Latvijas Republikas 5. Saeimas svinīgā plenārsēde

1993. gada 18. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

 

Priekšsēdētājs. Godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, Ministru kabineta locekļi, ekselences, augsti godātie deputāti, dāmas un kungi!

Šodien ir Latvijas valsts proklamēšanas 75. gadadiena. Saeimas frakciju padomes uzdevumā man ir gods kā Saeimas priekšsēdētājam atklāt Saeimas svinīgo sēdi un uzrunāt jūs no Saeimas augstās tribīnes Latvijas tautai un valstij tik svarīgā dienā.

Augsti godātie deputāti, Saeimas viesi! Mēs tikai savā iztēlē varam iedomāties, kāda būtu šī diena Latvijas tautai un valstij, ja Latvija visus šos gadus būtu pastāvējusi kā neatkarīga valsts. Četras Latvijas pilsoņu paaudzes šodien varētu atskatīties uz savu dzīvi un darbu brīvā valstī. Diemžēl savas valsts apziņu veidot, dzīvojot un strādājot tajā, divām pēdējām paaudzēm bija liegts, jo neatkarīga valsts - Latvija - pastāvēja tikai 22 gadus. Tās turpmāko likteni noteica pretrunu pilnā, nežēlīgā īstenība. It kā miera un drošības vārdā lielvalstu interešu sfēras sadursmes rezultātā Baltija nonāca ilgstošā okupācijas varā un tika iekļauta PSRS sastāvā. Tas nebija pieņemams pasaules 52 nācijām un kļuva par traģēdiju latviešu tautai.

Divu totalitāro režīmu izraisītā otrā pasaules kara dzirnakmeņos ir maltas un cietušas visas Eiropas tautas, ne tikai Baltija, un tomēr šodien ar nožēlu jāatzīst, ka mieru ieguvusī Eiropa un pasaule nespēja stāties pretī Staļina diktātam un pasargāt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību, kā tas notika ar Austrumeiropas valstu nosacīto, bet tomēr suverenitāti.

Ar nožēlu jāatzīst vēl kas cits. Baltija toreiz nespēja līdzināties arī Somijai, un paši latvieši izšķirošajā brīdī nespēja būt vienoti. Mazo tautu traģisms acīmredzot slēpjas apstāklī, ka palaikam tās savu brīvību saista ar lielajām tautām. Jo īpaši sāpīgi tas ir skāris latviešus, kuri ar domu par savas tautas brīvību cīnījās abās frontes pusēs. Arī okupācijas sekas Latvijai ir vissmagākās, līdz ar to grūti pārvaramas.

Tas Latvijas proklamēšanas 75. gadadienā būtu skaidrāk jāapzinās arī Eiropas sabiedriskajai domai. Latvijas valsts dzimšanā un tās atjaunošanā ir daudz kā līdzīga. Visam pamatā kā toreiz, tā tagad ir latviešu tautas griba - dzīvot savā neatkarīgajā valstī. Latvijas valsts dzima uz Krievijas impērijas drupām. Arī atjaunota tā tika uz PSRS impērijas drupām. Kā toreiz, tā tagad latviešu tautas vairākumam domstarpības un strīdi bija nevis par mērķi, tas ir, neatkarīgu valsti, bet gan par taktiku šā mērķa sasniegšanai. Nepretendējot uz vienīgo patiesību, es tomēr gribētu uzsvērt, ka Latvijas valsts atjaunošanas gaitu, sākot ar 1990. gada 4. maiju, par pareizu ir atzinusi gan lielākā daļa pasaules valstu, gan latviešu tautas vairākums.

Šodien grūti iedomāties mūsu īstenotajai taktikai to alternatīvu, kuru izvirzīja atsevišķas sabiedrības aprindas, proti, vispirms panākt, lai Apvienoto Nāciju Organizācija piešķir Latvijai okupētas un kolonizētas valsts statusu, un tikai tad pēc pilnīgas okupācijas un kolonizācijas seku likvidēšanas sākt Latvijas valsts atjaunošanu. Tādā gadījumā Latvijai būtu jāpakļaujas aizbildņu gribai, un, kā zināms, mazām tautām un valstīm aizbildņu lielu valstu vidū nekad nav trūcis.

Tas, protams, nenozīmē, ka tagad Latvija var paļauties tikai uz sevi. Okupācijas un kolonizācijas sekas joprojām nav likvidētas. Toties Latvija ir pilntiesīga Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas drošības un sadarbības apspriedes locekle. Tas tomēr ne tikai apliecina Latvijas valstisko neatkarību, bet arī tuvina Latviju tās drošībai.

Tagad, Latvijas proklamēšanas 75. gadadienas priekšvakarā, Krievija arvien izteiktāk pauž domu, ka tās armija Latviju atstāj. Pirmdien uzzinājām arī termiņu - 1994. gada 31. augusts. Taču uzzinājām arī to, ka Krievija ir gatava šīs saistības pildīt ar vienu nosacījumu - par Skrundas lokatora, būtībā karabāzes, saglabāšanu uz kādu laiku. Šis nosacījums ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas drošības un sadarbības apspriedes rezolūcijas pamatdomu, kas izteikta vārdos - ātra un pilnīga karaspēka izvešana.

Tāpēc, manuprāt, tieši šobrīd starptautiskajiem novērotājiem no Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas drošības un sadarbības apspriedes un citām Eiropas institūcijām būtu laiks aktīvi iekļauties starpvalstu sarunās, lai tad, ja tiešām tiktu panākta vienošanās par atsevišķiem noteikumiem, garantijas un kontroli uzņemtos Apviento Nāciju Organizācija un Eiropas drošības un sadarbības apspriedes institūcijas. Pretējā gadījumā, mainoties politiskajai situācijai, Krievija var izvirzīt jaunus argumentus, lai aizkavētu sava karaspēka izvešanu.

Lai arī kādi ir bijuši mūsu valsts atjaunošanas pirmie trīs gadi, Latvijas politiskajā dzīvē galvenais ir tas, ka ir noteikts pilsoņu kopums, valsts pamats un augstākais lēmējs. Ir Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēta Saeima, un ir atjaunota Satversme - valsts konstitucionālais pamatlikums. Valsts varas struktūras tagas atbilst Satversmei. Ekonomiskajā dzīvē visa pamatā ir stabila nauda - lats. Tie visi ir ļoti svarīgi priekšnoteikumi valsts tālākajai attīstībai. Daudzas bijušās PSRS republikas tos vēl redz tikai kā tālākā nākotnē īstenojamus uzdevumus. Mums tas viss jau ir, un tas nebūt nav maz. Turklāt viss sasniegts grūtībās, un tāpēc tas nebūtu jānoniecina.

Un tomēr, īpaši nedramatizējot situāciju, gribētos uzsvērt, ka paveiktais vēl nebūt neliecina par valsts uzplaukumu un par tās pilsoņu labklājību. Gluži otrādi - arvien vairāk cilvēku šodien izjūt lielas grūtības. Kaut arī pēdējo gadu politiskās un ekonomiskās pārvērtības notikušas nevardarbīgi, mēs vēlreiz pārliecināmies, ka katra jauna iekārta veidojas, vispirms sagraujot veco. Diemžēl nepārvaramai gribai un pat priekam salauzt, nevis pārveidot ir liels dabisks spēks, kam piemīt arī liela inerce un ko ar prātojumiem vien ir ļoti grūti apturēt. Visa tā rezultātā visvairāk cieš vienkāršais cilvēks.

Šobrīd paradoksāls liekas pagātnes un tagadnes salīdzinājums.

Atcerēsimies, ka toreiz, lauksaimniecībai strādājot intensīvi un rūpniecībai darbojoties koloniālā režīmā, saražots tika daudz, taču gan daļa pārtikas, gan arī labākās preces varēja dabūt “zem letes” vai izstāvot garas rindas.

Tagad ir otrādi: visa it kā gana, bet daudziem trūkst paša galvenā - naudas un darba. Vilinošie veikali un greznās firmu fasādes it kā liecina par cilvēka ekonomisko rosību. Taču visapkārt redz arvien vairāk rūpju māktu cilvēku.

Daudzi it kā apzinās nežēlīgo, bet vienkāršo patiesību par neefektīvas ražošanas nenovēršamo bankrotu tirgus ekonomikas apstākļos. Saprot arī to, ka šīs grūtības ir pārejošas. Taču sociālā spriedze arvien pieaug, un kā pretpoli viens otram pretī tiek nostādīti bagātie un nabagie, valdība un tauta. Un kā gan citādi, ja, pēc oficiāliem datiem, bez darba ir 5,5 procenti darbspējīgo. Slēptais bezdarbs ir ievērojami lielāks.

Mēs zinām, ka arī pensionāri nesaņem tādu iztikas minimumu, kāds ir nepieciešams. Par izdzīvošanu jādomā gan skolotājiem, ārstiem, kultūras darbiniekiem, gan augstskolām un zinātnei.

Pretrunīgi savā būtībā ir arī rezultāti, ko devis stiprs lats. Atzīstot Latvijas parlamenta, valdības un bankas īstenotās reformu politikas konsekvenci, kas nodrošinājusi mūsu naudai - un tātad arī ekonomikai - vērā ņemamu starptautisku reputāciju, nevar neatzīt, ka lielā mērā tas ir sasniegts uz Latvijas cilvēku pacietības rēķina.

Saeimas un valdības ziņā ir vai nu padarīt šo ciešanu laiku pēc iespējas īsāku, vai arī likt tautai vēl jo vairāk vilties.

Tātad, lai gan pastāv zināms ārējs spožums, valsts ir nabadzīga. Par visiem šiem jautājumiem ir notikušas asas debates Saeimā. Gan valdošās, gan opozīcijas frakcijas pilnīgi apzinās savu atbildību, bet ar gribu, sapratni, atbalstu un līdzjūtību vien ir par maz. Tāpēc esam saņēmuši kritiku gan par nevajadzīgiem izdevumiem, arī par savām algām, gan par neiekasētiem nodokļiem, gan par to, ka neesam spējuši veicināt ražošanu.

Taču, tā kā šobrīd daudziem cilvēkiem ir jādomā par izdzīvošanu, amorāli būtu nemitīgi runāt tikai nākotnes formā. Arī krīzes situācijā, ja labi grib, var atrast dažas iespējas, kā palīdzēt. Piemēram, rūpnīca, kas pārdod nevajadzīgus vai ne īpaši vajadzīgus darbgaldus, nedrīkst galveno vērību veltīt ieguldījumiem ražošanā, lai cik tas svarīgi un perspektīvi arī būtu, ja tās strādnieki mēnešiem ilgi nav saņēmuši algu. Lai cik neatliekami valdībai un pašvaldībām liktos izdevumi, kurus tās gribētu segt no privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem, pamatoti ir priekšlikumi šos līdzekļus novirzīt arī sociālajiem pabalstiem vecajiem ļaudīm, kuriem nav no kā gaidīt palīdzību. Tas būtu arī taisnīgi, jo tas, kas mums šodien pieder, lielā mērā ir viņu četrdesmit vai piecdesmit gadu ilgā darba rezultāts.

Apzinoties, kādā postā ir nonākusi liela daļa pensionāru un cik nepieciešama ir līdzekļu taisnīga sadale, no šīs Saeimas augstās tribīnes ne reizi vien ir gluži pareizi apgalvots, ka ekonomikas augšupejas pamats ir ražošanas atdzīvināšana. Valsts kasi nevar piepildīt, vienīgi papildinot un palielinot nodokļus, tāpēc pēdējā laikā Saeimā sāk aktivizēties pasaules valstu parlamentos tradicionālā diskusija par valsts regulējošo lomu.

Var saprast noraidošo attieksmi pret programmām un plāniem, jo tie asociējas ar pagātnes bankrotējošo propagandu, taču liberālās iejaukšanās radītais haoss cilvēkiem liek arvien vairāk vilties. Tāpēc arī Saeimas komisijās un plenārsēdēs arvien biežāk izskan prasība, lai valdība iesniegtu konkrētas programmas konkrētu problēmu risināšanai. Nelaime tikai tā, ka akūti prioritārs šobrīd ir viss, kas saistīts ar tautsaimniecību, izglītību, kultūru un medicīnu.

Un tomēr - Saeimai būs grūti akceptēt 1994. gada budžetu, ja netiks noteiktas prioritātes. Tas neļaus arī izvērtēt kredītu izmantošanas efektivitāti.

Situācija reizēm tiešām ir dramatiska, turklāt dažādiem politiskajiem spēkiem Saeimā ir dažādi viedokļi par stāvokļa uzlabošanu un problēmu risinājumiem. Kā Saeimas priekšsēdētājs es varu vienīgi iezīmēt Saeimas lomu šajos apstākļos.

Saeimai - tautas varas un gribas realizētājai - Satversme ir piešķīrusi ļoti plašas funkcijas. Saeimas - tas ir, godātie deputāti, mūsu - rokās ir tiesiskās, administratīvās, politiskās un tautsaimnieciskās dzīves politika. Taču laikam gan visi būsim vienisprātis, ka šīs funkcijas vēl joprojām pilnībā neprotam realizēt.

Es ceru, ka Latvijas pilsoņu un arī iedzīvotāju vairākums saprot, ka Saeimai gan politiskos, gan ekonomiskos jautājumos, lai cik grūti tas nāktos, tomēr būs jāpieņem izšķiroši, taču izlīdzinoši, nevis Latvijas sabiedrību konfrontējoši lēmumi.

Viens no asākajiem politiskajiem jautājumiem, kas gaida atrisinājumu, ir jautājums, kas saistīts ar pilsoņu kopumu.

Latvijā salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm pilsoņu kopums ar Iedzīvotāju reģistra palīdzību ir fiksēts visai precīzi, bet līdzās ir arī tādi Latvijas iedzīvotāji, kuru tiesiskais statuss vēl nav noteikts. Reģistrs rāda, ka no Latvijas Republikas pilsoņu kopskaita 78,8 procenti ir latvieši, toties viss iedzīvotāju sastāvs liecina par ko citu - par to, ka latviešu tajā ir 52 procenti. Nav grūti iedomāties, kādas briesmas draud Latvijai kā vienkopienas valstij un latviešiem kā nācijai, ja visi tās pastāvīgie iedzīvotāji bez integrācijas vienlaicīgi saņemtu pilsonību un turpmāk varētu lemt Latvijas likteni. Saeimu gaida nopietna izšķiršanās. Par to liecina arī 5 iesniegtie Pilsonības likuma projekti, kuri acīmredzot būs jāizskata kā alternatīvi.

Gan Latvijā dzīvojošie cilvēki, gan pasaules sabiedrība gaida no Saeimas skaidru atbildi. Pieņemtais likums acīmredzot nevarēs neatainot rūgto patiesību, bet, ja tas radīs skaidrību, tad nenoliedzami stabilizēs politisko situāciju labāk par jebkurām neskaidrām ilūzijām.

Atsevišķus politiskos jautājumus Saeima droši vien izskatīs lielā vienprātībā, piemēram, lēmumu “Par Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līguma ratifikāciju”, turpretī nākotnē, šķiet, arī mēs, tāpat kā tagad dažas Ziemeļvalstis, neiztiksim bez diskusijas par iestāšanos Eiropas kopienā. Visur, arī principiālos jautājumos par attiecībām ar Krieviju, būs vajadzīgi Saeimas politiski lēmumi.

Gan valdošo, gan opozīcijas frakciju likumdošanas iniciatīvas rāda, ka Saeimā turpinās likumdošanas process īpašumtiesību sakārtošanā un nostiprināšanā. Īpašumtiesībām uz zemi un īpašuma attiecībām ir jābūt tiesiski skaidrām - pirmām kārtām jau mūsu likumos. Augstākā padome savulaik saņēma pārmetumus par to, ka nesakārtotās likumdošanas dēļ pastāv izsaimniekošanas tendences. Šīs tendences nebūt nav novērstas, un privatizācijas gaitā tas nav mazsvarīgi.

Arī tiesu vara nevar efektīvi palīdzēt cilvēkiem, ja pašos likumos ir pretrunas.

Saeimas apņemšanos iestāties par noziedzības apkarošanu apliecina samērā vienprātīgi pieņemtie likumu grozījumi šajā normatīvajā blokā, un ir gaidāms, ka tiem sekos arī citi.

Tomēr, manuprāt, būtu jāatzīst arī tas, ka šajā īsajā darbības laikā 5. Saeima savu saimniecisko funkciju nav vēl sākusi realizēt, jo par tādu diez vai var uzskatīt, piemēram, budžeta labojumus gada beigās. Tuvākajā laikā viens no svarīgākajiem jautājumiem šajā sfērā būs 1994. gada budžeta izskatīšana. Par to tagad liecina arī satraukto vēlētāju vēstules Saeimai.

Pašreizējā nesakārtotība tautsaimniecībā liks arvien vairāk pastiprināt kontroles funkcijas. Jautājumi un pieprasījumi kā forma, kādā izpaužas Saeimas kontrole, izskan katrā plenārsēdē, un valsts amatpersonām un ierēdņiem arvien vairāk būs ar to jārēķinās. Bijušo valsts amatpersonu un valdības darbības izmeklēšanas komisijas veikumu vērtēs Saeima, bet sabiedrības neviendabīgā attieksme pret tās darbu jau pati par sevi apliecina šādas komisijas nepieciešamību.

Mēs vēl pārāk maz esam veikuši, lai šodien runātu par rezultātiem.

Esam saņēmuši kritiku gan par savu, gan par valdības darba stilu. Kritisks vērtējums Saeimai un valdībai arī turpmāk palīdzēs strādāt efektīvāk. Negribētos gan, ka šī visnotaļ pozitīvā tendence pārvērstos par vainīgā meklēšanu - kad visam meklētu vainīgo tikai ārpus savas paša darbības. Tas līdzinātos naidnieka tēla meklēšanas destruktīvajai praksei, kuras vaibstus dažs labprāt grib ar vieglu roku iezīmēt tikai valdības un tikai Saeimas sejā.

Runājot par Saeimu, es nevaru neskart principu, kuram, es ceru, gan Saeimā, gan sabiedrībā tiks veltīta arvien lielāka uzmanība un vērība, un proti, - cieņai pret likumu un likumību. Visiem viens likums, visiem viena taisnība. Tai ir jāizpaužas pirmām kārtām jau mūsu kā tautas priekšstāvju darbā Saeimā. It īpaši jābūt cieņai pret pamatlikumu - Satversmi, pret tās grozīšanu vai papildināšanu, jo stabils pamatlikums ir pamats visu pārējo likumdošanas aktu stabilitātei. Mums ir jāturpina četru iepriekšējo Saeimu deputātu cieņa un atbildība pret Satversmi. Divpadsmit gadu laikā (no 1922. gada 15. februāra līdz 1994. gada 15. maijam) Satversmē tika izdarīti grozījumi tikai divos pantos - jautājumā par tautas nobalsošanu.

Pats aktuālākais uzdevums 5. Saeimai, tas ir, mums, godātie deputāti, kā ne vienreiz vien mēs esam to teikuši, ir izdarīt grozījumus Augstākās padomes pieņemtajos likumos tā, lai tie atbilstu Satversmei.

Taču septiņdesmit viena gada laikā no Satversmes pieņemšanas brīža, pat ievērojot pārrāvumu tās darbībā, dzīve un sabiedrība ir gājusi tālu uz priekšu. Gan demokrātisko valstu konstitūciju paraugs, gan arī pati dzīve izvirza jautājumu par Satversmes papildināšanu ar normām, kas noteiktu un regulētu cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības, Satversmes tiesas, Prokuratūras un pašvaldību darbību.

Cenšoties saglabāt Satversmes stabilitāti, vispirms politiskajās partijās, sabiedrībā un pēc tam Saeimā, jāizdiskutē pats fakts, vai papildinājumi, to būtība un koncepcija ir Satversmes kontekstā. Pēc tam visi Satversmē nepieciešamie papildinājumi acīmredzot tiks izskatīti vienlaikus Saeimā. Tādējādi varētu nodrošināt mūsu Pamatlikuma kā tautas suverēnās varas realizācijas garanta stabilitāti.

Godātie deputāti un viesi!

Latvijas valsts proklamēšanas 75. gadadienā es sveicu un pateicos visu ārvalstu vēstniekiem, kuri šodien piedalās Saeimas sēdē. Viņu klātbūtnē es gribētu sevišķi uzsvērt Saeimas sadarbību ar citu valstu parlamentiem, īpaši minot Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Lielbritānijas, Polijas, Ziemeļvalstu, Beniluksa savienības valstu un Baltijas valstu parlamentus. Šī sadarbība ir pavērusi iespēju papildināt ne tikai mūsu tehnisko varēšanu, bet galvenokārt iepazīt šo parlamentu milzīgo demokrātisko likumdošanas un valsts pārvaldes praksi.

Taču visnozīmīgākais Latvijai un tās drošībai ir demokrātisko valstu politiskais atbalsts. Atcerēsimies Viļņas un Rīgas asiņainos notikumus 1991. gada janvārī! Baltijas valstu aizstāvībai pirmās ieskanējās tieši Eiropas valstu parlamentāriešu balsis, nosodot vardarbību un liekot savu valstu valdībām uzsākt enerģisku rīcību.

Godātie deputāti!

Latvijas valsts proklamēšanas 75. gadadienas priekšvakarā mēs visi esam daudz domājuši gan par to, kāda ir bijusi Latvijas valsts, gan par to, kādai tai jākļūst nākotnē. Latvijas valsts veidosies arī mūsu - 5. Saeimas deputātu - darba rezultātā. Tā būs tāda, kādu to veidosim Latvijas pilsoņu interesēs.

Lai katra mūsu neveiksme stiprina mūsu gribu un lai katra veiksme dod mums spēku turpmākajam darbam, veidojot patiesi neatkarīgu Latvijas valsti! Tas ir mūsu pienākums pret visiem tiem, kuri ar domu par savu valsti izstaigājuši pirmā un otrā pasaules kara cīņu ceļus un bēgļu gaitas, krituši karā, brīvības cīņās un uz barikādēm, pieredzējuši necilvēcīgas deportācijas, grūtībās un sajūsmā izauklējuši neatkarīgo Latvijas Republiku, panākuši tās atjaunošanu un visbeidzot - gluži vienkārši strādājuši un audzinājuši bērnus Latvijai. Lai Dievs dod mums visiem spēku šim darbam! Pateicos par uzmanību! (Aplausi.)

Noslēdzot svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas valsts proklamēšanas 75. gadadienai, lai skan Latvijas valsts himna!

(Skan Latvijas valsts himna.)

Sēde ir slēgta.

 

Stenogrammu parakstīja

Redaktore J.Kravale

Mašīnrakstītāja B.Strazdiņa

Korektore D.Kraule

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta