Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde

1993. gada 11. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet savas vietas! 11. novembra plenārsēdi pasludinu par atklātu.

Godātie deputāti! Šodien ir 11. novembris - Lāčplēša diena, tāpēc vispirms sveiksim Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīrus Lāčplēša dienā un ar īsu klusuma brīdi godināsim visus Latvijas brīvības cīnītājus un viņu piemiņu. Paldies.

Godātie deputāti! Jūs acīmredzot visi esat saņēmuši sēru vēsti, ka Vašingtonā miris doktors Anatols Dinsbergs, kurš visus pēckara gadus, visus okupācijas gadus, Vašingtonā vadīja Latvijas diplomātisko misiju, un tāpēc es lūdzu: godināsim viņa piemiņu ar klusuma brīdi! Paldies.

Par Saeimas Prezidija izsludināto darba kārtību. Kādi ir priekšlikumi? Lūdzu, deputāts Silārs - “Latvijas ceļš”.

I.Silārs (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Man komisijas vārdā ir lūgums - mūsu darba kārtības 4. sadaļas 3. jautājumu izskatīt pirmo, jo to kā steidzamu ir iesniedzis Valsts prezidents, un arī mūsu komisija kā steidzamu to lūdza izskatīt pagājušajā nedēļā, bet tas pagājušajā nedēļā netika izskatīts. Tādēļ, lai tā izskatīšanu neatliktu vēl par divām nedēļām, komisija lūdz to izskatīt pirmo - tātad no 4. sadaļas 3. jautājuma pārvietot uz 1. jautājumu.

Priekšsēdētājs. Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti arī lūdz Saeimu mainīt 1993. gada 11. novembra plenārsēdes izsludinātās darba kārtības jautājumu izskatīšanas secību un likumprojektus “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām””, “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 23. decembra likumā “Par nodarbinātību”” un “Par grozījumiem 1992. gada 19. maija likumā “Par bankām”” izskatīt pirms Saeimas 4. novembra plenārsēdes darba kārtībā iekļautajiem, bet neizskatītajiem jautājumiem, tas ir, pirms 4. sadaļas. Ņemot vērā deputāta Silāra ierosinājumu, es saprotu, ka tas tā varētu būt, ka vispirms ir jāskata likumprojekts “Par Nacionālās drošības padomes izveidošanu” un pēc tam šie 4. sadaļā minētie likumprojekti. Vai ir vēl kādi priekšlikumi?

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Ārlietu komisijas vārdā es ierosinu... (Kiršteins kaut ko runā, bet neko nedzird.)

(Starpsauciens no zāles: “Kā tevi sauc, vajag priekšā stādīties!”)

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, runājiet mikrofonā, jo citādi deputāti nedzird. Jā, tā ir! Es skatījos deputātu iesniegumus un tāpēc jūs nepieteicu. Atvainojos! Kiršteins - LNNK.

A.Kiršteins (LNNK).

Tātad Ārlietu komisija lūdz jūs bez jau ienākušajiem likumprojektiem izskatīt un novirzīt trim komisijām - Ārlietu komisijai, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un Finansu un budžeta (nodokļu) komisijai - izskatīšanai likumprojektu “Par 1993. gada 13. septembra Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo tirdzniecību ratifikāciju”. Tāpēc ir lūgums arī no valdības puses šogad ratificēt šo brīvās tirdzniecības līgumu saskaņā ar Baltijas valstu vienošanos.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Tātad deputāta Kiršteina ierosinājumu mēs izskatīsim pie Prezidija ziņojumiem, ja jums nav citu ierosinājumu. Vai par pārbīdēm plenārsēdes izskatāmo jautājumu secībā kādam deputātam ir iebildes? Nav. Tad esam tās akceptējuši.

Vēl frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti piedāvā Saeimai šodien, 11. novembrī, strādāt bez pārtraukuma līdz pulksten 11.15, atsākt plenārsēdi 12.30 un strādāt līdz pulksten 15.00 bez pārtraukuma. Vai jūs gribētu komentēt? Lūdzu - deputāts Elferts!

P.Elferts (LC).

Šis pārtraukums ir saistīts ar dažiem valstiskiem sarīkojumiem sakarā ar Lāčplēša dienu.

Priekšsēdētājs. Vēlreiz atkārtoju: jums ir izsniegts šis priekšlikums, godātie deputāti, strādāt līdz pulksten 11.15 bez pārtraukuma, pēc tam pārtraukums līdz 12.30 un pēc tam strādāt bez pārtraukuma līdz pulksten 15.00. Vai kāds vēlas runāt par šo jautājumu? Nav. Tad esam akceptējuši.

Pirms sākam izskatīt mūsu darba kārtību, varu informēt, ka deputāts Kostanda ir iesniedzis šāda veida informāciju, kuru es gribēju darīt zināmu deputātiem: pēc vairāku deputātu ielūguma Latvijā ir ieradies Eiroparlamenta deputāts profesors Emīls Šlē. Viņš šodien piedalās mūsu plenārsēdē kā novērotājs.

Sāksim izskatīt plenārsēdes darba kārtību! Vispirms Prezidija ziņojumi par ienākušajiem likumprojektiem.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992. gada 16. jūnija likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību””. To iesniedzis Ministru kabinets. Lūdzu, kādas ir piezīmes, iebildumi vai citi priekšlikumi par Prezidija sagatavoto slēdzienu? Nav. Tad Saeimas lēmums ir nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija sagatavo priekšlikumus, kā arī apkopo visus priekšlikumus un iesniedz likumprojektus izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992. gada 17. marta likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām””. Iesniedzis Ministru kabinets. Vai ir kādas piezīmes par Prezidija slēdzienu? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un nosaka, ka Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija apkopo priekšlikumus un iesniedz likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992. gada 10. jūnija likumā “Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanas kārtību””. Iesniedzis Ministru kabinets. Vai ir kādas iebildes vai papildinājumi? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un nosaka, ka Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un iesniedz likumprojektu izskatīšanai plenārsēdē.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992. gada 9. decembra likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem””. Iesniedzis Ministru kabinets. Lūdzu, kādi jums ir priekšlikumi, piezīmes, iebildes? Nav. Tādā gadījumā Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības komisijai, un Tautsaimniecības komisijai jāapkopo saņemtie priekšlikumi un jāsagatavo likumprojekts iesniegšanai plenārsēdē.

Nākamais ir likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama “Pilsētu pašvaldības likuma” piemērošana”. To ir iesnieguši deputāti Grīnblats, Milbergs, Straume, Sinka un Pētersons. Lūdzu - deputāts Gailis!

M.Gailis (LC).

Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es gribētu izteikties par visu likumu paketi, lai nekavētu jūsu laiku piecas reizes pēc kārtas. Tātad runāšu par dokumentiem nr. 376, 377, 378, 379 un 380. Tie visi veido likumu paketi; vecā likumu pakete par pašvaldībām ir pieņemta 20. gadu beigās un 1930. gadā. Tie ir izstrādāti uz cariskās Krievijas pašvaldību likumu bāzes, papildinot tos - it īpaši pilsētu likumu - ar gadsimta sākuma Anglijas pašvaldību pieredzi. Likumos ietverto principu darbība faktiski - neiedziļinoties detaļās - tika atjaunota ar 1990. gada 15. februāra LPSR likumu par rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldību un tika precizēta pašreiz spēkā esošajos likumdošanas aktos par pašvaldībām. Šie likumi ir skatīti. Augstākās padomes pašvaldību reformu komisija jau sāka tos skatīt pirms trim gadiem, un ir pieņemts lēmums un arī apstiprināta valdības koncepcija - pilnveidot pašvaldību likumdošanas aktus, balstoties uz minēto likumu bāzes, kā arī uz Eiropas valstu pēckara pieredzi un uz pēdējo trīs gadu praktiskā pašvaldību darba pieredzi. Galvenās, principiālās izmaiņas ir ietvertas Ministru kabineta apstiprinātajā pašvaldību reformu koncepcijā, kura paredz pašvaldību likumdošanas aktus veidot, pamatojoties uz pašu pieredzi un uz Eiropas valstu pieredzi, kāda gūta 20. gadsimta beigās un ietverta Eiropas pašvaldību hartā. Nav paredzēts atgriezties pie gadsimta sākuma vai pagājušā gadsimta beigu principiem un pieredzes. Tas nenozīmē, ka vecie likumi būtu noliedzami pilnībā, bet ir paredzēta dažāda attieksme pret galvenajām sastāvdaļām, veidojot unificētus likumdošanas aktus visām pašvaldībām - likumu par pašvaldību vēlēšanām, par pašvaldību iekšējo struktūru, par pašvaldību funkcijām un par pašvaldību finansēm. Ja attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām grozījumi ir ļoti niecīgi (tātad - vienots likums visām pašvaldībām, precizēta partiju iespēja piedalīties vēlēšanās), tad pārējos jautājumos koncepcijā piedāvātie grozījumi ir būtiski: atteikšanās no divpakāpju politiskajām lēmējinstitūcijām - padome plus valde, ievērojams politiskās lēmējinstitūcijas - tātad valdes - locekļu skaita samazinājums, dalītas funkcijas pagastu, pilsētu un rajonu pašvaldībām, kā arī patstāvīgi budžeti katram līmenim, jaunas finansēšanas sistēmas ieviešana - un tā tālāk. Tātad atsevišķas veco likumu normas būtu izanalizējamas un to iekļaušanas lietderība jaunajos likumos būtu skatāma, apspriežot Ministru kabineta sagatavotos un iesniegtos likumprojektus par pašvaldību vēlēšanām (kas jau šodien ir darba kārtībā un jau ir izskatīts komisijās) un par vietējo pašvaldību funkciju sadali. Mēs apvienojām šos divus likumprojektus vienā - par vietējo pašvaldību budžetu, par pašvaldību finansu resursu izlīdzināšanu, par vietējām nodevām un, protams, par grozījumiem attiecīgajos likumos saistībā ar iepriekš minētajiem, tādēļ mans priekšlikums būtu - nenodot šos piecus likumprojektus izskatīšanai komisijām, bet skatīt tos, jau konkrēti analizējot jaunpiedāvātos likumus saskaņā ar apstiprināto un frakcijām izsūtīto pašvaldību reformas koncepciju.

Priekšsēdētājs. Deputāts Māris Grīnblats - lūdzu!

M.Grīnblats (TB).

Godātie Saeimas deputāti! Arī es laika taupīšanas nolūkos izteikšos par visiem likumprojektiem uzreiz. Tie balstās uz Latvijas brīvvalsts laika pašvaldību likumu piemērošanu šodienas apstākļiem. Protams, valdībai varbūt ir sava koncepcija pašvaldību jautājumā, un, tā kā šie jautājumi šobrīd ir aktuāli - gan pašvaldību vēlēšanu jautājumi, gan arī pašvaldību organizācija kā tāda -, mēs aicināsim šos projektus iesniegt komisijām tagad, lai komisijas varētu vienlaicīgi skatīt gan vienu, gan otru variantu, tāpēc ka tīri tehniskā ziņā tas ir apgrūtinoši, ja vienu projektu skata ātrāk, bet pēc tam ar zināmu nokavēšanos parādās cits projekts. Skatot vienlaikus, komisijas vieglāk tiks skaidrībā, kuram projektam ir dodama priekšroka. Tā ka paliek spēkā mūsu iepriekšējais priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Viens deputāts ir runājis “par”, viens - “pret”. Mums ir jābalso. Lūdzu, vēlreiz ieskatieties dokumentā nr. 376 - likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama “Pilsētu pašvaldības likuma” piemērošana”. Lūdzu, balsosim par Prezidija slēdzienu - nodot likumprojektu izskatīšanai Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai! Lūdzu rezultātu. Par - 30, pret - 39, atturas - 13. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais ir likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama likuma “Par pagastu pašvaldību” piemērošana”. Iesnieguši deputāti Grīnblats, Milbergs, Straume, Sinka, Pētersons. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par Prezidija priekšlikumu - atdot šo likumprojektu Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai! Lūdzu rezultātu. Par - 26, pret - 44, atturas - 15. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais ir likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama likuma “Par pagastu padomes vēlēšanām” piemērošana”. Arī šo likumprojektu ir iesniedzis deputāts Grīnblats un pārējie deputāti. Balsosim par priekšlikumu - nodot šo likumprojektu Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai! Lūdzu rezultātu. Par - 23, pret - 47, atturas - 15. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama likuma “Par apriņķa pašvaldību” piemērošana”. Arī šo iesniedzis deputāts Grīnblats un pārējie. Ir priekšlikums nodot šo likumprojektu Juridiskajai komisijai un Vasts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 24, pret - 46, atturas - 15. Lēmums nav pieņemts.

Un likumprojekts “Par kārtību, kādā atjaunojama likuma “Par apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanām” piemērošanu”. Iesniedzis deputāts Grīnblats un pārējie deputāti. Ir priekšlikums nodot to Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu balsot par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 24, pret - 43, atturas - 15. Lēmums nav pieņemts.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Somijas Republikas konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas novēršanai”. Iesniegusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Ir ierosinājums nodot to Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā apkopo visus priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Vai kāds vēlas runāt? Nē. Tad Saeima nolemj šo likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Nākamais ir likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas novēršanai”. Iesniegusi Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Vai par Saeimas Prezidija slēdzienu nav iebildumu vai citu priekšlikumu? Tādējādi esam pieņēmuši lēmumu - nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai - un noteikuši, ka tā apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Norvēģijas Karalistes konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas novēršanai”. Vai ir kādas iebildes par Prezidija slēdzienu? Nav. Tad Saeima nodod šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un nosaka, ka tā apkopo priekšlikumus un sagatavo likumprojektu iesniegšanai Saeimas plenārsēdē.

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Zviedrijas Karalistes konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas novēršanai”. Vai par Prezidija slēdzienu ir kādas iebildes vai citi ierosinājumi? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un nosaka, ka tā apkopo visus priekšlikumus un sagatavo šo likumprojektu iesniegšanai plenārsēdē.

Nākamais ir likumprojekts “Par budžetu un finansu vadību”. Vai ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Tad Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un nosaka, ka tā apkopo visus priekšlikumus un nodod tālāk šo likumprojektu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Mēs Saeimas sēdes sākumā vienojāmies par atbalstu deputāta Kiršteina priekšlikumam, un Saeimas Prezidijs ierosina Ārlietu komisijas iesniegto likumprojektu “Par 1993. gada 13. septembra Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas nolīguma par brīvo tirdzniecību ratifikāciju” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijai un nosaka, ka Ārlietu komisija apkopo saņemtos priekšlikumus un sagatavo minēto likumprojektu kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Vai ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi? Tad Saeimas lēmums ir pieņemts.

Godātie deputāti, atļaujiet man ļoti īsi izteikties par dažiem procedūras jautājumiem. Diemžēl mums īstas organizētības nav ne Sekretariātā, ne arī jums, godātie deputāti. Īsi pirms plenārsēdes sākuma, tas ir, pirms pulksten 9.00 (mūsu praksē tagad ir pieņemts 9.00 sākt plenārsēdi), deputāti pāris minūtēs iesniedza šeit dažādus iesniegumus. Taču plenārsēde jau ir sākusies, un sēdes vadītājam vajag momentā šos iesniegumus sarindot un visus nolasīt, lai tos darītu zināmus jums, jo tāpēc tie ir iesniegti šeit, Sekretariātā. Tie netiek reģistrēti, jo acīmredzot arī Sekretariāts nestrādā, un tāpēc es lūdzu Sekretariātu uzsākt darbu vismaz pulksten 8.45 pilnā sastāvā, bet visus deputātus, kam ir iesniegumi, kurus viņi gribētu attiecināt uz Prezidija ziņojumiem un kuri būtu jānolasa Prezidija ziņojumu blokā, arī lūdzu atnākt vismaz 10 minūtes agrāk un iesniegt tos Sekretariātā, lai šos iesniegumus varētu iereģistrēt. Lietas būtība ir tāda: ja saduras kādi priekšlikumi pēc būtības, tad visu dažreiz izšķir balsošanas secība. Un ir ļoti svarīgi, kurš tiek balsots pirmais un kurš tiek balsots pēc tam.

Diemžēl man ir jāatvainojas, ka sešu deputātu iesniegtais priekšlikums ir palicis bez sēdes vadītāja ievērības, tas ir, netika nolasīts jums, un līdz ar to par šo priekšlikumu netika balsots, tāpēc man tagad tas ir jāizdara. Deputāts Leiškalns, manuprāt, to iesniedza savlaicīgi šeit, pie Prezidija galda, bet tas pārējo iesniegumu jūklī nez kāpēc ir palicis neizskatīts. Tāpēc es par to atvainojos un gribu šo iesniegumu nolasīt: “Lūdzu iekļaut 11. novembra plenārsēdes darba kārtībā Latvijas Republikas valsts kontroliera iecelšanu kā nākamo jautājumu pēc Saeimas Prezidija ziņojumiem.” Tātad, ja tas laicīgi būtu bijis izskatīts, par to bija jābalso tad, kad mēs izskatījām plenārsēdes darba kārtību. Kā es saprotu, lai kādu jautājumu iekļautu plenārsēdē vai izskatītu grozījumus plenārsēdes darba kārtībā, 10 deputātu paraksti nav vajadzīgi. To var izdarīt arī tad, ja ir iesniedzis viens deputāts.

Lūdzu - deputāts Panteļējev! Es tagad nekomentēšu šo iesniegumu, bet daru jums zināmu, ka tas tika iesniegts.

A.Panteļējevs (LC).

Es tiešām nekādā ziņā negribu apstrīdēt iespējamo kandidatūru, ko izvirza Leiškalna kungs, un acīmredzot ir vēl citi pārstāvji, kuri ir parakstījušies. Viņi vienkārši nezina šo kandidātu. Es nedomāju, ka valsts kontrolieris ir tas amats, par kuru var momentāni izlemt un nobalsot. Tas man nedaudz atgādina Augstākās padomes laikus. Tie, kuri bija deputāti, vēl atceras, ka mēs ilgi spriedām par šo kandidatūru, un tad atnāca Bojāra kungs, un mēs pēc tam daudziem pašiem par pārsteigumu piecās minūtēs iecēlām šo viņa kandidātu. Nezinu, vai viņš bija labs vai slikts, bet katrā ziņā tas bija pietiekami nesagatavots jautājums. Tādā gadījumā es šeit gribētu, Gorbunova kungs, - lai gan nezinu, kā ir ar procedūru, - formāli izmantot Kārtības ruļļa 97. panta kārtību. Tas katrā ziņā ir patstāvīgs priekšlikums, kurš nav pat iesniegts, bet katrā ziņā apspriešana notiek tanī pašā sēdē, kurā priekšlikums iesniegts, ja tam piekrīt iesniedzēji un neviens deputāts iebildumus neceļ. Un tad es, protams, ceļu iebildumus jebkurā gadījumā, ja to izskata šinī pašā sēdē.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai no iesniedzējiem kāds grib komentēt šo iesniegumu? Godātie deputāti, es nolasīju šo iesniegumu! Šeit, protams, rodas jautājums, jo šis iesniegums ir par darba kārtību. Jā, par darba kārtību arī viens deputāts var iesniegt, bet, lai izskatītu jautājumu, tiešām ir vajadzīgi 10 paraksti. Bet vai tāds iesniegums ir Sekretariātā, deputāt Leiškaln? Tāpēc es jūsu priekšlikumu nevaru likt uz balsošanu, jo jūsu iecere priekšlikuma veidā nav līdz galam realizēta, un tāpēc mēs nevaram tagad likt uz balsošanu priekšlikumu - izskatīt šo jautājumu, jo šis jautājums nav iesniegts saskaņā ar Kārtības rulli.

Nākamais jautājums - “Par izmaiņām Saeimas komisiju sastāvā”. Desmit deputāti ierosina deputātu Kārli Leiškalnu pārcelt no Aizsardzības un iekšlietu komisijas uz Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju, bet deputātu Valdi Pavlovski iekļaut Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt? Lūdzu! Deputāts Lambergs - LNNK.

A.Lambergs (LNNK).

Godātais Prezidij, godātie Saeimas locekļi! LNNK frakcija ir pret šādām izmaiņām, jo tās maina frakciju konjunktūru un sadali šajās komisijās. Kā jūs zināt, Saeimas darba sākumā notika ilgas debates par to, kā atrast formulu, lai visas frakcijas būtu vienlīdzīgi pārstāvētas šajās komisijās. Šeit konjunktūra ir mainīta un notiek izmaiņas divu frakciju starpā. Ja netiek mainīta frakciju pārstāvniecība - labi, bet, ja tiek mainīta frakciju pārstāvniecība - un tas šajā gadījumā notiek -, LNNK frakcija ir pret šādām izmaiņām. Lūdzam pārējos deputātus atbalstīt mūsu viedokli.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu - deputāts Panteļējevs!

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Viss notiek saskaņā ar to kārtību, kuru mēs paši apstiprinājām, kad veidojām Saeimas komisijas. Šī kārtība paredz, ka, divām frakcijām savstarpēji vienojoties, var izdarīt izmaiņas komisiju sastāvā. Un šajā gadījumā divas frakcijas - Demokrātiskās partijas frakcija un “Latvijas ceļa” frakcija - ir vienojušās par šo jautājumu, un mēs šīs izmaiņas varam izdarīt. Uzskatu, ka no jebkura mūsu komisijas funkcionēšanas viedokļa ir loģiski, ka Pavlovska kungs ir Aizsardzības un iekšlietu komisijā kā iekšlietu ministrs (un mūsu visu interesēs ir, lai viņš tur darbotos), un Leiškalna kungs arī varētu strādāt šajā komisijā. Tā ka es lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu un tik daudz nerēķināt tās proporcijas šajā ziņā. Atkārtoju vēlreiz: proporcijas starp pozīciju un opozīciju jau nav tik kategoriski noteiktas, tās grupas jau pašas mainās un simpātijas mainās.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Saskaņā ar Kārtības ruļļa 36. pantu Saeima ar savu lēmumu var katrā laikā atsaukt un ievēlēt citus. Es jums to atgādinu tāpēc, ka tad mums ir jāmaina redakcija: nevis - pārcelt un iekļaut, bet jābalso par šādu lēmumu (ja iesniedzēji neiebilst): deputātu Kārli Leiškalnu atsaukt no Aizsardzības un iekšlietu komisijas un ievēlēt Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, un deputātu Valdi Pavlovski ievēlēt Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Lūdzu, balsosim! Es ļoti atvainojos! Pirms rezultāts nav parādījies uz tablo, lūdzu labot manu balsojumu uz “par”: Gorbunovs - par. Lūdzu rezultātu. Par - 65, pret - 12, atturas - 9. Lēmums ir pieņemts. Līdz ar to deputāts Kārlis Leiškalns ir atsaukts no Aizsardzības un iekšlietu komisijas un ievēlēts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā un deputāts Valdis Pavlovskis ir ievēlēts Aizsardzības un iekšlietu komisijā.

Nākamais darba kārtības punkts - par deputātu pieprasījumiem. Kārtības ruļļa 110. pants nosaka, ka atbilde uz pieprasījumu jādod ne vēlāk par 7 dienām no tā saņemšanas. Pēc atbildes noklausīšanās Pieprasījumu komisija var dot arī savu atzinumu. Lūdzu referentu! Vārds Edmundam Krastiņam - valsts ministram!

E.Krastiņš (valsts īpašuma valsts ministrs Latvijas Republikas Finansu ministrijā).

Godājamie Prezidija locekļi! Augsti godājamā Saeima! Ministru prezidenta kungs mani ir pilnvarojis atbildēt uz Saeimas pieprasījumu par Ministru kabineta 5. oktobra sēdē pieņemto lēmumu par nekustamajiem īpašumiem Rīgā, Smilšu ielā 6, Pils ielā 12 un Raiņa bulvārī 11. Gribu Saeimu informēt, ka Ministru padome jau šā gada pavasarī ar savu lēmumu nr. 260 noteica, ka divas šīs ēkas ir pārdodamas izsolē un ka iegūtā nauda novirzāma Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanai. Taču tagad rudenī izveidojās situācija, ka Nacionālās operas rekonstrukcijas darbos ir kritisks stāvoklis ar finansēm. Finansu trūkums draudēja ar iespēju, ka būtu jālauž līgumi ar vairākām Rietumu firmām, kuras veic šos rekonstrukcijas darbus, un rekonstrukcijas darbu pārtraukšanas izmaksas varētu būt 3 miljoni vai pat - atsevišķos gadījumos - 5 miljoni latu. Savukārt šo darbu turpināšanai bija vajadzīgi 360 tūkstoši latu līdz šā gada beigām un arī nākamajā gadā - attiecīgas summas. Sakarā ar šo kritisko situāciju Ministru kabinets nolēma grozīt šo Ministru padomes pieņemto lēmumu un par divu namīpašumu pārdošanu iegūtos līdzekļus novirzīt Nacionālās operas un Rīgas pils rekonstrukcijas darbiem, šim sarakstam vēl papildus pievienojot ēku Pils ielā 12.

Tālāk. Gribu jūs informēt par šo namu īpašniekiem. Saskaņā ar arhīvu izziņām ēka Pils ielā 12 jau kopš 1929. gada ir bijusi norādīta zemesgrāmatās kā valsts īpašums Finansu ministrijas personā, un vistuvākajā laikā šis namīpašums tiks reģistrēts zemesgrāmatā. Namīpašums Smilšu ielā 6 ar 1906. gada 29. novembra ierakstu zemesgrāmatā uz pirkuma-pārdevuma līguma pamata ir nostiprināts 1. Rīgas savstarpējai kredītbiedrībai. Trešais namīpašums - Raiņa bulvārī 11 - saskaņā ar likumu par izceļojošo vācu tautības pilsoņu nekustamo īpašumu iegūšanu pilsētās ar 1940. gada 21. maija ierakstu ir norādīts kā piederošs Latvijas kredītbankai, kura ir bijusi Latvijas valsts īpašums. Augstākā padome 1993. gada 30. martā pieņēma likumu par 1937. gada 22. decembra zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību, kura 5. pantā ir noteikts, ka valstij īpašumtiesības nostiprināmas uz zemi, kura saskaņā ar valsts arhīva izziņām 1940. gadā piederēja valstij, vai, kā nosaka panta 3. apakšpunkts - juridiskajām personām, kuru zemes īpašumtiesību atjaunošana likumos nav paredzēta.

Pašlaik Latvijas Republikas likumi paredz, ka īpašumtiesības ir atjaunojamas vienīgi reliģiskajām organizācijām. Šā paša likuma 8. pants nosaka, ka par pamatīpašuma tiesību nostiprinājumu uz ēkām un būvēm, ievērojot šā likuma 9.-13. panta noteikumus, atzīstami šādi dokumenti... Tālāk uzskaitīti dokumenti. Un 2. apakšpunkta piezīmē ir noteikts, ka, ja bijušais likumīgais īpašnieks likumā noteiktajā termiņā nav iesniedzis pieteikumu par īpašumtiesību atjaunošanu uz ēkām vai ja īpašumtiesību atjaunošana likumā nav paredzēta, ēkas uzskatāmas par valsts īpašumu. Tā kā viena no ēkām ir bijusi valsts īpašums jau 1940. gadā, tā neapšaubāmi ir valsts īpašums. Abas pārējās ēkas ir piederējušas juridiskajām personām, no kurām viena juridiskā persona savukārt arī ir bijusi valsts īpašums, tādēļ saskaņā ar likumu par zemesgrāmatu likuma atjaunošanu abi šie namīpašumi kopā ar zemi ir uzskatāmi par Latvijas valsts īpašumu.

Šā paša likuma 21. panta pirmā daļa nosaka, ka pēc šā gada 5. aprīļa noslēgtie nekustamā īpašuma atsavināšanas līgumi nevar būt par pamatu ieguvēja īpašumtiesību nostiprināšanai, ja nekustamais īpašums nav bijis ierakstīts zemesgrāmatā un ja nav bijušas nostiprinātas tiesības uz atsavināto īpašumu, bet 21. panta otrā daļa nosaka, ka šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz nekustamo īpašumu atsavināšanu, kura tiek izdarīta atbilstoši likumiem par privatizāciju un īpašumtiesību atjaunošanu.

Šo namīpašumu pārdošana ir iespējama vienīgi saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību”, proti, izsolē (ar vai bez pretendentu atlases).

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu (šis Ministru kabineta lēmums noteica, ka lēmums ir jāizpilda Finansu ministrijai) Finansu ministrija ir izdevusi rīkojumu, kurš nosaka, ka namīpašumu pārdošana ir izdarāma izsolē ar pretendentu atlasi. Jāizveido izsoles komisija, kura sastāv no Finansu ministrijas un Ekonomikas ministrijas amatpersonām, Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora un Latvijas Bankas pārstāvja. Izsoles komisijai ir uzdots apstiprināt izsoles nolikumu, aicināt attiecīgās firmas novērtēt šos namīpašumus, nosakot to sākotnējo cenu, un organizēt šo izsoli.

Tas bija viss, ko gribēju teikt, atbildot uz šo Saeimas pieprasījumu.

Priekšsēdētājs. Prezidijs ir saņēmis iesniegumu. Ievērojot Latvijas Republikas Saeimas kārtības ruļļa 130. pantu, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti ierosina Saeimu izbeigt šā pieprasījuma izskatīšanu un pāriet pie nākamā darba kārtības punkta.

Lūdzu, balsosim par šo iesniegumu! Par nemotivēto pārejas formulu, jo cita formula nav iesniegta. Lūdzu rezultātu. Par - 45, pret - 11, atturas - 21. Lēmums ir pieņemts. Sāksim izskatīt nākamo darba kārtības punktu!

Nākamais likumprojekts, kuru izskatīsim pirmajā lasījumā, ir likumprojekts “Par Nacionālās drošības padomes izveidošanu”. Lūdzu referentu! Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs deputāts Silārs - lūdzu!

I.Silārs (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie Prezidija locekļi, godājamie kolēģi! Pirms mēs sākam izskatīt likumprojektu, es lūdzu Kārtības ruļļa 94. panta kārtībā nobalsot par projekta steidzamību. 94. pants paredz, ka lēmums par projekta steidzamību pieņemams pirms pirmā lasījuma.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, es lūdzu uzmanību! Deputāts Silārs ierosināja izskatīt kā steidzamu likumprojektu “Par Nacionālās drošības padomes izveidošanu”.

I.Silārs. Šis ierosinājums ir komisijas vārdā.

Priekšsēdētājs. Ja neviens deputāts nevēlas runāt, tad, lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu. 1 balss papildus “par”. Tā ir Silāra balss. Lūdzu rezultātu. Par - 53, pret - 3, atturas - 17. Lēmums par steidzamību ir pieņemts.

I.Silārs. Cienījamie kolēģi! Mēs izskatīsim likumprojektu, ko mums ir iesniedzis Valsts prezidents.

Pirmajā lasījumā es aicinātu izteikties tikai par to, vai mums ir vai nav nepieciešama Nacionālās drošības padome. Jūs redzat, ka ir ierosinājumi par šīs padomes sastāva izmaiņām. Par to es lūdzu runāt tad, kad mēs būsim nobalsojuši par pāriešanu un izskatīšanu pa pantiem, jo tas skar atsevišķas pozīcijas. Jūs zināt, ka pēc pašreiz spēkā esošā likuma par valsts aizsardzību ir paredzēta arī Aizsardzības padome, taču Valsts prezidents kā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ko nosaka Satversmes 42. pants, nāk klajā ar priekšlikumu šodien izveidot Nacionālās drošības padomi. Katrā ziņā Aizsardzības un iekšlietu komisija vienprātīgi atbalsta šādas padomes nepieciešamību, un tādēļ mūsu lūgums ir balsot par piedāvātā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā un par pāreju uz tā lasīšanu pa pantiem. Tad mēs varēsim izskatīt arī atsevišķus iesniegtos priekšlikumus un par tiem balsot.

Priekšsēdētājs. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Neviens deputāts nav pieteicies debatēs. Līdz ar to ir priekšlikums balsot par likumprojekta “Par Nacionālās drošības padomes izveidošanu” lasīšanu pa pantiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. 70 - par, 2 - pret, 7 - atturas. Paldies. Lēmums ir pieņemts. Tālāk šo likumprojektu izskatīsim pa pantiem.

I.Silārs. Kā jūs redzat, 334. dokumentam pēdējā lappusē ir pievienoti saņemtie priekšlikumi, taču pēc tam, kad komisija tos bija jau apkopojusi un kad likumprojekts bija iekļauts pagājušās ceturtdienas darba kārtībā, tika saņemti vēl vairāki priekšlikumi, tādēļ lūdzu paņemt arī 361., 365. un 388. dokumentu.

Aizsardzības un iekšlietu komisija ierosina pirmām kārtām mainīt likumprojekta nosaukumu, jo šis faktiski ir likums, kas būtu jāsauc “Nacionālās drošības padomes likums”, nevis likums “Par Nacionālās drošības padomes izveidošanu”, jo tekstā par izveidošanu nav ne vārda, un teksts runā par šo domi un tās sastāvu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, vai deputātiem ir kādas iebildes vai citi priekšlikumi par šā likuma nosaukuma izmaiņām? Nav. Pieņemts.

I.Silārs. Paldies. Tālāk pārejam jau pie 1. panta. Ir vairāki atšķirīgi priekšlikumi par šīs Nacionālās drošības padomes sastāvu, tāpēc man ir jāpaskaidro par divām pozīcijām. Vispirms es gribu paskaidrot Latvijas Nacionālās neatkarības kustības deputātiem, kādēļ šīs padomes sastāvā nav iekļauts Zemessardzes štāba priekšnieks un Latvijas Republikas Drošības dienesta priekšnieks, ko abos dokumentos - gan 361., gan 365. dokumentā lūdz iekļaut Nacionālās neatkarības kustība.

Lietas būtība ir tāda, ka atbilstoši Satversmei, konkrēti - Satversmes 42. pantam, kā es jau minēju, Valsts prezidents ir Valsts bruņoto spēku augstākais vadonis. Līdz ar to viņš ir arī Zemessardzes priekšnieks un līdz ar to viņš ir arī Drošības dienesta augstākais vadonis. Jau ir izveidota Nacionālo bruņoto spēku komiteja. Valsts prezidents kā augstākais bruņoto spēku vadonis ir izveidojis Nacionālo bruņoto spēku komiteju, kurā ietilpst Drošības dienesta priekšnieks, Zemessardzes štāba priekšnieks, un tad, kad būsim izveidojuši Satversmes aizsardzības biroju, tur būs arī Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks. Tātad šī ir operatīva komiteja, kas izstrādās stratēģiskos plānus un veiks draudu analīzi, un tā būs Nacionālās drošības padomes pārraudzībā. Tādējādi nebūtu lietderīgi, ka mēs šo Nacionālās drošības padomes galveno izpildstruktūru ieliktu pašā šajā padomē, kā tas bija agrāk iepriekšējā Aizsardzības padomē, ka mēs noliktu vienā līmenī Zemessardzes priekšnieku ar štāba priekšnieku. Šajā pašā Nacionālo bruņoto spēku komitejā ir arī Aizsardzības spēku komandieris. Tātad tie ir tie, kuri izstrādā stratēģiju un dod analīzi šai padomei. Tādēļ arī Aizsardzības un iekšlietu komisija atbalsta Valsts prezidenta priekšlikumu, ka tos nevajadzētu iekļaut Nacionālās drošības padomes sastāvā.

Priekšsēdētājs. Par 1. pantu deputāti ir pieteikušies debatēs, tāpēc...

I.Silārs. Tādā gadījumā es tūdaļ pieskaršos arī otrajai pozīcijai, lai varētu izteikties par visu 1. pantu.

Šeit ir runa par sastāvu - vai šīs Nacionālās drošības padomes sastāvā vajadzētu būt Saeimas komisiju priekšsēdētājiem, un, ja būtu, - tad kādiem? Aizsardzības un iekšlietu komisija, vadoties tikai un vienīgi pēc praktiskiem apsvērumiem, uzskatīja, ka šeit nevajadzētu iekļaut Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāju, Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju, jo šai Nacionālās drošības padomei ir pavisam citas funkcijas. Nacionālās drošības padomei ir jānodarbojas ar draudu analīzi kopā ar šo Nacionālo bruņoto spēku komiteju, un tai ir vajadzīgi realizācijas instrumenti draudu un kritiskas situācijas novēršanai. Un, ja ir šī kritiskā situācija, tad paralēli ir jāstrādā gan šai Nacionālās drošības padomei, gan arī Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Vienlaicīgi ir jāstrādā arī šai Nacionālās drošības komisijai. Priekšsēdētāji nevar aiziet uz šo padomi un atstāt savu komisiju, respektīvi, nevajadzētu jaukt kopā tos, kuriem ir šie realizācijas instrumenti, ar tiem, kuriem šeit ir jāpieņem lēmumi Saeimā. Tur ir jāietilpst Saeimas priekšsēdētājam, jo Saeimas priekšsēdētājs var sasaukt Prezidiju, bet Prezidijs var sasaukt plenārsēdi. Tur ir jāietilpst Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un attiecīgajiem ministriem. Turklāt Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā jau ir pārstāvēti šie divi ministri vai arī otrādi - šī komisija ar šo ministru starpniecību ir pārstāvēta šajā padomē. Tāpat kā ārlietu ministrs pārstāv Ārlietu komisiju šajā padomē. Tāds ir mūsu komisijas viedoklis. Tagad lūdzu kolēģus izteikties.

Priekšsēdētājs. Es vispirms jūs vēlreiz informēšu par iesniegtajiem priekšlikumiem attiecībā uz 1. panta labojumiem vai papildinājumiem, lai debatētājiem par 1. pantu būtu pilnīga skaidrība par to, par ko mēs balsosim, jo mēs balsosim tikai par rakstveida priekšlikumiem. Tātad jūs jau dzirdējāt, ka LNNK frakcijas deputāti lūdz izskatīt papildinājumu. Viņi ierosina papildināt 1. pantu ar Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieku un ar Latvijas Republikas Drošības dienesta priekšnieku, un vēl papildināt 1. pantu - aiz vārdiem “Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs” ar vārdiem “Ārlietu komisijas priekšsēdētājs”. Pirmie tiks balsoti papildinājumi un grozījumi iesniegtajā likumprojektā. Tātad LNNK priekšlikums kā visplašākais tiks balsots pirmais, pēc tam tiks balsots komisijas ierosinājums. Pēdējā tiks balsota redakcija, kuru ir iesniedzis Valsts prezidents, tas ir, teksts bez kaut kādiem papildinājumiem un grozījumiem. Par procedūru? Lūdzu - deputāts Panteļējevs.

A.Panteļējevs (LC).

Atšķirībā no LNNK frakcijas Nacionālā drošības komisija savu priekšlikumu ir iesniegusi iepriekš tieši Aizsardzības un iekšlietu komisijai, un šis ierosinājums šeit ir 3. punktā pie priekšlikumiem. Tā ka acīmredzot tas nav pašas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums, bet gan ir Nacionālās drošības komisijas priekšlikums. Tas tad acīmredzot ir jāskata kopā ar LNNK priekšlikumiem un tad jāpāriet pie Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs. Jā, jums ir taisnība! Tātad jūsu priekšlikums būs jābalso atsevišķi pēc LNNK priekšlikuma, jo, ja mēs principu lietojam visaptveroši, tad šeit tiešām ir vairāk papildinājumu nekā jūsu priekšlikumā un komisijas priekšlikumā. Un tad tiešām tekstu bez grozījumiem un papildinājumiem balsosim pēdējo. Tāda ir secība, jo, kā jūs labi zināt, par pantu papildinājumiem un grozījumiem Saeima pieņem lēmumu, un līdz ar to, kurš grozījums vai papildinājums pirmais iegūst pusi no klātesošo balsīm, tam arī ir lēmuma spēks. Ja tas izslēdz pārējos papildinājumus vai grozījumus, tad līdz ar to lēmums tiek pieņemts arī attiecībā uz pantiem. Es ļoti atvainojos, ka jums atgādināju jau zināmas lietas.

Debatēs ir pieteikušies deputāti Kostanda, Panteļējevs, Kiršteins un Kristovskis kā deputāts. Vārds Odisejam Kostandam - deputātam no LNNK.

O.Kostanda (LNNK).

Cienījamo priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Es pilnībā atbalstu Silāra kunga uzstāšanos un aicinu noraidīt iesniegtos papildinājumus pie jau piedāvātā teksta. Respektīvi, es aicinu noraidīt principu, ka Nacionālās drošības padomē varētu tikt iekļauti deputāti, vienalga, vai tas ir Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, vai tas ir Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un tā tālāk, jo acīmredzot tiešām ir skaidri jāapzinās, kādi tad ir deputātu uzdevumi. Parlamenta uzdevums ir kontrolēt, sekot līdzi, kā darbojas Nacionālās drošības padome, dot politiskus uzdevumus, pamatnostādnes, vadlīnijas tās darbībai un, ja tas nepieciešams, arī vērtēt šīs Nacionālās drošības padomes darbu un tamlīdzīgi.

Tāpat es aicinu noraidīt arī otro principu, ka šajos drošības un aizsardzības jautājumos tiktu apvienots lēmējinstitūcijas un izpildinstitūcijas darbs, un tas nenovēršami notiks, ja šajā padomē tiks iekļauti arī apakšizpildstruktūru darbinieki.

Šeit konkrēti ir iesniegti priekšlikumi padomē iekļaut Zemessardzes štāba priekšnieku un Drošības dienesta štāba priekšnieku, bet diez kāpēc nav priekšlikuma iekļaut Aizsardzības spēku komandieri. Kāpēc? Kāpēc tad nav priekšlikuma iekļaut vēl arī Robežsargu brigādes komandieri un Iekšlietu ministrijas bruņoto formējumu vadītājus, teiksim, mobilā policijas pulka komandieri? Varbūt iesim vēl tālāk un iekļausim arī Aizsardzības spēku mobilā strēlnieku bataljona komandierus un vēl klāt pievienosim sapieru vienības komandierus? Varbūt mums ir vēl vajadzīgs kāds cienījams pārstāvis no godasardzes, kas stāv pie Brīvības pieminekļa? Vēl te kādu pievienosim un tad pārvērtīsim mūsu Nacionālās drošības padomi, teiksim, par simpoziju vai regulāri strādājošu struktūru, vai par kādu semināru. Sapratīsim taču vienreiz, ka nevajag censties Nacionālās drošības padomi padarīt par darba nespējīgu.

Šeit ir skaidrs priekšlikums - te ir iekļauts Valsts prezidents, premjerministrs, aizsardzības ministrs, iekšlietu ministrs un ārlietu ministrs. Pietiek, ir pilnīgi pietiekami! Varbūt vēl būs diskutējams šis jautājums tad, kad būs izveidojies Satversmes aizsardzības birojs, kura vadītājs faktiski būs Ministru kabineta loceklis, tātad pēc savām funkcijām un nozīmes viņš būs ministra rangā. Tad varēs atgriezties pie šā jautājuma, vai ir lietderīgi papildināt Nacionālās drošības padomi ar Satversmes aizsardzības biroja vadītāju vai varbūt viņam vajadzētu atrasties Nacionālo bruņoto spēku komitejā, kaut gan arī tur īstā vieta nebūs, bet tas ir citas diskusijas jautājums. Nebūs īstā vieta tāpēc, ka viņš nav bruņotas struktūras pārstāvis un tā tālāk. Taču šajā gadījumā es iesaku atbalstīt šo principu, ka nevajag paplašināt ne ar deputātiem, ne ar apakšizpildstruktūru pārstāvjiem - otrā ešelona izpildstruktūru komandieriem. Tātad vajadzētu palikt pie principa, ka deputāti kontrolē, izvirza vadlīnijas un dod vērtējumu, bet Nacionālās drošības padome pieņem politiskus lēmumus. Komiteja, kurā ietilpst Aizsardzības spēku komandieris, Robežsargu brigādes komandieris vai Zemessardzes štāba priekšnieks, vai Iekšlietu ministrijas bruņoto formējumu vadība, vai arī citāda sastāva komiteja ir tā, kas darbojas šīs padomes vadībā un izstrādā konkrētus risinājumus Nacionālās drošības padomes pieņemtajiem lēmumiem, bet tālāk jau ir attiecīgo struktūrvienību vadību štābi, un ir iespējams arī Nacionālo bruņoto spēku apvienotais dežūrspēku štābs, kas var operatīvi rīkoties ar pastāvīgā gatavībā esošiem formējumiem.

Tātad es aicinu balsot pret ierosinājumiem - papildināt padomi ar komisiju priekšsēdētājiem - un ierosinu balsot arī pret papildinājumu ar štāba priekšniekiem no Zemessardzes un no Drošības dienesta. Ierosinu apstiprināt iesniegto projektu par Nacionālās drošības padomes izveidošanu un tās sastāvu tādu, kāds tas ir.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrejam Panteļējevam, pēc tam - deputātam Aleksandram Kiršteinam!

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Ir simboliski, ka mēs šo jautājumu izskatām šodien - Lāčplēša dienā. Esmu ļoti priecīgs, ka mēs beidzot to izskatām un ka beidzot varbūt būs sperts svarīgs solis Latvijas bruņoto un aizsardzības spēku tālākas sakārtošanas un Latvijas aizsardzības sistēmas tālākas attīstības virzienā. Katrā ziņā situācija bija sen nobriedusi šāda soļa speršanai. Es pārstāvu Nacionālās drošības komisiju. Mūsu komisija atbalsta Valsts prezidenta iesniegto redakciju - tieši tādu, kādu Valsts prezidents to ir iesniedzis, tas ir, ka Nacionālās drošības padomes sastāvā ir jāiekļauj gan izpildvaras politiskā vadība, gan abu komisiju priekšsēdētāji, bet mūsu komisija vēl ierosināja papildināt Valsts prezidenta ieteikto sarakstu ar Ārlietu komisijas pārstāvi. Kāpēc? Tāds jautājums var rasties, jo te vairākreiz izskanēja doma, ka deputātam ir deputāta darbs - un deputāta darbs ir kontrolēt, bet šeit lai ir tikai izpildstruktūras vai tās struktūras, kurām izpildstruktūras tiek pakļautas. Es gribu teikt, ka pamatdoma ir tāda, ka Nacionālās drošības padomei ir jābūt arī spējīgai pieņemt politiskus lēmumus, nevis tikai pārzināt organizatoriski tehniskus jautājumus. Katrā ziņā Nacionālās drošības padome funkcionē Valsts prezidenta pārraudzībā un var Valsts prezidentam ieteikt, kā rīkoties Satversmē paredzētajā kārtībā. Piemēram, Prezidentam ir jāpieņem lēmums - izsludināt ārkārtas stāvokli vai ne. Vienam viņam ir ļoti grūti pieņemt šādu lēmumu. Lai to izlemtu, viņam ir vajadzīga, piemēram, šī padome. Bet, lai Valsts prezidentam būtu pietiekams pamatojums pieņemt kādu izšķirošu lēmumu, viņam ir nepieciešams zināt, vai viņa pieņemtais lēmums atbildīs, piemēram, Saeimas vairākuma nostādnēm vai neatbildīs, jo, kā jūs zināt, saskaņā ar Satversmi ārkārtējā stāvokļa ieviešana pēc tam Saeimai ir jāapstiprina, jo nevar mētāties ar lēmumiem tādos jautājumos kā, piemēram, ārkārtējā stāvokļa ieviešanai vai karastāvokļa pasludināšanai. Ko vienudien pieņem, to nevar otrā dienā atcelt. Lai Valsts prezidents spētu pieņemt pienācīgu lēmumu šādos jautājumos, būtu ļoti nepieciešams, lai šajā padomē, ar kuru roku rokā strādās Valsts prezidents, būtu pārstāvētas arī attiecīgās parlamentārās komisijas - tieši tās komisijas, kuras jau tajā pašā dienā vai otrajā, vai trešajā dienā gatavos Saeimai attiecīgo jautājumu - vai apstiprināt vai neapstiprināt tādus vai citādus soļus, kurus spertu Valsts prezidents.

Šeit ir arī citi jautājumi, proti, es domāju, ka pienācis pēdējais laiks noregulēt visas tā saucamās informatīvās struktūras un izlūkošanas struktūras, kuras pašlaik netiek koordinētas. Uzskatu, ka Nacionālās drošības padome varētu zināmā mērā veikt arī kontroli par šīm struktūrām (šajā gadījumā tas būtu tieši tas variants, kāds ir, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs vai citās valstīs, kur attiecīgās padomes daļēji pārstāv gan kongresa struktūras, gan izpildvaras struktūras) vai zināmā mērā vadīt šo dažādo izlūkstruktūru savstarpējo darbību.

Es atkārtoju vēlreiz! Mūsu komisija atbalsta tieši tādu redakciju, kādu ir iesniedzis Valsts prezidents, un iesaka papildināt padomi ar Ārlietu komisijas pārstāvi. Uzskatām, ka tiešām ir jāizveido institūcija, kas būtu ne tikai spējīga veikt kaut kādus organizatoriskus darbus, bet arī pieņemt politiskā ziņā izsvērtus lēmumus - protams, likumā noteiktajos ietvaros, Satversmē paredzētajos ietvaros.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kiršteinam, pēc tam - deputātam Kristovskim!

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Ar lielu interesi noklausījos Silāra kunga priekšlikumus un cienījamā Kostandas kunga priekšlikumus, un man radās dažas pārdomas. Uzskatu, ka Kostandas kunga priekšlikumi ir saistīti vairāk ar konjunktūras dabas apsvērumiem. Atceros, ka šis ir Kostandas kunga otrs oriģināls priekšlikums, kurš ir pretrunā ar frakcijas viedokli. Pirms vēlēšanām Kostandas kungs izteica priekšlikumu likvidēt Zemessardzi, un mēs domājām, ka tā ir vienkārši tāda īslaicīga muļķība. Viņa grandiozā ideja bija - likvidēt Zemessardzi un izveidot aizsargu organizācijas. Nu, var jau izlikties, ka tā ir, teiksim, tāda nejaušība, kaut kāds pārpratums, bet šie oriģinālie priekšlikumi pieaug kaut kādā jocīgā progresijā. Taču, es domāju, netērēsim laiku ar intelektuāliem vingrinājumiem, jo tas nebija frakcijas priekšlikums!

Tagad gribu nopietni parunāt par Silāra kunga priekšlikumu. Mums tomēr kaut kas bija jāmācās no 1991. gada janvāra. Tad visas šīs izpildinstitūcijas pajuka kā nebijušas, nedarbojās arī Iekšlietu ministrija. Atcerieties janvāra notikumus! Uz ko varēja paļauties Latvija? Uz ko toreiz varēja paļauties valdība, Augstākā padome? Varēja paļauties tikai uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tajā laikā bija policijas sastāvā. Atcerieties šo apšaudi Iekšlietu ministrijas telpās! Tur bija no Bauskas atvestie miliči, patrioti, kuri cīnījās. Ko darīja Iekšlietu ministrija jeb Iekšlietu ministrijas darbinieki? Viņi momentā, kā saka, nogūlās uz grīdas un pēc tam sarokojās ar šiem OMON pārstāvjiem. Šeit es redzu ārkārtīgi interesantu priekšlikumu - it kā nodot šo lemšanu izpildinstitūcijām. Faktiski ko dara Drošības padome? Manuprāt, pareizi pateica Panteļējeva kungs, - tā analizē situāciju. Kas apdraud Latviju un kas var aizstāvēt Latvijas drošību pirmskrīzes situācijā un krīzes situācijā, - tās ir divas lietas. Nekādi aizsardzības spēki - izcili aizsardzības spēki - mums ne objektīvu, ne subjektīvu apstākļu dēļ pagaidām vēl nav izveidoti. Tātad pirmais ir - starptautiskās garantijas, tās ir galvenās valsts drošības garantijas, un jāsaka, ka pašreiz Latvijai nav nekādu starptautisko garantiju. Tas mums ir jāatceras! Otrs ir - starptautiskās un sabiedriskās domas spiediens, tātad ārzemju valdību netiešais un tiešais spiediens, starptautisko organizāciju - militāro, politisko, finansiālo organizāciju spiediens. Atcerieties situāciju ar karaspēka izvākšanu no Latvijas un dažām starptautiskām palīdzības programmām Krievijai. Šis sabiedriskais un starptautiskais spiediens lielākā vai mazākā mērā garantē Latvijas neatkarību krīzes situācijā. Atcerieties janvāri! Šeit tika nepārtraukti zvanīts - zvanīja uz Maskavu aizsardzības ministram Jazovam, zvanīja uz turienes Iekšlietu ministriju, zvanīja uz ārzemju parlamentiem, zvanīja ārzemju valdībām. Pārsvarā tā bija politiska darbība, kuru var veikt, Silāra kungs, tikai pārsvarā Saeimas deputāti.

Otrs Silāra kunga priekšlikums bija par to, ka komisijai jāstrādā atsevišķi. Piedošanu! Ko? Krīzes situācijā Aizsardzības un iekšlietu komisija sēdēs un lems izolēti? Vai, teiksim, Ārlietu komisija sēdēs viena pati savā kabinetā, sēžu zālē un zvanīsies un runās? Es nezinu par citiem, bet pašreiz vispārīgi runāju par divām komisijām: noteikti vajadzētu iekļaut gan Ārlietu komisiju, gan Aizsardzības un iekšlietu komisiju.

(Starpsauciens no zāles - deputāts O.Kostanda: “Vides aizsardzības...)

Es saprotu, ka Kostandas kungam ļoti jūk tādi jēdzieni kā Vides aizsardzības komisija un Zemessardze. Zemessargi ir pirmā reālā nacionālā struktūra, lielākā, kāda ir vispār Latvijā, un, ja kāds var kaut kādu kārtību uzturēt krīzes situācijā laukos, Latvijas rajonos, tad tā diemžēl pagaidām nav ne armija, ne arī Iekšlietu ministrija, jo trūkst cilvēku. To taču katrs saprot. Jā, ir vēl robežsargi uz robežām... Kādam ļoti nepatīk Zemessardze, es redzu pastāvīgus uzbrukumus Zemessardzei, un pilnīgi pareizi arī šajā Zemessardzes konferencē to pamatoja, gan runājot par budžetu, gan par pārējiem jautājumiem. Mēs pie tā atgriezīsimies, apspriežot budžetu. Tomēr vajadzētu atbalstīt Zemessardzi kā koordinatori, jo tas pagaidām ir vienīgais reālais spēks. Piekrītu, ka tas viss, par ko runāja Silāra kungs, Latvijā būs pēc pieciem gadiem, kad būs precīzi noteiktas funkcijas, kad būs labi nostādīta, laba funkcionējoša armija, kad būs normāls budžets, bet pašreizējā situācijā nav šo aizsardzības spēku, es redzu tikai Zemessardzi, es redzu šo sabiedrisko domu, kuru pārstāv Saeimas deputāti.

Nobeigumā gribu teikt, ka te ir arī šis nacionālās vienības jautājums. Ja mēs paņemam priekšlikumu, kas ir iesniegts... Tas gan ir nosaukts par Valsts prezidenta priekšlikumu, bet es domāju, ka katrs saprot, vai tas nu īsti ir Valsts prezidenta priekšlikums. Domāju, tas ir apspriests arī “Latvijas ceļa” frakcijā. Ja izveidosies šāda padome (paskatieties arī, teiksim, tos cilvēkus, kuri ieņem šos izpildamatus!), tad tā būs mazākuma - vienas frakcijas, kaut lielas frakcijas - Drošības padome, bet tā nebūs Valsts drošības padome. Nekādā gadījumā. Te man saka, ka valdība mainīsies. Valdība mainīsies pēc diviem gadiem, pēc pieciem gadiem, un tad tas tā varbūt būs, bet no pašreizējā varianta ir jāizņem tādā gadījumā vārds “Nacionālā”, jo tā būs “Latvijas ceļa” Drošības padome, kura krīzes situācijā var pajukt ļoti ātri un tad tik un tā būs jāveido kaut kāda padome, kurā būs pārstāvēti visi vai vismaz lielākie politiskie spēki, teiksim, gan Zemnieku savienība, gan Neatkarības kustība. Es vēlreiz uzsveru, ka šeit ir divas lietas. Nacionālā vienotība, kad kritiskā situācijā tiek atmestas iekšējās ķildas, tiek pārstāvētas visas lielākās politiskās partijas vai organizācijas, un otrs - tātad Nacionālās drošības padome ar cilvēkiem, kuri var pieņemt lēmumus. Izpildstruktūras lēmumus nepieņem, to vajadzētu saprast!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kristovskim!

V.Kristovskis (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Kolēģi! Pirmkārt, es apsveikšu Latvijas karavīrus un zemessargus šajā dienā. Gribu teikt, ka zāle sapratīs to, ka mums ir jāvirzās uz priekšu un ka mēs visi gribam darboties vienotā frontē, tāpēc mēs šodien šeit diskutējam. Tikai jautājums ir par to, kā pēc iespējas efektīvāk virzīties uz priekšu, un tāpēc es arī esmu nācis šeit, šajā tribīnē, jo man, jāsaka, tiešām ir bijis lemts piedzīvot janvāra notikumus, būt komisiju telpās, arī ar Odiseju kopā, un tur pavadīt 24 stundas diennaktī, gulēt turpat uz vietas un mēgināt toreiz kaut ko koordinēt. Un man ir bijis arī gods veidot Zemessardzi un tagad būt Iekšlietu ministrijā un domāt par to, kā to visu apvienot. Jāteic, ka zālē vēl ir viens cilvēks, kurš pie šiem notikumierm ir bijis klāt. Tas noteikti ir bijis arī Saeimas priekšsēdētājs. Un, atceroties to darbu, kas ir bijis Aizsardzības padomē, es gribu teikt, ka šodien mēs vairs nevaram strādāt pēc tiem principiem, kuri izveidojās tobrīd - pirms pusotra vai diviem gadiem. Mums ir jānodala politisko lēmumu pieņemšanas līmnenis no tā līmeņa, kur ir jāizstrādā konkrētu pasākumu plāni, konkrētas operācijas, konkrēti jāsadala budžets, un tur ir jābūt šiem izpildītājiem.

Šodien varētu teikt pat tā, ka patlaban mūsu bruņoto spēku vadība jau ir pārāk politizējusies, pārāk iegājusi tajā līmenī, kur ir jāpieņem politiski lēmumi. Starp citu, šī politizēšanās ir notikusi tāpēc, ka nav nodalīta politisko un praktisko plānu izstrādāšanas kompetence, un tāpēc arī mēs iestiegam dažādās diskusijās un ne pārāk strauji virzāmies uz priekšu.

Es pat gribētu teikt, ka te ir arī ētikas princips. Ja mēs to nodalām nost, tad mēs varam izšķirties par atsevišķiem Latvijai šodien varbūt nepieciešamiem soļiem. Mums jāsakārto struktūras, jāsakārto budžets, un budžets ir jānovirza tām struktūrām, kuras šodien tiešām visefektīvāk ar šo minimumu var nodrošināt Latvijas drošību, aizsardzību, kā arī visas tās funkcijas, kas ir nepieciešamas. Ja ir klāt politiskās personas, ja ir šo struktūru vadītāji klāt, protams, ir diezgan neētiski viņu klātbūtnē pateikt: mēs jūs pabīdīsim malā, jo šodien mēs uzskatām, ka jūs neesat vajadzīgi, ka šodien mēs jums naudu nedosim vai ka šodien mēs par jums nedomāsim, bet kaut kad nākotnē atgriezīsimies pie jūsu tēmas. Es domāju, ka tikai politiski izdiskutējuši tos priekšlikumus, ko speciālisti - komandieri savā lokā faktiski ir izstrādājuši reāli uz kartēm, attiecībā uz reāliem draudiem reāli pamatojuši, mēs varētu ar tiem nākt pie šīm galvenajām amatpersonām pēc beigu slēdziena un beigu izvērtējuma. Tādā veidā rīkojas daudzās valstīs, kur tas ir pieņemts, un tā tam jābūt.

Šodien varbūt tieši tāpēc, ka šie jautājumi nav nodalīti, mums faktiski “klibo” praktisko plānu izstrāde, kas būtu jāveic Nacionālo bruņoto spēku štābā, kur var ietilpt gan Zemessardzes štāba priekšnieks, gan Drošības dienesta priekšnieks, gan Aizsardzības spēku priekšnieks, kopā veidojot Nacionālo bruņoto spēku štābu. Tur visi šie speciālisti satiktos un pieņemtu konkrētus lēmumus par izstrādātajiem projektiem un liktu tos priekšā politiskajam līmenim. Tā kā mans priekšlikums ir nodalīt šos līmeņus un arī turpmāk tos nejaukt.

Par 1. punktu. Prezidenta piedāvātajā likumprojektā ir kāds būtisks moments. Ja mēs ieliekam arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāju un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju, tad šajā Nacionālās drošības padomē ir 8 cilvēki. Un ne jau velti es šobrīd runāju par šo skaitli - astoņi. Padomāsim par to, ka šie cilvēki parasti sanāk kopā un ka viņiem, 8 cilvēkiem, ir grūti sanākt kopā, lai pieņemtu kaut kādu lēmumu, ņemot vērā to, ka šeit lielākoties ir valsts pirmās amatpersonas un ka viņiem ir dažāds dienas izkārtojums. Viņiem ir grūti sanākt kopā, un bieži vien šīs sarunas rit pusstundas vai stundas garumā. Ja ir 8 cilvēki, tad, pirmkārt, lēmumus nevar izdiskutēt līdz galam, jo vienmēr pietrūkst laika, un cilvēki nevar izteikt to, kas viņiem ir jāpasaka. Tāpēc es domāju, ka vajadzētu izvēlēties maksimāli mazu skaitu, un tas šinī gadījumā varētu būt - seši. Tātad es būtu par to, ka deputātu komisiju priekšsēdētājus šinī gadījumā tomēr nevajadzētu iekļaut šajā Nacionālās drošības padomē. Un to es arī lūgtu ņemt vērā, tāpēc ka man pašam ir šī pieredze un ka es pie šiem slēdzieniem esmu nonācis nevis teorētiskā, bet, godīgi sakot, empīriskā ceļā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jurim Sinkam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

J.Sinka (TB).

Priekšsēža kungs, dāmas un kungi! Empīriski domājot un atbildot tieši Kristovska kungam. Mēs atjaunojām demokrātisko Latvijas Republiku, mēs atjaunojām Latvijas Saeimu, kuru ievēlē tauta. Saeima ir politiska institūcija un politiķiem piekrīt arī rūpe par Latvijas nākotni un Latvijas drošību. Šeit ir drauds - atgriezties pie totalitārās pagātnes, ir drauds atgriezties pie rūpēm un pie bažām, ko šad un tad Rietumos un arī pašā Krievijā rada iespējamais militārais apvērsums Krievijā, un tā tālāk.

Labi! Varbūt vienam vai otram nepatīk, ka mēs atgādinām par Rietumu demokrātijām, bet tomēr varbūt dažreiz ir vērts.

Ņemsim Lielbritāniju pagājušā otrā pasaules kara laikā. Lielbritānijā pēc vēlēšanām sevišķi izteikta vienmēr ir bijusi vienpartijas valdība. Arī tagad tāda ir. Konservatīvie ir pie varas. Ja strādnieku partija, kas ir galvenā opozīcijas partija, nākamajās vēlēšanās uzvarētu, tad tā pārņemtu valdības grožus. Jā, tā ir tieši Lielbritānijas vēlēšanu sistēma, un tā tas tur galvenokārt ir. Turpretī pagājušā kara laikā tās vadībā bija koalīcijas valdība. Tad visi iesaistījās aizsardzībā. Un tā kā tā ir demokrātija, tad lēmumos par aizsardzību, neraugoties uz visu profesionālo kompetenci, kāda ir virsniekiem, tomēr iesaistījās arī politiķi. Tas ir ļoti bīstams domu gājiens, ka mēs, profesionālie virsnieki, zinām labāk, ka mēs, profesionālie iekšlietu ministri, zinām labāk. Un tā tālāk. Nē, demokrātijā virsniekiem algas maksā politiķi, virsniekus kontrolē politiķi. Un es arī domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Nacionālās drošības padomē, kas analizē draudus visai valstij un tautai, būtu iesaistījušies arī politiķi. Nedomāju, ka tie būs dzirnu akmeņi, kas vilks šos vadošos virsniekus dzelmē.

Es domāju, ka viņi atbalstīs un pareizā brīdī arī norādīs uz lietām, kuras profesionālie virsnieki, nebūdami politiķi, par nespēj apsvērt. Šeit ir varbūt pat militārās diktatūras draudi. Es negribu pārspīlēt, bet tas ir iespējams, un mūsu virsniekiem, zemessargu vadībai vai armijas vadībai, vai iekšlietu ministram ir jāaptver, ka kontrole un atbildība pieder Saeimai.

Priekšsēdētājs. Vai Sekretariātā vēl ir pieteikušies? Nav. Lūdzu, deputāts Silārs - Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs. Jums atkal jānāk tribīnē.

I.Silārs (LC).

Paldies, cienījamie kolēģi, par izteiktajām domām! Taču es izmantoju iespēju, kāda man ir atvēlēta, teikt galavārdu par šo jautājumu.

Kā jūs redzat, mūsu pašu - manas un Panteļējeva kunga - domstarpības, liecina par to, ka šeit nav nekādas “Latvijas ceļa” vēlēšanās pārņemt militāro varu. Es vēlreiz atkārtoju, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija cenšas strādāt, vadoties tikai pēc valstiskās lietderības principa. Un arī aprunājoties ar Valsts prezidentu pēc tam, kad nāca šis priekšlikums, prezidents atzina par nepieciešamu nepaplašināt šo padomi un nepadarīt to par darba nespējīgu. Man ir jāatgādina kolēģim Panteļējeva kungam, ka derētu labāk pārzināt Satversmi. Satversme nepieļauj Valsts prezidentam izsludināt ārkārtas stāvokli. Lūdzu nejaukt Ameriku ar Latviju! Amerika ir prezidentāla valsts, bet Latvija ir parlamentāra valsts. Un tādēļ Satversmē ir ierakstīts, ka pat kara situācijā prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu.

Attiecībā uz ārkārtas stāvokli Satversmes 62. pants nosaka, ka Ministru kabinetam ir tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli, par to 24 stundu laikā paziņojot Saeimas Prezidijam, kuram šāds Ministru kabineta lēmums nekavējoties ir jāceļ priekšā Saeimai. Un tā reizē ir arī atbilde Sinkas kungam, jo mūsu valsts pamatlikums paredz to, ka galavārds vienmēr ir parlamentam, Saeimai.

Man ir jāatgādina arī tas, ka mums jau ir politiska valdība. Un tieši tāpēc mēs gribam norobežot no šīs padomes militārpersonas, lai nevarētu būt šāds apvērsums. Es vēlreiz atkārtoju, ka tādēļ arī ir izveidota šo Nacionālo bruņoto spēku komiteja, kura ir pakļauta šai padomei.

Tālāk man gribas atbildēt arī Kiršteina kungam. Protams, mums visiem ir jāatceras 1991. gada janvāris. Taču šodien, paldies Dievam, situācija ir ievērojami mainījusies un tādas situācijas, kāda bija 1991. gada janvārī, vairs nav. Toreiz nebija spēkā šī Satversme, toreiz nebija Aizsardzības ministrijas, toreiz nebija Nacionālo bruņoto spēku, bet toreiz bija Kiršteina kungs. Jā, un bija arī Aizsardzības un iekšlietu komisija, kura bija tā, kas strādāja dienu un nakti, kurā bija diennakts dežūras. Mēs gulējām pie tālruņiem komisijas telpās un koordinējām un veidojām Zemessardzi. Gulēt vēl nenozīmē būt aizmigušam, gluži vienkārši - pavadīt diennakti. Pamēģiniet sēdēt krēslā, kad blakus ir telefons! Taču šis bija laiks, kad tapa iedīgļi Zemessardzei un Aizsardzības ministrijai. Taču šajā komisijā nevienu dienu neienāca neviens no Ārlietu komisijas, kas man ir jāatzīst.

(No zāles - deputāts A.Kiršteins: “Kā tad nē!”)

Runājot par nacionālajām ķildām, jāteic, ka tieši šajā Aizsardzības un iekšlietu komisijā ir pārstāvētas septiņas no astoņām frakcijām, kuras pašreiz ir šeit. Tā ka es vēlreiz atkārtoju: mēs Aizsardzības un iekšlietu komisijā vadāmies nevis pēc politiskās konjunktūras, bet gan pēc lietderības, un tādēļ mūsu priekšlikums ir Nacionālajā drošības padomē aprobežoties ar sešiem cilvēkiem un neiekļaut tajā komisiju priekšsēdētājus. Es saprotu, ka ir liels gods izlasīt arī savu uzvārdu Nacionālās drošības padomes locekļu sastāvā, bet gribētu atturēt deputātus no šā goda praktiskā labuma labā. Aicinu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā svītrot no šīs Nacionālās drošības padomes sastāva komisiju priekšsēdētājus, kā arī piedāvāt Zemessardzes štāba priekšnieku un Drošības dienesta priekšnieku.

Priekšsēdētājs. Zvanu lūdzu! Godātie deputāti, uzklausiet, lūdzu, secību! Ja jums liekas kaut kas neargumentēts vai nepieņemams, tad, lūdzu, izsakiet savu viedokli par procedūru.

Pirmo es ierosinu balsot LNNK priekšlikumu - 365. dokumentu, jo tajā ir visplašākais papildinājums. Tātad es vēlreiz nolasīšu 1. pantu, kurš ir iesniegts šādā redakcijā: “Nacionālās drošības padomes locekļi pēc amata ir Latvijas Republikas Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs un iekšlietu ministrs.” LNNK frakcijas deputāti to papildina ar Latvijas Republikas Zemessardzes štāba priekšnieku, Latvijas Republikas Drošības dienesta priekšnieku un Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Tas ir pirmais balsojums par šo papildinājumu.

Otrais balsojums. Manuprāt, būtu pareizi, ja šis priekšlikums gūtu lēmuma spēku, līdz ar to pārējie priekšlikumi netiktu balsoti.

Pēc šā paša principa, manuprāt, otro vajadzētu balsot Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumu. Ja tas gūst lēmuma spēku, tad pārējie netiek balsoti, jo mēs nevaram balsot Saeimas Nacionālās drošības komisijas ierosinājumu kā atsevišķu papildinājumu, bet pēc tam - komisijas ierosināto, kurš faktiski šo pārsvītro.

Lūdzu - Panteļējeva kungs!

A.Panteļējevs (LC).

Es neredzu kvalitatīvu atšķirību starp LNNK priekšlikumu un Nacionālās drošības komisijas priekšlikumu. Atšķirība ir tikai tā, ka mēs papildinām ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, bet tur papildina ar trijiem. Ja nobalso par Nacionālās drošības komisijas priekšlikumu, tas nozīmē, ka tiek papildināts arī ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Tāpat ir arī gadījumā, ja nobalso par Nacionālās neatkarības kustības priekšlikumu. Jo atšķirība starp Nacionālās neatkarības kustības priekšlikumu un Nacionālās drošības komisijas priekšlikumu ir tikai tā, ka mēs papildinām ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, bet tur nāk kļat vēl divas amatpersonas. Citas starpības nav. Tāpēc es neredzu, kur te ir atšķirība.

Priekšsēdētājs. Nē, tā mēs varam analizēt priekšlikumus vienu pēc otra, bet man vajag noteiktu secību. Jūs nevarat tam nepiekrist. Tad man ir jārīkojas pavisam pēc formāla viedokļa - tātad visaptverošākais ir LNNK priekšlikums - tajā ir papildinājums un grozījums. Nākamais aptverošākais, ja runājam par papildinājumiem un grozījumiem, ir Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums. To jūs nevarat noliegt, tāpēc ka tie būtiski maina Valsts prezidenta iesniegto priekšlikumu. Jūsu komisijas tikai papildina ar vienu priekšlikumu, bet tur groza tekstu, svītrojot vismaz trīs pozīcijas.

Godātie kolēģi, tik ilgi par to runāju tāpēc, ka saskaņā ar Kārtības rulli ir ļoti būtiski, kādā secībā balso, un tāpēc, ja jums ir citi argumenti, es vēlreiz pateikšu savus argumentus. Par procedūru katrs deputāts varēs ņemt vārdu un izteikt citus argumentus. Tātad mums pats galvenais ir tas, lai būtu vispārpieņemtā secība.

Tātad LNNK priekšlikumu kā visaptverošāko, kurš papildina likumprojektu ar Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieku, ar Drošības dienesta priekšnieku un ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju - es lieku pirmo uz balsošanu.

Nākamais būs Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums, jo tas pēc savas būtības šo Valsts prezidenta iesniegumu būtiski groza, tas ir, tajā tiek svītroti komisiju priekšsēdētāji.

Pēc tam, protams, ja neviens no šiem negūs lēmuma spēku, ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas papildinājums. Tas likumprojektu papildina ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Un, ja arī šis ierosinājums negūs balsu vairākumu, tad, protams, tiks balsots projekts, kuru iesniedzis Valsts prezidents. Lūdzu, par procedūru, deputāts Panteļējevs!

A.Panteļējevs (LC).

Piekrītu jums, ka Iekšlietu un aizsardzības komisijas lēmums būtiski maina tekstu, taču es nesaprotu, kāpēc jūs kā pirmo liekat uz balsošanu LNNK priekšlikumu, jo LNNK ierosinājuma atšķirība no Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma ir tikai tāda, ka vienā ir viens amats, ar ko papildina, bet otrā ir trīs, ar ko papildina.

Priekšsēdētājs. Tieši tāpēc es jau arī lieku, ka tur ir trīs, bet jums ir viens.

A.Panteļējevs (LC).

Jā, bet es vienkārši pieeju tīri no aritmētiskā viedokļa, ka tur ir divi svītrojumi, bet tur - viens. Man liekas, ka, atklāti sakot, loģiskāk ir, ja runā par būtisko. Jo, redziet, kas ir ar LNNK frakcijas priekšlikumu. Formāli skatoties, LNNK frakcijas priekšlikumā nav ierakstīts, ka tā, piemēram, iebilst pret to, ko ierosina Aizsardzības un iekšlietu komisija. Nav nekur teikts, ka abi priekšlikumi izslēdz viens otru. LNNK frakcija papildina sākotnējo lēmumu, bet tas nenozīmē, ka šai frakcijai tad atkristu jautājums - vai balsot pret to. Tur var iznākt pretruna. Man liekas, ka loģiskāka tādā gadījumā ir šāda kārtība - vispirms balsot par Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumu, jo tas ir pats būtiskākais. Tas būtiski maina Valsts prezidenta priekšlikumu. Būtiski! Es uzskatu, ka kaut ko noņemt nost no priekšlikuma ir būtiskāk. Ja noņem tos komisiju priekšsēdētājus, skaidrs, ka neloģisks paliek arī, piemēram, jautājums par Ārlietu komisijas priekšsēdētāju vai citiem.

Tātad man ir priekšlikums - nevis pēc aritmētikas iet, bet sākt ar Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumu, pēc tam balsot par LNNK frakcijas priekšlikumu, un tad - par Nacionālās drošības komisijas priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Ja pēc aritmētikas, tad tur jau ir tā lieta, ka pēc aritmētikas ir LNNK...

Lūdzu, Kiršteina kungs! Es kā sēdes vadītājs varu likt balsot tādā secībā, kāda ir pieņemama deputātiem.

A.Kiršteins (LNNK).

Jā, arī mēs gribētu atbalstīt priekšsēdētāja kunga priekšlikumu - vispirms balsot par LNNK frakcijas priekšlikumu, jo tas ir visaptverošākais šajā situācijā, pēc tam - par otro priekšlikumu, kurš ir līdzīgs (paturot tātad Valsts prezidenta iesniegumu pamatā), un pēc tam - balsot par Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Mums būs jāizšķir ar balsošanu, kādā secībā par tiem balsosim. Kiršteina kungs! Saskaņā ar Kārtības rulli es visaptverošāko priekšlikumu traktēju šādi. Vērtējot tīri aritmētiski - cik izmaiņu katrā priekšlikumā ir. Tātad, ja mēs tā skatām, tad LNNK frakcijas priekšlikumā ir trīs izmaiņas, Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikumā - divas, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšlikumā - viena. Ja kādam ir citi principi, man nav iebildumu.

(No zāles: “Piekrītam!”)

A.Panteļējevs (LC).

Piekrītu. Atsaucu savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Paldies, kolēģi, ka atbalstījāt! Visu tad izšķirsiet ar balsojumu! Starp citu, nekādu ierobežojumu balsojumos nav, šeit no svara ir tikai secība - kurš pirmais iegūs lēmuma spēku, tāpēc deputāti var izšķirties pilnīgi brīvi.

Es nolasīšu, lai nebūtu nekādu pārpratumu un lai arī es pats pareizi jums traktētu, jo tas ir ļoti svarīgi gan lēmumam, gan stenogrammai.

Tātad 1. pantu LNNK frakcijas deputāti ierosina papildināt ar vārdiem - “Latvijas Republikas Zemessardzes štāba priekšnieks, Latvijas Republikas Drošības dienesta priekšnieks un Ārlietu komisijas priekšsēdētājs”. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. Par - 22, pret - 34, atturas - 24. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais ir Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums: “Nacionālās drošības padomes locekļi pēc amata ir Latvijas Republikas Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, aizsardzības ministrs un ārlietu ministrs, un iekšlietu ministrs”. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 33, pret - 23, atturas - 26. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais ir Nacionālās drošības komisijas priekšlikums - papildināt Valsts prezidenta iesniegto 1. panta redakciju ar vārdiem: “Ārlietu komisijas priekšsēdētājs”. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. Par - 37, pret - 10, atturas - 36. Lēmums nav pieņemts.

Balsosim par Valsts prezidenta iesniegto redakciju!

(No zāles - deputāts A.Kiršteins: “Vajadzētu nolasīt.”)

Es atvainojos, lūdzu balsojuma rezultātu dzēst! Kolēģi pieprasa, lai nolasu prezidenta iesniegto redakciju, un tas ir sēdes vadītāja pienākums. Lūdzu, uzklausiet! Tātad visi grozījumi un papildinājumi ir noraidīti, jo nebija vajadzīgais balsu skaits, tāpēc tagad būs jābalso, tā kā par šo pantu bija debates. Mūsu prakse ir tāda, ka mēs balsojam par iesniegto redakciju. Un Valsts prezidents ir iesniedzis šādu 1. panta redakciju: “Nacionālās drošības padomes locekļi pēc amata ir Latvijas Republikas Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Saeimas Aizsardzzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, aizsardzības ministrs, ārlietu ministrs un iekšlietu ministrs.” Citādu redakciju Valsts prezidents man iesniedzis nav. Šeit gan izskanēja komentāri, bet manā priekšā ir tikai šī redakcija. Attiecībā uz šo redakciju nav nekādu atsaukumu no Valsts prezidenta puses.

Vai varam balsot? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo 1. panta redakciju! Lūdzu rezultātu. Par - 48, pret - 15, atturas - 21. Ar Saeimas lēmumu 1. panta redakcija ir akceptēta.

Lūdzu, tālāk!

I.Silārs (LC).

Par 2. pantu nekādi labojumi nav iesniegti un nav piedāvāti.

Priekšsēdētājs. Līdz ar to 2. pantu akceptējam tādā redakcijā. Jums ir iebildes par 2. pantu? Debates par 2. pantu! Vārds deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Šajā redakcijā, kādā tagad ir 2. pants, Nacionālās drošības padomi pēc amata vada Valsts prezidents, taču šajā redakcijā likumprojekts ir zaudējis jebkuru jēgu. Ņemot vērā to, ka Valsts prezidents stāv ārpus partijām un mēs esam nobalsojuši bez šiem labojumiem, tātad tajā redakcijā, kādā tika iesniegts, šī Nacionālā drošības padome ir pārvērtusies par 36 procentu deputātu pārstāvniecību. Es uzsveru vēlreiz - 2. pantam vairs nav absolūti nekādas jēgas, jo situācija ir izveidojusies tāda, ka krīzes apstākļos sanāks kopā frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, Zemnieku savienība, LNNK, tiks uzaicināti arī zemessardzes pārstāvji, un visa šī lieta beigsies. Līdz ar to šis likums vispār ir zaudējis jebkādu jēgu un nav vairs nekādas vajadzības ne to apspriest, ne arī par to balsot.

Priekšsēdētājs. Godātais deputāt Kirštein! Kā jūs saprotat, Kārtības rullis tāda veida paziņojumus paredz sniegt ne tikai no tribīnes. Tāpēc, ja jūs gribat, lai par tiem balso, tad vajag iesniegt arī rakstveidā. Es sapratu, ka tad tas nav priekšlikums balsošanai.

(No zāles - deputāts A.Kiršteins: “Tās bija debates par 2. pantu.”)

Es ar jums nedebatēju, es jums izteicu tikai lūgumu.

Lūdzu, tālāk!

I.Silārs. Par 3. pantu. Kolēģi, labojiet tajā tūdaļ drukas kļūdu: 1993. gada vietā ir jābūt 1992. gadam. Taču, izskatot 3. pantu, paņemiet, lūdzu, 388. dokumentu, ko ir iesniedzis Latvijas Republikas Saeimas Juridiskais birojs, un tas, kā jūs redzat, ir iesniegts tikai 8. novembrī, taču Aizsardzības un iekšlietu komisija izskatīja arī šo priekšlikumu un vienprātīgi atbalstīja to, jo tas novērš pretrunu. Tur ir izdarīti labojumi visos tajos pašreiz spēkā esošā likuma “Par valsts aizsardzību” pantos, kuri ir pretrunā ar Satversmi, respektīvi, visās tajās atsaucēs, kas šajā likumā attiecas uz Latvijas Republikas Augstāko padomi, Augstākās padomes priekšsēdētāju, Augstākās padomes Prezidiju un tā tālāk. Tātad Aizsardzības un iekšlietu komisija atbalsta šo Juridiskā biroja vadītāja Kusiņa parakstīto priekšlikumu un līdz ar to ierosina svītrot no 3. panta trešās rindiņas vārdu “tās” un pēc tam - arī pēdējo papildteikumu “kas nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi”. Aicinu pieņemt pārejas noteikumos Juridiskā biroja priekšlikumus.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Jums ir izsniegti šie priekšlikumi, kuri gan precizē, gan arī, kā jau komisijas vadītājs jums ziņoja, nodrošina atbilstību attiecīgi gan Satversmei, gan arī likumam. Vai kādam ir iebildes? Vai kāds vēlas runāt par šiem priekšlikumiem? Ja nav, tad esam tos akceptējuši.

I.Silārs. Lūdzu balsot, kā teikts Kārtības rullī, visumā par šo likumprojektu!

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Silāra kungs, kamēr zālē sanāk deputāti, es gribētu precizēt: tātad nosaukums bija pareizs - likums “Par Nacionālās drošības padomi”? Es diemžēl sev neesmu fiksējis.

(I.Silārs kaut ko saka no vietas.)

Jā, paldies!

Frakciju vadītāji, vai mēs varam balsot? Lūdzu, balsosim par likuma “Par Nacionālās drošības padomi” pieņemšanu visumā. Lūdzu rezultātu. 65 - par, 7 - pret, 13 - atturas. Es ļoti atvainojos, lūdzu tabuliņu! Vai esmu balsojis? Paldies. Tātad likums ir pieņemts.

Nākamais ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām””. Frakcijas “Latvijas ceļš” deputāti lūdz Saeimu izskatīt šo likumprojektu steidzamā kārtā. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu. Par - 64, pret - 1, atturas - 15. Steidzamība ir pieņemta. Lūdzu, vārds deputātam Lagzdiņam - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Tā kā līdz pārtraukumam atlikušas vairs tikai 8 minūtes, atļaujiet man pavisam īsi iepazīstināt jūs ar šo likumprojektu. Tātad 1992. gada 15. decembrī Augstākā padome pieņēma likumu “Par sabiedriskajām organizācijām”. Šajā likumā ir vairāki būtiski trūkumi, kas prasa steigšus izdarīt grozījumus un labojumus šajā likumā. Proti, tajā ir nepilnīgi reglamentēti tie noteikumi, kuri attiecas uz gadījumiem, kad tiek izbeigta sabiedrisko organizāciju darbība vai kad tiek atteikta sabiedrisko organizāciju reģistrācija. Tāpēc pieci deputāti pirms nedēļas ir iesnieguši likumprojektu. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija izskatīja šo likumprojektu un izstrādāja savu alternatīvo variantu, kurš ir izsniegst jums un ar kuru jūs esat iepazinušies. Savukārt iesniedzēji ir atsaukuši savu likumprojektu, un šodien mēs izskatām tikai vienu dokumentu, proti, 287. dokumentu.

Tātad līdz šim likumprojekta “Par sabiedriskajām organizācijām” 13. pants noteica, ka Tieslietu ministrija tikai divos gadījumos var atteikt sabiedrisko organizāciju reģistrāciju. Proti, ja attiecīgās sabiedriskās organziācijas statūti liecina, ka šīs organizācijas mērķi vai darbība ir pretrunā ar Satversmi un šo likumu. Bez tam reģistrāciju varēja atteikt arī tajos gadījumos, kad reģistrējamās sabiedriskās organizācijas nosaukums, nosaukuma saīsinājums vai simbolika sakrita ar kādas citas jau reģistrētas sabiedriskās organizācijas nosaukumu vai simboliku. Mūsu komisija uzskata, ka šie iemesli ir nepilnīgi un ka 13. panta pirmās daļas 1. punkts būtu jāizsaka šādā redakcijā: “Sabiedriskās organizācijas vai to apvienības netiek reģistrētas, ja iesniegtie statūti...” Kolēģi, es uzsveru: “... vai attiecīgās sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības darbība pirms reģistrācijas liecina, ka attiecīgās sabiedriskās organizācijas mērķi vai darbība ir pretrunā ar Satversmi, šo likumu, citiem likumiem vai ar Latvijas Republikas ratificētajām konvencijām vai līgumiem”. Tātad, saņemot reģistrācijas pieteikumu, Tieslietu ministrija izvērtēs ne tikai statūtus, bet arī to reālo darbību, kuru līdz reģistrācijai ir veikusi attiecīgā organizācija, kas pretendē uz reģistrāciju. Šādi grozījumi likumā ir nepieciešami tādēļ, ka diemžēl mūsu valstī ir organizācijas, kuras pretendē uz reģistrāciju, bet kuru darbība līdz reģistrācijai neatbilst mūsu pašu pieņemtajiem likumiem.

Turklāt Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ierosina papildināt likumprojekta 13. pantu ar jaunu trešo daļu, proti, noteikt, ka sabiedriskās organizācijas vai to apvienības netiek reģistrētas arī gadījumos, kad tās lieto Latvijas okupācijas perioda komunistisko vai nacionāli sociālistisko, vai arī PSRS, vai Latvijas PSR valsts simboliku.

Godātie kolēģi, ja mēs likumu pieņemsim šādā redakcijā, tas nebūt nenozīmē, ka fiziskās personas individuāli nevarēs lietot attiecīgo simboliku, taču sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības savos pasākumos, ko tās organizēs, nevarēs lietot šāda veida simboliku.

Attiecīgi Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ierosina papildināt arī likuma 37. pantu ar jaunu 4. punktu un noteikt, ka jau reģistrētu sabiedrisko organizāciju darbība tiek izbeigta arī tajos gadījumos, kad tās lieto šo simboliku, par kuru es runāju iepriekš.

Komisija ir saņēmusi pozitīvu atsauksmi no Saeimas Vides aizsardzības un sabiedrisko lietu komisijas, kā arī vienu iesniegumu no deputāta Lagzdiņa, kurš tīri tehniski sakārto šo likumprojektu. Tāds īsumā ir mans komentārs par izskatāmo likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Sākam vispārējās debates. Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām””. Sekretariātā pieteikumu debatēm nav. Es ceru, godātie deputāti, jūs sapratāt, ka šeit bija tas gadījums, kad komisija būtiski uzlabo jau iesniegto likumdošanas iniciatīvu - piecu deputātu iesniegto likumprojektu - un noformē to kā savu likumprojektu. Un, ja iesniedzēji nebūtu atteikušies, tad mums būtu jābalso par diviem alternatīviem variantiem, bet, tā kā iesniedzēji ir atteikušies, mums ir tikai komisijas iesniegtais projekts - 367. dokuments. Ja neviens nav pieteicies debatēs, lūdzu zvanu! Balsosim par pāreju uz likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”” lasīšanu pa pantiem! Lūdzu rezultātu. Par - 75, pret - 2, atturas - 7. Pieņemts.

Lūdzu, tālāk! Deputāts Lagzdiņš - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs.

J.Lagzdiņš (LC).

Godātie kolēģi! Tātad pēc pirmā lasījuma jeb, pareizāk sakot, pirms pirmā lasījuma ir saņemts tikai viens rakstveida priekšlikums, kurš ir iesniegts Prezidijam. Priekšlikums ir šāds: izslēgt no likuma “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” 9. panta otro daļu, jo tā lielā mērā dublē pirmajā lasījumā pieņemtā likumprojekta 13. panta 2. punktu. Šis priekšlikums jums nav izdalīts, jo uzskatu, ka tas ir formāls.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Mūsu prakse paredz, ka tad, ja deputāts ierosina svītrot kāda panta daļu, mēs pirms balsošanas nolasām šo svītrojamo redakciju. Vai jums ir šīs svītrojamās daļas teksts? Vajadzētu to nolasīt, tad pavairot to nevajadzētu. Vai neviens no deputātiem neiebilst? Lūdzu, nolasiet 9. panta otro daļu - svītrojumu, par kuru mēs balsosim!

J.Lagzdiņš (LC).

Tātad, ja mēs nobalsosim par priekšlikumu - svītrot 9. panta otro daļu, no likuma “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām” tiks svītrota tāda norma: sabiedrisko organizāciju vai to apvienību nosaukumu saīsinājumam un simbolikai ir būtiski jāatšķiras no tādu sabiedrisko organizāciju vai to apvienību nosaukumu saīsinājuma vai simbolikas, kuru darbība ar tiesas nolēmumu ir izbeigta.

Kolēģi, kā jūs ievērojāt, runa ir par to, ka nosaukumi nedrīkst būt līdzīgi jeb nedrīkst sakrist ar tādu organizāciju nosaukumiem, kuru darbība ar tiesas nolēmumu ir izbeigta. Mēs šo problēmu atrisinājām ar pirmajā lasījumā pieņemto 13. panta 2. punktu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai kāds vēlas runāt? Lūdzu, balsosim par 9. panta otrās daļas svītrošanu! Svītrojamo tekstu deputāts Lagzdiņš nolasīja. Lūdzu rezultātu. Par - 72, pret - 2, atturas - 8. Lēmums ir pieņemts. Vai ir vēl kādi ierosinājumi par debatēm? Nav. Lūdzu zvanu! Frakciju vadītāji, vai varam balsot? Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”” pieņemšanu visumā! Lūdzu rezultātu. Par - 80, pret - nav, atturas - 6. Likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”” ir pieņemts.

Saskaņā ar lēmumu, kuru pieņēmām šodien no rīta, no pulksten 11.15 līdz 12.30 būs pārtraukums. Bet tagad būs reģistrācija. Zvanu! Reģistrēsimies! Lūdzu Saeimas sekretāra biedru deputātu Tomiņu nolasīt izdruku!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies šādi deputāti:

Valdis Birkavs...

Priekšsēdētājs. Valdis Birkavs ir zālē!

Z.Tomiņš.

... Māris Budovskis,

Ilmārs Dāliņš,

Oskars Grīgs,

Imants Kalniņš,

Jānis Kokins,

Odisejs Kostanda...

Priekšsēdētājs. Deputāts Odisejs Kostanda ir zālē!

Z.Tomiņš.

... Andris Līgotnis,

Gunārs Meierovics,

Uldis Osis,

Valdis Pavlovskis,

Aida Prēdele...

Priekšsēdētājs. Deputāte Aida Prēdele ir zālē!

Z.Tomiņš.

... Anta Rugāte,

Jānis Vaivads...

Priekšsēdētājs. Deputāts Jānis Vaivads ir zālē!

Z.Tomiņš.

... Joahims Zīgerists.

Priekšsēdētājs. Pārtraukums ilgs līdz pulksten 12.30.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpinām Saeimas sēdi. Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 23. decembra likumā “Par nodarbinātību””. Lūdzu referentu nākt tribīnē! Deputāts Elferts - lūdzu!

P.Elferts (LC).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš Augstākā padome pieņēma likumu “Par nodarbinātību”. Tagad ir pienācis laiks šajā likumā izdarīt dažus grozījumus un papildinājumus - precizēt bezdarbnieku statusu, bezdarbnieku stipendiju saņemšanas noteikumus. Lūdzu, paņemiet 263. dokumentu, kurš bija jums izdalīts jau iepriekšējā sēdē - nē, faktiski pirms dažām sēdēm -, un arī 366. dokumentu! Jūs redzēsiet, ka mūsu komisijas ievadvēstulē ir minēts 263. dokuments, kas īstenībā ir Ministru kabineta iesniegts dokuments. Tas ir tas dokuments, kuru mēs apspriedīsim, jo 366. dokumentā ir ieviestas dažas maiņas, kuras komisija kopā ar Juridisko komisiju un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju ir ņēmusi vērā. Bet tie grozījumi, kas attiecas uz 263. dokumentu, ir Ministru kabienta priekšlikums, un par to mēs balsosim šodien principā. Jo komisija ir turpinājusi strādāt un jūs varat uzskatīt 366. dokumentu par iestrādi otrajam lasījumam.

Gribu pievērst jūsu uzmanību dažiem punktiem. Piemēram, 10. pantam, kur ir noteikumi stipendijas saņemšanai arodmācību laikā, pārkvalificēšanās laikā. Un arī 12. pantam. Ministru kabineta priekšlikumā bija divi varianti par to, ka bezdarbniekam ir tiesības profesionālo mācību vai pārkvalificēšanās laikā ne mazāk kā vienu reizi trijos gados vai divos gados saņemt stipendiju. Mēs atbalstījām otro variantu - Ministru kabineta iesniegtā priekšlikuma otro variantu. Un šeit ir vēl divas principiālas lietas, ir divi papildinājumi. Mēs uzskatām, ka tās ir ļoti labas un atbalstāmas lietas.

Viena lieta ir tāda. Ir vairākas organizācijas, kas nodarbojas ar iekārtošanu darbā vai nu Latvijā, vai ārzemēs, iekasē zināmas naudas summas, sola visādus labumus. Pirmajā pantā 1. apakšpunktā ir ieviests noteikums, ka Darba departaments izsniedz licences, lai stāvokli šajā ziņā regulētu, lai nebūtu šo nelegālo organizāciju, kas nodarbojas ar darbā iekārtošanu.

Būtisks papildinājums ir arī likuma 9. pantā. Likumā ir rakstīts, ka var saņemt bezdarbnieku pabalstu uz laiku līdz 6 mēnešiem. Te mēs papildinājām likumu, nosakot, ka Ministru kabinetam ir tiesības atsevišķu pašvaldību teritorijā dzīvojošiem bezdarbniekiem pagarināt, pamatojoties uz pašvaldības iesniegumu, bezdarbnieku pabalstu saņemšanas termiņu uz laiku līdz 12 mēnešiem. Tātad dažos rajonos, kuros ir liels bezdarbnieku skaits un nav reālas iespējas atrast darbu, Ministru kabinetam būtu tiesības pagarināt bezdarbnieku pabalstu izsniegšanas termiņu. Komisija atbalsta šo Ministru kabineta priekšlikumu un likumprojektu principā. Atbalsta arī Juridiskā komisija un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija.

Priekšsēdētājs. Paldies. Atklāsim vispārējas debates! Vai debatēs ir pierakstījušies deputāti? Deputāts Andris Bērziņš! Ļoti patīkami, ka šeit ir Andris Bērziņš - valdības pārstāvis. Lūdzu!

A.Bērziņš (darba valsts ministrs).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie Saeimas locekļi! Jums iesniegtais un valdībā izskatītais likumprojekts, pareizāk sakot, grozījumi likumā, kas paredz izmaiņas likumā par nodarbinātību, pamatojas, kā jau Elferta kungs teica, uz to reālo praksi, kuru Latvijas valsts un tās Nodarbinātības dienests ir guvis šā pusotra gada laikā, kopš darbojās šis likums. Mums ir radusies nepieciešamība dažādos veidos veicināt aktīvas nodarbinātības vietu un lomu, un tas šajā likumā ir mēģināts darīt. Mums ir radusies nepieciešamība precizēt atsevišķus jēdzienus, par kuriem tajā laikā, kad tika rakstīts likums par nodarbinātību, vēl nebija īsti precīza priekšstata, un izdarīt veselu virkni dažādu labojumu. Es lūgtu cienījamo Saeimu šodien nobalsot par valdības iesniegtajiem grozījumiem principā, atstājot konkrētu pantu un konkrētu redakciju precizējumus komisijai, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, un tad varētu balsot par atsevišķiem pantiem.

Šajos dažādu frakciju izteiktajos priekšlikumos ir ietvertas dažādas pieejas un dažādas redakcijas, kuras vajadzētu ļoti precīzi juridiski formulēt, jo tas viss ir saistīts galvenokārt ar līdzekļiem un to izlietošanas apjomu, tāpēc man būtu lūgums nobalsot par šo jautājumu principā.

Latvijas laukos, sevišķi Latgales reģionā, ir izveidojies stipri saspīlēts stāvoklis bezdarba jautājumos. Tur ir vēl relatīvi mazākas iespējas atrast jaunu darbu, jo tur tās investīcijas vēl nav atnākušas un uzņēmēji vēl nav tiktāl attīstījušies, lai strauji varētu rasties jaunas darba vietas, un tāpēc ir ļoti nepieciešams šo likumprojektu nobalsot principā, lai tajā konkrētos pantos uz otro lasījumu varētu iestrādāt labojumus.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Lagzdiņam - “Latvijas ceļš”.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Manuprāt, izskatot jebkuru likumprojektu pirmajā lasījumā, tas ir jāizvērtē arī no tā aspekta, vai konkrētais likums atbilst valdības attiecīgajai programmai vai koncepcijai. Valdība savas darbības pirmajās 100 dienās ir apstiprinājusi vienu koncepciju, proti, tā ir pašvaldību reformu koncepcija. Saskaņā ar šo koncepciju valsts pārvaldes un pašvaldības funkcijas nedrīkst dublēties. Un tādējādi visas funkcijas, kuras realizē pašvaldība, ir jāfinansē no pašvaldību budžeta, bet visas funkcijas, ko realizē pārvaldes institūcijas, ir jāfinansē tikai no valsts budžeta.

Šajā sakarā, godātie kolēģi, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz piedāvātā likumprojekta 3. panta redakciju. Tā skan tā, ka Valsts nodarbinātības dienesta pasākumi, kas sasitīti ar likumu par nodarbinātību, finansējami no valsts un pašvaldību budžetiem. Un tālāk seko vēl papildu teksts. Manuprāt - un tas ir arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas viedoklis -, šāda norma nekādi neatbilst valdības apstiprinātajai pašvaldību reformas koncepcijai, kā arī neatbilst veselajam saprātam un pašvaldību reālajām iespējām. Ja mēs 3. pantu pieņemsim šādā redakcijā, tas nozīmē, ka valdība turpmāk varēs pieņemt noteikumus vai lēmumus, ar kuriem konkrētām pašvaldībām tiks uzdots finansēt tās funkcijas, kuras šis likums uzliek Valsts nodarbinātības dienestam. Kolēģi, tas ir konceptuāls jautājums, tas ir jautājums par to, kas tad īsti organizēs šos nodarbinātības pasākumus mūsu valsts rajonos un pilsētās. Tātad tas ir jautājums, kurš jāizlemj laika periodā starp pirmo un otro lasījumu.

Bez tam es gribētu vērst jūsu uzmanību uz piedāvātā likumprojekta 9. panta trešo daļu. Likumprojekta autori ierosina to izteikt šādā redakcijā: “Ministru kabinetam ir tiesības atsevišķu pašvaldību teritorijās dzīvojošajiem bezdarbniekiem pēc pašvaldību iesnieguma pagarināt bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņu līdz 12 mēnešiem.” Ļoti laba doma! Atbalstāma doma! Bet kā likumprojekta autori piedāvā to realizēt? Tātad pašvaldības Ministru kabinetam iesniegs bezgala garus sarakstus, kuros būs desmitiem, simtiem vai varbūt pat tūkstošiem uzvārdu, un tad Ministru kabinets, kas, kā mēs zinām, pēc jaunās koncepcijas ir politiska institūcija, izvērtēs, vai Jānis Bērziņš Liepājā vai varbūt Pēteris Fjodorovs Daugavpilī ir vai nav tiesīgs saņemt šā termiņa pagarinājumu. Tāpēc, manuprāt, pilnīgi absurda ir norma, kura šos pienākumus uzliek Ministru kabinetam. Tā, manuprāt, kolēģi, ir nepiedodama kļūda, un līdzīgu nepilnību likumā ir diezgan daudz. Par to labošanu mūsu komisija ir iesniegusi priekšlikumus. Lūdzu komisiju ņemt vērā šos priekšlikumus, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds no deputātiem vēlas runāt? Lūdzu zvanu! Deputāt Elfert, lūdzu, jums galavārds!

P.Elferts (LC).

Mēs turpināsim izskatīt priekšlikumus, kas saņemti arī no citām frakcijām, respektīvi, no “Līdztiesības”, no ”Tēvzemei un brīvībai”. Ir arī LNNK priekšlikumi, kas būs jāskata laikā starp pirmo un otro lasījumu, taču tās nav principiālas iebildes, tā ka es aicinu jūs atbalstīt šo likumprojektu principā un pāriet uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs. Frakciju vadītāji, vai mēs varam balsot? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par pāreju uz likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991. gada 23. decembra likumā “Par nodarbinātību”” lasīšanu pa pantiem. Lūdzu rezultātu. Par - 67, pret - 1, atturas - 2. Tālāk šo likumu izskatīsim, lasot pa pantiem. Vārds informācijai deputātam Elfertam.

P.Elferts. Sociālo un darba lietu komisija aicina frakcijas, deputātus un komisijas iesniegt priekšlikumus uz otro lasījumu līdz otrdienas pēcpusdienai, lai otrdienas vakarā un trešdien mēs varētu tos izskatīt jau komisijā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Pieņemsim zināšanai šo informāciju. Turpinām sēdi, izskatot likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992. gada 19. maija likumā “Par bankām””. Referentu lūdzu tribīnē. Deputāts Piebalgs - Finansu un budžeta (nodokļu) komisijas vadītājs.

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Šodien pirmajā lasījumā tiek piedāvāts izskatīt Ministru kabineta sagatavoto un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas izskatīto likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par bankām””, kurš tika pieņemts 1992. gada 19. maijā.

Pašu priekšlikumu būtība vairāk vai mazāk ir saistīta tieši ar nemaksu novērtēšanu un kreditoru prasību apmierināšanu. Tiek piedāvāts mainīt divu pantu - 10. panta un 19. panta - redakciju. 19. pantā, runājot par komercbanku un citu kredītiestāžu dibināšanas darbību, līdz šim bija tāds ieraksts, ka visi banku prasījumi pret parādniekiem ir pirmās kārtas piedziņas prasījumi, izņemot hipotēku prasījumus, un banku prasījumi ir apmierināmi pēc alimentu piedziņas. Un, kā jūs redzat banku prasījumu relatīvajā skalā, piedziņa ir ārkārtīgi augsta. Tas varbūt bija saistīts ar to, ka Augstākā padome agrāk vēlējās nostiprināt banku sistēmu, taču tajā pašā laikā šeit ir pretrunas gan ar Civillikumu, gan arī pēc pašas būtības, un tāpēc valdība piedāvā izdarīt izmaiņas būtiskākajā daļā - ka banku prasījumi apmierināmi pēc alimentu un nodokļu vai pēc tiem pielīdzināto maksājumu piedziņas. Tādējādi banku prasījumi jau aizvirzās aiz budžeta prasījumiem.

Kādi tad ir pamatviedokļi? Komercbankas, protams, iestājas pret to. Viens no banku galvenajiem argumentiem ir tāds, ka līdz ar to visas darbības bankās būs saistītas ar lielāku riska pakāpi, jo vispirms ir jānorēķinās ar budžetu un tikai tad - ar bankām. Līdz ar to kredīta procentiem būtu jāaug. Tajā pašā laikā komisiju pilnīgi apmierināja finansu ministra dotais skaidrojums, ka būs gluži pretēja tendence - šajā gadījumā komercbankas daudz vairāk izpētīs klientus, kuriem tās aizdod naudu, tā kā risks šādā veidā iznāk it kā lielāks. Līdz ar to banku darbība notiks nevis palielinot procentus, bet - taisni otrādi - skatot klienta solīdumu, viņa iespējas pēc tam nomaksāt kredītu. Un pat tad, ja mēs pieņemam šādu argumentāciju, kredīta procentiem drīzāk būtu jākrītas, jo tie klienti, kuri ir pamatīgi, nav spējīgi ņemt aizdevumu ar ļoti augstiem procentiem, viņi ir gatavi ņemt par tādiem procentiem, par kuriem pilnīgi reāli var norēķināties.

Līdz ar to Budžeta un finansu (nodokļu) komisija šo būtisko priekšlikumu atbalstīja. Protams, likumprojektā vēl ir problēmas, pie kurām būs jāstrādā otrajā lasījumā.

Pirmā problēma - algas. Kurā vietā šajā hierarhijā būtu jāliek algas, jo ir skaidrs, ka alimenti ir viena lieta, bet arī strādājošo algām šajā hierarhijā tomēr būtu jānosaka vieta, kur tām atrasties.

Otra problēma saistās ar hipotēkām. Kā jūs jau redzējāt no citāta, kuru es iepriekš minēju, par hipotēkām principā īstas skaidrības nebija. Es vēlreiz atgādināšu, ka visi banku prasījumi pret parādniekiem ir pirmās kārtas piedziņas prasījumi, izņemot hipotēku prasījumus. Līdz ar to pat nebija skaidrs, vai tas ir uz vienu pusi vai uz otru pusi. Budžeta un finansu (nodokļu) komisija principā akceptēja priekšlikumu, ko iesniedza akadēmiķis Kalniņš. Tā būtība ir tāda, ka banku prasījumu pirmtiesības pret nekustamo īpašumu nosaka ieraksts zemesgrāmatās. Atjaunojot zemesgrāmatu sistēmu, principā ir radīti visi priekšnoteikumi hipotēku darbībai, bet tajā pašā laikā konkrētais formulējums, protams, vēl ir jānoprecizē otrajā lasījumā.

Attiecībā uz 10. pantu šeit vairāk vai mazāk tiek pastiprinātas tieši tās tiesības, kuras ir valdības institūcijām, lai tās darbotos ar budžeta parādniekiem. Piemēram, tiek radītas iespējas norēķinu operācijas daļēji vai pilnīgi apturēt uz finansu inspekcijas pieprasījuma pamata. Tātad finansu inspekcijai jeb jaunajam Valsts ieņēmumu dienestam tiek dotas plašākas pilnvaras.

Šodien tika izdalīts arī frakcijas “Līdztiesība” deputātu parakstīts priekšlikums, kurā izteikts principiāls iebildums pret šo redakciju. Taču es uzskatu, ka tas tomēr nav tik principiāli, lai noraidītu šo projektu pirmajā lasījumā. Domāju, ka pirmajā lasījumā to pilnīgi var atbalstīt, kā to ir izdarījusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija, kas izvirza to balsošanai pa pantiem, pirms otrā lasījuma vēlreiz rūpīgi pārbaudot visus priekšlikumus, jo ir skaidrs, ka likumā “Par bankām” tāpat kā jau jebkurā citā likumā ir svarīgs katrs vārds.

Priekšsēdētājs. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par pāreju uz likuma “Par grozījumiem 1992. gada 19. maija likumā “Par bankām”” lasīšanu pa pantiem. Lūdzu! Rezultātu! Par - 69, pret - nav, atturas - 6. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Vai būs kāda informācija vai paziņojumi? Nav.

Pārejam pie nākamā jautājuma. Tagad, godātie deputāti, kā es sapratu, mēs varam likumprojektus izskatīt tādā secībā, kādā tos ir izsludinājis Saeimas Prezidijs, tāpēc nākamo izskatīsim likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju””. Lūdzu referentu! Deputāte Inese Birzniece - Cilvēktiesību komisijas vadītāja.

I.Birzniece (LC).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Jums jāsameklē 276. dokuments.

Latvijas Republikas 5. Saeima savā 1993. gada 9. septembra plenārsēdē nolēma nodot deputātu M.Grīnblata, J.Straumes, R.Milberga, I.Dāliņa un V.Karnupa iesniegto likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”” izskatīšanai Cilvēktiesību komisijai un noteica, ka tai jāapkopo iesniegtie priekšlikumi un jāsagatavo šis likumprojekts kopā ar priekšlikumiem izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Tas toreiz bija 76. dokuments.

Cilvēktiesību komisija noklausījās Rīgas Vidzemes priekšpilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Dainas Plēsumas īsu ziņojumu par procesiem, kas saistīti ar tautības maiņu. 6. oktobrī komisija izskatīja iesniegtos grozījumus un papildinājumus un noraidīja lielāko daļu no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegtā projekta. Toreiz, kad vēl nebija skaidra procedūra, kā rīkoties pirmajā lasījumā, tika nobalsots par 2. panta izteikšanu citā redakcijā. Saskaņā ar šodienas procedūru, kā mēs tagad Frakciju padomē saprotam, tas būtu jāiesniedz kā atsevišķs likumprojekts.

Latvijas Republikas likums “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” tika pieņemts Latvijas Republikas Augstākajā padomē 1991. gada 19. martā. Šis likums garantē visām Latvijas nacionālajām un etniskajām grupām tiesības uz kultūras autonomiju un kultūras pašpārvaldi ar nacionālām biedrībām, apvienībām un asociācijām, kā arī garantē visiem Latvijas iedzīvotājiem vienlīdzīgas, starptautisko tiesību normām atbilstošas cilvēktiesības neatkarīgi no viņu nacionālās piederības. Šis likums arī nosaka, ka katram Latvijas Republikas pastāvīgajam iedzīvotājam ir tiesības uzrādīt vai atjaunot dokumentos savu nacionālo piederību. Šis likums bija svarīgs solis pret to, lai Latvijā netiktu izveidots tā saucamais “homo soveticus” - cilvēks bez tautības un bez nacionālās piederības. Šis likums ir bijis veiksmīgs solis, jo šodien Latvijā ir vairāk nekā 40 nacionālās kultūras biedrības, vairākām kultūras biedrībām ir pašām savas skolas un citas iestādes, lai veicinātu savas nacionālās tradīcijas un nacionālo pašapziņu.

Likumprojekta iesniedzēji ierosina sašaurināt likumā ietvertās garantijas un tiesības; viņi iesaka garantēt šīs tiesības tikai Latvijas Republikas pilsoņiem un tās aizliegt Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tiesības, kuras likumprojekta iesniedzēji vēlas tādējādi ierobežot, ir šādas: tiesības netikt diskriminētam uz nacionālās piederības pamata (tas ir likuma 1. pants), tiesības atjaunot dokumentos savu nacionālo piederību (tas ir likuma 2. pants), tiesības izvēlēties profesiju vai ieņemt amatu atbilstoši spējām un kvalifikācijai - bez diskriminācijas uz nacionālās piederības pamata (3. pants), tiesības dibināt nacionālās apvienības un asociācijas (5. pants), tiesības ievērot nacionālās tradīcijas, lietot nacionālo simboliku un svinēt nacionālos svētkus (8. pants), tiesības uzturēt kontaktus ar tautiešiem savā vēsturiskajā dzimtenē (9. pants) un tiesības uz starptautisko līgumu pamata iegūt augstāko izglītību dzimtajā valodā ārpus Latvijas (11. pants). Daudz šīs tiesības jau garantētas Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 10. decembrī pieņemtajā konstitucionālajā likumā - likumā par cilvēka pilsoņtiesībām un pienākumiem, kā arī vairākās starptautiskās cilvēktiesību konvencijās, kurām Latvija pievienojās jau 1990. gada 4. maijā. Tātad savā 12. oktobra sēdē Cilvēktiesību komisija nobalsoja par to, ka minētais likumprojekts ir izvirzāms izskatīšanai pirmajā lasījumā, bet, kā jau teicu, lēmums bija pieņemts, pirms sapratām, kā vajag rīkoties pirmajā lasījumā, jo, kā redzat 276. dokumentā, esam noraidījuši lielāko daļu no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” iesniegtā likumprojekta par grozījumiem. Būtiskākā doma bija izteikta 2. panta redakcijā, kuru, kā jau teicu, saskaņā ar tagadējo procedūru mums vajadzētu iesniegt otrajā lasījumā kā atsevišķu likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Atklāsim vispārējās debates! Vārds deputātam Ernestam Jurkānam, pēc tam - deputātam Mārim Grīnblatam.

E.Jurkāns (SL).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Mums ir jāredz, ko likumprojekts ir devis konkrētajā dzīvē konkrētiem cilvēkiem, vai tas darbojas tā, kā vajag, vai to nepieciešams nedaudz mainīt vai arī vispār atstāt tādu, kāds tas ir. Un, kad es šo likumu izlasu, redzu, ka tomēr šis likums reāli atbilst tam mērķim, kādam tas ir pieņemts. To ir skatījuši Eiropas padomes eksperti, tas ir izgājis, es domāju, nopietnu ekspertīzi. Gribu atgādināt, ka 1992. gada janvārī Eiropas padomes Speciālā komiteja sakariem ar Austrumeiropu ziņoja par cilvēktiesībām Latvijā, un šajā ziņojumā ļoti labi ir pateikts, ka šis likums atbilst starptautiskajiem standartiem. Un, ja ieviesīsim likumā izmaiņas un termina “pastāvīgie iedzīvotāji” vietā rakstīsim “pilsoņi”, mēs faktiski sašaurināsim lielas iedzīvotāju daļas minimālās tiesības un zināmā mērā būsim atkāpušies no tām starptautiskajām konvencijām, kurām Latvija ir pievienojusies. Nu, piemēram, kā mēs varam runāt par to, ka tikai pilsoņu bērniem būtu iespēja mācīties citas valsts augstskolā savā dzimtajā valodā? Es domāju, ka nevaram.

Te ir arī daudz citu piemēru, kuri rāda, ka faktiski Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju intereses tiek sašaurinātas. Tāpēc es principā atbalstu Cilvēktiesību komisijas viedokli, ka likumprojekta autoru ieteiktās izmaiņas neatbilst šodienas prasībām. Likuma izmaiņas neradīs mums kaut kādu stabilu mieru. Tomēr pēc šā likuma pieņemšanas daudz kas ir mainījies. Nevaru piekrist Cilvēktiesību komisijas lēmumam, ka 3. panta pirmo daļu vajag izslēgt. Svītrojamais teksts skan tā: “Latvijas Republika garantē visiem republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības vienlīdzīgas tiesības uz darbu un garantē darba samaksu.” Tā ir viena no garantijām, kuras ir atzīmētas šajā Eiropas padomes komisijas slēdzienā. Es saprotu, ka tagad ir mainījusies situācija un valstij ir grūti garantēt tiesības uz darbu ne tikai pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet arī pilsoņiem, taču Latvija ir pievienojusies starptautiskajai konvencijai par nodarbinātību. Tāpēc varētu mainīt formulējumu un noteikt, ka Latvijas Republika īsteno pastāvīgo iedzīvotāju nodarbinātības politiku, bet noteikti būtu jāieraksta, ka Latvijas Republika garantē darba samaksas tiesisko nodrošinājumu. Tas noteikti būtu jāieraksta, jo neatkarīgi no īpašuma formas valstij jāgarantē cilvēkam - vai nu tiesas ceļā, vai labprātīgi - samaksa par darbu, ko viņš ir izpildījis. Tādam formulējumam noteikti ir jābūt.

Par sabiedriskajām organizācijām. Projekta autoriem ir priekšlikums - noteikt, ka tikai Latvijas pilsoņi var dibināt sabiedriskās organizācijas. Domāju, ka tas būtu pareizi, bet nevajag liegt iespēju pastāvīgajiem iedzīvotājiem sastāvēt šajās organizācijās. Uzskatu, ka likumā varētu būt šāds formulējums.

Turklāt, 13. pantā, kur ir runa par nacionālajām biedrībām, apvienībām un asociācijām un to tiesībām izmantot valsts masu informācijas līdzekļus, kā arī izveidot savus masu informācijas līdzekļus, vajadzētu tomēr ietvert tādu normu, ka tām ir tiesības izveidot savus masu informācijas līdzekļus saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Lai nebūtu brīvs likuma tulkojums.

Vadoties no šāda viedokļa un ņemot vērā, ka Cilvēktiesību komisija ļoti skrupulozi izskatīja šo jautājumu, varu piekrist Birznieces kundzes spriedumam, ka šis likums būtu izskatāms jaunā redakcijā un ka tās izmaiņas, kuras prasa reālā dzīve, varētu būt iekļautas šajā likumā, bet principā tās normas, ko ir iesnieguši projekta autori, būtu noraidāmas.

Priekšsēdētājs. Vārds debatēs Mārim Grīnblatam - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, nākamā runās Ruta Marjaša.

M.Grīnblats (TB).

Godātie deputāti! Tā kā šodien ir tikai pirmais lasījums, tad nerunāšu par katru pantu detalizēti, bet gan kopumā par tām izmaiņām, kuras likumā par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju piedāvāja grozījumu projekta autori.

Pirmām kārtām runāšu par Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā formulēts jau esošā likuma tekstā, un par Latvijas Republikas pilsoņiem. Es gribu pievērst uzmanību tam, ka Latviju diemžēl, lai kā tas arī būtu, nevar pielīdzināt valstij, kura ir ilgstoši kontrolējusi savu teritoriju, savas robežas un visus migrācijas procesus, kā tas ir bijis vairākumā civilizēto Eiropas valstu, uz kurām mēs likumdošanas ziņā parasti orientējamies. Latvijai šādu iespēju nav bijis. Līdz ar to rodas jautājums: ko būtībā pašreizējā terminoloģijā vai leksikā nozīmē “republikas pastāvīgais iedzīvotājs”? Tas nav pietiekami definēts, lai gan, klusu ciešot, vairākums ar to saprot cilvēkus, kuriem saskaņā ar PSRS likumdošanas aktiem ir pastāvīgais pieraksts, tātad bijušajā PSRS pasē ir pastāvīgais pieraksts, un šis pieraksts ir iegūts atbilstoši PSRS iekšlietu daļas svētībai, tātad būtībā ar tās valsts svētību, kura Latviju ir okupējusi un visus šos gadus kolonizējusi. Līdz ar to šāds pastāvīgais pieraksts nekādā ziņā nav saprotams kā pastāvīgais iedzīvotājs tajā nozīmē, kādā apzīmē nepilsoni civilizētā zemē, piemēram, Vācijā, Zviedrijā vai Kanādā. Šeit ir ārkārtīgi būtiska atšķirība. Tātad pašlaik šis iedzīvotāja statuss nekādi nav noteikts.

Tiesa gan, Latvijas Republikā ir pastāvējis 1927. gada likums, kas noteica ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijā, kā arī izbraukšanas kārtību no tās. Saskaņā ar šo likumu ārzemnieki Latvijā ir iebraukuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, un līdz ar to šos cilvēkus un viņu pēcnācējus varētu uzskatīt par Latvijā legāli iebraukušiem ārzemniekiem.

Arī Augstākā padome ir pieņēmusi likumu, kas regulē ārzemnieku iebraukšanas un izbraukšanas kārtību no Latvijas. Saskaņā ar šo likumu tiek noteikta ārvalstnieku vai bezvalstnieku ieceļošana Latvijā, sākot no 1992. gada 1. jūlija. Arī šiem cilvēkiem ir noteikts statuss, turpretī attiecībā uz personām, kuras iebrauca Latvijā laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1992. gada 1. jūlijam, un viņu pēcnācējiem tiesiskais statuss šādā ziņā nav noteikts, un šīs personas nekādi nevar pielīdzināt pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā to saprot civilizēto valstu likumos. Arī Augstākā padome vienā no saviem lēmumiem konstatēja, ka šo cilvēku tiesiskais statuss ir nosakāms ar īpašu likumu. Pašlaik, kā zināms, Saeimas komisijām ir iesniegti vairāki projekti, kuros radikāli atšķirīgi traktēts šo cilvēku fiziskais statuss. No vienas puses ir frakciju “Latvijas ceļš” un “Saskaņa Latvijai” divi mazliet atšķirīgi likumi par bezvalstniekiem, saskaņā ar tiem bijušās Padomju Savienības pilsoņi tiek uzskatīti par bezvalstniekiem, bet, no otras puses, ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projekts par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kurā šo cilvēku statuss tiek traktēts atšķirīgi, un tikai daļa no viņiem var saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju un tādējādi tikt pielīdzināti personām, kuras iebraukušas Latvijā līdz 1940. gada 17. jūnijam, un tām, kuras iebraukušas pēc 1991. gada 1. jūlija. No mūsu viedokļa, likumprojektā pastāvīgā iedzīvotāja statuss nav noteikts, un, kad šāds statuss būs noteikts, tad arī varēs runāt par to, ka vienai daļai šo personu var būt tiesības, kas minētas vairākos punktos, - protams, vēlēšanu tiesības un vēl dažas citas, kas tuvinātas Latvijas pilsoņu tiesībām, turpretī citām tās tomēr nevar būt. Tādējādi šobrīd šo jautājumu izšķirt tā, ka pastāvīgie iedzīvotāji ir apmēram tas pats, kas Latvijas pilsoņi, arī šajās tiesībās, manuprāt, galīgi nevar.

Attiecībā uz 2. pantu mēs piedāvājam tādu redakciju, ka katram Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības savos dokumentos atjaunot nacionālo piederību, ja viņš dokumentāri pierāda, ka vismaz vienam no viņa pirmās pakāpes augšupējiem radiniekiem ir vai nav bijusi atjaunota nacionālā piederība. Ja Latvijas Republikas pilsonis vēlas atjaunot savu nacionālo piederību Latvijas pamatnācijai, viņam jānokārto valsts valodas atestācijas eksāmens Latvijas Republikas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Tiešām ir cilvēki, kas bija deportēti vai bija spiesti pamest Latviju un ilgstoši dzīvot ārpus tās. It sevišķi tie, kuri dzīvoja Padomju Savienībā, reizēm dažādu apstākļu dēļ bija spiesti piekrist tam, ka viņu pasēs ir mainīta nacionālā piederība, un tā vairs nav latviešu piederība. Tātad šiem cilvēkiem ir jādod iespēja atjaunot savu etnisko piederību. Taču, ja viņi to grib darīt un dara visā nopietnībā, tad šie cilvēki var vai nu beigt skolu valsts valodā, vai arī nokārtot valsts valodas eksāmenu. Tā ir būtiska prasība, lai cilvēki, kuriem nav ne mazākās intereses par latviešu valodu un latviešu kultūru, atjaunotu šo ierakstu, nevis vienkārši tāpat uz vēlēšanās pamata vien. Agrāk piederība latviešu nācijai neskaitījās īpaši populāra saprotamu iemeslu dēļ, turpretī pēdējā laikā situācija ir mainījusies un ir novērojama zināma konjunktūristiska parādība - pierakstīšanās latviešos vienkārši katram gadījumam, bez kāda īpaša pamata. Šādi gadījumi ir, un diemžēl var prognozēt, ka šādu gadījumu būs vēl vairāk.

Viens no iemesliem, kādēļ tas tā, acīmredzot ir apstāklis, ka likumprojektos, kuri skar pilsonības jautājuma risināšanu un kurus Saeimā ir iesniegušas vairākas frakcijas, tādā vai citādā veidā latviešiem pēc etniskās izcelšanās ir paredzēta atvieglota kārtība ceļā uz Latvijas pilsonību. Tādējādi arī personām, kuras Latvijā ir iebraukušas likumīgi vai citādā veidā, par to ir zināma interese, un daļa no tām to arī izmantos, mainot savu ierakstu pasē, lai piederētu pie latviešiem, lai piederētu pie līviem un tādējādi atvieglinātā veidā iegūtu Latvijas pilsonību. Šā iemesla dēļ kļūst arī saprotams, kāpēc mēs esam minējuši šo ierobežojumu - latviešu valodas eksāmena nokārtošanu un vienu no augšupējiem radiniekiem, jo pretējā gadījumā šis process var kļūt pavisam nekontrolējams un visai grūti izskaidrojams.

Ņemsim vērā kaut vai to faktu, ka 1989. gadā pēc valsts statistikas datiem apmēram 52 procenti Latvijas iedzīvotāju bija latvieši. Tagad, pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta ziņām, šis īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā ir stipri pieaudzis - apmēram līdz 57 procentiem. Un vai šo pieaugumu varētu izskaidrot vienīgi ar to, ka pēdējo pāris gadu laikā no Latvijas izbraukušo skaits pārsniedz 10 tūkstošus. Acīmredzot šī atšķirība tomēr nav gluži 5 procenti, bet ir mazāka. Tādējādi arī rodas jautājums, kā šie procesi, ko es pieminēju, ietekmē statistiku.

Tas ir īss komentārs. Tā kā šodien ir pirmais lasījums, tad uz atsevišķiem pantiem detalizēti šobrīd varbūt nav īpaši jāskatās.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Rutai Marjašai - “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Indulis Bērziņš.

R.Marjaša (LC).

Cienījamie kolēģi! Runāt šeit, tribīnē, par šo jautājumu mani pamudināja ne vien tas, ka es piederu pie vienas no Latvijas tradicionālajām minoritātēm, bet arī rūpes par Latvijas valsts prestižu, jo šā likumprojekta autori gribot vai negribot ir saistījuši vispārējās cilvēktiesības vienīgi ar pilsoņu tiesībām, un gribot vai negribot viņi apstiprina tēzi, kurā Latvija tiek apvainota par cilvēktiesību diskrimināciju. Mēs vienmēr atbildam uz šādiem apvainojumiem ar apgalvojumu, ka pilsoņu tiesības nav viens un tas pats kas cilvēktiesības. Taču šinī likumprojektā taisni tiek piedāvāts padarīt to par vienu un to pašu, respektīvi, tiek pasludināts, ka tad, ja šeit Latvijā, atrodas cilvēki, kuri pieder pie tādas vai citādas minoritātes un kuri nav pilsoņi, viņiem nav šo vispāratzīto cilvēktiesību attiecībā uz piederību pie zināmas nacionālas un etniskas grupas saistībā ar to tiesībām.

Mani ļoti izbrīnīja no šīs tribīnes dzirdētais arguments, kas izskanēja no cienījamā kolēģa Jurkāna, kurš pārstāv frakciju “Saskaņa Latvijai”, lai gan tās pirmsvēlēšanu programmā bija pasludinātas tēzes par nacionālo minoritāšu tiesību aizstāvību šeit, Latvijā, sakarā ar ko daudzi no Latvijas pilsoņiem, kuri pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir atdevuši savas balsis par frakciju “Saskaņa Latvijai”. Un nu pēkšņi nesaprotamu iemeslu dēļ frakcija “Saskaņa Latvijai” piedāvā atteikties no principa par vienlīdzīgām tiesībām uz darbu, darba samaksu, profesijas izvēli un amatu ieņemšanu atbilstoši spējām un kvalifikācijai neatkarīgi no nacionālās piederības. Rodas jautājums, vai mēs šodien sava ekonomiskā stāvokļa dēļ vispār varam mūsu pilsoņiem un nepilsoņiem apmierināt viņu vajadzības, taču tas jau ir cits jautājums, bet šeit tiek runāts pavisam par ko citu. Piederībai pie vienas vai pie otras nācijas darba tiesību aizstāvēšanā nevar būt prioritātes.

Tāpat mani izbrīnīja šīs pašas frakcijas pārstāvja nostādne, ka, lūk, nacionālā minoritāte nedrīkst dibināt savu biedrību, ka tādas ir jādibina tikai pilsoņiem, ka nacionālā minoritāte vispār nedrīkst dibināt nacionālo biedrību. Bet kas tad minoritātei to dibinās? Šā likuma kontekstā ir runa par to, ka minoritātēm ir tiesības dibināt, un te nav runas par pilsoņiem vai par nepilsoņiem. Ja šis likums attiektos tikai uz nepilsoņiem, tad jums varbūt būtu taisnība, taču šis likums nerunā ne par pilsoņiem, ne arī par nepilsoņiem. Šis likums runā par cilvēkiem, kas pieder pie vienas vai otras nacionālās minoritātes.

Cienījamie kolēģi, es varētu tā analizēt katru no ierosinātajiem grozījumiem. Mums vispār pēdējā laikā ienāk ļoti daudz priekšlikumu par grozījumiem agrāk pieņemtajos Latvijas Augstākās padomes likumos, un es tos saprotu, ja tādus pieprasa nepieciešamība, ja tādus pieprasa dzīve. Bet kāda šodien ir prasība pēc izmaiņām šajā vienā no mūsu progresīvākajiem likumiem? Vai no tā, ka Grīnblata kungs apšauba terminu par pastāvīgi pierakstītiem un pastāvīgi dzīvojošiem cilvēkiem, vai no tā, ka mēs viņus sauksim par bezvalstniekiem, ārvalstniekiem, kolonistiem, vai no tā mainās tas, ka viņi pieder pie minoritātes? Vai ar to tiks paātrināta Latvijas dekolonizācija un vienas vai otras grupas repatriācija? Taču nē! Katram ir skaidrs, ka šis likumprojekts ir vienīgi kaut kāds mēginājums vadīties pēc politiskās konjunktūras un radīt kārtējo lozungu. Turklāt netiek domāts par to, ka rezultāts būs taisni pretējs Latvijas interesēm, jo Latvija tradicionāli ir bijusi valsts, kurā ļoti labi sadzīvojušas dažādas minoritātes, un to kultūras tiesības, tiesības uz kultūras autonomiju bija raksturīgas Latvijai kopš tās dibināšanas. 75 gadu laikā, ja izslēdz ārā Latvijas laiku, šīs kultūras autonomijas tiesības tiešām tika ignorētas un apspiestas. Uz kurieni tad mūs aicina šā likumprojekta autori?

Cienītie kolēģi, kad mēs tikāmies ar Vācijas prezidentu Veiczekera kungu, viņš pateica vienu ļoti īpatnēju un interesantu frāzi. Viņš teica: “Es negribu nevienu pamācīt, bet gribu minēt piemēru - Vācijas nelaimīgo likteni pēc tam, kad Vācijā cilvēki tika dalīti pa kategorijām un šķiroti pa šķirām.” Es domāju, ka sapratīsim vienu: šis likums, ar kuru Latvija ir pazīstama starptautiskajās organizācijās un ar kuru mēs varam un varējām lepoties visus šos neatkarības atgūšanas gadus, pierāda to, ka mēs tiešām ejam pareizu ceļu, tāpēc kaut ko mainīt un sašaurināt tiesības uz kultūras autonomiju, kas deklarētas un garantētas šajā likumā, būtu aplami un nepareizi. Ja ir vajadzīgas kaut kādas izmaiņas kārtībā, kādā tiek ierakstīta tautība pasēs, tad - lūdzu! Tad ir jānāk klajā ar speciālu likumu šajā sakarā, taču nemainot šā visai progresīvā likuma kontekstu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Indulim Bērziņam - frakcija “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Aleksandrs Kiršteins.

I.Bērziņš (LC).

Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Principā līdz šim man bija pārliecība, ka likumos labojumi ir jāizdara tad, ja likums nedarbojas vai traucē realizēt to tendenci, kura ir pašreizējās politikas pamatā. To, ka šis likums nedarbojas, es nevarētu apgalvot. Pilnīgi pretēji - šis likums ir daudz ko devis (lai arī kā varbūt daži mūsu nedraugi šeit, Latvijā, gribētu redzēt etniskos konfliktus), lai šādu konfliktu Latvijā nebūtu visā mūsu brīvības atjaunošanas laikā.

Otrkārt, šis likums mums daudz kur ir palīdzējis arī starptautiski, strādājot Ārlietu komisijā vēl Augstākajā padomē un tiekoties ar ļoti daudzu valstu pārstāvjiem, gadījās, ka viņi (protams, arī lielā Maskavas ietekmē) uzdeva bieži vien, ja godīgi saka, vienpusīgus jautājumus par cilvēktiesībām, pat nepainteresējoties par to, kā Latvijā klājas latviešiem. Šis bija viens no dokumentiem, reāls dokuments, ar kuru varēja ļoti brīnišķīgi pierādīt, kāda tad ir reālā situācija Latvijā. Tātad gan starptautiski, gan iekšēji šis dokuments, šis likums, mums līdz šim ir palīdzējis.

Ja es necienītu frakciju “Tēvzemei un brīvībai”, es, protams, varētu šo likumprojektu, šos labojumus, uzskatīt vienkārši par provokāciju. Un man ir jautājums: kā interesēs tas notiek tieši šobrīd, kad mēs gatavojamies pieņemt Pilsonības likumu? Kā esmu sapratis no mūsu Likumdošanas komisijas vadības nostājas, tad ir pilnīgi iespējams, ka mēs, ja būs laiks, nevis nākamreiz, jo tad būs svinīgā sēde, bet vēl pēc vienas reizes, diskutēsim jautājumu par pilsonību. Kam ir izdevīgi šobrīd izdarīt šīs izmaiņas, lai tie cilvēki, kuri negrib reālu Latvijas neatkarības pastāvēšanu, bet grib redzēt Latviju kā vasaļvalsti, lai viņi bieži vien vicinātu šo cilvēktiesību lozungu, nemaz nedomājot par cilvēkiem un viņu tiesībām? Tad viņi varētu izmantot šos labojumus, ka, lūk, tādi viņi ir, šie latvieši, tāds ir šis parlaments un, lūk, kāda ir viņu attieksme pret citām tautībām, kuras dzīvo šeit, Latvijā.

Tātad es vēlreiz saku: uzskatu, ka šobrīd, kad mēs gatavojamies pieņemt vienu no svarīgākajiem likumiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tas ir, Pilsonības likumu, šāda veida likuma pieņemšana būtu politiska kļūda, nemaz nerunājot par atsevišķiem tā pantiem. Tieši šā iemesla dēļ es aicinu pirmajā lasījumā balsot pret šo likumprojektu ar šiem labojumiem, attiecīgi noraidot to.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kiršteinam - LNNK. Pēc tam - deputāts Seiksts.

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Jo es ilgāk klausos dažādus šāda tipa likumprojektus un programmas, kas mums tiek iesniegtas, kā arī kustību dokumentus, jo vairāk man kļūst skaidrs, ka cilvēkiem jūk, teiksim, tādi jēdzieni kā klani, ciltis, tautas. Neviens nekur nerunā par nāciju. Un tāpēc es gribētu pateikt vienu lietu, ko teica kādreizējais Anglijas ārlietu ministrs: ar ko atšķiras Austrumeiropa no Rietumeiropas? Ar to, ka Austrumeiropā nav tautu, nav nāciju, bet pārsvarā ir tikai ciltis. Visskaidrāk tas ir redzams Dienvidslāvijā un Kaukāzā. Tātad tauta karo pret tautu, cilts karo pret cilti, klans - pret klanu, ģimene - pret ģimeni, un rezultātā Gruzija ir klasiski pierādījusi, ka tā nav spējīga izveidot nāciju un būt neatkarīga valsts.

Kāpēc es to visu saku? Tāpēc, ka, pirmkārt, būtu ļoti tuvredzīgi ierakstīt kaut ko tādu, ka latvietis tikai tad var būt latvietis, ja viņa tēvs vai māte ir bijuši latvieši, ja viņš šajā brīdī nezina latviešu valodu.

Izraēla savāca ebrejus no 120 valstīm (man bija iespēja runāt ar premjerministra padomnieku). Un vispirms ir griba. Šie cilvēki no 120 valstīm tiek apzināti, un pēc tam viņiem tiek iemācīts ivrits jeb nacionālā valsts valoda. Šajā gadījumā, ja latvieši dzīvo kaut kur Krievijā vai kādā citā valstī un viņiem tēvs un māte var būt latvieši, bet viņi tiešām nezina šo valodu, mēs nevaram atteikties no viņiem, un teikt, ka viņi būs latvieši tikai pēc tam, kad, lūk, varēs nolikt šo valodas eksāmenu. Ja valsts grib veidot nāciju, tad tai ir jāsavāc šie cilvēki tāpat kā to dara, piemēram, vācieši. Bija simtiem tūkstošu vai pat vairāki miljoni vāciešu gan Krievijā, gan citās valstīs, kuri nezināja vācu valodu, taču viņi tiek savākti, un šādā veidā šī nācija tiek veidota.

Tas pats attiecas arī uz pasi. Ja mēs pasēs turpināsim šo tradīciju un rakstīsim, teiksim: līvs, čigāns, latvietis utt., tad turpināsies šī pati politika. Desmitiem dažādu vaimanātāju un raudātāju delegāciju no Latvijas braukās apkārt pa pasauli, dīkdamas un brēkdamas pēc 20 vai 30 veidu bērnudārziem, skolām, visādām akadēmijām un universitātēm. Un šeit būs viss kas cits, tikai nebūs ne nācijas, ne nacionālas valsts. Mēs acīmredzot neko neesam mācījušies no Zviedrijas pieredzes. Arī Zviedrijā dzīvo vairāk kā 100 tautas, bet viņiem visiem pasē ir rakstīts: zviedri. Un vajadzētu vienreiz skaidri un gaiši atcerēties, ko mēs gribam: vai mēs šeit gribam izveidot nāciju, vai mēs nepārtraukti veidosim šīs tautas un rakstīsim to pasēs. Tautība ir identitāte. Jūs to varat rakstīt savos tautas skaitīšanas dokumentos un iedzīvotāju reģistros, turiet savās pūralādēs to visu, bet pasē tur, kur angliski raksta “nationality” un kur visur jau sen ar to apzīmē pavalstniecību, tur mūsu priekšlikums būtu ierakstīt skaidri un gaiši - latvieši. Jūsu personīgā identitāte - jā, tā var būt līvs, var būt čigāns, var būt lietuvietis, mums pašreiz Latvijā ir 24 000 cilvēku, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda. Tā ka šeit ir jau drusciņ svarīgāka lieta, nevis, teiksim, ka šādi labojumi ir novecojuši Augstākās padomes dokumenti kopumā. Protams, es negribu teikt, ka neiebilstu pret šiem labojumiem. Labojumi kā tādi ir pieņemami, atskaitot varbūt attiecībā uz šo ierakstu pasē un to, ka latvietis ir latvietis tikai tad, ja viņš ir nolicis kaut kādu eksāmenu. Tur jau var ierakstīt arī ko citu, taču es vēlreiz gribētu uzsvērt: kamēr mums nav likuma par PSRS pilsoņu statusu, par ārvalstnieku statusu vai par pierakstīto personu statusu, es nezinu, vai to vajag darīt. Mums šeit figurē kādi četri nosaukumi, un mēs jau pagājušajā gadā pieņēmām likumu, ka šo statusu noteiks īpašs likums. Tātad es atkārtoju: kamēr nav pieņemts likums par šo pierakstīto cilvēku statusu, nav jēgas atkal fabricēt visādus jaunus papīrīšus. Šis likums pats par sevi ir novecojis. Tas ir sacerēts Augstākās padomes laikā. Tas nav likums par nācijas veidošanu, tas nav likums par nāciju, bet tāds ir vajadzīgs. Tāpat mums nav likuma par valsts valdou. Mums joprojām ir vecais padomju Valodu likums. Šeit tiek lāpīts kaut kāds likums par etnisko grupu brīvu attīstību. Kā var izlemt šos jautājumus, ja mēs joprojām nezinām, kas tad ir šie iedzīvotāji. Un, ja es pilnībā piekrītu 3. pantam, tad tomēr brīnos, ka likumprojekta iesniedzēji nav pamanījuši, ka tādā gadījumā būtu jāraksta “valsts iedzīvotāji”, nevis “republikas pastāvīgie iedzīvotāji”. Tā ir tipiska padomju terminoloģija, kas šajā situācijā tiek saglabāta. Tas vispirms ir kārtīgi jāpārdomā.

Savu runu es gribētu pabeigt ar aicinājumu varbūt trim četrām frakcijām vēlreiz vienoties, ja to nav iespējams izdarīt visām frakcijām, un pieņemt šo likumu par ārvalstniekiem vai par PSRS pilsoņu statusu, lai vienreiz būtu zināms, kas tad šeit ir šis cilvēks: lai viņam ir tiesības šeit uzturēties vai viņam nav tiesību šeit uzturēties, un tikai tad mēs varam virzīties tālāk un domāt nākamajā pakāpē, ko mēs ar viņiem darām: vai viņiem ir tiesības iegūt pilsonību un vai viņiem ir tiesības etniski brīvi attīstīties tieši šajā teritorijā - Latvijas Republikā. Citādi iznāks pretruna, jo varbūt saskaņā ar nākamo likumu, kuru pieņems Saeima, lielai daļai šo cilvēku, kuri šeit, piemēram, grib etniski pašizteikties un nodarboties ar kultūras autonomiju, būs jāpērk biļetes un jābrauc projām. Tāpēc ir vajadzīga kaut kāda kārtība.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Antonam Seikstam - frakcija “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Oļģerts Pavlovskis.

A.Seiksts (LC).

Godātie kolēģi, es, protams, neaicināšu un neaģitēšu par iesniegtā projekta pieņemšanu, jo tur tiešām ir daudz pretrunu. Taču es esmu lielā mērā pateicīgs likumprojekta iesniedzējiem par to... Kā, lūdzu?

(Starpsauciens no zāles: “Runā mikrofonā!”)

Tāds augums... Esmu lielā mērā pateicīgs likumprojekta iesniedzējiem par to, ka viņi saasināja uzmanību attiecībā uz diviem aspektiem. Šie divi aspekti Cilvēktiesību komisijā bija izanalizēti tiešām ļoti pamatīgi.

Pirmais aspekts: 2. pants, ja tāds pastāvēs, tomēr būtu jāgroza. Ja mēs nacionālo piederību fiksējam, tad fiksējam noteiktā kārtībā, un, ja nefiksējam, tad nefiksējam nemaz. Taču fiksēt nacionālo piederību tikai uz nacionālās pašapziņas pamata, bez jebkāda dokumentāra apstiprinājuma - tas tomēr būtu nedaudz vieglprātīgi. Kāpēc es to saku? Cilvēktiesību komisijā mēs to vairākas stundas analizējām, bija arī Dzimtsarakstu departamenta pārstāvji, un viņi teica, ka daudzi cilvēki domā, ka nacionālā piederība viņiem var šeit kaut kādā veidā atvieglot perspektīvo dzīvošanu, ļoti daudzi mēģina kļūt par latviešiem, sacīdami, ka viņiem ir nacionālā pašapziņa, lai gan runāt latviešu valodā viņi vispār nespēj. Tātad jautājums par nacionālo piederību būtu regulējams nopietnāk. Un tieši likumprojekta autoru veikums pamudināja mūs tomēr mēģināt likumdošanas aktos šo jautājumu kaut kādā veidā vēlreiz skatīt.

Un otrs aspekts. Es pilnībā piekrītu cienījamai Marjašas kundzei un absolūti neiebilstu pret to, ka kultūrautonomijas jautājumos pilsonība vai nepilsonība nav regulējošs moments. Ja šajā likumā būs rakstīts, ka visi cilvēki var dibināt organizācijas, šo likumu izmantos arī cilvēki, kuriem ar Latviju nav nekāda sakara un kuri šeit ir ieradušies gadījuma pēc. Viņi nodibinās 10 cilvēku draudzi un neuzņemsies nekādu atbildību. Pilsonim tomēr ir pavisam cita līmeņa atbildība valsts priekšā. Es uzskatu, ka citos likumdošanas aktos (piemēram, mums būs projekts par reliģiskajām organizācijām) būtu jāreglamentē, ka dibināt organizācijas var pilsoņi, bet piedalīties tajās var visi bez izņēmuma, jo - vēlreiz atgādinu! - pilsonim ir pavisam cita stabila saikne ar valsti, pilsonim ir atbildība valsts priekšā. Neuzskatu, ka šajā likumā būtu tas jāgroza, man šobrīd nav laika un es neaizkavēšu jūsu uzmanību, bet ir ārkārtīgi daudz piemēru, ka, nenesot atbildību valsts priekšā, var sadibināt visu, ko vien grib, bet slēgt to visu ir daudz grūtāk. Mums nav vajadzīgās stabilitātes, lai mēs varētu atļauties risināt šos jautājumus superdemokrātiski, tāpēc es neiestāšos par šo projektu, jo tajā pretrunu ir ļoti daudz. Cienījamiem likumprojekta iesniedzējiem varu teikt, ka šo pretrunu dēļ es neuzstāju, lai šo likumprojektu pieņemtu, bet šīs divas problēmas ir. Es Jurkāna kungam tomēr lielā mērā piekrītu tajā ziņā, ka šīs problēmas pastāv, un mēs citos likumdošanas aktos tās regulēsim.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Oļģertam Pavlovskim, pēc tam - deputātam Ernestam Jurkānam.

O.Pavlovskis (LC).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Kā jūs varbūt esat ievērojuši, šī ir mana pirmā uzstāšanās šajā Augstajā namā, un es par šo momentu esmu domājis ilgi - varētu teikt, veselus 50 gadus. Biju vienmēr cerējis, ka varēšu teikt kaut ko pozitīvu, ka varēšu runāt “par”, tādēļ mani ļoti sāpina fakts, ka man šodien ir jārunā negatīvā nozīmē, jārunā “pret”. Es esmu pret šo likumprojektu, kas, manā uztverē, nav nekas cits kā kultūrautonomijas ierobežojums. Mani pārsteidz arī tas, ka Sinkas kungs savā frakcijā nav izteicies pret to. Domāju, ka daudzi, kas ir atgriezušies Latvijā pēc ilgiem, trimdā pavadītiem gadiem, nebūtu varējuši atgriezties, ja šādi likumi būtu pastāvējuši Rietumu pasaulē. Ja tur būtu šādi likumi, nebūtu nedz Amerikas latviešu apvienības, nedz Pasaules brīvo latviešu apvienības. Šis likums ir principā vērsts - asi un kritiski sakot - uz tautas kultūras iznīcināšanu, līdz ar to - uz zināmas iedzīvotāju grupas pazemināšanu. Nav nozīmes minēt Rietumus, jo tas, ko dara Rietumos, ir viena lieta, un tas, ko mēs darām, ir pavisam cita lieta; mēs vadām savu dzīvi, kā mēs vēlamies. Bet nevaru iedomāties nevienu Rietumu pasaules valsti, kurā šāds likums pastāvētu. Ja mēs vispār domājam par Eiropas padomi - un tā tālāk, tad esam aizmirsuši, ka pēc šādu likumu pieņemšanas mūs tur pa durvīm iekšā nelaidīs!

Noslēgumā gribu tikai pastāstīt, ka pēdējā reize, kad nācu saskarē ar šādu likumu, bija 1944. gada 18. novembrī Vācijā. Mēs - apmēram 12 latviešu ģimenes - dzīvojām vienā skolā, klases telpās. Tuvojās 18. novembris, un mana māte gribēja ģimenēm sarīkot tādu mazu svinīgu aktu par godu 18. novembrim. Mēs gribējām izmantot skolas zāli. Gājām pie vācu skolas vadības un prasījām, ka gribam lietot zāli savas valsts neatkarības pieminēšanai, jo mans tēvs toreiz cīnījās Kurzemē un tajā skolā dzīvoja arī vairākas ģimenes, kuru piederīgie cīnījās pret krieviem - darīja to pašu, ko vācieši. Bet mums pateica īsi un skaidri: “Zināt, jūs taču neesat vācieši, jūs taču neesat mūsu tautas daļa, tāpēc mēs jums šīs telpas nevaram dot!” Un to pašu mēs tagad gribam darīt citiem. Tādēļ aicinu jūs, godātie deputāti, šo ierosināto likumu noraidīt, nevis mainīt, jo tas ir tik pretrunīgs, tik ass pret Latvijas iedzīvotājiem. Vajadzētu to noraidīt tā, lai šis noraidījums būtu arī mājiens, ka Latvijā ir cilvēktiesības, Latvijā ir pilsoņtiesības, Latvijā ir kultūrautonomija. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ernestam Jurkānam. Viņš dos paskaidrojumu - tā šeit ir pieteikts. Pēc tam runās deputāts Alfrēds Žīgurs.

E.Jurkāns (SL).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Cienījamā Marjašas kundze! Atvainojos par to, ka uzstājos otrreiz. Runāšu atkal par 3. pantu. Pants skan ļoti deklaratīvi. Citēju: “Latvijas Republika garantē visiem republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības vienlīdzīgas tiesības uz darbu un darba samaksu.” Es nerunāju tagad par pilsoņiem vai nepilsoņiem, vai ārvalstniekiem, es runāju par likuma jēgu. Ja valsts garantē darbu - tātad garantē arī man! Tādai garantijai jābūt reālai. Es šoreiz nerunāju par tautībām, par nacionalitātēm - un tā tālāk, es runāju par garantiju. Tikai par garantiju! Es izteicu priekšlikumu, ka varētu - saskaņā ar Konvenciju par nodarbinātību, kurai Latvijas Republika ir pievienojusies - mainīt šo formulējumu un runāt par nodarbinātību, bet samaksa par padarīto darbu vai darba samaksas tiesiskais nodrošinājums jau nu noteikti valstij būtu jāgarantē. Te ir runa tikai par likuma jēgu, par garantiju, kādu šodien valsts nevar nodrošināt. Ja mēs atstāsim tādu formulējumu, tā būs deklaratīva norma.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Alfrēdam Žīguram - lūdzu!

A.Žīgurs (LNNK).

Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Man ir priekšlikums, ka šis likums būtu papildināms ar Latvijas valdības uzaicinājumu valstīm, no kurām mums ir lielas minoritāšu grupas, aicināt šos cilvēkus atpakaļ uz viņu etnisko dzimteni. Un to varētu izdarīt pavisam viegli, ja mūsu valdība to darītu. Jūs labi atceraties, - kad savulaik Vācijas fīrers Hitlers aicināja vāciešus, viņi aizbrauca. Un, ja mēs tagad lūgtu - pilnīgi solīdā un kārtīgā veidā - Krievijas vadītāju Jeļcina kungu to darīt, es domāju, daļa šo cilvēku tiešām aizbrauktu prom. Viņiem dotu garantiju tas, ka viņu vadoņi tos aicinātu. Līdz šim, man liekas, Latvijas valdība nav vēl to darījusi, bet to vēl ir iespējams izdarīt.

Priekšsēdētājs. Vai vēl debatēs ir pieteikušies runātāji? Jā, ir. Tupešu Jānis - lūdzu!

J.Ā.Tupesis (LZS).

Es domāju, ka tas pieder pie reglamenta. Godātais priekšsēdētāj! Man ir žēl, ka Ārlietu komisijas priekšsēdētājs šeit nav klāt, bet, lai gan es tieši nevaru citēt, viņa teiktajā bija apmēram šādi vārdi: Gruzijai nav tiesību kļūt par nāciju. Es domāju, ka kaut kur kādam to vajadzētu ņemt vērā un arī aizrādīt, jo, ja šeit būtu kāds Gruzijas cilvēks, viņš varbūt teiktu, ka Latvijai nav tiesību kļūt par nāciju. Turklāt mēs to tagad sakām par zemi, kura cīnās tiešām par savas nācijas izveidošanu. Es domāju, ka tas, it sevišķi no Ārlietu komisijas priekšsēdētāja puses, ir absolūti nekorekti.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Deputāts Sinka - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

J.Sinka (TB).

Atvainojos Prezidijam, ka neesmu iesniedzis savu zīmīti. Paldies par atļauju runāt. Tā kā Pavlovska kungs tik emocionāli uzaicināja mani vai pat nosodīja, ka es nerunājot savas frakcijas vārdā, mēģināšu bez pārmērīgām emocijām viņam atbildēt. Arī es biju bēgļu gaitās Vācijā, taču man personīgi bija diametrāli pretējs piedzīvojums, bet lai nu tas paliek, jo katram ir individuāli piedzīvojumi ļoti grūtajos bēgļu laikos. Mums bija jābēg no mūsu pašu dzimtenes - no šā vienīgā stūrīša, ko, relatīvi runājot, mēs varam saukt par savu šinī lielajā pasaulē. Un tāpat kā pagājušajā nedēļā, kad runājām par ārkārtīgi savādu sfēru - par amatu ierobežojumiem, mēs to darījām absolūti nereāli. Arī tagad jājautā: par ko tad mēs te runājam? Mēs jau nerunājam - par to, ka gribam speciāli diskriminēt kādu tautību vai kādu rasi tikai tāpēc, ka tā ir “tāda”. Te par to nav runas, taču to mums laikam, ne tikai frakcijai “Tēvzemei un brīvībai”, bet arī ļoti lielam latviešu skaitam mēģina pierakstīt, ka mēs esam šausmīgi nežēlīgi pret krieviem vai citiem nelatviešiem. Taču šī substance ir tāda, ka mums te ir ārkārtīgi liels, nepieņemami liels, to cilvēku skaits, kuri te ir ienākuši absolūti bez mūsu atļaujas, lai mūs apspiestu un likvidētu. Taču tagad, šinīs dienās, mēs visi to ļoti ērti aizmirstam, Pavlovska kungu ieskaitot! Un es tiešām brīnos par Pavlovska kungu. Arī viņš ir viens no Rietumiem, tāpat kā es, un tagad viņš ir absolūti apsviedis savu kažoku (man ir jākaunas šajā ziņā) un pilnīgi atsakās redzēt realitāti. Jā, realitāte ir arī tāda, ka ir daudz cilvēku, kuri te ir apmetušies un uzskata, ka tā ir viņu zeme, ka viņiem ir absolūta atļauja un tiesības šeit dzīvot. Taču uz to vajadzētu skatīties citādi. Mēs dažādos forumos dažādi runājam un dažādi gudrojam starp saviem tuvākajiem paziņām, vai mēs šeit spēlējam visai pasaulei, ja vajag, teātri. Vismaz tik daudz varu teikt, ka tad, ja Dreģes kundze aiziet no šejienes un diemžēl nevar ierasties uz kādu sēdi, jo viņas kolēģe ir saslimusi, es zinu, ka viņa ir uz teātra skatuves un tēlo lomu, bet šeit, lūdzu, nevajadzētu ar to nodarboties.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Lūdzu zvanu. Es atvainojos, vēl ir deputāts Pētersons un pēc tam arī Inese Birzniece. Deputāts Pētersons - frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

A.Pētersons (TB).

Godātā Saeima, dāmas un kungi! Es nebiju paredzējis runāt, bet izraisījās ļoti interesantas valodas. Man ir emociju pilna sirds, taču es mēģināju runāt mierīgi, bez sevišķām emocijām. Un reizē gribētu arī atgādināt, ka šodien ir 11. novembris, tāpēc vēlētos noskaitīt Lāčplēša himnas vārdus:

“Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij mirt,

Kas savu laivu var tālāk irt...”

Es domāju, ka šie vārdi ir tie, kuri mūs varētu vienot, taču izskanēja, jāsaka, tiešām tāda... Man nemaz nav vārdu... Ja nebūtu runājis Pavlovska kungs un nebūtu runājis Indulis Bērziņš, es nemaz nekāptu šajā tribīnē, taču apvainojumi frakcijai “Tēvzemei un brīvībai” un atsevišķiem cilvēkiem man to liek darīt.

Esmu šinī pasaulē dzīvojis pietiekami ilgi, varbūt esmu viens no vecākajiem jūsu pulkā. Esmu dzīvojis internacionālā pilsētā - Rēzeknē - kopā, kā toreiz sauca, ar žīdiem, poļiem, krieviem. Pilsētā visām minoritātēm bija pamatskolas, bija vidusskolas, mēs sadziedājāmies, mēs spēlējām, sistemātiski un regulāri rīkojām turnīrus un nemaz nekāvāmies, taču bija lietu kārtība, bija tiesiska valsts, un neviens toreiz nedomāja apspiest latviešus, bet tagad šis likums, par ko mēs šodien strīdamies, kaut kāda veidā vēršas pret latviešiem, un tiek izteikti rupji apvainojumi, it sevišķi no Induļa Bērziņa puses tas bija. Tas bija spļāviens sejā “Tēvzemei un brīvībai”. To es mūžam atcerēšos.

Mums kaut kur ir jābūt kopsaucējam. Neviens nerunā par to, ka Latgalē latviešiem nav savas skolas, neviens nerunā par to, ka Latvijā ir 350 krievu skolas, kuras ir jāuztur latviešu valstij. Un šīs krievu skolas nav radušās normālā ceļā. Kā jau iepriekšējais runātājs paziņoja, tās ir radušās okupācijas rezultātā, nelikumīgo iebraucēju rezultātā. Un nu pēkšņi mēs paceļam minoritāti...

Būtībā šis konflikts ir tikai latviešu un iebraucēju konflikts. Ir divas minoritātes, par kurām strīdas: viena ir latviešu minoritāte, kura ir minoritāte savā zemē, un otra ir krievu minoritāte, kura ir lielākā minoritāte iekarotā, svešā zemē. Šeit saskaras divas morāles - iekarotāju morāle un iekaroto morāle. Un kurai nu morālei ir jādod tiesības? Cilvēktiesības tiek stieptas kā gumija, un tās mēgina piemērot iekarotāju morālei, apspiežot iekaroto morāli.

Es drusciņ apbrīnoju Marjašas kundzes uzstāšanos par ebreju jautājumu. Ebreju minoritāte mums tiešām ir bijusi tradicionāla, un es domāju, ka tai nav bijis iemesla sūdzēties. Tai ir bijušas savas skolas, tagad viņi ir atguvuši savus namus, viņiem šeit ir sava skola, bet pārējām minoritātēm tā tas nav bijis. Tikai tagad sākas igauņiem un acīmredzot arī poļiem... Taču latviešiem vēl joprojām ir kompleksās, jauktās, skolas, Latgalē joprojām nevar tikt pie valodas apgūšanas, tātad ir jārunā par latviešu minoritāti savā zemē. Un tas ir galvenais punkts. Tāpēc es negribu, lai tiktu novērsta uzmanība no latviešu “minoritātes” jautājuma, bet tiktu pievērsta uzmanība tām vai tai tautai, kura ir nelikumīgi ienākusi mūsu zemē un kura grib paturēt varu, apspiest mūsu valodu, apspiest mūsu kultūru. Tāpēc es aicinu deputātus ar skaidrām galvām un karstu sirdi... Bez emocijām jau to nevar apspriest, turklāt tās ir visdziļākās emocijas. Un ja mēs tās zaudējam? Neviena tauta nedrīkst zaudēt savas emocijas, lai tā varētu pastāvēt. Ja mēs tās zaudēsim, ar mums būs cauri.

Priekšsēdētājs. Vārds Andrejam Panteļējevam - “Latvijas ceļš”.

A.Panteļējevs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Man jāsaka tāpat kā Pētersona kungam: ja Pētersona kungs nebūtu uzstājies, tad arī es nebūtu runājis. Taču diemžēl, tā kā viņš uzstājās, tad arī man nākas šo to pateikt.

Pirmkārt, es kaut kā nepamanīju to brīdi, kad frakcija “Tēvzemei un brīvībai” sevi noidentificēja ar visu latviešu tautu. Domāju, ka neviens jums nav devis tiesības to darīt. Neviens! Un pat tad, ja jūs uzskatāt, ka Bērziņa kungs ir apvainojis frakciju “Tēvzemei un brīvībai”, par ko es viņu nosodu, ja viņš tā ir izdarījis, jo nedrīkst nevienu frakciju tā apvainot... (Troksnis zālē.) No tā, jūs, Pētersona kungs, nedrīkstat secināt, ka tas nozīmē apvainot latviešu tautu. Jūs, Pētersona kungs, neesat latviešu tauta, un neviens... (Balsis zālē.) Un neviens jūs nav pilnvarojis pārstāvēt latviešu tautu kopumā, un neuzņemieties šo mesiānisko lomu. Neuzņemieties to, jo neviens jums nav devis šīs tiesības.

Tagad attiecībā uz šo likumu. Klausoties Pētersona kunga uzstāšanos, man ir aicinājums deputātiem: lūdzu, tomēr paņemiet un atšķirībā no Pētersona kunga izlasiet šo likumu, lai zinātu, par ko tur ir runa. Domāju, ka viņš vienkārši nav lasījis, par ko te ir runa, jo šinī gadījumā, kad skatos, starp citu, frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikumus, es neredzu šeit rūpes par latviešu minoritāti Latgalē. Kur tas ir teikts jūsu priekšlikumos? Es to neredzu! Jūs runājāt par to, ka mums ir jārūpējas par latviešu skolām. Lūdzu, kur tas ir jūsu priekšlikumos? Es to neredzu. Nezinu, par kādu projektu tad jūs tagad runājat. Varbūt par to, kuru jūs kaut kur rakstāt, bet jūsu priekšlikumos es redzu kaut ko citu. Jūs sakāt, ka Marjašas kundzei nav par ko sūdzēties. Pareizi, viņai nav par ko sūdzēties, jo viņa uzskata, ka pašlaik funkcionē šī sistēma - kultūrautonomija un ka ebrejiem jeb žīdiem, kā jums patīk, ir bijuši normāli kultūrautonomijas apstākļi, bet jūs jau ķeraties tiem klāt. Jūs jau nerakstāt par latviešu minoritātes stāvokļa uzlabošanu, bet jūs labojat likumus, kuri regulē šīs minoritātes stāvokli. Un tas, ko Pavlovska kungs teica... Arī es nesaprotu. Un Sinkas kungs... Kur te jūsu priekšlikumos par šiem iebraucējiem ir kaut kas teikts? Es pat tādu jēdzienu neredzu. Kur te ir runa par šiem nelikumīgajiem un likumīgajiem iebraucējiem. Tas nav šā likuma jautājums. Vai tad tiešām jūs uzskatāt, ka jebkuru jautājumu jūs regulējat ar vienu un to pašu? Mēs apskatīsim likumu par autoceļiem, bet frakcija “Tēvzemei un brīvībai” noteikti iesniegs priekšlikumu, ka jāasfaltē tikai ceļi uz Krieviju, bet pārējā virzienā nekur nedrīkst, jo visi drīkst braukt tikai ārā no Latvijas uz Krieviju. Acīmredzot tikai tā var pieiet autoceļiem. Nekā citādi. Nu nevar taču, kungi, uz visiem jautājumiem skatīties tikai caur vienu prizmu! Ja jūs esat tikai vienu jautājumu partija, tad tā ir jūsu problēma, bet nevajag visus jautājumus saistīt ar šo vienu jautājumu.

Pilnīgi piekrītu Sinkas kungam, ka nelegāli iebraukušo cilvēku jautājums ir jārisina, tomēr es domāju, ka tas nedod jums atļauju identificēt, piemēram, visus ebrejus vai visus krievus ar šiem nelikumīgi iebraukušajiem. Tas ir apmēram tas pats, ka tad, kad es aizbraucu uz Maskavu un klausos krievu, krievs man saka: o, latvieši? Jūs tie latviešu komunisti... Viņi identificē visus latviešus ar sarkanajiem strēlniekiem un ar boļševikiem. Nedomāju, ka viņiem ir tiesības to darīt. Tāpat kā jums to nav. Un šeit nav runa par legāli vai nelegāli iebraukušajiem. Te ir pavisam cits jautājumu loks, kas tiek regulēts šinī likumā. Tāpēc es nesaprotu, par ko ir runa.

Kungi, izlasiet šo likumprojektu, kas jums tiek likts priekšā! Un runāsim par to, nevis debatēsim par citiem jautājumiem, kas gan ir svarīgi, bet ko nevajadzētu savērpt kopā.

Es vēlreiz atkārtoju, ka nevienam mums nav tiesību vienīgajiem latviešu tautas vārdā.

Priekšsēdētājs. Inese Birzniece - frakcija “Latvijas ceļš”, Cilvēktiesību komisijas vadītāja.

I.Birzniece (LC).

Es tikai gribētu atbildēt uz dažiem izteikumiem, ko mēs esam dzirdējuši.

Varbūt daži deputāti vai cilvēki Latvijā negrib saprast, ka cilvēku tiesības nav tikai nācijām, bet ir katram cilvēkam. Mūsu grūtais uzdevums ir to salīdzināt un sabalansēt šajā grūtajā laikā, jo starptautiskās tiesības ir katram cilvēkam, ja jūs izlasīsiet starptautiskās konvencijas. Pat tur, apspiestajās kolonijās. Uzskatu, ka priekšlikumi šajā autoru iesniegumā, kā jau es agrāk teicu, ir pretrunā ar mūsu Latvijas Republikas konstitucionālo likumu “Cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumi”, kas tika pieņemts 1991. gada 10. decembrī. Tur 2. nodaļa ir “Pilsonība, pilsoņu tiesības un pienākumi”. Tajā ir kādi 6 vai 7 panti, bet vairākums - no 12. līdz 44. pantam - ir nodaļā “Personas tiesības un pienākumi”. Un tā sākas ar 12. pantu: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likumu priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa.” Vai šie pastāvīgie iedzīvotāji nav cilvēki?

Jautājums radās par terminu - “pastāvīgie iedzīvotāji”, par to, ka tas nav juridiski noteikts termins. Jā, tas ir termins, ko Augstākā padome lietoja savu sesiju laikā. Taču man liekas, mums pašlaik nav jāpaceļ šie grozījumi. Mums vispirms ir jāpieņem Pilsonības likums un likumi, kuri noskaidro šo nepilsoņu - ārvalstnieku vai bezpavalstnieku - statusu, un tad mēs varēsim izskatīt visus likumus un redzēt, kur šī terminoloģija vai termins “pastāvīgais iedzīvotājs” parādās, lai izdarītu tādu kā revīziju. Arī naturalizācijas likumā būs paredzēti valsts valodas eksāmeni, jo es neticu, ka šī Saeima pieņems naturalizācijas vai Pilsonības likumu, neparedzot valsts valodas zināšanas. Ielikt to šajā likumā, manuprāt, ir nevietā. Arī es gribu atgādināt, ka spēkā esošais likums par sabiedriskajām organizācijām neierobežo nacionālo kultūras biedrību dibināšanu tikai pilsoņiem. Politiskā partija ir vienīgā organizācija, kuru var dibināt tikai pilsoņi.

Vispār šis jautājums par tautības ierakstu pasē ir pavisam atsevišķs jautājums. Vai mums vajadzētu turpināt to sistēmu? Ja mēs turpinām šo sistēmu, tad, kā man liekas un kā es to saprotu, tas ir turpinājums PSRS pasu tradīcijai, ka ir pilsonība un tad pasē parādās tautība. Un mums būtu labāk šo jautājumu izskatīt atsevišķi sīkāk.

Pamatā šis likums ir vērsts pret diskrimināciju. Es gribu jums atgādināt, tāpēc lasīšu likuma 1. pantu. Šis likums tika pieņemts Augstākajā padomē pirms konstitucionālā likuma par cilvēku un pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Tātad šis bija Augstākās padomes mēģinājums garantēt to, ka republikas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības ir garantētas vienlīdzīgas starptautiskajām normām atbilstošas cilvēktiesības. Mēs runājam par kultūras autonomiju, nevis par visu plašo dzīvi. Un tas nozīmē, ka arī latviešiem ir tiesības zināmās vietās kā minoritātei nebūt diskriminētiem, pamatojoties uz savu nacionālo piederību. Es gribēju tikai atbildēt uz dažiem šiem punktiem un tad aicināt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu! Vai vairāk neviens nav pieteicies runāt? Frakciju vadītāji, vai mēs varam balsot? Lūdzu, balsosim par pāreju uz likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju”” lasīšanu pa pantiem. Novakšānova kungs ir “pret”. Lūdzu rezultātu. Mīnus viens “par”, un plus viens “pret”. Tātad 18 - par, 47 - pret, 14 - atturas. Līdz ar to šis likumprojekts ir noraidīts.

Godātie deputāti! Ja mūsu darba kārtībā izmaiņu nebūs, Prezidijam būs vajadzīgas 15 minūtes ziņojumiem par deputātu iesniegtajiem lūgumiem vai priekšlikumiem. Bet tagad sāksim izskatīt likumprojektu “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām”! Deputāts Jānis Lagzdiņš - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs. Lūdzu!

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Šodien mēs sākam izskatīt ļoti svarīgu likumprojektu - “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām”. Šo likumprojektu ir iesniegusi valdība, un šā likumprojekta pamatā ir likumprojekts par pašvaldību vēlēšanām, ko izstrādājusi Latvijas Republikas Augstākās padomes izveidotā Pašvaldību reformu padome, kuru vadīja Anatolijs Gorbunovs. Valdība šajā likumprojektā ir izdarījusi dažus būtiskus grozījumus, par kuriem es savā referātā ziņošu. Par šo likumprojektu varētu runāt ļoti gari, ļoti plaši un ļoti detalizēti, bet, manuprāt, kolēģi, būtu lietderīgi runāt tikai par svarīgākajām un strīdīgākajām normām. Kuras tās būtu?

Valdības iesniegtā likumprojekta 1. pantā ir teikts: “Pašvaldību lēmējinstitūciju - valdi - ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz trim gadiem.” Tālāk ir teikts, ka Saeima vēlēšanas izsludina ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija atbalsta šādu pamatnostādni, bet uzskata, ka likumā vajadzētu norādīt dienu, kurā būtu organizējamas pašvaldību vēlēšanas. Komisija uzskata, ka 1. pantā būtu precīzi jānorāda, ka vēlēšanas rīkojamas marta otrajā svētdienā.

Turklāt komisija uzskata, ka valdība ir neveiksmīgi izvēlējusies pašvaldību lēmējinstitūcijas nosaukumu jeb apzīmējumu. Mūsuprāt, apzīmējums “valde” nav veiksmīgs, jo ar valdi mēs parasti saprotam izpildinstitūciju, nevis lēmējinstitūciju, tādēļ komisija iesaka, ka, ja ir runa par pilsētas pašvaldību vēlēšanām, šo lēmējinstitūciju varētu nosaukt par domi, bet, ja ir runa par rajonu vai pagastu pašvaldību vēlēšanām, - par padomi.

Likumprojekta 3., 4. un 5. pantā ir reglamentētas vēlēšanu tiesības. Mūsu komisijai un Juridiskajai komisijai, kā arī veselai rindai deputātu, ir būtiski iebildumi pret šo pantu redakciju, un pats būtiskākais iebildums ir tas, ka likumprojekta autori ir sajaukuši ļoti svarīgus tiesiskus jēdzienus, proti, ir likuši vienlīdzības zīmi starp vēlēšanu tiesībām un tiesībām vēlēt. Tas komisijai ir uz otro lasījumu jālabo.

Likumprojekta 3. pants aplūko politiski un konceptuāli vissvarīgāko jautājumu, un tas ir jautājums par vēlētāju loku pašvaldību vēlēšanās. Komisija vienbalsīgi atbalsta valdības pamatnostāju, ka pašvaldību vēlēšanās tiesības vēlēt būtu jādod tikai Latvijas Republikas pilsoņiem - neatkarīgi no tā, vai līdz vēlēšanu dienai būtu pieņemts vēlēšanu likums vai nebūtu pieņemts vēlēšanu likums. Es atvainojos, - Pilsonības likums. Pilsonības likums! Komisija rekomendē līdz vēlēšanām pieņemt Pilsonības likumu. Gribu jūs, kolēģi, informēt, ka saskaņā ar Pilsonības un imigrācijas departamenta sniegto informāciju 66 procenti no visiem Latvijā reģistrētajiem iedzīvotājiem ir Latvijas Republikas pilsoņi. Latvijā ir tikai viena administratīvā teritorija, kurā Latvijas Republikas pilsoņu ir mazāk nekā puse no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem. Šīs teritorijas nosaukums ir “Sedas pašvaldība” - pagasts, kurā no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem tikai 16 procenti ir Latvijas Republikas pilsoņi.

Ja runājam par lielajām administratīvajām teritorijām, vismazāk pilsoņu no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem ir Liepājā. Liepājā ir 50 procenti pilsoņu no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem, Jūrmalā - 52 procenti, Rīgā - 54 procenti. Varētu domāt, ka Latgales reģionā pilsoņu ir mazāk nekā Kurzemē vai Vidzemē, taču, piemēram, Daugavpilī ir 62 procenti pilsoņu no visiem reģistrētajiem iedzīvotājiem un Daugavpils rajonā - 60 procenti.

Attiecībā uz 3. pantu komisija uzskata, ka būtu lietderīgi šodien debatēs apspriest jautājumu par to, vai nevajadzētu dot tiesības Latvijas Republikas pilsoņiem vēlēt ne tikai pēc savas pases pieraksta vietas, bet arī tajā pašvaldībā, kuras teritorijā attiecīgajam Latvijas Republikas pilsonim pieder un ir reģistrēts likumā noteiktajā kārtībā kāds nekustams īpašums. Tādējādi Latvijas Republikas pilsoņiem būtu dotas izvēles tiesības - balsot vai nu pēc pases pieraksta vietas, vai pēc nekustamā īpašuma atrašanās vietas. Atbalstot šādu normu, mēs dotu tiesības arī mūsu tautiešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas - Rietumos un arī Austrumos -, vēlēt Latvijā pašvaldību vēlēšanās, piedalīties pašvaldību vēlēšanās Latvijā. Manuprāt, tas ir svarīgs un apsverams jautājums. Turklāt komisija uzskata: ja mēs dotu tiesības vēlēt arī pēc īpašuma atrašanās vietas, vēlētāji būtu daudz ieinteresētāki. Droši vien viņi būtu ieinteresēti atdot savu balsi tieši tajā vietā, tieši par to pašvaldību, kuras teritorijā atrodas viņu nekustamie īpašumi. Bet tas ir diskutējams jautājums. Vēsturē ir precedenti, šādas normas dažās valstīs ir bijušas.

Tālāk. Likumprojekta 7. pants nosaka, ka pašvaldību vēlēšanas notiek divas dienas pēc kārtas. Jau runādams par pirmo pantu, es teicu, ka, mūsuprāt, lētāk un lietderīgāk būtu, ja pašvaldību vēlēšanas ilgtu nevis divas dienas, bet vienu dienu. Tas tehniskā ziņā ir iespējams, un par šo jautājumu acīmredzot otrā lasījuma laikā mums būtu jābalso.

Likumprojekta 8. pants nosaka, ka vēlēšanas vada attiecīgās pašvaldības valdes izveidota vēlēšanu komisija 3 līdz 9 cilvēku sastāvā, iekļaujot komisijā dažādu vēlētāju apvienību un politisko organizāciju pārstāvjus. Mūsu komisija ierosina, ka likumā “Par pašvaldību vēlēšanām” ne vien būtu jādeklarē, ka vēlēšanu komisijā ir jāietver dažādu politisko partiju un organizāciju pārstāvji, bet arī jāparedz zināmas garantijas, lai tas tā notiktu. Bet tā ir otrā lasījuma problēma.

Tālāk. Likumprojekta 10. pantā ir noteikts, ka komisija ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms vēlēšanu dienas apstiprina vēlētāju sarakstus. Mūsu komisija - Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija - uzskata, ka, pastāvot proporcionālām vēlēšanām, pastāvot proporcionālai vēlēšanu sistēmai, nebūtu lietderīgi veidot vēlētāju sarakstus. Ir jārīkojas tāpat, kā rīkojāmies Saeimas vēlēšanu laikā, kad vēlētāju saraksti netika gatavoti, un tas iznāk arī daudz lētāk. Arī šajā gadījumā tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās, proti, Saeimas vēlēšanās, vēlētājiem pasēs iespiestu zīmogu. Ļoti svarīga norma ir likumprojekta 11. pantā. Tajā ir teikts, ka kandidātu sarakstus var iesniegt vēlētāju apvienības vai partijas. Komisija atbalsta šādu nostāju, bet uzskata, ka būtu jāprecizē, ko mēs saprotam ar vēlētāju apvienību, jo tas ir ļoti izplūdis un neskaidrs jēdziens.

Likumprojekta 11. pantā ir arī noteikts, ka kandidātu saraksts ir jāparaksta ne mazāk kā 20 vēlētājiem. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija atbalsta šādu normu, bet uzskata, ka būtu lietderīgi apspriest jautājumu par to, ka augstākā līmeņa pašvaldību vēlēšanās, proti, republikas pilsētu domju un rajonu padomju vēlēšanās, deputātu kandidātu saraksti būtu jāparaksta ne mazāk kā 100 vēlētājiem. Varbūt varētu šo parakstu skaitu samazināt līdz 50.

Komisija arī uzskata, ka, iesniedzot deputātu kandidātu sarakstus republikas pilsētu domju vēlēšanām un rajonu padomju vēlēšanām, būtu jāpievieno šim sarakstam kvīts par to, ka saraksta iesniedzēji ir iemaksājuši drošības naudu, kura būtu ne mazāka par trijām vidējām mēnešalgām.

Likumprojekta 13.-30. pants sīki, bet diemžēl neprecīzi reglamentē vēlēšanu norises un balsu skaitīšanas tehniku. Attiecībā uz šiem pantiem komisija ir saņēmusi daudzus jūsu priekšlikumus un iesniegumus, saņēmusi no Juridiskās komisijas vairāk nekā 30 priekšlikumu, kurus mēs izskatīsim, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam.

Godātie kolēģi! Gribu vērst jūsu uzmanību arī uz diviem ļoti svarīgiem jautājumiem, kuri likumprojektā nav skarti.

Pirmais ir jautājums par to, vai ieviesīsim mūsu valstī deputātu atsaukšanas institūtu. Jāsaka atklāti, ka daudzās valstīs nepastāv šāda iespēja - atsaukt ievēlētos pašvaldību un parlamenta deputātus, jo klasiskā tiesiskā formula ir tāda, ka deputāts ir ievēlēts un nav atsaucams. Bet varbūt tomēr būtu lietderīgi izstrādāt atsevišķu likumu par pašvaldību deputātu atsaukšanu. Varbūt varētu šajā likumā ietvert atsevišķu nodaļu par to, ka mēs šādas tiesības vēlētājiem dodam. Gribu jūs īsumā informēt par to, kāds, manuprāt, būtu šis mehānisms, ar kura palīdzību mēs varētu atsaukt ievēlētos pašvaldību deputātus. Būtu jānosaka, ka deputātu atsaukt var tad, ja to pieprasa ne mazāk kā divas trešdaļas attiecīgā deputātu kandidātu saraksta parakstītāju. Tātad deputātu atsaukt varētu tikai tad, ja to ierosina divas trešdaļas to 20 cilvēku, kuri ir parakstījuši attiecīgo deputātu kandidātu sarakstu.

Ja mēs savlaicīgi būtu likumā ietvēruši šādu normu vai izstrādājuši atsevišķu likumu, tas, mūsuprāt, ļoti disciplinētu partijas, organizācijas vai vēlētāju savienības deputātu kandidātu izvirzīšanas stadijā, jo tas liktu vēlēšanu organizētājiem un kandidātu izvirzītājiem ļoti nopietni pārdomāt deputātu kandidātu sarakstu parakstīšanu, jo vēlāk šiem parakstītājiem būtu ļoti liela nozīme, ļoti liela loma. Ja kandidātu saraksta parakstītāji vēlāk ierosina deputāta atsaukšanu, attiecīgā vēlēšanu komisija varētu izsludināt viņa atsaukšanu, bet deputāts par atsauktu būtu uzskatāms tad, ja par viņa atsaukšanu nobalsotu ne mazāk kā puse no to vēlētāju skaita, kuri par attiecīgo sarakstu ir nobalsojuši vēlēšanās. Bet tas, kolēģi, ir diskutējams jautājums. Ceru, ka jūs izteiksiet savu viedokli.

Ļoti strīdīgs jautājums, par kuru jau ilgi tiek lauzti šķēpi, ir jautājums par to, kā tiks vēlētas otrā līmeņa pašvaldības un kā tiks vēlētās rajonu padomes. Vai tiešās vēlēšanās - tā, kā to ir iecerējuši likumprojekta autori? Vai arī, pirmā līmeņa pašvaldībām deleģējot savus pārstāvjus otrā līmeņa, respektīvi, rajona pašvaldībām? Jāsaka, ka gan vienam, gan otram variantam ir savi plusi un savi mīnusi. Ja rajonu padomes tiktu vēlētas deleģēšanas kārtībā, tādā gadījumā, manuprāt, rajonu padomēs iekļūtu daudz profesionālāki deputāti. Ja mēs noteiktu, ka, piemēram, rajonu pašvaldību veido pagastu un mazo rajona pilsētu padomju priekšsēdētāji, tad šādi izveidota augstākā līmeņa pašvaldība būtu daudz darboties spējīgāka, jo jūs nevarat apšaubīt, ka pagastu priekšsēdētāji un mazo pilsētu padomju priekšsēdētāji ir daudz profesionālāki un daudz izglītotāki un zinošāki attiecībā uz savas teritorijas - sava pagasta vai savas pilsētas - iedzīvotāju vēlmēm un problēmām.

Godātie kolēģi! Pēc tam, kad likumprojekts ar Saeimas lēmumu tika nodots izskatīšanai mūsu komisijai, komisija ir saņēmusi atzinumus no Juridiskās komisijas un Cilvēktiesību komisijas, no deputātiem Jāņa Straumes un Andra Līgotņa, no frakcijas “Līdztiesība” deputātiem, Latvijas pilsētu savienības valdes, LNNK frakcijas, no deputāta Jāņa Ārvalža Tupeša un Pašvaldību savienības. Visi priekšlikumu iesniedzēji atbalsta šā likumprojekta pieņemšanu, neviens to nenoraida. Izņēmums ir vienīgi Latvijas Pašvaldību savienības vadība, kura uzskata, ka likumprojektā ir tik daudz trūkumu, ka to nevajadzētu pieņemt pat pirmajā lasījumā. Komisija nepiekrita šādam viedoklim un, neskatoties uz šā likumprojekta daudzajiem juridiskajiem trūkumiem, aicina šodien to pieņemt pirmajā lasījumā un pēc tam strādāt, lai to sagatavotu otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs. Atklāsim vispārējas debates! Vārds deputātam Nikolajam Krasohinam, pēc tam - deputātam Kārlim Leiškalnam.

N.Krasohins (L).

Godājamie deputāti! Es izvirzīšu konceptuālu priekšlikumu. Frakcija “Līdztiesība” uzskata, ka likums par vietējo pašvaldību vēlēšanām ir jāizskata kopā ar pilsētu pašvaldību likumu un likumu par pagastu pašvaldībām vai arī tikai pēc minēto likumu pieņemšanas. Tagad mums piedāvā izlemt, kā vēlēt, bet faktiski nav zināms, ko vēlēt. Likumā par vēlēšanām pats galvenais ir tas, kam ir tiesības vēlēt un kam ir tiesības kandidēt. Frakcija “Līdztiesība” uzskata, ka vēlēšanu tiesības ir personām, kuras ir reģistrētas Latvijas Iedzīvotāju reģistrā un kuras vēlēšanu dienā ir vecākas par 18 gadiem, kā arī līdz minētajai vēlēšanu dienai attiecīgās pašvaldības teritorijā ir nodzīvojušas vismaz pēdējos 4 mēnešus pirms vēlētāju saraksta sastādīšanas. Valdē var ievēlēt personu, kura ir reģistrēta Latvijas Iedzīvotāju reģistrā un kura vēlēšanu dienā ir vecāka par 21 gadu. Komisijas piedāvātais variants, ka tiesības vēlēt un kandidēt, kā jūs dzirdējāt, ir tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, ir pretrunā ar citu valstu, īpaši Eiropas valstu, tradīcijām. Oficiālā statistika liecina, ka nepilsoņi ir 33 procenti no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Viņu procentuālais sastāvs pa reģioniem ir šāds: Rīgā - 50,5, Daugavpilī - 40, Liepājā - 54,6, Rēzeknē - 60, Jelgavā - 41,7, Jūrmalā - 46,7, Rīgas rajonā - 49,2 procenti. Ņemot vērā reālo situāciju Latvijā, ko atspoguļo nosauktie skaitļi, tas sabiedrībā var radīt bīstamus konfliktus. Šai problēmai ir veltīts arī vairāk nekā 25 Rīgas pilsētas rajonu un priekšpilsētu deputātu aicinājums Saeimas deputātiem. Aicinājumā ir izteikts priekšlikums vēlēšanu tiesības un tiesības kandidēt piešķirt visiem Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Frakcijas atbalsta šo viedokli.

Un pēdējais. Tik mazam cilvēku skaitam, kādu piedāvā komisija, ir jābūt vienotai komandai, taču vēlēšanu sistēma ir tāda, ka visi 9 ir no dažādiem sarakstiem. Tad viņi tikai debatēs, bet kas strādās? Tāpēc mēs uzskatām, ka padomē ir jāievēlē lielāks cilvēku skaits. Un tad padome ievēlēs valdi, kura jau būs vienota komanda. Lūdzu deputātus atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Kārlim Leiškalnam - Demokrātiskā partija. Pēc tam - Aivars Endziņš.

K.Leiškalns (DP).

Godājamie deputāti! Aicinu jūs atbalstīt likumprojektu “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām” pirmajā lasījumā. Likumprojektā ietvertais pamatprincips - rīkot vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas, proporcionālas vienpakāpju vēlēšanās - tas ir princips, kas veicinās daudzpartiju demokrātijas attīstību Latvijā, princips, kas ļaus pilsonim maksimāli realizēt savas suverēnās tiesības. Likumprojektā jāiestrādā visnotaļ vērtīgie partiju, frakciju un deputātu priekšlikumi, lai tos varētu tālāk izskatīt komisijās un lasot likumprojektu pa pantiem.

Priekšsēdētājs. Prezidijs ir saņēmis frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu iesniegumu, kurā viņi lūdz pagarināt sēdi līdz šā jautājuma nobalsošanai pirmajā lasījumā un arī atvēlēt laiku Prezidija paziņojumam. Šis priekšlikums ir jābalso, bet, ja visi kolēģi sekos deputāta Leiškalna paraugam, tad mēs vēl ātrāk beigsim šo sēdi.

Taču priekšlikums ir jābalso. Lūdzu zvanu!

(Zālē liels troksnis.)

Balsosim par frakcijas “Latvijas ceļš” deputātu ierosinājumu - pagarināt sēdi. Es lasu tā, kā šeit ir formulēts: “... līdz šā jautājuma nobalsošanai pirmajā lasījumā un Prezidija ziņojumu izskatīšanai”. Gadījumā, ja beidz ātrāk, visiem būtu jāsēž zālē. Lūdzu rezultātu. Par - 61, pret - 7, atturas - 11. Šis ierosinājums ir pieņemts.

Turpinām debates! Vāds Aivaram Endziņam - “Latvijas ceļš”. Pēc tam - Viesturs Karnups.

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Arī Juridiskā komisija ļoti rūpīgi iepazinās ar valdības iesniegto likumprojektu “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām” un principā atzina, ka šāds likumprojekts ir nepieciešams. Taču tajā pašā laikā Juridiskā komisija atzīmēja arī to, ka šis projekts ir ļoti pavirši izstrādāts, it sevišķi no juridiskā viedokļa tam ir šausmīgi zema kvalitāte. Acīmredzot valdībai, turpmāk gatavojot iesniegšanai Saeimā likumprojektus, ir rūpīgāk jāstrādā un jāiesniedz kvalitatīvāki projekti. Es varētu jums nodemonstrēt, kāds izskatās mans darba eksemplārs, un, ja jums būtu izdalīts Juridiskās komisijas atzinums, tad jūs redzētu, ka pašā likumā ir 31. pants, bet mums ir priekšlikumi, kas izklāstīti 30 punktos. Turklāt nebūt nav tā, ka ir tikai 30 priekšlikumi, to faktiski ir daudz vairāk. Tāpēc es ilgāk nekavēšos, jo visi šie priekšlikumi ir iesniegti Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Ceru, ka šī komisija ļoti rūpīgi iepazīsies ar šiem konkrētajiem priekšlikumiem, tāpēc es pievērsīšu jūsu uzmanību tikai atsevišķiem aspektiem. Daļēji tiem pieskārās jau arī Lagzdiņa kungs.

Pirmām kārtām acīmredzot mums ir konceptuāli jāizdiskutē un jāpieņem arī otrajam lasījumam konkrēts risinājums par to, vai šo vietējo pašvaldību vēlēšanas mēs rīkojam tāpat kā Saeimas vēlēšanas divās dienās vai izdarīsim to vienā dienā. Juridiskā komisija uzskata, ka, lūk, šo pēdējo 5. Saeimas vēlēšanu pieredze rāda, ka tas ir arhaisms, jo pietiek ar vienu dienu. Turklāt tas iznāk arī daudz lētāk, nekā nodrošināt vēlēšanu komisiju darbību, vēlēšanu iecirkņu apsardzi un tā tālāk. Divas vēlēšanu dienas izmaksā ļoti dārgi, tāpēc mums acīmredzot ir jāorientējas uz vienu dienu. Tas būtu viens aspekts.

Otrs aspekts. Acīmredzot arī tas ir jautājums, par kuru nopietnāk vajadzētu padomāt. Runa ir par to, kādi būs saraksti. Pašreiz likumprojekta izstrādātāji ierosina izmantot grozāmos sarakstus, tātad atšķirīgus no tiem, kādi bija 5. Saeimas vēlēšanu saraksti, kur varēja izdarīt grozījumus tikai viena saraksta ietvaros. Šeit tiek likta priekšā iespēja izdarīt grozījumus, proti, vienā sarakstā izsvītrojot kādu kandidātu, ieraksta no citiem sarakstiem. Tikai no citiem sarakstiem. Nevar būt citas kandidatūras, tātad nedrīkst sajaukt šos sarakstus. Acīmredzot arī tas ir ļoti nopietns jautājums, par kuru būtu jādiskutē. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību vēl kādam jautājumam. Šeit jau tika pieminēts projekta 3. pants par tiesībām vēlēt. Mēs principā to atbalstām, bet tajā pašā laikā Juridiskā komisija Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai iesniedza tādu priekšlikumu, ka ir jāņem vērā tā kļūda, kura tika pieļauta, izstrādājot un pieņemot 5. Saeimas vēlēšanu likumu. Tā ir prasība kandidātiem, kuri grib strādāt vietējo pašvaldību valdēs, zināt valsts valodu. Un tāpēc arī mēs ierosinām papildināt šo 3. pantu un izteikt prasību ne tikai attiecībā uz pastāvīgās dzīvesvietas cenzu attiecīgajā pašvaldības teritorijā, bet arī attiecībā uz nepieciešamību pārvaldīt valsts valodu tādā līmenī, lai varētu sekmīgi darboties šajā pašvaldības institūcijā.

Vēl es gribētu pievērst jūsu uzmanību 5. pantam. 5. pants runā par vēlēšanu tiesībām, kuras tiek zaudētas. Šeit tiek runāts arī par karavīriem. No šā panta pašreizējās redakcijas izriet, ka tiesības vēlēt, nevis tiesības tikt ievēlētam ir arī karavīriem, kuri iestājušies dienestā, ja viņi dienē tajā pašā teritorijā, kur viņi dzīvo. Bet tas, manuprāt, saistīts faktiski tikai ar virsdienesta karavīriem vai arī virsniekiem, nevis tiem puišiem, kuri ir iesaukti obligātajā dienestā. Latvijas situācijā var būt arī tā, ka jauneklis, kurš iesaukts obligātajā valsts dienestā, dien tajā pašā reģionā, teiksim, Rīgā vai Daugavpilī, vai Rīgas rajonā. Tad kāpēc, ja notiek pašvaldību vēlēšanas, būtu jāliedz viņiem iespēja piedalīties vēlēšanās, ja viņi ir obligātā dienesta karavīri? Domāju, ka šo problēmu noteikti var atrisināt.

Neapšaubāmi šeit jau arī Lagzdiņa kungs norādīja uz daudzām tehniskām kļūdām. Piemēram, pašreiz nav skaidrs, kas notiek ar Centrālo vēlēšanu komisiju, tāpēc mēs ierosinām, ka ir jābūt precīzai reglamentācijai attiecībā uz Centrālās vēlēšanu komisijas izveidošanu. Es domāju, ka vietējo pašvaldību vēlēšanās mums diezin vai ir vajadzīga speciāla, teiksim, Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvība Centrālajā vēlēšanu komisijā, diezin vai ir vajadzīga arī Krievijas latviešu pārstāvība Centrālajā vēlēšanu komisijā. Tātad vienlaicīgi ar šo likumu mums ir jārisina arī jautājums par Centrālo vēlēšanu komisiju - vai nu tā saglabājas tādā statusā, kādā tā ir, vai arī mēs to pārveidojam, - un tas būtu precīzi jāieraksta arī šajā likumā.

Tālāk ir arī jāprecizē, kādas ir vēlēšanu komisijas. Pašvaldības veido, bet pastāv arī iespēja vienas pašvaldības teritorijā veidot vairākus vēlēšanu iecirkņus. Šeit absolūti nav norobežota kompetence pašvaldības līmenim. Šinī gadījumā varētu teikt, it kā ka ir pašvaldības centrālā vēlēšanu komisija jeb pašvaldības vēlēšanu komisija un iecirkņa vēlēšanu komisija. Kāda ir to funkciju savstarpējā sadale, atbildība utt.?

Un vēl ir vesela virkne neprecizitāšu. Acīmredzot autori nav ņēmuši vērā to pieredzi, kāda ir uzkrāta, lūk, šajās pēdējās Saeimas vēlēšanās. Tas attiecas uz prasībām pret kandidātu sarakstiem, lai šeit tiktu fiksēti personas kodi un tā tālāk un tā joprojām. Nav skaidrs, ko darīt, ja ir nederīgas vēlēšanu zīmes un kādas tiks atzītas par nederīgām vēlēšanu zīmēm. Tam visam vajadzētu būt iestrādātam likumā.

Ir vēl arī vesela virkne citu tamlīdzīgu neprecizitāšu, uz kurām mēs centāmies savā komisijā jau norādīt. Ir prasība sīkāk reglamentēt arī šādus gadījumus, kas notiek tad, ja vēlēšanas ir notikušas, bet kandidātu saraksta iespējas ir izsmeltas, it sevišķi, ja kāds zaudē vai noliek savu mandātu. Ka tad nāk nākamais? Tātad šī reglamentācija ir nepieciešama.

Bez tam, manuprāt, šajā vēlēšanu likumā ir jāiestrādā un skaidri un gaiši jāpasaka, kāda ir vēlēšanu finansēšana, jo pašreiz šis jautājums te absolūti nav atrisināts. Nav pateikts, kas finansē, - vai vēlēšanas notiek uz valsts budžeta rēķina vai, teiksim, šeit tiek iesaistīti pašvaldību budžeti. Ja tas tiek darīts, tādā gadījumā jājautā: no kurienes un kādā veidā šie līdzekļi tiek paredzēti valsts budžetā vai pašvaldību budžetos.

Es domāju, ka katrā ziņā ir jānovērš arī tādas neprecizitātes, kas varbūt ļoti precīzi parāda, kāda autoriem ir bijusi attieksme, iesniedzot šo projektu. Izlasiet, teiksim, 35. pantu, jo šeit ir fiksēts tā: ja tiesa ir atcēlusi valdes locekļu vēlēšanas pilnā sastāvā, tad izsludina jaunas vēlēšanas saskaņā ar šo likumu. Te momentāni rodas jautājums: vai tiesa pilnā sastāvā jāatceļ vai valde atceļ pilnā sastāvā? Tas vienkārši parāda, kāda ir kvalitāte.

Tomēr, neskatoties uz visiem šiem iebildumiem un ņemot vērā to, ka Juridiskā komisija un arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir strādājusi, lai dotu konkrētus priekšlikumus, kā arī deputātiem ir izdalīta virkne priekšlikumu, ko iesnieguši atsevišķi deputāti vai frakcijas, es tomēr aicinātu nobalsot par šā likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, paredzot ļoti rūpīgu darbu otrajā lasījumā, konkrēti tad, kad mēs apspriedīsim šo likumu pa pantiem.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Viesturam Karnupam - LNNK.

V.P.Karnups (LNNK).

Cienījamie deputāti! Man ir aizdomas, ka drīz no valdības puses tiks iesniegts dokuments, kur vienkārši būs likumprojekts “par...”, un tas būs viss, kas mums tiks ierosināts, lai mēs par to balsotu un pieņemtu pirmajā lasījumā. Un tad lai komisijas, deputāti un visi pārējie uzraksta šo likumu. Tad mēs izskatīsim šo likumu pa pantiem.

Visi runātāji - gan no pozīcijas, gan no opozīcijas - norāda uz to, cik kļūdains, nepilnīgs un neprofesionāls ir šis likumprojekts. Un tādā ziņā, protams, arī LNNK ir iesniegusi veselu virkni labojumu šajā likumprojektā. Tomēr tas nav pats būtiskākais. Būtiskāko minēja Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, un tas ir tas, ka šis likums par vietējo pašvaldību vēlēšanām ir aizsteidzies priekšā vispārējam likumam par pašvaldībām. Mēs faktiski nezinām pašvaldību struktūru. Mēs nezinām arī par līmeņiem - vai konceptuāli būs divi līmeņi un vai divi līmeņi vispār ir vajadzīgi. Un, ja ir vajadzīgi, tad kā šie divi līmeņi tiks nostādīti. Vai, kā Lagzdiņa kungs minēja, tie abi tiks ievēlēti tieši vai arī pirmais līmenis ievēlēs otro līmeni. Šie visi ir konceptuāli jautājumi, kuri mums nav zināmi. Mēs neesam par to runājuši, un mēs neesam pieņēmuši arī likumu par pašvaldībām. Iekams nav pieņemts likums par pašvaldībām, ir absurdi runāt par pašvaldību vēlēšanu likumu, jo pašvaldību vēlēšanu likums izriet no likuma par pašvaldībām, kurā ir fiksēts un noteikts, kādas struktūras ir, kā tās sauc un ko tās dara. Tādā ziņā LNNK faktiski aicinātu šo projektu sūtīt atpakaļ autoriem, respektīvi, valdībai, lai tā, pirmkārt, izlabo dokumentā nepilnības un tad iesniedz likumprojektu tādā stadijā, ka mēs varam to nosūtīt komisijām tiešām tikai redakcionālai noslīpēšanai, nevis uzrakstīšanai. Un, otrkārt, mēs prasām, lai tas tiktu iesniegts kopā ar koncepciju par pašvaldībām, par pašvaldību struktūru un to sastādīšanu.

Runājot par likumprojektu kā tādu, jāteic, ka te ir ne vien visas tās kļūdas, kuras iepriekšējie runātāji jau ir minējuši, bet arī vēl viens būtisks trūkums. Un šis trūkums ir saistīts ar to, kurš drīkst vai nedrīkst kandidēt. Un ne tikai tas, ka viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Vai mēs tiešām gribam, lai mūsu pašvaldībās saglabājas esošā partijas nomenklatūra? Un šeit ir būtisks jautājums: vai likuma autori vienkārši ir aizmirsuši, kur mēs dzīvojam un kādā valstī mēs esam? LNNK iesaka, ka tad, kad šis likumprojekts tiks atkal iesniegts Saeimā, tur vajadzētu iestrādāt domu, ka kandidāti uz pašvaldību deputātu vietām nav darbojušies Valsts drošības komitejas sastāvā, kā arī vadošos amatos PSKP, LKP un to struktūrvienībās. Šis ir tas būtiskais moments, jo mēs visi zinām, kādā veidā vecajos labajos laikos tika komplektētas pašvaldību valdes un padomes, un tāpēc mēs nedrīkstam pieļaut, ka šī nomenklatūra, kas ir, tā teikt, profesionāli pašvaldību locekļi, aiz inerces turpinātu kandidēt un tādā veidā sabotētu mūsu valsts reformu gaitu.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ernestam Jurkānam - frakcija “Saskaņa Latvijai”.

E.Jurkāns (SL).

Godātais Prezidij, godātie kolēģi! Tiešām pilnībā varētu piekrist Karnupa kunga izteiktajam viedoklim par to, ka vispirms būtu jārunā par to, kas tas būs par orgānu, kura vēlēšanās mēs piedalīsimies, un tikai tad varētu runāt par pašu vēlēšanu principu un sistēmu. Taču tā kā likumprojekts ir iesniegts un tā nozīme vietējo pašvaldību vēlēšanās nav atsverama, kā arī sakarā ar to, ka vietējo pašvaldību vēlēšanas jau ir pavisam netālu (saskaņā ar šo likumu tās tiek izsludinātas trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas, un laika ir palicis maz), šis likumprojekts tomēr būtu jāatbalsta un jāvirza tālāk izskatīšanai. Taču mums būtu arī priekšlikums tomēr ļoti ātri - steidzami un paralēli - vismaz sākt izskatīt arī likumprojektus par pašām pašvaldībām, un tad mēs redzētu un varētu saskaņot vēlēšanu principu un pašvaldību statusu. Tātad būtu tāds ieteikums. Principiāli atbalstot koncepciju, mums būtu arī savi daļēji konceptuāli priekšlikumi, kuri varbūt ir diskutabli.

Ja runa ir par vēlēšanu tiesībām, par to, kuru var ievēlēt, un vai vēlēt pašvaldību valdes, tad nenoliedzami šīs tiesības ir Latvijas pilsoņiem. Varētu būt diskutabla arī norma, kas ir ielikta pašreizējā projekta redakcijā par to, ka vēlēt var tas, kurš ir četrus mēnešus līdz vēlēšanu dienai nodzīvojis pašvaldības teritorijā. Pieņemsim, ka varbūt uz 1. janvāri vēlēšanu gadā kāds ir pastāvīgi pierakstīts noteiktajā administratīvajā teritorijā un varētu būt šo pašvaldību vēlētājs. Tas ir pirmais, bet par to varētu arī diskutēt, jo ir vēl viens moments, kuru mēs uzskatām par diezgan būtisku, - ka tomēr ne tikai pilsonis, kas ir iekļauts pašvaldību vēlētāju sarakstos, būtu noteikti jāiekļauj.

Es domāju, ka diskutējams būtu jautājums arī par to, vai pastāvīgie iedzīvotāji, kuri nav pilsoņi, var piedalīties vēlēšanās. Un tas varētu būt Saeimas jautājums. Es personīgi uzskatu, ka vēlēšanās varētu piedalīties arī pastāvīgie iedzīvotāji, bet, protams, valdē varētu ievēlēt tikai pilsoņus, jo faktiski vietējās pašvaldības vai vietējo pašvaldību valdes veiks tikai tās funkcijas, kas nav likumdevējas varas funkcijas. Tās būs valdes, kas īstenos vietējo pašvaldību vēlētāju minimālo tiesību apmierināšanas principu, un diskutēt par šo jautājumu, man liekas, nevarētu. Mēs nevaram pilnīgi atstumt no vēlēšanu tiesībām to daļu, kas faktiski dzīvo šajā administratīvajā teritorijā, jo tad var iznākt tā, ka ievēlēs 5 procentus pilsoņu, bet faktiski šajā teritorijā varbūt dzīvo 30 vai 40 procentu pastāvīgo iedzīvotāju. Viņu vēlmes un intereses tomēr varētu izskatīt, lai gan es vēlreiz saku, ka tas ir diskutabls jautājums.

Ja runā par to, no kāda iedzīvotāju skaita varētu ievēlēt valdes skaitlisko sastāvu, tad būs arī tāds konceptuāls priekšlikums. 6. pantā ir teikts, ka līdz 5000 iedzīvotāju ir 9 valdes locekļi, taču mēs uzskatām, ka ir ļoti daudz tādu apdzīvoto vietu, kur, pieņemsim, ir tāda gradācija - 3000 iedzīvotāju. Un tad varētu iekļaut arī tādu normu, ka tad, ja administratīvajā teritorijā ir līdz 3000 iedzīvotāju, teiksim, ir 7 valdes locekļi. Arī Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Endziņa kungs jau izteica domu par to, ka tiem pilsoņiem, kuri tiks ievēlēti valdē vai gribēs, lai tiktu ievēlēti valdē, būtu jāparaksta apliecinājums, ka viņi zināmā mērā pārvalda latviešu valodu. Es domāju, ka tas būtu noteikti jādara, lai viņi varētu reāli piedalīties šīs pašvaldības darbā. Taču šajā projekta redakcijā tādas piezīmes nav.

No Saeimas vēlēšanās gūtās prakses 8. pantu varētu papildināt ar tādu normu, ka vēlēšanu komisijās ievēlētās personas apvienībā vai partijā nedrīkst aģitēt pret kandidātiem vai par kandidātiem. Es domāju, ka arī tas varētu būt diezgan būtisks papildinājums. Bez tam varētu ierakstīt vēl vienu normu, lai papildinātu 12. panta otro daļu, ka kandidātu partiju un vēlētāju apvienību izdevumus, kas saistīti ar vēlēšanām, nefinansē ne no valsts, ne no pašvaldību budžeta, lai neparādītos mums presē tas, kas bija Saeimas vēlēšanās. Vai tas bija pamatoti vai nepamatoti - tas šodien jau ir cits jautājums. Nedrīkst būt, ka partija cenšas izmantot vai izmanto valsts budžeta līdzekļus savu kandidātu atbalstīšanai vai vēlēšanu propagandai.

Te varētu būt arī daudzas citas redakcionālas un juridiskas piezīmes, un es tiešām varu piekrist Endziņa kungam, ka to ir daudz. Tomēr sakarā ar to, ka vietējo pašvaldību vēlēšanas tuvojas, es domāju, ka šis likumprojekts tagad būtu noteikti jāvirza tālākai izskatīšanai un visiem deputātiem būtu ļoti svarīgi tiešām rūpīgi iesaistīties šā likumprojekta izskatīšanā. Tad varbūt būtu vēl kādi citi papildu priekšlikumi, kurus arī varētu izskatīt, lai šis likums tiešām būtu labi sagatavots un to reāli varētu lietot mūsu pašvaldību vēlēšanās.

Priekšsēdētājs. Vai vēl runātāji debatēs ir pieteikušies? Nav. Lūdzu, deputāts Lagzdiņš - komisijas vadītājs.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Visus iebildumus, kurus jūs izteicāt debatēs, varētu iedalīt divās daļās, tas ir, viens konceptuālais iebildums ir tāds, ka likumprojektu par pašvaldību vēlēšanām nedrīkst izskatīt, pirms nav izskatīts likumprojekts par pašvaldībām.

Godātie kolēģi, šāds iebildums ir absolūti nepamatots, jo frakciju zināšanai un apspriešanai, kā arī komisijām valdība oficiāli ir iesūtījusi valdības apstiprinātu pašvaldību reformas koncepciju. Šī koncepcija sastāv no deviņām nodaļām, un tajā ir vairāk nekā 50 punkti, kuri skaidri dod atbildes uz daudziem konceptuāliem un svarīgiem jautājumiem attiecībā uz pašvaldību turpmāko struktūru un uzbūvi.

Nākamais iebildumu bloks bija ļoti pamatota kritika par likumprojekta daudzajām juridiskajām neprecizitātēm un nepilnībām. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija kopumā piekrīt jūsu izteiktajai kritikai, un, tā kā mēs esam saņēmuši vairāk nekā 100 dažādu konkrētu priekšlikumu, uz otro lasījumu šīs neprecizitātes, kuras valdība ir pieļāvusi, izstrādājot likumprojektu, mūsu komisija izlabos. Tāds īsumā ir mans komentārs par jūsu debatēm.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai vēl kāds deputāts vēlas runāt? Deputāts Karnups - LNNK. Lūdzu!

V.P.Karnups (LNNK).

Pirms šā projekta tālākas izskatīšanas es lūdzu Prezidiju likt uz balsošanu pārejas formulu uz nākamo darba kārtības punktu un priekšlikumu, ka šo likumprojektu vajag atdot atpakaļ autoriem.

Priekšsēdētājs. Jautājums ir mazliet sarežģītāks, nekā to formulēja deputāts Karnups, jo pieprasīt pāreju uz citu darba kārtības punktu var Saeimas komisija vai vismaz 20 deputāti. Tā prasa 52. pants. Savukārt 130. pants paredz, ka ikvienam deputātam ir tiesības pēc likumprojekta caurlūkošanas vai atbildes uz pieprasījumu iesniegt formulu pārejai uz nākamo darba kārtības punktu. Nē, mēs esam pabeiguši šā jautājuma izskatīšanu, un līdz ar to, kā es saprotu, šo formulējumu varētu pēc likumprojekta caurlūkošanas izskatīt. Balsošana ja notiek par likumprojektu, un ir loģiski, ka tad, ja mēs par to nobalsojam, šai pārejas formulai nav nekādas nozīmes. Es tomēr saskatu, ka 130. pants deputātam Karnupam ļauj iesniegt šādu pārejas formulu. Vai par procedūru ir kādi citi priekšlikumi vai iebildes? Lūdzu - deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš (LC).

Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Es vēlreiz precizēšu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšlikumu - pieņemt likumprojektu pirmajā lasījumā un saskaņā ar Saeimas kārtības rulli pāriet uz lasīšanu pa pantiem.

Priekšsēdētājs. Arī tā ir pārejas formula, bet, kā es saprotu, nemotivēto formulu balso pirmo. Tā ir. Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš (LC).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Acīmredzot šis jautājums ir jāsaista arī ar 87. pantu, kas paredz to, ka, komisijas caurskatīto likumprojektu apspriežot Saeimas plenārsēdē, tiek atklātas debates par projekta pirmo lasījumu un pēc vispārīgo debašu izbeigšanas tiek lemts par pāreju uz projekta lasīšanu pa pantiem. Komisijas priekšlikums bija tāds, ka tā ir pārejas formula, un acīmredzot tā arī ir balsojama. Tikai tad, manuprāt, var balsot par šo otro pārejas formulu. Neviens no deputātiem pašreiz nav redzējis, kāda ir šī pārejas formula, tā ka man personiski ir grūti spriest, kura ir motivēta un kura nav motivēta.

Priekšsēdētājs. Endziņa kungs, man ir ļoti žēl, ka jūs, būdams Juridiskās komisijas vadītājs, neatšķirat motivētu formulu no nemotivētas, un tad man būs pavisam grūti vadīt sēdi. Vārds deputātam Berķim.

A.Berķis (LZS).

Godātie deputāti un godātais priekšsēdētāj! Man liekas, ka šeit tiek jauktas divas lietas. Viena lieta, ko mēs pašreiz darām, ir likuma caurskatīšana, bet tā, par kuru Karnupa kungs iesniedza savu priekšlikumu, attiecas uz iesniegumu formulēšanu un balsošanu. Tā attiecas uz deputātu priekšlikumiem, jautājumiem, iesniegumiem. Šo gadījumu, kā man liekas, attiecībā uz likumprojektiem nevar piemērot.

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi, vienu sekundīti! Tā mēs ilgi viens otru aģitēsim, bet sēdes vadītājam ir jāpieņem lēmums, un, kā jūs saprotat, visu tik un tā izšķirs balsošana, bet pats galvenais ir tas, lai mums būtu tādi precedenti, kuri nākotnē varētu kalpot par labu kārtībai un lietu izskatīšanai. Atklāti sakot, es jau ar Tomiņa kungu arī sāku skatīt šo mūsu Kārtības rulli un konstatēju, ka faktiski ikvienam deputātam ir tiesības, pamatojoties vai nu 121. vai 130. pantu, iesniegt tādus priekšlikumus. Un Karnupa kungs sarosījās iesniegt savu priekšlikumu. 121. pants paredz: “Tāpat pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas atlikšanu, nodošanu atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšanu un tamlīdzīgi.” Tas ir viens.

130. pants: “Ikvienam deputātam ir tiesības pēc likumprojekta caurlūkošanas vai atbildes uz pieprasījumu iesniegt formulu pārejai uz nākošo dienas kārtības punktu.”

Un trešais. Tomēr līdz šim pāreju uz nākamo darba kārtības punktu - un tā tas bija arī iepriekšējo Saeimu darbā - uzskatīja par nemotivētu formulu. Tāpēc kārtība būs šāda. Kaut gan Karnupa kungs šeit ne visu uzrakstīja, ko viņš runāja, deputātiem ir jāsaprot, ka viņš ierosina nevis noraidīt likumprojektu, bet gan nodot atpakaļ valdībai. Tā nav noraidīšana - tā paredz nodot atpakaļ valdībai. Viņš tikai iesniedza formulu pārejai uz nākamo darba kārtības punktu. Tā nav likumprojekta noraidīšana.

Noslēdzot šā likumprojekta izskatīšanu, vispirms balsosim deputāta Karnupa iesniegumu par pāreju uz nākamo darba kārtības punktu. Es jums jau izskaidroju, ko tas nozīmē. Atvainojiet, ka tik daudz komentēju. Un pēc tam balsosim motivēto pārejas formulu, tas ir, pāreju uz lasīšanu pa pantiem.

Vai par procedūru deputātiem ir kādas iebildes? Nav. Lūdzu, balsosim par deputāta Karnupa priekšlikumu - pāriet uz nākamo darba kārtības punktu un saskaņā ar deputātu ierosinājumiem dot valdībai atpakaļ likumprojektu tā pārstrādei un papildināšanai. Lūdzu rezultātu. Par - 37, pret - 37, atturas - 10. Šis priekšlikums ir noraidīts.

Nākamais priekšlikums, kuru ierosināja komisija un komisijas vadītājs deputāts Lagzdiņš, ir pāriet uz likumprojekta “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām” lasīšanu pa pantiem. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! 48 - par, 14 - pret, 23 - atturas. Lēmums ir pieņemts. Tālāk šis likumprojekts tiks lasīts pa pantiem.

Tagad par Prezidijam adresētajiem deputātu iesniegumiem. Pirmais - pieprasījums Ministru prezidentam Valdim Birkavam un finansu ministram Uldim Osim. Lūdzu sekretāra biedru Tomiņu to nolasīt!

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

“Pieprasījums Ministru prezidentam Valdim Birkavam un finansu ministram Uldim Osim.

Sakarā ar neizprotamo budžeta līdzekļu trūkumu kultūras un bērnu iestādēm Preiļu rajona pašvaldībā prasām sniegt atbildi par Preiļu rajona pašvaldības budžeta revīziju un tās rezultātiem, kā arī par veiktajiem pasākumiem situācijas novēršanā.

Saeimas deputāti Kušnere, Žīgurs, Seile, Puriņa, Karnups, Tabūns, Kostanda, Lambergs, Berklavs, Kiršteins. 1993. gada 11. novembrī.”

Priekšsēdētājs. Šis pieprasījums nav motivēts kā steidzams un tiek nodots Pieprasījumu komisijai.

LNNK frakcija lūdz balsot par šādu priekšlikumu:

“Saskaņā ar Kārtības ruļļa 38. pantu ierosinām nobalsot par rudens sesijas slēgšanu 17. decembrī, nepieciešamības gadījumā noturot plenārsēdes trešdienās, ceturtdienās un piektdienās.”

Jūs uzskatāt, ka šis jautājums ir jāizskata tagad? Lūdzu - deputāts Kiršteins!

A.Kiršteins (LNNK).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Vajadzētu šodien nobalsot par rudens sesijas noslēgšanu. Tas nav tikai LNNK frakcijas priekšlikums, esmu par šo jautājumu runājis arī ar citu frakciju deputātiem, Ziemsvētku brīvdienās daļa deputātu grib apciemot tuviniekus. Mēs zinām, ka daļa deputātu ir no citām valstīm. Situācija ir tāda, ka, lai Ziemsvētku laikā kaut kur aizbrauktu, biļetes ir jāpasūta vismaz mēnesi iepriekš, faktiski - jau divus mēnešus iepriekš. Tātad biļetes jāpasūta jau tūlīt! Jo 16. decembris būs ceturtdienā, bet nākamais datums būs 23. decembris. Protams, 23. decembrī mēs šeit nesēdēsim, jo neviens parlaments pasaulē - kristīgajā pasaulē - nestrādā Ziemsvētkos un arī dienu pirms šiem svētkiem. Tā kā mums pēdējā plenārsēde būs 16. decembrī, mēs varam strādāt vēl 17. decembrī, un, ja vajadzēs, mēs strādāsim šeit arī trešdienās, ceturtdienās un piektdienās, un, ja būs īpaši nepieciešams, - arī sestdienās.

Gribu pateikt vēl vienu lietu. Komisijās pašreiz ir sastrādāts tik daudz likumprojektu, ka darba pietiks gan janvārim, gan februārim, un, ja kādreiz Augstākā padome mocījās ar to, ka otrajā vai trešajā nedēļas plenārsēdē deputāti beidza darbu ātrāk, tagad ir vērojama pretēja parādība. Vairs nav jēgas pašreiz strādāt komisijās, jo ir vesela rinda likumprojektu, kuri jau ir bijuši komisijās un, lai tos izskatītu, mums šeit būs jāsēž vēl vairāki mēneši, tāpēc vajadzētu šodien nobalsot un noteikt sesijas beigu datumu, lai deputāti var saplānot, ko viņi darīs šajās Ziemsvētku brīvdienās. Kā jūs zināt, par ziemas sesijas sasaukšanu un sākšanu lemj Prezidijs, tādēļ balsojums nav vajadzīgs. Mums ir jābalso tikai par rudens sesijas slēgšanu, lai neatkārtotos situācija, kāda mums bija vasarā, kad mēs aizgājām brīvdienās, aizmirsuši nobalsot par sesijas slēgšanu.

Priekšsēdētājs. Deputāts Piebalgs - lūdzu!

A.Piebalgs (LC).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Saskaņā ar 97. pantu es iebilstu pret to, ka šis jautājums tiktu izskatīts šodien. Protams, būtu ļoti patīkami šodien noteikt, kad beigtos rudens sesija, bet neaizmirsīsim, ka viens no grūtākajiem un būtiski svarīgākajiem darbiem ir budžeta apstiprināšana. Šobrīd ir runa tikai par budžeta grafiku, par budžeta grafika saskaņošanu ar 17. decembri. Tas ir ļoti būtisks jautājums, un tas tomēr ir vēlreiz jāapsver. Mēs pie šā jautājuma varam atgriezties vēlāk, lai gan principā iebildumu pret šādu ierosinājumu nav. Es uzskatu, ka šodien būtu priekšlaicīgi to izlemt, jo frakcijām šo priekšlikumu paziņoja tikai šodien.

Priekšsēdētājs. Saskaņā ar Kārtības rulli pārtraucam šā jautājuma apspriešanu vai, pareizāk sakot, atliekam uz nākamo plenārsēdi.

Īsa paziņojuma sniegšanai vārds Mandātu un iesniegumu komisijas priekšsēdētāja biedram - deputātam Apsītim!

R.Apsītis (LC).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Pagājušajā plenārsēdē 4. novembrī šeit uzstājās arī deputāts Jānis Straume no frakcijas “Tēvzemei un brīvībai”. Viņš savā runā nosauca 5. Saeimu par “tā saukto 5. Saeimu”, un uz šo viņa izteikumu tūdaļ reaģēja sēdes vadītājs - Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Mandātu komisija palūdza no attiecīgajiem Saeimas darbiniekiem stenogrammas fragmentu. Konstatējām, ka sēdes vadītājs šo izteikumu ir uzskatījis par tiešu apvainojumu 5. Saeimai. Viņš lūdza Mandātu un iesniegumu komisiju izskatīt šo lietu un ziņot par to plenārsēdē.

Šodien mēs to darām. Esam sagatavojuši dokumentu nr. 391 (katram deputātam ir izsniegta šā dokumenta kopija). Kā redzat, otrajā rindkopā esam konstatējuši, ka Kārtības ruļļa 75. un 76. pants neparedz šādu gadījumu izvērtēšanu Mandātu un iesniegumu komisijā. Tas tik tiešām tā ir. Vakar notika Mandātu un iesniegumu komisijas sēde, un mēs netikām tālāk par šīs lietas procesuālo pusi. Konstatējām, ka abos šajos Kārtības ruļļa pantos ir paredzēta citāda kārtība. Kārtības ruļļa 75. pantā ir teikts, ka, tad, ja runātājs vai vispār kāds sēdes dalībnieks nepaklausa priekšsēdētāja aizrādījumiem vai atļaujas apvainojošus, skarbus vai ar Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus vai sēdes kārtības traucējumus, Saeimas priekšsēdētājs šo deputātu sauc pie kārtības vai atņem viņam vārdu, vai - sevišķi svarīgos gadījumos - ierosina Saeimai izslēgt šo deputātu uz laiku no vienas līdz sešām sēdēm. Un 76. pantā ir noteikts, ka iepriekšējā pantā minēto priekšsēdētāja priekšlikumu Saeima izspriež bez debatēm, uzklausījusi izslēdzamā deputāta vai viņa frakcijas biedru paskaidrojumus. Mēs tātad konstatējām, ka šāda jautājuma izskatīšana neietilpst Mandātu un iesniegumu komisijas kompetencē.

Priekšsēdētājs. Paldies. Es šo jūsu komisijas komentāru saprotu, man tikai nesaprotams paliek jautājums, kā man būs jāuzrunā tādi deputāti, kuri 5. Saeimu sauks “par tā saukto” Saeimu. Kādā tad veidā uzrunāt šos deputātus, lai būtu korekti?

(Starpsauciens no zāles: “Tā sauktais deputāts...” Troksnis zālē.)

Vārds deputātam Krastiņam. Lūdzu!

A.Krastiņš (LNNK).

Godājamie kolēģi! Mums atkal ir pienākusi vēsts no Itālijas, un parlamentārā grupa “Itālija-Latvija” gaida atbildi no Latvijas. Līdz šim oficiāls iesniegums ir saņemts tikai no godājamā Bukovska kunga. Cik es zinu, arī citi deputāti ir izteikuši vēlēšanos piedalīties, bet nav noformējuši to oficiāli. Mums ir jāsagatavo dokuments, lai plenārsēdē varētu apstiprināt šādas darba grupas izveidošanu un lai mēs varētu sniegt atbildi saviem Itālijas kolēģiem. Man būtu liels lūgums: varbūt deputāti varētu līdz nākamās nedēļas sākumam jeb, precīzāk, līdz pirmdienai pieteikties vai nu Ārlietu birojā ar saviem iesniegumiem, vai arī tieši pie manis, vai nodot tos manai sekretārei, lai mēs varētu šīs ziņas apkopot un sagatavot lēmuma projektu par šādas darba grupas izveidošanu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, Berķa kungs!

A.Berķis (LZS).

Godātie deputāti un “tā saucamais” deputāt! Atgādinu frakciju vadītājiem, ka preses konference sāksies pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi paziņojumi? Lūdzu! Godātie kolēģi, varbūt tiešām ar šādiem epitetiem varētu tomēr uzmanīgāk... Lūdzu, jums vārds paziņojumam!

A.Lambergs (LNNK).

Godātie deputāti! LNNK valdes vārdā aicinu jūs visus piedalīties šodien 11. novembra atceres sarīkojumā pulksten 18.00 Daugavmalā, pie Rīgas pils. Būs ļoti īsas runas, būs orķestris, būs koris, būs lāpas, būs svecītes.. Un atcerēsimies mūsu varoņus. Lūdzu, nāciet visi un ņemiet līdzi savus draugus! Visi esat mīļi aicināti un gaidīti!

Priekšsēdētājs. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Vai vēlaties kaut ko paziņot? Lūdzu!

Kāds no deputātiem saka no zāles: Dažiem no mums nav skaidra nākamās ceturtdienas plenārsēdes darba kārtība.

Priekšsēdētājs. Es tikko gribēju to paziņot... Nākamajā ceturtdienā, tas ir, 18. novembrī, pulksten 14.00 notiks svinīgā Saeimas sēde.

Reģistrēsimies! Lūdzu Saeimas sekretāra biedru Tomiņa kungu nolasīt reģistrācijas izdruku.

Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).

Vispirms gribu jums sniegt vēl vienu informāciju, kas arī ir saistīta ar 18. novembri. Nacionālajā teātrī 18. novembrī notiks mūsu valsts neatkarības 75. gadadienai veltīts svinīgs pasākums. Lūdzu deputātus, kuri atradīsies Rīgā un tātad varēs piedalīties šajā pasākumā, pieteikties pēc sēdes beigām Sekretariātā.

Tā. Tagad nolasīšu reģistrācijas izdruku. Nav reģistrējušies šādi deputāti:

Valdis Birkavs (bet ir atzīmēts, ka reģistrējies),

Māris Budovskis,

Ilmārs Dāliņš,

Māris Gailis,

Ernests Jurkāns (ir atzīmēts),

Imants Kalniņš,

Ojārs Kehris,

Jānis Kokins,

Odisejs Kostanda,

Egils Levits (ir atzīmēts),

Andris Līgotnis,

Valdis Pavlovskis,

Gunārs Resnais (bet ir atzīmēts, tātad ir reģistrējies),

Anta Rugāte,

Jānis Vaivads,

Joahims Zīgerists.

Priekšsēdētājs. Nākamā plenārsēde tātad notiks 18. novembrī pulksten 14.00.

 

 

 

Stenogrammu parakstīja:

Redaktores: J.Kravale

L.Bumbura

Mašīnrakstītājas: M.Ceļmalniece

B.Strazdiņa

Korektores: D.Kraule

S.Stikute

SATURA RĀDĪTĀJS

1993.gada 11.novembra sēde

 

Par darba kārtību - 1.lpp.

Priekšlikumi - dep. I.Silārs - 1.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 2.lpp.

- dep. P.Elferts - 3.lpp.

 

Par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem

1992.gada 16.jūnija likumā “Par valsts un pašvaldību

īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību”” - 3.lpp.

 

Par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem

1992.gada 17.marta likumā “Par valsts un pašvaldību

īpašuma privatizācijas komisijām”” - 4.lpp.

 

Par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem

1992.gada 10.jūnija likumā “Par privatizējamo valsts un

pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas

novērtēšanas kārtību”” - 4.lpp.

 

Par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem

1992.gada 9.decembra likumā “Par valsts un pašvaldību

īpašuma privatizācijas fondiem”” - 4.lpp.

 

Par likumprojektu “Par kārtību, kādā atjaunojama

“Pilsētu pašvaldības likuma” (Lik.krāj., 1930, 183.nr.)

piemērošana” - 4.lpp.

Priekšlikumi - dep. M.Gailis - 5.lpp.

- dep. M.Grīnblats - 6.lpp.

Par likumprojektu “Par kārtību, kādā atjaunojama

“Likuma par pagastu pašvaldību” (Lik. krāj.,

1922, 119.nr.) piemērošana” - 7.lpp.

 

Par likumprojektu “Par kārtību, kādā atjaunojama

“Likuma par pagasta padomes vēlēšanām” (Lik. krāj.,

1922, 57.nr., Lik. krāj., 1927, 195.nr.) piemērošana” - 7.lpp.

 

Par likumprojektu “Par kārtību, kādā atjaunojama

“Likuma par apriņķa pašvaldību” (Lik. krāj., 1927,

193.nr.) piemērošana” - 7.lpp.

 

Par likumprojektu “Par kārtību, kādā atjaunojama

“Likuma par apriņķa valdes un revīzijas komisijas

vēlēšanām” (Lik. krāj., 1927, 194.nr.) piemērošana” - 7.lpp.

 

Par likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Somijas

Republikas konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem

un nodokļu nemaksāšanas novēršanai” - 7.lpp.

 

Par likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Igaunijas

Republikas konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem

un nodokļu nemaksāšanas novēršanai” - 8.lpp.

 

Par likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Norvēģijas

Karalistes konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem

un nodokļu nemaksāšanas novēršanai” - 8.lpp.

 

Par likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Zviedrijas

Karalistes konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem

un nodokļu nemaksāšanas novēršanai” - 8.lpp.

Par likumprojektu “Par budžetu un finansu vadību” - 8.lpp.

 

Par likumprojektu “Par 1993.gada 13.septembra

Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas

Republikas nolīguma “Par brīvo tirdzniecību”

ratifikāciju” - 8.lpp.

Par procedūru - dep. A.Gorbunovs - 9.lpp.

- dep. A.Panteļējevs - 10.lpp.

 

Par izmaiņām Saeimas komisiju sastāvā

(dep. K.Leiškalnu atsaukt no Aizsardzības un

iekšlietu komisijas un ievēlēt Valsts pārvaldes

un pašvaldības komisijā un dep. V.Pavlovski

ievēlēt Aizsardzības un iekšlietu komisijā)

Priekšlikumi - dep. A.Lambergs - 11.lpp.

- dep. A.Panteļējevs - 11.lpp.

 

Par deputātu pieprasījumiem

Atbilde uz Saeimas 1993.gada 4.novembra

plenārsēdē pieņemto pieprasījumu Ministru

prezidentam par Ministru kabineta lēmumu

par nekustamajiem īpašumiem Rīgā

Ziņo - valsts ministrs E.Krastiņš - 12.lpp.

 

 

Likumprojekts “Par Nacionālās drošības

padomes izveidošanu” (1.lasījums)

Ziņo - dep. I.Silārs - 15.lpp.

 

Likumprojekts “Par Nacionālās drošības

padomes izveidošanu” (2.lasījums)

Ziņo - dep. I.Silārs - 16.lpp.

Par procedūru - dep. A.Panteļējevs - 19.lpp.

Debates - dep. O.Kostanda - 20.lpp.

- dep. A.Panteļējevs - 22.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 23.lpp.

- dep. V.Kristovskis - 26.lpp.

- dep. J.Sinka - 28.lpp.

- dep. I.Silārs - 29.lpp.

Par procedūru - dep. A.Panteļējevs - 32.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 34.lpp.

Debates - dep. A.Kiršteins - 36.lpp.

 

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem

likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to

apvienībām”” (1.lasījums)

Ziņo - dep. J.Lagzdiņš - 38.lpp.

 

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem

likumā “Par sabiedriskajām organizācijām un to

apvienībām”” (2.lasījums)

Ziņo - dep. J.Lagzdiņš - 40.lpp.

 

Reģistrācijas rezultāti - nolasa dep. Z.Tomiņš - 42.lpp.

 

 

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem

1991.gada 23.decembra likumā “Par nodarbinātību””

(1.lasījums)

Ziņo - dep. P.Elferts - 43.lpp.

Debates - A.Bērziņš (darba valsts ministrs) - 45.lpp.

- dep. J.Lagzdiņš - 46.lpp.

- dep. P.Elferts - 47.lpp.

Informācija - dep. P.Elferts - 48.lpp.

 

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem

1992.gada 19.maija likumā “Par bankām””

(1.lasījums)

Ziņo - dep. A.Piebalgs - 48.lpp.

 

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem

Latvijas Republikas likumā “Par nacionālo un etnisko

grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju””

(1.lasījums)

Ziņo - dep. I.Birzniece - 50.lpp.

Debates - dep. E.Jurkāns - 53.lpp.

- dep. M.Grīnblats - 54.lpp.

- dep. R.Marjaša - 58.lpp.

- dep. I.Bērziņš - 60.lpp.

- dep. A.Kiršteins - 61.lpp.

- dep. A.Seiksts - 64.lpp.

- dep. O.Pavlovskis - 65.lpp.

- dep. E.Jurkāns - 66.lpp.

- dep. A.Žīgurs - 67.lpp.

- dep. J.Ā.Tupesis - 68.lpp.

- dep. J.Sinka - 68.lpp.

- dep. A.Pētersons - 69.lpp.

- dep. A.Panteļējevs - 71.lpp.

- dep. I.Birzniece - 73.lpp.

 

Likumprojekts “Par vietējo pašvaldību vēlēšanām”

(1.lasījums)

Ziņo - dep. J.Lagzdiņš - 74.lpp.

Debates - dep. N.Krasohins - 80.lpp.

- dep. K.Leiškalns - 81.lpp.

- dep. A.Endziņš - 82.lpp.

- dep. V.P.Karnups - 85.lpp.

- dep. E.Jurkāns - 87.lpp.

- dep. J.Lagzdiņš - 89.lpp.

Priekšlikumi - dep. V.P.Karnups - 90.lpp

Par procedūru - dep. J.Lagzdiņš - 90.lpp.

- dep. A.Endziņš - 91.lpp.

- dep. A.Berķis - 91.lpp.

Par deputātu pieprasījumu - nolasa deputāts Z.Tomiņš - 93.lpp.

Par rudens sesijas slēgšanu - 93.lpp.

Priekšlikumi - dep. A.Kiršteins - 93.lpp.

- dep. A.Piebalgs - 94.lpp.

Paziņojumi - Mandātu un iesniegumu komisijas

vārdā dep. R.Apsītis - 95.lpp.

- dep. A.Krastiņš - 96.lpp.

- dep. A.Berķis - 96.lpp.

- dep. A.Lambergs - 97.lpp.

Reģistrācijas rezultāti - nolasa dep. Z.Tomiņš - 97.lpp.

Ceturtdien, 29.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 29.februāra kārtējā sēde
10:30  Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde
17:00  2024.gada 29.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta