Latvijas Republikas 5.Saeimas plenārsēde

1993.gada 16.decembrī

Sēdi vada

Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. 16.decembra Saeimas plenārsēdi pasludinu par atklātu. Lūdzu, kādi jums ir ierosinājumi, piebildes vai priekšlikumi par Prezidija izziņoto Saeimas sēdes darba kārtību? Lūdzu, deputāt Piebalg, - “Latvijas ceļš”!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Es ierosinātu pirmajā sadaļā iekļaut likumprojektus. Pirmie divi ir saistīti ar budžeta projektu, kuru jūs saņēmāt. Līdz ar budžeta projektu notiek grozījumi arī trijos likumos. Runa ir par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par peļņas nodokli””, likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” un likumprojektu “Grozījumi likumā “Par apgrozījuma nodokli””. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par apgrozījuma nodokli”” jau ir iekļauts darba kārtībā, taču būtu lūgums iekļaut vēl arī šos divus likumprojektus - likumprojektu “Grozījumi likumā “Par peļņas nodokli”” un likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””. Šie divi likumprojekti ir nodoti Prezidijam, un man būtu lūgums tos iekļaut. Bez tam man būtu lūgums iekļaut arī likumprojektu “Par muitas tarifiem” un likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad šie likumprojekti ir saņemti ar nokavēšanos, tāpēc Prezidijs tos nav iekļāvis ziņojumos par ienākušajiem likumprojektiem. Saeimai ir jābalso par šo likumprojektu iekļaušanu sadaļā, kurā ir Prezidija ziņojumi par ienākušajiem likumprojektiem, un arī par to tālāku nodošanu izskatīšanai komisijās. Deputāts Budovskis - LNNK. Lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! LNNK 13.decembrī Prezidijam iesniedza LNNK frakcijas deputātu jautājumu Ministru prezidentam Birkava kungam. Acīmredzot kādas tehniskas kļūdas dēļ tas nav atspoguļots mūsu darba kārtībā. Es lūdzu to izdarīt.

Priekšsēdētājs. Vēl ir kādi ierosinājumi? Lūdzu - deputāts Grīnblats - “Tēvzemei un brīvībai”.

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Sakarā ar to, ka vakar Ministru kabinets un arī Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vadība iepazīstināja ar likumu “Par muitas tarifiem”, kuru paredzēts šodien izskatīt kā steidzamu, mūsu frakcija piedāvā - šeit ir piecu deputātu paraksti - alternatīvu variantu šim pašam jautājumam par muitas tarifiem, kā arī 10 deputātu parakstīts lūgums iekļaut darba kārtībā paralēli arī otru variantu, lai tos izskata vienlaikus šajā sēdē.

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi ierosinājumi?

Godātie deputāti, tātad, izņemot deputāta Budovska lūgumu - sniegt publisku atbildi uz LNNK jautājumu šeit, Saeimā -, visi pārējie ierosinātie jautājumi attiecas uz Prezidija ziņojumiem par ienākušajiem likumprojektiem, un Prezidijs ir gatavs ziņot par šiem likumprojektiem, to skaitā arī par frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” tikko iesniegto alternatīvo likumprojektu, tāpēc, ja jums nav iebilžu, uzskatīsim, ka esam to akceptējuši. Vienīgais, ko mēs lūdzam, ir sniegt šeit, Saeimā, atbildi uz jautājumu, par kuru LNNK frakcijas vārdā runāja Budovska kungs.

Vai ir vēl kādi priekšlikumi par mūsu šodienas darba kārtību? Nav. Republikas 5.Saeimas frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti lūdz Saeimu 1993.gada 16.decembra sēdes darba kārtībā izdarīt šādus grozījumus:

ceturtās daļas 3.punktu - likumprojektu “Operatīvās darbības likums” - izskatīt pēc trešās daļas 1.punkta - “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, bet ceturtās daļas 6.punktu - likumprojektu “Grozījumi likumā “Par nodarbinātību”” - izskatīt pirms trešās daļas likumprojekta “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, tātad vienu pirms, bet otru pēc likumprojekta “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Vai ir kādas iebildes pret šo priekšlikumu? Nav.

Sāksim izskatīt darba kārtību! Vispirms Prezidija ziņojumi par ienākušajiem likumprojektiem.

Pirmais likumprojekts “Par spirta un alkoholisko dzērienu valsts monopolu Latvijas Republikā”. To iesnieguši deputāti Kreituss, Grava, Čepānis, Leiškalns, Dreģe. Vai par Saeimas Prezidija slēdzienu ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka pēdējā apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu izskatīšanai Saeimā.

Nākamais likumprojekts “Par grozījumiem 1992.gada 6.maija likumā “Par radio un televīziju””. To iesniegusi Vides un sabiedrisko lietu komisija. Vai ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Vides un sabiedrisko lietu komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju””. Vai ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi par Saeimas Prezidija slēdziena projektu? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Cilvēktiesību komisijai, Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Cilvēktiesību komisija apkopo priekšlikumus un iesniedz šo projektu izskatīšanai Saeimā.

Nākamais likumprojekts “Par kompensācijas izmaksu personām, kuras atbrīvo dzīvojamo platību Latvijas Republikā”. To iesnieguši deputāti Karnups, Kiršteins, Lambergs, Berklavs, Tabūns. Vārds deputātam Karnupam - LNNK. Lūdzu!

V.Karnups (LNNK).

Man ir tāds ierosinājums, ka priekšlikumus par šo likumprojektu vajadzētu apkopot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, jo šis likumprojekts vairāk ir saistīts ar pašvaldības jautājumiem, nevis tieši ar budžeta jautājumiem.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tad Saeima nolemj šo likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Sociālo un darba lietu komisijai, kā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai jāapkopo saņemtie priekšlikumi un jāsagatavo likumprojekts izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Par papildinājumiem Latvijas Republikas 1992.gada 4.novembra likumā “Par privatizācijas sertifikātiem””. To ir iesnieguši deputāti Gundars Bērziņš, Berķis, Grīgs, Putniņš un Kalniņš. Vai ir kādi papildinājumi vai kādi citi priekšlikumi attiecībā uz šo projektu? Nav. Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai jāapkopo saņemtie priekšlikumi un jāsagatavo likumprojekts izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Par jēlādu izvedmuitas tarifa atcelšanu”. To ir iesniegusi Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija. Iebilžu nav. Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka pēdējai jāsagatavo šis likumprojekts izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1991.gada 18.decembra likumā “Par apgrozījuma nodokli””. To ir iesniedzis Ministru kabinets. Iebildumu nav, un Saeima nolemj nodot to izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tai jāsagatavo šis likumprojekts izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Par pievienošanos 1961.gada 5.oktobra Hāgas konvencijai par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasību atcelšanu”. Likumprojektu ir iesniedzis Ministru kabinets. Nav iebildumu? Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot to izskatīšanai Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisijai jāapkopo saņemtie priekšlikumi un jāsagatavo minētais likumprojekts izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas “Likuma par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” darbības atjaunošanu”. To ir iesniedzis Ministru kabinets. Deputāts Kiršteins - lūdzu!

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Te laikam ir kaut kāds pārpratums. Vai nu Ministru kabinetam šis likumprojekts bija kaut kur “aizķēries” pa ceļam, vai viņi nebija pamanījuši, ka šādu likumprojektu mēs jau pirmajā lasījumā esam pieņēmuši un pašreiz mēs gaidām priekšlikumu otrajam lasījumam. Tāpēc nav īsti saprotams, kāpēc pēkšņi vajadzētu skatīties vēlreiz, no jauna šādu likumprojektu. Mans priekšlikums ir šajā gadījumā to noraidīt un turpināt darbu pie otrā lasījuma, jo mēs jau esam nobalsojuši par pirmo lasījumu. Tas jau būtu kaut kāds absurds, ja mēs pēc pirmā lasījuma sāktu iesniegt jums projektus par šo tēmu!

Mēs tomēr izskatījām arī šo projektu. Tas ir pilnīgi nesagatavots un nepabeigts: te, piemēram, nav izlabots šis 21 gadu cenzs, finansēšana ir paredzēta nevis no valsts budžeta, bet no pašvaldību budžetiem... Ja ir bijusi doma iesniegt to kā alternatīvu projektu, tad to vajadzētu izstrādāt daudzmaz rūpīgāk. Bet, tā kā - es vēlreiz atkārtoju! - mēs šo likumprojektu pirmajā lasījumā jau esam pieņēmuši, tagad būtu jāiesniedz priekšlikumi balsošanai pa pantiem.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikt savu viedokli? Tieslietu ministrs Levits - lūdzu!

E.Levits (tieslietu ministrs).

Mums, tas ir, valdībai, nav iebildumu. Faktiski tas tā ir domāts, tie ir priekšlikumi otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs. Paldies. Līdz ar to balsošana šajā gadījumā nav vajadzīga, jo valda dziļa vienprātība, noņemot šo likumprojektu no izskatīšanas.

Likumprojekts “Grozījums likumā “Par uzņēmējdarbību””. To ir iesniedzis Ministru kabinets. Vai kāds vēlas izteikt savus priekšlikumus par Prezidija slēdzienu? Priekšlikumu nav. Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot šo likumprojektu izskatīšanai Aizsardzības un iekšlietu komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības komisijai jāsagatavo šis likumprojekts izskatīšanai Saeimā.

Likumprojekts “Amnestijas likums”. To ir iesnieguši deputāti Kristovskis, Birzniece, Lagzdiņš, Endziņš un Rozentāls. Lūdzu - deputāts Panteļējevs.

A.Panteļējevs (LC).

Sakarā ar to, ka Juridiskā komisija un Aizsardzības un iekšlietu komisija jau izskatījušas šo projektu un arī frakcijas jautājums par amnestijām ir izskatīts, man būtu lūgums - noteikt, lai priekšlikumus deputāti iesniegtu šodien, tas it, 16.decembrī, līdz pulksten 13.00, tad Cilvēktiesību komisija varētu tos izskatīt un izšķirties, ko darīt tālāk ar šo “Amnestijas likumu”. Tātad - priekšlikumus iesniegt šodien līdz pulksten 13.00, lai Cilvēktiesību komisija varētu izlemt, ko darīt tālāk.

(Starpsauciens no zāles: “Tas vēl nav skatīts.”)

Priekšsēdētājs. Kā jūs, Panteļējeva kungs, saprotat, es nevaru likt balsot par jūsu priekšlikumu. Deputāts Sinka - lūdzu!

J.Sinka (TB).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un savā vārdā aicinu jūs noraidīt nule iesniegto likumprojektu par amnestiju. Vismaz noraidīt tā pašreizējā formā. Noraidīt kā lielā mērā pretrunīgu, kā arī laika garam un brīvai, neatkarīgai, demokrātiskai Latvijai nepiemērotu. Vārds “amnestija” nozīmē vispārēju apžēlošanu un ieslodzījuma termiņa pārtraukšanu apcietinātajiem, kurus varas iestādes sodījušas par politiskiem pārkāpumiem. Ļoti bieži amnestijas likums un amnestijas akts ir bijis saistīts ar politisku diktatūru, ar apžēlošanu, kura nākusi no pašvaldnieka vai kura notikusi personu grupas kaprīzes rezultātā kā atlīdzība par labu uzvešanos, par solījumu tā vairs nedarīt, tas ir, vairs nepretoties pastāvošajai politiskajai varai - pat tad, ja cietumnieka sirdsapziņa sacēlās pret šādu solījumu. Starptautiskā organizācija “Amnesty International” jau ilgus gadus ir cīnījusies par politisko “sirdsapziņas” cietumnieku atbrīvošanu. Starp citu šī organizācija ir iestājusies par komunistu režīmu ieslodzīto un vajāto latviešu cilvēku tiesībām. Arī par Gunāra Astras atbrīvošanu. Arī 5.Saeimai iesniegtais likumprojekts “Amnestijas likums” cenšas vienreizēji mīkstināt atsevišķus bijušās PSRS un Latvijas PSR Kriminālkodeksa pantus un to daļas. Okupācijas režīms, protams, uzskatīja amnestiju par valsts veiktu humānu aktu, lai vienreizēji mīkstinātu sodu visiem arestētajiem un notiesātajiem, taču neaizmirsīsim, ka padomju likumā, uz kuru balstās šis likumprojekts, bija tāda izpratne par pārkāpumu, kāda nav pieņemama patiesi brīvā, demokrātiskā sabiedrībā, kur cilvēku tiesības un cieņu tur godā, nevis upurē komunistiskās diktatūras kaprīzēm. Padomju kodeksā bija tādi apzīmējumi kā, piemēram, ļaunprātīgs huligānisms, draudi pret amatpersonu, pretvalstiska darbība, pretošanās priekšniekam, dezertēšana - un tā tālāk, taču tie bija tikai etiķetes, kas pielīmētas tādiem pārkāpumiem, kuriem bieži vien bija politisks raksturs un par kuriem tā saucamie vainīgie saņēma drakoniskus sodus.

Ņemsim kaut vai bēdīgi slaveno 58.pantu, kura dēļ milzīgs skaits nevainīgu cilvēku tika notiesāti tepat Latvijā. Es pieņemu, ka šis pants bija labi pazīstams arī tiem tiesnešiem, kurus Saeima nesen apstiprināja amatā uz mūžīgiem laikiem. Atliek tikai cerēt, ka šis pants neatgriezīsies pie mums citā formā. Šā likumprojekta 3.pantā ir garš to pārkāpumu saraksts, kuriem nepiemēro amnestiju. To vidū bez manis jau pieminētajiem ir spekulācija sevišķi lielos apmēros un preču trūkuma mākslīga radīšana. Es labi atceros, ka Brežņeva valdīšanas laikā grupai armēņu spekulantu piesprieda nāves sodu, jo tie bija lidmašīnā veduši tomātus uz Maskavu un pārdevuši tur par lielu naudu.

Mums tagad būtu jācenšas atkratīties no komunistiskā režīma likuma un no toreizējiem nodarījumu interpretācijas veidiem. Ja jau amnestiju paturam, tā vismaz būtu piemērojama visiem arestētajiem un ieslodzītajiem uz vienādiem noteikumiem. Likumprojekts amnestiju piemēro pārāk šauram pārkāpumu un personu lokam. Taču vislabākais būtu, ja tā vietā, lai izsludinātu amnestiju, katrs gadījums tiktu izskatīts atsevišķi un par apžēlošanu vai ieslodzījuma termiņa samazināšanu lemtu tiesa un cietuma komisijas. Lai atslogotu cietumu, jāapsver iespēja atbrīvot tās personas, kuru brīvības atņemšanas termiņš ir mazāks par gadu. Arī tos ieslodzītos, kuri ir nostājušies uz labošanas ceļa, var atbrīvot likumā paredzētajā kārtībā, piemēram, brīvais nometinājums, nosacīta atbrīvošana, apžēlošana. Šis likumprojekts arī neparedz iespēju ieslodzītajam atteikties no amnestijas piemērošanas gadījumos, ja ieslodzītais ir pārliecināts par savu bezvainību un pieprasa, lai viņa lietu izskatītu no jauna.

Es iesaku cienījamajiem kolēģiem, sevišķi tiem, kuri labi iepazinušies ar Rietumu likumiem, rūpīgi izlasīt likumprojektā to pārkāpumu sarakstu, kuriem nevar piemērot amnestiju. Varbūt arī jums tad liksies, ka šis likumprojekts būtu vēlreiz rūpīgi jāpārlūko un jāpilnveido, pirms to nododam izskatīšanai komisijām.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu - deputāts Silārs!

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Piedāvātais likumprojekts, protams, ir ārkārtīgi nopietni apsverams un izvērtējams, par ko jau liecina cienījamā kolēģa Sinkas uzstāšanās. Bez tam amnestija kā pasākuma veids ir bijusi labi pazīstama arī Latvijas brīvvalsts laikā. Un amnestiju paredz arī Latvijas valsts pamatlikums - Satversme, kurā ir teikts, ka par amnestiju lemj Saeima. Tas ir tajā pašā Satversmes pantā, kurā ir teikts, ka apžēlošana ir Valsts prezidenta tiesība.

Es neiebilstu pret šā likumprojekta nodošanu komisijām, taču šā likuma svarīguma dēļ es iebilstu pret to, ka to pieņem pārsteigti un ka tūdaļ, šīs sēdes laikā, kura mums ir paredzēta līdz pulksten 22.00, deputātiem paralēli piedaloties likumu izskatīšanā, būtu jāpieņem arī lēmums par šo piedāvāto likumprojektu. Tāpēc es katrā ziņā esmu pret Panteļējeva kunga piedāvājumu, ka ierosinājums par to būtu jāizlemj līdz pusdienu pārtraukumam. Par tādu piedāvājumu gan es aicinu balsot “pret”, taču ne pret nodošanu komisijām vispār. Komisija lems. Un, ja būs sagatavots pirmais lasījums, tad, es domāju, mēs atkal varēsim pārdomāt Sinkas kunga piedāvājumu - vai mēs to pieņemam lasījumam pa pantiem vai atdodam atpakaļ pārstrādāšanai.

Priekšsēdētājs. Līdz ar to mēs esam uzklausījuši dažādus viedokļus. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Amnestijas likums” nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Cilvēktiesību komisijai un Juridiskajai komisijai un noteiksim, ka Cilvēktiesību komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Zvanu! Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 56, pret - 5, atturas - 15. Likumprojekts tiek nodots izskatīšanai komisijās.

Par procedūru? Lūdzu - deputāts Panteļējevs.

A.Panteļējevs (LC).

Manuprāt, neskatoties uz to, ka šo likumprojektu mēs te redzam pirmo reizi, jautājums ir pietiekami skaidrs. Tā iesniedzēji šo likumprojektu jau pirms divām nedēļām bija iesnieguši frakcijām, un tas ir apspriests komisijās. Cilvēktiesību komisija vienkārši atkārtoti aicina šodien līdz pulksten 13.00 iesniegt priekšlikumus.

Priekšsēdētājs. Vai jūs komisijas vārdā izsakāt šo priekšlikumu?

Lūdzu, par procedūru - deputāts Andrejs Krastiņš.

A.Krastiņš (LNNK).

Godātie kolēģi! Šeit jau nupat tika apspriesta šā likumprojekta ļoti lielā nozīme. Un es domāju, ka ļoti sasteigti... Tik tiešām, manuprāt, pārdrošs ir Panteļējeva kunga teiktais, ka šodien pat ir jāiesniedz šie pieteikumi. Vakar šis likumprojekts tik tiešām tika izskatīts un ietverts darba kārtībā, bet nevis tika nodots Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Tas tika ar pārliecību noraidīts, jo ir ļoti nepilnīgs. Pirmkārt, šim likumprojektam nav paredzēts spēkā stāšanās laiks. Otrkārt, šajā likumprojektā ir ārkārtīgi rupjas kļūdas, kas attiecas uz tām personām, kuru lokā tas tiek vai netiek piemērots. Treškārt, ja godājamie šā likumprojekta ierosinātāji domā to uzdāvināt kā Ziemsvētku dāvanu tiem ļaudīm, kuri atrodas ieslodzījuma vietās, tad viņi rūgti maldās, jo līdz Ziemsvētkiem viņiem tik un tā neizdosies realizēt šo amnestiju. Amnestijas piemērošanas procesam ir ilgstoša procesuālā daļa, kas ievilksies vēl pēc šā likuma pieņemšanas un izsludināšanas. Tā ka dāvana, labākajā gadījumā, sanāks uz Lieldienām. Ņemot vērā to, ka šajā ļoti būtiskajā likumprojektā, kurā mēs vakar komisijas sēdē konstatējām ļoti daudz kļūdu, šim likumam, runājot par procedūru, ir jāiet parastais procesuālais ceļš.

Likumprojekts ir nododams izskatīšanai komisijām un ir rūpīgi izvērtējams. Ir jāsavāc visi “par” un “pret”, visi faktiskie dati, kas rada nepieciešamību šādu likumu pieņemt. Ir jāsaņem analīzes materiāls - kaut vai tāds, kādu rezultātu ir devušas iepriekšējās amnestijas vēl Augstākās padomes laikā. Kas ir noticis ar tiem cilvēkiem, kuri tika amnestēti? Kādā veidā ir sagatavota reabilitācija šiem cilvēkiem, kurus tagad, ziemas vidū, ir paredzēts izlaist ārā no ieslodzījuma vietām - bez dzīvokļiem, bez apģērba, bez dzīves un darba vietas? Kādu tas radīs sociālo spriedzi visā šajā noziedzības kontekstā? Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu pārspīlēt, jo arī labdarībai ir jābūt ļoti izsvērtai, precīzai, ekonomiski un juridiski pamatotai. Tāpēc iesim parasto procesuālo ceļu - izskatīsim komisijās un tad, kad būs gatavs pirmajam lasījumam, spriedīsim par to Saeimas plenārsēdē. Tas nav obligāti jāizdara pēdējā rudens sesijas sēdē.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Saeima ir pieņēmusi lēmumu, ka šis likumprojekts tiek nodots izskatīšanai komisijai. Pieņemsim zināšanai arī Cilvēktiesību komisijas lūgumu un turpmāk sekosim procedūrai, tas ir, Kārtības rullim. Visu tālāko noteiks balsojumi, taču šo komisijas ierosinājumu mēs pieņemam zināšanai. Un tad mēs redzēsim komisijas turpmākos priekšlikumus un attiecīgi arī lemsim.

Tagad izskatīsim likumprojektu “Par valsts budžetu 1994.gadam”. Lūdzu, deputāts Piebalgs - Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs.

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Es lūgtu pievērst uzmanību šim 512. dokumentam. Visi deputāti šobrīd jau ir saņēmuši budžeta projektu, un, protams, būtu ļoti svarīgi šajā slēdzienā noteikt arī termiņus, kādos mēs strādāsim ar budžeta projektu. Mans priekšlikums būtu papildināt šo slēdzienu ar termiņiem - tātad paredzēt, ka Saeimas komisijas iesniedz savus priekšlikumus Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai līdz 1994.gada 6.janvārim, un tad šo likumprojektu pirmajā Saeimās plenārsēdē varētu izskatīt 1994.gada 13.janvārī. Pamatojums tam ir tāds, ka, neraugoties uz to, ka Saeimas plenārsēdēs ir pārtraukums, tas tomēr nav atvaļinājums un deputāti strādā. Tātad var pietiekami nopietni strādāt ar šo budžeta projektu.

Ja mēs iekavējam budžeta projekta izskatīšanu vēl ilgāk, tas, protams, nozīmē to, ka finansēšana turpinās vienas divpadsmitās daļas apmērā no iepriekšējā gada finansējuma, turklāt netiek finansētas jaunās pozīcijas, kas ir ietvertas budžetā. Abas šīs situācijas rada būtiskus traucējumus visu institūciju darbībā. Ja tas būtu pieņemams, tad es vēlreiz tikai gribētu uzsvērt, ka komisijām jāiesniedz savi priekšlikumi līdz 1994.gada 6.janvārim. Turklāt man komisijām būtu lūgums īpašu uzmanību koncentrēt uz tām budžeta nodaļām, kuras ir tieši saistītas ar attiecīgo komisiju darbību, tad nebūs tā, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija darbojas kā virsuzraugs. Ja šīs pārdales notiks viena bloka ietvaros, tad mēs tās virzīsim arī tālāk uz plenārsēdi.

Mēs iesaistīsimies tajos gadījumos, ja starp dažādiem blokiem tiks pārdalīti izdevumi. Tad, protams, būs problēmas, jo dažādu komisiju darbības jomas daļēji pārklājas, tomēr tas nenozīmē, ka komisijas nevarētu dot savu slēdzienu par budžeta projektu visumā un arī par citām tā sadaļām, nevis tikai par tām, kuras attiecas tieši uz komisijas darbību.

Tātad komisijas līdz 6.janvārim iesniedz savus priekšlikumus Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, bet pirmajā lasījumā budžetu Saeimas plenārsēdē mēs skatām 1994.gada 13.janvārī.

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas vēl runāt? Nē.

Tad, lūdzu, balsosim par šā likumprojekta nodošanu visām Saeimas komisijām un noteiksim, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Un vēl bija deputāta Piebalga papildinājums un komisijas priekšlikums - priekšlikumus Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai iesniedz līdz 1994.gada 6.janvārim, un Prezidijs iekļauj šo likumprojektu pirmajam lasījumam 13.janvārī, Šie abi papildinājumi ir visai būtiski, tāpēc, lūdzu, balsosim. Balsošanas režīms ir ieslēgts. Lūdzu rezultātu. 67 - par, 2 - pret, 7 - atturas. Lēmums par budžeta izskatīšanas kārtību ir pieņemts.

(No zāles deputāts Lambergs: “Es balsoju “par””).

Lūdzu, pārbaudiet deputāta Lamberga balsojumu! Jūs vēlaties balsot... Deputāts Lambergs - “par”.

Nākamais likumprojekts - “Par grozījumiem 1990.gada 20.decembra likumā “Par peļņas nodokli””. Vai ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi? Nav. Tad Saeima nolemj šo likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā apkopo priekšlikumus un sagatavo šā likumprojekta izskatīšanu Saeimā.

Likumprojekts par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Nav iebilžu. Saeima nolemj šo likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo šo likumprojektu izskatīšanai Saeimā.

Tālāk - par muitas tarifiem. Prezidija slēdziens ir nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Un ir arī alternatīvs likumprojekts, ko iesniegusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Arī tas ir par muitas tarifiem. Prezidija slēdziens paredz arī šo likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Lūdzu - deputāts Endziņš!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Atklāti sakot, esmu nonācis zināmās grūtībās, jo nezinu, ko darīt ar šiem likumprojektiem - gan vienu, gan otru. Turklāt ir arī Muitas kodekss, kurš stājies spēkā ar 1991.gada 1.oktobri. Šā likuma 1.pantā ir runa par muitas nodevām, un ir arī 5.nodaļa, kuras nosaukums - “Muitas nodoklis un muitas nodevas”. Būtībā šis likums paredzēja, ka valdībai vai Ministru kabinetam jau sen vajadzēja iesniegt Augstākajai padomei vai Saeimai likumu “Par muitas nodokļiem un nodevām”. Šeit, Muitas kodeksā, nav pateikts neviens vārds par to, kas tad īsti ir muitas tarifi. Arī terminu skaidrojumā tas nav pateikts.

Tātad mēs faktiski ar viena vai otra šāda alternatīva likuma palīdzību gribam radīt kādu jaunu likumu par muitas tarifiem.

Kā tad paliek ar muitas nodevām? Un kā paliek ar muitas nodokļiem? Šeit ir 18. un 19.pants. 18. pants - “Preču un citu priekšmetu aplikšana ar muitas nodokli”. Tur teikts: “Preces un citus priekšmetus, kurus pārvieto pāri Latvijas Republikas muitas robežai, ar muitas nodokli apliek atbilstoši Latvijas Republikas likumam.”

Ja mēs tagad lasām šos priekšlikumus, kas saņemti par likumu “Par muitas tarifiem”, tad jāteic, ka te būtībā ir tas pats, tikai nodoklis ir jau nosaukts par muitas tarifu.

Kā mums rīkoties? Es tādā gadījumā drīzāk atbalstītu šo alternatīvo projektu, lai izkļūtu no šīs kļūmīgās situācijas. Saprotu, ka jautājums ir jārisina. Tikai 2.punktā, ko iesniedza frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”... Saeimā būtu jāiesniedz nevis muitas tarifi, bet gan likums par muitas nodokli un nodevām. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Es tagad domāju, kā kvalificēt deputāta Endziņa uzstāšanos. Vai viņš bija “par” vai “pret”? Kārtības rullī ir paredzēts, ka tādos gadījumos viens runā “par”, viens - “pret”. Jūs, deputāt Piebalg, tad pats izšķirieties!

Lūdzu - vārds deputātam Piebalgam!

A. Piebalgs (LC).

Cienījamie deputāti! Es lūgtu abus šo likumprojektus nosūtīt - tā, kā Prezidijs ir paredzējis, - komisijai, un plenārsēde tad izšķirs, kuru projektu ņemt par pamatu. Endziņa kunga teiktajam varētu daļēji piekrist, bet likumprojekta 1.pantā jau ir pateikts, kas ir muitas tarifi. Es vēlreiz lūdzu nesaasināt šo diskusiju. Tātad komisija strādās ar abiem likumprojektiem, bet Saeimas plenārsēde izšķirs, kuru likumprojektu ņemt par pamatu.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Par laimi, Kārtības rullī ir paredzētas tādas situācijas, un mēs, pat gribēdami, nevaram saasināt diskusiju, jo ir runa par likumprojektu nodošanu izskatīšanai komisijām, un komisijām ir jāizlemj šie jautājumi.

Bet tagad, lūdzu, uzmanību! Mēs balsosim par abu likumprojektu (tas ir, par likumprojekta par muitas tarifiem, kuru iesniedza valdība, un likumprojekta par muitas tarifiem, kuru iesniedza frakcija “Tēvzemei un brīvībai”) nodošanu izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai. Šai komisijai jāapkopo iesniegtie priekšlikumi un jāsagatavo šie likumprojekti izskatīšanai Saeimā, bet Saeima pēc tam ar savu balsojumu izšķirs, vai par pamatu ņemt vienu no šiem likumprojektiem vai abus projektus apkopot.

Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 73, pret - 1, atturas - 9. Abi likumprojekti tiek nodoti izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Tālāk. Likumprojekts par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu. Ir ierosināts nodot to izskatīšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, un tā apkopos saņemtos priekšlikumus un sagatavos likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Vai kāds vēlas runāt? Vai ir iebildumi vai priekšlikumi? Nav. Tādā gadījumā likumprojekts tiek nodots Budžeta komisijai.

Par atvaļinājumiem vārds Saeimas sekretāra biedram deputātam Tomiņam.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Prezidijs ir saņēmis iesniegumu no deputāta Oļģerta Pavlovska. Deputāts Pavlovskis lūdz piešķirt viņam atvaļinājumu no 1993.gada 21.decembra līdz 1994.gada 10.janvārim, lai varētu apmeklēt ģimeni ASV. Prezidija atzinums ir - ierosināt, lai Saeima viņam šo atvaļinājumu piešķir.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 65, pret - 2, atturas - 1. Lēmums ir pieņemts.

Z.Tomiņš. Saeimas Prezidijs ir saņēmis arī Kristīgo demokrātu savienības frakcijas deputātes Antas Rugātes iesniegumu, kurā viņa dara zināmu, ka sesiju starplaikā no 25.decembra līdz 3.janvārim dosies svētceļojumā uz klosteri Minhenē. Prezidija ierosinājums tātad ir - piešķirt deputātei atvaļinājumu.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Lūdzu, balsosim! Papildus ir viena balss “par”. Lūdzu rezultātu! Par - 69, pret - 3, atturas - 3. Lēmums ir pieņemts.

Z.Tomiņš. Nākamais ir deputātes Ineses Birznieces iesniegums, un tas ir datēts ar 1993.gada 10.decembri. Lasu: “Latvijas Republikas 5.Saeimas Prezidijam. Lūdzu piešķirt man atvaļinājumu no 1993.gada 16.decembra līdz 1994.gada 7.janvārim. Tajā laikā būšu ASV, lai piedalītos māsas kāzās un pavadītu Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Losandželosā, kā arī tiktos ar Latvijas Republikas pilsoņiem Kalifornijā.” Prezidija ierosinājums ir - piešķirt atvaļinājumu deputātei Inesei Birzniecei.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 66, pret - 2, atturas - 5. Lēmums ir pieņemts.

Z.Tomiņš, Ir arī deputāta Pētera Elferta iesniegums, kurš rakstīts 1993.gada 16.decembrī: “Latvijas Republikas Saeimas Prezidijam. Lūdzu Saeimu apstiprināt atvaļinājumu starp sesijām no 21.decembra līdz 11.janvārim, lai varētu piedalīties ģimenes svinībās Ziemassvētkos, kā arī atzīmēt tēva 80.gadu dzimšanas dienu.” Saeimas Prezidija ierosinājums ir - piešķirt šo atvaļinājumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 72, pret - nav, atturas - 2. Paldies. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums - Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojums. Komisijas vadītājs deputāts Milbergs - lūdzu!

R.Milbergs (TB).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Turpinot darbu saskaņā ar Saeimas 1993.gada 9.decembra lēmumu, Saeimas Izmeklēšanas komisija paziņo, ka laikā no 1993.gada 26.septembra līdz 16. decembrim ir notikušas divpadsmit komisijas sēdes. Izskatāmo jautājumu sakarā ar dažādām valsts un pašvaldību iestādēm, organizācijām, amatpersonām un privātpersonām tika izsūtīti 243 pieprasījumi, lai komisijas uzdevumu veikšanai saņemtu nepieciešamo informāciju un dokumentus. Šobrīd ir saņemtas atbildes pavisam uz 703 komisijas pieprasījumiem. Papildus šīm atbildēm no iestādēm un cilvēkiem ir saņemti vēl 275 dokumenti. Komisijas lietvedībā atrodas 1017 dokumentu kopu.

Lai noskaidrotu atsevišķus jautājumus, Izmeklēšanas komisija rudens sesijā ir izbraukusi uz Balviem, Daugavpili un Kupravas pagastu.

Izmeklēšanas komisijas loceklis - Latvijas Zemnieku savienības frakcijas deputāts Voldemārs Novakšānovs - komisijas darbā nepiedalās kopš 1993.gada 18.oktobra. Komisijas priekšsēdētājs saskaņā ar likumu - Saeimas kārtības ruļļa 165.panta nosacījumiem - 1993.gada 21.novembrī Latvijas Zemnieku savienības frakcijai iesniedza paziņojumu, uz kuru atbilde nav saņemta.

Uz komisijas izvirzītajiem jautājumiem atbildes nav snieguši: Jānis Jurkāns - bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs, 5.Saeimas deputāts - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā un atkārtoti 15.septembrī), par no Latvijas Republikas vēstniecības Vašingtonā saņemto naudu (pieprasījums 15.septembrī); Ivars Godmanis - bijušais Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā, atkārtoti 20.septembrī) un par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijā (pieprasījums 30.septembrī); Dainis Īvāns - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā un atkārtoti 20.septembrī); Jānis Dinevičs - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 16.augustā, atkārtoti 20.septembrī)...

(Starpsaucieni no zāles: “Nedzirdam! Tuvāk pie mikrofona!”)

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, es lūdzu uzmanību, lai man nav jāatkārto pagājušajā reizē teiktais par to, ka klusums zālē vienlaikus nodrošina skaļumu no runātāja puses.

R.Milbergs. ... par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Romualds Ražuks - bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, Aizsardzības padomes loceklis - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 6.augustā un atkārtots pieprasījums 17.septembrī); Linards Muciņš - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību Latvijas komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas īpašuma pārņemšanas komisijā (pieprasījums 10.septembrī, atkārtots pieprasījums 4.oktobrī un 6.oktobrī); Aloizs Vaznis - bijušais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā, atkārtoti - 15.septembrī); Vilis Seleckis - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par Latvijas komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 23.augustā un atkārtoti pieprasījumi 6.septembrī un 4.oktobrī); Aivars Borovkovs - bijušais Latvijas Republikas Ministru padomes pilnvarotais drošības komitejas pārņemšanai - (par VDK īpašumu pārņemšanu (pieprasījums - 6.septembrī, atkārtoti 4.oktobrī) un par slepenās, sevišķās un dienesta lietvedības darba grupas darbību (pieprasījums 6.oktobrī); Ints Cālītis - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Ziedonis Ziediņš - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Aleksejs Zotovs - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību Valsts drošības komitejas likvidācijas komisijā (pieprasījums 4.oktobrī); Georgs Beshlebņikovs - bijušais Latvijas Republikas brīvprātīgo vienību štāba priekšnieks - par darbību 1991.gada janvārī un augustā (pieprasījums 19.augustā, atkārtoti 15.septembrī); Igors Movels - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Egils Einārs Jurševics - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Jānis Endele - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Arnolds Bērzs - bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts - par darbību, izsverot slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 6.oktobrī); Ināra Rudaka - Valsts drošības komitejas īpašuma pārņemšanas komisijas dalībniece - par darbību VDK speciālo sakaru līdzekļu pārņemšanā (pieprasījums 6.oktobrī).

Uz Izmeklēšanas komisijas pieprasījumiem nav atbildējušas arī iestādes un organizācijas, piemēram, Ministru prezidents - par firmu “Faber” un OSI (pieprasījums 5.oktobrī), par Krievijas armijas daļu lidostā “Rīga” (pieprasījums 8.oktobrī), par Krievijas armijas objektu pārņemšanas stratēģiju (pieprasījums 25.oktobrī); Finansu ministrijas Ārvalstu kredītu koordinācijas padome - par kredītu firmai “Lears” (pieprasījums 1.novembrī); Latvijas Republikas Krievijas Federācijas militāro objektu pārņemšanas komisija - par kopējās inspekcijas nepieciešamību atsevišķu objektu pārņemšanai (pieprasījums 22.novembrī); Latvijas Republikas Prokuratūra - par Valsts drošības komitejas dokumentu iznīcināšanu (pieprasījums 10.novembrī); Augstākā tiesa - par Latvijas komunistiskās partijas Centrālajā komitejā izņemtajiem dokumentiem (pieprasījums 5.novembrī); Latvijas Zemessardzes štābs - par automašīnu izmantošanas specatļaujām (pieprasījums 29.oktobrī, atkārtots jau trīs reizes); valsts uzņēmums “Ventspils nafta” - par 1992.gada 30.decembra līgumu par naftas tranzītu (pieprasījums 1.decembrī); Valmieras rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Valmieras pilsētas Tautas deputātu padomes - par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī) un par Krievijas Federācijas (bijušās PSRS) armijas militārajiem objektiem (pieprasījums 24.septembrī); Talsu rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašuma pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Rēzeknes rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); Rēzeknes pilsētas Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Preiļu rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī); Liepājas rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī); Liepājas pilsētas Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķi slepeno un dienesta lietvedību - (pieprasījums 21.oktobrī); Jelgavas rajona Tautas deputātu padome - par slepeno, sevišķo un dienesta lietvedību (pieprasījums 21.oktobrī) un par VDK, LKP un Latvijas PSR Prokuratūras īpašumu pārņemšanu (pieprasījums 29.septembrī) un Saldus pilsētas Tautas deputātu padome - par Krievijas Federācijas (bijušās PSRS) militārajiem objektiem (pieprasījums 24.septembrī).

Komisija saņēmusi arī daudzas formālas un nepilnīgas atbildes. Piemēram, vērtējot Latvijas PSR Prokuratūras iesniegto dokumentu klāstu, redzams, ka daži dokumenti satur nepareizu informāciju par patieso stāvokli. Tā, piemēram, iesniegtās atbildes 21.pielikumā uzrādītajā Latvijas Republikas Prokuratūras štatu sarakstā kā Prokuratūras struktūrvienība vairs nav atrodama Kurzemes rajona prokuratūra, iznāk, ka uz 1991.gada 1.janvāri Rīgas, Ventspils, Daugavpils un Rīgas Ūdens transporta prokuratūrās nav bijis nevienas štata vietas un ka tās radītas tikai uz 1992.gada 1.janvāri. Uz komisijas divdesmito jautājumu - kāpēc netiek saukti pie atbildības jautājumā norādītie bijušie Latvijas PSR Prokuratūras darbinieki Daukšis un citi, atbilde nav dota.

Jautājumā par Latvijas PSR Prokuratūras īpašuma pārņemšanu ir notikusi formāla atrakstīšanās vispārējās frāzēs bez dokumentāra seguma. Arī uz daudziem citiem jautājumiem dotas vispārīgas, nekonkrētas atbildes. Sakarā ar šīm nepilnībām un izvairīšanos no atbildēm komisija bija spiesta atkārtoti nosūtīt pieprasījumu. Bez tam sakarā ar iesūtītajām atbildēm ir radusies virkne jautājumu, ja uz tiem netiks atbildēts, nebūs iespējams dot pilnīgu un objektīvu Latvijas Republikas Prokuratūras darbības vērtējumu.

Neizpratni rada Latvijas Republikas ģenerālprokurora vietnieka Ziediņa kunga parakstītā atbilde jautājumā par valsts valodas prasmi. No komisijas iesniegtajiem Prokuratūras dokumentiem redzams, ka līdz 1993.gada 1.oktobrim eksāmenu latviešu valodā atbilstoši viņiem noteiktajai pakāpei nav nokārtojuši 16 operatīvie darbinieki, arī divi rajonu prokurori un divi prokuroru vietnieki. Ziediņa kunga parakstītā atbilde skan šādi: “Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka spēkā esošā likumdošana neparedz obligātu darba attiecību pārtraukšanu ar darbinieku, ja nav nokārtots eksāmens valsts valodā. Šajā gadījumā izvirza darbinieku spēju veikt savus profesionālos pienākumus.”

Kā zināms, jautājumu par latviešu valodas neprasmi un ar to saistītajām darba attiecībām un darba attiecību pārtraukšanu nosaka Latvijas Darba likumu kodeksa 33.panta 2.punkts un 30.panta 8.punkts. Lai visiem būtu skaidrs, kā katrā situācijā jārīkojas, izskaidrojumu papildus ir devis Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 20.augusta lēmums “Par Valodu likuma realizēšanu attiecībā uz nepieciešamību lauzt darba līgumu”. Tajā noteikts, ka darbinieki, kuri ir pieņemti darbā līdz 1992.gada 5. maijam un nav nokārtojuši eksāmenu latviešu valodā atbilstoši viņiem noteiktajai pakāpei, atbrīvojami sakarā ar Darba likumu kodeksa 33.panta 2.punktu.

Vairākumam pieprasīto ziņu ir jābūt fiksētām iestāžu lietvedībā. Izmeklēšanas komisija uzskata, ka neatbildēšanas vai formālas atbildes rāda, kāda ir ierēdņu attieksme pret jebkuru jautājumu, un rada šaubas par kārtību šo iestāžu lietvedībā.

Joprojām nav izdarīti nepieciešamie grozījumi un papildinājumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā, kas noteiktu personas atbildību par informācijas nesniegšanu vai apzinātu nepatiesas informācijas sniegšanu. Tādējādi nav radītas nepieciešamās tiesību normas Izmeklēšanas komisijas darbības nodrošināšanai.

Saskaņā ar savstarpēju vienošanos Izmeklēšanas komisijas darbam rudens sesijā lietpratēju atalgošanai sev iedalītos līdzekļus papildus atvēlējušas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija - 250 latus un Pieprasījumu komisija - 200 latus. Izmeklēšanas komisija šo vienošanos vērtē kā koleģiālismu un savstarpējas palīdzības izpausmi Saeimas darbībā. Komisijas darbā kā lietpratēji tika pieaicināti Romāns Vitkovskis, Valentīna Holodova, Pēteris Lazda, Inta Stabulniece, Georgs Bagātais, Aivars Lejiņš, Jānis Danoss un Guntis Bērziņš.

Vietējā kapitāla izmantošana. Izmeklēšanas komisija secina: pieņemtie likumi, lēmumi un citi normatīvie dokumenti bija pietiekami, lai noteiktu valsts kapitāla daļu un maksu par tās izmantošanu. Pieņemtie dokumenti pietiekamā mērā reglamentē uzrādāmos uzņēmumus un uzņēmumu parametrus, lai šos datus visai pilnīgi būtu iespējams izmantot kontrolei.

Vērtējot ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu izmantošanu, Izmeklēšanas komisija konstatē: 1992.gada 4.augustā ir pieņemts Ministru padomes 308.lēmums, 1993.gada 19.februārī 82.lēmums un 1993.gada 12.aprīlī 197.lēmums. Tie visi satur prasību kontrolēt, kā kredītu ņēmēji izmanto piešķirtos kredītus. Visos minētajos Ministru padomes lēmumos ir pietiekami reglamentēta kredītu piešķiršanas procedūra, ko ilustrē no Finansu ministrijas saņemtie Kredītu piešķiršanas komisijas sēžu protokoli. Atšķirībā no minētajos lēmumos reglamentētajām prasībām ir pieļautas novirzes, par ko liecina Augstākās padomes Ekonomikas komisijas izskatīšanai Augstākās padomes plenārsēdē iesniegtais Augstākās padomes lēmuma projekts. Tā konstatējošajā daļā tiek akceptēts, ka lielākā daļa kredītu tiek piešķirta valsts uzņēmumiem un monopoliem, nevis privātstruktūrām. Nepietiekami kredītus saņem mazie uzņēmēji un zemnieki. Kredītu piešķiršanas komisijas darbu ietekmē politiski motīvi un nozaru intereses, kas iespaido lēmumu pieņemšanu.

Ministru padomes 308.lēmumā ir noteikta kredītu izmantošanas kontrole saskaņā ar biznesa plāniem, bet 82. un 197. lēmumā ir noteikta vienkārša kredītu izmantošanas kontrole, nenosakot atskaites punktu. Tas deva iespēju šo normu traktēt patvaļīgi. Visadekvātāk būtu kontrolēšanu formulēt saskaņā ar kredītu piešķīrēju noteikumiem, ar kādiem kredītus saņem Latvija.

Saskaņā ar Ministru padomes 308., 82. un 197. lēmumu Finansu ministrijā vajadzētu būt dokumentiem, kuri nosaka, kam jāveic kredītu izmaksāšanas kontrole, kāds ir pārbaužu plāns, grafiks vai cita to veikšanas kārtība, kā arī bija jābūt pārbaužu rezultātiem, ja tādas ir veiktas.

Lai selektīvi noskaidrotu stāvokli šajā jomā, Finansu ministrijai tika nosūtīti divi komisijas pieprasījumi, Valsts kontrolei - viens. Uz šiem vairākas reizes atkārtotajiem pieprasījumiem Finansu ministrija sniedz izsmeļošas ziņas par kredītu sadali, bet nesniedz absolūti nekādas ziņas par kredītu izmantošanas kontroli, tāpēc rodas pamatotas šaubas, vai šādi dokumenti ministrijā vispār ir bijuši. Ja kontroles jomā bijusi šāda bezdarbība, tad neatkarīgi no kredītu piešķiršanas nosacījumiem kredīta ņēmējs varēja veikt darbības, kas garantē kredītu atmaksu, bet pilnībā ignorēt prasības par šo kredītu izmantošanas mērķiem.

Saskaņā ar Finansu ministrijas sniegtajā ziņām ir bijuši kredīti, kas piešķirti minēto Ministru padomes lēmumu darbības laikā, un to raksturs pieprasa kontroles veikšanu. Piemēram, kredītu ir saņēmusi SIA “Lata International”. Firmai “Faber” piešķirto kredītu izmantošanas kontrolei tika sasaukta speciāla komisija, taču tas nebūtu bijis nepieciešams, ja šādu kontroli saskaņā ar lēmumu izpildi būtu veikusi Finansu ministrija.

Komisija konstatē, ka, kaut arī kredītu piešķiršana bija daudzmaz reglamentēta, kredīta ņēmēju turpmākās darbības īstenība bija visai neierobežotas. Saskaņā ar kredītu piešķiršanu noteikumiem, ar kādiem tos saņēma Latvija, bija jāīsteno to izmantošanas kontrole.

Analizējot no Finansu ministrijas saņemtās atbildes, var izteikt tikai aizdomas, ka šāda kontrole netika veikta. Pilnīgu ainu šajā jautājumā var dot tikai oficiāla Finansu ministrijas atbilde uz Izmeklēšanas komisijas pieprasījumu vai dokumentu revīzija Finansu ministrijā un tās rezultātu analīze.

Izmeklēšanas komisija izskatīja arī virkni Ministru padomes izdoto rīkojumu un lēmumu “Par namīpašumu pārņemšanu valsts īpašumā un to izmantošanu”. Darbs vēl nav pabeigts, taču ir konstatētas dažas neatbilstības, kuru juridisko analīzi tiek lūgts veikt Saeimas Juridiskajam birojam un Latvijas Juristu biedrībai. Galvenā pretruna ir šāda: saskaņā ar Ministru padomes 1991.gada 26.jūnija 241. rīkojumu namīpašums Rīgā, Teātra ielā 9 tiek nodots Latvijas Republikas valdības administrācijas uzņēmuma “Rosme” īpašumā. Saskaņā ar citiem Ministru padomes rīkojumiem namīpašumi tiek nodoti Latvijas Republikas valsts uzņēmumiem vai valdības administrācijas uzņēmumiem, vai valsts akciju sabiedrības “Rosme” valdījumā un lietojumā. Izmeklēšanas komisijas rīcībā ir divi saraksti, kas attiecas uz arodbiedrību īpašumu pārņemšanu valsts īpašumā. Vienā sarakstā ir minēts vairāk nekā 10 objektu, kuru nav otrā sarakstā. Kamēr nav pabeigta dokumentu izpēte un saņemts attiecīgs juristu atzinums, nevar apgalvot, ka te ir pieļauta kāda ļaunprātība.

Izvērtējot Krievijas karaspēka objektu pieņemšanas gaitu, ir konstatēts, ka valdība nav sagatavojusi pārskatu par zaudējumiem, ko okupācijas karaspēks radījis Latvijai kopš 1940.gada. Konstatēts, ka bieži ir bijuši gadījumi, kad, okupācijas karaspēkam atstājot objektus, nav sastādīti to pieņemšanas-nodošanas akti. Piemēram, tādu aktu nav vairākiem objektiem Liepājā. Pārņemot objektus, tikai atsevišķos gadījumos ir notikusi nodarīto postījumu apsekošana un sastādīti attiecīgi akti par ekonomiskajiem zaudējumiem.

Par tipisku var vērtēt situāciju, kad uz bijušo karaspēku daļu īpašuma bāzes no 1991.gada izveidojās kooperatīvi un citas saimnieciskās struktūras vai arī ēkas un būves militārpersonas ir izmantojušas vai pārdevušas firmām bez saskaņošanas ar pašvaldībām vai Latvijas Republikas Ministru padomi.

Latvijas komunistiskās partijas dokumentācija pārņemta nepilnīgi - daudzi dokumenti izņemti no mapēm un pazuduši. Līdz šim laikam nav veikta izmeklēšana par notikušo un nav sauktas pie atbildības Latvijas komunistiskās partijas atbildīgās amatpersonas attiecībā uz materiālu glabāšanu un kārtošanu.

Daudzos gadījumos, pārņemot Latvijas komunistiskās partijas īpašumus, telpu inventāru un autotransportu, nav sastādīti pieņemšanas-nodošanas akti vai pat vispār nav notikusi inventarizācija. Visraksturīgākais piemērs ir LKP CK ēka Rīgā, Elizabetes ielā 2, kur inventarizācija veikta tikai pēc pusgada, kad tur izvietojās Pasaules tirdzniecības centrs, tas ir, laikā no 1992. gada 20.janvāra līdz 28.februārim. Netika veikta Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas autobāzes inventarizācija. Tās vietā ar atsevišķu aktu konstatēts, ka trūkst deviņu automašīnu, no kurām piecas ir “Omon” rīcībā.

Nav veikta izmeklēšana un nav dots izvērtējums par Latvijas komunistiskās partijas naudas līdzekļiem. Nav ievērots arī 1991.gada 28.augusta Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” 3.punkts, kas uzdod pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no LKP struktūrvienību norēķinu kontiem, kā arī Ministru padomes 1991.gada 27.augusta 318-R rīkojums. Konstatēts, ka izmaksas no LKP kontiem notikušas gan 1991.gada beigās, gan arī vēl 1992. gadā ar toreizējā Latvijas Bankas prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa un citu atbildīgu bankas darbinieku atļauju.

Izmeklēšanas komisija konstatē, ka LKP darbības izbeigšana un LKP īpašumu pārņemšana notikusi neapmierinoši. Tā rezultātā valstij nodarīti ekonomiskie zaudējumi, iznīcināti svarīgi dokumenti un izlaupīts valsts īpašums. Nav precīzas uzskaites, kādi dokumenti ir pārņemti un kādu joprojām trūkst. Vienlaikus nav uzsākta izmeklēšana pret personām, kuras slēpušas vai iznīcinājušas dokumentus. Nav aprēķināti ekonomiskie zaudējumi, kas radušies, pārņemot īpašumus, un nav veikta izmeklēšana, lai atklātu vainīgos. Materiāli par Valsts drošības komisijas dokumentu iznīcināšanu nodoti Latvijas Republikas Prokuratūrai izmeklēšanai.

Sakarā ar 1991.gada janvāra notikumiem tika izveidota Latvijas Republikas Aizsardzības padome. No sešiem tās dalībniekiem pieprasīto informāciju sniedza tikai viens, tāpēc pašreiz nav iespējams izvērtēt valsts augstāko amatpersonu rīcību 1991,gada janvārī un augustā.

Iepazinusies ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas dokumentiem, Latvijas Republikas Izmeklēšanas komisija konstatē: no attiecīgajiem dienestiem ir saņemta informācija, kas ir svarīga Latvijas valstij, un šo dienestu darbība jāvērtē kā apmierinoša, taču vairākiem dokumentiem trūkst datuma, ziņu nosūtīšanas vietu, informācijas autoru, nav paraksta. Konstatēts, ka Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunas notiek tikai krievu valodā un netiek stenografētas. Konstatēts, ka Latvijas Republikas Ministru padomes darbības sākumposmā protokoli un līgumi tika parakstīti bez oficiāla tulkojuma. No bijušā Latvijas Republikas ārlietu ministra Jāņa Jurkāna nav saņemta atskaite par līdzekļiem, kas saņemti no Latvijas vēstniecības Vašingtonā, un par to izlietojumu.

Iepazinusies ar dokumentiem par Punduru dzelzceļa staciju, komisija ir konstatējusi, ka valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš”, pamatojoties uz telegrammu no Maskavas un nesaskaņojot jautājumu ar Latvijas Republikas Satiksmes ministriju, nodeva Punduru staciju Krievijas Oktobra dzelzceļam. Komisija ierosina izvirzīt Punduru stacijas jautājumu vienlaikus ar okupētās Abrenes apriņķa daļas atgūšanas jautājumu starpvalstu sarunās ar Krieviju.

Izvērtējusi veikto darbu, Izmeklēšanas komisija 13.decembra sēdē apstiprināja Saeimas lēmuma projektu, kas paredz komisijai turpināt darbu un sniegt ziņojumu ziemas sesijā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Prezidijam ir iesniegts lūgums - atklāt debates par Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojumu (saskaņā ar Kārtības ruļļa 103.pantu). Lūgumu ir iesnieguši deputāti Budovskis, Lambergs, Kostanda, Tabūns, Bukovskis, Karnups, Puriņa, Kalniņš, Kušnere un Žīgurs.

Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu - atklāt debates par Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojumu! Lūdzu rezultātu. Par - 46, pret - 1, atturas - 6. Atklāsim vispārējas debates! Vārds deputātam Odisejam Kostandam, pēc tam - deputātam Dzintaram Ābiķim.

O.Kostanda (LNNK).

Ar Latvijas Republikas Saeimas Izmeklēšanas komisijas lēmumu tika uzsākts darbs, lai izvērtētu, kas notika posmā no 1990.gada līdz 1993.gadam. Latvijā notika, pirmkārt, Krievijas bruņoto spēku objektu pārņemšana, otrkārt, komunistiskās partijas un, treškārt, Latvijas PSR VDK darbības izbeigšana un īpašumu pieņemšana. Šo izvērtēšanas darbu vadīja deputāts Kostanda, un kā lietpratēji piedalījās deputāta palīgs Dobelis un Totalitāro režīmu noziegumu Dokumentācijas centra darbinieks Lazda.

Izvērtējot Krievijas bruņoto spēku objektu pārņemšanu, galvenā vērība tika veltīta kara komisariātu, karaspēku daļu teritoriju un uzņēmumu vai darbnīcu pārņemšanai. Pārbaudē tika iekļauti šādi galvenie jautājumi: Augstākās padomes lēmumi par Krievijas bruņoto spēku rīcību Latvijā un par to izvešanu no Latvijas; Ministru padomes un tās institūciju militāro objektu pārņemšanas komisijas un Krievijas bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja darbība: pašvaldību darbība, sekojot Krievijas karaspēka daļas notiekošajam un veicot militāro objektu pārņemšanu, kā arī izvērtējot dokumentāciju, kas saistīta ar šo objektu pārņemšanu un tālāku izmantošanu. Izvērtējot kompartijas darbības izbeigšanas gaitu un tās īpašumu pārņemšanu, galvenā vērība tika veltīta LKP rajonu komiteju, LKP CK, LKP CK autobāzes un LKP CK izdevniecības pārņemšanai. Pārbaudē tika iekļauti šādi galvenie jautājumi: Augstākās padomes lēmumi un tās komisiju darbība kompartijas īpašuma pārņemšanā; Ministru padomes lēmumi un darbība, pārņemot kompartijas īpašumu; pašvaldību darbība un ar kompartijas īpašumu pārņemšanu un tālāko likteni saistītas dokumentācijas izvērtēšana.

Izvērtējot LPSR VDK darbības izbeigšanas gaitu un tās īpašumu pārņemšanu, galvenā vērība tika veltīta LPSR VDK rajonu komiteju nodaļu un to VDK objektu pārņemšanai, kuri atrodas Rīgā Stabu ielā, Puškina ielā un Valdemāra ielā. Pārbaudē tika iekļauti šādi galvenie jautājumi: Augstākās padomes lēmumi jautājumos, kuri saistīti ar Augstākās padomes izveidoto komisiju darbību; Ministru padomes lēmumi un darbība, izpildot Augstākās padomes lēmumus par VDK darbības izbeigšanu un īpašumu pārņemšanu; pašvaldību darbība; dokumentācijas izvērtēšana.

Izmeklēšanas komisija konstatēja, lūk, ko. Augstākās padomes lēmumi un darbība Krievijas bruņoto spēku pārņemšanā. Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija 1990.gadā bija sākusi apkopot informāciju par PSRS, tas ir, Krievijas, bruņotajiem spēkiem, kuri atrodas Latvijas teritorijā. Tobrīd vienīgā datu bāze atradās pie Ministru padomes padomnieka aizsardzības darba jautājumos Tillgasa kunga. Tajā bija ziņas par Krievijas bruņotajiem spēkiem piešķirtajām teritorijām, kā arī materiāli, kuri iepriekšējās LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Čepānim bija nosūtīti no rajonu pašvaldībām un kuros bija stāstīts par karaspēka daļās notikušajām pārbaudēm, kuras tika veiktas, pildot 1991.gada 13.oktobrī pieņemto LPSR Ministru padomes rīkojumu nr. 14 - par neapmierinošu ekoloģisko stāvokli republikā un tā atveseļošanu. Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti, piedaloties Latviešu strēlnieku apvienības militārajiem lietpratējiem, bija organizējuši vairākas tikšanās ar Lietuvas un Igaunijas Aizsardzības komisiju deputātiem un militārajiem lietpratējiem, kurās tika panākta vienošanās par to, kāda vienveidīga informācija katrā valstī būtu jāsavāc par Krievijas bruņotajiem spēkiem, un pamatos tika izstrādāta koncepcija par bruņoto spēku izvešanu no Baltijas valstīm. Latvijas Augstākajai padomei šāda koncepcija tika iesniegta 1991.gada 1.aprīlī. Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas izstrādāto anketu par militārajiem objektiem ar Ministru padomes Municipālā departamenta starpniecību 1990.gada oktobrī un novembrī izsūtīja pašvaldībām, un tas ļāva veidot pirmo valsts teritoriju aptverošo datu bāzi par Krievijas bruņotajiem spēkiem Latvijā. Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija 1991.gada oktobra sākumā organizēja sanāksmi, kurā piedalījās pašvaldību vadītāji, kura bija par administratīvajiem pasākumiem, kas jāveic pret karaspēka daļām, lai piespiestu tās ātrāk atbrīvot aizņemtās teritorijas. Piemēram, ja Krievijas karaspēka daļām nav nokārtoti maksājumi par elektrību, apkuri un tamlīdzīgi, vajag pārtraukt sniegt tām šos pakalpojumus. Pēc Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikuma šīs nostādnes 1990.gada 15.oktobrī tika pieņemtas Augstākās padomes lēmuma veidā. Lēmums bija par sevišķas nozīmes milicijas vienību un PSRS bruņoto spēku noziedzīgās darbības nepieļaujamību Latvijas Republikas teritorijā un paredzēja pārtraukt PSRS bruņoto spēku apakšvienību sociālo un materiālo apgādi. Lēmumu pieņēma, bet tas tomēr faktiski ir ticis ignorēts, tika aizkavēta tā parakstīšana. Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis neveica nevienu darbību šā lēmuma īstenošanai.

1991.gada 15.janvārī daļa Augstākās padomes deputātu padevās zināmai baiļu psihozei. Viss, kas bija saistīts ar šā lēmuma izpildi, tika apturēts. Faktiski lēmums tika atcelts. Izvērtējot citus Augstākās padomes pieņemtos lēmumus par PSRS, tas ir, Krievijas bruņotajiem spēkiem Latvijā, jāsecina, ka tie pieņemti savlaicīgi un precīzi atklāj okupācijas karaspēka nelikumīgo atrašanos Latvijā, kā arī raksturo tā noziedzīgās darbības. Šajā sakarā jāmin, piemēram, 1991.gada 8. janvārī pieņemtais Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojums par PSRS nodomu ievest Latvijā gaisa desanta karaspēka divīziju nolūkā izdarīt jauniesaucamo piespiedu mobilizāciju vai Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 8.janvāra lēmums par PSRS bruņoto spēku speciālo vienību nelikumīgo ievešanu Latvijas teritorijā, vai 1991.gada 13.janvārī pieņemtais Latvijas Republikas Augstākās padomes aicinājums Latvijas tautai, norādot tai uz kārtējiem militāristu pastrādātajiem asiņainajiem noziegumiem, kā arī 1991.gada 20.augusta Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par PSRS bruņoto spēku darbību Latvijā.

Turpinot Latvijas Republikas Augstākās padomes darbības izpēti, Izmeklēšanas komisija konstatēja, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija pastāvīgi pilnveidoja datu bāzi par Krievijas bruņotajiem spēkiem Latvijā un darīja to līdz pat 1991.gada 24.janvārim, kad ar Ministru padomes lēmumu nr. 33 tika izveidots Ministru padomes Sabiedrības drošības departaments. Taču arī 1991., 1992. un 1993.gadā deputāti sekoja Krievijas bruņoto spēku objektu pārņemšanas gaitai, bet 1991.gada 3.oktobrī Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu izveidot komisiju militāro objektu apsekošanai Latvijas Republikā. Komisijā strādāja deputāti Jundzis, Dobelis, Kostanda un Stepičevs un militārie lietpratēji Pļaviņš, Stiprais un Tilgass. Komisija apsekoja virkni militāro objektu un izstrādāja priekšlikumus valdībai par to, kā izveidot sistēmu objektu pārņemšanai Latvijas jurisdikcijā un to kontrolei. Militāro objektu pieņemšanā Ministru padomei un pašvaldībām bija jādarbojas uz šā dokumenta pamata. Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 3.decembra lēmums par valsts īpašuma aizsardzību Latvijas Republikā, 1991.gada 24.aprīļa Latvijas Republikas Augstākās padomes likums par pagasta pašvaldību un pilsētas pašvaldību un 1991.gada 5.novembra Augstākās padomes lēmums par PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas valsts īpašumā. Pārbaudot, kā tika īstenots Augstākās Padomes 1991.gada 5.novembra lēmums, deputāti konstatēja, ka netiek nodrošināta militāro objektu īpašuma saglabāšana. Tā kā Ministru padome uz to nereaģēja, Augstākā padome 1992.gada 28.janvārī pieņēma lēmumu par ārvalstu militāro resoru pārziņā esošo objektu uzskaiti un kontroli. Bet 1992.gada 9.septembrī Augstākā padome pieņēma vēl vienu lēmumu, kas faktiski būtu bijis jādara Ministru padomei, tas ir lēmums par kārtību, kādā pašvaldības uzskaita, kontrolē un pārņem ārvalstu militāro resoru pārziņā esošos nekustamā īpašuma objektus.

Secinājums: Augstākā padome un Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija jautājumos par Krievijas bruņoto spēku objektu apzināšanu un pārņemšanu laikā no 1990.gada līdz 1993.gadam ir darbojusies apmierinoši. Īpaši jāatzīmē, ka 1990. un 1991.gadā tieši Augstākās padomes deputāti bija tie, kas organizēja un veica šo darbu, kurš patiesībā bija jāveic Ministru padomei un tās institūcijām. Kā neapmierinoša jāvērtē Augstākās padomes spēja panākt, lai Ministru padome praksē īstenotu likumdevēju pieņemtos lēmumus.

Otrais. Ministru padomes un tās institūciju darbība. Darbu, kurš 1990.gadā Ministru padomei bija jāveic, lai apzinātu, kādā situācijā ir Latvijā esošie Krievijas militārie objekti, darīja, kā jau minēju, Augstākās padomes deputāti. Tikai 1991.gada 24.janvārī tika izveidots Ministru padomes Sabiedrības drošības departaments Baškera kunga vadībā. Šā departamenta informācijas nodaļa, izmantodama ziņu iegūšanai rajonos izveidotās valsts dienestu pārbaudes, precizēja datu bāzi, lai pilnveidotu ziņas par Latvijas Republikā esošajām Krievijas karaspēka daļām. Taču pagāja viss 1991.gads, un un 1991.gada laikā Krievijas bruņoto spēku vienības tika gan izvestas no valsts, gan izformētas uz vietas, tātad atbrīvojās militārie objekti, bet valdība nesteidzās īstenot Augstākās padomes lēmumus. Par izņēmumu uzskatāmas epizodiski nodibinātās komisijas atsevišķu ar Krievijas bruņoto spēku atrašanos Latvijā saistīto jautājumu risināšanai. Piemēram, 1991.gada 19.janvārī ar Ministru padomes rīkojumu nr. 21 izveidoja komisiju sarunām ar Baltijas kara apgabala un Baltijas flotes vadību. Komisijas priekšsēdētājs bija Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers. Vienlaikus tika izveidotas arī četras darba grupas. 1991.gada 12.jūlijā ar Ministru padomes rīkojumu nr. 257 izveidoja darba grupas sarunām ar PSRS Ministru padomi un PSRS Aizsardzības ministriju par Liepājas ostas atbrīvošanu, un šīs darba grupas vadītājs bija Jānis Peters. 1991.gada 27.septembrī ar Ministru padomes rīkojumu nr. 375 izveidoja komisiju jautājumā par PSRS Aizsardzības ministrijas karaskolu pārņemšanu, un šīs komisijas priekšsēdētājs bija Ilmārs Bišers. 1991.gada 30.septembrī ar Ministru padomes rīkojumu nr. 378 izveidoja komisiju sarunām ar Baltijas kara apgabala vadību par to materiālo vērtību atdošanu īpašniekiem, kuras viņiem tika atsavinātas augusta apvērsuma mēģinājuma laikā Latvijā, komisijas priekšsēdētājs bija Ilmārs Bišers.

Kaut gan Saeimas Izmeklēšanas komisija vairākkārt pieprasīja savā rīcībā šo komisiju sēžu protokolus, lēmumus un atskaites, amatpersonu, piemēram, Ilmāra Bišera, atbildes bija virspusējas, nekonkrētas. Izmeklēšanas komisijai tātad nav citu materiālu par šo valdības komisiju darba rezultātiem, tāpēc ir pamats vērtēt šo komisiju darbu kā neapmierinošu un formālu. Tikai 1991.gada 17.decembrī Ministru padome izdeva rīkojumu nr. 548 par militāro objektu pārņemšanu komisijas izveidošanu. Komisijas priekšsēdētājs bija Jānis Dinevičs, un komisijā bija 12 locekļi. Bet 1992.gada 10.jūnijā Ministru padome pieņēma lēmumu nr. 221 par Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanu un to pārziņā esošo objektu uzskaiti un pārņemšanu, izveidojot Latvijas Republikas valsts ministra Dineviča aparātā Krievijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroju, kuru vadīja Upmaļa kungs. Birojs savas darbības laikā izveidoja precīzu uzskaiti par Krievijas karaspēka daļu atrašanās vietām Latvijā, un šāda uzskaite deva iespēju Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisijai sākt plānot šo objektu iespējamo izmantošanu pēc to pārņemšanas. Biroja darbs turpinājās līdz Augstākās padomes darba noslēgumam 1993.gada jūnijā, bet pēc reorganizācijas birojs tika iekļauts vispirms Ārlietu ministrijas sastāvā, pēc tam - Aizsardzības ministrijas sastāvā. Savukārt militāro objektu pārņemšanas komisija savas darbības laikā (līdz 1993.gada jūnijam) strādāja gausi, nespēja operatīvi pieņemt lēmumus un tādējādi kavēja atgūto objektu tālāko izmantošanu - to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem vai privatizāciju. Līdz ar to šī komisija radīja priekšnoteikumus daudzu objektu izlaupīšanai. Piemēram, Liepājas rajonā Bārtas pagastā karaspēka daļa nr.20-480B 1993.gada 15.janvārī atstāja objektu. Pagasta pašvaldības pārstāvji rakstīja pieņemšanas nodošanas aktu, taču vēl pēc pusgada, tas ir, 1993.gada augustā, no Ministru padomes Militāro objektu pieņemšanas komisijas netika saņemts lēmums par šā objekta piešķiršanu pašvaldībai, tādēļ nebija iespējams nodot objektu agrākajam zemes īpašniekam. Pusgadu!

Cits piemērs. Liepājas rajona Nīcas pagastu atstāja karaspēka daļa 23-35JA, kā arī karaspēka daļa 86-625, un 1992. gada 14. augustā pieņemšanas un nodošanas aktu parakstīja pagasta pašvaldības pārstāvis. Tālāko izmantošanu kavēja tas, ka līdz 1993.gada augustam - veselu gadu! - Ministru padomes militāro objektu pieņemšanas komisijas lēmums netika nosūtīts pagastam un netika darīts zināms. Tādēļ pašvaldība nevarēja veikt šo objektu privatizāciju un notiek šo objektu izlaupīšana. Šie piemēri ir tipiski visai Latvijai un pierāda Jāņa Dineviča, kā arī viņa vadītās Militāro objektu pārņemšanas komisijas bezatbildību, kurai ir bijušas postošas sekas valsts saimniecībā.

1993.gada pavasarī desmitiem neizskatītu priekšlikumu bija sakrājušies un iestrēguši Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisijā. Kad pēc Augstākās padomes darbības izbeigšanās arī Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisija pārtrauca savu darbu, situācija ar militāro objektu organizētu pārņemšanu vēl vairāk sarežģījās. Un tikai pēc Saeimas Izmeklēšanas komisijas pirmā ziņojuma un pēc jautājuma apspriešanas Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā jaunais Ministru kabinets organizēja šīs pārtrauktās darbības atjaunošanu.

Secinājums: Ministru padomes Bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja darbs attiecībā uz Krievijas karaspēka daļu militāro objektu uzskaites jautājumiem ir vērtējams kā apmierinošs, taču kopumā Ministru padomes darbība Krievijas militāro objektu pārņemšanā ir neapmierinoša. Ministru padomes izveidoto komisiju, kuru mērķis bija šo jautājumu risināšana ar Krievijas bruņoto spēku vadību, darbība ir neapmierinoša. Militāro objektu pārņemšanas komisijas - un it īpaši šīs komisijas vadītāja Jāņa Dineviča - darbība ir neapmierinoša, jo tika radīti postoši zaudējumi Latvijas saimniecībai un tika veicināta valsts īpašumu izlaupīšana.

Trešais. Latvijas Republikas pašvaldību darbība. Daudzas pašvaldības - rajonu, pilsētu un pagastu - ir centušās panākt ātrāku Krievijas bruņoto spēku izvešanu no savas teritorijas. Stingru nostāju ir paudušas, piemēram, Kuldīgas rajona Skrundas pagasta, Rudbāržu pagasta, Raņķu pagasta un Laidu pagasta pašvaldības, kuras jau 1992.gadā bija pieņēmušas noteiktus lēmumus ar prasībām Ministru padomei. Kuldīgas rajona Tautas deputātu padome 1992. gada rudenī pieņēma lēmumu atslēgt uz trim dienām elektroenerģijas piegādi Skrundas radiolokācijas stacijai, jo tika liegts veikt pārbaudi garnizona teritorijā. Jāmin arī cīņa par Saldus rajona Zvārdes poligona likvidēšanu un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas vadības enerģiskā rīcība.

Diemžēl jākonstatē, ka ļoti daudzas pašvaldības nav pienācīgi pildījušas Augstākās padomes 1992.gada 28.janvāra lēmumu par ārvalstu militāro resoru pārziņā esošo objektu uzskaiti un kontroli.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, deputāt Kostanda! Kā jums liekas - cik laika jūsu ziņojumam vēl vajadzēs? Jo tagad ir pienācis pārtraukums. Mēs varam pēc pārtraukuma turpināt uzklausīt jūsu ziņojumu, lai tas nebūtu sasteigts.

(No zāles kāds kaut ko saka.)

Tātad pēc pārtraukuma turpināsim uzklausīt deputāta Kostandas ziņojumu.

Tagad vārds paziņojumam Saeimas priekšsēdētāja biedram, deputātam Berķim.

A.Berķis (Saeimas priekšsēdētāja biedrs).

Godātie deputāti! Ir ieradusies noslēpumaina delegācija, kura lūdz, lai mēs viņus pieņemtu vēl tagad.

Priekšsēdētājs. Pārtraukums ilgs pusstundu. Lūdzu, reģistrēsimies! Izdruku nolasīsim pēc pārtraukuma.

(P ā r t r a u k u m s )

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Ieņemiet vietas! Vēlreiz aicinu deputātus ierasties savā vietā. Turpināsim izskatīt Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojumu, un es lūgtu jūs pagaidīt deputātu Kostandu.

Godātais Elferta kungs, ieņemiet, lūdzu, vietu! Es atvainojos Kostandas kungam, jo mums ir jānolasa izdruka. Lūdzu, apsēdieties uz mirkli šeit pat! Vārds sekretāra biedram deputātam Tomiņam izdrukas nolasīšanai.

 

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Tātad iepriekšējā sēdes daļā nav reģistrējušies šādi deputāti: Georgs Andrejevs, Eduards Berklavs, Imants Daudišs, Ilmārs Dāliņš, Edvīns Inkēns, Juris Janeks, Ēriks Kaža, Jānis Lagzdiņš...

Priekšsēdētājs. Jānis Lagzdiņš ir zālē.

Z.Tomiņš. Atzīmēts. Jānis Lucāns. Jā, viņš pienāca un arī precizēja. Tātad Jānis Lucāns piedalījās. Ruta Marjaša, Valdis Pavlovskis...

Priekšsēdētājs. Valdis Pavlovskis ir zālē.

Z.Tomiņš. Zālē. Zigurds Tomiņš. Tātad es arī piedalījos. Mārtiņš Virsis, Joahims Zīgerists.

Priekšsēdētājs. Georgs Andrejevs ir zālē.

Lūdzu, turpināsim debates! Vārds Odisejam Kostandam. Lūdzu, turpiniet savu uzrunu!

O.Kostanda (LNNK).

Diemžēl nākas konstatēt, ka ļoti daudzas pašvaldības nav pienācīgi izpildījušas Augstākās padomes 1992.gada 28.janvāra lēmumu par ārvalstu militāro resoru pārziņā esošo militāro objektu uzskaiti un kontroli un viņu rīcībā nav pilnīgas informācijas par Krievijas karaspēka objektiem. Piemēram, Ventspils pilsētas Tautas deputātu padome, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas Tautas deputātu padome un arī Talsu un Alūksnes rajonu pašvaldības aizbildinājās, ka valsts dienesta pārvaldēs jau tāpat esot atrodama attiecīgā informācija. Šāda attieksme un operatīvās uzskaites un kontroles trūkums ir radījis šādas tendences. Pirmkārt, karaspēka daļa atstāj objektu, bet pašvaldība par to pat nezina. Piemēram, Liepājā ir vairāki šādi gadījumi. Otrkārt, karaspēka daļu atstātie objekti tika pārņemti, nepieaicinot pašvaldības pārstāvjus, un tas notika bez viņu ziņas. Ventspils rajonā un Liepājas rajonā tā rīkojās Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Robežsargu brigādes un jūras spēki. Treškārt, vēl biežāk bijušas tādas situācijas, kad militārais objekts ir piešķirts pašvaldībai, bet tā par to neliekas ne zinis.

Augstākās padomes 1991. gada 24.aprīļa lēmums par pagasta pašvaldību un par pilsētas pašvaldību noteica, ka īpašuma pārdošanas vai izmantošanas gadījumos ir jārīko izsoles un konkursi. Vairākumā gadījumu nekādi konkursi un nekādas izsoles nav notikušas. Vēl ļaunāk. Pašvaldības bezatbildīgi nav pieņēmušas nekādus lēmumus par objektu tālāku izmantošanu, kaut vai lēmumu par objektu nojaukšanu, ja nav citu priekšlikumu. Tā ir noticis ar militārajiem objektiem Liepājas rajonā, Grobiņā, Pāvilostā, Vaiņodē un citur. Secinājums: Latvijas pašvaldību darbs operatīvās informācijas iegūšanā par Krievijas bruņoto spēku objektiem Latvijā jāvērtē neapmierinoši. Pašvaldību veiktais militāro objektu regulāras apsekošanas darbs, pārņemto objektu apsardzes un tālākas izmantošanas organizēšana ar dažiem pozitīviem izņēmumiem ir jāvērtē neapmierinoši.

Ceturtais punkts - raksturīgākās negācijas Krievijas bruņoto spēku objektu pārņemšanas gaitā.

Pirmā. Nav sastādīts pārskats par zaudējumiem, ko Krievijas okupācijas karaspēks radījis Latvijai kopš 1940.gada. Nav aprēķināti arī zaudējumi, ko laikā no 1990. līdz 1993. gadam, proti, laikā, kad Latvija atguva neatkarību, Latvijai nodarījušas vēl esošās karaspēka daļas. Nav aprēķinu par karaspēka daļu patērēto, bet nesamaksāto un par vides piesārņojumiem. Tāpēc sarunās ar Krieviju nav izvirzītas konkrētas un ar skaitļiem pamatotas pretenzijas.

Otrā. Daudzviet, Krievijas karaspēkam atstājot aizņemto objektu, nav sastādīts pieņemšanas un nodošanas akts, piemēram, vairākiem objektiem Liepājā.

Trešā. Pārņemot objektus, daudzkārt nav apsekoti videi nodarītie postījumi un nav sastādīti attiecīgi akti par ekonomiskajiem zaudējumiem. Vēl dīvaināk - apsekošana notikusi formāli, un tiek slēpti Latvijai nodarītie materiālie zaudējumi. Piemēram, Dineviča 1993.gada parakstītajā aktā nr.2 par nerūdas izrakteņu kombinātu nr. 462 Aizkraukles rajona Pļaviņās ir rakstīts, ka ir pārbaudīts ekoloģiskais stāvoklis un ka Latvijas valstij objekts nav nodarījis ekonomiskos zaudējumus. Valsts vīrs un politiķis to atzīst pēc tam, kad gadu desmitiem mūsu derīgos izrakteņus, dolomītu, militāristi raka, sasmalcināja un izkaisīja Baltijas Kara apgabala militārajos objektos. Pat masu informācijas līdzekļos tika publicēti precīzi dati par izrakto derīgo izrakteņu daudzumu, par nekultivētajiem karjeriem - tā saucamajām mēness ainavām, kas tur palikušas; par ražošanas atlikumu radītajiem aizsērējumiem Daugavas gultnē, kas pavasaros rada plūdus. Tagad to visu aizmirst un noslēpt ir noziedzība.

Ceturtā. Uz bijušo karaspēku daļu nekustamā īpašuma bāzes kopš 1991.gada izveidojās kooperatīvi un citas saimnieciskas struktūras vai arī ēkas un būves paši militāristi iznomāja vai pārdeva bez saskaņošanas ar pašvaldību vai ar Latvijas Republikas Ministru padomi. Šādu gadījumu skaits laikā no 1991.gada līdz 1993.gadam ir aptuveni 200. Vairākums šādu gadījumu ir Rīgā un Liepājā, bet šādi gadījumi ir konstatēti arī citur. Piemēram, Liepājas rajona Rucavā pretgaisa aizsardzības daļas nr. 94150 objektus militāristi pārdeva firmai “Lideks”. Tā šo objektu izlaupīja un izdemolēja. Tādējādi zaudējumi viennozīmīgi ir radīti tieši Latvijas valstij. Līdzīgi notika Kuldīgas rajona Nīcgales pagastā - tur bijušo raķešu bāzi karaspēka daļas komandieris pārdeva firmai “Kulfo” (tā ir firmas “Forums” filiāle). Arī tā šo objektu demontēja - tātad izlaupīja, tajā skaitā arī elektrostaciju, bet angārus un citas ēkas pēc objektu izdemolēšanas atstāja pašvaldības pārziņā, pagastam. Atkal ir nodarīti zaudējumi Latvijas valstij.

Šādus līgumus parasti slēdza ne jau ar Krievijas Aizsardzības ministriju vai valdību, bet ar karaspēku daļu komandieriem. Varētu domāt, ka karaspēku daļu komandieri ir kaut kādu dzimtmuižu īpašnieki un ka šos objektus ir cēluši viņu tālie senči. Daudzu šo saimniecisko struktūru vadībā ir kompartijas un komjaunatnes bijušie funkcionāri, bet vēl biežāk - steigšus Latvijā demobilizējušies padomju armijas virsnieki. Piemēram, akciju sabiedrības “Barkava” prezidents Podukts, SIA “Esko” valdē ir bijušais karaspēka daļas nr.77075 komandieris Hellers un tamlīdzīgi.

Acīmredzot taisnība ir bijusi tiem žurnālistiem, kuri jau pirms Saeimas deputātiem ir konstatējuši, ka galvenā okupācijas armijas mantiniece, ja tā var izteikties, Latvijā ir “Software House - Rīga”, kas no militāristiem tādā veidā iegādājusies Latvijas valsts īpašumus: karakuģu dzinēju remontrūpnīcu Liepājā, Roņu ielā 21. Bijušo VDK robežapsardzības objektu Rīgā, Rencēnu ielā 10, bijušo VDK robežapsardzības objektu Skanstes ielā 13, objektu Rīgā, Tvaika ielā 70 ar jaunām divstāvu kazarmu ēkām un betonētu 100 metrus garu kuģu piestātni un tamlīdzīgi. Šo uzskaitījumu var vēl turpināt. Latvijas Republikas Saimnieciskā tiesa nav anulējusi minētos nelikumīgos darījumus, bet Ministru padome ar Iekšlietu ministrijas un Zemessardzes formējumu spēkiem šos okupētos objektus - Latvijas valsts īpašumus - nav atbrīvojušas no zagļiem.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, Kostandas kungs, runājiet drusciņ lēnāk, jo stenogrammai ir jābūt precīzai.

O.Kostanda. Jā. Arī vairākums Augstākās padomes deputātu 1992.gada oktobrī nespēja pieņemt Latvijas Republikas aizsardzības ministra Jundža ierosināto lēmumu par grozījumiem Augstākās padomes un Augstākās padomes Prezidija lēmumos, kas saistīti ar PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas valsts īpašumā. Nav skaidrs, kas ir noteicis šo deputātu rīcību. Ir svarīgi, lai saimniecisko struktūru nelikumīgi okupētie Latvijas valsts īpašumi tiktu atgūti un vēlāk - likumīgi privatizēti, tādējādi vienlaikus izdotos gūt ievērojamus līdzekļus valsts budžetam. Vai Saeima pieņems šādu likumu un atgūs valstij šos īpašumus, piedzenot no saimnieciskajām struktūrām valstij nodarītos zaudējumus - tāds ir jautājums. Vai šādā veidā starp militāristiem un saimnieciskajām struktūrām noslēgtie darījumi attiecībā uz objektu iznomāšanu vai pārdošanu ignorē pirmām kārtām jau bijušas PSRS likumdošanas aktus par bruņoto spēku pārziņā esošo īpašumu, kuri paredzēja bruņoto spēku pārziņā esošā īpašuma nodošanu Latvijai, ja militārās struktūras to vairs neizmanto. Tas būtu pirmkārt. Otrkārt, šie darījumi ignorē arī 1990. līdz 1993. gadā joprojām Latvijā spēkā esošos normatīvos aktus, to vidū Latvijas PSR Ministru padomes 1990.gada 30.septembra 351.lēmumu - par kārtību, kādā nododamas uzņēmumu un apvienību ēkas un celtnes, ar šo lēmumu tika apstiprināts nolikums, kura 7.punkta otrā daļa paredzēja, ka ministrijas, valsts komisijas un PSRS resori ir tiesīgi nodot kooperatīvajām vai citām sabiedriskajām organizācijām ēkas un celtnes, saskaņojot šos jautājumus ar Ministru padomi. Var secināt, ka, veicot visus šos iepriekšminētos darījumus, nav notikušas nekādas saskaņošanas ar Latvijas Ministru padomi.

Taču visnepārprotamāk šie darījumi ir ignorējuši Augstākās padomes pieņemtos lēmumus un likumus. 1990.gada 3.decembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu par valsts īpašumu aizsardzību Latvijas Republikā. Lēmums nodrošina Latvijas Republikas ekonomiskās un sociālās sistēmas funkcionēšanu saskaņā ar Augstākās padomes 1990.gada 4. maija deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Lēmums aizliedz juridisko un fizisko personu jebkura veida saimnieciskos darījumus, ar kuriem tiek atklātā vai slēptā veidā pārkāptas Latvijas Republikas īpašumtiesības, kā arī reglamentē darījumus ar valsts organizāciju pamatlīdzekļiem. 1991.gada 5.novembra lēmumā Augstākā padome ir atsaukusies uz 1989.gada 8.aprīļa Vīnes konvenciju par valsts tiesību pēctecību attiecībā uz valsts īpašumu, valsts arhīviem un valsts parādiem. Lēmuma 1. punktā bija noteikts, ka Latvijas Republikas teritorijā dislocēto PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka formējumu pārziņā esošais nekustamais īpašums, proti, ēkas, būves, darbgaldi un citas stacionārās iekārtas, kā arī komunikācijas ar visām nepieciešamajām apkopes un ekspluatācijas iekārtām ir Latvijas Republikas valsts īpašums. Bez tam jāmin vēl arī šo saimniecisko darījumu politiskais aspekts. Nenoliedzami, ka šāda ar Ministru padomi nesaskaņota un nesankcionēta militāro objektu iznomāšana vai pirkšana ir bijusi pretrunā ar Latvijas Republikas interesēm, jo samaksu saņēma Krievijas armijas militārpersonas, un tas stimulē militāristus iespējami ilgāk palikt mūsu valsts teritorijā, tādējādi kavē armijas izvešanu no Latvijas. Šobrīd no balsojuma par to, vai Izmeklēšanas komisija 1994.gadā varēs turpināt darbu, lai precizētu šādu nelikumīgu darījumu skaitu un sagatavotu Saeimā tā jautājuma izskatīšanu, kā atgūt nolaupīto valsts īpašumu, būs redzams, vai mūs interesē, kas notiek ar valsts īpašumu. Būs redzams, vai Latvijā darbojas valsts vara, proti, Saeima, vai arī noteikumus tāpat kā līdz šim diktēs “Software House” vai citas tai līdzīgas firmas un firmiņas.

Secinājumi: Izmeklēšanas komisijas secina, ka Krievijas bruņoto spēku īpašumu pārņemšana Latvijā laikposmā no 1990.gada līdz 1993.gadam ir notikusi neapmierinoši, kā rezultātā radušies ekonomiskie zaudējumi Latvijas Republikai, ir notikusi īpašumu izlaupīšana.

Priekšlikumi:

1. Uzdot Ministru kabinetam katru mēnesi iesniegt Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai pārskatu par mēneša laikā Krievijas bruņoto spēku atstātajiem objektiem, norādot, kas tos pieņēmis, kas parakstījis nodošanas un pieņemšanas aktus, kas veicis apkārtējai videi nodarīto postījumu analīzi, kā arī aprēķinus par Latvijas valsts īpašumam nodarītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem.

2.Uzdot Ministru kabinetam nekavējoties veikt pasākumus, lai aprēķinātu Latvijas valsts īpašumam nodarītos zaudējumus, kuri radušies Krievijas bruņoto spēku objektu ekspluatēšanas un nodošanas gaitā.

3. Uzdot Saeimas Izmeklēšanas komisijai turpināt darbu, izveidojot sarakstu par tiem Krievijas bruņoto spēku objektiem, kurus noslēgtu darījumu ceļā ar militāristiem iznomājušas vai nopirkušas saimnieciskās struktūras. Latvijas valsts īpašuma objektu sarakstu, kā arī saimniecisko struktūru pirātiski sagrauto objektu sarakstu iesniegt Latvijas Republikas Saeimai, Ministru kabinetam un Prokuratūrai. Tam nekavējoties jāveic pasākumi, lai atgūtu Latvijas valstij tās īpašumus un no saimnieciskajām struktūrām, kas izmantojušas valsts īpašumu, tiesas ceļā piedzītu kompensāciju par valstij radītajiem materiālajiem zaudējumiem.

Otrā sadaļa - Latvijas kompartijas darbības izbeigšanas gaitā un tās īpašumu pārņemšana. Pirmkārt, par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumiem un darbību. 1990.gadā Augstākā padome neveica daudzus pasākumus, lai izvērtētu kompartijas pastrādātos noziegumus pret Latvijas valsti un pilsoņiem. Netraucēti notika pretvalstiski komunistu pasākumi, kompartija ilgstoši turpināja organizēt pasākumus atjaunojamās Latvijas Republikas likumīgās varas un pārvaldes institūciju graušanai. Piemēram, 1990.gada 15.maijā notika uzbrukums Augstākajai padomei, tāpat tika pieņemtas Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes darbinieku draudu pilnās rezolūcijas, izveidota tā dēvētā Latvijas PSR Prokuratūra un tamlīdzīgi. Tika veikta zināma darbība, lai atgūtu kompartijas nelikumīgi pārņemtos īpašumus. Tā, piemēram, 1990.gada 30.maijā Augstākā padome pieņēma lēmumus par nelikumīgi atsavinātā īpašuma - laikrakstu un žurnālu izdevniecības “Preses nams” - atdošanu Latvijas Republikai, taču Ministru padomes gaušanās un neizlēmīgās rīcības dēļ šā lēmuma īstenošana ieilga. Kompartija savukārt aktīvi pretojās šā lēmuma izpildei, tāpēc Augstākā padome 1991.gada janvārī pieņēma lēmumu par PSRS iekšējā karaspēka bruņoto iebrukumu Preses namā, nosodot Latvijas kompartijas centrālkomitejas organizēto bandītisko iebrukumu. Tika arī uzsvērts, ka ar klajo nepakļaušanos Latvijas Republikas likumiem un pretstatot sevi likumīgi ievēlētajai Latvijas Republikas Augstākajai padomei un valdībai, Latvijas komunistiskā partija sākusi varas sagrābšanu ar bruņotu spēku.

Arī 1991.gada janvāra valsts apvērsuma mēģinājuma sakarā Augstākā padome 1991.gada 17.janvārī pieņēma paziņojumu. Tajā Augstākā padome novērtēja, ka Latvijas kompartijas presē izplatītais tā sauktās Latvijas Sabiedrības glābšanas komitejas paziņojums par varas pārņemšanu Latvijas Republikā ir vērsts uz iedzīvotāju dezinformāciju un situācijas destabilizēšanu. Tomēr 1991.gada sākumā pēc asiņainajiem janvāra notikumiem Latvijas Republikas Augstākā padome nepieņēma lēmumu, lai uzsāktu izmeklēšanu par LKP darbību, un neveica pasākumus tās darbības aizliegšanai.

Kā absurds un kuriozs vērtējams Augstākās padomes aicinājums PSRS Augstākajai padomei, lai tā izveido izmeklēšanas komisiju, kas izskatītu PSKP lomu valsts apvērsuma mēģinājumā Latvijā. Tātad tā vietā, lai izveidotu izmeklēšanas komisiju Latvijā, tika meklēta palīdzība pie svešas valsts likumdevējiem. Augstākā padome aprobežojās ar 1991.gada 20.februāra lēmumu par komisijas izveidošanu atsevišķu Latvijas Republikas tautas deputātu iespējamās līdzdalības noskaidrošanai valsts apvērsuma mēģinājumā. Diemžēl šai komisijai netika piešķirtas pilnvaras izmeklēt LKP līdzdalību valsts apvērsuma mēģinājumā. Tādējādi Augstākā padome faktiski atļāva kompartijai gatavot atkal jaunas un jaunas sazvērestības pret Latvijas valsti. Tas arī notika.

1991.gada augustā sākās kārtējais kompartijas organizētais apvērsums pret Latvijas valsts varu. Augstākā padome bija spiesta 1991.gada 19.augustā atkal pieņemt aicinājumu, kas bija adresēts Latvijas rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām, to amatpersonām, vietējo padomju deputātiem. Tajā bija norādīts, lai valsts amatpersonas nestājas nekādos kontaktos un nesadarbojas ar kompartijas un citu līdzīgu veidojumu pārstāvjiem. Tikai pēc augusta puča izgāšanās Augstākā padome 1991. gada 23. augustā pieņēma lēmumu par Latvijas komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā, nosakot, ka Latvijas valsts kā likumīgā īpašniece pārņem kompartijas mantu, kā arī uzdeva Latvijas Republikas teritorijā esošajām banku iestādēm pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no LKP struktūrvienību norēķinu kontiem. Vienlaikus 1991.gada 23. augustā Augstākā padome pieņēma lēmumu ierosināt krimināllietu pret LKP pirmo sekretāru Rubiku un izmantot attiecīgus drošības līdzekļus. Vēl todien tā pieņēma arī lēmumu par komisijas izveidošanu Latvijas komunistiskās partijas īpašumu pārņemšanai. Šo komisiju vadīja Vilis Seleckis. Taču arī vēl tad Latvijas komunistiskās partijas darbība netika pārtraukta, jo acīmredzot apjukums bija burtiski paralizējis deputātus, tāpēc 1991.gada 24.augustā Augstākā padome atgriezās pie šā jautājuma izskatīšanas un pieņēma jaunu lēmumu, par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu, kas arī tikai uz laiku pārtrauca LKP darbību. Tas nozīmēja svārstīšanos. Bija jāpaiet vēl gandrīz trim nedēļām līdz beidzot 1991.gada 10.septembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu”, kurā tā paziņoja par LKP un līdz ar to arī dažu citu pretvalstisku organizāciju darbības izbeigšanu.

Ievērību pelna vēl divi Augstākās padomes lēmumi kompartijas darbības izvērtēšanai. Tas ir Augstākās padomes 1992.gada 25.marta lēmums par konvencionālo tiesu normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci. Tika nolemts izskatīt PSKP un Latvijas kompartijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī pret Latvijas valsti, tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pretēji tautas gribai, noziegumus pret cilvēci. Tika nolemts izturēties pret šiem noziegumiem gluži tāpat kā pret nacionālsociālistu rīcību - neattiecināt uz tiem noilgumu. 1992. gada 31.martā Augstākā padome pieņēma lēmumu par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu - tātad komunistiskā režīma un nacionālsociālistiskā režīma - noziegumu izmeklēšanai.

Augstākās padomes izveidotās LKP īpašumu pārņemšanas komisijas locekļu lielākā daļa ignorēja Saeimas Izmeklēšanas komisijas pieprasījumus, nesniedza atbildes par savu darbību Izmeklēšanas komisijai. Nav redzēts arī LKP īpašumu pārņemšanas komisijas ziņojums pašai Augstākajai padomei par paveikto, nav atrodami vai arī vispār varbūt nav bijuši šīs komisijas darba sēžu protokoli, lēmumi un citi materiāli. Līdz ar to Izmeklēšanas komisija secina, ka Augstākās padomes izveidota LKP īpašumu pārņemšanas komisija nav veikusi savu darbu. Tā rezultātā pazuduši daudzi LKP arhīva dokumenti, nav skaidrības par LKP līdzekļu likteni un tamlīdzīgi. Par pārkāpumiem, kas pieļauti, īstenojot Augstākās padomes lēmumu, ir atbildīgi šīs komisijas locekļi, it sevišķi komisijas priekšsēdētājs Vilis Seleckis.

Analizējot Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas un Dokumentācijas centra darbu, Izmeklēšanas komisija konstatē, ka ir sākts veidot represēto kartotēku, LKP materiālu krātuvi un VDK materiālu krātuvi, radīta arī Prokuratūras Izmeklēšanas pārvalde attiecīgo uzdevumu veikšanai. Kaut gan Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija skaitījās likumdevējas institūcijas, tas ir, parlamenta, pakļautībā, Augstākā padome nav pilnvērtīgi vadījusi un kontrolējusi komisijas darbu. Kopš 1991.gada līdz 1993.gadam nav ierosinājusi krimināllietas, nav kaut vai atjaunojusi un pabeigusi tādas krimināllietas, kādas varētu būt, piemēram, sakarā ar Litenes notikumiem vai materiāliem par Alfonu Noviku.

Secinājums: Augstākās padomes un tās izveidoto institūciju darbību Latvijas kompartijas darbības izvērtēšanā, tās pretvalstiskās darbības izbeigšanā, kā arī īpašuma pārņemšanā nevar vērtēt kā apmierinošu. Augstākā padome aprobežojās ar paziņojumiem, bet vilcinājās pieņemt tiešus, pret LKP darbību vērstus lēmumus vai likumus.

Otrais. Ministru padomes un tās institūciju darbība.

Kad 1990.gada 30.maijā Augstākā padome pieņēma lēmumu par nelikumīgi atsavinātā īpašuma - laikrakstu un žurnālu izdevniecības - atdošanu Latvijas Republikai, šā lēmuma izpilde tika novilcināta. Tā vietā, lai ātri rīkotos, Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis un it īpaši viņa vietnieks Bišers sāka sarakstīšanos ar PSKP CK un LKP CK lietu pārvaldēm, un tikai pēc četriem mēnešiem 1991. gada 28.septembrī Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu nr. 139 par akciju sabiedrības “Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība” izveidošanu. Ignorējot Augstākās padomes lēmumu, tika paredzēts 25 procentu akciju nodot kompartijai. Kāpēc? Tā ir Godmaņa un Bišera “brīnišķīga” dāvana komunistiskajai partijai. Latvijas valsts godam par laimi, Latvijas kompartijas pirmajam sekretāram Rubikam tomēr likās, ka šie procenti akciju būs par maz priekš LKP, un tāpēc 1991.gada 2.janvārī pēc LKP rīkojuma OMON vienība ieņēma Preses namu. Kā rīkojās Ministru padome? Vai tā deva kādu rīkojumu Iekšlietu ministrijai? Nē. Nebija nekādas reakcijas. Pienāca augusta puča notikumi, un tiem sekoja Augstākās padomes lēmums par LKP antikonstitucionālo darbību. Lai to izpildītu, Ministru padome 1991.gada 3.augustā ar rīkojumu nr. 313 izveidoja komisiju, tās priekšsēdētājs bija valdības lietu ministrs Līcis. Taču, jau sākot LKP mantas pārņemšanu galvenajā objektā - LKP CK ēkā Rīgā, Elizabetes ielā 2 -, komisijas priekšsēdētājs Līcis darbojās tik nevērīgi, ka, piemēram, atļāva LKP funkcionāram Potreki izmantot personiskām vajadzībām bijušo LKP autotransportu. Tas izraisīja sašutumu Augstākās padomes deputātu vidū. Līcis plenārsēdē taisnojās, un valdība tika nopietni kritizēta. Tad 1991.gada 23.augustā Ministru padome ar rīkojumu nr. 316 precizēja komisijas sastāvu, nomainīja Līci un par komisijas priekšsēdētāju apstiprināja valdības lietu ministra vietnieku Zeikatu. Lai izlemtu pārņemto īpašumu turpmākas izmantošanas jautājumu, 1991. gada 28. augustā ar Ministru padomes rīkojumu nr. 323 tika nodibināta valdības komisija ar Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Bišeru priekšgalā. Ņemot vērā bēdīgi slaveno piemēru ar Līci, Augstākā padome 1991.gada 3.septembrī pieņēma lēmumu par valdības komisiju, kas bija izveidota PSKP un citu PSRS organizāciju bijušo īpašumu turpmākās izmantošanas jautājumu risināšanai, uzdodot tai iesniegt priekšlikumus akceptēšanai Augstākās padomes Prezidijam, tātad nodibināja zināmu kontroli pār valdības komisijas darbu, kā arī iekļāva komisijas sastāvā papildus vēl sešus Augstākās padomes deputātus. Tas nodrošināja salīdzinoši kvalitatīvu darbu, prioritāri varēja tikt risināti jautājumi, kas saistīti ar Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes un iekšlietu sistēmas darbības nodrošināšanu ar telpām, transportu un citu īpašumu. Vienlaikus, pamatojoties uz atsevišķiem Ministru padomes rīkojumiem, tika radītas arī darba grupas atsevišķu objektu pārņemšanai.

Secinājums: Ministru padome neizpildīja Augstākās padomes lēmumu par LKP sagrābtā Latvijas valsts īpašuma atgūšanu. Īpaši Ministru padomes pirmā vietnieka Bišera bezdarbība bija pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu. 1991.gada augustā Ministru padome un tās priekšsēdētājs Godmanis, pieņemot lēmumus par komisiju izveidi LKP īpašumu pārņemšanai, šo komisiju priekšgalā apstiprināja personas bez nacionālpolitiskas pārliecības, kuras bija absolūti rīcībnespējīgas radušajos apstākļos. Tas izraisīja sašutumu Augstākās padomes deputātos, un viņi centās papildināt vai mainīt valdības komisiju sastāvu. Tāpēc Ministru padomes rīcība LKP darbības izbeigšanā un tās īpašumu pārņemšanā vērtējama neapmierinoši.

Trešais. Pašvaldību darbība LKP īpašumu pārņemšanā.

Pildot Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumus, 1991.gada rudenī pašvaldības izveidoja komisijas LKP mantas pārņemšanai. Līdz 1991.gada beigām tika pabeigta LKP rajonu un pilsētu komiteju dokumentu savākšana Latvijas Valsts arhīvos. Lai to paveiktu, lielu darbu ieguldīja Valsts arhīvu ģenerāldirektors Štāls un viņa darbinieki. Taču rajonos pašvaldību kavēšanās dēļ un arī tādēļ, ka pašvaldības nevērīgi izturējās pret LKP dokumentiem, pārņemt izdevās maz materiālu, tie ir nepilnīgi, trūkst atsevišķu LKP pirmorganizāciju dokumentu, trūkst dokumentu par personālsastāvu un citu dokumentu. Piemēram, šādus dokumentus neizdevās iegūt no Saldus rajona komitejas, Jēkabpils rajona komitejas, Talsu rajona komitejas, Liepājas rajona komitejas un Bauskas rajona komitejas. Tomēr vairāk vai mazāk dokumentu ir pārņemts no visām LKP rajonu un pilsētu komitejām. Nav pārņemti dokumenti no bijušā LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona, Maskavas rajona un Proletāriešu rajona komitejām, kā arī no LKP Rīgas pilsētas komitejas. Tā ir rupja nolaidība, ko pieļāvuši attiecīgo pašvaldību vadītāji. Vairākos gadījumos pašvaldības ir patvaļīgi iznīcinājušas pārņemtos LKP materiālus, piemēram, Saldū ar rajona izpildkomitejas rīkojumu nr.181 1991.gada augustā iznīcināti 20 maisi ar materiāliem, kas svēra 367,5 kilogramus.

Secinājums: Latvijas Republikas pašvaldību darbība LKP īpašumu un dokumentācijas pārņemšanas organizēšanā vērtējama neapmierinoši, bet šajā ziņā ir bijuši arī daži pozitīvi izņēmumi.

Ceturtais. Galvenās negatīvās parādības LKP īpašumu pārņemšanas gaitā.

LKP dokumentācija lielākoties ir pārņemta nepilnīgi, jo toreiz daudzi materiāli jau bija izņemti no mapēm un pazuduši. Vēl joprojām nav veikta izmeklēšana attiecībā uz visu notikušo un atbildīgās LKP amatpersonas nav sodītas par materiālu paviršu glabāšanu. Šāda situācija konstatējama ne vien attiecībā uz LKP rajonu komiteju materiālu pārņemšanu, par ko jau minēju, bet arī sakarā ar LKP CK ēkas Rīgā, Elizabetes ielā 2 pārņemšanu: tur lielākā daļa dokumentu bija nesakārtoti, izplēsti no lietām, tie atradās gan kabinetos uz grīdas, gan skapjos, gan izmētāti gaiteņos un palīgtelpās. Dokumenti bija dedzināti, plēsti un saburzīti, Saeimas Izmeklēšanas komisija konstatēja, ka daļā dokumentu, kuriem noteikti vajadzēja būt LKP CK ēkā, pārņemšanas laikā tur nav atradušies. Daļēji trūkst LKP CK darbinieku, CK pakļauto struktūrvienību un iestāžu darbinieku personālsastāva dokumentu, kā arī algu izmaksu apliecinošu dokumentu. Tos līdz dokumentu pārņemšanai pārzināja bijusī LKP CK Vispārējās daļas vadītāja Seļivanova. Jautājums: kāpēc joprojām pret atbildīgām personām nav ierosināta krimināllieta par notikušo bezatbildību? Līdzīgi ir arī citos gadījumos.

Otrais. Daudzos gadījumos, pārņemot LKP īpašumus, telpas, inventāru un autotransportu, nav sastādīti pieņemšanas un nodošanas akti, dažkārt pat vispār nav notikusi inventarizācija. Visraksturīgākais piemērs atkal ir LKP CK ēka Elizabetes ielā 2, kur inventarizāciju izdarīja tikai pēc pusgada, kad tur izvietojās Pasaules tirdzniecības centrs. Inventarizācija notika laikā no 1992.gada 20.janvāra līdz 28.februārim. Šāda nolaidība radīja labvēlīgus apstākļus inventāra pazušanai.

Rupja nolaidība tika pieļauta arī, pārņemot LKP CK autobāzes autotransportu. Autobāzē netika izdarīta inventarizācija, vienīgi tika konstatēts, ka trūkst deviņu automašīnu, no kurām piecas atrodas pie OMON. Nav saprotams, kāpēc par šīm automašīnām, kas atrodas pie OMON, nav izvirzīts jautājums starpvalstu sarunās ar Krieviju, lai atgūtu Latvijai nolaupīto īpašumu. Par to ir atbildīgs autobāzes pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs valdības padomnieks Vārpiņš. Kad LKP CK autobāze nonāca Augstākās padomes Lietu pārvaldes rīcībā un kļuva par Latvijas Republikas Augstākās padomes autobāzi, tika izveidota komisija, kuru vadīja Augstākās padomes Lietu pārvaldes Saimniecības nodaļas vadītāja vietnieks Beinarovičs. Šī komisija no 1991. gada 10.septembra līdz 11.novembrim veica autotransporta inventarizāciju un darbgaldu pārreģistrāciju.

Kā bezsaimnieciskums ir vērtējams tas, ka degvielu, rezerves daļas un materiālus uzskaitīja, vadoties pēc tābrīža stāvokļa noliktavās. Šis uzskaitījums nav salīdzināts ar dokumentāciju, kurā norādīts, kam un kādā daudzumā bija jāatrodas autobāzē. Nav uzskaitīti autotransporta bojājumi, nav fiksētas noņemtās un nozagtās detaļas, radioaparāti, magnetofoni un tā tālāk. Tādējādi netika aprēķināti zaudējumi, kas nodarīti Latvijas valsts īpašumam tā pārņemšanas laikā. Par to nav ziņots Prokuratūrai, nav ierosinātas krimināllietas. Faktiski var konstatēt, ka atbildīgie Ministru padomes un Augstākās padomes Lietu pārvaldes darbinieki ir slēpuši faktus par valsts īpašuma izlaupīšanu.

Trešais. Ne Ministru padomes, ne Augstākās padomes komisijas LKP īpašumu pārņemšanai nav izmeklējušas (tātad arī nav izvērtējušas) kompartijas naudas līdzekļu likteni. Turklāt netika ievērots arī Augstākās padomes 1991.gada 23.augusta lēmuma “Par LKP antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” 3.punkts, kas uzdeva pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no Latvijas kompartijas struktūrvienību norēķinu kontiem, kā arī attiecīgais Ministru padomes 1991.gada 27.augusta 318. rīkojums. Konstatēts, ka izmaksas no LKP kontiem notikušas gan 1991.gada beigās, gan arī 1992.gadā ar Latvijas Bankas toreizējā prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa un citu atbildīgu bankas darbinieku atļauju.

Secinājums: Saeimas Izmeklēšanas komisija konstatē, ka LKP darbības izbeigšana un tās īpašumu pārņemšana notikusi neapmierinoši, kā rezultātā Latvijas valstij nodarīti zaudējumi. Notikusi svarīgas dokumentācijas iznīcināšana, nav precīza uzskaitījuma, kādi LKP dokumenti ir pārņemti un kādi joprojām nav atrodami. Tādējādi nav sākta izmeklēšana pret dokumentu iznīcināšanā vai slēpšanā vainīgajām personām. Nav aprēķināti valsts īpašuma pieņemšanas gaitā radītie ekonomiskie zaudējumi un veikta izmeklēšana, lai atklātu vainīgos.

Priekšlikumi:

1. Uzdot Izmeklēšanas komisijai turpināt darbu, lai noskaidrotu to ekonomisko zaudējumu apmēru, kas nodarīti Latvijas valsts īpašumam LKP īpašuma pārņemšanas gaitā.

2. Uzdot Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai līdz 1994. gada 1.februārim pabeigt pārņemtās LKP dokumentācijas sakārtošanu un sniegt Izmeklēšanas komisijai pārskatu par trūkstošajiem materiāliem un par to glabāšanu atbildīgo LKP amatpersonu uzskaitījumu.

3. Uzdot Ministru kabineta Kancelejas vadītājam un Saeimas Kancelejas direktoram izvērtēt LKP īpašumu pārņemšanā līdzdalīgo darbinieku paviršo darbību un izskatīt jautājumu par viņu piemērotību pašreiz ieņemamajam amatam. Par pasākumiem, kas veikti līdz 1994.gada 1.februārim, sniegt ziņojumu Saeimas Izmeklēšanas komisijai.

Trešā sadaļa. Valsts drošības komitejas īpašumu pārņemšana.

Pirmkārt - Augstākās padomes darbība Valsts drošības komitejas darbības izbeigšanā. Kaut arī jau savas darbības sākumā 1990.gadā, apstiprinot Ministru padomes sastāvu, Edmunds Johansons netika ar plenārsēdes balsojumu apstiprināts, tomēr faktiski LPSR VDK priekšsēdētājs pēc amata tāpat kā Latvijas PSR laikā turpināja būt valdības loceklis un tikai kādu laiku parakstījās nevis kā VDK priekšsēdētājs, bet kā VDK priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Tā bija visa atšķirība.

Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu vairākums savu negatīvo attieksmi pret PSRS Valsts drošības dienesta darbību mūsu valsts teritorijā ir apliecinājis vairākkārt, piemēram, jau 1990.gada 16.jūlijā, kad Augstākā padome sakarā ar ASV pilsoņa Embrehta izraidīšanu pieņēma lēmumu par deputātu pieprasījumu, ko bija iesnieguši deputāti Indulis Bērziņš un Jānis Krūmiņš, tajā tika konstatēts, ka PSRS valsts drošības iestāžu darbība Latvijā nav tiesiski pamatota, un Augstākās padomes Prezidijam tika uzdots izveidot deputātu komisiju VDK statusa noteikšanai Latvijas Republikā. Šādu komisiju drīzumā izveidoja, to vadīja deputāts Repše. Šī komisija 1990.gada oktobrī un novembrī savāca ziņas par VDK aizņemtajām ēkām Latvijā un ziņas par normatīvajiem aktiem sakarā ar tā saucamajām pirmajām daļām un citām ar slepenības režīma nodrošināšanu saistītajām struktūrvienībām.

Komisija sagatavoja arī vairākus lēmumu projektus par VDK statusu, kuros bija paredzēts, ka VDK vairs nav Latvijas valsts struktūrvienība un ka VDK darbiniekiem ir jāatņem Latvijas valsts pārstāvju statuss. Taču diemžēl līdz akceptēšanai plenārsēdē minētie lēmumu projekti nenonāca. Einara Repšes vadītā komisija pārtrauca darbu. Kāpēc tas notika - par to Einars Repše Saeimas Izmeklēšanas komisijai atbildi nav sniedzis. Bankas prezidents aizbildinās, ka ir pagājis ilgs laiks un ka viņš pēc atmiņas vairs nevarot restaurēt notikumus.

Pēc 1991.gada augusta apvērsuma mēģinājuma izgāšanās Augstākā padome 1991.gada 24.augustā pieņēma lēmumu par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Tika izveidota deputātu komisija VDK īpašumu pārņemšanai ar Selecki priekšgalā. 1991. gada 27.augustā Augstākās padomes Prezidijs izveidoja vēl vienu komisiju ar Simsonu priekšgalā. Tas tika izdarīts, pieņemot lēmumu par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS VDK par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā realizēšanu. Selecka vadītā komisija sapulcējās uz dažām sēdēm, bet tās netika protokolētas, nekādi dokumentāri lēmumi netika pieņemti, nekāds ziņojums Augstākajai padomei par komisijas darbu sniegts arī netika. Seleckis vienpersoniski izlēma, ka komisija savu uzdevumu “izpildījusi” (pēdiņās!), tāpēc darbību izbeidz. Faktiski Selecka rīcības dēļ komisija neizpildīja Augstākās padomes lēmumu, kas tai uzdeva pārņemt VDK īpašumu. Var konstatēt, ka nodošanas un pieņemšanas aktu šī komisija nav parakstījusi. Seleckis ir ignorējis Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmuma 12.punktu, kas noteica šai komisijai uzdevumu - pārņemt VDK operatīvo arhīvu un kartotēkas. Selecka un komisijas darbības trūkuma dēļ, ļaujot visus šos jautājumus kārtot Ministru padomes pilnvarotajam Borovkovam, bija radušies priekšnoteikumi VDK materiālu iznīcināšanai vai izvešanai uz Krieviju. Tikai pateicoties deputāta Linarda Muciņa un Augstākās padomes apsardzes darbinieku nesankcionētajai rīcībai, Latvijas valsts īpašumā tika pārņemta VDK aģentu kartotēka. Tā saucamajos maisos to atveda uz Augstākās padomes ēku 1991.gada 27.novembrī. Svārstīšanās un veselu nedēļu ilgā kavēšanās pārņemt VDK mantu ļāva PSRS VDK izvērtēt radušos situāciju un sākt enerģisku pretdarbību.

Jau 1991.gada 29.augustā PSRS VDK panāca, ka tika parakstīts protokols, kas saucās “Par savstarpējām saistībām starp Latvijas Augstākās padomes lēmumu “Par PSRS Valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā””. Protokolu parakstīja no Latvijas puses Augstākās padomes Prezidija pilnvarotais Pēteris Simsons, no otras puses - PSRS VDK pilnvarotais Mjasņikovs. Protokols noteica, ka LPSR VDK tiek saglabātas atsevišķas tās funkcijas. Pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu protokols noteica, ka tiks turpināta VDK slepenā lietvedība un ka VDK objektu apsardzi turpinās pašas VDK apsardze kopā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas darbiniekiem. Tātad šīs Augstākās padomes Prezidija izveidotās komisijas (kuras nolūks bija sarunu vešana ar VDK) priekšsēdētāja Simsona parakstītais protokols ir pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu par VDK darbības izbeigšanu un faktiski nodeva VDK likvidāciju pašu VDK darbinieku ziņā.

Tas jānovērtē kā sadarbība ar VDK pretēji Latvijas Republikas interesēm, un šāda rīcība jākvalificē kā neatbilstoša Latvijas valsts interesēm.

Latvijas amatpersonu piekāpību nekavējās izmantot PSRS VDK, jau 1991.gada 2.septembrī izvirzot savas pretenzijas uz bijušās Latvijas PSR VDK speciālajiem tehnikas līdzekļiem, autotransportu un ieročiem. Simsona vadītās komisijas locekļi 1991.gada rudenī vairākkārt tikās ar PSRS VDK pārstāvjiem, izskatīja Krievijas sagatavoto dažādo vienošanos projektus, taču diezin kāpēc netika izstrādāti Latvijas puses priekšlikumi. Neviena komisijas sēde nav protokolēta, neviens lēmums nav dokumentēts. Tā ir nolaidība!

Tajā pašā laikā Simsons pārkāpa pilnvaras, kuras Augstākās padomes Prezidijs viņam bija devis, un ar nepārdomātiem rīkojumiem radīja vēl lielāku sajukumu VDK rajonu komiteju īpašumu pārņemšanas gaitā. Tā, piemēram, 1991.gada 2.septembrī Simsons nosūtīja visām rajonu pašvaldībām vienpersonisku rakstveida rīkojumu, kurā norādīja, ka VDK dokumenti un ieroči, ja to pārņemšana ir notikusi, ir jānogādā Rīgā. Šis rīkojums radīja liktenīgus pārpratumus. Tās pašvaldības, kurām izdevās pārņemšanu izdarīt, pārņemtos materiālus, protams, atveda un nodeva Rīgā, bet kur? VDK galvenajā ēkā Stabu ielā - tieši čekistu rokās!

Redzams, ka Seleckis un Simsons nodemonstrēja savu nespēju veikt valstisku darbību. Vienīgais, kas nav trūcis, tā ir pašlielība. Tā, piemēram, jau 1991.gada 2.septembrī Simsons raksta Godmanim ziņojumu, kurā atzīmē, ka VDK likvidācijas process rit bez starpgadījumiem. Ģeniāli! Tā bija atrakstīšanās - reālas, ātras rīcības vietā, kad vajadzēja aizslēgt VDK objektus, neielaist tajos nevienu VDK darbinieku, izņemot Augstākās padomes komisijas apstiprinātā speciālā sarakstā minētos, kuriem būtu bijis jāpiedalās pārņemšanas un nodošanas dokumentu noformēšanā.

Un pēdējais. Ne 1992.gadā, ne 1993.gadā Simsons un viņa vadītā komisija nesniedza nekādus ziņojumus Augstākajai padomei, neveda arī sarunas par VDK mantas un dokumentu atgūšanu, neierosināja šo jautājumu izskatīt starpvalstu sarunās.

Secinājums: 1990. un 1991.gadā Augstākās padomes komisiju rīcība, lai izbeigtu VDK darbību, vērtējama neapmierinoši. 1991.gada rudenī veiktā Selecka un Simsona darbība ir kaitējusi Latvijas valsts īpašumam.

Otrais. Ministru padomes darbība VDK likvidācijā. Kopš brīža, kad Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis stājās šajā amatā, viņš ne reizi neizvirzīja jautājumu par to, lai LPSR VDK darbība tiktu pārtraukta. Attiecībā uz VDK darbību Ministru padome nepieņēma nevienu normatīvo aktu, kurš liktu norobežoties no šīs okupācijas režīma radītās represīvās iestādes. Tieši otrādi: LPSR VDK priekšsēdētājs pēc amata bija Ministru padomes sastāvā. Saskaņā ar Ministru padomes rīkojumu nr.7 1990.gada 29.maijā Latvijas Republikas valdības dienesta automašīnām tika piešķirtas jaunas numura zīmes, un arī Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja automašīnai tādu piešķīra, - it kā tā tas mūsu valstī pienāktos, it kā būtu normāli, ka pat okupācijas režīma...

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, deputāt Kostanda! Runas laiks nedrīkst būt ilgāks par vienu stundu, taču izņēmuma gadījumos Saeima bez debatēm lemj par runas laika pagarināšanu.

Kā es saprotu, mums vajadzētu lemt par runas laika pagarināšanu.

O.Kostanda. Jā, man būtu nepieciešamas vēl tikai 10 minūtes.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par runas laika pagarināšanu deputātam Kostandam vēl uz 10 minūtēm! lūdzu rezultātu. Par - 59, pret - 7, atturas - 5. Lūdzu - jums 10 minūtes!

O.Kostanda (LNNK).

1991.gada 26.martā Ministru padome izdeva 12.rīkojumu, kurš uzdeva ne tikai Prokuratūrai un Iekšlietu ministrijai, bet arī Valsts drošības komitejai pilnībā realizēt visas savas funkcijas. Tāds bija formulējums. Tādējādi Ivars Godmanis uzskatāmi ierindoja Latvijas PSR VDK Latvijas valstisko struktūru sastāvā.

Nožēlojama un pret neatkarīgas valsts interesēm vērsta bija šāda pozīcija: Ministru padomes priekšsēdētāja palīgs drošības jautājumos Andris Bunka arī vēl pēc asiņainajiem 1991.gada janvāra apvērsuma mēģinājuma notikumiem centās pārliecināt Augstākās padomes deputātus, ka Augstākajai padomei ir jāpieņem politisks lēmums - Latvijas PSR VDK jāpārveido par Latvijas Republikas VDK, citādi varēšot sagaidīt neaprēķināmu rīcību no VDK darbinieku puses. Nosauktie piemēri raksturo situāciju un parāda, kāda absurda domāšana un izpratne par valstisko neatkarību bija Ministru padomes vadošo amatpersonu galvās.

Pēc augusta puča sekoja jau pieminētais Augstākās padomes lēmums par LPSR VDK darbības izbeigšanu, bet Ministru padome tikai pēc pusotra mēneša - 1991.gada 4.oktobrī - pieņēma attiecīgu 384.rīkojumu, kurā uzdeva valdības lietu ministra vietniekam Zeikatam vadīt visu VDK ēku un transporta pieņemšanu, bet Ministru padomes pagaidu pilnvarotajam valsts drošības jautājumos Borovkovam - vadīt LPSR VDK sakaru sistēmu, bruņojuma, operatīvās tehnikas un operatīvo lietu materiālu, kartotēku un citu operatīvās informācijas datu banku, krimināllietu un visu arhīvu materiālu pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā.

Saeimas Izmeklēšanas komisijas rīcībā šobrīd esošā informācija liecina, ka Borovkovs nav noskaidrojis, kādas dokumentācijas uzskaites bija paredzētas, tas ir, nav noskaidrojis, kādiem VDK materiāliem bija jāatrodas un kādiem nebija jāatrodas uz vietas Latvijā, kas ir ticis noslēpts, iznīcināts vai izvests no valsts. Daudzi VDK dokumenti ir izvesti vai iznīcināti ar Borovkova atļauju, tāpat arī tehniskie līdzekļi. Nav atrodama informācija par Borovkova un viņa pieaicināto speciālistu darba rezultātiem. Nav arī valdības pilnvarotā pārstāvja Borovkova parakstītā galvenā akta, kas apliecinātu, ka viņš paveicis valdības uzdoto VDK likvidāciju un tās īpašumu pārņemšanu.

Secinājums. Ministru padomes rīcība, it sevišķi Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa un valdības pagaidu pilnvarotā valsts drošības jautājumos Borovkova darbība vērtējama neapmierinoši, un tā bijusi pretēja Latvijas kā neatkarīgas valsts interesēm.

Pašvaldību darbība VDK īpašuma pārņemšanā. Laika trūkuma dēļ man ir jāsaīsina savs referāts...

Priekšsēdētājs. Tikai lasiet lēni, lai nebūtu problēmu ar stenogrammu.

O.Kostanda. Var tikai izdarīt secinājumu, ka arī pašvaldības nav izpildījušas lēmumus un ka to darbība ir vērtējama neapmierinoši.

Un pēdējais, ko gribu pateikt, - galvenās negācijas VDK darbības izbeigšanas gaitā un tās īpašumu pārņemšanā:

1) neskatoties uz Augstākās padomes 24.augusta lēmumu, LPSR VDK turpināja funkcionēt - lietoja autotransportu, sakaru līdzekļus, paši nodrošināja savu objektu apsardzi, brīvi gāja iekšā un ārā no VDK ēkas, iznesot jebkuras mantas, kā tas notika, piemēram, Rīgā, Puškina ielā 14. Par aktīvu darbību laikā no 27.septembra līdz 3.oktobrim notika VDK darbinieku prēmēšana, bet laikā no 1.septembra līdz 3.oktobrim turpinājās pat dienesta pakāpju piešķiršana VDK darbiniekiem. VDK priekšsēdētājs Johansons savas telpas nodeva tikai 1992.gada maijā. VDK darbinieki demontēja un izveda uz Krieviju daudz aparatūras, piemēram, 1991.gada novembrī izveda personālos kompjūterus. Atļauju 1991.gada 4.novembrī devis Ministru padomes pilnvarotais Borovkovs. 1992.gada janvārī un februāri tika izvesta sakaru aparatūras un šifrēšanas tehnika - arī saskaņā ar 1992.gada 30.janvārī parakstītu Ministru padomes pilnvarotā Borovkova atļauju. Tādējādi Borovkova rīcības dēļ līdz Latvijas valsts iekšlietu, aizsardzības un drošības spēkiem šī aparatūra nenonāca un Latvijas valstij ir nodarīti ekonomiski zaudējumi.

2) daļa VDK objektu vispār netika pārņemta, piemēram, VDK sakaru uztveršanas, pārtveršanas un peilēšanas objekti Olaines tuvumā. Tos LPSR VDK nodeva Ziemeļrietumu karaspēka grupas pretizlūkošanas daļai, kas Krievijas specdienestu vajadzībām tos turpina lietot arī tagad. Tajā pašā laikā Ziemeļrietumu karaspēka grupas pretizlūkošanas daļas vadītājam ģenerālmajoram Krasočenko VDK priekšsēdētājs netraucēti nodod arī atsevišķu dienestu dokumentāciju. Par dokumentu pieņemšanu 1991.gada 15.novembrī parakstījās vecākais praporščiks Sabļins. Saeimas Izmeklēšanas komisija neatrada arī apstiprinājumu tam, ka tikusi izveidota darba grupa, kas sastādītu VDK konspiratīvo dzīvokļu sarakstu un fiksētu to turpmāko likteni. Jāpieņem, ka tie Latvijas valsts iestādēm joprojām nav nodoti;

3) pārņemot VDK telpas, sakaru līdzekļus un citus tehniskos līdzekļus, pieļauts daudz paviršību. Tā, piemēram, Izmeklēšanas komisiju pārsteidza fakts par inventarizāciju VDK galvenajā ēkā Stabu un Brīvības ielas stūrī Rīgā. Ar to sākotnēji nodarbojās tikai paši VDK darbinieki. Pieņemot ēku Rīgā, Valdemāra ielā 110 - valdības sakaru centru - tika pieļauta darbības turpināšana, lai nodrošinātu PSRS militāro iestāžu valdības, Baltijas kara apgabala virspavēlniecības, VDK robežapsardzības karaspēka virspavēlniecības, pretgaisa aizsardzības vadības abonentu apkalpi. To noteica Latvijas Republikas sakaru ministra Videnieka rīkojums, kuru 1991.gada 22.augustā apstiprināja Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis. 1991.gada 13.septembrī VDK priekšsēdētājs Johansons un Latvijas Republikas sakaru ministrs Videnieks apstiprina, ka Baltijas kara apgabala vienību un PSRS VDK sevišķo daļu karaspēka vienību interesēs tiek sakaru centrā saglabāti VDK starppilsētu telefonsakaru kanāli. Kā redzams, Godmanim un Videniekam prioritāras bijušas nevis savas valsts intereses, bet okupācijas karaspēka un svešas valsts specdienestu intereses.

Taču vēl nopietnāki pārkāpumi saistīti ar LPSR VDK mantas sadali, kas nodarīja ekonomiskus zaudējumus Latvijas valstij un tās dienestiem. Tikušas ignorētas arī Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības spēku un Zemessardzes vajadzības. Piemēram, VDK aparatūru, kuru ar Ministru padomes rīkojumu nodeva Latvijas Tautsaimniecības institūtam par smieklīgu summu - 20 000 rubļu, tālāk pārdeva SIA “Rāmava”, kurā strādāja VDK Informācijas un analīzes daļas priekšnieks Roberts Kukurītis. Tā bija aparatūra, kuras sastāvā bija motorģeneratori, datu sagatavošanas iekārtas, elektronu skaitļojamās mašīnas, mikrodatori, mikrofoto aparatūra utt. Kas atļāva šādu Latvijas valsts īpašuma izlaupīšanu? Izrādās, ka tas atkal ir Ministru padomes pilnvarotais Borovkovs, kas 1991.gada 6.decembrī devis atļauju. Tā kā Tautsaimniecības institūts atsakās ņemt un neviens cits nepiesakās, lai vismaz kāds ņem, piemēram, šī “Rāmava”...

Satriecoši, bet fakts, ka tieši valsts pilnvarotās amatpersonas ir pieļāvušas VDK īpašuma izdāļāšanu pašiem bijušajiem VDK darbiniekiem, jo nekādi konkursi, nekādas izsoles nav tikušas rīkotas. Visu noteikusi vienpersoniska rīcība.

LPSR VDK naudas līdzekļu un ieroču turpmāko likteni Izmeklēšanas komisija vēl nav pabeigusi izmeklēt un izvērtēt, bet katrā ziņā var atzīmēt, ka 1991.gada 21.augustā Simsona un Mjasņikova parakstītā protokola 8.punkts nosaka, ka VDK kontos esošie naudas līdzekļi tiek ieskaitīti PSRS budžetā. Kāpēc Latvijas puse tam piekrita? Kāpēc Latvijas Banka Izmeklēšanas komisijai paziņo, ka tai nav bijis nekādas informācijas par VDK kontiem, - tas vēl ir jānoskaidro;

4) Daudzi VDK dokumenti nenonāca Latvijas īpašumā. Vēl joprojām nav izveidots precīzs pārskats par dokumentiem, kas izvesti uz Krieviju un kas ir pārņemti Latvijā, kā tie sadalīti starp Iekšlietu ministrijas resoriem, Prokuratūru, Valsts arhīviem, Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju un tamlīdzīgi. Šobrīd var konstatēt, ka Krievijā ir šādi VDK materiālu fondi: piemēram, VDK darbinieku personiskās lietas - Uļjanovskā, aģentu personiskās un darba lietas - Saratovā, operatīvās lietas attiecībā uz personām, kas bija ietvertas operatīvajā uzskaitē, - Saratovā u.tml. Vienīgi pateicoties Valsts arhīvu ģenerāldirektora Štāla un arhīva darbinieku pūlēm, 1992.gada vasarā Latvija atguva filtrācijas lietas un krimināllietas no arhīva Uļjanovskā. Diemžēl Latvijas valdība vēl līdz šim nav samaksājusi arhīvam tā ieguldītos 1000 latus par lidmašīnas īri dokumentu atvešanai.

Pārņemot VDK materiālus Rīgā, tie ir sadalīti un tika saņemti daļēji. Piemēram, Latvijas Policijas akadēmija pārņēma VDK bibliotēkas fondus (VDK bibliotēkas vadītāja bija Paulīne Saļavina), taču akadēmija ieguva tikai Ļeņina un Marksa rakstus, zinātniskās fantastikas sērijas izdevumus, propagandistiskas melu brošūras par CIP sazvērestībām pret PSRS u.tml., bet akadēmijai netika nodots speciālbibliotēkas fonds, jo daudzus materiālus VDK darbinieki iznīcināja. To darīja gan VDK objektos Rīgā, gan arī VDK rajonu komitejās. Piemēram, 1991.gada 22.augustā VDK Bauskas rajona komitejas priekšnieks Serikovs atļāva iznīcināt specburtnīcas, darba burtnīcas, litera lietas, aģentūru ziņojumus un citus materiālus.

Izbrīnu rada tas, ka Latvijas Republikas Prokuratūra par šādiem faktiem nav ierosinājusi nevienu krimināllietu. Vēl dīvaināk ir tas, ka arī 1991.gada oktobrī un novembrī LPSR VDK darbinieki turpināja atlasīt dokumentus un tos iznīcināt. Turklāt atļauju tam deva Ministru padomes pilnvarotais Borovkovs.

Secinājums: Ministru padomes pagaidu pilnvarotais Borovkovs un viņa pieaicinātie darbinieki ar savu rīcību ir veicinājuši VDK īpašumu nonākšanu komercstruktūrās bijušo VDK darbinieku rīcībā. Borovkovs atļāvis VDK tehnisko līdzekļu izvešanu uz Krieviju, kā rezultātā nodarīti ekonomiskie zaudējumi Latvijas valstij. Borovkovs ignorējis Latvijas Republikas likumu “Par arhīviem”, kā rezultātā Nacionālais arhīvu fonds zaudējis dokumentārās vēstures liecības.

Priekšlikumi:

1) uzdot Izmeklēšanas komisijai turpināt darbu un izveidot precīzu pārskatu par Latvijas institūciju rīcībā patlaban esošajiem VDK materiāliem;

2) uzdot Latvijas delegācijai starpvalstu sarunām ar Krieviju nekavējoties iekļaut sarunās jautājumu par no Latvijas izvesto VDK materiālu atgūšanu;

3) uzdot Latvijas Republikas Prokuratūrai sākt izmeklēšanu un ierosināt krimināllietas pret bijušajiem VDK darbiniekiem un Latvijas valsts amatpersonām par Latvijas īpašuma un VDK dokumentu iznīcināšanu.

Priekšsēdētājs. Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti uzaicina Saeimu saīsināt runāšanas laiku līdz 10 minūtēm. Tas ir balsojams jautājums. Lūdzu zvanu. Balsosim priekšlikumu - saīsināt runāšanas laiku līdz 10 minūtēm. Lūdzu rezultātu. Par - 51, pret - 11, atturas - 14. Pieņemts. Lūdzu, ņemiet vērā, ka runāšanas laiks ir līdz 10 minūtēm.

Vārds deputātam Ābiķim. Pēc tam - Mārtiņš Ādams Kalniņš.

Dz.Ābiķis (LC).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Centīšos ilgi nekavēt jūsu uzmanību. Bet runājot par likumiem, mums ir jābūt maksimāli precīziem, tāpēc es tomēr nedaudz aizkavēšu jūsu uzmanību.

Proti, atzinīgi novērtējot komisijas lielo darbu, gribu atgādināt, ka, izvērtējot likumu pildīšanu, ir jābūt maksimāli uzmanīgiem un korektiem. Cienījamais Milberga kungs, runājot par Valodu likuma realizēšanu, attiecībā uz nepieciešamību lauzt darba līgumu pieļāva nelielu neprecizitāti. Lai gan tā ir neliela, tā tomēr groza lietas būtību. Proti, gadījumā, ja darba līgums ir ticis noslēgts līdz 1992.gada 5.maijam un ja pēc Latvijas Republikas 1992.gada 31.marta likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā” spēkā stāšanās darba devējs konstatē, ka darbinieka valsts valodas zināšanu apjoms ir nepietiekams viņa profesionālo pienākumu veikšanai, darba devējs ir tiesīgs lauzt - es vēlreiz atkārtoju: ir tiesīgs lauzt - ar tādu darbinieku noslēgto darba līgumu, nevis, kā teica Milberga kungs, atbrīvot šo darbinieku no darba. Ja 1992.gadā būtu pieņemta šī kategoriskā nostāja, tad tolaik daudzās tautsaimniecības nozarēs vienkārši nebūtu bijis iespējams to realizēt un likums būtu palicis tikai uz papīra, - piemēram, attiecībā uz Latvijas kuģu kapteiņiem un citiem vadošajiem kuģniecības speciālistiem, jo pirmais izlaidums Latvijas Jūrskolā vēl tikai būs. Un šajā sakarībā es vēlreiz atkārtoju, ja mēs toreiz būtu pieņēmuši šo kategorisko nostāju, likums būtu palicis tikai uz papīra (ņemot vērā to, ka tajā laikā valodas prasmes atestācija vēl nebija noslēgusies).

Tādēļ es vēlreiz atgādinu, ka, tā kā mēs strādājam ar likumiem, mums ir jābūt maksimāli precīziem, un mums ir uzmanīgi jālasa to teksti. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Mārtiņam Ādamam Kalniņam, pēc tam deputātei Larisai Laviņai.

M.Ā.Kalniņš (LZS)

Godājamais Prezidij! Cienījamās deputātes un cienījamie deputāti! Saeimas Izmeklēšanas komisijai ir nopietns uzdevums - izmeklēt individuālu personu, iestāžu un organizāciju darbību. Šis uzdevums ir jāveic saskaņā ar augstākajiem ētikas principiem, bet arī bezgalīgi un neatlaidīgi. Lai šo darbu labi varētu veikt, ir nepieciešams likums, kas paredzētu atbildību un sodus par to, ka tiek ignorēti pieprasījumi sniegt informāciju. Diemžēl šā likuma vēl nav un šī komisija ir it kā suns bez zobiem. Un tādēļ komisiju neņem nopietni un arī Saeimu neņem nopietni. Ko sacīs mūsu vēlētāji, ko sacīs pensionāri un zemnieki, ja Saeimai būs šāda attieksme pret komisiju un pret tiem darbarīkiem, kuri ir nepieciešami šai komisijai, lai tā savu darbu varētu labi veikt? Es uzskatu, ka šīs komisijas darbība ir nepareizi izvērtēta. Nav vēl bijuši vajadzīgie darbarīki, lai komisija varētu savu uzdevumu pilnībā un efektīvi veikt, tādēļ es domāju, ka, lai nekļūtu par apsmieklu, mums vajadzētu ne tikai pagarināt šīs komisijas darba termiņu līdz kādam konkrētam datumam, bet arī dot piemērotu laika sprīdi pēc tam, kad vajadzīgais likums būs pieņemts. Tā, lai šo pienākumu varētu labi un efektīvi pildīt. Es uzskatu - ja mēs neieskatīsimies tajās nepareizībās, kuras ir izdarītas pagātnē, tad pastāv risks,ka tādas vai līdzīgas lietas, pārkāpumi vai pat vēl ļaunākas izdarības notiks arī nākotnē. Mums visiem ir jāstrādā, lai Latvija atkal atgūtu savu labo slavu un lai kādreiz nākotnē mēs varētu lepni atskatīties uz šiem gadiem, lai mūsu bērni un bērnubērni varētu teikt: “Jā, kādreiz Latvijas valdība nedarbojās tik labi, taču izlaboja savas kļūdas, savas vainas, un 5.Saeima un 6.Saeima darbojās tā, kā pienākas. Un mēs varam būt lepni, ka esam Latvijas meitas un dēli!” Pateicos par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Larisai Laviņai, pēc tam - deputātam Pēterim Tabūnam.

L.Laviņa (L).

Cienījamie kolēģi! Frakcija “Līdztiesība” atbalsta Saeimas Izmeklēšanas komisijas priekšlikumu par tās darbības turpināšanu un piekrīt, ka ziņojums par komisijas darbības rezultātiem būtu izskatāms ziemas sesijā. Savu nostāju mūsu frakcija pamato šādi. Objektīvai, vispusīgai, savlaicīgai visu jautājumu izskatīšanai ir par šķērsli vairāku amatpersonu nevēlēšanas sniegt komisijai paskaidrojumus jautājumos, kas norādīti komisijas pieprasījumos. Komisijas darbības pārtraukšana bez šīs komisijas darbības kopsavilkuma liecinātu par galīgu necieņu pašiem pret sevi, pret saviem lēmumiem, tas ir, pret augstākā likumdevēja - Latvijas Republikas Saeimas - lēmumiem. Tas neveicinās likumu nostiprināšanu valstī kopumā - un pirmām kārtām valsts ierēdņu vidū. Republikas iedzīvotāji un atsevišķi masu informācijas līdzekļi pauž apgalvojumus par ierēdņu korumpētību, par varas ļaunprātīgu izmantošanu no iepriekšējās valdības un Augstākās padomes puses. Mūsu interesēs ir vai nu šos izteikumus atspēkot, vai tiešām konstatēt faktus par ļaunprātībām un norādīt vainīgās personas. Pārbaudes kvalitatīva pabeigšana ir priekšnoteikums, ka nākamie valsts aparāta ierēdņi nevainojami ievēros Latvijas Republikas likumus. Un mēs izvirzām komisijai kategorisku prasību - dot atbildi par pārbaužu rezultātiem attiecībā uz 1991.gada janvāra un augusta notikumiem. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Pēterim Tabūnam - lūdzu!

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamie kolēģi deputāti! Es nebiju gatavojies runāt par šo jautājumu, bet, klausoties ziņotājus Milberga kungu un Kostandas kungu un vērojot deputātu attieksmi pret to, es nevarēju nepasacīt dažus vārdus par savu attieksmi.

Es saprotu, ka pasniegšanas ziņā, it īpaši Kostandas kunga garā uzstāšanās nebija tā interesantākā, jo viņš mēģināja tajā ietvert pēc iespējas vairāk un pastāstīt jums un tautai par to ārprātu, kas ir noticis šajā laikā, kuru Izmeklēšanas komisijas izvērtē. Taču man ir jautājums: vai mēs tā vienaldzīgi - bez intereses noklausījušies - noliksim šos materiālus apputēšanai? Tā izklausās. Diemžēl tā izklausās. Es domāju, ka valdībai jau sen bija laiks palūgt no šīs komisijas - tai ir ļoti daudz materiālu - un arī no Prokuratūras visus šos materiālus un ierosināt konkrētas lietas. Vajadzēja sen jau sarīkot veselu tiesas sēriju virkni, lai tauta redz, kas ir noticis. Taču tā vietā tiesas ir sarīkojušas jau veselu virkni procesu pret mani. Tā, lūk, tas ir. Un tad tiesneši, redzat, ir apvainoti, ka Saeimas deputāti ir pavirši izskatījuši un no daudziem desmitiem tiesnešiem četrus nav apstiprinājuši. Ak, šausmas! Deputāti tagad ir vainīgi! Šī tiesas procesu virkne, kas aizsākusies pret žurnālistiem, kuri atļāvušies šo to pateikt, ir vairāk nekā linča tiesa.

Lūk, tāpēc es nācu tribīnē, lai atgādinātu jums un aicinātu deputātus, Saeimu, valdību, visas tiesībaizsardzības iestādes pievērsties materiāliem, kurus ir apzinājuši šīs komisijas locekļi. Tas ir ļoti ļoti svarīgi. Kāda būs rīcība? Diemžēl tādas nav. Un es domāju, ka šodien derētu ne tikai pagarināt šīs komisijas pilnvaras, bet uzdot komisijai, lai tā iesniedz Prokuratūrai attiecīgus materiālus, lai sāktos konkrēta darbība. Paldies, ka klausītjāties!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ernestam Jurkānam - frakcija “Saskaņa Latvijai”. Pēc tam - Indulis Bērziņš.

E.Jurkāns (SL).

Godāto priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Arī es gribu runāt ļoti īsi. Saeimas darbības sākumā, kad mēs izveidojām šo komisiju, es domāju, mums bija ļoti labi mērķi - ne jau kādu sodīt vai sist. Es redzēju, ka mēs esam kļūdījušies. Ko mēs varam izdarīt, lai tādu kļūdu vairs nebūtu? Es saprotu, ka komisijas mērķis bija izvērtēt Augstākās padomes un Ministru padomes darbu, lai tiešām redzētu, kas mums jādara nākotnē. Un es arī saprotu, ka šajā procesā tā nebija domāts un tā arī noteikti nav, ka varētu notikt kaut kādu savstarpējo attiecību noskaidrošana. Tas nebūtu šīs komisijas mērķis un noteikti tā tas nav.

Taču mani uztrauc kas cits. Saeimas komisiju mēs izveidojām (kā paredzēts Kārtības rullī) ar vienas trešdaļas deputātu piekrišanu. Par ko nobalsoja vairāk nekā viena trešdaļa deputātu. Bet kas tad notiek? Sabiedrības stabilitātes pamats ir ne tikai tas, ka pieņemti labi likumi. Sabiedrības stabilitāte ir arī tas, kādam jābūt mehānismam, lai šie labie likumi darbotos, un kādam jābūt mehānismam, lai piespiestu tos, kuri nepilda likumus. Ir redzams, ka vesela virkne bijušo augstāko valsts un pārvaldes institūciju vadītāju negrib pildīt likumus. Un tad iznāk tā: ja jau tos negrib pildīt vadītāji vai augstākās valsts varas un pārvaldes institūcijas, tad tos noteikti var nepildīt arī tauta. Es negribētu piesaukt tautu, lai tā nepilda likumus. Tā ir gudrāka, un tā noteikti to pilda. Taču tas noved pie tiesiskā nihilisma. Un, ja jau neviens negrib pildīt likumus, tad draud sabiedrisko attiecību sabrukums.

Es gribētu jums atgādināt, kolēģi, nesenos notikumus mūsu kaimiņvalstī.Tauta jau balsoja nevis pret reformām, bet gan pret to, kā šīs reformas tiek īstenotas. Tā balsoja pret savu gribu.

Kolēģi, es negribētu, lai pie mums notiek tāpat, bet es negribētu arī to, ka pie mums notiek kaut kāda tiesāšana. Mums vienreiz vajag izvērtēt pašiem sevi. Es piekrītu Tabūna kungam un es negribētu teikt, ka (kaut ko neskaidri saka). Nevajadzētu, lai šos materiālus noliktu arhīvā un lai nākamā Saeima atkal celtu tos augšā un atkal skatītu šos jautājumus. Kam tas ir vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs mums pašiem. Es gribētu jums, kolēģi, to atgādināt.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Indulim Bērziņam - “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

I.Bērziņš (LC).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka tieši pašreiz valdošās koalīcijas interesēs ir šīs komisijas veiksmīgs darbs, jo mums vajag gan attaisnot savu darbību, gan tīri propagandistiski parādīt (es teikšu jums godīgi), cik daudz mēs esam izdarījuši. Un to izdarīt būs daudz vieglāk, ja komisija uzrādīs kļūdas un varbūt arī, kā šeit apgalvoja atsevišķi komisijas pārstāvji, iespējamos noziegumus, kurus izdarījusi iepriekšējā valdība. Tātad valdošā koalīcija neapšaubāmi ir ieinteresēta, lai šī komisija veiksmīgi strādātu - un es šeit uzsveru - reāli pabeigtu savu darbu. Tieši tādēļ mēs ierosinām pārejas formulu: uzdot Saeimas Izmeklēšanas komisijai Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai turpināt -, es uzsveru: turpināt - sākto darbu, sniegt galaziņojumu ziemas sesijā, un izbeigt savu darbību Saeimas kārtības ruļļa 167. pantā paredzētajā kārtībā.

Kāpēc ir šāda zināmā mērā ultimatīva prasība? Tikai tādēļ, lai šī komisija, balstoties uz tiem labojumiem, par kuriem mēs balsosim un kuri, kā es uzskatu, ļoti drīz tiks pieņemti... Taču, par nožēlu, komisija nav izmantojusi visas savas tiesības, spriežot pēc tās ziņojuma, jo Kārtības ruļļa 172.pants skaidri nosaka, ka tad, ja šajā pantā minētās personas, tas ir, personas, iestādes vai uzņēmumi, kuru darbība tiek izmeklēta, liedzas atbildēt uz Izmeklēšanas komisijas jautājumiem vai ar revīziju saistītajiem pieprasījumiem, policijai pēc komisijas pieprasījuma ir jāpiemēro spaidu pasākumi šā pieprasījuma izpildīšanai. Tātad labojumi, kurus komisija ir iesniegusi un kurus Saeima pieņems, plus Kārtības ruļļa 172.pants ļauj komisijai rīkoties.

Tā ir strādājusi, un es uzskatu, ka veiksmīgi strādājusi, 30 dienas. Pēc tam šis termiņš tiks pagarināts vēl par trim mēnešiem. Mēs reāli dodam vēl trīs mēnešus, lai ziemas sesijas beigās tiktu paziņoti rezultāti. Jo saprotiet - ja mēs vienkārši nosakām laiku: strādājiet, cik ilgi vajag, kamēr visu izmeklēs, tad tas automātiski, piedodiet, cienījamie kolēģi, ļauj šai komisijai nenovilkt svītru un it kā visu laiku turpināt darbu. Tādējādi sabiedrība visu laiku tiek turēta zināmā saspringuma stāvoklī: kas tagad būs, ko tad šī komisija atradīs? Presē parādās viens vai otrs, manuprāt, neapdomīgs paziņojums, jo reāli šos materiālus un pierādījumus pagaidām neviens nav redzējis. Bet tad komisija paveiks savu darbu. Arī mūsu frakcija šajā komisijā ir pārstāvēta Elferta kunga personā. Un es vēlreiz saku, ka šajā gadījumā pozīcija ir varbūt pat vairāk nekā opozīcija ieinteresēta šīs komisijas darba rezultātā. Un vēlreiz uzsveru, ka pašreizējā formula neizslēdz jaunas pārejas formulas iespējamību, jo tad komisija būs apkopojusi visus sava darba rezultātus. To nozīmē šī formula. Tad tā varēs pieprasīt sava darba turpināšanu, kura pētīs ne tikai iepriekšējo laiku, bet arī pašreizējo darbību. Ir pilnīgi iespējams, ka Saeima - es gan nevaru runāt visas Saeimas vārdā - atbalstīs šādu lēmumu, taču šobrīd, lai mobilizētu mūsu pašu izveidotās komisijas darbību, es aicinu nobalsot par šo pārejas formulu, uzsverot vēlreiz un īpaši Sinkas kungam, jo mums iepriekš ar viņu bija saruna, ka tā neizslēdz jaunas pārejas formulas iespējamību. Jaunajā pārejas formulā varētu paredzēt tos pāris vārdiņus, kurus mēs pārrunājām kopā ar Silāra kungu, un tie ir: “ja iespējams”. Tas nozīmē jau pirms tam paredzēt jaunu pārejas formulu. Šāda strikta nostāja spiedīs komisiju tiešām apkopot materiālus un pasniegt Saeimai tos tādā kārtībā, lai šie materiāli būtu jau zināma atbilde un, ja nepieciešams, lai šie materiāli nonāktu prokuratūrā vai tiesā, kā nu to vērtēs pati komisija.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrim Rozentālam - Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam Juris Sinka - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

A.Rozentāls (LZS).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Izsakot visdziļāko atzinību cilvēku pūlēm, kuri ir Izmeklēšanas komisijā, deputātiem un tam personālam, kas piepulcēts, gribu tikai, ilgi neaizkavējot jūsu uzmanību, pateikt, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām un ka viņi neko neatradīs, jo tas jau ir aizgājis vēstures arhīvos. Šodien mēs Latvijā neko nevaram atrast. Mēs skaidri zinām, ka puse no Latvijā ievestā alkohola ir kontrabanda. Tik lēts alkohols un tik liela nodzeršanās, kāda šobrīd notiek Latvijā, nekad nav bijusi. Vairāk nekā puse no ievestā cukura ir kontrabanda. Vakar manam palīgam izdevās vienu kravu noķert pie leišu robežas. Neviens neko nezina par to, kas notiek Latvijā. Un nākamā Saeimas Izmeklēšanas komisija izmeklēs tos brīnumus, kas notiek šodien.

Es gribu tikai pateikt to, cienītie kolēģi, ka mums visiem ir jāatbild par savu rīcību un darbību, un, ja mēs visi simt gribētu meklēt, tad, man liekas, tūkstoši, izmantojot neprincipiālu attieksmi no varas orgānu puses, turpinās strādāt noziedzīgi un prettautiski. Nav noķerts neviens reketieris, pareizāk sakot, noķerti tikai daži reketieri, ko vienreiz parādīja tiesas prāvas pret kontrabandistiem un kontrabandas preces tirgotājiem. Kad tas sāksies - tad varēs meklēt tālāk.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jurim Sinkam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Par ko tad Bērziņa kungs te runāja? - Par kaut kādu pārejas formulu vai pārejas formulas otro variantu, kurā varētu iekļaut šos divus vārdus “ja iespējams”. Kāpēc tad nevienkāršot šo darbu un jau tagad to neiekļaut? Man taču nav jāatgādina Saeimai - un es augsti vērtēju savus kolēģus -, ka šis nebija teātris, ka šī nebija tīrā “kosmētika”, kad mēs izveidojām šo komisiju un uzdevām tai darbu - ļoti nepatīkamu un ļoti ilgu darbu, bet mēs arī gribējām iegūt kaut kādus rezultātus. Es arī biju gaidījis no dažkārt emocionālā Bērziņa kunga emocionālu aicinājumu Saeimai nosodīt visas šīs fiziskās un juridiskās personas, - es tā ātri un pavirši saskaitīju, ka to ir apmēram 36 -, kuras nemaz nav reaģējušas uz komisijas aicinājumu. Ir ļoti viegli Bērziņa kungam un varbūt arī citiem pateikt: jā, komisijai ir jāapzinās, ka tā ir Saeimas komisija ar visām pilnvarām un ka tai bija kaut kas jādara. Es domāju, ka šajā gadījumā šī ļoti lielā pagātnes nasta, kura mums visiem jānes, nav patīkama. Šai nastai līdzi iet arī tas fakts, ka agrākās Augstākās padomes komisijām, vispār okupācijas laika Augstākajai padomei un tās komisijām, bija ārkārtīgi minimāla vara. Tātad valdība un citi partijas funkcionāri tikai pasmējās par Augstākās padomes deputātiem.

Nu ir restaurēta Saeima ar citām pilnvarām un ar citu varu. Mūsu pienākums būtu izteikt savu neapmierinātību par to, ka šīs fiziskās un juridiskās personas, kas nav devušas informāciju un dažādu iemeslu dēļ atsakās dot informāciju, tādējādi aizkavē šīs komisijas darbu. Mūsu pienākums būtu izteikt savu neapmierinātību un tiešām kaut ko šajā lietā darīt, lai atbalstītu komisiju, kuras darbs ir milzīgs. Es nedomāju, ka šī ir pozīcijas - kā Bērziņa kungs ļoti labprāt uzsvēra - un opozīcijas lieta. Es tiešām mēģinu vēl idealizēt Saeimu, domājot, ka tas, kas notiek šajā komisijā, iet šķērsām pāri visam parlamentam, ka tas skar mūs visus un ka mēs gribam gūt kaut kādus rezultātus.

Tātad es ieteiktu šajā pārejas formulā - ja tā vispār ir vajadzīga - ietvert šos divus vārdus: “Ja iespējams”, tātad šai komisijai vajadzētu beigt darbu ziemas sesijā. Turklāt es nedomāju, ka mūsu pašu ievēlētās komisijas locekļi sevišķi priecājas par šo ilgstošo darbu. Es domāju, ka mums šai lietai tiešām jāpieiet atbildīgi, nevis no tā jātaisa kaut kāda valdošās vai kādas citas koalīcijas propaganda.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Pēterim Elfertam - frakcija “Latvijas ceļš”.

P.Elferts (LC).

Cienījamie deputāti! Es arī strādāju šajā komisijā, un darba apjoms tiešam ir milzīgs. Mēs esam, manuprāt, diezgan apzinīgi strādājuši. Mēs pieņēmām lēmumus izveidot šo komisiju un sniegt ziņojumu 30 dienu laikā, respektīvi, strādāt 30 dienas... Darbības mērķis bija tāds, ko nevarēja sasniegt 30 dienu laikā pat tad, ja pie tā strādātu visi simt deputāti. Un sakarā ar to, ka bija likti daudzi šķēršļi, mēs pagarinājām darbību vēl uz trim mēnešiem un tagad pagarinājām vēl uz trim mēnešiem. Es domāju, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai panāktu zināmus rezultātus un lai mēs varētu turpināt savu darbību pastāvīgajās komisijās, jo, kamēr mēs šeit nodarbojamies ar pagātni, mēs nevaram efektīvi nodarboties ar nākotni. Es domāju, ka šis trīs mēnešu ierobežojums liks man labāk strādāt nekā tad, ja man būtu neierobežots laiks. Es tad varēšu koncentrēties un nonākt pie tā, ka vajag strādāt pilnu laiku, lai beidzot atkal varētu nodarboties ar sociālajām un darba lietām, kas ir daudz svarīgākas mūsu valsts attīstībai.

Es vienkārši aicinu jūs atbalstīt priekšlikumu, lai komisijas darbs tiktu izbeigts ziemas sesijā, un tad mēs varētu, ja tas ir nepieciešams, nevis turpināt šīs komisijas darbu, bet izveidot citu komisiju, kuras darbības mērķis būtu daudz daudz sašaurinātāks un daudz labāk raksturots. Es domāju, ka tas būtu lietderīgāk mūsu turpmākajam darbam.

Priekšsēdētājs. Vai deputāti ir pieteikušies Sekretariātā debatēm? Nav. Lūdzu zvanu.

Ir iesniegti divi lēmuma projekti - viens gan kā pārejas formula, otrs - kā lēmuma projekts, lai gan faktiski tie pēc sava satura un formas ir līdzīgi un runā par vienu un to pašu jautājumu, tāpēc balsošanas kārtību nosaka to iesniegšanas laiks. Saeimas Izmeklēšanas komisija, deputāta Milberga vadītā komisija, ir iesniegusi pirmo projektu, tāpēc tas tiks balsots pirmais, bet deputātu grupa - Kamaldiņš, Panteļējevs un citi - ir iesniegusi lēmuma projektu par pārejas formulu un tā tiks balsota kā otrā.

Vai jums abi dokumenti ir pavairoti? Tātad to nolasīt acīmredzot vajadzētu tikai tāpēc, ka mēs esam pieslēgušies translācijai.

Pirmais lēmuma projekts skan tā: “Noklausījusies parlamentārās Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai ziņojumu, Saeima nolemj: uzdot Saeimas Izmeklēšanas komisijai Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai turpināt sākto darbu un sniegt ziņojumu ziemas sesijā.” Tas būs pirmais balsojums.

Un otrais dokuments: “Noklausījušies Saeimas Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai ziņojumu, ierosinām Saeimai: uzdot Saeimas Izmeklēšanas komisijai Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai turpināt sākto darbu un sniegt galaziņojumu ziemas sesijā, un izbeigt savu darbību Saeimas kārtības ruļļa 167.pantā paredzētajā kārtībā.”

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Saeimas Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputāta Milberga iesniegto lēmuma projektu! 1 - pret. Tas ir deputāts Graudiņš. Lūdzu rezultātu. Par - 51, pret - 17, atturas - 22. Lēmums ir pieņemts.

Līdz pārtraukuma atlikušas četras minūtes. Vēl daži paziņojumi. Mūsu referente cienījamā Seiles kundze lūdz likumprojektu “Par zemes privatizāciju lauku apvidū” plenārsēdē izskatīt pēc pulksten 15.30 sakarā ar to, ka viņai diemžēl jāaizbrauc, lai piedalītos bērēs. Es ceru, ka godājamiem deputātiem nav nekādu iebilžu, ja mēs tādā veidā mainīsim mūsu darba kārtību. Vai ir nepieciešams balsojums? (No zāles skan noliedzoša atbilde.)

Nākamais paziņojums: Saeimas bibliotēkā ir iekārtota neliela ekspozīcija, kur var iepazīties ar Saeimas delegācijas no Francijas Nacionālās asamblejas atrastajiem materiāliem. Tur ir informācija par Francijas parlamenta uzbūvi, juridisko un administratīvo dienestu struktūru un funkcijām, par Francijas Nacionālās asamblejas reglamentu, materiāli par deputāta statusu, kā arī fotoalbumi par Asamblejas un Senāta ēkām.

Vārds paziņojumam Andrim Piebalgam. Lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Man būtu lūgums Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas locekļiem pulksten 13.00 būt Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas telpās un īsu sēdi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, Seiksta kungs! Taču vispirms vajag uzrakstīt iesniegumu!

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, mēs tikko vienojāmies, tāpēc lūdzu piedot, ka mēs neuzrakstījām zīmīti... Cilvēktiesību komisija lūdz pie sevis darba telpās pulksten 13.00.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu un reģistrāciju. Reģistrēsimies! Lūdzu izdruku. Saeimas sekretāra biedrs Tomiņš nolasīs izdruku.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Ir vēl šāda informācija Saeimas deputātiem. Sākot ar ziemas sesiju, deputātiem plenārsēžu dokumenti un personīgā korespondence tiks novietota telpā blakus Saeimas bibliotēkai speciālās atvilktnēs. Šo atvilktņu atslēdziņas lūdzu saņemt plenārsēdes starplaikos Sekretariātā. Tie deputāti, kuri šodien atslēdziņas neizņems, to varēs izdarīt arī citās dienās Saeimas Kancelejā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu uzmanību izdrukai!

Z.Tomiņš. Nav reģistrējušies šādi deputāti: Eduards Berklavs, Inese Birzniece, Imants Daudišs, Ilmārs Dāliņš, Juris Janeks, Ēriks Kaža, Vilis Krištopans, Ruta Marjaša...

Priekšsēdētājs. Krištopans - ir.

Z.Tomiņš. Ruta Marjaša, Joahims Zīgerists. Paldies.

Priekšsēdētājs. Pusdienu pārtraukums līdz pulksten 13.30

(P ā r t r a u k u m s)

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas

priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs.Lūdzu, ieņemiet vietas! Saņemti iesniegumi Saeimas Prezidijam. Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija lūdz iekļaut 16.decembra plenārsēdes darba kārtībā likumprojekta “Par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” izskatīšanu. Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija atbalsta šo likumprojektu un lūdz steidzamības kārtā izskatīt šo likumprojektu plenārsēdē. Vispirms būs balsojums par šā likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā, un tad, kad tam pienāks kārta, lemsim par tā steidzamību.

Lūdzu zvanu. Balsosim par šā jautājuma iekļaušanu 16.decembra plenārsēdes darba kārtībā. Lūdzu rezultātu. Par - 56, pret - nav, atturas - 2. Ir iekļauts darba kārtībā.

Nākamais iesniegums Saeimas Prezidijam. Cilvēktiesību komisija ierosina iekļaut Saeimas 16.decembra plenārsēdes darba kārtībā kā steidzamu amnestijas likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā. Tas varētu notikt pirms trešās sadaļas 4.punkta izskatīšanas. Tātad varam balsot par iekļaušanu un tad par steidzamību, kā arī to, kad izskatīsim.

Lūdzu, deputāts Silārs - “Latvijas ceļš”.

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Es vēlreiz atkārtošu to, ko sacīju jau no rīta, kad Sinkas kungs izteica savu viedokli šajā jautājumā. Mēs nevaram šo jautājumu izskatīt pirmajā lasījumā, iekams visi nav varējuši iepazīties ar piedāvātā likumprojekta saturu, iekams mums nav datu par to, kāda resocializācija ir

bijusi tiem, kuri jau ir iznākuši pēc iepriekšējām divām amnestijām, iekams mēs nezinām, kāda resocializācija paredzēta šiem 650 ieslodzītajiem, uz kuriem varētu attiekties šī amnestija,un iekams nezināsim, cik daudzi no viņiem vispār paliks bez jumta virs galvas, cik no viņiem atradīs darbu. Tieši tas bija pirmais iemesls, kāpēc mūsu komisija šobrīd noraidīja šā likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā. Mums vēl nav iesniegti materiāli, ko mēs esam pieprasījuši. Tāpēc mēs nedrīkstam sasteigt. Katrs tiesas spriedums top pēc smaga, ilgstoša darba, kamēr tiek pieņemts individuāls tiesas lēmums, pirms tam ir uzstājies advokāts, prokurors. Tiesa konkrētajā gadījumā ir taisījusi konkrētu spriedumu. Šeit mēs to nevaram izlemt ar vienu pogas spiedienu - amnestēt vai neamnestēt. Es aicinu tik sasteigti neiekļaut šodien pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, deputāte Prēdele - Kristīgo demokrātu savienība.

A.Prēdele (KDS).

Mūsu frakcija ir par šā likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā, jo galvenais iemesls, draugi, ir tas, ka ir taču Ziemassvētki. Tas ir žēlsirdības, labdarības laiks.

Turklāt, ja jūs runājat par to, ka nebija laika iepazīties ar šo likumprojektu, tad varu teikt, ka divas nedēļas ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu ne tikai iepazīties, bet arī kaut ko jau darīt.

Priekšsēdētājs. Viens deputāts ir runājis “par”, viens - “pret”. Lūdzu zvanu. Balsosim par Saeimas Cilvēktiesību komisijas ierosinājumu - iekļaut Saeimas 16.decembra plenārsēdes darba kārtībā amnestijas likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā un darīt to pirms trešās sadaļas 3.punkta izskatīšanas. Lūdzu rezultātu. Par - 39, pret - 12, atturas - 21. Ir pieņemts lēmums par iekļaušanu. Es nesaprotu jūsu žestu, deputāt Pēterson! Deputāts Pētersons - “pret”, tātad 38 - par, 13 - pret, 21 - atturas. Šis jautājums iekļauts darba kārtībā.

Vēl mums vajadzētu nobalsot par Frakciju padomes vakardienas nolēmumu - ierosināt 16.decembra plenārsēdes darbu turpināt līdz pulksten 22.00. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim! Deputāts Resnais no vietas teica: “Bez tiesībām pēc tam pagarināt...” Mēs balsojam priekšlikumu par plenārsēdes darba turpināšanu līdz pulksten 22.00. Lūdzu rezultātu. Par - 53, pret... 18 - atturas. Šis lēmums ir pieņemts. Jūs, deputāt Resnais, savu priekšlikumu varēsit pēc tam izvirzīt atsevišķi.

Un paziņojums. Centrālā vēlēšanu komisija lūdz informēt Saeimas deputātus un frakciju pārstāvjus, ka Saeimas sēdes pārtraukumā pulksten 15.00 Sarkanajā zālē Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs sniegs informāciju par 5.Saeimas vēlēšanu rezultātu pilnīgu apkopojumu un izdevumu. Man šāds izdevums pārtraukumā jau tika pasniegts. Tas ir divas grāmatas ar pilnīgi precīziem visiem datiem par 5.Saeimas vēlēšanām. Es domāju, ka tāds izdevums frakcijās un komisijās būs pieejams, un tālāk lemsim par tā pavairošanu.

Ir saņemts arī LNNK deputātu frakcijas jautājums. Šā jautājuma vēsture ir tāda, ka tas tika iesniegts jau pirmdien. Prezidijs un Saeimas priekšsēdētāja biedrs saskaņā ar Kārtības rulli to nodeva valdībai, un šodien plenārsēdes darba kārtībā ir iekļauta atbilde uz šo jautājumu. Tātad jautājums ir pieņemts un ir jāsniedz atbilde uz šo jautājumu. Tātad jautājums ir pieņemts un ir jāsniedz atbilde. Saskaņā ar 100.pantu tas ir pieņemts pirmdien. Jā, jā, lūdzu! Jums ir tādas tiesības, jo jūs iesniedzāt, bet tad saskaņā ar Kārtības rulli atbilde ir pēc 48 stundām un jūs to saņemsit. (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Motivāciju iesniedzu!”)

Šī motivācija ir tad, kad iesniedz, un, kā es saprotu, tāpēc jau ir ierakstīts, ka tad, ja iesniedz jautājumu, tiešām tiek dots vārds motivācijai, bet, ja jautājums tiek iesniegts pirmdien un tas tika pieņemts un šodien jau ir atbilde, tad būs atbilde, un jūs pēc tam rīkojieties. Vai nu jūs atkal runājat, vai atklāsim debates saskaņā ar Kārtības rulli, jo mēs jau pagājušajā reizē sakarā ar Budovska kunga viltību “izspēlējām” tādu lietu. Lūdzu, Budovskis - par procedūru!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Es negribētu piekrist, ka runā par Budovska viltību, jo šeit ir cita lieta. Ja mēs iesniedzam jautājumu, tad faktiski, priekšsēdētāja kungs, mēs šo jautājumu, pirmkārt, iesniedzam Prezidijam, un tāpēc saskaņā ar Kārtības ruļļa 100.pantu, izskatot šo jautājumu, šeit var arī sniegt motivāciju. Es tā to saprotu, tāpēc tā nebija mana viltība.

Priekšsēdētājs. Paldies. Pēc tam lemsim par jautājuma izskatīšanas termiņu. Es turpretī saprotu, ka būtu loģiski, ja motivē tad, kad iesniedz jautājumu, bet nevis tad, kad valdība grib sniegt atbildi uz iesniegto jautājumu. Tad, man liekas, būtu neloģiski sniegt motivāciju. Taču var būt, ka tā tas ir. To mēs lemsim pēc tam. Vārds deputātam Kiršteinam. Un pēc tam lemsim, ko darīt ar jūsu jautājumu.

A.Kiršteins (LNNK).

Jā. Tātad acīmredzot... Priekšsēdētāja kungs! Godājamie deputāti! Saskaņā ar Kārtības ruļļa 99.pantu mēs iesniedzām jautājumu. Saskaņā ar 102.pantu Saeimas priekšsēdētājs nekavējoties paziņo Ministru prezidentam, un pirmdien tas tika izdarīts. Bet nekur nav teikts, ka 101.pantā, piedodiet, 100.pantā teiktais ir jādara vienlaikus ar jautājuma iesniegšanu. Mēs to tā arī nesapratām, jo Kārtības ruļļa 100.pants skan: “Pirmais vai kāds cits no jautājuma parakstītājiem, pēc vienošanās, var dabūt vārdu jautājuma motivēšanai.” Jautājumu mēs iesniedzām, un tas tika noraidīts, bet es tā sapratu, arī pēc šā teksta, ka vārdu taču var dabūt tikai plenārsēdē.

Priekšsēdētājs. Kiršteina kungs, es ne ar vienu debatētāju negribu strīdēties, es tikai saprotu tā, ka valdībai ir tiesības - un valdība acīmredzot tās izmantos - pēc jūsu motivācijas lūgt 48 stundas atbildes sagatavošanai, jo, protams, šo 48 stundu laikā valdība varbūt saņems kādu jaunu informāciju vai jaunus argumentus, un tādēļ valdība lūgs šīs 48 stundas. Un tas būs loģiski! (Deputāts Kiršteins zālē kaut ko saka.) Valdība lūgs, jā! Es aicinātu, lai valdība tagad atbild, un tad jūs izlemtu, jo jūs pēc tam varēsiet atklāt debates un, ja Saeima atļaus, varēsiet runāt divtik ilgi un izteikt to, ko jūs gribējāt motivācijā pateikt.

Vārds iekšlietu ministram Kristovskim - lūdzu!

Ģ.V.Kristovskis (iekšlietu ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Arī Iekšlietu ministrija saņēma šo LNNK frakcijas deputātu pieprasījumu, un es to varētu komentēt šādi. Tātad Latvijas Republikas Augstākā padome 1993.gada 28.aprīlī...

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, ļoti atvainojos, ministra kungs! Būtu pareizi, ja mēs nolasītu vispirms deputātu jautājumu. To gan vajadzētu izdarīt!

Ģ.V.Kristovskis. Atvainojos cienījamajiem deputātiem par to, ka jautājums netika nolasīts. Tātad - LNNK frakcijas deputātu jautājums. Sakarā ar to, ka Latvijas Republikas Augstākā padome ir noteikusi Krievijas karaspēka izvešanas termiņu, kas nedrīkst būt vēlāks par 1993.gada 31.decembri, deputāti lūdz paskaidrot, kādus pasākumus veiks Latvijas valdība attiecībā uz tām Krievijas militārpersonām, kurām izbeidzas uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš, un kā tiks risināts jautājums par Latvijas teritorijā esošo Krievijas armijas uzņēmumu darbību.

Tātad Latvijas Republikas Augstākā padomes 1993.gada 28.aprīlī ir pieņēmusi lēmumu par termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu personām, kuru uzturēšanās Latvijas Republikā ir saistīta ar Krievijas Federācijas bruņoto spēku pagaidu dislokāciju Latvijas Republikā. Lēmuma 2.punktā ir noteikts, ka šā lēmuma 1.punktā norādītajām personām (un šajā punktā ir norādītas šādas personas: Krievijas Federācijas bruņoto spēku un citu militāro formējumu aktīvajā dienesta esošās militārpersonas, kā arī personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija atvaļinātas no aktīvā dienesta) termiņuzturēšanās atļauju izsniedz uz laiku, kas saskaņots ar Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanas grafiku, bet šis laiks nedrīkst būt ilgāks par vienu gadu. Pēc šā termiņa izbeigšanās ir iespējama uzturēšanās termiņa pagarināšana individuālā kārtā. Tātad tas ir rakstīts Augstākās padomes lēmumā, kurš tika pieņemts 1993.gada 28.aprīlī.

Ko mēs šodien konstatējām? Mēs konstatējām, ka Latvijas delegācijai sarunās ar Krieviju faktiski nav izdevies šādu grafiku apstiprināt. Tātad šāda grafika nav. Par gada atskaites punktu tātad būtu jāuzskata 1993.gada 28.aprīlis. Tātad šajā lēmumā likumdevēja institūcija ir paredzējusi iespējas Krievijas militārpersonām saņemt termiņuzturēšanās atļaujas gada laikā no minētā Augstākās padomes lēmuma spēkā stāšanās brīža, bet, tā kā šis termiņš vēl nav sasniegts, tad papildu lēmums šodien it kā vēl nebūtu nepieciešams. Šādu atbildes projektu un risinājuma variantu Iekšlietu ministrija sagatavoja arī Ziemeļrietumu karaspēka komandierim Majorovam un Krievijas Ministru prezidentam, atbildot uz vēstuli, ko mēs esam saņēmuši. Taču, zinot likumdevējas varas institūcijas oficiālo nostāju, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīga izvešana jāpabeidz līdz 1993.gada beigām, uzturēšanās atļaujas ir izsniegtas ar derīguma termiņu līdz 1993.gada 31.decembrim. Tātad ir šis termiņš - 1993.gada 31.decembris, un tas ir fiksēts Augstākās padomes attiecīgajos dokumentos. Sakarā ar šo problēmu Iekšlietu ministrija 1993.gada 15.novembrī nosūtīja vēstuli nr. 1/8088 Latvijas Republikas 5.Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Kiršteina kungam (kurš ir iesniedzis pieprasījumu, tātad ir viens no jautājuma autoriem) un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram Virša kungam. Jāsaka gan, ka Saeimas Ārlietu komisija līdz šim brīdim nav devusi mums nekādus norādījumus par pagaidu uzturēšanās atļauju termiņa iespējamu pagarināšanu, kā arī par pagarināšanas kārtību. Lai gan mēs šādu atbildi vēl neesam saņēmuši, Latvijas valdība ir gatava un uzskata par nepieciešamu šo jautājumu risināt. Valdība acīmredzot šo jautājumu izskatīs nākamajā valdības sēdē, kura būs 21.decembrī. Tātad vēl ir 10 dienas laika šo jautājumu sakārtot un pieņemt valdības lēmumu.

Ja jums nav jautājumu, uzskatīšu, ka savu ziņojumu esmu sniedzis. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Paldies. Ja vadāmies pēc Kārtības ruļļa, jautājumi tik tiešām nav paredzēti. Kārtības rullī ir teikts, ka pēc rakstveida vai mutiskas atbildes, kura jādod ne vēlāk kā 48 stundas pēc jautājuma saņemšanas, ir pieļaujamas debates, ja to prasa desmit deputāti un ja Saeima tam piekrīt. Attiecībā uz jautājumu nav pieļaujamas ne pārejas formulas, ne balsošana.

Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu ierosinājumu. Viņi pieprasa atklāt debates par atbildi, kas saņemta uz jautājumu par Krievijas karaspēka izvešanas termiņu. Viens var runāt “par”, viens - “pret”. Lūdzu!

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Es uzskatu, ka diemžēl šī atbilde nekādā mērā nevar apmierināt ne LNNK frakciju, ne Ārlietu komisiju, ne arī pārējos deputātus. Gribu atgādināt, ka diemžēl Ārlietu komisija nedod atļaujas nedz attiecībā uz militāro transportlīdzekļu pārvietošanās termiņiem, nedz uz pārējiem, jo uzskatām, ka Krievijai bija pietiekami ilgs laiks (jau no 1990.gada), lai ne tikai sāktu būvēt jaunus lokatorus, bet arī lai nokārtotu visus šos jautājumus, bet tie līdz šim brīdim nav nokārtoti. Tātad jautājums ir par to, ka nav nekādas vajadzības apšaubīt līdz šim noteikto termiņu. Pašreiz ir cita lieta.

Pirmais, ko es gribēju pateikt, ir tas, kāpēc mēs šo jautājumu uzdevām. Tas tiešām skar dažādas pārvietošanās un uzturēšanās atļaujas un šo atļauju pagarināšanu. Līdz šim šīs atļaujas tika pagarinātas vienkārši bez jebkādām problēmām. Tātad jautājums ir tāds: vai turpmāk tās tiks pagarinātas atkal līdz sarunu beigām vai uz gadu? Tātad acīmredzot valdībai bija jāizstrādā priekšlikumi, vai tās jau tiek brīdinājuma veidā izsniegtas, teiksim, uz mēnesi vai uz trim mēnešiem, taču tas ir tehnisks jautājums.

Tas pats attiecas uz atļaujām brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā, uz atļaujām dažādiem autotransporta uzņēmumiem un militārajam transportam, kur šīs atļaujas praktiski tika izsniegtas bez jebkādiem šķēršļiem, ņemot vērā to, ka šīs sarunas tiešām notika. Jūs zināt, ka pašreiz mēs esam saņēmuši Krievijas paziņojumu, ka sarunas faktiski tiek pārtrauktas, jo attiecīgi 21.datumā tās netiks turpinātas. Vai šādā situācijā Latvijas valdībai un arī Saeimai būtu jāizliekas, ka nekas nav noticis un ka mēs varam bezgalīgi ilgi šeit debatēt un diskutēt?

Nākamais jautājums ir par kārtību, kādā jāpārņem uzņēmumi. Mēs uzskatām, ka šajā sakarā bija nepareiza finansu ministra Oša kunga izdotā pavēle par tanku rūpnīcas darbību līdz februārim, kas ļauj tanku rūpnīcai šeit darboties tātad vēl līdz februārim, jo šie jautājumi nav nekur saskaņoti. Tieši pretēji - Krievijas puse uzstāj nevis uz to, ka tā varētu šīs rūpnīcas tieši tā, kā šeit minēja arī Kostandas kungs - ar visām iekārtām, kas ir vajadzīgas šo rūpnīcu darbībai, - un kā to pieņēmusi Augstākā padome, nodot tās Latvijas pārziņā, bet tā pašreiz kaulējas par kopuzņēmumu veidošanu uz sev pieņemamiem noteikumiem. Tātad tas ir atsevišķs jautājums, kas būtu

jāsagatavo. Un līdz šim brīdim valdībai acīmredzot bija jābūt gatavai formulēt savu nostāju par to, kādā veidā šīs rūpnīcas tiks pārņemtas.

Nākamais. Karaspēkam Latvijā tiek radīti siltumnīcas apstākļi, mēs pat aizejam līdz kurioziem, kad tiek pieprasītas tiesības ģimenes locekļiem brīvi braukāt pa Latviju, teiksim, arī ierasties Skrundas objektā, un šādus līgumus mums piedāvā slēgt vēl arī turpmāk.

Turklāt es gribētu pievērst cienījamo deputātu uzmanību tam, ka Skrundas objektā nepārtraukti brauc mašīnas ar ārzemju numuriem - tās brauc gan iekšā, gan ārā. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Tātad acīmredzot ir jābūt elementāram priekšlikumam, ka, sākot ar janvāri, vajadzētu noteikt kaut kādu Latvijas caurlaižu režīmu, nevis tādu, ka katrs var braukāt, kur viņam ienāk prātā pa šiem objektiem. Par to vienkārši ir jāpadomā, lai gan uzskatu, ka valdībai līdz šim brīdim vajadzētu jau visus šos priekšlikumus sagatavot.

Līdz ar to jautājums faktiski un pēc būtības bija domāts tādā veidā, lai uzzinātu, ko valdība darīs, lai izbeigtu nodrošināt šos siltumnīcas apstākļus karaspēkam, kurš pretēji gan EDSA, gan attiecīgajai Helsinku deklarācijai, gan arī pretēji ANO rezolūcijām vispār vēl netaisās no šejienes doties projām, bet plāno te palikt vēl nākamos astoņus gadus. Jūs jau paši to saprotat: 6 gadi plus divi gadi demontāžai. Tāda faktiski ir šā jautājuma būtība.

Es domāju, ka mums vajadzētu, teiksim, izmantot kaut kādus radikālus līdzekļus vai pasākumus, taču ir jābūt precīzai darbības programmai par to, kas notiek janvārī, kas notiek martā, bet, ja šīs sarunas ir neveiksmīgas - tad kādā veidā un kādā kārtībā tiek izsniegti šie brīdinājumi, kādā veidā tiek noteikti caurlaižu režīmi un kā tiek izbeigta šī siltumnīcas apstākļu radīšana militārpersonu ģimenes locekļiem, draugiem un, kā jau es teicu, dažādām ārzemju delegācijām, kas te braukā turp un atpakaļ. Bez tam to visu Latvijas puse taču var darīt, un neviens tad nevarētu pārmest, ja šie pasākumi tiktu sagatavoti līdz šā gada janvārim un ja to realizācija ar janvāri stātos spēkā.Tāda bija mūsu doma, uzdodot šo jautājumu.

Tāpēc es personīgi uzskatu un mūsu frakcija uzskata, ka dažiem deputātiem tomēr vajadzēja atļaut uzstāties debatēs un raksturot tālāk savus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par priekšlikumu - atklāt debates. Vai kāds varbūt vēlas runāt “pret”? Tad, lūdzu, balsosim par priekšlikumu - atklāt debates! Lūdzu rezultātu. Par - 42, pret - 7, atturas - 15. Lēmums ir pieņemts.

Vārds deputātam Mārim Budovskim - lūdzu!

M.Budovskis (LNNK).

Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Šā jautājuma sakarā es gribētu runāt Baltijas asamblejas vārdā. Kā jau jūs zināt, Baltijas asamblejai ir sadarbības līgums ar Ziemeļvalstīm. Šā gada oktobrī notikušajā Ziemeļvalstu padomes sēdē Marienhamnā pirmo reizi Ziemeļu padomes vēsturē tika iekļauts politisks jautājums, un šajā sakarā tika izskatīta Krievijas armijas izvešana no Igaunijas un Latvijas. Ziemeļu partneri ir ļoti konsekventi nostājušies šā jautājuma risināšanā. Tā ir prasība izpildīt Helsinku vienošanos, tā ir prasība respektēt Latvijas valsts tiesības noteikt to, vai šeit atļaut vai neatļaut kādam uzturēties. Mēs nekad neesam akceptējuši Krievijas karaspēka klātbūtni mūsu teritorijā. Tātad Ziemeļvalstis visā pilnībā ir iestājušās par mūsu jautājuma risinājumu arī šodien, kad situācija faktiski mainās, kad Krievija no savas puses pārtrauc sarunas un nav gatava izlemt šo jautājumu vai arī izvirza tādus noteikumus, kas saistīti ar mums vispār nepieņemamiem priekšnoteikumiem - šajā gadījumā attiecībā uz Krievijas karaspēka izvešanu saistībā ar lokatora likteni.

Šādā situācijā, es domāju, mēs nevaram klusēt ne tikai sevis dēļ, ne tikai savas valsts interešu dēļ, bet arī mūsu partneru dēļ. Mēs nevaram ignorēt to, ka viņi ir nostājušies uz šāda mūsu atbalsta ceļa, ka viņi visiem spēkiem pasaulei cenšas pierādīt mūsu pozīcijas taisnīgumu. Un tagad, šajā brīdī, mēs faktiski atļaujamies nekādi nereaģēt uz to, ka termiņš, kuru mēs paši esam noteikuši kā galīgo termiņu Krievijas karaspēka izvešanai, tas paliek klusībā. Tāpēc es, cienītie kolēģi, gribētu vēlreiz jums un arī valdībai lūgt šo jautājumu saasināt un noteikt tādus mērķus, kas patiešām būtu mūsu valsts labā un interesēs.

Priekšsēdētājs. Pēteris Tabūns - lūdzu!

P.Tabūns (LNNK).

Cienījamie deputāti, es šoreiz jau otro reizi esmu tribīnē, lai atkal runātu, godīgi sakot, par mūsu attieksmi. Mani kā Latvijas pilsoni un kā latvieti ļoti uztrauc Saeimas un valdības klusuciešanas, es pat atļaušos sacīt - līdzšinējā vienaldzība, noraugoties it kā starp citu uz šo kliedzošo svešas valsts - Krievijas - izaicinājumu un nerēķināšanos ar suverēnu valsti - Latviju, jo Krievija dara, kā tai ienāk prātā. Gandrīz 20 tūkstoši okupētājvalsts karavīru vēl aizvien atrodas šeit, Latvijā, pilnā kaujas gatavībā un noskaņoti paturēt Latviju savā interešu zonā, palikt šeit, Latvijā. Taču mēs klusējam, mēs klusējam, lai gan termiņš, kad armijai vajag aizvākties, ir 31.decembris. Mēs tūlīt svinēsim Ziemassvētkus, tātad ir atlikušas tikai dažas dienas, bet mēs neko nesakām. Mēs tikai sākam vēl vairāk uztraukties, ka, redzat, pasaule atkal mūs nesapratīs, ka mēs pašlaik mēģinām lemt jautājumu par pilsonību un nedot okupētājvalsts pilsoņiem šeit Latvijas pilsonību un tā tālāk. Taču nav nekāda brīdinājuma. Nav izteikts nekāds brīdinājums Krievijai, nav aicinājuma pasaulei paskatīties uz šo Krievijas rīcību caur palielināmo stiklu. Diemžēl nav.

Mani uztrauc tas, ka netiek lemts un nav izlemts, kā valdība rīkosies, kā Saeima, kā mēs rīkosimies, reaģējot uz šo klaji okupantisko Krievijas rīcību. Vai arī tagad mums nav skaidrs, ka šī armija, kas te atrodas, ir okupantu armija? Jo tās rīcība ir vairāk nekā skaidra. Un tāpēc mēs, LNNK, atkal rosinām, ceļam trauksmi, uztraucamies par to, ka mēs neko neesam darījuši un neesam pateikuši savu striktu vārdu par to, ka Krievijas armijai no šejienes ir jāizvācās 31. decembrī. Cita lēmuma pagaidām nav.

Cik ilgi tad mēs baidīsimies, reizēm kā tādi trusīši, gaidīdami uz nokaušanu? Cik ilgi baidīsimies? Mums jau sen vajadzēja izteikt ultimātu Krievijai, pieņemt to šeit Saeimā un pateikt savu - nē. Pateikt to pasaulei. Taču mēs to nedarām. Tā, lūk!

Es gribētu no valdības dzirdēt, kā tad rīkosimies - vai mēs arī turpmāk, nākamgad, kad būs jau beidzies termiņš, atkal izdosim atļaujas brīvi braukāt pa Latviju šiem okupantu armijas virsniekiem un zaldātiem un neko nedarīsim? Bet varbūt tomēr kaut kas ir jādara, ieskaitot elektrības un gāzes noslēgšanu un vēl daudz ko citu? Brīdināt viņus vajag.

Taču mēs runājam par līgumu ar Krieviju, kas faktiski ir absurds. Kāds var būt līgums ar okupantu? Pati būtība jau ir absurds. Šeit bez līguma iebrauca, un bez līguma lai aizvācas!

Un tagad, redzat, atkal daudzi jau dreb bailēs par to, kas ir noticis Krievijā. Žirinovskis ir savācis bezgala daudz balsu un saka, ka, ja latvieši neklausīs un neatstās 800 tūkstošus šeit speciāli iesūtītu cilvēku, tad latviešiem būs jāsēžas laivās un jāairējas pāri uz Zviedriju. Varbūt uz to mēs gatavosimies? Vai varbūt pateiksim savu - nē. Es, cienījamie deputāti, aicinu jūs padomāt par šo ļoti nopietno lietu un no valdības es gaidu ļoti striktus pasākumus. Striktu rīcību. Vajag pateikt gan Krievijai, gan pasaulei, kā mēs rīkosimies pēc 31.decembra. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Mārtiņš Virsis - lūdzu!

M.Virsis (LC).

Godātais Prezidij, godātie klātesošie! Man jāsaka tā: kā es saprotu, tad Latvijā ir tikai viens cilvēks, kurš nedreb ne no kā. Un tomēr es negribētu noslīdēt uz šīs nots, kas te tikko izskanēja, jo ir divas lietas, kuras ir jānošķir un jāsaprot. Ja šīs lietas nešķiro un nesaprot, tad acīmredzot tomēr ir ļoti rūpīgi jāpārdomā par savu atbilstību un atbildību.

Un šīs divas lietas ir šādas. Es varu saprast partiju politisko pieeju šiem jautājumiem. Tas ir normāli, un tāda tā būs. Bet ir vēl arī valstiskā - atbildīgā - pieeja, kurā es - diemžēl - nešķiroju, vai tas ir “Latvijas ceļš” vai tā ir LNNK, vai tā ir frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, vai tā ir Zemnieku savienība, vai tā ir frakcija “Saskaņa Latvijai”, vai tie ir visi Saeimas deputāti šeit, vai valdība un tā tālāk. Piedodiet, bet es nešķiroju, un būtu noziegums to darīt, jo mēs visi kopumā atbildam par valsti. Bravūrīgas runas teikt nav grūti. Man jāatvainojas, bet to nav grūti darīt, un, ja man būtu vēlēšanās to darīt, tad, es domāju, es varētu teikt ne mazāk spilgtas un ne mazāk epitetiem bagātas runas, bet vai tās atrisinās problēmu - tāds ir jautājums.

Godātie deputāti, jums iekšlietu ministrs jau pateica, ko valdība gatavojās darīt. 21.decembrī valdības sēdē tiks skatīts šis risinājums. Pie šā iespējamā modeļa patlaban strādā mūsu Ārlietu ministrijas cilvēki, un es gribu teikt, ka tas acīmredzot nebūs ne pārdomāts, ne arī bezprincipiāls, kā to saprotu es kā delegācijas loceklis, kurš tīri labi zina, kā norisinās šīs sarunas un kāds ir reālais stāvoklis. Pieņemt ātrus un pārsteidzīgus lēmumus viena mirkļa iespaidā mēs visi esam spējīgi. Es domāju - visi, bet atbildēt cilvēkiem par sava soļa sekām... Tad acīmredzot būs pavisam cita situācija. Un es gribētu, lai visi tie, kuri tagad smīn, smaida un attiecīgi sevi uzkurina, lai viņi padomā, ka ir divas lietas - viena lieta ir vārdi, bet otra - sekas. Tas ir viss. Un es domāju, ka konkrētais valdības lēmums nebūs tāds, lai pēc tam no tā taisītu kādu bubuli.

Priekšsēdētājs. Kristovskis - lūdzu! Ministrus vienmēr lūdzu savos iesniegumos pateikt, vai viņi runās kā deputāti vai kā ministri.

Ģ.V.Kristovskis. Šajā gadījumā - kā deputāts. Kā ministrs es jau runāju.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

Ģ.V. Kristovskis (LC).

Es saņēmu no Ministru prezidenta šo dokumentu pirmdienas vakarā. Stāvokli izanalizēja, un mēs jums sniedzām atbildi uz jautājumu. Šeit izvērsās debates pusstundas garumā, un mēs esam zaudējuši šo laiku. Gribu izteikt tiem deputātiem, kuri bija šeit, tribīnē, - arī jums, Tabūna kungs, - pateicību par saturīgajiem priekšlikumiem. Mēs tos ņemsim vērā. No vārdiem ir jāpāriet pie darbiem. Nu, tad, lūdzu, dodiet priekšlikumus! Valdība, cik zināms, strādā, un mēs pieņemsim savu lēmumu, Es esmu iekšlietu ministrs; man pakļautie departamenti atbild varbūt tikai par zināmu daļu šā lēmuma. Katrā ziņā es izjūtu atbildību par tām parādībām, ar kurām saskaras Pilsonības un imigrācijas departaments, un par to, ko Ceļu policija konstatē uz ielām, un par tamlīdzīgām lietām. Tāpēc es šeit nācu priekšā. Aicinu mūsu cienījamos oponentus jeb opozīciju ņemt arī turpmāk vērā, ka vārdi un darbi - tās ir divas dažādas lietas. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā ir vēl pieteikušies runātāji? Nav. Līdz ar to šis jautājums ir izskatīts.

Darba kārtības nākamais jautājums ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par nodarbinātību””. Bet, kā allaž, Prezidijs saņem deputātu iesniegumus, un tiem ir prioritāte. Vismaz Prezidijam ir jāziņo un Saeimai ir jālemj. Un, pēc kārtas ņemot, pirmais būtu deputātu iesniegums. Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Piebalgs lūdz iekļaut 16. decembra plenārsēdes darba kārtībā likumprojektu “Par muitas tarifiem” pēc likumprojekta “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem”” un to izskatīt kā steidzamu. Atgādinu, ka par steidzamību lemsim tad, kad šo jautājumu izskatīsim. Tagad jābalso par šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu zvanu, balsosim par šā likumprojekta iekļaušanu darba kārtībā! Turklāt atgādinu, ka mēs izskatīsim divus projektus. Lūdzu rezultātu. Par - 66, pret - 1, atturas - 1. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā. Šajā sakarībā precizēju, ka mēs iekļāvām darba kārtībā likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu un ka deputāti ierosina iekļaut likumprojektu par transportlīdzekļu ikgadējo nodokli. Vai ir iebildes, un vai ir nepieciešams balsot par šo secību? Neviens neiebilst, tātad esam to akceptējuši.

Tagad - likumprojekts “Grozījumi likumā “Par nodarbinātību””. To ir iesniegusi Sociālo un darba lietu komisija. Kādas jums ir pretenzijas? Elferta kungs, mēs izteiksim piezīmi kolēģiem, ka viņi mūs traucē, bet uzsāksim šā likumprojekta izskatīšanu. Sociālo un darba lietu komisijas sekretārs deputāts Elferts - lūdzu!

P.Elferts (LC).

Godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Pirms divām dienām jums tika izsniegts dokuments nr. 510. Sakarā ar dažām mašīnrakstītāju kļūdām grozījumi tika ierakstīti pirmā lasījuma variantā, nevis otrā. Tātad šodien ir iesniegts

dokuments nr.510a un tas ir īstais dokuments. Jūs to uzšķirsiet, un mēs sāksim skatīt 6. pantu. Komisija ir saņēmusi iesniegumu no LNNK frakcijas. Komisija atbalstīja šo priekšlikumu, jo tas var precizēt bezdarbnieka statusu attiecībā uz tiem, kas ir iebraukuši.

Priekšsēdētājs. Vai kādam ir iebildes? Nav. Akceptēts.

P.Elferts (LC).

Komisijai ir priekšlikums par 8.pantu. Tur ir viens vārds izslēgts no 2.punkta, no otrā lasījuma. Tas bija attiecībā uz to, ka cilvēks tiek atlaists no darba par likuma vai darba līguma noteikumu pārkāpumu. Bija rakstīts - “iekšējās kārtības”, un to izslēdzām. Lūdzu jūs atbalstīt šo priekšlikumu!

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir jautājumi? Esiet tik laipns, nolasiet precīzi, ko jūs esat izslēguši!

P.Elferts. Agrāk tekstā bija - atlaists no darba par iekšējās darba kārtības vai darba līguma noteikumu pārkāpumiem”. Mēs izslēdzām vārdu “iekšējās”.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes pret šādu labojumu? Nav. Akceptēts.

P.Elferts. LNNK frakcijai bija vēl viens priekšlikums, un LNNK frakcija to atsauca. Tas tā - informācijai.

Priekšsēdētājs. Paldies. Pieņemam zināšanai.

P.Elferts. Tagad uzšķiriet 9.pantu! Saskaņā ar Kārtības rulli komisija var pieņemt galīgo lēmumu ar absolūtu balsu vairākumu. Balsis sadalījās līdzīgi. Tātad komisijai ir divi varianti: par bezdarbnieka pabalsta saņemšanu viens, ka bija jāizdara sociālo nodokļu maksājumi, un otrs, ka ir izdarīti sociālā nodokļa maksājumi. Tātad par šo būs jābalso.

Priekšsēdētājs. Atklājam debates par 9.pantu. Vārds deputātei Ludmilai Kuprijanovai!

L.Kuprijanova (SL).

Godātie deputāti! Gribu pievērst jūsu uzmanību šim balsojumam komisijā. Balsis mums sadalījās līdzīgi. Lēmums netika pieņemts. Vēl uz trešo lasījumu atnāca atkārtots arodbiedrību priekšlikums. Būtība ir tāda. Es jums to izskaidrošu ļoti vienkārši. Būtība ir divos vārdos. Vienā variantā ir uzrakstīts, ka par cilvēku bija jānomaksā sociālais nodoklis. Un otrais variants, kuru šajā gadījumā pārstāvu es, ir, ka... Paskaidrošu to jums mazliet sīkāk. Pirmais variants - ka ir nomaksāts, un mēs uzskatām, ka bija jānomaksā. Mēs visi zinām, ka šodien daudziem uzņēmumiem kontos nav naudas. Daudzi uzņēmumi maksā algas natūrā un sociālo nodokli nenomaksā. Un kas notiek ar jebkuru cilvēku, kurš tiek “samazināts” un kuram ir visas tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu? Viņš atduras pret to vienu punktu! Viņš ierodas nodarbinātības dienestā. Dienesta darbinieki pieprasa ziņas, un viņiem ziņo, ka par šo pilsoni jeb nepilsoni vai mūsu valsts pastāvīgo iedzīvotāju, sociālā nodokļa maksājums nav izdarīts. Viss tālākais it kā izskatās ļoti skaisti: tas cilvēks var griezties tiesā pret savu uzņēmumu, un tiesa nospriedīs viņam par labu. Bet patiesībā mūsu dzīves īstenība ir tāda, ka patlaban tiesas izpildītāji nav spējīgi neko piedzīt par labu šim cilvēkam. Šobrīd minēšu tikai vienu piemēru. Pilsonis ir izgājis tiesu un tiesas lēmums runā viņam par labu, bet jau gadu viņš nav saņēmis ne algu, ne bezdarbnieka pabalstu. Un ļoti daudzi līdz tiesai nemaz neaiziet, viņi gaida kaut ko! Es saprotu, ka tā droši vien nav ne Riteņa kunga, ne Bērziņa kunga problēma. Es uzskatu, ka tā ir Levita kunga problēma. Protams, mēs varam taisīt ļoti labus un juridiski “tīrus” likumus, taču, redzat, iznāks tā, ka likumi varbūt būs labi, bet cilvēki nevarēs sevi aizstāvēt, jo tie likumi šodien nerealizējas. Un varbūt pēc pusgada es jūs tāpat aicināšu izdarīt likumā grozījumus, lai tiesu izpildītājs tam cilvēkam momentā varētu piedzīt... Un tad mēs likumu grozīsim un izdarīsim tā, kā pareizi ir jābūt. Bet šodien es jūs aicinu tomēr aizstāvēt tos cilvēkus, kuri staigā un meklē taisnību, un nevar to atrast, jo uzņēmums par viņiem nav maksājis. Uzņēmums pat neatsakās maksāt, uzņēmums saka: “Jā, mēs samaksāsim! Varbūt pēc trim mēnešiem, varbūt pēc pusgada.” Un cilvēks nekā nesaņem. Tur ir tā lietas būtība! Es paredzu, ka tūlīt piecelsies darba ministrs un jums stāstīs, cik aplami es darot, aicinādama jūs grozīt likumu, un ka tas esot populisms. Es kā profesionāla ekonomiste varu jums pateikt, ka tas tiešām zināmā mērā ir populisms, bet, par nožēlu, mūsu valstī ir badastreiki, tādēļ ka nav izdomāta kaut kāda pārvaldes politika. Cilvēki staigā pa tiesām un nekā nevar saņemt tāpēc, ka tiesa - varbūt objektīvu iemeslu dēļ - nevar neko no uzņēmuma piedzīt. Bet, ja cilvēks šobrīd ir elementāri neaizsargāts praktiskajā dzīvē, tad beigu beigās tā būs Krištopana vadītā dienesta darīšana - piedzīt no uzņēmuma to nenomaksāto nodokli valsts kasē, jo valsts kase, protams, to visu kreditēs, ja valsts kase maksās tos bezdarbnieku pabalstus. Bet tādam nolūkam tas dienests ir. Nevar taču tas cilvēks viens pats izcīnīt šo cīņu, lai saņemtu savu naudu. Tādēļ taču tas dienests ir! Padomājiet, šoreiz patiešām, lūdzu, padomājiet par cilvēku!

Priekšsēdētājs. Vārds Andrim Bērziņam - darba valsts ministram! Pēc tam runās deputāts Gunārs Resnais.

A.Bērziņš (darba valsts ministrs Labklājības ministrijā).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es tagad neaģitēšu un neskaidrošu, kāpēc ir jābalso tieši par valdības piedāvāto formulu. Tas ir pirmais variants, un tajā viss ir ļoti nopietni izsvērts. Gribu jūsu uzmanību vērst uz situāciju, kāda varētu rasties, ja jūs nobalsotu par otro - Kuprijanovas kundzes piedāvāto - variantu.

Mēs ļoti labi saprotam, ka šī problēma kā tāda pastāv. Bet mēs saprotam arī to, ka šādu formulu pieņemt nedrīkst vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šie cilvēki, kas nesaņem algu, nebūt nav viendabīga un vienāda masa. Viņus es varētu iedalīt trīs grupās.

Ir tādi, kas saņem algu, bet strādā tādos uzņēmumos, kuri nemaksā sociālo nodokli. Un šajā ziņā Kuprijanovas kundzei tik tiesām ir taisnība, - tas ir kontroles trūkums.

Ir tādi, kas ir piekrituši nesaņemt algu - turpināt būt darba attiecībās, bet nesaņemt algu, un līdz ar to uzņēmums par viņiem nemaksā sociālo nodokli. Viņi ir piekrituši stāvēt un gaidīt, līdz pienāks labāki laiki, kad uzņēmums varēs atsākt darbu.

Un ir tādi cilvēki, kas saņem naudu, saņem algu - bet “ārpus kases”. Pašlaik šāda parādība daudzos uzņēmumos ir ļoti izplatīta. Situācija ir tāda: kolīdz uzņēmuma kasē parādās nauda, šī nauda momentā bezstrīda kārtībā tiek ieskaitīta budžetā. Uzņēmumi tādēļ rīkojas šādi: vārtrūmēs, trepju telpās pārdod savu produkciju un darbiniekiem maksā naudu uz rokas. Bet, ja šis cilvēks atnāks pie mums, protams, viņš bezdarbnieka pabalstu nesaņems. Tātad situācija ir sarežģīta, bet šī situācija nav jārisina likumā “Par nodarbinātību”. Likumā “Par nodarbinātību” ir ielikts precīzs un konsekvents princips: ja apdrošināšanas maksājums ir maksāts, pienākas pabalsts; ja šis maksājums netiek izdarīts, pabalsts nepienākas. Un man būtu ļoti liels lūgums - tomēr šo principu saglabāt. Jā, cienītie deputāti, jūs nobalsotu par otro - Kuprijanovas kundzes piedāvāto - variantu, jūs legalizētu nelikumību. Praktiski rastos situācija, ka nelikumība būtu legalizēta.

Šāda situācija bija šā gada aprīlī, kad Augstākā padome pieņēma likumu par darba algas indeksāciju. Labu mērķu vadīts, gribēju, lai cilvēkiem neizmaksātās darba algas tiktu indeksētas. Jūs domājat, ka tāpēc darba algu izmaksa paātrinājās un darba algas sāka vairāk izmaksāt? Nē, nebūt ne! Mēs panācām pilnīgi pretēju efektu. Kādu? Darba likumu kodeksā bija rakstīts, ka darba alga jāizmaksā regulāri, un cilvēkam bija tiesības griezties tiesā. Tagad parādījās jauna redakcija, kurā bija rakstīts, ka tad, ja darba alga netiek izmaksāta, tā ir jāindeksē. Un tagad cilvēks griežas tiesā un grib piedzīt darba algu no sava darba devēja, bet tiesa viņam atbild: “Zināt, tā kā likumā ir vēl viens pants, kurā teikts, ka neizmaksātā darba alga ir jāindeksē, darba algas neizmaksa ir likumīga.” Tas ir precedents, un mēs ar šo likumu panāksim otru tādu pašu precedentu, ja nobalsosim par otro variantu. Tieši tāpēc es lūdzu cienījamos deputātus balsot par valdības piedāvāto variantu. Valdība ir izstrādājusi noteiktu pasākumu programmu, kā rīkoties, lai šo situāciju novērstu.

Pirmkārt, Saeimai ir iesniegts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbību””, kur ir teikts, ka uzņēmumam ir tiesības pārdot savus apgrozāmos līdzekļus un pamatlīdzekļus, ja uzņēmumam pietrūkst naudas algu izmaksai.

Otrkārt, valdība ir iesniegusi Saeimai labojumus Darba likumu kodeksā, kuri paredz atvieglināt uzņēmumiem iespējas izbrīvēt cilvēkus, samazinot atlaišanas pabalstu no trim mēnešiem uz vienu mēnesi.

Treškārt. Saeimas rokās ir iespēja noteikt, ka darba alga ir pirmās kārtas, nevis piektās kārtas maksājums (kā tas pašlaik ir likumā “Par uzņēmējdarbību”).

Tādējādi problēma, par kuru runāja Kuprijanovas kundze, praktiski būs atrisināta un šis princips, apdrošināšanas princips netiks salauzts likumā par nodarbinātību. Tātad, cienījamie deputāti, es jūs vēlreiz aicinu balsot par valdības piedāvāto redakciju, tas ir, par pirmo variantu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gunāram Resnajam, pēc tam - tieslietu ministram Egilam Levitam.

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Izskatot šos divus variantus, sajūta ir tiešām tāda kā šaha spēlē, kad tu esi “noķerts uz dakšiņu”: vai nu ej pa kreisi, vai pa labi, pa ausi būs; vai nu sāpēs kreisā auss vai labā, bet viena auss noteikti sāpēs. Jo abi šie varianti ir ļoti nepatīkami. Es saprotu tā, ka otrais variants it kā veicina darba devēju nemaksāt sociālos maksājumus, bet tai pašā laikā es drusciņ gribētu šeit ienest tādu politisku pieskaņu. Šodien bezdarba vilnis ir pietiekami augsts, un mēs zinām, ka lielākoties tas ir slēptais bezdarbs. Un slēptais tas ir tikai tāpēc, ka ir nereģistrētie bezdarbnieki, kuri nav saņēmuši algas mēnešiem ilgi, jo darba devējām organizācijām nav naudas, ar ko maksāt algas. Un šis process nesamazināsies, varbūt pat vēl uzplūdīs, un vienalga šiem cilvēkiem pēdējā instance būs bezdarbnieka pabalsts. Tātad faktiski tiem cilvēkiem, kuri jau paši ir diezgan grūtā situācijā, jau nesaņem algu un lūdz bezdarbnieka pabalstu, ir jāuzņemas it kā savedēja loma starp valdību, valsti un darba devēju. Šis likums dod valdībai dubultu garantiju. Nevis valdība pati tieši kontrolē, kā valsts firma vai uzņēmums vai privātuzņēmums kārto maksājumus valsts budžetā, bet uztic to kontrolēt darba ņēmējam, kuram šādu tiesību nav. Un viņš tiešām, kā cienījamā komisijas priekšsēdētāja izteicās, jau bez naudas, bezdarbnieks būdams, piesakās bezdarbniekos, kur ir rinda un termiņš, un tad, kad viņš cer to pēdējo atbalstīt, to bezdarbnieka pabalstu saņemt, viņam pasaka: “Ziniet ko, jūsu kungs jeb darba devējs, jeb valsts uzņēmums par jums nav samaksājis sociālo nodokli. Ejiet, griezieties tiesā un tiesājieties ar savu darba devēju!” Kādas sekas šī situācija radīs valstī? Kārtējo neapmierinātību! Ne tikai neapmierinātibu sakarā ar bezdarbu, bet arī neapmierinātību ar valdību, kura izstrādājusi tādus likumdošanas aktus. Un, ja runājam no politiskā viedokļa, stipra straume līs uz tām dzirnavām, uz kurām es negribētu dot nevienu pilīti, tas ir, uz pagātnes dzirnavām.

Es domāju, ka priekšsēdētājs neatļaus... laikam trešais lasījums to neatļauj... Vai vispār vajadzēja šajā nodarbinātības likumā šajā pantā, kurā ir runa par bezdarbnieka pabalsta saņemšanu, runāt par bezdarbnieka tiesībām jeb cilvēka tiesībām saņemt bezdarbnieka pabalstu. To visu varētu, manuprāt, izsvītrot un ierakstīt - ja pēdējo 12 mēnešu laikā šis darba devējs nav pārkāpis likumdošanas aktus jeb ir izpildījis savas saistības... Bet es jūtu, ka trešajā lasījumā šis priekšlikums vairs saskaņā ar Kārtības rulli neies cauri. Un, ja nu tas tā nav labojams, tad tik tiešām laikam būtu godīgāk un labāk pieņemt šo “neērto” otro variantu, kurā rakstīts, ka darba devējam bija jāizdara maksājumi, lai nemocītu šo cilvēku - bezdarbnieku. Man tiešām vairāk baiļu izraisa politiskais aspekts.

Varu minēt vienu piemēru. Mēs nesenā pagātnē ļoti viegli atgriezāmies pie vecā Civillikuma un neiedomājāmies, ka tas atceļ pagastu pašvaldību tiesības apliecināt parakstus. Un šodien, kad braukājam pa republiku, pārmetumus šajā sakarā mēs dzirdam nepārtraukti: piena kombinātu darbinieki algu nevar saņemt, cilvēki naudu par nodoto produkciju nevar saņemt, jo saimnieks pats nevar aizbraukt uz rajonu pie notāra un apliecināt parakstu, jo maksa par notāra pakalpojumiem ir augsta, ir lielas rindas - un tā tālāk. Šajā ziņā izveidosies tāda pati situācija, un tiem daudzajiem bezdarbniekiem vēl būs jārisina problēma, kur ņemt naudiņu, lai apmaksātu advokātu vai notāru pakalpojumus. Tāpēc, ja nav iespējams šajā variantā svītrot vispār šo noteikumu par darba devēja pienākumiem pret valsti, nu, tad... Balsojums tomēr bija jāizdara, lai gan teksts skan ļoti neglīti...

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds tieslietu ministram Levita kungam, pēc tam - deputātei Larisai Laviņai.

E.Levits (tieslietu ministrs).

Dārgie kolēģi! Jau iepriekšējie runātāji norādīja, ka darba ņēmēju prasību rangs ir jāpaaugstina. Šī ir tikai piektā ranga prasība. Manuprāt, tad ir jābūt pirmā ranga prasībai. Tas ir viens. Bet šo problēmu nevar atrisināt ar šo pantu, tas ir attiecīgā likuma grozījums, un es domāju, ka arī to mēs varētu ierosināt. Otrs. Par to, ka tiesu izpildītāji nepiedzen šo naudu. Tiesu izpildītāji tiešām godprātīgi pilda savus uzdevumus, bet tiesu izpildītāji nevar maksāt no savas kabatas, viņiem ir jāatrod un jādabū šie īpašumi, šī nauda, un tiešām ļoti daudzos gadījumos tas nav iespējams. Ja uzņēmumam nav šīs naudas, tad pat vislabākais tiesu izpildītājs tiesas spriedumu nevar izpildīt. Tā ka tajos - tiešām ļoti daudzajos - gadījumos, kad nauda netiek piedzīta, vainu nevajadzētu uzvelt tiesu izpildītāju aparāta darbiniekiem, kuri strādā godprātīgi, bet gan tam saimnieciska rakstura apstāklim, ka parādniekam nav naudas un ka to likumīgā kārtā nevar piedzīt.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Larisai Laviņai - lūdzu! Mēs debatējam par 9.pantu. Jūs nepateicāt, par kādu pantu jūs runāsiet. Par 9.pantu? Lūdzu!

L.Laviņa (L).

Cienījamie kolēģi! Nebiju domājusi vēlreiz šodien aizkavēt jūsu laiku, bet tomēr gribu runāt par to, ka tas cilvēks, kurš šodien nokļuvis šādā situācijā (un tas nav tikai viens cilvēks, tādu ir ļoti, ļoti daudz, un to jūs visi zināt pat labāk par mani), taču nav vainīgs, ka radusies šāda situācija, ka valsts uzņēmums tādu vai citādu iemeslu dēļ viņam nav samaksājis par viņa reāli ieguldīto darbu, par viņa reāli ieguldīto laiku. Tieši tāpēc mūsu frakcija uzskata, ka valsts ir ne jau tālab veidojama un uzturama, lai aizsargātu valsts pārvaldi. Mēs esam aicināti aizsargāt savas valsts cilvēkus. Vai jūs varat iedomāties tādu situāciju, ka šodien Tieslietu ministrijā vai Ārlietu ministrijā, vai Saeimā kāds no mums būtu ar mieru pusgadu, gadu vai vēl ilgāk gaidīt savu nopelnīto? Droši vien tad mēs visi reaģētu pavisam citādi. Kālab valsts uzņēmuma strādnieks vai kalpotājs būtu jāpiespiež gaidīt šo nesamaksāto algu tikai tādēļ, ka valsts uzņēmums nav norēķinājies, nav nomaksājis sociālos nodokļus? Vienā pašā Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā šobrīd ir iekrājušās milzīgas summas, kuras šā rajona dažādi uzņēmumi nav nomaksājuši valsts budžetam (es runāju par sociālo nodokli). Divi no šiem valsts uzņēmumiem - “Rīgas tekstils” un “Radiotehnika” - izceļas ar īpaši lielām nenomaksātām summām, un situācija ir tāda, ka šo uzņēmumu bezdarbniekiem vai tiem darbiniekiem, kuri patlaban aiziet pensijā, arī rodas šāda problēma. Viņiem pasaka: “Jūs diemžēl esat tādā vai citādā veidā pie visa vainīgs un uz pabalstu vai pensiju neceriet, kamēr jūsu uzņēmuma vadība šos nodokļus nesamaksās!”

Viss ir pareizi, bet es tomēr piekrītu Resnā kunga un Kuprijanovas kundzes pozīcijai, ka šie cilvēki nepavisam nedrīkst būt cietēji šis nesakārtotības dēļ. Ja uzņēmums nevar pastāvēt, tam ir jābankrotē vai kādā citā veidā jāfinansē sava budžeta deficīts. Ja tas ir valsts uzņēmums, valstij ir jāuzņemas atbildība. Sociālo dienestu darbinieki ir pārliecināti, ka tomēr ir daudzi uzņēmumi, kuru kontos nav naudas, bet kuri tomēr rīkojas ar lielām skaidras naudas summām un nebūt netaisās likvidēties. Un tieši tāpēc mūsu uzdevums ir sakārtot nodokļu iekasēšanas kārtību, sakārtot norēķinu kārtību, lai neliktu ciest bez vainas vainīgajiem.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Karnupam - lūdzu!

V.P. Karnups (LNNK).

Cienījamie kolēģi! Var saprast Bērziņa kunga vēlmes un valdības nodomus sakarā ar šo jautājumu, jo šī lieta, šī problēma ir darba devēja un valsts nenokārtotās attiecības, un kārtējo reizi vienkāršais cilvēks ir cietējs. Mēs esam izveidojuši veselu dienestu, kura pienākums ir nodokļus iekasēt. Viņi ir ilgāku laiku strādājuši, un nekas nav no zila gaisa uzburts... Finansu inspekcija vismaz četrus gadus varēja nodarboties ar šīm lietām. Es zinu, ka, ja mēs nobalsosim par Kuprijanovas kundzes variantu, daudzi darba devēji vienkārši nemaksās sociālo nodokli, jo viņi zinās, ka uzņēmuma bankrota gadījumā darbinieki tik un tā saņems bezdarbnieku pabalstus. Bet šeit mēs runājam par tiem cilvēkiem, par to darbinieku jeb darba ņēmēju, kurš paliek pilnīgi neaizsargāts. Tā nav viņa vaina, ka darba devējs nav maksājis sociālo nodokli. Tā nav viņa vaina! Viņš kļūst par bezdarbnieku, bet valsts pagriež viņam muguru un pasaka, lai viņš iet tiesāties ar savu darba devēju. Šis likums pataisa upuri par vainīgo. Un tādēļ aicinu visus deputātus balsot par Kuprijanovas kundzes ieteikto variantu. Darba devēji gan blēdīsies, bet vismaz mēs aizsargāsim “mazos” cilvēkus! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir pieteikušies kādi, kas vēlas runāt par 9.pantu? Deputāts Elferts - lūdzu!

P.Elferts (LC).

Godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Jau Karnupa kungs norādīja uz tām sekām, kādas varētu būt, ja mēs pieņemtu otro variantu. Vēl vairāk nemaksās sociālo nodokli. Es uzskatu, ka mēs nedrīkstam pieiet šai problēmai populistiski. Kuprijanovas kundze gan aicināja, ka varbūt šoreiz mēs tai varētu pieiet populistiski, bet es uzskatu, ka likumdošanā to nedrīkst darīt, jo ekonomiskā spriedze varētu kļūt vēl trakāka, ja mēs pieņemtu otro variantu. Darba devējam tad būs tiesisks pamats nemaksāt sociālo nodokli. Aicinu jūs atbalstīt pirmo variantu.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, par balsošanas kārtību. Mūsu līdzšinējā prakse ir tāda, ka tad, ja par kādu pantu ir radušās domstarpības un ir iesniegti vairāki varianti, tad, ja ir iesniegts pamatvariants - valdības variants - un ja ir labojums no komisijas puses, tad pirmais tiek balsots komisijas labojums. Tāda mums ir bijusi līdzšinējā prakse.

Vai par procedūru nav iebilžu? Lūdzu, balsosim par otro variantu! Vai visiem ir 510.a dokuments, dokumenta otrais variants?

Par procedūru - deputāts Elferts.

P.Elferts (LC).

Par procedūru. Abi varianti ir komisijas varianti.

Priekšsēdētājs. Kāpēc tad jūs maldinājāt kolēģus, ka ir valdības variants un ir deputātes Kuprijanovas variants?

(Starpsauciens no zāles: Komisijas varianta nav!)

Es sapratu! Tad nāk nākamais postulāts.

Balsosim par plašāko variantu, un tas atkal ir otrais variants. tā ir. Ja par procedūru ir iebildes - lūdzu! Nav.

Lūdzu, balsosim par otro variantu! Rezultātu! Par - 34, pret - 24, atturas - 17. Nav pieņemts.

Lūdzu, balsosim par pirmo variantu! Es atvainojos, pārbaudiet deputāta Lucāna balsojumu! Viņš ir balsojis “pret”.

Lūdzu rezultātu. 40 - par, 24 - pret, 16 - atturas. Tātad 40 un 40. Saskaņā ar Kārtības rulli, ja balsošanas iznākums ir apšaubāms vai ja balsis atklātajā balsojumā dalījušas vienlīdzīgi, izdarāma pārbalsošana. Ja arī kādreiz lietu neižšķir... Taču mums tā nav. Tad ir jāpārbalso, izejot pa durvīm. Bet tas tā nav. Lūdzu zvanu.

Frakciju vadītāji, vai varam balsot? Mēs šeit nevaram ilgi kavēties. Lūdzu, balsosim vēlreiz par pirmo variantu! Jā, par pirmo, jo par otro variantu lēmums nav pieņemts. Tātad balsosim par pirmo variantu. Lūdzu rezultātu. Par - 43, pret - 26, atturas - 16. Lēmums ir pieņemts - pirmais variants ir akceptēts.

Lūdzu, tālāk!

P.Elferts. Vajadzētu pieņemt, ka likums stājas spēkā ar 1994.gada 1.janvāri.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Nav. Viss.

Lūdzu vēlreiz zvanu pirms balsojuma par likuma akceptu trešajā lasījumā un tā pieņemšanu kopumā.

Lūdzu, par procedūru!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Šāds priekšlikums, ka likums stājas spēkā ar 1994.gada...

Priekšsēdētājs. Deputāts Endziņš - “Latvijas ceļš”. Lūdzu, no gala - atvainojiet!

A.Endziņš. Es atvainojos! Šāds priekšlikums, ka likums stājas spēkā ar 1994.gada 1.janvāri, nevar tikt formulēts, jo likums var stāties spēkā tikai līdz ar izsludināšanu. Likums nav pieņemts steidzamības kārtā. Tas ir atkarīgs no prezidenta, kad viņš izsludinās. Viņam ir dotas zināmas laika robežas, un mēs šeit tādu termiņu pieņemt nevaram. Mēs varam ierakstīt tikai citu domu - ka likums stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu.

Priekšsēdētājs. Šī piezīme ir vietā, un tā tiek akceptēta. Mēs tiešām par to nevaram balsot, ne arī klusēdami piekrist, jo Kārtības rullis tiešām paredz citu procedūru. Nevis Kārtības rullis, bet Satversme.

Mēs varam balsot par likuma akceptu trešajā lasījumā un pieņemšanu visumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par - 65, pret - 2, atturas - 16. Likums “Grozījumi likumā “Par nodarbinātību”” ir pieņemts.

Pēc četrām minūtēm sāksies pārtraukums, bet tagad vārdu paziņojumiem lūdz Ludmila Kuprijanova - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

Pēc tam - deputāte Prēdele.

L.Kuprijanova (SL).

Cienītie deputāti! Šis dokuments jums nav izdalīts, taču, ja jūs to pieprasīsit, to, protams, varēs izdalīt. Pēc šāda īpaša balsojuma mūsu komisija ierosina Saeimai vēl vienu priekšlikumu - griezties pie tautas Ziemassvētku priekšvakarā ar šādu paziņojumu. Es domāju, ka jūs to varat uzklausīt pēc dzirdes, bet, ja jūs gribēsit ar to iepazīties, tad varēs pavairot.

“Ziemassvētku aicinājums. Tuvojas gaišais Ziemassvētku laiks, kad visa ticīgā pasaule svin Jēzus Kristus mūžīgās gaismas un mūžīgās mīlestības piedzimšanu.Tas ir laiks, kad pieklust pat kari un cilvēki cits citam sniedz roku cerībā atrast sapratni, mieru un līdzjūtību. Mēs visi esam izslāpuši pēc laba vārda un laba darba. Tāpēc šajā Ziemassvētku laikā Latvijas 5.Saeimas deputāti aicina uz labdarību un žēlsirdību visus labas gribas cilvēkus Latvijā - valdības locekļus, politiķus, uzņēmējus, pašvaldību vadību, baznīcu, katru, kas apzinās, ka viņa spēkos ir kaut nedaudz palīdzēt tiem, kuriem šajā laikā klājas visgrūtāk, - pensionāriem, invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm, bērniem. Mēs aicinām, lai Kristus piedzimšanas svētki top par izlīdzināšanas, miera un savstarpējās palīdzības svētkiem visai mūsu tautai. Lai cits citam pasniedzot roku, mēs ne tikai darītu gaišākas līdzcilvēku dvēseles, bet lai Ziemassvētku miers un gaišums ienāktu katrā mājā un katrā ģimenē. Lai Ziemassvētku vakarā visā Latvijā nebūtu neviena, kas justos atstāts un aizmirsts.”

Mūsu komisija piedāvā šo uzsaukumu, un, ja Saeima to pieņems, lūdzam to parakstīt visu frakciju vadītājiem.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Prēdelei. Lūdzu!

A.Prēdele (KDS).

Es domāju, ka pēc šā aicinājuma būtu īsti vietā ķerties pie darba. Ir dažādas labdarības akcijas, un es ceru, ka jūs tajās jau esat piedalījušies un piedalīsities, bet ir viena labdarības akcija, kuru rīko tieši Saeima, Saeimas darbinieki, proti, Starptautiskais preses centrs un Saeimas Ārlietu birojs. Ir paredzēti braucieni uz laukiem, uz lauku bērnu namiem ar dāvanām, ar koncertiem. Visa pietiek, pietrūkst tikai naudas benzīnam. Tāpēc es ļoti lūdzu visus Saeimas deputātus, kuriem ir kāda artaviņa, ziedot šim pasākumam. Šeit zālē ir Saeimas darbinieki ar ziedojumu vācelīti. Ļoti lūdzu, cik nu kuram ir iespēju, ziedojiet benzīna iegādei.

Priekšsēdētājs. Sākas pusstundu ilgs pārtraukums.

(P ā r t r a u k u m s )

Sēdi vada Latvijas Republikas

5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, deputāti, ieņemiet savu vietu!

Godātie deputāti! Mēs pirms pārtraukuma uzklausījām paziņojumus, un nu man Tupešu Jānis - deputāts no Zemnieku savienības - lūdz jūsu uzmanību īsam paziņojumam. Un tad mēs pāriesim pie nākamā jautājuma. Lūdzu!

J.Tupesis (LZS).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Pirms pārtraukuma mēs lielā steigā piekritām frakciju vārdā parakstīt aicinājumu visai tautai Latvijā ar virsrakstu “Ziemassvētku aicinājums”. Tomēr es gribu šajā sakarā runāt par divām lietām - es gribu runāt par šā aicinājuma saturu, arī par būtību.

Būtība šajā sakarībā ir tāda, ka mēs, Saeimas deputāti, šeit pārstāvam ne tikai šīs zemes kristīgo pasauli un kristiešus, bet mēs pārstāvam arī ebrejus, mēs pārstāvam neticīgos, mēs pārstāvam vecticībniekus, mēs pārstāvam dievturus, un pēc būtības es to varu saukt par protestu, ja jūs tā gribat. Mēs radām ļoti sliktu precedentu, mēs, šīs zemes parlamentārieši, radām ļoti sliktu precedentu - mēs, pārstāvot visu reliģiju piederīgos šajā zemē, vienas reliģijas vārdā aicinām kaut ko darīt. Tas ir precedents pēc būtības.

Par saturu. Es tomēr piederu pie tautas, kura šo laiku apzīmē par Ziemassvētkiem. Šeit nobeigumā ir teikts: “Gaišus Kristus piedzimšanas svētkus novēl 5.Saeimas frakciju vārdā...” un aicina kaut kur pieminēt frakciju vadītājus. Taču es šeit negribu pievienoties, jo šie tomēr ir Ziemassvētki. Es aicinu visus deputātus veidot tādus likumus un sakārtot šo zemi tā, lai tiešām mēs katru pensionāru, invalīdu, daudzbērnu ģimeni un bērnu atbalstītu tā, kā tas pienākas - ar likumiem, turklāt visu cauru gadu, nevis tādā veidā, kā, manuprāt, tas šeit tiek darīts.

Un, ja šie jaukie ļaudis ar tām kastītēm... Es esmu ar mieru vēl 10 santīmus par katru vārdu samaksāt šeit, lai viņi mani noķer, un es aicinu arī jūs visus to darīt un visus citus cilvēkus Latvijā, lai gādātu par šiem trūcīgajiem cilvēkiem.

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā citu iesniegumu nav? Paldies.

Tad turpināsim izskatīt nākamo darba kārtības jautājumu. Tas ir likumprojekts “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” trešajā lasījumā. Mēs turpinām izskatīt šo jautājumu, kuru pārtraucām iepriekšējā plenārsēdē. Lūdzu, deputāte Seile - LNNK.

A.Seile (LNNK).

Pagājušajā plenārsēdē mēs izskatījām uz trešo lasījumu iesniegtos priekšlikumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, un plenārsēdes vēlējums bija, lai šajā starplaikā - līdz nākamajai plenārsēdei - juristu grupa kopā ar darba grupas pārstāvjiem un iepriekšējā likuma autoriem izskatītu šo tekstu un izvērtētu to no redakcionālā un no juridiskā viedokļa un uz šodienu sagatavotu tekstu, par kuru mēs varētu balsot trešajā lasījumā.

Es varu jums ziņot, ka visi šie uzticētie uzdevumi ir paveikti. Mēs pieaicinājām arī šo priekšlikumu iesniedzējus, kuriem pagājušajā plenārsēdē radās nelieli papildinājumi. Mēs visi vienojāmies par to tekstu, kāds jums šobrīd ir iesniegts 483.dokumentā.

Šajā starplaikā ir saņemts arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas ierosinājums, kas lasāms 483.-b dokumentā, - pasludināt, ka šis likums stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu.

Kāpēc bija vajadzīgs šāds papildinājums? Ja mēs nenobalsojam, ka tas stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu, tad tas stājas spēkā 14 dienu laikā pēc tā brīža, kad prezidents paraksta šo likumu publicēšanai. Mūsu likumā ir daudzas ļoti svarīgas normas, un viena no tām ir tāda, ka mēs esam atbrīvojuši no valsts nodevu maksāšanas tos cilvēkus, kuriem īpašums jānoformē zemesgrāmatā. Es ierosinu atbalstīt arī šo Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas priekšlikumu.

Šajā starplaikā mēs esam saņēmuši arī Ministru kabineta juristu atsauksmi par šo likumprojektu. Taisnības labad gan jāteic, ka šis Ministru kabineta juristu grupas iesniegums vairāk atgādina pirmajam vai otrajam lasījumam iesniegtos priekšlikumus, lai gan pēc būtības iebildumu pret likuma koncepciju un pret formulējumiem, kādi sagatavoti trešajam lasījumam, no Ministru kabineta puses nav. Ir daži ierosinājumi, piemēram, tāds, ka no juridiskā viedokļa īpašnieku dalīšana politiski represētajos un pārējos nav pamatota, bet, tā kā plenārsēde par šo savu konceptuālo pieeju ir nobalsojusi, tur mēs vairs neko grozīt nevaram.

Šorīt deputāts Resnā kungs, kurš pārstāv politiski represētos, griezās pie darba grupas ar lūgumu, lai teksts tiktu precizēts. Runa ir par 10.pantu (5.punkts mūsu iesniegtajā likumprojektā ir 10.pants). Es lūdzu deputātus pievērst tam uzmanību! Tātad politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Resnā kungs ierosina papildināt ar šādiem vārdiem: “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, ja viņi nav saņēmuši savas zemes vietā līdzvērtīgu zemes gabalu vai kompensāciju...” un tad seko Resnā kunga precizējums: tajā skaitā tiem, kuri ierakstīti neapmierināto pieprasījumu reģistrā...” Tālākais teksts ir par to, ka visiem šiem cilvēkiem tiek nodrošinātas pirmpirkuma tiesības uz zemi.

Es gribu paskaidrot juristu viedokli, kāpēc šī frāze nav ietverta. Tas ir tāpēc, ka to īpašnieku skaitā, kuriem ir pirmpirkuma tiesības uz zemi, jau ir visi tie, kas ir ierakstīti neapmierināto pieprasījumu reģistrā. Neapmierināto pieprasījumu reģistru izveidoja zemes reformas pirmajā kārtā gadījumos, ja cilvēks nepiekrita, ka viņam neatdod viņa zemi atpakaļ un nepiekrita saņemt arī kompensāciju vai zemi citā vietā. Tā veidojās šis saraksts. Un līdz ar pirmās kārtas zemes piešķiršanas jautājumu izskatīšanu šis saraksts ir slēgts.

Likumprojekta, kurš jums ir priekšā, 10.pantā ir ietverts plašāks loks - visiem bijušajiem īpašniekiem, arī tiem, kuri pieprasa zemi otrajā kārtā, ir tiesības uz pirmpirkuma tiesībām attiecībā uz viņu īpašumā bijušo zemi, kura viņiem ir piederējusi 1940.gadā. Izvērtējot šo Resnā kunga priekšlikumu, darba grupa un juristi piekrīt likumā iestrādāt šo precizējumu. Tas arī būtībā ir viss mana šodienas ziņojuma saturs.

Priekšsēdētājs. Paldies. Mums vajadzētu vienoties par procedūru. Visi balsojumi par iesniegtajiem priekšlikumiem trešajam lasījumam jau ir izdarīti iepriekšējā sēdē, tāpēc atliek nobalsot tikai par komisijas priekšlikumu “... un stājas spēkā ar izsludināšanas dienu”. Kā par papildinājumu.

Lūdzu zvanu. Vai deputātiem ir vēl kādas redakcionālas piezīmes? Varam balsot. Tagad balsosim par šo papildinājumu, kurš, man liekas, ir loģisks arī trešajā lasījumā, jo runa ir par spēkā stāšanās laiku. Tātad “Likums stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu.” Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu! Par - 63, pret - 6, atturas - 5. Šis papildinājums ir pieņemts.

Tagad, lūdzu, balsosim par likumprojekta “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” akceptu trešajā lasījumā. 483.dokuments. Lūdzu rezultātu! Par - 62, pret - 6, atturas - 8. Likums ir pieņemts.

Saskaņā ar Kārtības rulli deputāts Leonards Stašs lūdz vārdu paziņojumam pēc likuma pieņemšanas par motīviem. Deputāts Leonards Stašs - frakcija “Saskaņa Latvijai”. Lūdzu!

L.Stašs (SL).

“Frakcijas “Saskaņa Latvijai” paziņojums. Frakcija “Saskaņa Latvijai” paziņo, ka pieņemamā likumprojekta “Par zemes privatizāciju lauku apvidū” darbības rezultātā zemes noma kļūs par plašu zemes apsaimniekošanas veidu valstī, kura, kā pierāda Latvijas lauksaimniecības vēsture, nekad nav atrisinājusi lauksaimniecības problēmas, bet gan tās tikai saasinājusi. Tāpat uzsāktā zemes pārdalīšana zemnieku vidū faktiski pārtrauc līdzšinējās zemes reformas kursu - iesāk represijas pret pirmajiem zemniekiem, bet neatrisina bijušo īpašnieku un viņu mantinieku - vēl vairāk, lielas daļas politiski represēto personu - intereses, un ciematos dzīvojošo cilvēku palīgsaimniecību problēmas. Šāda zemes pārdalīšanas kampaņa pastiprina zemniekos nedrošības un neaizsargātības sajūtu, izveido savstarpēja naida un ķildu atmosfēru, un tas ir pilnīgā pretrunā ar zemniecības interesēm Latvijā. Frakcija “Saskaņa Latvijai” neatbalsta šo likumprojektu, jo tas neatbilst līdzšinējās reformas kursam, netuvina stāvokļa stabilizāciju laukos, bet gan to tikai pasliktina.”

Priekšsēdētājs. Turpināsim izskatīt nākamos jautājumus. Saskaņā ar mūsu balsojumu tagad būtu jāizskata Latvijas Republikas Operatīvās darbības likums. Vārds Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājam deputātam Silāram - frakcija “Latvijas ceļš”.

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Lūdzu jūsu uzmanību ļoti nopietnam likumprojektam - Operatīvās darbības likumam. Es ceru, ka mēs tikpat saskaņoti un raiti kā iepriekšējos divos lasījumos strādāsim pie tā arī trešajā lasījumā.

Tātad no pievienotās tabulas redzams, ka pēc otrā lasījuma ir saņemti četri rakstveida priekšlikumi, tāpēc, lūdzu, atšķiriet šo salīdzinošo tabulu!

Un šeit ir priekšlikums par 34.pantu. Deputāts Kamaldiņš iesniedzis priekšlikumu - izslēgt 34.panta pirmajā daļā vārdus “Aizsardzības un iekšlietu komisija”, motivējot, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijai nevienā likumā vai likumprojektā, izņemot šo, nav paredzēta izpildvaras institūciju kontrole. Šādai operatīvās darbības subjektu kontrolei tika izveidota Nacionālās drošības komisija, bet Aizsardzības un iekšlietu komisijai jānodarbojas ar likumdošanu. Mūsu komisija ir ļoti pateicīga Kamaldiņa kungam par šo priekšlikumu, ko atbalstīja arī daži mūsu komisijas locekļi. Un to mums vajadzētu ierāmēt un pielikt pie sienas, jo tagad ir skaidrs arī tas, par ko es visu laiku cīnījos, - nu šīm divām komisijām ir nošķirtas funkcijas. Mēs pieņemam šo priekšlikumu un izsvītrojam ārā to, kādas komisijas to dara. Atšķirībā no Kamaldiņa kunga mēs konstatējām, ka Satversme jau nosaka to, ka visām komisijām ir tiesības pieprasīt no izpildvaras institūcijām atskaites un pārbaudīt tās, un tad frakcijas, respektīvi, Saeima lemj, kādā gadījumā tā izveido kādu komisiju, un kā tā šo komisiju nosauc. Tā ir Saeimas prerogatīva, kas ir ierakstīta arī Satversmē, un tādēļ šajā likumā nebūtu jāmin konkrētas komisijas, jo likums ir par operatīvo darbību un kontrole ir Saeimas ziņā. Tā ka principā mēs uzskatām, ka deputāta Kamaldiņa ierosinājums bija pieņemams, un mēs to esam iestrādājuši šajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Nav iebilžu. Tātad tas ir akceptēts.

I.Silārs. Tālāk. Kā redzat, ir iesniegts vēl viens labojums. To ir iesniegusi Juridiskā komisija. Tā ir norādījusi, ka būtu saskaņojams likumprojekta 1.pants un 25.panta trešā daļa. Mēs izsakām pateicību Juridiskajai komisijai par šo pareizo norādi. Tāpēc mēs 25.panta trešo daļu izslēdzam, un tādējādi paliek spēkā 1.pants un 1.panta norma.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk, lūdzu!

I.Silārs. Trešais Juridiskās komisijas priekšlikums attiecībā uz 23.pantu formulēts tā, ka Latvijas Republikas pilsoņus iekļaut operatīvajā uzskaitē ir atļauts tikai sakarā ar... Nē, komisijas priekšlikums ir tāds, ka 23.panta otrā daļa būtu jāformulē citādi. Nu, tā kā tas nav konkrēts priekšlikums un nav piedāvāta konkrēta redakcija, mēs, protams, palikām pie iepriekšējās redakcijas.

Taču es uzskatu tomēr par nepieciešamu sniegt komentārus par 23.pantu, jo arī Juridiskais birojs iesniedza atzinumu, ka likumprojekta 23.panta otrā daļa ir pretrunā ar konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Šajā sakarībā man jau otro reizi šā gada laikā no šīs tribīnes jāatgādina jums, ka gluži tā vis nav. Un šajā ziņā es gribu atgādināt - it sevišķi tiem kolēģiem, kuri šeit bija jau Augstākās padomes laikā, - ka tad, kad mēs apspriedām manis iesniegto labojumu Saeimas vēlēšanu likumā un kad es stāvēju šajā pašā tribīnē, kāds pašpārliecināts juridisko zinātņu “ģēnijs” izmisīgi centās aizstāvēt bijušo čekistu un viņu pakalpiņu tiesības lemt par Latvijas rītdienu; viņš sacīja arī, ka šī ierobežojošā norma, kas neļauj čekistiem un bijušajiem Valsts drošības komitejas aģentiem ieņemt vietu Saeimā, esot pretrunā ar Latvijas Republikas konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Nē, cienījamie kolēģi! Šeit nav nekādu pretrunu, jo šī spēkā esošā likuma 44.pantā ir pateikts, ka cilvēktiesībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru. Turklāt jau Sirakūzu noteikumi reglamentēja, ka var ierobežot vispārīgās cilvēktiesības, un pat atsaucās uz tādām pašām normām, kas nepieciešamības gadījumā var ierobežot vispārējās cilvēktiesību deklarācijā atrunātās tiesības. Un arī tur ir teikts, ka šie ierobežojumi jānosaka tikai ar likumu. Un ir arī atruna par nacionālo drošību, kā arī par ārkārtējiem apstākļiem, kuri apdraud nācijas pastāvēšanu. Tā ka šeit nekādu pretrunu ar mūsu valsts pamatlikumiem nav. Mēs atstājam šo normu spēkā - vēl jo vairāk tādēļ, ka citu normu rakstveidā neviens mums netika iesniedzis.

Priekšsēdētājs. Vai kāds deputāts iebilst? Lūdzu - deputāts Kristovskis! Debatējam par 23.panta otro daļu.

Ģ.V. Kristovskis (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Gribu teikt, ka man un Aizsardzības un iekšlietu komisijai bija savs personīgais viedoklis par šo pantu, un es to gribētu darīt zināmu arī jums.

Tātad, ja izlasām 23. panta formulējumu, redzam, ka Latvijas Republikas pilsoņus atļauts iekļaut operatīvajā uzskaitē. Tātad šajā gadījumā mēs esam Latvijas iedzīvotājus un pilsoņus sadalījuši divās grupās, un 23.pants attiecas tikai uz Latvijas Republikas pilsoņiem. Atklāts paliek jautājums, ka šeit ir nepilsoņi. Tie, kam varbūt ir un nākotnē būs citāds statuss. Nav atbildēts uz jautājumu, kā būs ar tiem cilvēkiem, kuri uzturas šeit, Latvijā. Nav skaidrs, kādā sakarībā viņi varēs parādīties operatīvo uzskaišu annālēs. Tāpēc es uzskatu, ka šeit būtu jābūt plašākam terminam, nevis tikai - Latvijas Republikas pilsoņi. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai jūsu priekšlikums ir iesniegts rakstveidā? Kā, lūdzu? Atgādinu, ka ir trešais lasījums. Tātad, ja priekšlikums nav iesniegts rakstveidā un ja komisija, kā es saprotu, nav to izskatījusi, par jūsu priekšlikumu diemžēl mēs nevaram balsot.

Tālāk, lūdzu!

I.Silārs (LC).

Es tikai gribētu izteikt komentāru. Ne jau iedzīvotājus un pilsoņus mēs esam sadalījuši divās grupās. Tā nav, cienījamie kolēģi! Visus iedzīvotājus esam sadalījuši divās grupās: pilsoņos un tajos, kuri pie pilsoņu kopas nepieder. Pilsoņiem ir pienākums pret valsti, un valstij ir pienākums pret pilsoni. Tas neattiecas uz tiem cilvēkiem, kuri gadījuma pēc uzturas mūsu valstī un par kuriem valsts nevar uzņemties atbildību.

Tālāk. Pēdējais rakstveida priekšlikums trešajam lasījumam attiecas uz 24. pantu, un šo priekšlikumu iesniedza Juridiskā komisija. Tas, mūsuprāt, precizēja otrā lasījuma normu, un mums tas šķita pilnīgi pieņemams, jo otrajā lasījumā 24.panta piektajā daļā bija runāts par to, ka ir aizliegts ar operatīvās darbības pasākumu palīdzību iegūt informāciju, kura tiek uzticēta profesionālās palīdzības sniegšanas laikā. Tur bija uzskaitīti advokāti, ārsti, garīdznieki, un tas ir viņu profesionālais noslēpums. Juridiskā komisija piedāvā šeit redzamo tekstu, ka ir aizliegts ar operatīvās darbības pasākumiem mērķtiecīgi iegūt informāciju zvērinātu advokātu, zvērinātu notāru, ārstu, pedagogu un garīdznieku profesionālās palīdzības sniegšanas laikā, papildināt - izņemot gadījumus, kad minētās personas pašas ir operatīvās darbības objekti.

Tas saskan arī ar likumu par advokatūru. Tā vispārīgās daļas 6.pantā ir teikts, ka ir aizliegts pieprasīt no advokātiem ziņas, kuras attiecas uz viņu profesionālo pienākumu veikšanu. Tas ir ņemts vērā arī šajā likumā. Šis likums arī neļauj pieprasīt ziņas, taču gadījumā, ja pats advokāts ir operatīvās iestādes objekts (ja mums, piemēram, ir pamatotas ziņas, ka advokāts ir kādas organizētas noziedznieku bandas juriskonsults) un ja mēs tad iegūstam informāciju, kura viņam tiek sniegta kā advokātam, tad, protams, šīs ziņas ir izmantojamas. Izmantojamas tikai tad, ja tās ir iegūtas operatīvās izstrādes veidā! Bet citādi, protams, ir spēkā profesionālās ētikas princips, ka tādas ziņas no viņa nedrīkst pieprasīt un ka viņš tās nedrīkst sniegt.

Tātad šajā ziņā Juridiskās komisijas ieteikums ir pieņemts pilnā apjomā.

Priekšsēdētājs. Vai nekādu citu ieteikumu nav? Paldies.

Lūdzu zvanu. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Operatīvās darbības likums” akceptēšanu trešajā lasījumā un pieņemšanu kopumā. Lūdzu rezultātu. Par - 66, pret - nav, atturas - 11. Likumprojekts “Operatīvās darbības likums” ir pieņemts.

Nākamo izskatīsim likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” spēkā stāšanās kārtību””. Pirmais lasījums. Cilvēktiesību komisijas sekretārs deputāts Seiksts - lūdzu!

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, lūdzu, sameklējiet 472.dokumentu! Es ļoti ceru, ka saruna par šo dokumentu būs ļoti īsa. Es gribēju vērst deputātu uzmanību tikai uz vienu jautājumu.

Godātie kolēģi! Līdzšinējā prakse ir bijusi tāda, ka politiski represētais nekādā veidā nevarēja panākt savu reabilitāciju, ja lieta bija izbeigta jebkuru motīvu dēļ vai arī tad, ja lieta ir pazudusi. Šodien ir tādi apstākļi, ka daudzas lietas vairs neatrodas Latvijā, un šajos apstākļos Cilvēktiesību komisija lūdz izdarīt faktiski tikai vienu konceptuālu labojumu vai, pareizāk sakot, grozījumu. Jūs tekstā to jau redzat, ka šajos apstākļos ģenerālprokurora vietniekam ir tiesības - un faktiski viņš arī pēc definīcijas, tālāk izskata šo lietu - atjaunot vai izskatīt šos jautājumus. Katrā ziņā tagad nelikumīgi politiski represētajiem ir radīta iespēja panākt savu reabilitāciju. Tā ir visa būtība. Šādu cilvēku, kā mēs redzējām, izskatot šo jautājumu Cilvēktiesību komisijā, diemžēl ir diezgan daudz. Man tas principā būtu viss, godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi,es aicinātu atbalstīt šo Cilvēktiesību komisijas ierosināto labojumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Atklāsim debates! Vārds deputātam Alfrēdam Žīguram - LNNK. Lūdzu!

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij, godātie kolēģi! Man ir grūti ticēt, ka mūsu no okupantu valdības cietušajiem tautiešiem būtu jāreabilitējas. Vai tad tas ir kāds noziegums pret latviešu tautu, ka viņi izvēlējās to aizstāvēt - pasīvi vai ar ieročiem rokā? Vai tad tas nebija mūsu ikviena pienākums - aizstāvēt savu zemi un savus cilvēkus? Pat zvēri un putni aizsargā savējos, bet mūsu nodevēji - kangari ar putām uz lūpām metās okupantu kalpībā pret saviem tautas brāļiem.

Ja jau mēs runājam par reabilitāciju, tad tāda droši vien būs vajadzīga tiem 5, 15 vai vēl vairākiem viltus deputātiem, kuri jau Augstākās padomes laikā sevi aplaimoja ar sagrozītiem personas dokumentiem par amatiem un mantas iegūšanu, kā to bija mācījusi okupantu valdība un tās sistēma.

Latvijas nacionālās armijas karavīri, leģionāri, gaisa izpalīgi ir mūsu nacionālie varoņi. Tiem uz barikādēm pievienojās vēl citi varoņi, un arī viņi krita par savu tautu. Taču ne jau visi tie, kuri piedalījās cīņās uz barikādēm, bija varoņi. Dažam tā bija tikai uzdzīve, bet, nerunājot tālāk par to, arī viņiem metās virsū citi (atkal mūsu tautieši!) ar rungām un dažādiem šaujamiem daiktiem, lai viņus izklīdinātu un lai iznīcinātu brīvās Latvijas ideju. Tāpēc es lūgtu jums ikvienam padomāt par to. Mums taču šos varoņus vajadzētu godināt, bet reabilitēt varētu tos, kuri ir nostājušies pret viņiem.

Es ceru, ka jūs ikviens atbalstīsit šo ideju, apbalvojot mūsu cietušos tautiešus, kuri nāca vistumšākajās dienās, jo bija pārliecināti par brīvu Latviju, arī par šādu Saeimu, kāda mēs tagad esam. Es domāju, mēs varēsim viņiem piešķirt kādu gratifikāciju, pateicību latviešu tautas vārdā. Es lūdzu atbalstīt šo ideju, ka mēs izsakām savu pateicību tiem, kuri gāja par mums cīnīties.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds no deputātiem vēlas runāt? Nē.

Lūdzu zvanu. Balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nelikumīgi represēto reabilitāciju” spēkā stāšanās kārtību”” pieņemšanu pirmajā lasījumā un par pāreju uz tā lasīšanu pa pantiem. Lūdzu rezultātu. Par - 76, pret - nav, atturas - 1. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Nākamais ir likumprojekts “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanām” (otrais lasījums). Ziņos deputāts Jānis Lagzdiņš - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs! Kolēģi deputāti! Pavisam pēc pirmā lasījuma ir saņemts 71 deputātu vai komisiju iesniegtais priekšlikums par šo likumprojektu. Divi priekšlikumi nav izskatīti pēc būtības, bet 69 priekšlikumi ir izskatīti pēc būtības. Kāds ir komisijas vērtējums - to jūs redzat likumprojektam pievienotajā tabulā.

Nav izskatīts viens Juridiskās komisijas priekšlikums un deputāta Straumes iesniegtais priekšlikums. Šie priekšlikumi pēc būtības tiks izskatīti līdz trešajam lasījumam. Komisija ir akceptējusi gandrīz visus Juridiskās komisijas iesniegtos priekšlikumus, kā arī deputāta Straumes iesniegtos priekšlikumus. Pamatā ir akceptēti arī LNNK frakcijas deputātu priekšlikumi, kā arī pieņemti daudzi būtiski frakcijas “Saskaņa Latvijai” iesniegtie priekšlikumi.

Komisija noraidīja divu veidu priekšlikumus, kurus iesniedza frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāti. Tie ir priekšlikumi par vēlētāju loka paplašināšanu, kā arī priekšlikumi, kas attiecas uz vēlētāju saraksta iesniegšanu, jo komisija vispār izslēdza no likuma redakcijas tos pantus, kuri reglamentē vēlētāju sarakstu veidošanas nepieciešamību.

Turklāt komisija pati pēc savas iniciatīvas ir izdarījusi vairāk nekā 50 papildinājumu un grozījumu likumprojekta redakcijā. Tādējādi likumprojekts ir papildināts ar vairāk nekā 20 jauniem pantiem.

Tā kā otrajā lasījumā nav pieļautas debates par likumprojektu kopumā, tad, pārejot uz lasīšanu pa pantiem, jāteic, ka pirmais grozījums, kas pēc pirmā lasījuma ir izdarīts, attiecas uz likuma nosaukumu. Piedāvātais likuma nosaukums ir šāds: “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanām”.

Kāpēc nevis par pašvaldību vēlēšanām? Saskaņā ar likumu par pašvaldībām termins “pašvaldība” ir saistīts ar valsts pārvaldes formu, bet mēs vēlējam nevis formu, bet konkrētas institūcijas. Arī likumā par 5.Saeimas vēlēšanām runa bija nevis par valsts varas vēlēšanām, bet gan par konkrētas institūcijas - 5.Saeimas - vēlēšanām.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Akceptēts komisijas redakcijā.

J.Lagzdiņš. Par 1.pantu priekšlikumu ir iesniedzis deputāts Straume - tiek ierosināts svītrot 1.panta otro teikumu. Šis priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Par 1.pantu ir iesniegts arī Juridiskās komisijas priekšlikums. Tā ierosina no 1.panta redakcijas svītrot vārdus “Saeimas apstiprinātās Vēlēšanu komisijas uzraudzībā”. Es gribu komentēt, ka no likumprojekta pirmās nodaļas vispār ir svītrotas normas, kas attiecas uz Centrālo vēlēšanu komisiju. Daļa no šīm normām, kuras piedāvā Ministru kabinets, ir ietvertas jau divos lasījumos izskatītajā likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”, bet pārējās normas ir likumprojekta otrajā nodaļā.

Priekšsēdētājs. Vai neviens neiebilst? Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Komisija pati pēc savas iniciatīvas no likumprojekta 2.panta ir izslēgusi normas, kas attiecas uz Centrālo vēlēšanu komisiju, pārnesot tās uz 11.pantu... Es atvainojos - 2.pants vispār tika svītrots, bet daļa tā normu tika iekļauta 11.pantā.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Ļoti būtisku priekšlikumu par likumprojektu ir iesnieguši frakcijas “Līdztiesība” deputāti. Jūs to, kolēģi, redzat pieliktās tabulas 2.lappusē. Frakcijas “Līdztiesība” deputāti ierosināja izteikt šo pantu šādā redakcijā: “Valdē...” pēc jaunās redakcijas - domē vai padomē “... ievēlamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši pašvaldības teritorijas iedzīvotāju skaitam. Līdz pieciem tūkstošiem iedzīvotāju - 11 deputāti, no 5001 līdz 150 tūkstošiem iedzīvotāju - viens deputāts no katriem trim tūkstošiem iedzīvotāju plus 11 deputāti, bet, ja ir vairāk par 150001 iedzīvotāju - viens deputāts no katriem 10 tūkstošiem iedzīvotāju plus 11 deputāti.” Komisija šādu priekšlikumu noraidīja, jo tā uzskata, ka tādējādi pārstāvības institūcijas, domēs un padomēs, būs pārāk daudz deputātu, piemēram, Daugavpilī - 51, Rīgā - 90. Šā iemesla dēļ komisija frakcijas “Līdztiesība” priekšlikumu noraidīja.

Turklāt pēc savas iniciatīvas komisija ir papildinājusi 2.panta pirmo daļu ar jaunu normu, nosakot, ka gadījumā, ja attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju skaits ir līdz diviem tūkstošiem iedzīvotāju, tad attiecīgajā administratīvajā teritorijā domes vai padomes locekļu skaits būtu septiņi.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija “Līdztiesība” uzstāj par balsojumu? Lūdzu zvanu. Balsosim par frakcijas “Līdztiesība” deputātu iesniegto labojumu 2.pantā! Viena balss papildus “pret” - deputāts Lagzdiņš. Lūdzu rezultātu. Par - 5, pret - 40, atturas - 24. Nav pieņemts.

Es atvainojos - “par” ir 9, pret - 40, atturas - 24. Nav pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Komisija pēc savas iniciatīvas likumprojektu pēc otrā panta ir papildinājusi ar jaunu pantu. Tātad ir jauns 3.pants.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, deputāt Lagzdiņ! Mūsu prakse ir tāda: ja mēs balsojam par deputātu, komisijas vai frakciju iesniegto labojumu, mēs pēc tam balsojam arī par komisijas iesniegto redakciju. Lūdzu, balsosim par komisijas piedāvāto 2.panta redakciju! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 55 - par, 5 - pret, atturas - 7. 2.panta redakcija, kādu to piedāvā komisija, ir pieņemta. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Komisija ierosina likumprojektu pēc 2.panta papildināt ar pavisam jaunu 3.pantu šādā redakcijā: “Katras pašvaldības administratīvā teritorija veido atsevišķu vēlēšanu apgabalu”. Tas darīts tādēļ, lai būtu skaidrība. Tas, kolēģi, šobrīd attiecas arī uz Rīgu. Tātad visa Rīgas pilsēta būs viens vēlēšanu apgabals.

Priekšsēdētājs. Vai kādam ir iebildes? Nav. Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tāpat komisija ierosina likumprojektu papildināt ar jaunu 4.pantu šādā redakcijā: “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanas izsludina Centrālā vēlēšanu komisija ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas.”

Priekšsēdētājs. Ir iebildes? Nav. Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Bez tam komisija ierosina pirmajā lasījumā pieņemtā 3.,4., un 5.panta redakcijas vietā likt 5., 6., 7. un 9.pantu jaunā redakcijā. Šīs redakcijas ir izstrādātas, ņemot vērā jūsu priekšlikumus.

Ko tad ierosina komisija? 5.pantā mēs ierosinām noteikt, ka tiesības vēlēt domi, rajona vai pagasta padomi ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 6.pantā minētajiem ierobežojumiem. Kādi ir šie ierobežojumi, kolēģi, - to jūs varat redzēt. Tādi ir trīs: tātad tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums, kā arī personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. Komisija ir izslēgusi no pirmā lasījuma redakcijas prasību, ka vēlētājam jābūt pierakstītam attiecīgajā administratīvajā teritorijā ne mazāk kā četrus mēnešus, jo, atsakoties no prasības veidot vēlētāju sarakstus, izpaliek arī nepieciešamība pēc nodzīvošanas cenza.

Priekšsēdētājs. Atklāsim debates par 5.pantu. Vārds Jānim Jurkānam - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

J.Jurkāns (SL).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! 11.novembrī Saeima konceptuāli pieņēma valdības piedāvāto likumprojektu par pašpārvaldes vēlēšanām. Cilvēkiem, kuri nav Latvijas Republikas pilsoņi, projekts liedza gan pasīvās, gan arī aktīvās vēlēšanu tiesības. Tādējādi vēl pirms pilsonības likuma un likuma par bezvalstniekiem pieņemšanas likumdošanas ceļā tiek aizsākta plaša pastāvīgo iedzīvotāju skaita sabiedrisko tiesību ierobežošana. Konceptuāli grozījumi nav izdarīti, arī sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Jāatzīmē, ka šis likumprojekts ir ievērojami radikālāks par Igaunijas variantu, kas radīja asu kritiku Eiropā. Likumprojektā netiek ievērotas daudzu Eiropas valstu municipālo vēlēšanu demokrātiskās tradīcijas, kas vēlēšanās ļauj piedalīties ne vien bezvalstniekiem, bet ļauj to darīt arī valstī dzīvojošajiem ārzemniekiem.

Frakcija “Saskaņa Latvijai” uzskata, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas piedāvātā likuma “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanām”” 5.panta redakcija, ar kuru tiesības vēlēt pašvaldības ir piešķirtas vienīgi pilsoņiem, ir pretrunā arī ar Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 8.pantu, jo padara iedzīvotāju tiesības piedalīties pašpārvaldē par politiskām tiesībām, kas dotas vienīgi pilsoņiem.

Frakcija uzskata, ka tiesības vēlēt pašvaldību nav politiskas tiesības, tās ir iedzīvotāju pašpārvaldes tiesības, tiesības piedalīties savu sociālo un citu sadzīves jautājumu lemšanā. Kā zināms, nevienai šā līmeņa pašvaldībai nav deleģētas un netiks deleģētas tiesības lemt valstiskos un politiskos jautājumus, tāpēc manis minētā likumprojekta 5.panta redakcija uzskatāma par kārtējo likumdevēju atkāpšanos no Latvijas Republikas konstitucionālā likuma un vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem. Tādējādi pamatoti rodas jautājums: cik efektīva būs pašvaldība, kura vairākās valsts pilsētās pārstāvēs tikai pusi iedzīvotāju? Kāpēc vēl un vēl būtu jāpadziļina likumdevēju jau iepriekš radītā plaisa starp pilsoņiem un pārējiem iedzīvotājiem Latvijā?

Frakcija “Saskaņa Latvijai” ir pārliecināta, ka aktīvo vēlēšanu tiesību piešķiršana cilvēkiem, kuri daudzus gadus dzīvo Latvijā, strādā un maksā valstij nodokļus, var dot sabiedrībai un valstij tikai labumu. Tas novērsīs ceļu uz šķelšanos un neuzticību, Latvijas politisko un ekonomisko sabrukumu.

Likumu par pašvaldību vēlēšanām frakcija “Saskaņa Latvijai” uzskata par sevi cienošas, vienotas un nacionāli drošas sabiedrības pamatu. Šis likums varētu apliecināt, vai mēs patiesi vēlamies to nepilsoņu integrāciju, kuri aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības ideju un strādā šīs zemes labā. Piecu gadu dzīvošanas cenzu pašvaldības teritorijā kā vēlēšanu tiesību kritēriju labvēlīgi pieņemtu gan Latvijas pilsoņi, gan nepilsoņi, kā arī Eiropas politiskās un sabiedriskās institūcijas, kurās Latvijai šobrīd būtu tik ļoti svarīgi iekļauties.

Frakcija ierosina likumprojekta 5.pantu izteikt šādi: pirmā daļa - “Tiesības vēlēt pilsētas domi, rajona padomi vai pagasta padomi ir Latvijas pilsoņiem, kas vēlēšanu dienā ir vecāki par 18 gadiem, kas 1.janvārī gadā, kurā notiek vēlēšanas, pastāvīgi dzīvo attiecīgās pašvaldības teritorijā un ir iekļauti attiecīgās pašvaldības vēlētāju sarakstos, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 6.pantā minētajiem ierobežojumiem”. 5.panta otrā daļa - “Tiesības vēlēt pilsētas domi, rajona padomi vai pagasta padomi ir arī Latvijas Republikas likumīgi pastāvīgi dzīvojošajiem ārvalstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kas vēlēšanu dienā ir vecāki par 18 gadiem, kas 1.janvārī gadā, kurā notiek vēlēšanas, pastāvīgi dzīvo attiecīgās pašvaldības teritorijā ne mazāk kā piecus gadus, un ir iekļauti Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā un attiecīgās pašvaldības vēlētāju sarakstos, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no 6.pantā minētajiem ierobežojumiem.”

Atbilstoši šiem mūsu priekšlikumiem likumprojektā attiecīgi būtu iekļaujamas arī tās normas, kas nosaka iepriekšējo vēlētāju sarakstu sastādīšanu un tajos pieļauto nepareizību pārsūdzēšanas kārtību. Šīs normas nepieciešamas tādēļ, ka Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrs tā arī nav spējis izpildīt savu galveno uzdevumu - precīzi un pilnīgi uzskaitīt visus Latvijas Republikas iedzīvotājus. Nereģistrēti palikuši apmēram 150 tūkstoši iedzīvotāju. Ja mūsu frakcijas ieteikumi netiks ņemti vērā, frakcija “Saskaņa Latvijai” balsos pret šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Karnupam - LNNK, pēc tam - tieslietu ministram Levitam.

V.P.Karnups (LNNK).

Godājamie kolēģi! Pirmkārt, paldies Jurkāna kungam par viņa kaismīgo ārvalstu pilsoņu vēlēšanu tiesību aizstāvēšanas runu. Tas bija zināmā mērā sagaidāms, skatoties uz Jurkāna kunga vispārīgo nostāju šādos jautājumos. Viņš, starp citu, minēja, un gribēja atstāt tādu iespaidu, ka daudzās Eiropas valstīs esot tāda norma, ka nepilsoņiem ir tiesības piedalīties pašvaldības vēlēšanās. Tā, protams, nav un šīs valstis faktiski ir izņēmumi uz vispārējā fona. Tā nav norma, bet ir izņēmums.

Savās tikšanās reizēs Strasbūrā, runājot ar šo valstu pārstāvjiem, esmu dzirdējis vairākas reizes, ka viņi izsaka nožēlu par to, ka viņu valstīs šādas normas vispār ir pieņemtas un ka tās ir radījušas neprognozējamas sekas viņu valsts pārvaldes struktūrās, turklāt izraisījušas sociālās spriedzes paaugstināšanos nevis samazināšanos. Es domāju, ir skaidrs tas, ka mūsu valstī pašvaldību vēlēšanās var piedalīties tikai pilsoņi un nevar būt runas par nepilsoņu vai ārvalstnieku piedalīšanos vēlēšanās.

Priekšsēdētājs. Vārds tieslietu ministram Levitam, pēc tam - deputātam Lambergam.

E.Levits (tieslietu ministrs).

Dārgie kolēģi! Frakcija “Latvijas ceļš” nevar pieņemt frakcijas “Saskaņa Latvijai” izvirzīto priekšlikumu par to, ka pašvaldību vēlēšanās būtu iespējams piedalīties arī nepilsoņiem. Tas neatbilst Latvijas Satversmei. Kā zināms, Latvijas Satversmē ir paredzētas trīs valsts varas sastāvdaļas, tās ir izpildvara, likumdevēja vara un tiesu vara. Pēc Satversmes iekšējās loģikas pašvaldības ir īpaša izpildvaras forma, un, ja mēs skatāmies, ka Satversmē ir paredzēts, ka vēlēšanu tiesības ir tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, tad tas, protams, attiecas arī uz šo īpašo izpildvaras formu. Tas nozīmē, ka arī par tiesnešiem nevar būt nepilsoņi. Apstiprinot mūsu tiesnešu korpusu, mēs arī vairs nedodam tiesības apstiprināt nepilsoņus.

Tas, protams, izjauktu Satversmes iekšējo loģiku, ja mēs pašvaldību vēlēšanās pielaistu nepilsoņus. Tāds būtu juridiskais pamatojums šim “Latvijas ceļa” atbalstītajam likumprojektam.

Es domāju, ka būtībā Latvija pašlaik nedz iekšpolitiski, nedz ārpolitiski neatrodas tādā situācijā, ka mēs varētu šādā veidā paplašināt to personu loku, kuras piedalās mūsu valsts pārvaldīšanā. Es domāju, ka mēs apspriedīsim pilsonības likumprojektu un ka tur jau būs paredzētas iespējas iegūt Latvijas pilsonību, šī pilsonība ir saistīta ar integrāciju Latvijas sabiedrībā. Un tikai tas, kurš būs integrējies Latvijas sabiedrībā, līdz ar to varēs iegūt arī Latvijas pilsonību un pilnā mērā piedalīties Latvijas valsts pārvaldīšanā. Man vēlreiz jāsaka, ka tā nav pareiza doma, ka pašvaldība nav politiska institūcija, jo arī tur taču tiek pieņemti normatīva rakstura akti, kuri ir obligāti visiem - gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem. Līdz ar to šis arguments nav derīgs. Tāpēc būtu jāuzsver, ka pasaulē arī šāds uzskats ir valdošs. Karnupa kungs jau teica, ka citāda nostāja - tie ir tikai daži eksperimenti. Man jāuzsver - eksperimenti! Piemēram, Holandē un Ziemeļvalstīs ierobežotām, nelielām pilsoņu - ārzemnieku - grupām ir dotas iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās, taču es nedomāju, ka mēs pašreiz atrodamies tādā situācijā, ka varētu šo eksperimentu atļauties šeit. Es domāju, ka to daļēji apstiprina arī tie vēlēšanu rezultāti, kādi ir gūti Baltijas vēlēšanu apgabalos Krievijas parlamenta vēlēšanās. Es domāju, ka tāds eksperiments mūsu pašreizējā situācijā būtu bīstams, tāpēc frakcija “Latvijas ceļš” atbalsta šo likumprojekta variantu. Tā atbalsta domu, ka pašvaldību vēlēšanās var piedalīties tikai un vienīgi Latvijas pilsoņi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Lambergam - LNNK. Pēc tam - deputāts Stroganovs.

A.Lambergs (LNNK).

LNNK frakcija nevar atbalstīt un neatbalsta frakcijas “Saskaņa Latvijai” iesniegumu - pašlaik paplašināt pilsoņu loku pašvaldību vēlēšanās. Nav brīv to darīt. Mēs to neatbalstām un punkts!

(Starpsauciens no zāles: “Labi!”)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Filipam Stroganovam - lūdzu!

F.Stroganovs (L).

Cienījamie kolēģi! Mūsu valstī patlaban nav tāda statusa kā bezvalstnieks, un nav arī ārvalstnieka statusa. Mēs iekļaujam šajā likumā tādu normu, un neviens nevar pateikt, kas tādu normu mums iedevis. Šodien vēlēšanu tiesības ir personām, kas ir reģistrētas Latvijas Iedzīvotāju reģistrā. Tātad tagad mūsu republikā ir tikai viens dokuments. Lūk, kāpēc mēs tagad savā priekšlikumā rakstījām 3.pantu.

Es pilnīgi piekrītu kolēģim Jānim Jurkānam. Es varu balsot par šo priekšlikumu. Mēs varam atsaukt tādu priekšlikumu, ka četri mēneši pirms vēlēšanu saraksta sastādīšanas... Jā, tad varbūt var, un pieci šeit nodzīvoti gadi... Nu, kad mēs gribējām, lai balso tikai pilsoņi, un rakstījām, ka bezvalstnieki un ārvalstnieki... Bet mums taču tāds statuss nav noteikts! Kāds tad būs likumā! Tad tā būs pilnīga bezlikumība. Tā es to saprotu.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir iesniegumi? Jā. Vārds deputātam Andrim Grotam - lūdzu!

A.Grots (KDS).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Šajā jautājumā es gribu teikt ļoti maz. Frakcijas vairākums stingri stāv par to, ka šajās vēlēšanās drīkst piedalīties tikai Latvijas Republikas pilsoņi. Paldies.

Priekšsēdētājs. Vairs neviens nav pieteicies? Par 5.pantu? Par balsošanas procedūru?

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, atļaujiet man teikt dažus vārdus par debatēm!

Godātie kolēģi! Latvijā ir citāda situācija nekā Igaunijā, kur, piemēram, Narvas pilsētā tikai 4 procenti no visiem iedzīvotājiem ir pilsoņi, un šādā situācijā Igaunijā pieņemt likumu, ka vēlēt varēs tikai pilsoņi, tiešām ir nepamatoti. Savukārt Latvijā visās administratīvajās teritorijās, izņemot vienu (Sedas pagastu), kurās notika vēlēšanas, pilsoņu skaits ir lielāks par 50 procentiem. Piemēram, Daugavpils pilsētā 62 procenti no vēlētājiem (tātad no tiem cilvēkiem, kuri ir vēlētāju vecumā) ir pilsoņi. Turklāt saskaņā ar valdības izstrādāto likumprojektu visās pašvaldībās varēs izveidot tā saucamās nacionālo jautājumu komitejas jeb komisijas, kas risinās nepilsoņu problēmas. Protams, ja šīs pašvaldības to vēlēsies. Turklāt, ja mēs pieņemtu frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikumu, mēs dotu tiesības vēlēt arī Latvijā joprojām esošā Krievijas karaspēka militārpersonām. Gribētu jūs informēt, ka 5.panta redakciju Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pieņēma vienbalsīgi.

Priekšsēdētājs. Paldies.

J.Lagzdiņš. Tātad par likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos! Te mums tagad ir daudz balsojumu.

J.Lagzdiņš. Priekšsēdētāja kungs, varbūt atļausit pēc kārtas informēt par šiem priekšlikumiem? Tātad Juridiskā komisija ierosina likumprojekta 5. un 6.pantā vārdus “vēlēšanu tiesības” aizstāt ar vārdu - “vēlēt”. Šis priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Paldies. Bet mums vajadzētu dzirdēt pēc kārtas visus papildinājumus vai citas redakcijas 5.pantam.

J.Lagzdiņš. Priekšsēdētāja kungs, es to arī daru!

Priekšsēdētājs. Jā.

J.Lagzdiņš. Tātad 3.lappusē... Nākamais priekšlikums par šo nodaļu un par 5.pantu ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikums, kuru nolasīja deputāts Jurkāns.

Priekšsēdētājs. Un balsosim par katru sadaļu atsevišķi. Tā, kā tas šeit priekšlikumos ir ierakstīts.

J.Lagzdiņš. Tieši tā!

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Lūdzu, balsosim par frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikumu, ka vēlēšanu tiesības ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir vecāki par 18 gadiem un kuri uz pirmo janvāri gadā, kurā notiek vēlēšanas, pastāvīgi dzīvo attiecīgās pašvaldības teritorijā un ir iekļauti attiecīgās pašvaldības vēlētāju sarakstos. Pēc tam balsosim par otro daļu. Vai šis dokuments ir visiem izsniegts? Balsosim!

Lūdzu rezultātu. Par - 15, pret - ... (No zāles V.Birkavs: “Nepareizi nospiedu pogu!”) Godātie kolēģi, es tiešām nesaprotu, kas tur tagad notiek.

(No zāles V.Birkavs: “Mani lūdza fiksēt... Nepareizi nospiedu pogu!”) Lūdzu rezultātu. Ministru prezidenta Birkava kunga balsojumam. Par ko jūs gribat balsot? Vai jūs balsojat “par” vai “pret”?

(No zāles deputāts V.Birkavs: “Balsoju “pret””.) Arī deputātam Kehrim... Lūdzu, kāds ir Kehra kunga balsojums? “Pret”. Līdz ar to “par” ir balsojuši 13 deputāti, “pret” - 57, “atturas” - 10. Nav pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Uz likumprojekta 5.pantu attiecas arī frakcijas “Līdztiesība” deputātu priekšlikums, ka vēlēšanu tiesības ir personām, kas ir reģistrētas Latvijas Iedzīvotāju reģistrā un kas vēlēšanu dienā ir vecākas par 18 gadiem un līdz minētajai dienai attiecīgās pašvaldības teritorijā ir nodzīvojušas vismaz pēdējos četrus mēnešus pirms vēlētāju saraksta sastādīšanas. Valdē var ievēlēt personu, kura ir reģistrēta Latvijas Iedzīvotāju reģistrā un kura vēlēšanu dienā ir vecāka par 21 gadu. Komisija noraidīja šo redakciju iepriekš izteikto apsvērumu dēļ.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim! Rezultātu! Par - 12, pret - 57, atturas - 4. Nav pieņemts. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tāpat komisija noraidīja deputāta Straumes priekšlikumu. Viņš ierosināja, ka vēlēšanu tiesības būtu dodamas tikai tiem Latvijas pilsoņiem, kuri pirmajā vēlēšanu dienā ir sasnieguši 21 gada vecumu un attiecīgajā teritorijā nodzīvojuši pēdējos 4 mēnešus. Mēs noraidījām to tādu apsvērumu dēļ, ka Saeima šobrīd pirmajā lasījumā ir pieņēmusi labojumu Satversmē, kuru, es ceru, mēs pieņemsim arī trešajā lasījumā, un saskaņā ar to vēlēšanu tiesības Latvijā būs pilsoņiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu.

Priekšsēdētājs. Balsosim deputāta Straumes priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Par - 13, pret - 38, atturas - 23. Nav pieņemts.

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi! Tālāk man jūs jāinformē par likumprojekta 7.pantu, jo par 6.pantu nekādi priekšlikumi nav iesniegti. 7.pants ir ļoti svarīgs, jo šajā pantā ir noteikts, ka...

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, bet par pārējiem papildinājumiem 5.pantam?

J.Lagzdiņš. Jā, kolēģi, šā likumprojekta apspriešanu apgrūtinās tas, ka, pirmkārt, ir mainīta pantu secība. Likumprojekts ir sakārtots, un tajā ir ietverti arī daudzi papildu panti. Tādēļ nākamais - frakcijas “Saskaņa Latvijai” - deputātu priekšlikums tiks balsots pie 8.panta. Nekas netiks izlaists, lai gan vispirms pēc loģikas vajadzētu informēt par 7.pantu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tātad 7.pantā ir noteikts, ka vēlēšanu tiesības, proti, tiesības vēlēt attiecīgajai personai ir tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kurā tā ir pierakstīta vēlēšanu dienā, vai arī tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kurā atrodas likumā noteiktajā kārtībā reģistrētais attiecīgās personas nekustamais īpašums. Tas ir ļoti būtisks pants. Nekādi iebildumi ne no deputātiem, ne no komisijām pagaidām nav saņemti.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildumi? Jā, tagad ir runa par 7.pantu. Lūdzu, atklāsim debates par 7.pantu! Pirmais runās deputāts Bresis. Lūdzu! Pēc tam - Gunārs Resnais.

V.E.Bresis (SL).

Augsti godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Patiesām bija zināmas svārstības un dažādas domas par to, kā izturēties pret to 7.panta daļu, kurā noteikts, ka īpašnieki var balsot arī īpašuma atrašanās vietā. Atklāti sakot, pirmajā brīdī arī man kā cilvēkam, kurš ir tieši tādā situācijā - es pierakstīts vienā vietā, bet īpašums atrodas citā vietā-, šķita, ka tas it kā būtu pieņemams. Tomēr, ja mēs dziļāk paanalizējam šo situāciju, tad acīmredzot šādu variantu pieņemt nevaram. To nevar pieņemt ne tikai tāpēc, ka mums pašreiz būtībā nav sakārtots īpašumu reģistrācijas jautājums. Tā mēs visus īpašniekus iedalīsim divās grupās, atkarībā no viņu tiesībām: viena grupa būs tie, kuriem ir jau reģistrēts šis īpašums, un otra - tie, kuriem nav reģistrēts šis īpašums. Turklāt es domāju, ka ļoti svarīgs moments ir tas, ka, no vienas puses, mums liekas, kolēģi, ka mēs dodam papildu tiesības pilsoņiem, bet, ja mēs dziļāk paanalizējam situāciju, tad izrādās, ka mēs rīkojamies otrādi - mēs ierobežojam savus pilsoņus tiesībās. Jo tad, kad es gribu aktīvi darboties tajā vietā, kur atrodas mans īpašums, man ir tikai pasīvās vēlēšanu tiesības, - es drīkstu piedalīties balsošanā vēlēšanu apgabalā pēc īpašuma atrašanās vietas un iemest biļetenu, bet man ir liegtas tiesības būt par kandidātu šīs teritorijas sarakstā un izvirzīt savus kandidātus vēlēšanām. Šīs tiesības man kā pilsonim mana īpašuma vietā ir liegtas. Un tas nav atspoguļots, kā jūs zināt, šā likumprojekta tālākajos pantos. Līdz ar to būtībā mēs nevis paplašinām mūsu pilsoņu tiesības, bet gan tās ierobežojam, dodot šiem cilvēkiem tikai pasīvās tiesības - balsot viņu īpašuma atrašanās vietā.

Un pēdējais. Manā uztverē, visnopietnākais arguments ir tāds: kolēģi, padomāsim ļoti nopietni, kas notiek Rīgas rajonā, Tukuma rajonā, Limbažu rajonā un vēl dažos citos rajonos. Es, piemēram, zinu daudzus pagastus, kur dārzkopības kooperatīvos, ja saskaita visus kooperatīva īpašniekus kopā, dzīvo vairāk cilvēku nekā pašā ciematā - dzīvokļos. Tad iznāk tā: ja, teiksim, visiem šiem kooperatīvā biedriem būs tur reģistrēta zeme, dārza māja, tad viņi būs īpašnieki! Protams, viņi tur var būt zemes īpašnieki. Tātad viņi tur būs reģistrēti un viņiem tur būs īpašumi. Un ja viņi aizbrauks uz šiem pagastiem un vēlēs, tad viņu balsu būs ievērojami vairāk nekā to cilvēku balsu, kuri tur dzīvo visu laiku uz vietas un kuriem būtībā būs jārisina visas šīs vietējās problēmas. Tātad šis moments pilnīgi sagrozīs reālo ainu ļoti daudzos republikas pagastos. Faktiskā politiskā bilance gan Rīgas pilsētā, gan šajos pagastos noteikti tiks izjaukta, un es domāju, ka tas izsauks ļoti lielu mūsu pilsoņu neapmierinātību šajos pagastos.

Pēc ļoti rūpīgas un nopietnas analīzes mēs tomēr iesakām šo 7.panta sadaļu, kur ir runa par to, ka pilsoņiem ir tiesības vēlēt arī tur, kur atrodas viņu īpašums, vismaz pagaidām - šajā periodā - svītrot un atstāt tikai tekstu: “Tiesības vēlēt pilsoņiem ir tikai tur, kur viņi ir pierakstīti.”

Priekšsēdētājs. Gunārs Resnais - lūdzu!

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Grūti grūti ir cīnīties pret loģiku! Un tomēr es aizstāvu viedokli, ka šajās vēlēšanās vajadzētu dot atļauju nekustamā īpašuma īpašniekam vēlēt ne tikai pēc savas pieraksta vietas. Viņš varētu izvēlēties, varētu vēlēt pašvaldības arī tur, kur ir viņa īpašums, jo šodien mēs esam tādā situācijā, ka vēl darbojas ļoti daudzi ierobežojumi un cilvēks varbūt vēl nevar pārcelties uz dzīvi savā īpašumā. To ierobežo gan zemes lietošanas piecu gadu cikls, gan namīpašumu atgūšanas septiņu gadu noilgums, tomēr faktiski šajās pašvaldībās noris visa ekonomiskā dzīve, tas viss, kas ir saistīts ar šā īpašnieka nākotni. Tāpēc, manuprāt, tomēr būtu vēlams viņu neizolēt no viņa nākotnes tikai tāpēc, ka šodien ir spēkā šie ierobežojumi, ka viņš nevar pārcelties uz dzīvi tur, kur ir viņa īpašums, un iespaidot tur šo ekonomisko situāciju.

Ir jāizvēlas. Ir divi viedokļi. Es aicinu tomēr, ņemot vērā to, ka šodien ar likumu ir liegta īpašniekam iespēja dzīvot savā īpašumā, atļaut viņam šo izvēli - vai nu palikt uzticīgam savam pierakstam, vai veicināt pašvaldības mikroklimatu un attiecīgi darboties tur, kur atrodas viņa nekustamais īpašums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu.

J.Lagzdiņš (LC).

Godātie kolēģi! Atļaujiet dažos vārdos komentēt kolēģu izteikto viedokli. Manuprāt, pilsoņi ir vairāk ieinteresēti atdot savu balsi tai pašvaldībai, kur atrodas viņu īpašums, nevis tai, kur viņi ir pierakstīti, jo viņus tik tiešām interesē, kāda tad būs pašvaldība tajā vietā, kur viņi turpmāk dzīvos, kur būs jāizlemj svarīgi jautājumi attiecībā uz zemi, namiem un tā tālāk. Turklāt, ja mēs dosim tiesības balsot arī tajā vietā, kur atrodas nekustamais īpašums, kas likumā noteiktajā kārtībā ir reģistrēts, tad, kolēģi, šīs tiesības varēs izmantot arī Rietumos un Austrumos dzīvojošie tautieši, kuri jau ir paspējuši likumā noteiktajā kārtībā reģistrēt Latvijā savus nekustamos īpašumus. Ja mēs šādu normu neietversim, tad Rietumu un Austrumu tautieši nevarēs šīs tiesības izmantot.

Un vēl. Šobrīd ir ļoti maz reģistrētu īpašumu, tādējādi nekādu būtisku ietekmi uz nākamajām vēlēšanām šī norma nevarēs atstāt. Tā ka paskatīsimies, kādi rezultāti būs šim eksperimentam - ja tie būs negatīvi, tad tādā gadījumā nākamajās vēlēšanās mēs koriģēsim Vēlēšanu likumu.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Par procedūru. Pareizāk laikam būtu, ja mēs tagad balsotu par komisijas iesniegto 7. panta redakciju, kura ir lasāma pēdējā ailē, kuru tikko vēlreiz komentēja un kuru tikko mēs apspriedām. Ir dažādi viedokļi: ir “par” un ir “pret”, taču es domāju, ka ar balsošanu mēs visu izšķirsim. Pēc tam būs pārtraukums. Jūs par procedūru? Lūdzu, deputāts Endziņš - par procedūru.

A. Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man liekas, ka mēs varam balsot tikai par komisijas piedāvāto redakciju. Deputāti, kuri iebilst pret šādu redakciju, var rakstveidā sagatavot savus priekšlikumus un iesniegt tos, lai varam izskatīt un balsot trešajā lasījumā. Pašreiz mēs balsot nevaram. Tur ir tikai, kā es saprotu, mutiski izteikti priekšlikumi.

J.Lagzdiņš (LC).

Godātie kolēģi! Man ir ļoti dīvaini dzirdēt, ka Breša kungs, kurš ir Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas loceklis, nezina, ka priekšlikums attiecībā uz 7.pantu nāk no frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātiem. (No zāles deputāts V.Bresis: “Jā, bet tas nav pēc Kārtības ruļļa”.) Un tas tika iesniegts tikai pēc tam, kad šis likums komisijā jau bija pieņemts otrajam lasījumam, bija jau nodrukāts un izdalīts deputātiem. Tāpēc komisija šo priekšlikumu varēs izskatīt tikai uz trešo lasījumu. To mēs arī darīsim.

Priekšsēdētājs. Paldies. Es aicinu balsot un izteikt savu viedokli par komisijas piedāvāto 7.panta redakciju. Ar savu balsojumu jūs pilnībā varat izteikt savu viedokli, arī to viedokli, kurš skanēja šeit no tribīnes. Lūdzu, balsosim! Viena papildus “par”. Lūdzu rezultātu. (No zāles V.Pavlovskis: “Es balsoju - “par.) Valdis Pavlovskis - “par”. Tātad ir jāmaina: par - 63, pret - 6, atturas - 4.

Vai ir kādi paziņojumi? Nav. Sākas pusstundas pārtraukums.

(P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Reģistrēsimies, lai noteiktu kvorumu! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies ir 48 deputāti. Es saprotu, ka preses konference, bet plenārsēde taču ir svēta lieta! Deputāts Grīgs ierosina reģistrēties vēlreiz, lai noteiktu apmeklētību. Vēlreiz lūdzu zvanīt! Pie mums te izskatās tāpat kā Francijas Nacionālajā asamblejā, jo tur sēdēs parasti esot tikai viena piektā daļa deputātu, tomēr tur ir cits kārtības rullis un citi kārtības noteikumi. Lūdzu, reģistrēsimies, lai uzzinātu vai ir kvorums! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies ir 54 deputāti. Turpinām sēdi. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs deputāts Lagzdiņš - lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs! Kolēģi deputāti! Nākamie priekšlikumi attiecas uz likumprojekta otrās nodaļas 8. un 9.pantu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu!

J.Lagzdiņš. Pirmais ir frakcijas “Saskaņā Latvijai” deputātu priekšlikums, par kuru jau šeit runāja deputāts Jurkāns. Komisija to noraida iepriekš izteikto apsvērumu dēļ.

Priekšsēdētājs. Atklāsim debates par 8.pantu! Vārds deputātei Gravai - lūdzu!

I.Grava (DP).

Mūsu frakcija ierosināja šo labojumu 8.pantā. Mēs gan paši par to bijām daudz domājuši, bet šoreiz patiešām jāsaka - ierosināja. Tas bija attiecībā uz deputāta Grota izteikto priekšlikumu. Viņš teica, ka vēlēt vai balsot varēs tikai Latvijas pilsoņi. Tā kā netika precizēts, ko nozīmē - “tikai Latvijas pilsoņi”, tad mūsu frakcija, apsvērdama, kādas personas var būt par deputātu kandidātiem, grib precizēt šo deputāta Grota izteikumu, nosakot, ka par deputātu kandidātiem var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem nav citas valsts pilsonības. Kāpēc? Tas ir iestrādāts visu frakciju izstrādātajos pilsonības likumos, kuri visā drīzumā (vai nu pēc mēneša, vai diviem) tiks apspriesti, līdz ar to var rasties pretruna starp pašvaldību vēlēšanu likumu un pilsonības likumu. Jautājums par dubultpilsonību un tātad par dubultpilsoņa piedalīšanos valsts pārvaldē jau ne vienreiz vien ir izskanējusi no šīs tribīnes. Atgādinu vēlreiz, ka tie paši cilvēki, kuriem ir dubultpilsonība, ir teikuši (es atsaucos uz deputāta Olafa Brūvera sacīto): “Ja es to būtu zinājis laikus, es to būtu laikus arī apsvēris!” Šo procesu neviens neizmanto pret pašreizējiem Saeimas deputātiem. Bet, tā kā mēs speram nākamo soli neatkarīgas Latvijas Republikas attīstībā, šim solim ir jāatbilst nākotnē pieņemamajiem likumiem. Tāpēc lūdzu deputātus to pārdomāt, jo mēs šo priekšlikumu tikai nupat esam iesnieguši rakstveidā, tādēļ var būt pretenzijas, lai par to nebalsotu tagad, bet balsotu trešajā lasījumā. Ja par to nebalsos tagad, tad balsos trešajā lasījumā. Tātad - var balotēties tikai Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem nav citas valsts pilsonības.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija “Līdztiesība” uzstāj, ka ir vajadzīgs balsojums? Balsosim par frakcijas “Līdztiesība” ieteikto 8.panta redakciju, ka pilsētas domē, rajona padomē vai pagasta padomē var ievēlēt personu, kura reģistrēta Latvijas Iedzīvotāju reģistrā un kura vēlēšanu dienā ir sasniegusi 21 gada vecumu, ja tā attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir bijusi pierakstīta vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas un ja uz to neattiecas kāds no šā likuma 9.pantā minētajiem ierobežojumiem. Lūdzu, balsosim! Viens “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 8, pret - 38, atturas - 4. Nav pieņemts.

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi! Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikums, par kuru referēja kolēģis Jurkāns. Komisija noraida šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Esiet nu tik laipns un nolasiet to! Vienu es nolasīšu, otru - jūs.

J.Lagzdiņš (LC). Šis priekšlikums ir trešās lappuses pirmās ailes apakšā. Lasu: “Vēlēšanu tiesības ir arī Latvijas Republikā likumīgi pastāvīgi dzīvojošiem ārvalstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kuri vēlēšanu dienā ir vecāki par 18 gadiem, kuri uz 1.janvāri gadā, kurā notiek vēlēšanas, pastāvīgi dzīvojuši attiecīgās pašvaldības teritorijā ne mazāk kā piecus gadus un kuri ir iekļauti Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā un attiecīgās pašvaldības vēlētāju sarakstā.”

Šajā sakarā es gribētu atvainoties deputātiem no frakcijas “Saskaņa Latvijai”. Šāda redakcija neļauj vēlēt ārvalstu militārpersonām.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Viens “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 14, pret - 39, atturas - 5. Nav pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikums, ka valdē (šobrīd tātad domē, padomē) var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāks par 21 gadu un saskaņā ar šā panta pirmo daļu ir iekļauts attiecīgās pašvaldības vēlētāju sarakstos.

Arī šo priekšlikumu komisija noraidīja, jo šajās vēlēšanās netiek veidoti vēlētāju saraksti, bet gan nobalsojušo personu saraksti. Pēc tam, kad vēlētāji ir saņēmuši vēlēšanu biļetenus, šie vēlētāji tiek ierakstīti balsotāju sarakstā un parakstās par to attiecīgajā ailē.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 10, pret - 46, atturas - 2. Nav pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC). Godātie kolēģi! Tā kā mēs esam pārgājuši pie 8.panta un 9.panta, atļaujiet dažos vārdos jūs informēt par to, kāda ir redakcija. Tātad pilsētas domē, rajona padomē vai pagasta padomē var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir bijis pierakstīts vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas un ja uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 9.pantā minētajiem ierobežojumiem. Tātad, ja uz šo personu attiecas kaut viens no šiem pieciem ierobežojumiem, šī persona nevar tikt ievēlēta attiecīgajā domē vai padomē.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes par 8.pantu? Nav. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tālāk. Ir Juridiskās komisijas priekšlikums, par kuru es jau runāju sākumā, proti, papildināt attiecīgo normu ar vārdiem “tiesības tikt ievēlētam”. Šī norma ir pamatota, bet komisija to vēl nav apspriedusi. Mēs to ņemsim vērā uz trešo lasījumu un iestrādāsim attiecīgā panta redakcijā.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais priekšlikums arī ir saņemts no Juridiskās komisijas. Runa ir par pirmā lasījuma redakciju. Priekšlikums skan šādi: “Papildināt 3.pantu ar jaunu daļu, kas reglamentētu prasību valdes locekļa kandidātam zināt valsts valodu.” Šī norma, kolēģi, ir iestrādāta otrā lasījuma 9.panta 5.apakšpunktā. Tātad pilsētas domē, rajona padomē vai pagasta padomē nevar ievēlēt personas, kuras neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei. Šo priekšlikumu ierosināja arī frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāti. Šo priekšlikumu komisija ir pieņēmusi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Taču tad mums vajadzētu balsot par 9.panta 5.apakšpunkta svītrošanu.

J.Lagzdiņš. Nekādā gadījumā! Tas ir apakšpunkts, kuru akceptējusi komisija un kuru ierosina gan Juridiskā komisija, gan frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāti.

Priekšsēdētājs. Es saprotu, bet frakcija “Līdztiesība” ierosina svītrot. Lūdzu, balsosim frakcijas “Līdztiesība” priekšlikumu - no 9.panta svītrot 5.apakšpunktu, tātad izslēgt tekstu: “...kuras neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei”. Frakcija “Līdztiesība” ierosina svītrot šo tekstu. Lūdzu, balsosim par to! Viens - “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 7, pret - 47, atturas - 6. Nav pieņemts.

J.Lagzdiņš. Nākamais priekšlikums ir saņemts no Juridiskās komisijas, un tas skan šādi: “Papildināt 3.pantu (šobrīd 9.pantu) ar jaunu daļu, kas reglamentētu, ka par valdes locekļa (šobrīd tātad par domes vai padomes locekļa) kandidātu nevar būt personas, kuras ir bijušas vai ir PSRS, LPSR VDK, PSRS Aizsardzības ministrijas vai citu valstu drošības dienesta vai armijas izlūkdienesta, vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieki, kā arī šo iestāžu aģenti, rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji. Analoga norma bija 5.Saeimas vēlēšanu likumā, komisija vienbalsīgi iekļāva šo normu 9.panta 4.apakšpunktā.

Priekšsēdētājs. Vai nav iebildumu? Paldies. Akceptēts. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi! Vēl ir saņemts LNNK frakcijas deputātu priekšlikums par pirmā lasījuma 5.panta redakciju. Pamatā šis priekšlikums ir pieņemts, bet šeit vēl to vajadzētu sadalīt vismaz četrās daļās, trīs no kurām ir pieņemtas un viena - nav pieņemta. Tātad LNNK frakcijas deputāti ierosina papildināt likumprojektu ar šādu normu: “Nav atļauts savienot deputāta amata pildīšanu pašvaldībā un Saeimā.” Kolēģi, šis priekšlikums ir ietverts 10.pantā uz otro lasījumu. Un šis 10.pants - es to nolasīšu - skan šādi: “Valsts prezidentu, Saeimas deputātus, valdības locekļus, prokurorus, tiesnešus vai karavīrus, izņemot aktīvajā valsts dienestā iesauktos, var pieteikt par domes (padomes) locekļu kandidātiem, taču ievēlēšanas gadījumā viņi zaudē Saeimas deputāta mandātu un ieņemamo amatu, bet karavīri tiek atvaļināti no valsts dienesta.” Mēs šo problēmu ierosinām atrisināt šādi: viņi var balotēties, bet ir jārēķinās ar to, ka tad, ja viņus ievēlēs, viņi zaudēs Saeimas deputātu mandātu. Noteiktas arī zināmas garantijas, ka mēneša laikā šis mandāts ir jānoliek.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Paldies.

J.Lagzdiņš. Nākamā LNNK frakcijas deputātu priekšlikuma daļa ir šāda: katram kandidātam Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā kārtībā jāpieraksta paziņojums, ka viņš nav bijis vai šobrīd nav PSRS, LPSR Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas vai citu valsts drošības dienestu vai armijas izlūkdienestu, vai pretizlūkošanas dienestu štata vai ārštata darbinieks vai arī šo iestāžu rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Šī norma ir iestrādāta 17.pantā, kurā ir runa par visiem dokumentiem, kas jāpievieno deputātu kandidātu sarakstam. Tur ir vesela virkne dokumentu, bet par to mēs runāsim vēlāk. Tātad priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamā priekšlikuma daļa: “Katram kandidātam ir jāparaksta arī paziņojums, ka viņš nekad nav bijis PSKP CK, LKP CK, pilsētu, rajonu, pilsētu rajonu un citu komunistiskās partijas komiteju algots darbinieks, izņemot tehnisko personālu, PSKP CK un LKP CK loceklis, komjaunatnes organizācijas sekretārs vai ieņēmis citu amatu, attiecībā uz kuru saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem ir noteikti ierobežojumi.” Komisija šo priekšlikumu noraidīja, jo mēs uzskatījām, ka tas ir netaisnīgi. Ja šādu ierobežojumu nebija attiecībā uz Saeimas deputātu kandidātiem, tad būtu nepamatoti, ja mēs izvirzītu tik stingrus ierobežojumus, teiksim, pagasta padomes deputātu kandidātiem.

Priekšsēdētājs. Lūdzu! (No zāles deputāts M.Budovskis: “Jābalso!”) LNNK pieprasa balsojumu. Zvanu, lūdzu! Balsosim LNNK priekšlikumu! Viena balss “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 20, pret - 33, atturas - 15. Nav pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamā LNNK frakcijas deputātu priekšlikuma daļa ir šāda: “Ja paziņojumā sniegti nepatiesi dati, deputāts zaudē savu mandātu, bet Latvijas Republikas likumā noteiktā atbildība par nepatiesu datu sniegšanu iestājas neatkarīgi no tā, vai kandidāts ir vai nav ievēlēts.” Priekšlikums ir pieņemts un ietverts likumprojekta 48.pantā.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Deputāts Straume ierosina no pirmā lasījuma 5.panta trešās daļas redakcijas svītrot pēdējo teikumu. Kolēģi, es nolasīšu, kā skanēja šī norma: “Vēlēšanu tiesības zaudē aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums.” Un seko norma, kuru deputāts Straume ierosina svītrot: “Šīs personas zaudē tikai balsstiesības.” Tātad, ja mēs pieņemtu deputāta Straumes priekšlikumu, tad nebūtu tā saucamā Rubika precedenta. Mēs uzskatījām, ka šāds priekšlikums tomēr nebūtu taisnīgs. Ja kāda persona ir apcietinājumā, bet nav notiesāta, tad varbūt viņu tomēr varētu izvirzīt par deputāta kandidātu pašvaldību vēlēšanās, jo var izrādīties, ka tā tiek attaisnota ar tiesas spriedumu. Tie ir tie paši apsvērumi, kuru dēļ mēs šādu normu ietvērām arī Saeimas vēlēšanu likumā.

Priekšsēdētājs. Vai deputāts Straume uzstāj uz balsojumu” (No zāles deputāts J.Straume: “Jā!”) Lūdzu, balsosim deputāta Straumes priekšlikumu! Viens “atturas”. Lūdzu rezultātu. Par - 19, pret - 22, atturas -19. Nav pieņemts.

J.Lagzdiņš. Cilvēktiesību komisija ierosina izslēgt no pirmā lasījuma redakcijas 5.panta 1.punkta vārdus “tie karavīri, kuri pašvaldības teritorijā dzīvojuši jau pirms iesaukšanas dienestā un dzīvo vēlēšanu laikā, bet nevar tikt ievēlēti”. Ministru kabineta piedāvātajā redakcijā bija paredzēti ierobežojumi karavīriem attiecībā uz balsošanu. Komisija uzskata, ka šie ierobežojumi ir nepamatoti, un pieņēma Cilvēktiesību komisijas priekšlikumu, vienlaikus nākamajos pantos dodot iespēju karavīriem kā vienīgajai vēlētāju kategorijai balsot nedēļu pirms vēlēšanu dienas, lai attiecīgās karaspēka daļas komandieris var plānveidīgi atlaist karavīrus uz mājām - uz attiecīgo pagastu vai pilsētu.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

 

J.Lagzdiņš (LC).

Nākamais ir Juridiskās komisijas priekšlikums. Komisija ierosina 5.pantā pirmā lasījuma redakcijā ierakstīt vārdus “dzīvojuši jau pirms iestāšanās dienestā”. Tātad, kolēģi, šis priekšlikums ir līdzīgs Cilvēktiesību komisijas priekšlikumam. Priekšlikums ir noraidīts, jo visu laiku ir pastāvējusi norma, kas ierobežo obligātajā karadienestā iesaukto personu vēlēšanu tiesības.

Priekšsēdētājs. Nav jūtams, ka kāds prasītu balsojumu. Ja nepieprasa, balsojumu īpaši nevajadzētu uzspiest. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikums, kurš skan šādi: “Vēlēšanu tiesības zaudē ārvalstu pilsoņi un bezvalstnieki, kuri atrodas citas valsts civilajā vai militārajā dienestā”. Priekšlikums pats par sevi atkrīt, jo mēs jau esam pieņēmuši normu, kura vispār nepieļauj citu valstu pilsoņiem balotēties. Kaut gan, kolēģi, atklāti sakot, es pieļauju, ka Saeimas vēlēšanās varētu būt nobalsojis arī kāds Latvijas Republikas pilsonis, kurš atrodas, teiksim, Rietumvācijas militārajā dienestā. Un, ja mēs teorētiski pieļaujam iespēju un dodam tiesības balsot īpašuma atrašanās vietā, tad pa visu pasauli varētu atrasties arī kāds citas valsts armijas seržants vai ģenerālis, kurš varētu arī Latvijā būt un balsot.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija “Saskaņa Latvijai” uzstāj, ka balsojums ir vajadzīgs? Neuzstāj.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir 10.pants, un par to jau es runāju. Tas ir jauns pants, kurš ir iestrādāts, ņemot vērā LNNK frakcijas deputātu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Nav. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Komisija ierosina svītrot 7.pantu no pirmā lasījuma redakcijas, jo vēlēšanas notiek tikai vienu dienu (saskaņā ar mūsu priekšlikumu), nevis divas dienas, tādēļ šis pants kā tāds nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Nav. Komisijas ieteiktā redakcija ir akceptēta.

J.Lagzdiņš. Trešā nodaļa reglamentē vēlēšanu komisijas darbību. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ierosina pirmajā lasījumā pieņemto pantu 8.panta un 9.panta vietā likt 11., 12., 13.un 14.pantu jaunā redakcijā. Pirmais ir Juridiskās komisijas priekšlikums. Šī komisija tātad ierosina attiecīgajos pantos un citur tekstā precizēt, vai runa ir par pašvaldības vai iecirkņa vēlēšanu komisiju. Komisija to ir izdarījusi un 11., 12., 13.un 14.pantā ir veikusi attiecīgus precizējumus.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina precizēt terminu “vēlētāju apvienība”. Šis priekšlikums ir iestrādāts likumprojekta 15.pantā. Kolēģi, lūdzu, esiet uzmanīgi, jo tā ir ļoti svarīga norma! Tātad teksts skan šādi: “Vēlētāju apvienību veido tās personas, kuras ir parakstījušas attiecīgo kandidātu sarakstu, kā arī šajā kandidātu sarakstā ieteiktās personas.” Tātad - deputātu kandidāti. Tālāk: “Par vēlētāju apvienības darbības likumību atbild attiecīgā kandidātu saraksta iesniedzēji.” Tātad - tās personas, kuras iesniedz šo sarakstu.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas iebildes? Vai kāds vēlas runāt? Neviens. Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Nākamais priekšlikums ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu ierosinājums - papildināt attiecīgo pantu ar šādu normu: “Vēlēšanu komisijās ievēlētās personas nedrīkst aģitēt “par” vai “pret” kandidātiem, vēlētāju apvienībām vai partijām.” Priekšlikums ir pieņemts un iestrādāts 28.panta trešajā daļā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk, lūdzu! Priekšlikums ir iestrādāts, nevajag balsot!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums - papildināt pirmā lasījuma redakcijas 9.panta trešo daļu ar analogu normu, par kuru es runāju jau iepriekš. Iestrādāts arī 28.panta trešajā daļā.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir deputāta Jāņa Straumes priekšlikums - svītrot normas, kuras attiecas uz vēlētāju sarakstiem. To pašu ierosina arī frakcijas “Līdztiesība” deputāti. Priekšlikums ir pieņemts, un 10.pants ir svītrots no likumprojekta.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums par pirmā lasījuma redakcijas 10.panta otro daļu. Kolēģi, šeit ir vesela rinda frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikumu, kuri attiecas uz vēlētāju sarakstiem. Paši par sevi šie priekšlikumi ir pieņemami un juridiskā ziņā ļoti korekti, bet tie ir noraidīti viena apstākļa dēļ. Tādēļ, ka būs nevis vēlētāju saraksti, bet gan balsotāju saraksti. Tādēļ atkrīt šī nepieciešamība ietvert likumā normas, kas reglamentētu vēlētāju sarakstu sastādīšanas kārtību, un frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums ir noraidīts.

Priekšsēdētājs. Vai nav iebildumu?

J.Lagzdiņš. Tas pats attiecas uz priekšlikumu par 10.panta trešo daļu.

Priekšsēdētājs. Vai frakcijai “Saskaņa Latvijai” nav iebildumu? Nav.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamā ir ceturtā nodaļa. Šī nodaļa reglamentē kandidātu sarakstu iesniegšanas kārtību. LNNK frakcijas deputāti ierosina 15.panta pirmo teikumu izteikt šādi: “Kandidātu sarakstus var iesniegt reģistrēta politiskā organizācija, partija vai šo organizāciju apvienība.” Komisija ir daļēji pieņēmusi šo priekšlikumu un iestrādājusi likumprojekta 15.pantā šādas normas... Kolēģi, lūdzu uzmanību! Tās ir ļoti svarīgas normas. Tātad Rīgas pilsētas Domes, republikas pilsētas domes, tātad ir septiņas šādas pilsētas, rajona padomes locekļu kandidātu sarakstus var iesniegt tikai reģistrētas politiskas organizācijas vai to apvienības. Vēlētāju apvienības augstākā līmeņa pašvaldību vēlēšanās deputātu kandidātu sarakstu iesniegt nedrīkstēs.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, vai mēs nevarētu vienoties par klusumu? Kas tur nemitīgi runā?

J.Lagzdiņš. Savukārt attiecībā uz rajona, pilsētas un pagasta padomes locekļu kandidātu sarakstiem varu teikt, ka šo sarakstu varēs iesniegt gan reģistrētās politiskās organizācijas vai to apvienības, gan arī vēlētāju apvienības. Tādējādi pagastos šie iesniegšanas noteikumi būs vieglāki.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai kāds vēlas runāt? Deputāte Laviņa - lūdzu! Par 15.pantu.

 

L.Laviņa (L).

Cienījamie kolēģi! Es gribu teikt tikai vienu - to, ka Saeimu - šo augstāko likumdevēju institūciju - ievēlēja sabiedriskās organizācijas. Kāpēc lai vēlot pašvaldības, mēs orientētos uz politiskajām organizācijām? Es domāju, ka tas ir gluži aplami, jo uz vietām būs jārisina tieši saimnieciskie jautājumi, un šeit nu politiskajām organizācijām varbūt ir vismazāk teikšanas. Šeit varbūt tieši būtu jābūt tādam nosacījumam, ka pašvaldības tomēr vēlē sabiedriskās organizācijas.

Priekšsēdētājs. Sakiet, lūdzu, kur ir jūsu rakstiskais iesniegums? Tātad, ja jūs vēlaties šeit kaut ko labot, tad lūdzu, uz trešo lasījumu iesniedziet to rakstveidā.

J.Lagzdiņš. Nākamais ir Juridiskās komisijas priekšlikums par 15.pantu, kurš skan šādi: “Valdes kandidātu sarakstus var iesniegt vēlētāju apvienības vai partijas, sākot ar 40.dienu pirms vēlēšanu pirmās dienas, bet ne vēlāk kā 30 dienas pirms vēlēšanu pirmās dienas.” Priekšlikums ir pieņemts. To var skatīt kā 15.panta pirmās daļas 2.punktu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. LNNK frakcijas deputāti ierosina otro teikumu izteikt šādi: “Sarakstā pieteikto kandidātu skaits nedrīkst pārsniegt ievēlējamo valdes locekļu skaitu vairāk par 1/3.” Komisija īsti nesaprata, kādēļ ir iesniegts šāds priekšlikums, jo, pastāvot proporcionālajai vēlēšanu sistēmai, izvirzāmo deputātu kandidātu skaits no vienas partijas vai vēlētāju apvienības nedrīkst būt lielāks par attiecīgās domes vai padomes deputātu vietu skaitu. Tāpēc komisija šo priekšlikumu noraidīja.

Priekšsēdētājs. Ja vēlaties sniegt skaidrojumu, tad, lūdzu, dariet to! Es saprotu, ka ar jūsu skaidrojumu LNNK deputāti ir apmierināti.

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina ietvert 15.pantā šādu normu: “Sarakstā par katru kandidātu norādāms kandidāta vārds, uzvārds, personas kods, dzimšanas gads, adrese, izglītība un nodarbošanās.” Komisija pieņēma šo priekšlikumu, vēl papildinot, ka jānorāda arī pamatdarba vieta, nevis, teiksim, izdomātas kaut kādas nekonkrētas nodarbošanās. Piemēram, Saeimas vēlēšanās bija ļoti daudz politologu, bet bija ļoti maz citu, normālu profesiju pārstāvju.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, tālāk!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina papildināt 15.pantu ar šādu normu: “Sarakstā pieteikto kandidātu skaits nevar būt lielāks par ievēlējamo valdes locekļu skaitu. Vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai vienā sarakstā. Ja kāds kandidāts pieteikts vairākos sarakstos, tad viņa kandidatūra svītrojama visos sarakstos.” Līdzīgs priekšlikums ir saņemts arī no deputāta Straumes. Šie priekšlikumi ir pieņemti un ietverti 15.panta piektajā daļā.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tālāk ir priekšlikumi par 16.pantu. Juridiskā komisija ierosina šo pantu precizēt, un šeit ir dota ļoti gara redakcija. Te, kolēģi, ir jauna, būtiska norma. Un tā ir šāda: “Republikas pilsētas domes locekļu kandidātu saraksts un rajona padomes locekļu kandidātu saraksts jāparaksta ne mazāk kā 50 vēlētājiem, kuri ir pierakstīti attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā. Attiecībā uz rajona pilsētas domes locekļu kandidātu sarakstiem un pagasta padomes kandidātu sarakstiem ir nepieciešams savākt tikai 20 parakstus.” Šāda jauna norma, kolēģi, ir iestrādāta likumprojekta otrā lasījuma redakcijā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, izsakieties par šo redakciju! Vai runa ir par 17.pantu? Vai par 16.panta redakciju ir kādas iebildes? Pants ir akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tālāk ir Juridiskās komisijas priekšlikums par 17.pantu, par kuru mēs jau iepriekš runājām, - ka likumprojektā būtu jāparedz (un arī LNNK frakcijas deputāti to ierosināja) vesela rinda dažādu izziņu. Tātad kandidātu sarakstam būtu jāpievieno paša kandidāta parakstīts paziņojums, ka viņš piekrīt savas kandidatūras izvirzīšanai, katra saraksta ietvertā kandidāta parakstīta deklarācija, ka uz viņu neattiecas šā likuma 9.pantā minētie ierobežojumi.

Kolēģi, es gribētu uzsvērt, ka Kriminālkodeksā ir ietverta norma, kas paredz kriminālatbildību par nepareizu ziņu sniegšanu deklarācijās. Tā ka būs ļoti barga atbildība.

Turklāt kandidātu sarakstam ir jāpievieno izziņa, ka kandidāts prot valsts valodu. Republikas pilsētas domes un rajona padomes locekļu kandidātu sarakstam ir jāpievieno bankas kvīts par zināmas naudas summas vai drošības naudas, kā mēs to sakām, iemaksu Centrālās vēlēšanu komisijas depozītā.

Priekšsēdētājs. Par 17.pantu.

J.Lagzdiņš. Par to ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputātu priekšlikums. Runa ir par rakstveida paziņojumu, kurš ir pieņemts. Ir arī deputāta Jāņa Straumes priekšlikums, ka šis pants būtu jāpapildina ar šādu normu: “Ja saraksta nosaukums sakrīt ar kādas jau reģistrētas politiskās organizācijas vai apvienības nosaukumu, tad nepieciešama šīs organizācijas vai apvienības lēmējinstitūcijas rakstveida piekrišana.” Šī norma ir iestrādāta 17.panta ceturtajā daļā.

Priekšsēdētājs. Vai pret 17.pantu ir kādas iebildes? Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tālāk. Cilvēktiesību komisija ierosina precizēt, ka kandidātu sarakstu iesniedzēji iemaksā drošības naudu. Šī norma ir iestrādāta 17.panta piektajā daļā un 18.pantā. 18.pants ir veidots, pamatojoties arī uz attiecīgajām normām, kādas bija 5.Saeimas vēlēšanu likumā, izdarot tikai zināmus precizējumus.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tālāk pārejam pie 19.panta. Deputāts Straume ierosina šajā pantā vārdus “pirmais parakstītājs” aizstāt ar vārdiem “pirmie trīs parakstītāji” un atbilstoši mainīt arī pārējos likumprojekta pantus. Priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Frakcijas “Līdztiesība” deputāti ierosina ietvert šādu normu: “Katra kandidātu saraksta pirmais parakstītājs uzskatāms par kandidātu saraksta iesniedzēju un uzņemas atbildību par dokumenta pareizību.” Šī norma ir noraidīta, jo atbildība par dokumentā sniegto ziņu pareizību ir jāuzņemas pašiem deputātu kandidātiem, par to viņi nes zināmu atbildību. Par to mēs runājām arī iepriekš. Komisija pieņēma frakcijas “Līdztiesība” deputātu priekšlikuma otro daļu, šādu normu: “Saraksta iesniedzējam un personām, kuras tas pilnvarojis, ir tiesības piedalīties vēlēšanu komisijas sēdēs bez balsstiesībām.” Šis frakcijas “Līdztiesība” priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina šajā pantā svītrot vārdus “bez balsstiesībām”. Priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Vēl Juridiskā komisija ierosina papildināt 19.pantu ar šādu normu: “Gadījumos, kad kandidātu saraksta pirmā parakstītāja saraksts nav līdzskaitāms, atbildību par dokumentu pareizību var uzņemties kāds no nākamajiem parakstītājiem.” Priekšlikums tika noraidīts to pašu apsvērumu dēļ, kādi bija attiecībā uz frakcijas “Līdztiesība” ierosinājumu. Atbildību uzņemas pats deputāta kandidāts.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildumi, lūdzu? Nav. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Nākamie priekšlikumi ir par 20.-23.pantu. Kolēģi, es vēlreiz atgādinu, ka likumprojektā ir izdarīti zināmi strukturāli grozījumi, tādēļ šis priekšlikums ir jāskata pa blokiem. Komisija ir izstrādājusi jaunus pantus, ar kuriem, kolēģi, jūs esat iepazinušies. Par šiem pantiem priekšlikumus ir iesniedzis deputāts Straume, Juridiskā komisija un kolēģi no LNNK frakcijas.

Tātad pirmais ir deputāta Straumes priekšlikums papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā: “Iesniegtie kandidātu saraksti nav atsaucami.” Šis priekšlikums ir pieņemts, un attiecīgā norma ietverta 22.pantā.

Turklāt pēc savas iniciatīvas komisija likumprojektā ir ietvērusi jaunu 21.pantu, kurš skan šādi: “Kandidātu saraksta nosaukumu izvēlas tā iesniedzējs. Tam nepārprotami jāatšķiras no jau iesniegto kandidātu sarakstu nosaukumiem un arī no to politisko organizāciju vai politisko organizāciju apvienību nosaukumiem, kuru darbība ar likumu vai tiesas nolēmumu ir izbeigta.” Šāda ir jaunā norma, kuras nebija pirmā lasījumā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Nav iebildes? Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tālāk. Komisija, ņemot vērā Juridiskās komisijas priekšlikumu, ka ir jāprecizē tas, kur iesniegtie saraksti ir publicējami, būtiski papildinājusi 23.pantu, nosakot, ka republikas pilsētas domes un rajona padomes vēlēšanām iesniegtie kandidātu saraksti būtu publicējami oficiālā izdevumā, tātad nākotnē “Latvijas Vēstnesī”, kā arī ir izliekami visos attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā izvietotajos vēlēšanu iecirkņos.

Attiecībā uz mazajām pašvaldībām ir šāda norma: “Rajona pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanām iesniegtie kandidātu saraksti izliekami redzamā vietā pie pilsētas (pagasta) pašvaldības lēmējinstitūcijas ēkas, kā arī visos attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā izvietotajos vēlēšanu iecirkņos.”

Tālāk šādā pašā kārtībā tiks publicēti arī vēlēšanu rezultāti, taču par to būs runa nākamajos likumprojekta pantos.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

24.pants. LNNK frakcijas deputāti ierosina papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā: “Ja noteiktajā termiņā pieteikts mazāk kandidātu nekā attiecīgajā pašvaldībā ievēlējamo valdes locekļu skaits, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesības pagarināt kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņu, bet, ja arī tad kandidātu skaits ir mazāks par ievēlējamo valdes locekļu skaitu - pārcelt vēlēšanu termiņu attiecīgajā pašvaldībā.” Komisija pilnībā pieņēma šādu priekšlikumu un papildināja 24.pantu no savas puses ar tādu normu, ka, ja arī pēc kandidātūru iesniegšanas termiņa pagarināšanas netiek pieteikts nepieciešamais kandidātu skaits, attiecīgajā administratīvajā teritorijā izveido pagaidu administrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Šāda kārtība ir noteikta valdības izstrādātajā likumprojektā par pašvaldībām.

Priekšsēdētājs. Vai nav iebilžu? Akceptēts.

J.Lagzdiņš. Tagad, kolēģi, likumprojekta vissarežģītākā daļa - par vēlēšanu kārtību un balsu skaitīšanu.

Tātad vēlēšanu kārtību reglamentē piektā nodaļa. Likumprojekta 25.pants nosaka, ka vēlēšanas notiek vienu dienu - no 8.00 rītā līdz pulksten 20.00 vakarā. Šajā pantā, kolēģi, komisija pēc savas iniciatīvas iestrādāja jaunu normu (par kuru es jau runāju attiecībā uz obligātā karadienesta karavīriem, lai dotu viņiem reālas iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās). Turklāt šeit komisija vēl iestrādāja normu, ka vēlētāju apvienības, politisko organizāciju un politisko organizāciju apvienību pilnvaroto novērotāju klātbūtne ir pieļaujama attiecīgajos vēlēšanu iecirkņos.

Priekšsēdētājs. Iebildes neizskan. Lēni virzāmies uz priekšu.

J.Lagzdiņš. Jā, kolēģi, bija Juridiskās komisijas priekšlikums, kuru mūsu komisija noraidīja. Juridiskā komisija ierosināja, ka likumprojektā jānorāda, kāds pases vietā izdots dokuments un kādā gadījumā var būt vēlētāja personu apliecinošs dokuments. Komisija uzskata, ka vienīgais dokuments, ar kuru var iet uz vēlēšanu iecirkņiem pašvaldību vēlēšanās, ir Latvijas Republikas pilsoņa pase, savukārt pārejas noteikumos ir rakstīts, ka līdz tam brīdim, kamēr visiem pilsoņiem izsniegs Latvijas Republikas pilsoņa pases, var ņemt līdzi arī vecās - PSRS pases, kurās ir Iedzīvotāju reģistra atzīme.

Priekšsēdētājs. Deputāts Aivars Endziņš - lūdzu!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es neiebilstu pret Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas lēmumu, bet Juridiskajai komisijai bija vairāki jautājumi sakarā ar veco tekstu, kur bija minēta pase un kāds cits personu apliecinošs dokuments, tāpēc mēs prasījām, lai teksts tiktu precizēts. Kas tas “cits” dokuments tāds ir? Mēs, Juridiskā komisija, esam pilnīgi apmierināti ar to, ka vienīgais šāds dokuments ir pase.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Arī nākamais ir Juridiskās komisijas priekšlikums - svītrot attiecīgā panta otro teikumu un izveidot atsevišķu pantu, kas reglamentētu, kā nosakāms pašvaldības teritorijā nodzīvotais laika posms. Tā kā nodzīvotā laika cenzs likumprojektā vairs nepastāv, šī norma pati par sevi kļūst nevajadzīga.

Priekšsēdētājs. Vai kāds iebilst? Neviens neiebilst.

J.Lagzdiņš. Nākamais ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums. Kolēģi ierosina papildināt likumprojektu ar tādu normu, ka vēlētāju personu apliecinošs dokuments ir pase ar Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistra piešķirto personas kodu vai tās vietā Latvijas valsts izdots dokuments. Šis priekšlikums bija vērsts arī uz to gadījumu, ja mēs pieņemtu konceptuālo priekšlikumu, ka vēlēšanās varētu ļaut piedalīties arī nepilsoņiem. Tā kā mēs, kolēģi, to noraidījām, tad arī par šo priekšlikumu nav jābalso.

Priekšsēdētājs. Vai piekrītat? Deputāti tam piekrīt.

J.Lagzdiņš. Tālāk. Attiecībā uz 28.pantu deputāts Straume ierosina šā panta pirmo daļu pēc vārda “numurs” papildināt ar vārdu “nosaukums”. Šis priekšlikums ir pieņemts. Turklāt deputāts Straume ierosina šā panta otro daļu izteikt šādā redakcijā: “Pēc aploksnes izsniegšanas vēlēšanu komisijas loceklis īpašā sarakstā ieraksta vēlētāja vārdu, uzvārdu un personas kodu un atzīmē pasē, ka vēlētājs piedalījies vēlēšanās.” Šis priekšlikums principā ir pieņemts, tikai ierakstījām, ka to izdara nevis pēc aploksnes saņemšanas, bet gan pēc vēlēšanu zīmes izsniegšanas. Viss pārējais, ko ierosinājis deputāts Straume, ir pieņemts. Kolēģi, lūdzu jūs skatīt 28.panta pēdējo daļu!

Priekšsēdētājs. Deputāt Straume, vai jums nav iebilžu? Paldies.

Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Nākamais ir Juridiskās komisijas priekšlikums - likumprojekta 28.panta tekstu pēc vārdiem “vēlēšanu telpas” papildināt ar vārdiem “komisijas locekļi”. Tas ir redakcionālā ziņā sīks, precizējošs priekšlikums, kurš varēja būt un varēja arī nebūt. Komisija to pieņēma.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāti ierosina 28.panta otro daļu jeb pirmā lasījuma redakcijas 17.panta otro daļu izteikt šādi: “Pēc aploksnes izsniegšanas vēlētājs parakstās vēlētāju sarakstā un vēlēšanu komisijas loceklis izdara atzīmi vēlētāju sarakstā, pasē vai Latvijas valsts izdotajā dokumentā.” Principā šis priekšlikums ir pieņemts, tikai ierakstījām, ka atzīmi izdara pasē.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tagad - priekšlikumi attiecībā uz tekstu no 29.panta līdz 33.pantam. Komisija ierosina pirmā lasījuma 18.-20.panta vietā ievietot 29.-33.pantu jaunā redakcijā, ņemot vērā jūsu iesniegtos priekšlikumus. Tātad LNNK frakcijas deputāti ierosina svītrot pirmā lasījuma redakcijas 18.pantu, un šis priekšlikums, kolēģi, ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Kolēģi, gribu tomēr dažos vārdos jūs informēt par to, kādas būs balsošanas zīmes jeb vēlēšanu zīmes. Tātad atšķirībā no Saeimas vēlēšanām... Jā, kolēģi, tādi aptuveni paraugi jums tika izdalīti. Mēs uzskatījām, ka būtu lietderīgāk, daudz ērtāk un daudz lētāk, ja būtu nevis daudzas atsevišķas, nelielas zīmes, kur uz katras būtu uzrakstīts viens deputātu kandidātu saraksts, bet gan ja būtu viena liela vēlēšanu zīme, uz kuras būtu sarindoti visi attiecīgās pašvaldības vēlēšanās pieteiktie deputātu kandidātu saraksti iesniegšanas secībā. Šāda norma ir ietverta arī attiecīgajā pantā.

Tālāk. Pēc katra kandidāta saraksta nosaukuma un pēc katra deputātu kandidāta vārda būtu kvadrātiņš, kurā vēlētājiem jāizdara attiecīgā atzīme. Ja gadījumā vēlētājs atbalsta attiecīgo partiju vai vēlētāju apvienību kopumā un visus attiecīgos deputātu kandidātus, kas ietverti sarakstā, viņš liek krustiņu kvadrātiņā, kas ir pēc attiecīgā kandidātu saraksta. Ja viņš grib savu balsi sadalīt, tad liek krustiņus attiecīgajos kvadrātiņos pretī tiem deputātu kandidātu vārdiem, kuru ievēlēšanu viņš atbalsta. Savukārt šo krustiņu nedrīkst būt vairāk kā attiecīgajā pašvaldībā ir domnieku vai padomes deputātu vietu. Tāds ir šis piedāvātais vēlēšanu zīmju variants.

Kolēģi, es gribētu jūs informēt, ka šāda sistēma ir diezgan daudzās Eiropas valstīs, arī mums draudzīgajā Dānijā, kuras sistēmu mēs esam ņēmuši par pamatu.

Priekšsēdētājs. Neviens neiebilst, turpināsim!

J.Lagzdiņš. Nākamais priekšlikums ir saņemts no deputāta Straumes. Tas skan šādi: “Par nederīgām atzīstamas apzīmētas vai citādi bojātas vēlēšanu zīmes, kā arī vēlēšanu zīmes, kas ieliktas kādā aploksnē vairāk par vienu, ja to saturs nav vienāds. Ja aploksnē ielikto vēlēšanu zīmju saturs ir vienāds, tad par derīgu atzīstama tikai viena.” Būtībā tas nav balsojams, jo, ja jūs, kolēģi, akceptējat komisijas piedāvāto vēlēšanu zīmju paraugu, tad aploksnes nav nepieciešamas.

Priekšsēdētājs. Vai deputāti piekrīt? Tālāk!

J.Lagzdiņš. Šo pašu apsvērumu dēļ nevar pieņemt arī nākamo deputāta Straumes priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vai deputāts Straume neiebilst?

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina precizēt pirmā lasījuma 20.panta redakciju, uzskatot, ka tā ir neveikla un neskaidra, tāpēc būtu pārstrādājama. Šis priekšlikums ir pieņemts, un atbilstoši precizēta 29.panta pirmā daļa.

Priekšsēdētājs. Neviens neiebilst. Lūdzu, tālāk!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija ierosina likumprojekta tekstā vārdu “nodalījumu” aizstāt ar vārdu “vieta”. Šis priekšlikums būtībā arī nav izskatāms, jo ir cits zīmju paraugs. Tātad nebūs vairs šo talonu, kā tas bija pirmskara vēlēšanās, bet pēc Dānijas parauga būs šīs lielās listes, un vēlētājiem nebūs iespēju ierakstīt tukšajās vietās no citiem sarakstiem sev vēlamos kandidātus. Šāda tiesība netiks dota. Tātad Juridiskās komisijas priekšlikums izpaliek un nav balsojams.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Vēl Juridiskā komisija ierosina pirmā lasījuma 19.panta otrajā daļā svītrot tekstu un iestrādāt atsevišķu pantu, kurš precīzi reglamentētu, kādas vēlēšanu zīmes ir atzīstamas par nederīgām. Šis priekšlikums ir pieņemts un iestrādāts likumprojekta 31.pantā šādā redakcijā: “Par nederīgām atzīstamas vēlēšanu zīmes, kurās izdarītās atzīmes neatbilst šā likuma 29.panta noteikumiem”. Tātad tādas, kur ir vairāk krustiņu, teiksim, 9, 11 vai 45. Tādas ir neapzīmogotas, kā arī saplēstas vēlēšanu zīmes. Vēlēšanu komisijas loceklim, kurš vēlētajam izsniegs zīmi, attiecīgi to vajadzēs apzīmogot, lai nepieļautu viltojumus. Arī divas zīmes nevarētu izsniegt.

Priekšsēdētājs. Turpināsim tālāk!

J.Lagzdiņš. Starp citu, tālāk ir noteikumi, ka šī zīmogošana ir paredzēta, kad zīmi iemet urnā. Tātad zīmogošana notiek nevis izsniedzot, bet to darīs persona, kura stāvēs pie vēlēšanu urnas. Tā tad arī uzspiedīs zīmogu, tikai vienu reizi.

Tālāk ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums pirmā lasījuma 20.panta piezīmi izteikt šādi: “Ja atsevišķi vēlētāji veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties vēlēšanu telpās, iecirkņa vēlēšanu komisija pēc viņu lūguma uzdod diviem komisijas locekļiem organizēt balsošanu šo vēlētāju atrašanās vietā. Par šādiem vēlētājiem tiek sastādīts atsevišķs saraksts, un vēlēšanu zīmes tiek iemestas atsevišķā kastē, ievērojot šā likuma attiecīgo pantu noteikumus.” Šis priekšlikums ir pieņemts un iestrādāts 32.panta pirmajā un otrajā daļā.

Priekšsēdētājs. Es gribētu jautāt, Lagzdiņa kungs, vai ir nepieciešams pilnībā nolasīt tos pantus, kuri ir pieņemti? Varbūt komentēsim tikai tos, kuri nav pieņemti?

J.Lagzdiņš. Labi. Par 34.pantu ir deputāta Straumes priekšlikums, kurš ir pieņemts, iestrādājot piedāvātās normas 34.un 47.pantā.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Pēc savas iniciatīvas komisija likumprojekta ir iestrādājusi jaunu 35.un 36.pantu, kas reglamentē vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja un tās locekļu pienākumus rakstīt protokolu un neļaut vēlēšanās piedalīties nepilsoņiem, kā arī rūpēties par kārtību vēlēšanu iecirknī. Panta trešā daļa reglamentē sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību. Savukārt 36.pants reglamentē to vēlētāju tiesības, kuri ir ieradušies iecirknī dažas minūtes pirms vēlēšanu iecirkņa slēgšanas, lai arī viņi varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Tātad 35.un 36.pants ir akceptēts.

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi, sestā nodaļa reglamentē balsu skaitīšanas tehniku. Un tā ir pavisam citāda, ņemot vērā to, ka arī vēlēšanu zīmes ir citādas. Līdz ar to balsu skaitīšanas tehnika arī neapšaubāmi ir citāda. Mūsuprāt, tā ir vienkāršāka, jo izpaliek nepieciešamība vēlēšanu zīmes sagriezt atsevišķos gabalos - talonos, kā tas bija paredzēts iepriekšējā variantā. Ja mēs būtu pieņēmuši pirmā lasījuma variantu - Ministru kabineta piedāvāto variantu -, tad praktiski zustu iespēja pēc šo zīmju sagriešanas kontrolēt, vai nav pieļautas kādas nelikumības. Un, otrkārt, šī sistēma, mūsuprāt, ir vienkāršāka.

Kolēģi, es gribētu uzsvērt kādu ļoti būtisku iezīmi par šo vēlēšanu sistēmu. Tātad, ja krustiņš ir likts pēc konkrētā kandidāta saraksta nosaukuma, tad attiecīgā partija vai organizācija saņem vienu pilnu balsi, bet, ja šī balss ir sadalīta, teiksim, starp šo partiju un Zemnieku savienības partiju konkrētajā pagastā un attiecīgajā vēlēšanu zīmē ir trīs atzīmes pēc Zemnieku savienības izvirzītajiem kandidātiem, tad attiecīgi Zemnieku savienība saņem trīs devītdaļas no pilnas balss. Visas šīs daļējās balsis tiek summētas, tādējādi veidojot pilnas balsis. Princips ir tāds pats, kāds bija neatkarīgajā Latvijā, bet tehnika - citāda. Tehnika tagad ir vienkāršāka.

Priekšsēdētājs. Nav iebilžu?

J.Lagzdiņš. Tādējādi, kolēģi, jāsaka, ka par šo nodaļu LNNK frakcijas deputātu priekšlikums pēc būtības nav izskatāms un balsojams, jo tas ir iesniegts, ņemot vērā pirmā lasījuma redakciju.

Priekšsēdētājs. Vai LNNK frakcija neiebilst?

J.Lagzdiņš. Šā paša iemesla dēļ arī frakcijas “Līdztiesība” deputātu priekšlikums nav balsojams.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija neiebilst? Jūs vēlaties runāt par savu priekšlikumu? Arī balsot? Tad atgriezīsimies, lūdzu! Es atvainojos, bet es jūsu žestu nesapratu. Tas bija izteiksmīgi pozitīvs, bet, izrādās, tomēr... Esiet tik laipns un nolasiet!

J.Lagzdiņš. Tātad frakcijas “Līdztiesība” deputāti ierosina šiem pantiem tādu redakciju, ka balsu skaitīšana izdarāma vēlēšanu otrās dienas vakarā, vēlētājiem klātesot. Ja balsu skaitīšana nav notikusi vēlēšanu otrās dienas vakarā, tad tā izdarāma nākamās dienas iepriekšnoteiktā stundā. Tātad arī šī norma nav pieņemama, jo vēlēšanas notiek vienu dienu. Tātad balsu skaitīšanu pašvaldībās, kas nav sadalītas vēlēšanu iecirkņos, vēlēšanu komisijas veic šādi: atver kastes, atplēš aploksnes un pārbauda nodoto sarakstu derīgumu. Sarakstus sagriez pēc nodalījumiem, saskaita visas balsis, kuras nodotas par katru atsevišķo kandidātu, konstatē nodalījumu skaitu, kāds nodots par visiem katrā atsevišķajā kandidātu sarakstā minētajiem kandidātiem, saskaita visu derīgo nodalījumu skaitu un izdala ar ievēlējamo valdes locekļu skaitu. Izdala balsu skaitu, kas nodots par visiem kandidātiem, kas ierakstīti katrā atsevišķajā sarakstā, ar skaitli, kas iegūts 23.panta 1.5.punktā noteiktajā kārtībā. Šīs dalīšanas rezultāts ir to valdes locekļu skaits, kuri ievēlēti no katra atsevišķa kandidātu saraksta. Balsu skaitīšanu vēlēšanu iecirkņos izdara šādi: kastes atver analoģiski... Kolēģi, tas notiek ļoti līdzīgi, kā bija iepriekš - tātad kastes atver, aploksnes atplēš...

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, jums šis teksts ir, un es lūdzu Lagzdiņa kungu teikt tikai tādu īsu ievadu, jo teksts šeit ir garš...

J.Lagzdiņš. Kolēģi, es vēl gribētu uzsvērt, ka šī redakcija nav pieņemama, jo mēs esam akceptējuši cita veida vēlēšanu zīmes, citu balsošanas sistēmu. Tādēļ arī šāda balsu skaitīšanas sistēma nav pieņemama, jo tā ir pilnīgā pretrunā ar iepriekš akceptēto.

Priekšsēdētājs. Frakcija “Līdztiesība” pieprasa balsojumu. Lūdzu, balsosim par frakcijas “Līdztiesība” ieteikto 24.panta redakciju. Viens papildu “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 4, pret - 51, atturas - 7. Nav akceptēts. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija par 40.pantu ierosina sekojošo: panta redakcija ir precizējama no procedūras viedokļa, reglamentējot neizlietoto aplokšņu un vēlēšanu zīmju dzēšanu un protokolēšanu. Šis priekšlikums ir pieņemts, bet attiecīgās normas precizētas 39. un 42.pantā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Par 41. un 42.pantu priekšlikumi ir saņemti no LNNK frakcijas deputātiem, diemžēl tie nav pieņemami, un es atkal atkārtošu to pašu, - mums ir cita vēlēšanu zīmju sistēma un cita balsu skaitīšanas sistēma.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija neiebilst? Neiebilst. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Par 43.pantu ir LNNK frakcijas deputātu priekšlikums, kurš ir pieņemts. Kolēģi, tas ir 30.lappusē pats pirmais priekšlikums. Es varbūt īsi informēšu. Paldies deputātam Zaščerinskim.

Tātad 41.panta otrā daļa skan šādi: “Vispirms saskaita, cik pilno balsu ir saņēmuši visi kandidātu saraksti kopā, ar šo skaitli izdala attiecīgās domes (padomes) locekļu vietu skaitu...” Tālāk kā tekstā, jo tur bija tehniska kļūda.

Priekšsēdētājs. Tātad ir “ar šo”, nevis “šo” skaitli.

J.Lagzdiņš. Jā, ar šo skaitli! Tas ir ļoti būtisks labojums.

Priekšsēdētājs. Labi, tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tālāk par 43.pantu ir LNNK frakcijas deputātu priekšlikums, kurš ir pieņemts, ietverot to 43.panta pirmajā daļā kā otro teikumu. Šeit, kolēģi, ir runa arī par gadījumiem, kā ir jārīkojas, ja deputāta mandāts tiek anulēts vai arī ja attiecīgais deputāts likumā noteiktajā kārtībā tiek atsaukts. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija nākamajā gadā iesniegs īpašu likumu, ar kura palīdzību varēs atsaukt ievēlētos deputātus.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Ir vēl arī Juridiskās komisijas priekšlikums, kurš ir pieņemts. Juridiskā komisija ierosina, ka likumā ir jāreglamentē kārtība, kāda izstājušos deputātu vietā stājas nākamais attiecīgā kandidāta saraksta pārstāvis. Komisija uzskatīja, ka šo kārtību nosaka Centrālā vēlēšanu komisija un šeit nekādas papildu normas nav nepieciešamas, taču principā tas ir pieņemts.

Priekšsēdētājs. Vai nav iebildumu? Lūdzu, tālāk!

J.Lagzdiņš. Juridiskā komisija arī ierosina 44.panta pirmo daļu pirms vārdiem “vēlēšanu komisija” papildināt ar veselu vārdu “pašvaldības”. Šis priekšlikums ir pieņemts un arī citos pantos ir izdarīti precizējumi, kādos gadījumos ir vārdi “pašvaldības komisija” un kādos gadījumos - “iecirkņa komisija”.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tālāk ir precizēta 45.panta redakcija, un arī attiecībā uz septīto nodaļu, kas reglamentē nobeiguma noteikumus, ir daudz jaunu normu, kuras komisija ir ietvērusi pēc savas iniciatīvas. Es, varbūt, priekšsēdētāja kungs, dažos vārdos komentēšu, kādas ir šīs normas.

Priekšsēdētājs. Jā, jā - lūdzu!

J.Lagzdiņš. Tātad atšķirībā no pirmā lasījuma redakcijas sūdzības var iesniegt nevis vēlētāji, bet gan kandidātu saraksta iesniedzēji un pieteiktie kandidāti, jo viņi ir ieinteresētie. Analoga sistēma bija arī 5.Saeimas vēlēšanās. Turklāt, kolēģi, no pirmā lasījuma redakcijas ir izslēgts 35., 36. un 37.pants. Kolēģi, tabula ir 32.lappusē, tur ir šīs normas.

Priekšsēdētājs. Jā, mēs sekojam līdzi!

J.Lagzdiņš. Tā ir pirmajā lasījumā pieņemtā redakcija.

Priekšsēdētājs. Vai ir priekšlikumi? Nav. Deputāti atbalsta jūsu redakciju.

J.Lagzdiņš. Frakcijas “Saskaņa Latvijai” deputāti ierosina 35.panta otro daļu, tas ir, pirmā lasījuma redakciju, izteikt šādi: “Ja tiesa atzinusi par nepareizu atsevišķu valdes locekļu ievēlēšanu, tad viņi ir izslēdzami no valdes sastāva un viņu vietā nāk kandidāti no attiecīgā kandidātu saraksta.” Šis priekšlikums ir noraidīts. Taču jāsaka atklāti, kolēģi, ka šis priekšlikums tomēr uz trešo lasījumu ir jāizskata detalizēti un jāprecizē, tātad jāparedz tomēr iespēja, ka var rasties šāda situācija, par kuru runā “Saskaņa Latvijai” deputāti.

Priekšsēdētājs. Tātad šis priekšlikums otrajā lasījumā ir noraidīts, bet tas tiks detalizēti izskatīts trešajā lasījumā?

J.Lagzdiņš. Tieši tā.

Priekšsēdētājs. Jūs gribējāt komentēt? Nē? Vai frakcija “Saskaņa Latvijai” piekrīt?

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi, 39.panta vietā ir jaunas normas - 47.un 48.pants, kuros ir runa pat atbildību gadījumos, kad tiek pārkāpts vēlēšanu likums vai citi likumi. Kolēģi, šeit, 48.pantā, ir tieša norāde: “Ja deputāta kandidāts ir parakstījis deklarāciju un norādījis, ka viņš nav Valsts drošības komitejas darbinieks vai ka viņš ir rīcībspējīgs, vai arī ir deklarējis citas likumā noteiktas lietas, bet ir konstatēts, ka viņš ir nepareizi sniedzis ziņas, tad viņš ir saucams pie kriminālatbildības. Pēc attiecīgā panta viņu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem, bet, ja to izdara Saeimas deputāts, valdes loceklis vai kāda cita amatpersona, tad tādā gadījumā viņu soda ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.” (No zāles deputāts M.Budovskis: “Lai sēž!”)

Priekšsēdētājs. Lūdzu, tālāk!

J.Lagzdiņš. Tālāk ir jauns 49.pants, par kuru priekšlikumi līdz šai dienai nav iesniegti.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

J.Lagzdiņš. Ir bijis arī frakcijas “Līdztiesība” deputātu priekšlikums, kurš noraidīts. Tas skan šādi: “Papildināt likumprojektu ar šādu jaunu pantu: “Pašvaldību vēlēšanas tiek finansētas no attiecīgās pašvaldības budžeta.”” Tieši otrādi - komisija uzskatīja, ka ņemot vērā pašvaldību finansiālo stāvokli, likumā būtu tieši jānorāda, ka izdevumi, kas ir saistīti ar vēlēšanu sagatavošanu un norisi, tiek segti no valsts budžeta. Taču ir ierosinājums un acīmredzot uz trešo lasījumu komisija noteikts, ka tikai šajās vēlēšanās ir šāda kārtība, bet nākamajām pašvaldībām jau savlaicīgi būs jāparedz vēlēšanām attiecīgais finansējums.

Priekšsēdētājs. Vai frakcija uzstāj uz balsojumu? Neuzstāj.

J.Lagzdiņš. Ļoti būtisks ir frakcijas “Saskaņa Latvijai” priekšlikums: “Papildināt likumprojektu ar šādu pantu: “Kandidātu, partiju un vēlētāju apvienību izdevumus, kas saistīti ar vēlēšanām, nefinansē no valsts vai pašvaldību budžeta.”” Priekšlikums ir pieņemts 51.pantā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk!

J.Lagzdiņš. Likumprojekts ir papildināts ar pārejas noteikumiem. Pārejas noteikumos ir divi punkti. Pirmais ir ļoti būtisks, kolēģi! Komisija ierosina noteikt, ka tās vēlēšanas, kas tiek organizētas pēc šā likuma spēkā stāšanās, izņēmuma kārtā notiek 1994.gada 24.aprīlī, bet arī tajā gadījumā, ja mēs nobalsosim otrajā lasījumā par šo redakciju, tā būs koriģējama laika periodā līdz trešajam lasījumam, ja radīsies kaut kādi neparedzēti apstākļi, kas liegtu mums izpildīt šo normu.

2.punktā ir runa par situāciju, ka joprojām var doties uz vēlēšanu iecirkņiem, ņemot līdzi bijušo PSRS pasi. Šo tiesību var izmantot tie pilsoņi, kuri nav saņēmuši Latvijas Republikas pilsoņa pasi.

Priekšsēdētājs. Paldies. Komisija tiešām ir izskatījusi ļoti daudzus priekšlikumus, un to lielākā daļa ir ņemta vērā un iestrādāta. Vai varam balsot par akceptu otrajā lasījumā? Lūdzu, balsosim! Deputāts Panteļējevs - “par”. Rezultātu! 62 - par, pret - 4, atturas - 8. Akceptēts otrajā lasījumā. Lagzdiņa kungs, nosauciet trešā lasījuma datumu, lūdzu! (Starpsauciens no zāles: “Lagzdiņa kungs! Jāpieņem lēmums.”)

J.Lagzdiņš. Priekšsēdētāja kungs, ierosinu Saeimai trešo lasījumu izdarīt nākamā gada 30.janvārī.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Akceptēts.

Prezidijs ir saņēmis iesniegumu, kurā tiek lūgts pēc likumprojekta “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanām” izskatīt šādus likumprojektus: 1) likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu”, 2) likumprojektu “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu”, 3) likumprojektu “Par muitas tarifiem”. Tas ir kārtējais grozījums mūsu darba kārtībā. Viens var runāt “par”, viens - “pret”, un tad balsosim. Lūdzu, deputāts Endziņš - “Latvijas ceļš”.

A.Endziņš (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es iebilstu pret šo praksi. Nākamie likumprojekti ir minēti 4.punktā, tie jau ir darba kārtībā nepārtraukti, un tie ir saistīti arī ar tām funkcijām, kuras vajadzētu veikt Izmeklēšanas komisijai, Valsts kontrolei un tā tālāk. Turklāt te ir ļoti labs apkopojums, un es domāju, ka pirmais lasījums mums prasīs tikai dažas minūtes laika, bet, ja mēs turpināsim šādu praksi, ka te ir viens likums, te - otrs, te - trešais... Es domāju, ka šādu praksi mums vajadzētu izbeigt.

Priekšsēdētājs. Deputāts Panteļējevs - “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Es tomēr ieteiktu atbalstīt to, jo arī Konvencijas apstiprināšana... Es saprotu, ka komisija ir ražīgi strādājusi un ka likumprojekts par muitas nodevām ir sakārtots, tāpēc tā izskatīšana aizņems pāris minūšu. Tas tomēr ir svarīgs saimniecisks jautājums, kas ir jāizlemj. Bez tam es gribu atgādināt, ka mēs vēl pirms Endziņa kunga piedāvātā jautājuma iebalsojām arī likumu par amnestiju, kurš mums ir jāskata pēc tam.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par deputātu iesniegumu. Es jums to jau nolasīju. Runa tātad ir par konvenciju, likumprojektu par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu un likumprojektu par muitas tarifiem. Lūdzu rezultātu. Par - 46, pret - 8, atturas - 10. Deputātu iesniegums ir pieņemts.

Prezidijam ir iesniegts jautājums, tāpēc vārds Saeimas sekretāra biedram deputātam Tomiņam.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

To ir parakstījuši pieci deputāti, un tas adresēts Latvijas Republikas Ministru prezidentam Valdim Birkava kungam. “Jautājums: Lūdzam sniegt rakstisku atbildi uz šādu jautājumu: kāda ir budžeta izdevumu dinamika, salīdzinot ar 1992.gada, 1993.gada budžetu un 1994.gada budžeta projektu? Cik procentu no kopējās izdevumu summas tiek veltīts katram no izdevumu veidiem, un kādus secinājumus jūs izdarāt no šīs dinamikas? 1993.gada 16.decembrī”. To parakstījuši deputāti Siliņš, Tupešu Jānis, Pauls Putniņš, Olga Dreģe, Dainis Stalts.

Priekšsēdētājs. Godātais Ministru prezident, lūdzu, pieņemiet šo jautājumu. (No zāles deputāts V.Birkavs: “Ar cieņu!”)

Andrejs Siliņš lūdz vārdu motivācijai. Lūdzu!

A.Siliņš (LC).

Godāto priekšsēdētāj! Godāto Prezidij! Godātie deputāti! Jau pagājušajā sēdē, kad apspriedām likumprojektu “Par budžetu un finansu vadību”, es uzstājos un atbalstīju tur ietverto normu, ka, apspriežot gada budžetu, ir nepieciešams salīdzinājums par trim gadiem - iepriekšējo gadu, kārtējo gadu un nākamo gadu. Tobrīd es aicināju to izdarīt, iesniedzot šo projektu. Pašreiz droši vien šādu aicinājumu nav nepieciešams iesniegt, tādēļ arī ir radies šis jautājums. Jautājums ir radies jau agrāk, apspriežot likumprojektu mūsu komisijā - Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Domāju, ka arī citām komisijām būtu interesanti, strādājot ar šo materiālu, lietot šo papildu informāciju un zināt Ministru prezidenta un arī Ministru kabineta secinājumus (ja tādi ir), kādi izdarīti, vērojot šo dinamiku. Tas varētu palīdzēt labāk orientēties mūsu komisiju darbā attiecībā uz prioritātēm valstī. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Nākamais iesniegums ir ierosinājums strādāt šodien no pulksten 19.30 (pēc pārtraukuma) līdz pulksten 22.00 bez pārtraukuma. Balsošanas režīmu! Viens var runāt “par”, viens - “pret” šo iesniegumu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 29, pret - 10, atturas - 20. Priekšlikums nav pieņemts.

Godātie kolēģi, mēs līdz pārtraukumam vēl varam ražīgi strādāt 10 minūtes deputāta Piebalga - Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētāja - vadībā. Lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Pirmais no nodevu likumiem, ko es jums piedāvāju, tātad ir likumprojekts par Latvijas Republikas un Dānijas Karalistes konvenciju nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanai. Šāda tipa konvencijas mēs jau esam skatījuši attiecībā uz četrām valstīm. Komisijas vārdā es lūdzu jūs nobalsot par jautājuma steidzamību.

Priekšsēdētājs. Balsošanas režīmu! Viens “par” ir papildus. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 64, pret - 1, atturas - 2. Priekšlikums attiecībā uz steidzamību ir pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

A.Piebalgs. Šīs konvencijas teksts ir absolūti līdzīgs tām četrām konvencijām, kuras mēs jau izskatījām. Vienīgā atšķirība attiecas uz šīs konvencijas stāšanos spēkā. Tā kā konvencija ir parakstīta samērā nesen, jau ir paredzēta tā situācija, ka konvencija varētu tikt ratificēta nevis mēnesi, bet dažas nedēļas pirms 1994.gada. Tātad šī konvencija ratifikācijas gadījumā varētu stāties spēkā, tāpat kā visas pārējās četras, ar 1994.gada 1.janvāri. Komisijas vārdā lūdzu jūs akceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Viens “par” papildus. Lūdzu rezultātu! Par - 65, pret - 1, atturas - 1. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Lasīsim pa pantiem!

A.Piebalgs. Es ierosinu akceptēt to arī otrajā lasījumā... (Starpsauciens no zāles: “Lai būtu!”)..., jo panti ir satura ziņā tieši tādi paši, kādi bija jau iepriekšējos četros projektos; visi šie likumprojekti sastāv no trim pantiem.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim! Papildus ir viena balss “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 71, pret - nav, atturas - nav. Likums ir akceptēts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu”. Lūdzu, Piebalga kungs!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamie deputāti! Kā jūs zināt, mūsu valstī pastāv zināmas problēmas ar autoceļiem, un viena iespēja, kā no finansiālā viedokļa atrisināt šīs autoceļu uzturēšanas, remonta un būvdarbu problēmas, būtu - ieviest transportlīdzekļu nodevu. Šīs nodevas mērķis būtu izveidot autoceļu fondu, nodrošināt autoceļu remontu un būvdarbus. Protams, šis fonds pilnībā nespēs nodrošināt visas vajadzības attiecībā uz autoceļiem, bet neapšaubāmi tas būs zināms ieguldījums šajā ziņā. Ir paredzēts, ka šā fonda viena daļa tiks ieskaitīta valsts autoceļu fondā, otra - pašvaldību autoceļu fondā. Šajā ziņā komisijā nekādas domstarpības neradās. Neradās arī domstarpības par to, ka nodevas maksātāji būs visi - visas juridiskās un fiziskās personas, kurām pieder transportlīdzekļi, kas reģistrēti Latvijas Republikā. Protams, 5.pantā ir paredzētas dažādas atlaides invalīdiem. Ir arī priekšlikums tekstu papildināt, nosakot attiecīgus atvieglojumus pensionāriem, bet par šiem atvieglojumiem būs jāspriež likumprojekta otrajā lasījumā.

Galvenā diskusija bija tieši par to, kādā veidā aprēķināt jeb uzlikt šo nodevu. Un pēc būtības ir divi - varētu pat teikt, divarpus - varianti. Viens variants ir - transportlīdzekļus iedalīt pēc to kravnesības un atbilstoši tai uzlikt transportlīdzekļa nodevu. Šo priekšlikumu (kombinācija ar LNNK frakcijas priekšlikumu, ka luksusa automobiļiem jāpalielina šī transportlīdzekļa nodeva līdz 50 latiem) komisija atbalsta. Tajā pašā laikā mūsu komisijā deputāti Kreituss un Stroganovs (jūs esat saņēmuši dokumentu nr.531, ko iesniedzis deputāts Stroganovs un vairāki citi deputāti) uzskata, ka šis princips neesot taisnīgāks un ka labāk būtu šo nodevu aprēķināt pēc automašīnu dzinēju tilpumu. Pret to iebilda Autotransporta departaments un Satiksmes ministrija, jo tādā gadījumā pastāvēs lielas iespējas ne tikai izvairīties no nodevas maksāšanas, bet arī manipulēt ar dzinēja tilpumu kubikcentimetriem un tas apgrūtinās šīs nodevas iekasēšanu. Bet par to būtu jālemj likumprojekta otrajā lasījumā.

Tā kā Budžeta un finansu komisijā visi bija vienisprātis, ka šāda nodeva ir jāievieš, un, tā kā šāda prasība ir iestrādāta arī nākamā gada budžeta projektā, es komisijas vārdā lūdzu jūs atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Likumprojekta pielikumā ir dota arī salīdzinošā tabula. Tā kā likumprojekts sastāv tikai no pieciem pantiem, mēs varētu lemt arī par otro lasījumu. Es gribētu, lai Saeima izlemj, vai mēs uzreiz nevarētu tagad pāriet uz otro lasījumu, taču es nepastāvu uz šo priekšlikumu, jo mums šodien ir vēl jāizskata ļoti daudzi likumprojekti.

Priekšsēdētājs. Paldies. Atklāsim vispārējas debates! Debatētāji nav pieteikušies. Lūdzu, balsosim par likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu. Par - 67, pret - nav, atturas - 4. Likumprojekts “Par transportlīdzekļa ikgadējo nodevu” ir akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

A.Piebalgs (LC).

Komisijas vārdā es ierosinu pāriet uz likumprojekta otro lasījumu - it īpaši tāpēc, ka vēl būs trešais lasījums, kura laikā arī varēs iestrādāt priekšlikumus. Bet svarīgi būtu akceptēt pašus principus, kas ietverti 3.un 4.pantā. Šiem pantiem ir diezgan principiāls raksturs, jo tie faktiski visu izšķir. Es tomēr lūdzu to izdarīt, jo likumprojektā ir tikai pieci panti.

Priekšsēdētājs. Tas tiešām ir principiāls jautājums. Vai deputāti neiebilst? (No zāles: “Neiebilstu!”) Iebildumu nav. Tagad būs pusstundu ilgs pārtraukums, un pēc tam uzsāksim lasījumu pa pantiem.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, ieņemiet vietu! Lūdzu, deputāt Piebalg, tribīnē! Likumprojektu “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu” lasīsim pa pantiem.

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tātad 1.pantā, kurā ir runa par nodevas mērķi, komisija atbalsta Ministru kabineta piedāvāto redakciju. Nekādi citi priekšlikumi netika saņemti.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk!

A.Piebalgs. 2.pants - “Nodevas maksātāji”. Nekādi priekšlikumi par šo pantu nav saņemti. Arī komisija atbalstīja Ministru kabineta redakciju.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, tālāk!

A.Piebalgs. Par 3.panta 1.apakšpunktu ir divi alternatīvi priekšlikumi. Valdības sākotnējais variants: vieglie automobiļi - 7,5 lati, tātad visiem automobiļiem vienota likme.

Komisija, izskatījusi LNNK frakcijas priekšlikumu, modificēja šo priekšlikumu un ierosina 1.punktu izteikt šādā redakcijā: “Vieglie automobiļi - 7,5 lati; 1.un 2.luksusa markas vieglās automašīnas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu sarakstu - 50 lati.” Tas ir komisijas variants, taču jāteic, ka komisijā domas dalījās.

Jums vēl ir izdalīts 531.dokuments. Tas būtībā atkārto otro alternatīvo priekšlikumu, kas ir formulēts kā deputāta Kreitusa priekšlikums. Deputāts Kreituss piekrīt Stroganova kungam, ka likmē ir liela gradācija atkarībā no kubatūras. Es saprotu, ka par šiem diviem alternatīvajiem priekšlikumiem tagad izvērsīsies debates, tāpēc vairs negribētu turpināt.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam Kreitusam - Demokrātiskā partija. Lūdzu!

 

A.Kreituss (DP).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es mēģināšu pamatot šo domu, taču, no vienas puses, tā kā ir diezgan vēls, diezin vai ir īpaša jēga daudz šķēpu lauzt.

Ja runājam par Ministru kabineta apstiprināto sarakstu, tad man liekas, ka tiešām Ministru kabinetam nav svarīgāka darba kā noņemties ar visādu automašīnu sarakstu apstiprināšanu, jo tagad ir savests tik daudz visādu ārzemju mašīnu ar dažādām kubatūrām! Turklāt mašīnas tehniskajā pasē ir norādīta tās kubatūra. Un, ja dažreiz arī nav, tad tomēr šai kubatūrai tur ir jābūt uzrādītai. Tāpēc labāks būtu šis priekšlikums - vadīties pēc tādas prakses, kāda ir arī ārzemēs, kur it ņemta vērā kubatūra.

Mēs varbūt varam mazliet te pastrīdēties par to, ka varbūt tām lielajām mašīnām vajag kaut ko vairāk uzlikt, taču tas nebūtu principiāli. Tomēr to vajadzētu darīt, izejot no kubatūras, un tas ir pilnīgi precīzi formulējams.

Viens strīdus ābols vēl bija tāds. Ir ceturtais žigulis, kuram aizmugurē ir tā saucamais furgons. Radās jautājums, ka varbūt arī par to vajadzētu maksāt 7,5 latus un neiekļaut šo mašīnu otrajā grupā, tātad nenoteikt tai 15 latus. Un to atkal ir viegli argumentēt. Tik tiešām tā ir kubatūra līdz 1500 cm3, tātad tas attiecas uz pirmo grupu. Nu, tad lai viņš maksā tos 7,5 latus! Ja ir kāds tāds, kuram ir mazliet vairāk, tad lai viņš arī maksā vairāk! Es domāju, ka šis ir ļoti loģisks priekšlikums, un tā tas ir visur.

Un es vēlreiz gribētu teikt, ka šodien Rīgā ir tik daudz dažādu marku mašīnu, ka Ministru kabinetā varēs gari un plaši spriest un strīdēties, kamēr apstiprinās sarakstus. Manuprāt, tā ir pilnīgi nevajadzīga laika šķiešana.

Mēs varētu nobalsot par kubatūrām, un viss būtu kārtībā. Un, ja kāds uzskata, ka, teiksim, tad, ja dzinēja tilpums ir lielāks par 3000 cm3 būtu vērts noteikt, lai maksā 15 latu par to, tad es neiebilstu. Un ne tikai 15, bet, teiksim, 20 vai 25. Es pret to nekādi neiebilstu. Tāda pieeja ir loģiska, un to izmanto arī citur.

Priekšsēdētājs. Vārds ministram Gūtmanim.

A.Gūtmanis (satiksmes ministrs).

Priekšsēdētāja kungs, es atvainojos par slikto rokrakstu.

Cienījamie kolēģi! Es gribētu atgādināt, ka mums šodien darba kārtībā ir likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par autoceļiem””. Tiek izveidots Ceļu fonds. Un Ceļu fonda līdzekļi tiek veidoti no vairākiem ienākumu avotiem. Taču būtībā doma ir tāda, lai ceļu lietotāji maksātu par ceļu atkarībā no tā, cik daudz viņi šo ceļu izmanto.

Ceļu fonda veidošanas avoti ir šādi. Tā ir akcīze par degvielu, tas ir akcīzes nodoklis par automobiļiem, šis nodoklis par autotransportu un tad vēl visi sodi un apdrošināšana. Viss, kas ir saistīts ar politiku un līdztiesību starp pilsoņiem. Tātad tas tiek veidots ar akcīzes nodokļiem, kādus kuram automobilim uzliek - luksusa automobilim var uzlikt tādu vai vēl lielāku akcīzes nodokli.

Šis likumprojekts, ko ir izstrādājuši Satiksmes ministrijas eksperti un citi Latvijas speciālisti, balstās uz to, ka katrs automobilis ar savu svaru iedarbojas uz ceļu. Tāpēc ne kubatūrai, ne kaut kam citam un arī ne luksusam te nav sevišķas nozīmes. Tāpēc es iestājos par to, lai mēs izvēlētos principu par automobiļa iedarbību uz ceļu, nevis vērtētu tā kubatūru. Jo, redzat, mums nāksies šo naudu sadalīt attiecībā uz pagastu ceļiem, pilsētu ielām un valsts ceļiem. Un tur būs lieli strīdi, kā šo naudu godīgi sadalīt. Un tad mums ir jābūt skaidram principam.

Šeit ir meklēts kompromiss un ielikts viens punkts, ka luksusa automobiļus apliek ar lielāku nodokli. Un to apstiprina nevis Satiksmes ministrija, bet Ministru kabinets. Dabīgi, ka ekspertiem ir problēma, lai pateiktu, kas ir luksusa automobilis, bet es tomēr lūdzu šos kritērijus izstrādāt un katru gadu apstiprināt. Luksuss varētu būt lielie mersedesi, kā tas ir “lielajā pasaulē”, bet būtībā, dāmas un kungi, es iestājos par to, lai mums būtu loģisks likums, kas tālāk ļautu veidot pareizu naudas sadalījumu attiecībā uz pagastu ceļiem, pilsētu ielām un valsts ceļiem, tāpēc būtu jāiet no principa par kravnesību. Un arī es iestājos par komisijas ieteikto variantu, kā arī piekrītu jautājumam par politisko aktivitāti un iniciatīvu, ko izvirzīja LNNK frakcija, - lai luksusa automobiļiem uzliek lielāku šo nodokli - 50 latus.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Seilei - lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Es saprotu, ka Satiksmes ministrija vadās no apsvēruma, ka, lai uzlabotu ceļus, vajag dabūt lielāku šo nodevu un šo naudas masu. Bet es savukārt domāju, kas maksās šo summu, un tādēļ, pirmkārt, atbalstu LNNK frakcijas priekšlikumu par luksusa automašīnu aplikšanu ar lielāku nodokli un, otrkārt, atbalstu arī, lai cik dīvaini tas neizklausītos, frakcijas “Līdztiesība” iesniegto priekšlikumu par to, ka nodeva jāaprēķina atkarībā no dzinēja tilpuma kubatūras. Tas ir loģiski, jo nav saprātīgi likt zemniekam, kurš varbūt izbrauc tikai trīsreiz gadā pēc siena, maksāt trīsdesmit latus gadā, jo viņš vispār varbūt tikai 10 vai 12 latus mēnesī nopelna. Prasīt no viņiem tik lielas summas - 30 vai 50 latus - nav normāli. Tas nav saprātīgi! Es vēl gribu aizrādīt, ka autobusu satiksme jau tā ir panīkusi (vismaz lauku apvidos tā tas ir), un, ja arī autobusiem uzliksim vēl nodokli un to maksās visas šīs juridiskā personas un privātpersonas, kuras organizē autobusu satiksmi lauku rajonos, tad biļetes būs vēl dārgākas! Es ierosinu atbalstīt pirmajā daļā LNNK frakcijas priekšlikumu, kā arī frakcijas “Līdztiesība” priekšlikumu attiecībā uz dzinēja kubatūru. Saskaņā ar frakcijas “Līdztiesība” priekšlikumu maksa par vislielāko dzinēja tilpumu nedrīkst pārsniegt 15 latus. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, vai jums nebūtu iebildumu, ja mēs vispirms balsotu par 3.panta 1.punktu (par vieglajiem automobiļiem) un pēc tam debatētu par 2.punktu, jo deputāts Grots ir pieteicies runāt par 2.punktu. Bet, manuprāt, mums vispirms būs balsojot jāizšķiras un jāpieņem lēmums par trim alternatīvām attiecībā uz 1.punktu - par deputātu Stroganova, Laviņas, Bartaševiča un Fjodorovas priekšlikumu, par deputāta Kreitusa priekšlikumu un par LNNK frakcijas priekšlikumu.

Bet vēl lūdz vārdu deputāts Milbergs. Lūdzu!

R.Milbergs (TB).

Cienījamie deputāti! Gribu izteikties par 3.panta 1.punktu - par vieglajiem automobiļiem. Manuprāt, katrai likuma normai ir jābūt maksimāli vienkāršai un skaidrai, lai panāktu maksimālu efektu un lai katra norma varētu tikt pilnīgāk realizēta. Un tāpēc tas, ka visi vieglie automobiļi ir apliekami ar vienādu nodevu, ir, manuprāt, ļoti loģiski un saprotami, un, lai gan satiksmes ministrs pauda gatavību noteikt klasifikāciju luksusa automobiļiem, es domāju, tas sagādās zināmas grūtības. Tāpēc mans priekšlikums tomēr ir - visus vieglos automobiļus aplikt ar vienādu nodevu, kā to teica likumprojekta autori. Jo, ja nodevu aprēķinās pēc kubatūras, mēs būsim vērsušies pret tiem cilvēkiem, kuriem pieder vecu marku automobiļi, un tādi lielākoties ir zemniekiem piederošās volgas un pobedas. Atcerieties - tām dzinēja tilpums taču ir 2,5 kubikmetri! Tātad saskaņā ar to gradāciju, ko šeit iesaka, šo mašīnu īpašniekiem būs jāmaksā maksimālais nodoklis.

Es uzskatu, ka no nodokļa būtu atbrīvojami tikai tie invalīdi, kuru lietošanā ir transportlīdzeklis ar speciālu aprīkojumu, kurš viņiem ir pārvietošanās līdzeklis. Jo, ja mēs noteiksim, ka šī ļaužu kategorija - pirmās un otrās grupas invalīdi - ir atbrīvojami no šā nodokļa, var rasties situācija, ka viņi visi kļūs par automobiļu īpašniekiem. Arī to es lūdzu ņemt vērā. Un tāpēc es ierosinu atbalstīt šo priekšlikumu, kuru iesniedza likumprojekta autori.

Priekšsēdētājs. Deputāts Dzintars Ābiķis - lūdzu!

 

Dz.Ābiķis (LC).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Es tomēr aicinu noraidīt šo LNNK frakcijas priekšlikumu, kas pamatojas uz luksusa markas noteikšanu vieglajām automašīnām. Man personīgi, raugoties pēc manām līdzšinējām iespējām, šķiet, ka luksusa automašīna ir varbūt zaporožecs, bet vienam otram varbūt tas ir citas markas automobilis. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Lūdzu uzmanību! Manis teikto koriģēja. Tātad balsojami ir divi priekšlikumi. Deputātu Kreitusa un Stroganova priekšlikums un pārējo deputātu priekšlikums sakrīt. Lūdzu uzmanību! Izsniegtajos materiālos ir kļūda. Vai jūs varat nedaudz uzklausīt? Ir runa par nopietnām lietām! Tātad, kā es saprotu, vispirms būtu jābalso par deputāta Stroganova un deputāta Kreitusa priekšlikumu, jo šķiet, ka tas ir aptverošāks nekā LNNK frakcijas priekšlikums.

Vai attiecībā uz procedūru ir kādas iebildes? Pirmais balsojums būs - vēlreiz pasvītroju! - par deputāta Stroganova un deputāta Kreitusa priekšlikumu attiecībā uz vieglajiem automobiļiem (3.pants, 1.punkts). Par pārējiem priekšlikumiem balsosim pēc tam. Lūdzu rezultātu. Par - 27, pret - 25, atturas - 21. Priekšlikums nav pieņemts.

Tagad balsosim par LNNK frakcijas priekšlikumu! Viens “par” ir papildus. Par - 45, pret - 10, atturas - 13. Priekšlikums ir pieņemts.

A.Piebalgs (LC).

Par 3.panta 2.apakšpunktu ir saņemts deputāta Grota priekšlikums, un deputāts grib savu priekšlikumu pamatot. Komisijā šis priekšlikums netika apspriests; mans uzskats ir - neatbalstīt.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Grotam.

 

A.Grots (KDS).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Šodien runāja par tilpumiem un runāja par skādi, kas nodarīta ceļiem. Arguments, kāpēc nevar pikapu uzskatīt par vieglo automašīnu, bet tā ir jāieskaita nākamajā augstākajā kategorijā - jāuzskata par kravas mašīnu, ir tas, ka pikapā it kā varot vairāk ielikt. Bet šajā argumentā, es domāju, ir pārāk daudz pretrunu, pirmām kārtām tāda: mēs gan uzskatām volgu, parasto volgu, par vieglo automašīnu un moskviča pikapu jau par kravas mašīnu, tomēr volgā var ielikt daudz vairāk nekā moskviča pikapā.Otrām kārtām: es domāju, ka jūs, tāpat kā es... (Starpsauciens no zāles: “Mēs dzirdam!... Kāpēc nerunā?”)

Priekšsēdētājs. Lūdzu, turpiniet!

A.Grots (KDS).

Otrām kārtām. Kurš gan tirgū nav redzējis žiguļus, moskvičus... Jā, pat BMW pakaļējais sēdeklis ir piekrauts līdz malai, aizmugures bagāžnieks tāpat! Tas ceļiem nodara lielāku skādi nekā normāli pielādēts pikaps. Tātad mans priekšlikums ir - parasto pikapu (bez kravas kastes) uzskatīt par vieglo automašīnu.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt par šo automobiļu kategoriju?

Godātie kolēģi! Vispirms ir jābalso par deputāta Grota priekšlikumu. Tas ir 3.panta 2.punkts. Es nolasīšu to vēlreiz: “Parastie pikapi, bez kravas kastes - 7,5 lati; pikapi furgoni un kravas automobiļi ar pilnu masu līdz 3,5 tonnām - 15 lati.” Balsošanas režīmu! Viena balss - “pret”. Lūdzu rezultātu. Par - 41, pret - 6, atturas - 26. Priekšlikums ir pieņemts.

Tālāk, lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Par 3.pantu nekādu citu priekšlikumu nebija. Nekādi citi rakstveida priekšlikumi vairs nav saņemti. Vēl būs trešais lasījums. Cienījamā Seiles kundze, jūs varat savu priekšlikumu iesniegt uz trešo lasījumu, un mēs apspriedīsim to tad, kad būs trešais lasījums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, ļaujiet deputātei Annai Seilei nākt uz tribīni!

Vārds deputātei Seilei!

A.Seile (LNNK).

Es ierosinātu atlikt balsojumu par 4.un par 3.punktu uz trešo lasījumu un tad nobalsot par šo summu latos, kura būtu jāmaksā par kravas automobiļiem. To vajag kārtīgi pamatot un nobalsot trešajā lasījumā. Es uzskatu, ka šī summa - 30 lati - ir pārāk liela.

Priekšsēdētājs. Jūs vēlētos komentēt?

A.Piebalgs. Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Es tomēr lūgtu nobalsot par 3.pantu, jo būs vēl arī trešais lasījums. Tad mēs attiecīgi par šo konkrēto priekšlikumu, kāds būs Seiles kundzei, varēsim vēlreiz balsot. Es vēlreiz uzsveru, ka šis projekts netiek izskatīts steidzamības kārtā. Tātad šā projekta izskatīšanai būs vēl trešais lasījums un visi uz trešo lasījumu iesniegtie priekšlikumi tiks izskatīti plenārsēdē.

(No zāles deputāte A.Seile: “Neapstiprinām pagaidām šo...”)

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Tas gan īsti nebūs saskaņā ar Kārtības rulli, bet tiešām mums būtu jābalso pirmais priekšlikums - atlikt 3.un 4.punkta akceptēšanu vai izskatīšanu otrajā lasījumā. Tāds ir arī deputātes Seiles priekšlikums.

Jūs par procedūru? Lūdzu - Aivars Endziņš.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Saeimas Kārtības rullis to neparedz, ka tādā veidā varētu atlikt kādu balsojumu.

Priekšsēdētājs. Man jāsaka, ka Francijas Nacionālajā asamblejā tas tiek plaši praktizēts. (Zālē smiekli.) Arī mūsu Kārtības ruļļa 121.pantā ir zināmas norādes šajā virzienā, ka pirms balsošanas pēc būtības ir izšķirams priekšlikums par lietas izskatīšanas atlikšanu. Un tā, es sapratu, arī Seiles kundze šo jautājumu formulēja. Taču, ja kādam ir ļoti lieli iebildumi, tad mēs varam tiešām balsot arī par šo 3.un 4.punktu. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile. Par procedūru. Es jums paskaidroju, ka man nav nevienas smagās mašīnas, bet man to jautāja frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti. Taču es aizstāvu zemniekus.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu, varbūt izšķirsim to ar balsojumu un balsosim šeit piedāvāto redakciju. Jo pēc tam mums tiešām var rasties problēmas ar šīm atlikšanām, jo pirmām kārtām ir precīzi jāiesniedz šis priekšlikums par atlikšanu. Šeit gan tā lieta ir vienkārša, taču sarežģītos pantos mums var rasties arī lieli samezglojumi. Tāpēc balsosim par 3.panta 3.punktu: “Kravas automobiļi ar pilni masu līdz 12 tonnām - 12 lati.” Tātad jūs izšķiraties balsojumā par “par” vai “pret”. Balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 45 - par, 13 - pret, 18 - atturas. Ir pieņemts.

Nākamais: “Kravas automobiļi ar pilnu masu no 12 līdz 20 tonnām un autobusi ar pilnu masu virs 12 tonnām - 30 lati.”

Balsosim! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 47 - par, 9 - pret, 13 - atturas. Arī ir pieņemts.

Nākamais: “Kravas automobiļi ar pilnu masu virs 20 tonnām - 50 lati.”

Lūdzu balsosim! Rezultātu! Par - 57, pret - 5, atturas - 7. Pieņemts.

“Motocikli un motorolleri - 1,5 lati.” Mopēdi šeit nav! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 56 - par, 3 - pret, 10 - atturas. Paldies. 3.pantu esam pabeiguši.

A.Piebalgs. Attiecībā uz 4.panta pirmo daļu komisijā tika izskatīts deputāta Tomiņa priekšlikums - izteikt šo pirmo daļu šādā redakcijā: “No nodevas kopējā apjoma 70 procenti ieskaitāmi valsts autoceļu fondā un 30 procenti - pašvaldību autoceļu fondos”. Šo priekšlikumu valdība atbalstīja.

Priekšsēdētājs. Paldies. Taču deputāts Tomiņš lūdz vārdu. Lūdzu!

Z.Tomiņš (LZS).

Tātad šajā likumprojektā ir teikts, ka transportlīdzekļu nodevas mērķis ir izveidot autoceļu fondus, nodrošinot autoceļu uzturēšanu, remontu un būvniecību. Latvijas Zemnieku savienības frakcijas priekšlikums, kuru esmu iesniedzis rakstveidā, ir papildināt to daļu, kura no nodevas kopējā apjoma ir ieskaitāma šajā fondā. Jāpalielina šī pašvaldību autoceļu fonda procentuālā daļa, jo tieši uz pašvaldībām gulsies vietējo ceļu - lauku ceļu un autoceļu - uzturēšana, remonts un būvniecība. Es domāju, ka visiem ir skaidrs, ka šie ceļi ir novesti ļoti bēdīgā stāvoklī un daudzās vietās nav izbraucami, tāpēc lūdzu atbalstīt šo mūsu frakcijas priekšlikumu un palielināt to procentuālo daļu, kas ieskaitāma pašvaldību autoceļu fondos.

Priekšsēdētājs. Līdz ar to 4.pants jeb deputāta Tomiņa priekšlikums ir akceptēts. Komisija pieņēma un deputātiem nav iebildumu...

A.Piebalgs (LC).

Otrajā daļā ir šāds labojums: “Kārtība, kādā ikgadējā transportlīdzekļu nodeva iekasējama un ieskaitāma autoceļu fondos, nosakāma ar Ministru kabineta lēmumu.”

Priekšsēdētājs. Jā, tas ir deputāta Piebalga priekšlikums.

A.Piebalgs. Vairāk priekšlikumu par 4.pantu nebija.

Priekšsēdētājs. Deputāts Aivars Endziņš - lūdzu!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Atbalstu šo deputāta Piebalga priekšlikumu, bet gribētu precizēt, ka šo kārtību nosaka nevis ar Ministru kabineta lēmumu, bet atbilstoši likumam par Ministru kabinetu. Te var būt runa tikai par Ministru kabineta noteikumiem. Es lūdzu to precizēt!

Priekšsēdētājs. Vai par 4.pantu vairs nav iebilžu?

A.Piebalgs. Jā, es pilnīgi piekrītu deputāta Endziņa ierosinājumam.

Priekšsēdētājs. Tālāk - 5.pants.

A.Piebalgs. 5.pantā ir runa par atbrīvošanu no nodevas. Valdības sākotnēji iesniegtajā variantā ir teikts, ka no nodevas maksāšanas tiek atbrīvoti visu kategoriju invalīdi, kuriem pieder speciāli aprīkoti automobiļi-motorratiņi. Tajā pašā laikā komisija saņēma deputātes Počas priekšlikumu, kas ir precīzāks, un atbalstīja to. Komisija noraidīja LNNK frakcijas ieteikumu - papildināt šo priekšlikumu ar šādu tekstu: “Nodevu likme invalīdiem un nestrādājošiem pensionāriem par vieglajām automašīnām tiek noteikta 2,5 latu apmērā. Nodeva nav jāmaksā par zemnieku saimniecībām piedrošiem visu veidu transportlīdzekļiem, izņemot luksusa markas automašīnas.” Motivējums noraidījumam bija tāds - tādā gadījumā rastos lielas iespējas izvairīties no transportlīdzekļu nodevas maksāšanas.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Resnajam!

G.Resnais (LZS).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es ierosinu pensionārus atbrīvot no šā nodokļa. Būsim atklāti, - tie autoprieki kļūst ļoti dārgi. Un, ja neatbrīvosim zemnieku saimniecības no ceļa nodokļa, zemnieki brauks bez mašīnu tehniskajām apskatēm un bez numuriem un maksās soda naudu, kad viņus pieķers inspekcija. Ļoti daudzi brauks nelegāli, jo tā nauda nav maza. Bet tas tā - starp citu.

Es pieskaršos pensionāru jautājumam. Mēs nesen palielinājām akcīzes nodokli degvielai. Visi šie autoprieki vēl vairāk sadārdzinājās. Mēs zinām, kā pensionāri šodien mokās. Starp viņiem ir arī tādi, kas šķūnītī vēl tur vieglo mašīnīti, bet nelieto to, jo nepietiek naudiņas benzīnam. Bet viņi tic mūsu šodienas darbam, tic, ka mēs ne jau tikai uz leju vien slīdēsim. Viņi vēl tic, ka varēs izbraukt uz mežu ogās vai varbūt nelielā ekskursijā tad, kad uzlabosies viņu materiālā apgāde, un ar visiem spēkiem cenšas šo mašīnīti nepārdot, un laikam jau pareizi dara. Arī es ticu, mēs visi tam ticam, un kaut Dievs dotu viņiem braukt! Ja mēs paskatāmies uz šodienas pensionāru likteni... Kas tad par viņiem samaksās? Viņi šajos grūtajos laikos jau ir izpārdevusi visu - sākot no ģimenes kristāliem un beidzot ar vienu otru lieku drēbes gabalu. Un, ja tā mašīnīte cilvēkam būs saglabājusies un pienāks tas brīdis, ka viņa pensija ļaus samaksāt par dzīvokli un pārtiku un paliks vēl pāri naudiņa benzīnam... Nemocīsim viņus ar šo dārgo ceļa nodevu! Viņi tomēr ir daudzus gadus nostrādājuši, un lai šī paaudze, kas tagad strādā, tomēr daļēji palīdz uzturēt tos, kuri vairs nestrādā! Tā tas bija arī vecajā sistēmā. Tāds ir mans priekšlikums. Izskanēja iebildums, ka to izmantošot viens otrs šā pensionāra ģimenes loceklis. Nu, kurā vietā tad mēs varam nolikt to stingro sētu, lai to nekur neviens nepārkāptu? Tad jau varbūt nebūtu vērts arī laulāties, jo tik un tā nav garantijas, ka vīrs pie kaimiņienes neaiziet!

Mans priekšlikums ir - visus pensionārus atbrīvot no šīs nodevas.

Priekšsēdētājs. Vārds satiksmes ministram Andrim Gūtmanim.

A.Gūtmanis (satiksmes ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mums ir rūgta pieredze attiecībā uz atvieglojumiem sabiedriskajā transportā. Viss beidzās ar to, ka 48 procenti braucēju nemaksāja par biļetēm! Es, protams, darīšu visu, lai tiem pensionāriem, kuriem tik tiešām to vajag, šādus atvieglojumus dotu. Bet ņemsim vērā, ka Latvijā ir 600 tūkstoši pensionāru! Tāpēc es uzskatu, ka likumam ir jābūt precīzam un, jo vairāk būs izņēmumi, jo vairāk iespēju būs negodīgiem ierēdņiem izmantot savas dzīves uzlabošanai to naudu, kas pienākas ceļiem.

Es lūdzu pensionāriem piedošanu par savu uzstāšanos, bet uzskatu, ka arī pensionāriem ir vajadzīgi labi ceļi un ka tai naudai ir jātop izmantotai ceļu uzlabošanai, nevis jānonāk negodīgu cilvēku kabatās.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Počai!

A.Poča (LC).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Gribu runāt par to, ka no nodevas maksāšanas ir atbrīvojami pirmās un otrās grupas invalīdi. Kāpēc ir tāds dalījums - pirmās un otrās grupas invalīdi, un trešās grupas invalīdi? Pie mums Budžeta un finansu komisijā ieradās Invalīdu biedrības pārstāvji un pastāstīja, ka speciāli aprīkotas automašīnas - tie bija zaporožeci ar rokas vadības sistēmu, un priekšrocības saņemt šos automobiļus bija Lielā Tēvijas kara invalīdiem, jo šo mašīnu bija maz. Pārējiem invalīdiem piedāvāja iegādāties moskvičus un žiguļus ar parasto vadības sistēmu. Tāpēc Invalīdu biedrības pārstāvji lūdza, lai no šīs nodevas maksāšanas tiktu atbrīvoti arī pirmās un otrās grupas invalīdi, kuriem pienācās šīs speciālās mašīnas, bet kuri nevarēja tās iegādāties vienkārši tādēļ, ka to faktiski nebija.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Neviens nevēlas. Kādā secībā balsosim? Es saprotu, ka gan LNNK frakcija, gan deputāte Poča uztur savu priekšlikumu, tādēļ ir jābalso.

A.Piebalgs. Gribu teikt, ka par LNNK frakcijas priekšlikumu acīmredzot jābalso vispirms, jo deputātes Počas priekšlikumu Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir akceptējusi un tas faktiski nāk tā teksta vietā, kas bija Ministru kabineta iesniegtajā variantā. LNNK frakcijas priekšlikums principā ir jauns priekšlikums šajā pantā, izņemot norādi uz invalīdiem. Nevar saprast, kāpēc piepeši tur parādās, ka nabaga invalīdiem jāmaksā 2,5 lati. Tā ir vienīgā problēma, kas rodas attiecībā uz LNNK frakcijas priekšlikumu. Bet par to katrā ziņā ir jābalso atsevišķi, tāpēc es ierosinu vispirms balsot par LNNK frakcijas priekšlikumu un tad - par otru priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, bet deputātes Počas priekšlikums jau tad nav balsojams. Tas jau ir pieņemts.

A.Piebalgs. Jā.

Priekšsēdētājs. Labi. Tālāk ir LNNK priekšlikums - papildināt ar jaunu otro un trešo daļu: “Nodevu likme invalīdiem un nestrādājošiem pensionāriem par vieglajām automašīnām tiek noteikta 2 latu 50 santīmu apmērā. Nodeva nav jāmaksā par zemnieku saimniecībām piederošajiem visu veidu transportlīdzekļiem, izņemot luksusa markas automašīnas.” Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim! Rezultātu! Par - 29, pret - 26, atturas - 20. Nav pieņemts.

A.Piebalgs. Līdz ar to mēs varam balsot šo likumprojektu “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu” otrajā lasījumā, un es lūgtu noteikt trešo lasījumu 13.janvārī, jo tas ir saistīts ar likuma stāšanos spēkā un ar nodevu iekasēšanas sistēmu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Balsosim par likumprojektu “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu” akceptu otrajā lasījumā. Viena balss papildus “par” - deputāts Piebalgs. Lūdzu rezultātu. Par - 71, pret - nav, 6 - atturas. Pieņemts otrajā lasījumā.

Vai par deputāta Piebalga priekšlikumu attiecībā uz trešo lasījumu ir piebildes? Nav. Pieņemts.

Nākamais ir likumprojekts “Par muitas tarifiem”. Te ir divi likumprojekti.

A.Piebalgs. Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jāsaka, ka šodien šis jautājums par muitas tarifiem faktiski Saeimā ir bezprecedenta gadījums. Situācija ir izveidojusies tāda, ka sesiju starplaikā veidojās ārkārtīgi neskaidra situācija ar muitas tarifiem. Pašreizējie muitas tarifi ir spēkā līdz 1994.gada 1.janvārim. Līdz ar to, ja mēs praktiski nenosakām kaut kādu reglamentāciju šajā sfērā, principā visa muitas tarifu un nodokļu sistēma sabrūk. Tādējādi rodas nepieciešamība izskatīt šo likumprojektu. Turklāt man komisijas vārdā būtu lūgums izskatīt to steidzamības kārtā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai kāds vēlas runāt par šo priekšlikumu?

A.Piebalgs. Es varētu pateikt dokumenta numurus. Runa būs par 527., 532.un 536.dokumentu.

Priekšsēdētājs. Balsosim priekšlikumu par steidzamību! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 2, atturas - 9. Pieņemts.

Lūdzu!

A.Piebalgs. Šoreiz deputātiem ir divi alternatīvi projekti. Viens ir projekts, kuru sākotnēji sagatavojis Ministru kabinets un pārstrādājusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija, bet otrs ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegtais priekšlikums. Faktiski šie abi projekti nav pretrunā, bet frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikums skar viskardinālāko daļu. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija šodien, vēlreiz pārskatījusi šos projektus, uzskata, ka varētu apspriest to variantu, kuru sagatavojis Ministru kabinets un pārstrādājusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. 536.dokumentā tiek piedāvāti tie grozījumi, kuri saistīti ar deputāta Endziņa priekšlikumiem. Bez tam daļēji ir iestrādāti arī tie priekšlikumi, kuri bija frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” projektā.

Precīzi pēc būtības tika iestrādāts 2.un 3.punkts, tomēr galvenā diskusija ir par 1.punktu, jo frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” projektā ir noteikts, ka spēkā ir Ministru padomes noteiktie muitas tarifi. Ministru kabinets, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, ir pārņēmis visus Ministru padomes noteiktos tarifus, un šobrīd tie ir Ministru kabineta tarifi. Tā ir viena puse. Tātad tā būtu tīri tehnoloģiskā puse.

Tomēr situācija ir tāda, ka tie muitas tarifi, kuri jau ir daļēji sagatavoti, arī šajā starplaikā atsevišķās pozīcijās būs jāmaina. Šis Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas pārstrādātais projekts paredz šādu iespēju. Frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” variants tādu iespēju faktiski neparedz, bet es tomēr lūgtu atbalstīt to projektu, ko sākotnēji ir gatavojis Ministru kabinets un pārstrādājusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Turklāt šis precedents nav bīstams, jo muitas tarifiem nav fiskālas intereses, bet tie pamatā ir Latvijas tautsaimniecības aizsardzības un attiecīgās eksporta un importa politikas veicināšanas instruments.

Ar šo likumprojektu Ministru kabinetam tiek uzlikts par pienākumu līdz 15.februārim iesniegt izskatīšanai visus lielos muitas tarifu projektus un arī Saeimai noteikts pēdējais termiņš, kad ir jāpieņem šie muitas tarifi, jo līdz 1994.gada 31.martam būs spēkā tie tarifi, kurus noteicis Ministru kabinets, bet ar 1.aprīli visās sfērās sāks darboties Saeimas noteiktie tarifi.

Tā ka es Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā aicinātu balsot par Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sagatavoto variantu.

Priekšsēdētājs. Vai Ministru kabinets neiebilst? Jo mēs tad izskatīsim divus likumprojektus. (No zāles Ministru prezidents V.Birkavs: “Neiebilst”) Paldies.

Uzsāksim debates! Vārds Mārim Grīnblatam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Ļoti īss komentārs mūsu iesniegtajam projektam. Vakar, iepazīstoties ar valdības iesniegtā projekta variantu, mēs vērsām uzmanību uz to, ka, pēc 1.janvāra atstājot Ministru kabineta rīcībā muitas tarifu pieņemšanu, mēs tomēr nonākam pretrunā ar Satversmes 81.pantu, un tas, ka Ministru kabinetam tiek uzdots iesniegt Saeimai līdz 15.februārim muitas tarifus, liecina tikai par to, ka Ministru kabinets šobrīd nav spējīgs tos šeit iesniegt. Situācija ir bēdīga, bet, ja tas tā būtu, tad mūsu priekšlikums ir viens - tādā gadījumā tomēr neatstāt Ministru kabineta varā tiesības vēl pēc 1.janvāra šos tarifus mainīt, bet, ja nu reiz neko labāku izdomāt nevar, tad lai pagaidām saglabājas tie paši Ministru padomes, kā arī Ministru kabineta jau līdz šim pieņemtie muitas tarifi. Tātad mūsu projekts, kas sastāv tikai no trijiem punktiem, varētu būt: pirmais - līdz 1994.gada 1.aprīlim Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā Ministru padomes un Ministru kabineta noteiktie muitas nodokļi un nodevas. Nelietosim šo vārdu “tarifi”, bet teiksim: nodokļi un nodevas. Un tālākais uzdevums ir tāds, ka Ministru kabinetam ir jāiesniedz šeit līdz noteiktam datumam jaunie muitas nodokli un nodevas. Tātad šeit īpašas pretrunas nav.

Tāpat mums bija vēl viena visai kritiska piezīme. Es saprotu, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir ņēmusi vērā 7.panta 12.apakšpunktu - par precēm, kuras ieved saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām, bet, manuprāt, šeit tomēr var rasties tāda situācija, ka piegādes, kurām tomēr nav sakara ar valsts vajadzībām, pateicoties zināmu ierēdņu palīdzībai, tiek ieskaitītas šādā kategorijā, un līdz ar to valsts kasei aiziet garām ārkārtīgi daudz līdzekļu. Savukārt visos citos gadījumos valstij tiešām ir vajadzīgas šīs piegādes, jo šī nauda taču ienāk valsts kasē un pēc tam var tikt kādā citā veidā atmaksāta atpakaļ attiecīgajiem resoriem vai iestādēm, kas veiks šos pasākumus. Tas ir vajadzīgs.

Tātad šeit šīs pretrunas bija, un mēs vienkārši uzskatījām tā, ja reiz Saeima gatavojas nākamā gada pirmajā ceturksnī pieņemt pilnīgi jaunu kārtību un detalizēti to izskatīt, tad šodien varbūt būtu daudz vienkāršāk pieņemt ļoti īsu likumu, kas sastāv tikai no trijiem punktiem, jo šādu likumu pieņemšana šajā vēlajā vakara stundā būtu izdevīga arī ar to, ka izpaliktu ārkārtīgi garās debates un strīdi par detaļām. Tad arī vienkāršība šoreiz nāktu par labu laika trūkumam.

Visam pārējam, protams, var pievienoties, un daži izlabojumi šajā valdības variantā ir veikti, turklāt tie saskan arī ar mūsu interesēm, un tomēr mēs piedāvājam šo vienkāršāko variantu.

Priekšsēdētājs. Vārds satiksmes ministram Andrim Gūtmanim. Pēc tam runās finansu ministrs Uldis Osis.

 

A.Gūtmanis (satiksmes ministrs).

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Neskatoties uz vēlo stundu, es gribētu lūgt jūs apsvērt situāciju. Informācija ir šāda. Es pēdējās trijās nedēļās esmu bijis Helsinkos, Tallinā un Londonā un esmu redzējis, kāds ir Latvijas prestižs starptautisko pārvadājumu aspektā. Redzat, mūsu prestižs tur ir zems, salīdzinot ar mūsu tuvākajiem konkurentiem - igauņiem. Igauņiem viss ir nokārtots, igauņiem viss ir skaidrs, bet Latvijā viss ir kā miglā tīts. Dabiski, ar Jauno gadu tiks slēgti jauni līgumi, notiek cīņa pret tranzītu. Tāpēc es iestājos par garāko variantu, jo man tik ļoti svarīgi, lai mēs pieņemtu tādu dokumentu, kurā būtu pateikts, ka tranzīts netiek aplikts ar muitas tarifiem, jo mūsu konkurenti saka, ka mēs to apliekam. Savā laikā Latvijā jau ir pieļautas visādas kļūdas - ir nolieta degviela un tā tālāk... Bez tam mums šis likums ir jāpārtulko angļu valodā un jāpasaka, ka mums ir skaidrība, ka par katru dienu mums ir skaidrība. Taču, ja mēs kaut ko atliekam vai neuzticamies valdībai, tad šīs skaidrības nav. Un tad šīs preces vairs neies cauri mūsu ostām, bet tās aiziet konkurentiem. Tāpēc es iestājos par to, lai mēs šovakar tomēr drusciņ piestrādātu un tad būs darbs Latvijas iedzīvotājiem un tad būs arī vairāk naudas budžetā. Es uzaicinu balsot par šo garāko variantu.

Priekšsēdētājs. Vārds finansu ministram Uldim Osim. Lūdzu!

U.Osis (finansu ministrs).

Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Tarifu izstrādāšanas process ir ļoti sarežģīts, ilgstošs un darbietilpīgs process. Galvenā problēma, kas ir aizkavējusi šo darbu līdz šim, ir nepieciešamība saskaņot ražotāju un patērētāju intereses, kuras ļoti bieži ir visai pretrunīgas. Lai saskaņotu šīs intereses, tika izveidota un nu jau ilgstoši darbojas Muitas tarifu padome, kuras sastāvā ir apmēram 25 cilvēki un kurā ir pārstāvētas šīs dažādo nozaru intereses.

Ministru kabinets, godīgi jāatzīstas, neparedzēja, ka šis saskaņošanas process tik ilgi ievilksies, mēs cerējām šo darbu pabeigt ātrāk. Mēs faktiski cerējām, ka Muitas tarifu padome šo darbu pabeigs ātrāk un ka mēs varēsim iesniegt jau gatavā veidā likumprojektu par muitas tarifiem. Diemžēl šis process, kā jau es minēju, izrādījās sarežģītāks. Pašlaik ir saskaņotas ievedmuitas attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, ir saskaņotas arī izvedmuitas, bet Muitas tarifu padomē turpinās darbs pie ievedmuitu saskaņošanas attiecībā uz izejvielām, materiāliem un komplektējošajām detaļām.

Šis ir tikai pagaidu likums, kā tas izriet no tā teksta un no pārejas noteikumiem. Tajā Ministru kabinetam ir uzdots līdz 15.februārim iesniegt jau galīgo, pastāvīgo likumu ar visiem muitas tarifiem, un tā pieņemšana mazāk būtu vajadzīga Ministru kabinetam, kaut gan, protams, arī valdībai tā ir vajadzīga, bet galvenie, kuriem tā ir vajadzīga, ir uzņēmēji, tirdzniecība, ārvalstu investori, kuri veic uzņēmējdarbību arī šeit Latvijā.

Taču šim pārejas, pagaidu, likumam ir arī tādas priekšrocības, ka tā pieņemšana šādā pārejas variantā ļautu praksē aprobēt muitas tarifu politikas pamatprincipus, jo daudzi šo principu elementi ir iestrādāti jau šajā variantā. Galavariantā tas ļautu izveidot precīzāku stratēģiju šajā jomā, un uz tā pamatotos arī pastāvīgais likums.

Starp citu, 1932.gadā Saeima bija pilnvarojusi Ministru kabinetu regulēt muitas tarifus, un, kā mēs konstatējām, piemēram, tālaika Finansu ministrijas nolikumos un dažādos citādos normatīvajos dokumentos, Ministru kabinetam to nācās darīt diezgan bieci.

Tādēļ es aicinātu, cienījamie kolēģi, atbalstīt šo likumprojektu un līdz ar to kaut cik sakārtot mūsu ārējās tirdzniecības sistēmu, lai mūsu ekonomika varētu normāli funkcionēt.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gundaram Bērziņam - Zemnieku savienība.

G.Bērziņš (LZS).

Arī es gribētu atbalstīt šo garāko likumprojektu, jo ar frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” projektu šeit pretrunu nav. Es tiešām piekrītu Gūtmaņa kungam attiecībā uz šiem ierakstiem. Šis transporta koridors vismaz ir atspoguļojams šajā dokumentā. Gribētu arī atklāti teikt, ka šis process ir nepiedodami iekavējies un, manuprāt, lielā mērā te ir vainojama tā procedūra, kura tika izraudzīta. Tieši šī Muitas tarifu padome, kurā ir ļoti plaša pārstāvība, ļoti bieži nevar atrast kopsaucējus. Piemēram, es zinu, ka lauksaimniecības tarifi mums ir pabeigti, praktiski pie tiem strādāja jau pirms trim mēnešiem, tā ka tie ir pilnīgi gatavi ar visiem pamatojumiem attiecībā uz katru tarifu. Mums gan bija doma rīkoties tā, kā tas bija ar cukura tarifu, jo, saprotiet, arī valstij uz zināmu laiku ir jābūt skaidrībai, kāda ir tās politika - vai tā ir lauksaimniecības atbalsta vai aizsardzības politika - un kāds ir iekšējais tirgus, līdz ar to cenas tiek garantētas un tā tālāk. Tāpēc, manuprāt, valdībai tas ir jāuzņemas, lai gan šobrīd šis process ir ievilcies. Es tomēr aicinātu atbalstīt šo projektu, jo domāju, ka tas paātrinās šā darba pabeigšanu līdz 15.februārim.

Priekšsēdētājs. Lūdzu - deputāts Piebalgs. Jums tagad būs jāizšķiras balsojot.

A.Piebalgs. Es tagad gribētu, lai mēs sākumā balsotu par 527.dokumentu kā plašāko pēc apjoma un tad par 532.dokumentu.

Priekšsēdētājs. Jā, arī mūsu nodomi ir tādi. Būs divi balsojumi - pirmais par Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas iesniegto likumprojektu “Par muitas tarifiem”, bet otrs balsojums būs par frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegto likumprojektu “Par muitas tarifiem”. Balsosim tātad par Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas iesniegto likumprojektu. Deputāts Novakšānovs un deputāts Piebalgs - “par”. Arī manu balsojumu, lūdzu, pārbaudiet, jo nez kāpēc ir ieslēgta pults. Kā, lūdzu? Podziņa iestrēgusi? Lūdzu rezultātu. Kāds ir balsojums? Nē, es balsoju “par” un deputāts Novakšānovs arī. Tātad 60 - par, 2 - pret, 15 - atturas. Līdz ar to lasīšanai pa pantiem ir pieņemts Ministru kabineta iesniegtais un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas pārstrādātais variants.

A.Piebalgs. Tātad es ierosinu uzreiz pāriet pie otrā lasījuma.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir iebildes? (No zāles: “Nav!”) Būtu tikai jāpadomā par pārtraukumu.

A.Piebalgs. Es lūgtu strādāt bez pārtraukuma, bet tas, protams, ir jānobalso.

Priekšsēdētājs. Jāteic, ka opozīcijas deputāti ļoti kārtīgi piedalās sēdē, taču atpūta arī ir vajadzīga. Pozīcija uz balsojumiem ir ļoti aktīva, bet sēdes laikā opozīcija ir aktīvāka. Šeit tas viss ir redzams, Birkava kungs. Jā!

Tātad deputāti ierosina bez pārtraukuma strādāt līdz pulksten 22.00. Tas būtu balsojams. Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim ierosinājumu - strādāt līdz pulksten 22.00 bez pārtraukuma. Rezultātu! 41 - par, 10 - pret un 23 - atturas. Pieņemts lēmums strādāt līdz pulksten 22.00 bez pārtraukuma. Lūdzu!

A.Piebalgs. Tātad tālāk strādāsim ar 527.un 536.dokumentu. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija, izskatījusi vēlreiz šo likumprojektu un ņemot vērā dažus priekšlikumus, ierosina mainīt likuma nosaukumu un to nosaukt vienkārši tā - “Muitas tarifi”. Tāds likumprojekts bija spēkā arī līdz 1940.gadam.

Priekšsēdētājs. Par muitas...

A.Piebalgs. Vienkārši - “Muitas tarifi”.

Priekšsēdētājs. “Muitas tarifi”. Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Tālāk, lūdzu!

A.Piebalgs. Ņemot vērā deputāta Endziņa iebildumus, 1.pantā tiek precīzāk paskaidrots, kas ir muitas tarifi. Muitas tarifi ir noteiktā sistēmā apkopotas muitas nodokļu likmes.

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav. Akceptēts.

A.Piebalgs. 2.pantu tiek piedāvāts izteikt šādā redakcijā: “Muitas tarifus piemēro precēm, kuras tiek pārvietotas pāri Latvijas Republikas robežai, ja šīm precēm ir noteikts muitas nodoklis.”

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Nav.

A.Piebalgs. 3.pantu tiek piedāvāts izteikt šādā redakcijā: “Muitas nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību nosaka šis likums un Ministru kabineta apstiprināti noteikumi.”

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, es ceru, ka jums ir izsniegti šie priekšlikumi? Sekojiet līdzi! Vai iebildumu nav? Akceptēts.

A.Piebalgs. Tālāk. 4., 5.un 6.pantā nekādi grozījumi nav izdarīti.

Priekšsēdētājs. Nekādi priekšlikumi nav iesniegti. Tālāk!

A.Piebalgs. 7.panta pats sākums skan šādi: “Muitas nodoklis netiek piemērots...”

Priekšsēdētājs. Akceptēts.

A.Piebalgs. 7.pantā tiek pievienots 12.apakšpunkts, kurā rakstīts: “precēm, kuras ieved saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Par to runāja arī Grīnblata kungs. To tiek piedāvāts izslēgt un valdība piekrīt.

Priekšsēdētājs. Pieņemts, jo neviens neiebilst.

A.Piebalgs. Ir priekšlikums 8.pantu izteikt šādā redakcijā: “Muitas nodokļa maksāšana tiek atlikta uz laiku līdz diviem mēnešiem, ja kāda no Latvijas Republikas teritorijā esošajām bankām garantē to apmaksāt.”

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildes? Tālāk!

A.Piebalgs. 10.pantu tiek piedāvāts izslēgt un iestrādāt tā normu pārejas noteikumos, saistot to ar frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Akceptēts.

A.Piebalgs. Ir ierosināts pārejas noteikumos ietvert divus punktus. Pirmais punkts: “Līdz 1994.gada 31.martam Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā Ministru kabineta noteiktie muitas tarifi.”

Priekšsēdētājs. Tālāk!

A.Piebalgs. Un otrais punkts.

Priekšsēdētājs. Jā, nolasiet to visu, un tad debatēsim.

A.Piebalgs. Otrais: “Ministru kabinetam līdz 1994.gada 15.februārim iesniegt izskatīšanai Saeimā likumprojektu “Par muitas nodokli (tarifiem)”.”

Priekšsēdētājs. Atklāsim debates par pārejas noteikumiem! Anna Seile - LNNK. Lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Gribu to atbalstīt. Vajag 10.pantā iestrādāt frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” izteikto priekšlikumu, ka līdz 1994.gada 1.aprīlim Latvijas Republikas teritorijā ir jābūt spēkā Ministru padomes noteiktajiem muitas tarifiem un, tātad - lai būtu spēkā tā sistēma, kāda darbojas pašlaik. Neskatoties uz Tautsaimniecības komisijas pieprasījumiem, Ministru kabinets nav iesniedzis nekādus priekšlikumus attiecībā uz muitu, tātad pagaidām var pastāvēt esošie tarifi. Ja būs kādi priekšlikumi par tarifu mainīšanu, mēs tos izskatīsim Saeimā. Tāpēc es uzskatu, ka, ja reiz mēs apvienojām divus priekšlikumus vienā un nobalsojām par Ministru kabineta un Budžeta un finansu komisijas iesniegto variantu, tad būtu godīgi šajā pantā iestrādāt frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegto priekšlikumu. Tātad: nevis jaunais Ministru kabinets noteiks muitas tarifus un tūliņ tos sāks izstrādāt no jauna, bet spēkā būs esošie, jau Ministru padomes izstrādātie normatīvi.

Priekšsēdētājs. Deputāts Bukovskis - lūdzu!

I.Bukovskis (SL).

Frakcija “Saskaņa Latvijai” iesaka pārejas noteikumu 1.pantu izteikt šādi: līdz 1994.gada 31.martam Latvijas Republikas teritorijā darbojas spēkā esošie muitas tarifi. Tā ka līdz 1994.gada 31.martam pastāvēs tie paši tarifi, kas ir spēkā patlaban. Ne tikai Ministru kabinets bija pieņēmis tarifus, bet arī Saeima...

Priekšsēdētājs. Finansu ministrs Uldis Osis - lūdzu!

U.Osis (finansu ministrs).

Cienījamie kolēģi! Seiles kundzes priekšlikums nav pieņemams kaut vai tā iemesla dēļ, ka Ministru padomes noteiktie muitas tarifi ir jau tikuši mainīti. Piemēram, ir vesela virkne dažādu atvieglojumu, teiksim, bērnu pārtikas produktiem un tamlīdzīgām lietām, tātad jau šā iemesla dēļ tie vairs nevar pastāvēt.

Attiecībā uz otru priekšlikumu. Pašlaik faktiski notiek tā (tiesa gan, šāda kārtība nav nostiprināta ar likumu), ka izejvielas, materiālus un komplektējošās daļas dažādām ministrijām ir atļauts atbrīvot no ievedmuitas, bet, saskaņā ar nesenajiem Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem, - šīs ievedmuitas tiks samazinātas līdz 0,5 procentiem, līdz vienam procentam... Ja mēs pieņemsim šo priekšlikumu, ka patur spēkā esošos tarifus, tad līdz ar to šī iespēja var tikt apturēta. Tādēļ aicinu tomēr pieņemt šo pantu Ministru kabineta un Budžetu un finansu komisijas iesniegtajā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Ekonomikas ministrs Ojārs Kehris - lūdzu!

O.Kehris (ekonomikas ministrs).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Lūdzu jūs, neskatoties uz vēlo stundu, būt uzmanīgiem šajā balsojumā, jo Ministru kabinets ilgstoši ir gatavojis šos grozījumus, tos gatavoja arī Muitas tarifu padome. Uzņēmēji, Direktoru padomes pārstāvji ir ļoti rūpīgi tos skatījuši un Saeimai nav ierosinājuši tarifus mainīt. Ir daži anahronismi. Attiecībā uz ādām, piemēram, saglabājas izvedmuitas (ja nemaldos, virs 50 procentiem). Diemžēl saglabājas izvedmuitas attiecībā uz desām un citiem produktiem vēl no tiem laikiem, kad mēs aizsargājām mūsu valsts pārtikas produkcijas tirgu. Šīs izvedmuitas noteikti ir jāmaina nākamajā gadā. Tas izriet jau no mūsu solījumiem, kurus devām, kad bijām Liepājā un tikāmies ar “Sarkanā metalurga” pārstāvjiem. Tas viss ir saglabājies arī attiecībā uz metāliem. Lai gan valdība projektu ir iesniegusi tik vēlu un parlaments vairs nevar paspēt izskatīt šīs konkrētās pozīcijas, būtu ļoti nepareizi nostādīt nepatīkamā situācijā uzņēmējus (gan, teiksim, “Sarkano metalurgu”, gan tos, kuri grib ar ādām darboties, gan arī pārtikas nozarē strādājošos). Ir jāatzīst, ka valdība strādāja lēni un ir par vēlu iesniegusi visas šīs lietas, bet mēs tādēļ nedrīkstam nostādīt uzņēmējus un līdz ar to arī uzņēmumu strādniekus ļoti nepatīkamā situācijā! Arī šā iemesla dēļ es aicinu jūs balsot par Finansu ministrijas iesniegtajiem un Budžeta un finansu komisijas akceptētajiem priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs. Deputāts Ernests Jurkāns - lūdzu!

E.Jurkāns (SL).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Valdošā frakcija domā, ka mēs tagad, vēlā vakara stundā, nepamanīsim, ka viņi ir ļoti nepareizi uzrakstījuši, ka līdz 1994.gada 31.martam Latvijas Republikas teritorijā spēkā būs Ministru kabineta noteiktie muitas tarifi. Ja viņi būtu uzrakstījuši, ka tie būs Ministru padomes noteiktie tarifi, tam vēl varētu piekrist, bet, ja viņi raksta, ka tie būs Ministru kabineta noteiktie, tad ir skaidrs, ka tiks pieņemti jauni muitas tarifi. Nekādi nevar tam piekrist, godātie kolēģi! Tas ir ļoti svarīgs jautājums, un es to pārzinu ne mazāk, kā Kehra kungs. Zinu, kā tas viss notiek. Mēs nevaram tādu svarīgu jautājumu izskatīt šovakar vienā momentā. Dārgie kolēģi, vai tad Finansu ministrija un Muitas departaments nezināja, ka mēs iesim ziemas brīvdienās? To visu viņi varēja izdarīt pirms diviem mēnešiem vai pirms trim. Es uzskatu, ka muitas tarifi ir ļoti secīgi jāizskata. Varētu vēl piekrist attiecībā uz ievedmuitas tarifiem, bet ne jau pieņemt visu šo sistēmu, tāpēc es balsošu pret to un aicinu arī jūs, kolēģi, balsot pret. (No zāles: “Pareizi!”) Tas ir pretrunā ar Satversmi - muitas tarifus apstiprināt Ministru kabinetā!

Priekšsēdētājs. Vai vairs debatētāju nav? Ministru prezidents Valdis Birkavs - lūdzu!

V.Birkavs (Ministru prezidents).

Godātie kolēģi! Jautājums par muitas tarifiem ir ļoti nopietns, un es pilnībā pieņemu valdībai adresētos pārmetumus par to, ka muitas tarifi nav iesniegti savlaicīgi. Jā. Pie šā jautājuma ir ilgi strādāts, un darbs laikā nav pabeigts. Mani neapmierina arī šis pagaidu likums, kuru šodien iesniedza Saeimai akceptēšanai, jo mums tomēr ir nepieciešams pilnīgs likums par muitas tarifiem - ar precīziem un stabili noteiktiem tarifiem. Šobrīd tarifu komisija ir akceptējusi lielāko daļu, bet ne visus. Vai gan šajā starplaikā - līdz brīdim, kad tiks pieņemts likums ar visiem muitas tarifiem un tiem tarifiem, kurus nepieciešams samazināt, - mēs veidosim kādu citu politiku kā vien tādu pašu, kāda parādīsies mūsu iesniegtajā likumā? Jebkurš no šiem muitas tarifiem nonāks šeit, Saeimā, un plenārsēdē varēs tikt mainīts un grozīts, bet visticamāk ir, ka tas tiks akceptēts, jo visi tie ir ļoti rūpīgi apsvērti. Es vēlreiz jums atgādinu, ka muitas tarifu apstiprināšana Ministru kabinetā nav Satversmes pārkāpums, jo arī 1932.gadā un vairākos citos gados Saeima tieši tāpat ir uzticējusi Ministru kabinetam apstiprināt muitas tarifus. Tātad šajā ziņā nav nedz pretrunu ar Satversmi, nedz arī tie ir kaut kādi valdības mēģinājumi šobrīd, kad patiešām mums ir laika deficīts, uzspiest Saeimai apstiprināt muitas tarifus, lai tie tiktu pieņemti pa roku galam. Mani pašu neapmierina šī situācija, bet rēķināsimies ar to, ka mēs nonāksim diezgan smagā situācijā! Es nupat tikos ar rūpnīcu direktoriem, ar uzņēmējiem, un viņi lūdz šo jautājumu atrisināt un akceptēt. Es nemaz nerunāju par Starptautiskā valūtas fonda prasībām, kas ir saistītas ar kredītiem nākamajā gadā. Es patiešām lūdzu jūs atbalstīt šo likumprojektu. Varu garantēt, ka valdība darīs visu, lai beidzot šeit, Saeimā, tiktu akceptēts likums, kas mūsu valstī radītu stabilitāti muitas lietās. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Deputāts Bukovskis - lūdzu!

I.Bukovskis (SL).

Man tāpat kā Ministru prezidenta kungam rūp Latvijas ekonomika, bet diemžēl Saeima nav kompetenta pieņemt šo lēmumu - tāpēc, ka Satversmē ir 81.pants. Bet tas nenozīmē, ka mēs te atduramies likumā un visu aizmirstam. Nē, jautājums ir jārisina, tāpēc man ir priekšlikums, Kārtības rullī ir paredzēts, ka var sasaukt ārkārtēju sēdi. Ja viss būs gatavs, lai valdība sasauc ārkārtēju sēdi, un 48 stundās mēs jautājumu izskatīsim.

(No zāles Ministru prezidents V.Birkavs: “1.janvārī no rīta!”)

Priekšsēdētājs. Deputāts Dzintars Ābiķis - lūdzu!

Dz.Ābiķis (LC).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es tomēr aicinu jūs šajā jautājumā būt kaut nedaudz pragmatiķiem. Vai tiešām mums liekas, ka mūsu valdība ir bubulis? Es varu jums minēt vienu elementāru piemēru. Ar Stokholmas ekonomisko skolu ir noslēgts līgums, un, lai varētu saņemt materiālus šīs skolas celtniecībai, mums vajadzēja ļoti steidzami noteikt šos tarifus. Un kāpēc gan mums vajadzētu gaidīt nedēļām ilgi, kamēr mēs šeit, Saeimā, tiktu cauri visai tai procedūrai? Kāpēc to nevarētu izdarīt valdība? Būsim taču kaut nedaudz pragmatiķi!

Priekšsēdētājs. Deputāte Anna Seile - lūdzu!

A.Seile (LNNK).

Es ar lielu uzmanību klausījos Ministru prezidenta uzrunu un dzirdēju, ka viņu neapmierina šis Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sagatavotais projekts. Un ko tad mēs darām, cienījamie kolēģi? Mūsu Ministru prezidentu neapmierina likumprojekts, bet mēs par to balsosim uzreiz jau otrajā un trešajā lasījumā. Es domāju, ka tas nebūs pareizi, tā mums nav nekāda solīda spēle, ja mēs spēlējam “pa tumšo”. Mums ir jāredz šie muitas tarifi. Lūdzu nolikt tos uz galda! Un tāpēc varbūt nedaudz precizēto frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikumu ļoti pareizi noformulēja Bukovska kungs. Šis priekšlikums ir iesniegts Sekretariātā. Lūdzam par to balsot, deputāti, un, lai gan ir vēla stunda, domājiet ar visu atbildību par šiem muitas tarifiem, jo, kas zina, kādi brīnumi var rasties. Var būt, ka šī sesija vēl tiks pagarināta un ka ziemas sesija mums būs vēl pēc Jaunā gada. Tāpat kā mums bija nesaprotamas lietas ar rudens sesijas sākumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti, mums balsojot ir divas iespējas izteikt savu viedokli. Pirmais. Man liekas, ka plašākais ir Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas variants, kurā ir divi punkti. Pirmais: “Līdz 1994.gada 31.martam Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā Ministru kabineta noteiktie muitas tarifi.” Un otrais punkts: “Ministru kabinetam līdz 1994.gada 15.februārim jāiesniedz izskatīšanai Saeimā likumprojekts “Par muitas nodokli (tarifiem)”.”

Otrs variants. Frakcija “Saskaņa Latvijai” un citi deputāti izteica priekšlikumu pārejas noteikumos 1.punktu izteikt šādā redakcijā: “Līdz 1994.gada 31.martam Latvijas Republikas teritorijā darbojas spēkā esošie muitas tarifi.”

Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmo mēs balsosim Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas iesniegto redakciju pārejas noteikumiem. Viens - “par”. Rezultātu! 49 - par, 24 - pret, 2 - atturas. Ir pieņemti Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas piedāvātie pārejas noteikumi.

A.Piebalgs. Un līdz ar to mēs varam šo projektu balsot otrajā lasījumā un kopumā.

Priekšsēdētājs. Balsosim par šā likumprojekta akceptu otrajā lasījumā un likuma pieņemšanu kopumā. Lūdzu rezultātu. Par - 56, pret - 10, atturas - 15. Likums “Par muitas tarifiem” ir pieņemts.

Izskatīsim nākamo jautājumu - Amnestijas likumu.

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, es, pirmkārt, komisijas vārdā gribētu teikt paldies deputātiem no Juridiskās komisijas, no LNNK frakcijas un no Kristīgo demokrātu frakcijas, tāpat Lagzdiņa kungam, kuri iesniedza mums konkrētus priekšlikumus...

(No zāles: “Nosauc sevi - kas tu esi?“)

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, jo šajā mirklī nesekoju līdzi, lai gan jūs uz mani skatījāties.

Lūdzu, kolēģi, uzmanību! Tā ir sēdes vadītāja, tā ir absolūti mana vaina, jo es nepieteicu kolēģi Seikstu. Viņš Cilvēktiesību komisijas vārdā ziņos par Amnestijas likuma projektu. Lūdzu!

A.Seiksts. Godātie kolēģi, es vēlreiz saku paldies tiem, kuri iesniedza projektam labojumus. Tas tikai komisiju pārliecināja, ka deputāti pārvalda situāciju, ir izstudējuši un zina likumu, tāpēc es gribētu saskaņā ar mūsu komisijas iesniegumu lūgt jūs nobalsot par šā likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu. Tātad deputāts komisijas vārdā ierosināja balsot par steidzamību. Vārds Andrejam Krastiņam - LNNK. Lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godātie kolēģi! Es no rīta jau runāju par šo tematu. Taču es vēlreiz gribētu vērst jūsu uzmanību uz jautājumu par steidzamību, nenoliedzot to, ka saskaņā ar mūsu Satversmi mums ir tiesības pieņemt šādu likumprojektu. Amnestijas ir vajadzīgas, un pie šīm lietām mums ir jāstrādā. Taču vienlaikus es gribētu uzstāties arī kā zvērināts advokāts, kaut gan advokāti parasti aizstāv savu klientu tiesības. Un tieši šajā gadījumā, aizstāvot varbūt savu nākamo klientu tiesības (kad es šeit būšu izpildījis savas funkcijas), es gribētu uzstāt uz to, lai šo likumprojektu izskatītu izsvērti un pamatīgi komisijās un to izdiskutētu. Lai viestu jums šaubas, es gribētu tikai vēl atgādināt, ka tik tiešām vakar šo likumprojektu izskatīja Aizsardzības un iekšlietu komisija, kura to noraidīja kā izskatīšanai nesagatavotu un kā pārsteidzīgu, lai to pašlaik pieņemtu uz pirmo lasījumu. Tā, protams, arī uzaicināja, lai šis projekts tiktu iesniegts komisijā, un tas šorīt no rīta ar lēmumu tika arī izdarīts. To izskatīs un izvērtēs.

Šajā sakarībā, runājot par motivāciju, kāpēc mums nevajadzētu steigties ar šo likumprojektu, es gribu sacīt, ka pirmām kārtām - ir jāskatās uz likumprojekta izcelsmi, uz tā saknēm, no kurienes tas nāk. Jums pie izsniegtajiem likumprojektiem nav šo pavadvēstuļu, bet komisijā tās bija. Motivācija ir viena. Tas ir sakarā ar to, ka izmeklēšanas izolatorā un brīvības atņemšanas vietās nav kur likt jaunus ieslodzītos. Tur viss ir pārpildīts, tāpēc ir steidzīgi jātaisa amnestija. Neviena vārda par Ziemassvētkiem, humānismu un labdarību tur nav.

Šeit mūs aicināja iet šo labdarības ceļu. Mēs šeit esam gandrīz 100 deputāti, un man liekas, ka uz 100 deputātiem pilnīgi pietiek ar vienu profesionālu labdari. Mums tomēr ir jābūt likumdevējiem.

Ko tad dos šāda steidzamība, ja pasludināsim amnestiju uz Ziemassvētkiem? Tas tiešām ir ļoti apsveicams solis, bet vispirms ieskatīsimies paši savā likumprojektā! Šos cilvēkus atbrīvos ne jau uzreiz pēc tam, kad mēs būsim pieņēmuši likumprojektu, bet tad, kad tas stāsies spēkā. Likums tiks reāli izpildīts tikai tad, kad šī komisija, kuru godājamais iekšlietu ministrs nozīmēs un kurā piedalīsies arī prokurors, izskatīs to cilvēku lietas, uz kuriem varētu attiekties šī amnestija.

Kā mēs zinām no pielikumiem pie šiem materiāliem, runa varētu būt par 650 cilvēkiem.

Godājamie deputāti, par kādu kvalitāti var būt runa, ja šī komisija izskatīs 650 cilvēku lietas, bet līdz Ziemassvētkiem ir tikai nedēļa! Vai tiešām šī komisija varēs izvērtēt vismaz vienu desmito daļu no šiem likteņiem? Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt. Kāpēc ir nepieciešama tieši šī individuālā izskatīšana? Te jau runāja par žēlsirdību, piedošanu un tamlīdzīgi, taču šī mūsu amnestija nav saistāma ar žēlsirdību. Tas ir juridisks akts, ar kuru tiek novērtēti atsevišķi nodarījumi un atsevišķi cilvēki. Ar žēlsirdību nodarbojas Latvijas Valsts prezidents. Un šīs tiesības viņam ir dotas Satversmē. Viņam ir apžēlošanas tiesības. Prezidenta Kancelejai uzsākot darbu, uz turieni pilnā sastāvā pārgāja Augstākas padomes Apžēlošanas komisija. Līdz šim brīdim vēl neviens, cik man zināms, notiesātais nav apžēlots. Šīs lietas, protams, ir sagatavotas un sakārtotas, un šāda iespēja - apžēlot - Valsts prezidentam, protams, ir.

Kas mums draud, ja mēs tagad ātri un neizsvērti pieņemsim šo likumu? Pirmkārt, kā es jau teicu, tas apdraud cilvēkus, uz kuriem tas varētu attiekties. Ņemsim kaut vai to noziegumu sastāvu uzskatījumu, uz kuriem tas neattiektos! Ir redzams, ka šeit ir daudz absolūtu anahronismu, piemēram, amnestija neattiecas uz tiem, kas ir notiesāti par spekulāciju. Es atvainojos, bet te manā priekšā sēž kolēģi, kuri tagad ir deputāti, bet līdz ievēlēšanai viņi šā likuma izpratnē aktīvi nodarbojās ar spekulāciju ļoti lielos apmēros, tas ir pirka lētāk un pārdeva dārgāk. Tagad to sauc nevis par spekulāciju, bet par biznesu jeb darījumiem. Tātad uz tiem cilvēkiem, kuri agrāk tika par to notiesāti, amnestija neattiecas? Ir vēl arī citi sastāvi, kuri ir ļoti diskutabli. Piemēram, no šā paša likumprojekta izriet tas, ka toties tiktu atbrīvoti no tālākās soda izciešanas liela daļa profesionālo kabatzagļu... Bet tādā gadījumā būtu jārunā par žēlsirdību pret mūsu līdzcilvēkiem, kas uz Ziemassvētkiem sagaidīs lielu skaitu kabatzagļu, kuri iznāks ārā no brīvības atņemšanas vietām. Tie būs ļoti priecīgi Ziemassvētki, jau tā zinot stāvokli, kāds ir šobrīd.

Protams, es uzskatu, ka šāds likumprojekts ir vajadzīgs. Es skatos grozījumus, kas te ir izdarīti, un redzu, ka te ir jau daudz kas pozitīvs izdarīts, daudz kas ir uzlabots, bet tomēr vēl nav izsvērts viss. Piemēram, jautājums par neizciestā soda samazināšanu uz vienu gadu ir ļoti diskutabls, jo šeit netiek paskaidrots, kādā veidā notiek šī soda samazināšana, turklāt pat uz pusi... Nenoliedzu šā likumprojekta nozīmi, bet domāju, ka likums ir profesionāli jāizskata komisijās, tajā skaitā arī Aizsardzības un iekšlietu komisijā.

Es, kā jurists un advokāts, šādus likumprojektus un likumus, protams, esmu lasījis daudzreiz. Šis likumprojekts ir padomju amnestijas likumu pilnīga kopija. Tie tika izdoti, vadoties no kaut kādām pilnīgi praktiskām vajadzībām, - tas ir, vajadzības atbrīvot vietu.

Un vēl. Nav redzams, ka šis likumprojekts (vismaz tas jaunais, kas ir iesniegts) attieksies arī uz izmeklēšanā esošām lietām. Tādējādi iespēja, ka varētu tikt nedaudz atbrīvoti izmeklēšanas izolatori, praktiski ir liegta. Uz izmeklēšanas izolatoros esošajiem šis likums neattiecas, tas attieksies tikai uz tiem, kas jau ir notiesāti. Šis fakts tikai liecina par to, ka, tādā steigā pieņemdami kaut kādus labojumus un noraidīdami kaut kādus citus labojumus, mēs varam izdarīt kļūdu un rezultātā iznāks tā, ka pēc šā ļoti “priecīgā” likuma pieņemšanas tiks atbrīvoti no ieslodzījuma vietām tie cilvēki, kuriem tiešām vēl būtu tur jāpasēž un jāpadomā, bet netiks atbrīvoti cilvēki, kuriem sen jau vajadzētu būt brīvībā.

Un vēl. Es uzskatu, ka šajā likumprojektā obligāti ir nepieciešami panti, kas noteiktu, kāds būs šo atbrīvoto cilvēku turpmākais liktenis, kāda būs viņu rehabilitācija normālā sabiedrībā. Ko šie cilvēki darīs, iznākuši no cietuma? Kur viņi strādās, kur viņi dzīvos? Mēs te no rīta runājām par bezdarbu. Tātad - kas sagaida šos cilvēkus, kuri iznāks ārā no cietumiem situācijā, kad pastāv bezdarbs? Kurš no šeit klātesošajiem, kam ir darīšana ar darba došanu, ņems darbā šādus cilvēkus? Es domāju, ka tikai ļoti retos gadījumos kāds to darītu. Kas viņus apgādās, ja likumprojektā nekas par to nav teikts?! Likumprojekts vēl ir tikai kaut kādā sagatavošanas stadijā!

Un visbeidzot - pats arguments par likumprojekta izskatīšanas steidzamību. Ja mēs tagad pieņemtu šo likumu steidzamības kārtā, tad tik un tā tas laiks ievilksies vismaz līdz pavasarim, jo komisijām būs jāuzsāk 650 lietu izskatīšana un komisijas nopietni šīs lietas izskatīs. Paziņot par amnestiju tikai tāpēc, lai mēs, lūk, izskatītos ļoti labi uz Ziemassvētkiem, es domāju, nav nekādas vajadzības. Ja nu mēs arī pastrādātu un šādu likumu pieņemtu kādā no nākamā gada pirmajām sēdēm šajā ziemas sesijā, kas sāksies janvārī, šiem cilvēkiem, kuriem pienāksies amnestija, reāls labums no tā necelsies, jo viņus atbrīvos tikai uz pavasara pusi.

Tāpēc neiesim par tādu lētu populisma ceļu! Nevajag tādu labdarības sludināšanu! Šādu ainu mēs varējām vērot šodien Saeimas vestibilā. Uzstāda ziedojumu urnu, noliek divus prožektorus un kameru, un tad deputāts pagriežas un pasmaida pret kameru un iesviež to savu latu kastītē! Tāda publiska labdarība, es domāju, vispār nav vajadzīga. Mums ir jāstrādā nopietni.

Lūdzu godājamos deputātus noraidīt šos priekšlikumus par likuma steidzamību un izskatīt likumprojektu parastajā kārtībā.

Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Deputāts Ivars Silārs vēlas runāt par procedūru.

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Es lūdzu vārdu Kārtības ruļļa 67.panta noteiktajā kārtībā, tātad - ārpus kārtas. Runāšu par kārtību, kādā apspriežamā lieta ir virzāma tālāk. Šajā sakarā es gribu jums, kolēģi, atgādināt, ka ar visu šeit klātesošo lēmumu šodien šis likumprojekts tika nodots apspriešanai arī Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Mēs to esam apsprieduši tikai konceptuāli. Ja mēs šodien nobalsotu par tā pieņemšanu steidzamības kārtībā, Aizsardzības un iekšlietu komisijai būtu liegta iespēja apspriest šo likumprojektu pēc satura. Šajā sakarā gribu atkal atsaukties uz Kārtības ruļļa 173.pantu, kas nosaka, ka likumprojektus komisijas izskata divos lasījumos, bet sevišķi svarīgus likumprojektus komisijas var izskatīt trijos lasījumos. Tādēļ es aicinu jūs būt konsekventiem un nebalsot tā, lai Aizsardzības un iekšlietu komisijai liegtu iespēju apspriest šo likumprojektu arī pēc satura. Aicinu nebalsot par tā pieņemšanu steidzamības kārtībā.

Priekšsēdētājs. Deputāts Panteļējevs - lūdzu!

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Man rodas iespaids, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija vadās no viedokļa, ka tas, kas šai komisijai nav pieņemams, ir uzreiz automātiski uzskatāms par juridiskā ziņā neprofesionālu, nesagatavotu, neizsvērtu, neizdomātu - un tā tālāk. Es tomēr gribu apstrīdēt šādas šīs komisijas monopoltiesības. Pie likumprojekta ir strādājuši profesionāli juristi. To ir iesniegusi Iekšlietu komisija. Vēl šodien darba grupa pie tā strādāja un ziņoja. Tie ir profesionāļi un zina, kāda ir situācija ieslodzījuma vietās. Tādēļ nedosim Aizsardzības un iekšlietu komisijai kaut kādas ekskluzīvas monopoltiesības!

Jautājums taču ir pavisam par kaut ko citu. Mēs visu laiku te mētājam un viļājam šo jautājumu kā karstu kartupeli no vienas rokas otrā. Nu, nav jau lietas būtība tur, vai likumprojektu izskatīt trijos vai četros lasījumos. Būtība ir cita - kas atbalsta amnestiju un kas neatbalsta. Jau divas nedēļas šis likumprojekts guļ frakcijās. Aizsardzības un iekšlietu komisija vakar to izskatīja un noraidīja. Tā ka lietas būtība jau slēpjas šajā faktā. Var jau, protams, meklēt visādus argumentus, lai atliktu - un tā tālāk...

Krastiņa kungs savā runā izteica vairākas pretrunīgas tēzes. No vienas puses, viņš teica, ka komisijas nebūs gatavas izpildīt to līdz Ziemassvētkiem, bet, no otras puses, viņš teica, ka uz Ziemassvētkiem tomēr 600 cilvēki jau būs ārā no cietumiem un klaiņos pa ielām, baidīdami un apzagdami cilvēkus. Acīmredzot tas attiecas uz tām grūtniecēm un invalīdiem, tie būs tie, kuri klaiņos pa ielām un aplaupīs nabaga deputātus. Protams, visādas briesmu ainas te var uzzīmēt pašlaik, bet nevajag būt pretrunīgiem! Protams, ka komisijas strādās, protams, ka amnestija nenotiks momentāni, bet šobrīd ir svarīgi, ka... Lai cik arī tas būtu pragmatisks apsvērums un lai arī cik par to būtu ziņojis gan mūsu komisijas pārstāvis, gan arī Muciņa kungs, šis jautājums tomēr nav saistīts tikai ar to, ka cietumos ir pārāk daudz cilvēku, tas ir saistīts arī ar reformu, kas uzsākta visā cietumu sistēmā. Amnestija ir nepieciešama šīs reformas sastāvdaļa. Tomēr ir neapstrīdams fakts šis psiholoģiskais fakts un ne jau tas, ka šie cilvēki līdz Jaungadam vai līdz Ziemassvētkiem tīri fiziski tiek izlaisti no cietumiem, jo tiešām komisija varbūt nepaspēs to izdarīt un tas būs pakāpenisks process, bet gan pats fakts, ka principā sabiedrība ir spērusi zināmu soli pretī šai cilvēku kategorijai.

Tomēr ļoti rūpīgi apskatieties, par kādu kategoriju cilvēkiem ir runa! Te ir ļoti rūpīgi izsvērta tā lieta. Faktiski te vairāk ir runa par zināmu psiholoģisku žestu un aktu no valsts puses. Muciņa kungs jums pastāstīs, ka Latvijas brīvvalsts laikā ir pieņemti vismaz septiņi amnestijas likumi. Un tas nav nekas nedabīgs. Un spekulēšana ar padomju pieredzi no Krastiņa kunga puses... tas arī jau ir nolietots variants. Var jau spekulēt ar padomju pieredzi un vēl nezin ko, bet neatsauksimies uz to! Arī Latvijas brīvvalstī šīs amnestijas tika izdarītas.

Jautājums ir izsvērts, un profesionāļi pie tā ir strādājuši, bet mums ir vienkārši jāizšķiras pēc būtības. Nemeklēsim formālus argumentus, bet balsosim pēc būtības. Tā ka es iesaku šoreiz nobalsot par steidzamību un izlemt par to pēc būtības, nevis meklēt visādus formālus ieganstus. Neaizmirsīsim, ka tad, ja mēs nepieņemam priekšlikumu pat steidzamību, būs trīs lasījumi. Tātad vairs nav runas par to, ka mēs pat janvārī to varēsim izdarīt, jo tur būs tās 10 dienu distances un tā tālāk. Līdz ar to tas viss tiks atvirzīts, un tad jau var runāt par Lieldienu amnestiju. Protams, kā jau kuluāros tika dzirdēts, sak’, labāk tad taisīsim Lieldienu amnestiju! Bet es domāju, ka ieslodzījuma vietās tomēr ir cilvēki, to skaitā arī tādi cilvēki, kuri tur nokļuvuši pēc netīšu noziegumu izdarīšanas un kurus ir paredzēts amnestēt. Viņiem tagad būs jāgaida, kamēr mēs mēnešiem šeit spriedīsim, saskaņosim, debatēsim un filozofēsim par šo jautājumu. Tāpēc spriedīsim pēc būtības, nevis pēc formālām pazīmēm.

Priekšsēdētājs. Zvanu, lūdzu! Balsosim, lūdzu, par steidzamību! Rezultātu! 18 - par, 23 - pret, 19 - atturas. Steidzamība nav pieņemta. Lūdzu, skatīsim tālāk!

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, mans uzdevums ir abstrahēties no jebkādas aģitēšanas “par” vai “pret”, un cienot tiklab Krastiņa kunga, kā Panteļējeva kunga vai Silāra kunga uzskatus, es šeit atzīstu par nepieciešamu darīt zināmus tikai tos argumentus, kuri Cilvēktiesību komisiju pārliecināja, ka šis likumprojekts ir

virzāms tālāk.

Kādi ir šie argumenti? Jā, starp citu, no rīta bija runa par to, vai Cilvēktiesību komisija ir balsojusi. Jā, visi komisijā iekļautie deputāti bija klāt, kad mēs diskutējām priekšlikumu. Vienam nobalsojot “pret”, komisija akceptēja likumprojektu.

Tātad, godātie kolēģi, kādi ir šie argumenti? Pirmais. Es nezinu, kā tas bija likumprojekta autoru darba grupā, bet Cilvēktiesību komisijā šis arguments, par ko no rīta runāja Prēdeles kundze, tika uzskatīts par ļoti nopietnu. Amnestijai kā tādai, ja tā ir nepieciešama, šis laiks acīmredzot būtu vispiemērotākais. Tāpēc es nedomāju, ka šo argumentu par Ziemassvētkiem varētu uzskatīt par pievilktu aiz matiem.

Tomēr Cilvēktiesību komisijā tas nebija pats galvenais arguments.

Otrs arguments bija tas, kā to ļoti pareizi norādīja Krastiņa kungs, ka līdz ar to likumdevējam vairs nav apžēlošanas prerogatīvas un ka apžēlošanas process ir pilnīgi apstājies.

Es pieļauju, ka pagātnē Augstākajā padomē Cilvēktiesību komisija, kurā arī es toreiz biju, varbūt pārāk liberāli centās risināt šo jautājumu. Tas ir neapstrīdami, taču apturēt apžēlošanas procesu kā tādu, manuprāt, nebūtu loģiski. Es neanalizēšu, kāpēc tas tā notiek, jo es tiešām to arī nezinu. Taču, godātie kolēģi, gan ieslodzījuma vietās, kur kompetentāki cilvēki par to runā, gan arī starptautiskajās institūcijās rodas iespaids, ka Latvijas valsts šo problēmu šobrīd “noraksta”, ka to neinteresē šī problēma. Kad tiekamies ar cilvēkiem, arī ar ārzemniekiem, viņi nereti saka: “Bet vai jums šis process ir?” Un, tā kā Cilvēktiesību komisija šo jautājumu vairs nerisina, tad man nav ko atbildēt. Mēs tiešām esam radījuši iespaidu, ka mūsu valstī šī problēma šobrīd neinteresē.

Un trešais, godātie kolēģi, arguments, kas bija svarīgs Cilvēktiesību komisijai. Nav jau obligāti jādomā, ka es kā komisijas sekretārs piekrītu visam tam, kas tika runāts, bet es vēlreiz atkārtoju, ka man ir jāziņo par to, kas tika lemts komisijā. Trešais arguments ir tas, ka mēs, pirms sākām izskatīt šo likumprojektu, sarīkojām speciālu sēdi kopā ar Ieslodzījuma vietu departamentu. Kāds Ieslodzījuma vietu departamenta ierēdnis, es tagad vairs neatceros viņa uzvārdu, mums izklāstīja koncepciju, kas mūs pārliecināja, ka šis ir tikai viens no sistēmas elementiem un ka nebūt situāciju ieslodzījuma vietās neregulē tikai ar Amnestijas likumu vai ar šo konkrēto likumprojektu. Es neanalizēšu dziļāk, bet katrā ziņā viņš komisiju pārliecināja, ka tas tiešām ir tikai viens no sistēmas elementiem.

Un visbeidzot Cilvēktiesību komisija šodien izskatīja priekšlikumus. Pirmajā lasījumā par šo jautājumu detalizēti nav jārunā, bet visi priekšlikumi, gandrīz visi, kā jūs redzat, ir pieņemti, un līdz ar to Cilvēktiesību komisijā bija bažas par to, vai šeit lielā skaitā nenokļūs nejauši cilvēki un vai šis process nebūs nejaušs, kas tiešām varētu būtiski pasliktināt kriminogēno situāciju, it īpaši ieviešot LNNK priekšlikumu. Kā es saprotu, otrajā lasījumā acīmredzot par to būs runa un droši vien būs vēl arī citi labojumi, kas ir pilnīgi loģiski. Jau ieviešot tikai tos labojumus vien, kādi ir šodien, es vismaz neredzu, ka šeit varētu būt runa par 600 cilvēkiem.

Godātie kolēģi, es, protams, komisijas vārdā aicinu atbalstīt šo likumprojektu, un arī gribētu lūgt jūs piekrist, jo Cilvēktiesību komisija pilnvaroja mani iepazīstināt ar likumprojektu, taču projekta autori lūdz jūsu piekrišanu koreferāta veidā dot vārdu likumprojekta autoram Muciņa kungam, jo mēs apspriežam likumprojektu pirmajā lasījumā. Man tas ir viss.

Priekšsēdētājs. Debatēs ir pieteikušies Linards Muciņš - Ministru kabineta pārstāvis - un deputāti Prēdele - Kristīgo demokrātu savienība, Andrejs Krastiņš - LNNK, Juris Sinka - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

Lūdzu, vārds Muciņam!

L.Muciņš (Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs).

Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Amnestijas likumprojekti un amnestijas likumi parlamenta vēsturē gan Latvijā, gan Latvijas teritorijā nav nekāds jaunums. Laikā pēc 1940.gada un līdz 1990.gadam šo jautājumu izlēma PSRS Augstākās padomes Prezidijs. Pēc 1990.gada 4.maija šajā ēkā Amnestijas likums tika pasludināts divas reizes - 1990.gada 23.oktobrī un 1992.gada 15.janvārī.

Latvijas Republikas iekšlietu ministrs - Saeimas deputāts Ģirts Kristovskis griezās pie visām frakcijām ar Iekšlietu ministrijas izstrādāto likumprojektu, ko savukārt Saeimai iesniedza deputāti. Man bija iespēja piedalīties gandrīz visās frakcijas sēdēs un uzklausīt aizrādījumus, iebildumus vai atbalstu, kas šim likumprojektam tika izteikts. Man bija iespēja arī piedalīties Cilvēktiesību komisijas divās sēdēs, Iekšlietu un aizsardzības komisijas sēdē, kā arī Juridiskās komisijas sēdē. Ja man šodien būtu jāsakopo visi šie aizrādījumi, kas tur tika izteikti, tad jāteic, ka liela daļa no tiem atkārtojās. Man tika jautāts, vai arī neatkarīgās Latvijas laikā tika pieņemti amnestijas likumi? Jā, tādi likumi tika pieņemti. Turklāt ļoti interesanti ir šo likumu pieņemšanas gadskaitļi - 1918.gads, 1919.gads, 1920.gads, 1921.gads, 1922.gads, 1923.gads. Turklāt 1920.un1921.gadā ir bijušas pat divas amnestijas gadā. Un, lai gan šajos gados Latvijā noziedzība bija diezgan augsta, tomēr likumdevēji uzskatīja par iespējamu katru gadu pieņemt pa amnestijas likumam. Pēc tam nākamais amnestijas likums pēc 1923.gada tika pieņemts 1928.gadā, pēc tam - 1933.gadā un tad atkal 1938.gadā un 1939.gadā.

Tādējādi ar to es gribu teikt, ka piedēvēt šim Amnestijas likumam un amnestijas likumiem vispār kaut kādu padomju likuma raksturu vai kādu sevišķu neizskaidrojamību šobrīd mums nav pamata. Arī citur pasaulē amnestijas likumi ir pazīstami.

Otrs jautājums, kas, izskatot šo likumprojektu komisijās un frakcijās, tika apspriests, ir tāds, ka amnestija ir jānošķir no apžēlošanas. Likums, kuram nav personāla rakstura, ir jāatšķir no konkrēta apžēlošanas akta, kuram tāds raksturs ir un kuru saskaņā ar Satversmi izdara Valsts prezidents. Tādējādi šeit nevajadzētu jaukt divus jēdzienus - vispārēju pieeju ar likuma palīdzību, ar grupēšanu pēc soda ilguma, soda smaguma un nodarījuma bīstamības, pēc notiesātā personas un viņa iepriekšējās dzīvesvietas nevajadzētu jaukt ar konkrētas personas attieksmi pret noziegumu, konkrētas personas nodarījuma izvērtēšanu un konkrētas personas rīcības izvērtēšanu ieslodzījuma vietā, kur tā izcieš sodu.

Tādējādi nekādā ziņā nevajadzētu sajaukt, ka šodien šeit jau vairākkārt izskanēja, tādas lietas kā amnestiju un apžēlošanu. Tās ir pilnīgi atšķirīgas, jo apžēlošanai ir individuāls raksturs, bet amnestijai - vispārējs raksturs.

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ir jāteic, ka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas soda izpildes iestādes šobrīd atrodas grūtā situācijā. Neskatoties uz to, ka soda izpildes iestādēm trūkst gan finansējuma, gan pietiekami kvalitatīvu un pietiekami labi atalgotu un pietiekami daudz darbinieku, neskatoties uz to, ka ieslodzītajiem nav darba un varbūt reizēm ieslodzījuma vietās nav pietiekami laba disciplīna un kārtība, tomēr Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu departaments šai problēmai nepieiet kā vienīgajam glābšanas riņķim, pieņemot Amnestijas likumu. Iekšlietu ministrija šo jautājumu skata kompleksi. Es varu jūs informēt, ka Ieslodzījuma vietu departaments strādā pie soda izpildes jautājumu reformas. Iekšlietu un aizsardzības komisijā ir iesniegts likumprojekts par grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā, Kriminālkodeksā un Labošanas darbu kodeksā. Šie grozījumi ir saistīti ar pāreju uz Eiropas kārtībai atbilstošu un progresīvu soda izpildes sistēmu, kur tiesas vairs nenoteiks soda izciešanas režīmu, bet soda izciešanas režīms atkarībā no nodarījuma smaguma un ieslodzītā uzvedības tiks noteikts citādā kārtībā. Cilvēkus, kuri labosies, varēs pārvietot uz vieglāka režīma kolonijām, bet cilvēki, kuri ieslodzījuma vietās pārkāps režīmu, tiks pārvietoti uz stingrāka režīma kolonijām.

Tajā pašā laikā tiek veikti zināmi pārkārtojumi arī Ieslodzījuma vietu departamentā - ir nomainīts tā vadītājs, ir nomainīti arī vairāku ieslodzījuma un soda izciešanas vietu vadītāji, kuri nav nodrošinājuši pietiekamu šā jautājuma pārkārtošanu, kā to šobrīd prasa ministrs.

Strādāts tiek ne tikai pie šīs reformas, bet arī pie citiem jautājumiem. Iekšlietu ministrija uzskata, ka daudzos jautājumos Kriminālkodeksā ir jāpastiprina atbildība par vardarbīgiem noziegumiem, kā arī varbūt jāveic vienas Kriminālkodeksa daļas sastāva dekriminalizācija, jo faktiski Kriminālkodeksā šobrīd ir ietverti arī administratīvi vai citi visādā ziņā mazāk bīstami pārkāpumi. Pie šiem jautājumiem tad arī noris darbs.

Jautājums par kadriem. Es gribētu vērsties it sevišķi pie tiem cilvēkiem, kuri Iekšlietu ministrijas soda izciešanas vietu darbiniekos saskata kādu Latvijas Republikai nepietiekami lojālu kadru atrašanos. Jāatzīmē, ka Policijas akadēmijā mums šogad bija dotas 30 vietas, tika izsludināta uzņemšana, lai tur tiktu apmācīti cilvēki, darbinieki, kuri strādātu penitenciārajā sistēmā, taču mēs spējām uzņemt tikai septiņus cilvēkus. Kur tad ir tie Latvijas Republikai lojālie un uzticīgie jaunieši? Kur ir viņu vecāki? Kur ir šīs sabiedriskās organizācijas un partijas? Kādēļ tad šie cilvēki nestāv pie Policijas akadēmijas Uzņemšanas komisijas durvīm?

Taču es domāju, ka šobrīd deputātus visi šie jautājumi varētu interesēt mazāk, jo tomēr ir jārunā arī par tādām lietām kā humānisms, ko pauž šis likumprojekts, par to, ka tas ir arī tradicionāls. Jā, šajā gadījumā es nebūt negribētu piekrist godājamam draugam Andrejam Krastiņam, kurš tāpat kā es ir zvērināts advokāts, ka ar šo likumprojektu netiekot pietiekami realizēts humānisms. Es domāju, ka šīs tradīcijas un termiņš - šie divi gadi, kas pagājuši pēc iepriekšējās amnestijas, - ir pietiekami ilgs laiks, lai domātu par šo jautājumu no jauna. Bez tam ir ievēlēta Saeima - jauns likumdevējs. Parasti ir tradicionāli šādos gadījumos runāt par amnestiju.

Ja mēs paanalizējam budžetu, tad redzam, ka no tām summām, ko no budžeta lūdza Iekšlietu ministrija, tai budžeta projektā šobrīd ir iedalīta ne vairāk kā puse līdzekļu. Tātad sabiedrība šobrīd pilnībā nespēj dot soda izciešanas vietām un arī valsts policijai tos finansu līdzekļus, kuri varbūt būtu nepieciešami, lai varētu vairāk un labāk ķert noziedzniekus.

Es domāju, ka valsts ir spēcīgs mehānisms, valsts ir attiecīgi finansēts mehānisms un valsts rīcībā ir jābūt gan pātagai, gan pīrāgam. Ieslodzītajam, personai, kas izcieš sodu, ir jāredz arī šī “gaisma tuneļa galā”. Starp valsts sodošo rīcību un humāno rīcību ir jābūt sabalansētībai, ir jāpieiet šim jautājumam gan ar stingrību, ķerot un sodot noziedzniekus, gan arī jārada likumi, kas paredz gan amnestijas, gan apžēlošanas aktus.

Tātad, ja valsts sevi uzskata par pietiekami spēcīgu, ja valstij nav jābaidās no tā, ka tomēr kāda neliela daļa noziedznieku tiks amnestēti, tad valsts to arī dara. Ja valstij ir šaubas, tad jau ir grūtāk runāt par tās spēku.

Un nobeigumā. Es zinu, ka cienījamie kolēģi deputāti gan frakcijās, gan komisijās ļoti daudz runāja un, es ceru, arī šeit runās par to, ka noziedzība pieaug - pieaug smagie noziegumi, un arī noziedznieku skaits pieaug. Jā, tā nav tikai Latvijas vaina, tā šobrīd ir visas Austrumeiropas vaina. Turklāt tā notiek lielākajā daļā valstu, kuras ir pārveidojušas savu sabiedrisko iekārtu. Neliksim tām personām, kuras šobrīd atrodas soda izciešanas vietās, ciest par to, ka mums nav pietiekami daudz finansu, lai policijai samaksātu pietiekami daudz naudas, neliksim viņiem ciest par to, ka mums nav pietiekami naudas, lai maksātu to ieslodzījuma vietām! Viņiem nav jācieš par to, ka mēs nevaram noķert citus noziedzniekus. Nepārliksim mūsu nespēju vai citu noziedznieku vainu uz viņu pleciem, viņiem tāpēc nav jācieš, ka mēs to nevaram izdarīt pietiekami ātri, kvalificēti un taisnīgi.

Es aicinu jūs atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Prēdelei - Kristīgo demokrātu savienība, pēc tam - Andrejs Krastiņš.

A.Prēdele (KDS).

Cienījamie kolēģi! Šo likumu atbalsta Kristīgo demokrātu savienības frakcija, jo tajā paustās domas, atziņas un būtība visnotaļ atbilst tām idejām, kuras pauž kristīgie demokrāti. Un šeit ir runa par tādām ļaužu grupām kā veci cilvēki, grūtnieces, mātes. Šie ļaudis neapšaubāmi ir pelnījuši mūsu žēlsirdību un amnestiju, bet ne par to es šobrīd gribu runāt.

Arī mūsu frakcijā, kad runājām par amnestiju, uzreiz, protams, radās šis jautājums, ko tad šie ļaudis darīs pēc tam, jo visas problēmas sākas tad, kad cilvēks iznāk no ieslodzījuma vietas, - bez līdzekļiem, bez palīdzības un bez garīga atbalsta. Mūsu frakcija saaicināja vienkopus visu Latvijas baznīcu un kristīgo misiju pārstāvjus, kuri nodarbojas ar dvēseļu kopšanu. Sanāca varbūt arī ne visi, bet bija pārstāvēta lielākā daļa, vismaz lielākās misijas un pilnīgi visas baznīcas, izņemot diemžēl katoļu baznīcu. Un es varu jums ziņot - varbūt tā pavisam īsi - par to plānu, ko uzņemas šie kristīgie ļaudis, kristīgās misijas un baznīcas, palīdzības ziņā, lūk, šiem ieslodzītajiem, kuri iznāks no ieslodzījuma vietām.

Ir tāda starpkonfesionāla misija “Jaunā dzīve”. Viņiem ir savs rehabilitācijas centrs, savi ļaudis, kas ar to nodarbojas, un viņi ir ar mieru ar nelielu palīdzību sarūpēt 150 guļamvietas tādiem ļaudīm, kuri ir palikuši pavisam uz ielas, kuriem varbūt nav savas ģimenes, kuri ir pavisam bez dzīvesvietas.

Adventistu misija “Adra”, kura ir Baltijas ūniju misija, kas darbojas kopumā 120 valstīs, un kura ir bagāta misija, uzreiz apņēmās pilnībā gādāt par visām sievietēm un visiem bērniem, kuri šajā sakarībā iznāks no cietuma. Misija apsolījās šos cilvēkus apgādāt ar drēbēm, ar naudas līdzekļiem pirmajam laikam un, protams, veikt viņu garīgo aprūpi, garīgo pabalstīšanu, un tas ir ļoti svarīgi.

Vecticībnieku draudze kopš 1765.gada veido tā saucamo nabagmāju tīklu, patversmju tīklu. Janvārī viņi atklās nelielu patversmi un ir ar mieru kādus cilvēkus izmitināt, kādiem cilvēkiem sniegt palīdzīgu roku.

Viena no lielākajām un finansiālā ziņā bagātākajām ir baptistu misija “Taveja”, kas ar vācu misijas palīdzību šeit darbojas jau kopš 1969.gada. Viņi ir bagāti ļaudis, un arī viņi ir ar mieru palīdzēt, īpaši ar zālēm, ja tādas būs nepieciešamas šiem cilvēkiem, kuri iznāks no cietumiem. Viņi var sagādāt arī nelielu skaitu naktsmītņu, palīdzēt ar apģērbu un pirmās nepieciešamības lietām.

Luterāņi savu darbību ir vērsuši dažos citos virzienos, taču arī viņiem gan Vaiņodē, gan vēl vienā otrā vietā ir tādas mājas, tādi nami, kur varētu uzņemt šos ļaudis un rūpēties par viņiem.

Es domāju, ka nav īpašas vajadzības nosaukt visus palīdzētgribētājus. Es vēl tikai pieminēšu to misiju, kas, manuprāt, jau ļoti daudz ir darījusi. Tā ir Pestīšanas armija, kura arī apņemas apģērbt un materiāli aprūpēt sākuma laikā šos ļaudis un gādāt par to, lai viņi nejustos vieni un pamesti, iznākuši no ieslodzījuma vietām.

Es domāju, ka jūs mani pareizi sapratīsiet: ar to es negribu sacīt, ka, lūk, kristīgās misijas un baznīcas nu būs tās, kas uzņemsies pilnu gādību un rūpes par šiem ļaudīm. Nē. Neviena misija nevarēja apsolīt sagādāt darbu šiem ļaudīm, lai gan darbs patiesībā ir pats galvenais priekšnoteikums, ar ko būtu jāsāk. Un tāda dāvanu došana jau nevar arī ilgi turpināties, bet gribu teikt, ka pats galvenais šajā gadījumā ir tieši tā garīgā pabalstīšana, garīgā palīdzība.

Protams, veidosies komisijas, un katrs no šiem amnestijas gadījumiem tiks atsevišķi skatīts. Es ļoti lūdzu, lai šajās komisijās tiktu iekļauti ne tikai cietumu garīdznieki (kas it pati par sevi saprotama lieta), bet arī, lūk, šo misiju pārstāvji, kuri ir gatavi palīdzēt. Lai arī viņi ir klāt jau no pirmajiem soļiem tur, kur izšķiras viņu iespējamo audzēkņu vai rūpju bērnu liktenis, un tad viņi varētu tālāk sekot šo cilvēku gaitām. Runa nav tikai par Rīgu, runa ir arī par Liepāju, par Jelgavu, par citām Latvijas vietām. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Krastiņam - lūdzu! Pēc tam runās deputāts Juris Sinka.

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamie kolēģi! Es centīšos runāt ļoti īsi, jo pamatargumentus izteicu, kad runāju par steidzamību. Tiešām ir ļoti labi, ka mums ir iespēja tagad pamatīgi komisijās visu izskatīt, un šajā sakarā es gribētu apstrīdēt godājamo kolēģi Panteļējeva kungu attiecībā uz tām brīvdienām. Atvaļinājumu ir pieprasījuši tikai pāris deputātu, un mēs tos viņiem akceptējām. Saeimai nekāda atvaļinājuma nav. Ir oficiālās svētku dienas un brīvdienas, kad Saeima un Saeimas komisijas, protams, nestrādās, bet visas pārējās dienas ir darba dienas, un komisijām būs iespējas likumprojektu skatīt, strādāt un veikt savu darbu, lai tad, kad sāksies ziemas sesija, šis likumprojekts būtu gatavs lasīšanai pa pantiem plenārsēdē. Tā ka es domāju, ka, ja godājamais Panteļējeva kungs taisās vaļoties visu laiku līdz pat 13.janvārim, tas būs lielā pretrunā ar viņa vēlētāju interesēm un viņa vadītās frakcijas interesēm, jo viņam ir jāstrādā visu šo laiku - un jāstrādā arī pie šā likuma. Tādējādi likumprojekta trešais lasījums varētu būt pēc 10 dienām, un sanāk vien tas pats termiņš - janvāris. Varēsim to nosaukt kaut vai par Ziemassvētku vai Zvaigznes dienas amnestiju.

Bet tagad runāšu konkrēti par to, kas šajā likumprojektā būtu jāizdara līdz otrajam lasījumam.

Pirmkārt, es gribētu apstrīdēt savu godājamo kolēģi Muciņa kungu attiecībā uz amnestijas vispārējo raksturu. Ja jūs iepazīsieties ar tiem noteikumiem, kuri izslēdz amnestijas piemērošanu, iepazīsieties ar pantu, kurš paredz, ka amnestijas piemērošanu noteiks komisijas, tad redzēsiet, ka tas tieši pasvītro šīs amnestijas individuālo raksturu. Tātad komisijas noteiks individuāli tās personas, un kurām šī amnestija attiecas. Tiks arī ņemta vērā uzvešanās brīvības atņemšanas vietās. Tā ka šī tēze par amnestijas vispārējo raksturu ir kļūdaina. Vispārējs raksturs amnestijām bija monarhijās, kad sakarā ar troņmantnieka piedzimšanu visi tika izlaisti no cietumiem.

Ar lielu satraukumu es sāku pētīt šo dokumentu nr.518-a. Tajā ir noraidītie priekšlikumi, kas jau ir bijuši saņemti pirms šā likumprojekta izskatīšanas šajā plenārsēdē. Tātad noraidīts ir Lagzdiņa kunga priekšlikums par pirmo reizi notiesātām personām, noraidīts ir arī Juridiskās komisijas priekšlikums par pirmo reizi notiesātajiem. Tātad notiks tā, kā jau minēju piemērā par kabatzagļiem. Praktiski iznāks tā, ka tiešām tiks atbrīvoti saskaņā ar 139.pantu notiesātie kabatzagļi, kuri vēl nav ieguvuši “godpilno” sevišķi bīstamā recidīvista nosaukumu. Tāpēc es domāju, ka līdz likumprojekta otrajam lasījumam šis jautājums ļoti rūpīgi ir jāizskata komisijās un jānosaka, uz ko šī amnestija attieksies. Varbūt tiešām sodāmības atkārtotība jeb agrāk izciestais brīvības atņemšanas sods nav tas būtiskākais arguments, bet katrā ziņā būtu jāietver noteikums, ka šī amnestija nav piemērojama personām, kas jau agrāk ir tikušas atbrīvotas amnestijas vai apžēlošanas kārtībā. Šāda noteikuma likumprojektā vēl nav, un es domāju, ka arī tas ir iestrādājams.

Otrkārt, es domāju, ka komisijām ir ļoti rūpīgi jāpārskata to punktu skaits, kuri nepieļauj amnestiju. Es jau minēju piemēru par spekulāciju lielos apmēros. Vispār šis pants ir anahronisks tādā formulējumā, kādā tas ir šajā likumprojektā, jo tik tiešām spekulācija, kā rakstīts jebkurā skaidrojošā vārdnīcā, nozīmē - nopirkt lētāk, pārdot dārgāk. Tas ir tas, ar ko nodarbojas godājamais Kehra kungs; tas ir tas, ar ko veikli nodarbojas visi mūsu valsts biznesmeņi, un to darīt mēs aicinām visus mūsu līdzcilvēkus. Iznāk, ka par to viņus vēl arvien var sodīt! Tā ka te jau ir šis anahronisms.

Likumprojektā ir minēts arī tāds ļoti rets pārkāpums - preču trūkuma mākslīga radīšana. Diez vai kāds vispār Latvijas Republikā ir notiesāts par to.

Šeit ir iekļauti arī tādi gadījumi, kas ir tiešām individuāli skatāmi. Mani kolēģi advokāti man piekritīs, ka, piemēram, tāds nozieguma sastāvs kā slepkavība ar nodomu ir jāvērtē individuāli. Par slepkavību paredzētais soda mērs ir trīs līdz desmit gadi brīvības atņemšanas, bet bieži vien arī par slepkavību tiek piemērots sods, kas ir zemāks par zemāku, un cilvēks pat tiek atbrīvots no cietumsoda. Tā ka ir tiešām individuāli jāskatās šis nozieguma sastāvs, nevis akli jānoliedz amnestēt personas, kuras ir izdarījušas šādu noziegumu, jo bieži vien cilvēks, kas reiz izdarījis slepkavību, ir sabiedrībai daudz mazāk bīstams nekā, piemēram, laupītājs vai izspiedējs.

Trešais jautājums, kas noteikti būtu jāizskata komisijās un jāietver otrajā lasījumā, ir rehabilitācijas iespēja, un par to jau runāja godājamā kolēģe Prēdeles kundze. Praktiski to ir uzņēmušās brīvprātīgi šīs kristīgās misijas un dažādas organizācijas. Vai tās to darīs vai ne, tas ir viņu sirdsapziņas jautājums, bet ir jāatrod iespēja ievietot kādā pantā šādu normu. Formulējums man vēl nav gatavs, bet es domāju, ka es to iesniegšu uz otro lasījumu, lai šiem cilvēkiem valsts dotu zināmas garantijas, ka par viņiem tiks kaut kādā mērā gādāts pēc tam, kad viņas atbrīvos, un ka viņiem būs iespējas iekļauties normālā dzīvē.

Un pats pēdējais, ko gribu teikt, ir adresēts tieši Iekšlietu ministrijai un godājamam Muciņa kungam kā Iekšlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram. Es uzskatu, ka tieši Iekšlietu ministrija un tai pakļautās soda izciešanas vietas varētu izskatīt jautājumu par ieslodzīto un notiesāto personu pirmstermiņa nosacītu atbrīvošanu. To neviens nav atcēlis. Likums šādu atbrīvošanu pieļauj. Un tieši šo soda izciešanas vietu administrācijai ir tādas iespējas - izlemt, kuru cilvēku turpmākā atrašanās brīvības atņemšanas vietā ir uzskatāma par nevajadzīgu, jo viņi var laboties citā vietā. Vajag izskatīt, lūk, šo variantu par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, un tas ir izdarāms ļoti ātri un efektīvi vēl šā gada laikā. Protams, apžēlošanai ir mazliet citāds raksturs nekā amnestijai, jo apžēlošanai var arī nebūt nekādas motivācijas. Bet, tā kā es šeit uzstājos plenārsēdē, ceru, ka šī uzstāšanās pievērsīs arī mūsu godājamā Valsts prezidenta Kancelejas uzmanību un vēl līdz Jaunajam gadam viņi varēs tomēr izskatīt tās 200 vai vairāk lietas, kas ir uzkrājušās, un piemērot apžēlošanu šiem cilvēkiem, parādot humānismu un žēlsirdību. Tādā veidā tiks panākts šis posms.

Nobeidzot gribu teikt, ka es, protams, atbalstu šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, lai gan ievērotu tajā trūkumus, un aicinu visas komisijas maksimāli strādāt šajā laikā, kas vēl ir atlicis līdz Jaunā gada sākumam, lai, uzsākot ziemas sesiju, mēs varētu izskatīt šo likumprojektu otrajā lasījumā, lasot to pa pantiem, un arī pieņemt kopumā nākamā gada janvārī. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jurim Sinkam, pēc tam - deputātam Andrim Līgotnim!

J.Sinka (TB).

Priekšsēdētāja kungs! Dāmas un kungi! Krastiņa kungs pateica apmēram pusi no tā, ko es gribēju teikt, tādēļ mans sakāmais varbūt liksies mazāk interesants.

Kā jau šorīt teicu, man vislabāk būtu paticis, ja amnestija vispār nebūtu mūsu valsts likumu sistēmā ieviesta: Rietumos to pielieto arvien retāk. Tā tomēr, manuprāt, ir saistīta ar politiskiem apakštoņiem. Laika periodā, kuru Muciņa kungs minēja (1918.līdz 1923.gads), Latvijas vēsturē ir bijis sarkanā terora laiks; 1919.gadā vēl risinājās cīņa ar sarkanarmiju, kas ilga līdz 1920.gada pavasarim, un tātad visa tā atmosfēra bija pildīta ne tik daudz ar kriminālnoziedzniekiem kā ar politisko noziedzību. Man šķiet, ka laba daļa tā laika amnestijas gadījumu arī attiecās uz politisko sfēru. Arī 1933.gadā, ja nemaldos, bija kaut kas, ko nosauca par apvērsuma mēģinājumu; tas bija maza apjoma, un laikam sakarā arī ar to bija kaut kādas amnestijas. Visumā pēc tam taču (kā Muciņa kungs teica) bija tikai pāris gadi, kuros amnestiju pielietoja. Bet, manuprāt, ja nu mūsu valsts cietumu sistēma un mūsu valsts tiesas ir nonākušas tādā spiedīgā stāvoklī... Ir daudz tādu, kam cietumsods ir gadu vai mazāk nekā gadu ilgs. Kā jau Prēdeles kundze pieminēja, te ir runa arī par sievietēm, tāpēc es domāju, ka tiesas vai tiesu komisijas, sadarbojoties ar cietumu vadību, varētu ātri atbrīvot šīs sievietes un vecos cilvēkus - bez speciāla amnestijas likuma. To varētu izdarīt, protams, ne jau uz Ziemassvētkiem, bet kaut kad jaunajā gadā.

Bet tagad es vēl gribētu apskatīt dažus gadījumus, kurus laimīgā kārtā Krastiņa kungs nepieminēja, - tos, uz kuriem neattiecas šā amnestijas likuma piemērošana. Un te nu bez spekulācijas lielos apmēros, bez deficīta radīšanas mums ir vēl vairākas tādas lietas, ieskaitot pederastiju. Piemēram, ja mēs specificējam, ka tas ir uzbrukums mazgadīgiem bērniem, seksuāls uzbrukums, tad es to varētu saprast, bet tā, kā te ir formulēts... Es runāju tagad par skaidri redzamām kļūdām, visa tā sastādīšana ir kļūdaina. Pederastija pati par sevi vairs nav noziegums Rietumu pasaules skatījumā. Es priecātos, ja tie mani mīļie kolēģi varētu būt mazlietiņ klusāki, bet tas ir laikam sapnis, kas nepiepildīsies. Nu, te ir vairāki...

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Godātais kolēģi Sinka, varbūt mēs drusciņ paklusēsim, un tad nomierināsies arī zāle. (Starpsauciens no zāles: “Centrāltirgus!”) Lūdzu, turpiniet!

J.Sinka. Sāksim ar dažu interesantu noziegumu uzskaitīšanu, kādi tie te ir. Piemēram, noziegums pret republiku - ej nu sazini, kas tas ir! Tur gan tie panti ir minēti, bet tas nekas. Es jums tikai uzskaitu. Es nedomāju, ka mūsu dienās tas vairs būs kaut kāds noziegums, par kuru nevar amnestēt. Es nesaku, ka tie nav noziegumi, mīļais Panteļējeva kungs! Mēs tagad nevaram tādu dialogu uzsākt. Tas ir pretrunā ar Kārtības rulli.

Priekšsēdētājs. Tas tiesa!

J.Sinka. Par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, par inficēšanu ar slimību AIDS, pederastiju, ko es jau minēju, par to dažas labi domājošas starptautiskās humānās organizācijas mums piesies lietu, ka mēs šeit to padarām... Es runāju, ka tās visas ir tādas noziedzības, par kurām nevar amnestēt.

Es nenoliedzu, ka tās ir pārkāpumi, piemēram, zādzība, kas saistīta ar iekļūšanu telpā vai kādā glabātavā. Es nezinu, vai arī tas ir tāds pārkāpums, kuru nevarētu amnestēt? Jā, ir krāpšana, kas izdarīta lielos apmēros. Krāpniekus ekstrēmos gadījumos varbūt arī Rietumos kādreiz uz laiku iebāzīs cietumā, bet viņi tur galvenokārt saņem naudas sodu, tomēr arī tas nav tāds noziegums, attiecībā uz kuru nevarētu piemērot amnestiju.

Ja piesavināšanās ir izdarīta atkārtoti, tad ir runa par recidīvismu, bet te tālāk jau ir runa par bīstamu recidīvismu. Bet kas ir bīstams recidīvisms - tā jau ir interpretācijas lieta. Piemēram, svešas mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana. Protams, te ir minētas visas tās sliktās lietas, bet es neredzu, kāpēc lai tās izslēgtu no amnestijas. Spekulāciju mēs jau minējām. Tad vēl ļaunprātīgs bankrots. Es uzdodos par bankrotējošu, bet vai man ir bijuši kaut kādi slikti nodomi? Labi, tiesa to varbūt arī var interpretēt kā noziegumu, bet vai arī uz to nevarētu attiecināt amnestiju, ja kāds par to ir sēdējis.

Tad vēl kukuļņemšana. Ak Dievs! Starpniecība kukuļošanā, kukuļdošana - vai tiešām tās ir tādas noziedzības, attiecībā uz kurām nevarētu piemērot amnestiju? Es te tikai norādu uz to, ka te cilvēki, sastādot šo likumprojektu, nav dziļāk padomājuši.

Nu tad ir vēl draudi amatpersonai. Labi, varbūt arī mēs tādi skaitāmies un arī mums ir izteikti kādi draudi, par ko iebāž cietumā. Taču pēc tam es varbūt par viņu apžēlošos, un būtu labi, ja attiecībā uz viņu pielietotu to amnestiju.

Ļaunprātīgais huligānisms. Nu, mīlīši, tas ir tāds izteiciens! Piedodiet par to epitetu “mīlīši”, bet šo terminu jau lietoja padomju tiesas atkal un atkal... Ļaunprātīgais huligānisms kādreiz varēja būt “tīrs” politisks pārkāpums, par kuru Rietumos nevienu nesodītu.

Gaisa kuģu nolaupīšana... Es neatceros, kad pēdējais grāfs Cepelīns lidoja, bet kāds laikam vēl sēž par to. Un tad arī viņu būtu laiks amnestēt.

Ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga nēsāšana. Var būt, ka kāds neatbildīgs tēvs iedod savam puikam atnest viņa medību bisei patronas. Starp citu, es atceros, ka es savam tēvam to palīdzēju. Viņš gan mani bija kārtīgi apmācījis, bet šķiet, ka man bija tikai deviņi gadi. Absolūti nelikumīgi! Lai nu miers mana tēva pīšļiem, un neviens viņu par to netiesās, bet ka par tādu rīcību nevarētu piemērot amnestiju - tas arī ir fantastiski.

Ir aizliegta opija magoņu iekopšana un kaņepju sēšana. Es atceros, ka viens trimdinieks Kanādā iesēja kaņepes, jo viņš atcerējās kaņepju sviestu, ko bija ēdis bērnībā kopā ar biezpienu. Un tiešām Kanādas jātnieku policija viņam gribēja “piesiet lietu”, viņam bija ilgi ilgi jātaisnojas, ka tās ir vienkārši kaņepes, ko viņš atcerējies sava tēva sakņu dārzā augam.

Vai tad arī tas ir tāds noziegums, par kuru nevarētu amnestēt?

Militārpersonas nepaklausība priekšniekam. Ak Dievs! Arī par to, es domāju, mēs varētu amnestēt.

Dezertēšana. Attiecībā uz to ir tas pats.

Sardzes vai konvoja dienesta reglamenta noteikumu pārkāpšana. Tas gan “smaržo” pēc padomju laikiem. Padomājiet, jo tur ir vēl vairākas citas tam līdzīgas lietas. Ar tām ir piebārstīts pilns viss šis likumprojekts.

Mēs jau varam raudāt par to un prasīt, lai cilvēki ir laipni pret savu tuvāko, bet visi šie uzskaitītie gadījumi? Viņiem vairs nav nekādu cerību tikt ārā no cietuma. Kāpēc tad nelietot amnestiju? Padomājiet, cik daudz pretrunu šeit ir! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, līdz laikam, kad mēs esam nolēmuši beigt šīsdienas darbu, tas ir, līdz pulksten 22.00, ir atlikušas piecas minūtes. Vēl debatēs vēlas runāt Andris Līgotnis, Ivars Silārs, Andrejs Panteļējevs, Ģirts Kristovskis. Bez tam mums vēl ir jāizlemj jautājums, kad mums būs nākamā plenārsēde.

Kur ir jūsu iesniegums? Desmit deputāti ir iesnieguši priekšlikumu - izskatīt pirmajā lasījumā, tātad uzklausīt līdz galam visus deputātus par Amnestijas likumu, pēc tam - par tiesu varu, bet pēc tam par darba kārtības 4.punktu - likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā”.

Godātie kolēģi, es aicinātu tiešām padomāt arī par pārtraukumu.

Jūs par procedūru? Lūdzu - deputāts Andrejs Krastiņš!

A.Krastiņš (LNNK).

Godātie kolēģi, es runāšu par procedūru. Es gan būšu ļoti nesolīds pret saviem kolēģiem, bet atgādināšu, ka ar šodienu, tas ir, ar ceturtdienu, Latvijas televīzijas pirmajā programmā sāk rādīt kriminālfilmu, kas sākas krietni pēc pulksten 21.00, un tas nozīmē, ka būs ļoti maz cilvēku, kuri vairs klausīsies radio. Lielākā daļa skatīsies televīziju, un tā kā mums arī brīvības atņemšanas vietas ir apgādātas ar televizoriem, tad tomēr pamatā par tiem, kas labi uzvedas, laikam vairs nav sevišķi aktuāli diskutēt. Tas, protams, ir nesolīdi no manas puses, jo arī es piedalījos debatēs un man bija šī iespēja izteikties. Tomēr man liekas, ka nav nekādu šaubu par to, ka šo likumprojektu visi grib pieņemt pirmajā lasījumā, akceptēt un... Kāds varbūt arī negrib... Jā, es atvainojos, protams. Taču mums tādā gadījumā ir jānobalso par plenārsēdes pagarināšanu, jo mums ir spēkā balsojums, ka beidzam darbu pulksten 22.00. Ir arī precīzi jānosaka, bez kā mēs absolūti vairs nevaram iztikt, kas būtu jāpadara vēl šajā gadā. Turklāt neaizmirsīsim, ka saskaņā ar procedūru, noslēdzot plenārsēdi, ir jāsaka vēl kādi vārdi, jānolemj, kad mēs sapulcēsimies nākamreiz. Tā ka tas viss prasīs laiku. Tomēr vajadzētu maksimāli taupīt laiku un precīzi noteikt, bez kā absolūti vairs šajā gadā nevar iztikt. Mēs nevaram turpināt līdz pusnaktij, jo zinām, kāda kvalitāte ir darbam jau pēc pulksten 22.00. Tā ka es aicinu kolēģus un arī mūsu aparāta darbiniekus, kuri šeit sēž un kuriem pavisam nav interesanti klausīties, ko mēs šeit runājam, taupīt laiku!

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Balsošanai ir tikai viens priekšlikums - izskatīt šodien likumprojektu par amnestiju, likumprojektu par tiesu varu un likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā. Citu priekšlikumu nav. Balsosim šo priekšlikumu! Lūdzu - deputāts Ivars Silārs!

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi, es jūs ļoti lūdzu! Ja mēs reiz esam iekļāvuši darba kārtībā likumu par amnestiju, kas paredz izlaist brīvībā noziedzniekus, tad būsim tik godīgi un izskatīsim reizē ar to trešajā lasījumā arī likumu par tiesu varu, kas paredz tiesnešiem palielināt algas, lai viņi strādātu, lai vismaz viņu darbs būtu attaisnots.

Un nākamais - ir jārunā par grozījumiem Kriminālkodeksā, kas skar tieši Izmeklēšanas komisijas darbu, tas attiecas uz atbildību par izvairīšanos no liecību sniegšanas Izmeklēšanas komisijai, Valsts kontrolei, Finansu inspekcijas. Būsim tik izturīgi! Izskatīsim un pieņemsim šodien lēmumu!

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par priekšlikumu - izskatīt visus jautājumus, kurus es minēju un kuri šeit ir iesniegti! Lūdzu rezultātu. 56 - par, 11 - pret, 10 - atturas. Turpināsim darbu!

Vārds deputātam Andrim Līgotnim - “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Ivars Silārs.

A.Līgotnis (LC).

Godātie kolēģi, es šajā zālē jau ceturto gadu cenšos vadīties pēc principa - nerunāt tad, kad runāt ir modē, bet runāt tad, kad nerunāt nav brīv. Un šī ir tā reize.

Es domāju, visiem ir skaidrs, ka par šo likumu ir jābalso “pret”. Uz šo Amnestijas likumu, kolēģi, ir jāskatās ar abām acīm! Šeit visi runā par tiem nabaga noziedzniekiem, kuriem pašreiz ir grūti saspiesties esošajos cietumos, bet ir jāpadomā arī par otru pusi. Bez šiem notiesātajiem, bez šiem noziedzniekiem galu galā katrā krimināllietā ir arī cietušie! Aiz katra noziedznieka stāv viens, divi, trīs, reizēm pat desmit un vairāk piekauto, apzagto un izvaroto. Šo cietušo ir daudz vairāk nekā noziedznieku, par kuriem šodien tik daudz žēlīgu vārdu tiek teikts. Un tie, kuri mūs vēlēja, pārsvarā taču nebija šis mazākums, šie noziedznieki. Tas bija vairākums - tie bija cietušie, viņu draugi, viņu radi, kas vienlīdz traģiski pārdzīvo visas šīs nelaimes.

Humānisms ir laba lieta - jā! Tā ir filozofiska kategorija, un ir jāatceras, ka humānisms pret noziedznieku - tā ir cietsirdība pret cietušo. Mēs, manuprāt, esam aicināti pārstāvēt un aizstāvēt sabiedrības lielākās daļas intereses. Vismaz es uzskatu, ka tas ir mans pienākums šajā zālē. Cilvēki gaida no mums, lai mēs garantētu viņu drošību un rūpētos par to.

Jūs paskatieties, kādas ir mūsu Rīgas ielas tagad, kad šovakar iesit mājās! Jūs redzēsit, ka tās ir tukšas kā izslaucītas. Un ne jau tāpēc, ka cilvēki grib skatīties kriminālfilmu, bet tāpēc, ka viņiem ir bail vakarā iziet uz ielas. Cilvēki vairs vakaros neiet uz koncertiem, neiet uz teātriem, jo viņiem gluži vienkārši ir bail, un ne jau katrs spēj samaksāt šo lieli naudu par taksometra pakalpojumiem.

Šīs amnestijas saistība ar Ziemassvētkiem, ar šo skaisto, balto kristīgo ideju... Kolēģi, būsim nopietni! Es uzskatu, ka šāda saistība ir vismaz nedaudz amizanta, lai neteiktu - pat anekdotiska, jo kas gan cits, ja ne šie notiesātie, ir tie, kuri paši pirmām kārtām un visciniskākajā veidā ir pārkāpuši Bībeles baušļus: tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesīgu liecību sniegt! Un daudzus citus. Es jūs aicinu būt humāniem, būt taisnīgiem, taču šoreiz humānisms nozīmē būt humāniem pret cietušajiem, jo to ir daudz vairāk un tieši par viņiem mums ir jārūpējas. Tāpēc es lūdzu visus balsot pret šo likumu.

A.Berķis. Vārds Ivaram Silāram - “Latvijas ceļš”.

 

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Es tiešām neesmu nācis šajā tribīnē, lai runātu radioklausītājiem vai televīzijas skatītājiem. Diemžēl es šeit neredzu cienījamos Kristīgo demokrātu savienības pārstāvjus... Ā, stāv blakus cienījamā Prēdeles kundze, paldies.

Redzat, piedot jūs varat tam, kurš jums ir nodarījis pāri, bet kas jūs ir pilnvarojis piedot tam, kurš man ir nodarījis pāri? Kas ir jūs pilnvarojis piedot to cietušo vārdā, tu upuru vārdā, to apzagto pensionāru vārdā, kuri paliek bez pēdējā graša? Vai mazums mēs lasām, ka pensionāram atņem pēdējo - ka viņam atņem maizes klaipiņu?

Tātad runa ir par pirmo reizi sodītajiem. Bet kad mēs tiekam pie pirmās sodīšanas un kuro reizi jau viņš ir izdarījis noziegumu?

Motivācija. Atcerieties taču, cienījamie kolēģi, to motivāciju, kāda bija šim likumprojektam, kad tas tika izdalīts frakcijām. Šīs motivācijas pie šā konkrētā likumprojekta nav klāt, tādēļ es jums atgādināšu. Motivācija ir šāda: Latvijas Republikas soda izpildes iestādēs pēdējā laikā ir izveidojies ļoti saspringts un nelabvēlīgs stāvoklis. Nepietiekamie budžeta asignējumi, kā arī neiespējamība nodarbināt notiesātos ražošanā pasliktinājusi stāvokli soda izpildes vietās. Arī notiesāto psiholoģiskais stāvoklis soda izciešanas vietās ir pasliktinājies. Sakiet, vai pēc tam, kad mēs šos izlaidīsim ārā, stāvoklis uzlabosies? Vai tad būs vairāk naudas? Vai cietumā būs vairāk darba vietu?

Cienījamie kristieši! Vai jūs nezināt, cik daudz tādu cilvēku šodien ir bez darba, kuri nav pārkāpuši nevienu bausli? Vai jūs nezināt, cik ir palikuši bez maizes rieciena? Un šodien jūs esat sanākuši kopā, lai lemtu jautājumu, kā jūs šos noziedzniekus pabarosit, bet uz zināmu laiku ar darba vietām jūs nodrošināt viņus nevarat... Tātad resocializācijas nav nekādas. Viņi atkal būs atkarīgi. Viņi tagad bija atkarīgi no valsts, kura varēja viņiem nodrošināt vismaz jumtu virs galvas un putras bļodu, tagad jūs pārņemsit tās funkcijas, jo sevi uzturēt viņi nespēs un to jūs neesat gatavi viņiem iemācīt - jūs neesat gatavi viņus resociālizēt, tāpat kā šobrīd to nav gatava darīt arī valsts.

Pilnīga taisnība ir Līgtoņa kungam, un man ir ļoti žēl, ka šeit pašreiz ir klāt tikai puse no tiem, kuri balsos tad, kad būs jābalso pirmajā lasījumā, vai mēs projektu pieņemsim vai ne, jo viņus sapulcēs tikai zvans uz balsošanu. Taču mūs vēlēja godīgi cilvēki, mūs vēlēja tie, kuri ir šo noziedznieku upuri, un mums vienmēr tiek prasīts: ko jūs darāt, kādēļ jūs nesakārtojat likumus? Kādēļ nedarbojas tiesa? Kādēļ mūs neaizsargājat?

Šajā sakarā es jums gribu atgādināt pirms divām dienām “Rīgas Balsī” izvirzīto pedagoģijas doktora jurista Antona Drēbnieka jautājumu mums - rakstam bija dots apakšvirsraksts “Deputāti, ieklausieties!”, bet virsraksts ir šāds: “Kas aizsargās neaizsargāto?” Citēšu tikai dažus teikumus: “Laikraksta slejas ik dienas raibinās ar smagiem noziegumiem, tomēr atklāto noziegumu skaits ir minimāls. Pieaugošā noziedzība kā mūsdienu sabiedrības sociālā problēma gulstas pār visiem. Zeļ un plaukst noziedznieki, kuri noziegumus izdara brīvi, droši un netraucēti, jo viņi nejūt ne likuma, ne likuma sargātāju spēku. Un arī mēs esam likuma sargātāji. Jaunās sabiedriskās attiecības tirgus ekonomikas gaisotnē kriminālistus un kriminologus pārsteidz nesagatavotus.” Šo rakstu cienījamais autors nobeidz šādi: “Nokāpiet, likumdevēji, no Saeimas augstajām trepēm, izejiet tautā un jūs dzirdēsit, ka neaizsargāts cilvēks vaid noziedznieku un patvaļas dēļ tikai tāpēc, ka nav kārtības tiesībsargāšanas sistēmā.”

Un mēs šeit esam pulcējušies un aicināti nevis tādēļ, lai domātu, kā atvieglot šobrīd noziedznieku stāvokli, bet esam šeit pulcējušies, lai sakārtotu savas valsts likumus, lai darbotos likums un lai katrs par savu padarīto noziegumu saņemtu tiesas piespriesto sodu, un lai šis cietušais zinātu, ka tas sods noziedzniekam būs jāizcieš. Lai būtu kaut tāds gandarījums.

Tādēļ es uzskatu, cienījamie kolēģi, ka šobrīd, šajos apstākļos mums nav tiesību pieņemt Amnestijas likumu. Saeima ir paredzējusi Valsts prezidentam tiesību apžēlot. Mums tagad ir jauns prezidents, un lai viņš izmanto šo tiesību un apžēlo individuālā kārtā tāpat kā individuālā kārtā tiesa tika piespriedusi konkrētu sodu par konkrētu nodarījumu konkrētajam noziedzniekam. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Panteļējevam - frakcija “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Paldies, cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Tas ir labi, ka vakara stundā ieskanējās gandrīz vai pastarās tiesas toņi no Silāra kunga puses, taču es domāju, Silāra kungs, ka mums nav dotas šīs pastarās tiesas tiesības šeit, uz zemes.

Viss vismaz nostājas savās vietās. Kā jau es teicu, iepriekšējais strīds par likumprojekta izskatīšanas steidzamību bija formāls. Kā pierādījās un kā jūs atceraties, toreiz Silāra kungs minēja formālus argumentus: komisijai vēl jāizskata, punkti jāprecizē... Tagad vismaz lietas atklājas visā pilnībā. Nav jau runa par to, ka komisija nav paspējusi izskatīt vai kaut ko ņemt vērā, bet runa ir par to, ka cilvēki principā ir pret. Tāpēc vienkārši atcerēsimies to, ko es teicu jau pašā sākumā, - to, ka runa ir par būtību.

Vispirms nedaudz par pārpratumiem. Man praktiski autoru vārdā ir jāatvainojas Sinkas kungam, jo acīmredzot mēs darījām nepareizi, ka mēģinājām pierakstīt klāt šo pantu nosaukumus. Acīmredzot vajadzēja norādīt tikai kriminālpanta numuru, un tad deputātiem būtu jāpaskatās Kriminālkodeksā, ko īsti katrs pants nozīmē, vai arī vispār neko nevajadzēja rakstīt. Te vienkārši ir tikai tāds īss nosaukums, kas dots kriminālpantam. Un Sinkas kungs laikam ir nedaudz pārpratis. Viņš laikam ir domājis, ka Kriminālkodeksā tieši tā šie panti ir formulēti, kā tie te ir uzrakstīti. No tā tad arī izriet viņa visai īpatnēji komentāri. Es nekādā gadījumā neticu, ka Sinkas kungs tiešām domā, ka, piemēram, Rubika kungs, pret kuru tiek celta apsūdzība nodevībā - noziegumā pret republiku, būtu amnestējams. Varbūt Sinkas kungs tā domā, bet es stipri par to šaubos.

Tāpat es domāju, ka Sinkas kungs tomēr ir nedaudz jaunāks, lai domātu, ka aizvien vēl gaisa kuģi ir cepelīni. Varbūt viņš vēl aizvien domā, ka visi lido ar cepelīniem. Tāpat es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju... Brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, un Sinkas kungs var būt mierīgs. Runa ir par vardarbīgo pederastiju. Tātad, ja pederastiju izdara vardarbīgi, tad par to tiek tiesāts. Un šajā gadījumā mēs uzskatām, ka tad, ja pederastija bijusi saistīta ar vardarbību, cilvēks nav amnestējams. Tādējādi, es domāju, ka Sinkas kungam te nevajadzētu uztraukties.

Un vēl par pārējiem pantiem. Es gribu teikt, ka tā varbūt ir kļūda, bet domāju, ka šeit tie Kriminālkodeksa panti par to, ko nevarētu amnestēt, tiešām ir būtiski. Arī, runājot par dezertēšanu, mums faktiski ir bijuši tikai pāris gadījumi, par kuriem pašlaik notiek izmeklēšana, un tie ir jauni gadījumi tiesu praksē - dezertēšana no Latvijas Republikas armijas. Tas ir principiāls un būtisks jautājums, un šeit amnestiju nevarētu piemērot, jo tā ir jauna tiesas prakse.

Tāpat es beigu beigās gribētu izbeigt sarunas par spekulācijas tēmām. Spekulācija kā noziegums pastāvēja arī Latvijas Republikas laikā. Atsauksme uz armēņiem un tomātiem, protams, ir aizkustinoša, bet tā tomēr demonstrē zināmu nekompetenci. Par spekulāciju arī Latvijas Republikas Kriminālkodeksā tika paredzēts sods, tas ir tas, ja tiek pārdota prece virs tās cenu robežas, ko nosaka valsts, gadījumos, kad valsts ir noteikusi kādai precei augšējo cenas robežu. Pašreizējā momentā, jāsaka, par spekulāciju neviens nav nonācis ieslodzījuma vietā, bet, vienkārši tīri psiholoģiski uzskatot, ka šis noziegums varētu būt smags, tas te ir ierakstīts. Tas var būt kā zināms brīdinājums turpmākajam laikam, jo ņemsim vērā, ka Amnestijas likums ir likums, ko lasa, un tas zināmā mērā ir arī brīdinājums par šo noziegumu svarīgumu. Tā mēs to uzskatām.

Attiecībā uz aizliedzošajām normām. Es domāju, ka tur varbūt šo to var grozīt, un tiešām ir jāpiekrīt Krastiņa kungam, ka uz otro lasījumu mēs šīs noliedzošās normas vēl varam apskatīties. Tomēr par ļaunprātīgo huligānismu teikt, ka tas bieži ir politiska lieta, nu zināt... Es saprotu, ka tas būtu tad, ja mēs, deputāti, šeit sakautos savā starpā un mūs aizvestu uz policijas iecirkni, tad, ja kāds varbūt tiešām būtu uztaisījis otram zilumu. Tad to varēs nosaukt par politisku lietu. Tomēr es domāju, ka huligānisms vienmēr ir un paliek huligānisms, vienalga, vai aiz politiskiem vai nepolitiskiem iemesliem jūs kādam “uzdauzāt” aci. Un es domāju, ka šajā gadījumā nevajadzētu teikt, ka tā ir politiska lieta.

Un tagad par otro pusi, par pozitīvo pusi. Šeit es runāju galvenokārt par šo negatīvo pusi. Atklāti runājot, šis strīds ar Silāra kungu mums laikam turpinās vēl no Augstākās padomes laikiem, lai gan praktiski mēs pieņēmām divus iepriekšējos amnestijas likumus, bet te strīds ir nedaudz atšķirīgs, tas faktiski ir tradicionālā plāksnē.

Protams, Silāra kungs ļoti labi apzinās, ka šī amnestija nebūt neizraisīs noziegumu pieaugumu, un arī Līgotņa kungs ļoti labi saprot, ka tāpēc cilvēki drošāk nestaigās uz restorāniem, ja mēs šo amnestiju nerealizēsim vai arī otrādi, ja mēs to realizēsim. Un tāpēc jau nesāks šaut vairāk cilvēku uz ielām, jo šis amnestējamo loks ir pietiekami šaurs un tam faktiski vairāk ir psiholoģiska nozīme. Pašlaik te vairāk ir rūkšanas princips. Taču zināt, tā ir tāda gļēva rūkšana, ja rāda zobus pret tiem, kuri jau praktiski ir gulošie, tas ir, atrodas cietumos. Pret tiem nu mēs tagad atiežam zobus un parādām tos, jo pret viņiem ir ļoti viegli būt bargiem. Mēs viņiem varam pat pagarināt sodu. Mēs varam pateikt tiem nabaga cilvēkiem, kuri baidās iet uz restorāniem: “Nebaidieties, mēs cietumos vēl pagarināsim sodus. Mēs viņus uzkārsim pie āķiem un tur cietumos, sliktākajā gadījumā, vismaz tur atstāsim. Taču tāpēc jau nemainīsies stāvoklis ārpus cietuma. Es domāju, ka mums nevajadzētu šeit jaukt jēdzienus. Turklāt ir arī prakse. Ja mēs paskatāmies, tad tīrā prakse ir pierādījusi, ka teorija “aci pret aci, zobs pret zobu” šajā sfērā nav palīdzējusi. Sodu padarīšana par nežēlīgākiem nav mazinājusi noziedzību. Ja jūs paskatāties uz reālo attīstības vēsturi, uz to, kā tas dažādās sabiedrībās ir bijis, tad redzat - ja valstī kļūst nežēlīgāki sodi, nežēlīgāka paliek arī noziedzība. Ne velti, teiksim, Lielbritānija atteicās no kāda eksperimenta. Lielbritānija aizliedza konstebliem nēsāt ieročus. Speciāli konstebli, kas dežurē uz ielas, nenēsā ieročus. Tieši tāpēc, ka viņi uzskatīja: ja valsts zināmā mērā kļūst nežēlīga, ja noziedznieks zina, ka viņam par kaut ko draud, piemēram, nāve, tad arī viņš cīnās līdz nāvei. Un tad noziedzība kļūst bezgalīgi nežēlīga. Un tam procesam nav beigu.

Tālāk. Par ko mēs te domājam, un vai tas tomēr ir vērsts uz stāvokļa uzlabošanu vai ne?

Pieskarsimies šiem jautājumiem pa grupām. Es negribu runāt par grūtniecēm un sievietēm, kuras audzina nepilngadīgus bērnus. Es negribu runāt par pirmās un otrās grupas invalīdiem, attiecībā uz kuriem es, protams, nezinu, vai mums visiem būs liels mierinājums, ja viņi turpinās atrasties ieslodzījumā, protams, ar noteikumu, ka viņi nav izdarījuši tos noziegumus, par kuriem mēs runājam.

Tālāk - par nepilngadīgajiem. Saprotiet, mēs jau varam te filozofēt, bet nepilngadīgajiem tā vēl pašlaik ir ieslodzījuma “skola”, kriminālā “akadēmija”. Un tas, ka mēs viņus savas sirdsapziņas nomierināšanai tur paturēsim vēl gadiņu ilgāk... Ticiet man - pēc gadiņa viņi iznāks tādi, ka, es domāju, mēs un arī pats Līgotņa kungs vēl daudz mazāk gribēsim staigāt pa ielām. Tieši tāpēc jau parasti piemēro šīs amnestijas attiecībā uz nepilngadīgajiem.

Tāpat ir arī personas, kas izdarījušas noziegumu aiz neuzmanības. Šie cilvēki varbūt ir izraisījuši autoavārijas vai tamlīdzīgas lietas un tāpēc nonākuši ieslodzījuma vietā. Jā, protams, tur ir upuri, un Līgotņa kungam šajā gadījumā ir taisnība. Tur ir upuri! Taču šis cilvēks no tā brīža atrodas intensīvā kriminālajā vidē, un, jo ilgāk viņš atrodas šādā kriminālā vidē, jo vairāk, lai tur varētu izdzīvot, viņš tiek piespiests zināmā mērā kļūt varbūt par noziedznieku, par to, kas viņš īstenībā, pēc savas būtības, izdarīdams šo noziegumu aiz neuzmanības, nav bijis. Faktiski viņš ir izraisījis sekas aiz neuzmanības. Vai paturēt viņu šajā vidē - tas ir jautājums. Vai tas ir nepieciešams, un vai viņš tiešām būs tas, kas pēc tam kalpos sabiedrībai, ja mēs viņu šeit pārvērtīsim faktiski par noziedznieku? Turklāt tādus, kuri pēc savas būtības nav bijuši noziedznieku.

Tālāk - par pirmo reizi. Mēs tomēr šeit atstājam divus variantus, un acīmredzot otrajā lasījumā mēs varēsim debatēt arī par to, ka tiešām pirmā reize ir būtiska. Man negribētos, lai likumā par amnestiju mēs ievazātu normas, kas ir saistītas jau ar grozījumiem Kriminālkodeksā. Silāra kungs mūsu frakcijas sēdē pilnīgi pareizi aizrādīja, ka dažreiz pirmā tiesājamība varbūt nav arguments, jo pirmā tiesājamība nav adekvāts atspoguļojums noziegumam. Cilvēks varbūt ir izdarījis daudzus noziegumus, bet ir pirmo reizi pieķerts, un tad faktiski viņa recidīvismu vajadzētu pamatot nevis ar pirmo tiesājamību, bet ar noziegumu skaitu. Tomēr tā nav, un mēs šo likumu nevaram labot, tad, Silāra kungs, vajadzētu labot attiecīgās Kriminālprocesa kodeksa un Kriminālkodeksa normas, kas to nosaka. Ar šo likumu mēs to nekādā veidā nevaram “salāpīt”. Un es domāju, ka tas nebūtu iespējams arī turpmāk.

Atkārtoju vēlreiz, ka pašlaik ieslodzījuma vietu departamentā ir jauna vadība (varbūt Kristovska kungs par to runās), un ir ļoti svarīgi, ka tā ir uzsākusi reformu. Un ir ļoti svarīgi, lai ieslodzījuma vietās būtu kaut kāda psiholoģiskā atmosfēra, lai tur būtu cilvēki, kuriem ir cerības, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šeit būtu ietverti šie uzvedības kritēriji un tādas lietas. Lai cilvēki redz kaut kādu dinamiku!

Iespējams, ka amnestija šobrīd mums nebūtu vajadzīga, ja Valsts prezidents būtu izpildījis tos pienākumus, kuri viņam bija jāizpilda, un ja visas tās daudzās apžēlošanas lietas nebūtu iegūlušas viņa aparāta darbinieku atvilktnēs.

Un otrais punkts - ja mēs būtu kaut nedaudz paātrinājuši cietumu sistēmas reformu un tiešām ieviesuši to, par ko Silāra kungs ļoti pareizi teica frakcijā, - ir jābūt tā, ka režīmu nosaka pati ieslodzījuma vieta, ir jābūt šai iespējai noziedznieku pārvietot no ciena režīma uz otru atkarībā no tā, kā viņš uzvedas šajā ieslodzījuma vietā, utt. Tā tas ir lielākajā daļā progresīvo valstu, kur tiešām ir tā, ka noziedznieks tiek pamazām sagatavots brīvībai. Vispirms viņš tiek ieslodzīts visstingrākajā režīmā, pēc tam - atkarībā no savas uzvedības - tuvojas visbrīvākajam režīmam un galu galā tiek ārā. Viņš jūt kaut kādu dinamiku. Taču mēs to neesam izdarījuši, Silāra kungs!

Mēs par to runājām jau Augstākajā padomē, bet tas vēl nav izdarīts, un tā ir mūsu vaina. Mūsu vaina varbūt ir arī tā - ne nu gluži mūsu vaina, bet tomēr -, ka jau pusgadu nav darbojusies šī apžēlošana. Pusgadu! Un droši vien lielākā daļa šo cilvēku, ja šī apžēlošana būtu normāli funkcionējusi, būtu jau izgājusi ārā. Bet vai tāpēc šiem cilvēkiem ir jācieš - es nezinu.

Es tiešām aicinu nepadoties šai tik vienkāršajai teorijai, ka sitīsim vēl vairāk šos gulošos un mierināsim savu sirdsapziņu ar to, ka atiezīsim vēl vairāk zobus pret tiem, kuri jau atrodas ieslodzījuma vietā. Domāsim labāk par to, kā tiešām sakārtot tiesībaizsardzības sistēmu, kā tiešām panākt drošību uz ielām, un veiksim šo amnestijas aktu, zināmā mērā varbūt aizpildot to robu, kas radies to neizdarību dēļ, par kurām es jau iepriekš runāju.

Priekšsēdētājs. Ģirts Kristovskis - iekšlietu ministrs. Lūdzu!

Ģ.Kristovskis (iekšlietu ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jāteic, ka šis nopietnais jautājums šeit, zālē, mums brīžam izraisa smaidu un uzjautrinājumu, un tad varētu teikt, ka mūsu tautai ir cerības, ka mēs izdzīvosim un izkulsimies no šīm problēmām, jo parasti saka, ka smaids jau ir dzīvības pazīme. Taču katrā ziņā šis jautājums ir diezgan nopietns, un par to, kā mēs redzējām, šeit, izmantodams visu daiļrunību, uzstājās deputāts ar visu atbildību.

Katrā ziņā var piekrist arī tam, ka šim likumprojektam ir daži trūkumi, bet, no otras puses, es tomēr nevaru piekrist Silāra kungam, ka Saeimu neviens nav pilnvarojis pieņemt amnestiju. Silāra kungs, jums derētu ieskatīties Satversmes 45.pantā, kurā tieši pilnvaro Saeimu pieņemt amnestiju. Tā ka katrā ziņā tāda lieta valsts likumdošanā ir bijusi noteikta jau 71 gadu. Tāda lieta ir notikusi! Un ne tikai Valsts prezidents nodarbojas ar apžēlošanu.

Un tā mēs varētu turpināt un varbūt arī jums pacitēt, ko raksta “Vakara Ziņas” par to, kā Latvijas valdība rūpējas par ieslodzītajiem, ko iedzīvotāji atbild uz ielas. Teiksim, vienā vietā ir sacīts tā: “Šeit par ieslodzītajiem noteikti nerūpējas. Domāju, ka nav pietiekamas aprūpes. Mazliet uzlabot vajadzētu.” Un viens pat atbild, ka visus vajag nošaut un vispār nevajag apgādāt. Man pat radās tāda doma, ka arī šajā “Viskas” reklāmā varētu... Teiksim, kaķis noteikti viņus nopirktu, ja viņus pārstrādātu un iepakotu, bet diemžēl tā ir mūsu sabiedrība, un tur priekšā ir cilvēki.

Es šeit runāju kā iekšlietu ministrs, un man ir pakļauti vairāki departamenti, kas nodarbojas ar noziedzniekiem. Pirms viņi oficiāli kļūst par noziedzniekiem un tiek par tādiem atzīti, darbojas Policijas departaments, Izmeklēšanas departaments un beigu beigās arī Ieslodzījuma vietu departaments. Šī pati problēma radās arī Iekšlietu ministrijā tad, kad mēs sākām runāt par šo jautājumu. Katrā ziņā kriminalpolicija no savas puses arī neiebilda, bet tieši kriminālpolicijai pēc tam tā būs jauna bāze, pie kuras būtu jāstrādā un ar kuru būtu jātiek galā.

Taču, no otras puses, šeit ļoti daudz tika runāts par ieslodzījuma vietu reformu. Un arī Muciņa kungs debatēs pieminēja to stāvokli, kāds ir.

Jā, šogad Policijas akadēmija varēja uzņemt 30 studentus, kas nāktu un pilnveidotu savas zināšanas, tātad profesionāli apgūtu šo lietu un varētu strādāt valsts un tautas labā. Bet diemžēl tikai septiņi cilvēki no mūsu tautas atrada iespēju un izjuta vajadzību apgūt šo grūto profesiju un tajā strādāt.

Arī aizvadītajā posmā daudzi no mums bija deputāti Augstākajā padomē un it sevišķi pievērsās tieši šai sfērai, tas ir, jautājumam par ieslodzījuma vietām. Un man ir jāsaka, ka cienījamais komisijas priekšsēdētājs Silāra kungs bija izvēlējies tieši šo par vienu no savām specialitātēm, bet ir jāatzīts, ka tajā laikā diemžēl mēs nekādu reformu nepanācām. Jāsaka tā: man bija jāpaveic diezgan liels darbs, lai pārliecinātu Iekšlietu ministrijas vadību, ka ir jāpanāk ieslodzījuma vietu vadības nomaiņa. Nu tas tika izdarīts, un mēs redzam, ka tas ir bijis pareizs solis, jo šobrīd faktiski viss “galvgals” ir nomainīts un reāli notiek šī reforma. Pie tās tiek strādāts, un pirmdien mēs jau izskatīsim šo reformu. Un, ja es uzticos šiem cilvēkiem, ja šie cilvēki griežas pie manis kā pie iekšlietu ministra ar lūgumu palīdzēt un šos noziedzniekus - tiešām noziedzniekus! -, bet tos, kuru noziegumi ir ar vismazāko bīstamības pakāpi, - atbrīvot no šīm ieslodzījuma vietām, palīdzēt viņiem “nolaist to tvaiku”, kas tur tiešām eksistē, tad arī mums ir jānāk pretī. Jāpanāk pretī tiem cilvēkiem, kuri strādā tur, kur neviens negrib strādāt, kur tik tiešām smird, kur ir netīras rokas, kur uz rokām ir asinis tiem, kuri stāv pretī. Tāda diemžēl ir situācija, un tāpēc es varbūt daudz un gari nerunāšu, bet lūgšu pirmajā lasījumā šo likumprojektu pieņemt. Varbūt arī nevajag to saistīt ar Ziemassvētkiem, varbūt tiešām sabiedrībā var būt dažādas izjūtas. Es arī domāju, ka Ziemassvētkiem tiešām ir jābūt svētkiem - gaišiem un tīriem, tomēr katrā ziņā jāparūpējas par šiem cilvēkiem, kuriem arī ir jābūt cerībai, īpaši Ziemassvētkos.

Aicinu jūs šo likumprojektu pirmajā lasījumā pieņemt, bet tos trūkumus, kas tika konstatēti šodienas diskusijā, varētu novērst otrajā un trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Ivars Silārs - “Latvijas ceļš”.

I.Silārs (LC).

Cienījamie kolēģi! Tā lieta, es ceru, ka jūs to saprotat, ir ļoti smaga. Mums ir jāatbild par savu rīcību, un, ja šeit tiek apgalvots - mēs pilnīgi apzināmies, ka šī amnestija nepalielinās noziedzību, tad man gribas jautāt - vai jūs tiešām tā domājat? Tad kādēļ mūsu komisija noraidīja šo likumprojektu pirmajā lasījumā? Tieši tāpēc, ka mēs nesaņēmām atbildi uz šo jautājumu: kas ir noticis ar pirmajās divās amnestijas atbrīvotajiem? Cik no viņiem ir pilnībā resocializējušies? Cik ir nonākuši atpakaļ?

Tāpat mēs nesaņēmām atbildi uz jautājumu: cik no šiem, optimāli - 650 cilvēkiem, atradīs darbu? Vai viņiem būs jumts virs galvas un būs no kā iztikt? Atbildes nav.

Kāda parasti ir likumdevēju un parlamentu kļūda? Tā, ka viņi pieņem lēmumu, neprognozējot šā lēmuma sekas. Pirms mēs nezinām, kāds būs rezultāts, mēs nedrīkstam pieņemt lēmumu.

Jūs sakāt: nepilngadīgajiem tā ir noziedzības “akadēmija”. Bet, cienījamie kolēģi, painteresējieties, kādās grupās šie nepilngadīgie ir un kas viņus noziedzībā iesaista. Viņiem jau ārpusē ir šie “akadēmiķi”, kuri viņus sagatavo. Tur nenokļūst nevainīgi bērniņi, kurus pirmoreiz pieķer, kad viņi zog maizes klaipiņu, lai to aiznestu uz mājām trūkumcietējai mammai. Viņi strādā grupās, un parasti izpildītāji ir šie nepilngadīgie, bet grupas vadoņi ir tie, kuri jau agrāk ir bijuši tiesāti.

Jūs sakāt, ka arī šis aiz nejaušības noziegumu izdarījušais tur kļūs par noziedznieku. Nu ko? Tad nemaz netiesāsim viņus un piedosim viņiem, jo viņi taču tikai aiz neuzmanības sabrauca cilvēku! Pat nepamanīja, ka viņam uzbrauca, pārbrauca pāri un aizbrauca. Piedosim viņam, jo viņš bija neuzmanīgs! Nē, Silārs negrasās sist gulošam un neaicina gulošo sist vēl vairāk. Es tikai aicinu uzņemties atbildību par savu rīcību. Un mēs nevaram pārsvītrot to darbu, kāds ir ieguldīts, lai noziedznieku nosēdinātu uz apsūdzēto sola un piespriestu viņam pelnīto sodu.

Silārs šeit neteica, ka Saeima nav pilnvarota lemt par amnestiju. Es šeit tikai Sinkas kungam iebildu un atgādināju, ka par amnestiju lemj Saeima. Bet es arī teicu, ka mani neviens vēlētājs nav pilnvarojis šeit pieņemt šo Amnestijas likumu. Es nezinu, varbūt jūs ir... Ja jūsu vēlētāji ir aicinājuši pieņemt šādu likumu, - tad, lūdzu! Dariet to! Mani nav pilnvarojuši, un nav arī pilnvarojuši tos Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļus, kuri noraidīja šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Arī viņi uzskatīja, ka viņi nav pilnvaroti patlaban šajā situācijā pieņemt šādu likumu. Un tādēļ es arī aicinu jūs vienkārši apdomāties, ko jūs darīsit tad, kad jums būs jābalso “jā” vai “nē”, šobrīd, šajā dienā, par šo likumu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs.Vārds Andrejam Panteļējevam - “Latvijas ceļš”. Es ļoti aicinātu godātos deputātus atturēties no komentāriem attiecībā uz deputātiem, bet gan runāt par pašu jautājuma problēmu.

A.Panteļējevs (LC).

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī amnestija nepalielinās noziedzību. Es esmu pārliecināts par to! Es uzskatu, ka šī amnestija - gluži otrādi - palīdzēs realizēt reformas ieslodzījuma vietās, palīdzēs sakārtot šo sistēmu, palīdzēs mums reformēt Kriminālkodeksu un varbūt arī Soda kodeksu. Tas ir mazs solītis, lai cik tas dīvaini arī būtu, ceļā uz to, lai mēs ieviestu šeit tomēr normālu civilizētu kārtību. Jo es nezinu nevienu valsti, kura būtu sasniegusi tos spožākos rezultātus ar cietumu palīdzību. Es nedomāju, ka cietumi ir pats labākais atskaites punkts cilvēku drošības radīšanā. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēl ir pieteicies runāt? Nav. Lūdzu deputātus ieņemt vietas. Balsosim par Amnestijas likuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. Par - 35, pret - 16, atturas - 14. Likumprojekts “Amnestijas likums” ir pieņemts pirmajā lasījumā.

Tagad izskatīsim likumprojektu “Grozījumi likumā “Par tiesu varu””.

A.Līgotnis (LC).

Priekšsēdētāja kungs! Kolēģi deputāti! Pēc otrā lasījuma Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija izdarīja likumprojektā šādus grozījumus: precizēja likumprojekta nosaukumu, sakārtoja likumprojekta struktūru, izslēdza no likumprojekta teksta likuma “Par tiesu varu” 122.pantu, precizēja likumprojekta 2.pantu, precizēja pārejas noteikumu 3.pantu, papildināja pārejas noteikumus ar 4.un 5.pantu. Šajos pantos ir runa par prokuroru algām, jo, atceļot Augstākās padomes Prezidija lēmumus, kuros bija runa par tiesnešu un prokuroru algām, mums ir jāatrisina jautājums par prokuroru algām. Turklāt komisija ierosina, ka šajā likumā ieteiktais algu paaugstinājums būtu piemērojams ar nākamā gada 1.janvāri. Ir noteikts, ka likums stāsies spēkā ar tā izsludināšanas dienu. Atgādināšu, ka šo likumprojektu atbalstīja Latvijas Republikas Prokuratūra, Tieslietu ministrija, Augstākā tiesa, Juridiskā komisija, Aizsardzības un iekšlietu komisija un Budžeta un finansu komisija. Tādēļ, kolēģi, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā es aicinu pieņemt šo likumprojektu trešajā lasījumā, jo tādējādi mēs būtiski paaugstināsim tiesnešu un prokuroru algas. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vai kāds vēlas runāt debatēs? Lūdzu zvanu. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par tiesu varu””, pieņemšanu trešajā lasījumā un par likuma akceptu kopumā! Deputāts Saulītis - “par”. Pārbaudiet, lūdzu, deputāta Saulīša balsojumu! Deputāts Saulītis ir balsojis “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 65, pret - 2, atturas - 5. Likums ir pieņemts.

Tagad skatīsim likumprojektu “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā”.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Te ir runa ne tikai par Kriminālkodeksu. Paketē ir četri likumprojekti, tie ir dokumenti nr.156, nr.219 un nr.224. Aizsardzības un iekšlietu komisijas un Juridiskās komisijas kopīgā sēdē tika sagatavoti jauni alternatīvi likumprojekti, kas ir minēti darba kārtības trešās sadaļas 4.punktā: likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” (tas ir dokuments nr.484), likumprojekts “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā (tajā pašā dokumentā nr.484) un arī likumprojekti par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. Tie visi ir vienā paketē. Es lūdzu tātad izlemt pirmām kārtām jautājumu par to, vai ņemt par pamatu Aizsardzības un iekšlietu komisijas un Juridiskās komisijas iesniegtos alternatīvos likumprojektus.

Priekšsēdētājs. Vai jūs nebūtu tik laipns un ļoti īsi neraksturotu to galveno domu, kāpēc mums jābalso par jūsu priekšlikumu?

A.Endziņš. Cienījamo priekšsēdētāj! Visiem deputātiem izsniegtajā dokumentā nr.484 ir ievads, un tajā šī motivācija ir dota. Vienkārši laika ekonomijas dēļ es neatkārtoju to, kas šeit ir rakstīts.

Priekšsēdētājs. Vai valdība neiebilst? (No zāles Ministru prezidents V.Birkavs: “Neiebilst!”) Paldies. Lūdzu, balsosim! Jā, bet tad jau nevajag balsot. Uz ko jūs tad aicināt mūs?

A.Endziņš. Teiksim, bez valdības iesniegtajiem ir arī Saeimas Izmeklēšanas komisijas iesniegtie projekti - labojumi gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan Kriminālkodeksā. Es domāju, ka Izmeklēšanas komisija neprotestēs.

Priekšsēdētājs. Vai Izmeklēšanas komisijai nav iebildumu? Nav. Paldies. Lūdzu, tālāk!

A.Endziņš. Tabulā - dokumentā nr.484 ir norādīts, kādas ir pašreiz spēkā esošās Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas un kādi ir Juridiskās komisijas un Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumi par vairāku normu izslēgšanu, proti, - izslēgt 90.1 pantu, izslēgt 103.4.pantu, izslēgt 152.3.pantu, izslēgt 166.1.pantu, kā arī izslēgt 166.19.pantu. Mēs šo pantu vietā iesakām jaunu - 175.2.pantu tādā redakcijā, kas aptvertu visas šīs sfēras. Proti, kontroles, uzraudzības vai valsts izmeklēšanas funkcijas realizējošo valsts institūciju amatpersonu likumīgo prasību neizplatīšana. Par kontroles, uzraudzības vai izmeklēšanas funkcijas realizējošo valsts institūciju amatpersonu likumīgo prasību savlaicīgu neizpildīšanu uzliek naudas sodu līdz 250 latiem. Tas aptvertu tātad visus šos pantus kopumā. Lūdzu atbalstīt abu komisiju priekšlikumus!

Priekšsēdētājs. Tik vienkārši jau nevar tos atbalstīt! Vispirms vajag tekstu pieņemt pirmajā lasījumā, un tad varēsim par atsevišķiem pantiem runāt, Endziņa kungs!

A.Endziņš. Tur jau ir tā pirmā lasījuma būtība: to iepriekš minēto pantu izslēgšana un šā jaunā panta ieviešana. Vēl komisija ierosina 8.3.pantā, kura nosaukums ir “Vides aizsardzības valsts inspekcijas vai valsts sanitārās uzraudzības institūciju amatpersonu norādījumu neizpildīšana”, noteikt stingrākas sankcijas.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par...

A.Endziņš. ...par Administratīvo pārkāpumu kodeksa labojumu pieņemšanu.

Priekšsēdētājs. Par Juridiskās komisijas priekšlikumu - pieņemt labojumus...

A.Endziņš. ...Administratīvo pārkāpumu kodeksā pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 68, pret - nav, atturas - nav. Priekšlikums ir akceptēts pirmajā lasījumā. Tālāk, lūdzu!

A.Endziņš. Otrs balsojums būs par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā”. Šeit ir priekšlikums - papildināt Kriminālkodeksa 186.2.pantu un izteikt to šādā redakcijā: panta nosaukums - “Pieprasītās informācijas nesniegšana vai apzināta nepatiesu ziņu sniegšana”, tālāk kā tekstā. Un tas arī apvienotu tos priekšlikumus, ko ierosināja Saeimas Izmeklēšanas komisija un ko ierosināja valdība attiecībā uz ziņu nesniegšanu valsts kontroles iestādēm. Šeit būtu arī analoģija ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu, ka visos gadījumos, kad netiek iesniegta pieprasītā informācija vai kad ir sniegtas apzināti nepatiesas ziņas, var iestāties kriminālatbildība. Konkrētā panta teksts, kurā ir norādīts noziegumu sastāvs, ir visiem deputātiem “uz rokas”.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par papildinājumiem Kriminālkodeksā komisijas piedāvātajā redakcijā! Pirmais lasījums. Ir viens papildu “par”, un tas ir deputāts Endziņš. Lūdzu rezultātu. Par - 68, pret - 1, atturas - 1. Pieņemts pirmajā lasījumā.

A.Endziņš. Nākamais ir likumprojekts “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa papildināšanu”. Šeit bija valdības priekšlikums - papildināt Kriminālprocesa kodeksa 127.panta trešo daļu pēc skaitļiem “162” un “173” ar skaitli - “184.2”. Tā kā mēs nobalsojām un pieņēmām pirmajā lasījumā labojumus Kriminālkodeksā (papildināt kodeksu ar 186.2.pantu), tad ir lūgums - analoģiski papildināt arī Kriminālkodeksu nevis ar skaitli “184.2.”, bet ar skaitli “186.2.” un arī ar skaitli “181.3.” Kāpēc tas ir darīts? Jums ir šis teksts - 127.panta pašreizējā redakcija. Lūdzu atbalstīt abu komisiju priekšlikumu!

Priekšsēdētājs. Godātais deputāt Endziņ! Manuprāt, vai nu jūs pārteicāties, vai arī es šeit kaut ko nesaprotu. Jūs teicāt - papildināt Kriminālkodeksu.

A.Endziņš. Piedošanu, tie ir grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā!

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par papildinājumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā komisijas piedāvātajā redakcijā! Lūdzu rezultātu. Par - 67, pret - nav, atturas - 1. Akceptēts pirmajā lasījumā. Vai esam izskatījuši visas deputātu vēlmes?

Godātie deputāti! Ir iesniegums: “Sakarā ar nepieciešamību izskatīt likumprojektu “Par valsts budžetu 1994.gadam” ierosinām...” Nē... (Zālē smiekli.)

Godātie deputāti! Mani mulsināja nākamais vārds, bet šeit tā ir ierakstīts: “...ierosinām noturēt Saeimas plenārsēdi arī 1994.gada 14.janvārī.” Šeit ir vārdiņš “arī”. Jo mēs jau lēmām par to, ka strādāsim 13.janvārī. Bet tagad ir runa par 14.janvāri. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu! Neviens nevēlas runāt? Lūdzu, deputāt Milberg un deputāt Sinka! Jūs abi divi cēlāt roku.

R.Milbergs (TB).

Cienījamie kolēģi! Es aicinātu veiksmīgi mēģināt sagaidīt Jauno gadu un tad pirmajā plenārsēdē jaunajā gadā arī lemt, kā rīkoties.

Priekšsēdētājs. Lūdzu! Deputāts Indulis Bērziņš - “Latvijas ceļš”.

I.Bērziņš (LC).

Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Šī mūsu iniciatīva ir tikai tadēļ, ka deputāti pilnīgi pamatoti aizrāda, ka viņi plāno uz priekšu savu darbu, un tad mēs vienkārši zināsim, ka nākamgad bez 13.datuma, kurā mēs jau esam nobalsojuši strādāt, esam attiecīgi nobalsojuši par budžeta skatīšanu 13.janvārī, mums būs vēl jāstrādā 14.datumā, kad mēs turpināsim darbu pie budžeta šeit plenārsēdē. Tas ir tikai tādēļ, lai deputāti zinātu, kā nākamgad plānot savu darbu. Tā ka es tomēr aicinātu nobalsot - nākamgad, 13.datumā, lai nerastos sarežģījumi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim par ierosinājumu - noturēt Saeimas plenārsēdi arī 1994.gada 14.janvārī. Lūdzu rezultātu. Par - 51, 10 - pret, 13 - atturas. Lēmums ir pieņemts.

Vārds sekretāra biedram deputātam Tomiņam - Latvijas Zemnieku savienība.

Z.Tomiņš (LZS).

Šodien sēdes laikā ir saņemti arī deputātu iesniegumi par atvaļinājumiem: “Saeimas Prezidijam. Lūdzu piešķirt atvaļinājumu laikā no 1993.gada 18.decembra līdz 1994.gada 10.janvārim.” Iesniedz deputāts Juris Sinka. Prezidija ierosinājums ir Saeimai lemt par atvaļinājuma piešķiršanu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 5, atturas - 5. Lēmums ir pieņemts.

Z.Tomiņš. Tad ir saņemts iesniegums arī no deputāta Meierovica: “Lūdzu piešķirt atvaļinājumu no šā gada 20.decembra līdz 1994.gada 3.janvārim.” Prezidija ierosinājums - piešķirt.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Rezultātu! 67 - par, 3 - pret, 3 - atturas. Lēmums ir pieņemts. Lūdzu, tālāk!

Z.Tomiņš. Vēl deputāta Jāņa Riteņa iesniegums: “Lūdzu piešķirt atvaļinājumu no 19.decembra līdz 12.janvārim. Deputāts Jānis Ritenis.” (Starpsauciens no zāles: “Uz neatgriešanos!”) Prezidijs ierosina piešķirt.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 7, atturas - 6. Lēmums pieņemts.

Z.Tomiņš. Deputāta Egila Levita iesniegums: “Lūdzu piešķirt atvaļinājumu laikā no 1993.gada 20.decembra līdz 1994.gada 6.janvārim. Deputāts Egils Levits.” Prezidijs ierosina piešķirt atvaļinājumu.

Priekšsēdētājs. Balsosim! Rezultātu! Par - 61, pret - 7, atturas - 8. Pieņemts lēmums.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu. Sekretāra biedru Tomiņu lūdzu nolasīt izdruku.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies:

Eduards Berklavs,

Inese Birzniece,

Igors Bukovskis,

Imants Daudišs,

Ilmārs Dāliņš,

Juris Janeks,

Ernests Jurkāns,

Jānis Jurkāns,

Ēriks Kaža,

Aleksandrs Kiršteins,

Mārtiņš Ādams Kalniņš... Kalniņš piedalās sēdē.

Aristids Lambergs,

Kārlis Leiškalns... Deputāts Kārlis Leiškalns piedalās sēdē.

Egils Levits. Ir!

Jānis Lucāns,

Ruta Marjaša,

Mārtiņš Virsis.

Joahims Zīgerists. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Saeimas 1993.gada rudens sesija ir slēgta. Priecīgus jums Ziemassvētkus! (Aplausi.)

Stenogrammu parakstījušas:

Redaktores: L.Bumbura, J.Kravale, M.Saturiņa

Mašīnrakstītājas-operatores: I.Kuzņecova, M.Ceļmalniece, B.Strazdiņa

Korektores: D.Kraule, S.Stikute, J.Kurzemniece

 

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta