jau nākamajā gadā beigs pastāvēt. Esmu pārliecināts, ka reiz pienāks tāds laiks, ka arī šajā zālē sapratīs, ka Latvijai ir vajadzīga lauksaimniecība, ka bez lauksaimniecības Latvija nevar iztikt tāpat kā jebkura normāla valsts, un tad mēs konstatēsim, ka no kādreizējā valsts potenciāla lauksaimniecībā nav pāri palicis nekas. Šobrīd laukos selekcijas darbs gan lopkopībā, gan laukkopībā ir pamests novārtā. Vienīgi šīs selekcijas un lopkopības izmēģinājumu stacijas ir tās, kuras vēl turpina šo darbu. Un man liekas, ka nevajadzētu atgādināt, cik dārgi tas Latvijai maksās, kad vajadzēs atkal no jauna iepirkt visu šķirnes materiālu lauksaimniecībai. Es domāju, ka jebkurš lauksaimnieks, kas kaut cik orientējas šajās lietās, sapratīs, cik ārkārtīgi svarīgi ir, lai būtu šķirnes lopkopība, lai būtu šķirnes sēklkopība. Bet, ja mēs iznīcināsim šīs selekcijas stacijas, tad pēc dažiem gadiem, kad mēs attapsimies, konstatēsim, ka nav vairs ne šo staciju, ne to daudzo laboratoriju, kas ir uzceltas, un nav arī vairs to daudzo zinātnieku, kas šeit strādā. Un viss būs jāsāk no gala.

Es ļoti gribu aicināt balsot par šo labojumu. Un vēl es gribētu aicināt, lai jūs pievēršat uzmanību tam, ko Zaščerinska kungs teica, un atbalstāt viņa priekšlikumu par to, ka ir jāsaglabā zeme tiem lauku ciematos dzīvojošajiem, kam šobrīd ir tās nelielās zemes platības, kuras sauc par palīgsaimniecībām, jo tās ir viņu vienīgais eksistences avots. Šeit nav apslēptas nekādas sarkanas domas un nekāda sociālisma celtniecība. Šeit ir vienīgi vēlēšanās samazināt to cilvēku skaitu, kas laukos mūs ienīst. Es nebaidos teikt šos vārdus: laukos mūs ienīst. Pašreiz šie cilvēki jau salst, tāpēc ka lielākā daļa no viņiem nav spējīgi samaksāt pat par apkuri, jo viņiem nav darba, bet tagad mēs gribam ar šā likuma palīdzību viņus atstāt arī bez zemes. Man nesen kādā tikšanās reizē viena tāda sieva jautāja: “Ko jūs iesakāt mums darīt? Vai pakārties?” Tādā gadījumā, deputātu kungi, mums vajadzēs izlemt šo jautājumu: ko viņai darīt. Vai pakārties? Tie nav smieklīgi jautājumi, tie nav jautājumi, kurus var vieglprātīgi izlemt. Lūdzu iedziļinieties šā likuma atsevišķu pantu būtībā! Paldies.

Priekšsēdētājs. Deputāts Zaščerinskis no frakcijas “Saskaņa Latvijai”.

J.Zaščerinskis (SL).

Cienījamie kolēģi, es neaizkavēšu jūsu uzmanību ilgi. Gribu tikai atbildēt uz dažām Grota kunga izteiktajām tēzēm. Es uzskatu, ka viņš, nepārzinot situāciju, vienkārši ir kļūdījies, smagi kļūdījies.

Grota kungs izteica domu, ka viņam nav garantijas, ka mācību, selekcijas un izmēģinājumu saimniecību skaits tuvākajā laikā nedivkāršosies un netrīskāršosies. Tāda situācija absolūti nav iespējama. Tas skaits ir noteikts, turklāt ir noteikts ne tikai skaits, bet ir arī noteiktas zināmas platības. Cits jautājums - vai vajadzīgas tik lielas platības, cik lielas vienam otram tagad ir. Tā ir cita lieta. Bet domāt, ka skaits varētu mainīties, ir absolūti nepareizi.

Otra tēze, kas izskanēja, bija par to, ka mums jāveido tiesiska valsts. Jā, mums ir jāveido tiesiska valsts, un es uzskatu, ka Latvija savā laikā bija tiesiska valsts. Civillikumā, kas bija spēkā Latvijas laikā un ko mēs tagad esam atjaunojuši, ir paredzēts, ka ir iespējas atsavināt valsts nacionālo interešu labā. Atsavināt! Tad kāda jēga mums tagad atdot un pēc tam atsavināt? Toreiz Latvija tomēr bija tiesiska valsts, un es ceru, ka tāda tā ir arī tagad.

Priekšsēdētājs. Seiles kundze - lūdzu! Tikai par pirmo daļu mēs tagad debatējam.

A.Seile (LNNK).

Es tieši gribu aicināt cienījamos deputātus atgriezties pie pirmās daļas un atvadīties no tām tālajām ekskursijām visā likumdošanas vēsturē un zemniecības vēsturē.

Par šo pirmo daļu ir iesniegti divi priekšlikumi, divi labojumi. Bet vispirms es gribu komentēt, ko tad īsti pasaka šī - jau spēkā esošā likuma daļa, ar kuru ir rēķinājušies visi cilvēki lauku apvidos. Tā pasaka, ka katram, kas zemes reformas pirmajā kārtā ir iesniedzis iesniegumu par sava zemes īpašuma atgūšanu, zemi atdod īpašumā, izņemot tos gadījumus, kad uz viņa zemes māju ir uzcēlis kāds cits cilvēks vai kādā citādā veidā jau pirms zemes reformas pirmās kārtas viņš ir ieguvis sev dzīves telpu. Un saskaņā ar šādiem noteikumiem selekcijas stacijām un zinātniskās pētniecības saimniecībām tika atstāta zeme lietošanā. Mēs izvērtējām katru selekcijas staciju, katru zinātniskās pētniecības saimniecību. Arī kultūras un citiem aizsargājamiem objektiem zeme tika piešķirta zemes reformas pirmās kārtas likumā noteiktajā kārtībā.

Lūk, pašreiz situācija ir tāda. Cilvēks zināja, ka viņa māja ir selekcijas stacijas teritorijā, ka viņam ir piešķirts viens hektārs pie mājas, lai viņš varētu dzīvot. Un iepriekšējie noteikumi viņam teica - tu atdabūsi savu zemi, bet varēsi iznomāt vēl piecus gadus un nomas maksu saņemt no selekcijas stacijas. Ja mēs pieņemam Tautsaimniecības komisijas ierosinātos priekšlikumus, mēs pārtraucam šīs nomas tiesības un iedodam īpašumtiesības visām selekcijas stacijām. Tāda ir šā priekšlikuma būtība.

Otrs, Zemnieku savienības ierosinātais priekšlikums faktiski atkārto to tekstu, kāds ir jau spēkā esošajā likumā, precizējot datumu, no kura vairs nepieņems šos jaunos iesniegumus, tas ir, zemes reformas sākuma datumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tagad par balsošanas secību.

A.Seile. Gorbunova kungs, es atvainojos. Es aizmirsu komentēt Siliņa kunga priekšlikumu šajā daļā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

A.Seile. Siliņa kungs ir iesniedzis priekšlikumu, un mēs to neesam palaiduši garām, taču viņš iesniedza priekšlikumu jau pēc šā dokumenta sagatavošanas, tāpēc to nevarēja apspriest Tautsaimniecības komisijā, jo Tautsaimniecības komisijas sēde jau bija notikusi. Tagad tas kā atsevišķs dokuments ir izsniegts visiem plenārsēdes dalībniekiem. Šā dokumenta būtība ir represēto cilvēku aizstāvība.

Es šo iesniegumu nekomentēšu, arī Tautsaimniecības komisijas viedokļa šajā jautājumā nav, bet es domāju, ka visas represēto cilvēku priekšrocības nav jāiestrādā attiecībā uz tiem pieprasījumiem, kuri bija iesniegti jau zemes reformas pirmajā kārtā. Šie priekšlikumi - Zemnieku savienība tos ir sagatavojusi - tiek attiecināti uz tiem pieprasījumiem, kuri ir iesniegti zemes reformas otrajā kārtā. Tāpēc arī mans personiskais viedoklis ir tāds, ka šis priekšlikums šajā daļā ir noraidāms. Komisijas viedokļa šajā jautājumā nav.

Priekšsēdētājs. Es pilnībā nevaru piekrist Seiles kundzei, jo Siliņa kunga priekšlikums jau neattiecas tikai uz represētajiem. Viņa priekšlikums regulē attiecības starp tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuriem uz bijušo zemes īpašnieku zemes ir uzbūvētas mājas un arī citi 6. pantā uzskaitītie objekti. Vārdu sakot, tie izņēmumi, kuri minēti 6. pantā. Siliņa kungs savā priekšlikumā runā gan par represētajiem un viņu mantiniekiem, gan arī par attiecībām starp 6. pantā minētajiem izņēmuma gadījumiem un bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Un, ja tas ir tā, tad Siliņa kunga priekšlikums kā konceptuāli visplašākais un visradikālākais ir jāliek pirmais uz balsošanu, pēc tam seko Tautsaimniecības komisijas priekšlikums jeb atbalstītais papildinātais priekšlikums: “Vēstures, kultūras un arheoloģijas pieminekļu uzturēšanai, kā arī selekcijas, izmēģinājumu, zinātniskās pētniecības un mācību vajadzībām”. Trešais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” papildinājums: “Valsts un pašvaldībām - piederošo ēku, būvju, neražojoša rakstura koplietošanas objektu un iedzīvotāju palīgsaimniecību uzturēšanai.” Zemnieku savienības priekšlikums, kā es saprotu, precizē gadu un datumu - līdz 1990. gada 21. novembrim. Tātad tas būtu ceturtais balsojums. Deputāt Siliņ, vai es pareizi komentēju? (No zāles - deputāts A.Siliņš: “Jā”.) Tā, lūk, Seiles kundze.

A.Seile. Nav iebildumu.

Priekšsēdētājs. Par procedūru? Lūdzu. Atļaujiet deputātam Zaščerinskim izteikties par procedūru.

J.Zaščerinskis. Es ļoti atvainojos, bet, ņemot vērā to, ka šis priekšlikums tikai tagad ir ienācis, varbūt mēs tomēr varam to izanalizēt komisijās un izlemt trešajā lasījumā, jo pašlaik tiešām ir grūti tā uzreiz orientēties. Piemēram, es pat nevaru atrast to.

Priekšsēdētājs. Godātais Zaščerinska kungs un pārējie kolēģi! Ja ar balsojumu jūs iebilstat izskatīt deputāta Siliņa priekšlikumu, tad arī izlemiet to, bet man kā sēdes vadītājam nav tiesības to darīt, jo mūsu praksē ir bijis precedents, ka otrajā lasījumā deputāti rakstveidā ir iesnieguši savus priekšlikumus, tie ir pavairoti un mēs esam balsojuši, bet Kārtības rullis neparedz, Zaščerinska kungs (ne jau attiecībā uz jums personiski), to, ka vienam deputātam ir veto tiesības.

A.Seile. Cienījamais priekšsēdētāj, Siliņa priekšlikums ir iesniegts 23. oktobrī. Tātad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai deputāti šo priekšlikumu varētu izlasīt. Tas ir izsniegts deputātiem kā 321. dokuments.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, tiešām mūsu Kārtības rullis paredz arī trešajā lasījumā diezgan konceptuālas lietas grozīt un pat veselus pantus papildināt, ja priekšlikumi laikus ir iesniegti komisijai pirms trešā lasījuma. Protams, to visu var darīt, bet tas jālemj jums, deputātiem, jo man nav tiesību noraidīt Siliņa kunga priekšlikumu, pareizāk sakot, nelikt to uz balsošanu. Tāpēc es lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par deputāta Zaščerinska priekšlikumu izskatīt deputāta Siliņa priekšlikumu trešajā lasījumā. Viens “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 29, pret - 26, atturas - 23. Jūsu priekšlikums, deputāt Zaščerinski, ir noraidīts.

Deputāti, es vēlreiz atgādinu balsošanas kārtību, 6. pants ir ļoti konceptuāls, tāpēc es lūdzu uzmanību. Pirmais, kā es jau teicu, ir priekšlikums, kurš konceptuāli groza 6. pantu. Tas ir deputāta Siliņa priekšlikums - 321. dokuments. Tekstu es nolasīšu pirms katra balsojuma. Otrais ir Tautsaimniecības komisijas priekšlikums - papildināt 6. pantu par vēstures un arheoloģijas pieminekļiem, selekcijas un izmēģinājumu stacijām. Trešais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums - papildināt attiecībā uz pašvaldībām - “tām piederošo ēku, būvju, neražojoša rakstura koplietošanas objektu un iedzīvotāju palīgsaimniecību uzturēšanai”. Ceturtais ir Zemnieku savienības priekšlikums: precizēt pirmajā daļā termiņu - “līdz 1990. gada 21. novembrim iesākto objektu pabeigšanai” un tā tālāk kā tekstā. Vai par procedūru kādam ir iebildes?

A.Seile. Cienījamais priekšsēdētāj, ir iesniegti vēl daži priekšlikumi, bet neviens no klātesošajiem tos nav uzturējis spēkā. Varbūt tos var neizskatīt?

Priekšsēdētājs. Nu, ko jūs man jautājat? Ja nejautā neviens, tad nejautā, ja jūs gribat, tad lūdzu. Es atvainojos, Seiles kundze, ņemot vērā, ka mēs strādājam vienā komisijā, mūsu attiecības, izskatot jautājumus, no manas puses ir ne visai korektas.

A.Seile. Nekas.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par deputāta Siliņa priekšlikumu. Nolasu. Papildināt 6. panta pirmo daļu: “Politiski represētajiem, viņu mantiniekiem tiek atjaunotas īpašumtiesības uz zemi bez izņēmumiem. Ja šī zeme 6. panta 1. teikumā paredzētajos gadījumos piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām, tiek saglabātas zemes lietošanas tiesības šīm personām, maksājot zemes īpašniekiem nomas maksu, kuras maksimālo lielumu un samaksas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets, kā arī pirmpirkuma tiesības uz šo zemi, ja fiziskā persona ir Latvijas Republikas pilsonis.” Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Viens papildus “pret”. Par - 23, 17 - pret, 39 - atturas. Šis priekšlikums ir noraidīts.

Nākamais ir Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikums - beigt 6. panta pirmo daļu ar šādu tekstu: “... vēstures, kultūras un arheoloģijas pieminekļu uzturēšanai, kā arī selekcijas, izmēģinājumu un zinātnes pētniecības un mācību vajadzībām”. Viens papildus “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 20, pret - 29, atturas - 29. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais priekšlikums ir šā panta pirmo daļu beigt šādi: “... valsts un pašvaldībām - tām piederošo ēku, būvju, neražojoša rakstura koplietošanas objektu un iedzīvotāju palīgsaimniecību uzturēšanai”. Lūdzu. Tas ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums. Viena balss “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 22, pret - 29, atturas - 28. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Tālāk Zemnieku savienības priekšlikums: “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiek atjaunotas īpašumtiesības uz zemi, ja zemes pieprasījums iesniegts līdz 1991. gada 20. jūnijam, izņemot gadījumus, kad zemes reformas pirmajā kārtā šī zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām zemnieku saimniecību, piemājas saimniecību, individuālo augļu dārzu, dzīvojamo māju un vasarnīcu uzturēšanai, līdz 1990. gada 21. novembrim iesākto celtniecības objektu pabeigšanai, valsts un pašvaldībām piederošo ēku, būvju un neražojoša rakstura koplietošanas objektu uzturēšanai”. Viena papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 58, pret - 7, atturas - 15, šis priekšlikums ir akceptēts.

Lūdzu, izskatīsim šā panta citus papildinājumus.

A.Seile. Šā panta nākamā daļa paredz atdot zemi valstij, ja tā ir piešķirta lietošanā “nepilsonim”, personai, kas nav Latvijas Republikas pilsonis. Būtisku ierosinājumu šajā jautājumā nav, tāpēc mēs varam pāriet pie panta trešās daļas, kas ir ļoti sarežģīta. Tātad panta trešajā daļā ir runa par iesniegumiem, kurus īpašnieki vai viņu mantinieki ir iesnieguši pēc 1991. gada 20. jūnija. Pašreizējais likuma teksts ietver tādu normu, ka viņiem zeme netiek atdota tajos gadījumos, kad kāda cita juridiskā vai fiziskā persona ir privatizējusi vai kā citādi ieguvusi ēku vai ražošanas ēkas uz īpašnieka zemes. Tāds ir spēkā esošā likuma teksts. Ir iesniegti vairāki priekšlikumi. Tautsaimniecības komisijas iesniegtais priekšlikums ietver tādu domu, ka īpašniekiem zeme tiek atdota arī šajos gadījumos un tiek iestrādāts šis piespiedu nomas variants - īpašnieks dabū atpakaļ zemi arī šajos manis minētajos gadījumos, bet juridiskajai personai, kurai ir ēka un būve, saglabājas zemes lietošanas un nomas tiesības, un tā maksā nomu šīs zemes īpašniekam. Būtība ir ļoti vienkārša. Jautājums ir par to, kurš saņems nomu - vai, kā tas ir pašreiz, tā būs pagasta pašvaldība, vai zemes nomu saņems cilvēks, kuram šī zeme ir piederējusi līdz 1940. gadam un kurš tagad to ir atguvis. Ir saņemts arī Zemnieku savienības priekšlikums, kas būtiski neatšķiras no Tautsaimniecības komisijas priekšlikuma, bet tie tomēr ir divi priekšlikumi.

Priekšsēdētājs. Atklāsim debates! Vārds deputātam Zaščerinskim!

J.Zaščerinskis (SL).

Cienījamie kolēģi! Ir runa par tām platībām, kas ir zem citu īpašnieku ēkām. Tautsaimniecības komisijas priekšlikumā ir iestrādātas piespiedu nomas tiesības. Uzdrošinos apgalvot, ka tādā formulējumā likums nestrādās - un nestrādās šādu iemeslu dēļ. Civillikums neparedz piespiedu nomu. Civillikums paredz tikai līguma nomu. Tas ir viens iemesls. Otrs iemesls ir tāds. Civillikuma 970. pants nosaka, ka, ja kāds ir uz svešas zemes uzbūvējis ēku aiz attaisnojamas maldības, tad zemes īpašnieks var atprasīt šo zemi tikai tad, ja viņš kompensē ēkas vērtību. Civillikums ir spēkā. Pastāvot šīm divām normām, ēkas īpašnieks vienkārši neslēgs te nomas līgumu, un tāpēc mums jautājums jāatrisina Civillikuma ietvaros: jāatstāj lietošanas tiesības un pēc tam jautājums jārisina ar noteiktajiem servitūtiem. Kārtojot jautājumus ar piespiedu nomas palīdzību, mēs to zemnieku vai to mazo paju sabiedrību, kas ir ieguvusi tādu ēku, praktiski aizliedzam, atņemam tai iespēju attīstīt savu saimniecību. Jo būvniecības iespējas viņam praktiski nav. Tas nozīmē, ka katrs šāds jautājums ir jāsaskaņo. Saprotiet, tas atkal radīs savstarpēju naidu un likums praktiski nedarbosies. Tāpēc vēlreiz atkārtoju priekšlikumu (tas būtībā neko nemaina): aizstāt vārdu “noma” ar vārdiem “lietošanas tiesības” un tajā pašā laikā iestrādāt nākamo, kas jau praktiski ir likumā par Civillikuma spēkā stāšanās kārtību - pirmpirkuma tiesības kā zemes īpašniekam uz ēkām, tā ēku īpašniekam uz zemi. Var skatīt servitūtu jautājumu, un tad jautājums tiktu atrisināts Civillikuma ietvaros. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Lūdzu - vārds deputātam Aleksandram Bartaševičam!

A.Bartaševičs (L).

Cienījamie deputāti! Zemnieku saimniecībām, kuras atrodas uz bijušo īpašnieku zemes un kuru zemes platība ir 0,5 vai 0,25 hektāri, tiek liegta iespēja uzturēt minimālu produktīvu mājlopu skaitu - pat vienu govi. Līdz ar to šis labojums aizplīvurotā veidā spiež rīcībspējīgos lauku iedzīvotājus, arī Latvijas Republikas pilsoņus, kam ir piemājas saimniecības, meklēt sev jaunu nodarbošanos, migrēt iztikas līdzekļu meklējumos. Veciem cilvēkiem, pensionāriem ir liegti minimālie iztikas līdzekļi. Ņemot vērā šīs kategorijas cilvēku pašreizējo ekonomisko stāvokli, šāds lēmums ir nesavlaicīgs. Mans priekšlikums ir - atstāt 6. panta trešo daļu iepriekšējā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Deputāts Tomiņš - lūdzu!

Z.Tomiņš (LZS).

Latvijas Zemnieku savienības priekšlikums ir - papildināt Latvijas Republikas likumu “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” ar jaunu 6. panta trešās daļas otrā teikuma redakciju. Kopumā tas ļaus novērst pretrunas starp agrārās reformas posmiem, negrozot agrārās reformas pamatus. Diemžēl, lai cik simpātisks izskatītos Siliņa kunga piedāvājums, tas tomēr nozīmētu agrārās reformas pamatu grozīšanu, ko nevar pieļaut Latvijas Zemnieku savienība, mēs savā priekšvēlēšannu programmā deklarējām, ka esam par to, lai principā agrāro reformu negrozītu. Tātad paliek spēkā 6. panta noteikumi attiecībā uz agrārās reformas pirmo kārtu. Atgādināšu jums, kādi tie ir: bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiek atjaunotas īpašumtiesības uz zemi, ja zemes pieprasījums ir iesniegts līdz 1991. gada 20. jūnijam, izņemot gadījumus, kad zemes reformas pirmajā kārtā šī zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām zemnieku saimniecību, piemājas saimniecību, individuālo augļudārzu un dzīvojamo māju un vasarnīcu uzturēšanai, iesākto celtniecības objektu pabeigšanai, valsts un pašvaldībām piederošu ēku, būvju un neražojoša rakstura koplietošanas objektu uzturēšanai. Paliek spēkā arī otrās kārtas noteikumi. Ja zemes reformas pirmajā kārtā zeme jau piešķirta citai fiziskajai personai, kas nav Latvijas Republikas pilsonis, šā panta pirmajā daļā minētajos izņēmuma gadījumos zeme paliek valsts īpašumā, bet fiziskajai personai saglabājas zemes lietošanas tiesības, kā arī tad, ja bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuri zemes pieprasījumu iesnieguši pēc 1991. gada 20. jūnija, viņu bijusī zeme tiek atdota īpašumā. Un atkal izņemot gadījumus, kad šī zeme līdz pieprasījuma iesniegšanas brīdim ir piešķirta lietošanā citai fiziskajai personai. Toties mūsu piedāvātais priekšlikums - un diskusiju objekts - ir jauna redakcija spēkā esošā likuma šai daļai. Daļai, kurā teikts, ka juridiskajām personām lietošanā piešķirtā zeme šādos gadījumos tiek atdota bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes reformu lauku apvidos” 12. pantā noteiktajā kārtībā pēc juridisko personu zemes lietošanas tiesību izbeigšanās. Ko tad nosaka šis 1990. gada 21. novembra likums “Par zemes reformu lauku apvidos”? Konkrēti - šā likuma 12. pants? Fiziskajām un juridiskajām personām piederošu ražošanas un sabiedriskas nozīmes būvju un ēku izmantošanai atstājama minimāla zemes platība saskaņā ar apbūves projektiem - un tā tālāk. Tātad runa ir diemžēl tikai par ražošanas ēkām. Un tikai par nenoteiktu terminu - zemes izmantošana. Turklāt bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir ierādāma līdzvērtīga zemes platība pagasta vai rajona robežās ar viņu pašu piekrišanu. Tātad nav atrisināts uz bijušo īpašnieku pieprasītajām zemēm iegādāto, arī privatizācijas gadījumā iegādāto, dzīvojamo māju zemes izmantošanas statuss. Diemžēl šis statuss un šo ēku ieguvēju aizsardzība nav noteikta arī citos likumdošanas aktos. Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 23. septembra lēmuma “Par papildinājumiem likumā “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”” 19. pantā par spēkā stāšanās kārtību ir pateikts ļoti maz. Kolhozu pārveidošanas rezultātā izveidoto sabiedrību nekustamā īpašuma nošķiršanas gadījumos šā īpašuma ieguvējiem nav jāiesniedz pieprasījums par tās zemes piešķiršanu pastāvīgā vai nomas lietošanā, uz kuras atrodas nošķirtās ēkas, būves un augļudārzi un kura ir nepieciešama šā īpašuma apsaimniekošanai. Un tieši Zemnieku savienības frakcijas priekšlikumā, kuram par pamatu ir ņemti Tautsaimniecības komisijas iesniegtie varianti, ir precizēta 6. panta daļa par zemes izmantošanas tiesībām, nosakot konkrētu zemes platību ēku un būvju uzturēšanai. Papildus tātad būtu zeme 0,5 hektāru platībā, jo laukos tik tiešām nav pieļaujama zemes, kā saka, apgriešana līdz pakšiem. Tas ir novērsts Latvijas Zemnieku savienības ierosinātajā 6. panta jaunajā ceturtajā daļā.

Attiecībā uz Latvijas Zemnieku savienības ierosinājumu par to, ka politiski represētajiem īpašumtiesības jāatdod viena gada laikā. Tas reāli nozīmē paātrināt agrārās reformas otro kārtu. Tai tautas daļai, kuras prioritāte ir ne tikai ekonomiska kategorija ... saistot to ar nelielu finansiālu atspaidu, tātad 50 procentu apmērā no nomas maksas. Bet tā arī ir vairāk morāla kategorija. Tāpēc aicinu balsot par Zemnieku savienības iesniegto 6. panta redakciju ar nelieliem grozījumiem. Uzskatu par nepieciešamu, cienījamie kolēģi, vērst jūsu uzmanību ne tik daudz uz politiskas dabas jautājumiem, kurus izvirza Zemnieku savienības iesniegtā priekšlikuma oponenti no frakcijas “Saskaņa Latvijai”, bet arī uz juridisko aspektu. Mūsu priekšlikumos ir runa par garantētām zemes nomas tiesībām. Nekustamo īpašumu - ēku un būvju - ieguvējiem šajā gadījumā, tas ir, nošķirot īpašumu par pajām kolhozu privatizācijas gadījumā, būs īpašuma valdītāja statuss, kā arī tiesības slēgt līgumus par zemes lietošanas tiesībām. Īpašumtiesības būs nostiprinātas zemesgrāmatās. Jā, arī abpusējās pirmpirkuma tiesības. Un turklāt neierobežotā daudzumā.

Šā gada laikā tik tiešām ir notikušas pārmaiņas. Augstākās padomes vietā tagad ir Saeima, Civilkodeksa vietā ir stājies Civillikums. To vajadzētu atcerēties! Es uzskatu, ka vajadzētu būt arī zināmām pārmaiņām domāšanā, jo vienā upē nevar iekāpt divas reizes. Mūsu ierosinājums attiecas uz 6. panta trešās daļas otro teikumu, jo tur viena teikuma daļa ir pretrunā ar pašreiz spēkā esošo 9. pantu un arī ar to mūsu ierosinājumu, kas ir 9. pantā. Tāpēc es atbalstu Seiles kundzes ierosinājumu. Tātad Zemnieku savienības frakcija piekrīt izslēgt no šī mūsu ierosinātā varianta vārdus “pēc juridisko personu zemes lietošanas tiesību izbeigšanās” un turpināt: “bet lietošanā ne vēlāk kā piecu gadu laikā, bet politiski represētajām personām - ne vēlāk kā gada laikā pēc zemes pieprasījuma iesniegšanas.” Tātad runa ir par zemes atdošanu lietošanā un par īpašumtiesību atjaunošanu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Runātāju vairs nav. Es tūdaļ formulēšu, kā mēs balsosim, un tad, Seiles kundze, komentēsiet jūs, lai jums būtu pēdējais vārds, nevis man. Zemnieku savienības abi priekšlikumi, ja tie gūst atbalstu, es domāju, ir plašāki par Tautsaimniecības komisijas ierosināto 6. panta trešās daļas 2. teikuma redakciju. Tad, dabiski, Tautsaimniecības komisijas priekšlikums tiks balsots pēc tam. Tāpēc vispirms vajadzētu balsot 437. dokumentu - priekšlikumu par trešās daļas 2. teikuma redakciju. Pēc tam būtu priekšlikums par 6. panta papildināšanu ar jaunu ceturto daļu. Protams, šeit rodas problēma, tāpēc es gribētu konsultēties ar frakciju “Saskaņa Latvijai”, jo tā lūdz trešajā daļā aizstāt vārdus “ir zemes nomas tiesības” ar vārdiem “saglabājas zemes lietošanas tiesības”. Jūs varbūt komentējiet to! Un kā pēdējo varētu balsot jūsu priekšlikumu, ka zemes īpašniekiem ir pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet ēku īpašniekiem ir pirmpirkuma tiesības uz zemi, ēku un būvju uzturēšanu un to darbības nodrošināšanu. Vai tā tas varētu būt?

(No zāles deputāts Zaščerinskis: “Mūsu priekšlikums tiek balsots pēc Zemes komisijas priekšlikuma.”)

Priekšsēdētājs. Jā, jā. Vai jums, Seiles kundze, arī nav iebilžu?

A.Seile. Es tikai gribu pateikt komentāru.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Kā jau atzīmēja vairāki runātāji, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikums un Zemnieku savienības priekšlikums pēc sava satura ir līdzīgi, izņemot to, ka Zemnieku savienība to precīzāk pasaka, jo tai bija lielāks laiks iestrādāt šīs normas un pārdomāt arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikumu, un tā dod vēl arī speciālas garantijas represētajiem cilvēkiem, lai viņi atgūtu savu īpašumu ātrāk.

Priekšsēdētājs. Seiles kundze, paldies! Un kāds ir jūsu komentārs par frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikumu - vārdus “zemes nomas tiesības” aizstāt ar vārdiem “saglabājas zemes lietošanas tiesības”?

A.Seile. Es to nevarētu atbalstīt, un arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija nav atbalstījusi šo priekšlikumu, jo ir vēl arī likums par zemes ierīcību un zemes lietošanu. Tajā joprojām ir vārdi, ka zemes lietotājam ir arī tiesības tās mantot līdz ar mantošanas tiesību pāreju. Gan Civillikumā, gan visās citās normās ir šis vārds “noma”, tāpēc es uzskatu, ka tas ir atstājams arī mūsu likuma tekstā.

Priekšsēdētājs. Deputāts Kide - par procedūru. Lūdzu!

E.Kide (SL).

Jautājums: ja nobalso par iepriekšējo Zemnieku savienības priekšlikumu, vai tad par mūsu priekšlikumu balso rindas kārtībā?

Priekšsēdētājs. Jā, paldies! Frakciju vadītāji, vai mēs varam balsot? Lai būtu juridiski korekti un nepārprotami, es pirms katra balsojuma nolasīšu formulējumu, par ko jūs balsosit. Zemnieku savienības priekšlikums: 6. panta trešās daļas 2. teikumu izteikt šādā redakcijā: “Juridiskajām personām lietošanā piešķirtā zeme šādos gadījumos bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiek atdota īpašumā, bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā, bet politiski represētām personām - ne vēlāk kā gada laikā pēc zemes pieprasījuma iesniegšanas.” Tātad, ja bijusi lietošanā - ne vēlāk kā piecu gadu laikā. Labi, Tomiņa kungs, jau sākumā ir vārds “lietošanā”. Lai nu būtu divreiz “lietošanā”. Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 7, atturas - 9. Šis priekšlikums ir akceptēts.

Nākamais priekšlikums: 6. pantu papildināt ar jaunu ceturto daļu: “Ja uz bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku pieprasītās zemes atrodas juridiskajām personām piederošas ēkas un būves, kā arī fizisko personu ēkas un būves, kuras iegūtas Latvijas Republikas 1991. gada 21. jūnija likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” noteiktajā kārtībā, šīm juridiskajām vai fiziskajām personām ir garantētas nomas tiesības uz zemi, ko aizņem pagalms un ēkas, un vēl bez tam arī ne vairāk kā 0,5 hektāri zemes, kas nepieciešama šo ēku un būvju uzturēšanai.” Balsosim! Lūdzu rezultātu. 56 - par, 11 - pret, 11 - atturas. Priekšlikums ir akceptēts.

Frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums - trešās daļas formulējumā vārdus “ir zemes lietošanas tiesības” aizstāt ar vārdiem “saglabājamas zemes lietošanas tiesības”. Lūdzu, balsosim! 16 - par, 31 - pret, 25 - atturas. Nav akceptēts.

Un nākamais - papildināt 6. panta trešo daļu ar teikumu: “Zemes īpašniekiem ir pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet ēku īpašniekiem ir pirmpirkuma tiesības uz zemi ēku un būvju uzturēšanai un to darbības nodrošināšanai.” Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 22, pret - 20, atturas - 32. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile (LNNK).

Cienījamie deputāti, vai jūs nemulsina šis balsojums, tas, ka mēs nobalsojām par šīm pirmpirkuma tiesībām, jo par to gluži vienkārši ir runāts citā pantā, un tas šajā pantā neiederas pēc būtības. Par to mēs runāsim tālāk - 9. pantā.

Priekšsēdētājs. Esam jau nobalsojuši.

A.Seile. Tagad mums ir Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas un arī Zemnieku savienības atbalstītais priekšlikums, kurš paredz 6. pantu papildināt ar jaunu daļu šādā redakcijā: “Vienlaikus ar zemes nodošanu īpašumā bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem tiek nodoti bez atlīdzības īpašumā arī visi meliorācijas sistēmas objekti un būvju elementi.” Domstarpību šajā jautājumā nav. Tas ir būtiski nepieciešams papildinājums, jo pašreizējā likumā šādas tiesības - dabūt meliorācijas būves savā īpašumā bez maksas, ja tās atrodas tiem piešķirtajā zemē, - ir cilvēkiem, kuri saņem zemi par samaksu. Es domāju, ka mūsu Augstākās padomes deputātu izklaidības dēļ šādas tiesības netika ievērotas arī attiecībā uz tiem zemes īpašniekiem, kuriem zeme bija piederējusi īpašumā 1940. gadā, un viņu mantiniekiem.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Akceptēts.

A.Seile. Tālāk pāriesim pie 7. panta. Es gribu teikt: paldies, cienījamie deputāti, jo 6. pants bija ļoti grūts pants, un tomēr mēs tīri normāli esam to nobalsojuši.

7. pants jums izsniegtajā dokumentā atrodams 20. lappusītē. Tur pa vidu ir vesela virkne komisijas neatbalstīto priekšlikumu, tāpēc mēs uzreiz pārlēcām uz 20. lappusi. Šeit ir komisijas un Zemnieku savienības priekšlikums - svītrot 7. panta pirmajā daļā vārdus, ka zeme fiziskajām personām piešķirama saskaņā ar šā likuma 6. panta pirmo daļu. Tas nozīmē, ka tikai tiem cilvēkiem, kuri zemi ir pieprasījuši līdz 22. jūnijam - tā saucamajā zemes reformas pirmajā kārtā. Šeit nekādu iebildumu nevienam nav, un mēs uzskatām, ka tas viss attiecas arī uz tiem, kuri zemi pieprasīja otrajā kārtā. Būtībā jau 6. panta balsojums par to liecina, ka ir jāpiešķir zeme īpašumā.

Priekšsēdētājs. Vai kādam ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

A.Seile. 7. panta otrajā daļā ir tikai redakcionāli labojumi.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos - pirmajā daļā vēl ir Zemnieku savienības priekšlikums.

A.Seile. Jā, arī man ir jāatvainojas. Šis priekšlikums atkārto Tautsaimniecības komisijas... Jā, tas ir otrs priekšlikums - 7. panta pirmo daļu noslēgt ar vārdiem “papildu tiesībām represētajām personām”. Šis priekšlikums ir iesniegts šorīt, tāpēc komisija par to nav izteikusi savu viedokli.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, Zemnieku savienība! Deputāts Tomiņš.

Z.Tomiņš (LZS).

Tātad Zemnieku savienība ierosina 7. panta pirmo daļu noslēgt ar teikumu, ka politiski represēto personu zemes īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījuma gadījumos juridiskās personas saglabā zemes lietošanas tiesības līdz vienam gadam pēc politiski represēto personu zemes īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījuma iesniegšanas, izņemot zemi, kuru izmanto personiskajām palīgsaimniecībām līdz 0,5 hektāru platībā.

Tātad, cienījamie kolēģi, uztraukums, kas radās, izskatot 6. pantu, šajā pantā attiecībā uz personiskajām palīgsaimniecībām, ir novērsts. Tās būs, kā bija noteikts likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Personiskās palīgsaimniecības saglabās savas līdzšinējās likumā noteiktās lietošanas tiesības. Te ir precizēta tikai platība un noteikta politiski represēto personu prioritāte šajā zemes reformas otrajā kārtā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai varam balsot? Varbūt ir jāzvana? Pirms balsošanas es vēlreiz nolasīšu priekšlikumu, lai būtu juridiski korekti. Tātad ir ierosinājums 7. panta pirmo daļu noslēgt ar šādu teikumu: “Politiski represēto personu zemes īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījuma gadījumos juridiskās personas saglabā zemes lietošanas tiesības līdz vienam gadam pēc politiski represēto personu zemes īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījuma iesniegšanas, izņemot zemi, kuru izmanto personiskajām palīgsaimniecībām līdz 0,5 ha platībā.” Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu! Par - 63, pret - 1, atturas - 8. Paldies.

Tālāk, lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile. Nākamie labojumi ir iesniegti par 9. pantu, un mūsu sagatavotajā likumprojektā tie ir 23. lappusītē.

Priekšsēdētājs. Mums vēl ir jāizskata 8. pants. Dosim vārdu deputātam Siliņam, lai viņš precizē.

A.Siliņš (LC).

Es gribu vienkārši atgādināt, lai mēs nepielaistu paviršību. Ir izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegums 7. panta otrajā daļā, kā arī 17., 18. un 19. pantā vārdus “Ministru padome” aizstāt ar vārdiem “Ministru kabinets”. Es domāju, ka par to mums vajadzētu vienoties.

(Starpsauciens no zāles: “Pareizi, pareizi!”)

Priekšsēdētājs. No zāles atskan vienprātīga piekrišana.

A.Seile. Cienījamais Siliņa kungs! Mēs sākumā par to jau runājām, kad apspriedām šo pantu. Es nosaucu šos labojumus, taču tad neatskanēja ne “par”, ne “pret”. Un, ja neviens ne par ko necīnās, tad es sapratu, ka nav arī jābalso.

Priekšsēdētājs. Arī tagad cīņas nav, tāpēc esam akceptējuši.

A.Seile. Tātad, ja citu iebildumu vai papildinājumu nav, turpināsim izskatīt 9. pantu 23. lappusītē. Šeit ir runa par zemes īpašumtiesību atjaunošanu termiņpieprasījumu gadījumos. Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir izstrādājusi variantu, ka gadījumos, ja pieprasītāji grib ātrāk saņemt savu zemi, attiecībā uz personiskajām palīgsaimniecībām šis nomas līgums obligāti saglabājams līdz noteiktā termiņpieprasījuma beigām, bet Zemnieku savienība 24. lappusītē ierosina šos noteikumus attiecībā uz palīgsaimniecību izmantotājiem attiecināt arī uz tiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kuri ir ieskaitīti Neapmierināto zemes pieprasījumu reģistrā.

Es saprotu, ka šeit nav nekādu pretrunu starp Tautsaimniecības komisijas un Zemnieku savienības priekšlikumu. Komisija šo Zemnieku savienības priekšlikumu ir atbalstījusi, bet pārējos variantus, kas ir izteikti šajā pantā, noraidījusi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Godātie deputāti, es tūdaļ nolasīšu šo papildinājumu, jo tie precīzi nesaskan, un tad mēs balsosim. Seiles kundze, tas ir jānolasa.

A.Seile. Šodien Zemnieku savienība ir iesniegusi jaunu variantu, kurš precīzi redakcionāli sakārto abas šīs daļas Tautsaimniecības komisijas variantā un Zemnieku savienības iesniegtajā otrajā daļā. Tāpēc man kā komisijas pārstāvei būtu ierosinājums: ja pārējie komisijas locekļi šeit plenārsēdē pret to neiebilst, mēs to apsprieduši neesam, par pamatu pieņemt Zemnieku savienības variantu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Mums jāpieņem nevis par pamatu, mums jāpieņem precīzi iesniegtais formulējums, kuru es jums nolasu un par kuru jūs, lūdzu, balsojiet. Tātad priekšlikums ir 9. pantu papildināt ar jaunu otro daļu šādā redakcijā: “Ja bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vēlas saņemt lietošanā tiem rezervēto zemi pirms pieprasītā termiņa vai viņu pieprasītā zeme iekļauta atsevišķajā neapmierināto zemes pieprasījumu reģistrā, tad šā panta pirmajā daļā minēto zemes lietotāju (nomnieku) zemes lietošanas (nomas) tiesības saglabājas līdz zemes nomas līguma termiņa izbeigšanās brīdim. Gadījumos, kad zeme iznomāta personiskajām palīgsaimniecībām, zemes nomas līgums var tikt pagarināts līdz zemes termiņpieprasījuma laikam. Politiski represēto personu zemes īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījumu gadījumos piemērojami 7. panta pirmās daļas noteikumi.” Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu! 61 - par, 4 - pret, atturas - 11. Pieņemts. Lūdzu, turpināsim!

A.Seile. Likumprojekta 10. pants. Šajā pantā runāts par zemes īpašnieku un viņu mantinieku pirmpirkuma tiesībām. Bet ir neliela pretruna, jo šis likums tika pieņemts pirms likuma, ar kuru stājās spēkā 1937. gada Civillikuma Ievada un Mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa. Lai sakārtotu šīs attiecības, Tautsaimniecības komisija ierosina papildināt pašreizējo redakciju, izsakot to tādā veidā, kādu jūs redzat trešajā ailītē. Būtībā šis papildinājums nosaka, ka Civillikuma spēkā stāšanās kārtībā ir paredzēts, ka starp zemes gabala īpašnieku un dārza vai mājas īpašnieku ir jāpastāv abpusējām pirmpirkuma tiesībām. Ja cilvēks, kam pieder zeme, grib šo zemi pārdot, pirmpirkuma tiesības ir arī mājas īpašniekam, ne tikai zemes īpašniekam. Runa ir par gadījumu, kad otrs cilvēks grib pārdot māju. Šīs attiecības ir noteiktas manis jau pieminētā likuma 14. pantā. Lai jums būtu skaidrība, šodien šis likums tika izdalīts, tas ir 440. dokuments. Tam ir tikai informatīvs raksturs, jo tajā ir precīzi citēts likuma “Par 1937. gada Civillikuma Ievada un Mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās kārtību” 14. pants. Turklāt ir saņemts Juridiskās komisijas ierosinājums tieši tos noteikumus ierakstīt šajā 10. pantā, kādi ir manis minētajā likumā. Komisija neiebilst pret tādu ierosinājumu. Ja plenārsēde atbalsta, to var uz nākamo - trešo lasījumu precīzi iestrādāt tekstā, bet es domāju, ka plenārsēdei ir jāizšķiras, vai mums vajag pārrakstīt viena likuma normas otrā likumā.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Ja jau Seiles kundze nav izšķīrusies, kāpēc tad mums vajadzētu tagad izšķirties? Trešajā lasījumā mēs visu to varētu izdarīt, jo tās nav konceptuālas lietas, par kurām būtu jāatklāj diskusija. Juridiskā komisija arī varētu precīzi visu to izdarīt, neviens taču neliedz to izdarīt trešajā lasījumā, ja tas nav pretrunā ar to, ko mēs tālāk darīsim.

(No zāles deputāts M.Budovskis: “Ej un saki!”)

Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! 363. dokumentā šis priekšlikums ir visiem jau redzams. Te trešajā ailē ir norādīta šī atsauce. Noraidītie priekšlikumi? Nē. (Seile pa vidu kaut ko skaidro.) Komisijas uzlabotais un papildinātais priekšlikums. Te tas ir.

A.Seile. Cienījamais Endziņa kungs, bet Juridiskās komisijas priekšlikums bija - vēl precīzāk atreferēt 14. panta tekstu, pārrakstīt un iekļaut to šā likuma tekstā. Te tas ir man priekšā.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, es tomēr uzstāju uz savu priekšlikumu - atstāt to uz trešo lasījumu. Vai nav iebildes? Lūdzu, turpināsim!

A.Seile. 11. pants. Šajā pantā ir redakcionāli labojumi. Vārdi “Augstākās padomes Lauku zemes komisija” tiek aizstāti ar vārdiem “Centrālā zemes komisija”. Iebildumu nav. Tautsaimniecības komisija ir atbalstījusi.

Priekšsēdētājs. Deputātiem nav iebildes? Paldies. Akceptēts. Tālāk.

A.Seile. 12. pants. Te ir runa par kompensāciju. Tātad ir radusies neliela domstarpība, jo šogad rudzu cena, atbilstoši kurai mēs aprēķinājām kompensāciju par lauku zemi, ir ārkārtīgi zema. Ministru kabinets nāca pretī un paaugstināja šo cenu, un pašreiz vidējā kompensācijas vērtība par 1 hektāru ir 180 latu. Es saku - vidējā. Es atvainojos. Es kļūdaini komentēju citu pantu. Vai drīkstu sākt no gala?

Priekšsēdētājs. Lūdzu, sāciet no gala!

A.Seile. Tātad - kompensācijas saņemšanas tiesības. Ir priekšlikums svītrot vārdu “izmaksāto”, jo saskaņā ar spēkā esošo likumu kompensāciju var saņemt tikai par zemi, ja ir pierādīts, ka šī zeme ir izmaksāta, bet diemžēl bija okupācijas periods un ne visi paspēja šo zemi izmaksāt. Kā arhīvi apliecina, nav iespējams arī precīzi konstatēt, kurš ir un kurš nav izmaksājis zemi, jo ne visi dokumenti ir saglabājušies. Ja cilvēks saņem zemi lietošanā un īpašumā, viņam šī apliecināšana, ka viņš zemi ir izmaksājis, nav vajadzīga. Ir ierosinājums plenārsēdē atbalstīt viedokli, ka, arī saņemot kompensāciju, nav jāmeklē diezien kādi papīri, lai pierādītu, ka šī zeme ir izmaksāta.

Priekšsēdētājs. Izslēgt no 12. panta vārdu “izmaksāto”?

A.Seile. Jā.

Priekšsēdētājs. Ir iebildes? Akceptēts. Es ļoti atvainojos. Pulkstenis ir 15.00. Prezidijs ir saņēmis divus iesniegumus.

Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti lūdz pagarināt sēdi līdz darba kārtības punkta par pilsonību izskatīšanas pabeigšanai. Mēs gan vēl neesam sākuši šo punktu izskatīt. Šīs frakcijas deputāti ierosina arī mainīt darba kārtību un izskatīt darba kārtības punktu par pilsonību tūlīt pēc jautājuma par zemes privatizāciju. Lūdzu zvanu! Balsosim par frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu ierosinājumu. Lūdzu rezultātu! Par - 50, pret - 13, atturas - 18. Pieņemts.

Pusstundu pārtraukums, pēc tam darbu turpināsim!

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Turpināsim darbu! Mēs turpinām izskatīt grozījumus likumprojektā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Mēs pabeidzām izskatīt 12. pantu. Lūdzu, Seiles kundze.

A.Seile (LNNK).

13. pantu kā tādu, kurš ir vienmēr ļoti riskants, neviens nav iedomājies grozīt. Tāpēc pārejam pie 14. panta. 14. pantā ir ierosinājums svītrot vārdu “iepirkuma”. Šis vārds svītrojams sakarā ar to, ka Ministru kabinetam tiek dotas tiesības noteikt kompensācijai arī augstākas rudzu cenas, nekā to nosaka valsts iepirkums. Tautsaimniecības komisija un Zemnieku frakcija atbalsta šo priekšlikumu, to atbalsta arī Valsts zemes dienests.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam Pēterim Tabūnam.

A.Seile. Par otro daļu. Par šo daļu Pēteris Tabūns vēlas izteikties vai par nākamo?

Priekšsēdētājs. Jūs tagad gribētu runāt vai vēlāk? Vēlāk? Labi. Vai deputātiem ir iebildes pret to, ka 14. panta pirmajā daļā tiek izslēgts vārds “iepirkuma”? Nav. Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Ir ierosinājums 14. panta trešo daļu papildināt ar jaunu tekstu. Ierosinājums tika saņemts šorīt. To iesniedza LNNK frakcija, bet tas nav izskatīts ne Tautsaimniecības komisijā, ne arī citās komisijās un frakcijās. Šā priekšlikuma būtība ir tāda, ka likumā jāiestrādā norma, ka atsevišķos gadījumos kompensācija tiek izmaksāta ne tikai sertifikātos, bet arī naudā. Mans personiskais uzskats ir tāds, ka šis priekšlikums ir ļoti būtisks. Pirmām kārtām naudā vajadzētu kompensēt tajos gadījumos, kad Pieprasījumu reģistrā zemes reformas pirmajā kārtā ir palikuši neapmierināti cilvēki. Pavisam Latvijā ir pieprasīts kompensēt apmēram vienu miljonu hektāru. Vidējā zemes cena, kā es jau minēju, ir 180 latu. Un šāds priekšlikums - atļaut vismaz tiem, kas ir neapmierināto pieprasījumu reģistrā, saņemt naudu no Latvijas Hipotēku bankas, kura pēc tam brīvi rīkotos ar šo zemes īpašumu, varētu būt atrisinājums daudzām strīdīgām zemes reformas lietām. Šīs summas ir ļoti nelielas, jo tikai aptuveni viens procents no visiem zemes pirmās kārtas pieprasītājiem ir palikuši šajā īpašumu reģistrā. Šā priekšlikuma otrajā daļā ir iestrādāti noteikumi, ka kompensāciju varētu saņemt arī citas personas, kas pieprasījušas kompensāciju, ja tās nepieprasa zemi citā vietā. Mehānisms, kādā veidā un cik ilgā laikā tiks samaksāts par šo zemi, protams, ir jāizstrādā, ietverot arī atsevišķus priekšlikumus likumā “Par sertifikātiem” vai arī izdodot jaunu likumu. Bet šis priekšlikums rada iespēju nokārtot samilzušās attiecības ar bijušajiem īpašniekiem, kuri ir neapmierināti, ka viņiem neatdod viņu zemi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds Pēterim Tabūnam - LNNK.

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamais Prezidij, cienījamie deputāti un visi, kas mūs klausās! Es gribētu sākt ar to, ka mēs neparastā atmosfērā izskatām šo Latvijai tik svarīgo likumprojektu, jo šodien paši esam izsludinājuši, ka tiks spriests un debatēts par pieciem pilsonības likumprojektiem, kuri ir iesniegti. Visu dienu šeit, zālē, ir jūtams, ka tiek asināti astoņi zobeni, lai krustotu tos cīņās par pilsonības jautājumu. Gaidāms, ka šīs cīņas būs diezgan dramatiskas. To mēs redzējām, šodien nākot uz Saeimas namu. Tāpēc sākumā mēs pat ne visai nopietni uztvērām šo Latvijai tik ļoti nozīmīgo likumu, vienu no nozīmīgākajiem likumiem - par zemes privatizāciju. Es šobrīd runāšu par 14. pantu, kuram papildinājumu ir iesniegusi LNNK frakcija. Tas ir ļoti būtiski, jo tiek runāts par kompensācijām, bet mēs ļoti labi zinām, kā mums ir gājis un kā ies ar šīm kompensācijām gan par mājām, gan par mantu. Mēs esam piedzīvojuši, ka par govi cilvēks ir saņēmis vistu vai tikai olu, vārdu sakot, cilvēks ir piesmiets. Cilvēki ir grūstīti, mānīti - varam lietot dažādus apzīmējumus. Un, lūk, ja jūs nopietni palasīsit 432. dokumentu, kuru iesnieguši LNNK deputāti, un pārdomāsit, tad varbūt tas viss, kas ir bijis, - šī nesapratne, šīs aizdomas un šī mānīšanās - varētu nākotnē izzust. Šodien, pieņemot par kompensācijām tādu likumu, kādu piedāvā LNNK, mēs varētu sagādāt, es pat teikšu, savdabīgu pārsteigumu gan tiem cilvēkiem, kuri gaida uz zemi, kuri gaida uz mantojumu, gan visiem citiem, kuri ir saistīti ar šīm zemes lietām. Tāpēc es pilnībā nolasīšu priekšlikumu, un tas skan šādi: “Papildināt likuma 14. panta trešo daļu ar jaunu tekstu šādā redakcijā: “Bijušajam zemes īpašniekam vai viņa pirmās pakāpes mantiniekam par iesniegtajiem kompensācijas sertifikātiem ir tiesības saņemt samaksu naudā šādos gadījumos: ja viņš zemes reformas pirmajā kārtā ir ierakstīts neapmierināto zemes pieprasītāju reģistrā, ja viņš reformas gaitā nav pieprasījis zemnieku vai piemājas saimniecību citā vietā; ja viņš atsakās no savas īpašumā pieprasītās zemes vai tās daļas pēc šā likuma stāšanās spēkā.”” Es nešaubos, ka gandrīz ikviens no jums, tiekoties ar cilvēkiem laukos un pilsētās, ir sastapies ar šo problēmu un redzējis veco cilvēku bažas par to, ko darīt ar atgūto zemīti vai ar solīto kompensāciju. Mēs esam saņēmuši ļoti daudz vēstuļu par to. Ieklausieties vienā! Es atļaušos aizkavēt jūs vienu minūti. “Neesmu no tiem cilvēkiem”, šeit rakstīts, “kas vēlētos nodarboties ar pārdošanas un iznomāšanas lietām. Gribētu par šiem īpašumiem saņemt kompensāciju, lai man būtu savos vēl atlikušajos gados iespējams nopirkt pārtiku, samaksāt par dzīvokli un nopirkt zāles, jo abi ar vīru esam pensionāri, darba nav. Taču saprotu, ka man tas nebūs iespējams, jo nebūšu spējīga samaksāt pat par nepieciešamajām formalitātēm, kas saistītas ar zemes īpašuma tiesību atjaunošanu un kompensāciju. No savas pensijas - 21 lata un 73 santīmiem - neko nevaru atlicināt. Ja solīto kompensāciju varēs saņemt tikai sertifikātos, tad tam arī nebūs nekādas nozīmes, jo tos izmantot tāpat nevarēšu. Tā nu iznāk paradoksāla situācija. Man ir it kā tiesības atgūt lielas zemes platības, bet reāli tas nav iespējams. Vai tad, pieņemot likumu, tiek domāts tikai par bagātiem jauniem ļaudīm, kuri var samaksāt par formalitātēm, kuri sertifikātus var iegūt un ar sertifikātiem var iegūt jaunus īpašumus? Kārtējo reizi pensionāri atkal tiek atstāti novārtā.”

Lūk, tikai viens fragments no vēstules, bet tādus varētu citēt ļoti daudz. Es aicinu, cienījamie deputāti, vēlreiz ielūkoties mūsu piedāvātajā 432. dokumentā un izlemt par labu tam. Tas būs gan loģiski, gan cilvēcīgi, gan taisnīgi un arī cerīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Voldemāram Novakšānovam - Zemnieku savienība. Lūdzu!

V.Novakšānovs (LZS).

Cienījamais priekšsēdētāj, deputāti, klātesošie! Latvijas Nacionālās neatkarības kustības priekšlikums par papildinājumu 1992. gada 9. jūlija likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 14. pantā ir ievērības cienīgs, un mans priekšlikums ir apspriest to komisijās, arī Tautsaimniecības komisijā, un atgriezties pie šā jautājuma, pie šā priekšlikuma trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu, Aristids Lambergs - LNNK.

A.Lambergs (LNNK).

Es domāju, ka LNNK frakcija varētu piekrist atlikt to uz trešo lasījumu. Nebūtu iebildumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Līdz ar to priekšlikums tiek nodots komisijai, acīmredzot arī pati frakcija pie tā vēl strādās, un uz trešo lasījumu tas tiks pavairots deputātiem izskatīšanai.

Tālāk, lūdzu!

A.Seile. Attiecībā uz 15. pantu ir iesniegti daži priekšlikumi, kurus Tautsaimniecības komisija nav atbalstījusi.

Priekšsēdētājs. Iebilžu nav. Tālāk!

A.Seile. Nākamais sarežģītais pants ir 21. pants.

Priekšsēdētājs. Sāksim tik izskatīt.

A.Seile. 21. pantā Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija ir ierosinājusi nodot tiesības izskatīt un pieņemt lēmumus nevis tautas deputātu padomei, bet tās valdei. Būtisku iebildumu nav bijis arī no citām frakcijām, izņemot to, ka Zemnieku frakcija izteikusi dažus atšķirīgus priekšlikumus šajā sakarībā. Es gribu komentēt Tautsaimniecības komisijas un arī Centrālās zemes komisijas vārdā, ka šāds grozījums par to, ka tautas deputātu padome var deleģet tiesības valdei, ir pilnīgi nepieciešams, lai paātrinātu zemes piešķiršanas procesu. Valdei ir vieglāk sanākt kopā un ātrāk pieņemt lēmumu. Gadījumos, kad deputātu padome neuztic šīs funkcijas valdei, padomei ir tiesības pašai lemt un pašai nākt kopā savā daudzskaitlīgajā deputātu skaitā.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Akceptēts. Turpināsim, lūdzu! Ir saņemts Zemnieku savienības priekšlikums attiecībā uz 21. pantu. Vārds deputātam Zigurdam Tomiņam - Zemnieku savienība. Pēc tam runās Gunārs Resnais.

Z.Tomiņš (LZS).

Zemnieku savienības iesniegto priekšlikumu būtība ir zemes īpašnieku zemes īpašumtiesību atjaunošanas vai zemes piešķiršanas pieprasītāju tiesiskā aizsardzība. Un tas ir jāskata kontekstā - pirmā daļa kopā ar otro daļu, kur parādās jauns formulējums, ka zemes īpašumu pieprasījumu neizskatīšanas gadījumus var pārsūdzēt tiesā. Pašreizējā redakcija paredz, ka tiesā var pārsūdzēt tikai pagasta tautas deputātu padomes lēmumu par atteikumu atjaunot bijušā zemes īpašnieka zemes īpašumtiesības. Un šādus lēmumus var pieņemt pēc zemes komisijas priekšlikuma saņemšanas. Bet, ja šāda zemes komisijas priekšlikuma un lēmuma nav, deputātu padome nevar pieņemt savu lēmumu un savukārt šādus neizskatīšanas gadījumus pieprasītājs nevar pārsūdzēt tiesā. Ir daudz precedentu, kad pagastu zemes komisijas vai nu neizskata vai arī, motivējot ar dažādām tīri tehniskām iespējam, atliek izskatīšanu uz nenoteiktu laiku. Pirms pāris dienām arī Centrālajā zemes komisijā šāds gadījums tika skatīts. Tāpēc otrajā teikumā ir izslēgti vārdi “pēc zemes komisijas priekšlikumu saņemšanas”. Tātad gan tautas deputātu padomei, gan arī Zemes komisijai ir jāuzņemas atbildība par šo priekšlikumu izskatīšanu, šo procesu nedrīkst sadalīt divās daļās un novelt vainu vienam uz otru. Panta otrajā daļā seko šīs tiesiskās garantijas, ka arī zemes pieprasījuma neizskatīšanas gadījumus var pārsūdzēt tiesā. Tādi ir Zemnieku savienības priekšlikumi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai par 21. panta otro daļu ir kādas iebildes vai priekšlikumi? Lūdzu zvanīt!

A.Seile. Cienījamais Gorbunova kungs! Ir LNNK priekšlikums papildināt 9. punkta pirmo daļu. Un es šoreiz to uztveru kā LNNK deputātu priekšlikumu, jo Tautsaimniecības komisija šo priekšlikumu ir noraidījusi.

Priekšsēdētājs. Pagaidiet, bet kāds mums sakars ar 9. pantu, ja mēs 21. pantu tagad izskatām?

A.Seile. 21. panta pirmajā daļā ir 9. punkts, kuru iesniedz Tautsaimniecības komisija. Paskatieties 4. ailītē! Tur ir rakstīts: “Papildināt ar jaunu tekstu”. Šis papildinājums attiecas uz 9. punktu, tā ir 32. lapaspuse, tur ir nodzisis numuriņš.

Priekšsēdētājs. Nolasiet, lūdzu!

A.Seile. Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas ierosinājums - papildināt 9. punkta pirmo daļu, bet tas attiecas uz 21. pantu. Tātad 21. panta pirmo daļu papildināt ar šādu tekstu: “Pagasta tautas deputātu padome vai tās valde pēc saskaņošanas ar Latvijas Republikas Valsts zemes dienesta rajona nodaļu ir tiesīga pieņemt lēmumu par pirmsreformas laikā izveidotajām zemnieku saimniecībām lietošanā piešķirtās zemes robežas grozīšanu šādos gadījumos:

1) ja zemes gabala robežu konfigurācija neatbilst racionālam zemes gabalam...”

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, Seiles kundze, bet Tomiņa kungs runāja par vienu konkrētu priekšlikumu, par redakciju, kuru mums vajadzētu nobalsot. Vai tiem nākamajiem labojumiem ir cits raksturs?

A.Seile. Tiem ir cits raksturs, bet jūs gribējāt nobalsot par pirmo daļu un jautājāt, vai citu priekšlikumu nav. Tādēļ man bija jāuztur šis priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Mēs nesapratāmies. Es nolasīšu, ko es piedāvāju jums balsot. Ja ir iebildes par procedūru, tad pasakiet, lūdzu, bet es domāju, ka šīs lietas jābalso pa daļām. Tātad Tomiņa kungs runāja par citu redakciju un sniedza savus paskaidrojumus, tāpēc es aicinu jūs balsot, bet pirms balsošanas es nolasīšu tekstu. Ja kādam par procedūru ir iebildes, tad, lūdzu, izsakiet tās!

Es ierosinu balsot par priekšlikumu - 21. panta otro daļu izteikt šādā redakcijā: “Pagasta tautas deputātu padomes lēmumu par atteikumu atjaunot bijušā zemes īpašnieka zemes īpašumtiesības vai piešķirt zemi tās pieprasītāju īpašumā, kā arī zemes īpašuma pieprasījuma neizskatīšanas gadījumus var pārsūdzēt tiesā.” Par to jūs runājāt, Tomiņa kungs? Jums ir iebildes, Seiles kundze?

A.Seile. Cienījamais Gorbunova kungs, šis priekšlikums tika iesniegts tikai šorīt un Tautsaimniecības komisija to nav skatījusi, bet es, pārtraukumā tā ātri ieskatījusies šajā priekšlikumā un izvērtējusi to, gribētu lūgt atlikt balsojumu par šo priekšlikumu uz nākamo plenārsēdi - kā mēs jau vienu punktu atlikām -, jo neviens nevienam nekad nav aizliedzis pārsūdzēt tiesā. Visi šie zemes reformas likumi ļauj pārsūdzēt tiesā jebkurā brīdī jebkuru tautas deputātu padomes darbību. Es gribētu konsultēties ar juristiem, varbūt tur ir racionāls grauds, bet ierosinu gan par Zemnieku savienības priekšlikumu, gan par pirmo daļu un otro daļu balsojumu atlikt uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, Zemnieku savienība, kā jūs komentējat šo lūgumu?

Z.Tomiņš (LZS).

Es ierosinu tomēr skatīt, jo tas, kas ir rakstīts citos likumos un varbūt rakstīts ļoti precīzi, šajā likumā nav ierakstīts, bet ierakstīts ir tieši pretējais, ka tiesā var pārsūdzēt tikai pagasta padomes lēmumus, nevis atteikuma gadījumus. Ja tā ir tikai redakcionāla korekcija, ja tas ir citos likumos jau iestrādāts, tad nav nozīmes atlikt.

Priekšsēdētājs. Paldies. Nolasu priekšlikumu, kuru iesniegusi Zemnieku savienība: “Lēmumu par bijušo zemes īpašnieku zemes īpašumtiesību atjaunošanu vai par zemes piešķiršanu pieprasītajā īpašumā, vai arī atteikumu pieņemt pagasta tautas deputātu padomes lēmumu atjaunot bijušā zemes īpašnieka zemes īpašumtiesības vai piešķirt zemi tā pieprasītājam īpašumā, kā arī zemes īpašuma pieprasījuma neizskatīšanas gadījumus var pārsūdzēt tiesā”. Balsosim! Deputāte Kušnere, jūs gribējāt izteikties par procedūru?

J.Kušnere (LNNK).

Es tikai gribēju teikt to, ka LNNK arī uztur savu priekšlikumu attiecībā uz 21. panta papildināšanu. Es to neatkārtošu, bet lūdzu par to balsot.

Priekšsēdētājs. Tieši par kuru papildinājumu? Mēs tos papildinājumus, kuri saistīti ar robežu grozīšanu, vēl neizskatām.

Vai ir nepieciešams vēlreiz nolasīt Zemnieku savienības priekšlikumu? Nav. Tad, lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 60, pret - 4, atturas - 14. Akceptēts.

Tagad izskatīsim citus 21. panta papildinājumus, kurus iesniegusi gan LNNK, gan Zemnieku savienība. Lūdzu!

A.Seile. Tātad LNNK frakcija uztur savu ierosinājumu par robežu grozīšanu pirmsreformas zemnieku saimniecībām, bet šo priekšlikumu Tautsaimniecības komisija ir noraidījusi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Resnajam - Zemnieku savienība. Lūdzu!

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij, cienījamā Latvijas tauta! Saeimas locekļi, kuri pārstāv Latvijas tautu, kārtējo reizi vēršas pie jums ar izņēmuma lūgumu kā politiski represēto interešu aizstāvji, jo runāt visu republikas īpašnieku vārdā par viņu īpašuma svētumu acīmredzot šeit ir bezcerīgi. To pierādīja šodien pirms pārtraukuma notikušais balsojums šā likumprojekta apspriešanas pirmajā daļā.

Tātad akcentēju tikai vienu nelielu Latvijas tautas daļu, ko sauc par politiski represētajiem. Kā izņēmumu, jo izņēmums ir arī tas, ka es stāvu jūsu priekšā. Norma bija tā, ka visiem tiem, kurus aizveda, ieslodzīja, bija jāpaliek tur, un tas ir pārpratums, ka daži no viņiem atgriezās, un vēl lielāks pārpratums ir tas, ka šodien viņi uzdrīkstas prasīt atdot to, kas kādreiz viņiem ir piederējis. Mēs neprasām absolūti neko no latviešu tautas kopējā īpašuma, mēs prasām savu. Lai noietu līdz juridiskajai valodai, līdz pantam, ņemot vērā iepriekšējo balsojumu, es tomēr mazliet pieskaršos jautājumam, kas ir zeme. Tā nav zeme puķu dobē vai puķu traukā, sverama kilogramos vai vērtējama tikai naudā. Visām tautām, bet it īpaši zemniekiem un arāju tautai - latviešiem, zeme ir ārkārtīgi liela ētiska vērtība. Ja mēs saprotam mākslu kā vērtību, kā tautas panākumu, tad zemes mīlestība latvietim ir ļoti izteikta, un zeme izsakās ar robežu, ar konfigurāciju, ne tikai ar savu lielumu. Es lūdzu šodien Saeimu pieņemt izņēmuma gadījumu, kas būtu atļauts grozīt pirmajā reformā piešķirtās zemes robežas. Es nebūt neaicinu izputināt vai likvidēt kādu, kā tautā saka, Breša zemnieku saimniecību. Nekādā gadījumā! Cik viņam ir piešķirta zeme, tik tai ir jāpaliek! Es iesaku grozīt dažos izņēmuma gadījumos esošo vai viņam piešķirto robežu. Es negribu apstāties pie vēstures un kavēties pie tā, kā tapa latviešu zemnieku zemes robežas, kad viņi to atguva no muižniekiem, kā šo zemi saņēma Latvijas brīvības cīnītāji par 1918. gada cīņām. Jūs atceraties latviešu zemniecību 40. gados, tad, kad tā pirmo reizi tika transportēta uz Ziemeļiem. Cik daudz bija mūsu māmuļu, kuras negāja ar štoku, bet garu nūju rokā un kupri mugurā. Tā bija šīs zemes iegūšanas cena, bet tā bija viņu iegūtā zeme. Daudzi no šādām ģimenēm izbrauca 1940. gadā, vēl vairāk - 1949. gadā, bet mēs šodien gribam teikt, ka tā robeža, ko viņi ieguva, ko viņi ir apsaimniekojuši, vairs nav svēta. Es nespēju to pieņemt! Mani neviens nespēs pārliecināt, ka 1989. gadā, atjaunojot zemniecību, robežas tika nospraustas, neapzinoties, ka zeme ir svēta, ka tas ir īpašums. Šīs robežas šodien ir primāts salīdzinājumā ar tām robežām, par kurām es runāju. Tiesu prakse ir pierādījusi, ka atliek tikai griezties tiesā par zemes jautājumiem, kuri skar pirmsreformas laikā piešķirto zemi, lai pārliecinātos, ka tiesas tos neizskata vai izskata noraidoši. Šodien Breša zemniecība ir tabu - neaizskarama. Es gribu, lai Breša zemnieks būtu tabu kā zemnieks, bet robežu var koriģēt. Koriģēt atsevišķos gadījumos. Piemēru ir ļoti daudz, un es vēlreiz par to robežu gribu atgādināt. Komisijas ir neprofesionālas, vietējās - diktatoriskas, pakļautības varas ieceltas. Ne visi zemnieki bija Breša zemnieki, bija arī veikli, izmanīgi cilvēki, ne visi 1949. gada izsūtītie bija tie, kuri bija jāizsūta, diemžēl tika izsūtīti arī cilvēki, kuru īpašumu kāds bija iekārojis. Un šodien mēs nu esam spiesti konstatēt, ka represētais, atgriezies savā dzimtajā pagastā un gribēdams atgūt savu zemi, šajā strīda jautājumā bieži saduras ar cilvēku, kurš toreiz nav bijis lojāls, kurš varbūt ir piekritis šai izsūtīšanai. Es neesmu pret tiem cilvēkiem, ja viņi ir dzīvi un ja viņi strādā. Bet es saprotu to represēto, kas pēc šīs atmodas atkal saduras ar to pašu un kas savās robežās zemi nevar atgūt. Tiem cilvēkiem tā ir traģēdija. To vajadzētu saprast.

Vēlreiz gribu akcentēt cienījamai Saeimai, ka mēs, politiski represētie, neprasām nekādus grozījumus, nekādus labojumus attiecībā uz to, kas ir noticis šo 45 gadu laikā, mēs saprotam arī likteni, saprotam, ka dzīve ir gājusi uz priekšu, bet mēs lūdzam labot tās kļūdas, kuras ir pieļautas 1989. gadā, sākot ar 1989. gadu, kad tika veidotas šīs zemniecības, jo jūs, likumdevēji, ļoti labi atceraties, kā deva brīvo zemi - vienam tur, kur kolhozu priekšsēdētājs un agronoms atļāva, otram tur, kur viņš pats vēlējās, bet trešajam tik, cik gribēja viņam dot. Tā tas bija. Tajā pašā laikā represētie zemes saņemšanā nevarēja piedalīties, katrā ziņā ne visi varēja šo zemi saņemt, jo viņi gaidīja reabilitāciju. Šeit ir tas kutelīgais punkts. Faktiski Breša Ministru kabinets, Ministru padome reabilitēja politiski represēto zemniecību, dodot tai tiesības iegūt nevis īpašumā, bet apsaimniekošanā savu zemi, taču represētie zemnieki pie tās netika, tikai apmēram astoņus mēnešus vēlāk nāca papildinājumi šai pirmajai reformai, kuri fiksēja, ka nedrīkst veidot Breša zemniecību uz bijušo īpašnieku zemes, ka var rasties pārpratumi. Bet daļa jau bija izveidota. Es lūdzu šo izņēmumu gadījumos, kad politiski represētais ir atguvis savas būves, savas ēkas, bet viņam pat zemes tur nav, jo visapkārt līdz pat paksim ir Breša zemnieka zeme un šai bijušajai īpašniecei faktiski nav pat kazu kur ganīt. Vai tas būs godīgi, ja mēs šā tabu vārdā nepārskatīsim robežu un neiedosim Breša zemniekam kaut kur tālāk, tā kā šodien piedāvā politiski represētajiem. Un piedāvā tā, kā to izprot pašvaldība un vietējās zemes komisijas - vienam blakus mājās, ja iespējams, un daudziem līdz 15 kilometru attālumā pagasta otrā galā kaut kādus 5-6 hektārus, turklāt uzskatot, ka tas ir normāli. Tā ir liela sāpe.

Mēs visus šos jautājumus varam sīki, detalizēti apspriest trešajā lasījumā, bet šodien es lūgtu pieņemt vienu konceptuālu lēmumu, ka drīkst izņēmuma gadījumos (te ir minēti trīs) pārskatīt Breša zemnieka robežu, piešķirot viņam trūkstošo daļu citā vietā. Es negribu ieslīgt detaļās. Jautājums ir ļoti, ļoti sāpīgs. Un mēs, politiski represētie, nebūsim pārsteigti, ja arī šajā gadījumā paliksim nesaprasti. Tas ir mūsu liktenis. Neskatoties uz visām šīm batālijām, es šeit varu stāvēt tikai tāpēc, ka es ticu labajam, ticu saprātam, ticu latviešu tautas ētiskajām īpašībām. Noejot no šīs tribīnes, es ticu, ka būs pozitīvs balsojums. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Janīnai Kušnerei - LNNK.

J.Kušnere (LNNK).

Varbūt tas nāk par vēlu, tomēr gribu pateikties Prezidijam un jums, cienījamie kolēģi, ka beidzot ir sākusies ieteikto grozījumu tālākvirzība uz apstiprināšanu likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Pašreiz principā ir apstājies šis privatizācijas process, jo ne rajonos, ne pagastos nezina, ko darīt tālāk. Tādēļ tas ir ļoti būtiski, un likums ir jāpieņem ātrāk.

Ar likumu tiks aizsargāti ne tikai represētie cilvēki, bet visi, es uzsveru - visi zemes īpašnieki un viņu mantinieki, ja mēs pieņemsim LNNK ierosināto 21. panta papildinājumu, un tas ir nepieciešams, lai novērstu netaisnību attiecībā uz zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem salīdzinājumā ar Breša zemniekiem. Aicinu citas frakcijas un it īpaši tos deputātus - juristus, kas vienmēr ir uzsvēruši, ka īpašums ir neaizskarams, ieklausīties divās vēstulēs, kurās ir runa par to, kādā veidā Breša zemnieki ir ieguvuši īpašumā šo zemi, turklāt labākos zemes gabalus, tos aizņemoties no kaimiņiem. Tas ir bijis iespējams.

Varbūt drusciņ saīsināti, lai neaizkavētu jūsu uzmanību. Ogres rajona Suntažu pagastā dzīvo Breša zemnieki (seko konkrēti cilvēki) savā vecāku mājā “Vīksnās”, kuras atrodas uz viņu vecāku zemes. Viņi ir mantinieki arī savu vecāku saimniecībai “Mazgeiši” Stepu kalnā. Taču 1990. gada sākumā viņi, veidojot Breša zemnieku saimniecību, pieprasīja...

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos deputātei Kušnerei. Deputāt Budovski un deputāt Panteļējev, es jums izsaku aizrādījumu.

J.Kušnere. Tātad, veidojot šo Breša saimniecību 1990. gadā, viņi pieprasīja nevis savu vecāku saimniecības zemi, bet gan kaimiņu saimniecību labākos zemes gabalus 9 hektāru platībā, kas atrodas Ugalā, un 1990. gada martā šiem Breša zemniekiem arī piešķīra šos 9 hektārus. Tātad tas ir viens citāts, otru varbūt es nelasīšu, jo jūtu, ka tas deputātus neinteresē, taču es vēlreiz gribu uzsvērt to, ka ir nepieciešams sakārtot šīs īpašumtiesības arī uz laukiem, kā mēs to darījām šodien ar pilsētām, un attiecībā uz cilvēkiem, kuriem ne pārāk sen ir piešķirta zeme lietošanā, noteikt, ka šīs robežas ir maināmas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Tomiņam - Zemnieku savienība.

Z.Tomiņš (LZS).

LNNK ierosinājums papildināt 21. panta pirmo daļu un Latvijas Zemnieku savienības ierosinājums papildināt trešo daļu faktiski skar vienu un to pašu lietu un tā tiešām būtu jāskata kontekstā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas Zemnieku savienības priekšlikumā virsraksta daļa atbilst arī LNNK ierosinājumam. Tātad šeit ir runa par to, ka pagasta tautas deputātu padome vai tās valde, vai Centrālā zemes komisija ir tiesīga pieņemt lēmumu par pirmsreformas laikā izveidotajām zemnieku saimniecībām lietošanā piešķirtās zemes robežu grozīšanu, izskatot zemes īpašumu pieprasījumus. Tātad mums ir jāsaprot, ka tomēr pastāv atšķirība starp šo reformas daļu, kad zeme tiek piešķirta lietošanā, un otro daļu, kad tiek piešķirta īpašumā, un tās ir dažādas kategorijas. Tātad runa ir par to, kā Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Resnā kungs teica, ka atsevišķos gadījumos tomēr būtu individuāli jāskata, bet pašreiz spēkā esošie likumi to nepieļauj. Pirmajā apakšpunktā ir uzsvērts, ka jāpieļauj šī robežu pārskatīšana, protams, nemainot kopējo platību pirms reformas izveidotajai zemnieku saimniecībai, ja uz pirmsreformas zemnieku saimniecībai piešķirtajiem bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku pieprasītajiem zemes īpašumiem atrodas viņiem piederošas ēkas un būves, bet neatrodas pirmsreformas zemniekam piederošas ēkas un būves. Un, ja mēs šodien, skatot šo jautājumu, gājām pretim tiem, kas kolhozu privatizācijas rezultātā ieguvuši uz bijušo īpašnieku zemēm ēkas un būves par pajām, un noteicām, ka ir paredzama ne tikai platība, kuru aizņem šīs ēkas un būves, bet arī vēl papildu platība, tad šajā gadījumā arī tiem īpašniekiem, kas ir atguvuši savas tiesības, varbūt tiešām stāvot garās rindās arhīvā, lai pierādītu tās, pienāktos neliela platība šo māju uzturēšanai. Protams, nemainot kopējo zemes platību pirmsreformas laikā izveidotajām zemnieku saimniecībām. Un tas ir ne tikai šajā pirmajā apakšpunktā, tas ir arī akcentēts mūsu ierosinātajā 21. panta ceturtajā daļā. Savukārt otrajā apakšpunktā runāts par to, ka atsevišķos gadījumos, kad pirmsreformas zemnieku saimniecības lietošanā ir politiski represēto vai viņu pirmās pakāpes mantinieku pieprasītais mežs, varētu tikt pārskatītas robežas. Es ierosinu, skatot šos papildinājumus, apakšpunktu skatīt un balsot pa daļām, tāpat kā tas ir iespējams ar LNNK priekšlikumu. Paldies.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai vēl kāds vēlas runāt? Deputāte Grava - Demokrātiskā partija.

I.Grava (DP).

Es gribētu šodien, spriežot par šo jautājumu - un tas ir saistīts arī ar citu likumprojektu no Zemnieku savienības puses - teikt vienu lietu. Latvijā ir politiski represēti cilvēki, kas ir ļoti smagi cietuši. Bet, dodot viņiem privilēģijas, un tās ir jādod, mēs nedrīkstam represēt citus cilvēkus. Viena netaisnība, to novēršot, nedrīkst vilkt līdz otru netaisnību. Tāpēc politiski represētajiem būtu jābūt vissirdstīrākajiem cilvēkiem un vienmēr jāpadomā, ka tas nenāk tā. Jūs prasāt izņēmumu, bet es jums pateikšu, kāpēc sociālismā lielākā daļā likumu nepildījās. Tāpēc, ka tajos visos bija izņēmumi. Likums ir likums, un tas ir jāpilda. Ja likumā ir izņēmums, tad tas vairs nav likums, jo tas nav jāpilda visiem.

Vēl viena lieta. Argumentējot es, Resnā kungs, gribu jums atbildēt, ka nevajag jaukt divas lietas. Breša kungs ir kļuvis par visu laiku vispopulārāko cilvēku republikā, kā saka, reklāma pilnīgi par velti. Nevajag jaukt tā sauktos Breša zemniekus. Nevienam politiski represētajam nebija liegtas tiesības iestāties šajā kategorijā un šo zemi lietot. Tāpēc jābūt ļoti korektiem, jo Latvija savā vēsturē ir vairākkārt pārdzīvojusi robežu dalījumus. Skolas hrestomātijā ir stāsts “Druviņi”, kurā muižnieki laboja zemnieku robežas. Tas bija ar valsts likumu noteikts izņēmuma kārtā, ka muižnieks piespieda zemniekiem zemi pārdot. Tika taisnotas robežas. Atcerēsimies, ko mēs klausījāmies Nacionālajā teātrī 18. novembra vakarā, - Ķenča lūgšanu. Tā arī bija saistīta ar jauniem mērnieku laikiem un robežu taisnošanu. Pārdomāsim vēlreiz, cik ekonomiski efektīvs ir šāds pasākums. Vai tas Latvijā atkal neved pie jaunas sociālās spriedzes? Es šodien neiesaku balsot ne “jā”, ne “nē”, bet ierosinu pārdomāt visus aspektus, kas ar to ir saistīti, jo nekas nenoved tik ātri pie brāļu kara kā zemes dalīšana.

Priekšsēdētājs. Tagad es jums nosaukšu secību, kādā mēs balsosim. Pirmais acīmredzot būtu jābalso LNNK priekšlikums. Vai vēlaties balsot kopumā vai pa daļām? Kopumā. Otrais - Zemnieku savienības priekšlikums, balsojams pa daļām. Zvanu. Pietiek runāt, sākas balsošana. Jūs nevarat vairāk, zemnieki paši pateica savu priekšlikumu, kā viņi grib balsot. Zemnieki noteica, jūs nevarat.

21. pants. Atšķiriet 363. dokumentu! 4. ailē ir LNNK priekšlikums par 9. punkta pirmo daļu. 9. punkta pirmo daļu papildināt ar šādu tekstu: “Pagasta tautas deputātu padome vai tās valde pēc saskaņošanas ar Latvijas Republikas Valsts zemes dienesta rajona nodaļu ir tiesīga pieņemt lēmumu par pirmsreformas laikā izveidotām zemnieku saimniecībām lietošanā piešķirtās zemes robežu grozīšanu šādos gadījumos: 1) ja zemes gabalu robežu konfigurācija neatbilst racionālam zemes gabalu plānojumam; 2) ja uz bijušā zemes īpašnieka vai viņa mantinieka pieprasītā un pirmsreformas zemnieku saimniecībai lietošanā piešķirtās zemes gabala atrodas bijušajam īpašniekam piederošas ēkas un būves, bet neatrodas pirmsreformas zemniekam piederošas ēkas un būves.” Balsosim par šo priekšlikumu un tad, kā Tomiņa kungs lūdza, atsevišķi par katru Zemnieku savienības priekšlikumu, bet tagad balsosim par nolasīto LNNK priekšlikumu. Viens papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 32, 29 - pret, atturas - 20. LNNK priekšlikums ir noraidīts.

Tagad Zemnieku savienības priekšlikumi. 21. pantu papildināt ar jaunu trešo daļu, nosakot, ka pagasta tautas deputātu padome vai tās valde, vai Centrālā zemes komisija ir tiesīga pieņemt lēmumu par pirmsreformas laikā izveidotām zemnieku saimniecībām lietošanā piešķirtās zemes robežu grozīšanu, izskatot zemes īpašumu pieprasījumus šādos gadījumos... Zemnieku savienība lūdz katru gadījumu balsot atsevišķi. Pirmais: ja uz pirmsreformas zemnieku saimniecībai lietošanā piešķirtajiem bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku pieprasītajiem zemes īpašumiem atrodas viņiem piederošas ēkas un būves, bet neatrodas pirmsreformas zemniekam piederošas ēkas un būves. Lūdzu. Viens papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 65, 6 - pret, 10 - atturas. Pieņemts.

Nākamais priekšlikums: ja pirmsreformas zemnieku saimniecības lietošanā ir politiski represēto vai viņu pirmās pakāpes mantinieku pieprasītais mežs. Balsosim! Viens papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 54, pret - 5, 20 - atturas. Šis priekšlikums ir akceptēts.

Un pēdējais: ja politiski represētie vai viņu pirmās pakāpes mantinieki pēc 1991. gada 20 jūnija atguvuši īpašumtiesības uz ēkām, viņiem ir tiesības uz piemājas saimniecības izveidošanu. Balsosim! Viens papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 65, 1 - pret, atturas - 13. Akceptēts.

Lūdzu, tālāk.

A.Seile. Nākamie iesniegtie labojumi attiecas uz 24. pantu. Tautsaimniecības komisija ir akceptējusi frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” ierosinājumu, kas paredz šādu normu: ja privatizācijas gaitā īpašums tiek pārdots, priekšroka salīdzinājumā ar valsti ir visiem tiem, kuriem atrodas zeme vai ēkas tajās attiecībās, kādas mēs par pirmpirkumu jau konstatējām 9. pantā. Tātad pirmpirkums šajā redakcijā ir valstij uz jebkuru zemes īpašumu, kurš tiek pārdots, bet šis noteikums neattiecas uz īpašnieku vai ēkas īpašnieku, ja šī ēka atrodas uz bijušā īpašnieka zemes. Komisijai iebildumu nav.

Priekšsēdētājs. Jums, deputāti? Nav. Akceptēts.

A.Seile. Pēdējais ierosinājums ir papildināt likumu ar jaunu 26. pantu. Šo ierosinājumu atbalsta Tautsaimniecības komisija un tas paredz, ka valsts nodevas un nodokļi zemes privatizācijas gaitā maksājami ļoti ierobežoti. Ir maksājamas tā saucamās kancelejas nodevas, nevis milzīgas valsts nodevas 5 procentu apmērā no zemes īpašuma vērtības. Šāda norma ir nepieciešama, jo ne jau cilvēkiem viņu vainas dēļ bija ierobežotas tiesības atgūt savu zemi, un tagad samaksāt tādu nodevu, kura saistās ar īpašuma vērtību, nav iespējams. Komisija atbalsta šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir kādas iebildes par jauno 26. pantu? Nav.

A.Seile. Paldies.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Frakciju vadītāji, vai mēs varam uzsākt balsojumu par akceptu otrajā lasījumā? Varam? Tad, lūdzu, balsosim par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”” pieņemšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 73 - par, pret - 8, atturas - 5. Akceptēts otrajā lasījumā.

Godātie kolēģi, vai nebūtu pareizi, ja es izmantotu sēdes vadītāja tiesības un pateiktos kolēģei Seilei? Tas viņai nebija viegli. Paldies jums. (Aplausi.)

Par trešo lasījumu, kas tiks izskatīts ne agrāk kā pēc 10 dienām. Lūdzam iesniegt visus labojumus un ievērot termiņu saskaņā ar Kārtības rulli, lai netiktu nokavēts, jo trešais lasījums termiņa ziņā ir strikti noteikts.

Pāriesim pie nākamā darba kārtības punkta - pie likumprojektiem, kurus es saīsināti nosaucu par pilsonības likumprojektiem, jo katram no iesniegtajiem likumprojektiem ir savs nosaukums. Pirms mēs tos sākam izskatīt, es daru zināmu, ka ir divi rakstveida iesniegumi Prezidijam. Pirmais: “Saeima savu darbību sāka ar paziņojumu, ka pilnā apjomā stājas spēkā Latvijas Republikas Satversme, tomēr vēl līdz šim brīdim Latvijas Republikas pilsoņiem, Valsts prezidentam un Saeimas deputātiem nav nodrošinātas iespējas realizēt Satversmes 48., 50., 72., 77. un 80. pantā garantētās tiesības. Šādos apstākļos mēs uzskatām par nepieļaujamu Saeimā izskatīt un pieņemt likumus, kuri var negatīvi ietekmēt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanas attīstību. Mēs, apakšā parakstījušies Saeimas deputāti, aicinām atlikt pilsonības likumprojektu izskatīšanu Saeimā, kamēr nav atjaunots un stājies spēkā likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””. Seko 23 deputātu paraksti.

Vispirms jāizskata šis priekšlikums. Nākamais priekšlikums ir šāds: “Pieprasām nobalsošanu, izsaucot deputātus vārdā, par plenārsēdes nepārtrauktu radiotranslāciju neatkarīgi no plenārsēdes ilguma.” Par šiem priekšlikumiem jābalso iesniegšanas secībā. Vai kāds vēlas runāt par šiem priekšlikumiem? Deputāts Grīnblats no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”.

M.Grīnblats (TB).

Godātie Saeimas deputāti! Tātad 23 deputātu priekšlikums tika iesniegts jau darba dienas sākumā un sēdes vadītājs tā izskatīšanu atlika līdz tam laikam, kad būsim nonākuši pie jautājuma par pilsonību. Jēga ir īsa... Kaut arī šodien darba kārtībā tika iekļauts jautājums par likumu “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” un šis likums tika pieņemts pirmajā lasījumā, gribu pievērst jūsu uzmanību vienam aspektam. Pēdējās dienās, kad daudzu frakciju deputāti un politiski darbinieki ļoti dedzīgi atbalsta ideju par pilsonības likuma pieņemšanu tautas nobalsošanā, tomēr tiek piemirsta viena nianse (to es jau no rīta pieminēju): šis likums par tautas nobalsošanu ir vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai akceptētu kaut kādus potenciālus pieņēmumus, hipotētiski pieņemtu pilsonības likumu, bet arī tādēļ, lai vēlētājiem, kuri savākuši nepieciešamos parakstus, pašiem būtu tiesības ierosināt cita likuma pieņemšanu. Tādējādi, kamēr šis likums nav pieņemts trīs lasījumos un kamēr nav skaidri zināms, kādā veidā šī tautas nobalsošana funkcionēs vienā vai otrā sīkā niansē, vēlētāji šīs savas tiesības nevar izmantot. Pareizāk sakot, varbūt viņi šīs savas tiesības gribētu izmantot, taču tajā brīdī, kad viņi parakstus būs savākuši, atklāsies, ka likums, kuru šeit pieņems, kaut kādās niansēs atšķirsies no tā, kā viņi šo parakstu vākšanu ir veikuši, un līdz ar to šis darbs būs gājis zudumā. Tātad cilvēki nevar izmantot visā pilnībā savas tiesības, kamēr likums nav skaidri un gaiši pieņemts un kamēr cilvēki nezina, kādā veidā tieši šo tautas nobalsošanu var iedarbināt. Tas, ka var nobalsot, ka pieņems trešajā lasījumā, - tas ir pavisam cits jautājums, un tas pagaidām nav aktuāli, tas varbūt pēc kāda laika tā būs, bet tautai, vēlētājiem šīs tiesības ir jāizmanto un ir skaidri jāredz, kāds ir šis likums. Ir zināms tikai tas, ka būs likums par tautas nobalsošanu, bet, vai tas atšķirsies vienā niansē vai otrā niansē un kāda būs šā konkrētā kārtība, - to vēlētāji pagaidām zināt nevar. Tieši to es aicinu ņemt vērā, balsojot par šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu - deputāts Panteļējevs!

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Tad, kad Grīnblata kungs un pārējie aicināja sākt vākt kaut kādus parakstus, viņam būtu vajadzējis ievērot to, ko viņš teica tagad. Ja jau Grīnblata kungs paredz, ka cilvēki vāc parakstus, bet pēc tam šis darbs var izrādīties bez nekādas nozīmes, tad es nesaprotu, kāpēc “Tēvzemei un brīvībai” jau ir aicinājusi to darīt un kāpēc cilvēki ir sākuši vākt parakstus!? Es tiešām uzskatu, ka tas bija maldinoši - aicināt sākt vākt parakstus.

Katrā ziņā es uzskatu, ka tas ir vienkārši negodīgi pret tiem cilvēkiem, kuru kaislības pēdējā laikā mēs visi kopā tik ļoti uzkurinājām, un pret tiem cilvēkiem, kurus mēs aicinājām - nu, varbūt “Latvijas ceļš” ne tik daudz, bet citi aicināja - nākt šeit pie Saeimas ēkas šodien un kuri šodien droši vien visu dienu gaidīja debates. Ir negodīgi tagad spēlēties ar viņiem, atkal visu atlikt un kaut ko skaidrot, turklāt tas ir diezgan formāls iemesls. Grīnblata kungs, jūs jau noteikti zināt, ka, pirmkārt, nevis trīs lasījumos, nevis divos lasījumos mēs pieņēmām to, ka šis likumprojekts ir steidzams, un jau nākamajā vai aiznākamajā sēdē mēs varam pieņemt šo likumu par tautas nobalsošanu. Jūs, deputāti no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”, vienkārši tērējat papīru!Es saprotu, ka jūs gribat principā nepieļaut likumprojekta apspriešanu, bet tāpēc vajag iesniegt mazliet racionālākus priekšlikumus, lai nebūtu pēc kādām divām nedēļām jāraksta jauns papīrs! Izdomājiet kādu savādāku ieganstu, nu, piemēram, kaut ko no latviešu folkloras - “kad pūcei aste ziedēs” vai ko tamlīdzīgu!... Vai - “kad saule rietumos lēks”... Vai kaut ko tādu. Tad vismaz nebūs jādomā ik pēc nedēļas jauni argumenti, lai neļautu deputātiem apspriest šo likumu. Es atkārtoju vēlreiz - mēs pieņemsim likumu par tautas nobalsošanu vēl šajā gadā! Pie likuma par pilsonību otrā lasījuma mēs atgriezīsimies droši vien tikai februārī -pēc tam, kad savus atzinumus būs devušas arī starptautiskās institūcijas, tā ka līdz tam laikam būs skaidrs arī tautas nobalsošanas mehānisms un cilvēki varēs tiešām sākt vākt parakstus likumīgi, nevis tā, kā tagad, - atbilstoši lūgumam, pildīt kaut ko. Tāpēc es lūdzu: beigsim šo spēlēšanos ar cilvēku kaislībām un sāksim normālu darbu un apspriešanu!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikt savu viedokli? Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegto priekšlikumu - atlikt pilsonības likuma projekta izskatīšanu Saeimā, kamēr nav atjaunots un stājies spēkā likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Lūdzu rezultātu. Par - 26, pret - 41, atturas - 19. Priekšlikums ir noraidīts.

Nākamais deputātu priekšlikums, par kuru būtu jābalso (arī to ir parakstījuši 10 deputāti): “Pieprasām nobalsošanu, izsaucot deputātus vārdā, ar plenārsēdes nepārtrauktu radiotranslāciju neatkarīgi no plenārsēdes ilguma.” Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. Par - 77, pret - 3, atturas - 4. Pieņemts. Lūdzu izdruku!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Romāns Apsītis - par,

Dzintars Ābiķis - par...

Priekšsēdētājs. Es atvainojos! Būtu labi, ja jūs nosauktu tikai uzvārdus, deputāti neapvainosies...

Z.Tomiņš.

... Bartaševics - atturas,

Bekasovs - par,

Berklavs - par,

Berķis - par,

Gundars Bērziņš - par,

Indulis Bērziņš - par,

Birkavs - nebalsoja...

Priekšsēdētājs. Jūs esat “par”, “pret” vai atturaties? Birkava kungs ir “par”!

Z.Tomiņš.

... Birzniece - par,

Bresis - par,

Brūvers - par,

Budovskis - par,

Čepānis - par,

Daudišs - par,

Dreģe - par,

Elferts - par,

Endziņš - par,

Fjodorova - atturas,

Folkmane - par,

Gailis - par,

Gorbunovs - par,

Grava - par,

Graudiņš - par,

Grīgs - par,

Grīnblats - par,

Grots - par,

Gūtmanis - par,

Inkēns - nav balsojis,

Jonītis - par,

Ernests Jurkāns - par,

Jānis Jurkāns - par,

Kalniņš - pret,

Kamaldiņš - par,

Karnups - par,

Kaža - par,

Kide - par,

Kokins - par,

Kostanda - par,

Krasohins - par,

Krastiņš - par,

Kreituss - par,

Kristovskis - par,

Kuprijanova - par,

Kušnere - par,

Lagzdiņš - par,

Lakševics - par,

Lambergs - par,

Laviņa - atturas,

Leiškalns - par,

Levits - par,

Līgotnis - par,

Lucāns - par,

Marjaša - par,

Meierovics - par,

Milbergs - par,

Novakšānovs - par,

Osis - par,

Panteļējevs - par,

Oļģerts Pavlovskis - par,

Valdis Pavlovskis - pret,

Pētersons - par,

Piebalgs - par,

Poča - par,

Prēdele - par,

Puriņa - par,

Putniņš - par,

Resnais - par,

Ritenis - par,

Rugāte - par,

Saulītis - par,

Seiksts - par,

Seile - pret,

Silārs - par,

Siliņš - par,

Sinka - par,

Stalts - par,

Stankeviča - par,

Stašs - par,

Straume - par,

Tabūns - par,

Tupesis - par,

Vaivads - atturas,

Zaščerinskis - par,

Zīgerists - par,

Žīgurs - par.

Pārējie - nenosauktie - deputāti nav balsojuši.

Priekšsēdētājs. Deputāts Inkēns - “par”. Radās maza diskusija Prezidijā. Man liekas, ka vajadzēja saukt visus nebalsojušos deputātus, jo dažus, kuri nav balsojuši, nosauca, bet citus - ne.

Z.Tomiņš. Var arī precizēt. Izdrukā parādās arī tie, kas nav piedalījušies balsošanā. Tātad deputāta Inkēna balsojums tiek labots uz “par”. Nav balsojis deputāts Ojārs Kehris...

(Deputāts Kehris no zāles: “Es spiedu pogu, ka atturos.”)

Priekšsēdētājs. Deputāts Kehris - “atturas”.

Z.Tomiņš. Atzīmēts. Izdrukā parādās, ka deputāts Stroganovs nav balsojis.

Priekšsēdētājs. Deputāts Stroganovs - “par”.

Z.Tomiņš. Zigurds Tomiņš nav balsojis. Es tiešām nebalsoju. Visi pārējie ir balsojuši.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi procedūras jautājumi? Nav. Lūdzu Juridiskās komisijas referentu!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Cienījamie klātesošie! Juridiskajai komisijai bija uzdots apkopot komisiju izteiktos priekšlikumus par tiem pieciem likumprojektiem, kuri bija iesniegti pilsonības jautājumā. Jums visiem ir izsniegts 399. dokuments. Tas ir Juridiskās komisijas atzinums. Atzinumam ir pievienota arī tabula, kurā parādīts, kādi priekšlikumi ir saņemti. Kā jūs redzat no šīs tabulas, satura ziņā nav neviena konkrēta priekšlikuma par kādu konkrētu šā likuma projektu, ir tikai izteikti tādi priekšlikumi komisijās. Vajag vai nu izveidot īpašu darba grupu, vai arī vairākās komisijās izlemt, kuru likumprojektu ņemt par pamatu. Tas viss tabulā ir uzskatāmi parādīts. Tātad apkopot priekšlikumus Juridiskā komisija nevarēja. Juridiskā komisija izteica savu attieksmi, un, balsojot ar četrām balsīm “par” un divām - “pret”, ieteica plenārsēdei par pamatu ņemt “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības frakcijas kopīgi izstrādāto projektu un balsot, lai varētu pāriet uz tā lasīšanu pa pantiem. Tādu pašu priekšlikumu izteica arī Vides un reģionālās plānošanas komisija. Aizsardzības un iekšlietu komisija bija izteikusi priekšlikumu - ņemt par pamatu frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcijas izstrādāto likumprojektu. Tā kā ir pieci alternatīvi likumprojekti, Juridiskā komisija iesaka izskatīt visus piecus likumprojektus vienlaikus, tātad - debatēt par šiem pieciem likumprojektiem un pēc debašu slēgšanas balsot par katru projektu atsevišķi, lai izšķirtos, kuru likumprojektu ņemt par pamatu lasīšanai pa pantiem.

Tajā pašā laikā Juridiskā komisija, rekomendējot Saeimai ņemt par pamatu “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības kopīgi iesniegto likumprojektu, uzskata, ka ir nepieciešams šo projektu, gatavojot to lasīšanai pa pantiem, papildināt ar citu likumprojektu normām, proti, ar LNNK frakcijas likumprojekta atsevišķām normām un ar frakcijas “Saskaņa Latvijai” iesniegtā likumprojekta normām.

Īsumā pateikšu arī, kāpēc Juridiskā komisija izdarīja šādu secinājumu. Vispirms daži vārdi par likumprojektu, ko ir iesniegusi frakcija “Līdztiesība”. Juridiskā komisija neatbalstīja šo likumprojektu kaut vai tāpēc, ka tajā ir kategoriski izteikta prasība pēc nulles varianta, proti, lai visas personas, kuras 1990. gada 4. maijā ir dzīvojušas Latvijas teritorijā, tiktu atzītas par Latvijas Republikas pilsoņiem un lai šiem iedzīvotājiem netiktu arī izvirzīta prasība pārvaldīt latviešu valodu. Likumprojekts paredz, ka tad, ja likums tiktu pieņemts, personām, kuras tiktu naturalizētas pēc šā termiņa, būtu noteikts piecu gadu pastāvīgās dzīves cenzs, bet arī tad - bez prasības attiecībā uz latviešu valodas prasmi. Turklāt likumprojektā ir vesela virkne pretrunu ar Satversmi, kā arī ar Saeimas kārtības rulli. Proti, kaut vai 31. pantā, kur Latvijas Republikas Prezidentam ir paredzētas tādas pilnvaras, kādas neietilpst viņa kompetencē. Prezidenta pilnvaras ir izsmeļoši uzskaitītas Latvijas Republikas Satversmē. Arī Saeimas Prezidija loma ir pārspīlēta. Saeimas Prezidija loma ir tikai tīri organizatoriska Saeimas darba veidošana un nokārtošana, nevis kaut kādu lēmumu pieņemšana, kas būtu saistīti ar Latvijas Republikas pilsonības piešķiršanu vai saglabāšanu. Saeimas Prezidijs nav arī pārsūdzēšanas instance - un tā tālāk. Un vēl jo vairāk iebildumus izraisa, protams, tādas normas, kā, piemēram, 41. pantā, kur ir teikts, ka Latvijas Republikas Prezidents pilsonības jautājumā izdod likumu, bet lūguma noraidīšanas gadījumā - pieņem lēmumu. Līdz šim tomēr Satversme paredz, ka likumus pieņem vai nu Saeima, vai tauta tiešā nobalsošanā. Likumprojektā ir arī vesela virkne citu līdzīgu pretrunu. Tāpēc Juridiskā komisija atturējās šo projektu rekomendēt ņemšanai par pamatu.

Nākamais ir likumprojekts, kuru ir sagatavojusi un iesniegusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai” (tas ir jums izdalītais 144. dokuments). Juridiskā komisija neatbalstīja šo likumprojektu, jo šis likumprojekts, kas praktiski paredz 1919. gada Pavalstniecības likuma atjaunošanu (jeb, pareizāk sakot, likuma par kārtību, kādā ir piemērojams likums par pavalstniecību”, nosaka to, ka vienlaikus ar šāda likuma pieņemšanu tiktu apturēta vesela virkne šā Pavalstniecības likuma darbības normu, un naturalizācijas sākums būtu saistīts ne tikai ar okupācijas karaspēka izvešanu, bet arī ar atvaļināto militārpersonu un viņu ģimenes locekļu, kā arī ar okupācijas karaspēka apkalpojošā personāla un tā ģimenes locekļu pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas teritorijas. Un, kamēr šo nosacījumu nav, tikmēr 4., 5., 6. un 10. pants tiek atlikts, vismaz līdz 1999. gada 1. janvārim tiek atlikts arī jautājums par Pavalstniecības likuma 8. panta piemērošanu. Tas būtībā attiecas uz tām personām, kurām ir izveidojusies dubultā pilsonība.

Tātad praktiski šis likuma variants arī zināmā mērā ir nulles variants, tikai ar mīnusa zīmi, ja mēs gribam salīdzināt to ar frakcijas “Līdztiesība” iesniegto projektu.

Tajos trīs likumprojektos, kurus ir sagatavojušas un iesniegušas Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcija, frakcija “Saskaņa Latvijai”, kā arī “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības frakcija, daudzas normas ir ļoti līdzīgas, taču vienlaikus tie ir arī daudzējādā ziņā atšķirīgi. Es nenorādīšu visas šīs atšķirības, bet mēģināšu motivēt, kāpēc Juridiskajai komisijai radās šāds lēmums.

Pirmām kārtām, ja mēs par pamatu ņemtu LNNK frakcijas sagatavoto likumprojektu, tad 2. panta 2.1. punkts (proti, piederība pie Latvijas valsts pilsonības) principā vārds vārdā atkārtotu Pavalstniecības likuma 1. pantu, un, ja tas burtiski tādā veidā tiktu ievērots, proti, ka Latvijas Republikas pilsoņi ir arī personas, kas cēlušās no personām, kuras ir dzīvojušas Latvijas robežās ietilpstošajos apgabalos vai arī uz Krievijas likumu pamata ir bijušas jau pirms 1914. gada 1. augusta piederīgas pie šiem apgabaliem, vai arī 1914. gada 1. augustā dzīvojušas Latvijas robežās vismaz pēdējos 6 mēnešus, vai kurām Latvijas robežās līdz 1981. gadam ir bijusi pastāvīgā dzīvesvieta, vai arī kuras ir abos šajos punktos minēto personu pēcnācēji. Tajā pašā laikā likumprojektā netiek atrunāts, vai šīs personas pašreiz dzīvo Latvijā vai ir šeit pastāvīgi dzīvojušas, vai arī faktiski tās visas tiek atzītas par Latvijas Republikas pilsoņiem. Tātad te var būt tāda situācija, ka šīs personas dzīvo citā bijušās PSRS teritorijā. Tikpat labi tas var attiekties arī uz tiešajiem cariskās Krievijas žandarmērijas vai gorodovoju, vai kaut kādu citu apspiedēju pēctečiem... Analoģiska norma zināmā mērā ir saistīta ar Pavalstniecības likuma 1. pantu “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības frakcijas ieteiktajā redakcijā, tomēr tur šis jautājums traktēts savādāk: tas attiecas uz tām personām, kuras pašreiz pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikas teritorijā; tās tiek naturalizētas ārpus kvotām, un tām tiek obligāti izvirzīta arī prasība par latviešu valodas prasmi.

Ir vēl vesela virkne tādu atšķirību. Piemēram, LNNK frakcija uzskata, ka Latvijas Republikas pilsoņu dzīvesbiedri ir atzīstami naturalizācijas ceļā par Latvijas Republikas pilsoņiem, ja viņi piecus gadus ir nodzīvojuši laulībā. Turpretim “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības likumprojektā ir noteikts, ka šiem dzīvesbiedriem ir jābūt vismaz piecus gadus nodzīvojušiem laulībā un ka vismaz pēdējos trīs gadus šim laulātajam jābūt pastāvīgi dzīvojušam Latvijas Republikas teritorijā. Tātad ir paredzēta būtībā stingrāka norma.

Tajā pašā laikā arī LNNK frakcijas likumprojekta kvotas gan paredz, bet runā par 10 procentu kvotām no Latvijas Republikas pilsoņu ikgadējā dabiskā pieauguma iepriekšējā gada laikā, un tas praktiski nozīmē to, ka šī kvota tuvākajos gados varētu būt apmēram 140-150 cilvēku, jo dzimstība ir ļoti zema. Šis likumprojekts atliek un saista naturalizācijas uzsākšanos. Izņēmums ir latviešu un līvu izcelsmes ārzemnieki, kā arī personas, kuras nav Latvijas pilsoņi, bet kuras legāli bija iebraukušas līdz 1940. gada 17. jūnijam, kā arī vēl dažas kategorijas. Bet vispār naturalizācija tiek saistīta ar kvotām un ar Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas Republikas teritorijas.

Kas attiecas uz likumprojektu, ko iesniegusi frakcija “Saskaņa Latvijai”, arī tajā ir ļoti daudz līdzīgu normu, bet atšķirīgs ir tas, ka cilvēki tiek atzīti par Latvijas Republikas pilsoņiem tūlīt. Šis projekts atšķirībā no “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības sagatavotā likumprojekta paredz, ka par pilsoņiem (tātad ārpus naturalizācijas) tiktu atzītas arī personas, kuras saskaņā ar 1919. gada Pavalstniecības likuma 1. pantu varēja uz to pretendēt, bet nespēja to toreiz izdarīt, - taču ar noteikumu, ka tās pašreiz jau dzīvo Latvijas teritorijā.

“Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības likumprojekts nosaka, ka pašreiz par Latvijas Republikas pilsoņiem ir jāatzīst tikai tās personas, kuras tādas bija 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācēji, kā arī bērni, kuriem dzimšanas laikā māte vai tēvs bija Latvijas Republikas pilsonis, un bērni, kuri ir piedzimuši Latvijas Republikā un kuru vecāki nav zināmi, - ja vien netiek apliecināta šo bērnu piederība pie citas valsts pilsonības.

Kā jau es teicu, ja mēs pieņemsim kādu no likumprojektiem lasīšanai pa pantiem, tie būtu jāpilnveido, arī “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības sagatavotais likumprojekts, papildinot un precizējot, it sevišķi ar vispārīgiem noteikumiem, kuri, jāatzīst, ir labāk izstrādāti “Saskaņa Latvijai” projektā, kā arī LNNK frakcijas projektā.

Tas man īsumā būtu viss. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Pirms mēs atklājam debates, mums būs pusstundu ilgs pārtraukums, bet tagad gribu nolasīt vienu iesniegumu par procedūru: “Pieprasām aizklātu balsošanu par visiem Pilsonības likuma projekta variantiem.” To ir parakstījuši 10 deputāti. Saskaņā ar Kārtības rulli aizklātai balsošanai ir dodama priekšroka. Tāpēc šeit balsošana nav nepieciešama. Desmit paraksti ir. Vai nevienam nav iebilžu? Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpināsim apspriest likumprojektus par pilsonību, kā arī likumprojektus “Par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas likuma “Par pavalstniecību” piemērošana” un “Par Latvijas Republikas 1919. gada 23. augusta likuma “Par pavalstniecību” atjaunošanu”! Mēs vienojāmies par to, ka mums būs aizklāta balsošana par šiem likumprojektiem. Mums nav balsu skaitīšanas komisijas. Ir priekšlikums - no katras frakcijas izvirzīt vienu pārstāvi balsu skaitīšanai. Varbūt ir citi priekšlikumi? Lūdzu.

I.Silārs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ir taisnība, ka mums nav balsu skaitīšanas komisijas. Saeimas kārtības ruļļa 149. pantā jūs varat izlasīt, kādas komisijas Saeimā ir. Balsu skaitīšanas komisija bija ievēlēta zināmam nolūkam, zināmiem pienākumiem un funkcijām. Tad, kad tika izveidots Prezidijs un ievēlēts Valsts prezidents, komisija pārstāja darboties. Taču Kārtības ruļļa 150. pantā ir norādīts, ka atsevišķu likumdošanas uzdevumu veikšanai Saeima var iecelt speciālas komisijas. Šajā sakarībā es gribu teikt, ka nu ir šis gadījums, kad, lai veiktu likumdošanu, ir jāizveido komisija šim konkrētajam uzdevumam - šā konkrētā balsojuma veikšanai. Protams, es atbalstu priekšlikumu, ka katra frakcija var izvirzīt savu pārstāvi. Bet galu galā katrs deputāts var izteikt savu priekšlikumu par to, kā būtu veidojams šīs komisijas sastāvs.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir citi priekšlikumi? Lūdzu - deputāts Straume!

J.Straume (TB).

Godātie kolēģi! Man ir jautājums par aizklātās balsošanas procedūru. Vai tiks balsots aizklāti par katru projektu atsevišķi vai arī būs vienā biļetenā ievietoti visi pieci projekti un būs jāizsvītro četri un jāatstāj viens?

Priekšsēdētājs. Tā kā mēs apspriežam piecus alternatīvus likumprojektus, balsosim par katru atsevišķi. Pirms balsošanas es vēl precizēšu secību, kādā par tiem tiks balsots. Saskaņā ar mūsu iepriekšējo praksi un ar Kārtības rulli pirmais ir secība un otrais - kurš likumprojekts iegūst lēmuma spēku, tas ir, par kuru tiek pieņemts lēmums. Saeima pieņem lēmumu ar klātesošo deputātu balsu vairākumu, tas ir, ar balsošanā piedalošos deputātu balsu vairākumu: 50 procenti plus viena balss. Līdz šim bija tā - līdzko kāds balsojums guva attiecīgo atbalstu deputātu lēmuma veidā, par pārējiem projektiem netika balsots. Tā tas ir bijis līdz šim, jo Saeima nepieņem lēmumus reitinga veidā. Protams, katrs var izvēlēties un balsot, kā grib, un, kā jūs saprotat, var būt dažādi varianti, bet, līdzko kāds variants iegūst lēmuma spēku, tas ir, kad Saeima pieņem lēmumu (50 procenti plus viena balss), pārējie varianti vairs netiek balsoti, jo tad zustu lēmuma pieņemšanas jēga. Saeimas kārtības rullī nav paredzēts, ka lēmumu pieņem pēc vairākuma jeb reitinga principa. Tas nav paredzēts!

Aizklāta balsošana, kā es saprotu un jūs saprotat, Saeimas attiecīgajiem saimnieciskajiem darbiniekiem ir grūts pārbaudījums. Protams, kaut kā būs jātiek galā ar to. Jābūt ne tikai urnām un visam pārējam, bet arī kabīnei - kaut vai nosacītai, bet tādai, kas nodrošina aizklātuma iespējas. Vai vēl ir kādi jautājumi? Nav. Būtu labi, ja katra frakcija tūlīt izvirzītu savu pārstāvi balsošanas komisijai, tad nākamajā starpbrīdī vai varbūt arī jau sēdes laikā šī komisija varētu padarboties, jo tai ir jāakceptē, nu, kaut vai balsošanas biļetens, biļetena forma un viss pārējais, pēc tam jāievēlē balsošanas komisijas priekšsēdētājs, bet komisijas priekšsēdētājam būs jāpaskaidro tā kārtība. Varbūt komisija kaut ko citādi izlems, taču principā kārtība būs tāda.

Deputāts Krastiņš vēlas runāt par procedūru. Lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamie kolēģi! Man ir ierosinājums par procedūru, kurš būtu jāapspriež arī balsu skaitīšanas komisijai. Tā kā saimnieciskie darbi jau pašlaik tiek veikti, ir svarīgi, lai pieeja urnai nebūtu iespējama bez ieiešanas balošanas kabīnē un lai atrašanās balsošanas kabīnē nebūtu novērojama no malas. Aizkaram būtu jāsniedzas līdz zemei, tā, kā tas ir, kā saka, civilizētajās valstīs. Tādējādi būs novērsti daudzi pārpratumi. Tas ir izdarāms, ievietojot balsošanas kabīni durvīs. Balsu skaitīšanas komisijai būtu jāņem vērā šis priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Durvis un durvju ailes šeit ir tādas, ka varbūt vispār var durvīs to darīt. Bet par to lai lemj komisija pati. Lūdzu - deputāts Sinka!

J.Sinka (TB).

Man ir ne sevišķi oriģināls priekšlikums: balsu skaitīšanas komisijā vajadzētu vienu pārstāvi no katras frakcijas.

Priekšsēdētājs. Paldies! Es jau ierosināju to. Lūdzu - deputāte Grava!

I.Grava (DP).

Es “atklāšu sezonu”: mūsu frakcija izvirza balsu skaitīšanas komisijai Kārli Leiškalnu.

Priekšsēdētājs. Vai nevarētu tagad arī pārējās frakcijas savus pārstāvjus paziņot, lai viss noritētu operatīvāk un lai mums nevajadzētu gaidīt?

M. Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs! LNNK frakcija izvirza Karnupa kungu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

Kristīgo demokrātu frakcijas deputāts:

Cienījamie kolēģi! Kristīgo demokrātu partija izvirza Uldi Lakševicu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

Frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāts:

Cienījamie kolēģi! “Saskaņa Latvijai” ierosina balsu skaitīšanas komisijā ievēlēt Folkmanes kundzi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

LZS frakcijas deputāts:

Cienījamā Saeima! Latvijas Zemnieku savienība ierosina balsu skaitīšanas komisijā ievēlēt Jāni Tupesi, atvainojiet, Tupešu Jāni.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

Frakcijas “Līdztiesība” deputāts:

Frakcija “Līdztiesība” izvirzīja kandidatūru - Bartaševiču Aleksandru.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts:

Frakcija “Latvijas ceļš” izvirza Ivaru Silāru.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”deputāts:

Frakcija “Tēvzemei un brīvībai” izvirza Juri Sinku.

Priekšsēdētājs. Paldies! Balsu skaitīšanas komisijā tātad būs deputāti Leiškalns, Karnups, Lakševics, Folkmane, Tupešu Jānis, Bartaševičs, Silārs un Sinka. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 63, pret - 1, atturas - 1. Komisija ir apstiprināta. Lūdzu šos deputātus jau tūlīt doties uz Sarkano zāli, vai Prezidija zāli šeit pat blakus, lai vienotos par organizatoriskām lietām, un tad jūs mūs informēsit, bet mēs turpināsim debates. Vai par procedūru vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu.

I.Silārs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Vēl joprojām spēkā ir Kārtības ruļļa 151. pants, kurā ir norādīts, ka komisijas pirmo sēdi sasauc Saeimas sekretārs .

Priekšsēdētājs. Kāpēc jūs domājat, ka Daudiša kungs to nezina? (Zālē smiekli.)

I.Silārs. Tieši tādēļ, ka jūs teicāt, ka mums tur jāsapulcējas un pašiem jāvienojas. Mēs nevaram paši vienoties!

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos! Jums ir taisnība, bet Daudiša kungs jau būtu gājis uz turieni, bet, tā kā jūs nācāt uz tribīni... Vai par procedūru vēl ir kādi jautājumi? Nav.

Vai varam uzsākt debates? Debatēs ir pieteikušies deputāti Seiksts, Ābiķis, Jurkāns, Budovskis, Kide, Karnups, Inkēns, Berķis, Ameriks, Leiškalns, Tabūns, Berklavs un Rugāte. Vārds deputātam Antonam Seikstam - lūdzu!

A.Seiksts (LC).

Mana lielākā nelaime, ka mūžīgi jāpārtaisa mikrofoni. Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Man nav tādas parlamentārā darba pieredzes, kāda ir, piemēram Budovska kungam, Endziņa kungam un Panteļējeva kungam, kuri ir apguvuši demokrātijas valstu parlamentu darba pieredzi. Man nav tādas pieredzes kā Sinkas kungam vai Birznieces kundzei, kuri ir ilgi dzīvojuši stabilas demokrātijas valstīs, taču, strādājot Augstākajā padomē un tagad Saeimā, es esmu intuitīvi nonācis pie dažiem, manuprāt, neapstrīdamiem argumentiem, kuri būtu jāievēro parlamenta darbā. Pirmais: vienmēr ir jāuzklausa visas domas - vienalga, kādas tās arī būtu. Otrais: nevienam projektam un nevienām domām nevajadzētu apriori līmēt klāt štampus. Trešais: pret visiem deputātiem - vienalga, kādas domas kurš izsaka, - jāizturas ar cieņu. Šos principus es mēģinu ievērot pats personiski un visu laiku mēģinu tos arī Cilvēktiesību komisijā īstenot. Godātās frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” kolēģi ir iesnieguši milzum daudz projektu. Es neteiktu, ka visi tie ir izsvērti un juridiskajā ziņā nevainojami, bet mēs tos visus izskatām tieši tāpēc, ka tie ir deputātu priekšlikumi. Tāpat mēs bijām pirmā komisija, kura izskatīja arī frakcijas “Līdztiesība” iesniegto projektu, lai gan man bija pilnīgi skaidrs, ka par šo projektu nobalsot man nekad necelsies roka. Bet principi ir principi, un bez tiem mēs varam ieslīdēt grāvī!

Godātie kolēģi! Ja jau runājam par principiem un par štampiem, gribu uzsvērt divas lietas. Nezinu, kāpēc “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības iesniegtajam projektam ir pielipuši divi štampi. Pirmais štamps: nulles variants. To dzird visur - no rīta līdz vakaram pa radio, uz ielas, visās vietās, bet, līdzko konkrēti pajautā konkrētam cilvēkam: “Kur jūs šajā projektā redzat nulles variantu?” - atbildes nav. Vai nu cilvēks projektu nav lasījis, vai viņš ir izlasījis un nav sapratis, jo kā var runāt par nulles variantu, ja projektā ir vesels kategoriju uzskaitījums, ir norādīts, kam pilsonība netiek paredzēta - neskatoties ne uz kādiem apstākļiem!? Otrs štamps: ka “Latvijas ceļa” projektu pārstāvot jeb, pareizāk, reprezentējot frakcija vai partija, kura neesot nacionāli noskaņota. Piedodiet! Minēšu tikai vienu piemēru. “Latvijas ceļa” tapšanas stadijā Juris Lorencs, Andrejs Panteļējevs un es - mēs bijām darba grupā, kas izstrādāja šos jautājumus - gan par pilsonību, gan arī par pašvaldību vēlēšanām. Toreiz mēs visi trīs vienprātīgi nolēmām izvirzīt principu, ka pašvaldību vēlēšanās drīkst piedalīties tikai pilsoņi. Šis princips joprojām paliek nepārkāpts. Sakiet, - vai tā nav nacionāla pieeja? Kāpēc tad vajag teikt, ka “Latvijas ceļš” nav nacionāli noskaņota partija? “Latvijas ceļš” ir nacionāli noskaņots šajā jautājumā! Cita lieta, ka arī “Latvijas ceļa” projektā, par kuru es tūlīt ļoti īsi runāšu, ir rinda būtisku trūkumu.

Godātie kolēģi! Es gribu teikt dažus vārdus par katru projektu, nevis lai meklētu tur trūkumus, bet lai saskatītu pozitīvo. Lai man piedod “Līdztiesības” frakcijas kolēģi, jo par šo projektu es nerunāšu. Ceru, ka viņi neapvainosies uz mani, jo tajā tiešām es kā latvietis nekā pozitīva nesaskatu.

Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegtais projekts. Man ļoti simpātiska liekas tā pieeja - Krievijas karaspēkam atrodoties Latvijā, mums ir tiešām ļoti grūti risināt tik fundamentālus jautājumus. Tikai nelaime tā, ka, vispār apturot vai neiedarbinot šo procesu, netiek domāts par to cilvēku kategoriju, kuri vēl nav Latvijas pilsoņi, bet kuri - saskaņā ar visiem parametriem - par tādiem varētu kļūt. Tie ir mūsu līdzcilvēki, ģimenes locekļi. Deputāti, kuri ir no Latgales, zina, ka krievu vecticībnieki varbūt dažreiz ir daudz lojālāki pret Latvijas valsti nekā daudzi pilsoņi.

Godātie kolēģi! Es gribētu teikt vēl ļoti daudz, bet netērēšu laiku, jo visi jau zina un nav jāatkārtojas.

Man ir ļoti daudz kas pozitīvs sakāms par LNNK frakcijas iesniegto pilsonības likuma projektu. Tas man liekas simpātisks (šeit gan es neizsaku frakcijas domas un ir iespējams, ka mani pēc tam aprās), tikai nezinu, kāpēc ir 1992. gads... Ja jau skaita gadus, tad būtu loģiski, ka no 1991. gada 21. augusta. Bet projekts man liekas simpātisks; protams, tās ir manas personiskās domas. Man liekas simpātisks tas, ka tur ir runāts par igauņiem un lietuviešiem, kuri šeit atradās 1940. gadā. Protams, ir arī trūkumi. Kvotu princips galīgi nenoslīpēts ir juridiskajā ziņā, jo, ja jau mēs vadāmies pēc dabiskā pieauguma, mēs apriori liekam mīnusa zīmi, un tad jau nav jārunā par lietu, kura vispār nekad nevar tikt realizēta. Tātad tur ir arī pieslīpējamas lietas.

Par “Latvijas ceļa” projektu es neko daudz neteikšu, jo es jau tāpēc esmu “Latvijas ceļā”, ka tur tā simpātiskā man ir daudz vairāk. Vienīgais, ko es šeit, tribīnē stāvot, varu atklāti pateikt: gadījumā, ja nobalsos par “Latvijas ceļa” projektu, es personiski iestāšos par to, lai, kamēr Krievijas karaspēks atrodas Latvijā, šīs kvotas būtu izteiktas pat promilēs, nemaz nerunājot par kaut kādiem lieliem procentiem. Bet citos jautājumos (tieši jautājumā par naturalizācijas sākšanos) un par tiem, kuri varētu palikt ārpus kvotām, “Latvijas ceļa” un LNNK iesniegtie projekti ir tik tuvi, ka varētu domāt, ka tas ir vienas frakcijas dažādu grupējumu izstrādāts projekts.

Godātie kolēģi! Nobeidzot man ir daži lūgumi. Pirmais. Nevajadzētu šo jautājumu saistīt ar mītiņiem. Katram politiskajam spēkam, organizējot mītiņu, ir jāpatur prātā, ka jebkuram citam politiskajam spēkam ir tādas pašas tiesības. Kas notiktu, ja kāds galēji pretējs spēks būtu tepat noorganizējis mītiņu? Mēs esam tomēr parlamenta pārstāvji, un katram mūsu darbības solim ir jāparedz iespējamās sekas. Gribu teikt, ka man savā ziņā psiholoģiski simpātiskāks šķita jau politiskajā pagātnē aizgājušais 1991. gada janvāris. Piedodiet, tas ir paradokss, bet tad mēs ar Kides kungu un ar Berklava kungu bijām visi kopā un mums prātā nenāca, ka pēc tam mēs varētu būt kādās ļoti tuvās, bet formāli it kā nesamierināmās pozīcijās. Tad mēs visi bijām kopā, izņemot vienas frakcijas pārstāvjus. Vai šīs barjeras šodien ir tik lielas, lai mēs šeit celtu izmocīto tautu?

Un pats pēdējais, ko es, godātie kolēģi, gribētu lūgt. Par pašu projektu runājot, ir tikai viens jautājums: kas ir svarīgāks? Latviska Latvija... Vēlreiz atvainojos, cienītā “Līdztiesība”, - par jūsu projektu es nerunāju! Vai latviskas Latvijas meklēšana nākotnē caur projektu tuvināšanos un caur pozitīvā meklēšanu katrā projektā? Jo katrā projektā (izņemot vienu) ir šie racionālie momenti. Vai arī princips, ka tam projektam apakšā ir mans paraksts? Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Dzintaram Ābiķim - pēc tam - Jānim Jurkānam.

Dz.Ābiķis (LC).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Paredzu, ka šodien būs ļoti daudz emocionālu runu, bet es uzskatu, ka tikai uz emociju pamata vien likumus neraksta. Tāpēc manā runā būs ārkārtīgi daudz statistiskā materiāla - it īpaši manas uzstāšanās otrajā daļā. Šis statistiskais materiāls ir manā rīcībā, pateicoties Izglītības ministrijā esošajai informācijai. Tā ir svaiga informācija, un, cik es zinu, nekur tā nav publicēta un mūsu rīcībā tādas nav. Tāpēc, izvēloties, par kuru likumprojektu balsot, derētu šajos skaitļos ieklausīties.

Demogrāfiskā situācija latviešiem visu okupācijas laiku ir bijusi nelabvēlīga, un arī šodien - galvenokārt ekonomisko apstākļu dēļ - tā ir īpaši nelabvēlīga. Tikai vienā Eiropas valstī dzimstības krišanās pēdējo piecu gadu laikā ir straujāka nekā Latvijā, un tā ir Krievija. Mirstība ir lielāka vienīgi divās Eiropas valstīs - Baltkrievijā un Krievijā. Vēl 1986. gadā Latvijā dabiskais pieaugums bija ar plusa zīmi (10 632), bet pagājušajā gadā tas jau bija ar lielu mīnusa zīmi - mīnus 3851. Par to, ka dzimstībai īpaši nelabvēlīgi apstākļi ir bijuši tieši krievu okupācijas laikā jeb, pareizāk sakot, padomju okupācijas laikā, liecina kaut vai tas, ka 1946. gadā - pēc ilgiem, ilgiem gadiem pirmo reizi - Latvijā bija negatīvs dabiskais pieaugums. Salīdzinājums: 1942. gadā (tātad kara laikā) tas bija ar ievērojamu plusa zīmi - plus 6651. Ļoti nelabvēlīga ir bijusi latviešu demogrāfiskā situācija Latvijā, arī salīdzinot ar cittautiešu dzimstības un mirstības līmeni. No 1979. līdz 1988. gadam latviešu dabiskais pieaugums bija tikai 27 procenti no kopējā dabiskā pieauguma. Tātad cittautiešiem tas bija nesalīdzināmi augstāks. Ļoti nelabvēlīga situācija ir arī ģimeņu jomā. Šobrīd svarīgākie dati - Latvijas statistikas institūta dati - ir šādi. No vīriešiem, kas ir vecāki par 16 gadiem, laulībā sastāv 66,8 procenti latviešu, bet 68,8 procenti cittautiešu. Sievietēm šī starpība ir vēl lielāka. Laulībā sastāv 53,3 procenti latviešu sieviešu, turpretim cittautiešu daudz vairāk - 58,9 procenti. Arī demogrāfiskā slodze latviešiem ir daudz smagāka. Ko nozīmē demogrāfiskā slodze? Uz 1000 darbspējīgiem latviešu tautības iedzīvotājiem ir 863 bērni un īpaši daudz pensionāru. Laukos šis skaitlis ir katastrofāli liels, un to veido galvenokārt veci cilvēki: uz 1000 strādājošajiem ir 998 bērni un pensionāri. Cittautiešiem šis skaitlis ir ievērojami mazāks: tikai 677 bērni un pensionāri uz 1000 darbspējīgajiem. Latviešiem arī sieviešu skaits uz 1000 vīriešiem ir daudz nelabvēlīgāks laulību slēgšanai: 1989. gadā latviešiem uz vienu tūkstoti vīriešu bija 1186 sievietes, un šis apstāklis arī, protams, nesekmēja laulību slēgšanu. Cittautiešiem šis skaitlis bija ievērojami mazāks. Bez tam es gribētu atgādināt mūsu vīriešiem, kuri mani šobrīd klausās, ka vajag sevi sargāt, jo, ja līdz 19 gadu vecumam, pateicoties tam, ka uz 100 meitenēm dzimst apmēram 106 vai 107 zēni, ir ievērojams zēnu pārsvars, tad, sākot jau no 20 gadu vecuma, vīriešu skaits katastrofāli samazinās, un tas ir katastrofāli mazāks nekā sieviešu skaits. To, ka demogrāfiskajā ziņā īpaši traģiski bija okupācijas gadi, pamato statistikas dati, kurus es ieguvu, izanalizējot Imigrācijas departamenta datus. Ja mēs ņemam tikai 1946.-1955. gadā dzimušos, tad šajā ziņā cittautiešiem Latvijā ir liels pārsvars. Uz 145 850 latviešiem ir 162 648 cittautieši.

Taču atcerēsimies, ka Iedzīvotāju reģistrā šobrīd apkopotie dati ir stipri nepilnīgi, jo šī statistika patlaban apkopo tikai 2 miljonus 389 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, lai gan pēc Statistikas pārvaldes datiem ir zināms, ka Latvijā šobrīd reāli dzīvo vairāk nekā 2 miljoni 600 tūkstoši cilvēku. Tātad šī starpība ir vēl ievērojami lielāka.

To, ka okupācijas režīms ir atstājis uz latviešu nāciju īpaši traģiskas sekas, liecina kaut vai tāds skaitlis: vēl šobrīd Latvijā 1944. gadā dzimušo latviešu skaits ir 16 631. Cittautiešu ievērojami mazāk - 9849. Taču jau 1946. gadā, tātad pirmajā okupācijas gadā, dzimušo latviešu skaits jau ievērojami atpaliek no cittautiešu skaita, kas šobrīd dzīvo Latvijā. Latvijā dzīvo tikai 12 161 1946. gadā dzimušais latvietis, bet cittautiešu ir 13 938. Taču, kā es jau minēju, reāli cittautiešu skaits ir vēl ievērojami lielāks.

Ļoti zīmīgs ir 1949. gads. Mēs visi labi zinām, kādi notikumi bija 1949. gadā. Un šis gads starpības ziņā starp Latvijā dzīvojošajiem latviešiem un cittautiešiem, kas dzimuši 1949. gadā, ir īpaši ievērojams: 1949. gadā dzimušo cittautiešu skaits par 2701 cilvēku pārsniedz šajā gadā dzimušo latviešu skaitu. Un tāpēc mums īpaši nav ko brīnīties, ka Latvijā cittautiešiem ir noteicoša loma daudzās ekonomikas nozarēs, jo mēs zinām, ka 1986. gadā, kad sākās pirmās reformas, tieši tajā vecuma grupā, kas bija ekonomiski visaktīvākā (runa ir par trīsdesmit un četrdesmitgadīgajiem), cittautiešu pārsvars ir īpaši liels.

Neapšaubāmi ļoti jūtamu iespaidu uz demogrāfisko situāciju atstāja arī karš. Piemēram, no latviešiem, kas dzimuši 1928. gadā, šobrīd Latvijā dzīvo 6378 vīrieši, no tiem, kas dzimuši 1929. gadā, ir 6397 vīrieši. Viņus karš vēl neskāra, bet no 1925. gadā dzimušajiem tikai 3947 ir vīrieši un no 1926. gadā dzimušajiem - 3962 vīrieši. Tātad Staļina un Hitlera pakts ir atstājis katastrofālas sekas tieši uz latviešu demogrāfisko situāciju. Pēc aptuveniem vēsturnieku aprēķiniem, latvieši laikā no 1940. līdz 1951. gadam ir zaudējuši vairāk kā 200 000 cilvēku, bet pēc citu vēsturnieku uzskatiem - vēl stipri vairāk.

Vēl viens skaitlis, kas nerunā latviešu nācijai par labu. Latvijā cittautiešu pensionāru vecumā ir tikai 19,22 procenti no Latvijas pilsoņu - pensionāru kopskaita. Savukārt tajā vecuma grupā, kas šobrīd ir pašos spēka gados, (tie ir 1976.-1980. gadā dzimušie) cittautiešu pilsoņu īpatsvars jau ir stipri lielāks - 21,46 procenti. Un savukārt Rīgā, piemēram, līdz 1989. gadam dzimušo cittautiešu pilsoņu ir aptuveni 34,7 procenti no kopējā pilsoņu skaita.

Ko šie skaitļi nozīmē? To, ka tieši pensijas vecumā cittautiešu pilsoņu īpatsvars ir niecīgs, bet savukārt tajā vecumā, kur vēl ģimenēs ir gaidāms pieaugums, latviešu pilsoņu īpatsvars ir stipri mazāks. Līdz ar to arī bez naturalizācijas tuvākajā laikā pilsoņu skaita proporcija mainīsies stipri par labu cittautiešiem.

Un vēl daži dati, kas, manuprāt, ļoti labi atspoguļo reālo situāciju valstī. Iedzīvotāju reģistra dati, kas pirmajā acu uzmetienā liekas diezgan labvēlīgi latviešiem, tomēr diemžēl ir pārāk rožaini. Lūk, viens tāds piemērs. Latvijā laikā no 1979. gada līdz 1983. gadam ir piedzimis 102 661 latvietis, cittautieši - 64 187, kas sastāda tikai 38,47 procentus no kopējā skaita. Savukārt 5.-9. klašu grupā šie skaitļi ir pavisam citādi, un tie jau atspoguļo reālo situāciju, jo galu galā skolu izvēlas pēc savas pārliecības un arī piederības attiecīgajai nācijai. 5.-9. klašu vecuma grupā cittautiešu procents ir nesalīdzināmi lielāks, tas ir 46,14 procenti. Salīdziniet tos ar 38 procentiem, kas ir uz papīra!

Rīga. Rīgā šie skaitļi atšķiras vēl vairāk. Attiecīgajā vecuma grupā ir reģistrēti 20 886 latvieši un 27 975 cittautieši. Cittautiešu šajā vecuma grupā Rīgā ir 57 procenti, bet tajā pašā laikā skolās 5.-9. klašu vecuma grupā cittautiešu īpatsvars ir 68,88 procenti. Tātad reāli dabā šie skaitļi ir pavisam atšķirīgi un nebūt vairs ne tik rožaini, kā tas izskatās Pļavnieka (tagad jau vairs ne gluži Pļavnieka) vadītā Pilsonības un imigrācijas departamenta datos.

Vēl tādi ļoti zīmīgi skaitļi. Krāslavas rajonā, pēc statistikas datiem, dzīvo vairāk nekā 43 procenti latviešu, bet tajā pašā laikā 5.-9. klašu grupā latviešu īpatsvars ir tikai 27 procenti. Tātad šeit tā starpība jau ir katastrofāla! Rēzeknē dzīvo aptuveni 37 procenti latviešu, bet 5.-9. klasēs mācās tikai 26 procenti latviešu. Daugavpilī, pēc statistikas datiem, dzīvo apmēram 13 procenti latviešu, bet skolās 5.-9. klašu grupā mācās 5,8 procenti latviešu.

Stipri līdzīga aina ir arī citos Latvijas austrumu rajonos. Jāsaka gan, ka pēdējā laikā statistika izskatās cerīgāka, jo Valodu likums un citi likumi acīmredzot bija tas priekšnoteikums, ka jau šobrīd mazākajās klasēs cittautiešu īpatsvars tomēr salīdzinājumā ar latviešu skaitu ir mazāks.

Pozitīvs ir arī tas fakts, ka latviešu etniskā pašapziņa tomēr ir krietni augusi. 60. gados 57 procenti no latviešu-krievu jauktajās ģimenēs augušajiem bērniem, saņemot pasi, izvēlējās tautību - latvietis, turpretī - 1989. gadā - jau 69 procenti. Tātad šī starpība ir ievērojama. Un tas ir pozitīvs skaitlis.

Protams, šāda mehāniska šķirošana latviešos un cittautiešos varbūt kādu aizvainos, tāpēc es atvainojos kaut vai saviem kolēģiem: lībietim jeb līvam Dainim Staltam un ebrejietei Rutai Marjašai, bet diemžēl statistika ir statistika, un tāda tā ir.

Par ko mums balsot šodien? Par kuru likumprojektu balsojot izšķirties? Ja es jums teiktu atklāti, tad šobrīd, ja būtu jābalso trešajā lasījumā, es nebalsotu ne par vienu likumprojektu, jo, kā jau teica Seiksta kungs, visiem likumprojektiem, arī tiem, kuri konceptuālajā ziņā man ir pieņemami (tie ir, protams, “Latvijas ceļa” projekts un LNNK projekts), ir visai būtiski trūkumi. Piemēram, ir viens, manā uztverē, ļoti būtisks trūkums, kas ir vērojams abos likumprojektos - LNNK likumprojektā un arī mūsu likumprojektā. Iespējams, ka šis trūkums ir radies reālās statistikas nezināšanas dēļ. Abi šie likumprojekti paredz, ka noteikumi par naturalizācijas kvotām neattiecas uz piecus gadus ar Latvijas pilsoni laulībā nodzīvojušajiem.

Kāda tad ir statistika? Pašreiz Latvijā dzīvo apmēram 700 000 šādu laulāto pāru. Parēķināsim: ja piektā daļa, kā rāda statistika, šobrīd ir jauktās ģimenes, tātad piektā daļa latviešu precas ar cittautiešiem. Pamatā, protams, latvieši ir pilsoņi, bet cittautieši - nepilsoņi. Tādējādi to cilvēku skaits, kuri varētu tikt naturalizēti ārpus kvotām ir ārkārtīgi liels.

Otrs faktors, kas to visu vēl vairāk pastiprina, ir tas, ka Latvijā šobrīd ir ārkārtīgi augsts šķiršanās līmenis. Es domāju, ka tas ir augstākais pasaulē. Šobrīd no katrām 100 noslēgtajām laulībām 67 tiek šķirtas! Un cittautiešiem šis skaitlis vispār ir katastrofāli liels: krieviem no 100 noslēgtajām laulībām 90 tiek šķirtas, ukraiņiem - 99 procenti. Ko tas nozīmē? Ņemot vērā, ka ļoti bieži šķiras tie, kuri laulībā nodzīvojuši 5, 6, 7 gadus, tas nozīmē, ka laulībā pilsonību ieguvušais pēc 5 gadiem izšķiras un apprecas otrreiz, līdz ar to vēl viens cits, stājoties ar viņu laulībā, iegūst pilsonību. Tādējādi šis skaitlis, ja mēs atstājam likumā šādu normu, ir pārāk liels, un mēs to, manuprāt, atļauties nevaram.

Es jūtu, ka runāju pārāk gari, tāpēc tūlīt beigšu. Pavisam īsi arī vēl par citiem likumprojektiem. “Līdztiesības” variants, protams, ir nepieņemams. Frakcijas “Saskaņa Latvijai” variants konceptuāli, protams, ir tuvāks “Latvijas ceļa” un LNNK projektam, tomēr tas ir pārāk “mīksts”, lai varētu šo variantu atbalstīt, jo Latvija nebūs imigrācijas zeme, un, ja Amerika var atļauties Amerikā dzimušos reģistrēt par pilsoņiem, tad mazā Latvijā, es domāju, to atļauties nedrīkst!

Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” variants. Visu cieņu tēvzemiešiem par viņu konsekvento nostāju, bet es šo variantu gribu salīdzināt ar noslēgtu trauku, kuru mēs sākam vārīt. Un, ja traukam ir ciešs aizbāznis, bet mēs sākam to vārīt... Jau tā mums sabiedrībā spriedze ir diezgan liela. Ja mēs neļaujam šim tvaikam nedaudz iziet uz āru, tad trauks saplīst. Tāpēc, manā izpratnē, šis variants šobrīd nav pieņemams.

Noslēgumā es gribētu teikt, ka konceptuāli es atbalstu “Latvijas ceļa” variantu un LNNK variantu, jo tie savās konceptuālajās nostādnēs ir stipri līdzīgi. Es ceru, ka deputāti balsojot izvēlēsies vienu no šiem variantiem. Protams, pats es balsošu par savas frakcijas variantu, bet, sadarbojoties tālāk ar LNNK frakciju, mēs varētu novērst tos trūkumus, kuri šobrīd ir likumprojektos, un trešajā lasījumā jau pieņemt tiešām likumprojektu, kas latviešu tautai garantētu izdzīvošanu.

Priekšsēdētājs. Vārds Jānim Jurkānam - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

J.Jurkāns (SL).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Likumprojekts, kuru mēs šodien izskatām, noteic mūsu valsts iekšpolitisko, ārpolitisko, drošības un ekonomisko attīstību. Es esmu pārliecināts, ka izskatāmo likumprojektu būtību nenosaka nedz politisko partiju intereses, nedz šauras politiskās spēles, bet gan patiesa vēlēšanās atrisināt šo patlaban visgrūtāko un vissmagāko jautājumu.

Trīs gadus politiķi nevarēja izšķirties par šo soli. Tika risināta šā jautājuma viena puse. Un kas ir izdarīts? Izdarīts ir ļoti daudz - ir atjaunots pilsoņu kopums, ir atjaunotas pilsoņu tiesības izteikt savu politisko gribu, un šajās Saeimas vēlēšanās šīs tiesības tika realizētas. Ir atjaunota valsts valoda, ir atjaunotas pilsoņu prioritātes uz zemes īpašumu, valsts dienestu, sertifikātiem, sociālajām pensijām un pat uz pašaizsardzības līdzekļiem. Mēs šos lēmumus uzskatām par dabīgiem, likumsakarīgiem un taisnīgiem. Taču šie lēmumi skar tikai divas trešdaļas sabiedrības. Nosakot šīs priekšrocības, vienas trešās daļas iedzīvotāju iespējas netika noteiktas. Nenosakot šo cilvēku pilnvērtīgu politisko statusu un iespējas integrēties mūsu valsts politiskajā, saimnieciskajā un sociālajā dzīvē, mēs nevaram runāt par šīs valsts stabilitāti. Un šodien ir tā reize, kad mums ir skaidri jāpasaka, vai mēs patiesi gribam šo integrāciju vai arī tālāk padziļināsim šķelšanos sabiedrībā.

Šo problēmu nevar atrisināt, neņemot vērā divus kontekstus: iekšējo un ārējo. Un pastāv divas taisnības, kuras vajadzētu saprast ikvienam civilizētam cilvēkam. Pirmā patiesība ir pamatiedzīvotāju tiesības, kurus PSRS totalitārais režīms noveda līdz izmiršanas robežai. Šī ir patiesa traģēdija.

Otra ir to cilvēku patiesība, kuri arī ir šā režīma mētāti upuri. Tā ir arī to cilvēku patiesība, kuri šeit piedzima, kuri šeit uzauga, kuri šeit mācījās, kuri šeit strādāja, bet tagad viņi ir kļuvuši par juridiskām nullēm. Nedz pirmie, nedz otrie bija sava likteņa lēmēji. Ja mēs jūtamies atbildīgi par šo valsti, ja mēs esam konstruktīvi politiķi, tad mums ir jāņem vērā abas šīs patiesības un jāatrod kompromiss.

Frakcija “Saskaņa Latvijai”, veidojot savu pilsonības likumprojektu, gāja pa šo kompromisa ceļu.

Taču atmetīsim iepriekšminētos sentimentus un vadīsimies pēc pragmatiskiem apsvērumiem. Atzīsim, ka Latvijas valsts drošība, Latvijas tautas drošība un izdzīvošana nav atkarīga no Drošības departamenta, no Drošības dienesta, no policijas, no armijas vai NATO. Tā visupirms ir atkarīga no saliedētības un saskaņas sabiedrībā un lojalitātes pret šo valsti. Laikā, kad dramatiski krītas dzīves līmenis, kad pieaug bezdarbs, cenas un komunālie maksājumi, par neatkarības sevišķi svarīgu balstu kļūst sabiedrības vairākuma gatavība ciest un būt pacietīgiem.

Šorīt tur, aiz Saeimas durvīm, stāvēja ne jau visa tauta. Tautas lielākā daļa strādāja - mācīja bērnus, ārstēja slimniekus, sala, domāja par dienišķo maizi, plānoja, kā izdzīvot rīt. Bet vai mēs šodien zinām, ko domā tā tautas daļa? Sociologi mums saka, ka 80 procenti pilsoņu neatbalsta šā jautājuma radikālu risinājumu.

Tagad es gribu runāt par ārējo kontekstu. Mēs esam paziņojuši, ka viens no mūsu ārpolitikas pamatuzdevumiem ir pēc iespējas ātrāk integrēties Eiropā - atjaunot savu dabīgo vietu Eiropas politiskajās un saimnieciskajās struktūrās. Sašķelti un nikni mēs Eiropai neesam vajadzīgi. Eiropai pietiek savu problēmu. Un tāpēc mums pēc iespējas ātrāk, ja mēs patiesi gribam integrēties, vajadzētu saprast, kādi principi tad valda tajā pasaulē, kurā mēs gribam integrēties.

Vēl viens svarīgs - un varbūt pat pats svarīgākais - ārpolitiskais moments - ir mūsu Austrumu kaimiņš. Un Pilsonības likums ļoti lielā mērā noteiks to, kādas attiecības mums būs ar mūsu lielo kodolkaimiņu. Un nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka mūsu ierosinātais likumprojekts ir tā saucamais nulles variants. Mūsu likumprojekts satur prasības, kuras jāpilda pretendentiem uz Latvijas pilsonību. Un tās būtu: 10 nodzīvoto gadu cenzs, valsts valodas prasme, Satversmes pamatzināšanas, legāli ienākumu avoti un tā tālāk...

Mūsu likumprojekts satur arī virkni ierobežojumu pilsonības piešķiršanai personām, kuras dien ārvalstu bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā, kuras izdarījušas noziegumus pret cilvēci, bijušas PSRS vai Latvijas PSR VDK darbinieki vai slepenie informatori, kuras izplata šovinisma, komunisma vai citas totalitāras idejas.

Šis likumprojekts satur arī virkni citu būtisku atšķirību salīdzinājumā ar citiem likumprojektiem. Mēs, piemēram, uzskatām, ka automātiski ir jāatzīst tiesības uz pilsonību tā saucamajiem Krievijas latviešiem. Tie ir cilvēki, kuriem bija tiesības uz pavalstniecību saskaņā ar 1919. gada likumu, un tas tika apstiprināts ar Augstākās padomes 1992. gada 28. oktobra lēmumu.

Vēl mūsu frakcija uzskata, ka cilvēkus, kuri atbrauca uz dzīvi Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas, nevar uzskatīt par klasiskiem imigrantiem, tādēļ attiecībā uz viņiem nedrīkst lietot kvotu principu. Pretendentam jāiegūst pilsonības tiesības tūlīt pēc tam, kad viņš ir izpildījis likumā paredzētās prasības. Kvotu principa lietošana attiecībā uz šiem cilvēkiem radīs simttūkstošu cilvēku neziņu par savu nākotni, radīs nedrošību, mazinās valsts stabilitāti. Katram ir tiesības zināt, uz ko viņš var cerēt. Mēs esam par kvotām attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri atbrauca uz dzīvi Latvijā pēc 1990. gada 4. maija, kā arī attiecībā uz tiem, kuri nav bezvalstnieki, bet ir kādas citas valsts pilsoņi.

Naturalizācijas kritēriji, kādus piedāvājam mēs, ir līdzīgi tiem, kuri ir arī citos piedāvātajos projektos, un tie atbilst demokrātisku valstu mūsdienu praksei. Mēs nedrīkstam ignorēt arī starptautisko organizāciju ieteikumus. Ekspertu atzinumi noraida kvotu principu. Un mēs nedrīkstam nepildīt tās konvencijas, kuras Latvija ir parakstījusi, piemēram, Konvenciju par bezvalstnieku skaita samazināšanu. Šī konvencija prasa, lai valsts piešķir pilsonību personām, kuras dzimušas tās teritorijā un citkārt būtu bezvalstnieki.

Un vēl. Runājot par likumprojektu, mums būtībā ir ļoti nopietni jādomā par klimatu, par to morālo ainavu, kuru šis klimats radīs. Šodien, kad mēs visi gājām cauri piketētāju rindām, es domāju, ka mums katram bija savas izjūtas, savas domas. Es skatījos šo cilvēku acīs, kurās spīdēja naids, kurās spīdēja sāpes, kurās spīdēja viss tas, kas ir sakrājies visus šos gadus. Un es domāju nevis par tiem aizvainojumiem vai rupjībām, kas izskanēja, bet gan par tiem jaunajiem cilvēkiem, kas dzīvoja šajās ģimenēs. Es domāju par to, kas tiek sēts šo jauno cilvēku dvēselēs. Un man, protams, ir tāda sajūta, ka šajos cilvēkos tiek sēts naids, tiek sēta atriebība augstsirdības vietā. Un es domāju, ka tieši šī jaunā paaudze būs tā, kurai mēs nodosim stafeti, tā, kas būtībā nodrošinās šīs valsts “būt vai nebūt”.

Pēdējā laikā ir ļoti populāri no šīs tribīnes un no citām tribīnēm piesaukt Dievu. Sevišķi svētku dienās ļoti daudz mēs šeit dzirdam Bībeles citātus. Arī es gribētu citēt pāvestu. Atvadu runā Rīgas lidostā cita starpā viņš teica šādus vārdus: “Tiecieties arvien pēc tā, kas labāks, un jūs to iemantosit tiklab kā ar savu personisko, kā kopējo izvēli, kurai jābūt brīvai no jebkura egoisma. Egoisms un nevēlēšanās uzupurēties otram ir cilvēces nāves pieteikums.”

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, ir uzdots jautājums par radiotranslāciju, jo laikā no pulksten 18.00 līdz 20.00 pēc līguma šajā programmā skan “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”. Pēc pulksten 20.00 pilnā apjomā tiks turpināta mūsu sēdes translācija, bet tikai ar nokavēšanos. Viss tiek ierakstīts, un translēšana turpināsies, bet tikai ar šo nobīdi. Tādu paskaidrojumu mums sniedza radio amatpersonas Klotiņa kunga personā, motivējot to ar tādiem argumentiem, ka šis laiks ir noteikts ar līgumu.

Par procedūru ārpus rindas vārds Jānim Straumem. Lūdzu!

J.Straume (TB).

Sakarā ar tikko radušos situāciju ir tapis iesniegums ar 10 deputātu parakstiem. Mēs ierosinām pārtraukt debates līdz radiotranslācijas atsākšanai.

Priekšsēdētājs. “Sakarā ar to, ka ir pārtraukta radiotranslācija uz divām stundām, ierosinām pārtraukt debates līdz radiotranslācijas atsākšanai.” Es jums jau paskaidroju par šo situāciju, bet mums tomēr ir vajadzīgs balsojums.

Par procedūru? Lūdzu! Deputāts Krastiņš.

A.Krastiņš (LNNK).

Godātie kolēģi, es runāšu par procedūru. Te ierosināja pārtraukt debates, un līdz ar to izvirzās loģisks jautājums: vai Latvijas Republikā ir valsts radio vai nav valsts radio un vai valsts radio ir obligāti Saeimas lēmumi? Es atvainojos, Latvijas radio ir trīs programmas, un tikai vienā no tām skan “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”. Es domāju, ka šīs programmas varētu arī drusku pagaidīt un ziņot par to, kas ir noticis ar Latvijas Pavalstniecības likumu un ar to saistītajām problēmām, nevis komentēt dažādus brīnumus un interesantas ziņas. Bet pastāv taču vēl arī pirmā Rīgas radioprogramma, ko klausās visa Latvija, un pastāv arī trešā programma, kur tiek pārraidīta simfoniskā mūzika. Es domāju, ka Latvijas radio vadībai vienkārši ir jāapzinās, ka tā atrodas Latvijā un ka tas pagaidām ir valsts radio. Es ierosinu, lai translācija tiktu turpināta pa brīvajiem kanāliem. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vispirms ir jāizskata 10 deputātu priekšlikums - pārtraukt debates, tas ir, pārtraukt plenārsēdes darbu. Es varbūt precizēšu - līdz radio translācijas atsākšanai. Es atvainojos, jo sēdes vadītājam nav tiesību komentēt, bet ir jālasa precīzi. Es vēlreiz precīzi nolasīšu priekšlikumu bez saviem komentāriem: “Sakarā ar to, ka ir pārtraukta radiotranslācija uz divām stundām, ierosinām pārtraukt debates līdz radiotranslācijas atsākšanai.” Lūdzu! Tas ir 54.pants. Jūs varat runāt tikai “pret”. Paldies, jā! (Zālē visi apspriežas.)

Godātie deputāti, izlemsim šo jautājumu ar balsošanu, jo Kārtības rullī ir 52.pants, kurā ir prasīti vismaz 20 deputātu paraksti, taču šeit ir arī vēl citas nianses. Pirms vienas lietas izspriešanas nevar pāriet uz nākamo jautājumu, izņemot gadījumus, ja debašu pārtraukšanu un pāreju uz citu jautājumu prasa Saeimas komisija vai vismaz 20 deputāti un ja Saeima tam piekrīt.

Lūdzu, balsosim par 10 deputātu iesniegto priekšlikumu! Izlemsim šo jautājumu ar balsojumu. Tas būs ātrāk un arī precīzi parādīs jūsu attieksmi. Balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 16, pret - 43, atturas - 11. Šis lēmums nav pieņemts. Krastiņa kungs, vai jūs vēlreiz nevarētu formulēt savu priekšlikumu?

A.Krastiņš (LNNK).

Jā, šis pieprasījums jeb ierosinājums ir ļoti vienkāršs - uzdot Latvijas radio pārraidīt debates no Saeimas zāles pa pirmo vai trešo Latvijas radioprogrammu, ja viņiem ir līgumsaistības ar citām radiostacijām, ja ārzemju radiostacijas ir svarīgākas par Latvijas Republikas Saeimas nolēmumu, kura ar savu lēmumu pieņēma, ka ir translējamas visas debates, kamēr tās beidzas. Tā ka šajā gadījumā Latvijas radio vadībai ir jāizšķiras, kas tai ir svarīgāks - Latvijas Republikas Saeimas lēmumi vai līgumi ar ārvalstu radiostacijām.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par deputāta Krastiņa priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 42, pret - 2, atturas - 18. Paldies. Lēmums ir pieņemts.

Berķa kungs, jums cits nekas neatliek, kā iet un kārtot šo jautājumu.

Turpinām debates. Vārds Mārim Budovskim. Jūs atsakāties no vārda?

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, godājamie kolēģi! Mūsu nupat notikusī saruna ar priekšsēdētāja kungu faktiski bija it kā... Es nesapratu, kāpēc man ir jānāk laukā. Nupat mēs nobalsojām par to, ka translācijai tiešajā ēterā vajadzētu turpināties, un līdz ar to saprotu, ka šobrīd mana uzstāšanās ir pāragra, bet, ja esmu nepareizi sapratis, tad, priekšsēdētāja kungs, lūdzu, paskaidrojiet to.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, kā es saprotu, mums nav tiesību diskriminēt tos deputātus, kuri šeit ir runājuši, bet kuru teiktais neizskanēja tiešajā translācijā. Tāpēc, manuprāt, būtu pareizi, ka šī translācija atsāktos, bet tikai ar pusstundas nobīdi. (Troksnis zālē.)

M.Budovskis. Cienītie kolēģi! Un tomēr šajā sakarā es mēģināšu nedaudz runāt par gaisotni, kāda valda mūsu zālē un kāda varbūt vispār ir attieksme pret šā likumprojekta izskatīšanu.

Pirmkārt, es uzskatu, ka šis jautājums, ko mēs šodien skatām, patiešām ir ļoti svarīgs, pat vissvarīgākais, kāds mums ir jāizskata šajā zālē, - tā ir Latvijas nākotne, tas ir Latvijas nākotnes jautājums. Taču tajā pašā laikā ir arī tāda nianse, kuru es vienkārši nevaru palaist garām. Es mēģināšu jums to atgādināt.

Panteļējeva kungs šeit no tribīnes teica, ka viņš uzskata, ka mēs normāli aprunāsimies, un acīmredzot mēs to izdarīsim tik rūpīgi, ka otrais lasījums varētu būt ne ātrāk kā nākamā gada februārī. Jā, es domāju, ka tas patiešām varētu būt ļoti labi. Tajā pašā laikā frakcija “Latvijas ceļš” ierosina, ka plenārsēdei vajadzētu turpināties līdz tam brīdim, kamēr tieši šis jautājums tiek izskatīts. Es to uzskatu par absolūti cinisku ierosinājumu un mēģināšu jums to paskaidrot. Es vēlreiz saku - absolūti cinisks, jo tas ir abpusēji cinisks no diviem viedokļiem.

Pirmais. Šis ierosinājums nāk brīdī, kad mēs izskatām arī citu ļoti svarīgu jautājumu, tas ir, Privatizācijas likuma 14. pantu. Tur pavisam ir 26 panti. Tātad faktiski mēs esam knapi līdz pusei tikuši, bet jau ir ierosinājums, ka mēs strādāsim tik tālu.

Cienītie kolēģi! Psiholoģiski tas ir absolūts spiediens. Kā redzat, mums vēl ir ļoti liels darbs priekšā, tāpēc netērēsim velti laiku debatēm, iesim ātri uz priekšu un pieņemsim šo jautājumu. Tātad tas ir cinisms pirmām kārtām pret šo likumprojektu. Tajā pašā laikā tas ir cinisms arī pret šo nozīmīgo jautājumu, kas mums šeit jāizskata. Tāpēc es šo priekšlikumu nosaucu par absolūti cinisku. Es domāju: varbūt tā bija kaut kāda negadījuma reize. Nē, tā nebūt nav negadījuma reize! Bērziņa kungs nupat staigāja pa zāli un vāca parakstus. Es jums mēģināšu atgādināt - es neparakstīju to, ka mēs turpināsim savu darbu bez pārtraukuma. Man šajā sakarā ir vēl viena piebilde kā profesionālim mediķim - noguruma pazīmes ir uzmanības traucētājas. Mēs jau tā šodien šeit staigājam, bet Bērziņa kungs man skaidroja, ka tas nav nekas, jo tas, kurš jutīsies noguris, lai iziet ārā... Tātad šā nozīmīgā jautājuma izskatīšanā faktiski... Nu, mēs tagad pastaigāsimies - nāksim šurp, iesim turp, kuri iesnaužas uz vietas, tie drusku atpūšas... Un tā turpināsim strādāt. Un tas viss notiek pilsonības jautājuma apspriešanas laikā. Lieliski! Iesim vēl tālāk uz priekšu.

Tagad mēs skatāmies arī nākamo gaisotni. Juridiskā komisija uzskata, ka konceptuāli par pamatu varētu ņemt “Latvijas ceļa” projektu. Bet, priekšsēdētāja kungs, es jums gribu atgādināt vienu lietu - to, ka Juridiskā komisija ir vienīgā komisija parlamentā, kas joprojām strādā pretēji Saeimas kārtības ruļļa noteiktajām prasībām. Tā ir vienīgā! Tātad, cienītie kolēģi, kā jūs redzat, mēs tā soli pa solītim virzāmies uz to, lai pieņemtu kaut kādus lēmumus, lai mēs izdarītu to, kas ir vajadzīgs. Tikai jājautā: kam un kāpēc? Nu labi, tā bija maza liriska atkāpe.

Un tagad es runāšu par likumprojektu. Es saprotu, ka mums patiešām būtu daudz vieglāk un mēs varētu daudz pamatotāk runāt par Pilsonības jeb Pavalstniecības likumu, ja mēs būtu izskatījuši likumu par Latvijas iedzīvotāju juridisko statusu. Šobrīd mēs par to nevaram īsti spriest, mums nav bijusi arī nekāda diskusija, mēs tagad mēģināsim ar dažādiem ierobežojumiem, ar dažādiem papildu punktiem visu to atspoguļot Pilsonības likumā. Es domāju, ka tas ir ne visai veiksmīgs risinājums. Vispirms mums ir jātiek skaidrībā par to iedzīvotāju juridisko statusu, kuri šobrīd mitinās Latvijā. Un tad varētu runāt tālāk. Taču acīmredzot šī doma nešķiet pieņemama, tāpēc mēs skatām tālāk Pilsonības likumu. Man uzreiz ir jārunā par virsrakstiem, un tiem ir ļoti būtiska politiska nozīme. Es to šeit gribētu atgādināt.

Es varu sadalīt visus iesniegtos projektus divās klasēs. Pirmajā ir tie likumprojekti, kurus pārstāv LNNK un frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Tās šos likumprojektus ir nosaukušas šādi: LNNK - “Par 1919.gada 23.augusta Latvijas Republikas likuma “Par pavalstniecību” atjaunošanu”; frakcija “Tēvzemei un brīvībai” ļoti līdzīgi - “Par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republika likuma “Par pavalstniecību” piemērošana”. Tātad mēs runājam par pavalstniecību un mums ir tīra sakarība ar to likumu, kas bija 18.novembra Latvijas Republikai.

Pārējie likumprojekti ir nosaukti pilnīgi citādi. Frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības likums saucas “Latvijas Republikas Pilsonības likums”, un tā ir būtiska atšķirība. Tātad tas ir Pilsonības likums un nav ne mazākās norādes uz to, ka mēs atgriežamies, ka mēs turpinām savu iepriekšējo tradīciju.

Es patlaban negribu runāt ne par frakcijas “Līdztiesība”, ne par frakcijas “Saskaņa Latvijai” likumprojektu nosaukumiem, jo tie, manuprāt, ir diezgan kuriozi. Un tie savā būtībā arī atspoguļo to, ko šie likumprojekti proponē. “Līdztiesība” savu likumprojektu ir nosaukusi vienkārši - “Par pilsonību”, parādot, kam kurā valstī un kādas kosmopolitiskas tendences ir iekšā. Tas viss patiešām ir atspoguļots arī projekta saturā. Un tāpat arī frakcija “Saskaņa Latvijai” - “Likums par pilsonību”.

Cienītie kolēģi, es domāju, ka mēs varētu runāt par šo politisko nostādni, kas izpaužas nosaukumā. Taču es gribētu runāt arī par citu jautājumu. Ja mēs patiešām atjaunojam 18.novembra Latviju, tad man ir jautājums: cik ir to stūrakmeņu, kas nosaka šo valstisko pēctecību? Cik tādu ir? Es gribētu teikt, ka acīmredzot tā ir Konstitūcija, tā ir Satversme. Jā, to mēs esam atjaunojuši visā pilnībā! Un kāds būtu nākamais stūrakmens? Nākamais stūrakmens varētu būt īpašuma likumi. Par īpašuma likumiem, kā jūs redzat, mēs šeit ļoti cīnāmies, un faktiski, kā es saprotu, daudzu objektīvu apstākļu dēļ mēs nekad pie tā neatgriezīsimies. Tas ir viens jautājums par šo pēctecību.

Un tagad ir Pavalstniecības likums. Izrādās, ka Pavalstniecības likums mums kā tāds nav vajadzīgs, mēs esam gatavi rakstīt citu, mēs tagad runāsim par pilsonību. Un es šeit negribu absolūti nekādus skaidrojumus minēt, kā un kuros gadījumos pavalstniecība ir piemērojama - vai tas ir monarhijas jautājums, vai tā ir impērijas pazīme, vai pilsonība ir valsts pazīme. Lingvisti saka absolūti ko citu. Viņi skaidro šo pavalstniecības jēdzienu, Es šeit runāju par politisko jēgu. Un politiskā jēga man liekas tāda, ka jau pašā nosaukumā prioritāte ir jādod Pavalstniecības likuma atjaunošanai, konkrēti norādot, kāda Pavalstniecības likuma atjaunošana tā ir.

Nākamais, par ko es gribu runāt, ir par to rūpību, ar kādu šie likumprojekti ir izstrādāti. Kas tajos ir ietverts? Kādā veidā mēs parādām to, par ko gribam spriest? Kur tajos ir kādas prioritātes? Es nesalīdzināšu visus likumus, aplūkošu tikai divus, un arī tad ļoti nepilnīgi. Viens būs frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības projekts, otrs - LNNK iesniegtais projekts. Es tagad nosaukšu tādus blokus, par kuriem mēs varētu runāt. Tas šodien ir sarežģīts jautājums, jo mēs zinām, ka daudzi mūsu tautieši ir izklīdināti pa pasauli, ka daudzi mūsu tautieši pūlas atgriezties mājās un tā tālāk. Tātad frakcija “Latvijas ceļš” šo jautājumu izskata vienā pantā, bet LNNK šo jautājumu izskata 2., 12., 13. un 14. pantā. Es tagad neatklāšu visu šo pantu saturu, jo tā jau ir cita saruna - tā ir lasīšana pa pantiem. Taču katrā ziņā apjoms un rūpība, ar kādu likumprojekts ir sagatavots, ir kvalitatīvi atšķirīgs. Es nosaukšu vēl citus jautājumus, teiksim, naturalizācijas lūgumu izskatīšana. Es domāju, ka tad, ja mēs runājam par pilsonību, viens no stūrakmeņiem Pilsonības likumā ir naturalizācijas jautājums, taču izrādās, ka par šo lietu frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības likumprojektā runāts tikai 15.pantā. LNNK projekts par to runā 30., 31., 32. un 33. pantā. Un atkal es jums atgādinu, ka tas ir izstrādāšanas rūpīguma jautājums, tas ir modelēšanas jautājums - kādas situācijas mums parādās.

Runāsim tālāk! Naturalizācijas ierobežojumi. Abi likumprojekti to izskata vienā pantā: “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība - 14.pantā, LNNK - 18.pantā, taču tālāk ir būtiska atšķirība. Šeit ir apakšpunkti. Frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības projektā tas ir 1.-5. apakšpunkts, bet LNNK - 1.-13. apakšpunkts. Un atkal mēs redzam - vismaz šobrīd! - kvantitatīvu atšķirību, ko es vēlreiz attiecinu uz rūpību.

Minēšu vēl vienu piemēru - par bērnu pilsonību. Tā mums arī ir ļoti sāpīga lieta. Tas ir jautājums, par ko šeit daudzkārt ir lauzti šķēpi. Frakcija “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība to izskata vienā pantā - 13.pantā, bet LNNK - 23., 24., 25., 26., 27. un 28.pantā. Un tā es varētu turpināt.

Cienītie kolēģi, šo savu runas daļu es mēģinu veltīt vienai problēmai, tam, cik rūpīgi šis likums ir izskatīts katrā frakcijā, pirms tas iesniegts, - cik rūpīgi tas sagatavots, cik rūpīgi modelētas tās situācijas, par kurām mums šeit būs jāspriež. Vēl vairāk - cik liels darbs mūs sagaida otrajā lasījumā, apspriežot likumprojektu pa pantiem, vai kādā citā starpposmā, kad mēs mēģināsim apvienot šos likumprojektus, kad mēs mēģināsim izveidot kādu alternatīvu variantu, kur būs lielāka būvēšana klāt.

Mēs jau šodien visu laiku runājam par to, ko ņemt par pamatu. Tādā gadījumā man jums ir pilnīgi atklāts jautājums: ko jūs esat ar mieru ņemt par pamatu? Vai to likumprojektu, kurš ir mazāk rūpīgi izstrādāts un kurā nav ietvertas daudzas normas, kurā nav izmodelētas visas situācijas, pie kura pēc tam būs jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, kurā mēs par katru pantu lauzīsim šķēpus, vai likt kaut ko klāt vai darīt kaut ko citu. Es domāji, ka man nevajag jūs pārliecināt. Tā ir diezgan pietiekama un pārliecinoša argumentācija, kuru es jums šobrīd varēju pateikt.

Es vēl gribētu teikt tā: mēs varam daudz ko ignorēt, mēs varam smīkņāt par kādām lietām, taču es negribētu teikt, ka šajā zālē ir kaut viens cilvēks, kas smīkņātu par zināšanām. Un tāpēc es griezīšos pie jums ar jautājumu: “Sakiet, lūdzu, vai jūs man varat paskaidrot, kurš ir pats autoritatīvākais speciālists pilsonības jautājumos Latvijā?”

(Starpsauciens no zāles: “Bojārs, Bojārs!”) Un arī man jums ir jāsaka, ka tas ir profesors Juris Bojārs. Arī viņa atzinumā, kas ir izskanējis gan radio pārraidēs, gan bija publicēts avīzēs, skaidri un gaiši pateikts, ka LNNK projekts ir daudz rūpīgāk izstrādāts, ka tas ir pamatotāks un tuvāks tām starptautiskajām normām, kuras vajadzētu atspoguļot likumprojektā. Tātad, cienītie kolēģi, es pašlaik domāju tā: mēs te šobrīd sēžam un runājam, kā un ko ņemt par pamatu? Tad, lūk, tā.

Un visbeidzot es pievēršos tikai vienai konceptuālai lietai, kas it kā atspoguļota pantā. Šeit mēs daudz runājam par kvotām. Jā, es saprotu, ka ir iesniegti projekti, kuri kvotas ignorē. “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība tās neignorē, arī LNNK neignorē. Šajā sakarā man ir tikai viena piebilde. Šeit ir it kā atšķirība - pirmajā gadījumā kvotu nosaka Ministru kabinets, otrajā gadījumā - Saeima. Un diezgan stabili. Līdz ar to man ir jautājums: sakiet, kurā projektā ir lielāka garantija, kurā ir lielāks miers un pārliecība par to, kas notiks ar to, ko minēja Jurkāna kungs? Kurā projektā ir lielāka stabilitāte - vai tajā, kurš paredz, ka to darīs Ministru kabinets, bet tas, nedod Dievs, var mainīties vai trīs reizes gadā, vai Saeima, kas ir noteikusi stabilu normu? Es domāju, ka par labu šim kvotu jautājumam runā LNNK variants. Mums tas ir viens no noteicošajiem stūrakmeņiem, tāpēc izšķirsimies par vienu vai otru. Es dodu priekšroku LNNK piedāvājumam.

Cienītie kolēģi, es šobrīd absolūti negribu idealizēt LNNK piedāvāto likumprojektu. Es ļoti labi apzinos, ka varētu izdarīt vairāk. Es ļoti labi apzinos, ka šis likumprojekts varētu būt stingrāks un konsekventāks, kaut vai jautājumā, par kuru šeit runāja Ābiķa kungs, tas ir, par jauktajām laulībām. Taču šobrīd es gribētu runāt par vienu. Jā, es atzīstu, mēs daudz ko varam pielikt klāt, mēs daudz varam diskutēt otrajā lasījumā, kad skatīsim likumprojektu pa pantiem. Varbūt pirms tam mēs daudzas reizes nāksim kopā un daudz ko sagatavosim, bet šobrīd es gribētu runāt par to, kurš ir relatīvi vislabāk izstrādātais likumprojekts. Tam ir jābūt par pamatu, pie kura mēs strādāsim tālāk. Un šajā ziņā es nepārprotami gribu teikt, ka LNNK iesniegtais likumprojekts ir vislabāk izstrādātais, tāpēc aicinu jūs pieņemt to par pamatu mūsu tālākajam darbam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vārds Edvīnam Kidem - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

E.Kide (SL).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka, stāvot tribīnē, mums vajadzētu nodarboties ne tik daudz ar lingvistiku, kā pareizi formulēt šo svarīgo likumprojektu virsrakstus. Un tas ir būtiski. Mums vairāk vajadzētu domāt un diskutēt bez emocijām par šo likumprojektu. Manuprāt, mums nevajadzētu meklēt tieši tās vietas, kuras visvairāk mūs šķir, jo tādu vietu ir diezgan daudz, bet mums vajadzētu meklēt tās vietas, kuras mūs vieno un kurās varam atrast kopsaucēju, jo šajā zālē ir jāatrod kopsaucējs.

Es negribu runāt par mūsu likumprojekta politisko argumentāciju. To labi argumentēja Jurkāna kungs, bet es gribu skart dažas nozīmīgas iezīmes un atšķirības starp pārējiem likumprojektiem un mūsu likumprojektu. Viena iezīme, kas mūs vieno ar dažādiem likumprojektiem, bet no dažiem šķir, ir tā, ka mēs atzīstam individuālu - jā, individuālu! - pilsonības piešķiršanu jeb naturalizāciju un mums galīgi nav pieņemama masveidība - kopēja, liela, neregulēta masveidīga naturalizācija. Tā ir pirmā iezīme.

Otra iezīme - un, man šķiet, pati galvenā - ir tā, ka mūsu likumprojekts strikti nošķir divas bezvalstnieku grupas. Proti, vienus, kuri iebraukuši šeit, Latvijā, vai dzimuši līdz 1990.gada 4.maija, brauc vēl šodien un brauks arī rīt. Mēs te saskatām ļoti lielu atšķirību. Mēs abām šīm grupām nosakām atšķirīgu naturalizācijas kārtību, - jā, atšķirīgu naturalizācijas kārtību, izvirzot, kā te Jurkāna kungs teica, vienādas prasības naturalizācijai, bet atšķirīgu kārtību. Proti, tiem, kas iebraukuši pēc 1990.gada 4.maija, mēs likumā paredzam visstingrākās kvotas, jo uzskatām, ka turpmākā bezvalstnieku un ārvalstnieku ieplūšana Latvijā būtu galēji jāierobežo un tai faktiski jātuvojas nullei. Šīs superminimālās kvotas noteikšana mūsu likumprojektā tiek uzticēta Ministru kabinetam. Tā ir diskutējama un apstiprināma Saeimā, tātad arī šī kvota būs “zem divām atslēgām”. Mēs uzskatām, ka tai jākļūst par nopietnu barjeru turpmākai bezvalstnieku ieplūšanai mūsu valstī.

Turpretī tiem bezvalstniekiem, kuri ir dzimuši šeit, Latvijā, un ir nodzīvojuši te vairākus desmitus gadus, mēs paredzam Ministru kabineta noteiktu naturalizāciju, kas tiktu izdiskutēta un apstiprināta Saeimā.

Un tagad es runāšu nevis par naturalizācijas kvotu, bet par naturalizācijas tempu un naturalizācijas kārtību šai iedzīvotāju daļai. Šo naturalizācijas tempu un kārtību, pēc mūsu likumprojekta nosaka Ministru kabinets, vadoties pēc demogrāfiskās, ekonomiskās un, protams, arī politiskās situācijas valstī. Un papildus gribu vēl teikt, ka šo tempu un kārtību nosaka, ievērojot arī mūsu valsts tehniskās un organizatoriskās iespējas, jo mēs zinām, cik grūti un cik ilgi Pilsonības un imigrācijas departamentam nācās veikt tādu lietu kā vienkāršu pilsoņu reģistrāciju, un šodien, kad mēs Pilsonības un imigrācijas departamentam pieprasām datus, mums atbild, ka šādu datu nav. Tos mēs pieprasījām oficiāli, taču saņēmām atbildi, ka daudzu datu viņiem vispār neesot. Kam tad bija vajadzīga tāda darbošanās?

Mēs uzskatām, ka individuāla pilsonības piešķiršana tehniski un organizatoriski ir ļoti grūta un sarežģīta, un tā, protams, prasa laiku. Un tomēr noteiktais temps un kārtība, ko nosaka Ministru kabinets un ko pārbauda un apstiprina vai noraida Saeima, ir visstingrākā atslēga naturalizācijas tempam.

Otrkārt, ir jānosaka arī naturalizācijas secība. Mēs savā likumā paredzam prioritātes vispirms laulātajiem, kuri dzīvojuši Latvijā. Visos likumprojektos, arī “Latvijas ceļa”, vēl vairāk - LNNK likumprojektā, ir uzskaitīta vesela virkne atvieglojumu naturalizācijas procesā. Lūk, šajos atvieglojumu ietvaros tad arī jāmeklē mehānisms, kādā secībā šo lielo cilvēku skaitu naturalizēt. Jā, pareizi, avīzē ir minēts liels skaitlis. Tas sniedzas simtos tūkstošu. Jā, pāri par simts tūkstošiem cilvēku ir naturalizējami ārpus šīs kvotu kārtības. Un par to būtu ļoti, ļoti jādomā. Tikai latviešu tautības cilvēku vien bez pilsonības ir pāri par 20 000! Lietuviešu, kas legāli iebraukuši, ir 25 000, bet poļu - 38 000. Summējiet vien visus šos atvieglojumus kopā!

Latvijas teritorijā dzīvo ļoti daudz lietuviešu un igauņu, kuri palikuši Latvijas teritorijā, kad tika mainītas Latvijas administratīvās robežas. Arī viņiem varētu būt priekšrocības. Visiem datiem par šiem bezvalstniekiem vajadzēja būt Pilsonības un imigrācijas departamentā. Šie dati ir jānodod valdībai, un tad valdībai ir jāveido naturalizācijas tempu un secības modelis. Un pēc tam šis modelis ir jānodod mums apstiprināšanai. To paredz arī mūsu likumprojekts.

Es gribētu vēl salīdzināt mūsu likumprojekta pantu, kas nosaka naturalizācijas kvotas, tempu un kārtību, ar frakcijas “Latvijas ceļš” likumprojekta attiecīgo pantu. “Latvijas ceļš” nosaka vienotu kvotu tiem, kuri iebrauc šodien, un tiem, kuri te nodzīvojuši mūžu vai dzimuši, turklāt nekādu precīzāku definīciju, kas tā kvota ir, “Latvijas ceļš” nedod. Tajā pašā pantā frakcijas “Latvijas ceļš” likumprojekts nosaka, ka visu šo lielo skaitu bezvalstnieku var naturalizēt ārpus kvotām, un pat neuzliek ar šo pantu Ministru kabinetam un Saeimai pienākumu noteikt secību, kādā notiks šā lielā iedzīvotāju skaita naturalizācija. Manuprāt, par to ir jādomā. Mūsu likumprojekts itin stingri visus - gan ar atvieglojumiem, gan bez atvieglojumiem - laiž cauri Ministru kabinetam un Saeimai, tas ir stingrāks un konsekventāks šā nopietnā jautājuma risināšanā. It īpaši es vēlreiz gribu uzsvērt, ka mēs nekādi nevaram piekrist šai kopējai kvotai, kas attiecas gan uz tiem cilvēkiem, kas iebraukuši līdz 1990.gada 4.maijam, gan uz tiem, kas iebraukuši pēc tam. Un vispār, kā es jau teicu, vajadzētu dot precīzāku definīciju.

Taču šī neskaidrība “Latvijas ceļa” likumprojektā nav vienīgā. Es gribētu piekrist Budovska kungam, ka “Latvijas ceļa” likumprojekta panti ir neizvērsti, neizstrādāti, pēc tiem praktiskajā dzīvē, ja tos tālāk neizvērš un neizstrādā, darboties, manuprāt, ir grūti vai, es pat teiktu, - neiespējami. To mēs uzskatām par vienu no lielākajiem “Latvijas ceļa” likumprojekta trūkumiem, lai gan projekta struktūra ir līdzīga mūsu projekta struktūrai, tāpēc mēs varētu atrast kopēju valodu.

Kādas tad ir vēl būtiskākās atšķirības starp citiem projektiem un mūsu likumprojektu? Viena no tām ir tāda, ka projekts paredz bezvalstnieku bērnus, kuri dzimuši, es uzsveru, pēc likuma spēkā stāšanās, tas ir, bezvalstnieku bērnus, kas dzimst mūsu neatkarīgajā valstī, pieskaitīt pie pilsoņu kopas. Ābiķa kungs teica, ka tādu greznību tik maza valsts kā Latvija nevar atļauties. Es gribētu teikt: “Ābiķa kungs, mazi mēs esam, bet lieli mēs varam būt, ja mēs uzņemsimies neatkarīgas valsts funkcijas un atbildību.” Mums jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kas mūsu mazajā un cienīgajā valstī dzīvo. Šeit gan tiek izslēgti tie bērni, kas dzimuši no padomju armijas demobilizēto virsnieku ģimenēs. Mēs uzskatām tā: ja cilvēks ir dzimis kādā zemē, ir jābūt arī valstij, kurai viņš var kalpot un tās priekšā atbildēt. Un vēl es gribu piebilst, ka šie dzimušie, Ābiķa kungs, tikai pēc 18 gadiem iegūs pilsoņu īstās tiesības un pienākumus. Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu valsts tad būs stipra un droša arī par saviem iekšējiem spēkiem.

Un vēl viena mūsu likumprojekta iezīme, kuru minēja arī Jurkāna kungs. Mēs ejam vienu soli pretim tā saucamajiem Austrumu latviešiem, tiem latviešiem un viņu pēcnācējiem, kuri pēc 1919.gada 23.augusta likuma 1.panta ir saņēmuši tiesības iegūt pavalstniecību, bet nav to ieguvuši. Mēs jau Augstākajā padomē pieņēmām lēmumu, kā teica Jurkāna kungs, bet Pilsonības un imigrācijas departaments to neizpildīja. Mēs uzskatām, ka šiem mūsu latviešiem un viņu pēcnācējiem ir jārealizē bez kvotām šīs tiesības, ja viņi vēlas tikt pieskaitīti pie pilsoņu kopas. Šāda panta pieņemšana, manuprāt, būtu krietns solis uz priekšu latviešu tautas apvienošanā.

Un vēl viena lieta - mūsu attieksme pret dubultpilsonību. Arī tai ir nianses. Jā, nianses! Mēs tāpat kā dažu citu likumprojektu autori neatzīstam dubultpilsonību, bet piekrītam dubultpilsonībai attiecībā uz Rietumu latviešiem, kuriem šo dubultpilsonību pieļāva attiecīgais Augstākās padomes lēmums, taču mēs esam pret to, lai dubultpilsonība būtu tiem Rietumu latviešiem, kuri strādā kā deputāti, kā Ministru kabineta locekļi vai tiek ievēlēti par prezidentu. Mūsu uzskats ir tāds, ka šāda augsta ranga personas var kalpot un atbildēt tikai vienas valsts priekšā, nevis kalpot diviem saimniekiem. Tas ir arī morāliski, manuprāt, pareizi.

Pieskaroties citiem likumprojektiem, es gribu teikt, ka frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” likumprojekts mums tomēr nav pieņemams, jo būtībā tas pilsonības jautājumu atbīda tālā nākotnē, kad pēdējais kolonists un viņa pēcteči būs atstājuši mūsu zemi. Tātad tas nerisina šo jautājumu.

Tāpat mums diemžēl nav pieņemams arī frakcijas “Līdztiesība” likumprojekts, kurš iestājas par nulles variantu un kurš, kā es jau minēju, šajā jomā pilnīgi nav pieņemams.

Es vēlreiz gribu izteikt zināmu atzinību LNNK likumprojektam, kurš patiesām daudzos pantos ir ļoti saturīgs, precīzs, konkrēts un pēc kura, manuprāt, var strādāt, lai gan tas ir konceptuāli citādi pieņemts. Un tomēr arī šis likumprojekts, Berklava kungs, mums nav pieņemams tāpēc, ka tam ir negatīvā kvota un tas attiecībā uz pārējiem bezvalstniekiem naturalizācijas jautājumu nerisina. Tāpat tas neatrisina naturalizācijas jautājumu arī, lūk, šai lielajai ar priekšrocībām saistītajai cilvēku grupai.

Cienītie deputāti, es aicinu jūs balsot par mūsu, tas ir, frakcijas “Saskaņa Latvijai” likumprojektu, kurš, mūsuprāt, ir sīki un juridiski korekti izstrādāts un atbilst Eiropas konvencijas prasībām, bet likumprojekta 10.pants “ar dubultatslēgu” nodod Ministru kabineta un Saeimas stingrā kontrolē visus ārpus kvotām vai kvotu ietvaros naturalizējamos bezvalstniekus. Tātad šī naturalizācija ir Saeimas rokās, mūsu rokās, mēs esam atbildīgi par to. Šis pants to atrisina, un tāpēc es par to aicinu balsot.

Pamatojoties uz noteiktām prioritātēm, mūsu likumprojekts dod ilgi gaidīto skaidrību, nosaka spēles noteikumus, uz kuriem gaida bezvalstnieku ģimenes. Lai šie noteikumi ir bargi, lai tie ir skarbi, bet lai tie ir mūsu rokās un lai šie bezvalstnieki, izpētījuši naturalizācijas nodaļu, ko mēs izstrādātu, var prognozēt savu dzīvi piecus, desmit vai piecpadsmit gadus uz priekšu. Tādu skaidrību valstī dzīvojošs cilvēks ir tiesīgs prasīt. Tāpēc es vēlreiz aicinu balsot par mūsu likumprojektu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Pēc mūsu reglamenta pulksten 19.00 ir paredzēts pusstundu ilgs pārtraukums. 10 deputāti ir ierosinājuši turpināt sēdi bez pārtraukuma, bet man jūs jāinformē, ka debatēs runās vēl 26 deputāti. Es to saku informācijai, jo man ir jāliek uz balsošanu priekšlikums - turpināt sēdi bez pārtraukuma.

Zvanu, lūdzu! Balsošanas režīmu! Balsosim frakcijas “Latvijas ceļš” 10 deputātu ierosinājumu - turpināt sēdi bez pārtraukuma. Vai visi deputāti ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu. Par - 29, pret - 16, atturas - 4. (Zālē liels troksnis.) Rezultāts ir 29 un 20. Godātie kolēģi! Ja atskan jūsu protesti, sēdes vadītājam ir tiesības šajā procedūras jautājumā lūgt deputātu piekrišanu pārbalsošanai. Diemžēl mēs ieslēdzām balsošanas režīmu, nesagaidījuši visus deputātus. Lūdzu pārbalsot 10 deputātu ierosinājumu - turpināt sēdi bez pārtraukuma.Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 45, pret - 46,atturas - 9.

Turpināsim sēdi! Vārds deputātam Karnupam - LNNK.

V.P.Karnups (LNNK).

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka mēs visi zinām, cik nopietns ir šis balsojums, kuru mēs pēc debatēm izdarīsim. Es gribu sīkāk parunāt par LNNK Pilsonības likumprojektu, lai cilvēkiem, arī deputātiem, būtu absolūts priekšstats, par ko īstenībā tur ir runa, ar ko tas atšķiras no pārējiem projektiem, it īpaši no “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības iesniegtā projekta.

Atšķirībā no frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības projekta LNNK projekts paredz nevis jauna Pilsonības likuma pieņemšanu, kā minēja Budovska kungs, bet gan 1919.gada likuma “Par pavalstniecību” atjaunošanu. Tas ir ļoti būtiski, jo līdz ar to tiek uzsvērta tiesiskā pēctecība, tas, ka Latvijas valsts pilsoņu pamatloks ir noteikts Latvijas brīvvalsts laikā, vēl pirms okupācijas, ka šis pamatloks ir saistīts ar Latvijas brīvvalsts laiku pirms kara, ka mēs neesam otrā Republika, bet gan pirmās Republikas turpinājums, jo šie cilvēki bija tie, kuri mūs ievēlēja šajā Saeimā, un mums viņu, vēlētāju, priekšā vajag būt vismaz tik godīgiem, ka mēs atzīstam, ka esam pirmās Republikas turpinājums.

Būtiskākās atšķirības starp frakcijas “Latvijas ceļš” projektu un LNNK projektu ir jautājumā par to, kad jāsākas Latvijā dzīvojošo ārvalstnieku un bezvalstnieku naturalizācijai, un par to, kādi būs šīs naturalizācijas noteikumi. LNNK frakcija principā atbalsta ideju par to, ka uzņemšanai pilsonībā jānosaka moratorijs līdz valsts pilnīgai deokupācijai, tas ir, Krievijas Federācijas armijas pilnīgai izvākšanai no Latvijas. Toties LNNK frakcijas iesniegtajā projektā ir arī paredzētas nepilsoņu kategorijas, uz kurām šāds moratorijs nav attiecināms. Bet, pirms es par šīm kategorijām runāšu, gribu izteikt vēl vienu piezīmi. Mūsu likumprojektā ir noteikts piecu gadu cenzs - principā sākot ar 1992.gada 1.jūliju. Kāpēc? Ļoti vienkārši: no 1940.gada 17.jūnija līdz 1992.gada 1.jūlijam Latvijas valsts nepastāvēja un nebija mehānisma, kā likumīgi pieņemt ārvalstniekus mūsu valstī. Ar 1992.gada 1.jūliju stājas spēkā migrācijas likums, un pēc šā likuma spēkā stāšanās ārvalstnieks var likumīgi iebraukt mūsu valstī. Tāpēc mūsu projektā ir uzsvērts, ka šis piecu gadu dzīvošanas cenzs neattiecas uz laiku no 1940.gada 17.jūnija līdz 1992.gada 1.jūlijam. Tas nozīmē, ka vispārējā naturalizācija labākajā gadījumā varētu sākties tikai 1997.gadā.

Tālāk - par LNNK frakcijas iesniegtajā projektā paredzētajām nepilsoņu kategorijām, kuras ir ārpus kvotām un kuras varēs tikt uzņemtas pilsonībā pirms okupācijas armijas izvākšanas. Mūsu projektā ir paredzētas sešas šādas kategorijas.

Pirmā kategorija ir nepilngadīgie un citi rīcībnespējīgi ģimenes locekļi, kuri iegūst Latvijas valsts pilsonību kopā ar saviem vecākiem vai pārējiem ģimenes locekļiem. Šeit ir arī piezīme: uz nepilngadīgajiem vecumā no 14 gadiem attiecas prasība par latviešu valodas prasmi.

Otrā kategorija ir visi latviešu vai līvu izcelsmes ārvalstnieki vai bezvalstnieki, ja vismaz viens viņu pirmās pakāpes augšupējs radinieks ir latvietis vai līvs, bet arī šeit ir piezīme par valsts valodas prasmi.

Pirms runāju par pārējām kategorijām... Kides kungs pieminēja bezvalstniekus. Pēc pēdējiem datiem, kurus saņēmu no Iekšlietu ministrijas (tas bija pirms sešiem mēnešiem), Latvijā pašlaik oficiāls bezvalstnieka statuss ir apmēram 13 cilvēkiem; pārējie ir ārvalstnieki, kuri ir iebraukuši tādā juridiskā būtnē, kas saucas LPSR, vai dzimuši tā dēvētajā LPSR. Tāpēc ļoti būtisks ir šis cenzs, ka Latvijas Republikā jābūt nodzīvotiem pieciem gadiem. Lai viņiem būtu vismaz kaut kāds priekšstats par valsti, ar kuru viņi vēlas turpmāk saistīt savu dzīvi. Trešā kategorija ir tie ārvalstnieki, kuri bija legāli iebraukuši Latvijā līdz 1940.gada 17.jūnijam, un viņu pēcnācēji - izņemot, protams, personas, kas iebrauca Latvijā saskaņā ar Latvijas un PSRS 1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības panta noteikumiem.

Ceturtā kategorija ir Latvijas valsts pilsoņu dzīvesbiedri, ja laulībā nodzīvoti vismaz pieci gadi.

Piektā kategorija ir personas, kurām ir īpaši nopelni Latvijas Republikas labā. Latvijas Republikas labā, nevis Latvijas PSR labā!

Sestā kategorija ir Latvijas pastāvīgi dzīvojošie bijušie Igaunijas un Lietuvas pilsoņi un viņu pēcnācēji. Kāpēc ir šāda kategorija? Mēs visi labi zinām, kā padomju vara rīkojās šajos 50 gados, kad mūsu kaimiņi kopā ar mums, latviešiem, tika deportēti gan 1941.gadā, gan 1949.gadā, gan citos laikos. Ļoti daudziem, īpaši lietuviešiem, bija aizliegts atgriezties savā dzimtajā zemē, un tā tuvākā vieta, kur viņi varēja apmesties uz dzīvi, bija Latvija. Un mums ir kopējas sāpes un kopēja atbildība.

Gribu piebilst, ka saskaņā ar mūsu koncepciju, arī uz visām šīm izņēmuma kategorijām attiecas galvenie naturalizācijas noteikumi: latviešu valodas prasme, citas valsts pilsonības zaudēšana, pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšana un pilsoņa zvēresta nodošana.

Šajā sakarā gribu pieminēt vienu lietu, kuru Kides kungs neminēja un kuru faktiski neviens cits arī nav minējis. Normālā valstī pretendēt uz pilsonību var cilvēks, kurš ir saņēmis likumīgu atļauju pastāvīgi dzīvot šajā valstī. Un no šīs pozīcijas viņš tad var kandidēt uz pilsonību - saskaņā ar nodzīvotā laika cenzu un citiem pilsonības iegūšanas noteikumiem. Šī Saeima - ar valdošo koalīciju priekšgalā - ir vairākkārt noraidījuši iesniegumus par šo ārvalstnieku un bezvalstnieku statusa noteikšanu. Likumprojekti ir iesniegti un nodoti izskatīšanai komisijās, un tur šā likuma koncepcija ir kaut kur pazudusi “melnā caurumā”. Bet šis likums ir būtisks, jo uz kāda pamata bez šā likuma mēs varam vispār organizēt jebkādu pilsoņu, jebkādu ārvalstnieku uzņemšanu pilsonībā, ja viņiem nav pamatdokumenta, kas dod legālu pamatu uzturēties valstī, dzīvot šajā valstī?! Mums šā pamatdokumenta nav, un, kamēr likums par ārvalstnieku statusu nebūs pieņemts, būs ļoti grūti vispār domāt par naturalizāciju.

LNNK frakcijas iesniegtajā projektā ir paredzētas kvotas, bet ar nosacījumu, ka kvota nebūtu lielāka par 10 procentiem no Latvijas Republikas pilsoņu ikgadējā dabiskā pieauguma iepriekšējā gada laikā. Tas ir ļoti viegli aprēķināms, un vēlāk es jums citēšu dažus aprēķinus. Bet principā tas nosaka skaidri un gaiši, kāds varētu būt vispārējais naturalizācijas loks.

Arī “Latvijas ceļa” iesniegtajā projektā ir paredzētas naturalizācijas kvotas, taču to formulējums ir divtik neveiksmīgs.

Pirmkārt, Ministru kabineta noteiktās kvotas uzdevums ir nodrošināt (citēju!) “nacionālās vienkopienas valsts attīstību” (beidzu citēt). Tas ir ļoti plaši tulkojams noteikums, turklāt starptautiski “nacionālā valsts” ir tas pats, kas valsts vispār. Līdz ar to “Latvijas ceļa” iesniegtajā projektā nav noteikti kritēriji kvotas lielumam un tā var būt pilnīgi patvaļīga, bet tādu luksusu mūsu situācijā, mūsu - latviešu - demogrāfiskajā situācijā nevaram atļauties.

Otrkārt, “Latvijas ceļa” iesniegtajā projektā tālākie noteikumi automātiski izslēdz vienkopienas valsts iespējamību. Galvenais vispārīgais noteikums uzņemšanai pilsonībā ir cenzs - 10 gadi, kas nodzīvoti Latvijā. Tādi jau ir apmēram 400 tūkstoši nepilsoņu. Šo skaitu vēl palielina tās personas, kas var tikt uzņemtas pilsonībā ārpus kvotas, tātad papildus ir vēl apmēram 200 tūkstoši personu, un šādā veidā visi kolonisti, kas ir Latvijā iebraukuši līdz 1983.gadam, var sākt pretendēt uz pilsonību.

Gribu citēt dažus skaitļus un dažus procentus, par kuriem mums vajag domāt, pieņemot Pilsonības likumu. Saskaņā ar datiem, kuri ir iekļauti Iedzīvotāju reģistra datu bankā, varam vērot šādu ainu. (Un šajā sakarā jāpiebilst, ka Iedzīvotāju reģistrā nav iekļauti visi tie, kuri ir faktiski reģistrēti, jo vienkārši datus par viņiem visiem nevar vienlaikus ielikt kompjūteros.

Tātad Iedzīvotāju reģistra datu bankā pašlaik ir reģistrēts, ka Latvijā ir 2 miljoni 410 tūkstoši 763 iedzīvotāji, tajā skaitā 1 miljons 355 tūkstoši 259 pilsoņi ir latvieši un 365 tūkstoši pilsoņi ir cittautieši. Latviešu īpatsvars šajā pilsoņu kopumā (un šis ir tas pilsoņu kopums, kas mūs ievēlēja) ir 78,8 procenti. Un tad es sāku domāt un pieskaitīt, tas ir, mēģināju modelēt, kāda varētu izskatīties nākotne. Ne teorētiski, bet praktiski un lietišķi. Ja pieņem, ka tās latviešu izcelsmes personas, kuras pašlaik nav Latvijas pilsoņi un kuru skaits ir 21 tūkstotis 555, tiktu prioritātes kārtībā naturalizētas pirmās, šis skaits paceltu latviešu pilsoņu īpatsvaru par 0,2 procentiem - uz 79 procentiem. Kā mēs zinām, skaitliski vislielākā ārpuskvotas kategrorijas ļaužu grupa ir Latvijas valsts pilsoņu dzīvesbiedri, ja laulībā ir nodzīvoti vismaz pieci gadi, bet ir, kā jau minēju iepriekš, arī citas grupas, kuras ir ārpus kvotas, un šajā sakarā gribu palabot Kides kunga teikto... Atvainojos, ka es visu laiku atsaucos uz jums, bet jūs runājāt tieši pirms manis, tādēļ jūsu teiktais atmiņā palicis vislabāk. Man ir piebilde attiecībā uz tiem skaitļiem, kas ir saistīti ar lietuviešu, igauņu un poļu tautības personām, kuras nav Latvijas pilsoņi. Protams, ne visi viņi ir tie, kas ieradušies Latvijā legāli pirms 1940.gada, vai viņu pēcnācēji. Kā jau minēju, daudzi no viņiem ir šie pārsūtītie un otro reizi represētie. Un ir arī tādi, kas sadales vai citu iemeslu dēļ iebraukuši Latvijā strādāt. Un, ņemot vērā laulību statistiku un šķiršanās statistiku, es novērtēju (tas ir mans personiskais novērtējums un es esmu atbildīgs par to), ka ārpuskvotas kategorijas, izņemot latviešus, naturalizācijas gaitā palielinātu pilsoņu skaitu par aptuveni 180 tūkstošiem. Ja latviešu skaits jeb īpatsvars pilsoņu kopumā līdz šim, kā jau minēju iepriekš, ir 79 procenti, pirms šie 180 tūkstoši tiek pieskaitīti klāt, tad pēc šīs pieskaitīšanas latviešu īpatsvars pilsoņu kopumā samazinātos līdz 71,6 procentiem. Un šādam, pēc manām domām, vajadzētu būt absolūtajam minimumam. Absolūtajam minimumam!

Varētu piebilst par to cilvēku grupu, kuri ir dzimuši Latvijas PSR. Es vēlreiz atkārtoju to, ko jau agrāk teicu: viņi ir dzimuši Latvijas PSR, kura bija sastāvdaļa “vislielākajā, varenajā un plašajā”, viņi nav dzimuši Latvijā jeb Latvijas Republikā. Viņi ir dzimuši Latvijas PSR; tie nav Latvijas valsts pilsoņi un ietilpst ārpuskvotas skaitā. Šis skaits ir aptuveni 213 250 Tie ir tie, kuri ir dzimuši Latvijas PSR, tas ir, dzimuši Latvijā pēc 1940.gada. Daudz ir skandināts par to, ka Rietumi nevarot saprast, kāpēc mēs nedodam automātiski pilsonību tiem, kas ir dzimuši Latvijas PSR. Atbilde ir ļoti vienkārša: ja mēs to darītu, latviešu īpatsvars pilsoņu kopumā samazinātos līdz 64,5 procentiem. Nemaz nerunājot par tiem 200 tūkstošiem, kuri iebrauca līdz 1983.gadam un kuri latviešu īpatsvaru samazinātu līdz 59 procentiem. Es uzskatu, ka šie skaitļi ir ļoti svarīgi. Ceru, ka tie liks deputātiem vēlreiz pārdomāt par to, ko mēs šodien darām.

LNNK frakcijas iesniegtais Pilsonības likuma projekts, ir, ja tā varētu teikt, vissmalkāk izstrādātais, precīzākais un atbilst starptautiskajiem standartiem. Aicinu deputātus balsot par LNNK frakcijas sagatavoto Pilsonības likuma projektu. Paldies par uzmanību!

(Starpsauciens no zāles: “Ko? Beidzi jau?”)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Edvīnam Inkēnam - lūdzu!

E.Inkēns (LC).

Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es, protams, saprotu, ka šodien ir tas izdevīgais brīdis, kad var sist sev pie krūtīm un skaļi deklarēt savu un tikai savu vienreizējo un neatkārtojamo mīlestību pret latviešu tautu. Un norādīt, ka visi pārējie, protams, ir slēpts odžu dzimums, kas vēlas pilnīgu tautas iznīkšanu un kas grib visus latviskos deputātus iznīcināt ar pilnīgi nogurdinošu darbu vienreiz nedēļā plenārsēdē.

Ir jau arī pilnīgi skaidrs, ka šīs runas galvenokārt ir domātas radiofonam, jo, nolaižoties no augstās tribīnes lejā, kafejnīcā, runas kļūst mierīgas un koleģiālas. Bet šeit tomēr ik pa brīdim turpinās runu konkursi par vislatviskākā latvieša nosaukumu.

Turpinās arī sacensība par šo nosaukumu ar tagad tik aktuālu devīzi - latvietis latvietim latvietis. Es gan ne brīdi neesmu domājis, ka kāds no LNNK cilvēkiem varētu būt Latvijas pretinieks, bet par tādiem es uzskatu arī pārējos šajā zālē sēdošos. Man šķiet, mums tomēr ir laiks atrast kopviedokli, un es domāju, ka šis kopviedoklis arī būtu atrasts, ja mēs būtu sākusies no eksaktā, no skaitļa, cik tad cilvēkus Latvija īstenībā var atļauties naturalizēt. Šis skaitlis ir atslēga jebkuram likumprojektam. Būtībā tas nosaka politisko mērķi. Varbūt es šajā ziņā esmu akls, bet es neredzu daudz vai nepārvaramu principiālu politisku - es uzsveru - tieši politiski atšķirību starp variantiem, ko piedāvā nacionālā koalīcija, kuru pārstāv Zemnieku savienība un “ceļinieki”, un otru, manuprāt, nopietnāko - LNNK projektu. Protams, ir vairākas, apmēram divas trīs grūti saskaņojamas atšķirības. Bet tās galvenokārt ir tehniskas un saistītas ar mehānismu, kā ierobežot naturalizāciju un kā to regulēt. Man ir pamats tā teikt, jo uz mana galda ir salīdzinošā analīze par abiem likumprojektiem, kas liecina, ka nav šo nepārvaramo pretrunu, ka neviens likumprojekts - nedz valdošās koalīcijas, nedz LNNK projekts - nav īpaši latviskāks vai patriotiskāks. Un pat visacīmredzamākā pretruna, kas ir starp fiksēto kvotu, ko dod LNNK projekts, un kas saskaņā ar manu varbūt maldīgo aprēķinu gadā nozīmētu 143 cilvēku naturalizāciju, un mūsu projektu, kur kvota ir atvērta, to nosaka valdība un apstiprina Saeima, nav nepārvarama.Tas var būt jebkurš skaitlis, un pretēji Budovska kunga domām es ceru, ka Latvijā valdības nemainīsies trīs reizes gadā un Saeima visu laiku tomēr paliks viena un tā pati.

Es gribētu minēt dažus skaitļus vai nepiekrist dažiem skaitļiem, kurus minēja Karnupa kungs, jo Karnupa kungs izmantoja tikai vienu kritēriju - tie ir 10 gadi, kas ierobežo gan iespēju pieteikties uz pilsonību, gan arī kvotas. Un, lūk, divi eksakti skaitļi, kas tomēr ir jāņem vērā tad, kad mēs domājam par latviešu īpatsvaru šajā valstī. Laikā no 1990. līdz 1992.gadam no Latvijas ir izbraukuši 91 348 cilvēki plus vēl 1993.gads, kad arī ir izbraukuši vairāki desmiti cilvēku. Tas ir viens, kas tomēr vienmēr ir jāpatur prātā, un otrs - valoda, kas varbūt ir visnopietnākā barjera. Saskaņā ar Valodas komisijas datiem tikai 28 870 cilvēkiem ir izdevies nokārtot trešās kategorijas valodas eksāmenu no 500 000, kas ir mēģinājuši to darīt. Tā kā mēs redzam, ka valoda pašreiz ir ļoti nopietns ierobežojums.

Un tomēr es ceru, ka gala rezultātā kopviedoklis tiks atrasts, kaut gan mani nedaudz mulsina Budovska kunga absolūtā principiālitāte, liegi saplūstot savā viedokļi ar Bojāra kungu, kurš, kā man šķita līdz šim, ir diezgan tāls no LNNK.

Kopviedoklis ir svarīgs ne tikai pašam pilsonības jautājumam un Latvijas demokrātijai, bet vispārējam morālajam klimatam valstī, jo cilvēkiem - jūsu vēlētājiem - ir grūti un smagi klausīties un vilties gan tajos, kurus gānīja, gan arī tajos, kuri gānīja. Un arī pašā likumdevējā, jo mūs neievēlēja daiļrunāšanas konkursam, bet gan darbam. Negrausim cilvēkos ticību, ka mēs izjūtam sava darba valstiskumu.

Es tomēr domāju, ka ne tikai prātīga, bet arī konsekventa bija Zemnieku savienības un frakcijas “Latvijas ceļš” koalīcijas paziņojumā paustā iniciatīva par tautas nobalsošanas nepieciešamību jebkura likuma apspriešanas rezultātiem. Es ceru, ka tas mūs piespiedīs ne tik daudz karot ar citu, cik izveidot otrajā un trešajā lasījumā tādu likumu, kas būtu pieņemams ne tikai pašiem, bet arī tautai. Protams, līdz ar to mums jārēķinās arī ar tautas gribu. Es zinu, ka socioloģija nav pārāk precīzs instruments, tomēr piedāvāju dažus pētījumus par pilsonību, kurus veicis mans dienests.

Tātad 25 procenti pilsoņu, kuri tika aptaujāti, prasa naturalizācijai vismaz 10 gadu cenzu, 9 procenti - 16 gadus, 15 procenti - 5 gadus. Savukārt absolūtais vairākums - 60 procenti pilsoņu - ir pret pilsonību visiem iedzīvotājiem, 55 procenti aptaujāto uzskata, ka pilsonība jādod pilsoņu laulātajiem draugiem, 92 procenti - valodas prasmi uzskata par ārkārtīgi svarīgu priekšnoteikumu un arī par barjeru. Visi šie dati ir ņemti vērā un iestrādāti “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības projektā. Tādēļ es uzskatu, ka tas noder par labu pamatu turpmākajiem kompromisiem. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Aivaram Berķim - Latvijas Zemnieku savienība, pēc tam runās deputāts Ameriks.

A.Berķis (LZS).

Priekšsēdētāj, godātie deputāti! Šorīt jūs mani pārbalsojāt jautājumā par rezervātiem, jo, lūk, kaut kur Murmastienes vai Bejas mežos ir kāda reta gladiolu vai orhideju šķirne, kurai nevar ļaut izzust. Es gribētu teikt, ka pasaule ir burtiski apburta vai uzburta uz dabas aizstāvēšanu. Pasaule vaimanā par izzudušo jūras govi, par izzudušajiem Amerikas baložiem. Aplenktajā Ļeņingradā ēda suņus un kaķus, bet neapēda Vavilova sēklu kolekciju, jo saprata, ka tas ir retums. Pasaule zina, ka nedrīkst ļaut izzust nevienai augu un dzīvnieku sugai, bet tajā pašā laikā tā absolūti vienaldzīgi noskatās, kā no zemes katru gadu izzūd tauta pēc tautas. Un tas, es gribētu teikt, ir lielo tautu kurlums, jo tās nesaprot mazu tautu izdzīvošanas vēlmi. Mums, mazai tautai, protams, nav svētākas lietas kā sevi saglabāt, nav svētāka uzdevuma kā pastāvēt, es teiktu, ka tas ir paša Dieva likts uzdevums katrai tautai. Un mēs arī esam, es gribētu teikt, unikāla tauta, kas 800 gadu laikā spējusi pārdzīvot gan pārvācošanas, gan pārpoļošanas, gan pārkrievošanas tendences un palikusi un izdzīvojusi. Un kā tāda mēs esam ļoti reta Eiropas tauta, un visa Eiropa, patiesību sakot, varētu nākt, nevis lai mācītu mums, kādi pilsonības likumi ir jāpieņem, bet gan, lai mācītos no mums, kā izdzīvot 800 gadus un turpināt dzīvot citu tautu ceļu krustcelēs.

Pirmais pasaules karš aizrāva trešo daļu Latvijas tautas svešumā un iznīcināja. Tad nāca otrais pasaules karš, emigrācija, deportācijas... Tāpēc šobrīd mums nav svētāka pienākuma kā pastāvēt un nākotnē saglabāties, sapulcināt šeit, Latvijā, arī tos cilvēkus, kas ir aizrauti pasaulē, aicināt viņus atpakaļ. Un šajā sakarībā frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” likumprojekts, kas liekas vispatriotiskākais un ar vislielāko sāpi uzrakstīts, manuprāt, ir pats tuvredzīgākais, jo tas mums neļauj sākt šo latviešu, šo pasaulē kliedēto latviešu pulcināšanu mājās, jo tas liek gaidīt, kamēr izvāksies armija. Es ticu, ka armija izvāksies nākamajā vasarā, sliktākajā gadījumā - kādu brīdi vēlāk, ja rēķinām to lokatoru, bet ja mēs rēķinām, kad tiks likvidētas kolonizācijas sekas... Varbūt kāds no mums, šeit sēdošajiem, ir apprecējis to kolonisti, kuru vajadzētu vispirms izvākt laukā, lai būtu likvidētas kolonizācijas sekas, tad ievest atpakaļ un piešķirt viņai pilsonību. Tā kā es ticu, ka visi ir ļoti pieķērušies savām sievām, tad es neticu, ka visi tiks ar viņām kārtībā un aizsūtīs viņas uz turieni, lai varētu saukt atpakaļ un uzņemt pilsonībā.

Šajā zālē šodien, protams, notiek liela politiska izrāde, kurā daudz kas ir uzspēlēts, un vienīgi šīs uzspēles un spēles vārdā Zemnieku savienības un “Latvijas ceļa” likumprojekts tiek dēvēts - vismaz vakar skaļi tika dēvēts - par nulles variantu, par noziegumu pret latviešu tautu un tā tālāk.

Bet vēl vasarā jums visiem bija Zemnieku savienības pirmsvēlēšanu programmas, tā tika piesūtīta katrā mājā, un tā bija arī jums. Un LNNK, turot šo programmu rokā, nāca pie mums un runāja par koalīcijas veidošanu. Tad viņus nemaz nemulsināja fakts, ka mums ir latviešu tautu iznīcinošas pilsonības ieceres. Un to pašu darīja kristīgie demokrāti, un to pašu darīja arī, tiesa, atturīgāk, frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Uz ko jūs tad gājāt, kungi? Arī pirms nedēļas vai divām nedēļām neviens šeit necēla trauksmi, ka galdā “guļ” šie pieci dažādie likumprojekti, starp kuriem ir tādi, kuri iznīcinās un pazudinās latviešu tautu. Bet pēkšņi tagad atskan visas šīs vaimanas. Un ne jau jums, - jūs šo projektu zināt, - bet tiem, kuri patiešām to ir aizmirsuši un kuri vakar, kad televīzijā viņus intervēja, nevarēja pateikt, kurš tad ir tas, kas pazudina, es nolasīšu, kas rakstīts mūsu programmā, pateikšu, kāpēc mēs nevaram, piemēram, pieņemt frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” variantu un kāpēc mēs varam aiziet uz LNNK un vienoties par kopīgu projektu, ja vajag. Mums te ir rakstīts, ka Pilsonības likums jāpieņem Saeimai tūlīt pēc vēlēšanām un ka pilsonības jautājums jārisina ātri un izlēmīgi. Tātad mēs nevaram gaidīt līdz 2000. vai 3000.gadam, kad visas kolonizācijas sekas būs likvidētas. Mēs esam par to, par to ir nobalsojuši 12 procenti vēlētāju. Mēs rakstām, ka Zemnieku savienība ir par pilsonības piešķiršanu cittautiešiem kā par individuālu aktu, kura pamatkritēriji būtu uzticība Latvijas valstij, latviešu valodas un kultūras zināšana un noteikts Latvijā nodzīvoto gadu cenzs. Kad es vakar prasīju šiem frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” faniem, kur tad ir mūsu nozieguma sastāvs, viņi teica, nu šis noziegums, redzat, ir tas, ka jūs tos gadus rēķināt atpakaļ. Tad ir jājautā, kāda vispār nozīme šiem gadiem? Vai tas, kurš ienāca pirms 40 gadiem un medīja nacionālos partizānus, ir uzticamāks nekā tas, kurš ienāca pirms 10 gadiem? Vai tas, kuram jūs uz priekšu dosit, kurš tāpat ir ienācis pirms 40 gadiem, bet jūs pagaidīsit, kamēr viņš tagad nodzīvo vēl piecus gadus šeit, un tad dosit pilsonību? Vai tad jūs patiešām ticat, ka ar viņu pa šo laiku kaut kas būs noticis? Budovska kungs, te nevajag izteikt piezīmes. Es noklausījos jūs, tad aizgāju aiz kulisēm, un tur savas emocijas izrādīju. (Zālē smiekli.) Paldies.

Tikmēr es esmu pāršķīris jaunu lappusi, lai varētu nolasīt, ko mēs saviem vēlētājiem vēl esam solījuši. Mēs viņiem esam teikuši, ka Zemnieku savienība uzskata, ka ir jāpalīdz saglabāt svešatnē izklīdināto latviešu piederību latviešu tautai un ka šajā nolūkā tūlīt pēc vēlēšanām jānokārto pilsonības piešķiršana Krievijas latviešiem, kā arī vairāk jāatbalsta Krievijas latviešu biedrības un citu trimdas organizāciju centieni latviešu reemigrācijas veicināšanai un ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu valodas, kultūras un paražu saglabāšanai. Redzat, es samierinājos, ka pagājušā gada oktobrī mēs nevarējām piešķirt pilsonību tiem jau desmit gadu te dzīvojošajiem latviešiem, kuri atbraukuši 1942.gadā un tā tālāk, bet kuri nevarēja būt mūsu pilsoņi, jo man teica, ka vēl nevajag, lai viņi vēl drusciņ pagaida. Bet nu iznāk, ka tagad mēs viņiem vēl liksim gaidīt. Es gribētu redzēt, kā frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, kas ir Pilsoņu komitejas, kā saka, tiešā mantiniece, paskatīsies acīs tiem saviem pilsoņu kandidātiem, kurus viņi reģistrēja, sakot, ka tie dabūs pilsonību pirmām kārtām. Kad tad viņi dabūs? Nu, tas viss ir labestīgi. Es negribu jūs nevienu... Es saprotu, ka jūs visi esat lieli patrioti, bet tikai nevajag tāpēc uz otru ar pirkstu rādīt un mēģināt viņu par nepatriotu padarīt.

Es domāju, ka LNNK likumprojekts ir pilnīgi pieņemams, bet, protams, tas ir smagnējāks. Salīdzinājumā ar “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības likumprojektu tas, atklāti sakot, ir smagnējāks. Tas pats, kas jums, mums ir pateikts daudz vieglākā formā. Daudz lakoniskāk un pārskatāmāk. Jūs to redzēsit tālāk.

Tagad vēl ir jautājums par to, kur mums bija atšķirība. Par to runāja arī iepriekšējie runātāji. Tātad Zemnieku savienības un “Latvijas ceļa” projektā, lūk, Ministru kabinets noteiks šīs kvotas. Budovska kungs, tur bija mazs sīkums: jūs nepateicāt, ka šīs Ministru kabineta noteiktās ikgadējās kvotas apstiprinās Saeima. Jūsu projektā gan ir tas, ka kvotas nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets. Tur ir tie 10 procenti. Es nezinu, ar ko viens ir labāks par otru.

Vārdu sakot, es saprotu, ka laiks šobrīd ir dārgs. Lai mēs neievilktu plenārsēdi līdz rītam, es jums saku: droši balsojiet par Zemnieku savienības un “Latvijas ceļa” likumprojektu, un jūs savu latviešu tautu nebūsit pazudinājuši! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrim Amerikam no frakcijas “Saskaņa Latvijai”. Nav zālē? Tad vārds Kārlim Leiškalnam. Nav zālē. Pēteris Tabūns - lūdzu!

P.Tabūns (LNNK).

Liels paldies Berķa kungam, kas ir pievienojies Riteņa kungam, kurš iepriekšējās reizēs plenārsēdēs uzplēsa pa kādam jokam. Tagad Berķa kungs atdzīvina noskaņojumu zālē, jo deputāti vairs nevar izturēt un knābā papīrus, dokumentus uz soliem, protams, liela daļa iziet ārā. Kad mans kolēģis Karnupa kungs runāja, es saskaitīju, ka zālē bija tikai septiņi “Latvijas ceļa” deputāti, kuri tik ļoti, ļoti gribēja, lai mēs turpinām šodien izskatīt šos likumprojektus. Es gan nezinu, ko viņi tur dara, - kafiju dzer vai kaut ko stiprāku, lai izturētu, bet nekas, mēs, nacionālā opozīcija it īpaši, izturēsim arī bez šīs kafijas.

Lūk, ko es vēl gribētu sacīt. Mums pārmeta to, ka mēs it kā gribam šodien runāt tāpēc, ka ir ieslēgts radio. Nē! Arī tāpēc, protams, bet ne jau tas ir galvenais... (Zālē smiekli.) Jā, arī tāpēc, jo paskatieties, kas šeit notiek. Nav jau faktiski citam kam runāt, jo “Latvijas ceļa” deputāti jau nodarbojas ar pavisam ko citu. Berķa kunga kaut kur aizkulisēs var aiziet, jo viņa kabinets laikam ir pavisam tuvu un viņš tur var, tā sakot, nezin kādā veidā izlādēties... Tā ka lieta ir pavisam nopietna, cienījamie kolēģi, lai gan daudzi šodienu ir mēģinājuši, par nožēlu, padarīt ļoti nenopietnu.

Es uzskatu, ka organizatoriski nav padomāts par to, lai šo likumprojektu apspriešanas laikā būtu pieslēgtas visas Latvijas radio programmas, lai būtu pieslēgta televīzija, kurai nekas ļauns nenotiktu, ja netiktu raidītas programmas, kuras droši vien šodien tiek raidītas. Izslēdzot visu to, cilvēki nezina, ko šeit runā, nedzird, ko šeit runā, un neredz, kā tas viss notiek. Tas ir ļoti nozīmīgi.

Un tālāk. Man ļoti nepatīk, ja arī ne mani aizskar, ja arī ne man sit pa vaigu. Es to nepieļauju un eju citam palīgā pat tad, ja viņš nesauc. Un tas, ko šodien un arī iepriekšējās reizēs atļāvās Panteļējeva kungs, kurš šobrīd, apspriežot šo likumprojektu, nemaz nav redzēts zālē... Nezinu, ko viņš dara un kādā stāvoklī atgriezīsies... (Zālē smiekli.) Cienījamie deputāti un cienījamie klausītāji, tā, kā deputāts Panteļējevs šodien izpļaukāja frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” deputātus, tā nevar, tā nedrīkst darīt. Tādu augstprātību, tādu “lielā brāļa” pozu, turot siksnu rokās, nedrīkstam pieļaut. Tas nav labi. Tas ir ļoti bēdīgi.

Un tālāk. Laikam šī ir tā reize, kad mēs redzēsim un jau redzam, faktiski vienīgi dzirdam, jo redzēt diemžēl neredzam, kas kurš ir, jo televīzija nerāda, un cilvēki neredzēs, un arī šeit nav nemaz tik daudz to, kuri redz cits citu.

Lūk, šajā pilsonības jautājumā nevarēs paslēpties aiz tukšā budžeta, kā tas notiek, piešķirot pensijas un pabalstus un paaugstinot nodokļus, kā arī piekopjot visādas apvārdošanas un ietinot patiesību visādu krāsu papīriņos, lai gan mēģinājumi ir bijuši, ir, bet par to es runāšu vēlāk.

Es šodien īpaši neanalizēšu šos piecus likumprojektus, jo tie visiem ir, tie ir daudz studēti un vai katru dienu pārspriesti dažādas auditorijās. Tam nav īpašas nozīmes. Runa šodien varētu būt, protams, par diviem - par LNNK likumprojektu un frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” likumprojektu. Juridiskajā komisijā apsprieda šos piecus likumprojektus pieci vīri, asistējot Dīmanim, kurš draudēja mums: sak, ja nepieņems nulles variantu, tad zināt, kas notiks... Tad būs divkopienu valsts, ja nepieņems nulles variantu.

Taču es gribētu dažus vārdus sacīt par savdabīgo, jā, savdabīgo nulles variantu, kas ir “Latvijas ceļa” projektā. Kaut vai, piemēram, šie paši 10 gadi, kuri nodzīvoti okupācijas režīmā. Tad nu padomāsim, kurš ir darījis visvairāk ļauna latviešiem, Latvijai: vai tie, kuri okupēja Latviju pēc 1940.gada, to kolonizācija, meta ārā latviešus no dzīvokļiem, paši ieņēma tos un vēl šodien spēlē viņu klavieres un lieto viņu mēbeles un traukus, vai tie, kuri ieradās pirms dažiem gadiem? Frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības ļaudis domā, ka tie ir mazāk ļauni, ka tie ir integrējušies latviešos, Latvijā. Nē, viņi nav integrējušies! Ir viena tāda daļa, bet tā ir ļoti maza daļa. Viņi 50 gados vēl nav iemācījušies pateikt latviski “labdien”. Taču jūs mūs gribat pārliecināt, ka jūsu likumprojekts ir ļoti jauks un burvīgs!

Un, ja mēs runājam par šo kvotu, tad kurš var galvot, ka jums nākamajā gada laikā neienāks prātā pacelt kvotu līdz simts vai divsimts tūkstošiem? Kas par to var galvot? Saeimā visas pogas ir jūsu rīcībā. Kad vajag attiecīgo likumprojektu, tad “Latvijas ceļš” ar saviem koalīcijas cilvēkiem nobalso tā, kā vajadzīgs.

Un, lūk, pēdējā laikā, krustojot šķēpus šeit par lauku lietām, ir aizmirsts kas cits - pats svarīgākais. Varbūt vārdos tas skan ļoti augsti un ļoti skaļi, bet tā tas ir. Ir aizmirsta īstā Latvijas neatkarība, latviešu liktenis - būt vai nebūt latviešiem šeit. Un tie skaitļi, kuri šodien te tika minēti, ne visai pārliecina, ka latvieši varētu izdzīvot šādos apstākļos, kādi tiek radīti. Rusifikācija vai, pareizāk sakot, pārkrievošana (mēs gan esam raduši sacīt rusifikācija) ir nevis mazinājusies, bet atzīsim - gluži otrādi - paplašinājusies. Tā vietā, lai krietnai daļai no dažādām Padomju Savienības republikām pārvietotajām personām, mīksti vai kā citādi sakot, - okupantiem un kolonizatoriem liktu aizbraukt, iepriekšējās Augstākās padomes un valdības laikā tika darīts viss, lai viņi te paliktu. Diemžēl šis process turpinās un nav apstādināts. Šodien ir īstā reize to atgādināt, jo jūs redzējāt no rīta plakātus un arī visās tikšanās reizēs tauta runā par vienu un to pašu - par to, par ko es šodien un pašlaik runāju. Piemēram, kas izlaupīja Latviju pēdējos trijos gados? Latvieši izlaupīja? Vai viņi brauc šajos limuzīnos? Pasakiet, kas iegādājās dzīvokļus šajos trīs tā saucamajos Latvijas neatkarības gados? Cik latviešu ir saņēmuši dzīvokļus un cik iegādājušies, protams, pērkot par dolāriem, jo tagad atļauj visādos veidos. To darīja svešie, šie kolonizatori, - simtiem un tūkstošiem -, un šis process turpinās.

Sertifikāti. Redzat, LNNK izvirzīja tēzi - dosim sertifikātus tikai pilsoņiem! Tas būtu normāli, cilvēcīgi un saprotami. Bet ne - dosim visiem! Iedzīsim mietu, piesiesim viņus saitē, lai paliek šeit. Arī tie, kuri gribēja posties projām. Taču viņiem tagad ir jārealizē šie sertifikāti, un varbūt, realizējot tos, tauta kļūs vēl lielāka un nebrauks nemaz. Viņi integrēsies. Viņi integrēsies mazajā tautā.

Jā, es jau dzirdēju, ko teica Jurkāna kungs, un tā tālāk. Jūs parādiet man šo pasaules brīnumu, Jurkāna kungs, kur mazā tautā ir integrējusies liela tauta? Jūs esat braucis pasaulē, bet man nav bijusi tāda iespēja, tāpēc parādiet man šo brīnumu.

Es tagad nerunāšu par visiem šiem veikaliem, par visiem šiem pagrabiem un visādām buršanas vietām. Kam tie pieder? Pastaigājiet pa Rīgas centru! Jūs tur esat bijuši un ļoti labi zināt, kam tie ir atdoti. Vai tā nav privilēģija? Pilsonība ir privilēģija. Kāpēc mēs dodam un gribam dot šo privilēģiju vēl klāt pie visa tā?

Vēl drūmākas lietas parādījās pēdējā laikā, Austrumiem un Rietumiem kaulējoties par Baltijas un Latvijas likteņiem. Nebūsim naivi! Arī Rietumiem īpaši nerūp Latvijas un latviešu likteņi. Viņiem ir labāk nesakaitināt šo “brūno lāci” - Krieviju un dzīvot mierā un saticībā. Viņi var upurēt mazo Latviju un visu Baltiju, un nekas... Un es nebrīnīšos, ka mēs sagaidīsim kaut kādu jaunu Ribentropa-Molotova paktu, vienalga, rakstītu vai nerakstītu.

Taču Krievijas paziņojums sarunās par armijas izvešanu ir jāvērtē īpaši. Palūkojiet, kā kaulējas Krievija un kādu viltu piekopj! Visu laiku Krievija teica, ka nevar izvākties no Latvijas, nevar izvākt armiju no Latvijas, jo neesot dzīvokļu. Izrādās, Krievijā dzīvokļi jau ir uzcelti, jo pēkšņi viņi līdz 31.augustam aizvāksies, ja mēs atstāsim Skrundas lokatoru. Ko tas nozīmē? Vai tas nenozīmē citu veidu, kādā viņi grib palikt šeit? Vai tas nenozīmē šo 700 tūkstošu un vēl vairāk - līdz miljonam - lielo “piekto kolonnu”, lai te paliktu 300 tūkstoši armijas virsnieku kopā ar ģimenēm, par kuru lojalitāti Latvijai es ļoti ļoti šaubos.

Lūk, parādās interesantas lietas, kā, piemēram, attiecīgās krievu organizācijas Latvijā. Turklāt sāk risināt jautājumus ar Krievijas valdību un dažām citām struktūrām, lai palīdzētu krieviem aizbraukt no šejienes uz savu dzimteni. Taču šajos gadījumos Krievijas valdība ne tikai nepalīdz, bet pat bremzē, dara visu, lai krievi šeit paliktu, lūk, šī “piektā kolonna”. Jūs zināt, ko skaidri un gaiši saka Kozirevs: šī tuvā aizrobeža (kā viņš saka - bļižņeje zarubežje) bija un paliek Krievijas sevišķu interešu un īpašas atbildības zona. Lūk, to visu vajagot uztvert kontekstā ar ģeopolitisko telpu. Skaidri un gaiši, un nepārprotami! Vārdu sakot, “logu”, ko izcirta Pēteris Pirmais, saglabāsim, neļausim to aizmūrēt šiem latviešiem, bet pēc kāda brītiņa, kad būs labāki apstākļi, izcirtīsim lielāku, lai pilnībā iekļautos šajā skaistajā kopīgajā mājā un padarītu par tādu arī Latviju.

Kā mēs rīkojāmies? Mēs esam rīkojušies ļoti interesanti. Daudzi, kurus vajadzēja tiesāt... Vai tad jūs domājat, ka vajadzēja tiesāt tikai Rubiku un Potreki? Vai viņi ir tie lielākie noziedznieki? Daudzi bija gatavi sakravāt čemodānus un aizbraukt, kamēr pret viņiem nav izvirzīta apsūdzība, taču viņi šeit ieguva visas tās privilēģijas, kuras latvietis pat sapņos nevar redzēt. Es jau teicu, ka pilsonība ir privilēģija. Jā, privilēģija! Un tā katram pasaules gājējam nav jādod. Daudzi pat nezina, ka Latvijā sava veida pilsonība izpaužas īpatnējās Latvijas pilsoņu pasēs, kas ir izsniegtas simtiem un tūkstošiem cilvēku, - tie ir jūrnieki, svešie. Jūrnieka grāmatiņa ir burtiski identiska pasei, tikai tai ir uzraksts “Jūrnieka grāmatiņa”. Ir simtiem un tūkstošiem tādu cilvēku. Jāprasa - ar kādām tiesībām? Kāpēc tās netiek anulētas un atņemtas? Kāpēc, es nesaprotu, mēs turpinām baidīties un negribam visu beidzot nolikt savās vietās? Es saprotu - Krievija nebaidās tāpēc, ka tā ir stipra, bet galu galā šodien nav vairs tas laiks pasaulē, kad arī maza valsts nevar pateikt savu - nē un noteikt tādus likumus, kādi tai pienākas. Pietiek mūs baidīt ar spriedzi! Visus šos piecus gadus mēs esam baidīti ar šo spriedzi, Ābiķa kungs, piemetinot vēl klāt, ka šī “mēģene” būšot aizkorķēta un uzsprāgšot. Nav ko baidīt! Inkēna kungs teica, cik tad vajadzētu naturalizēt Latvijā. Pēc statistikas datiem, kolēģi - nevienu! Nevienu!

Ļoti interesants bija Birkava kunga paziņojums par nobalsošanu - par tautas referendumu. Piedodiet, bet es esmu aizdomīgs! Ko lai dara, ja mani vedina uz aizdomām viss tas, kas noticis šajā zālē. Kad mēs, es parasti saku - nacionālā opozīcija, gribējām “dabūt cauri” dažus likumprojektus, kuri faktiski kalpotu Latvijas tautas interesēm un īstai Latvijas neatkarībai, tad valdošā opozīcija balsoja “pret”, dažādā veidā vācot balsi pa balsij, lai tikai varētu nobalsot “pret”. Interesanti, kā tagad radās tāda jauka labvēlība? Ja es maldos, un ja Birkava kungs nav domājis to tā, kā domāju es, un tā, kā domā mani kolēģi LNNK, tad ir ļoti jauki un es atvainojos par šīm aizdomām.

Jā, patiešām, vērtējot visu to, ko es šodien teicu, tas varbūt daudzējādā ziņā it kā pat neatbilst šo piecu likumprojektu analīzei, taču mēs, vismaz es, noklausījies šodienas debates, esmu nonācis pie secinājuma, ka LNNK projekts ir par “mīkstu”. Jā, tas ir jāpastiprina dažos punktos. Un paldies, ka Ābiķa kungs to jau piezīmēja. Jā, jāpastiprina šis punkts un vēl daudzi citi.

Es domāju, ka mēs to izdarīsim un tad redzēsim. Seiksta kungs, paldies! Jūs bijāt ļoti nosvērts un nerājāt mūs. Jūs teicāt, ka “Latvijas ceļš” esot nacionāli noskaņots. Burvīgi! Tad pierādiet, lūdzu, to šodien, pieņemot šo likumu, ka jūs esat nacionāli noskaņoti! Un mēs jums teiksim paldies, un jums paldies teiks visa latviešu tauta. Tad nav ko brīnīties, ka savās bažās par to, ka var notikt ne tā, cilvēki sanāk šeit un, salstot stundām ilgi, gaida un izsaka savu protestu. Par to nav ko brīnīties. Tauta nav pagurusi cīnīties par savu izdzīvošanu. Paldies Dievam, nav pagurusi! Un tāpēc es vēlreiz lūdzu padomāt par to un visiem pievienoties LNNK likumprojektam, kuru mēs arī “Latvijas ceļa” mudināti, esam ar mieru pārstrādāt tā pastiprināšanas virzienā.

Priekšsēdētājs. Prezidijam 10 deputāti ir iesnieguši priekšlikumu. Diemžēl visus parakstus es nevaru salasīt, tāpēc atļaujiet tos nenolasīt, tomēr lūdzu deputātus parakstoties atšifrēt savus parakstus.Te ir Laviņa, Krasohins, Bartaševičs, Grava, Dreģe, Folkmane laikam un pārējie: “Lūdzam ierobežot runātāju laiku debatēs līdz trīs minūtēm!”

(Zālē troksnis. Deputāts E.Berklavs: “Vajadzēja limitēt laiku no paša sākuma!”)

Godātie kolēģi! Nerunājiet visi! Viens runā - “par”, viens - “pret”. Un tad balsosim! Varbūt balsosim bez runāšanas? Lūdzu - deputāts Panteļējevs.

A.Panteļējevs (LC).

Godājamais priekšsēdētāj, varbūt mēs varētu tomēr nobalsot par vidējo variantu, tas ir, ka debašu laiks ir 10 minūtes? Tas būtu racionāli.

Priekšsēdētājs. Pagaidiet, godātie kolēģi! Kā jūs saprotat, tāds jūsu dialogs ar mani ir nevietā, jo šajā gadījumā ir vajadzīgs rakstveida iesniegums.

A.Panteļējevs. Jā, es atvainojos...

Priekšsēdētājs. Jūs varat izteikties par procedūru, bet, lūdzu, uzmanieties! Deputāts Ābiķis - “Latvijas ceļš”.

Dz.Ābiķis (LC).

Šis ir pietiekami nopietns jautājums, tāpēc vajag ļaut visiem pateikt, ko katrs domā. Un, tā kā daudzi - arī es to vidū - runāja turpat 20 minūtes, tad nebūtu īsti godīgi citiem liegt šo iespēju.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim iesniegto priekšlikumu - ierobežot runātāju laiku debatēs līdz trim minūtēm. Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 23, pret -33, atturas - 10. Deputātu priekšlikums ir noraidīts.

Turpinām debates. Vārds Eduardam Berklavam - LNNK.

E.Berklavs (LNNK).

Cienījamie deputāti! (Zālē liels troksnis.)

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Lūdzu uzmanību! Esiet tik laipns, deputāt Berklav, un uzgaidiet!

E.Berklavs (LNNK).

Cienījamie deputāti! Cienījamie klātesošie! Cienījamie visi, kuri mūs klausās! Es centīšos neatkārtot tās domas, kuras te jau tika izteiktas. Es tikai vispirms gribētu atzīmēt kādu interesantu parādību, kas tagad izskan. Un es to ievēroju arī tad, kad mēs visi piedalījāmies 5.Saeimas vēlēšanās. Tas ir mēģinājums iegalvot, ka starp Latvijas Nacionālās neatkarības kustības likuma variantu un starp “Latvijas ceļa” variantu neesot nekādas būtiskas atšķirības. Šo pašu domu es vairākkārt dzirdēju arī vēlēšanu kampaņas laikā, ka starp “Latvijas ceļa” programmu, nodomiem un mērķiem un Neatkarības kustību taču neesot nekādas būtiskas atšķirības. Ir atšķirība! Turklāt ļoti būtiska atšķirība.

Šeit ļoti daudzi par to runāja, tāpēc es nemēģināšu to pierādīt, bet tas ir ļoti saprotami, jo mums patiešām mērķi ir citi. Mērķi ir citi! Jā, piemēram, daļu šeit runājošo interesēja un uztrauca tas, kā jūtas, lūk, šī trešdaļa cilvēku, varbūt pat vairāk par trešdaļu, ka viņiem, lūk, nav noteikta statusa. Šeit runāja arī par to, ka mēs gribējām to noteikt, bet to nepieļāva.

Taču ne jau tikai šajā apstāklī ir atšķirība. Jā, Nacionālās neatkarības kustība neslēpj, ka mēs nevēlamies Latviju padarīt par līdzīgu senajai Bābelei, kur sanāca cilvēki no visām malām un nevarēja vairs sarunāties savā starpā. Mūs neapmierina arī tāda Latvija, kas būtu varbūt tik bagāta un pārtikusi kā Honkonga, bet mūs interesē Latvija kā nacionāla valsts, un mēs to neslēpjam. Mēs negribam pieļaut, ka mēs vēl zaudētu savu īpatsvaru, un mums ir jāatgūst tāda situācija, lai latvieši šeit būtu dzīves noteicēji, taču mēs to varam nodrošināt tikai tad, ja mūsu būs ne mazāk par 75 procentiem no iedzīvotāju kopskaita. Lūk, tāds ir mūsu mērķis! Kas tam pievienojas, tas šeit varētu runāt par to, bet kas šeit runā par to, vai kāds tik nedara pāri šai trešdaļai, tie negrib tādu iznākumu.

Un es nekad neuzņemšos arī strādāt, lai, kā jau te teica, latviešos integrētu šo lielo skaitu. Kam tas mums ir vajadzīgs? Kam? Vai mēs darām kādam pāri? Viņiem ir kur braukt - viņiem ir sava etniskā dzimtene, no kurienes viņš ir atbraucis un uz kurieni viņš var braukt. Un arī viņa vecāki no turienes ir atbraukuši. Viņiem ir kur braukt, bet mums nav kur braukt, un mēs negribam nekur braukt.

Bet tas nu tā. Es tikai gribu pateikt vēl tā: ja patiešām kāds domā, ka mūsu projektam nav atšķirības no kāda cita projekta, tad, lūdzu, pievienojieties mums, mūsu projektam. Pievienojieties mūsu projektam, un strīdu nebūs!

Tomēr es gribētu galvenokārt runāt par vienu šajās sarunās vēl neskartu jautājumu, par to, vai mums ir tiesības prasīt, lai šie kolonisti brauc uz savu - etnisko dzimteni. Lūk, par šo starptautisko tiesiskumu es gribētu runāt. Man gadījušies līdzi daži izraksti no starptautiskajām konvencijām un starptautiskajām rezolūcijām, kas mums dod šīs tiesības un kas aizliedz no mums prasīt kaut ko citu. Un tāpēc es gribu pateikt, ka uz to var atbildēt ļoti īsi - mūsu Neatkarības kustības vēlme, programma un arī projektā paredzētais pilnā mērā atbilst šīm starptautiskajām konvencijām, rezolūcijām un prasībām.

Te nu varbūt es atkārtošos. Šovakar šeit, zālē, un arī pie radioaparātiem sēž cilvēki, kuri ne vienreiz vien to varbūt būs dzirdējuši, bet nekas. Ženēvā 1949.gadā pieņemtās konvencijas 49.pantā ir rakstīts: “Neatkarīgi no motīviem iedzīvotāju aizvešana no okupētās valsts teritorijas uz okupētājas valsts vai kādas citas valsts teritoriju ir aizliegta.” Ir aizliegta! Un tikai negodīgs vai pavisam aprobežots cilvēks var nezināt vai neatzīt, ka tā saucamā PSRS (būtībā - Krievija) okupēja Latviju un masveidīgi un varmācīgi uz Krieviju tika izvesti pakļauto teritoriju iedzīvotāji, tātad tika pārkāpta, lūk, šī konvencija. Pārkāpta jau šajā plāksnē!

Tās pašas konvencijas tajā pašā 49.pantā tālāk ir teikts: “Okupētājai valstij ir aizliegts deportēt vai pārvietot daļu savu iedzīvotāju uz tās okupēto teritoriju.” Nu kas gan var noliegt, ka pēc okupācijas uz Latviju tika pārvietoti vismaz 700 tūkstoši cilvēku un viņi vēl šodien atrodas Latvijā. Tātad mums ir likumīgas tiesības prasīt, lai viņus aizvāc no mūsu teritorijas. Kā? - Es varētu teikt diezgan rupji - tā nav mūsu darīšana. Ne jau mēs viņus šurp aicinājām.

Es citēšu citu konvenciju - konvenciju par genocīdu, kas pieņemta pat vienu gadu agrāk. Tās 2.pantā ir rakstīts: “Par genocīdu tiek atzītas darbības, kuras tiek pastrādātas ar nolūku iznīcināt pilnīgi vai daļēji kaut kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu kā tādu: a) šādas grupas locekļu noslepkavošana; b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai psihisku traucējumu izraisīšana šādas ļaužu grupas locekļiem; c) šādai grupai ar nolūku tiek radīti tādi dzīves apstākļi, kādos dzīvojot šī grupa būtu lemta pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai un d) pasākumi, kas vērsti uz to, lai šādai ļaužu grupai nedzimtu bērni.”

Es atkal gribu secināt, ka tikai nelietis vai melis apzināti var noliegt, ka pret latviešiem ir tikuši lietoti visi šie genocīda veidi. Tas ir starptautisks konvencijas pārkāpums. Es gribu teikt pat vēl stiprāk - tas ir starptautisks noziegums. Ir nožēlojami, ka neviena cilvēktiesību aizsardzības organizācija un nevienas valsts valdība nav pieprasījusi par to atbildēt. Kam? - Krievijai, lai tā tiesā vainīgos.

Kā jau teikts pieminētajā konvencijā, cilvēku pārvietošana uz okupētās valsts teritoriju ir nelegāla, prettiesiska. Līdz ar to stājas spēkā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1985.gada pilnsapulces rezolūcijas nr.40/144 2.pants. Es citēšu atkal: “Nekas šajā deklarācijā nedrīkst tikt iztulkots tā, ka varētu tikt atzīta kā likumīga kāda svešzemnieka vai ārzemju pavalstnieka nelegāla iebraukšana vai klātbūtne kādā valstī, kā arī nedrīkst iztulkot nevienu nolikumu kā ierobežojumu kādai valstij izdot likumus un nolikumus par viņu uzturēšanās termiņu un uzturēšanās nosacījumiem šajā valstī, vai arī noteikt atšķirības starp šīs valsts pilsoņiem un svešzemniekiem vai ārzemju pavalstniekiem.” To mums ļoti ļoti bieži pārmet, lai gan tas ir ierakstīts starptautiskā dokumentā!

Un vai kāds saprātīgs cilvēks vēl var šaubīties, ka šī rezolūcija Latvijas Republikas 5.Saeimai un valdībai dod tiesības lemt par kolonistu uzturēšanos Latvijā, viņu uzturēšanās ilgumu un nosacījumiem, kādus atzīst par vajadzīgu šī valsts, kā arī par pavalstniecības piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Es te tik daudz citēju ar nolūku, lai neviens nešaubītos, ka mūsu izstrādātie un iesniegtie likumprojekti pilnīgi atbilst starptautiskajām konvencijām. Mēs neslēpjam, ka aizstāvam pirmām kārtām latviešu tautas intereses. Latviešu tautas interesēs nav asimilēt vai integrēt visus krievvalodīgos, kuri ieradušies Latvijā pēc 1940.gada. Tas arī nav iespējams, jo viņu ir pārāk daudz, turklāt ļoti daudzi no viņiem Latviju uzskata par Krievijas sastāvdaļu un cer latviešus pārkrievot - tātad latviešus asimilēt. Tāda ir Latvijas Nacionālās neatkarības kustības nostādne, un pie tās mēs paliekam.

Dažos nākamajos gados ir paredzēts, ka varētu piešķirt pilsonību kādiem 300 tūkstošiem kolonistu. Par tādu nodomu “Latvijas ceļa” līderis Andrejs Panteļējeva kungs ir teicis laikrakstam “The Baltic Observer”. Tas ir citāts jau no citas literatūras, bet mums tādu nolūku nav, un mēs to arī nepieļausim.

Priekšsēdētājs. Vārds Antai Rugātei - Kristīgo demokrātu savienība.

A.Rugāte (KDS).

Cienījamo Prezidij! Godātie kolēģi! Par pilsonību varētu runāt vēl simtkārt vairāk, nekā mēs jau esam sprieduši, taču tas nemainītu lietas būtību, jo par Pilsonības likumu mums katram atsevišķi būs jānobalso un diez vai mēs šeit viens otru pārliecināsim. Mēs reiz jau ar savām priekšvēlēšanu programmām pārliecinājām vēlētājus, un viņi balsoja par mums. Tāpēc neuztversim tiešā nozīmē iepriekš izteikto pārmetumu vienai daļai deputātu, ka mēs daži pēkšņi esam pamodušies un ka ir likumprojekti, kuri apdraud Latviju kā nacionālu valsti. Nē, mēs neesam pamodušies tagad! Mēs to zinājām, un tagad es gribu savu vārdu ņemt atpakaļ un šo laiku atvēlēt nākamajam runātājam. Varbūt viņam būs vairāk ko teikt. Es zinu, kā ir jābalso, un es pildīšu savu vēlētāju gribu. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds Tupešu Jānim, pēc tam - Paulam Putniņam.

J.Tupesis (LZS).

Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Tautas bāliņi un māsiņas! Man grūti, jo, ja mani nesapratīs vai pārpratīs, noteikti kļūšu par nepopulārāko deputātu Latvijā. Tomēr. Šie ir emociju piesātināti laiki. Šie ir arī svešu ļaužu piesātināti laiki. Šādos laikos ir jāvalda saprātam. Šajā sakarībā runāšu par kvotām - manuprāt, visstrīdīgāko pilsonības piešķiršanas vai noraidīšanas normu naturalizācijas procesā. Lai mani Saeimas frakcijas un nacionālās koalīcijas kolēģi man piedod, bet saprotiet mani! Aicinu atbalstīt “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības frakcijas piedāvāto likumprojektu pirmajā lasījumā, bet vairākas principiālas nostādnes būtiski mainīt otrajā lasījumā.

Visos piecos piedāvātajos Pilsonības likuma projektos ir ietverts kvotas pieņemšanas vai nepieņemšanas princips. Abos gadījumos, manuprāt, tiek pieļauta liela kļūda attiecībā uz pilsonības iegūšanu naturalizācijas procesā. Liela kļūda! Proti: pilsonība būtu jāpiešķir visiem, kuri kvalificējas pilsonības piešķiršanai. Visiem, kuri kvalificējas. Un lai mani neviens nepārprot! Kvotām jānosaka nevis pilsonības paplašināšana, bet personas piemērotība un kvalifikācija pilsonības iegūšanai. Šī ir vēl stingrāka kvotas principa ievērošana, neminot un nenosakot kvotas. Kvotas arī ietilpina cilvēku grupu vienā tautā un nācijā, nevis automātiski izslēdz, tādēļ nerunāju pretim savai un koalīcijas programmai. Kvotām ir tendence piepildīties arī tad, ja kandidāti nav pietiekami kvalificēti, tajā pašā laikā mēs noliedzam pilsonības iegūšanu visiem tiem, kuri kvalificējas, bet kuri neietilpst kvotās. Mums vajadzētu pieņemt vēl stingrākus priekšnoteikumus pilsonības iegūšanā - latviešu un, protams, līvu tautas izdzīvošanai. Bet neliegt pilsonību nevienam! Absolūti nevienam, kas kvalificējas!

Vai mums savā ziņā nav nācijas un tautas mazuma mānija? Aicinu jūs visus padomāt, kādas asinis ritēja mūsu priekštečos pirms pāris paaudzēm, pirms 10 paaudzēm, pirms 20 paaudzēm! Kādi ir šie priekšnoteikumi, par kuriem es runāju? Tie visiem ir zināmi, bet, tos atkārtojot, aicinu uzturēt mūsu - pamattautas - vēl stiprāku un stingrāku izdzīvošanas mugurkaulu! Minēšu šos priekšnoteikumus, lai jūs izprastu manu pretkvotisko nostāju. Proti, pirmais: pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā septiņus gadus ir bijusi Latvijā turklāt ne mazāk kā trīs gadus pēc šā likuma pieņemšanas. Ja jums nepatīk - mainīsim to. Bet tas ir viens nosacījums. Mums par kvotām nav jārunā.

Otrs: jāpārvalda latviešu valoda vismaz sarunvalodas līmenī - un vajadzības gadījumos vēl labāk. Arī tas ir nosacījums, kuru mēs varam kontrolēt. Lai nebūtu tāda situācija, kāda bija svētdien: es, Saeimas deputāts, atnācis svētdien uz darbu, nevarēju sarunāties ar mana kabineta apkopēju, kurai bija atslēgas un kurai bija jāielaiž mani manā kabinetā. Tā ir absurda situācija Saeimā! Nemaz jau nerunājot par tām anketām, kuras Saeimas namā ir krievu valodā. Bet es nevaru Saeimas komisiju ēkā sarunāties ar to cilvēku, kurš attaisa vaļā manu kabinetu! Tā ir absurda situācija šajā dažkārt absurdajā politiskajā gaisotnē. Tātad mēs varam to kontrolēt ar noteikumu par valodas prasmi, mēs varam to kontrolēt ar prasību par nodzīvotajiem gadiem.

Trešais ieteikums: priviliģēti kandidāti (es atkārtoju - priviliģēti kandidāti!), kuri zina ne tikai Satversmes pamatnoteikumus, bet arī šīs valsts himnu, karoga krāsas, minimālus patiesās vēstures faktus un šīs zemes un valsts nosaukumu.

Ceturtais: absolūti individuāli izvērtēt katra kandidāta pagātni, uzticību Latvijai, eksistences avotus, militāro atvaļinātību, piederību citas valsts pilsonībai - un tā tālāk. To visu var izvērtēt un var noteikt.

Es uzsveru, ka vajag nopietni un likumīgi izvērtēt individuāli katru un dot likumīgu atļauju uz pastāvīgu dzīvi.

Aicinu jebkuru no iepriekšējiem runātājiem un arī tos, kuri vēl nav runājuši, man izskaidrot, kāpēc pilsonība būtu jāliedz cilvēkam, kurš ir kvalificējies pilsonības iegūšanai un kuram tā pienākas. Neminot kvotu. Mēs nostādām sevi absurdā situācijā - liedzam pilsonību cilvēkiem, kuri ir absolūti un totāli kvalificējušies. Mēs esam vairāk nekā pretrunīga tauta un Saeima: mēs automātiski naturalizējam pilsoņus (kā, piemēram, dažus no maniem radiem), bet gribam liegt pilsonību cilvēkiem, kas ir kvalificējušies visās augšminētajās prasībās. Man pārmetīs... Protams, ka ir nelikumības, nemākulība, citu valstu intereses, nauda, mafiozie elementi, kas mēģinās apiet šos priekšnoteikumus...

Dārgie kolēģi! Vai taisnīgu likumu drīkstam neveidot un nepieņemt tādēļ, ka nespēsim to izpildīt? Minēšu tikai vienu piemēru. Vai drīkstam atļauties nepieņemt taisnīgu nodokļu iekasēšanas likumu tikai tādēļ, ka mums nav vēl izstrādāts nodokļu iekasēšanas mehānisms? Bet līdzīgu absurdu mēs gribam pieļaut attiecībā uz pilsonības likuma pieņemšanu. Atkārtoju: uzņemsim bez kvotām pilsonības lokā tos cilvēkus, kuriem pilsonība tiešām pienākas. Daudzi cilvēki jau šeit ir minēti. Citas tautības cilvēki, kas dzimuši šajā zemē. Man tā tautība nav svarīga. Padomājiet par jūsu senču asinīm! Arī šeit, Saeimā, ir vairāki cilvēki, kuri ir integrējušies no lielākas tautas mazākā tautā. Ja viņiem pilsonība taisnīgi pienākas, un vēl stingrāk... Mēs varam noliegt vai izvairīties no tām masām - vienalga, vai mēs viņus saucam par kolonistiem vai par ekonomiskiem tranzītistiem... Šie vārdi mums bieži vien nepatīk, bet nav jau arī svarīgi, kā mēs viņus šajā gadījumā nosaucam.

Aicinu pieņemt pirmajā lasījumā “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības frakcijas izstrādāto pilsonības likuma projektu. Un tad, kad būs otrais lasījums, - salikt visiem galvas un sirdis kopā un izveidot likumprojektu, kas būtu taisnīgs pret visiem un kas ļautu mums ieiet pasaules apritē (nevis palikt šajā pasaules nostūrīti), tajā pašā laikā paturot pašcieņu, un kas ļautu izdzīvot mūsu tautai! Man nav svarīgi, kuru projektu mēs ņemsim par pamatu. Mēs tagad strīdamies par pamatu, bet mums visiem vajadzētu uzskatīt par svarīgu to, kādu likumu mēs galu galā pieņemsim par šīs valsts pilsonības pamatlikumu. Kolēģi no frakcijas “Saskaņa Latvijai”, kuriem es sēžu blakus, grib, lai es izvēlētos starp “māti” Latviju un “tēvu” Ameriku. Aicinu jūs iekāpt manos deputāta zābakos un izdarīt to izvēli! Bet par dubultpilsonību runāšu, kad būs nākamais lasījums. Paldies par jūsu iecietību un uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Paulam Putniņam, pēc tam - deputāts Jānis Straume.

P.Putniņš (LZS).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Mēs visi šodien pieskaramies vienam jautājumam, un tas ir jautājums par mūsu tautas “būt vai nebūt”. Tas ir jautājums par mūsu tautas izdzīvošanu, un taisnība ir tiem, kuri saka, ka šis ir pats svarīgākais likumprojekts, kam mēs vispār šajā laikā esam pieskārušies un kam mēs vispār varam pieskarties šādā nozīmē.

Mums katram ir savas izjūtas un sava izpratne par konkrētajiem likumprojektiem. Es, piemēram, simpatizēju frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” izvirzītajam projektam tajā nozīmē, ka mums nevajadzētu ar šo lietu nodarboties, kamēr šeit ir okupācijas armija, taču vienlaikus es saprotu, ka tas ievilcinātu visu virzību uz priekšu, un tāpēc es esmu spiests to noraidīt. Es ļoti simpatizēju LNNK projektam un patiešām nesaredzu tādas atšķirības “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības projektā. Tupešu Jānim es varu teikt, ka piekrītu viņam tajā nozīmē, ka nav svarīgi, ar kuru no šiem trijiem izvirzītajiem likumprojektiem mēs nodarbosimies, bet svarīgs ir rezultāts. “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības likumprojekta 11.pants manī izraisa bažas, un es ceru, ka mēs nākamajos lasījumos detalizēti debatēsim varbūt par katru pantu, tāpat kā šodien, runājot kopumā, lai dabūtu to, kas vajadzīgs mūsu dzīvošanai.

Esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kas šodien ieteica daudz vērtīgu domu mūsu turpmākajam darbam. Bet, Tupešu Jāni, tavs apburošais ideālisms! Redzi, ja mēs nodarbojamies ar nodokļu likumu, tad ir saprotams: ja mums kas neizdodas, nu, ak kungs un Dievs... Bet, ja mēs ielaižamies tādā riskā attiecībā uz Pilsonības likumu, kā tu piedāvāji, tad mēs varam mūsu morāli zemajā sabiedrībā, mūsu korumpētībā pazudināt savu tautu ļoti īsā laikā. Uz tādu risku mēs ielaisties nevaram.

Bet, cienījamie kolēģi, es jums gribu pateikt vienu citu domu attiecībā uz nacionālo bloku. Mēs ar Lamberga kungu pirmīt vienojāmies, ka šajās dienas dibinātais nacionālais bloks ar vislabākajiem nodomiem varētu būt tāda kā Saeimas sabiedriska organizācija, un tas, lūk, ir mūsu nacionālās stājas, es negribētu teikt - mērs, bet mēģinājums konsolidēties šajā nozīmē. Es jums gribu, cienījamie kolēģi teikt - un to mēs zinām -, ka mums visu laiku šī nacionālā stāja ir vajadzīga, bet visvairāk mums tā ir vajadzīga, nodarbojoties ar šo likumprojektu, ar šo topošo likumu. Bet vai tur, kur sākas agresivitāte, ir iespējama šī nacionālā stāja visā savā cildenumā? Tas ir tāpat, kā mēs “apduļķojam” galvas vienalga kādā veidā, un tad rodas agresivitāte. Tā tas ir, kurinot sevī naidu pret kaut ko vai dzerot šņabi. Un tad vairs nav šīs tautas cienīgās stājas. Agresivitāti mēs sabiedrībā redzam malu malās, briesmīgās dozās mēs to šodien arī uz ielas redzam, un kādreiz liekas, vai mums vairs vispār tauta ir. Bet tauta ir, un tā cieš, un tā tic kaut kam, un mums par to ir tomēr jāuzņemas milzīga atbildība, tāda ne tikai vārdos izteikta, bet šajā gadījumā - jau materializēta mūsu likumā, par kuru mēs visā savā labākajā būtībā, nacionālajā būtībā būsim lepni. Būsim godprātīgi pret to citas tautas cilvēku, kas ir mums blakus, bet prasīsim no viņa arī to godaprātu, kas mums būtu jāprasa no sevis. Un šajā likumā tas viss ir jāiemieso. Un es gribu, beidzot šo savu uzrunu, pateikt palikušajiem žurnālistiem, ka nacionālās stājas ziņā žurnālisti var darīt milzīgi daudz, pašlaik viņi šajā virzienā nestrādā. Ja mēs izspīlējam katru negāciju, katru neveiklumu, katru mūsu neprašanu, nemācēšanu un padarām mūs katru vai arī mūsu darbu par apšaubāmu vai pat apsmejamu, tad mūsu lieta sabiedrībā tā arī izskan. Mīļie žurnālisti, piedalieties šajā lielajā, cildenajā un pašā svarīgākajā darbā, ko šī Saeima paveiks. Esiet arī savā stājā kopā ar mums - lepnajā, godprātīgajā nacionālajā stājā! Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Straumem no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”, pēc tam - deputātei Gravai.

J.Straume (TB).

Godātie deputāti! Skatoties un klausoties, cik neatlaidīgi valdošā mazākuma frakcijas “Latvijas ceļš” vadība cenšas mūs pierunāt, lai mēs faktiski parakstītu savai tautai nāves spriedumu, es tikai vēlreiz pārliecinos par to savu vārdu patiesību, kuri pirms dažām nedēļām izsauca cienītā priekšsēdētāja sašutumu. Patiesībā mēs pelnīsim daudz skarbākus apzīmējumus, ja pieņemsim kādu no likumprojektiem, kas paredz Latvijā okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušo bijušās PSRS pilsoņu naturalizāciju. Galvenais jau šeit nav nodzīvotie gadi, kvotas, formāls uzticības zvērests vai prasme pateikt dažus teikumus izkropļotā latviešu valodā. Atzīstot kolonistu tiesības pretendēt uz Latvijas valsts pilsonību, mēs kļūstam tā starptautiskā nozieguma līdzdalībnieki, kuru 1939.gada 23.augustā uzsāka īstenot divu totalitāru lielvaru pārstāvji - Molotovs un Ribentrops. Mēs akceptējam un turpinām genocīdu pret latviešu tautu, ko šeit 50 gadus īstenoja padomju okupācijas režīms. Ja mēs pieņemsim lēmumu par kolonistu naturalizācijas uzsākšanu, mēs ieņemsim to pašu lomu Latvijas vēsturē, kuru ir ieņēmuši Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis, Arvīds Pelše un Augusts Voss. Šāds mūsu lēmums būs līdzvērtīgs 1940.gada tā sauktās tautas Saeimas lēmumam par atteikšanos no Latvijas valstiskās suverenitātes. Tikai sekas būs daudz smagākas. Okupācijas režīma marionetes 1940.gadā savu Jūdasa misiju izpildīja tiešas militāras agresijas apstākļos. Šodien apstākļi ir nedaudz citādi. Šauteņu un durkļu vietā kalpo privātfirmas, kas izveidotas ar okupētājvalsts rūpnieciskā kompleksa līdzdalību un ar komunistiskās partijas un čekas naudu un kas realizē okupantu vēlmes ar tādu pašu politisko lobiju starpniecību, kādu netrūka arī 1940.gadā. Un šeit ir vietā jautājums: kādēļ “Latvijas ceļš” vēl līdz šim brīdim nav atklājis visus savus vēlēšanu kampaņas sponsorus?

Bet atgriezīsimies pie iespējamajām sekām. Atklātas agresijas rezultātā iekarota zeme var cerēt agri vai vēlu nokratīt savas važas, bet ja tauta vai tās vēlētie pārstāvji šķietami demokrātiskā ceļā atsakās no savas suverenitātes, to atgūt ir daudz grūtāk un daudz mazāk cerību. Šajā auditorijā nav jāstāsta, kas ir noticis Latvijā pēdējā pusgadsimta laikā. 700 000 cilvēku, kurus okupētājvalsts no starptautisko tiesību viedokļa prettiesiski pārvietoja uz Latvijas teritoriju, bija un ir kolonizācijas līdzeklis un genocīda instruments. Starp citu, Latvijas Republika ir pievienojusies gan Ženēvas 1949.gada 12.augusta konvencijai, gan starptautiskajai konvencijai par genocīdu. Pirms nospiedīsim pogas par genocīda turpināšanu, par okupācijas un kolonizācijas legalizāciju, varbūt ieskatīsimies tajā pašā Latvijas Kriminālkodeksā, kur ir paredzēta atbildība par genocīdu. Un neaizmirsīsim, kā mūs šorīt pirms plenārsēdes sagaidīja! Tauta nevēlas sevi iznīcināt. Un nevajag, Panteļējeva kungs, demagoģiski atsaukties uz to, ka tauta ir dezinformēta un neko nesaprot. Jums vajadzētu kaunēties runāt, jo tieši jums ir monopols televīzijā, nevis kādam citam politiskajam spēkam, tieši jūsu partija bez maksas reklamējās daudzās pirmsvēlēšanu televīzijas pārraidēs un tāpēc ieguva to balsu skaitu, uz kuru jūs bieži atsaucaties. Bet politiskie apstākļi ir mainījušies. Un atbalsts jūsu vēlētāju vidū ir sarucis četras reizes, tāpēc ka nevar bezgalīgi runāt vienu un darīt citu. Tauta, vismaz tās aktīvākā un ieinteresētākā daļa, redz un sajūt, ka Latvijai un latviešiem draud briesmas. Dažu dienu laikā ir savākts vairāk nekā 15 000 parakstu pret pilsonības piešķiršanu okupantiem un kolonistiem. Tas parāda, ka tauta, kuru šī valdība cenšas mērdēt badā, tomēr nav zaudējusi valstisko apziņu un joprojām rūpējas par savu nacionālo identitāti. Un tas būs jāņem vērā gan jums, gan jūsu kungiem Austrumos un Rietumos.

Ministru prezidenta kungs aizvakar ar neslēptu cinismu apgalvoja, ka Pilsonības likums jau esot nokavēts. Kas tad ir nokavēts? Vai to dažu desmittūkstošu civilokupantu naturalizācija, kuri pēdējo gadu laikā ir atstājuši Latviju? Manuprāt, nokavēta varbūt ir vienīgi starptautiskajām institūcijām adresēta prasība par Latvijas dekolonizāciju. Tas, ka dažādas Rietumu delegācijas šeit problēmas saskata ar kājām gaisā, ir ne tikai Krievijas nopelns, tas liecina arī par Latvijas ārpolitikas mazspēju. Tas, ko savulaik ārzemēs darīja Jurkāna kungs, bija apzināta ļaunprātība pret latviešu tautu. Pašreizējie valstsvīri starptautiskajos forumos gan izklāsta vēsturiskās patiesības, bet nepasaka pašu galveno: latviešu tauta nav gatava samierināties ne ar kādām okupācijas sekām - ne ar karaspēka klātbūtni, ne ar civilokupantu klātbūtni - un nekādā ziņā nevēlas piešķirt viņiem politiskās tiesības. “Latvijas ceļš”, protams, noklusē, ka lielākā daļa personu, kuras “Latvijas ceļa” projektā ir paredzēts naturalizēt, nav legāli ieradušās Latvijā un ka padomju varas pastāvīgais pieraksts nekādi nevar būt legalitātes apliecinājums. Legāla ierašanās valstī un uzturēšanās atļaujas saņemšana ir obligāts naturalizācijas priekšnoteikums jebkurā civilizētā valstī, nemaz nerunājot par to, ka ir tādas valstis kā, piemēram, Japāna, kurās ārzemniekiem pilsonību vispār nepiešķir. No viselementārāko tiesisko normu viedokļa pilnīgi iracionāla ir “Latvijas ceļa” atteikšanās vispirms noteikt dažādu Latvijā dzīvojošo personu grupu tiesisko statusu un tikai pēc tam lemt par laiku un kārtību, kādā atsevišķi cilvēki no šīm grupām varētu pretendēt uz pavalstniecību. “Latvijas ceļa” projekts ir absurds un amorāls gan no tiesiskā, gan valstiskā, gan nacionālā viedokļa. Ko nozīmē frāze par nacionālo vienkopienas valsti? Kādi ir šīs valsts kritēriji? Vai tiešām nav skaidrs, ka ir jāņem vērā latviešu procentuālais sastāvs pilsoņu vidū ne tikai Latvijā kopumā, bet arī atsevišķos reģionos. Vispārzināms ir fakts, ka kolonistu vairākums koncentrējušies galvaspilsētā un citās lielākajās pilsētās. Jau šobrīd latviešu procents pilsoņu vidū šeit ir zemāks nekā valstī kopumā. Kas notiks ar šo pilsētu pašvaldībām, to politisko sastāvu pēc naturalizācijas? Kaut vai pakāpeniskas un ierobežotas naturalizācijas? Vai tiešām Igaunijas pieredze neliek par to padomāt? Pēc tam, kad svešzemnieki iegūs varu lielpilsētās, viņi to centīsies iegūt visā valstī. Un Latvija neizbēgami ieslīgs dziļos un grūti atrisināmos politiskos, sociālos un etniskos konfliktos, kas mūsu ģeopolitiskajā situācijā var izrādīties liktenīgi. Nav arī skaidrs, kāpēc “Latvijas ceļš” pat ārpus kvotām grib naturalizēt tos svešzemniekus un viņu pēcnācējus, kuri Latviju atstāja impērijas sabrukuma laikā un atgriezās tad, kad Latvija atkal tika pievienota impērijai? Es šeit nerunāju par latviešiem. Par latviešiem ir atsevišķs pants, bet šis pants attiecas uz visiem pārējiem. Kāds ir šo cilvēku skaits? Kāds ir pilsoņu dzīvesbiedru skaits, kurus arī paredzēts naturalizēt ārpus kvotām? Par cik procentiem tas pazeminās latviešu skaitu pilsoņu vidū?

Visi šie neatbildētie un atbildētie jautājumi nepārprotami rāda, ka “Latvijas ceļa” projekts ir reāls ceļš, kas ved uz divkopienu valsti Latvijā un nosvītro cerības uz latvisku Latviju. Es nerunāšu par “Saskaņas” un “Līdztiesības” projektiem. To prokrieviskā orientācija tāpat ir skaidri redzama.

Un tagad es gribu griezties pie trimdas pārstāvjiem valdošajā koalīcijā. Pirms nospiežat balsošanas podziņas, es aicinu jūs pārdomāt, vai jūs tiešām esat ar mieru ar vieglu roku iznīcināt to valsti - to Latvijas Republiku, par kuras atjaunošanu jūs 50 gadus cīnījāties un par kuru allaž atgādinājāt brīvajai pasaulei? Vai tas ir tas, kādēļ jūs piekritāt kandidēt Saeimas vēlēšanās un pamest samērā komfortablu dzīvi Rietumos? Domāju, ka ne tikai es, bet arī latviešu tautas lielākā daļa gaida šo atbildi.

Vēl es griežos pie bijušajiem “Satversmes” frakcijas deputātiem Augstākajā padomē. Kāds bija jūsu nodoms, kad jūs nostājāties uz tiesiskas valsts atjaunošanas ceļa? Kas jūs tagad spiež tam pagriezt muguru? Vai īslaicīgas ērtības? Vai tās ir to vērtas, lai zaudētu autoritāti tautā?

Es griežos arī pie Politiski represēto apvienības pārstāvja valdošajā koalīcijā un lūdzu atcerēties to organizāciju, kuru jūs pārstāvat un kura ir parakstījusi nacionālo spēku apvienības aicinājumu. Es lūdzu jūs atcerēties arī 100 000 garīgi un fiziski iznīcinātos. Vai viņu ciešanu ceļš jums ļauj nospiest pogu par pilsonības piešķiršanu tiem, kuri ienāca viņu mājās un dzīvokļos?

Es griežos arī pie Zemnieku savienības. Vai tiešām jūs gribat, lai latviešu zemnieks paliktu par kalpu un kāju pameslu svešiem kungiem, kā tas jau ir bijis 700 gadus pirms Latvijas valsts proklamēšanas un 50 gadus pēc tās iznīcināšanas?

Es griežos pie visiem godīgajiem deputātiem un aicinu balsot par to, lai pilsonība netiktu piešķirta tiem, kas kā nelūgti viesi ir ieradušies mūsu zemē. Viņiem ir pašiem savas mājas. Mums citu māju nav. Es aicinu balsot par frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegto projektu pilsonības jautājumā. Es aicinu tos deputātus, kuri šodien ir pieprasījuši šā jautājuma atklātu nobalsošanu, atsaukt šo savu prasību, lai visa tauta, lai visi, kas mūs klausās un gaida uz mūsu lēmumu, varētu skaidri un gaiši dzirdēt, kāda ir mūsu attieksme pret savu tautu un pret savu valsti. Paldies!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Ilgai Gravai - Demokrātiskā partija.

I.Grava (DP).

Es domāju, ka šodienas diskusija mums pierāda to, ka Saeima pirms pāris sēdēm izdarīja savu vislielāko kļūdu, jo tā neizveidoja starpfrakciju komisiju, kura šo jautājumu izvērtētu, novērtētu, mēģinātu izanalizēt un rast kompromisu ārpus šīs zāles sienām, lai mēs šeit varētu strādāt arī pie citiem likumprojektiem, nevis sēdēt ilgas stundas. Un nu par šo kļūdu, ka netika izveidota šāda starpfrakciju komisija, kas mēģinātu analizēt, kā to savā laikā ierosināja gan Ārlietu komisija, gan Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija, mēs šodien visi šeit maksājam.

Taču, ja runā par likumprojektiem, es domāju, ka patlaban nav jārunā par atsevišķiem pantiem, bet ir jārunā par to izpratni, kad, ko un kādu likumprojektu Latvijā var pieņemt. Es šodien jau otro reizi gribu atgādināt to vēsturi, kurai ir izgājusi cauri Latvijas valsts, likt padomāt par to un arī paanalizēt, pirms sakām “jā” vai “nē”.

Latvijas valstī jau vienreiz tika pieņemts likums par pilsonību, un nav svarīgi, ka tas saucas “Par pavalstniecību”. Ja šodien kāds te ir tik liels filologs un grib izskaidrot vienu vai otru vārdu - lūdzu, taču likumprojektā tam nebija nozīmes. Es jums arī atgādināšu, kurā gadā tas notika. Tas notika 1919.gadā, kad Latvijas Republikas teritorijā atradās ne tikai citas valsts okupācijas karaspēks, kas sēdēja kazarmās un reizēm pat noēda šo lieko lauksaimniecības produkciju, ko mēs nezinām, kur likt, un zemnieki saņēma šādu tādu naudiņu vēl par to, ka Latvijā atradās okupācijas karaspēks, kas bija reāli okupējis Latvijas teritoriju, kur nebija nekādas Latvijas valsts vai Latvijas Republikas varas ietekme, tomēr tas 1919.gadā netraucēja Latvijas Republikas valdībai pieņemt Pilsonības likumu. Tad jāprasa: kāpēc mēs - ne mēs, bet daļa no deputātiem - kā strausi mēģinām iebāzt galvu smiltīs un atsaukties, ka mums traucē kaut kādi okupanti, kuri reāli šodien netur varu savās rokās un nav šo teritoriju okupējuši? Ja mēs esam atjaunojuši 1918.gada Republiku, kāpēc mēs neatjaunojam visu, kas toreiz notika, bet tikai to, kas mums ir izdevīgs konkrētajā politiskajā situācijā? Un tāpēc es neredzu nekāda iemesla, lai Latvijā šodien reāli nerisinātu iekšpolitikas jautājumus, kuru vidū ir arī Pilsonības likuma pieņemšana. Un vai tā šodien nav vienkārši kārtējā spēle pirms pašvaldību vēlēšanām, jo vienam otram nav savas ekonomiskās platformas, nav savu ekonomisko priekšlikumu? Un tad viņi nāk klajā ar priekšlikumiem - nerisināsim to un nerisināsim šito! Man reizēm rodas tāds jautājums: jā, ja nu tā armija aizies, kurš tad būs vainīgais? Vai patiešām mēs esam iestiguši kaut kādā vainīgo meklēšanas riņķī?

Toreiz taču pieņēma Pilsonības likumu, un pieņēma ne tikai Pilsonības likumu, bet Latvijā realizēja arī likumdošanas orgānu vēlēšanas, paredzot vietas deputātiem no okupētā apgabala, jo valsts zināja un ticēja, ka šie reālie okupanti, kas ar ieročiem rokās turēja varu, tiks no valsts izraidīti. Tāpat arī mēs visi zinām, ka šīs pēdējās armijas daļas no Latvijas aizies, un aizies visai drīz. Tad kāpēc vajag izlikties, ka mēs to nezinām? Un ne velti es šeit atgādinu vēsturi. Šajā zālē sēž cilvēki, kuri ir beiguši visideoloģiskāko fakultāti, kāda Latvijā ir bijusi, - Filozofijas fakultāti. Vēstures un filozofijas fakultāti, kurā bija Filozofijas nodaļa un kurā studentus uzņēma tikai ar komjaunatnes un partijas komiteju rekomendācijām. Un viņiem mācīja arī vēsturi, tikai žēl, ka šo vēsturi viņi ir tik slikti apguvuši atšķirībā no vēsturniekiem.

Tagad konkrēti runāšu vēl par vienu vēsturisku tendenci un Latvijas likumiem. Manas pārdomas ir šādas: mēs, pieņemot Ministru kabineta lēmumu par tā darbību, it kā atjaunojām 20.gados darbojošos likumu, ierakstot tajā jaunu saturu. Tad rodas jautājums: kāpēc mēs šodien tik ļoti bēgam no 1919.gada Pilsonības jeb Pavalstniecības likuma? Varbūt tomēr ņemsim vērā šo vēsturisko pieredzi, ņemsim to par pamatu un ieliksim tajā jaunu saturu atbilstoši mūsu prasībām? Tās ir lietas, par kurām frakcijām vajadzētu domāt un tās izanalizēt.

Mēs šodien nesakām, ka tam tā noteikti ir jānotiek, taču rodas daži jautājumi. Neanalizēsim patlaban pantus, tiem šodien nav nozīmes, bet diemžēl man ir jāsaka: mīļie deputāti vīriešu kungi, jūs tik ļoti aizrāvāties, analizējot pantus, kas būtu jādara otrajā un trešajā lasījumā, ka bieži pazuda koncepcija, kuru īsti jūs gribējāt aizstāvēt. Tomēr ir lietas, par kurām ir jābūt skaidrībā un kuras nav saistītas ne ar okupācijas karaspēku, ne ar ko citu. Es esmu jau vairākkārt teikusi, arī mūsu frakcija to ir uzsvērusi, ka nav Austrumu un Rietumu latviešu, bet ir latvieši pasaulē, kuriem ir jāatnāk mājās un jāsaņem šeit, savās mājās, pilsonība kā latviešiem, jo tā nav normāla māte, kurai viens dēls ir mīļš, bet otrs nav mīļš tikai tāpēc, ka viņš dzīvo citā vietā. Ir jādomā arī par šīm problēmām, un tām ir jābūt pilnīgi skaidrām. Šiem cilvēkiem nav vajadzīgas ne kvotas, ne valodas eksāmeni, jo ne jau viņi ir vainīgi, ka ir nonākuši šajā situācijā.

Un otra lieta. Var būt, ka māte ir Latvija, un var būt, ka tēvs ir Amerika, bet, ja tu esi Latvijā atgriezies un uzņēmies atbildību par Latvijas tautas likteni, tad nu izvēlies to tautu, par kuru tu atbildi, jo tu esi politiķis. Es atceros tās augusta dienas un to brīdi, kad tie, kuri mēs šeit bijām, gaidījām un domājām, kas ar mums notiks. Es nevainoju nevienu šeit zālē sēdošo dubultpilsoni, bet lielākā daļa jūsu tautiešu tajā brīdī atradās lidostā un domāja, kā tikt uz savu otro dzimteni. Piedodiet man, es nevainoju nevienu personiski, bet tā bija, un tā jau šobrīd ir vēsture.

Pavisam īsi nobeigumā es gribētu piebilst, ka mūsu frakcija šodien ir mazliet samulsusi. Mēs īsti nevaram saprast, vai esam jūsu acīs galīgi dumji vai arī jūs mūs pārāk augstu vērtējat, jo mēs esam vienīgie šajā zālē, kas nav iesnieguši savu likumprojektu. Un līdz ar to, ja kāda normāla frakcija ir iesniegusi savu likumprojektu, bet līdz šim brīdim nav vienojusies ar kādu citu frakciju, tad būtu utopija domāt, ka šeit, zālē, jūs viens otru pāraudzināsit. Tad iznāk, ka jūs visu laiku audzināt mūs. Paldies, tas ir ļoti patīkami, tikai es nezinu, kā to uzņemt, bet mēs jums varam pateikt vienkārši: jau pirms ienākšanas šajā zālē mēs bijām skaidrībā par to, par ko mēs balsosim.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Mārim Grīnblatam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

M.Grīnblats (TB).

Labvakar, godātie deputāti! Kādēļ šis jautājums ir tik svarīgs un kādēļ mēs te tik gari runājam, piesaucot gan to, vai klausās pa radio vai neklausās, gan to, vai kāds ieradās vai neieradās. Un, kaut gan Latvijā likumdošanas vara nav sasniegusi to ietekmi, kāda tai ir civilizētajā pasaulē, ar laiku droši vien tas tomēr tā būs, tāpēc nav mazsvarīgi, kas lemj Latvijas likteņus, kas lemj par Latvijas ārpolitiku, iekšpolitiku, saimniecisko, sociālo un kultūras dzīvi.

Jā, šobrīd ārpus Jēkaba ielas ir daudz ietekmīgāki spēki, bet varbūt ar laiku tā nebūs, un tikai tādēļ vien, ka šobrīd vēl tā nav, būtu ārkārtīgi vieglprātīgi šo jautājumu pavirši un strauji izlemt.

Otrām kārtām mēs to vēl labāk saprotam tāpēc, ka Latvijā situācija ar ārzemniekiem ir daudz sarežģītāka nekā tajās Rietumeiropas zemēs, kurās šobrīd, jūtot cilvēku pieplūdumu no Austrumeiropas, no Tuvajiem Austrumiem un citiem reģioniem, rodas milzīgas bažas par pārāk liberāliem iebraukšanas likumiem. Tas ir valstīs, kuru valdības kontrolē ārzemnieku iebraukšanas noteikumus, un tomēr nākas atkāpties, ka šie iebraukšanas noteikumi ir pārāk liberāli. Latvijā situācija ir pavisam cita. Šeit iebraukuši ārzemnieki, izņemot niecīgu daļu, kas iebraukusi pirms 1940.gada un varbūt arī pēdējā pusotra gada laikā, kad ir vismaz minimāla kontrole, ir iebraukuši nelegāli, ja skatās no normāla fiziskā viedokļa, tādējādi jautājums ir ārkārtīgi būtisks šā apstākļa dēļ, kā arī šo cilvēku lielā procentuālā skaita dēļ.

Kādas tad ir mūsu frakcijas pamatnostādnes? Īsumā tās, protams, ir zināmas, bet bieži vien parādās visai īpatnēji skaidrojumi.Pirmām kārtām mūsu frakcija “Tēvzemei un brīvībai” iziet no ārkārtīgi vienkāršas nostādnes, ka Latvijai ir savs Pilsonības likums, jo bieži vien daži augstu stāvoši Latvijas pārstāvji ārzemēs ir argumentējuši apmēram tā, ka Latvija ir gandrīz vai vienīgā Eiropas valsts, kurai vēl nav sava Pilsonības likuma, un cik šausmīgi mēs izskatāmies uz citu valstu fona. Latvijai šis Pilsonības likums ir, un tas ir 1919.gada Pavalstniecības likums. Cita lieta, ja kādam politiķim vai vienkārši vēlētājam šis likums nepatīk. Tas ir pilnīgi saprotams, ka var arī nepatikt, bet tādēļ nav jāsaka, ka šā likuma nav. Mūsu nostāja ir vienkārša: runa ir par šā likuma piemērošanu pašreizējos apstākļos. Turklāt faktiski šis likums arī tiek jau piemērots, jo kā gan savādāk Augstākā padome būtu varējusi sarīkot vēlēšanas un kā gan savādāk mēs šeit visi būtu nokļuvuši. Tas nebūtu bijis iespējams. Tādējādi mūsu pamatnostādne ir tāda pati kā tā, kuru šobrīd akceptē faktiski visas frakcijas. Latvijas pilsoņi ir tie, kas tādi bija okupācijas sākumbrīdī 1940.gada 16.-17.jūnijā, un viņu pēcnācēji. Šo ideju savā laikā aizstāvēja tā saucamie nacionālie radikāļi, vēlāk Pilsoņu kongress, par ko tas tika krietni vien zākāts un apšaubīts, tagad tam piekrīt pat daudz mērenāki cilvēki, tomēr jautājums ir par to, kā rīkoties tālāk. Jautājums par dubulto pavalstniecību arī būtu būtisks. Kā zināms, Latvijas Pavalstniecības likums nepieļauj dubulto pavalstniecību. Tajā pašā laikā vesela virkne Latvijas pilsoņi 1940.gadā nonāca ārzemēs nevis tādēļ, ka vēlējās padzīvot skaisti, bet tādēļ, ka glābās no vienas vai otras okupācijas varas, un tas apstāklis, ka viņi savās mītnes zemēs pieņēma arī otru pavalstniecību, bieži vien bija saistīts - varbūt arī ne visās zemēs - ar noteiktām sociālām un citām garantijām, kuras viņi kā ārzemnieki nebūtu varējuši izmantot. Tā ir pilnīgi saprotama situācija, bet tajā pašā laikā nebūtu arī pieļaujama šī pretruna ar mūsu Pavalstniecības likumu un likuma garu. Tādējādi uzskatām, ka ir noteikts laiks, līdz kuram šiem cilvēkiem ir jāreģistrējas kā Latvijas pilsoņiem, un tas ir visai būtisks nosacījums.

Tālāk par naturalizāciju, kas mūsu projektā būtiski atšķiras no citiem projektiem. Mēs piedāvājam 1919.gada Pavalstniecības likumā apturēt 4., 5., 6. un 10.pantu, kas nosaka piecu gadu dzīvošanas cenzu. Pašreizējā periodā nebūtu pieļaujama Latvijas pilsonības iegūšana par īpašiem nopelniem, jo šo periodu var raksturot kā ierobežotu suverenitāti. Varbūt juridiskā nozīmē šis

termins nav īsti skaidrs, taču tas raksturo to stāvokli, ka Latvijā bez Latvijas valsts vai Latvijas tautas brīvi izteiktas gribas atrodas okupācijas karaspēks, nevis svešas valsts karaspēks, kā arī ļoti liels skaits no okupācijas armijas atvaļināto virsnieku. Šī ir otra problēma, kurai parasti uzmanību tieši nepievērš, tomēr situācija, es uzsveru, ir samērā kurioza, apmēram tikpat dīvaina, cik tā būtu, ja nacistiskā Vācija būtu likvidējusi Eiropas valstu okupācijas jautājumu, daļēji aizvācot uz Vāciju savus karavīrus, bet nacistiskās armijas virsniekus mierīgi atstājot kā civilpersonas Francijā vai Čehijā, vai Itālijā, vai Krievijā. Tas liktos vairāk nekā dīvaini, bet pašlaik tieši tā Latvijā tiek darīts, un mēs uzskatām, ka tam tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Kas attiecas uz otru nosacījumu, tad šīs ierobežotās suverenitātes apstākļos nebūtu jāpiespiež tiem Latvijas pilsoņiem, kuri okupācijas laikā ārzemēs spaidu apstākļos, nevis brīvprātīgi pieņēmuši citas valsts pilsonību, izšķirties tikai par vienu pilsonību. Es gribu norādīt, ka tā interpretācija presē, ko bija devuši daudzi godājamās preses pārstāvji par to, ka frakcija “Tēvzemei un brīvībai” atzīst naturalizāciju tikai 1999.gada 1.janvārī, ir visai dīvaina. Mūsu likumā tiešām figurē 1999.gada 1.janvāris, taču pavisam citā sakarā, un tas tikai liecina par to, ka cilvēki lasa neuzmanīgi, vienkārši ierauga datumu un izdara kaut kādus secinājumus. 1999.gada 1.janvāris ir minēts pavisam citā sakarībā, nevis sakarā ar naturalizāciju kā tādu. Runa ir par to, ka Latvijas pilsoņi, kas pieņēmuši Amerikas vai Vācijas, vai kādas citas zemes valsts pilsonību, var neizšķirties par vienu pilsonību tik ilgi, kamēr Latvijā saglabājas šīs ierobežotās suverenitātes apstākļi, kas saistīti ar okupācijas armiju un tās atvaļinātajiem virsniekiem. Ja šī okupācija ar visiem šiem apstākļiem izbeigtos ātrāk, tad tomēr ne ilgāk par 1999.gada 1.janvāri, lai nebūtu šis bezgalīgais termiņš, ka šie dubultpavalstnieki - Latvijas vai Vācijas, Latvijas vai Amerikas - var domāt kādus 20 vai 30 gadus. Tāda situācija tomēr nebūtu pieļaujama, bet pieci gadi ir pilnīgi normāls termiņš.

Tālāk par pavalstniecības piešķiršanu pēc šo nosacījumu izpildīšanas. Tas neattiecas tieši uz Pavalstniecības likumu, bet es to saku tāpēc, lai nebūtu nekādu pārpratumu par mūsu faktisko pozīciju. Mūsu pozīcija ir tāda, ka arī pēc šā perioda beigām Latvijas pavalstniecību nevar iegūt tie ārzemnieki, kas Latvijā iebrauca no 1939.gada beigām līdz 1940.gada 17.jūnijam, ja viņi ieradās šeit saskaņā ar Latvijas un Padomju Savienības 1939. gada 5.oktobra nolīgumu, kā arī tie ārzemnieki, kas iebrauca Latvijā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1992.gada 1. jūlijam. Tas nepieciešams visu to apstākļu dēļ, kurus es jau šeit minēju un kurus tāpēc neatkārtošu. Protams, izņemot šā perioda robežās iebraukušos latviešus un līvus, kuriem ir tādas izcelsmes augšupējie radinieki, kuri prot latviešu valodu un kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atbilstoši likumam, tātad nevis pastāvīgais pieraksts, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Tas neattiecas arī uz tiem, kuri ir noteiktu gadu skaitu laulībā ar Latvijas pilsoņiem, prot latviešu valodu un kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Šīm kategorijām, dabiski, pēc tam būtu iespējams pretendēt uz Latvijas pavalstniecību atbilstoši likumam. Mūsu likumprojekts par 1999.gada Pavalstniecības likuma piemērošanu paredz arī tādu pantu, saskaņā ar kuru var automātiski anulēt Latvijas pilsonību personām, kuras reģistrējoties ir sniegušas nepareizas ziņas par sevi vai uzrādījuši viltotus dokumentus.

Tālāk par mūsu koncepciju kopumā. Mūsu koncepcija kopumā balstās uz to, ka pilsonības jautājuma izlemšana būtu visciešākajā veidā jāsaista ar ārvalstnieku un bezvalstnieku jautājuma izlemšanu, kas pagaidām ir apiets, jo šeit, no vienas puses, ir frakcijas “Latvijas ceļš” un frakcijas “Saskaņa Latvijai” pozīcija, no otras puses, ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un LNNK pozīcija, kas ir stipri atšķirīgas. Tādējādi, mūsuprāt, ir jāatrisina tā problēma, ka pašlaik Latvijā ir divi likumi, kas nosaka legālu ārzemnieku iebraukšanu Latvijā. Viens ir 1927.gada likums par ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos Latvijā un izceļošanu no Latvijas Republikas, saskaņā ar kuru varēja legāli iebraukt līdz 1940.gada 17.jūnijam. Pēc tam šis likums faktiski vairs nedarbojās. Otrs ir Augstākās padomes pieņemtais likums par analoģisku tematu, atbilstoši kuram iebraukšana Latvijā notiek no 1992.gada 1.jūlija. Tādējādi joprojām nav likuma, kas nosaka to ārvalstnieku un viņu pēcnācēju statusu, kuri Latvijā iebraukuši 52 gadu laikā, sākot ar 1940.gada vasaru un beidzot ar 1992.gada vasaru. Bet šāds projekts ir iesniegts. To ir iesniegušas divas frakcijas - frakcija “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcija. Šajā projektā ir paredzētas četras šo cilvēku kategorijas un viņu iespēja iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kā arī iespēja no šīm kategorijām pretendēt uz Latvijas pavalstniecību jeb pilsonību likumā paredzētajā kārtībā. Mēs uzskatām, ka vēl jo vairāk būtu piemērota ārvalstnieku un bezvalstnieku statusa izskatīšana vismaz paralēli, ja ne ātrāk kā pavalstniecības jautājumi, tādēļ ka dažas frakcijas, piemēram, frakcija “Līdztiesība”, savā Pilsonības likumā vienlaikus risina visu Latvijas iedzīvotāju tiesiskā statusa jautājumu, tā, ka frakcijas, kurām ir konceptuāli cita pieeja, vienkārši procedūras dēļ nonāk mazāk izdevīgā stāvoklī.

Kas attiecas uz mūsu koncepciju kopumā gan pilsonības, gan ārvalstnieku, gan bezvalstnieku jautājumā, neapšaubāmi šie likumprojekti ir kā daļa no Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas veicināšanas līdzekļiem, nevis izolēti politiski pasākumi, kas vērsti uz to, lai panāktu šā saspīlējuma mazināšanos Latvijas sabiedrībā kopumā. Tam piekrīt gandrīz visi, kaut arī ir ārkārtīgi atšķirīgi viedokļi par to, kas ir saspīlējums un kādā veidā tas būtu mazināms.

Droši vien šobrīd nebūs daudz tādu cilvēku, kas uzskata, ka gan šo pilsonības, gan jebkuru iedzīvotāju tiesisko jautājumu var atrisināt tādā veidā, ka neviens nedabūtu ciest, vismaz izejot no tiem priekšstatiem, kas viņiem, teiksim, ir izveidojušies attiecībā uz to, kā cilvēki visu laiku ir dzīvojuši, proti, ka Latvija ir kādas citas milzīgas zemes nomale, un, izejot no tā, arī izriet pilnīgas tiesības. Principā tā ir ļoti pareiza tēze, ka šis saspīlējums Latvijā ir jāmazina, tikai jājautā, uz kā rēķina. Vai uz tā saucamās integrācijas rēķina? Šis vārds parādās ārkārtīgi bieži, un tad es jautāju, kādā veidā šī integrācija notiks, it sevišķi Latvijas lielajās pilsētās, kur latviešu īpatsvars ir trešā daļa, ceturtā daļa, bet Daugavpilī pat mazāks, jo tādi brīnumi tiešām nav novēroti, ka mazāka daļa spētu integrēt sevī lielāko daļu, pat daudzreiz lielāku daļu. Tā ir tēze, kas nekādi nav pierādāma. Varbūt šī saspīlējuma mazināšana notiks uz pakāpeniskas dekolonizācijas bāzes? Es uzsveru, uz pakāpeniskas, nevis uz kaut kādas ārkārtīgi strauji un neapdomīgi izdarītas operācijas bāzes, kuru mums nedz vajadzīgs veikt, nedz arī mums ir spēks to izdarīt. Tas ir ilgstošs politisks, tiesisks, sociāls un ekonomisks process, kura ietvaros kā viens no momentiem ir gan Pavalstniecības likuma atjaunošana, gan likums par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem tādā veidā, kādā to ir piedāvājusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Skaidrība ir nepieciešama - arī šī te ir tēze, kas ārkārtīgi bieži atskan tieši radīdama saspīlējumu un neskaidrību. Mēs uzskatām, ka likumprojekts par ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesisko statusu, kuru iesniegusi Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcija un frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, rada pietiekami lielu skaidrību, jo šis projekts neparedz cilvēku acumirklīgu izraidīšanu, izņemot zināmu kategoriju, kas ārkārtīgi cieši saistīta ar okupācijas armiju, bet tajā pašā laikā tas arī nesola pilsonību lielākajai daļai no šiem cilvēkiem. Viņiem ir laiks domāt un pārdomāt, kā rīkoties tālāk.

Ļoti īsi dažos vārdos par citiem projektiem. Kā zināms, frakcijas “Līdztiesība” projekts paredz atzīt par Latvijas pilsoņiem visus, kas bija pastāvīgi Latvijas iedzīvotāji 1990.gada 4.maijā. Tas ir absolūtais nulles variants, kur kārtējo reizi ir sajaukts PSRS iekšlietu daļas dotais pastāvīgais pieraksts ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Latvijā oficiāli nekāda pastāvīgā iedzīvotāja statusa pagaidām nav, tas nav noteikts. Dabiski, ka pilnīgi nepieņemami ir arī tie “Līdztiesības” Pilsonības likuma panti, kas paredz ārkārtīgi plašas, Latvijas Satversmei galīgi neatbilstošas funkcijas Valsts prezidentam un Saeimas Prezidijam, dodot tiesības lemt jautājumu par pilsonības piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Kas attiecas uz frakcijas “Saskaņa Latvijai” projektu, tad pamatā tas ir balstīts uz to, ka par pilsoņiem tiek atzīti 1940.gadā bijušie pilsoņi un viņu pēcnācēji, bet parādās jēdziens “bezvalstnieki”, kā arī “bezvalstnieku pēcnācēji”, kuriem viens no vecākiem vai abi vecāki ir bezvalstnieki, turklāt ar “bezvalstniekiem” tiek saprasti visi tie cilvēki, kuru vienīgā pilsonība bija bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsonība. Tā, lūk, ir tas variants, kas mums galīgi nav pieņemams ne “Latvijas ceļa”, ne frakcijas “Saskaņa Latvijai” pozīcijā. Attiecībā uz naturalizācijas kvotām, kuras frakcija “Saskaņa Latvijai” piedāvā nodot izspriešanai Ministru kabinetam, vadoties no ikreizējiem apstākļiem, jāteic: tas nozīmē to, ka deputāti jebkurā gadījumā ies balsot par šo likumu kā par pamatu un lemt par lietu, par kuru viņi tajā brīdī nav spējīgi spriest. Šis ārkārtīgi būtiskais jautājums diemžēl tiek atstāts nākotnes situācijai. Frakcijas “Saskaņa Latvijai” likumprojekta 22.pants, paredzot daudzus izņēmumus, dod ārkārtīgi plašas iespējas straujai PSRS pilsoņu naturalizācijai. Kas attiecas uz “Latvijas ceļa” projektu, tad arī tur gluži līdzīgi paredzētas naturalizācijas kvotas, kuras pēc tam gan apstiprina Saeima, atstāt Ministru kabineta ziņā. Situācija ir līdzīga. Kas attiecas uz pašu būtiskāko, tad gan frakcija “Saskaņa Latvijai”, gan frakcija “Latvijas ceļš” nodzīvoto gadu cenzā, kas ir viens no pamatnoteikumiem pilsonības saņemšanai, vienā mierā ieskaita visu okupācijas laiku, tātad pastāvīgo dzīves laiku Latvijā, atkal pamatojoties uz pierakstu PSRS pasē, respektīvi, tiek skaitīts dzīves laiks Latvijā. Tas ir tas, kam mēs nekādā ziņā un nekādos apstākļos piekrist nevaram. Turklāt attiecībā uz naturalizācijas noteikumiem, kurus min “Latvijas ceļš” - šie 10 pastāvīgie dzīves gadi, to skaitā arī Latvijas PSR, latviešu valodas prasme sarunvalodas līmenī - situācija ir samērā bēdīga. Arī nesen “Panorāmā” varējām redzēt, kā tas ir ar latviešu valodas prašanu un dažādu dokumentu saņemšanu par latviešu valodas zināšanām. Tas pats ir arī ar šo bezvalstnieku statusu, ka visi bijušie Padomju Savienības pilsoņi tiktu uzskatīti par bezvalstniekiem. Jā, situācija ir īpatnēja tajā ziņā, ka Padomju Savienība tiešām kā valsts ir sabrukusi. Tajā pašā laikā Krievija ir uzņēmusies PSRS tiesību pārmantošanu ļoti daudzās jomās. Krievija ir pārmantojusi Padomju Savienības vietu Apvienoto Nāciju Drošības padomē, Krievija arī pārmanto Padomju Savienības vēstniecības ārzemēs, Krievija pārmanto Padomju Savienības stratēģiskos spēkus, Krievija pārmanto Padomju Savienības karaspēku ārpus Krievijas robežām. Tādējādi Krievija pārmanto visu to, kas tai ir ļoti izdevīgi, un nepārmanto, dabiski, to, kas tai nav izdevīgi. Īpaši nebūtu ko brīnīties par mūsu dižās kaimiņvalsts nostāju, bet brīnums ir tikai par to, ka Latvijā ir politiķi, kas Krievijai šajā ziņā nāk pretī un sniedz palīdzīgu roku. Par to es brīnos, nevis par Krievijas nostāju kā tādu. “Latvijas ceļa” projektā ir ļoti plašas ārpuskvotas, ārpuskvotu izņēmumi. Kas attiecas uz Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projektu, tad tiešām ir būtiskas atšķirības arī starp mūsu projektu un starp Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projektu. Pirmā un galvenā būtiskā atšķirība ir tā, ka LNNK tomēr pieļauj naturalizāciju pirms okupācijas armijas izvākšanas un bez kvotām, tas ir, tās kategorijas, kurām mūsu frakcija pieļauj naturalizāciju pēc šiem nosacījumiem, bet nekādā gadījumā pirms tam. Otrām kārtām LNNK iziet no tā, ka būtu jāsāk skaitīt šis piecu gadu nodzīvošanas cenzs no 1992.gada 1.jūlija, t.i., no tā brīža, kad Augstākā padome pieņēma likumu, kas regulē ārzemnieku iebraukšanu Latvijā. Tas arī varbūt ir pareizi attiecībā uz tiem ārzemniekiem, kuri iebrauca Latvijā pēc 1992.gada 1.jūlija, bet tas diez vai ir pareizi attiecībā uz tiem, kas iebrauca Latvijā pirms 1992.gada 1.jūlija, jo, mūsuprāt, viņu nodzīvošanas cenzs gan būtu skaitāms citādāk, proti, no tā brīža, kad tiktu pieņemts likums par to ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesisko statusu, kuri Latvijā iebraukuši laikā no 1940.gada līdz 1992.gadam, jo šis likums par 1992.gada 1.jūliju nekādi neattiecas uz šo cilvēku kategoriju.

Tādas ir mūsu būtiskākās iebildes pret mūsu partneri nacionālajā blokā. Kas attiecas uz dažām citām konsekvencēm par naturalizācijas uzsākšanu šobrīd, tad te jau tika pieminēts, kādā veidā varētu mainīties Latvijas pašvaldību sastāvs lielajās pilsētās. Igaunijas piemērs mums ir deguna galā, es domāju, mācīsimies no citu kļūdām, nevis gaidīsim, kad šādas kļūdas nāks pār mūsu pašu galvām. Vēl jo vairāk - kāds gan būs nākamās Saeimas sastāvs, ja to vispār varēs saukt par Saeimu? Kāda būs šīs iestādes saimnieciskā politika? Tās socioloģiskās aptaujas, kas tiek veiktas, labi parāda, ka ir visai ievērojamas atšķirības latviešu un nelatviešu saimnieciskajā politikā. Kaut vai jautājumā par to, kāda saimniekošanas sistēma - kapitālistiskā jeb tirgus vai sociālistiskā - patīk labāk. Protams, ir ievērojama daļa latviešu, kas tāda vai citāda iemesla dēļ atceras vecos labos Brežņeva laikus ar mazajām aldziņām un šķidro darbu un lētajām desām, tomēr jāsaka, latvieši pārorientējas uz šīm jaunajām ekonomiskajām sliedēm. Nelatviešu vidū ir krietni vien atšķirīgāka situācija. Ja šie cilvēki tiks pārstāvēti šeit, tad kāda būs valdības politika un kādā veidā, es jautāju, tiks turpināta “Latvijas ceļa” ekonomiskā programma un vai šī programma vienkārši nenoslīks tāpēc vien, ka ar “Latvijas ceļa” svētību būs mainīts šis pilsoņu sastāvs. Tas ir viens jautājums. Otrs jautājums - kāda Latvijā būs valsts valoda, kad pilsoņu skaitu milzīgā masā palielinās tie cilvēki, kas latviešu valodu nekad nav gribējuši mācīties.

Tālāk. Ko šie cilvēki lems par naturalizāciju? Ja tagad mēs šādā vieglprātīgā veidā lemsim par viņu naturalizāciju, tad ar mūsu svētību nākušie jauno vēlētāju vai jauno pilsoņu pārstāvji pieņems pilnīgu naturalizāciju nākamo trīs gadu laikā. Lūk, tas notiks! Tā vienkārši būs ķēdes reakcija.

Tālāk. Ja šādā veidā tiks lemts jautājums par naturalizācijas tūlītēju uzsākšanu, tad ko teiks tie cilvēki, kuri uzskatīja, ka šī 5.Saeima, kuru tā atļāvās nosaukt Augstākā padome, ir pati labākā iestāde šādu nelabvēlīgu procesu kavēšanai. Man būs godīgi jāatzīst, ka šī iestāde tiešām nav labākā vieta šāda strauja naturalizācijas procesa kavēšanai. Tas tikai dos papildu argumentus tiem cilvēkiem, kuri parlamentārās metodes neatzīst un kuri vēlāk šos jautājumus risinās daudz radikālākām metodēm nekā mūsu ļoti radikālā frakcija, kas, taisnību sakot, jau nu tāda nemaz nav.

Kas attiecas uz daudzām runām par tautas balsi un tautas vārdu, tad tas viss ir ļoti pareizi galvenajās līnijās. Tiešām, jūnijā, kad notika vēlēšanas, “Latvijas ceļš” ieguva sev lielu vēlētāju piekrišanu. Šodien jaunākās aptaujas rāda ko citu. Es ceru, ka sestdienas vakarā “Panorāmā” parādīsies sociālo pētījumu rezultāti. Šie jaunākie rezultāti ir apmēram šādi: ja pašlaik notiktu vēlēšanas, “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība abas kopā iegūtu nedaudz mazāk balsu nekā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Par dažiem procentiem mazāk. Tāda šobrīd ir situācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tie, kas balsoja jūnijā par “Latvijas ceļu”, balsoja ne jau par “Latvijas ceļa” pilsonības koncepciju, bet balsoja par diviem, trijiem ļoti populāriem cilvēkiem, kurus sabiedrības viena daļa ļoti ciena un apbrīno, kaut gan droši vien nekad īpaši neklausās, ko viņi saka. Vienkārši tas ir imidžs, kas dod viņiem šo lielo kredītu, ne vairāk.

Nobeigumā es gribu pateikties tikai tiem cilvēkiem, kas ir vākuši parakstus, atbalstot mūsu pilsonības koncepciju. Piecu dienu laikā ir saņemti apmēram 15 000 parakstu. Gribu uzsvērt, ka mēs nevācām šos parakstus referendumam. Kā jau es teicu, mūsu frakcija ļoti labi zina, ka referenduma nosacījumi ir ietverti likumā par tautas nobalsošanu. Šis likums nav pieņemts. Protams, mēs izdarītu ļoti lielu politisku naivitāti, aicinādami vākt parakstus referendumam, kamēr nav šā likuma. Ja parakstus referendumam vāc citi cilvēki, tā ir viņu personiskā atbildība. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi nelietderīgi, un nav tāda likuma... Likums var mainīties. Tāda ir reālā situācija. Pateicos par uzmanību! Kā saka, - ar labu nakti! Un turpināsim darbu līdz nobalsošanai!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Milbergam, pēc tam - deputātam Zaščerinskim.

R.Milbergs (TB).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Vispirms gribu pateikties cienījamajam deputātam Tabūnam par mūsu frakcijai sniegto atbalstu. Gribu pateikties arī cienījamajam deputātam Panteļējeva kungam, jo viņš šodien darīja mums zināmu, kad tiks izvests okupācijas karaspēks. Izrādās, ka tas tiks izvests tad, kad “pūcei aste ziedēs”. Un par to, kad šī “aste ziedēs” - vai tas būs rudenī vai pavasarī - acīmredzot mēs nobalsosim, un tad viss būs kārtībā! Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka Krievija vairs nerunā par tā saucamo krievvalodīgo cilvēku tiesību aizstāvību tuvākajā pierobežā, bet atklāti un skaidri runā par savām militāri stratēģiskajām interesēm Baltijā. Un tas vairs nav politisks “blefs”, tā ir īstenība! Diemžēl īstenība ir arī tā, ka pavisam nesen NATO mums darīja zināmu, ka amerikāņi un krievi vienojušies par to, ka Skrundas lokators šeit paliks vēl vismaz piecus gadus. Tātad Molotova-Ribentropa pakta gars ir dzīvs un lielvaras turpina risināt savas problēmas uz mazo tautu rēķina!

Gribu teikt jums, Gravas kundze, ka tas militārais spēks, kas atrodas Latvijā, ir tieši tik liels un pietiekams, lai visu to, kas ir tapis šajā laikā, kopš esam sākuši veidot savas bruņotās struktūras, iznīcinātu tās dažu stundu laikā ne tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā. Tāda ir realitāte, un ar to mums ir jārēķinās, kad runājam par to, ka gribam sākt naturalizāciju. Pats svarīgākais ir jautājums, - kad to sākt? Vai tagad, kad vēl joprojām pret mums ir pavērsti stobri, vai tad, kad mēs varēsim daudzmaz normāli sākt šos jautājumus apspriest? Mums galu galā ir jātiek skaidrībā par savu attieksmi pret nopietnām lietām, par to, kā mēs vispār tagad rīkojamies savā valstī. Un šajā sakarā gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šodien šajā lauku zemes privatizācijas likuma projekta apspriešanā mēs lietojām no Augstākās padomes pārmantoto terminoloģiju, runājām par bijušajiem īpašniekiem, par bijušajiem represētajiem īpašniekiem, par bijušajiem mirušajiem īpašniekiem - un tā tālāk. Taču ar sertifikātu izsniegšanu nelikumīgi iebraukušajiem ārvalstniekiem mēs ļoti sekmīgi radām likumīgus īpašniekus šeit - uz sava nacionālā īpašuma bāzes. Un tāpēc gribu vērsties pie jums, cienījamie kolēģi un visupirms latvieši! Genocīds pret latviešu tautu taču nav beidzies. Tas turpinās. Un ar katru dienu latviešu kļūst mazāk. Un tikai radikāls, konsekvents un mūsu tautas interesēm atbilstošs balsojums var apturēt šo procesu. Tāpēc aicinu balsot par likumprojektu, kuru ir iesniegusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Zaščerinskim! Pēc tam runās deputāts Žīgurs.

 

J.Zaščerinskis (SL).

Cienījamie kolēģi! Šodien mēs jau pārliecinājāmies, ka tad, kad risina saimnieciskos jautājumus, valsts nacionālās intereses ne vienmēr gūst prioritāti. Virsroku gūst lokālās intereses. Atļaujiet izteikt cerību, ka vismaz tagad, risinot pilsonības jautājumu, valsts intereses gūs virsroku pār partiju jeb partiju grupējumu interesēm. Mani pārsteidz tas kategoriskums un tā neiecietība, kas šodien izskan no dažu kolēģu mutes attiecībā uz citu deputātu izteiktajām domām. Manuprāt, šodien jāizvērtē un jāuzklausa visas izteiktās domas. Šodien apspriežamais jautājums ir tik nopietns un svarīgs, ka mēs nevaram aprobežoties tikai ar naturalizācijas noteikumu izvērtēšanu - vajag vai nevajag kvotas. Izvērtēt Iedzīvotāju reģistra datus, izteikt vienu otru asprātīgu repliku citai frakcijai - arī tas, bez šaubām, ir svarīgi, bet mums šodien vairāk būtu jāizvērtē pašreizējie procesi un situācija pasaulē: kur mēs atrodamies šobrīd šajā pasaulē, kur gribam būt un kā to panākt? Šim tematam jau Tabūna kungs mazliet pieskārās, bet, manuprāt, gaužām maz, un citu deputātu runās es to nedzirdēju vispār.

Gribu izteikt dažus apsvērumus domu ierosināšanai. Nevar noliegt, ka, izskatot pilsonības jautājumu, mēs lielā mērā nosakām Latvijas attīstības perspektīvas, Latvijas nākotni. Es jūtu, ka mēs attiecībā uz mūsu vēlmēm un mērķiem esam vienoti, bet ļoti atšķiras mūsu uzskati par to, kā un par kādiem ceļiem varam panākt šo mērķi. Pašlaik kā Rietumos, tā Austrumos tiek izstrādātas jaunas stratēģijas, kuras atbilst šodienas reālajai situācijai un pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Tiek izstrādātas jaunas militārās doktrīnas, jaunas koncepcijas attiecībā uz drošības garantēšanu. Varbūt es kļūdos, bet rodas iespaids, ka tiek arī pārdalītas un precizētas ietekmes sfēras. Kur atrodas Latvija šajā situācijā? Un gribētos atbildēt, ka mēs esam reģionā, kurš ģeopolitiskajā ziņā ir ļoti nelīdzsvarots. No vienas puses, tās ir Krievijas intereses iegūt izeju uz Baltijas jūru, un šī interese pastiprinās, jo ietekme Melnajā jūrā ir lielākā vai mazākā mērā zaudēta. Tas ir Krievijas bruņoto spēku ietekmes pieaugums, ko apliecina arī Jeļcina uzskatu maiņa attiecībā uz Baltijas un Austrumeiropas iestāšanos NATO. Tā ir Krievijas jaunā militārā doktrīna, kura paredz iespēju bruņotos spēkus izmantot gan iekšējos, gan arī reģionālajos konfliktos un savu robežu aizsargāšanai kaimiņvalstīs. Un vienlaikus, no otras puses, - ļoti miermīlīga Rietumu reakcija uz šo doktrīnu. Rietumeiropas valstis, kuras savā praktiskajā rīcībā ļoti uzmanīsies (un jau tagad ļoti uzmanās), lai nesaasinātu attiecības ar Krieviju, diez vai gribēs redzēt savā vidū nestabilu Baltiju - ar iekšējiem nacionāliem konfliktiem un ar lielu Krievijas pilsoņu īpatsvaru. Vēl jo vairāk Krievijas pilsoņu intereses cenšas aizstāvēt Krievija (līdzīgi rīkojas amerikāņi, piemēram, Haiti). Mums ar savu rīcību un likumiem ir jāmēģina tomēr novērst šķēršļus, kuri traucē mūsu valsts integrāciju Rietumeiropā, un jāatrod tāds pilsonības jautājuma risinājums, kas spētu apmierināt Latvijas iedzīvotāju vairākuma intereses, stabilizēt situāciju un kļūt par nozīmīgu mūsu valsts soli tieši Eiropas virzienā. Manuprāt, ir tomēr atkal jāatrod tāda pati saskaņa un vienotība, kāda bija atmodas sākumā un janvāra barikāžu laikā. Manuprāt, tieši tas šobrīd ir latviešu interesēs un ir tautas izdzīvošanas pamats. Šeit šodien izskanēja jautājums: kādas ir integrācijas iespējas lielam cittautībnieku skaitam nelielā tautā? Arī tas, manuprāt, ir ļoti nopietnas diskusijas vērts jautājums. Šajā sakarībā es gribētu no vēsturniekiem dzirdēt, kā bija iespējams Latvijas laikā tāds straujš latviešu tautas pieaugums Latvijas robežās? Atcerēsimies, ka Latvijas tauta dibinājās uz apgabala, kas toreiz skaitījās Krievijai, un tur bija visādas nācijas, un par pilsoņiem kļuva visi iedzīvotāji. Bet 1938.gadā latviešu bija jau pāri par 75 procentiem. Bez šaubām, pašreiz ļoti populāri ir aicināt uz radikāla Pilsonības likuma pieņemšanu un izmantot latviešu tautas aktīvākās daļas simpātijas. Bet mūsu uzdevums ir apsvērt un precizēt visus iespējamos notikumu attīstības variantus, tāpēc, kolēģi, aicinu jūs pieņemt maksimāli līdzsvarotu Pilsonības likumu. Tāds, manuprāt, ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” iesniegtais likumprojekts, kura daudzas tēzes varbūt ir precizējamas un kura daudzas tēzes saskan arī ar citiem likumprojektiem. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Alfrēdam Žīguram - lūdzu! Pēc tam uzstāsies deputāts Aleksandrs Pētersons.

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Žēl, ka mēs nevarēsim šovakar redzēt vai, teiksim, nobalsot tādā veidā, lai mūsu tautieši ārpusē aiz šīs Saeimas sienām redz, kā katrs ir balsojis.

Sākot savu uzstāšanos, teikšu, ka mūsu arhibīskaps Grīnbergs sacīja: “Mūsu draugi grib mūs pārtautot, mūsu ienaidnieki grib mūs iznīcināt, mēs gribam palikt latvieši!” Visi šie motīvi skaidri lasāmi šajos piecos Pilsonības likuma projektos. Šeit diemžēl arī jums, kolēģi, tāpat kā Augstākajā padomē ir redzamas smadzeņu mazgāšanas, ko piekopusi komunistiskā ideoloģija, sekas. Šodien, redzot uz ielas cilvēkus, cittautiešus, kuri bija un ir lojāli latviešu tautai, pilsoņus, kuri nav latvieši, bet ir lojāli noskaņoti pret Latvijas valsti, kā arī tos, kuri stūrgalvīgi apgalvo, ka tikai viņi ir Latvijas glābēji, jo tikai viņi varot okupantus un migrantus padarīt par lojāliem latviešiem, uzkarot viņiem kaklā prievītes... No “sarkanajiem” virsniekiem, kuri veido Latvijas “piekto kolonnu”, briesmas nedraudot, jo laba desa un dzīvoklis viņus pārvēršot jēros. Latviešiem un brīvības cīnītājiem pietrūkst naudas kartupeļiem un dzīvokļiem bēniņos, arī pagrabos viņi nevar tikt, jo tur jau ir iekārtojušies Tēvijas kara veterāni un SIA...

Godātie kolēģi, es atvainojos par šāda satura runu, bet man tiešām sirds ir pilna par izrīcībām, kādas tagad notiek. It kā mēs nebūtu šodien dzirdējuši mūsu tautu uz ielas, it kā to nebūtu dzirdējuši tautieši arī ciemos un Latvijas novados. Kas te šodien notiek? Arī šī radiotranslācija, es domāju, ir ļoti nevietā, jo šo radio taču finansē mūsu valsts, bet tam komerciāli uzdevumi ir svarīgāki. Es nezinu, ko lai tālāk saku! Latvijas Pilsonības likums, ko izstrādājusi LNNK, pamatojoties uz 1919.gada likumu, ir vienīgais, kāds mums, latviešiem, līdz šim pastāv. Ja nu mēs reiz esam atjaunojuši Satversmi, tad arī turēsimies pie tās un nobalsosim tā, kā mums latvieša sirds to prasa, nevis kā to uzrakstījusi kāda mūsu frakcija.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Aleksandram Pētersonam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

A.Pētersons (TB).

Godātā Saeima, dāmas un kungi! Pirms es sāku runāt, gribu mazliet precizēt situāciju, kamēr šeit ir Panteļējeva kungs... (No zāles deputāts A.Panteļējevs: “Es jūs klausos un kā vienmēr - uzmanīgi.”) Viņš vairākkārt man ir aizrādījis: “Jūs nerunājiet tautas vārdā, jūs netēlojiet mesijas lomu!” Diemžēl es jums no šīs tribīnes tomēr varu paziņot, ka man ir pārliecība, ka runāju tautas vārdā, Panteļējeva kungs! Aiz manis stāv četri tūkstoši “Daugavas vanagu” un arī Latvijas nacionālie karavīri, aiz manis stāv represētie, viņu dēli un mazdēli. Daudz ir to, kas stāv aiz manis. Un vēl tie procenti, kurus pieminēja Māris Grīnblats, arī tie nupat jau runā mūsu labā. Tā ka jūs varat droši man ticēt, Panteļējeva kungs, ka es runāju tautas vārdā. Es jums gan to neesmu teicis, ka jūs nerunājat tautas vārdā. To es neesmu vēl teicis, taču var būt, ka man tas būs jāsaka, bet to jau mēs vēl redzēsim.

Es gribētu savas domas sākt ar Edvarda Virzas vārdiem, kurus viņš gaišredzīgi pateica pirms 60 gadiem savā dzejā latviešiem. Tie sasaucas ar mūsu laiku, un, lai gan situācija, protams, mazliet ir mainījusies, bet principā tas pats vien paliek:

“Pār mums bez apstājas stāv divu tautu nievas,

Mums uzglūn ģermāņi un apdraudē mūs krievs.

Mēs esam pārpilni tik paļāvīga gaisa,

Ka viņu domas nāk un mūsos ligzdas taisa.

Ja kādās paaudzēs vēl bērnus laidīs tās,

Pie kādām krastmalām tad latvju kuģi stās?

Tad paši būsim cēluši to tiltu,

Pa kuru svešie nāks un paņems mūs ar viltu.

Lai sajūt katrs to, kas latviski vēl jūt,

Ja gribam pastāvēt - mums vajag bruņās būt.

Lai tautu paglābtu no rītu dienu drāmas.

Mums sargāt robežas, kas stiepjas neredzamas,

Ko latvju tautas gars ir vilcis kādu reiz,

Lai sevi paglābtu no tā, kas nepareizs.”

Lūk, tā saka Edvards Virza. Un es domāju, ka mēs šobrīd, šeit sēžot un pildot savu misiju kā tautas izvēlēti Saeimas deputāti, varam apliecināt, ka šis ir ļoti svarīgs brīdis, jo izšķiras latvju tautas liktenis.

Es vienmēr esmu uzsvēris, ka vēl joprojām brīvības cīņas nav beigušās, ka tās turpinās. Varbūt atklāti nelīst asinis, bet tās notiek klusi, izjusti, un svešais cirvis cērt un cērt... Un mēs ar pogas nospiešanu varam apliecināt, vai latviešu tautai pastāvēt vai nepastāvēt.

Pašlaik mums ir svarīgs nacionālais moments. Man ļoti patika Dzintara Ābiķa minētie statistikas dati, ar kuriem viņš ļoti skaidri parādīja, kāds ir demogrāfiskais stāvoklis, kāds mums ir genofonds.

Mēs neesam pieskārušies vēl daudzām citām briesmīgām lietām. Karnupa kungs ļoti labi pateica un izskaidroja šo statistiku no cita viedokļa, taču, neskatoties uz visu to, tika aicināts balsot “par”...

Šajā sakarībā gribētu izteikties par Dzintara Ābiķa teikto un par “Latvijas ceļa” programmu. Principā es esmu pilnīgi kategoriski pret šiem 10 gadiem, kuri ir nodzīvoti vienalga kādā Latvijā, jo tas jebkuram paver ceļu uz naturalizāciju. Šī naturalizācija notiek jau ilgus gadus, dzeguzes ola jau sen ir iedēta Augstākajā padomē. Nulles variants ir kabināts klāt jebkurā runā - ir bijis piecu gadu variants, ir bijis desmit un sešpadsmit gadu... Nu beidzot nacionālajā Saeimā tas ir 10 gadi, taču ar atpakaļejošu datumu. Un tas mums nav pieņemams. Es stāvu un krītu par frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” variantu.

Arī LNNK projektā mēs saskatām kļūdas, un, protams, varbūt arī mūsu projektā ir kļūdas, bet mums vajag tās visas labot, tāpēc es aicinu līdzdarboties arī tos, kuri ir stipri ieķērušies “Latvijas ceļa” variantā. Varbūt mēs varam vēl kaut ko izdarīt? Tā tauta, kas šodien te bija, tie bija manējie, Panteļējeva kungs! Es meklēju, es prasīju, vai ir tāds, kas ir par “Latvijas ceļa” programmu balsojis. Es tādu nevienu neatradu. Nevienu! Viņu bija vēl maz, bet viņu ir ļoti daudz. Viņu ir ļoti daudz! Jums vajadzēja aprunāties ar viņiem. Lūk, tāda ir situācija.

Ko es vēl varu jums pateikt? Es pieskaršos Jurkāna kunga izteicieniem. Viņš teica tā: ir divas patiesības. Jā, tiešām ir divas patiesības, taču mums ir jābūt skaidrībā, par kuru patiesību stāvam mēs. Es domāju, ka mēs stāvam par latvisko, nacionālo patiesību, jo mēs jau esam tik ļoti kritiskā situācijā, ka par citu patiesību mums vairs nav kur stāvēt. Ja reiz mēs tiešām mīlam savu tēvu un māti, mīlam savu Dzimteni, par kuru patiesību tad mums vēl stāvēt?

Jūs teicāt, ka šodien saskatījāt neizpratni un naidu cilvēku sejās... jā, bet kādu smaidu tad viņi varētu jums veltīt, ja jūs savā ārpolitikā pagājušajā gadā esat pieļāvis tādas kļūdas, par kurām tautai bija daudz ko runāt? Tas par to, Jurkāna kungs! Pasaki, kas tev ir svēts, un es pateikšu, kas tu esi!

Man nāk prāta kādas inteliģentas krievu sievietes uzstāšanās televīzijā. Neatceros, vai tas bija pagājušajā vai aizpagājušajā gadā vai vēl agrāk. Viņa aicināja visus krievu cilvēkus mājās: “Rosijaņe, nāciet mājās, jūs gaida māte Krievija, jūs gaida neapdzīvotās sādžas, neapkoptā zeme! Sakiet paldies latviešu tautai, kas deva jums patvērumu un maizi, un atstājiet šo zemi ar dievpalīgu!” Es biju ļoti aizkustināts, klausoties šo runu, un domāju: gan jau viss būs labi! Taču labi nav. Nav!

Klausoties šo briesmīgo statistiku, ko Dzintars Ābiķis un Karnupa kungs pavēstīja, jau ir jāprasa: cik tad ilgi vēl latviešu tautai ir lemts dzīvot bez visas naturalizācijas? Un ja vēl sāksies naturalizācija? Tad jau mēs to šovakar varam skaidri aplēst, balstoties uz šiem skaitļiem un procentiem. Tad, lūk, tā, mīļie deputāti. Mēs, kuri pildām savu misiju - un, kā es uzskatu, šī misija ir tautas labā -, būsim modri un domāsim, ko mēs varam darīt šīs mazās, mīļās tautas labā - latviešu tautas labā, kura ir tik daudz cietusi un kuru svešas varas grib aprīt un apriet, kā arī pret šo tautu izmantot cilvēktiesības un starptautiskos likumus. Es lūdzu: domāsim visi! Ne velti mēs šeit sēžam. Mūs ir ievēlējusi tauta.

Priekšsēdētājs. Vārds Andrejam Panteļējevam - “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Vispirms man tiešām bez ironijas jāatvainojas Tabūna kungam, ka es nedzirdēju pilnībā viņa runu. Es domāju, ka man būs iespēja stenogrammā iepazīties ar tās tekstu un ar tām idejām, kuras viņš izteica savā runā, jo zināmā mērā ir grūti šeit visu laiku nosēdēt, tāpēc nedaudz jāpastaigā. Es tiešām ļoti atvainojos par to.

Arī es šodien runāju ar tiem vēlētājiem, kuri šeit bija atnākuši. Jā, tie bija frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” atbalstītāji. Es diezgan ilgi ar viņiem runāju un konstatēju, ka lielākā daļa no viņiem ir atbalstītāji nezināšanas dēļ. Šie cilvēki tiešām nezina, kādi likumprojekti šajā Saeimā tiek apspriesti un kas ir ietverts katrā konkrētajā likumprojektā. Likteņa ironija ir tā, ka viņi pat īsti nezina, kas ir teikts “Tēvzemes un brīvības” likumprojektā. Es vakar arī preses konferencē teicu, ka tas, manuprāt, zināmā mērā ir traģiski, ka ir šāda situācija. Es domāju, ka mums ir jārunā par visu kopējo atbildību.

Es ļoti pateicos tiem, kuri iesniedza priekšlikumu, lai organizētu šo radiotranslāciju, jo tas vismaz pārrāva šo radio blokādi vai šo histērijas sienu, kas zināmā mērā bija uzcelta Latvijas radio pēdējās nedēļas laikā. Tā tiešām bija histērijas siena, un mierīgākos apstākļos mums būs nedaudz jāparunā, kā Latvijas valsts radio strādā. Tomēr rezultāts katrā ziņā ir viens - daudzi cilvēki tiešām nesaprot, kas īsti notiek Saeimas mājā, un es domāju, ka arī valsts radio un varbūt arī valsts televīzijai par to ir jāatbild. Ar presi ir citādāk, jo mums nav valsts preses tādā nozīmē.

Taču es šodien domāju, ka jau pietiekami daudz tika pateikts, lai aptuveni izskaidrotu to vai citu pozīciju, tāpēc ceru, ka galvenais ir panākts un mūsu radioklausītāji saprata: lai arī cik asi mēs te runājam no tribīnes, mēs tomēr viens otram paliekam kolēģi, un es ceru, ka tas deputāts, kurš šodien atteicās Bērziņa kungam ierakstīt savu autogrāfu grāmatā kaut kāda principiāla naida dēļ, tomēr varbūt pārdomās un šo autogrāfu ierakstīs Bērziņa kunga grāmatā. Neesam jau mēs vēl tik tālu nonākuši, ka viens otram nespiedīsim roku. Es domāju, ka tas tā nav. Tāpēc ceru, ka mēs galu galā atradīsim arī vajadzīgo risinājumu, jo, protams, nav jau tā, ka mēs uzskatām, ka “Latvijas ceļa” projekts ir ideāls. Jā, ir daži principi, no kuriem mēs nevaram atkāpties un nevaram balsot par LNNK projektu. Tur ir kaut vai tas, ka viņi sasaista šo jautājumu ar armijas klātbūtni, un starptautiski, es domāju, mēs līdz ar to zaudējam, jo faktiski atkārtojam to pašu motivāciju, ko izvirza Krievija, - ka armijas klātbūtne kaut kādā veidā ir saistīta ar cilvēktiesībām, ar humanitāro jautājumu risinājumu. Taču, ja LNNK projekts tiks pieņemts par pamatu, mēs, gatavojot otro lasījumu, cīnīsimies par to, lai šī norma kaut kādā veidā tiktu apieta. Kiršteina kungs patlaban atrodas Maskavā un risina pietiekami sarežģītas sarunas ar Krievijas pārstāvjiem. Un kaut vai aiz cieņas pret viņu mums vajadzētu respektēt šo momentu, jo es zinu, ka ar šo argumentu viņam ir jāsastopas arī Maskavā, zinu, ka Krievijā viņam saka to pašu, to, ka mums šī armija te ir jātur tāpēc un tāpēc, un, kamēr jums tās pilsonības nav, tikmēr tā armija jātur... Iznāk apburtais loks.

Esmu nedaudz pārsteigts par to, ka mēs nobalsojām par atklātu runāšanu radio, bet LNNK iesniedza projektu par aizklātu balsošanu. Tas man liekas nedaudz paradoksāli, bet nu, kā saka, tas ir viņu lēmums, un mēs pildīsim šo lēmumu, kaut gan man liekas dīvaini: kāpēc var runāt atklāti, bet balsot vajag aizklāti. Tas atgādina vecos vārdus: klausies manos vārdos, bet neskaties uz maniem darbiem. Citiem vārdiem, neredzi manus darbus, ko es daru... (Aplausi.)

Straumes kungam, es domāju, tiešām bija ļoti labi sagatavota runa, es pat apbrīnoju Straumes kunga augsti kvalificēto runu.Viņam daudzējādā ziņā ir taisnība, pat gandrīz simtprocentīga taisnība diagnozes nozīmē. Bet, zināt, tā taisnība ir tāda... no tās taisnības vēdī kapu dvesma, jo es tur neredzu perspektīvu. Tur ir skaidrs: jā, ir slikti, mēs esam okupēti! Un juridiski viss ir ļoti pareizi sakārtots, bet tikai zināt: ja mēs līdz šim būtu darbojušies juridiski sakārtoti, mēs nebūtu tagad tur, kur esam. Mēs vēl arvien droši vien būtu PSRS impērijas sastāvā. Un tad varbūt mūsu pareizās vēstules ar pareizo dekolonizācijas prasību kaut kur Rietumos ceļotu no viena kabineta uz otru, bet mēs nebūtu brīvi. Es to vairākas reizes esmu arī Rietumos atkārtojis, ka tad, ja mēs būtu klausījuši tā saucamo Rietumu sovetologu padomu, mēs nekad nebūtu tikuši vaļā no Padomju Savienības. Un šeit ir līdzīga situācija. Ja mēs būtu klausījuši juridiski pareizos frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” padomus, mēs būtu tur, kur bijām. Mums būtu taisnība, bet mēs būtu miruši. Tā ir mirušo patiesība.

Es vienkārši domāju par Latvijas Republiku, un, zināt, Latvijas Republikai ir dažādi tēli. Man to gribētos redzēt kā gaišu tēlu, kas tomēr ir vērsts uz nākotni. Esmu jaunās paaudzes pārstāvis, un man negribētos, lai mums Latvijas Republika - tā Latvijas Republika, kas bija pirms kara un kuru pēc tam okupēja un piesmēja - pārvērstos tikai par kaut ko līdzīgu Hamleta tēva rēgam, kurš klīst, kliedz pēc atriebības un galu galā pazudina Hamletu. Es domāju, ka tā šodien nav Latvijas Republikas loma - pazudināt savu dēlu... Es tomēr esmu dzimis...

Es ļoti cienu, Pētersona kungs, jūsu sirmos matus, un es saprotu, ka gados jauns cilvēks to nevar prasīt, bet cieniet arī mūs, jauno paaudzi. Es piedzimu tad, kad te jau bija ienākuši krievi, ja jūs gribat lietot šo vārdu. Man nebija iespējas 1940.gadā pieteikt karu vai karot pret šiem krieviem. Man nebija iespējas arī kaut ko darīt pēc tam - man nebija iespējas pēc kara būt meža brāļos un cīnīties kopā ar viņiem. Man nebija arī iespējas protestēt pret to, ka 1959.gadā noņēma no darba Berklava kungu. Man nebija iespējams visu to darīt. Es nezinu, kas to toreiz neizdarīja, bet fakts ir fakts. Kad es piedzimu, tas viss iepriekš nebija izdarīts, un tā nav mana vaina. Un rezultāts ir tāds, kāds tas ir, - ir šie cilvēki, ir šī lielā demogrāfiskā krīze, bet es, mēs - jaunā paaudze - gribam dzīvot. Vai tāpēc, ka ir radusies šī situācija, mums tagad būtu jākar akmens kaklā un jālec Daugavā? Es domāju, ka ne. Un tāpēc mums ir jāveido kaut kāda darbības programma, nevis jārada vienkārša diagnožu programma vai tikai jākonstatē fakti.

Es uzskatu, ka “Latvijas ceļa” piedāvājums ir mēģinājums šo darbības programmu vērst uz perspektīvu... Es jau vairākas reizes esmu teicis, ka pilsonība ir tikai viens instruments, ka šis 700 tūkstošu cilvēku liktenis ir jārisina kompleksi, ka viņi visi, protams, nevar palikt Latvijā ne sociālā, ne demogrāfiskā aspektā un ka te reizē ir jārisina trīs dažāda veida jautājumi. Tā ir naturalizācija, tā ir repatriācija un tā ir emigrācija. Un to visu mēs varam izdarīt, tikai iesaistot šajā procesā starptautiskās institūcijas. Tāpēc tagad apgalvot, ka Eiropa mums nav vajadzīga... Es nezinu, varbūt jums tā nav vajadzīga, bet man Eiropa ir vajadzīga. Man nav vajadzīga Krievija, un es gribu tikt vaļā no Krievijas, es gribu uz Eiropu. Kas man to beigu beigās var aizliegt? Kāpēc man pārmet, ka es skatos uz Eiropu? Es gribu tur būt, un es domāju, ka mana paaudze arī grib tur būt. Un tāpēc es gribu rēķināties ar Eiropas domām. Es, protams, gribu un es to daru, es to esmu darījis un pietiekami grūtās auditorijās skaidrojis situāciju, kāda tā ir, un es tiešām apbrīnoju to pārstāvi no Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes misijas, kurš ir izturējis un tik vēlu šovakar vēl atrodas šajā zālē un seko mūsu plenārsēdei. Tiešām viņam ir jāizsaka apbrīna. Un ir ļoti labi, ka viņš ir šeit un dzird visas debates. Tas ir ļoti svarīgi, jo vieni jau nu mēs nepastāvēsim šajā brīnumu pasaulē. Nav vairs tie laiki, kad vieni varētu pastāvēt. Mēs varam pastāvēt tikai kopā ar Eiropu kā tās sastāvdaļa.

Un, protams, arī latviešu nācija, es domāju, var izdzīvot kā Eiropas sastāvdaļa. Un, manuprāt, ir loģiski, ka mēs skatāmies uz perspektīvu.

Jā, mēs esam konstatējuši grūto situāciju un te jau ir tas ieliktais mehānisms. Parasti saka: kāpēc “Latvijas ceļš” nav ierakstījis precīzu kvotu? Tieši tāpēc, ka mēs redzam situāciju dinamikā.

Kāda ir mūsu programma, ļoti konkrēti runājot par šo pirmo iedzīvotāju grupu, kas “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības projektā principā sakrīt ar LNNK projektu? Tie ir latvieši, tie ir viņu ģimenes locekļi, tie ir poļu laukstrādnieki, kas legāli iebraukuši Latvijas Republikas laikā, tie ir lietuvieši un igauņi, kuri minēti arī LNNK projektā un kurus mēs atbalstām. Mēs uzskatām, ka sākumā mums ir jānaturalizē šī grupa, bet ne jau vienas dienas laikā mēs to plānojam izdarīt. Tas ir process, un šajā brīdī Ministru kabinets jau tieši nenosaka. Faktiski Ministru kabinets nosaka nulles kvotu. Tā ir “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības projekta attiecīgā panta ietvaros, jo jums ir jāredz šie skaitļi. Mēs te spekulējam, lai gan par laulātajiem mēs nezinām. Mēs nezinām, cik īsti paliks, cik ir šo latviešu - un tā tālāk... Un tad, kad būs pagājis šis gads, varbūt pusotra gada vai divi gadi, kad te būs veikts naturalizācijas process šīm ārpuskvotas kategorijām vai tai kategorijai,kura tomēr ir loģiska Latvijas nācijas sastāvdaļa vai katrā ziņā tā sastāvdaļa, kas var par tādu kļūt, tad mēs varam skatīties, kas notiek tālāk. Uz to brīdi mēs jau varbūt būsim panākuši zināmus rezultātus sarunās ar starptautiskajām institūcijām, teiksim, ar Eiropas padomi jautājumā par repatriācijas atbalstīšanu, jo, kungi, tāpēc vien, ka mēs pieņemsim dekrētu, neviens no šejienes neaizbrauks. Neaizbrauks! Mēs varam te stāvēt un pieņemt šādus un tādus lēmumus, bet tomēr mums ir jāatrod instruments, lai kaut kā dekolonizētu, jāatrod kāds praktisks instruments. Paskatīsimies konkrētus piemērus - paskatīsimies kaut vai Francijas un Alžīras savstarpējo līgumu par dekolonizāciju vai kādu citu, tādu, kas ir vistuvākais mums laika ziņā. Ir jāmeklē konkrēti risinājumi, kas nebalstās tikai uz juridisko sterilitāti, jo, atvainojos, juridiskā sterilitāte pārvēršas par sterilitāti citā nozīmē - par neauglību. Mūs diemžēl tā šoreiz neapmierina. Un tāpēc - es atkārtoju vēlreiz - mēs ievadām to procesu. Protams, te ir uzticības jautājums. Protams, tā ir situācija, kad problēmas pārklājas. Kāpēc “Latvijas ceļam” un Zemnieku savienības frakcijai ir tik grūti šodien runāt par savu Pilsonības likumu? Jūs domājat, ka tikai tāpēc, ka mūsu Pilsonības likums ir slikts? Cita iemesla dēļ: tāpēc, ka te uzslāņojas sociālās problēmas, ekonomiskās problēmas... Ar vairākiem cilvēkiem šeit es sāku runāt par Pilsonības likumu. Viņi jau pēc pirmā teikuma pateica: “Nu labi, varbūt jums ir taisnība attiecībā uz Pilsonības likumu, bet parunāsim tagad par pensijām, par apkuri un par tamlīdzīgām lietām!” Tāpēc tie daudzie cilvēki bija šeit atnākuši, - ne jau tikai pilsonības dēļ. Nu, nemāniet sevi! Daudzi bija atnākuši arī šo sociālo apstākļu dēļ. Mēs nebūt te vēl visu neesam izdarījuši. Te ir tās grūtības mums. Te ir tiešām tas smagums mums. Es domāju, ka šis jautājums ir jārisina visiem kopā, jo beigu beigās tas viss samezglojas.

Un nobeidzot atkārtoju - aicinu visus tomēr balsot par mūsu - “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības frakcijas iesniegto projektu. Es atkārtoju vēlreiz - mēs neforsējam šo procesu starp pirmo un otro lasījumu, taču mēs veiksim konsultācijas ar visiem politiskajiem spēkiem par iespējamo kompromisu, jo mēs neesam naivi. Mēs saprotam, ka parlaments nevar ar 51 vai 49, vai ar 60 balsīm pieņemt Pilsonības likumu. Tas nav Pilsonības likums. Ir jāpieņem likums, kas ir pieņemams nācijai. Tas nozīmē, ka mēs meklēsim konsensusu, kompromisu, un visu pēc tam nodosim izšķiršanai tautai, - jo beigu beigās tautas vārdā runā pati tauta! Tā es domāju. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Aidai Prēdelei, pēc tam - Levita kungam.

A.Prēdele (KDS).

Cienījamie deputāti! Kristīgie demokrāti atbalsta divu frakciju - frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un LNNK frakcijas izstrādātos likumprojektus, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mums šajā vēlajā vakara stundā būtu vajadzīga kaut kāda aģitācija, jo patiesībā jau kopš pašas pirmās darba dienas Saeimā Kristīgo demokrātu savienības frakcija ir īstenojusi savu nostāju pilsonības jautājumā.

Šajā sakarā es gribētu pavisam īsi atgādināt, kāda tad ir Kristīgo demokrātu savienības nostādne pilsonības jautājumā.

Savos priekšvēlēšanu solījumos mēs uzsvērām, ka mēs kā kristīgi ļaudis iestāsimies par kristīgām pamatvērtībām, ar tām saprotot Dieva iedibināto kārtību, ka katrai tautai Dievs ir devis savu zemi, savu teritoriju, tiesības savā zemē attīstīt savu nacionālo kultūru, kopt savu nacionālo īpatnību. Un pāri visam - tas ir katras tautas, šajā gadījumā - latviešu tautas tiesības būt pašai savā zemē saimniekiem un noteicējiem. Ar to Kristīgo demokrātu savienība nekādā gadījumā nedomā noliegt indivīda, katra cilvēka tiesības. Mēs ar cieņu un lielu izpratni raugāmies uz jebkuras tautības cilvēku, uz katru svešinieku un katru ienācēju Latvijā, ciktāl šis svešinieks un ienācējs neapdraud mūsu tautas izdzīvošanu un pastāvēšanu. Jo, apdraudot kādas tautas izdzīvošanas iespējas, tiek aizskarta pati galvenā pamatvērtība, par kuru taču mēs esam iestājušies, un, to aizstāvot un par to iestājoties, mēs, manuprāt, nekad nevaram būt par maz radikāli.

Atgādināšu arī dažus pamatdokumentus, uz kuriem balstās Kristīgo demokrātu savienības ieskati pilsonības jautājumā. Gribu jums atgādināt, ka šā gada septembrī Kristīgo demokrātu savienības Centrālā valde un frakcija nāca klajā ar aicinājumu 5.Saeimas deputātiem. Varbūt ne visi deputāti īsti dziļi un pamatīgi tajā ieklausījās. Proti, mēs aicinājām atturēties no Latvijas Republikas Satversmes un pastāvošā pilsoņu kopuma izmaiņām, līdz būs pilnīgi atjaunota valstiskā suverenitāte, jo mūsu ieskats ir, bija un būs tāds, ka mēs nevaram savus vitāli svarīgos, tautai būtiskos jautājumus risināt zem svešu ieroču stobriem. Šajā dokumentā bija atspoguļots KDS pamatieskats pilsonības jautājumā, proti, - neskart valsts pamatelementus, lai saglabātu tās identitāti līdz pilnīgai suverenitātes atjaunošanai.

Savukārt 9.oktobrī sanāca Kristīgo demokrātu savienības 2.kongress, kurā mūsu vēlētāji šo nostādni vēl un vēlreiz apstiprināja un nolēma, ka nepieciešams to īstenot. Tā tika pieņemta kongresa līmenī, uzsverot nepieciešamību pilsonības jautājuma risināšanā vēl ciešāk un pamatīgāk sadarboties ar parlamentāri pārstāvētajiem nacionālkonservatīvajiem spēkiem Saeimā. Savukārt 8.novembrī mūsu frakcijai tomēr radās nepieciešamība praktiski izvēlēties, un tika pieņemts Kristīgo demokrātu savienības Centrālās valdes lēmums par pilsonību. Vienbalsīgi tika nolemts, ka mūsu frakcijai jāatbalsta frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegtais likumprojekts, kurš neparedz naturalizāciju pirms Krievijas karaspēka izvešanas, kā arī jāatbalsta frakcijas likumprojekts, - bet ar nosacījumu, ka tajā būs precīzi fiksēta prasība uzsākt naturalizāciju pilsonībā tikai pēc pilnīgas valstiskās suverenitātes atjaunošanas.

Tādējādi mēs nonācām pie šiem diviem likumprojektiem, kuri atbilst mūsu - Kristīgo demokrātu savienības - pamatnostādnēm. Jā, manuprāt, “ūdensšķirtne” patiešām atrodas starp šiem diviem likumprojektiem - starp frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un LNNK frakcijas iesniegtajiem projektiem un pārējiem.

Protams, es nenoliedzu to, ka mūsu frakcijas deputātiem ir arī savi, gluži personiski ieskati par šiem diviem likumprojektiem un ka viena vai otra nianse vairāk vai mazāk atbilst viena vai otra mūsu frakcijas locekļa personiskajam viedoklim. Par to es varbūt sīkāk nerunāšu, taču arī tas nav mazsvarīgi.

Viens no Kristīgo demokrātu savienības pamatprincipiem politikā ir vēlme pēc stabilitātes, drošības un miera. Šobrīd, kad Latvijas valstī jau pilnīgi pietiek ekonomisku grūtību, liela daļa tautas ir nonākusi uz galējas nabadzības robežas un tautas nemiers un neapmierinātība ir ļoti liela, mēs nedrīkstam radīt valstī vēl lielāku nedrošību, pieņemdami vai arī tikai gatavodamies pieņemt likumprojektu, kas neatbilst visas tautas vitālajām interesēm. Tāpēc arī kristīgie demokrāti jautājumā par pilsonību iestājas par neapšaubāmu tautas nobalsošanu šajā svarīgajā jautājumā. Tautu nedrīkst atstumt no šā svarīgā jautājuma izlemšanas. Lai tauta pati lemj par savu nākotni!

Vēl es gribu sacīt, ka Kristīgā sociālā mācība - katoliska vai protestantiska - nacionālo valsti redz kā Dieva gribētu iestādījumu, un aizstāvēt tās izdzīvošanu ir katra cilvēka, īpaši katra kristieša morāls ikdienas pienākums.

Priekšsēdētājs. Vārds Egilam Levitam - “Latvijas ceļš”, pēc tam - deputātei Birzniecei.

E.Levits (LC).

Dārgie kolēģi, es domāju, ka tad, kad mēs sākām runāt par pilsonības jautājumu - un tas bija 1988.gadā - ļoti daudzi no klātesošajiem vispār neatzina to, ka Latvijai ir sava pilsonība, un tagad, manuprāt, liela daļa no viņiem ir aizmirsuši to, ko ir teikuši pirms pieciem gadiem, un būtībā ir iestājušies par nulles variantu. Protams, pilsonības nulles variants ir nediskutējams, tādēļ par “Līdztiesības” projektu nav vērts tālāk diskutēt, bet ir četri citi projekti. Šajā sakarībā man jāteic, ka trīs no tiem faktiski iziet uz divkopienu valsts izveidošanu, un es domāju, ka tās ir nākamās briesmas, kuras tuvākajos 10 gados mūs apdraudētu un no kurām ciestu mūsu nākamā paaudze.

Tātad mums jāskatās, kādā veidā mēs varam Latvijas valsti un Latvijas sabiedrību izveidot vai saglabāt kā vienkopienas sabiedrību. Tas ir iespējams tikai tad, ja latviešu nācija būs dominējošā nācija ar savu kultūru un savu valodu. Bet patlaban mūsu valstī tomēr atrodas daudz cilvēku, kuri nepieder pie latviešu nācijas, kuri nepieder Latvijas valstij un kuri nav Latvijas pilsoņi. Mums ir jācenšas panākt, lai tie, kuri ir integrējami un vēlas integrēties latviešu nācijā un Latvijas valstī un kuri orientējas uz to, pievienotos mūsu valstij. Tā mēs stabilizētu šo valsti. Pretējā gadījumā mēs tiešām izveidosim divkopienu valsti, un tas, manuprāt, ir lielākās briesmas, kas pastāv, kā to liecina daži no pašreiz iesniegtajiem projektiem.

Mūsu politika, “Latvijas ceļa” politika šajā jautājumā grib panākt to, lai Latvija būtu vienkopienas valsts, lai Latvija būtu vienkopienas valsts, lai viena daļa no tiem, kas šodien nav Latvijas pilsoņi, integrētos Latvijas valstī, latviešu nācijā ar latviešu valodas prasmi kā galveno priekšnoteikumu. Un te nu man jāteic, ka es latviešu valodas zināšanas uzskatu par daudz svarīgākām nekā kvotu, kaut gan mūsu projektā ir arī kvota. Mums ir abi priekšnoteikumi - kvota un valoda, bet valoda ir izšķirošais. Bet, ja mēs darīsim tā, kā iesaka dažas citas frakcijas, būtībā nedarīsim neko,un atstāsim pašreizējo situāciju, mēs cementēsim šo bezperspektīvo politiku, un, kā teica Panteļējeva kungs, tā ir politika, no kuras dveš kapa smaka. Mēs negribam visu laiku Latvijā šo politiku saglabāt. Tās ir latviešu nācijas tiesības un vienas daļas latviešu nācijas vēlme integrēties Eiropā un stabilizēt Latviju kā vienkopienas valsti. To es pašlaik redzu “Latvijas ceļa” projektā, kurā ir paredzēta zināma naturalizācija uz kvotu un latviešu valodas prasmes pamata. Tupeša kungs ļoti pareizi teica, ka valoda ir galvenais instruments, nevis kvotas. Valoda novedīs pie tā, ka Latvija kļūs par stabilu sabiedrību, un tas ir mūsu mērķis.

Tādēļ šie projekti - “Latvijas ceļa” projekts un daļēji arī LNNK frakcijas projekts - ir tie, kuriem ir perspektīva, bet pārējie ir bezperspektīvi projekti un tādēļ noraidāmi. Es uzskatu, ka ir jāatbalsta “Latvijas ceļa” projekts, un ja ne “Latvijas ceļa”, tad vismaz LNNK frakcijas projekts. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Inesei Birzniecei - pēc tam runās Gunārs Resnais.

I.Birzniece (LC).

Cienījamie deputāti! Es tomēr jūs uzrunāšu ar vārdiem: dāmas un kungi! Šis pilsonības pieņemšanas process ir un būs mūsu demokrātijas lielākā pārbaude, jo ar to mēs parādīsim, cik augsta ir mūsu demokrātijas izpratne. Demokrātija prasa, lai debates noritētu par idejām, ievērojot, ka katram cilvēkam ir tiesības uz saviem uzskatiem, arī katram deputātam. Varbūt manas domas nesaskan ar Grīnblata kunga vai Laviņas kundzes domām par Pilsonības likuma projektu, un tā tam arī vajag būt, bet tādēļ es nesaucu viņus par ienaidniekiem, nodevējiem un čekas aģentiem. Bet te tomēr tādas lietas notiek. Interesanti ir dzirdēt sakām, ka es šeit ierados 1989.gadā ar nolūku un uzdevumu - savervēt čekas aģentus.

Demokrātija arī prasa, lai katrs cilvēks, bet īpaši pilsoņi un deputāti debatētu par idejām, nevis par lozungiem. Būtu jāpieņem, vismaz es tā domāju, ka katrs deputāts un katrs atbildīgs pilsonis, kurš izsaka savu secinājumu par kādu likumprojektu pilsonības jautājumā, ir izlasījis vismaz to likumprojektu, kuru viņš atbalsta. Es ceru, ka deputāti ir izlasījuši visus piecus projektus. Bet es nezinu un neesmu pārliecināta par to, ka tas tā ir.

Demokrātija ir interesanta ar to, ka tā dod ne tikai tiesības, bet prasa arī atbildību ne tikai par runām, bet it īpaši par darbiem. Kas ir deputātu darbs? Deputātu darbs nav tikai teikt skaistas runas, lai tās dzirdētu pa radio, bet būtu jāuzņemas arī atbildība. Tāpat visiem vajadzētu zināt, kā katrs deputāts ir balsojis, bet tas nav iespējams, jo katra frakcija prasīja savādāk. Bet es to respektēju, tas ir demokrātisks process.

Arī es gribu izvirzīt jautājumu par šo ierobežoto suverenitāti vai okupācijas armijas klātbūtni. Tas tiešām ir iemesls, kāpēc mēs nevaram šodien īstenot demokrātiju un demokrātiskos principus. Kad mēs varēsim sākt realizēt demokrātiju? Galu galā mums ir jāatceras, ka vairākums deputātu ir piekrituši, “Latvijas ceļš” kopā ar Zemnieku savienību un LNNK ir piekritis, ka trešajā lasījumā pieņemtais likumprojekts jānodod vislielākajai demokrātijas balsošanai, tas ir, Latvijas pilsoņu nobalsošanai. Un viņiem būs galīgais vārds.

Es ticu, ka mēs varam sasniegt latvisku Latviju ar stipru nacionālo kultūru autonomijas tradīcijām, bet tikai saglabājot un kopjot demokrātisku Latviju, jo bez demokrātijas latviska Latvija zaudēs savu vērtību. Varat uzskatīt mani par naivu ideālisti, taču augot man bija brīvība Amerikā, bet nebija Latvijas. Es atbraucu 1989.gadā, lai atrastu Latviju un brīvību kopā. Mans mērķis ir un vienmēr būs demokrātiska un latviska Latvija, jo šie jēdzieni nav atraujami viens no otra. Tādēļ es gribu aicināt atbalstīt “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības projektu, kuru mēs turpināsim pilnveidot otrajā un trešajā lasījumā. Bet es atkārtoju, ka es tomēr ticu, ka demokrātiska un latviska Latvija ir iespējama un būs iespējama. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gunāram Resnajam - Latvijas Zemnieku savienība, pēc tam - Elfertam.

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij, Saeima! Man jāatvainojas. Es nezināju, ka šodien ir tik plašs un garš runātāju loks. Būtu to zinājis, nebūtu pieteicies debatēs, jo esmu pārliecināts, ka manis teiktais šīsdienas norisē neko nemainīs un pliku popularitāti gūt nav lielas vajadzības.

Un tomēr. Es, gaidīdams rindu, daļēji pārstrīpoju to, ko iepriekš biju paredzējis teikt, bet te ir jautājumi, ar kuriem es tomēr mazliet aizkavēšu jūsu uzmanību.

Lieki teikt un tomēr jāatgādina, ka Pilsonības likuma būtība ir tā, ka tas tik tiešām ir vienīgais pamatlikums visai mūsu Latvijas pastāvēšanai, tā likme ir tik augsta, ka ne velti šodien vispirms bija balsojums par to, vai spriedīsim par Pilsonības likumu vai ne. Varbūt mēs to atliksim, jo tad būsim tīri un mums nebūs jāatbild par pieņemšanas sekām. Atdosim tautai, lai tā lemj. Mēs tikai aizmirsām, ka tauta pirms tam ir jāizglīto un tai jāpastāsta, kas un kā notiek. Esmu gandarīts par vienīgo, kas šodien ir izdarīts. Atvainojiet, ka es nerunāšu par zemes likumu, kā vienīgo, kas šodien ir izdarīts. Mēs arī spriedām un izlēmām, ka ir jāizskata Pilsonības likums. Mēs nobalsojām, ka par šo likumu jādomā un ka tas ir jāpieņem.

Ja mēs arī nebūtu to izskatījuši, mani kā politiski represēto tas būtu apmierinājis, jo šodienas pilsoņu kopa garantē uzticību Latvijai, garantē tās neatkarību. Un varētu neko citu arī nedarīt. Un tomēr mēs, politiski represētie, es jau atkārtojos, pieņemdami jebkuru radikālu lēmumu, paši izvairāmies piedāvāt radikālus lēmumus. Kāpēc? Es domāju, ka vairākums to saprot. Šodien, izejot uz šo balsojumu, mēs bijām godīgi pret savu tautu, kura mums maksā algu, lai mēs ne tikai pogas spaidām, bet lemjam vitāli svarīgas lietas. Mēs neuzvēlām tautai atbildību par to, par ko tā, mūs ievēlēdama, ir uzlikusi atbildību mums. Izskatot šo likumprojektu, nevar nedomāt par saviem vēlētājiem, jo es balotējos Zemnieku savienības sarakstā. Zemnieku savienības programmā bija ietverta arī politiski represēto programma, kurā bija teikts, ka šis jautājums ir jālemj. Tā ka ir jāpilda vēlētājiem dotais solījums. Un ne tikai tāpēc. Nerisinot šo jautājumu, mēs būtu atraidījuši daudzu uzticīgi pastieptu to cilvēku roku, kuri gaida pilsonību, kuri mīl mūsu Latviju un kuri prot latviešu valodu. Viņi stāv rindā un gaida šo likumu, lai būtībā apliecinātu šo uzticību. Vai var ignorēt tos lietuviešus, kas dzīvo Latvijā? Vai var ignorēt tos igauņus, kas dzīvo Latvijā un gaida pilsonību? Vai var ignorēt poļus, kas dzīvo Latvijā un kuriem vēl nav pilsonības? Tā ir Latvijai uzticamākā daļa. Vai var ignorēt arī tos krievus, kuri balsoja par Latvijas neatkarību? Tāda bija puse no krievu valodā runājošajiem. Nevar ignorēt, tātad arī par to ir jādomā. Un, manuprāt, tik maza tautiņa kā latvieši nedrīkst nedomāt arī par saviem latviešiem, par latviešiem, kuri nav pilsoņi un kuri šo pilsonību gaida. Mēs nedrīkstam būt tik sašķelti. Nekā laba nebūs, ja mēs tā turpināsim. Es ar smagu sirdi runāju, jo diemžēl līdz darba dienas beigām esmu uzkrājis negatīvas emocijas. Latvija, cīnīdamās par savu neatkarību, par savu latvietību, nebūt nespēlē rasistisku lomu, tomēr būtu vērts atcerēties, ka mums šodien Latvijas pilsoņi ir Reinvaldi, un mēs neapšaubām, ka Reinvalds Uldis ir latvietis, mums ir Grīnvaldi, un mēs neapšaubām, ka viņi ir latvieši, lai gan nav ne Kalniņi, ne Upīši. Mums ir Johansoni, mums ir Ādamsoni, mums Ketleri un viņi visi ir latvieši. Viņi prot latviešu valodu, viņi šeit dzīvo, viņi mīl Latviju. Bet ir arī latvieši Ņikitini, Ņikiforovi un varbūt būs vēl. Cita lieta, ka viņiem topot par latviešiem, vienā vai otrā šajā likumā ir jābūt barjerai. Taču ir jābūt individuālai pieejai, un tas ir jāiestrādā likumā, lai tie cilvēki būtu pārbaudīti. Mums ir grūtības ar latviešiem no Austrumiem, tur daudz negācijas ir nākušas, bet tur ir daudz mūsējo. Un jāprot atšķirt, jāmācās atšķirt, un šeit ir jābūt tiešām cietsirdīgiem. Ja ir šaubas, nevajag atteikt, bet atlikt piešķiršanu, lai pārbaudītu sīkāk. Ir jādomā par to, un es ceru, ka mēs visu to savā likumprojektā iestrādāsim. Mums nav vajadzīgi Valsts drošības komitejas darbinieki, nav vajadzīgi cilvēki, kas kaut daļēji, bet ir darbojušies pret Latvijas neatkarību. Man šajā gadījumā Latvija kā neatkarīga valsts ir primāra salīdzinājumā ar latviešu tautību, jo mēs neesam tīri, neviens mūsu galvaskausus nemērīs un asinis nepārbaudīs. Un, ja sāks pārbaudīt, tad rasols vien būs diezgan liels. Šodien ir jāpieņem likums, kurš garantētu izdzīvošanu šiem mazliet vairāk par 50 procentiem. Likums, kurš nepieļauj varbūtību paklupt un kļūdīties, jo šodien, kad latvietība Latvijā mazliet pārsniedz 50 procentus, mēs varam uzticēties pat kādam “švakiņam” sociologam, un viņš zinātniski pamatos gadu, kurā latvieši izmirs - tāpat kā izmira līvi. Viņš to spēs. Bet šodien ir vajadzīgs visu tautsaimnieku kolosāls zinātniski pamatots darbs, kas pierādītu un mērķtiecīgi garantētu mūsu izdzīvošanu. Diemžēl tāda nav. Un nezin vai viena barjera šajā likumā mūs aizsargās. Tas ir debatējams jautājums. Un tāpēc man sāp sirds, ka šodien Saeimā ir četri labējā spārna Pilsonības likumi, nevis viens vai divi, bet četri, kas faktiski viens no otra būtiski neatšķiras, jo ikvienu šo likumu, pieņemot to par pamatu un virzot uz otro un trešo lasījumu, var galīgi sagandēt, un ikvienu no tiem otrajā un trešajā lasījumā var nospodrināt līdz ideālam, bet tas ir jādara kopīgi, nevis katram aizstāvot sava mundiera godu. Man radās aizdomas (tās ir tikai aizdomas, es nedrīkstu būt kategorisks), ka šodien mundiera gods sit augstāku vilni nekā tā Latvija. Vai tikai, Dieva dēļ, reizēm šī Latvija nav tāds labs pakāpiens un širmītis? Man ārkārtīgi no tā bail, un es savas bailes jums neslēpju.

Mīļie masu mēdiji, starp jums ir diezgan daudz pacietīgo, kas šodien sēdēja un nogaidīja šo laiku. Šodien ārā bija pikets, un tauta nāca aicināta vai neaicināta, bet tāda, kādu jūs esat to sagatavojuši. Ar tām domām, kādas jūs esat viņiem iestāstījuši. Būsim atklāti. Vai tad tas, kas šodien šeit notiek, izšķirs Latvijas Pilsonības likuma likteni? Pirmais lasījums, bet tauta to nezināja, un atnāca cilvēki, kuriem Latvija ir ārkārtīgi dārga, viņi raudāja un lādēja valdību. Par ko viņi lādēja valdību? Par to, ka valdība uzņēmās to, ko mēs citi negribam, jo mums vieglāk ir kritizēt padarīto. Un es pat nezinu, vai šodien Saeimā ir frakcija, kas gribētu valdīt, ja valdība pateiktu “nē”. Vai tikai tad neizveidosies mums tik liels ķīselis, ka nezināsim, ko darīt. Šie vairs negrib, bet ko mēs kritizēsim? Es saku to tāpēc, ka es biju tas cilvēks, kas traucēja “Latvijas ceļam” vienoties, atvainojiet, Zemnieku savienībai vienoties ar “Latvijas ceļu”, stipri traucēju un biju diezgan kategorisks. Šodien es gribu izmantot to tribīni, lai atvainotos kā saviem uzticamajiem biedriem Zemnieku savienībai, tā “Latvijas ceļam”, kas bez kādām grūtībām pieņēma Zemnieku savienības programmu attiecībā uz politiski represētajiem, un es gribētu teikt, ka tā tiek godprātīgi pildīta. Mēs, politiski represētie, izgājām vēlēšanās ar divām partijām, jo sapratām, ka vieni mēs vairs Latvijā nevaram dzīvot, ka esam aizmirsti un mums ir vajadzīgas politiskās “jumta” organizācijas, kas mūs aizstāv. Mēs balsojām par diviem sarakstiem. Nevar pat teikt, ka par diviem. Mūsu karavīri balsoja tikai par vienu partiju. Godīgi runājot, atsaucās Zemnieku savienība - juridiski un patiesi. Un atsaucās “Latvijas ceļš”. Jā, mums, represētajiem, to ir grūti saprast. Viņi arī šodien ārā stāvēja un mani nolādēja. Tāds ir liktenis! Bet es domāju pragmātiski, jo šodien represētajiem nav ar ko palikt un kas viņus aizstāv. Vakar vakarā ar vienu jautājumu, Panteļējevs mani lūdza: “Resnais, “bišķiņ” mīkstini savu prasību par politiski represēto īpašumu atgūšanu šajos dabas parkos”. Es teicu: nē. Tas nekas, ka jums nav vienprātības, mums, Zemnieku savienības frakcijā arī nebija vienprātības šajā jautājumā. Es teicu, ka Saeimā runāšu un ticu, ka mani sapratīs, jo Saeimā nav tikai Zemnieku savienība un “Latvijas ceļš”. Saprata, saprata. 100 procenti nobalsoja pret. Pat tie, par kuriem mēs balsojām. Un tāpēc manī rada aizdomas visa tā šodienas garā runāšana. Vai te nav daudz politikānisma un pašreklāmas. Bet tas lozungs, kurš tiek pausts, man ir dārgs, es atbalstu tos cilvēkus un to lozungu, jo tas ir svēts. Bet kopā izlūkos iet? Darbībā es būšu ļoti uzmanīgs. Es būšu ļoti uzmanīgs un man sāp sirds. Sirds sāp ne tikai tiem, kas tic lozungam - tam lozungam ir jātic, - bet daļēji arī par tiem, kas to pauž. Bet tāds ir mūsu liktenis. Es pierodu pie daudz kā. Par tiem cilvēkiem, kas šodien ārā raudāja, es vainoju arī valdību sakarā ar informācijas trūkumu. Birkava kungs, jums ir specministrs, ministrs speciāliem uzdevumiem, pēc profesijas augstas klases žurnālists. Ja žurnālists, kas ir mūsu ministrs, nespēj iestāstīt saviem amata brāļiem un apgaismot šā likuma būtību, izskaidrot, ka šodien ir pirmais lasījums, ka ne jau šodien tas viss izšķirsies, tas nav labi. Man žēl, bet tas nav labi.

Es gribu beigt ar tādu domu: nedod Dievs, ka tas, ko mēs darām, ir politisks šovs. Es tam negribētu ticēt. Es domāju, ka tā drīzāk ir aizraušanās ar savām prioritātēm. Un, lai tā nebūtu, es pateikšu vienīgi to domu, kuras dēļ faktiski kāpu tribīnē. Manuprāt, Latvijai nav vajadzīgi četri strīdīgi Pilsonības likumi, kuri cits citu neatbalsta. Es ierosinu atbalstīt to, ko ir piedāvājusi Ārlietu komisija un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija. Tas ir ietverts jums izsniegtajā 399. dokumentā. Izveidot komisiju, kas apstrādātu vienu vai divus uzvarējušos likumus, bet, ja šodien neizies cauri neviens, maksimālo balsu skaitu ieguvušos divus projektus. Komisija jāvada vai nu Endziņa kungam, vai Lagzdiņa kungam. Es viņus cienu kā augstas klases juristus. Tajā jābūt pārstāvjiem no visām frakcijām. Uz otro lasījumu nevajadzētu nākt ar citiem likumprojektiem, bet apvienoties. Un tam projektam, kas šodien uzvarēs, noteikti jāpiekāpjas pārējo prasību priekšā. Es personiski nenoliedzami balsošu par saviem, par savu - to, kuru esmu izstrādājis kopīgi ar Zemnieku savienību un “Latvijas ceļu”. Man ārkārtīgi tuvs un saprotams ir arī Neatkarības kustības likumprojekts. Es saku - žēl, ka tie ir divi; trešais un ceturtais arī nav sliktāki. Un tomēr, aizejot no šīs tribīnes, gribu pateikt, ka tas, kurš ir mūžīgs optimists, ātri var kļūt par antiņu, lai gan viņš ir varonis, bet nav populārs.

Man ļoti patika Ābiķa runa un viņa minētie skaitļi, tie liek pārdomāt, dziļi pārdomāt. Vieglas dienas mūs, draugi mīļie, negaida. Un neviens likums mūs neglābs, ja mēs paši neiemācīsimies satikt un mīlēt savu zemi, ja mēs neiemācīsimies dzemdēt un audzināt bērnus, ja mēs neiemācīsimies mīlēt savus audzināmos. Ja tas tā turpināsies, mēs laikam pārstāsim mīlēt arī paši sevi. Nedod Dievs! Es ticu Latvijas zemniecībai, kas sper ļoti lēnu, smagu soli, bet nekad nejauc virzienus. Zemnieks ir tas, ko var saukt par pamatīgu. Es ticu latviešu tautai, kas ir pamatīga. Tā izdzīvos, bet mums tai jāpalīdz. Kaut vai tik daudz kā radot normālu, garantējošu likumu. Paldies. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Pēterim Elfertam - frakcija “Latvijas ceļš”, pēc tam runās Juris Sinka.

P.Elferts (LC).

Godājamais Prezidij, cienījamie deputāti! Visbūtiskākais šodien - šovakar vai rīt no rīta - ir pieņemt labu un ļoti labu Pilsonības likumu pirmajā lasījumā. Es nevaru to izskaidrot, cik man nesaprotami bija tas, ka vēlēšanu laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība dedzināja tiltus starp LNNK un “Latvijas ceļu” un Zemnieku savienību tā vietā, lai tos uzceltu.

Es uzskatu, ka likums par pilsonību vai par pavalstniecību būs tas likums, kas mūs saliedēs, jo tā ir viena no visbūtiskākajām lietām, kas mums stāv priekšā šajā 5.Saeimā. Ļoti iespējams, ka mēs nebūsim 6., 7. vai 8. Saeimā, bet tie pamati, kurus mēs liksim šodien, pastāvēs vēl ļoti ilgi un dikti, un mēs būsim atbildīgi par tiem. Ļoti patika tas, ko Birznieces kundze teica par demokrātiskajiem principiem, ka visiem ir jāuzstājas ar savu viedokli. Mums ir pieci likumprojekti, šodien mēs esam dzirdējuši uzstājamies tikai četrus projektu autorus. Es atkāpšos soli, jo gribu pateikt, ka man ļoti patika tas, ko šodien Ābiķa kungs un Karnupa kungs teica. Es gribu pievērst uzmanību tam, ka mums vajag mācīties vienam no otra. Un tieši “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības likumprojektu var arī uzlabot. Es gribu izvirzīt priekšlikumu uz otro lasījumu. Tā ir viena principiāla lieta, kas bija mūsu iepriekšējā projektā, bet tagad tā neparādījās varbūt tehniskas kļūdas dēļ. Runa ir par to, ka ne tikai jāprot latviešu valoda, ne tikai jābūt kvotām, bet ir arī jāpārzina Latvijas un latviešu vēsture, ir jāzina, kas notika 1918.gada 18.novembrī, ir jāzina par panākumiem, kas tika gūti Latvijas brīvvalsts laikā, ir arī jāzina par deportācijām 1941. un 1949. gadā, ir jāzina par komunistu partiju, ir jāzina par interfronti, par “Līdztiesību”, par “Helsinki-86”, par LNNK, par Tautas fronti, par “Latvijas ceļu”, par Latvijas Zemnieku savienību un arī mūsu pēctečiem. Šīs zināšanas būs nepieciešamas tiem, kuri gribēs naturalizēties 2000. gadā un 2050.gadā. Kas attiecas uz mūsu projektu par kvotām un kas attiecas uz LNNK projektu par kvotām, tad LNNK projektā ir konkrēti pateikts, ka mūsu projekts mazliet atšķiras. Varbūt tāpēc Budovska kungs tos sajauca, ka mūsu projekti daudz neatšķiras. Tieši mūsu projekts paredz to, ka Ministru kabinets noteiks kvotu un Saeima to apstiprinās. LNNK projektā ir teikts, ka Ministru kabinets to noteiks, bet ar stingru robežu. Es uzskatu, ka mums arī ir jāieliek mūsu robežās. Es pastāvu uz to, ka mums ir jāparedz stingra robeža, mūsu projektā jābūt ne mazāk par 10 gadiem un kvota nedrīkst pārsniegt zināmu procentu. Vai tas ir 1 procents vai 0,5 procenti, vai 0,3 procenti. Uz otro lasījumu, manuprāt, tas jāieliek. Es gribētu aicināt arī Kristīgo demokrātu savienību meklēt tās vietas, kur viņiem ir grūtības ar mūsu likumprojektu. Es domāju, ka, iedziļinoties mūsu likumprojektā, viņi neatradīs lielas atšķirības starp mūsu likumprojektu un LNNK frakcijas projektu. Es jūs aicinu neskaust tās frakcijas, vai to frakciju, kuras projektu pieņemsim šovakar, jo, kā es teicu, ir svarīgi, lai mēs pieņemtu labu un ļoti labu likumu. Es aicinu jūs balsot par “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības likumprojektu, atbalstīt to pirmajā lasījumā un pilnveidot uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jurim Sinkam. Pēc tam mēs izšķirsimies, jo divu deputātu nebija zālē, kad bija viņu kārta runāt, tāpēc izšķirsimies par procedūru. Vārds Jurim Sinkam.

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs, dāmas un kungi! Mazliet paklīdušās avis! Pētera Elferta runa bija kaut kādi mērķēta uz izlīdzināšanu. Aizvakar vakarā un vakar es gan biju lielākās cerībās par viņu, bet lai nu paliek tā analīze! Var būt, ka mēs kaut kur satiksimies... Ak tā, jā! Nē, es teicu mazu komplimentu Pēterim Elfertam, es gan biju cerējis no viņa lielākas lietas aizvakar vakarā, bet tās manas cerības nav augļus nesušas...

Resnā kungs runāja par rasolu, kas it kā esot visu mūsu asinīs. Starp citu, es varētu minēt vēl vienu eksotisku vārdu, proti, - Barloti. Barloti bija pazīstams meteorologs brīvvalsts laikā, un cik es zinu, vēl kādi Barloti Vidzemē ir sastopami, bet tie nekādā ziņā (Resnā kunga zināšanai!) nav itāļu izcelsmes. Tie ir latvieši, kuriem baroni deva tādu eksotisku vārdu. Tā ka par tiem Grīnvaldiem, un Šteinbergiem, un Skaistlaukiem, un tā tālāk - par tiem mēs vēl varētu īpaši runāt. Es tikai gribētu teikt, ka priecātos, ja apbrīnojamā kārtā... Es nezinu, vai Resnā kungs aptver, ka viņš vairākas kulināras lietas pieminēja. Viņš pieminēja ne tikai rasolu, bet arī ķīseli. Manuprāt, viņam vēl vajadzēja pieminēt boršču. Un es priecātos, ja tās būtu vienīgās lietas, ko mums krievu tauta ir atnesusi, taču diemžēl tagad tā mums ir atnesusi ārkārtīgi lielu iedzīvotāju proporciju šeit. Tādu, kādu mēs tiešām vairs nevaram panest. Es uzskatu, ka pārāk nevajadzētu steigties ar iestāšanos Eiropas padomē, jo tas nozīmētu pārsteidzīgu Pilsonības jeb Pavalstniecības likumu, kas neļautu latviešu tautai atvilkt elpu. Es domāju, ka mums būtu sava prāta, sava ķermeņa gana. Runājot par ķermeņiem, - vai dieniņ, cik daudz munīcijas man Resnā kungs ir iedevis! Viņam esot Panteļējeva kungs teicis: “Resnais, tu esi par daudz ciets vīrs!” Ja mani tā uzrunātu, es zinātu, ka nav domāts man uzvārds. Es negribu būt pārāk ciets šajā jautājumā, bet tikai atgādināšu, ka mēs tuvojamies mūsu tautas nākotnei ar kaut ko baigu. Mēs runājam par kvotām, bet, cik es zinu, kvotas attiecas uz ieceļotājvalstīm. Latvija noteikti nav ieceļotājvalsts - kā Amerika, Austrālija un citas līdzīgas valstis, arī Argentīna, uz kuru diemžēl latvieši tagad ir gatavi izceļot. Un arī nelatvieši.

Gribēju izteikt nepatiku pret vēl vienu runātāju. Jo, kā nekā, te bija vairāki runātāji, kas izsauca nepatiku - ne tik daudz pret ārkārtīgi bēdīgo situāciju mūsu zemē, bet tieši pret savām runām... Panteļējeva kungs, kā parasti, cenšas mūs gudri pamācīt - gudri, lai neteiktu, ka pārgudri! Un it kā noliek mūs pie vietas. Un, kad viņš runā par frakciju “Tēvzemei un brīvībai”, kādreiz arī par LNNK frakciju, ir skaidrs, ko viņš grib teikt - ka mēs absolūti nezinot, kas esot mūsu likumprojektos iekšā. To jau vairākas reizes viņš ir teicis. Tāpat šodien viņš man saka: “Nu, tie demonstrētāji tur, ārā, tie jau, nu, jā, nu tā mazliet..., viņi par to pilsoņu likumu it kā bija norūpējušies, bet viņiem jau nav nekas zināms, tādi meistari kā frakcija “Tēvzemei un brīvībai” jau viņiem nekā nestāsta, jo viņi paši nezina nekā.” Vai ne? Bet es tur ārā pavadīju veselu stundu! Nu, varbūt tas arī nav nekāds sevišķs sasniegums, taču es tur ierados īsi pirms astoņiem, un te es ienācu apmēram bez piecām minūtēm deviņos. Es runāju ar ļaudīm abās pusēs. Apbrīnojamā kārtā viņi ļoti maz runāja par pensijām, tieši otrādi - visu laiku par pilsoņu likumu. Un, zināt - lai pateiktu kaut ko jauku par Panteļējeva kungu -, tur bija vairāki cilvēki, kas tā diezgan nesmuki gribēja par viņu izteikties, bet es teicu: “Lūdzu, neminēsim personības! Jau tā viss pagātnes režīms ir bijis centrēts uz labām vai sliktām personībām!” Runa ir par mūsu pašreizējām ārkārtīgi lielajām grūtībām. Bet es nedomāju, ka mēs varēsim šīs grūtības atrisināt ar kvotām, ar kaut kādu pārāk lielu čubināšanu, kas ir vērsta uz šeit nelegāli ienākušo nelatviešu daudzumu. Bet tas, protams, nenozīmē, ka frakcija “Tēvzemei un brīvībai” vai LNNK - visi tie, kuri ir nākuši klajā ar tādiem “nepiedienīgiem” likumprojektiem, - gribētu kādu ar varu mest ārā. Domāju, ka mēs tiešām varētu savas inteliģentās galvas likt lietā un mēģināt krievu tautai (un te ir daudz krievvalodīgo latviešu) izskaidrot, vai arī pamēģināt krievu tautai palīdzēt atrast sevi un saredzēt savu atbildību par to, kādā postā mēs šeit esam nonākuši. Un tā nav tā lielākā nelaime. Te jau tika pieminētas sarunas ar krieviem un tika sacīts, ka Kiršteina kungu, kurš pašlaik ir Maskavā, vajag atbalstīt. Tas viss ir pareizi. Arī es piedalījos tādā pieticīgā uzdevumā tajās sarunās un vēroju, cik jauki Zotova kungs prata “žonglēt”. Viņš lietoja asaras (gandrīz) un brīžam - draudus. Arī no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” puses bija runa par kaut kādām kapu zvanu skaņām... Nē, mums nevajag runāt par brāļu kariem un asinsizliešanu, kā savulaik Gorbačovs runāja un draudēja, piemēram, lietuviešiem. Stāvoklis attiecībā uz krievu un citu nelatviešu reakciju pret mūsu pūliņiem rast kaut kādu atrisinājumu nemaz tik ass nebūs. Un tie latvieši, kas, ceru, beidzot atgriezīsies mājās no Rietumiem vai no izsūtījuma Sibīrijā, būs tie, kuri gribēs atgriezties. Turklāt daudzi Rietumu latvieši pat nav bijuši to zemju pilsoņi, viņi ir bijuši ārzemnieki līdz pat šai dienai - kā man viens ļoti tuvs cilvēks Vācijā. Un šie cilvēki nemaz neuztraucas, ka pat pēc 40 un vairāk gadiem viņiem nav atļaujas piedalīties vietējās vēlēšanās. Tā ka nav nemaz tik briesmīgi būt ārzemniekam ilgāku laika periodu. Tā ka arī tādā veidā mēs varam to kārtot. Jo mūsu tauta nevar panest tik lielu ārzemnieku skaitu, vēl turklāt tos, kas ir ienākuši šeit nelegāli. Un tas ir jāsaprot. Es neuzskatu, ka mēs ar to speciāli mēģināsim nodarīt kādai citai tautībai ļaunu.

Vēl viena piebilde. Tas laikam bija Tupešu Jānis, kas teica, ka tai otrajā lasījumā būšot sirds, draudzība, prāts un diez kas vēl iekšā, bet pašlaik šajā pirmajā lasījumā acīmredzot mums nav iekšā ne sirds, ne prāts, vai ne? Jā, nu, varbūt tas attiecas tikai uz Tupešu Jāni.

Šoreiz man nepatīk atkal pieminēt, ka es it kā esmu Rietumu latvietis. Es esmu dzimis šajā pilsētā un šeit skolā gājis, un tā ir mana pilsēta. Un man sāp, ka, lai gan mēs esam tik maza tauta, gandrīz visi likumprojekti beigu beigās tiecas ierobežot pilsoņu - latviešu skaitu, draudot viņiem ar diviem, trim, pieciem gadiem... LNNK saka: visiem jāreģistrējas līdz nākamā gada 1.jūlijam, “Tēvzemei un brīvībai”, piemēram, saka: visiem jāreģistrējas līdz nākamā gada 31.decembrim. Aicinu - Esiet mazliet žēlīgāki pret tiem Rietumu latviešiem ar visām viņu pensijām un visu citu! Viņi ir norūpējušies, un dažos gadījumos viņu mazbērni brauks atpakaļ uz šejieni. Es nedomāju, ka mēs daudz ko iegūsim, ja mēs viņiem tā pateiksim. Vai nu tā ir nenovīdība, vai kas cits, es nezinu, bet domāju, ka šajā gadījumā mēs varētu būt iecietīgāki - tāpat kā pret tiem latviešiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju un kuri vēl nav atgriezušies.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Runātāju saraksts ir šāds: Indulis Bērziņš, Andris Saulītis un tad - Andris Ameriks un Kārlis Leiškalns, kuri pašā sākumā zālē nebija. Vārds deputātam Indulim Bērziņam!

I.Bērziņš (LC).

Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es tiešām esmu patīkami izbrīnīts par augsto reitingu, kādu ir izdevies saglabāt nacionālajai koalīcijai, kā mēs dzirdējām no Grīnblata kunga. Neskatoties uz to, ka reformas ir tikko sākušas (ja vispār var runāt par reformu sākšanos), nekādu pozitīvu rezultātu šobrīd tiešām nav. Varbūt vienīgi kārtības sargāšanas jomā, jo ir atņemti pat vairākiem miljoniem alkoholiskie dzērieni. Bet ne par kādu lielu rezultātu runāt tiešām nevar. Un, Sinkas kungs, tas, ka cilvēki uz ielas ar Panteļējeva kungu runāja par pensijām, man liekas, ir ļoti laba zīme: tātad šie cilvēki tic, ka tiešām šī valdošā koalīcija ir spējīga kaut ko darīt pensiju labā - jā, varbūt ne tūlīt, varbūt nākamgad, pamazām sakārtojot valsti, pamazām ejot soli pa solim uz priekšu.

Es domāju, ka šodien ir tikai viens jautājums, hamletisks jautājums: “būt vai nebūt”, bet - “sākt vai nesākt”. Strīds taču ir tikai par vienu lietu - sākt šobrīd izskatīt Pilsonības likumu vai nesākt? Jo visas frakcijas - gan LNNK, gan “Saskaņa Latvijai”, gan “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības kopējā projekta pārstāvji uzskata, ka viņu projekti nav pilnīgi ideāli, ir tālu no ideāla, ir jālabo, tajos ir jāpārņem daudz kas no citu kolēģu likumprojektiem.

Es ļoti cienu frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” utopisko nacionālismu. Jā, utopisko, nevis agresīvo, kādu iedomājas dažu avīžu pārstāvji, kuri vēl vakar uzskatīja, ka Latvija nekad nebūs neatkarīga valsts. Es zinu, ka ir principā radikālākas organizācijas, kuras uzstājas Latvijas televīzijā un saka: “Kamēr kaut viena civilokupanta zābaks, kurpe vai naglotais sieviešu kurpes papēdis mīdīs Latvijas svēto zemi, tikmēr mēs šeit, Latvijā, nedrīkstam darīt pilnīgi neko!” Un droši vien ir pat vēl radikālākas organizācijas, kas uzskata, ka nedrīkst uzstāties pat Latvijas televīzijā. Bet vai tāpēc mums ir jāstāv uz vietas un jāgaida, līdz kamēr tas, kurš sevi uzskata par visradikālāko, pateiks mums kaut ko priekšā? Jā, es piekrītu Panteļējeva kungam, ka, ja mēs būtu klausījušies, ko saka Eiropa, mēs būtu tieši turpat, kur bijām. Jo viņi teica: “Galvenais, neko nedariet, neuztraucieties! Nevajag cīnīties pret Gorbačovu!” Mēs visu to atceramies. Mēs tomēr darījām, gājām uz priekšu! Mēs esam tagad tur, kur mēs esam. Bet vai tas nozīmē, ka mums nevajag Eiropu? Vai tas nozīmē, ka mums nevajag klausīties, ko saka Eiropa? Nē, nebūt ne! Mums ir svarīgas šīs vērtības, kuras bija ļoti svarīgas arī Latvijas valstī - vismaz 20.gados un 30.gadu sākumā. Tās mums būs svarīgas arī nākotnē. Jā, es labi atceros, kādu politiku piekopa Pilsoņu kongress - sevišķi pēc tam, kad no tā tika izmesti ārā daudzi LNNK pārstāvji un arī pašreizējā “Latvijas ceļa” pārstāvji (to skaitā arī es), un, ja šī politika būtu tikusi realizēta, tad, piedodiet man, cienījamie kolēģi, sniegpārsliņas uz daudzu cilvēku sejām vairs nekustu! Šī politika netika realizēta. Bet vai tas nozīmē, ka šobrīd mums nevajag klausīties, ko saka “Tēvzemei un brīvībai”? Nē, mums ir jāklausās, ko viņi saka, un mums ir jāsaglabā šis tīrais ideāls! Paldies “Tēvzemei un brīvībai” par šīm idejām, par šo formu, ko viņi liek mums priekšā. Bet vai mēs varam tādā veidā virzīties uz priekšu? Nē! Tāpēc mums ir jāatrod kompromiss. Šobrīd mums ir jāpieņem viens variants, un varbūt šajā jautājumā es nebūšu pilnīgi, nu, līdz galam, lojāls pret savu frakciju, jo es balsošu par “Latvijas ceļa” izstrādāto projektu. Bet es teikšu godīgi, ka nebūšu ļoti noskumis, ja netiks nobalsots par “Latvijas ceļa” ieteikto variantu, bet par LNNK variantu vai pat par “Saskaņas” izstrādāto variantu, jo man personīgi tas liktos traģiski, ja šodien netiktu nobalsots neviens variants. Ja mēs būtu tricinājusi gaisu šeit, zālē, un radio, bet galu galā aiziet no šīs mājas bez nekāda rezultāta. Un tad mums vajadzētu atkal visu sākt no gala. Svarīgi, man liekas, šodien ir nobalsot par vienu variantu un pēc tam sākt virzīties uz priekšu kopā, jo mana pārliecība ir, ka referendumam priekšā nevajag likt “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības vai tikai LNNK, vai “Saskaņas” variantu, bet ka ir jābūt variantam, kurā būtu iestrādāts tas labākais un kuram nebūtu jāraksta virsū, ka tas ir kādas vienas frakcijas izstrādāts variants, bet būtu jāraksta, ka tas ir parlamenta, precīzāk, Saeimas Pilsonības likums, kuru tad tauta apstiprinās vai neapstiprinās. Tāda šobrīd ir mana pozīcija. Un tāpēc es aicinu, protams, “Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības koalīcijas pārstāvjus balsot par mūsu variantu, jo, reāli runājot, šobrīd ir divas vai, atļaušos prognozēt, trīs iespējas - vai nu tiks nobalsots par mūsu vai par LNNK iesniegto projektu, vai netiks nobalsots neviens. Pēdējā iespēja ir pati sliktākā. Es to nenovēlu.

Priekšsēdētājs. Vārds Andrim Saulītim - neatkarīgajam deputātam! Pēc tam uzstāsies deputāts Andris Ameriks.

A.Saulītis (neatkarīgais deputāts).

Labvakar, godājamais Prezidij un godājamie deputāti, tik vēlā vakara stundā! Gribu teikt, ka tieši Panteļējeva kunga ģeniālā runa aizrāva arī mani un, ja viņš tādā garā turpinās, tad ne tikai brēks cilvēki, bet pat akmeņi sāks runāt.

Tagad es gribu par vēl vienu tematu runāt, - par to, ka Panteļējeva kungs visus pamāca. Nevajag runāt visas tautas vārdā! Nevajag runāt latviešu tautas vārdā, citu grupējumu vārdā. Arī es tagad esmu kļuvis tik drosmīgs, ka uzņemos pamācīt citus... Gribu teikt Panteļējeva kungam, ka viņam nevajag runāt to cilvēku vārdā, kuri cer un strādā pie to ideālu ieviešanas, kādi ir Eiropā. Es gribētu teikt, ka Latvija pastāvēja jau tad, kad vispār vēl nebija radies tāds jēdziens “Eiropa”. Un Latvija bija Eiropā, ir Eiropā un būs Eiropā - neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai ne. Ja mēs runājam par Eiropu ģeogrāfiskā nozīmē, Eiropa veras daudz plašāk. Es domāju, ka mūsu vidū ir ģeogrāfi, kas teikto var ļoti labi papildināt.

Un vēl par vienu aspektu - par to skriešanu uz Eiropu. Es neuzskatu, ka tur ir jāskrien ar izstieptu roku, kā Jurkāna kungs teica, nabadzīgiem un pilniem egoisma. Es domāju, ka Latvijas tauta ir tik daudz cietusi, ka spēj patiesi mīlēt un tāpēc arī dot.

Un par tām diagnozēm. Esmu ārsts, un mani tas ļoti uzjautrina - par tām kapa runām un smakām. Gribu teikt, ka tāds runas veids atgādina vienu man bērnībā uzspiestu varoni. Tas bija tāds Pavļiks Morozovs. Viņš ar tādām salkansaldām runām, ar katru vārdu tik skaisti zīmēja to nākotni sev un saviem biedriem, bet izrādījās, ka tie biedri un draugi nez kāpēc nonāca Gulagā un uz iznīcības robežas. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu ar tādām lietām aizrauties, un, kā saka “sitiens naglai uz galvas” bija tas, ka Panteļējeva kungs uzņēmās runāt jaunās, gaišās, trauksmainās jaunatnes vārdā. Es nedomāju, ka esmu vecāks par Panteļējeva kungu, varbūt mēs pat esam vienā gadā dzimuši, bet gribu teikt, ka ne visa Latvijas jaunatne tā domā un tā rīkojas.

Par ko balsot? Domāju, ka visiem deputātiem ir skaidrs, par ko balsot, domāju, ka arī pilsoņiem, mūsu vēlētājiem, ir skaidrs, par ko balsot. Un viņi par to balsoja. Cits balsoja 1940.gadā, nošaujoties Daugavpilī, cits balsoja, karojot par Latviju, cits balsoja, būdams mežabrāļu rindās, cits balsoja, kā Gunārs Astra, ar savu likteni. Kā nu kurš varēja, tā balsoja. Domāju, ka arī šodien to darīs. Manuprāt, visvairāk šiem centieniem atbilst frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” izstrādātais likumprojekts.

Gribu runāt par vienu ļoti nopietnu tematu, par kuru šodien neviens nerunāja. Un šis temats būtu - Latvijas pilsoņi - darba ņēmēji. Es nezinu, kāpēc mēs nemetām no svaru kausiem darba ņēmējus Latvijas pilsoņus, kuru šodien ir gandrīz 90 (vai vairāk) procentu no Latvijas pilsoņiem. Ja mēs paskatāmies šos statistikas datus, tad redzam, ka starp darba ņēmējiem latvieši ir gandrīz pārsvarā. Un darba devēju intereses kā tādas aizstāv vairāk nelatvieši un nepilsoņi. Es to saku tādēļ, ka man tik tiešām rūp Latvijas pilsoņu darba ņēmēju, strādnieku intereses. Es domāju, ka arī vienkāršam darba cilvēkam ir tiesības būt savas valsts patriotam, savas valsts pilsonim. Mēs visi, es arī tajā skaitā, ar putām uz lūpām priekšvēlēšanu kampaņas laikā solījām, ka pati galvenā problēma, pret kuru mēs cīnīsimies mūsu valstī, būs bezdarbs. Mēs runājām par šīs problēmas internacionalizāciju, mēs runājām par jaunu ceļu būvi, mēs runājām par visādām programmām. Šodien mēs redzam, ka tie ir bijuši tikai skaisti vārdi vienā skaistā jūlija vai jūnija vakarā. Mēs saprotam, ka pavasarī, kāda krīze var sasniegt savu kulmināciju, 20, 30, 40, un vairāk procenti Latvijas darba ņēmēju var palikt bez darba. Vienkāršs matemātisks aprēķins rāda, cik cilvēku, cik ģimeņu tad paliks bez apgāda. Un, ja iedziļināsimies tajos likumprojektos, kuros mūsu valdība paredz šiem cilvēkiem apmaksu par darbu, jāsaka, ka politika ir tāda, ka, attīstot mūsu valsts ekonomiku, jau tiek plānots šis lielais bezdarbnieku skaits. Nevis tiek domāts par cilvēku, kurš ir palicis bez darba, par viņa ģimenes traģēdiju, valsts traģēdiju, bet tiek domāts, kā viņam iedot kādu vienkāršu atrunu vai pabalstu kā nevajadzīgam sabiedrības loceklim. Es domāju, ka šis apstāklis ir viens no svarīgākajiem, kāpēc mums šodien ir stingri jāaizstāv sava pilsonība, lai tad, kad mūsu valsts kļūs drusku spēcīgāka, arī vienkāršajiem darba cilvēkiem, lauku cilvēkiem, strādniekiem, atgrieztos savas valsts patriotisma, sava pilsoniskuma izjūta. Jo mums nebūs ilgi jāgaida, mums tik tiešām vajadzēs izšķirties, ko darīt tad, kad 200 tūkstoši vai 300 tūkstoši būs bez darba. Domāju, ka arī starptautiskās darba organizācijas nekad neakceptēs šos okupācijas laika pārvietotos 150 tūkstošus vai 200 tūkstošus darba ņēmēju. Tur jau ir tā problēma. Mīļie kungi, ja jūs pārvietojāt uz Latviju šo lielo darba ņēmēju skaitu, tad, lūdzu, risiniet to lietu arī tālāk, tad dodiet mums to naudu, lai mēs varam radīt darbavietas šiem cilvēkiem! Jo tā ekonomika, kāda mums bija uzspiesta okupācijas apstākļos, ir sabrukusi. Kā mēs zinām, viena darbavieta, saskaņā ar Eiropas tirgus standartiem, maksā apmēram 10 tūkstošus latu. Tā summa tik tiešām ir ļoti nepieciešama mūsu šodienas tautsaimniecībai. Ja nevēlaties dot naudu, tad ņemiet atpakaļ vai pieprasiet no Krievijas! Krievija saka, ka nav naudas. Labi. Bet Krievijai ir meži, kurus var ieķīlāt Francijas bankā un tādējādi mums samaksāt to naudu!

Un vēl viena lieta. Ja pat Krievijai nav naudas un mežu, tad tie cilvēki, jūs, kas sēdējāt pie tā galda pēc otrā pasaules kara un izvērtējāt otrā pasaules kara rezultātus un sekas, esat tik mīļi un atveriet Rietumu tirgu Latvijas darba ņēmējam, - lai būtu vismaz 50 tūkstoši līdz 100 tūkstoši darba vietu. Es domāju, ka tas tik tiešām būtu reāls risinājums, par ko šodien jādomā, lai nākotnē nebūtu gaidāmi vēl lielāki sarežģījumi. Tāpēc es iestājos par vienkārša darba cilvēka tiesībām būt pilsonim, būt patriotam savā valstī. Starp citu, arī Kārlis Ulmanis, rīkojot Karogu svētkus Rīgā, pirms tam bija ļoti noraizējies, jo, kā mēs zinām, sarkanais jeb komunistiskais bacilis toreiz izdzīvoja tikai, muļķojot vienkāršo darba tautu. Bet tad, kad viņš redzēja to karogu jūru, viņš saprata, ka Latvijas valsts ir jābalsta tikai uz Latvijas pilsoņiem, uz Latvijas darba cilvēkiem.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, man ir jāatvainojas Saeimai un deputātam Saulītim par to, ka es nepareizi viņu nosaucu, kaut gan viņš pats tā bija uzrakstījis: “Saskaņā ar Kārtības ruļļa 186.pantu deputāts Saulītis ir pie frakcijām nepiederošs deputāts.”

(No zāles deputāts A.Saulītis: “Paldies par precizējumu!”)

Vārds Andrim Amerikam - “Saskaņa Latvijai”. Pēc tam Kārlis Leiškalns.

A.Ameriks (SL).

Es domāju, ka šeit ir pieņemts, katras frakcijas pārstāvim, uzkāpjot tribīnē, dot vērtējumu citu frakciju likumprojektiem - tos paslavēt vai arī teikt, ka tie galīgi neder. Taču es gribētu teikt to, ka šobrīd mēs runājam par Latvijas ieiešanu Eiropā, par to, ka mums ir jāpiemērojas Eiropas šodienai. Viss notiekošais man drusku atgādina to, ka mēs šodien stāvam nenopļauta rudzu lauka vidū, ka gribam integrēties Eiropā, lai gan paši neesam tikuši ar sevi galā. Turklāt jautājums jau nav par to, ar ko šobrīd sākt, bet jautājums ir par to, ko un kurā laikā darīt ar šiem 700 tūkstošiem cilvēku, kas šobrīd ir Latvijā. Un es nezinu, ko šobrīd var teikt Kristīgo demokrātu savienība, frakcija “Tēvzemei un brīvībai” vai kāda cita frakcija par kristīgo morāli, teiksim, par to, vai bērniem ir jāatbild par savu vecāku grēkiem, jo liela daļa šo cilvēku ir nākuši pasaulē mūsu Latvijā, mūsu republikā, mūsu valstī. Ko ar viņiem darīt, ja viņu dzimtene ir šeit? Mēs saskaņā ar kristīgo morāli teiksim tā: lai bērni un mazbērni atbild par vecāku grēkiem, mēs viņus sodīsim, mēs viņus tā kā lietas paņemsim un izsūtīsim uz Baltkrieviju, uz Krieviju, es pat nezinu - uz kurieni.

Es domāju, ka pirmām kārtām mums ir nepieciešami šie spēles noteikumi šeit. Mums ir nepieciešams šis Pilsonības likums tāds, lai jebkurā gadījumā cilvēki, kuri ir šeit, saprastu, kādas ir viņu iespējas integrēties Latvijā, zinātu vai viņi būs pilsoņi vai nepilsoņi. Es katrā ziņā domāju, ka šobrīd frakcijas “Saskaņa Latvijai” likumprojekts un, es ceru, arī citi likumprojekti šo galveno mērķi paredz, ka tie ir meklējuši iespēju šiem cilvēkiem integrēties, jo liela daļa no viņiem tik tiešām ir dzimuši šeit, un es nekādā veidā neredzu iespēju viņiem atrast citu dzimteni. Es domāju, ka šādā gadījumā tikai Dievs lemj, kur cilvēks nāk pasaulē, un es nedomāju, ka šodien tas varbūt tādā vai citādā veidā prasa atriebību, un, lai gan ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir cietuši un ir tiesīgi to prasīt, tomēr jājautā: vai šī atriebība šobrīd dos vēlamo rezultātu - to saticību un mieru, ko mēs visi tik ļoti šobrīd gribam Latvijai?

Es negribētu ilgi runāt, taču es atbalstu varbūt arī tās domas, kas ir saistītas ar vārdu “repatriācija”, “emigrācija” un “integrācija” lietošanu, par ko runāja Panteļējeva kungs. Es katrā ziņā uzskatu, ka pirmām kārtām šobrīd nemeklētu varbūt to, kurš no likumprojektiem vairāk vai mazāk prasa šo gandarījumu par bijušo, bet meklēsim to likumprojektu, kurš vairāk vai mazāk rada iespēju Latvijai kļūt par ekonomiski stipru un pārtikušu valsti. Un es domāju, ka tas ir pamats tam, kādā veidā mēs varam meklēt gan šos pensiju paaugstinājumus, gan arī sociālās garantijas, jo ne jau naids un šo 700 tūkstošu cilvēku izvešana no Latvijas vai viņu izolēšana kaut kādā citādā veidā dos šo rezultātu. Es vienkārši aicinu visus par to padomāt.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kārlim Leiškalnam - “Demokrātiskā partija”. Pēc tam runās Valdis Birkavs.

 

 

K.Leiškalns (DP).

Godātie kolēģi! Esmu pārliecināts, ka Latvijā neviens nav un nedrīkst būt sliktāks tikai tādēļ, ka viņš nav pilsonis. Manuprāt, galvenie motīvi pilsonības iegūšanai ir šādi: vēlēšanās nopirkt zemi, kļūt par valsts ierēdni, iegūt pilsonisko varu u.c. Mums ir jādara viss iespējamais, lai Latvijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem nebūtu akūtas nepieciešamības pēc Latvijas Republikas pilsonības. Mums jādara viss iespējamais, lai Latvijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību.

Zemes jautājumus mēs varam atrisināt, dodot iespēju Latvijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem iegūt beztermiņa nomas tiesības, pat iespēju pirkt zemi. Iedzīvotāju vēlēšanos sevi realizēt valsts dienestā mēs varam atrisināt ar likumu par valsts dienestu, katrā ziņā tajā iekļaujot normas, kas garantētu jau esošajiem valsts ierēdņiem atbilstoši viņu kvalifikācijai tiesības būt valsts dienestā neatkarīgi no pilsonības.

Mēs nedrīkstam radīt nekādus šķēršļus arī nepilsoņu uzņēmējdarbībai. Tāpat mēs varam piekāpties daudzos citos jautājumos, izņemot pilsonību, jo piešķirt pilsonību nozīmē deleģēt ārvalstniekiem tiesības veidot Latviju pēc viņu dzīves sapratnes.

Atklāti runājot, es neredzu nekādus pamatotus motīvus, kādēļ Latvijai būtu jāuzsāk okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu naturalizācija. Kopš 1989. gada sabiedrības apziņā nemitīgi tiek potēta doma, ka iebraucējiem būs jāpiešķir pilsonība. Vienīgais jautājums - kādu nodzīvoto gadu cenzu un kvotu piemērot.

Viens no argumentiem, kas tiek minēts par labu naturalizācijai, ir šāds: “Rietumi mūs nesapratīs!” Ir izveidojusies savdabīga sabiedriskās domas ietekmēšanas sistēma. Starptautisko forumu delegāti, atgriezušies šeit, Latvijā, parasti izplata tikai tos argumentus, kuri ir vērsti uz naturalizāciju, bet noklusē tiesību normas, kas nosaka, ka Pilsonības likums ir valsts iekšējā lieta, un to, ka katra valsts var izraidīt no tās teritorijas personas, kuru ilgstoša uzturēšanās var kaitēt valsts un tās pilsoņu interesēm. Tāpat tiek noklusēts fakts, ka savas valsts pilsoņu izmitināšana okupētajās teritorijās ir starptautisks noziegums un ka par tās seku likvidēšanu atbildība jāuzņemas padomju impērijas tiesību mantiniecei - Krievijai.

Nemitīgi tiek meklēti dažādi kompromisi starp domicenziem un kvotām, bet tajā pašā laikā tiek noklusēts, ka no latviešu tautas puses milzīgs kompromiss un piekāpšanās ir tas, ka netiek izvirzīta prasība par imigrantu izvākšanos.

Vēl viens no visbiežāk minētajiem argumentiem pilsonības piešķiršanai ir tas, ka latviešu tautai esot jāintegrē iebraucēji. Nevajag sevi mānīt! Iedzīvotāju sastāvs pa vecuma grupām, kā arī paaugstinātā iebraucēju aktivitāte un solidaritāte skaidri norāda, ka tas nav iespējams. Vismaz šobrīd.

Milzīga problēma būs jau esošo krieviski runājošo pilsoņu integrācija. Mums jādomā, kā novērst to, ko padomju režīms nodarījis cilvēkiem, kuri Latvijas laikā jau bija sākuši integrēties. Pēdējie 50 gadi viņiem bija solis atpakaļ. Cilvēktiesības un pilsonības iegūšana nav viens un tas pats. Cilvēktiesības nevar nevienai valstij uzlikt par pienākumu piešķirt pilsonību. Cilvēktiesības Latvijā tiek ievērotas pat ar slimīgu pārcentību.

Saeima nestrādā šodienai, un mūsu pieņemtie lēmumi kādreiz būs vēsturē. Varbūt arī lēmumu pilsonības jautājumā pēc gadiem ar pateicību atcerēsies vai nu latviešu tauta, vai Krievijas provinces iedzīvotāji. Protams, 10 gadu cenzs,jautājumu par divām valsts valodām un pēc tam otro kā kā vienīgo izšķirs ātrāk. Ja būs 20 gadu cenzs, tas notiks mazliet vēlāk.

Arī kvotu sistēma nav daudz labāka. Ieteikumi naturalizēt vismaz pusi kolonistu Latvijā darīs nelatvisku nākamajā paaudzē vismaz pilsoņu kopumu. Pat LNNK ieteiktās kvotas nevar kļūt par lamatām, jo, pieņemot šīs kvotas, tās agrāk vai vēlāk tiks pārskatītas. Kvotu lieluma noteikšanu var uzlikt tikai kādai citai valsts institūcijai.

Augstākā padome gan deklarēja savas tiesības izlemt pilsonības jautājumu, tomēr to nedarīja, jo saprata, ka pamatnācijas karstākā vēlēšanās ir veidot savai mentalitātei atbilstošu valsti. Strauja naturalizācijas uzsākšana tautā var radīt vilšanās sajūtu un apātiju, bet jebkāda veida piespiešana no ārpuses pieņemt tādu vai citādu Pilsonības likumu ir klajš mums piemītošo suverēno tiesību pārkāpums. Mums ir jāieklausās jebkurā padomā, bet mūsu pieņemtajam lēmumam ir jābūt pakārtotam tikai un vienīgi pilsoņu kopuma un latviešu tautas interesēm. Fakts, ka mēs varēsim pieņemt pamatnācijas interesēm atbilstošu lēmumu, liecinās par to, kas mēs esam.

Gribu aicināt frakciju vadītājus šajā jautājumā atļaut tautas priekšstāvjiem balsot atbilstoši viņu pārliecībai, bet lielākās frakcijas vadītājam gribu atgādināt, ka pirms vēlēšanām “Latvijas ceļš” deklarēja, ka Latvija nedrīkst tikt pārveidota par divkopienu valsti. Un tomēr tas nenozīmē, ka es aicinu nevienam un nekad nepiešķirt Latvijas Republikas pilsonību. Tas ir jādara, un to mēs darīsim. Tātad es aicinu veidot Pilsonības likumu pēc principa: vispirms integrēt un tikai tad naturalizēt! Bet ne otrādi! Pilsonības likums nedrīkst ne apdraudēt savas tautas pastāvēšanu, ne bremzēt nācijas attīstību kopumā.

Tāpat es negribu piekrist Tabūna kungam. Varbūt viņš pateica to nepareizi, ka zog krievi. Zog zagļi! Tāpat esmu pilnīgi pret to, ka es, būdams latvietis, esmu kaut drusciņ labāks par krievu, japāni, nēģeri vai jebkuru citu. Es esmu nacionālists, bet noteikti neesmu rasists.

Priekšsēdētājs. Vārds Ministru prezidentam Valdim Birkavam.

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Godātie kolēģi! Šī vēlā nakts stunda man atsauc atmiņā 1991.gada janvāri, kad Augstākās padomes namam apkārt bija cilvēki, kuri sargāja vēl neatjaunoto Latvijas valsti. Arī šorīts man atgādināja tās dienas, jo apkārt Saeimas namam bija cilvēki, kuri vēlas nosargāt jau atjaunoto Latvijas valsti.

Visas šodienas debates mani pārliecināja par to, ka saduras divas nepretrunīgas tieksmes - nacionālās koalīcijas vēlēšanās attīstīt un attīstīties un nacionālā bloka vēlēšanās sargāt un nosargāt. Nacionālās koalīcijas projektu Panteļējeva kungs jau izvērsti izklāstīja. Viņš parādīja šo attīstības dinamiku caur repatriāciju, emigrāciju un piesardzīgu, ļoti piesardzīgu naturalizāciju, balstoties uz stingriem, ļoti stingriem kritērijiem. Šie stingrie kritēriji nav tikai mūsu nopelns, tie ir arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” nopelns. Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” deputāti Straume un Pētersons argumentēti izklāstīja viedokli, kura būtība ir pasargāt latviešu tautu, iecementējot, iekonservējot situāciju. Taču ilgi iekonservēta situācija kļūst eksplozīva vai arī uzrāda arvien lielāku atpalicību. Cilvēkiem, kuri šodien pulcējās pie Saeimas, bija labi, pareizi, es pat teiktu, svēti nodomi - pasargāt mūs no nepareiza lēmuma. Pasargāt latviešu tautu. Un paldies viņiem par to!

Taču mums ir jāsavieno šīs divas lietas, šīs divas tendences - attīstīt un pasargāt. Mūsu uzdevums ir atrast līdzsvaru, un tieši tāpēc mēs šeit esam ievēlēti.

Mums ir jāatrod līdzsvars arī tāpēc, ka tad, ja mēs to neatradīsim, tas, no kā mēs vēlamies sevi pasargāt, mūs aprīs daudz vieglāk, pavisam viegli. Mēs to nedrīkstam pieļaut. Mums ir vajadzīgas starptautiskas drošības garantijas, bet, ja mēs neatradīsim līdzsvaru, mēs tās nedabūsim. Atradīsim līdzsvaru un atdosim to galīgai izlemšanai tautai! Akceptam. Mūsu tauta ir gudra, nenoniecināsim to! Tā pratusi sevi attīstīt un pasargāt cauri gadu simteņiem kopā ar vāciem, poļiem, zviedriem, krieviem un pat komunistiem. Atradīsim līdzsvaru! Tauta izdarīs pareizo izvēli. Izdarīsim to arī mēs! Paldies.

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā vairs nav pieteikušies runātāji? Līdz ar to debates ir pabeigtas. Vai varam lūgt zvanu? Vai varam lūgt runāt balsu skaitītājus?

Vārds deputātam Silāram.

 

 

 

I.Silārs (LC).

Cienījamais Prezidij, godātie kolēģi! Man ir gods paziņot, ka jūsu apstiprinātie Balsu skaitīšanas komisijas locekļi vienojās un ievēlēja mani par šīs īslaicīgās Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāju. (Aplausi.) Paldies! Viens tātad jau ir ievēlēts, arī viens lēmums jau ir pieņemts.

Tagad es jūs gribu informēt, pie kāda lēmuma nonāca šī Balsu skaitīšanas komisija, iepazīstoties ar stenogrammām un dokumentiem, lai nāktu pie slēdziena, kādā secībā ir jāizdara balsošana.

Vispirms mēs vienojāmies par to, ka mums ir jāatrod, kādā secībā plenārsēde ir nolēmusi nodot komisijām šos iesniegtos likumprojektus izskatīšanai. Un tad nu mēs konstatējām, ka 23.septembrī ar plenārsēdes lēmumu komisijām vienlaicīgi ir nodoti trīs likumprojekti. Un, kā rādīja stenogrammas, tad kā pirmais komisijām ir nodots frakcijas “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienības piedāvātais Latvijas Republikas Pilsonības likums. Otrais ir bijis frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” piedāvātais likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas likuma “Par pavalstniecību” piemērošana”, bet trešais ir bijis LNNK piedāvātais projekts “Par 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” atjaunošanu”.

Pēc tam arī pēdējie divi vienā un tajā pašā dienā ir nodoti komisijām. Un atkal stenogramma parādīja, ka no šiem diviem kā pirmais, bet kopumā kā ceturtais komisijām tika nodots frakcijas “Līdztiesība” likumprojekts ar nosaukumu “Par pilsonību”. Un kā piektais bija frakcijas “Saskaņa Latvijai - atdzimšana tautsaimniecībai” piedāvātais likumprojekts ar nosaukumu “Likums par pilsonību”. Līdz ar to balsošanai ir sagatavoti pieci balsošanas zīmju komplekti, un balsošanas secība būs tāda: pirmo jūs visi saņemsit balsošanas zīmi, kurā ir ierakstīts šāds teksts: “Balsošanas zīme. 1993.gada 25.novembris. Rīgā. Saeimas namā.

“Latvijas ceļš” un Latvijas Zemnieku savienība - “Latvijas Republikas Pilsonības likums””. Un tālāk būs balsojums. Ir trīs dažādi varianti: par, pret, atturoties. Tālāk esiet uzmanīgi! Tur ir arī teksts norādīts, pārlasiet to, ja jums kaut kas ir aizmirsies, kamēr jūs saņemat šo zīmi. Un rakstīts tur ir tā: “Atzīmējiet to variantu, kā jūs balsojat. Zīme, kurā atzīmēts vairāk par vienu variantu, tiks uzskatīta par nederīgu. Tāpat zīme, kurā nebūs atzīmēts neviens variants, arī tiks uzskatīta par nederīgu. Pretī šiem iespējamajiem variantiem - “par”, “pret” un “atturas” - ir kvadrāts. Atzīmējiet šajā kvadrātā to, ko jūs izvēlaties, ar krustiņu.” Un tad būs skaidrs, ka var skaitīt vai nu “par”, vai “pret”, vai “atturas”. Lūdzu, iezīmējiet ķeksīti vai krustiņu - kā jums ērtāk. Lai paātrinātu visu šo procesu, gribētu lūgt, lai jūs nobalsotu 15 minūšu laikā. Mēs ceram, ka atlikušo 15 minūšu laikā mēs varētu saskaitīt, tādēļ es pašreiz aicinu izsludināt pārtraukumu un tūdaļ, tiklīdz būs izsludināts pārtraukums, lūdzu balsu skaitītājus pulcēties tā saucamajā Prezidija zālē. Kad skanēs nākamais zvans, es lūdzu atgriezties. Tad mēs pasludināsim rezultātus. Ja pēc pirmā balsojuma par šo variantu nebūs nobalsots, tad, protams, minētajā secībā sekos frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”, LNNK, “Līdztiesības” vai “Saskaņas” projekts.

Priekšsēdētājs. Vai par procedūru ir kādi jautājumi? Es atvainojos, jautājumu nav. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli par procedūru? Tad es lūdzu balsu skaitītājus sekot Silāra kungam un ieņemt vietas, bet visiem pārējiem deputātiem tagad piedalīties balsošanā un pēc tam klausīties zvanu un nākt zālē. Pārtraukums balsošanai.

(P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs.

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, turpināsim sēdi! Lūdzu - vārds deputātam Silāram.

I.Silārs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Balsu skaitīšanas komisijas protokols nr.1.

Balsu skaitīšanas komisija bija sagatavojusi 100 balsošanas zīmes, ierakstot tajās tekstu: ““Latvijas ceļš” un “Latvijas Zemnieku savienība” un “Latvijas Republikas Pilsonības likums””. Tika izdalītas 87 balsošanas zīmes, 13 balsošanas zīmes tika iznīcinātas. Atverot balsošanas kasti, tika izņemtas 87 zīmes, visas derīgas. Pārbaudot balsošanas rezultātus, balsošanas komisija konstatēja, ka par “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības izstrādāto Latvijas Republikas Pilsonības likuma projektu balsojuši 53 deputāti, pret - 28, atturējušies - 6. Lūdzu kolēģus balsojot akceptēt balsu skaitīšanas komisijas ziņojumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par deputāta Silāra ierosinājumu - akceptēt Balsu skaitīšanas komisijas protokolu un balsojuma rezultātus. Lūdzu rezultātu. Par - 59, pret - 1, atturas - 7. Līdz ar to “Latvijas ceļa” un Latvijas Zemnieku savienības frakcijas sagatavotais likumprojekts “Latvijas Republikas Pilsonības likums” ir akceptēts otrajā lasījumā.

Līdz ar to šis darba kārtības jautājums ir izskatīts. Piebalga kungs lūdz vārdu, jo viņam ir kāda informācija. Lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamie kolēģi! Man ļoti jāatvainojas, bet ir šāda situācija. Es lūdzu jūsu sapratni! Latvijas Republikas valdības vārdā ir parakstītas četras konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu. Šīs konvencijas ir ratificējamas parlamentā. Likumprojekti ir sagatavoti, un Budžeta un finansu (nodokļu) komisija un arī Ārlietu komisija tos atbalstīja. Problēma ir tajā apstāklī, ka ir noteikts spēkā stāšanās laiks. Ja līdz 30.novembrim nenotiks apmaiņa ar notām ar attiecīgajām valstīm, šīs konvencijas varēs stāties spēkā diemžēl tikai ar 1995.gada 1.janvāri. Šā iemesla dēļ es lūdzu šodien izskatīt likumprojektus par šo konvenciju ratifikāciju. Principā lēmums var būt tikai “pret” vai “par”. Ir jārēķinās ar to, ka Zviedrija, Norvēģija un Somija ir ratificējušas šīs konvencijas. Lietuva un Igaunija to nav paspējušas izdarīt, un tas ir ļoti svarīgs nosacījums investīciju ieplūšanai attiecīgajā valstī, jo jebkurš, kas ir saistījies ar biznesu, zina, ka šo dubultaplikšanu ar nodokļiem novērst ir ļoti svarīgi, to prasa gandrīz visi uzņēmēji. Un tāpēc es lūdzu izskatīt steidzamības kārtībā likumprojektus par šo četru konvenciju ratifikāciju, jo balsojums var būt tikai “pret” vai “par”. Jābalso diemžēl ir četras reizes, jo ir četri līgumi - ar katru valsti atsevišķi.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos...

A.Piebalgs (LC).

Par steidzamu izskatīšanu pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Pilnīgi pareizi. Godātie kolēģi! Vispirms mums ir jābalso par komisijas vadītāja deputāta Piealga ierosinājumu - turpināt sēdi, līdz mēs izskatīsim šos četrus likumprojektus. Viens deputāts var runāt “par”, viens var runāt “pret”, un tad balsosim par deputāta Piebalga ierosinājumu. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Deputāts Bukovskis - lūdzu!

I.Bukovskis (SL).

Es ierosinu šo jautājumu atrisināt ātri - apmēram septiņu minūšu laikā. Visi balsosim “par” un tādējādi visu pabeigsim!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Neviens nevēlas. Lūdzu, balsosim par deputāta Piebalga ierosinājumu - turpināt sēdi, līdz būs izskatīti šie četri likumprojekti! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Papildus ir viena balss “par”. Rezultāts: 83 - par, pret - nav, 1 - atturas. Tātad izskatām šos četrus likumprojektus.

Lūdzu, ziņojiet par pirmo!

A.Piebalgs (LC).

Pirmais ir likumprojekts, kurš attiecas uz tās konvencijas ratifikāciju, kas noslēgta starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku. Es lūdzu nobalsot par steidzamību un uzreiz - pirmo un otro lasījumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu balsot par ierosinājumu - izskatīt kā steidzamu likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas nodokļu nemaksāšanas novēršanu”. Balsosim! Papildus ir viens “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 82, “pret” un “atturas” - nav. Lēmums par steidzamību ir pieņemts.

Lūdzu, tālāk!

A.Piebalgs. Tagad - pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta nodošanu lasīšanai pa pantiem. Papildus ir viens “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 83, pret - nav, atturas - nav. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.

A.Piebalgs (LC).

Tā kā nekādi priekšlikumi netika saņemti, lūdzu nobalsot - otrajā lasījumā, kopumā. (Zālē smejas.)

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, smiekli ir gandrīz vai nevietā! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Par Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” akceptu otrajā lasījumā un pieņemšanu visumā! Lūdzu rezultātu. Viens “par” ir papildus. Par - 79, pret - nav, atturas - arī nav. Likums ir pieņemts visumā.

A.Piebalgs (LC).

Paldies. Tagad lūdzu nobalsot par likumprojekta “Par Latvijas Republikas un Somijas Republikas konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” izskatīšanu steidzamības kārtībā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim! Papildus ir viens “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 84, pret - nav, atturas - arī nav. Steidzamība ir akceptēta. Lūdzu!

A.Piebalgs. Es lūgtu apstiprināt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tas ir, nodot lasīšanai pa pantiem, jo šis projekts veicinās Somijas investīcijas Latvijā un Latvijas investīcijas - Somijā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Nē. Lūdzu, balsosim šo priekšlikumu - nodot likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Somijas Republikas konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” lasīšanai pa pantiem. Lūdzu rezultātu. Viena balss papildus - par. Tātad 82 - par, pret - nav, 1 - atturas. Akceptēts.

A.Piebalgs. Tā kā komisija nav saņēmusi nekādus priekšlikumus attiecībā uz pantiem, es lūgtu nobalsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Nē. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā un akceptēšanu visumā! Lūdzu rezultātu.Viena balss papildus - par. Tātad 81 - par, 1 - atturas, 1 - pret. Likumprojekts ir pieņemts otrajā lasījumā un akceptēts visumā.

A.Piebalgs. Es lūgtu izskatīt likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Zviedrijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” steidzamības kārtībā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Viena balss papildus - par. 80 - par, pret - nav, 1 - atturas. Pieņemts.

A.Piebalgs. Es lūgtu pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai kāds vēlas runāt? Balsosim par likumprojekta “Par Latvijas Republikas un Zviedrijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Viena balss papildus - par. Rezultātu. Par - 77, pret - nav, atturas - 2. Akceptēts pirmajā lasījumā.

A.Piebalgs. Tā kā netika saņemti nekādi priekšlikumi, es lūgtu šo likumprojektu atbalstīt arī otrajā lasījumā un kopumā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu balsot par šā likumprojekta akceptu otrajā lasījumā un pieņemšanu visumā! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. 80 - par, pret - nav, 2 - atturas. Līdz ar to likums “Par Latvijas Republikas un Zviedrijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” ir pieņemts visumā.

A.Piebalgs. Cienījamie deputāti! Es lūgtu izskatīt projektu “Par Latvijas Republikas un Norvēģijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” steidzamības kārtībā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. 82 - par, 1 - pret, atturas - nav. Steidzamība ir pieņemta.

A.Piebalgs. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija un Ārlietu komisija lūdz atbalstīt arī šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. Par - 80, pret - nav, atturas - 1. Akceptēts pirmajā lasījumā.

A.Piebalgs. Tā kā komisija par šo likumprojektu nekādus priekšlikumus nav saņēmusi, es lūgtu to apstiprināt arī otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptu otrajā lasījumā un tā pieņemšanu visumā! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. Par - 81, pret - nav, atturas - 1. Likums “Par Latvijas Republikas un Norvēģijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” ir akceptēts otrajā lasījumā un pieņemts visumā.

Godātie kolēģi, visi četri likumprojekti, par kuriem mēs nobalsojām, ka tos iekļaujam darba kārtībā, ir pieņemti. (Aplausi.) Sākām ar Latvijas un Igaunijas, pēc tam bija Latvijas un Somijas, Latvijas un Zviedrijas un Latvijas un Norvēģijas vienošanās. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu, par procedūru - deputāts Straume!

J.Straume (TB).

Ņemot vērā to, ka frakcijās ir ļoti nopietni apspriests vēl viens šodienas darba kārtībā paredzētais jautājums, tas ir, jautājums par valsts kontroliera iecelšanu, es ierosinu arī šo jautājumu izskatīt šīsdienas plenārsēdē.

Priekšsēdētājs. Lūdzu izteikties: viens - par, viens - pret. Lūdzu - deputāts Silārs!

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Ņemiet, lūdzu, vērā, ka par valsts kontrolieri ir jābalso aizklātā balsošanā. Stādieties priekšā, cik ilgu laiku tas prasa. Es aicinu šo jautājumu atlikt uz nākamo plenārsēdi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai vēl kāds vēlas runāt? Balsosim par deputāta Straumes ierosinājumu - vispirms iekļaut darba kārtībā un tad izskatīt valsts kontroliera iecelšanu. Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 28, pret - 40, atturas - 15. Deputāta Straumes priekšlikums nav pieņemts.

Par procedūru? Godātie kolēģi, es jums varu dot vārdu paziņojumam vai ļaut izteikties par procedūru, taču paziņojumam ir jābūt iesniegtam rakstveidā, bet par procedūru jūs varat saņemt vārdu. Deputāts Oļģerts Pavlovskis. Lūdzu!

O.Pavlovskis (LC).

Es domāju, ka deputāts Straume jau arī mutiski sniedza savu prepozīciju.

Priekšsēdētājs. Vai viņš pateica, ka runā par procedūru...

O.Pavlovskis. Nu tad es arī vēlētos runāt par procedūru.

Priekšsēdētājs. Lūdzu - jums vārds!

O.Pavlovskis. Paldies. Es gribētu lūgt iekļaut šīs sēdes darba kārtībā... (Zālē smiekli.) ...likumprojektu “Par 1993.gada 13.septembra Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas nolīgumu par brīvo tirdzniecību ratifikāciju”. Šis līgums ir standartlīgums, kāds mums jau ir ar Somiju, Norvēģiju, Zviedriju un Austriju, tā ka tas būtībā ir balsojums vai nu “par” vai “pret”. Tāpēc es lūgtu nobalsot par šo likumu pirmajā lasījumā. To ir atbalstījusi Ārlietu komisija, Budžeta un finansu (nodokļu) komisija, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija, kā arī Baltijas asambleja, kura ieteica šo tirdzniecības līgumu akceptēt pirms 31.decembra. Tāpēc es lūdzu to iekļaut šīsdienas darba kārtībā pirmajā lasījumā. Tas arī viss, kas man par šo līgumu būtu sakāms.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai kāds vēlas runāt? Deputāts Bukovskis - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

I.Bukovskis (SL).

Man liekas, ka tomēr ir bioloģiskie ritmi un latviešu tauta tagad guļ. Es nedomāju, ka mēs guļot pieņemsim kaut ko gudru.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par deputāta Oļģerta Pavlovska ierosinājumu - izskatīt likumprojektu “Par 1991.gada 13.septembra Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo tirdzniecību ratifikāciju”. Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. Par - 64, pret - 10, atturas - 9. Pieņemts. Lūdzu, izskatīsim to!

Tātad pirmais lūgums bija apstiprināt likumprojekta izskatīšanas steidzamību. Lūdzu, balsosim priekšlikumu par steidzamību! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. 63 - par, 7 - pret, 10 - atturas. Steidzamība ir pieņemta. Lūdzu!

O.Pavlovskis. Nekādi ierosinājumi pirmajā lasījumā nav ienākuši.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds deputātam Saulītim.

 

A.Saulītis (neatkarīgais deputāts).

Godājamais Prezidij, godājamie deputāti! Es esmu sagatavojis runu tieši trīs stundu garumā. Vai es varēšu to norunāt vienu stundu? Nu tad es sāku.

Es to gribēju pateikt vienkārši tāpēc, ka mums ir nedaudz jāpadomā arī par to, kā mēs izskatāmies savas republikas un to valstu priekšā, ar kurām mēs šīs konvencijas ratificējam. Es domāju, ka vajag mazliet nopietnāk pieiet šim jautājumam, jo cilvēkiem vismaz ir jāpaskaidro, ko dara, kā dara un kā tas viss notiek. Turklāt mani galīgi neapmierina mūsu darba stils, veids, kā mēs to darām. Un, ja nu mēs tiešām gribam to izdarīt, tad tā arī pateiksim, ka rīt atnāksim, bet ja vajadzēs, arī svētdien atnāksim un strādāsim. Ja to patiesi grib darīt, tad tā arī atklāti pasakiet, un strādāsim, kamēr izstrādāsim visus šos jautājumus, bet, kad nostrādā, tad atkal pagarina. Tā ir tāda ampelēšanās, kungi!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Deputāts Kide - lūdzu!

E.Kide (SL).

Es domāju, ka tomēr tā nav, kā Saulīša kungs teica. Šis līgumprojekts, kuru paredzēts ratificēt, ir samērā nopietni izskatīts Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā, noklausoties Pavlovska kunga ziņojumu. Tas principiāli izskatīts arī Baltijas asamblejas sēdēs šeit Latvijā, ir izskatīts Tallinā Ekonomikas un sociālās komisijas sēdē. Ir arī dažas piezīmes, kas prasa darbu. Tomēr es domāju, ka tur ir principiāla saskaņotība un ka šo standartlīgumu varētu ratificēt. Turklāt arī mūsu kaimiņvalstis lūdz to līdz 31.decembrim ratificēt, jo tikai tad līgums var stāties spēkā. Jūsu zināšanai varu pateikt, ka šajā līgumā vēl ir jāizskata un atsevišķi jāizveido lauksaimniecības nodaļa, taču šo līgumu varētu tomēr, manuprāt, ratificēt.

Priekšsēdētājs. Deputāts Novakšānovs. Deputāt Pavlovski, apsēdieties!

V.Novakšānovs (LZS).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi un klātesošie, kuri vēl iztur šo mūsu darba stilu! Es kā Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas vadītājs gribu teikt, ka šis jautājums nav arī tik nenopietns, kā teica mūsu kolēģis Saulītis. Piedodiet, es parasti dzīvē veicu ļoti nopietnas lietas ar smaidu. Mēs varbūt esam noguruši, taču mēs izturēsim tikai tad, ja pratīsim smaidīt, bet tajā pašā laikā arī veikt nopietnas lietas. Un tāpēc man ir lūgums. Mūsu Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija atbalstīja šos līgumus un lūdza, ja ir tāds mirklis, kad varētu grūtus jautājumus risināt, tad šoreiz, kad mēs esam iegājuši zināmā inercē, es lūdzu jūs arī šo jautājumu izskatīt - varbūt ar smaidu, bet tomēr nopietni balsojot to atbalstīt, lai šis jautājums mūsu valstī reiz iegūtu likuma vārdu.

Priekšsēdētājs. Deputāts Sinka - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

J.Sinka (TB).

Es, kolēģi, gribēju tikai teikt, ka pavisam nopietni šo tirdzniecības līgumu ieteica nule notikušajā Baltijas asamblejas sesijā Tallinā. Tas būtu ratificējams līdz šā gada beigām, lai ar 1994.gada 1.janvāri varētu sākt darboties. Tas tika visumā izskatīts arī tur, Tallinā, un to atzina par pirmo efektīvo soli jaunajā trīs Baltijas valstu sadarbībā parlamentu līmenī.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu! Nav. Tad balsosim par šā dokumenta akceptu pirmajā lasījumā un tā nodošanu tālāk lasīšanai pa pantiem. Balsošanas režīmu! Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. Par - 76, pret - 2, atturas - 6. Akceptēts pirmajā lasījumā.

O.Pavlovskis. Es lūgtu to izskatīt arī otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptu otrajā lasījumā un tā pieņemšanu visumā. Viena balss papildus - par. Lūdzu rezultātu. Par - 77, pret - nav, atturas - 8. Likums “Par 1991.gada 13.septembra Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo tirdzniecību ratifikāciju” ir pieņemts. (Aplausi.)

Zvanu reģistrācijai! Prezidijs ir saņēmis iesniegumu. Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti lūdz Saeimu atbalstīt viņu priekšlikumu un decembrī plenārsēdēs strādāt divas dienas nedēļā - ceturtdien un piektdien.

Par procedūru - deputāts Andrejs Krastiņš.

A.Krastiņš (LNNK).

Es iebilstu pret to, jo uzskatu, ka tas sākotnēji ir jāizskata Frakciju padomē, lai visas frakcijas izsaka savas domas. Sagatavojot šo jautājumu Frakciju padomē, laika ir pilnīgi pietiekami, lai to līdz nākamajai plenārsēdei izlemtu, jo taisni tad sāksies decembris, būs otrā decembra diena. Tātad 2.decembrī būs plenārsēde, tad arī izlemsim. Taču sākumā vajag to visu saskaņot, nevis strīdēties te uz vietas, kuru dienu strādāt un kuru - ne. Paldies.

Priekšsēdētājs. Godātais deputāt Novakšānov, ja viens deputāts iebilst, tad šo jautājumu pārtrauc apspriest. Līdz ar to Prezidijs iesniegs Frakciju padomei izskatīt šo priekšlikumu, bet nākamajā plenārsēdē to, protams, atkal ieteiks iekļaut darba kārtībā.

Reģistrēsimies! Lūdzu izdruku! Sekretāra biedru Tomiņa kungu lūdzu nolasīt to. Nākamā plenārsēde būs 2.decembrī. Mēs gaidām izdruku.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies šādi deputāti: Georgs Andrejevs, Vilnis Edvīns Bresis, Ilmārs Dāliņš, Andris Grots, Juris Janeks...

Priekšsēdētājs. Andris Grots ir zālē.

Z.Tomiņš. Aleksandrs Kiršteins, Mārtiņš Ādams Kalniņš, Odisejs Kostanda, Vilis Krištopans, Andris Rozentāls, Jānis Vaivads, Mārtiņš Virsis. Paldies.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, es jums pateicos par izturību, izpratni un možumu! Sēdi slēdzu!

 

Stenogrammu parakstījušas:

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura, I.Vaitmane.

Mašīnrakstītājas: M.Ceļmalniece, B.Strazdiņa, B.Stukas.

Korektores: D.Kraule, S.Stikute, J.Kurzemniece.

SATURA RĀDĪTĀJS

1993.gada 25. un 26.novembra sēde

Par darba kārtību                 -1.lpp.

Par LNNK frakcijas deputātu iesniegumu par

likumprojektu “Par tautas nobalsošanu un

likumu ierosināšanu” iekļaušanu plenārsēdes

darba kārtībā izskatīšanai 1.lasījumā          - 1.lpp.

Par likumprojektu “Par transporta līdzekļu

ikgadējo nodevu”                  - 2.lpp.

Par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem

Augstākās padomes 1993.gada 1.jūnija lēmumā “Par

Latvijas Republikas Notariāta likuma spēkā stāšanās

laiku un kārtību”                  - 2.lpp.

Par likumprojektu “Par grozījumiem likumdošanas

aktos jautājumā par kārtību, kādā amatpersonas tiek

ievēlētas, ieceltas vai apstiprinātas amatā, un par

Augstākās padomes izveidoto komisiju turpmāko

pakļautību”                  - 3.lpp.

Par likumprojektu “Par valsts īpašuma fondu”           - 3.lpp.

Par likumprojektu “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”  - 3.lpp.

Par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par 5.Saeimas

vēlēšanām””

Priekšlikumi    - dep. A.Endziņš         - 3.lpp.

            - dep. J.Lagzdiņš         - 4.lpp.

Par likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas

Republikas Satversmē”                       - 4.lpp.

Pieprasījumu komisijas referāts par frakcijas

“Tēvzemei un brīvībai” iesniegto pieprasījumu

par Pilsonības un imigrācijas departamenta

darbību

Ziņo     - dep. R.Jonītis            - 4.lpp.

Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu

pieprasījums                - 5.lpp.

Paskaidrojums - dep. I.Grava  - 5.lpp.

Nolasa - dep. Z.Tomiņš           - 6.lpp.

Priekšlikumi    - dep. E.Levits (tieslietu ministrs)       - 6.lpp.

            - dep. A.Kreituss         - 7.lpp.

Par procedūru  - dep. E.Levits - 8.lpp.

Pieprasījumu komisijas ziņojums par LNNK frakcijas

iesniegto pieprasījumu “Par Preiļu rajona pašvaldību

budžeta revīziju un tās rezultātiem”

Ziņo     - dep. G.Bērziņš (Pieprasījumu

               komisijas priekšsēdētājs)      - 8.lpp.

Likumprojekts “Par tautas nobalsošanu un likumu

ierosināšanu” (1.lasījums)

Ziņo     - dep. M.Budovskis    - 9.lpp.

Debates           - dep. A.Panteļējevs    - 11.lpp.

            - dep. A.Endziņš         - 12.lpp.

            - dep. M.Grīnblats       - 14.lpp.

            - dep. A.Berķis            - 15.lpp.

            - dep. I.Silārs   - 16.lpp.

Likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par

autoceļiem”” (1.lasījums)

Ziņo     - dep. U.Laškevics      - 17.lpp.

Debates           - dep. A.Kreituss         - 19.lpp.

            - dep. A.Gūtmanis (satiksmes

                                         ministrs)     - 20.lpp.

Likumprojekts “Grozījumi un papildinājumi likumā

“Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās””

(1.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Čepānis         - 23.lpp.

Debates           - dep. M.Grīnblats       - 27.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - dep. Z.Tomiņš           - 29.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. A.Seile  - 30.lpp.

Likumprojekts “Tirdzniecības likums” (1.lasījums)   

Ziņo     - dep. A.Čepānis         - 32.lpp.

Debates           - dep. E.Levits (tieslietu ministrs)       - 33.lpp.

            - dep. V.Novakšānovs - 34.lpp.

Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par zemes

privatizāciju lauku apvidos” (2.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Seile  - 35.lpp.

Debates           - dep. A.Berķis            - 38.lpp.

            - dep. Dz.Ābiķis          - 42.lpp.

            - dep. A.Rugāte          - 43.lpp.

            - dep. J.Sinka  - 45.lpp.

            - dep. G.Resnais          - 46.lpp.

            - dep. A.Seile  - 48.lpp.

Priekšlikums    - dep. A.Rugāte          - 49.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. A.Berķis            - 51.lpp.

            - dep. G.Bērziņš          - 52.lpp.

            - dep. V.Novakšānovs - 52.lpp.

Par procedūru  - dep. A.Siliņš - 55.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. A.Siliņš - 55.lpp.

            - dep. Z.Tomiņš           - 56.lpp.

            - dep. G.Bērziņš          - 57.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - dep. Z.Tomiņš           - 57.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. L.Stašs  - 59.lpp.

            - dep. J.Zaščerinskis    - 60.lpp.

            - dep. V.Novakšānovs - 63.lpp.

            - dep. A.Grots - 64.lpp.

            - dep. J.Lucāns            - 65.lpp.

            - dep. J.Zaščerinskis    - 67.lpp.

Par procedūru  - dep. J.Zaščerinskis    - 70.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. J.Zaščerinskis    - 73.lpp.

            - dep. A.Bartaševičs    - 74.lpp.

            - dep. Z.Tomiņš           - 74.lpp.

Par procedūru  - dep. E.Kide  - 79.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. Z.Tomiņš           - 82.lpp.

Precizējums     - dep. A.Siliņš - 83.lpp.

            - dep. A.Endziņš         - 85.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. P.Tabūns           - 89.lpp.

            - dep. V.Novakšānovs - 91.lpp.

Priekšlikums    - dep. A.Lambergs      - 91.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. Z.Tomiņš           - 92.lpp.

Par procedūru  - dep. J.Kušnere          - 96.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. G.Resnais          - 96.lpp.

            - dep. J.Kušnere          - 99.lpp.

            - dep. Z.Tomiņš           - 100.lpp.

            - dep. I.Grava  - 102.lpp.

Likumprojekti par pilsonību:

Latvijas Republikas pilsonības likumprojekts;

Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta

likuma “Par pavalstniecību atjaunošanu”;

Par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas

likuma “Par pavalstniecību” piemērošana;

Par pilsonību;

Likums par pilsonību (1.lasījums)       - 105.lpp.

Priekšlikumi par likumprojektu par pilsonību

izskatīšanas atlikšanu

            - dep. M.Grīnblats       - 106.lpp.

            - dep. A.Panteļējevs    - 107.lpp.

Par procedūru  - par plenārsēdes nepārtrauktu

              radiotranslāciju          - 108.lpp.

Balsošana        - nolasa dep. Z.Tomiņš            - 108.lpp.

Ziņojums par likumprojektiem par pilsonību

            - dep. A.Endziņš         - 112.lpp.

Par procedūru              - 117.lpp.

Skaitīšanas komisijas vēlēšanas          

            - dep. I.Silārs   - 117.lpp.

Par procedūru  - dep. J.Straume          - 118.lpp.

            - dep. A.Krastiņš         - 119.lpp.

Skaitīšanas komisijas vēlēšanu turpinājums    - 119.lpp.

            - dep. I.Silārs   - 121.lpp.

Debates           - dep. A.Seiksts           - 122.lpp.

            - dep. Dz.Ābiķis          - 125.lpp.

            - dep. J.Jurkāns           - 131.lpp.

Par procedūru  - dep. J.Straume          - 135.lpp.

            - dep. A.Krastiņš         - 135.lpp.

Priekšlikumi                - 136.lpp.

            - dep. A.Krastiņš         - 136.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. M.Budovskis    - 137.lpp.

            - dep. E.Kide  - 143.lpp.

            - dep. V.P.Karnups     - 148.lpp.

            - dep. E.Inkēns            - 154.lpp.

            - dep. A.Berķis            - 156.lpp.

            - dep. P.Tabūns           - 160.lpp.

Par procedūru  - dep. A.Panteļējevs    - 166.lpp.

            - dep. Dz.Ābiķis          - 166.lpp.

Debašu turpinājums    - dep. E.Berklavs        - 166.lpp.

            - dep. A.Rugāte          - 170.lpp.

            - dep. J.Tupesis           - 171.lpp.

            - dep. P.Putniņš           - 174.lpp.

            - dep. J.Straume          - 175.lpp.

            - dep. I.Grava  - 180.lpp.

            - dep. M.Grīnblats       - 183.lpp.

            - dep. R.Milbergs        - 192.lpp.

            - dep. J.Zaščerinskis    - 194.lpp.

            - dep. A.Žīgurs            - 196.lpp.

            - dep. A.Pētersons       - 197.lpp.

            - dep. A.Panteļējevs    - 200.lpp.

            - dep. A.Prēdele          - 205.lpp.

            - dep. E.Levits - 208.lpp.

            - dep. I.Birzniece        - 209.lpp.

            - dep. G.Rresnais        - 211.lpp.

            - dep. P.Elferts            - 216.lpp.

            - dep. J.Sinka  - 217.lpp.

            - dep. I.Bērziņš           - 221.lpp.

            - dep. A.Saulītis          - 223.lpp.

            - dep. A.Ameriks        - 226.lpp.

            - dep. K.Leiškalns       - 228.lpp.

            - Ministru prezidents dep.V.Birkavs   - 230.lpp.

Balsu skaitīšanas komisijas ziņojums

Ziņo     - dep. I.Silārs (balsu skaitīšanas

                      komisijas priekšsēdētājs)           - 232.lpp.

Balsu skaitīšanas rezultāti

Ziņo     - dep. I.Silārs (balsu skaitīšanas

                      komisijas priekšsēdētājs)           - 234.lpp.

Par darba kārtību

            - dep. A.Piebalgs         - 234.lpp.

            - dep. I.Bukovskis       - 235.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Igaunijas

Republikas konvenciju par nodokļu dubultās

uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”

(1.lasījums) (Steidzami)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 236.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Igaunijas

Republikas konvenciju par nodokļu dubultās

uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”

(2.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 236.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Somijas

Republikas konvenciju par nodokļu dubultās

uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”

(1.lasījums) (Steidzami)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 237.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Somijas

Republikas konvenciju par nodokļu dubultās

uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”

(2.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 237.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un

Zviedrijas Karalistes konvenciju par nodokļu

dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas

novēršanu” (1.lasījums) (Steidzami)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 238.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un

Zviedrijas Karalistes konvenciju par nodokļu

dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas

novēršanu” (2.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 238.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un

Norvēģijas Karalistes konvenciju par nodokļu

dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas

novēršanu” (1.lasījums) (Steidzami)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 238.lpp.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un

Norvēģijas Karalistes konvenciju par nodokļu

dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas

novēršanu” (2.lasījums)

Ziņo     - dep. A.Piebalgs         - 239.lpp.

Par procedūru  - dep. J.Straume          - 239.lpp.

            - dep. I.Silārs   - 240.lpp.

Par darba kārtību         - dep. O.Pavlovskis     - 240.lpp.

            - dep. I.Bukovskis       - 241.lpp.

Likumprojekts “Par 1991.gada 13.septembra

Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un

Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo

tirdzniecību ratifikāciju” (1.lasījums) (Steidzami)

Ziņo     - dep. O.Pavlovskis     - 241.lpp.

Debates           - dep. A.Saulītis          - 242.lpp.

            - dep. E.Kide  - 242.lpp.

            - dep. V.Novakšānovs - 242.lpp.

            - dep. J.Sinka  - 243.lpp.

Likumprojekts “Par 1991.gada 13.septembra

Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un

Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo

tirdzniecību ratifikāciju” (2.lasījums)

Ziņo     - dep. O.Pavlovskis     - 243.lpp.

Par procedūru  - dep. A.Krastiņš         - 244.lpp.

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa - dep. Z.Tomiņš           - 244.lpp.

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta