Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Divpadsmitā sesija
Otrā sēde

1989.gada 28.jūlijā

Sēdi vada Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis J.Vagris.

Priekšsēdētājs. Labrīt, godājamie deputāti! Atļaujiet man mūsu sesijas rīta sēdi paziņot par atklātu. Lai mēs varētu produktīvi strādāt, jo mūsu darbība būs saistīta ar balsošanu, pārbaudīsim, cik Augstākās Padomes deputātu šodien piedalās sesijā. Lūdzu skaitīšanas komisiju sagatavoties lielam darbam, bet deputātiem lūdzu pacelt balsošanas kartītes.

A.Dambis. Rīta sēdē piedalās 281 deputāts.

Priekšsēdētājs. Skaits, kā redzat, mums samazinās. Pagaidām iemesli nav zināmi. Tomēr lūgums Prezidija darbiniekiem noskaidrot, kāpēc no 312 sarakstā minētajiem deputātiem vakar dienas otrajā pusē mums bija piereģistrēti 290 deputāti, bet tagad ir tikai 281.

Turpinām apspriest Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijas par Latvijas PSR valsts suverenitāti projektu. Šeit ir saņemti divi priekšlikumi. Sakarā ar to, ka šī Deklarācija ir būtisks politisks dokuments, uzskatām, ka tās teksta izstrādāšanai nepieciešams izveidot autoritatīvu redakcijas komisiju. Iespējamās kandidatūras - Samsons, Ziedonis, Millers, Vagris (es lūdzu mani atbrīvot, jo nevar vienlaicīgi vadīt un darboties komisijā), Holšteins, Bresis, Pauls, Zemrībo. Tāds ir viens priekšlikums. Tagad par Konstitūcijas projektu. Vārdu lūdz deputāts Vilis Samsons.

 

V.Samsons (Varakļānu 249.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Mēs vakar patiesībā vienojāmies, ka par pamatu Deklarācijas apspriešanai būtu ņemams universitātes pieteiktais variants.

 

Priekšsēdētājs. To mēs nobalsosim šodien. Tagad ir divi alternatīvi varianti.

 

V.Samsons. Es tikai gribu teikt, ka tas tiešām ir ļoti koncentrēts, man liekas, juridiski ārkārtīgi izkoptā formā, kaut gan mani pilnībā neapmierina, par ko es te teikšu tālāk. Tas atšķiras no deputātu komisijas iesniegtā varianta, kas varbūt nav tā nostrādāts. Tādēļ es pakavēšos pie universitātes izstrādātā un iesniegtā varianta un šai sakarībā izteikšu savus apsvērumus par iespējamo Deklarācijas projektu. Klasisks piemērs mums vēl joprojām ir Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācija, kuru proklamēja tieši pirms 200.gadiem Lielajā franču revolūcijā Satversmes sapulce. Deklarācija nosaka pamatprincipus: tautas suverenitāti un cilvēka dabīgās neatņemamās tiesības. Tātad apmēram to pašu, par ko mēs šodien runājam. No šī laika populārs kļuva sauklis: Brīvība, Brālība, Vienlīdzība. Tātad visas šīs vispārcilvēciskās vērtības pārņēma progresīvā sabiedrība. Tika deklarēta privātīpašuma neaizskaramība un brīvība kā jaunas iekārtas pamatprincips. Tas ārkārtīgi svarīgi. Un diemžēl universitātes juristi to aizmirsuši. Var būt, ka viņu iesniegtais projekts derētu arī pirms 200 gadiem un šodien katrai progresīvai iekārtai. Taču te ir liels trūkums: mūsu sabiedrības pamatprincips nekādā veidā nav deklarēts. Lielās franču revolūcijas deklarācijā privātīpašuma neaizskaramība bija noteikta kā jaunas iekārtas, respektīvi, kapitālisma, pamatprincips. Vai mēs šajā juridiskajā un arī politiskajā dokumentā varam iztikt bez šī mūsu sabiedrības pamatprincipa fiksēšanas? Jo šī deklarācija tomēr noteiks mūsu tautas tālākās likteņgaitas. Proti, vai mūsu Padomju Latvijas suverenitātes Deklarācija, pēc kuras mūs vērtēs nākamās paaudzes un brīnīsies par politisko bērnišķību, nepienāktos fiksēt sociālā taisnīguma principu, par kuru jau 100 gadus, vēl kopš Raiņa un Stučkas jaunības gadiem, ir cīnījusies progresīvā latviešu sabiedrība, sludinot sociālisma ideālu. Saprotot to kā vispārcilvēcisko vērtību un uzskatot, ka šī principa realizēšana var latviešu tautu novest pie nacionālās patstāvības un sociālā taisnīguma. Tā tas bija.

Ne velti mēs, atskatoties vēsturē, runājam par latviešu sociāldemokrātijas lielo lomu cīņā par latviešu nacionālo un sociālo atbrīvošanu pēdējos 100 gados. Tā var teikt: gandrīz 100 gadi sanāk kopā. Referents biedrs Skudra ieminējās tikai par ļeņinisko sociālistisko suverenitātes koncepciju, kurai, es saprotu, viņš šodien ir uzticīgs. Bet diemžēl universitātes juristi ir pat aizmirsuši vārdiņu “sociālisms”, pazaudējuši to. Vai tā ir nejaušība?

Staļiniskais sociālisms bija tiešām kazarmu sociālisms un nosodāms. To mēs esam simtreiz teikuši, un es te šodien to gribu vēlreiz uzsvērt un pasvītrot.Taču sociālisma ideāls, uz kuru vēl šodien cer miljards cilvēku pasaulē un uzskata to kā vienu no augstākām vispārcilvēciskām vērtībām, nav zaudējis savu pievilcību un nozīmi. Ar ko tad latvieši var lepoties? Jā, viņi ir bijuši tie neprātīgie, kas radīja pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Ne es to saku, to teikuši nav arī mūsu bēdīgi slavenie vēsturnieki, jo Ļeņina darbos tādus secinājumus neatrodam. Bet to parādīja un pierādīja Amerikas Savienoto Valstu profesors Andrejs Ezergailis, kurš nesen bija Latvijā un uzstājās dažādās auditorijās. Un vēl pirms desmit gadiem viņš rakstīja par Iskolata republiku 1917.gada Latvijā, kas tapusi vēl pirms oktobra, saskatot tajā Latvijas valstiskuma iezīmes. Starp citu, arī cits Amerikas Savienoto Valstu vēsturnieks, īsts amerikānis Stenlijs Peidžs atzīst, ka tīri parlamentāriskas demokrātijas, brīvu vispārēju vēlēšanu ceļā 1917.gada rudenī Latvijas iedzīvotāji izvēlējās boļševismu. Tā viņš arī rakstīja savā grāmatā, liekot nodaļai virsrakstu “Latvia chooses bolshevism”, bet mēs kaunamies no saviem tēviem un vectēviem. It kā viņi būtu nogrēkojušies, zvērot sociālistiskam ideālam. Tāpēc laikam arī universitātes juristi nav pieminējuši tādu “sīkumu”, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika likumīgi izveidojās un pastāvēja 1919.gadā, kad padomju kongresā 13.janvārī darba tautas izvēlētie pārstāvji deva uzticības mandātu Stučkas valdībai. Kā 1917., tā 1919.gadā, gribam to vai negribam atzīt - vācu militārisms bija tas, kas sagrāva kā vienu, tā otru sociālistiskā valstiskuma aizsākumu Latvijā. Kaut gan atbalstīja citu valstiskumu. Te nerunāšu par kļūdām, ko pieļāva latviešu lielinieki 1919.gadā. Tādas kļūdas bija, un šīs kļūdas izmantoja Pagaidu valdība, lai noturētos vēsturiskā bezdibeņa malā un panāktu tautas vairākuma atbalstu. Viņi to panāca, tad padomes tika padzītas.

Latvieši ir izmēģinājuši parlamenta republiku, bet, kad tā iegāja strupceļā, ko atzina toreiz valdošā šķira, latviešu ekstrēmās aprindas izdarīja apvērsumu 1934.gada 15.maijā. Tad latvieši iepazinās arī ar autoritāro režīmu. Un nezinu, vai mēs šodien varam teikt, ka šim režīmam būtu bijušas perspektīvas mūsu tautas dzīvē. Staļiniskajai agresijai, protams, bija izšķirošā nozīme 1940.gada notikumos Latvijā. To tagad fiksē visi vēsturnieki, bet es piezīmēšu, ka, lūk, izšķiroša nozīme bija arī vācu ķeizara armijai 1918.gadā un fon der Golca armijai 1919.gadā, kas sagrāva padomes un sociālistiskā valstiskuma aizsākumus Latvijā. Es un mana sirmā veterānu paaudze ir piedzīvojusi un savām acīm redzējusi gan parlamentāro republiku, gan autoritāro režīmu, gan staļiniskā kulta despotiju. Un ja mēs šodien atzīstam un sakam, ka mēs esam vīlušies, kas tad mums atliek? Vai griezties atpakaļ, lai atkārtotu šo noieto riņķi, lai mēģinātu vēlreiz un atkal viltos? Jaunā paaudze, protams, visu to nezina un tādēļ tagad jūsmo par aizgājušo. Bet uzprasiet tiem, kam ir sirmas galvas, ko tie saka. Nē, mēs ceram uz atjaunoto, pārkārtoto suverēno Latvijas sociālistisko republiku, kura mums jāuzceļ, un likumdošanas kārtībā Augstākajai Padomei tas jāveicina. Vispār es neredzu citu principu kā sociālisms, lai reāli panāktu tautai, ikvienam cilvēkam sociālo taisnīgumu reālajā dzīvē. tādēļ šajā vēsturiskajā brīdī un šajā vēsturiskajā parlamenta zālē, kas ir daudz ko dzirdējusi un redzējusi, es griežos pie tiem, ja te ir tādi, kas vēl tic sociālisma idejai (bet mītiņos, kā zinām, to mēs nedzirdam, šāda ticība nav saklausāma), pie tiem, kas tic sociālistiskam valstiskumam, tā nākotnei, kas tic nākotnes valstij, par ko sapņoja lielais Rainis, aicinu šajā Deklarācijas projektā, tātad universitātes variantā, ko atbalsta arī Tautas fronte, iestarpināt divas rindkopas. Atļausiet nolasīt. Tātad Deklarācijas preambulā pēc otrā apakšpunkta ieslēgt jaunu rindkopu, kas skanētu: “...pamatojoties uz to, ...ka latviešu sabiedrības progresīvie spēki aizvadītajā gadsimtā, cīnoties par sociālo taisnīgumu un nacionālo neatkarību, veidojuši Latvijas sociālistisko valstiskumu 1917. un 1919.gadā” un tālāk par 18.novembri. Un otru papildinājumu: Deklarācijas noslēgumā pievienot šādu rindkopu (es neticu, ka man tā ir iznākusi oriģināla, tur jūs saskatīsiet varbūt zināmu stereotipu, tā būtu apspriežama un koriģējama): “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāti, apzinoties savu atbildību vēstures un tautas nākotnes priekšā, svinīgi paziņo savu apņēmību atdot savu enerģiju, zināšanas suverēnas sociālistiskas Latvijas Padomju Republikas nostiprināšanai un pilnveidošanai.” (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Aivaram Dambim.

 

A.Dambis. Biedri deputāti! Nav un nekad nav bijuši tautām mazsvarīgi jautājumi. Deklarācija ir politisks dokuments, tas ir jāizstrādā tā, lai visiem būtu saprotams, ko gribam, kāds būs tālākais ceļš mums visiem un arī šim dokumentam. Tam jābūt ļoti noslīpētam, tur jāparāda tas pozitīvais, ko dod mūsu kopējā PSRS sadraudzība. Ne jau visu mēs varam saukt par sliktu un pat par izlaupīšanu. Abas deklarācijas ir vērā ņemamas, deputāti noteikti tās vēl palielinās. Tādēļ ierosinu, pirms sākt apspriest Deklarāciju, izveidot redakcijas komisiju. Lai ieklausītos deputātos un arī uzaicināto biedru runās, lai mūsu pieņemtā Deklarācija šajā vēsturiskajā brīdī būtu pareizi saprasta, es ierosinu, pirms sākt apspriest deklarācijas pirmo un otro variantu, izveidot vēl arī oficiālu komisiju.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Viktoram Alksnim.

 

V.Alksnis. Cienījamie biedri deputāti! Tie lēmumi, kuri šodien tiek pieņemti sesijā, ir liktenīgi. Tie ir ļoti atbildīgi lēmumi visai republikai, visiem cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā. Mani dara uzmanīgu tā steiga, kādā mēs pieņemam dokumentus, kas nav vēl precīzi atstrādāti. Atcerēsimies, kā mēs vakardien apspriedām likumprojektu par republikas saimniecisko aprēķinu. Es ar abām rokām balsotu, ja man būtu mandāts, par republikas saimniecisko aprēķinu. Bet mēs taču neesam apsprieduši visus jautājumus. Bet, kā man zināms, tika iesniegts alternatīvais Rūpniecības uzņēmumu asociācijas likumprojekts. Par šo jautājumu mēs neko neapspriedām. Es uzskatu, ka steiga nevietā. Ir nepieciešams ļoti izsvērti, ļoti precīzi novērtēt pieņemamos dokumentus. Uzskatu, ka ar Deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti mēs nedrīkstam steigties. Šis dokuments ir jānodod visas tautas apspriešanai, lai visa tauta to varētu apspriest.

Situācija republikā ir nestabila. Es salīdzinu situāciju Tautas deputātu kongresā un šeit un redzu - tā ir kā diena pret nakti! Jo kongress tiešām atklāja mūsu valsts sāpīgos punktus, bet šeit, mūsu sesijā - klusi un mierīgi. Jo tie konflikti, tai skaitā arī nacionālie, kas plosa mūsu republiku, arī prasa risinājumu un iejūtīgu attieksmi kā pret atsevišķām latviešu tautas problēmām, tā arī pret citu nacionalitāšu cilvēkiem, kas dzīvo republikā. To arī vajag ņemt vērā. Situācija patiešām mums republikā ir bīstama. Tā ir nokaitēta ne tikai mūsu republikā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, Moldāvijā un citās nacionālajās republikās. Gribu jums atgādināt, kā beidzās analoģiska Igaunijas PSR Augstākās Padomes sesija. Šīs sesijas rezultātā republikā sākās streiki. Aizvakar Igaunijā streikoja 18 rūpniecības uzņēmumi, pārsvarā Tallinā. (Aplausi.) Vakar sākās streiki Kohtla-Jarvē un Narvā, kopumā 33 rūpniecības uzņēmumos. (Aplausi.) Šajā situācijā Igaunijas KP CK un republikas Ministru Padome parādīja ļoti lielu (Aplausi.) nosvērtību, sastopoties ar šo situāciju, un uzsāka pārrunas ar Igaunijas republikas streiku komiteju. Es gribētu informēt jūs, biedri deputāti, ka aizvakar notika Rīgas darba kolektīvu pārstāvju sanāksme. Šajā sanāksmē tika pieņemts lēmums sākt organizēt republikas streiku komiteju un uzsākt darīt to arī rūpniecības uzņēmumos. (Aplausi.) Es saprotu, ka tas, ko es saku, izsauc satraukumu atsevišķos deputātos, bet es vēlreiz gribu pateikt, ka konfrontācija pēc principa “siena pret sienu” ne pie kā laba nenovedīs. Tikai kompromisi, tikai dialogs var novest pie kopīgiem panākumiem. Lūk, ko es gribēju jums pateikt.

Tagad sakarā ar Deklarāciju. Es jau teicu, ka ierosinu nodot Deklarāciju visas tautas apspriešanai.

 

Priekšsēdētājs. Es personīgi pilnīgi piekrītu tautas deputāta Alkšņa teiktajam, ka konfrontācija ne pie kā laba nenovedīs, tas katram ir skaidrs. Bet nevaru piekrist tam, ka mēs vakar it kā steigā esam pieņēmuši lēmumu par ekonomisko patstāvību. Ja jau PSRS Augstākā Padome uzskatīja par iespējamu pieņemt analoģisku lēmumu par Igauniju un Lietuvu, tad kāpēc Latvijai jābūt izņēmumam. Mēs, tieši pretēji, nevis steidzamies, bet gan kavējamies visos šajos procesos. Tas ir mūsu trūkums. Bet pieņemt Deklarāciju - tādas tiesības Augstākajai Padomei ir. Tā ir Augstākās Padomes Deklarācija, nevis visas tautas Deklarācija, tādēļ šeit es pretrunas nesaskatu. Ja ir, lai juristi uz to norāda.

Biedri Plotniek, lūdzu pagaidīt, jo man ir rakstiski ienācis PSRS tautas deputāta Viktora Avotiņa iesniegums.

 

V.Avotiņš. Cienījamā Augstākā Padome! Es ieteiktu uzklausīt katru deputātu un nepārtraukt, jo katrs viedoklis ir svarīgs, lai kā tas mums arī nepatiktu. Otrkārt, es domāju, ka Deklarācija ir jāpieņem. Cilvēkiem ir jāzina, uz ko ir spējīga, uz kādu suverenitāti iet šī Augstākā Padome un kādu atbildību tā uzņemas pārējo cilvēku priekšā. Man ir zināmas polemiskas tēzes sakarā ar Viļa Samsona uzstāšanos. Ja tas būtu partijas plēnums, tad es piekristu Vilim Samsonam, bet pašreiz es ieteiktu atturēties no partijas pozīcijas uzmākšanas. Un tieši tāpēc, ka daudzas lietas nav noskaidrotas sociālisma sakarā, ļoti daudzi cilvēki tajā ir vīlušies. Es šaubos, vai ļoti daudzi cilvēki tur ārā domā tāpat, kā domā Vilis Samsons. Ko mēs varam pieprasīt? Mēs varam pieprasīt patlaban tikai aklu ticību pretrunā ar to praksi, kas ir nesen bijusi. Pirms tam, kā jau teica, daudz kas ir jānoskaidro. Jānoskaidro tas, cik ilgi mēs vēl pirmskapitālisma attiecības uzskatīsim par sociālistiskām. Mēs to saucam par valsts sociālismu, bet kā rokās tad ir ražošanas līdzekļi, vai tie pieder sabiedrības locekļiem? Un ja mēs to uzskatām par sociālismu, tad mēs pieturamies nevis pie Gorbačova un Ļeņina pozīcijas, bet mēs pieturamies pie Ņečajeva, Trocka, Staļina, Brežņeva un tā tālāk pozīcijām. Vai mēs gribam šādu sociālismu? Tad arī mums ir tautai jāpaskaidro, ko mēs uzskatām, kādu mēs gribam, vai mēs gribam prasīt aklu ticību vai tiešām mēs gribam pamatot kā partijas biedri šīs tēzes. Tāpēc es iesaku pagaidām no tā atturēties, lai būtu skaidrība, ko uzskatāt par sociālismu. Es neuzskatu par sociālismu esošo valsts īpašuma monopolizāciju valsts rokās. Ir nepieciešamas dažādas īpašuma formas, līdzvērtīgas, nepieciešama ekvivalenta apmaiņa, brīvs preču, pakalpojumu, intelekta tirgus. Vai tas mums ir, vai mēs esam devuši kaut kādas cerības, ka tas mums būs? Tāpēc vajag noskaidrot, manuprāt, vispirms partijas organizācijā šīs lietas un tikai tad tās pasludināt suverenitātes Deklarācijā. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Plotniek!

 

A.Plotnieks. Šeit sēdošo PSRS tautas deputātu vārdā es kategoriski protestēju pret šīs augstās tribīnes izmantošanu, lai stiprinātu starpnacionālo naidu, popularizētu streikus un ar šantāžas metodēm iedarbotos uz Augstāko Padomi. (Aplausi.) Lūdzu sesijas vadību kategoriski vērsties pret šādiem mēģinājumiem.

 

Priekšsēdētājs. Viktors Avotiņš teica, ka jādod iespēja katram izteikt savas domas, bet mēs varam tās pieņemt vai nepieņemt. Es piekrītu jūsu prasībai neatļaut izmantot šo tribīni, lai popularizētu streikus. Un lūgums nākošajiem runātājiem uzstāties par tēmām, kas saistītas ar darba kārtību, bet nevis vispār par dzīves problēmām, dažādām neveiksmēm, jo vairāk par to, vai mūs apmierina streiki vai neapmierina.

Vārds Jāzepam Barkānam.

 

J.Barkāns (Daugavpils 101.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es iesaku komisiju neveidot, dot iespēju deputātiem izteikties, jo jautājums par Deklarācijas pieņemšanu, manuprāt, ir nobriedis un neatliekams. Un būtu nepareizi šo Deklarāciju sagatavot, piedaloties tikai nelielai deputātu grupai. Pats es atbalstu otro Deklarācijas variantu, tā saukto universitātes variantu. Gribu tajā ienest divus konkrētus papildinājumus. Deklarācijas daļā pirms vārda “pasludināt” otrajā lappusē ierosinu pabeigt 1.daļu ar teikumu, “ka tiek atjaunota republikas reālā valstiskā suverenitāte”. Palīgteikumu izsvītrot un sākt ar jaunu teikumu: “Latvijas PSR Augstākā Padome, pildot atklāti pausto tautas gribu, pasludina.” Šajā gadījumā, manuprāt, mums jābalstās uz tautas gribu. Un būtu žēl, ja kāds grib pateikt, ka viņš nezina, kāda ir tautas griba. Un konkrēti, pie esošajiem punktiem ierosinu klāt pierakstīt kā trešo šādu punktu: “Latvijas PSR ir sava valstiskā pilsonība. Par Latvijas valsts pilsoni var kļūt katrs Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs, neatkarīgi no viņa tautības, sociālās piederības un reliģiskās pārliecības. Pilsonības iegūšanas un zaudēšanas pamatus un kārtību, kā arī pilsoņu tiesisko statusu nosaka Latvijas PSR likums par pilsonību.” Un dokumenta beidzamais punkts manā skatījumā varētu būt šāds: “Latvijas PSR Augstākā Padome apliecina Latvijas valsts un citu savienoto republiku iedzīvotājiem, ka savā praktiskajā darbībā tā konsekventi turēsies pie demokrātiskām konstitucionālajām metodēm. Šī deklarācija nekādā mērā nav vērsta pret citu republiku valstu vai tautu likumīgajām interesēm.” Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Peteram.

 

J.Peters. Cienījamie Latvijas Augstākās Padomes deputāti! Es negribu pateikt neko oriģinālu, es gribu pateikt tikai to, ko esmu teicis jau vairākkārt. Un proti, es domāju, ka visai Latvijas sabiedrībai ļoti sāp tas, ka mēs jau esam kļuvuši par ķīli Baltijas republiku vidū. Par ķīli, kas šķeļ Lietuvu no Igaunijas. Nepaies ilgs laiks, kad abas šīs tautas, abu šo republiku visu tautību iedzīvotāji mums sāks to pārmest. Tāpēc es ļoti lūdzu nopietni izturēties pret šo Deklarāciju, ko universitātes variantā, manuprāt, ir uzrakstījuši ļoti kompetenti cilvēki. Es nezinu, kas tie ir, es vienkārši jūtu to lasot un ļoti jūs aicinu nobalsot par šo Deklarāciju. Es neticu, ka streiku komitejas, par kurām šeit tika minēts, organizē strādnieki, ka tas ir strādnieku interesēs. Tas tā nevar būt, jo strādnieki ir pilnīgi pārliecināti, ka Latvijas suverenitāte var tikai uzlabot viņu sociālos un ražošanas apstākļus, kuri pašreiz daudzās rūpnīcās ir lopiskā stāvoklī. Domāju, ka šeit mums ir darīšana ar centrālo resoru administrāciju un ierēdniecību, kas par visu varu grib saglabāt savu kundzību, savu zināmā mērā varbūt pat monopolistisko imperiālistisko kundzību, kas palikusi pāri no cara laika izpratnes. Domāju, ka politiska iemesla streiki ir uzskatāmi par politisku spiedienu, par politisku demonstrāciju. Cilvēki visā pasaulē, kur ir streiku kustības pieredze, streiko ekonomisku iemeslu dēļ. To gods godam darīja arī, manuprāt, Kuzbasa un Donbasa ogļrači, kuri galu galā ir visvairāk neapmierināti ar ražošanas apstākļiem, ar sociāliem apstākļiem. Bet viņi neizdarīja uz valdību politisku spiedienu, to es lūdzu saprast tiem, kas organizē streikus, un tiem, kas streikus par visu varu propagandē un mūs mēģina baidīt un visādā veidā apspiest. Šeit biedrs Samsons runāja par vārdu “sociālisms”. Ko es par to domāju? Es domāju, ka šajā Deklarācijā ir pietiekoši daudz godprātīgu sociālisma meklējumu un izteiktas sociālistiskas orientācijas domas. Ja mēs vēlreiz šo vārdu “sociālisms” pieliksim, ar to nekas nemainīsies. Pat pašā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas nosaukumā ir vārds “sociālisms”, un es domāju, ka tā būtu tikai liekvārdība. Protams, es ļoti cienu biedra Samsona domas, taču, manuprāt, diez vai vajag nodarboties ar deklaratīvismu. Es aicinu Augstāko Padomi ar likumdevēja tiesībām pieņemt šo Deklarāciju. Iespējams, ka te ir vajadzīgi kādi īsi precizējumi, par to jau deputāti runās. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Kas vēl vēlas izteikties? Džemma Skulme. Labi, bet pēc tam ļaujiet izteikties arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem.

 

Dž.Skulme. Man liekas, ka pašā Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijas nosaukumā ir pateikts viss par to, par ko biedrs Samsons minēja, par šo sociālismu. Tas jau ir apliecinājums. Par biedra Samsona priekšlikumu papildināt tekstu par sociālo taisnīgumu, es uzskatu, ka tas varbūt mierīgi varētu figurēt, jo tas, kas ir pateikts par tiesībām uz dzīvi, uz brīvību un centieni pēc laimes, sociālā progresa un dzīves apstākļu uzlabošana, to var arī nosaukt par sociālo taisnīgumu. Man ir tāds priekšlikums, tas attiecas uz otro lappusi, te ir tā: “Kopš šī brīža, pēc šīs Deklarācijas pieņemšanas, Latvijas PSR attīstība...” utt. Mans priekšlikums ir par Latvijas PSR nosaukumu. Es vispirms lūdzu neuzņemt to ne ar aizdomām, ne ar kaut kādu zemtekstu, bet vienkārši šos apliecinājumus nosaukumā mums nevajadzētu vairs turpināt izdarīt. Vajadzētu nosaukt vai nu Latvijas Republika, vai vienkārši Latvija. Tas būtu pareizi un godīgi. Domāju, ka to vislabāk var pateikt valodnieki, kā jāskan parlamentāras republikas nosaukumam. Mums ir jādomā šajā virzienā. Mēs visi taču ļoti labi zinām, ka mēs pagaidām esam tikai trenēti sociālismam, tas ir mūsu ierocis, tas būs arī mūsu turpmākās iekārtas pamatā, par to nevajadzētu izteikt bažas. Tā kā es lūdzu varbūt izskatīt šo manu priekšlikumu par Latvijas Republikas nosaukumu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Janīnai Āboliņai.

 

J.Āboliņa (Ikšķiles 253.vēlēšanu apgabals).

Uzskatu, ka mēs, deputāti, esam šodien spējīgi un mums noteikti ir jāpieņem šī Deklarācija. Domāju, ka nav vajadzības pēc plašas tautas apspriešanas, jo mēs, deputāti, tikāmies ar saviem vēlētājiem un zinām viņu domas. Tas ir pirmais. Tagad otrais. Tā kā mums rodas priekšlikumi, papildinājumi, domāju, ka būtu pareizi ievēlēt redakcijas komisiju, lai apkopotu visas šīs domas. Ierosinu redakcijas komisijā ievēlēt deputātu biedru Ķezberu, tā kā universitātes Deklarācijas variantā ir runa par 1940.gada notikumiem. Mēs zinām, ka biedrs Ķezbers rītdien mums ziņos par šiem jautājumiem. Tātad mans priekšlikums - redakcijas komisijas sastāvā iekļaut biedru Ķezberu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Saleniekam.

 

J.Salenieks (Ezeres 287.vēlēšanu apgabals).

Pirmkārt, es gribēju ierosināt pabeigt vispārējo diskusiju un runāt konkrēti, un nobalsot par variantu, pie kura strādāsim. Kaut gan visi, kas runā par to, uzskata, ka pieņemams ir universitātes variants. Otrkārt, ir vairāki priekšlikumi, varbūt nekas nenotiks, ja mēs Deklarāciju pieņemsim nevis pēc 15 minūtēm vai pusstundas, bet pēc stundas vai divām. Iesniegsim konkrētus priekšlikumus, pretējā gadījumā mums izvēršas vispārpolitiska diskusija. Konkrētus priekšlikumus par deklarāciju. Tas ir tas, kas attiecas uz Deklarāciju.

No savas puses es gribēju teikt attiecībā par to, ka ir dažādi viedokļi no PSRS tautas deputātiem. Mums iznāk kaut kā ļoti dīvaini. Līdzko mēs, republikas deputāti, uzsākam sarežģīta jautājuma apspriešanu, tā uzreiz iniciatīva izslīd mums no rokām. Tā acīmredzot ir mūsu vaina. Tomēr diemžēl es noskatījos, ka priekšroka PSRS tautas deputātiem tiek dota arī no prezidija puses; ja roku ceļ vienlaicīgi arī republikas deputāts, vispirms pie vārda tiek PSRS tautas deputāts.

 

Priekšsēdētājs. Piedodiet, biedri Saleniek, ja tas tā ir noticis, taču tas ir bez kaut kāda mērķa. Nosaucu to, kura roku pirmo pamanu.

 

J.Salenieks. Es to nesaku pretenziju veidā, bet gribu aicināt mūsu pašu deputātus vairāk domāt un aktīvāk piedalīties apspriešanā.

 

Priekšsēdētājs. Pilnīgi pareizi, es kā sesijas vadītājs pieņemu biedra Salenieka kritiku, aizrādījumu. Turpmāk, lai PSRS tautas deputāti neapvainojas, ka prioritāte tiks dota Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, PSRS tautas deputātiem paliks padomdevēja balsstiesības. Lūdzu, biedre Artmane.

 

A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).

Es saprotu, tāpat kā mēs visi, ka šādas Deklarācijas parādīšanās, kuru atbalsta republikas Augstākās Padomes un republikas partijas vadība, liecina, ka tas ir ļoti nopietns dokuments. Es saprotu arī to, ka Deklarācijai bija jāparādās, pirms mēs sākām apspriest grozījumus un papildinājumus mūsu Konstitūcijas projektā, vēl pirms pilsonības likuma nopublicēšanas un apspriešanas. Šī Deklarācija tomēr pasludina mūsu kopējo viedokli, to, ko mēs vēlamies. Es gribu izteikt savu personisko apmierinājumu, man pat ir liels gandarījums par to.

Šinī periodā, kamēr mēs strādājam, domājam, mēs tā arī cīnāmies paši it kā ar sevi, it kā ar savu sirdsapziņu, jo negribas jau nevienam pāri nodarīt, īpaši tiem, kas ir asinis izlējuši par lieliem komunisma ideāliem, negribas nozaimot arī cildenus pieminekļus, kas uzcelti šīs valsts radītājiem. Bet, no otras puses, man visu laiku liekas, ka partijai tomēr ir jābūt tai, kas ved sev līdzi un mudina tautas prātus, godu un sirdsapziņu. Es teikšu atklāti, ka es ļoti visu šo laiku šaubos par Latvijas Kompartiju, un šodien, kad es esmu šinī zālē līdztiesīga ar visiem mūsu deputātiem, kam tauta šos pienākumus uzticējusi, es gribu izteikt savu gandarījumu par to, ka mēs esam šādu Deklarāciju izvirzījuši, pie tam vēl divos variantos. Mēs atbalstām universitātes variantu, kurā ir norādīti vēsturiski faktori, mūsu būtiskais tapšanas periods. Es dziļi cienu Vili Samsonu un visu, ko viņš ir darījis, jo viņš to ir darījis atklāti un godīgi. Bet, biedri Samson, es jums teikšu atklāti un godīgi, es esmu cilvēks, kam mūsu padomju valsts ir uzticējusi ārkārtīgi lielus pienākumus ārpus mūsu zemes robežām. Es, tāpat kā ļoti daudzi no mums, ārkārtīgi labi zinu citu tautu un tautību viedokļus. Es labi jūtu, zinu, redzu un saprotu, kā mainās citu dažādu valsts iekārtu pilsoņu attiecība pret mūsu valsts pilsoņiem, pret mums, kas pārstāvam vienu lielu padomju valsti. Un tas ir tāpēc, ka mēs ejam pa šo demokrātisko brīvības ceļu. Es domāju, ka tas, ko jūs esat darījuši, ir tas pamats, kas ir ielikts šai attīstībā. Un jums nevajag baidīties par to, ka šodien mēs gribam veidot citādu sociālismu. Varbūt pēc pieciem gadiem mēs to nesauksim vairs par sociālismu, jo sociālisms kā tāds, kāds tas ir bijis iecerēts, ir absolūti sevi nogāzis no pjedestāla. Tāds sociālisms neder, tāds nevar pastāvēt, tā ir tautu bojāeja un vešana pretī iznīcībai un tautu nabadzībai. Sociālismam visās valstīs, kur tas ir sācis veidoties, ir vienādas vainas. Tā ir bezatbildīga attieksme pret darbu, sirdsapziņas trūkums attiecībā pret savu pienākumu izpildi, godaprāta trūkums lielu valsts notikumu gadījumos, kad vajag mesties cīņā, bet viens otrs ieraujas savā stūrītī ar domu: “Gan jau manā vietā kāds izdarīs.” Vai jūs domājat, biedri Alksni, ka es nesaprotu, par ko jūs runājat? Jūs nesat latviešu uzvārdu un esat cildena revolucionāra dēls. Es zinu, ka jūsu tēvs gan cīnījās par kaut ko citu, nekā jūs tagad. Es nevaru saprast, kā jūs varat atļauties šodien, kad visu Latvijas iedzīvotāju acis ir vērstas uz mums, teikt: “Es zinu, kas notiks, ja jūs to pieņemsiet.” Bet es jums teikšu, biedri Alksni tā: es neticu, ka mani krievu draugi, ukraiņi un cittautību pilsoņi, mani skatītāji, mani sirsnīgi cienītāji varētu attiekties pret manas tautas neatkarības Deklarāciju un mūsu nākotni tādā veidā. Es tam neticu. Un es kategoriski pieprasu, lai jūs un jūsu draugi nenodarbotos ar to, bet gan nodarbotos ar ko citu, un proti: atbalstītu šo Deklarāciju un atbalstītu mūsu centienus, kā labā mēs šeit esam pulcējušies. Nevajag kurināt šīs naida attiecības. Pirmajā cīņas karstumā daudz kas netika saprasts, un daudzi cilvēki, kas nav latviešu izcelsmes, uzskatīja, ka viņiem visa dzīve sajuks, viņi šaubījās neziņā, kāda būs viņu nākotne un kur viņi dzīvos. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Latvijas pilsoņi, ejot tādu ceļu, kādu mēs šodien esam iecerējuši savā Deklarācijā, būs ļoti apmierināti un priecīgi. Jo tas jau nav vienas galvas izdomāts, tas ir kopīgs, milzīgs darbs, un es domāju, ka zem darba karoga var pulcēties droši, jo tie, kas strādā, tie taču arī uzvar. Es aicinu izstrādāt līdz pilnībai otro, tā saucamo universitātes Deklarācijas projektu. Aicinu visus deputātus balsot par šo projektu un pieņemt to, pirms mēs sākam apspriest Konstitūciju. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Prioritāte ir republikas deputātiem, citādi mani apvaino par simpātiju vai antipātiju izrādīšanu. Vārds deputātei Irinai Ziemelei.

 

I.Ziemele (Jaunjelgavas 291.vēlēšanu apgabals).

Man, sēžot šeit, zālē, pašreiz izveidojies tāds priekšstats, ka pašreiz republikas deputāti ir ļoti pasīvi, apspriežot šo Deklarāciju. Un gandrīz jādomā, ka daži tiešām sāk domāt, vai šo Deklarāciju pieņemt vai nepieņemt. Uzskatu, ka mūsu visu viedoklis ir, ka šī Deklarācija ir jāpieņem. Es domāju, ka universitātes variants atšķiras no komisijas varianta ar to, ka šis universitātes variants uzrakstīts asākos, tiešākos vārdos. Varbūt varētu pat teikt - formulēts nelaipojot. Bet nekad Deklarāciju neuzrakstīsim tā, lai tajā būtu ielikta mūsu katra domā. Pie tās ir strādājuši juristi, un ļoti iespējams, ka mūsu literātiem un vēsturniekiem tur vēl ir pasakāms savs vārds. Pievienosimies domai, ka jāizveido komisija, lai Deklarāciju literāri un vēsturiski apstrādātu, bet nevilksim garumā šīs Deklarācijas pieņemšanu. Mani ārkārtīgi dziļi aizskāra, es pat mierīgi nevaru runāt, PSRS tautas deputāta biedra Alkšņa teiktais. Es esmu zemniece pēc izcelšanās un pēc visas savas būtības, un es jūtos labi tikai tad, kad ar basām kājām stāvu uz zemes. Cienījamie rūpnieki, beidziet piedraudēt, un, ja jūs domājat, ka zemniekam šodien ir ļoti viegli vākt ražu, ražot maizi, tad atnāciet un pastrādājiet mūsu vietā. Es, cienot šo augsto tribīni, neapstāšos pie visa tā, kas mūs traucē strādāt. Bet vienreiz vajag izbeigt šos draudus. Kāpēc mēs, zemnieki, pacietīgi nesam savu krustu un ražojam visu to, kas cilvēkam vajadzīgs uz galda? Ja visā pilnībā nav apmierinātas mūsu prasības pusdienu un brokastu galdā, tad ticiet man, ka tas nav mūsu slinkums un tā nav mūsu negribēšana. Vairāk es nerunāšu un netērēšu laiku. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Edgaram Bānam.

 

E.Bāns. Mani ļoti aizkustināja deputātes Ziemeles runa, un es nevaru vienkārši nepateikt pāris vārdu. Gribu runāt par to pašu maizīti. Un šī maizīte liek mums visiem būt godprātīgiem attiecībā uz latviešu tautas interesēm un arī to tautu interesēm, kas dzīvo kopā ar mums un kopā ražo maizīti. Ja mēs šodien nepieņemsim šo Deklarāciju, var gadīties, ka mūsu cilvēki mums izsaka neuzticību. Tajā ir tautas slēptākās jūtas, jūtas, ko tā ir lolojusi sirdī jau sen, arī stagnācijas gados. Tauta ir gaidījusi laiku, kad mūsu valsts būs suverēna, kad mūsu valsts ar visām valstīm dzīvos draudzīgi un draudzīgi arī tirgosies. Tāpēc jebkura vilcināšanās un jebkura apspriešana var novest tikai pie šī jautājuma degradācijas. Es domāju, ka zemnieki darīs visu, lai godprātīgi pildītu to, kas viņiem jāpilda. Mēs varam strādāt ar pilnu atdevi tikai tad, ja zinām, ka mūsu Augstākā Padome iestājas par mūsu suverenitātes prasībām.

Otrkārt, mēs esam par citādiem streikiem. Mēs esam par streikiem strādāt sestdienās, strādāt svētdienas, strādāt dienu un nakti, lai novāktu bagātu ražu. Tāpēc es ierosinu Augstākai Padomei pieņemt šinī sasaukumā likumu par to, ka streiki kā politiskās cīņas forma ir noliedzami. Tā mēs pie bagātības nekad netiksim. (Aplausi.)

 

No zāles. Pirms sesijas mēs tikāmies ar saviem vēlētājiem Jūrmalā. Tādas tikšanās ir kļuvušas par tradīciju. Vēlētāji mums iedeva līdzi uz sesiju savu Deklarācijas redakcijas projektu, kas principā sakrīt ar universitātes juristu izstrādāto projektu. Es domāju, ka tādi Deklarāciju projekti tika iesūtīti arī no citiem republikas reģioniem. Līdz ar to ir pamats domāt, ka republikas iedzīvotāji ir iesaistījušies Deklarācijas apspriešanā un nav nepieciešams vēlreiz likt to tautas apspriešanai. Tā kā es piekrītu biedra Dambja ieteiktajam variantam izveidot redakcijas komisiju, precizēt un pieņemt šodien Deklarāciju. Un pēdējais. Godājamam tautas deputātam biedram Alksnim es tomēr ieteiktu vēlreiz, ja viņš nav lasījis, izlasīt biedra Gorbačova aicinājumu, kurš tika publicēts vakardienas avīzē. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Ivaram Ķezberam.

 

I.Ķezbers. Domāju, ka neviens demokrātiskas valsts parlaments mūs šodien laikam apskaust nevar. Jo ieklausieties, mēs apspriežam Deklarāciju par Latvijas suverenitāti. Piecdesmit gadus eksistē Latvijas parlaments, un pēc 50 gadiem mēs lemjam šo jautājumu. Sākot savu īso uzrunu ar šo paradoksu, man gribas vēlreiz atgādināt, cik svarīgs ir šis jautājums, un domāju, ka šodien mums šis jautājums ir jāatrisina. Deklarācija ir jāpieņem. Tas ir pirmkārt, otrkārt man gribas pasvītrot to, ka, ja mēs paskatāmies uz visu priekšlikumu paketi, kāda ir iekļauta mūsu dienas kārtībā, tad Konstitūcijas labojumiem ir principiāla, vēsturiska un... Tāpēc man gribētos, lai šīs komisijas jau izdarītie slēdzieni arī iegultu šajā dokumentā. Jo, redzat principiālie jautājumi, tādi kā 18.gada 18.novembris, 39. un 40.gads, tie ir tādi likteņpagriezieni latviešu tautas un mūsu republikas vēsturē, kurus laikam ar vieglo artilēriju vai vieglās kavalērijas uzbrukumu nevar atrisināt. Tie ir principiāli jautājumi, un tādēļ es vēlreiz atkārtoju, ka šī Deklarācija par Latvijas suverenitāti ir nākusi laikā, tā atbilst laikmeta prasībām, un tā ir jāpieņem šodien un kompetenti. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Kā sesijas vadītājs es izteikšu savu priekšlikumu. Ja tas nebūs pieņemams, mēs turpināsim debates. Te tika izteikti dažādi priekšlikumi, es neņemos viņus apkopot un iekļaut Deklarācijas tekstā, un diez vai tas izdotos arī mums visiem kopā. Tādēļ, tas laikam bija biedra Dambja ierosinājums, mums vajadzētu izveidot nelielu komisiju, un lai tā sāk darboties, lai mēs tik tiešām šodien šo Deklarāciju varētu pieņemt. Mēs jau vakar gribējām pieņemt, bet neizdevās. Es domāju, ka jāņem viens variants, konkrēti otrais variants un izteiktie priekšlikumi, visu to ņemot vērā, komisijai pastrādāt stundu vai divas. Un tad komisijas vadītājs var par katru punktu no šīs tribīnes konkrēti runāt. Ir pieņemams tāds variants? Jā. Ko ieslēgt šajā komisijā? I.Ķezbers nevar vadīt šo komisiju, lūdzu arī mani atbrīvot, jo grūti to savienot ar sesijas vadīšanu, fundamentāla nozīme. Tāpēc būtu labi, ka mēs šodien vienotos izveidot nelielu, bet darba spējīgu grupu, kas pastrādātu un precizētu šo Deklarāciju, bet galveno uzmanību veltītu Konstitūcijas labojumu fundamentālai apspriešanai, jo galu galā tā ir tā reālā likumiskā bāze un virzība uz priekšu. Bet Deklarācija absolūti nepieciešama. Es aizstāvu un atbalstu universitātes juristu izstrādāto variantu, jo manā skatījumā tas ir daudz precīzāks un, ja tā var teikt, arī siltāks un tautai pieņemamāks, tāpēc gribētos arī līdzdarboties un iesniegt savus priekšlikumus, papildinot šo Deklarāciju. Tomēr uzskatu, ka šajā dokumentā vēl ir vairākas būtiskas neprecizitātes. Ja jau mēs runājam par 39.gadu, te ir teikts “protokoli”, bet bija tikai viens protokols, un nevis Latvijas jūra, bet gan Baltijas jūra, un daudzi citi momenti, kuri prasa fundamentālu piestrādi.

Un nobeigumā, kā jūs zināt, Maskavā darbojas komisija, kura principiāli izvērtē 39.gada dokumentus. Šajā komisijā kopā ar mani darbojas deputāti Mavriks Vulfsons, Nikolajs Neilands. Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka šīs komisijas darbs ir ļoti principiāli nozīmīgs. Viena lieta ir pieņemt Deklarāciju un nolasīt to savai tautai, otra lieta ir, ka šo Deklarāciju vajag arī uzrakstīt un pasniegt tā, lai to klausītos un lasītu arī citi un izprastu mūs. Tas ir ļoti būtisks elements, ja mēs runājam par šo dokumentu. Savā vietā lūgtu deleģēt biedru Ķezberu. Acīmredzot vajadzētu komisijā ne vairāk kā 5 cilvēkus. Ir nosaukts rakstnieks Imants Ziedonis. Nav? Biedrs Ziedonis ierosina biedru Bresi. Tātad ir nosaukti biedri Ķezbers, Bresis, Holšteins. Komisija pati ievēlēs vadītāju. Es, piemēram, redzu, ka biedrs Holšteins varētu mums te ziņot. Tagad no juristiem biedru Salenieku varētu un no mūsu deputātu pastāvīgās komisijas biedru Milleru. Un kas ir autors no universitātes? Biedrs Zaķis? Tātad arī biedrs Zaķis. Varbūt pietiek? Bet literārai apstrādei? Ja Imants Ziedonis atsakās, tad varbūt Jāni Peteru? Tātad biedri Zemrībo, Salenieks, Peters, Ķezbers, Holšteins, Bresis, Millers, Zaķis, Samsons. Es domāju, ka pietiek.

 

V.Samsons. Es atsaucu savu kandidatūru, lai jau raksta bez tā “sociālistiskā”.

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Samsons atsauc savu kandidatūru.

 

V.Artmane. Es gribu ierosināt redakcijas komisijas sastāvā Imantu Ziedoni, viņš tikai atteicās no komisijas vadības, bet nevis no darbošanās komisijā.

 

Priekšsēdētājs. Es sapratu, ka viņš vispār negrib, bet, ja piekrīt, tad lai ir biedrs Ziedonis. Cik jau ir?

Vajag vēl vienpadsmito. Biedru Čevačinu? Labi, pietiks.

Tātad vēlreiz nosaukšu uzvārdus: deputāti - gan PSRS tautas deputāti, gan republikas Augstākās Padomes deputāti: Zemrībo, Salenieks, Peters, Ķezbers, Holšteins, Bresis, Millers, Zaķis, Ziedonis, Djačkovs, Čevačins. Kas par šādu komisijas sastāvu? Kas ir pret? Nav. Kas atturas? Trīs.

Ir priekšlikums komisijas locekļiem negaidīt pārtraukumu, bet tūlīt sapulcēties kādā brīvā telpā un sākt darbu. Domāju, ka deputāti to atļaus. Nav iebildumi? Vajag balsot?

 

No zāles. Nē!

 

Tātad lūdzu komisiju sākt darbu. Līdz pārtraukumam mums vēl ir 45 minūtes. Mēs varam sākt apspriest izmaiņas Konstitūcijā. Bet, pirms mēs sākam apspriešanu, būtu nepieciešams, ja jūs neiebilstat, ievēlēt redakcijas komisiju, kura jums izsniegtajā lēmuma projektā par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai iekļautu iesniegtos labojumus un priekšlikumus. Kādi priekšlikumi ir par personālo sastāvu? Biedri Muceniek, lūdzu.

 

I.Mucenieks. Ierosinu komisijas sastāvu papildināt ar Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem Leonu Vītolu un Imantu Ziedoni, kā arī ierosinu redakcijas komisijas sastāvā iekļaut Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Lanceru, PSRS tautas deputātus Ritu Kukaini un Leopoldu Ozoliņu, Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku Induli Emsi.

 

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu? Nav. Šie cilvēki ir saistīti ar šiem jautājumiem un strādā šajā jomā. Biedru Zemrībo mēs varētu izslēgt no komisijas sastāva, tā kā mēs tiešām viņu ļoti noslogojam gandrīz visos jautājumos. Kā tad ir ar juristu pārstāvjiem? Šeit būs arī juridiska rakstura momenti, un juristam vajadzētu būt komisijas sastāvā, īpaši tādam, kas ir saskāries ar ekoloģijas jautājumiem. Varbūt kāds brīvprātīgi pieteiksies? Salenieks? Salenieks aizgāja, bet tas nekas, jo Deklarācijas izstrādes komisija šodien beigs savu darbu. Nav iebildumu pret to, ka iekļaujam Salenieku komisijas sastāvā? Nav. Tātad biedra Zemrībo vietā ieslēdzam deputātu Salenieku.

 

No zāles. Skudru.

 

Priekšsēdētājs. Skudram pietiek darba ar Konstitūcijas grozījumiem un ar likumu par vēlēšanām. Nevar vienam cilvēkam likt darboties visur. Es domāju, ka mums vajag censties, lai visi deputāti būtu noslogoti maksimāli iespējamības robežās, lai neiznāktu tā, ka dara tikai vieni, bet pārējie sēž un skatās. Tā kā es lūgtu biedru Skudru vairāk nekādā redakcijas komisijā neievēlēt. Tātad ievērojam šos pamatpriekšlikumus un papildinājumus. Biedri Ozoliņ, lūdzu.

 

L.Ozoliņš (PSRS tautas deputāts).

Tā kā notiek pārbūve, tad tomēr, ja papētam sarakstu, tad mēs jau ievērojam, ka tas ir sastādīts “labo” laika stilā. Lai būtu demokrātiskāk, es gribētu vēl mazliet pateikt par vienu kandidatūru - Leonardu Misānu. Ierosinu viņu neiekļaut komisijas sastāvā, jo ir zināmi meliorācijas panākumi pagājušajā desmitgadē, kā arī sīko upīšu iznīcināšana un arī ne pārāk izteikta dabas aizsardzība Dobeles apvidū. Tātad ierosinu neievēlēt šajā komisijā Leonardu Misānu, jo es baidos, ka mēs nevarēsim pieņemt dažus punktus sakarā ar to, ka tie jau pašreiz izraisa šaubas, pateicoties spiedienam no dažu deputātu puses.

 

Priekšsēdētājs. Kā deputāti vērtē šo priekšlikumu par biedru Misānu? Atstāt. Labāk vairāk pastrīdēties komisijā nekā šeit sesijā. Nav iebildumu? Nav. Tātad biedrs Misāns paliek.

 

J.Janovskis (Saldus 290.vēlēšanu apgabals).

Es gribētu aktīvi piedalīties šo jautājumu izstrādē un iesaistīties komisijas darbā, jo jautājums ir ļoti sarežģīts un man ir konkrēts priekšlikums.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt ņemsim vērā saimnieciskā ministra vēlēšanos, tā kā viņi arī piekūpina gaisu un zināmā veidā bojā ekoloģisko situāciju. Pieņemam? Jā.

 

R.Bērziņa. Man ir priekšlikums vēl komisijā iekļaut biedreni Siņeļņikovu, jo viņa aktīvi cīnās par Olaines tīrību.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir iebildumi? Nav. Vai vēl būs priekšlikumi? Tikai lai neiznāk tā, ka mēs visu sesijas sastāvu ieslēdzam komisijā. Tā jau mums tagad iznāk liela. Tātad kas par to, lai redakcijas komisiju apstiprinātu, lūdzu balsot. Lielākais vairākums “par”. Kas “pret”? Nav. Atturas? Nav. Tātad šī komisija lai strādā pārtraukumos un, ja ir vajadzība, vakarā pēc sēdes.

 

J.Bojārs. Man ir viens ļoti būtisks priekšlikums. Mēs zinām, ka tūlīt mums jāsāk balsot par republikai ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, turklāt par konstitucionāliem, un mums būs nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums. Mēs redzējām, cik dīvaina bija balsošana vakar un šodien, bet daļa deputātu sesijā vispār nepiedalās. Tagad daļa no deputātiem atstāj zāli, strādājot pie tekstiem. Mans priekšlikums - balsojot obligāti neaizmirst tos, kas strādā aiz šīs zāles durvīm.

 

Priekšsēdētājs. Nav jautājumu? Nav. Biedri Bojār, jautājumus mākslīgi nevajag radīt. Bez šaubām, ka neaizmirsīsim deputātus, bet, ja aizmirsīsim, tad jūs atgādiniet. Biedram Dambim vēl kaut kas piebilstams.

 

A.Dambis. Balsošana ir ļoti svarīgs moments mūsu darbā. Tā arī parāda mūsu aktivitāti un mūsu pozīciju noteiktu jautājumu izlemšanā. Mēs vakar runājām, ka visiem deputātiem jāpiereģistrējas, lai mums sakristu balsošanas rezultāti. Šodien, pārbaudot reģistrācijas sarakstus, mēs atklājam, ka prezidijā sēdošie biedri Čepānis, Builis, Zemrībo ir aizmirsuši piereģistrēties. Balsojot viņi balso vai nu “par”, vai “pret”, balsu skaitīšanas komisija viņus pieskaita, bet pēc kopējiem reģistrācijas dokumentiem mums skaits nesakrīt. Lūdzu deputātus pirms rīta un vakara sēdes pieiet pie reģistrācijas galdiņa un piereģistrēties, neaizmirst par to. Jo pretējā gadījumā var iznākt pretrunas, mēs nosauksim vienu skaitli, bet piereģistrējušies būs mazāk, un iznāks, ka mūsu balsošanas rezultāti nav precīzi.

 

Priekšsēdētājs. Pirms mēs sākam apspriest jautājumu par grozījumiem Konstitūcijā un likumprojektu Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, es gribu nolasīt konkrētu adresātu pa telefonu izteiktas domas. Es te neredzu biedru Plotnieku, mēģiniet viņu atsaukt, jo viņš mums ir vajadzīgs. Es gribu nolasīt tieši viņam adresētu jautājumu. Varbūt es nolasīšu pirmo jautājumu, tas ir īss. “Cienījamam Viktoram Skudram. Kāpēc, jūtot dažādu attieksmi pret kongresu, komisija neiesniedza divus variantus - ar un bez kongresa, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašā komisijā daudzi iestājās par tiešajām vēlēšanām. Radioklausītājs deputāts Gorbunovs.” Viņš klausās Maskavā, varbūt ne visi deputāti zina, ka tagad Maskavā piecdesmit metru diapazonā tiek pārraidīta Rīgas radio pirmā programma. Tātad Maskavā viņš pa radio seko līdzi mūsu sesijas gaitai, tādēļ viņš arī parakstījies kā radioklausītājs deputāts Gorbunovs.

Uz šo jautājumu vajadzēs atbildēt biedram Skudram.

 

No zāles. Tas jau pirms debatēm.

 

Priekšsēdētājs. Otrais jautājums, arī no radioklausītāja, ir adresēts biedram Plotniekam. Es gribu to nolasīt, pirms mēs sākam debates.

 

J.Bojārs. Mēs strādājam kopā darba grupā, varbūt es varētu atbildēt uz šo jautājumu. Lai tagad biedrs Skudra atbild.

 

No zāles. Es izsaku priekšlikumu, lai tomēr referents atbild pirms debatēm, lai mēs zinām viņa pozīciju, jo jautājumu uzdod Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs.

 

Priekšsēdētājs. Referents savas pozīcijas jau izteicis, tagad ir kārta deputātiem. Šeit noteicošā būs nevis referenta pozīcija, bet gan deputātu pozīcijas. Otrais jautājums: “Cienījamam profesoram Andrim Plotniekam personīgi. Noklausoties Jūsu argumentus par labu kongresam, man radās divi jautājumi. Pirmais, kādā veidā kongress atšķirībā no Augstākās Padomes veicinās politisko stabilitāti republikā? Otrais, ja būs kongress, kādā veidā vēlēsim Augstāko Padomi? Aizklāti balsojot, tas ir skaidrs, bet pēc kādas sistēmas, ar balsu vairākumu vai kādā citā veidā. Par dažiem Jūsu argumentiem es gribētu Jums oponēt, lai man pašam kļūtu skaidra Jūsu pozīcija. Jūs sakāt, ka pārāk dārgi izmaksās Augstākā Padome, bet, ņemot vērā Maskavas pieredzi, ka visiem Augstākās Padomes deputātiem nemaksā, tikai tiem, kas ievēlēti amatos, tāpēc elementāri aprēķini rāda pretējo. Jūs apgalvojat, ka Augstākai Padomei nevar uzticēt visas lietas, ka vajadzīgs kongress, bet tikpat labi arī kongresam nevar visu uzticēt, jo kā vienu, tā otru ievēl tauta. Šis jūsu arguments man pilnīgi nav skaidrs. Ja vēlam tikai Augstāko Padomi, jūs sakāt, nepietiks deputātu komisijām un komitejām, bet, ja izvēlēsimies Maskavas variantu, varam konstatēt, ka komitejām un komisijām vajag tikai 130 deputātus. Ja tā, tad mēs no parlamenta atsakāmies, jo parlaments, pastāvīgi rotējot, nevar pastāvēt. Tad acīmredzot jāpasaka, ka mēs vēl neesam gatavi parlamenta tipa darbībai. Radioklausītājs deputāts Gorbunovs.” Tādi divi jautājumi ir šodien saņemti pa telefonu.

 

A.Plotnieks. Es varu atbildēt, ja ir nepieciešams.

 

Priekšsēdētājs. Es nezinu, vai juridiski mēs varam šos jautājumus uzskatīt par biedra Gorbunova klātienes uzstāšanos, bet pie stenogrammas pievienot tos vajag. Mums vēl pusstundu ir laiks. Vārds Balvu 157.vēlēšanu apgabala deputātam Vitautam Varnas.

 

V.Varnas. Biedri! Pēc vēlēšanu likumprojektu publicēšanas ikvienam no mums lielākā vai mazākā mērā izveidojusies sava attieksme pret šiem dokumentiem. Kopumā atbalstot abus projektus un Konstitūcijas grozījumu projektu, es tomēr gribu dalīties ar jums pārdomās par to, kas, pēc daudzu mana apgabala vēlētāju domām, minētajos projektos būtu grozāms. Kā zināms, sagatavoti daudzu likumdošanas aktu projekti, to vidū arī Latvijas PSR pilsonības likuma projekts. Es esmu pret pārliecīgu steigu šo projektu izskatīšanā un apspriešanā, un vakar es par to runāju. Uzskatu, ka likums par pilsonību jāpieņem, bet tas darāms vienīgi pēc vispusīgas apspriešanas. Taču vēlēšanu likuma pieņemšanā, es domāju, jāņem vērā pilsonības likuma projekts, tas ir, vēlēšanu likuma pantos precīzi jānosaka, kādos gadījumos ir runa par Latvijas PSR pilsoņiem un kādos gadījumos - par visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Vēlēšanu likumu projektu pēdējā variantā tika izdarīti daudzi grozījumi, tomēr tur vēl ir diskutējami panti un momenti.

Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu likuma 32.pantā teikts, ka, izvirzot kandidātus, katrs sapulces dalībnieks balso, viņam ir tiesības balsot tikai par vienu kandidātu. Gribu pateikt: es uzskatu, ka tas nav loģiski. Ja zālē ir 300 - 400 cilvēku, ir grūti pārbaudīt, kurš balsojis par vienu un kurš - par diviem kandidātiem. Par to mēs jau esam pārliecinājušies arī šajā zālē.

Un otrkārt - kad tiek izvirzīts deputāta kandidāts, man kā potenciālam vēlētājam ir grūti noteikt, ko katrs kandidāts ir vērts. Teiksim, es varu iesniegt priekšlikumus un sapulcē balsot par diviem vai varbūt pat par trim kandidātiem, bet pēc tam, kad es būšu dzirdējis viņu programmas un redzējis, kādu nostāju viņi ieņem dažādos jautājumos, kas mani interesē, pēc tikšanās ar deputātu kandidātiem es nonākšu līdz vēlēšanām un izlemšu, par kuru man balsot galīgajā variantā. Un tad es saskaņā ar likumu, protams, balsošu par vienu kandidātu. Tāpēc es ierosinu šo 32.panta rindkopu vienkārši svītrot.

Citā projekta pantā ir runa par informatoriem, kas nomainījuši aģitatorus, par viņu statusu. Apstākļos, kad notiek tālāka sabiedriskās un politiskās dzīves demokratizācija, mums jau ir piemēri, ka vienā apgabalā izvirzīti pieci, septiņi, desmit, piecpadsmit deputāta kandidāti. Uzskatu, ka uzņēmumu un iestāžu saimnieciskā aprēķina apstākļos nav pieļaujama daudzu strādājošo atraušana no viņu pamatdarba. Rodas arī materiālās atlīdzības problēma. Tāpēc domāju, ka informatoru skaitam vienā vēlēšanu apgabalā jābūt ierobežotam - tieši tāpat, kā tagad noteikts uzticības personu skaita ierobežojums.

Man ir vēl viens principiāls apsvērums attiecībā uz Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu projektu. Tas saistīts ar 128.pantā paredzēto rajona padomes prezidiju. Jo vienkāršāka ir sistēma, jo stabilāk tā darbojas, un tas sakāms arī par pārvaldes orgāniem. Turpretī mēs padomju varas orgānos rajona līmenī radām vēl arī prezidiju. Uzskatu, ka šis projektā paredzētais veidojums rajona līmenī ir lieks. Tas var palikt savienības un republikas līmenī. Izmantojot to, ka sesijas darbā piedalās daudzi deputāti komunisti un partijas rajonu komiteju sekretāri, gribu izteikties jautājumā par partijas rajona komitejas pirmā sekretāra un rajona padomes priekšsēdētāja amatu savienošanu. Šeit zālē ir daudz mana vecuma un vecāku deputātu, taču mana paaudze atceras daudz dažādu apvienošanu valsts amatu līmenī. Un vienmēr atrasts racionāls un pareizs izskaidrojums, ka amati jāsavieno. Kārtējo reizi ideja par amatu savienošanu izskanēja partijas ārkārtējā XIX konferencē. Es nevēlos revidēt tās lēmumus, taču vēlreiz gribu kategoriski izteikties pret jebkādu savienošanu, jo arī Savienības pieredze liecina, ka šādas savienošanas gadījumā partija faktiski paliek bez ģenerālsekretāra. Vismaz pēdējā laikā.

Likumu projektu apspriešanas gaitā daudz tika runāts par alternatīvu kandidatūru nepieciešamību, ievēlējot jebkurā amatā republikā un valstī, arī visaugstākajā. Es ar to domāju prezidenta amatu. PSRS tautas deputātu vēlēšanu rezultāti - arī Tautas deputātu kongresā - apliecinājuši, ka vārdos mums dažkārt ir vairāk demokrātijas nekā darbos. Gribu dalīties ar deputātiem savās pārdomās par šo jautājumu. Strādājot par rajona komitejas sekretāru, pēdējā laikā esmu centies ieviest vēlēšanas jebkurā organizācijā, uzņēmumā, balstoties uz alternatīva pamata. Bet kas ir alternatīva kandidatūra, to sajutu tikai tad, kad, gatavojoties rajona partijas organizācijas konferencei, sāka parādīties alternatīvi priekšlikumi pirmā sekretāra postenim. Un teikšu, ka jutos ne visai ērti, bet toties pēc konferences es sāku labāk saprast visus tos, kas piedalās vēlēšanās, kur izvirzītas divas, trīs vai vairāk kandidatūras.

Tautas deputātu kongresā Maskavā daudzi amati tika aizpildīti bez alternatīvas, tāpat kā vairākos gadījumos bez alternatīvas notika no partijas izvirzīto tautas deputātu vēlēšanas. Gribētu arī atzīmēt, ka tautas deputāti no mūsu republikas, vispār ieņemdami ļoti radikālas pozīcijas mūsu republikā notiekošās pārbūves jautājumos, Tautas deputātu kongresā Maskavā vāji aizstāvēja kandidatūru alternativitāti.

Ņemot vērā visu teikto, es īpaši gribu atbalstīt ierakstu projekta 107.pantā, ka Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs tiek ievēlēts uz alternatīva pamata, redzot šajā apstāklī demokrātijas izpausmi visos varas ešelonos reāli un nevis tikai deklaratīvi.

Laikrakstos publicēti Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmas projekti. Manuprāt, abi varianti ir līdzīgi. Es uzskatu, ka to izstrādāšanā ievērotas komunistu, bezpartejisko, dažādu sabiedrisko formējumu un kustību, kā arī profesionālo partijas darbinieku domas. Kaut arī programmas vēl ir tikai projekts, taču tie dokumenti, kas izvirzīti Augstākās Padomes sesijā, sabalsojas ar šīm programmām, tāpēc, ievērojot izteiktās piezīmes, es balsoju par šiem dokumentiem. Šodien izskatīs projektu par vietējo padomju vēlēšanu laika noteikšanu, un es gribu atbalstīt deputāta Blūma runu deputātu partijas grupas sanāksmē, kurā viņš izvirzīja priekšlikumu, ka vietējo padomju vēlēšanas būtu lietderīgi rīkot ne agrāk par decembri, kad būs pabeigti lauksaimniecības darbi.

Un vēl. Es uzskatu, ka jebkuri aicinājumi uz streikiem vai informācija par streikiem nav pieļaujami. Kur tad mēs nonāksim, ja rīt lauksaimniecības darbinieki apturēs kombainus, bet parīt slēgs piena un gaļas kombinātus? Es nekādi nevaru pieņemt šādas informācijas pat zināšanai un uzskatu, kā pareizi teica deputāts Bāns, kad viņš izvirzīja Augstākās Padomes Prezidijam priekšlikumu, ka ir nepieciešams likumdošanas akts, ar kuru streiki kā politiskās cīņas forma tiktu atzīti par nelikumīgiem.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt es izmantoju vadītāja tiesības, bet es vēlētos, lai tiktu sniegts izziņas materiāls par to jautājumu, ko minēja biedrs Varnas. Par amatu savienošanu, par to, vai vietējā padomē jābūt vai nav jābūt prezidijam, attiecībā par to, vai jābūt kongresam vai republikas Augstākajai Padomei. Pēdējā savienoto republiku CK un apgabala komiteju pirmo sekretāru sanāksmē M.Gorbačovs viennozīmīgi pateica, ka šajā jautājumā 19.partijas konferences lēmumiem ir tikai rekomendējoša nozīme. Katra republika, katra pilsēta, katrs rajons to nolemj patstāvīgi. Kā jūs rajonā nolemsiet, tā arī būs.

Vārds deputātei Ļubovai Zīlei.

 

 

Ļ.Zīle (Viļānu 270.vēlēšanu apgabals).

Mēs esam sanākuši uz šo sesiju, lai panāktu Latvijas patiesu suverenitāti, nodrošinātu tās ekonomisko, politisko un tiesisko patstāvību. Tādēļ uzskatu, ka šodien mums vajadzētu pieņemt Konstitūcijas grozījumus, kuri noteiktu Latvijas valsts suverenitāti. Latviešu tautas eksistence ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ vēsturiski ir tikusi nemitīgi apdraudēta. Vācu krustneši iekaroja Latvijas teritoriju, un šis jūgs ilga septiņus gadsimtus. Latviju kā iekarotāji pārstaigāja poļi, dāņi, zviedri, leiši. 18.gadsimtā Latvija nokļuva cariskās Krievijas varā, kas turpinājās 200 gadus. Latvju tauta simtiem gadu ir cīnījusies par savu brīvību un neatkarību. 1918.gadā Latvijas tauta iekaroja savu pirmo neatkarīgo valstiskumu, un 1920.gadā pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju Latvija uz mūžīgiem laikiem tika atzīta par patstāvīgu, neatkarīgu, brīvu un suverēnu valsti. Bet 1940.gada staļiniskās akcijas pret Latvijas Republiku, proti, 16.jūnija ultimatīvā nota un tai sekojošā PSRS karaspēka ievešana, valsts iekārtas nomaiņa un Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā ir kvalificējama kā rupjš starptautisko un nāciju pašnoteikšanās tiesību pārkāpums un suverenitātes likvidēšana. Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai ir jāatzīst, ka izeja no šī stāvokļa ir Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošana. Un pirmais solis šajā virzienā ir valstiskā suverenitāte un statusa izmaiņa federācijas ietvaros. Nākošais solis: Latvijas Republikas attiecības ar PSRS citām padomju republikām veidojas uz līdztiesīga līguma pamata. Lai Latvija kļūtu par suverēnu republiku, tai pirmkārt ir nepieciešamas suverenitātes tiesiskās garantijas, par ko vakar ļoti labi runāja tautas deputāts biedrs Plotnieks. Otrkārt, Konstitūcijā ir jāparedz valsts pilnvaru pārdalīšana starp republiku un savienību. Ir jāpanāk, lai republika pati nosaka, kuras valstiskās pilnvaras viņa patur sev un kuras atdod savienībai. Un tādējādi savā teritorijā pilnībā pati realizē visu valsts varu. Republikai ir tiesības pašai rīkoties ar savu teritoriju un saviem resursiem. Nākotnē par praktisku soli ceļā uz galīgo suverenitāti es uzskatu to, ka mēs izstrādāsim pavisam jaunu Konstitūciju un sarīkosim tās apspriešanai referendumu. Jaunajā Konstitūcijā ir jāparedz nācijas pašnoteikšanās tiesības. Uzskatu par nepieciešamu Latvijas PSR Augstākajai Padomei dot tiesības apturēt PSRS valsts pārvaldes orgānu aktu izpildi Latvijas PSR teritorijā, ja tie neatbilst mūsu interesēm. Vajag dot tai tiesības dibināt ārējos sakarus, atvērt un slēgt Latvijas PSR diplomātiskās pārstāvniecības un konsulārās iestādes, kā arī tirdzniecības un citu orgānu pārstāvniecības. Atbalstu juristu ieteiktās jaunās papildu pilnvaras, piemēram, Latvijas PSR Augstākajai Padomei jādod iespēja risināt jautājumu par brīvām ekonomiskām zonām un noteikt tajās tiesisko režīmu. Tas, manuprāt, ir ļoti nepieciešams, lai mēs varētu slēgt līgumus ar kapitālistiskajām valstīm par republikas veselu nozaru vai pat rajonu tālāko attīstību, izmantojot Rietumu tehnoloģijas principus.

Biedri, tauta cer uz to, ka mēs savā Konstitūcijā pateiksim par republikas ekonomiskās sistēmas pamatu, par īpašuma formu daudzveidību. Uzšķiriet Konstitūcijas projekta I varianta 2.lappusi, 10.punktu, un šeit es ierosinu rakstīt tā, ka republikas ekonomiskās sistēmas pamatā ir daudzveidīgs īpašums: valsts, kolektīvais, kooperatīvais, akcionārais īpašums, kā arī privātīpašums, individuālais un jauktais īpašums ar ārzemju kapitāla līdzdalību organizētā ražošanā. Gribētu ierosināt par 11.punktu. Deputātu grupa ir noformulējusi to daudz konkrētāk un precīzāk: “Zeme, tās dzīles, iekšējie un teritoriālie ūdeņi, meži un citi dabas resursi, kā arī gaisa telpa virs republikas, tās teritorijas kontinentālā šelfa zonā Baltijas jūrā ir republikas nacionālā bagātība un vienīgi Latvijas tautas īpašums. Republikas jurisdikcijai pilnīgi pakļauti visi ražošanas pamatlīdzekļi, kā arī banka, uzņēmumu, saimniecību un citu juridisku personu un pilsoņu īpašums, kas atrodas Latvijas teritorijā, un visas Latvijas vēstures un kultūras vērtības.” Es uzskatu, ka šos priekšlikumus ir vērts ņemt vērā redakcijas komisijai.

Šobrīd Konstitūcijas grozījumos ir daudz jaunas tēzes, tā, piemēram, visādi atbalstāms ir tas, ka par subjektu, kam ir tiesības izvirzīt tautas deputātu kandidātus, atzīti mācību iestāžu audzēkņu un studentu kolektīvi. Tie līdz šim praktiski bija diskriminēti. Piešķirdami šiem kolektīviem šādas tiesības izvirzīt savus kandidātus, mēs panāksim lielāku jaunatnes pārstāvību augstākajos varas orgānos. Visnotaļ atbalstu to, ka apspriežamajā vēlēšanu likuma projektā nav paredzētas Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas no sabiedriskajām organizācijām. Tas ir pareizs apsvērums demokratizācijas apstākļos. Un līdz ar to atbalstu piedāvāto variantu, ka sabiedriskajām organizācijām ir tiesības izvirzīt deputātu kandidātus, turklāt ierosinu šādas pašas tiesības dot arī pašiniciatīvajām kustībām, jo sabiedriskas organizācijas un pašiniciatīvas kustības nav viens un tas pats, jo tās pauž tautas gribu un vēlmes. Tā būs īsta demokrātiska pieeja, turklāt tā dos iespēju izvirzīt talantīgus un principiālus kandidātus. Un es, atbildot uz to telegrammu, ko atsūtījis biedrs Gorbunovs, gribu teikt, ka mēs būtu ļoti laimīgi uzzināt prezidenta viedokli, jo viņam ir ļoti liela pieredze, viņš tik ilgi ir strādājis kongresā, piedalījies kongresa darbā, lai viņš izsaka savus priekšlikumus. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Uzskatu, ka, uzdodot jautājumus, viņš jau ir izteicis savas domas.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

 

A.Bērziņš (Rīgas 1.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti, es pavisam īsi par dažām savām pārdomām, varbūt pat bažām. Pagaidām mēs vēl nevaram izšķirties, kā būtu labāk. Es pašlaik esmu par tiešu Augstākās Padomes ievēlēšanu bez deputātu kongresa starpniecības. Sākotnēji arī Latvijas Tautas frontes viedoklis bija līdzīgs, tagad tas nedaudz mainījies. Domāju, ka arī es neesmu pasargāts no viedokļu maiņas. Domu apmaiņas gaitā situācija noteikti var mainīties. Manuprāt, viens no šodienas reālajiem iekarojumiem ir demokrātija, kad katrs var brīvi paust savu viedokli. Un man šķiet, ka, veidojot deputātu kongresu, var notikt arī vairākas ačgārnības, kas ierobežo demokrātiju. Tāpēc varbūt pavisam īsi par tām, jo visu to pozitīvo, ko mums var nest deputātu kongress, vakardien ļoti argumentēti ziņoja jau deputāti Skudra un Plotnieks. Pirmkārt, man šķiet, ka deputātu kongresu veidošana ierobežo tieši manas kā vēlētāja tiesības, jo neļauj man piedalīties valsts varas augstākā orgāna veidošanā. Jo nav jau nekāda garantija, ka tas deputāts, par kuru balsošu es, nokļūs Augstākajā Padomē. Tas ir pieļaujams, ja uzskata, ka vēlētājs nav spējīgs pats lemt, kam būt, kam nebūt Augstākajā Padomē. Otrkārt, veidojas divas deputātu kategorijas - pilnvērtīgi deputāti, kas aktīvi strādā, un pārējie, kuri tikai laiku pa laikam nobalso. Līdz ar to šeit paceļas arī tāds jautājums, ar ko mēs saskaramies ne tikai šodien, bet jau labu laiku mūsu Augstākajā Padomē. Tas ir deputātu profesionālisma jautājums. Jo, ja deputāts strādā ražošanā četrus gadus un uz vienu gadu viņu ierotē Augstākajā Padomē, diez vai viņš ir spējīgs, ja viņš nav profesionālis vai jurists, kam šie jautājumi būtu vairāk vai mazāk skaidri, uzreiz pārorientēties un patiešām pilnvērtīgi piedalīties Augstākās Padomes darbā. Līdz ar to šī rotācijas sistēma it kā veicina svaigu spēku pieplūdumu, taču vai nebūs tā, ka tā saucamais aparāts, kura spiedienu šodien mēs jūtam, darbosies, lai to deputātu, kurš ir “traucējošs” komisijas darbā, izrotētu, kad gribēs, un to, kurš it kā “netraucē”, - ierotēs. Vai vienmēr šie te “vajadzīgie” deputāti izrādīsies paši progresīvākie? Tas ir jautājums. Ja tas būs progresa vārdā, tas ir ļoti jauki, bet vai nevar iznākt arī otrādi. Un vēl viens moments. Kongresā kāda partija vai koalīcija var iegūt kontrolpaketi, kas var novest pie varas monopolizācijas, respektīvi diktatūras. Un, manuprāt, jebkura diktatūra - vai tā būtu militāra, proletariāta, komunistiska vai fašistiska - ir sliktāka par demokrātiju, tas ir, par viedokļu plurālismu. Atklāti sakot, kongress, ko mēs nesen vērojām Maskavā, man nelikās kā demokrātijas paraugs. Taču, kā jau teica deputāti Skudra un Plotnieks, pašreizējā mūsu sabiedrības attīstības posmā iespējams, ka šāda te deputātu kongresa veidošana varētu dot arī daudz pozitīva. Tāpēc uzskatu, ka ir nopietni jāpadomā un jāpadiskutē, pirms mēs pieņemam nopietnu lēmumu, jo ir grūti pašlaik viennozīmīgi pateikt, kā īsti būtu pareizāk.

 

Priekšsēdētājs. Pirmo reizi ir ietaupīts laiks, uz ko es vakar visu dienu aicināju. Šodien tomēr ir kaut kādi rezultāti.

Paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis J.Vagris.

 

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu. Pirms sākam izskatīt nākamo dienas kārtības jautājumu, es gribētu atbildēt uz jautājumu, ko iesūtījis PSRS tautas deputāts Jānis Lucāns.

“Ar ko drīkst nodarboties PSRS tautas deputāts Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijās? Balsot viņš nedrīkst, teikt savas domas nedrīkst. Republikas intereses aizstāvēt Maskavā ir viņa pienākums. Šāds stāvoklis man liekas neloģisks, īpaši tāpēc, ka cilvēks ir saņēmis ielūgumu piedalīties. Domāju, ka izteikšanās iespēju liegt nevajadzētu.” Pilnīgi jums piekrītu, izteikšanās iespēja tika dota un tiks dota, vienīgi, kad sākas lēmumu pieņemšana, lai raitāk ietu lieta, tad procedūrā piedalās tikai Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti. Bet nevienam PSRS tautas deputātam apzināti vārds, lai izteiktos, netika liegts. Izteikties iespējas ir. Balsstiesību nav. Tā mēs nolēmām.

Izskatīsim sesijas darba kārtības nākamo jautājumu - par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai. Pirms es dodu vārdu referāta nolasīšanai šajā jautājumā, gribu paziņot, ka šajā jautājumā sesijas darbā piedalās biedrs Vladimirs Gusevs, PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, biedrs Nikolajs Oļšanskis, PSRS minerālmēslu ražošanas ministrs, biedrs Ļevs Teļegins, PSRS medicīnas rūpniecības ministra pirmais vietnieks, un Vladimirs Aleksejevs, PSRS transporta celtniecības ministra vietnieks, kā arī citi biedri.

Vārds referāta nolasīšanai Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam, Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājam biedram Jānim Lanceram.

 

J.Lancers.

Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem

tās atveseļošanai

Biedri deputāti! Cīņa par apkārtējās vides kvalitātes uzlabošanu pēdējos gados republikā ieguvusi vispārsabiedrisku raksturu. Tajā iesaistījušās praktiski visas sabiedriskās organizācijas. Līdzās šim visumā ļoti pozitīvam aktivitātes vērtējumam jāmin arī plaši izplatītais mazkonstruktīvais deklaratīvisms, pašreklāma un pat pasivitāte konkrēto dabas aizsardzības jautājumu risināšanā.

Šodien mums visiem ir jāsaprot, ka cilvēka kā dabas sastāvdaļas nākotne ir pilnīgi atkarīga no apkārtējās vides kvalitātes. Cilvēkam labvēlīgas dzīves vides un kultūrvides atražošana ir pati galvenā prioritāte. Pirmais uzdevums šīs prioritātes realizēšanā ir novērtēt apkārtējās vides kvalitātes turpmāko pasliktināšanos, kā arī pārtraukt dabas vides degradāciju visās cilvēku saimnieciskās darbības sfērās. Par ekoloģiskās situācijas normalizācijas pamatu jākļūst zinātniski pamatotai ekoloģiskajai stratēģijai, kas aptvertu visu Baltijas reģionu.

Ekoloģiskā situācija Latvijā ir tieši saistīta ar dabas vides stāvokli Baltijā, kā arī ar jautājumiem, kas saistīti ar turpmākām paplašinātām sadarbības iespējām Eiropā. Ekoloģiskās drošības koncepcija realizējama konsekventi un mērķtiecīgi un ciešā kopsakarā ar ekonomiskās suverenitātes jautājumiem.

Desmitās piecgades sākumā Valsts plāna komiteja sadarbībā ar attiecīgo nozaru zinātniekiem pirmo reizi Padomju Savienībā izstrādāja republikānisko dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas komplekso programmu. Tā tika izstrādāta pēc nozaru principa, tāpēc tā plānoto efektu nedeva un arī pašreizējos apstākļos neveicina apkārtējās vides stāvokļa uzlabošanu.

Šajā laikā tika slēgti daudzi uzņēmumi, kas piesārņoja apkārtējo vidi, kā, piemēram, Rīgas superfosfāta rūpnīca, Rīgas kaulu pārstrādes rūpnīca. Tika likvidēti Rumbulas un Spilves aerodromi. Jau vairākus gadus pārtraukta aviācijas izmantošana lauksaimniecībā, lai iestrādātu pesticīdus un putekļveida minerālmēslus. Republikas pilsētās un ciematos tiek veikta notekūdeņu attīrīšanas iekārtu celtniecība. Šeit gan jāsaka, ka šī programma pildās ļoti slikti, galvenokārt celtnieku vainas dēļ. Institūts “Pilsētprojekts” šogad pabeigs republikas teritoriālās kompleksās dabas aizsardzības shēmu laikposmam līdz 2010.gadam. Tādējādi tiks dots komplekss esošās ekoloģiskās situācijas novērtējums un konkretizēts uzdevums apkārtējās vides stāvokļa parametru uzlabošanā.

Tikai pēdējo 10 gadu laikā pieņemti vairāk nekā 20 republikas Ministru Padomes lēmumi par apkārtējās vides aizsardzības jautājumiem.

Tomēr daudzi vissavienības un republikas valdības pieņemtie lēmumi par dabas aizsardzības pastiprināšanu nav izpildīti pilnībā, jo ilgu laiku šī nozare ir attīstījusies pēc tā sauktā pārpalikuma principa. Tieši dabas aizsardzības pasākumiem no republikas nacionālā ienākuma šīs piecgades četros gados izlietots mazāk par 0,5 procentiem (vidēji 1,5 procenti kapitālieguldījumu apjoma gadā). Jau trīspadsmitajā piecgadē jāpanāk, lai vides aizsardzības problēmu risināšanai tiktu izlietots 1īdz 7 procentiem no nacionālā ienākuma. Trūkst atbilstošas iekārtas, aparatūras, materiālu un mērierīču. Republikas rūpniecībā, lauksaimniecībā un celtniecībā izmanto novecojušas tehnoloģijas ar lielu dabas resursu un enerģijas patēriņu, kā arī ar lielu daudzumu atkritumu.

Lauksaimniecībā izmanto mūsdienu prasībām neatbilstošus mākslīgos mēslošanas līdzekļus. Lielos apmēros tiek izmantoti pesticīdi.

Ir pamats atzīt, ka atsevišķos republikas reģionos ir nobriedusi ekoloģiskās krīzes situācija. Tas attiecas uz tādām pilsētām kā Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Liepāja, Olaine, Ventspils. Šajās pilsētās kaitīgo vielu daudzums gaisā vairākkārt pārsniedz pieļaujamos normatīvus. Plašu republikas teritoriju piesārņo Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca un Akmenes būvmateriālu kombināts.

Apkārtējās vides piesārņošana neapstrīdami atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka veselību. Diemžēl jāsaka, ka republikas Veselības aizsardzības ministrija neveic sistematizētus pētījumus par konkrētu piesārņojuma ietekmi uz cilvēka organismu.

Augstāk minēto ekoloģisko situāciju izraisījusi gadu desmitiem ilgā bezatbildīgā visu dabas resursu izmantošanas politika. To it īpaši veicinājusi ražotņu hipertrofētā attīstība mūsu republikā.

Domāju, ka šeit atbildība jāuzņemas republikas valdībai, Valsts plāna komitejai, citiem direktīviem orgāniem, kā arī konkrētā uzņēmuma vadītājiem.

Biedri deputāti!

Par gaisa aizsardzības problēmām. Pēc kontroles dienestu datiem, astoņdesmitajos gados gaisa piesārņojuma līmenis republikā būtiski nav mainījies. Rūpnieciskās ražošanas un transporta attīstības radīto papildu piesārņojumu kompensējuši dabas aizsardzības pasākumi. 1988.gadā no stacionāriem avotiem atmosfērā izplūda 176,9 tūkstoši tonnu kaitīgo vielu, tas ir, apmēram par 10 procentiem mazāk nekā 1987.gadā.

Tajā pašā laikā kaitīgo vielu ievadīšanu atmosfērā palielinājuši vairāk nekā 150 republikas uzņēmumi un organizācijas, to skaitā Jelgavas cukurfabrika, Rēzeknes siltumtīklu uzņēmums, Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts un citi.

Siltumenerģētikas attīstība un automašīnu skaita nemitīgā palielināšanās ir cēlonis tam, ka pieaug slāpekļa dioksīda saturs atmosfērā. Šīs vielas piesārņojuma līmenis Rīgā, Olainē un dažās citās vietās ir augstāks nekā caurmērā pilsētās visā valstī.

Lai raksturotu gaisa piesārņotību salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem, nosaukšu dažus konkrētus skaitļus. Tā, piemēram, Rīgas rajonā, ieskaitot Rīgas pilsētu, gadā tiek ievadīts gaisā apmēram 68 tūkstoši tonnu piesārņojuma vai 22 tonnas uz vienu kvadrātkilometru. Mažeiķu rajonā Lietuvā šis lielums ir 64 tonnas, Kauņas rajonā 36 tonnas. Visumā jāsaka, ka stāvoklis mums ir labāks nekā Lietuvā, bet daudz sliktāks nekā Igaunijā.

Viens no lielākiem gaisa piesārņotājiem ir autotransports. Ja mēs runājam par tādu pilsētu kā Rīga, tad šeit gaisa piesārņojums no autotransporta ir apmēram 70 procenti. Ļoti svarīgi ir ievērojami samazināt tieši šo piesārņojumu. Pēc zinātnieku atzinuma, pilnveidojot dzinējus, var samazināt kaitīgo vielu izplūdi atmosfērā apmēram 10 reizes. Mūsu Transporta un ceļu saimniecības ministrija strādā pie tā, lai neitralizētu izplūdes gāzes. Šo neitralizatoru ražošanu sāk apgūt rūpnīca “Sarkanā zvaigzne”, 1989.gadā tiks izgatavoti pirmie 400 gabali, un tie tiks uzstādīti uz “Ikarus” tipa autobusiem. Un acīmredzot rīdziniekiem būs iespēja, pa Ļeņina ielu ejot, nejust šo smago izplūdes gāzu iespaidu.

Galvenais pasākums, kas veicams, lai krasi samazinātu kaitīgo vielu izplūdi, ir ekoloģiski tīru ražotņu izveidošana. Šeit ir krasi jāmaina ekspertīzes esošā novērtēšanas sistēma, kura pirmām kārtām tehnoloģiskos procesus novērtētu no dabas aizsardzības viedokļa un pēc tam no iegūstamās produkcijas viedokļa.

Gaisa piesārņošana atkarīga arī no tā, kā tiek ekspluatētas esošās attīrīšanas iekārtas. Jāatzīst, ka šeit mums vēl ir daudz nekārtību. Būvmateriālu ražošanas uzņēmumos bojātu iekārtu 1988.gadā bija vairāk nekā 35 procenti. Rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” - 91 procents. Kopumā republikā pietiekami efektīvi nedarbojās katra piektā iekārta. Jāatzīmē, ka, ja šodien visas esošās gaisa attīrīšanas iekārtas darbotos projekta režīmā, būtu iespējams nepieļaut apmēram 90 procentu putekļu izplūdi atmosfērā.

Kopš 1982.gada Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un Fizikas institūti veic dabas vides piesārņojuma pētījumus vairākos republikas administratīvos rajonos. Rezultāti liecina, ka dabas vides piesārņojums ir iemesls augu valsts degradācijai Saldus, Dobeles un Jelgavas rajonā. Ir apdraudētas vērtīgas lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības un iespējama lauksaimniecības produkcijas piesārņošana. Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja kopā ar lietuviešu speciālistiem veic kompleksus izpētes darbus šajā virzienā.

Īsumā par ūdens aizsardzības problēmām.

Republika ir bagāta ar ūdeņiem. Diemžēl pēdējo 10 gadu laikā piesārņojuma līmenis ir stipri pieaudzis. Pašlaik apmēram trīs ceturtdaļas iekšējo ūdeņu un Rīgas jūras līcis neatbilst normatīvām prasībām. Piesārņojuma līmenis vairākkārt pārsniedz pieļaujamās robežas.

Republikas komunālās saimniecības uzņēmumi caur savām kanalizācijas sistēmām novada apmēram 700 tūkstošus kubikmetru kanalizācijas notekūdeņu diennaktī. Tai skaitā tikai 45 procentus caur attīrīšanas iekārtām. Lai gan pēdējos gados attīrīšanas sistēmu celtniecība ir palielinājusies, jāsaka, ka arī šajā jomā valdības lēmumi pilnībā netiek pildīti. Augstu hidroķīmiskā piesārņojuma līmeni sekmē intensīvā rūpniecības attīstība, sevišķi tās ražotnes, kur ir galvaniskie procesi. Šie notekūdeņi satur smagos metālus - hromu, cinku, varu un citus. Jāsaka, ka uzņēmumi ļoti negribīgi risina jautājumu par lokālo attīrīšanas ierīču būvniecību. Arī esošās attīrīšanas iekārtas tiek ļoti neapmierinoši apkalpotas.

Padomju Savienība, kā zināms, ir Baltijas jūras aizsardzības Helsinku konvencijas dalībvalsts. Mūsu valsts piedalās arī kopīgās programmas “Cilvēks un biosfēra” īstenošanā. Tas uzliek noteiktas saistības mūsu republikai, piemēram, līdz 1995.gadam par 50 procentiem ir jāsamazina apjoms, ko veido biogēnie elementi un smagie metāli. Šī uzdevuma atrisinājums būtībā atkarīgs no Rīgas attīrīšanas iekārtu sekmīgas nodošanas ekspluatācijā.

Šo iekārtu celtniecība sākta ar lielu nokavēšanos, lai gan sagatavošanas darbi tika veikti jau 70.gadu sākumā. Pēdējais termiņš Rīgas attīrīšanas iekārtu pirmās kārtas nodošanai ekspluatācijā - 1990.gads, otrai kārtai - 1993.gads. Lai šīs attīrīšanas iekārtas varētu sekmīgi darboties, ir jānodrošina visu Rīgas rūpniecības uzņēmumu attīrīšanas iekārtu normāla darbība, ir jānodrošina notekūdeņu iepriekšējā attīrīšana no ķīmiskā un galvaniskā procesa piesārņojumiem.

Notekūdeņu attīrīšanai ir būtiska nozīme pašreizējā situācijā, tomēr svarīgākais uzdevums ūdeņu aizsardzībā ir izveidot un ieviest ražošanā bezūdens un mazūdens tehnoloģiskos procesus. Savienības pakļautības uzņēmumi maz uzmanības veltī ekoloģiski nekaitīgu ražošanas procesu ieviešanai. No tiem uzņēmumiem, ko Valsts statistikas komiteja pārbaudīja 1988.gadā, katrā trešajā uzņēmumā pēdējo trīs gadu laikā nekas nav veikts šajā jomā. To vidū var minēt Valmieras ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcu, Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu un citas.

Lielu ļaunumu ūdeņiem, sevišķi mazajām upēm, nodara vienpusēja lauksaimniecības ražošanas intensifikācija, lietojot ķīmiskās metodes. It sevišķi tas izpaužas Lielupes un Daugavas baseinos, kur konstatēts visaugstākais ūdeņu piesārņotības līmenis. Iekšējās ūdensteces pastiprināti aizaug un aizsērē. To veicina arī piesārņojošo vielu noplūde no līdzās esošajām lauksaimniecībā izmantojamām platībām, lopkopības fermām un kompleksiem, piemēram, Rīgas rajona padomju saimniecībā “Ulbroka”, Kuldīgas rajona padomju saimniecībā “Rudbārži”, Daugavpils rajona padomju saimniecībā “Lukna”.

Pēdējos gados pasliktinājies gruntsūdeņu stāvoklis. Republikā konstatētas 82 lokālās gruntsūdeņu piesārņojuma vietas. Sevišķi bīstama situācija izveidojusies Rīgas reģionā, kur atrodas 25 piesārņoti iecirkņi. Galvenie piesārņojuma avoti ir šķidro rūpniecisko atkritumu krājdīķi, pilsētu izgāztuves, naftas bāzes, degvielu uzpildes stacijas, kā arī lopkopības kompleksi. Tāpat ļoti bīstama ir skābā gudrona izgāztuve Inčukalnā un toksisko atkritumu krājbaseini Olainē un Jelgavā. Izņemot šos atsevišķos gadījumus, dziļi pazemē esošie dzeramā ūdens resursi pagaidām vēl ir tīri.

Pēdējos gados tiek veikti vairāki pasākumi, lai ekoloģisko situāciju minētajos rajonos uzlabotu. Tā, piemēram, slēgta skābā gudrona izgāztuve Inčukalnā, pārtraukta ražošanas apvienības “Kosmoss” toksisko atkritumu vešana uz Jelgavas krājbaseinu.

Īsumā par zemes, augu un dzīvnieku valsts stāvokli un par problēmām to aizsardzībā.

Lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācijas apstākļos viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir augšņu pasargāšana no piesārņošanas ar ķimikālijām. Lielākajā daļā saimniecību, kurās 1988.gadā tika pārbaudītas pesticīdu glabāšanas noliktavas, tika konstatēts, ka šīs noliktavas neatbilst sanitārajām prasībām. Pesticīdu un minerālmēslojuma lietošana republikā palielinās gadu no gada, taču Valsts agrorūpnieciskā komiteja pilnā mērā nenodrošina sistemātisku valsts kontroli šajā jautājumā. Latvijā apmēram 370 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemju ir pakļauti ūdens erozijai un 30 tūkstoši hektāru - vēja erozijai. To apsaimniekošana prasa ievērot speciālu augu seku, piemērotu augsnes apstrādes tehniku un tehnoloģiju, kā arī īpašu vēja aizsargjoslu izveidošanu.

Mūsu republikā zemju meliorācijā ieguldīti lieli līdzekļi. Nosusināti apmēram 1,6 miljoni hektāru jeb 75 procenti pārlieku mitro zemju. Taču daļa šo kultivēto platību atkal sāk aizaugt. Visu saimniecību pienākums ir nodrošināt intensīvo lauksaimniecības platību pareizu izmantošanu.

Augsnes struktūras un auglības uzlabošanā svarīgākais nosacījums ir izmantot organisko mēslojumu. Viens no reāliem izejvielu avotiem organiskā mēslojuma palielināšanā ir sapropelis. Ar apsveicamu iniciatīvu šis darbs jau tiek veikts vairākos rajonos.

Laikā no 1939.gada līdz 1988.gadam Latvijā dažādu sociāli ekonomisko apstākļu ietekmē lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības samazinājušās vairāk nekā par vienu miljonu hektāru. Republikas Agrorūpnieciskajai komitejai un Lauksaimnieku savienībai jārada apstākļi, lai turpmāk, attīstoties zemnieku saimniecībām, šīs platības tiktu atgūtas lauksaimniecībai.

Sevišķa uzmanība jāvelta vispārizplatīto derīgo izrakteņu racionālai izmantošanai. Derīgos izrakteņus iegūstam no 62 lieliem un aptuveni 3000 maziem karjeriem. Galvenie karjeru izmantotāji ir Valsts celtniecības komiteja, Agrorūpnieciskā komiteja un Transporta un ceļu saimniecības ministrija. Jāsaka, ka karjeru saimniecība ir ļoti nolaista. Gadiem ilgi izmantotās platības netiek savlaicīgi rekultivētas.

Ministrijas un resori maz domā par dabas resursu aizsardzību un racionālu izmantošanu, bet pieprasa izveidot arvien jaunus karjerus. Tā, piemēram, plašu sabiedrisku rezonansi izraisīja jauna karjera projektēšana ģipšakmens ieguvei Skaistkalnē. Tas, izmantojot pašreizējo ieguves tehnoloģiju, neglābjami izraisītu nopietnas ekoloģiskas sekas plašā teritorijā.

Ir pamats atzīt, ka drīzā nākotnē visbagātākā kļūs tā valsts, kurai būs vairāk mežu. Latvijā meži aizņem 41 procentu no republikas teritorijas. To resursi vērtējami kā liela ekonomiska un ekoloģiska bagātība.

Skābo lietu ietekmē samazinās mežu noturība pret slimībām, lielus zaudējumus mežsaimniecībai nodara pārmērīgi lielais aļņu un briežu skaits. Meži tiek stipri piesārņoti ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem pilsētu apkārtnē. Tie degradējas lielo rekreācijas slodžu dēļ. Mežu atpūtas zonas īpaši pārslogotas un nav pietiekami labiekārtotas Rīgas jūras līča, Vidzemes un Kurzemes jūrmalas piekrastē.

Lai nodrošinātu bioloģisko resursu aizsardzību un ģenētiskā fonda saglabāšanu uz zinātnisko pētījumu pamata, Valsts dabas aizsardzības komitejai jāveic mērķtiecīgs darbs jaunu rezervātu, nacionālo parku, dabas parku, liegumu un citu aizsargājamo teritoriju organizēšanā.

Tiek veikti priekšdarbi principiāli jauna tipa dabas aizsardzības objekta - biosfēras rezervāta - izveidošanai Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas pakļautībā. To sākotnēji paredzēts izveidot kā Ziemeļvidzemes reģionālo dabas aizsardzības kompleksu, organizējot saimniecisko darbību tā, lai atjaunotos degradētās ekosistēmas, kurās cilvēks nenonāks konfrontācijā ar dabu, bet gan iekļausies tajā kā organiska ekosistēmas sastāvdaļa.

Gaujas nacionālā parka darbība ir pierādījusi, ka ir iespējams pasargāt ekosistēmas no degradēšanās pat pie liela rekreaktīva noslogojuma, ja veic organizatoriskus un labiekārtošanas darbus.

Republikas valdībai un Valsts dabas aizsardzības komitejai jāveic enerģiski pasākumi stingru dabas aizsardzības likumdošanas normu ievērošanā Aizsardzības ministrijas pakļautajos speciālās nozīmes objektos. Sabiedrībai nav noslēpums, ka ir apdraudēts valsts īpaši aizsargājamais objekts - vienu kilometru platā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla - tieši bruņoto spēku dislokācijas teritorijas Liepājas, Talsu un Rīgas rajonos. Iedzīvotāju prasība, ko valdība atbalsta, ir viennozīmīga - unikālo jūras piekrasti nodot visas sabiedrības rīcībā un pakļaut stingrai vides aizsardzības kontrolei.

Biedri deputāti! Īpašu ievērību pelna problēmas, kas saistītas ar veselībai nekaitīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanu republikā.

Ir izveidojies nopietns stāvoklis, piesārņojot augkopības un dārzeņu produkciju ar pesticīdiem un nitrātiem. Sākot ar 1987.gadu, republikā organizētas vairāk nekā 60 agroķīmiskās laboratorijas. Tas tomēr vēl nenodrošina nitrātu satura kontroli visā lauksaimnieciskajā produkcijā.

Izdarot izlases veida kontroli, konstatēts, ka nitrātu pieļaujamās robežas tiek pārsniegtas kartupeļos, kāpostos, gurķos un arī lielā daļā citu dārzeņu.

Produkcijas kvalitāti reāli uzlabot varētu, izmantojot īpašu cenu politiku un radot apstākļus, kuros saimniecības un individuālie ražotāji būtu ieinteresēti produkcijas kvalitātē. Lai samazinātu pesticīdu kaitīgo ietekmi, lauksaimniecībā jāpāriet uz maztoksisko pesticīdu un augu aizsardzības bioloģisko līdzekļu lietošanu.

Jāsaka, ka vēl šodien republikā nav atrisināts jautājums par toksisko atkritumu glabāšanu, pārstrādi un likvidēšanu. Joprojām dažādi sadzīves un rūpniecības atkritumi izgāztuvēs un mežu nostūros saindē augsni un ieplūst gruntsūdeņos. Trūkst efektīvu gan ekonomisku, gan juridisku līdzekļu, ar kuriem varētu ietekmēt uzņēmumus veikt pasākumus savu atkritumu pārstrādei vai glabāšanai.

Pašreiz zinātniskā ražošanas apvienība “Resurss” veic toksisko atkritumu inventarizāciju visos republikas uzņēmumos un organizācijās. Šis darbs notiek pēc bilances principa - cik izejvielu ieveda, cik no tām pārvērtās produkcijā un cik atkritumos. Tālāk kontrolē, kā šie atkritumi tiek pārstrādāti vai nodoti glabāšanai speciālā poligonā, kas noteikti republikā ir jāuzbūvē.

Vienlaikus ar toksisko atkritumu poligona būvi, kas dos iespēju tos ekoloģiski droši uzglabāt, steidzami risināms jautājums par moderna šo toksisko vielu pārstrādes uzņēmuma celtniecību, acīmredzot šajā darbā jāiesaista arī ārzemju firmas. Kapitālistisko valstu pieredze šajā jomā vieš pārliecību, ka šāds risinājums dos pozitīvu ekoloģisko efektu.

Biedri deputāti! Pašreizējās ekonomiskās attiecības vēl nerada ne rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu, ne celtniecības un transporta organizāciju pienācīgu ieinteresētību dabas aizsardzības pasākumu realizēšanā, izejvielu izmantošanā un ražošanas atkritumu utilizēšanā. Tāpēc visiem uzņēmumiem, apvienībām un organizācijām jāparedz noteikti normatīvi maksai par dabas resursiem un par piesārņojošo vielu izplūdi dabas vidē. Tādu normatīvu izstrādi republikas valdība uzdeva Valsts dabas aizsardzības komitejai, un šis darbs šodien jau tiek veikts. Šiem normatīviem jāstimulē saprātīga un kompleksa zemes, ūdeņu, mežu, derīgo izrakteņu un citu dabas resursu izmantošana. Šie normatīvi tiks veidoti divējādi. Pirmkārt, tā būs maksa par vielu pieļaujamo izplūdi. Otrkārt, vairākas reizes lielāka maksa par vielu izplūdes pieļaujamo parametru pārsniegšanu. Šī paredzētā kārtība atbilst pamatprincipiem, kādi noteikti republikas pārejai uz pašpārvaldi un pašfinansēšanos.

Biedri deputāti! Nedaudz par ekoloģisko situāciju dažos republikas reģionos.

Vispirms par stāvokli Ventspilī. Ekoloģisko situāciju šeit nosaka Ventspils ostas rūpnīcas ķīmisko kravu komplekss, Ventspils jūras tirdzniecības ostas kālija pārkraušanas komplekss un naftas un naftas produktu eksporta uzņēmums. Iznācis ir tā, ka savā laikā nepārdomātas rīcības rezultātā visi šie uzņēmumi ir uzcelti pilsētā, neievērojot nekādas drošības normas. Pati svarīgākā šeit ir nevis ekoloģiskā problēma (tā, protams, arī ir būtiska), bet gan drošības problēma. To radījuši pašreiz izveidojušies apstākļi, proti, pilsētas teritorijā lielos daudzumos glabājas ķīmiski bīstamas, viegli uzliesmojošas un sprāgstošas vielas. Šo objektu atrašanās pilsētas centrā ir nopietns drauds Ventspils iedzīvotājiem. Jāņem vērā, ka avārijas gadījumā neizbēgami izraisīsies arī ļoti smagas ekoloģiskas sekas. Latvijas Zinātņu akadēmijas ekoloģiskās ekspertīzes slēdziens ir viennozīmīgs - ķīmiski bīstamās, viegli uzliesmojošās un sprāgstošās vielas no pilsētas ir jāpārvieto uz citurieni. Ministru Padome kopā ar vissavienības ministrijām strādā pie šā jautājuma konkrētā risinājuma, un tuvākajā laikā tiks pieņemti attiecīgi lēmumi. Šodien sesijā piedalās arī PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs Gusevs un vēl vesela rinda atbildīgu darbinieku. Es domāju, ka šā brauciena rezultātā tiks pieņemti konkrēti lēmumi, lai apmierinātu visas mūsu republikas pilsētu iedzīvotāju prasības šīs bīstamās ekoloģiskās situācijas noregulēšanā. Domāju, ka tāds pozitīvs lēmums būs.

Nedaudz par stāvokli Olainē. Olaines rūpniecības uzņēmumu un pilsētas notekūdeņi tiek attīrīti divpakāpju bioloģiskās attīrīšanas iekārtās. Taču šo iekārtu celtniecība nav pilnīgi pabeigta, tāpēc arī netiek sasniegta nepieciešamā šo ūdeņu attīrīšanas pakāpe. Turpinās Lielupes baseina intensīva piesārņošana ar Olaines notekūdeņiem. Šajos notekūdeņos ir liels daudzums specifisku vielu. Daļai no šīm vielām nav pat noteikta maksimāli pieļaujamā koncentrācija. Gaisā tiek izsviestas toksiskas organiskās vielas: piridīns, formaldehīds un citas. Nemākulīgi izveidotajās izgāztuvēs glabājamie ražošanas apvienības “Biofarm” un zinātniskās ražošanas apvienības “Biolar” toksiskie atkritumi izraisījuši gruntsūdeņu bīstamu piesārņojumu izgāztuvju apkārtnē. Lai normalizētu stāvokli šajā reģionā, Ministru Padome 1989.gada 4.oktobrī pieņēma speciālu lēmumu Nr.325, kurā paredzēts intensīvi celt vides aizsardzības objektus un uz laiku pārtraukt rūpniecības celtniecību. Jāsaka, ka Jelgavas celtniecības trests un citas organizācijas šo lēmumu pilda visai neapmierinoši. Tika pieņemts papildu lēmums, ar kuru tika atļauts vienlaicīgi ar vides aizsardzības objektu celtniecību izpildīt celtniecības darbus un organizēt 1990.gadā vienreiz lietojamo šļirču ražošanu piektajā ražošanas korpusā.

Jūrmala. Jūrmala ir unikāls dabas un kultūrvēsturisks veidojums Rīgas jūras līča piekrastē. Šis trauslais dabas komplekss var sniegt iedzīvotājiem labas atpūtas un ārstniecības iespējas, ja vien slodze minētajā teritorijā tiktu regulēta ekoloģiski pieļaujamā līmenī. Diemžēl pašlaik Jūrmala ir kļuvusi par rūpniecības un hipertrofētas tūrisma industrijas zonu. Tas ir pretrunā ar Baltijas jūras un citu dabas resursu aizsardzības interesēm.

Pieaugot ražošanas apjomiem Slokas celulozes un papīra kombinātā, apkārtējā vidē izveidojusies asa konfliktsituācija. Šis kombināts ir izbūvējis republikā pagaidām lielākās bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Tās attīra ne tikai kombināta, bet arī apmēram pusi no Jūrmalas pilsētas notekūdeņiem. Taču šo iekārtu darbība ir nestabila un nav pietiekami efektīva. Galvenais iemesls šādai situācijai ir celulozes ražotnes atkritumu iekļūšana notekūdeņos, tādēļ pat attīrīti notekūdeņi stipri toksiski ietekmē Lielupes ekosistēmu. Turklāt šī celulozes ražotne izsviež atmosfērā lielu daudzumu kaitīgu vielu. Tie izraisa saudzējamā kāpu meža un zaļās zonas degradāciju. Tas pamatoti rada gan Jūrmalas iedzīvotāju, gan tās viesu neapmierinātību un sašutumu. Speciāli izveidotās zinātnieku un valsts kontroles dienestu ekoloģiskās ekspertīzes slēdzienā viennozīmīgi secināts, ka iespējami īsos termiņos jālikvidē celulozes ražotne, kā arī jāierobežo un daļēji jāpārprofilē papīra ražošana trīspadsmitajā piecgadē. Ir arī priekšlikums, ka šodien, šajā sesijā, ir jānobalso par to, lai ar 1.janvāri Slokas kombināta darbība tiktu pārtraukta.

1990.gada republikas valsts plāna projektā celulozes ražošana Slokā nav paredzēta. Tanī pat laikā Maskavā Valsts plāna komiteja šim mūsu lēmumam pretojas un pagaidām nav priekšlikumu, kā kompensēt šo celulozes ražotni, lai papīra ražošana republikā tiktu turpināta.

Vasaras laikā rekreācijas slodze kāpu zaļajā zonā ir 600 cilvēku uz vienu hektāru, kas 60-kārtīgi pārsniedz pieļaujamos normatīvus. Pilsētas zaļos apstādījumus negatīvi ietekmē arī autotransports un vietējās nozīmes katlu mājas. Tādēļ arī tikai 30 procenti no pilsētas mežiem ir apmierinošā stāvoklī. Ir arī pludmales saglabāšanas problēma.

Biedri deputāti! Šie atsevišķo reģionu ekoloģiskās situācijas raksturojumi liecina par to, cik daudz un dažādu problēmu ir katrā pilsētā un rajonā, katrā saimnieciskās darbības jomā, un liecina arī par to, ka vēl šodien maz kas tiek darīts, lai sākumā apstādinātu ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos republikā kopumā un katrā rajonā atsevišķi un tālāk veidotu saimniecisko darbību tā, lai šī situācija būtu normatīvu robežās.

Šeit liela nozīme būs tam, cik aktīvi šajā darbā iesaistīsies zinātne, visa sabiedrība un cik konsekventi darbosies kontrolējošie orgāni.

Līdzšinējie sociālie un ekonomiskie kropļojumi ir nopietni deformējuši un bremzējuši zinātniski tehniskā progresa attīstību republikā. Šīs negatīvās sekas atspoguļojas arī izstrādnēs, kas veltītas vides aizsardzībai. Zinātniskie kolektīvi darbojas atrauti viens no otra, parasti ar novecojušu, darbietilpīgu un mazefektīvu aparatūru. Pētniecisko tematu apmaksas sistēma nestimulē iespējami ātrāku darba nobeigšanu un ieviešanu praksē. Pētniecisko tematu izvēli nenosaka vis problēmu faktiskā aktualitāte tautsaimniecībā, bet gan atsevišķu zinātnieku vai laboratoriju subjektīvie, iemīļotie, ērtie un disertablie pētniecības virzieni.

Principiāla nozīme ir faktoram, ka līdz šim lielākais darba apjoms tika ieguldīts cīņā ar antropogēnās noslodzes radītajām sekām, bet nevis ar vides stāvokļa pasliktināšanās cēloņiem. Dabas aizsardzības pamatproblēmas nekad neizdosies atrisināt, ja arī turpmāk tiks strādāts tikai pie attīrīšanas iekārtu skaita un jaudas palielināšanas, jaunu atkritumu izgāztuvju iekārtošanas. Jāatzīst gan, ka šie centieni pašreiz Latvijā ir pilnīgi neatliekami, taču vienlaikus zinātniskā doma jāorientē uz modernām, apkārtējai videi nekaitīgām tehnoloģijām un ražošanas cikliem, kur vienas ražotnes atkritumi ir citas ražotnes izejmateriāls. Šobrīd var droši apgalvot, ka tieši mūsdienīgu tehnoloģiju ieviešana ir centrālais dabas aizsardzības prakses jautājums.

Zinātniski konsultatīvā un informatīvā dienesta trūkums vides aizsardzībā ir novedis kritiskā situācijā Latvijas Valsts dabas aizsardzības komiteju un republikas valdību. Praktiski visas tautsaimniecības nozares ir apgādātas ar jaudīgu zinātniski pētniecisko bāzi. Šie pētnieciskie institūti parasti nozares ietekmi uz apkārtējo vidi interpretē vienpusīgi, izceļot pozitīvos momentus, bet negatīvā ietekme tiek apslēpta vai arī, ja tas nav izdarāms, tad attaisnota ar visdažādākajiem argumentiem. Ekoloģisko jautājumu prioritārā nozīme sabiedrības attīstībā diktē nepieciešamību vistuvākā laikā izveidot Lietišķās ekoloģijas institūtu Valsts dabas aizsardzības komitejas struktūrā. Vienota informācijas iegūšanas, uzkrāšanas un apstrādes sistēma, zinātnisku prognožu sastādīšana par vides kvalitātes izmaiņām, tautsaimniecības nozaru ekoloģizācijas programmu un plānu sastādīšana, direktīvo orgānu konsultēšana un kvalifikācijas celšana, kā arī citi vitāli nepieciešami uzdevumi būtu uzticami Lietišķās ekoloģijas institūtam.

Ekoloģiskās izglītības līmenis turpmāk jāuzskata par visu rangu vadošo darbinieku kvalifikācijas rādītāju. Ir nepieciešams būtiski uzlabot dabas aizsardzības izglītošanas darbu visos līmeņos.

Arī pamatotus lēmumus vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas sfērā valsts direktīvie orgāni varēs pieņemt tikai tad, ja šo iestāžu rīcībā, pirmām kārtām Valsts dabas aizsardzības komitejas rīcībā, būs pilnīga informācija par vides kvalitatīvo stāvokli republikas teritorijā un blakus esošajos reģionos. Šajā nolūkā tūlīt jāķeras pie vienotas monitoringa sistēmas izveides Latvijā. Tai cieši jāsaistās ar Baltijas baseina valstu monitoringu. Šobrīd dati par vides kvalitāti ir dažādu nozaru rīcībā un pārziņā (Agrorūpnieciskā komiteja pārzina zemes resursus, apvienība “Latvijas mežs” - mežu un medību resursus, Hidrometeoroloģijas pārvalde - ūdens un gaisa kvalitātes mērījumus utt.). Informācija netiek krāta pēc vienotas sistēmas. Ir pienācis laiks izveidot vienotu monitoringa sistēmas koordinācijas centru Valsts dabas aizsardzības komitejā. Tikai izveidojot vienotu informatīvo sistēmu, kas būs brīvi pieejama visiem speciālistiem un sabiedrībai, varēs izstrādāt pamatotus dabas aizsardzības perspektīvos virzienus, noteikt prioritātes, izstrādāt koncepcijas, pieņemt mērķtiecīgus lēmumus un novērtēt visu veikto pasākumu efektivitāti.

Viens no pamatnosacījumiem dabas aizsardzības darba uzlabošanā ir arī izglītot iedzīvotājus un celt viņu kultūras līmeni ekoloģijas jomā.

Jāsaka, ka izglītības jomā stāvoklis tuvākajā laikā būtiski mainīsies, jo patlaban dabas aizsardzības jautājumiem pastiprināti pievērš uzmanību republikas augstskolās. Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas tehnoloģijas fakultāte sāks gatavot speciālistus dabas aizsardzības un dabas resursu racionālā izmantošanā, Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāte - apkārtējās vides ķīmiskā kontrolē. Arī citās augstskolās tiks veikta attiecīgu speciālistu sagatavošana.

Nepieciešami ir arī plaša profila jeb teritoriālie dabas aizsardzības speciālisti, kas prastu gan novērtēt situāciju kopumā, gan prognozēt ekoloģiskās sekas. Šajā sakarībā domāju, ka ir jāizskata jautājums par dabas aizsardzības fakultātes izveidošanu kādā no republikas augstskolām.

Biedri deputāti! Lai sekmīgi aizsargātu apkārtējo vidi, saglabātu dabas resursus un risinātu citus ar ekoloģiju saistītus jautājumus, ir jāmaina vides aizsardzības vadības struktūra un jārada attiecīgi normatīvie akti.

Pirmkārt. Ir nepieciešams juridiski nošķirt Latvijas PSR valsts īpašumu no citu PSRS republiku valsts īpašuma, lai republikas administratīvajās robežās esošā zeme, tās dzīles, gaisa telpa, meži, iekšējie un teritoriālie ūdeņi, kontinentālais šelfs un citas dabas bagātības atrastos republikas jurisdikcijā.

Ir nepieciešams izstrādāt projektu jaunam Latvijas PSR likumam par dabas aizsardzību, kas aizstātu neskaitāmos lēmumus un normatīvos aktus, kas paredzētu vienotu valsts pārvaldes un kontroles sistēmu, ekonomiskos vides kvalitātes regulēšanas mehānismus, atbildības nenovēršamību par dabas aizsardzības likumu pārkāpumiem un citas juridiskās normas. Nepieciešams izvērst likumprojekta visas tautas apspriešanu.

Nepieciešams nekavējoši izstrādāt likumu par Latvijas PSR Valsts vides aizsardzības komiteju, uzdodot šim augstākajam valsts pārvaldes, ekspertīzes un kontroles orgānam vides aizsardzības laukā izstrādāt un realizēt vienotu vides aizsardzības politiku, veikt valsts ekoloģisko ekspertīzi un organizēt valsts ekoloģiskās inspekcijas funkcijas.

Nopietna darba kardinālā dabas aizsardzības darba pārkārtošanā mūsu zemē tika uzsākta ar PSKP CK un PSRS Ministru Padomes un tam sekojošā identiskā Latvijas KP CK un Latvijas PSR Ministru Padomes 1988.gada 15.marta lēmuma Nr.85 “Par dabas aizsardzības darba kardinālu pārkārtošanu Latvijas PSR”. Šajā pusotra gada periodā notiek dabas aizsardzības pārvaldes sistēmas reorganizācija un ir izveidota Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja, kam pēc ieceres vajadzēja kļūt par centrālo valsts pārvaldes orgānu dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas jomā. Diemžēl līdzšinējā Valsts dabas aizsardzības komitejas darbība, kaut arī ir panākusi virkni pozitīvu pārmaiņu, tomēr kardinālas izmaiņas dabas aizsardzības jomā nav radījusi. Izanalizējot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Ministru Padomes 85.lēmumu ar šodienīgu skatījumu, nevar nepamanīt stagnācijas gadu iesakņojušos stereotipus, kas nonāk pretrunā ar pašreiz izstrādātajiem un vēl izstrādājamiem likumdošanas aktiem: par vietējo pašpārvaldes orgānu pilnvaru būtisku palielināšanu, par pāreju uz Latvijas ekonomisko un politisko suverenitāti; par īpašuma tiesībām uz dabas resursiem u.c.

Protams, ministriju un resoru monopoltiesībām uz dabas resursu izmantošanu, peļņas izlietošanu un šīs darbības paškontrolei bija jādara gals. Taču to var izdarīt divējādi - gan nododot dabas resursu racionālas izmantošanas un atražošanas jautājumus vietējo pašpārvaldes orgānu - Tautas deputātu padomju - ziņā, gan arī radot vienotu valsts dabas aizsardzības kontroles orgānu - komiteju. Taču jau šobrīd, arī izanalizējot attīstīto valstu pieredzi, ir skaidrs, ka pārņemt visas kontroles un racionālās dabsaimniecības organizēšanas funkcijas no rūpniekiem, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, zivsaimniekiem, kalnrūpniekiem utt., kas līdzšinēji ir veikuši šo darbu, praktiski nav iespējams un, galvenais, nav arī nepieciešams. Centrālajam valsts dabas aizsardzības orgānam nav jānodarbojas ar sīku pārkāpumu un nekārtību konstatēšanu, nebūtisku konfliktu un sūdzību izskatīšanu, bet gan jārisina un jāatrisina principiāli vides aizsardzības stratēģijas un taktikas jautājumi Latvijas tautu interesēs. Tas nozīmē, ka cīņa ar vides kvalitātes degradācijas sekām jānomaina ar cīņu pret šo negatīvo parādību iemesliem. Visi pārējie lokālie un konkrētie dabas aizsardzības konflikti pilnīgi patstāvīgi ir jāatrisina vietējiem pašpārvaldes orgāniem, dabas resursu apsaimniekotājiem un ražošanas uzņēmumiem.

Centrālajam ekoloģiskās situācijas pārvaldes orgānam Latvijā jārealizē sekojošas pamatfunkcijas:

1. Jānosaka un jārealizē vienota vides aizsardzības politika.

2. Jārealizē ražošanas objektu, projektu, programmu valsts ekoloģiskā ekspertīze, jāuzstāda un jāuztur vides kvalitāti garantējošās prasības esošajiem, jaunceļamiem un projektējamiem objektiem.

3. Ar ekoloģiskās inspekcijas palīdzību jāveic valsts vides aizsardzības kontrole.

Vienotas vides aizsardzības politikas realizēšana republikā ir neatliekams darbības virziens, kam jānodrošina ekoloģisko ierobežojumu ieviešana visās tautsaimniecības sfērās, vides kvalitātes uzlabošanās perspektīvā. Šajā nolūkā tiek organizēta teritoriālo komplekso dabas aizsardzības shēmu izstrāde, republikas ekoloģiskā rajonēšana un attiecīgu vides kvalitāti raksturojošo parametru noteikšana konkrētos reģionos un zonās. Tiek sastādītas dabas aizsardzības programmas un plāni, realizēta to izstrādes kontrole. Tiek izstrādāti racionālu dabsaimniecību garantējoši ekonomiskie regulēšanas mehānismi - noteikta diferencēta maksa par dabas resursu izlietošanu, izstrādātas zaudējumu atlīdzības noteikšanas metodikas, noteiktas sankcijas par virsnormatīvo apkārtējās vides piesārņošanu utt.

Valsts ekoloģiskās ekspertīzes uzdevums ir nepieļaut apkārtējās vides kvalitātes pasliktināšanās iespējas nākotnē un uzturēt prasības, kas garantē visu esošo un projektējamo objektu izvietojuma un darbības atbilstību reģionā noteiktajiem vides kvalitātes raksturlielumiem. Ekoloģiskā ekspertīze noraida visus tos plānus un projektus, kuros pasūtītājs un izpildītājs negarantē noteikto vides kvalitātes parametru ievērošanu vai arī netiek realizētas dabas resursus taupošas tehnoloģijas.

Valsts ekoloģiskā inspekcija veic kontroles funkcijas Latvijas valsts interesēs - kontrolē dabas aizsardzības likumdošanas normu ievērošanu neatkarīgi no resoriskās, administratīvās piederības, aptur jebkuru saimniecisko darbību, kas nonāk pretrunā ar likumdošanas aktiem, ierosina krimināllietas vai piemēro citas sankcijas atkarībā no nodarītā zaudējuma smaguma un bīstamības.

Visas trīs minētās pamatfunkcijas Latvijas Valsts vides aizsardzības komiteja spēs realizēt tikai tajā gadījumā, kad tas būs neatkarīgs valsts orgāns un tiks izveidots Latvijas PSR Augstākās Padomes pakļautībā. Valsts vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju un viņa vietniekus (vides aizsardzības politikas, ekoloģiskās ekspertīzes un ekoloģiskās inspekcijas sfērā) ievēlē Latvijas PSR Augstākā Padome.

Valsts vides aizsardzības komitejas reģionālos orgānus veido rajonu un republikas pakļautības pilsētu vides aizsardzības komitejas, kas izveidotas pie Tautas deputātu padomēm un kuru priekšsēdētājus ievēlē Tautas deputātu padomes. Reģionālās vides aizsardzības komitejas realizē vienotu vides aizsardzības politiku, veic ekoloģisko ekspertīzi un izveido ekoloģisko inspekciju rajona vai pilsētas teritorijā.

Valsts vides aizsardzības komiteja savu darbu organizē ciešā sadarbībā ar Latvijas PSR Ministru Padomi, vietējiem pašpārvaldes orgāniem, dabas resursu apsaimniekotājiem un sabiedriski politiskajām organizācijām.

Biedri deputāti! Šis ir principiāli atšķirīgs vides aizsardzības organizācijas struktūras variants. Tas ievērojami atšķiras no iepriekšējā, Maskavā izstrādātā modeļa varianta. Pašreizējā Valsts dabas aizsardzības komiteja Latvijā ir vienlaikus tieši pakļauta vissavienības Valsts dabas aizsardzības komitejai un republikas Ministru Padomei. Tās rokās bija paredzēts koncentrēt visas dabas resursu izmantošanas kontroles funkcijas, taču tā nespēja un nespēs veidot vienotu dabas aizsardzības politiku, izstrādāt vides aizsardzības stratēģiju un taktiku, veikt koordinācijas darbu starp citiem vides kontroles dienestiem, izstrādāt un apstiprināt reģionālus vides kvalitātes kontrolrādītājus, veikt neatkarīgu ekoloģisko ekspertīzi.

Ierosinu papildināt iepriekš izstrādāto sesijas lēmuma projektu ar 42.punktu šādā redakcijā:

“Izstrādāt un iesniegt līdz 1990.gada 1.janvārim Latvijas PSR Augstākajai Padomei projektu likumam par Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteju, paredzot tās izveidošanu Latvijas PSR Augstākās Padomes pakļautībā un nododot tai sekojošas pamatfunkcijas:

1) noteikt un realizēt vienotu vides aizsardzības politiku;

2) realizēt ražošanas objektu, projektu, plānu, shēmu, programmu valsts ekoloģisko ekspertīzi, uzstādīt un uzturēt vides kvalitāti garantējošas prasības esošajiem, jaunceļamajiem un projektējamiem objektiem;

3) ar ekoloģiskās inspekcijas palīdzību veikt vides aizsardzības valsts kontroli.”

Biedri deputāti! Pašreizējos ražošanas straujas attīstības apstākļos apkārtējās vides aizsardzība līdzās citiem aktuāliem sociāli ekonomiskiem jautājumiem ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām un tūlīt risināmām problēmām. Ir pilnīgi skaidrs, ka līdzšinējais darbs apkārtējās vides aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā nav bijis pietiekams. Šis darbs neatbilst pārbūves prasībām.

Situāciju radikāli izmainīt būs iespējams tikai tad, ja visu nākamo paaudžu vārdā apkārtējās vides aizsardzībai vajadzīgo nozīmi ne tikai vārdos, bet arī darbos piešķirs ikviens mūsu sabiedrības loceklis un darba kolektīvs, uzņēmums, ministrija un resors, kā arī republikas vadība, partijas un sabiedriskās organizācijas, jūs, biedri deputāti!

Novēlu visiem sekmes šajā grūtajā, bet visiem ļoti vajadzīgajā darbā. (Aplausi.)

 

J.Lancers. Deputāte Siņeļņikova iesniedza deputāta pieprasījumu par stāvokli Olainē, īsumā es teicu, kāds ir stāvoklis, ka mēs neapmierinoši pildām 325.lēmumu. Un Celtniecības komitejai, Jelgavas celtniecības trestam un celtniecības pārvaldei, kas atrodas Olainē, un arī tiem uzņēmumiem, kuri atrodas Olainē, ir, bez šaubām, viss, lai šis lēmums būtu simtprocentīgi izpildīts. Tikai tā mēs varēsim parādīt savu attieksmi pret ekoloģisko problēmu risināšanu. Kas attiecas uz dažiem konkrētiem jautājumiem, uz tiem atbildēs biedrs Kaņeps.

 

M.Siņeļņikova. Es neesmu apmierināta ar atbildi uz deputāta pieprasījumu.

 

Priekšsēdētājs. Biedre Siņeļņikova, es lūdzu vispirms lūgt vārdu. Šeit ir Augstākās Padomes sēde, nevis mītiņš. Lūdzu.

 

M.Siņeļņikova. Es neesmu apmierināta ar atbildi uz savu deputāta pieprasījumu. Referātā bija atradusies vieta tikai konstatējumam par to, ka netiek pildīts 325.lēmums par ekoloģiju, bet tālāk viss bija pēc teksta. Tas nevienu nevar apmierināt. Es uzdošu divus jautājumus. Pirmais. Es gribu dzirdēt no valdības locekļiem, vai valdības 325.lēmums tiks tiešām pildīts, pie tam pa punktiem par šo gadu. Otrs. Kas un kad pieņēmis valdības lēmumu par vienreizējās lietošanas šļirču ceha būvniecību? Kādā variantā un kurā gadā jābūt izpildītam 325.lēmumam? Trestam jāapgūst 8 miljoni, bet šobrīd tas tik tikko apgūst 3 miljonus. Vēl jautājums. Ja šodien biedrs Lancers paziņos, ka Olaines teritorijā notiks šāds brīnums, tad Olaines iedzīvotāji ir ar mieru būvēt, lai objekts tiktu celts pilsētas teritorijā. Tālāk. Es gribu dzirdēt valdības domas, cik daudz un cik ilgi Olaines teritorijā tiks lietoti ķīmiskie preparāti bez MPK? Šodien mēs nezinām, kas tiek ievadīts gaisā.

 

Priekšsēdētājs. Norunāsim, ka turēsimies pie noteiktas kārtības - pirms sava galavārda jūs, biedri Lancer, atbildēsit uz jautājumiem. Lūdzu iesūtīt jautājumus rakstiski.

Ir vēl viens deputāta pieprasījums - Baldones 273.vēlēšanu apgabala deputātes Spodras Mickus pieprasījums uzņēmuma “Radons” Baldones ceha darbības un paplašināšanas papildu izpētei. Arī šo deputātes pieprasījumu mēs nodosim biedram Lanceram, lai viņš galavārdā pats uz šo jautājumu atbild.

Pāriesim pie šī jautājuma apspriešanas. Pirmajam vārds biedram Gunāram Andrušaitim, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta direktoram. Sagatavoties biedrei Ritai Kukainei. Šie biedri uzstājas kā eksperti apspriežamajā jautājumā.

 

G.Andrušaitis. Godātie deputāti! Man šodien liels gandarījums, ka mūsu Augstākā Padome izskata jautājumu par Latvijas ekoloģisko stāvokli. Man liekas, ka tādā sesijā šis jautājums nebija izskatīts kopš 1959.gada, kad mēs pieņēmām likumu par Latvijas dabas aizsardzību. Tādēļ nav brīnums, ka daudzas lietas ir sasāpējušas un prasa neatliekamu izskatīšanu.

Es šodien negribu pakavēties pie krīzes situācijas, kāda ir republikā. Jāmeklē izeja no šīs situācijas. Mums jādomā par pasākumiem un organizāciju, kas varētu mūs pasargāt no tālākas ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās un zināmā mērā rehabilitētu pašreizējo ekoloģisko situāciju mūsu republikā. Vispirms es gribu pakavēties pie jautājuma, kas man liekas ļoti svarīgs un kas ir saistīts ar to, ka mūsu republika pāriet uz ekonomisko patstāvību, mēs mainām republikas rūpniecības infrastruktūru. Jau 15 gadus mūsu republikā darbojas dabas aizsardzības kompleksā programma. Šī programma nevienu gadu faktiski nav pildīta. Man ir bijusi iespēja visus šos gadus strādāt ar šo programmu, gan to izstrādāt, gan piedalīties tās pārbaudē. Es esmu nonācis pie secinājuma, ka viens no galvenajiem šķēršļiem, kas traucējis šīs programmas izstrādi, ir tas, ka republikā nav pietiekamas bāzes šo dabas aizsardzības jautājumu risināšanai. Bāzes radīšanai nepieciešams izveidot konstruktoru biroju, speciālistu grupu, kas būtu spējīgi sekot ekoloģiskās industrijas attīstībai pasaulē un situācijai Latvijā, dotu mums konstruktīvus priekšlikumus gan lokālām attīrīšanas ietaisēm, gan citām ietaisēm un iekārtām. Tagad mēs redzam, ka daudzi izstrādātie projekti, ko mēs šeit esam spiesti realizēt, to skaitā Rīgas attīrīšanas iekārtas, ir nepilnīgi, pie tam mums nav speciālistu, kas spēj tos novērtēt. Mēs trīs mēnešus bijām spiesti nodarboties ar jautājumu par to, hlorēt vai nehlorēt Rīgas notekūdeņus, jo vienkārši mums vajadzēja “izēsties cauri” literatūrai, kas uzkrājusies pasaulē, jo līdz šim mēs ar tādiem jautājumiem nenodarbojāmies. Lai šo jautājumu risināšanai nebūtu gadījuma raksturs, ka “Pilsētprojekts”, “Komunālprojekts”, “Rūpniecības projekts” un citi institūti epizodiski nodarbojas ar šiem jautājumiem, šāda organizācija būtu ļoti nepieciešama. Kā nākamā pakāpe būtu vajadzīga attiecīga rūpniecības profilēšana, kas radītu universālas attīrīšanas iekārtas. Vienlaikus vajadzīgas montāžas un celtniecības organizācijas, lai nebūtu tā, kā šobrīd. Pirms divām nedēļām izskatījām jautājumu par Ķesterciema pionieru nometnes celtniecības pārtraukšanu. Kad aizbraucām iepazīties ar šo pionieru nometni, konstatējām, ka tur vajadzēja būt uzbūvētām lieliskām attīrīšanas iekārtām, bet tās būvētas tā kā anekdotē, kur tiesāja cementu, bet cements teica: “Neesmu vainīgs, jo nebiju klāt.” Attīrīšanas iekārtas uzbūvētas bez cementa. Pašlaik tur ir palikuši pāri tikai armatūras režģi. Ir jādomā par to, lai būtu kvalificēta celtniecība. Un visbeidzot, mēs ļoti daudz runājam par kontrolaparatūras iegādi. Tas saistīts ar valūtu. Vakar bijām Ventspilī, konstatējām, ka mums vajag ļoti daudz valūtas, lai tur uzstādītu kontrolaparatūras iekārtas. Tādas iekārtas ir vajadzīgas ne tikai Ventspilī, bet būtībā visā republikā, lai varētu objektīvi spriest par stāvokli, kāds ir republikā, lai varētu organizēt objektīvu monitoringu republikā. Ņemot vērā, ka mūsu republikā ir augsti attīstīta elektronika un radiotehnika, ir arī speciālisti, kas individuāli nodarbojas ar šiem jautājumiem gan Rīgas Politehniskajā institūtā, gan Latvijas Valsts universitātē, mēs varētu organizēt šādas aparatūras ražošanu mūsu republikā. Pie tam tā ir ļoti perspektīva rūpniecības nozare. Tās firmas, kas savlaicīgi uztvērušas šo virzienu, kļuvušas ļoti bagātas. Šai sakarībā vajadzētu attiecīgi mainīt lēmuma projekta 3.punktu, iekļaujot visā pilnībā šo kompleksu, ko es nosaucu.

Tālāk ļoti īsi par Dabas aizsardzības komiteju. Mēs esam radījuši Dabas aizsardzības komiteju un neesam ar to apmierināti, bet visus jautājumus šeit negribu izskatīt. Vēl vairāk, mēs esam neapmierināti ar Maskavas komiteju, bet, runājot par šo komiteju, zināmā mērā biedrs Lancers jau šiem jautājumiem pieskārās. Esam uzbūvējuši māju bez pamatiem - šai komitejai trūkst vienotas kontroles sistēmas. Mums pašlaik ir Hidrometeoroloģijas un dabas vides kontroles pārvalde, ar šiem jautājumiem nodarbojas Baltijas baseina zivju aizsardzības, zivju krājumu papildināšanas un zvejniecības regulēšanas pārvalde un citas organizācijas. Es domāju, ka šīs pagātnē radītās organizācijas tagad būtu laiks likvidēt. Hidrometeoroloģijas pārvaldei nodarboties ar šiem jautājumiem, bet apkārtējās vides kontroli nodot Dabas aizsardzības komitejai, tāpat arī citas organizācijas, kas nodarbojas ar apkārtējās vides kontroli. Zināmā mērā mēs pat iegūtu, ar mazāku cilvēku skaitu varētu izstrādāt daudz efektīvāku kontroles sistēmu mūsu republikā. Mēs strādājam pie zinātnisko pamatu izveidošanas SEPP sistēmā. Zinātniskie pamati ir izstrādāti, bet mums pašiem Padomju Savienībā, Latvijā šāda monitoringa sistēma izstrādāta nav. Otra šīs kontroles sistēmas pakāpe, kas ir vajadzīga komitejai, ir vienotā inspekcija. Lai nebūtu tā, ka pašlaik ir inspekcija par ūdeņiem, inspekcija par dzīvniekiem, par augiem, vēl daudz citādu inspekciju, kas viena ar otru nav saistītas un strādā neatkarīgi viena no otras. Ir vajadzīga - kā mēs nosaucām - ekoloģiskā policija. Ekoloģiskā policija, kurai būtu liela vara, jāizveido republikas Dabas aizsardzības komitejā. Tad Dabas aizsardzības komitejas rīcībā būs materiāli par to, kas pašlaik notiek republikā, un tā varēs ar savu inspekciju ļoti ātri reaģēt, piemēram, sodīs, sauks pie atbildības vainīgos.

Trešais jautājums, ar kuru es ļoti īsi gribu griezties pie jums, deputāti, - par Baltijas jūru. Tā pašreiz ir ļoti sarežģīta un liela problēma, bet mums vistuvākais ir jautājums par Rīgas jūras līci. Rīgas jūras līcī ar katru gadu situācija pasliktinās, pie tam dažādos veidos. Es pie tā nepakavēšos, pateikšu tikai vienu - zivju nozveja Rīgas jūras līcī pēdējos desmit gados ir samazinājusies trīs līdz četras reizes. Zvejnieki arī ļoti labi zina, ka mūsu vērtīgās zivis no nozvejas ir pilnīgi pazudušas. Pēdējos divos gados, pēc Baltijas zivsaimniecības institūta datiem, Rīgas jūras līcī simtprocentīgi ir aizgājuši bojā visi reņģu ikri nārstu vietā. Tām reņģēm, kas dzīvo Rīgas jūras līcī, un arī tām, kas ir Baltijas jūrā, kas nāk Rīgas jūras līcī uz nārstu. Līdz ar to mēs nezinām, kāda būs zvejnieku nozveja nākotnē gan Baltijas jūras ekonomiskajā zonā, par ko mēs šodien runājām, gan Rīgas jūras līcī. Man ir šāds priekšlikums. Vajadzētu ierakstīt punktu, ka Rīgas jūras līci un tam piegulošo joslu viena kilometra platumā (nākotnē 5 kilometru joslu) izveidot par aizsargājamo dabas objektu, ar noteiktu statusu un regulējamu saimniecisko darbību. Viens piemērs. Zinātniskajam darbam, respektīvi ģeoloģiskajiem pētījumiem, aizliegts lietot akustisko metodi, jo tā ietver spridzināšanu. Tai pašā laikā Rīgas jūras līcī ir ļoti liels kvadrāts, kur armija rīko mācības, arī spridzina. Šādai darbībai ir daudz lielāki mērogi. Izveidodami šādu Rīgas jūras līča liegumu, mēs uzlabosim situāciju daudz ātrāk, pie tam jāņem vērā, ka būsim spiesti iesaistīt visu republiku, jo Rīgas jūras līča situāciju nosaka visas republikas darbība, izņemot Ventas baseinu un daļu no Kurzemes. Man liekas, ka zināmu noteikumu ieviešana attiecībā uz Rīgas jūras līci pašlaik ir ļoti nepieciešama un vajadzīga. Tie mums šodien ir jāpieņem.

Vēl viens jautājums, kas attiecas uz visu mūsu tautu un kura risināšana ir jāaktivizē, ir vides sakoptība. Biedri, mēs līdz šim neesam pietiekami par to domājuši. Taču tas ir gan dabas aizsardzības, gan ētikas, gan audzināšanas pamatu pamats. Par vides sakoptību mēs domājam ļoti maz. Zināmā mērā tas liecina par mūsu kultūras līmeni. Ja mēs kaut kur braucam, tad vērojam, kā tur izskatās, un vienmēr sakām: redziet, te ir sakopta vide, cilvēki dzīvo kulturāli. Kad atbrauc pie mums un paskatās uz mūsu apkārtni, nevar teikt, ka mēs kulturāli dzīvojam. Vides sakoptība mums nav tāda, kā mēs gribētu, nav tāda, kāda tā reiz bija. Kādreiz vide bija sakopta daudz, daudz labāk. Gan lauku ciematos, gan apdzīvotajās vietās. Arī pilsētā. Runājot par pilsētām, saka, ka mums nav naudas. Tā nav naudas problēma. Paskatieties, mums taču ir tādas pilsētas kā Talsi un Madona, kuras patiešām varam rādīt visiem un teikt - redziet, kā tur dzīvo. Tajā pašā laikā mums ir daudz citu pilsētu, par kurām nav ko teikt, kas ir nolaistas līdz pēdējam. Tas pats attiecas arī uz lauku ciematiem. Savā laikā Dabas aizsardzības biedrība izsludināja konkursu par lauku ciematiem, apdzīvotajām vietām, ražošanas centriem, bet tagad šis konkurss faktiski savu nozīmi zaudējis, jo tajā piedalās vieni un tie paši. Kur jau ir kārtība, tur tā ir. Vietējās padomes un varas orgāni nav rūpējušies par vides sakoptību, tie pietiekami neatbalstīja šo Dabas aizsardzības biedrības aicinājumu, tas nerada atbalstu arī mūsu republikas iedzīvotāju vidū. Par to ir jāpadomā. Arī speciālistiem jādomā par nolaistās vides sakopšanu. Mums ir izzuduši tādi speciālisti kā ainavu arhitekti, kas spēj ar šiem jautājumiem nodarboties. Nesen bija divas pārraides pēc kārtas no Lietuvas, kur strādā mūsu speciālisti, jo Latvijā viņiem nebija vairāk darba, lai gan arī šeit viņi bija daudz paveikuši.

Rīgā mēs esam uzcēluši vairākus milzīgus dzīvojamos masīvus, bet cik parku mums ir? Ja savā laikā Rīga skaitījās parku pilsēta, tad tagad ir palikuši tie parki, kas bija vecajā Rīgā. Jaunajā Rīgā, kas ir daudz lielāka par veco, parku nav. Un kādi izskatās šie rajoni? Tas pats Purvciems. Šajos masīvos valda tāda pati kārtība kā Čerjomuškos, kur katrs stāda, ko var, un veido, kā prot. Es domāju, ka par šo vides sakoptību ir vajadzīgs speciāls punkts lēmumā. Un sesijai jāgriežas pie visiem republikas iedzīvotājiem, pie saimniecību, rūpnīcu vadītājiem un galvenokārt pie tautas deputātu padomēm ar ļoti nopietnu aicinājumu iesaistīt visus republikas iedzīvotājus vides sakopšanas darbā.

Un, beidzot, daži vārdi par zinātni. Šeit jau sākumā tika teikts, ka ekoloģiskie jautājumi nebija paši svarīgākie, arī ekoloģijas zinātne tika uzskatīta par otršķirīgu. Tāpēc mums šajā jomā trūkst daudz zinātnieku. Nav reģionālās ekoloģijas, cilvēka ekoloģijas, pašas svarīgākās. Es domāju, ka ekoloģijas zinātnei ir jāveltī lielāka uzmanība. Ne tā, kā lēmuma projektā ierakstīts, ka prioritāte nosakāma ekoloģiskiem pētījumiem par bezatlikumu tehnoloģiju. Prioritāte jāpiešķir visām problēmām, kas saistītas ar ekoloģiskajiem jautājumiem. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Gribu atgādināt gan deputātiem, gan uzaicinātajiem, kam šodien tiks dots vārds, ka mūsu reglamentā katram runātājam paredzētas 15 minūtes. Vakar un aizvakar mēs norunājām, ka jācenšas iekļauties 10 minūtēs, lai dotu iespēju lielākam skaitam cilvēku izteikties. Vārds biedrei Ritai Kukainei, PSRS tautas deputātei, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūta direktorei.

 

R.Kukaine (PSRS tautas deputāte).

Civilizēto un attīstīto valstu pieredze rāda, ka tikai ar likumu var aizstāvēt dabu pret pašiem cilvēkiem, pret civilizāciju un rūpnīcu ekspansiju. Šodien mūsu valstī likums praktiski nedarbojas. Likuma nav. Mums ir tikai deklarācijas, kas ierakstītas gan PSRS Konstitūcijā, gan republikas Konstitūcijā, bet es domāju, ka mēs jau to mainīsim. Mums ir vesela virkne lēmumu, kurus var pildīt un var arī nepildīt. Un šodien mēs esam liecinieki tam, pie kā tas noved, šodien mēs esam ekoloģiskās krīzes situācijā. Šī sesija vakar un šodien pieņem ļoti svarīgus dokumentus, es pat teiktu - liktenīgus dokumentus, es te gribu minēt deklarāciju, kurā teikts un pasludināts, ka visas dabas bagātības mūsu republikā pieder republikai. Pieņemts arī ļoti svarīgs likums par ekonomisko neatkarību. Tagad mums ir atvērtas durvis, lai mēs paši kārtotu ekoloģijas jautājumus, paši aizsargātu savas bagātības, arī dabas bagātības. Un mums vajadzētu norādīt tos praktiskos pasākumus, kas vispirms jāveic. Manuprāt, vispirms vajag izstrādāt ļoti stingru, pat bargu, likumu par dabas aizsardzību. Jau šajā sesijā jāizveido ļoti kompetenta komisija, kurā būtu jāiekļauj gan juristi, gan ekologi un citi speciālisti. Mēs zinām, cik nopietna grupa strādāja pie Konstitūcijas papildinājumiem un grozījumiem. Viņi strādāja gandrīz pusgadu. Es domāju, ka likums par dabas aizsardzību arī ir ļoti nopietns un pie tā jāstrādā. Tam jāziedo laiks. Šodien par to runāja biedrs Lancers, un es ļoti priecājos, ka viņš tam piekrīt.

Tālāk. Nepieciešams arī kontrolēt likumu izpildi. Tagad mums ir izveidota Dabas aizsardzības komiteja. Mūsu republikā un Savienībā tā jau darbojas vairāk nekā gadu, bet praktiski tā ir bezspēcīga, un nekādas būtiskas pārmaiņas dabas aizsardzībā mēs nejūtam. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka šī komiteja pakļauta Ministru Padomei. Tas, man šķiet, ir principiāli nepareizi. Tikko pie mums viesojās kādas VFR federālās zemes dabas aizsardzības ministrijas pārstāvji. Viņi mums pastāstīja, ka ir atbildīgi tikai parlamentam un pašam prezidentam. Es domāju, ka mums vajadzētu veidot neatkarīgu dabas komiteju, kura būtu pakļauta Augstākajai Padomei un kurai būtu lielas tiesības. Līdz šim mums nav izstrādāts arī Dabas aizsardzības komitejas statuss: ko tā drīkst un ko nav tiesīga darīt. Es domāju, ka visīsākajā laikā jāizstrādā šīs komitejas statuss. Un es pilnīgi neesmu apmierināta ar tiem priekšlikumiem, ko šodien izteica biedrs Lancers savā referātā, ar to, kā, pēc viņa domām, mūsu republikā jāreorganizē dabas aizsardzība. Vispirms jau pats fakts, ka ar referātu par ekoloģisko situāciju uzstājas viens no Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekiem celtniecības jautājumos, kurš nemaz nav speciālists ekoloģijas jautājumos. Otrs vietnieks - biedrs Misurkins, kas mūsu Ministru Padomē atbild par ekoloģiju, reizē atbild arī par rūpniecību. Tad, kad izšķīrās jautājums par vienas vai otras rūpnīcas ekonomisko efektivitāti un par šo rūpnīcu nodarīto kaitējumu ekoloģijai, šie abi biedri nosvērās tieši uz ekonomiskās efektivitātes pusi. Tādēļ es domāju, ka ļoti pareizi darīja Francijā, ka prezidents par Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku nozīmēja Zaļo partijas līderi. Viņš patiešām cīnīsies par dabu un neies uz kompromisiem.

Tālāk. Mēs tik ilgi nevaram novērst acīmredzamu absurdu - mūsu kūrortpilsētā Jūrmalā līdz šim laikam darbojas celulozes un papīra fabrika. Tas ir saistīts ar to, ka visu laiku pirmajā vietā tiek izvirzīts ekonomiskais jautājums: valstij trūkst papīra. Bet es domāju, ka no ekonomiskā viedokļa arī nav pareizi, ka mēs bendējam kūrortu, kurā ir ielikti milzīgi līdzekļi, uzceltas sanatorijas. Un šodien mēs faktiski šo kūrortu nevaram izmantot cilvēku atveseļošanai. Cilvēki, kas tur atbrauc, var tikai saslimt, jo jau astoņus gadus nedrīkst peldēties Lielupē, mēs zinām, ka otro sezonu ir slēgta Jūrmala. Tas viss rāda, ka mums visa mūsu dabas aizsardzības organizācija no galvas, kā tas ir tagad, jānostāda uz kājām. Jāizveido Dabas aizsardzības komiteja ar ļoti kompetentiem un ļoti principiāliem cilvēkiem, kas neielaidīsies kompromisos, bet patiešām aizstāvēs cilvēku un dabas intereses. Tas jāizdara, domāju, ka tuvākajā laikā mēs to izdarīsim.

Es nevaru šeit nerunāt par zinātni. Ir priekšlikums mūsu republikā organizēt speciālu pielietojamās ekoloģijas institūtu. Taču mēs nevaram būt tik izšķērdīgi, sevišķi ekonomiskās patstāvības apstākļos, lai veidotu vēl vienu institūtu. Mums jāizmanto mūsu zinātniskais potenciāls. Kā to izdarīt? Varbūt vajadzētu pārprofilēt vienu vai otru institūtu, kas tagad ir vissavienības pakļautībā. Tādu mums ir daudz. Viens otrs no tiem ir bioloģiska rakstura institūts. Par to visu jādomā un tas jādara, jo patiešām mūsu Dabas aizsardzības komiteju vajag apbruņot ar mūsdienīgām metodēm, jo tagad mēs faktiski nenosakām visas tās ķīmiski kaitīgās vielas, kas šobrīd cirkulē dabā. Mums jārada jaunas metodes, jauni līdzekļi, kā to noteikt. Un tas, protams, ir zinātnes uzdevums.

Izmantojot to, ka šeit atrodas PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Gusevs, kurš vada ķīmijas nozari un kura kompetencē ir gan Olaines, gan Ventspils, gan Slokas problēmas, gribu teikt, ka mēs kopā ar PSRS Augstākās Padomes deputāti Klibiķi uzrakstījām oficiālu deputātu pieprasījumu sakarā ar neciešamo situāciju Ventspilī un lūdzām nekavējoties izskatīt jautājumu par visu sprādzienbīstamo un ugunsbīstamo uzņēmumu pārvietošanu, kā arī jautājumu par sevišķi toksisko vielu transportēšanu cauri mūsu un citām republikām. Pagājis jau diezgan ilgs laiks. Domāju, ka šodien savā runā jūs, biedri Gusev, tam īpaši veltīsit uzmanību. Kas attiecas uz Olaini, man šķiet, viss ir skaidrs: neko nedrīkst celt, kamēr nav panākta kārtība ekoloģijas jautājumos. Attiecībā uz Slokas problēmu es domāju, ka mums jāatbalsta Jūrmalas pilsētas padomes lēmums par to, ka jāslēdz visvairāk toksiskās ražotnes, proti, jāizbeidz celulozes ražošana. Es domāju, ka šis jautājums beidzot ir jāatrisina, tāpēc ka to prasa arī veselais saprāts. Nav saprotams, kāpēc kūrortā var strādāt rūpnīca. Es domāju, ka šodien mēs lūgsim, lai arī uz šo jautājumu atbild PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds Latvijas PSR Augstākās Padomes Dabas aizsardzības komisijas priekšsēdētājam deputātam Imantam Muceniekam.

 

I.Mucenieks (Alojas 229.vēlēšanu apgabals).

Domāju, ka būsim vienisprātis, ka dabas aizsardzība ir visas mūsu tautas pamatrūpe. Taču Augstākās Padomes sesijā ekoloģija tiek apspriesta diemžēl citu 14 jautājumu vidū. Bet, ja jau tas tā ir, tomēr ļoti gribētos, lai runas sesijā būtiski ietekmētu atsevišķus mazdzirdīgus republikas ministriju, valsts komiteju, vietējo Tautas deputātu padomju un arī saimnieciskos vadītājus, visus tos, kas sagandē Latvijas dabu. Analizējot pašreizējo stāvokli dabas aizsardzībā, deputātu komisija izdarīja secinājumu, ka Latvijā izveidojusies saasināta ekoloģiskās krīzes situācija. Tās galvenie cēloņi ir, pirmkārt, rūpniecības, celtniecības un lauksaimniecības nepārdomātā, ekoloģiski nepamatotā attīstīšana; otrkārt, resoriska pieeja dabas resursu izmantošanai; treškārt, liela distance starp zinātnes atziņām un praksi; ceturtkārt, pēdējos gados krasi izteiktie migrācijas un urbanizācijas procesi un, visbeidzot, nesodītie dabas aizsardzības likumu pārkāpumi. Te jārunā arī par kritiku, kas adresēta ciemu, ciematu, rajonu un pilsētu izpildkomitejām, ministriju un resoru vadītājiem, kuri vārda tiešā nozīmē ignorēja Augstākās Padomes Prezidija, Augstākās Padomes Dabas aizsardzības komisijas lēmumus un rekomendācijas ekoloģijas jautājumos. Pie cēloņiem var pieskaitīt arī republikas Ministru Padomes slikti veikto organizatorisko un kontroles darbu sakarā ar pašas pieņemtajiem vairāk nekā divdesmit lēmumiem. Sevišķi gribu uzsvērt, ka trūkst pienācīga organizatoriskā darba attiecībā uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Ministru Padomes kopīgo lēmumu izpildi. Detalizēta programma, analoga šodien sesijā apspriežamajai, tika pieņemta pavisam nesen, 1988.gadā, ar principiāli pareiziem formulējumiem, par radikāliem dabas aizsardzības jautājumiem republikā.

Taču šie labi formulētie uzdevumi šodien no jauna tiek diskutēti un apspriesti sesijā. Es domāju, ka sesijā būtu vietā izvirzīt jautājumu par to, ka Ministru Padomei un ministriju vadītājiem jāuzņemas principiāla atbildība par iepriekš pieņemto lēmumu neizpildīšanu. Biedrs Lancers šodien savā ziņojumā teica, ka tā nu gadījies ar situāciju Ventspilī, bet es gribu teikt, ka pirms 15-20 gadiem mēs paši esam veidojuši mūsu vēsturi. Teikt, ka tā nu gadījās, kad mēs esam kopā ar cilvēkiem, kuri šo “gadīšanos” veidoja, es domāju, ir pavisam neprincipiāli un nelietišķi. Cēloņi slēpjas arī tanī apstāklī, ka vairāk nekā četrus gadu desmitus saimnieciskie vadītāji un galvenokārt celtnieki sistemātiski neapguva nepietiekami izdalītos kapitālieguldījumus dabas aizsardzības objektu būvei, iekārtu iegādei, ekoloģiskās situācijas uzlabošanai. Es minēšu tikai vienu skaitli: pagājušā gadā netika apgūti šim nolūkam paredzētie 9,8 miljoni rubļu. Un tā katru gadu. Piecgades trijos gados attīrīšanas iekārtu būve bija jāpabeidz desmit pilsētās un ciematos. Faktiski tās uzbūvētas tikai piecās vietās. Patlaban vēl 40 pilsētās un pilsētciematos jāuzbūvē attīrīšanas iekārtas.

Rīgā attīrīšanas iekārtas būvē 12 gadus. Lai gan šeit cienījams zinātnieks centās argumentēt grūtības, kas it kā pastāvēja objektīvi, es domāju, ka celtnieku un arī visu pārējo darbība jeb, pareizāk sakot, bezdarbība ir pielīdzināma noziedzībai pret Latvijas sirmo galvaspilsētu Rīgu, pret mūsu tautu. Domāju, ka nav jājautā, kuri ir tie cilvēki, Rīgas pilsētas vadītāji, uz kuru sirdsapziņas ir Rīgas likteņupes Daugavas un Rīgas jūras līča piesārņošana.

Vienlaikus jāatzīmē, ka republikas Valsts plāna komiteja, ministrijas un valsts komitejas, saimniecisko organizāciju un uzņēmumu vadītāji maz rūpējas par dabas aizsardzības tehnisko jaudu paplašināšanu, nenodrošina efektīvu darbu šajā jomā. Šeit jau tika pamatoti teikts, un mēs vēlreiz gribam uzsvērt, ka kapitālieguldījumu limiti un darba programma šīm vajadzībām tiek formēti pēc pārpalikuma principa. Uzbūvētie notekūdeņu attīrīšanas objekti un uzmontētās tehnoloģiskās iekārtas ekoloģijas jomā netiek efektīvi ekspluatētas. Pietiek ar norādījumu, ka 90 procentu rūpniecības ražotņu republikā piesārņo apkārtējo vidi, it sevišķi pārtikas rūpniecības un ādas pārstrādes, metālapstrādes, būvmateriālu, papīra ražošanas un citu nozaru rūpniecības uzņēmumi. Neizdarību rezultātā tikai viena trešā daļa netīro notekūdeņu, kurus pagājušajā gadā ievadīja atklātos ūdens baseinos, bija attīrīti līdz normatīva prasībām. Jāuzsver arī, ka Latvijā netika veikts starptautiskajā nolīgumā “Helkom” paredzētais darbs, lai 1985.gadā tiktu pārtraukta netīro notekūdeņu ievadīšana Baltijas jūrā. Izteikti palielinās atklāto ūdeņu bakterioloģiskā piesārņotība, sācies arī pazemes gruntsūdeņu saindēšanās process, kā mēs dzirdējām ziņojumā. Dabas aizsardzības komisija izsaka stingru kritiku vietējo padomju izpildkomiteju, uzņēmumu, iestāžu vadītājiem, kā arī dažādu republikas instanču vadītājiem par to, ka ne vienmēr pietiek laika un dažreiz arī vēlmes principiāli izvērtēt ekoloģiskos jautājumus un veikt efektīvu organizatorisko un kontroles darbu šajā jomā. Rupji ignorējot dabas aizsardzības likumdošanu, neattīstot dabas aizsardzības objektu jaudas, daudzos gadījumos nelikumīgi tiek sankcionēta pilsētu un lauku apdzīvoto vietu attīstība, kā arī atsevišķu ražotņu rekonstrukcija un jauna būvniecība, dārzkopības kooperatīvu vai atsevišķu objektu izvietošana lieguma zonās. Trīs gadu laikā ekoloģijas jautājumos nekas nav veikts Valmieras ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcā, Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā utt. Lopkopības fermas, kompleksi padomju saimniecībās “Ulbroka”, “Rudbārži”, “Likna”, “Šķaune” un citi piesārņo upes. Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā, Bauskas, Ogres un Liepājas rajonā upju un ezeru ūdenstilpju aizlieguma joslās ir uzbūvēti dažāda rakstura ūdeņus piesārņojoši objekti. Tiek iekārtotas dārzkopības biedrības, naftas produktu noliktavas un kūtsmēslu krātuves. Tikai viens piemērs. Rupji ignorējot likumdošanas prasības un Ministru Padomes 1987.gada lēmumu par atsevišķiem aizsargājamiem dabas objektiem Latvijā, Rīgas pilsētas izpildkomitejas vairāku dienestu vadītāji uz jūras kara flotes vajadzībām piešķirtās zemes Rīgas jūras līča aizlieguma joslā ar noziedzīgu vienaldzību pagājušajā gadā sankcionēja liela garāžu kooperatīva “Buļļi” patvaļīgi iesākto celtniecību. Turpat blakus, sanitārajā zonā, apkārt ieilgušajam Rīgas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu kompleksa būvobjektam un Buļļu salā nelikumīgi izvietoti dārziņi. Rīgas pilsētas visaugstākie vadītāji ar šādu padoto darbinieku rīcību samierinājušies. Rīgas un Limbažu rajonu iedzīvotāji pauž pamatotu satraukumu par pārlieku intensīvu šo rajonu atsevišķu teritoriju pārapdzīvotību; runa iet par dārzkopjiem no Rīgas pilsētas. Pie tam tas ir bez jebkādas ekoloģiskās izpētes, kā arī jūras un upju lieguma zonās. Taču republikas Ministru Padome uzskata par neiespējamu labot šo rajonu izpildkomiteju kļūdu. Augstākās Padomes deputāti, kuri izskatīja šo jautājumu, skaidri pateica, ka dabas aizsardzības interesēs kļūda ir jālabo.

Pēdējos gados republikā krasi palielinās gaisa piesārņotība. Tikai ceturtā daļa kaitīgo vielu, ko atmosfērā pērn izvadīja stacionārie piesārņotāji, tika uztvertas un padarītas nekaitīgas. Rīgā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Liepājā, Olainē un citās pilsētās kaitīgo vielu daudzums gaisā pārsniedz pieļaujamo. Nepietiekama vērība tiek piegriezta piesārņojuma samazināšanai, ko rada transports un skābie lieti, kā arī problēmai, kas saistīta ar freona pielietošanu tautsaimniecībā. Minēto jautājumu risināšanā mūsu zinātniskie institūti, ministrijas un valsts komitejas maz sadarbojas ar citām republikām un Eiropas valstīm. Ļoti piesārņo dabu arī pilsētas sadzīves un ražošanas atkritumi. Izgāztuves, no kurām četras piektdaļas neatbilst sanitāri tehniskajām prasībām. Arī 11 procenti pesticīdu un 35 procenti minerālmēslu noliktavu, kā arī 20 procenti graudu kodināšanas punktu neatbilst normām. Republikā vēl līdz šim laikam vairāk nekā 500 objektiem nav noteikta sanitārās aizsardzības zona. Pie mums nav atrisināts jautājums, kā padarīt nekaitīgus šķidros sadzīves un tehnoloģiskos atkritumus un kur glabāt toksiskos rūpniecības pārpalikumus. Republikā arī nav radīti priekšnoteikumi, lai, veicot pilsētbūvnieciskās apbūves projektēšanu, būtu ievērotas higienas un ekoloģiskās prasības, lai tiktu novērtēts esošais un prognozējamais apkārtējās vides stāvoklis. Vairāk nekā divas trešdaļas izstrādāto projektu nav iespējams apstiprināt ekoloģisko problēmu risinājuma trūkuma dēļ. Tad nu spriediet par projektēšanas institūtu attieksmi ekoloģijas jautājumos. Pamatotas bažas izsaka mūsu parlamenta vēlētāji, ka republikā maz vērības velta nekaitīgu lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanai. Pie mums ir dažādi institūti, kas nodarbojas ar lopu, putnu, augu aizsardzības, kombinētās lopbarības ražošanas jautājumiem, bet ar cilvēku uzturzinātni un pārtikas produktu tehnoloģijas problēmām republikā nodarbojas pavisam niecīgā apjomā. Gadiem ilgi netiek risināta nekaitīgu pārtikas produktu ražošana. Inerta šajā jomā ir arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Republikas agrorūpnieciskā komiteja ignorē sanitāro dienestu pamatotās prasības, lai lauksaimniecības produktu ražošanai iedalītu no pesticīdiem un nitrātiem tīras augsnes zonas. Nekontrolētā pesticīdu, minerālmēslu, antibakteriālo līdzekļu pielietošana novedusi pie tā, ka iedzīvotāji uzturā lieto slimu dzīvnieku gaļu, pienu un citus saindētus lauksaimniecības produktus. Neskatoties uz iepriekšējās sesijās izteikto kritiku, vēl joprojām republikā nav pietiekami plaši izvērsts no resoriem neatkarīgu kontroles laboratoriju tīkls, kas pārbaudītu uzturam piedāvātās produkcijas atbilstību normatīviem.

Republikā bērnu alerģiskās slimības šodien jau ir kļuvušas par parastu parādību, pēdējos gados 1,5 - 2,5 reizes pieaudzis jaunpiedzimušo bērnu skaits ar iedzimtām patoloģijām un slimībām. Divas trešdaļas iedzīvotāju slimību ir saistītas ar apkārtējās vides augsto piesārņotības pakāpi. Bet Veselības aizsardzības ministrija un attiecīgie šīs ministrijas dienesti ar šādu stāvokli republikā samierinās. Noklausoties ziņojumu sesijā, vērtējot faktisko situāciju, mēs varam droši secināt, ka esam slikti Latvijas saimnieki, ka pārbūve ekoloģijā mūsu republikā vēl nav sākusies. Sabiedrība nezina par cilvēku saindēšanos un draudošo situāciju tuvākajā nākotnē, jo diemžēl visos līmeņos cenšas slēpt patieso stāvokli. Par to nepietiekami runā zinātnieki, televīzija un radio, maz par to raksta presē. Pirms gada izveidotā Dabas aizsardzības komiteja, kas iepriekš šeit arī tika kritizēta, vēl atrodas pārdomās, bieži vien vēl ir republikas instanču ietekmē tikai tāpēc, ka tās vieta republikas pārvaldes sistēmā ir vienā līmenī ar ministrijām un valsts komitejām. Komiteja nevar realizēt vienotu vides aizsardzības politiku un ekoloģisko inspekciju tās pilnvaru ierobežotības dēļ. Taču, lai izstrādātu nolikumu vai likumu par šīs komitejas darbību, acīmredzot ar gadu vajadzēja pietikt. Bet, kā mēs to noskaidrojām gatavojoties sesijai, tā šo nolikumu nevar izstrādāt tikai tāpēc, ka Maskava nav izstrādājusi savu nolikumu un nav devusi šādai rīcībai savu sankciju, savu atļauju. Domāju, ka tagad, pēc Deklarācijas pieņemšanas par republikas suverenitāti, šī komiteja to beidzot varēs darīt.

Ar lielu nokavēšanos mēs esam ķērušies arī pie dabas aizsardzības kompleksās shēmas izstrādāšanas. Balti plankumi ir likumdošanā par aizsargājamiem dabas objektiem. Saimnieciskā darbība tālu atpaliek no zinātnisko atziņu sasniegumiem. Šādu uzskaitījumu plaši aptver ziņojums un ekspertu līdzziņojumi, kā arī, neapšaubāmi, tas izskanēs deputātu runās šīsdienas sesijā. Lēmuma projektā paredzēti noteikti uzdevumi likumdošanas jomā mūsu republikas Ministru Padomei, tai jāizstrādā un jāiesniedz Augstākajai Padomei attiecīgo likumdošanas aktu projekti. Protams, bez likumdošanas, mūsuprāt, priekšplānā jāizvirza arī dabas aizsardzības ekonomiskās regulēšanas metodes. Taču, lai atmodinātu snaudošos vadītājus, lai možāka kļūtu arī sabiedrība šajā jomā, Dabas aizsardzības deputātu komisija atbalsta sabiedrības ierosinājumu jaunajā Latvijas PSR Kriminālkodeksā paredzēt atsevišķu nodaļu “Ekoloģiskie noziegumi”. Mēs arī domājam, ka, lai realizētu valsts uzraudzību pār apkārtējās vides aizsardzību, būtu lietderīgi izveidot vides aizsardzības prokuratūru. Augstākās Padomes deputātu komisija atzinīgi vērtē un atzīst par lietderīgu domu par Dabas aizsardzības komitejas pakļautību Latvijas PSR Augstākajai Padomei. Daudz konstruktīvu priekšlikumu ietver sesijai iesniegtais Latvijas PSR Ministru Padomes un deputātu komisijas papildinātais lēmuma projekts apspriežamajā jautājumā. To būtiski papildina Dabas aizsardzības komitejas sabiedriskās padomes priekšlikumi, darba kolektīvu, sabiedrisko organizāciju un atsevišķu pilsoņu iesniegtie priekšlikumi. Tikko, pirms manas nākšanas uz tribīni, savus priekšlikumus atsūtīja arī interfronte, acīmredzot pirms lēmuma pieņemšanas tie pelna pienācīgu ievērību. Domāju, ka apspriešanas gaitā un izveidotās redakcijas komisijas darba rezultātā tiks iesniegts pilnīgots lēmuma projekts šajā svarīgajā jautājumā, ko izskata sesija. Sarežģīti ir strādāt ar lēmumu, jo tajā jāietver acīmredzot ļoti daudz papildinājumu, taču es gribu uzsvērt, ka mūsu vēlētāji, visi Latvijas iedzīvotāji gaida no sava parlamenta radikālu lēmumu savas izdzīvošanas interesēs.

Nobeigt savu uzstāšanos gribu ar domu, ka nodrošināt Latvijā dzīvojošo cilvēku vitālās tiesības uz ekoloģiski drošu un labvēlīgu vidi, tiesības uz veselīgu pārtiku, novērst ļaunās sekas, kādas izraisa un izraisīs nākotnē mūsu rīcība attiecībā pret dabu, varēs vienīgi mūsu ceļš uz suverēnu Latviju, kā to nule izlēma mūsu Augstākās Padomes sesija. Tikai ar pilnīgi jaunu sociālo, ekonomisko un ekoloģisko politiku mēs spēsim atrisināt mūsu sarežģīto situāciju. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vilhelmam Kaņepam, Latvijas PSR veselības aizsardzības ministram.

 

V.Kaņeps (Rīgas 33.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Apkārtējās vides aizsardzība patiešām ir Latvijā pats svarīgākais uzdevums. Ekoloģiskā situācija republikā ir ārkārtīgi smaga. Tas ir centrālo resoru politikas rezultāts, kas ir nodarījusi nelabojamu ļaunumu ne vienai vien mūsu valsts teritorijai. Taču tā iemesls ir arī mūsu pašu vienaldzīgā, nolaidīgā, paviršā, nevīžīgā un reizēm pat noziedzīgā attieksme pret dabu. Es aicinu nekavējoties vienoties kopīgā rīcībā. Ekoloģiskie draudi Latvijas iedzīvotāju veselībai un dzīvībai, tā ir, protams, mediķu sāpe, bet medicīnas iespējām ir savas robežas. Zinātne ir konstatējusi, ka medicīnas ieguldījums veselības uzturēšanā un nostiprināšanā ir līdzvērtīgs 20 procentiem, pārējie 80 procenti atkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo, ko elpo, ēd, kādas kvalitātes ūdeni lieto, kādos apstākļos strādā un atpūšas.

Es griežos pie visiem deputātiem, pie visiem Latvijas iedzīvotājiem: sargājot vidi, mēs sargājam sevi, savus bērnus un tuviniekus. Es īpaši griežos pie visiem vietējo padomju un uzņēmumu vadītājiem. Jūsu ieguldījums apkārtējās vides atveseļošanā šobrīd ir galvenais. Diemžēl mēs neesam pilnībā apzinājušies mums draudošās briesmas. Dati no amerikāņu pētījuma liecina, ka nelabvēlīga ekoloģiskā situācija grauj organisma aizsargspēkus un veicina pat saslimšanu ar AIDS. Gribu teikt, ka ne tikai ar AIDS.

Mēs esam izanalizējuši republikas iedzīvotāju saslimstības cēloņus. Sevišķas bažas izraisa sieviešu un bērnu veselības pasliktināšanās. Biežāki kļuvuši grūtnieču saslimšanas gadījumi, mazasinība, toksikozes, priekšlaicīgas dzemdības, jaundzimušajiem novērojami iedzimti attīstības traucējumi, vājprātība. Tātad ir apdraudēta nākamo paaudžu veselība.

Ir pierādīts, ka šī satraucošā aina daudzējādā ziņā izskaidrojama ar ekoloģisko krīzi daudzos mūsu republikas reģionos. Ja mēs ņemtu republikas karti un iespraustu karodziņus ekoloģiskajā ziņā karstākajos punktos, tad, kā jūs to zināt un kā labi pateica referents, visupirms trauksmes signāli iedegsies Ventspilī, Olainē un Jūrmalā. Saslimstības analīze šajās pilsētās liecina, ka Ventspilī pēdējo desmit gadu laikā desmit reizes pieauguši mazasinības gadījumi grūtniecēm, trīs reizes palielinājies vēlīno toksikožu skaits grūtniecēm, 3,7 reizes vairāk notikušas priekšlaicīgas dzemdības, 2,5 reizes biežāk novērojama saslimstība ar alerģiskiem ādas iekaisumiem, šīs daudzcietušās pilsētas bērniem 3,5 reizes biežāk novērojami iedzimti attīstības traucējumi, 2 reizes biežāk - bronhiālā astma, pusotras reizes vairāk - nedziedināma plānprātība.

Cita lielās ķīmijas pilsēta - Olaine. Arī ādas alerģisko saslimstību pieaugums gan bērniem, gan pieaugušajiem. Grūtnieču un jaundzimušo slimības.

Un beidzot Jūrmala. Šo lielisko kūrortpilsētu vispār tikai nosacīti var nosaukt par kūrortu. Mēs pētījam ķīmijas ietekmi uz veselību standartsituācijās. Bet kas notiks avārijas situācijās? Kādu pārsteigumu tad mums sagādās ķīmiskie vides piesārņotāji? Es nevienu negribu biedēt, taču avārijas Latvijā ir iespējamas. Par to liecina racionāla stāvokļa analīze attiecībā uz stipras iedarbības indīgajām vielām. Skābes, sārmi un šķīdinātāji uzkrājas tautas saimniecības objektu noliktavās un tiek transportēti caur republikas lielākajām pilsētām. Īpašas bažas izraisa amonjaka transportēšanas maršruti, kas ved caur Rīgu un Ventspili. Mediķi prasa mainīt kaut vai šos maršrutus. Tas ir iespējams, un tas obligāti jādara. Taču reizēm mūsu prasības atduras kā pret sienu.

Gribētos papildus atzīmēt, ka gan pagājušajā gadā, gan šogad, lai sniegtu specializētu palīdzību Ventspils un Olaines iedzīvotājiem, Latvijas Veselības aizsardzības ministrija piešķīrusi papildu fondu mediķu darba algas palielināšanai, tur paplašināti ārstu štati un veikti pasākumi veselības aizsardzības sistēmas materiāli tehniskās apgādes uzlabošanai. Paldies Ventspils pilsētas izpildkomitejai un partijas komitejai, paldies tiem uzņēmumiem, kas palīdzēja iegūt nepieciešamo valūtu. Paldies žurnālistiem, kas ceļ trauksmi, mobilizēdami sabiedrisko domu. Paldies tādiem deputātiem kā akadēmiķe R.Kukaine un L.Ozoliņš, paldies “zaļo” kustībai, kuras dalībnieki aizstāv Jūrmalas dabu.

Latvijas Veselības aizsardzības ministrija kopīgi ar Valsts dabas aizsardzības komiteju un Valsts hidrometeoroloģijas komiteju īsteno republikānisko zinātniskās pētniecības programmu “Vides ķīmisko faktoru ietekme uz Ventspils, Olaines un Jūrmalas iedzīvotāju veselības stāvokli”, kā arī veic to cilvēku medicīnisko pārbaudi, kas strādā sevišķi kaitīgos apstākļos. Ir arī cilvēki, kam nepieciešama dziļa papildizmeklēšana un ārstēšana. Viņu rīcībā ir mērķtiecīgi ieplānotas vietas republikas specializētajās ārstniecības iestādēs. Īpaša uzmanība tiek veltīta bērniem un mātēm. Tiek izstrādāti konkrēti ieteikumi viņu atveseļošanai, šai darbā iesaistīti Rīgas Medicīnas institūta un republikas Veselības aizsardzības ministrijas galvenie speciālisti. Uz Ventspili un Olaini pie slimniekiem regulāri brauc labākie alergologi no Rīgas. Analoģisks darbs tiek veikts arī citās republikas ekoloģiski nelabvēlīgajās apdzīvotajās vietās. Taču, runājot godīgi, tas nav pietiekami intensīvs, jo ir diezgan grūti to veikt pamatīgi kampaņas ietvaros.

Bīstama ir ne tikai ķīmija. Ekoloģisko stāvokli negatīvi ietekmē aplamais plānojums un apbūve, ražotņu izvietošana tur, kur to nedrīkst darīt, kā arī atmosfēras, atklāto ūdenstilpju, pazemes ūdeņu un augsnes piesārņošana. Mūsu projektēšanas institūti - tur bieži vien trūkst apkārtējās vides atmosfēras gaisa, ūdenstilpju, augsnes, trokšņu, vibrācijas, elektromagnētisko lauku kompleksa novērtējuma un prognozes. Gribu jums ziņot, ka rūpniecības uzņēmumu sanitārās aizsardzības zonu teritorijā pie mums dzīvo aptuveni 200 tūkstoši cilvēku, tai skaitā Rīgā 80 tūkstoši; tur nevajadzētu dzīvot nevienam. Tāds stāvoklis nav pieļaujams.

Bet kas notiek ar ūdeni? Pašreizējā attīrīšanas sistēma Daugavas ūdensvada stacijā nespēj garantēt drošu un stabilu dzeramā ūdens kvalitāti attiecībā uz virusoloģiskiem rādītājiem. Jāievieš ozonēšana, lai novērstu ūdens piesārņotību ar vīrusiem. Taču nav valūtas. Šī problēma, neraugoties ne uz kādām grūtībām, tomēr jārisina pēc iespējas drīzāk. Vai tad mums ir par maz hepatīta uzliesmojumu Rīgā tāpēc, ka Daugava piesārņota ar notekūdeņiem? Vai arī turpmāk infantīli vainosim mediķus par to, ka arvien vairāk cilvēku slimo ar zarnu slimībām un citām slimībām? Es nebūt negribu aizstāvēt sanitāri epidemioloģisko dienestu, tas ir daudz grēkojis, taču tas gan pēc likuma, gan pēc saviem uzdevumiem veic valsts sanitāro uzraudzību pēc izlases metodes. Bet par ekoloģiskā stāvokļa kontroli ikdienā ir tieši atbildīgi uzņēmumu un vietējo padomju vadītāji un tagad vēl arī Valsts dabas aizsardzības komiteja. Uzziņai: republikā ir 423 sanitārie ārsti, bet kontrolējamo objektu ir 29 tūkstoši.

Mēs vairākkārt esam ziņojuši par reģiona sanitāri higiēnisko stāvokli un izvirzījuši konkrētus priekšlikumus, kā to uzlabot, kā nosargāt iedzīvotāju veselību. Kāds tad ir mūsu priekšlikumu liktenis? Tie iestrēgst ministrijās, resoros un izpildkomitejās, arī mēs paši nestrādājam nevainojami. Domāju, ka mūsu apstākļos valsts uzraudzības orgāniem jābūt neatkarīgiem. Tikai tas nodrošinās stingrību un apņēmību tur, kur jālieto vara. Kā liecina pasaules prakse, ekoloģiskās problēmas ir jārisina kopīgi, kompleksi.

Pirmkārt. Mēs atbalstām izvirzīto projektu. Otrkārt, lūdzam iekļaut likumdošanā “ekoloģiskās katastrofas joslas” un “ekoloģiskā nozieguma” jēdzienus. Tas ir obligāti nepieciešams. Cik var runāt, jo lietas, ko esam nodevuši prokuratūrā, arī tur iestrēgst. Jāizstrādā pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai un ekoloģiskās agresijas seku likvidēšanai. Treškārt. Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejai jāpiešķir veto tiesības attiecībā uz vieniem vai otriem projektiem, neatkarīgi no tā, kas un kur tos izstrādā. Patlaban Veselības aizsardzības ministrija aktīvi izstrādā Latvijas PSR Sanitāro kodeksu, ko paredzēts iesniegt mūsu republikas valdības izskatīšanai un tālākai rīcībai. Bieži ir tā, ka mēs runājam tikai par cēloņiem. Bet kāpēc mēs aizvien retāk un retāk runājam, prasām un nejautājam tiem, kam ir jāatbild par neatkritumu vai mazatkritumu tehnoloģiju? Cik var runāt par šo jautājumu?

Man ir deputāta pieprasījums. Atļaujiet to nolasīt.

 

Priekšsēdētājs. Uz pieprasījumu atbildēsim atsevišķi, jo tagad, kā mēs vienojāmies, pēc reglamenta jābūt pārtraukumam.

Biedri deputāti! Deputāts I.Mucenieks lūdz paziņot, ka redakcijas komisijas sēde notiks pārtraukumā Augstākās Padomes Prezidija sēžu zālē 1.stāvā.

Paziņoju pārtraukumu uz vienu stundu. Vakara sēdi sāksim pulksten 15.

 

(Pārtraukums)

 

 

Sēdi vada Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis J.Vagris.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Turpinām sesijas darbu!

Ir saņemti divi tautas deputātu pieprasījumi. Pirmais - lūgums sniegt atbildi sakarā ar pagājušajā sesijā pieņemto Augstākās Padomes lēmumu par interfrontes organizētajiem streikiem. Šis jautājums ir iekļauts darba kārtībā, atbilde uz to tiks sniegta. Un otrs deputātu grupas pieprasījums attiecībā par Latvijas PSR Augstākās Padomes 13.jūlija lēmumu par pilsoņu komiteju darbību. Šo pieprasījumu es nododu Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgās Likumdošanas ierosinājumu komisijas izskatīšanai, līdz sesijas beigām lūdzu sagatavot atbildi.

Vārds deputātei Rudītei Bērziņai, Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietniecei.

 

R.Bērziņa (Olaines 276.vēlēšanu apgabals).

Olaine joprojām ir viena no ekoloģisko problēmu smagumpunktiem mūsu republikā. Ir pagājuši divi gadi, kopš sabiedrība un zinātnieki atklātā un pilnā balsī runā par visu Olaines ekoloģisko sfēru, gaisa, virszemes un gruntsūdeņu nepieļaujamo piesārņotības līmeni. Es neatgādināšu tos skaitļus, kas daudzkārt publicēti presē, par ko ir runāts radio un televīzijā, tikai minēšu dažus faktus, proti, katru gadu uzņēmumi, katlu mājas, autotransports atmosfērā ieplūdina vairākus tūkstošus tonnu kaitīgo vielu. Izmetumos sastopami ap 60 dažādu kaitīgu vielu. Turklāt apmēram 15 no tām nav noteiktas pieļaujamās koncentrācijas un to iedarbība uz dzīviem organismiem. Kā laikrakstā “Darba Balss” mums ziņo apkārtējās vides kontroldienests, visai bieži ir konstatēts, ka Olaines atmosfērā dažādu kaitīgo vielu - formaldehīda, sālsskābes, izpropilspirta, fenola, slāpekļa dioksīda un citu - pieļaujamās normas ir pārsniegtas vairākkārt. Piemēram, aizvakardienas laikrakstā ir ziņojums, ka pagājušajā jūlija nedēļā ir trīs gadījumi konstatēti, kad slāpekļa dioksīda pieļaujamā norma ir pārsniegta 3,6 reizes, un viens gadījums, kad fenola norma pārsniegta 1,5 reizes. Olaines gaisa baseina piesārņotības līmenis ir visaugstākais republikā. Tāpat arī Misā tiek ieplūdināti nosacīti attīrīti ūdeņi, neskaitot lietus notekūdeņus. Attīrīšanas iekārtas darbojas nestabili, jo notekūdeņos ir liels daudzums grūti oksidējamu vielu. Tādēļ Misas ūdeņi lejpus Olaines ir stipri piesārņoti. Misa iekļauta to ūdenstilpju sarakstā, kur jāveic neatliekami pasākumi stāvokļa uzlabošanai.

Savukārt galvenie gruntsūdeņu piesārņojuma avoti ir neefektīvās ķīmisko atkritumu izgāztuves, sadzīves atkritumu izgāztuve, atmosfēras nokrišņi un piesārņotie virszemes ūdeņi. Nemitīgi no gada uz gadu pieaugošo ražošanas apjomu dēļ jārada aizvien jaunas darbavietas, pamatojoties uz nemūsdienīgām, netīrām tehnoloģijām, atstājot novārtā gan cilvēku ar viņa interesēm un vajadzībām, gan dabas resursus. Ne velti Olainē ir ļoti augsta saslimstība ar dažādām slimībām. Astmātiskais bronhīts, acu iekaisuma slimības, dzirdes traucējumi, ādas slimības, tā saucamās ekzēmas, nieru patoloģija un citas. Un to jau vairs nedrīkst neņemt vērā. Pati dzīvoju Olainē 18 gadus, visu to esmu redzējusi un izbaudījusi uz saviem bērniem. Arī dzeramo ūdeni pilsētā drīkstam lietot tikai pēc novārīšanas. Agrāk saule, gaiss un ūdens bija veselības ķīla. Bet kas tagad? Sakarā ar visu to tika izstrādāti pasākumu plāni, pieņemts Ministru Padomes lēmums Nr.325. Šo kārtas skaitli šodien zina gandrīz katrs Olaines iedzīvotājs.

Negribu apgalvot, ka rūpnīcas, kas puslokā aptver mūsu pilsētu, neko nedara. Tomēr šodien jāsecina, ka izmaiņas uz labo pusi ir visai minimālas. Var jau saprast, ka, lai uzceltu jaunu attīrīšanas objektu, ir nepieciešams gads projekta darbiem, pusgads materiālu pasūtīšanai un vēl gads vai divi celtniecībai. Tomēr nevar un nedrīkst saprast, ka gadu pēc minētā 325.lēmuma pieņemšanas jau sāk neievērot tajā noteiktos darba termiņus. Acīmredzot Ministru Padome nepietiekami kontrolē un nelabprāt veicina sava lēmuma izpildi. Ļoti vājš palīgs ir arī pilsētas Tautas deputātu padome, kuras izpildkomiteja patlaban faktiski strādā bez priekšsēdētāja un kurai joprojām nav reālās varas un iespēju efektīvi iedarboties uz šiem procesiem.

Analizējot stāvokli lielākajā Olaines uzņēmumā “Latvbiofarm”, jāsecina, ka gan ražošanas tehnoloģija, tās apgādātība ar gaisa un ūdens attīrīšanas iekārtām, gan speciālās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un atkritumu uzkrājēji ir institūtu savā laikā projektēti, attiecīgi saskaņoti un uzcelti. Tātad pamatvaina par radušos ekoloģisko situāciju jāuzņemas vecajam administratīvi komandējošajam aparātam, pie tā jāpieskaita gan vissavienības resori, gan republikas valdība un inspekcijas, gan arī rūpnīcu vadība.

Vēl gribu pievērst jūsu uzmanību metodēm, ko Olaines problēmu risināšanā piedāvā republikas galvenais sanitārais ārsts biedrs Derkačs. Viņš šogad pieņēma lēmumu par Olaines 1.vidusskolas slēgšanu, poliklīnikas celtniecības pārtraukšanu un visu veidu sociālās sfēras objektu celtniecības un projektēšanas apturēšanu Olainē, jo šeit regulāri tiek reģistrēti pieļaujamo gaisa piesārņošanas normu pārkāpumi. Bet nav saprotams, kāpēc viņš, pieņemot šādu pārsteidzīgu lēmumu, nedomāja, kā novērst šos piesārņojumu normu pārkāpumus un kur izvietot šos bērnus. Ja slēgs skolu, bērni neies skolā, bet turpat apkārtējās mājās vien dzīvos. Acīmredzot viņš tādā veidā mēģināja labot kādreiz resoru pieļauto kļūdu jau uzcelto rūpnīcu projektu saskaņošanā. Tāda ir attieksme pret mūsu pilsētas iedzīvotāju sasāpējušajām problēmām.

Rodas jautājums: ko darīt? Visvienkāršākais, protams, būtu slēgt rūpnīcu, un ne tikai “Latvbiofarm”. Tomēr, zinot par katastrofālo stāvokli ar medikamentiem un vienreizējās lietošanas šļircēm mūsu valstī, tas nekādu godu mūsu republikai nedarītu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka attīstīto kapitālistisko valstu pieredze rāda, ka tehniski ir iespējams arī ķīmijā strādāt tīri. Šādā sakarībā gribu teikt, ka “Latvbiofarm” piektajā korpusā uz importa iekārtas pamata tiks radīts iecirknis vienreizējo šļirču ražošanai un pirmā kārta plānota jau 1990.gada otrajā ceturksnī. Tika izgatavoti desmit miljoni šļirču, kuru izmērs 2,5 un 10 mililitri. Gada beigās būs vēl 100 miljoni šļirču. Tā kā republikai ir nepieciešami 50 - 70 miljoni šļirču gadā, tad to pietiks arī pārējām Baltijas republikām. Es tikai nevaru saprast, kā mēs spēsim izpildīt 325.lēmumā minētos pasākumus, ja neesam to izdarījuši līdz šim laikam, un tas ir jāizdara līdz šļirču ražošanas ceha atvēršanai.

Priekšlikumi, kas būtu jārealizē. Pirmkārt, vajadzētu organizēt un nodrošināt agrāk pieņemto lēmumu izpildi, kas ir vērsti uz ekoloģiskās situācijas uzlabošanu un sociālās sfēras attīstību Olainē. Tai skaitā - dzeramā ūdens jaudu attīstību. Uzskatu, ka šeit nekādas atkāpes nedrīkst būt. Celtniecības komitejai vistuvākajā laikā ir jālikvidē pieļautā atpalikšana, jo pirmajā pusgadā plāns ir izpildīts tikai par 60 procentiem. Otrkārt, jārisina jautājums par pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas nostiprināšanu, lai uz vietas varētu efektīvi vadīt visus šos procesus. Treškārt, dabas gāzes vada celtniecība uz Olaini. Jautājums jau ilgus gadus ir aktuāls, vairākkārt ir noteikti termiņi, bet līdz pat šim gadam nekas nav darīts. Tiesa, pašreiz notiek projektēšana. Gribu atgādināt, ka dabas gāzei ir izšķiroša nozīme dabas aizsardzības jautājumu risināšanā, gan gaisa, gan ūdens resursu aizsardzībā. Ceturtkārt, pilnībā jāapgūst ārzemju pieredze, un uz šīs pieredzes pamata jāpilnveido ekoloģisko jautājumu risināšanas programma. Tam, iespējams, būs nepieciešama zināma valūtas summa, kura būtu jāsedz attiecīgiem vissavienības resoriem, bet nepieciešamības gadījumā arī republikas valdībai. Piektkārt, nepieciešama valūta aparatūras iegādei ekoloģiskās laboratorijas vajadzībām, kura darbosies neatkarīgi no Olaines uzņēmumiem. Šajā sakarībā gribu lūgt republikas valdību palīdzēt mums.

Un nobeigumā rūpnīcas inženieru vārdā gribu izteikt pateicību republikas valdībai un pirmām kārtām Ministru Padomes priekšsēdētājam biedram V.Bresim par Vācijas Federatīvās Republikas speciālistu apciemojumu organizēšanu Olainē. Sarunās ar šiem augsti kvalificētajiem speciālistiem radās pārliecība par izvēlētā ceļa pareizību, kā arī daudz jaunu ierosmju, kuras attīstot, turpmākajos kontaktos mēs spēsim iegūt tādas zināšanas, kam var garantēt panākumus Olaines ekoloģisko problēmu risināšanā. Un vēl gribu piebilst, ka ir ļoti nepareizi, ka šajā sesijā, tik saspringtā un nopietnā, iekļauts tāds mums visiem svarīgs un nopietns jautājums kā ekoloģija, jo tā izskatīšanā, manuprāt, vajadzēja uzaicināt piedalīties arī uzņēmumu - piesārņotāju - vadītājus, ekoloģisko komisiju pārstāvjus un tādā veidā ļaut viņiem uzklausīt mūsu domas, mēs savukārt uzklausītu viņu domas. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Kas attiecas uz uzaicināšanu, tad jāsaka, ka šeit telpas neatļauj visus aicināt. Tā kā mūsu sēde tiek translēta pa radio visai republikai, tas savā veidā jau kompensē to. Bez šaubām, būtu labāk, ja mēs varētu visus uzaicināt. Deputāts Raimonds Pauls lūdz atbildēt uz diviem jautājumiem. Pirmais ir sakarā ar streiku Rīgas ostā, par to sniegs paskaidrojumu prokuratūra, tas ir iekļauts darba kārtībā. Otrs ir šāds jautājums: “PSRS Tautas deputātu kongresā deputāts Viktors Alksnis apgalvoja, ka Latvijas teritorijā ir nodibinātas un darbojas kaut kādas kaujas vienības. Vai republikas attiecīgajiem orgāniem ir kāda informācija šajā jautājumā?” Es lūdzu prokuratūras darbinieku, kas ziņos par pirmo jautājumu, lai sniedz informāciju arī šajā jautājumā.

 

V.Alksnis. Lūdzu uzrādīt dokumentu, ka es tā esmu apgalvojis.

 

Priekšsēdētājs. Labi. Es domāju, ka jūs, divi PSRS tautas deputāti, satiecieties un sākumā precizējiet, bet pēc tam, ja būs nepieciešams, iesaistīsim attiecīgās iestādes. Tā būs labāk. Jautājums ir saņemts, uz to jāatbild.

Vārds deputātam Leonam Vītolam, republikāniskās apvienības “Latvijas mežs” ģenerāldirektoram.

 

L.Vītols (Vaiņodes 228.vēlēšanu apgabals).

Kad vakar kolēģis Zemrībo brīdināja, ka tur, kur ir emocijas, tur nav prāta, es rūpīgi attīrīju savu uzrunu no visa tā, kas varētu būt zīmogots ar vārdu “emocijas”. Varbūt mana runa nebūs pietiekami krāsaina, bet tas nav galvenais. Galvenais - lai krāšņa būtu mūsu daba. Mūsu padomju lielvalsts pilsoņi daudzus gadu desmitus ir mācīti iegaumēt jēdzienu “visas tautas bagātība”. Arī par mežu ir ierakstīts Mežu kodeksā “visas tautas bagātība”. Tad, kad šo terminu ierakstīja, es arī piedalījos Mežu kodeksa izstrādāšanā, - atklāti sakot, nekādas lielas šaubas tas toreiz neizsauca. Tikai tagad es tā īsti nojaušu, kādu, ja tā var sacīt, dziļumbumbu slēpj šis jēdziens. Kā mēs labi zinām - kas pieder visiem, tas nepieder nevienam. Un tieši šis apstāklis dabas aizsardzībā izpaužas visspilgtāk. Es nedomāju, ka tas ir sabojājis morāli tiem cilvēkiem, kas tieši atbild par dabu vai ir dabas draugi, bet katrā ziņā tas ir vadmotīvs un ceļamaize citiem, kas mežos ierodas atpūsties vai sarīkot kādu pikniku. Acīmredzot tieši šī formulējuma dēļ saulainās Rīgas un citu lielo pilsētu apkārtnē katru dienu liesmo vairāki desmiti ugunsgrēku. Katrā ugunsgrēkā ir vainīgs kāds cilvēks. Šajā situācijā es esmu pārliecināts, ka nav citas izejas, kā dzelžaini noteikt, lai katrs saprastu, ka nekas dabā nav par brīvu. Nekas dabā nedrīkst būt par brīvu. Par dabu ir jāmaksā. Neviens, kas dabai nodara pāri, nedrīkst palikt nesodīts.

Un tagad pie mežiem. Republikas mežus var sadalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir meži, kuros ir zināma kārtība. Tie ir meži, kas nodoti apvienības “Latvijas mežs” pārziņā. Otrā grupa ir meži, kur kārtības ir pamaz. Tie ir lauksaimniecības sistēmas meži. Trešā grupa ir meži, kur vispār nav nekādas kārtības. Tie ir tā sauktie pārējie meži, par tiem es runāšu vēlāk.

Četrdesmit vienu procentu republikas teritorijas klāj mežs. Pirms kara bija 28 procenti. Skeptiķi saka, ka republika aizaugusi ar krūmiem, bet tas nav taisnība. Ir arī krūmi, tomēr republikā ir ievērojami palielinājušās mežu platības. Skeptiķis saka, ka tas ir nekvalitatīvs mežs. Nosaukšu trīs skaitļus. Valsts mežu fondā, kas ir mūsu pārziņā, mežaudžu kopējā krāja ir palielinājusies par 51 miljonu kubikmetriem periodā no 1956.gada līdz 1988.gadam. Piemēram, šajos gados skujkoku audžu krāja ir palielinājusies par 88 miljoniem kubikmetru, tajā skaitā priežu audžu krāja ir palielinājusies par 79 miljoniem kubikmetru. Ja mēs to pareizinām ar celmnaudas lielumu, kas nebūt nav objektīva, tas ir, ļoti maza, tad iznāk 400 miljoni rubļu. Tā palielinājušās dabas bagātības, kas mums bijušas uzticētas. Un, atceroties biedra Lancera šīsdienas ziņojumā teikto, ka nākotnē bagātāka būs tā valsts, kam būs vairāk mežu, es domāju, ka mēs jau esam devuši savu ieguldījumu neatkarīgajai, brīvai Latvijai. Šādus rezultātus ir devusi mūsu saimnieciskā darbība, kas balstās uz zinātniski pamatotu selekciju un sēklu saimniecības attīstību, mērķtiecīgām ekoloģiski pamatotām mežu kopšanas cirtēm, hidrotehnisko meliorāciju, meža ceļu būvniecību un citiem pasākumiem. Taču ne visās jomās mums ir gājis tik veiksmīgi. Pirmām kārtām tas attiecas uz mežu meliorāciju. Mežu nosusināšana palielina audžu ražību trīs līdz četras reizes, taču pašreiz atvēlētie līdzekļi un izpildes apjomi ir niecīgi - 4 līdz 6,5 tūkstoši hektāru gadā. Tādēļ mežu melioratīvais fonds atgūts tikai par 43 procentiem, vēl jānosusina 561 tūkstotis hektāru. Tādā tempā nosusinot, mums vēl vajadzīgi simt gadi. Tādēļ tuvākajā laikā apjoms būtu jāpalielina vismaz četras reizes.

Sabiedrību satrauc mežu sanitārais stāvoklis, precīzāk izsakoties, sausie un vēja gāztie koki mežā. Es jau vairākas reizes presē un radio informēju, ka tas, kas mežā paliek, nebūt neatstāj kādu graujošu iespaidu uz mežu audzēm, drīzāk te ir estētisks vai ekonomisks moments. Korespondenti mani ir vairākkārt apsmējuši par to, bet es vienalga palieku pie savām domām, jo tās ir zinātniski pamatotas. Kādēļ nav kārtības, kādēļ nav savākti šie kritušie un nokaltušie koki, kādēļ kādam sēņotājam aizķeras kāja un viņš vēl uzkrīt otram virsū? Tādēļ ka vienkārši nav tādas tehnikas. Kad ar zirdziņiem varēja strādāt, katru koku varēja savākt. Tagad mums ir lieljaudas traktori un katram tādam kokam piebraukt klāt nevar. Tā ir zināma nodeva tehnikai, tāpat kā lauksaimniekiem, kad viņiem gribot vai negribot tehnikas dēļ uz hektāra paliek trīs, četri vai pieci centneri graudu. Iespaidu atstāj arī nenoregulētās cenas. No šiem sausajiem kokiem var iegūt tikai malku, bet katra malkas kubikmetra sagatavošana mums rada septiņus rubļus lielus zaudējumus. Tātad parēķiniet paši.

Pēdējos gadu desmitos kritiska situācija mežu ekoloģijas ziņā izveidojusies lielo pārnadžu skaita rezultātā. Sevišķi apdraudētas ir skuju koku audzes. Mežu ekoloģiskās situācijas uzlabošanai neatliekami veicami ir šādi galvenie uzdevumi. Likumdošanas kārtībā, pārstrādājot Meža kodeksu, būtiski paplašināma republikas un nozares kompetence, nodrošinot neatkarīgi no mežu piederības vienotu ekoloģisko un mežsaimniecisko prasību ievērošanu mežu apsaimniekošanā, kā arī jāorganizē attiecīga kontrole. Radikāli jāpārveido mežsaimniecības ekonomiskā organizācija, pārejot uz tāmju budžeta finansēšanu un saimnieciskā aprēķina mehānismu. Galvenie mežsaimniecības pasākumi - ekoloģiski pamatotos apjomos mežu meliorācija, mežu atjaunošana, kopšanas cirtes, mežu aizsardzība - iekļaujami valsts pasūtījumu sastāvā un nodrošināmi ar finansēm no republikas budžeta. Plašāk izmantojamas līgumcenas koksnes realizācijā, neatliekami izstrādājams meža vērtības kadastrs. Reorganizējama medību saimniecības sistēma, pārejot uz progresīvām ekonomiskām un līgumformām. Ar likumu jānosaka maksa par postījumiem, ko lauksaimniecībai un mežsaimniecībai nodara meža dzīvnieki. Man ir lūgums, kaut gan es pats piedalījos redakcijas komisijā, šo jautājumu, ja jūs atbalstāt, ietilpināt lēmuma projektā.

Un tagad dažus vārdus par kolhozu mežiem. Tur, kā jau teicu, nav pienācīgas kārtības. Pie tā es laika trūkuma dēļ daudz nekavēšos, vienīgi atzīmēšu to, ka viņu ierīkotās mežu kultūras nekvalitatīvas kopšanas cirtes veic 77 procentu apjomā. Notiek priežu un bērzu audžu izlaupīšana, un pats interesantākais - pie lielā koksnes deficīta no atļautās tāmes viņi neizcērt 300 līdz 400 tūkstošus kubikmetru koksnes. Patiešām, tie nav skuju koku zāģbaļķi, tie ir lapu koki, bet tomēr koksne.

Un tagad par to kategoriju, kur kārtības nav nekādas. Nesalīdzināmi sliktāks, vietām pat katastrofāls stāvoklis ir mežos, kas ietilpst tā saukto pārējo mežu kategorijā. Šo mežu mums ir vairāk nekā 160 tūkstoši hektāru. Tas ir apmēram tikpat daudz kā Cēsu rajonā kopā. Liela daļa no šiem mežiem pieder Aizsardzības ministrijai, šos mežus pārzina tā sauktā kara mežniecība. Jāsaka, ka tas ir diezgan mežonīgs nosaukums, ja atceramies, ka nu jau 44 gadus ir miers. Šo mežu lielākajā daļā ir izvietoti dažādi izmēģinājumu un treniņu poligoni. Lielākais absurds ir tas, ka praktiski visos poligonos ir kāds no īpaši aizsargājamiem republikas dabas objektiem. Ādažos Lilastes poligonā ietilpst jūras krasts 7,5 kilometru garumā, puse no meža masīva Tērvetē ir labi pazīstamais un iecienītais dabas parks, otra šī meža masīva puse ceļa otrajā pusē pieder kara mežniecībai. Papes poligonā vesels komplekss - jūras piekrastes viena kilometra zona, arī aizsardzības objekts. Papes ezers ir ornitoloģiskais liegums, īpaši aizsargājamais objekts. Ķūpes kāpa - augstākā kāpa mūsu piekrastē un visā Eiropā slavens gājputnu pārlidošanas ceļš. Poligonos patvarīgas un arī sankcionētas cirtes, notiek kokmateriālu iztirgošana gan republikā, gan ārpus tās. Grantskarjeru izsaimniekošana, nelikumīga būvniecība, ugunsgrēki netiek dzēsti dienām. Klasisks piemērs - lielākais ugunsgrēks Papes poligonā. 6.jūlijā pulksten 13.30 mežrūpsaimniecības novērotājs no uguns novērošanas torņa ziņo, ka poligonā dūmi. Mežzinis nekavējoties ziņo kara mežniecībai. Tikai pulksten 15.30 ierodas pirmie desmit kareivji, degšana turpinās arī 7.jūlijā. Tikai tad, kad admirālis pulksten 14.30 dod rīkojumu Liepājas jūras kara bāzei norīkot 300 matrožu un vajadzīgo tehniku, sākas kāda kustība, bet, ņemiet vērā, tas jau ir otrajā dienā. Un tikai ap pulksten 21 7.jūlijā ierodas 150 cilvēku no kara bāzes un sākas normāla, ja var lietot šo vārdu, organizēta dzēšana. Tātad viegli varam izskaitļot, ka vajadzēja 30 stundas, lai sāktu dzēst šo ugunsgrēku, un 6 stundas, lai izpildītu admirāļa pavēli. Dzēšana turpinājās sešas dienas, izdega 58 hektāri, zaudējumi 40 tūkstoši rubļu, nostrādātas 2233 cilvēkdienas, 245 mašīnmaiņas, 10 traktormaiņas, 9 ekskavatormaiņas, sadedzis viens ekskavators, ir vēl citi zaudējumi. Te neviļus nāk prātā doma, kā būtu, ja būtu kaut kas nopietnāks. Varbūt atkal tāpat kā Lielā Tēvijas kara laikā, kad beigu beigās Liepāju vajadzēja aizstāvēt pilsētas civiliedzīvotājiem. Līdzīgus, varbūt ne tik iespaidīgus piemērus varētu minēt arī par Ādažu poligonu un citiem. Esmu dziļi pārliecināts, ka armijas poligonu skaits un platība ir pārliecīga greznība mūsu mazajai republikai. No apgrozības izņemti desmitiem tūkstoši hektāru meža un auglīgu lauksaimniecības zemju. Stāsta, ka Dobeles poligonā esot pussagruvušas pienotavas, no kurām kādreiz uz Rīgu veda pa tonnai sviesta. Ļoti labi saprotu, ka bez armijas pagaidām nevar iztikt, taču poligoni būtu jāierīko ar jēgu.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Vītol, jūs runājat jau 16 minūtes. Lūdzu, turpiniet, bet tomēr mēģiniet nobeigt domu.

 

L.Vītols. Taču poligoni būtu jāierīko ar jēgu. Teiksim, varētu būt viens poligons, kur trenējas visi, bet nevis tā, kā ir tagad - jūrniekiem savs, tankistiem savs, lidotājiem savs, motorizētajiem kājniekiem - savs un tā tālāk. Arī par poligonu lielumu jādomā. Es jautāju kādam augsti stāvošam komandierim, kādēļ bombardēšanai ir vajadzīgs četrus tūkstošus hektāru liels poligons; viņš man atbildēja - drošībai. Taču, ja mūsu armijai ir ieroči, ar kuriem vairāku simtu kilometru attālumā trāpījuma precizitāti mēra metros, kas tad tie ir par ieročiem, ar kuriem var trāpīt tikai četru tūkstošu hektāru platībā. Nāk prātā tas mednieks, kas no pļavas siena šķūnī neesot varējis trāpīt, bet no šķūņa pļavā gan katru reizi.

Summējot šos skumjos faktus, ierosinu lēmuma projektā paredzēt punktu, - kā redakcijas komisijas loceklis zinu, ka šis punkts jau tur ir -, kurā tiktu paredzēts izveidot īpašu komisiju, kas izpētītu visus šos manis minētos un vēl neminētos gadījumus un izstrādātu radikālus priekšlikumus par šo poligonu samazināšanu un likvidēšanu visur tur, kur to sastāvā ir īpaši aizsargājamie Latvijas dabas objekti. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti, es vēlreiz griežos pie katra, nedomājiet tikai katrs par sevi, bet domājiet arī par citiem, kas grib runāt.

Vārds biedram Jurim Janekam, PSRS tautas deputātam, Liepājas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam, agrorūpnieciskās apvienības “Liepāja” priekšsēdētājam.

 

 

J.Janeks (PSRS tautas deputāts).

Man ir tas gods un laime dzīvot un strādāt tādā rajonā, kur jūras robeža ir 140 kilometru garumā. Tā, protams, ir laime un gods, bet praktiski arī diezgan sarežģīti. Mēs zinām, ka ar 1990.gadu tiks atvieglots robežapsardzības statuss. Mēs katrā ziņā esam par to un gribam, lai šo jūras piekrastes zonu varētu izmantot arī mūsu paaudze, ne tikai saudzēt to nākošajām paaudzēm. Katrā ziņā šāda gara jūras robeža mūsu rajona teritorijā ir saistīta ar daudzām nepilnībām. Viena problēma ir saistīta ar robežu apsardzības atvieglinājumiem no 1990.gada. Mēs uzskatījām, ka nepieciešams sanākt kopā, lai izskatītu šo jautājumu. Mūsu Tautas fronte noorganizēja zinātniski praktisku konferenci, kurā pieņēma ļoti plašu lēmumu. Pēc tam mums notika sesija, kurā arī pieņēmām vairākus nopietnus lēmumus. Šodien es gribētu vērst uz tiem deputātu un arī redakcijas komisijas uzmanību.

Mēs uzskatām, ka piekrastes zonai ir vajadzīgs īpašs statuss. Ne tikai vides aizsardzībai, bet arī tādēļ, lai to varētu izmantot saimnieciskajā darbībā. Mēs nedomājam, ka to uzreiz vajadzētu pārplūdināt ar tūristiem, bet, manuprāt, unikālo piekrasti un pludmali mums vajadzētu izmantot. Protams, situācija Rīgas jūras līcī ir nelabvēlīga, lai neteiktu vairāk. Pašreiz arī Baltijas jūrā ir noticis liels negadījums, ja tā varētu teikt, kaut gan tas ir noticis apzināti. Baltijas jūras kara flote, iznīcinot savas sprāgstvielas, uzspridzināja tās vai nu jūras krastā, vai pašā jūrā, tas vēl tieši nav noskaidrots. Baltijas jūrā patlaban 25-30 tonnas fosfora ceļo dažādos virzienos. Kurā pludmalē tas parādīsies, mēs nezinām. Tas ir ļoti slikti.

Mēs savā sesijā atzinām par nepieciešamu īpaši aizsargājamu teritoriju kompleksa izveidošanu Liepājas rajona piekrastes zonā, nosakot tam patstāvīgu administratīvi saimniecisko kontroles un pārvaldes formu, kas pakļauta rajona padomei. Mēs domājam, ka tur sākumā nevajadzētu daudz cilvēku. Varbūt pilsētās nevajag tik pārlieku daudz darbinieku, kas uzrauga sapulces, mītiņus utt. Daļu no viņiem varētu nosūtīt uz šo piekrastes zonu uzraudzībai, izveidot tā saukto “zaļo policiju”. Tas būtu ļoti nepieciešams, jo mūsu cilvēki diemžēl ne vienmēr ir apzinīgi. Sevišķi visiem ir iespiedies prātā kolektīvās atbildības princips, un, ja ir kolektīvā atbildība, tad praktiski šī atbildība ir ļoti maza. Mēs arī paredzējām pieprasīt tam līdzekļus.

Biedrs Vītols te jau runāja par Papes poligonu, es nepieskaršos, bet tikai lūdzu arī šodien pieņemt tādu lēmumu, ka Papes poligons ir jālikvidē, jāpārceļ uz citu vietu. Šeit tas nevar pastāvēt. Ministru Padomes Prezidijs ir pieņēmis tādu lēmumu, un es domāju, ka tas ir nepieciešams. Ļoti ātros tempos tagad mūsu Baltijas jūras piekrastes zonā Baltijas jūras kara flote atkal uzsāk celtniecību 1,1 hektāra platībā. Mēs pat bijām aizmirsuši, ka tāda vieta tur ir izdalīta. Viņi ierodas un, kā saka, neiepazīstoties un nesasveicinoties ātri izvērš celtniecību. Uz mūsu pieprasījumu pārtraukt celtniecību viņi nereaģē, jo tas esot ārkārtīgi slepens objekts. Lai gan tas tiek celts gandrīz vai vienas mājas pagalmā. Mūsu rajona teritorijā ir ļoti daudz Baltijas kara apgabala objektu, par tiem mēs ziņojām Ministru Padomei un lūdzām izskatīt un, ja šīs teritorijas netiek izmantotas, tad noteikti atdot tās atpakaļ rajonam. Ja tur ir grants krājumi vai meži, tie faktiski tiek izsaimniekoti.

Un nobeigumā es gribētu tikai pateikt to, ko sacīja Laimonis Embrekts Tautas frontes Domes sēdē, kad viņš teica savu koncepciju - man nav jāuztraucas par to, kas nav iespējams, bet man ir pietiekami daudz ko darīt no tā, kas ir iespējams. Es domāju, ka arī mums tā ir. Un to vajadzētu darīt. Un viņš teica arī vēl tādu lietu - ja kaut ko dara, tad tajā daļā vajag iekosties kā buldogam un nelaist vaļā - vai nu iet bojā tā daļa, vai buldogs. Es visiem novēlu ļoti nopietni strādāt pie jautājumiem, kas Latvijai ir vajadzīgi. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Valerijam Jaščenko, Ventspils jūras tirdzniecības ostas kompleksās dokeru mehanizatoru brigādes brigadierim.

 

V.Jaščenko (Ventspils 146.vēlēšanu apgabals).

Es domāju, ka pirms manis ar plašāku runu uzstāsies biedrs A.Lembergs, tādēļ īpaši negatavojos. Runāšu vienkārši kā strādnieks par cilvēka un dabas attiecībām. Cilvēks ir dabas daļa, un sekas, ko rada mijiedarbība ar dabu, mēs redzam katru dienu. Minēšu piemēru. Arāla jūru daba veidoja miljoniem gadu, bet cilvēkam vajadzēja tikai dažus gadu desmitus, lai to iznīcinātu. Es 30 gadus dzīvoju Ventspilī. Manu acu priekšā tika piesārņota Venta. Es agrāk dzīvoju upes kreisajā krastā, bet labajā krastā atrodas Ventspils jūras tirdzniecības osta. Kreisajā krastā tolaik bija ierīkota pilsētas peldētava. Pagāja zināms laiks, osta auga, palielinājās kravu apgrozījums, peldētavu atvirzīja arvien tālāk un tālāk, un nu ir pienācis laiks, kad upē peldēties ir bīstami. Var teikt, ka mūsu pilsētas un arī mūsu republikas iedzīvotāji šo upi ir zaudējuši.

Ostas bezgalīgā paplašināšana un kravu apgrozījuma palielināšana var postoši ietekmēt arī jūru. Ventspils ostā katru gadu pārkrauj 30 līdz 35 miljonus tonnu naftas, vairāk nekā vienu miljonu tonnu amonjaka un divus miljonus tonnu kālija sāls. Daļa no šīs produkcijas, protams, iekļūst jūrā. Četrdesmit kilometrus no Ventspils ir pionieru nometne - Miķeļtornis. Tur ierīkoja urbumu, un, kad no 30 metru dziļuma izsūknēja ūdeni, izrādījās, ka tas dzeršanai un uzturam nav derīgs.

Taču mūsu vissāpīgākais punkts ir ķīmijas uzņēmumi. Tā ir Ventspils ostas rūpnīca. Nedaudz atcerēsimies vēsturi. Kad Hammers bija iecerējis uzcelt rūpnīcu, tika apspriests jautājums par trijām republikām, kur to varētu būvēt, - Lietuvu, Igauniju un Latviju. Lietuvas un Igaunijas vadītājiem pietika vīrišķības no tā atteikties, bet mūsējie piekrita, pierunāja pilsētas vadītājus, un Ventspils centrā tika uzcelta ostas rūpnīca amonjaka pārstrādāšanai un glabāšanai. Kas tas bija īstenībā, mēs uzzinājām vēlāk. Vispirms mēs uzzinājām, ka tā ir vissavienības triecienceltne, ka jāattīsta tirdzniecība ar Ameriku. Šo rūpnīcu varēja uzcelt kaut kur ārpus pilsētas teritorijas. Taču nolēma ietaupīt nedaudz naudas - 15 miljonus rubļu, - bet līdz ar to gadījumā, ja notiktu liela avārija, pilsētas glābšanai būtu tikai pusotras minūtes laika. Bez tam rūpnīca atrodas 300 līdz 400 metrus no naftas glabātavas. Ja izceltos ugunsgrēks, tā sekas nav iespējams paredzēt. Traģēdija var notikt kuru katru brīdi. Jūs atceraties sprādzienu uz tankkuģa “Ludvigs Svoboda”. Tikai nejaušības dēļ nenotika postošāka avārija. Mūsu iedzīvotāju liktenis karājās mata galā. Sprādziens taču bija tik spēcīgs, ka daudzus kilometrus sāņus aizlidoja 15 tonnas smagas sijas. Nesen, tieši pirms trijām nedēļām, kā jūs zināt, Ventspilī notika dzelzceļa avārija. Labi, ka cisternas bija tukšas. Vārdu sakot, pilsēta dzīvo un nezina, kad var notikt traģēdija un ko darīt, lai izglābtos.

Izsakot pilsētas iedzīvotāju absolūtā vairākuma gribu, kamēr nav notikusi Černobiļas avārijai līdzīga traģēdija, lūdzu pārprofilēt ostas rūpnīcu, atbalstīt iedzīvotāju lūgumu un pieņemt konkrētu lēmumu šajā jautājumā. Bez tam esmu dzirdējis baumas, ka mūsu pilsētā sākusies metāna rūpnīcas celtniecība. Uzskatu, ka bez pilsētas padomes sesijas lēmuma šo celtniecību nedrīkst izvērst. Un nobeigumā viens priekšlikums. Tā kā ekoloģija kļūst par vienu no pašām galvenajām cilvēka eksistences problēmām, es lūdzu, ja tiks pieņemta jauna ekoloģijas likumdošana, paredzēt tajā pantu par uzņēmuma vadītāja atbildību līdz pat viņa saukšanai pie kriminālatbildības par apkārtējai videi nodarītajiem postījumiem. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Indulim Emsim, Latvijas PSR Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam.

 

I.Emsis. Šobrīd vides aizsardzības situācija Latvijā ir raksturojama kā ekoloģiskās katastrofas priekšvakars. Sabiedrība un ekoloģijas speciālisti apzinās šo kritisko situāciju. Tauta mostas, atver acis un konstatē, ka var pārtraukt vides kvalitātes degradācijas procesu citāda sabiedrība kā līdz šim. Vajag kontrolēt un vadīt dabsaimniecību un nodrošināt Latvijas novadu etnogrāfiskās kultūrvides saglabāšanu, sakopšanu un atjaunošanu, savienojot to ar valsts ekonomisko augšupeju. Lai šos mērķus sasniegtu, ir nepieciešama revolūcija mūsu attieksmē pret dzīves vidi un dabas resursu izmantošanu. Ekoloģiskās lejupslīdes pamatiemesli ir cieši saistāmi ar visas sabiedriskās esamības ekonomisko, sociālo, politisko krīzi, kas sevišķu “uzplaukumu” sasniedza tā saucamajā stagnācijas periodā. Tādēļ ir loģiski, ka, neskatoties uz noteiktas sabiedrības daļas enerģiskiem pūliņiem, arī iepriekšējos gados gaidītie pozitīvie rezultāti izpalika.

Drīz būs jau vesels gads, kopš darbu uzsākusi Valsts dabas aizsardzības komiteja. Atskatoties nesenā pagātnē, deputāti vēl atcerēsies, ka Latvijas Dabas aizsardzības komiteja jau reiz bija. Tā eksistēja turpat 5 gadus - no 1961. līdz 1965.gadam. Jau toreiz birokrātiskajam aparātam tā acīmredzot bija pārāk nepatīkams orgāns, jo toreizējās komitejas priekšsēdētājas Maskalkinas vadībā tika slēgta Rīgas superfosfāta rūpnīca, vairākas reizes apturēts Pļaviņu HES celtniecības projekts, jau toreiz tika paredzēti vairāki konkrēti varianti Slokas celulozes un papīra kombināta pārprofilēšanai. Komitejai bija plašs sabiedrības atbalsts. Taču nebija vienotas sistēmas, nebija reģionālo komiteju, tā bija pakļauta Valsts plāna komitejai. Šo un citu subjektīvu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums, un komiteju likvidēja.

Vēlreiz pieļaut situāciju, ka dabas aizsardzības mehānisms kļūst lieks, mums vienkārši nav tiesību. Kopš tā brīža līdz pat pagājušajam gadam Latvijā ar dabas aizsardzību nodarbojās pilnīgi patstāvīgi katrs resors. Resoriskā diktāta apstākļos par vides aizsardzības jautājumiem domāja tikai tad, kad jau galīgi ūdens sāka smelties mutē, jo nebija izdevīgi tērēt naudu kaut kādām modernām tehnoloģijām, attīrīšanas iekārtām. Tādi jēdzieni kā ražošanas kultūra, darba un sadzīves kultūra, teritorijas sakopšana vispār ir nemateriālas muļķības. Pats galvenais ir plāns, plāns par katru cenu un nerēķinoties ne ar ko. Šo situāciju vēl papildināja voluntārie un pilnīgi neprofesionālie lēmumi, uz kuru pamata Latvijā forsētos tempos tika celtas rūpnīcas un ražotnes Ventspilī, Ogrē, Valmierā un citur, nedomājot ne par darbaspēku, ne par ekonomiku, ne par ekoloģiju, ne par ētiku. Klāt vēl nāca meliorācija un lauksaimniecības ķimizācija nepieredzētos mērogos, sakarā ar to aramzemes platība pēckara periodā samazinājās par 1,2 miljoniem hektāru un nepieredzētos tempos pieauga ūdens baseinu piesārņotība, kad pat līdz 30 procentiem minerālvielu un kūtsmēslu nenonāk vis laukos, bet gan upēs, ezeros un jūrā. Tiek spridzināti dižkoki, ar visām saknēm izrauti ceļu aizsargstādījumi, iztaisnotas mazās upes, saspridzināti, samalti šķembās dižakmeņi, tiek celtas fermas un degvielas noliktavas muižu parkos un baznīcās glabā minerālmēslus, atvieglota tipa cūku fermas ceļ upju un ezeru krastos. Minerālmēslus un ķimikālijas iemācās kaisīt no lidmašīnas, kūdras purvus nosusina, kūdru pārvērš lētā degmateriālā. Latvijas krāšņākās ainavas jūras piekrastē un upju palienēs izskaistina ar atpūtas kokbūdiņu pilsētām, dārzkopības un vasarnīcu pilsētiņām bez kanalizācijas. Visā šajā periodā ceļ gan jaunus dzīvojamos rajonus, gan rūpnīcas, kaut arī attīrīšanas ietaišu nav, to celtniecības termiņi tiek atlikti no gada uz gadu. Atkritumu rūpnīcu neprojektē un neceļ. Lai vide izskatītos kvalitatīvāka, uzliek ierobežojumu datu publicēšanai par reālo situāciju, neražo un neapgādā kontroles organizācijas ar mēraparatūru un izdara tā, lai dabas aizsardzībai veltīta preses izdevuma Latvijā nebūtu vēl šobaltdien. Speciālistus ekoloģijas jomā negatavo, pilsētas komunālo un zaļumsaimniecību, ar kuru Rīga savulaik ir lepojusies, nolaiž līdz tādam stāvoklim, ka pat Brāļu kapu ansamblī dzīvžogu var nekopt, zāli var nepļaut, nemaz nerunājot jau par vides elementāru sakoptību pilsētas nomalēs vai republikas perifērijā.

Nelaime ir tā, ka tauta, visu to redzot, pie tā pierod un sāk uzskatīt, ka tā jau tam ir jābūt. Tikai pateicoties vispārējās atmodas procesam, iespējai samērot savu dzīves vidi ar pasaules labākajiem un sliktākajiem standartiem, rodas apjēga, kurp mēs ejam. Te saka priekšā, ka aktivizējusies arī zaļo kustība, kas tiešām sniedz palīdzību šajā situācijā. Radusies apjēga, ka dzīvot un saimniekot tālāk tā nevar, ir jāatrod cits ceļš. Tālāka ceļa nospraušana, cienītie deputāti, ir arī jūsu rokās.

Latvijas Valsts dabas aizsardzības komiteja šodien ir pavisam jauns, labils, nepieredzējis, nenostabilizēts, materiāltehniski neapbruņots, daudzus vides aizsardzības aspektus vēl nekontrolējošs orgāns, bet tas ir darboties gribošs, komplektēts tikai no speciālistiem ar augstāko izglītību dabsaimniecības ekonomikā vai tieslietās, kuri ar sirdi un prātu vēlas uzlabot kritisko ekoloģisko situāciju. Esmu spiests izmantot šo augsto tribīni un griezties pie jums pēc merkantilas palīdzības. Apstākļi, kādos šobrīd jāstrādā Dabas aizsardzības komitejai, ir pilnīgi nenormāli. Mēs esam izvietoti īrētās telpās, kuru īres līgums beigsies 1990.gadā, un nezinām, ko darīt tālāk.

Centrālā aparāta štatu nav iespējams nokomplektēt, jo nav kur izvietot cilvēkus. Ministrijas likvidē vienu pēc otras, bet telpas kā nevaram, tā nevaram atrast. Darbu uzsākušas septiņas reģionālās komitejas, inspektoru darbs ir mobils, tas ir darbs mežos, pie upēm, fermās un ražošanas objektos. Diemžēl komitejai vēl nav piešķirts neviens transporta līdzeklis. Uz mūsu atkārtotajiem pieprasījumiem atbildīgi Valsts plāna komitejas darbinieki pamāca mūs, ka vajag pirkt talonus un braukt ar taksi. Var būt, ka tā ir ērtāk: ja inspektors ir paralizēts, tad nerodas problēmas. Komiteja nespēs darboties bez vides kontroles, bez pienācīgi iekārtotām laboratorijām. Diemžēl mūsu laboratorijas korpusa celtniecība ir pārtraukta. Paziņots, ka trūkst būvmateriālu, un nekādi mūsu pūliņi nav spējuši situāciju labot. Valūtas nav, nav arī aparatūras, monitoringa sistēmas datu apstrādē un tamlīdzīgi. Vissavienības resori valūtu iebāž savā kabatā, bet mums atstāj vides piesārņojumu un ekoloģiskās sekas. Pat tā valūta, ko mūsu inspektori piedzen par pārkāpumiem no ārzemju firmām, dabas aizsardzības fondā nonāk rubļu izteiksmē.

Rodas pārliecība, ka komiteja tomēr ir nevēlama. Varbūt cer, ka to likvidēs tāpat kā iepriekšējā reizē? Neskatoties uz šīm grūtībām, mēs strādājam. Darba apjoms ir milzīgs. Es te nepakavēšos pie situācijas, kāda pašlaik ir izveidojusies. Laiks negaida, un vienlaikus tiek risināta kadru komplektēšana, kadru kvalifikācijas celšana, ekoloģiskās situācijas normalizēšana republikā. Izveidota un aktīvi strādā sabiedriskā padome, kuras idejas ir iekļautas arī šajā lēmumprojektā.

Sabiedrība ļoti lielas cerības saista ar plaši izreklamētā ekoloģiskā centra izveidošanu pie Zinātņu akadēmijas. Pēc ieceres šim centram vajadzēja nodrošināt direktīvos orgānus un komiteju ar kvalificētām kompleksām zinātniski pamatotām izstrādnēm un ekspertu vērtējumiem visos aktuālos vides aizsardzības jautājumos. Diemžēl šis vitāli svarīgais darba orgāns tā arī nav radīts. Panākt, piemēram, ekspedīciju uz Mažeiķu zonu, jo, kā jūs zināt, naftas pārstrādes rūpnīca ietekmē arī mūsu teritoriju, nav izdevies līdz šai dienai. Vienīgais, ko mēs panācām, ir tas, ka Politehniskā institūta studentus aizsūtījām tur apsekot šo situāciju. Komitejas darbība nav iedomājama bez kvalificētas zinātniski informatīvas palīdzības, tāpēc ir saprotams, ka šādi kolektīvi ir jau izveidoti Lietuvā - 146 cilvēki, Igaunijā - 120 cilvēki, mēs esam nulles variantā. Es lūdzu Augstākās Padomes deputātus atbalstīt mūsu priekšlikumu par informatīvā centra un pielietojamās ekoloģijas institūta izveidošanu mūsu komitejas struktūrā.

Paldies akadēmiķei Kukainei par atbalstu šai idejai. Viens no mūsu pamatuzdevumiem ir realizēt valsts kontroli pār dabas resursu izmantošanu un pār to, kā tiek ievēroti likumdošanas akti. Valsts dabas aizsardzības kontroles funkcijas republikā šobrīd ir sadrumstalotas. Tās realizē sanitāri epidemioloģiskais dienests, Hidrometeoroloģiskā pārvalde, Agrorūpnieciskā komiteja, “Latvijas mežs”, Baltijas baseina zivju aizsardzības pārvalde un citas organizācijas, taču atbildība par šo darbu veikšanu ir uzlikta Dabas aizsardzības komitejai. Tas izklausās īpatnēji, ka ar kontroli nodarbojas viena organizācija, bet atbild par šo kontroli cita organizācija. Tāda ir pašreiz situācija.

Par mūsu perspektīvām diezgan detalizēti ziņoja biedrs Lancers. Es varu teikt, ka mēs pilnā mērā atbalstām viņa izteiktās idejas, proti, lai radītu lūzumu apkārtējās vides kvalitātes degradēšanas procesā, Valsts dabas aizsardzības komiteja situācijas normalizēšanai izmanto ekonomiskos, juridiskos un sociālos ietekmēšanas līdzekļus. Mēs ceram panākt dabas aizsardzībai piešķirto līdzekļu būtisku palielinājumu, tas ir iekļauts jūsu projektā. Dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas veicināšanai, sākot ar 1990.gadu, plānots ieviest ekonomiskos regulēšanas mehānismus. Mēs pašreiz nosakām maksu par dabas resursu izmantošanu, kā arī sankcijas par vides virsnormatīvo piesārņošanu. Arī šie jautājumi ir ietverti jūsu lēmuma projektā. Lūdzu atbalstīt šo virzienu. Cenšamies izveidot vienotu automatizētu informācijas sistēmu par vides kvalitāti republikā. Šajā nolūkā nepieciešams pārveidot un modernizēt kontrollaboratoriju tīklu informācijas apstrādei, plaši pāriet uz automatizēto sistēmu. Dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas vadībā paredzēts pārorientēties no centralizētās sistēmas uz teritoriālo pašorganizēšanos, ievērojot reģionu ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās īpašības. Galvenais uzdevums šajā jomā ir dabas aizsardzības valsts dienestu un Tautas deputātu padomju kopdarbības mehānismu izveidošana. Galvenokārt paredzēts akcentēt darbu, kas vērsts uz ražotņu ekoloģizāciju to rekonstrukcijas gaitā, kā arī uz tautsaimniecības plānošanas darbu pilnveidošanu, ievērojot visus ekoloģiskos ierobežojumus, atsakoties no gigantomānijas ražotņu celtniecībā. Visus dabas aizsardzības uzdevumus paredzēts veikt pilnīgas atklātības atmosfērā un balstoties uz visu sabiedrības progresīvo spēku līdzdalību. Ekoloģiskās izglītības līmeni paredzēts izvirzīt par kritēriju, kas nosaka visu ranga vadošo darbinieku atbilstību ieņemamajam amatam. Ekoloģiskās zināšanas uzskatāmas par vienu no izglītības reformas stūrakmeņiem. Pašreiz izvēršam ciešu un konstruktīvu sadarbību dabas aizsardzības jomā ar kaimiņu republikām, kā arī ar citām Baltijas baseina valstīm, lai izstrādātu vienotus principus un darbības plānus ekoloģiskās drošības garantēšanai republikā. Un nobeigumā par Valsts dabas aizsardzības komiteju perspektīvā. Republikas ekoloģiskās situācijas uzlabošanas un visu republikas iedzīvotāju vārdā to nepieciešams izveidot par varošu un neatkarīgu orgānu. Tad arī visi nākošie lēmumu projekti, kas tiks nodoti jūsu izskatīšanai, būs daudz viengabalaināki un mērķtiecīgāki. Lūdzu atbalstīt šo mūsu priekšlikumu par Valsts dabas aizsardzības komitejas pilnvaru paplašināšanu. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Leopoldam Ozoliņam, Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam.

 

L.Ozoliņš. Biedrs Emsis jau izteica, kas bija uz sirds. Sabiedriskā padome, kurā es ietilpstu, kā arī es personiski ļoti lūdzu atbalstīt visus tos priekšlikumus, kurus liks priekšā redakcijas komisijas priekšsēdētājs, un nobalsot par tiem, jo tie tapuši ļoti grūtās, ilgstošās cīņās.

Gribu pakavēties pie dažiem ļoti sasāpējušiem jautājumiem, kurus es ļoti dziļi pārdzīvoju. Visu laiku mums ir stāstīts, ka mēs dzīvojam labi un dzīvosim vēl labāk. Tagad visi runā, ka mēs dzīvojam slikti, un es negribētu, lai mēs teiktu, ka dzīvosim vēl sliktāk. Varbūt vajadzētu teikt, ka mēs dzīvosim nevis sliktāk, bet grūtāk.

Par Jūrmalu. Jūrmalas bojā eja pašreiz visiem ir skaidra, bet man ir ļoti sāpīgi. Es nezinu, ko atbildēt savam dēlam, kurš, asaras rīdams, zvana man uz darbu un lūdz atļauju peldēties. Man nav viņam ko teikt, es varu tikai to aizliegt. Vai tās ir bijušas tikai celtnieku kļūdas, kā tas bija Ļeņinakanā, vai tās bijušas projektētāju kļūdas, kā tas bija Baškīrijā Ufā, vai tās bijušas zinātnieku kļūdas, kā tas bija Černobiļā? Vienā vietā šo kļūdu vai resoru interešu dēļ cilvēki sadega dzīvi, simti un tūkstoši, citā vietā viņi tika dzīvi aprakti, citur - lēni apstaroti un viņus apglabā pa vienam līdz pat šai dienai. Jūrmalā it kā nekas sevišķs nenotiek. Ventspilī par 50 procentiem vairāk dzimst psihiski nepilnvērtīgi bērni, kā jūs dzirdējāt no ministra Kaņepa ziņojuma, nerunājot par alerģiskām slimībām, par priekšlaicīgu grūtniecības pārtraukšanu un citām. Jūrmalā nekas tāds nenotiek, bet tomēr arī šeit palielinās bronhiālās astmas gadījumu skaits, un cilvēki spiesti ilgstoši ārstēties. Slimība nav ārstējama, tās ir ilgstošas mocības. Jūrmalā ir novērojami dermatīti un hipertonija. Jūs zināt, ka sēra anhidrīds kopā ar lietu un miglu, kas bieži ir Jūrmalā, veido sērskābi, un, ieelpojot to, vēlāk veidojas vēzis. Cilvēki mirst ar vēzi. Mums ir tādi vadītāji kā, piemēram, atomenerģētikas pārvaldē atomrūpniecības drošības nodrošināšanas pārvaldes priekšnieks, kas paskaidro - cienījamie cilvēki, nebaidieties no Černobiļas vēža, tā ir radiofobija, slimība, kas mūs visus ir pārņēmusi, mums ir bailes no radiācijas, bet nav tik traki, Černobiļas vēzis parādīsies tikai pēc 10-15 gadiem. Tas rakstīts žurnāla “Novij mir” šā gada 4.numurā. Es šodien negribētu, lai cienījamie Maskavas viesi, mūsu ministri un partija un valdība mūs mierinātu - nebaidieties no bronhiālās astmas, nebaidieties no ekzēmas, kas neļauj cilvēkam ne iemigt, ne dzīvot dienām un naktīm, nebaidieties no vēža, tas jau nebūs ne rīt, ne parīt, varbūt jūs, Ozoliņ, vispār nesaslimsit. Jūs izdzīvosit, jūs esat stiprs. Bet es esmu ļoti vājš, it sevišķi pēc Ļeņinakanas un Ufas Baškīrijā. Un es nevaru teikt, ka cilvēkam, kam ir emocijas, nav prāta. Man arī varbūt un varbūt biedram Zemrībo un vēl kādam citam, staigājot par Ļeņinakanas ielām, nebūs emociju, man emocijas tur uzreiz pazuda. Es tikai visu tur fiksēju, bet emocijas parādījās tad, kad es ieraudzīju savus bērnus, Latvijas sniegu, Latviju.

Vai tad tiešām Jūrmalas, kādreiz pasaulslavena kūrorta, liktenis, cilvēku un mūsu bērnu veselība un mūsu liktenis būs atkarīgs no Slokas kombināta slēgšanas vai neslēgšanas? Es domāju, ka mums šodien pilnīgi viennozīmīgi jānobalso par to, ka Slokas monstrs, kas tik briesmīgi ir izpleties, ir jāslēdz. Neviens jau nezina, ka tā jaudas pieaugušas desmitām un simtām reižu.

Un tagad par Ventspili. Vai tad tiešām nevar to saprast, ka Ventspils ir bumba ar laika degli? Tāpat kā Baldone. Ja Baldones radioaktīvo vielu krātuve ir celta no tā paša cementa, no kura celta Spitaka un Ļeņinakana, ja tas ir tas pats cements, no kura cēla Ķesterciema attīrīšanas iekārtas, kur palikuši tikai dzelži, ko mēs varam gaidīt no Baldones radioaktīvo vielu krātuves, kad tā sāks brukt? Varbūt tā jau brūk. Tas ir laika jautājums, tāpat kā Ventspils akrilnitrilskābes noliktava, 10 000 tonnu akrilnitrilskābes vietā zilskābe: jūs sapratīsit, ko tas nozīmē pilsētas centrā, tā jau vairs nav bumba, bet kaut kas briesmīgāks. Tas ir kā no Černobiļas izlaistais džins. To neviens no mums, neviena valdība, ne MAGATE un ne Hammers, neviens nevarēs to savākt un iebāzt pudelē atpakaļ, 2000 gadus tur nevarēs dzīvot. Tas jau nav nekas, ka par dzīvošanu tur piemaksā 30 rubļu mēnesī. Es domāju, ka Ventspils ir jāupurē dzīvībai, nevis dzīvības jāupurē Ventspilij.

Un nobeigumā. Atvainojiet, ka manī runā emocijas, bez emocijām mēs esam cirtuši, smēluši, šāvuši, parakstījuši nāves spriedumu vēl nedzimušajiem. Ja es šodien saņemu no Maskavas dokumentu, kurā rakstīts ka “piesārņojošo vielu saturs upju grīvās Jūrmalā un Rīgas jūras līča vidusdaļā sasniedz sešas maksimāli pieļaujamās koncentrācijas normas naftas produktu ziņā un aktīvo vielu ziņā uz ūdens virsmas, ūdenī atklāti stipri toksiski hlororganiskie pesticīdi”, tad man jāpateicas vismaz par godīgumu maniem vecākajiem brāļiem, ka tas tā ir uzrakstīts un es šodien varu to nolasīt. Un man jāpārmet arī mūsu valdībai, protams, ne pašreizējai, kurai es izsaku vislielāko cieņu. Lai man nepārmestu pārlieku emocionalitāti, es gribu nolasīt vēl vienu citātu no šīs vēstules: “PSRS Ministru Padomes 1976.gada 16.jūnija 567.lēmums nav izpildīts daļā, kur bija paredzēts 1985.gadā nodot ekspluatācijā attīrīšanas būves pilsētās pie Gaujas, Saldū un Stučkā.” Un vēl viens citāts: “Mikrobu piesārņojumi 1988.gadā Jūrmalas pludmalē zarnu nūjiņas veidā atkal 10 līdz 25 reizes pārsniedz normu.”

Gribu jautāt biedram V.Gusevam, kas ieradies pie mums kā viesis, kad es savam raudošajam dēlam varēšu atļaut peldēties Dzintarjūrā un ar kādu datumu es nejutīšos kā Ventspils naftas, amonjaka, kālija sāls, metanola monopolu ķīlnieks. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jevgeņijam Djačkovam, apvienības “Degviela” ģenerāldirektoram.

 

J.Djačkovs (Rēzeknes 150,vēlēšanu apgabals).

Mans kolēģis Jaščenko mazliet pastāstīja par ostas rūpnīcu. Gribu nedaudz pavērt aizkaru Ventspils naftas un naftas produktu eksporta uzņēmumiem, jo šie divi uzņēmumi ir galvenie sāpju un satraukuma iemesls ne tikai Ventspils, bet arī visas republikas iedzīvotājiem. Ventspils uzņēmumu uzbūvēja 1961.gadā, un tas tiek nesaudzīgi ekspluatēts jau 28 gadus. Iekārtas, kompleksi un būves ir ne tikai morāli novecojuši, bet arī fiziski nolietojušies. Piestātņu izmantošanas koeficients līdzinās gandrīz vieniniekam, rezervuāru iekārtu izmantošana sasniegusi kritisko robežlīniju - nevienā pasaules valstī nekā tāda nav. Mēs ekspluatējam nesaudzīgi!

Speciālisti, kas nodarbojas ar naftas eksportu, trauksmi izsludināja 1976.gadā. Es par to zinu kopš 1982.gada. Pēc ilgām sarunām gada garumā ar PSRS Valsts plāna komiteju pie mums ieradās PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieks biedrs Arkādijs Lalajancs ar lielu svītu, lai izpētītu - nevis uzņēmuma rekonstrukcijas un tā sakārtošanas iespējas, bet gan iespējas palielināt Ventspils uzņēmuma caurlaides jaudas. Daudz spēka un enerģijas ziedojām, lai pievērstu biedru Lalajancu kardinālo problēmu risināšanai. Viņš parakstīja pieticīgu protokolu ar nelieliem pasākumiem, galvenais - apsolīja mums piešķirt projektēšanas limitus 300 tūkstošu rubļu kopsummā. Viņš labā garastāvoklī aizbrauca no Ventspils un atvadoties sacīja: “Atbrauciet, biedri Djačkov, pēc trīs mēnešiem, pārbaudīsim, kā ir izpildīts mūsu lēmums.” Es ierados pie viņa pēc trim mēnešiem. Viņš mani tikko pazina, pēc tam nosūtīja uz nodaļu, no kurienes mani nosūtīja uz apakšnodaļu, bet tur teica: “Ko jūs mums traucējat strādāt? Mēs jūsu problēmas esam atrisinājuši.” Es saku: “Piedodiet, es jau nebūtu braucis, ja visas problēmas būtu atrisinātas.” - “Labi, parādiet biedram Djačkovam dokumentu.” Atnes dokumentu. Es lasu un saku: ļoti labi, tikai šeit ir Lietuvas jautājums, taču es esmu no Latvijas. Šeit ir Klaipēda, bet es runāju par Ventspili. Lūk, jums PSRS Valsts plāna komitejas risinājuma līmenis! Neatstāstīšu turpmāko notikumu gaitu, bet ar šīm problēmām šādā vai tādā mērā nodarbojas PSKP CK, PSRS Ministru Padome, PSRS Valsts plāna komiteja, Augstākās Padomes sesija. Nosaukšu uzvārdus: Baibakovs, Dolgihs un citi. Augstas amatpersonas nodarbojās ar skaistu futbolu, bet neko nelēma pēc būtības. Taču tas ir sens notikums. Minēšu kādu jaunāku. Pērn Jurijs Rubenis griezās PSRS Ministru Padomē ar to pašu problēmu: palīdziet, lūdzu, atrisināt jautājumu par Ventspils eksporta uzņēmumu, kas ir vislielākais mūsu zemē un dod valstij galvenokārt pirmās grupas valūtu. Biedrs Rižkovs 28.jūlijā raksta: “Biedram Gusevam un Bataļinam. Izskatiet šo jautājumu ar PSRS Valsts plāna komitejas, PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas, Latvijas PSR Ministru Padomes un citu ieinteresēto organizāciju līdzdalību un veiciet pasākumus, lai paātrinātu Ventspils naftas bāzes rekonstrukciju, pēc iespējas nesamazinot eksporta piegādes un ievērojot dabas aizsardzības likumdošanas prasības.”

Laba rezolūcija. Biedrs Gusevs tālāk raksta: “Valsts plāna komitejai - Troickim, Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejai - Živago. Lūdzu kopā ar Latvijas PSR Ministru Padomi, PSRS Minerālmēslu ražošanas ministriju, PSRS Naftas rūpniecības ministriju, PSRS Naftas pārstrādes un naftas ķīmijas rūpniecības ministriju un citām ieinteresētajām ministrijām un resoriem izskatīt jautājumus, kas izvirzīti biedra Rubeņa vēstulē.

Veikt pasākumus Ventspils naftas bāzes paātrinātai rekonstrukcijai nolūkā ievērot dabas aizsardzības likumdošanu, turklāt pēc iespējas nesamazinot eksporta piegāžu apjomus.” Tas rakstīts 1988.gada 13.augustā. Jūs domājat, kaut kas ir mainījies? Manā rīcībā šādas informācijas nav. Pērnā gada decembrī pie mums ieradās Politbiroja loceklis biedrs Medvedevs. Jūs atceraties, ka tikšanās reizē ar republikas partijas un saimniecisko aktīvu viņam tika teikts, ka mezgls, ko šodien praktiski nevar atraisīt Ventspilī, patiešām līdzīga situācija, kāda bija pirms Černobiļas notikumiem. Viņš teica: “Es iesaistīšos šajā jautājumā.” Acīmredzot viņš iesaistījās un uzdeva Ministru Padomei vēlreiz - simt pirmo reizi - nodarboties ar šo jautājumu. Es zinu tikai vienu, ka šogad atkal bija tikšanās, sarunas un pārrunas dažādos līmeņos. Un kāds ir iznākums? Rezultātā kaut kādas druskas piešķīra, bet principiālu lēmumu kā nav, tā nav. Uzņēmuma stāvoklis turpina pasliktināties.

Neliels piemērs no 1985.gada: pārplīsa naftas produktu vads, atcerieties, bija stiprs sals. Izlija divtūkstoš tonnu benzīna.

Tā ir laime, ka dievs mūs pasargāja no iespējamās neprātīgās avārijas. Kāpēc tas ir tik satraucoši? Tāpēc, ka visi šie cauruļvadi stiepjas cauri pilsētas centram.

Kolēģis Jaščenko jau teica, ka pats dievs ir apžēlojies par mums, ka 12 tonnu smagie klāja gabali neuzkrita blakus esošajām amonjaka tvertnēm. Es vēlos pateikt, ka arī šodien nesaprotu PSRS Ministru Padomes nostāju. Kāpēc ar objektu, kas ir viens no lielākajiem valstī un ik gadus ienes valsts kasē brīvi konvertējamu valūtu (vidēji ap 5 miljardi rubļu gadā), nenodarbojas Savienība.

Dārgie deputāti! Lūdzu, atbalstiet mani! Griezīsimies PSRS Ministru Padomē ar lūgumu, bet varbūt pat ar prasību. Pirmais: obligāti un nekavējoties izdot PSRS Ministru Padomes rīkojumu vai lēmumu par Ventspils eksporta uzņēmumu. Tajā paredzēt un obligāti minēt konkrētu ģenerāluzņēmēju. Piešķirt kapitālieguldījumus šim mērķim. Vislabākais variants - risināt jautājumu ar ārzemju firmu. Ir tādas, kas, dabiski, par valūtu izdarīs visu nepieciešamo un nodos gatavu objektu. Un otrs. Mūsu lūgumā norādīt: izbeigt transkontinentālo vai, ja gribat, kolonizatorisko politiku šajā ziņā. Latvijai, Ventspilij, uzņēmumiem jāsaņem zināmi atskaitījumi valūtā, kuru tie paši nopelna, bet nesaņem ne graša. Piecus gadus staigājam un lūdzam: dodiet valūtu, dodiet valūtu. Mums sola 0,5-1 procentu. Uzskatu, ka tas nav nopietni. (Aplausi.)

Un, biedri Gusev, galu galā vajag saprast, ka šīs centrālo orgānu administratīvi birokrātiskās rīcības dēļ ir apdraudēta ne tikai desmitiem tūkstošu gan Ventspils, gan visas republikas cilvēku veselība, bet arī dzīvība. Lūdzu, atbalstiet manu priekšlikumu, biedri deputāti! (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Informācija pārdomām. Deputātu grupa ir iesniegusi ierosinājumu pārtraukt debates.

Situācija ir šāda: pieteikušies debatēs 29 cilvēki, runājuši - 11. Biedrs Blūms būs divpadsmitais. Viņš runās lauku cilvēku vārdā. Lūdz vārdu biedrs Gusevs, viņam jāļauj runāt. Ko darīsim? (Zālē balsis.)

Biedrs Ziedonis ļoti lūdz vārdu, vēl arī biedrs Asaris, daudzi grib runāt, būs jāstrādā visu nedēļu. Norunāsim tā: dosim vārdu biedram Blūmam, biedram Ziedonim, biedram Gusevam. Balsosim. Ir divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums: biedram Blūmam un biedram Gusevam ļaut izteikties un ar to debates pārtraukt. Otrs priekšlikums: dot vārdu biedram Blūmam, biedram Ziedonim un biedram Gusevam un tad pārtraukt debates. Kas par pirmo priekšlikumu, lūdzu pacelt kartītes: 175. Kas par otro variantu? 73. Tātad daļa deputātu ir aizgājuši. Vairākums tomēr ir par to, lai dotu vārdu biedram Blūmam un biedram Gusevam, pēc tam debates beigsim.

 

A.Dambis. Tā kā mums būs jābalso par ļoti svarīgiem jautājumiem, ierosinu pārskaitīt visus tos deputātus, kas pašlaik atrodas zālē. Ja man dos vārdu, es varēšu ziņot, kas no deputātiem nepiedalās sesijā.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Mums jānosaka deputātu kopskaits. Skatoties zālē, redzams, ka karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ mūsu rindas kļūst retākas. Vārds balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājam A.Dambim.

 

A.Dambis. Biedri deputāti, vakara sēdē piedalās 266 deputāti. Rīta sēdē bija 279, tātad trūkst 13 deputātu.

 

Priekšsēdētājs. Skaidrs, tātad vajadzīgās divas trešdaļas mums ir, mēs esam tiesīgi strādāt un pieņemt lēmumus.

Vārds deputātam Jānim Blūmam, Saldus rajona kolhoza “Jaunais komunārs” priekšsēdētājam.

 

J.Blūms (Pampāļu 289.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti un sesijas viesi! Es kā lauku pārstāvis gribu viesiem šodien likt pie sirds - ja mēs pieņemam Latvijai tik svarīgus lēmumus šinīs sesijas dienās, tad domāju, ka mums kopīgi jāpadara mūsu republika tīra un skaista mūsu tālās nākotnes, mūsu bērnu nākotnes vārdā. Tas mums ir svarīgi, mēs nevaram bez tā vispār elpot un dzīvot. Šodien visiem jāsadodas rokās, neatkarīgi no tā, kur katrs darbojas. Bet galvenais - mums šodien ir jālikvidē bumba ar laika degli, kas mūsu republikai draud no visām pusēm. Mūsu kolhozs atrodas starp trijām “bumbām”. Viena bumba - raķešu bāze - pārkārtošanās rezultātā ir likvidēta. Divas bumbas - naftas pārstrādes rūpnīca un lidotāji ar saviem radariem - vēl pastāv. Saslimstība saimniecībā palielinājusies vismaz trīs reizes, bez tam naftas pārstrādes rūpnīcas atkritumus apmēram 70 procentu apmērā saņem galvenokārt mani vēlētāji. Viss iet pār viņu galvām. Nākošajā reizē mani vairs nevarēs ievēlēt, jo vēlētāji nevarēs vairs atnākt un nobalsot.

 

Priekšsēdētājs. Pasakiet, kur atrodas šī rūpnīca. Lai būtu saprotams, ka nav mūsu republikā.

 

J.Blūms. Tā ir Mažeiķos. Rūpnīcas vaina ir pierādīta, jo tā apslēptā veidā maksā kontribūcijas Mažeiķu rajonam. Tā vissavienības resors apslēptā veidā atpērkas sakarā ar gaisa indēšanu. Es domāju, ja tā ir, tad arī mums jāpieprasa samaksa. Resors it kā palīdz lauksaimniecībai - iepērk par 4 miljoniem tehniku un palīdz arī celt Mažeiķus. Bet šodien negribu runāt par citiem, mums jārunā pašiem par sevi, par to, ko mēs darām lauksaimniecībā. Ne viens vien runātājs jau minēja, ka arī mēs darām pāri dabai. Jā, mēs esam vainīgi, un mums par to ir jāatbild. Vislielāko ļaunumu mēs nodarām, dažkārt ziemas laikā izkaisot minerālmēslus, neiestrādājot tos. Te jāmin arī organisko mēslu izkliedēšana ziemā, skaidrs, ne visām saimniecībām ir pa spēkam tikai vasarā to izdarīt, kā arī iestrādāt. Es ierosinu, lai spēcīgās saimniecības izbūvē mēslu krātuves un lai šos kūtsmēslus iestrādā tikai vasarā, lai vismaz tā mēs daļēji varētu nolīdzināt savu vainu. Vēl gribu teikt arī par to, ka mēs esam savas lielfermas sabūvējuši upju un ezeru krastos. tā bija sena latviešu tradīcija - savas saimniecības būvēt ūdens tuvumā. Te mēs esam pieļāvuši lielu kļūdu. Biedrs Rimaševskis teica, ka, lai labotu šo kļūdu, vajadzīgi 2 miljardi rubļu. To mēs nevaram, bet mums katrā saimniecībā jādomā par to, lai izmantotu pakaišus, visu, ar ko mēs varētu saistīt plūstošo vircu. Ir lielas iespējas samazināt šo ekoloģisko piesārņotību, ja katrs saimnieks, katras saimniecības vadītājs, brigadieris un visi speciālisti ķersies pie šī darba. Tas attiecas arī uz ciematu ūdeņu attīrīšanu. Vēl ne visās saimniecībās ir uzceltas ciematu ūdeņu attīrīšanas būves, piemēram, Saldū. Ezers Saldus iedzīvotājiem ir peldvieta. Un šo peldvietu piesārņoja tikai viena saimniecība. Cik tad maksā izbūvēt attīrīšanas iekārtas? Būtu cilvēkiem kur peldēties. Mēs paši esam vainīgi, un mums šodien kā brīvai un suverēnai tautai jāķeras pie šīs vainas labošanas. Tāds pats vaininieks esmu es. Mēs pieņēmām no valsts gaļas kombinātu, kas bija sabrukšanas stāvoklī, bet šodien mums uzliek ekoloģiskos sodus. Kad mēs to saņēmām, tika uzskatīts, ka tur ir lieliskas attīrīšanas iekārtas, bet, kad kombināts nonāca kolhoza īpašumā, tika uzlikti naudas sodi. Tad attīrīšanas iekārtas vairs nebija labākās republikā, bet gan sliktākās. Tagad kolhozam jāizņem no kabatas pusmiljons un steidzīgi jāiekārto attīrīšanas iekārtas, jo apturēt gaļas piegādi mums neviens neļaus.

Es uzskatu, ka šādai sesijai mēs nevarējām sagatavoties tik īsā laikā. Te vajadzēja pamatīgāk sagatavoties, savākt ziņas no reģioniem, no rajoniem. Uzskatu, ka tuvākajā laikā vēlreiz jāsasauc sesija par ekoloģijas jautājumiem un pamatīgi pāris dienas šis jautājums jāizspriež.

Vēl es gribu runāt par naudu. Izrādās, ka nemaz nav izlietota ekoloģijai paredzētā nauda. Domāju, ka naudas līdzekļus vēl var iegūt no uzņēmumu nodokļiem. Ja mums ir ceļa nodoklis, tad var būt arī ekoloģiskais nodoklis. Iespējams arī pašaplikšanās nodoklis. Ja trūks naudas, mēs varam sasaukt sesiju un katrs pilsonis dos rubli vai divus, bet kopā tie ir miljoni rubļu. Mēs varam rīkot loterijas, mēs varam kaut ko citu, taču nauda nav galvenais jautājums. Galvenais ir materiālais nodrošinājums. Ļoti patīkami, ka šeit ir PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs Gusevs. Rīgā iesaldēta robotu rūpnīcas būve. Esmu dzirdējis, ka to vairs nevajag ne Maskavai, ne mums. Rūpnīca ceļas lēni. Domāju, ka šo rūpnīcu varētu pārprofilēt, lai ražotu attīrīšanas iekārtas, kas attīrītu smagos metālus, vai specializētos gaisa padeves ierīču izgatavošanai utt. Tā mēs palīdzētu savai un citām republikām. Tāda celtne kļūtu par mūsu tautas celtni, bet robotu rūpnīca ir mūsu tautas ienaidnieku celtne. Šo jautājumu reāli var izlemt PSRS Ministru Padome. Pretējā gadījumā jāpārprofilē kāda cita rūpnīca, kura strādā ar zaudējumiem. Ja mums būs šī materiālā puse, mēs varēsim domāt par ekoloģijas glābšanu.

Meliorācijas celtnieku pārvietojamās kolonnas ir izputēšanas priekšvakarā. Šodien mums izpārdod tehniku, jo mēs esam meliorācijai samazinājuši naudas līdzekļus, tādēļ ka no pašas Maskavas saka, ka meliorācija ir ienaidnieks. Bet mūsu meliorācija nav ienaidnieks, ja pat viena otra upīte aiz pārskatīšanās ir pārbagarēta. Ja Latvijā nebūtu meliorācijas, tad mums vispār nebūtu ko ēst. Bet mēs tūliņ, tiklīdz Maskavai kaut kas liekas slikti, teiksim, Uzbekijā neveicas ar irigāciju, uzreiz uzskatām, ka Latvijā arī ir slikti. Mums atņem naudu, un mēs esam bez meliorācijas. Meliorācijas mehanizētās kolonnas vajadzētu pastiprināt, lai tās kolhozos būvē attīrīšanas iekārtas. Es esmu par jautājumu reālu risinājumu un nepiekrītu pieņemtajiem formulējumiem - panākt, apsteigt, aiziet utt. Mēs te pieņemam rezolūcijas, bet vajadzīgi konkrēti darbi un termiņi. Mums tūlīt pat jāpieņem likums par pilsonību. Nākošajā sesijā - obligāti. Ja kāds nepildīs uzdevumu, atņems tev pilsonību - ej un staigā. (Smiekli zālē, aplausi.)

Jūs smejaties, bet, starp citu, mums kolhozā ir sagatavots lēmuma projekts, kurā paredzēts izslēgt no kolhoza cilvēkus, kas rupji pārkāpj ekoloģijas noteikumus.

Vēl vienu minūti, lūdzu. Par Rīgas attīrīšanas iekārtām. Rīgai ar rītdienu pienu un gaļu, te saka, vispār piegādāt nevar. Te nu mēs esam visi kopā - laucinieki un rīdzinieki. Un neviens, kas šeit zālē sēž, neviens nevar pacelt roku - es neesmu ekoloģijai izdarījis kaut ko ļaunu. Ja katrs no mums kaut vai savā personiskajā dzīvē par 5-10 procentiem mazāk piesārņos dabu, tas būs liels panākums. Tātad par Rīgas attīrīšanas iekārtām. Esmu Celtniecības un būvmateriālu rūpniecības komisijā, par nožēlošanu. Šajā bēdīgajā Latvijas komisijā, kur mēs cīnāmies, bet neko nevaram panākt. Man liekas, ka Rīgas attīrīšanas iekārtas ir celtniecības resoru ienākumu avots, jo tur vienmēr dos papildu asignējumus. Jo viņi ilgāk novilcinās, jo asignējumi būs lielāki. Tur vispār celtniecība nenotiek, to mēs varam šeit pateikt, jo ceļ jau 9 gadus. Es paskaitīju pēc platības - viss mūsu kolhozs. Bet mēs ceļam skolas, klubus utt. Pēc tās platības, ko viņi šeit ir uzcēluši, viņi ir mana viena maza kolhoza līmenī.

Sekmes Rīgas attīrīšanas iekārtu celtniekiem! (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Vladimiram Gusevam, PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam.

 

V.Gusevs. Cienījamie biedri! Noklausoties referātu, asās, bet interesantās uzstāšanās, es vēl skaidrāk sapratu, ka tikšanās ar sabiedrisko organizāciju, darba kolektīvu pārstāvjiem Ventspilī, Jūrmalā, Olainē - tā ir vienota tautas pieeja ekoloģijas problēmām.

PSRS Ministru Padomes un vissavienības resoru pozīcijā galvenajai jākļūst izvirzīto jautājumu konkrētai risināšanai. Es to saku tāpēc, ka daudzi ļoti labi lēmumi paliek tikai uz papīra. Mums kopā ar republikas orgāniem joprojām nav izdevies pavirzīties uz priekšu objektu būvē Ventspilī un Olainē. Piemēram, ilgi netiek būvēts dzelzceļš, telpas vienreizējās lietošanas šļirču izlaidei un daudzi dabas aizsardzības objekti.

Faktors, kas neļauj radīt vispārēju ieinteresētību un jebkuros apstākļos rast jautājumu risinājumu, ir attiecīgu ekonomisko sakaru trūkums starp centrālajiem orgāniem un vietējām padomēm un iedzīvotājiem. Gribu uzsvērt, ka mūsu zemes valdība saprot objektīvo situāciju un ir pārliecināta, ka bez ekoloģisko problēmu atrisināšanas nebūs iespējams attīstīt mūsu zemes ražošanas potenciālu. Ievērojot to, izteikšu dažus apsvērumus attiecībā uz ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanu vairākās Latvijas pilsētās, par ko tika runāts arī referātā un deputātu runās.

Vispirms par Ventspili. Tur uzkrājies vesels kamols ļoti asu problēmu. Tur atrodas liels apjoms degošu, bīstamu, indīgu savienojumu, tiek izmantotas novecojušas tehnoloģijas un iekārtas pārkraušanas bāzēs, ostas rūpnīcā un dzelzceļa stacijās. Netiek pastāvīgi un objektīvi kontrolēts kaitīgo vielu saturs vidē un darbavietās, nav izveidota sistēma iedzīvotāju informēšanai par briesmām.

Kā mēs ceram atšķetināt šo kamolu? Lai izmantotu bagāto starptautisko pieredzi, š.g.jūnijā uz ASV un VFR tika nosūtīta diezgan liela grupa speciālistu un vadītāju no Ventspils, arī no attiecīgajām ministrijām un uzņēmumiem, kas iesniedza daudzus ļoti vērtīgus priekšlikumus.

Pirmkārt, pēc mūsu dziļākās pārliecības, jāizkliedē bīstamo vielu glabāšana ostas noliktavās. Tas ir principiāls jautājums. Šā gada pēdējā ceturksnī Minerālmēslu ražošanas ministrija vai arī uz tās bāzes izveidotais koncerns (lai jūs nemulsina šāda termina parādīšanās tuvākajā laikā) iesniegs vairākus šīs problēmas risināšanas variantus, to skaitā priekšlikumu atsevišķā vietā, jūras krastā vai citā teritorijā, izveidot dažu ķīmijas produktu pārkraušanas kompleksu. Šie priekšlikumi, šis un citi varianti obligāti tiks apspriesti gan ar Ventspils, gan arī ar republikas sabiedrību.

Otrais. Mūsu zemes, tai skaitā arī Ventspils, nelaime ir tā, ka nepieļaujami sliktu ekonomisko un ekoloģisko situāciju nemitīga rašanās saistīta ar rekonstrukcijas un kapitālās celtniecības plānu hronisku neizpildīšanu, ar modernu iekārtu trūkumu, sākot ar viselementārākajām un beidzot ar sarežģītām automatizācijas sistēmām.

Kāda šeit ir izeja? Paredzēts uzdot Būvmateriālu rūpniecības ministrijas trestam (gribu ziņot Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai, ka tas tiek darīts pēc biedru Breša, Ramāna un Misurkina pieprasījuma) uzņemties ģenerāluzņēmēja lomu Ventspils objektos. Pēc tam jāatrod līdzekļi, lai tādas iekārtas un kontrolaparātus, kā arī vadības sistēmas iegādātos visam Ventspils kompleksam, kā arī radītu automatizēto sistēmu pilsētas iedzīvotāju informēšanai par visiem rādītājiem, kas atbildīs visaugstākajām prasībām. Par avotu iekārtu, tehnoloģijas un citu nepieciešamo līdzekļu iegādei jākļūst atskaitījumu normatīviem no peļņas apjoma, ko dod naftas un ķīmijas produktu realizācija ārzemēs. Šāds dokuments ir, ar to iepazinušies Ventspils vadītāji, bet republikas vadītāji izvirzījuši vairākus priekšlikumus, kas jāņem vērā mūsu dokumentā.

PSRS valdība, republikas valdība un Latvijas Komunistiskās partijas CK ir vienisprātis, ka Ventspilij nepieciešams kompleksais attīstības plāns, kurā jāņem vērā visi gan subjektīvā, gan arī objektīvā rakstura faktori. Nevēlos aizkavēt jūsu uzmanību, gribu tikai pateikt, ka vēl ir sastopami daudzi tehnoloģiskās un darba disciplīnas pārkāpumi, kas rada negatīvas parādības un nodara postu gan dabai, gan arī cilvēkiem. Par to arī mēs vakar detalizēti runājām un vēlreiz vienojāmies, ka jāveic attiecīgi pasākumi.

Tagad par Slokas celulozes un papīra rūpnīcu. Jums ir labi zināms, ka šis uzņēmums pakļauts republikas valdībai, taču es negribētu šo problēmu sadalīt republikāniskajā un centrālajā. Pilnīgi pievienojos bažām, ko izraisījis celulozes un papīra rūpnīcas darbs kūrorta joslā. Gribu lūgt deputātus, ja jūs to uzskatāt par iespējamu, augustā vēlreiz pieņemt pasaules vadošos zinātniekus. Jāpaskatās un jāapsver šīs rūpnīcas pārprofilēšanas termiņi un ceļi.

Par Olaini. Centrālā valdība, PSRS Medicīnas un mikrobioloģijas rūpniecības ministrijas resori un republika patlaban dara visu, lai šo reģionu pārvērstu par laimīgu Latvijas stūrīti, bet te ir nepieciešams būvēt. Ja mēs tikai runāsim, bet nepildīsim elementāros plāna uzdevumus, mums neizdosies pavirzīties uz priekšu.

Nobeigumā gribu teikt, ka Latvijas Augstākās Padomes sesija vēlreiz parādīja: nepieciešams veikt efektīvākus dabas aizsardzības pasākumus. Savu pienākumu saskatu tur, lai padarītu par realitāti sesijas pieņemtos lēmumus un lai nākošreiz varētu jums ziņot, ka esam pavirzījušies uz priekšu pa jūsu nosprausto ceļu. (Aplausi.)

 

G.Zemrībo. Biedri Gusev, vai tas, ko jūs nule paziņojāt par saviem nodomiem uzlabot ekoloģisko situāciju Ventspilī, tiks fiksēts kādā PSRS Ministru Padomes dokumentā? Un kādas mums ir garantijas šajā ziņā?

 

V.Gusevs. Mēs vienojāmies ar jūsu republikas valdības vadītājiem, ka nākamnedēļ, trešdien, Latvijas Komunistiskās partijas CK, republikas Ministru Padomes un Augstākās Padomes uzdevumā Maskavā ieradīsies biedrs Misurkins, un mēs mēģināsim radīt pirmo, es teiktu, bezprecedenta dokumentu - vissavienības un republikas valdību kopīgu lēmumu, kurā precīzi būs fiksētas visas garantijas, par kurām es runāju.

 

Priekšsēdētājs. Man ir priekšlikums: kad šie dokumenti būs pieņemti, publicēt tos presē, lai sabiedrība tiktu informēta. (Aplausi.)

Biedri deputāti, paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis J.Vagris.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti, turpinām sesijas darbu. Galavārds Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam biedram Jānim Lanceram - referentam jautājumā par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai.

 

J.Lancers. Biedri deputāti! Vispirms visiem tiem, kas šodien uzstājās, liels paldies par konstruktīviem priekšlikumiem. Domāju, ka tie, kas šodien netika pie vārda, iesniegs savu uzstāšanos rakstveidā un acīmredzot arī tur būs ļoti daudz racionālu graudu, kurus varēsim izmantot savā turpmākajā darbā. Negribu sīkāk pakavēties pie katras no tām problēmām, ko šeit runātāji izvirzīja. Varu pateikt jums, ka visi šie jautājumi tiks sīki izstudēti, daļa no tiem jau iekļauta lēmuma projektā, pie kura redakcijas komisija nopietni strādāja. Tātad daļa šo jautājumu jau būs atrisināta šajā lēmuma projektā, un ar pārējiem jautājumiem Ministru Padome strādās, lai tos maksimāli pareizi risinātu.

Vienlaikus es gribu atbildēt uz deputātu pieprasījumiem. Tautas deputāts Ozoliņš uzdod šādu jautājumu: “Kas traucēja un traucē uzņēmumu lokālo attīrīšanas ierīču celtniecību?” Ja var pateikt dažos vārdos, tad tā ir mūsu nedisciplinētība un neizdarība, cits nekas netraucē. Ja būtu vēlēšanās, tad, bez šaubām, visu to var izdarīt. Acīmredzot nav efektīva ne juridiskā, ne ekonomiskā sistēma, arī tādēļ mēs nevaram izdarīt to, kas ir vajadzīgs. Tātad mums pēc iespējas ātrāk jāpilnveido ekonomiskā sistēma, lai mēs tiešām ekoloģiskos jautājumus risinātu tā, kā tie jārisina.

Nākošo jautājumu uzdod trīs deputāti - Dandzbergs, Ozoliņš un Lucāns - par Ķesterciema attīrīšanas iekārtu būvēšanu 1990.gadā un par to, vai tiks izdalīti materiālie resursi. Uz šo jautājumu es varu atbildēt tā, ka pagaidām tautsaimniecības plāns nākošajam gadam tiek formēts, un šis jautājums tiks attiecīgi izskatīts. Ja mēs visi kopā nāksim pie slēdziena, ka tās ir jāturpina būvēt, tad arī tiks izdalīti materiālie resursi.

Tālāk atbilde deputātei Siņeļņikovai par Olaini. Es jau savā ziņojumā īsumā centos atbildēt, ka 325.lēmumu diemžēl šobrīd celtnieki vēl pilda slikti, bet es varu paziņot, ka gada beigās visus 325.lēmumā paredzētos ekoloģiskos objektus Celtniecības komiteja un Jelgavas trests uzbūvēs.

Nākošais jautājums par šļirču ražošanu. Kas pieņēma lēmumu? Oficiāla Ministru Padomes lēmuma nav, kaut gan Prezidijā šis jautājums ir apspriests. Visi Prezidija locekļi bija vienisprātis, ka šāda ražotne jāveido, ņemot vērā to, ka republikas sabiedrība acīmredzot šodien ir ieinteresēta dabūt vienreizējās lietošanas šļirces. Ceļš, par kuru mums jāiet, lai to sasniegtu, - ražot tās pašiem. Rīgas rajona Tautas deputātu padomes sesija arī pieņēma lēmumu par to, ka principā piekrīt šāda objekta celtniecībai paralēli ekoloģisko objektu celtniecībai Olainē.

Un trešais jautājums - kādēļ netiek aizliegtas tādas ražotnes, kur ir lielākas MPK? Acīmredzot kontrolējošās iestādes strādā slikti. Deputātiem jāpanāk, lai tās izpilda savus pienākumus.

Nākošais jautājums ir Baldones 273.vēlēšanu apgabala deputātes Mickus pieprasījums izveidot komisiju, kas nodarbosies ar Baldones radona ceha darbības paplašināšanas papildu izpēti. Nezinu, vai tas ir vajadzīgs, jo Ministru Padomes Prezidijā šis jautājums nesen tika sīki izskatīts, pieņemts Ministru Padomes lēmums šajā jautājumā. Tā kā ir šāds iesniegums, mēs papildus izstudēsim šo jautājumu un, ja būs vajadzīgs, komisiju nodibināsim.

Runājot par Ventspili, es savā ziņojumā nepateicu, ka par Ventspils problēmām ir ļoti nobažījušies un prasa veikt ārkārtējus pasākumus deputāti Kantmanis, Lakšs, Cielavs, Jaščenko, Terentjevs, Sedihs, Bartkēvičs un Berdņiks.

Cienījamie vēlētāji, jums jāzina, ka deputāti, kurus jūs esat vēlējuši, arī tāpat kā jūs ir nobažījušies par visām Ventspils problēmām. Ja jūs uzmanīgi klausījāties biedra Guseva uzstāšanos, viņa solījumus, tad zināt, ka jaunnedēļ trešdien Maskavā pirmo reizi vēsturē tiks noslēgts Padomju Savienības un Latvijas republikas valdības savstarpējais līgums.

Tālāk, biedri deputāti, gribu jums sniegt atbildi uz deputāta pieprasījumu, kas bija iesniegts pagājušajā sesijā, un tā ir šāda. Pārbaudot iepriekšējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā deputāta iesniegtajā pieprasījumā minēto jautājumu par Baltijas jūras krasta zonas piesārņošanu, ar ko cilvēkiem un dabai nodarīts ievērojams zaudējums, Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas starpresoru komisija noteikusi vainīgos un nodarīto zaudējumu apjomus. Tas ir par piekrastes piesārņošanu ar ķīmiskām vielām. Jūs zināt, ka visā Baltijas jūras piekrastē no Liepājas līdz Ventspilij bija vairāki tādi gadījumi, kad cilvēki apdedzinājās ar šīm vielām. Pārbaudes rezultātā konstatēts, ka Papes poligona teritorijā 1988.gada pavasarī tika...

 

Priekšsēdētājs. Biedri Lancer, tas mums ir atsevišķs jautājums. Mums ir sagatavots atsevišķs lēmums, kur mēs griežamies pie konkrētām personām. Lai gan šis jautājums ir saistīts ar ekoloģiju, bet tas ir no pagājušās sesijas, abus jautājumus nejauksim kopā. Piekrītat?

 

J.Lancers. Lai beigtu sarunu par šo sesiju, es vēlreiz gribu pateikties visiem deputātiem, kuri šeit uzstājās. Lēmumi, kas tiks pieņemti, būs tikai pirmais solis visā tajā grūtajā darbā, kas mums kopā jādara. Un es gribētu, lai mēs visi neskatītos viens uz otru, nemeklētu vainīgo viens otrā, bet kopīgi darītu šo smago darbu, lai mēs atveseļotu apkārtējo vidi, kurā dzīvojam, un lai mēs varētu atklātu skatu raudzīties acīs saviem bērniem.

 

Priekšsēdētājs. Pirms mēs sākam apspriest lēmuma projektu šajā jautājumā, paziņoju, ka ir saņemti divi deputātu grupu pieprasījumi. Es nenosaukšu rakstītājus, tas nav tik būtiski. Pirmais. “Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju lūdzam pieņemt Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu par PSRS Ceļu satiksmes ministrijas pavēles 8.c punktu attiecībā par valodas lietošanu dzelzceļu sistēmā.” Par to pēdējā laikā daudz raksta masu informācijas līdzekļos. Domāju, ka uzdosim atbildēt biedram Bartkēvičam, jo tas saistīts ar likumu par Latvijas PSR valsts valodu. Nezinu, vai šodien viņš paspēs atbildēt. Sagatavot atbildi uz otru iesniegumu varētu uzdot Ministru Padomei un Baltijas kara apgabalam, lai atbild nākošajā sesijā. Es jums nolasīšu šo deputātu pieprasījumu. “Lai uzlabotu ekoloģisko situāciju Rīgas jūras līča piekrastē, lūdzam izskatīt jautājumu par karaspēka daļas, kas izvietota Tukuma rajona Ragaciemā kāpu zonā, pārdislocēšanu uz citu no ekoloģiskā viedokļa mazāk bīstamu vietu.” Šodien uz to neviens nevar atbildēt, atbilde deputātiem tiks sniegta nākošajā sesijā. Piekrītat? Jā.

Sāksim apspriest lēmuma projektu. Zināms solis uz priekšu ir sperts, kaut vai tas, ka pirmo reizi vēsturē sāks darboties līgumattiecības starp republiku un centru, jo nākošnedēļ tiks noslēgts līgums.

Te deputātu grupa ierosina: “Uzskatot, ka ekoloģiskā jautājuma apspriešana šajā sesija notiek sasteigti, formāli un vecajā bezmērķībā, ierosinām steidzīgi vēl šoruden sasaukt Augstākās Padomes sesiju, kas pilnībā veltīta vides sakoptības jautājumiem...” (šeit ir plašāk - ne tikai ekoloģija, bet arī sakoptība). “Par obligātām ministriju, komiteju vadītāju atskaitēm, ar visaptverošu jautājumu loku, ar pietiekamu laiku debatēm, ar vides sakopšanas darbu, stratēģiskiem projektiem, ko darīt uz zemes, nevis uz papīra.” Par to jālemj nākošajā sesijā, lai Prezidijs izskata un dod savus priekšlikumus šajā jautājumā. Nav iebildumu? Šodien taču mēs vēl neesam šo jautājumu beiguši izskatīt, bet jau ierosināts šo jautājumu izskatīt plašāk - ar Rīgas sakoptību. Tas nebija paredzēts mūsu sesijas dienas kārtībā. Tādēļ uzdosim Prezidijam izskatīt šo jautājumu, plānojot kārtējo sesiju. Nav iebildumu? Nav. Tagad vārds redakcijas komisijas pārstāvim deputātam Imantam Muceniekam.

 

I.Mucenieks. Cienījamie deputāti! Situācija ir vairāk nekā sarežģīta, jo sabiedriskie formējumi, sabiedrība, gatavojoties sesijai, pēdējā periodā parādīja ārkārtīgi lielu aktivitāti un iesniedza ļoti daudz priekšlikumu par sesijā apspriežamo jautājumu. Bez tam Dabas aizsardzības komitejas sabiedriskā komisija 52 cilvēku sastāvā izstrādāja otru variantu ar priekšlikumu sesijai izskatīt un pieņemt to. Redakcijas komisija strādāja, lai šo iesniegto variantu iekļautu Ministru Padomes iesniegtā lēmuma projekta sastāvā. Tāpēc redakcijas komisija ierosina Ministru Padomes izstrādāto lēmuma projektu, kas iesniegts izskatīšanai, pieņemt par pamatu.

 

Priekšsēdētājs. Kā domā deputāti? Piekrist. Vai balsosim? Nē. Lūdzu, konkrēti.

 

I.Mucenieks. Par apspriešanas kārtību - preambulu apspriest atsevišķi, bet pārējo lēmumu - pa punktiem.

 

Priekšsēdētājs. Acīmredzot iebildumu nav? Nav.

 

I.Mucenieks. Es gribētu orientēt deputātus uz to, ka būs ļoti daudz jāstrādā, lai izdarītu papildinājumus. Bet centīsimies vienlaikus lasīt gan iesniegto projektu, gan arī priekšlikumus.

Tātad preambulas pirmajā teikumā svītrot vārdus “tāpat kā visā valstī”, 6.rindā pēc vārdiem “šajā jomā” papildināt ar šādu tekstu: “Sistemātiska ir kļuvusi pieņemto dabas aizsardzības likumu un normatīvu neizpilde. Pēc būtības netiek pildīts arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Ministru Padomes 85.lēmums par dabas aizsardzības kardinālu pārkārtošanu Latvijas PSR, kā arī Augstākās Padomes Prezidija un Dabas aizsardzības komisijas lēmumi.”

 

Priekšsēdētājs. Vai kādam ir iebildumi pret tādu iestarpinājumu? Nav.

 

I.Mucenieks. Par preambulu tas ir viss. Tagad par lemjošo daļu.

 

Priekšsēdētājs. Varbūt par preambulu deputātiem ir vēl kādi papildinājumi? Šeit ir koncentrēti pateikts, ka šajā jomā mums darbs nerit sekmīgi. Tālāk, lūdzu, pa punktiem.

 

I.Mucenieks. Pirmo punktu pēc vārda “rūpniecības” papildināt ar vārdu “celtniecības”. Punkta nobeigumā aiz vārdiem “pārpalikuma principa” ierakstīt “nenovērstie dabas aizsardzības likumu pārkāpumi un vainīgo nesodīšana, informācijas trūkums par ekoloģisko stāvokli ir apkārtējās vides kvalitātes nepārtrauktas pasliktināšanās galvenie cēloņi, kas saasinājuši ekoloģisko krīzi republikā”.

 

Priekšsēdētājs. Acīmredzot var komisijai piekrist. Nav iebildumu? Nav.

 

I.Mucenieks. Pie 1.punkta redakcijas komisijai citu papildinājumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Un deputātiem? Nav.

 

I.Mucenieks. 2.punktā pirmais apakšpunkts. Vārdus teikuma vidū “lai piecgadē” izteikt šādi: “lai piecgades beidzamajā gadā”, tālāk kā tekstā. Teikumu nobeigt šādi: “tālākā perspektīvā līdzekļus dabas aizsardzībai paredzēt apjomā, kas garantē ekoloģisko programmu izpildi”.

 

Priekšsēdētājs. Piekrītam? Jā.

 

I.Mucenieks. 2.2.punkts. Iebildumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Un deputātiem? Nav.

 

I.Mucenieks. Priekšlikums 2.punktu papildināt ar 2.3.apakšpunktu, ņemot par pamatu 3.punkta 3.apakšpunktu, un izteikt to šādā redakcijā: “Atzīt par nelietderīgu dabas aizsardzības jomā valsts kontroles organizēšanu pēc nozaru principa. Noteikt, ka līdz 1990.gadam Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja pāriet tiešā Latvijas PSR Augstākās Padomes pakļautībā un Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja kontrolē visus dabas resursu izmantošanas un aizsardzības jautājumus. Nekavējoties uzlabot komitejas materiāli tehnisko bāzi. 1990. - 1991.gada laikā piešķirt valūtu iekārtu iegādei Valsts dabas aizsardzības komitejas laboratorijām. Piešķirt Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejai tiesības pārtraukt tādu jebkuras personas darbību, kas pasliktina ekoloģisko stāvokli vai traucē dabas aizsardzības pasākumu veikšanu. Uzdot Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejai līdz 1990.gada 1.janvārim izstrādāt un iesniegt Latvijas PSR Augstākajā Padomē likuma projektu par Latvijas PSR Valsts vides aizsardzības komiteju.”

 

Priekšsēdētājs. Ļoti garš punkts, bet jautājuma būtību tas izsaka. Kā domā deputāti? Piekrist? Kāds iebilst.

 

No zāles. Biedri Muceniek, vai ar juristiem ir saskaņots tas, ka Dabas aizsardzības komiteja pāriet no Ministru Padomes pakļautības Augstākās Padomes pakļautībā?

 

J.Salenieks. Par to jau vakar izraisījās diskusija. Ja Augstākā Padome nolemj komitejai piešķirt citu statusu, tad tas ir iespējams. Tas ir mūsu pašu rokās. Varam valsts komiteju pakļaut Augstākajai Padomei. Protams, tāda precedenta mūsu republikā līdz šim nav bijis. Bet pati kontroles funkcija ir reāli izvēršama, ņemot vērā šīs komitejas specifiku. Ir jārada precedents.

 

Priekšsēdētājs. Nevajag baidīties no tā, ka nav precedenta. Jāvadās no lietderības principa, kā praktiski darbosies šī komisija, vai tieši Augstākās Padomes vadībā. Šeit par to ir jādomā. Juridiski tas ir iespējams. Kā tālāk to praktiski noformēt?

Lūdzu, biedre Klibiķe.

 

V.Klibiķe. Sekretariāts šodien saņēma priekšlikumu pakļaut šo komisiju tieši biedram V.Bresim.

 

Priekšsēdētājs. Tik un tā tas ir Ministru Padomes, izpildorgāna, pakļautībā. Bet šeit ir runa par to, lai šī komiteja strādātu likumdevēja orgāna pakļautībā. Tā es saprotu. Te ir principiāla atšķirība. Un kontrolē izpildorgānu, tajā skaitā arī Ministru Padomi. Te ir būtība. Kādu termiņu jūs dodat?

 

I.Mucenieks. 1990.gada 1.janvāris.

 

Priekšsēdētājs. Jāstrādā, jāizmodelē šis jautājums. Ja darba gaitā iznāktu kādas nejēdzības, mēs kārtējā sesijā varam atgriezties pie šī jautājuma, jo mums vēl ne viena vien sesija būs šajā gadā. Un kādas nianses varēsim mainīt. Bet pagaidām izvirzīsim jautājumu tieši tā: izstrādāt. Lai pēc Augstākās Padomes nebūtu nekādas iespējas mainīt. Vai deputāti piekrīt?

Augstākās Padomes sesiju starplaikā darbojas Augstākās Padomes Prezidijs. Pēc vēlēšanām, vienalga, vai mums būs kongress, vai būs tieši vēlēta Augstākā Padome, tā darbosies pastāvīgi un, bez šaubām, nevajadzēs Prezidiju, bet šobrīd dažas pilnvaras mēs deleģējam Prezidijam.

 

P.Strautmanis. Te nav ko diskutēt, jo Konstitūcijā ir skaidri ierakstīts, ka sesiju starplaikā Augstākās Padomes funkcijas izpilda Augstākās Padomes Prezidijs. Tātad līdz nākošajām vēlēšanām, protams, visus šos jautājumus risinās Prezidijs.

 

Priekšsēdētājs. Ja Prezidijam rodas kādas šaubas, tad šo jautājumu var iesniegt izskatīšanai kārtējā sesijā.

 

J.Oherins. Cienījamie deputāti! Nekādā gadījumā negribu samazināt ekoloģisko aspektu lomu mūsu sabiedrības dzīvē. Es lūdzu pirms lēmuma pieņemšanas apdomāt varbūt tādu variantu. Lieta tāda, ka Augstākajai Padomei un arī nākamajam jaunievēlētajam orgānam tuvākā gada laikā būs ārkārtīgi intensīvi jāstrādā likumdošanas jomā. Visi mēs redzam, ka trīs dienas norit sesija un visi - juristi un citi speciālisti - ir aizņemti. Vai tikai ar to, ka mēs komiteju pakļausim tieši augstākajam valsts varas orgānam republikā, kvalitāte tiks nodrošināta? Ja tas tā būs, es momentā balsoju par to, tomēr es baidos. Pieredze rāda, ka to varu pilnīgi autoritatīvi apgalvot, ka mēs vēl neesam izsmēluši tās iespējas, kādas šai komitejai ir Ministru Padomes pakļautībā. Ja jūs uzskatāt, ka šis arguments nav vērā ņemams, nu ko, neiebildīšu, bet domāju, ka ir vērts par to padomāt. Varbūt tik tiešām vajadzēja šai sakarībā uzdot izstrādāt variantu, bet nepieņemt galīgo lēmumu. Tas ir mans priekšlikums.

 

G.Zemrībo. Mēs šodien tikko izdarījām grozījumus Latvijas PSR Konstitūcijā, un, ja jūs uzšķirat to biezo grāmatiņu attiecībā uz Konstitūciju, kur 102.panta 6.punktu pārcēlām uz 97.pantu, tad tur ir ierakstīts, ka Augstākā Padome ievēlē Latvijas PSR Tautas kontroles komiteju un Latvijas PSR Apkārtējās vides aizsardzības komiteju.

 

Priekšsēdētājs. Redziet, biedri, cik mums ir īsa atmiņa. No rīta lēmām, bet vakarā jau neatceramies. Tā diemžēl ir. Domāju, ka ne jau Augstākā Padome vai Prezidijs strādās šīs komitejas vietā, bet tikai prasīs, kontrolēs un droši vien dos zināmas pilnvaras. Paldies, biedri Zemrībo. Tātad par šo punktu nav ko debatēt.

 

I.Mucenieks. Otrajā punktā redakcijas komisijai vairāk nav papildinājumu un grozījumu.

 

Priekšsēdētājs. Un deputātiem? Deputāts G.Asaris lūdz vārdu.

 

G.Asaris. Man ir priekšlikums obligāti atzīt par nepieciešamu šajā pašā punktā arī ierakstīt: “Nodrošināt pilsētu, apdzīvotu vietu harmonisku turpmāko attīstību un pieļauto disproporciju neatliekamu un mērķtiecīgu likvidāciju.” Bez tā šos uzdevumus mēs neveiksim.

 

Priekšsēdētājs. To var ierakstīt, bet tā ir deklarācija, tas ir vēlējums. Pēc tā mēs cenšamies, tas ir mērķis, tad jau, manuprāt, tas ir jāieraksta preambulā.

 

G.Asaris. Bet tas ir minēts 2.punktā: “Lai likvidētu apkārtējās vides degradācijas cēloņus un sekas...”

 

Priekšsēdētājs. Man nav iebildumu. Ierakstīt to var, bet tas viss ir vēlējuma formā. Kā domā deputāti? Ierakstīt? Ierakstīsim. Tikai lai lēmums neiznāk par daudz izplūdis.

Deputātam A.Orlovam vārds.

 

A.Orlovs. Es gribu runāt sakarā ar 3.5.punktu.

 

I.Mucenieks. 3.punkts. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei. Par 3.1. iebildumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Un deputātiem par 3.1.punktu? Nav.

 

I.Mucenieks. 3.2.punkts ir izteikts šādā redakcijā: “Līdz 1990.gada 1.jūnijam izstrādāt Latvijas PSR likumprojektu par dabas aizsardzību. Likumprojektā cita starpā paredzēt administratīvās atbildības un kriminālatbildības pastiprināšanu par dabas aizsardzības likumu pārkāpumiem, kārtību, kādā izskatāmi strīdi ar kaimiņrepublikām, ja šie pārkāpumi aizskar citu subjektu tiesības, pilnīgi atklātu ekoloģisko informāciju un atbildību par šīs informācijas noklusēšanu, deformēšanu un izplatīšanas ierobežošanu, racionālas un dabas resursus taupošas saimniecības ekonomiskā mehānisma izveidošanu, ieviešot diferencētu samaksu par dabas resursiem, apdrošināšanu par ekoloģisko risku, kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem, nodokļu sistēmu, soda sankcijas u.tml.”

 

Priekšsēdētājs. Tātad mēs jau dodam konkrētus šī likuma galvenos virzienus. Domāju, ka tas ir pareizi. Strādājot var rasties arī vēl kādi citi momenti, bet galvenie virzieni tomēr ir ieskicēti. Lēmums iznāks konkrētāks. Kā domā deputāti?

 

Jautājums no zāles. Šodien mēs Konstitūcijā noteicām, ka esam pagaidām augstākais valsts varas orgāns. Vai biedrs Mucenieks var garantēt, ka rīt neparādīsies jauna sadaļa šim likumam? Pēc tam tiks pateikts tas, kas šeit nav ierakstīts.

 

Priekšsēdētājs. Šeit nosaukts tas minimums, kuram jābūt.

 

I.Mucenieks. Tā arī ir domāts, ir dotas galvenās ievirzes, beigas ir “un tamlīdzīgi.” Tātad nav pielikts punkts, bet gan dotas tikai ievirzes, kas būtu nepieciešams.

 

Priekšsēdētājs. Es to tā arī saprotu pat bez “un tamlīdzīgi”.

 

I.Mucenieks. Ļoti pareizi.

 

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu?

 

I.Mucenieks. 3.3.apakšpunktu mēs pārveidojām par 2.3.apakšpunktu.

 

Priekšsēdētājs. Jā, to mēs norunājām.

 

I.Mucenieks. 3.4.punkta otrajā rindkopā vārdus “rersurstaupīgu bezatlikumu” aizstāt ar vārdiem “resursu mazietilpību”. Šī punkta pēdējā rindkopā aiz vārda “izgatavošanu” iestarpināt vārdu “projektēšanu”, tālāk kā tekstā.

 

Priekšsēdētājs. Pieņemams acīmredzot. Nav iebildumu? Nav.

 

I.Mucenieks. Par 3.5. un 3.6.punktu komisijai iebildumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Par 3.5.punktu ir. Lūdzu.

 

No zāles. Man ir šāds papildinājums par ekoloģiski tīras lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu. Es domāju, ka attiecībā uz tādu iedzīvotāju kategoriju kā mūsu bērni nevajadzētu atlikt šā jautājuma risināšanu līdz 1990.gadam, tas ir, līdz trīspadsmitajai piecgadei. Es ierosinu ierakstīt šādi: “Uzdot republikas valdībai izstrādāt un jau 1990.gadā veikt pasākumus ekoloģiski tīras lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai vismaz pirmsskolas bērnu iestāžu vajadzībām.”

 

I.Mucenieks. Tas ir arī tālākajos apakšpunktos. Šis jautājums nav aizmirsts.

 

Priekšsēdētājs. Šis jautājums ir tālāk projektā, lūdzu, sekojiet tam. 3.4.? 3.5.?

Deputāts Orlovs, lūdzu.

 

A.Orlovs. Biedri deputāti! Ņemot vērā kritisko situāciju, kāda ir izveidojusies ar Daugavas ūdeni, sakarā ar to, ka Novopolockas uzņēmumi regulāri ievada upē naftas pārstrādes rūpniecības atkritumus, lūdzu 3.6.punktu, kur rakstīts: “līdz 1990.gadam kopā ar Lietuvas PSR Ministru Padomi”, papildināt ar vārdiem: “Baltkrievijas PSR Ministru Padomi veikt pasākumus, lai novērstu Daugavas piesārņošanu”.

 

Priekšsēdētājs. Pareizi, droši vien tiek pieņemts. Nav iebildumu? Nav. Deputātam Kirejevam ir kādas piezīmes?

 

V.Kirejevs. Man ir tikai papildinājums punktam 3.5. Otrajā rindkopā rakstīts: “Nodrošināt teorētiski metodoloģisko bāzi Rīgas reģiona un Baltijas jūras baseina dabas aizsardzības aktuālo problēmu risināšanai.” Mēs pilnīgi neņemam vērā iekšējās ūdenstilpes un tos daudzos ezerus, kas ir mūsu republikas teritorijā. Tādēļ es ierosinu šeit papildināt ar vārdiem “un iekšējo ūdenstilpju”.

 

Priekšsēdētājs. Tā būs pareizi, neviens neiebilst, es domāju.

 

J.Salenieks. 3.6.punktā teikts “kopā ar Lietuvas PSR Ministru Padomi”, šeit bija arī “kopā ar Baltkrievijas PSR”. Juridiski mēs varam uzdot savai Ministru Padomei, bet mēs taču nevaram direktīvā veidā uzdot citiem.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir tā domāts, ka jādara kopā. Mēs paši šos jautājumus nevaram izlemt.

 

J.Salenieks. Bet mēs nevaram uzdot kopā divām Ministru Padomēm.

 

Priekšsēdētājs. Ko jūs ierosināt?

 

J.Salenieks. Mūsu Augstākā Padome nav tiesīga uzdot divām Ministru Padomēm, bet tikai mūsu Ministru Padomei. Vārds “kopā” nav pieņemams. Redakcijas komisijai ir jāatrod cits formulējums.

 

I.Mucenieks. Ir priekšlikums darba procesā kopā ar juristiem izrediģēt.

 

Priekšsēdētājs. Vārdu sakot, doma ir skaidra. Varbūt formulējums juridiski nav īsti izdevies un patiešām mēs nevaram uzdot ne Lietuvas Ministru Padomei, ne Baltkrievijas, bet tas jārisina mūsu Ministru Padomei kopā ar citām. Tātad šeit vajag konsultēties ar juristiem.

 

No zāles. Biedra Orlova priekšlikumu es pilnībā atbalstu, bet domāju, ka nevajadzētu aprobežoties tikai ar Novopolocku. Lai nodrošinātu mūsu pludmales, mūsu līča tīrību, jāatrisina Daugavas problēma, bet šeit ir nepieciešams kāds starpvaldību līgums, ko noslēgtu Krievijas Federācija, mūsu republika un Baltkrievija, sākot ar Kaļiņinas apgabalu, Baltkrieviju un tālāk, kur ir daudz lielu rūpniecības centru, kas piesārņo Daugavu un Rietumu Dvinu. Varbūt noformulēt to kā atsevišķu punktu?

 

I.Mucenieks. Es paskaidroju, ka punktā 3.2. paredzēts izstrādāt likumu: “izstrādāt kārtību, kādā izskatāmi strīdi ar kaimiņrepublikām, ja šie pārkāpumi aizskāruši citu subjektu tiesības”, proti, mūsu tiesības. Tātad tas paredzēts punktā 3.2.

 

Priekšsēdētājs. Jā, tas ir jau paredzēts 3.2.punktā. Tie ir papildinājumi, ko ierosināja komisija.

 

I.Mucenieks. Par 3.7.punktu. Rindkopu “Izstrādāt pasākumus...” svītrot un aizstāt to ar tekstu: “Līdz 1991.gadam izstrādāt zinātnisko pamatojumu aizsargājamās teritorijas izveidošanai Ventspils un Talsu rajonu piekrastē - lībiešu kultūrvēsturiskajā zonā. Līdz 1990.gada 1.jūnijam izstrādāt un nodot apspriešanai likumprojektu par kūrortpilsētas statusa piešķiršanu Jūrmalai, Siguldai, Baldonei, Ogrei un citām perspektīvām kūrortu vietām. Līdz 1990.gada 1.februārim izstrādāt priekšlikumus lēmumam par aizsargājamās joslas paplašināšanu gar Rīgas jūras līci un Baltijas jūru. Līdz 1991.gada janvārim izstrādāt Rīgas jūras līča kā īpaši nozīmīga dabas objekta izmantošanas statusu un noteikt tā atveseļošanas un aizsardzības režīmu.”

 

Priekšsēdētājs. Kā deputāti domā? Piekrist? Ja. Lūdzu.

 

I.Mucenieks. 3.8.punktu izteikt šādā redakcijā: “Līdz 1990.gada 1.janvārim noteikt konkrētus termiņus ekoloģiski bīstamo kravu transporta operāciju slēgšanai Ventspilī un citiem drošības pasākumiem Ventspilī, kā arī veikt naftas un naftas produktu eksporta uzņēmumu komplekso rekonstrukciju līdz 1993.gadam. Izvirzīto noteikumu neizpildīšanas gadījumā attiecīgo ražotni vai transportu slēgt.” Te ir vietā arī šajā punktā iestarpināt priekšlikumu, ko iesniedza biedrs Asaris, to atbalsta arī mūsu prezidents. Lai ar 1990.gadu tiktu izslēgta ķīmiski bīstamu viegli uzliesmojošu un sprāgstošu vielu tranzītkravu pārvadāšana cauri Rīgai.

 

No zāles. Vai provinces vietējās padomes deputāts drīkst izteikt priekšlikumu par Ventspili? Man ir priekšlikums ierakstīt šādi: “Pieņemt zināšanai PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka biedra V.Guseva dotās garantijas, ka 1989.gada trešajā ceturksnī tiks pieņemts kopējs PSRS Ministru Padomes un Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums, kura izpilde nodrošinās iedzīvotāju drošību ekoloģiskās krīzes pārvarēšanā un izveidojošos sociālo disproporciju likvidēšanu Ventspils pilsētā.” Otrā rindkopā: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam 1989.gada ceturtajā ceturksnī noklausīties Latvijas PSR Ministru Padomes atskaiti par veikto darbu ekoloģiskās krīzes pārvarēšanā Ventspils pilsētā.” Abām daļām otrs variants: “noklausīties attiecīgu informāciju Augstākajā Padomē”. Kaut gan es domāju, ka Augstākā Padome būs pārslogota ar likumdošanas jautājumiem.

 

Priekšsēdētājs. Var piekrist.

 

No zāles. Šajā punktā ar to vajag sākt. Augstākās Padomes Prezidijs to ignorējis un nav informējis Augstākās Padomes sesiju par pilsētas padomes sesijas lēmumu, ar kuru tā 29.martā griezās pie Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijas atbalstīt Ventspils pilsētas prasību pārtraukt stingras iedarbības indīgo un ķīmisko kravu pārkraušanu caur Ventspils ostas rūpnīcu. Es ierosinu formulējumu konkrēti par ķīmiju. Otrs variants ir šāds: “Uzdot republikas Ministru Padomei nodrošināt ekoloģiskās krīzes pārvarēšanas kompleksās programmas izstrādāšanu un realizēšanu Ventspils pilsētā.” Tālāk rindkopa: “Pieņemt zināšanai, ka Latvijas PSR Ministru Padomes Prezidijs ar 1989.gada 26.jūlija lēmumu ir noteicis, ka ar 1990.gada 1.janvāri ir jāpārtrauc nitrilskābes eksports caur Ventspils ostas rūpnīcu, bet amonjaka eksports - ar 1991.gada 1.janvāri.” Lūk, tādi ir varianti, ko es, provinces deputāts, piedāvāju.

 

Priekšsēdētājs. Par kuru variantu jūs pats esat?

 

No zāles. Es esmu par pirmo, domāju, ka tie viens otram pretī nerunā.

 

Priekšsēdētājs. Nē, nerunā, bet mums tie ir.

 

No zāles. Pirmkārt, vajag obligāti fiksēt oficiālā lēmumā biedra Guseva solījumu, un, otrkārt, es piedāvāju variantu par to, ka Ministru Padomei jāizstrādā un jārealizē kompleksā programma; pieņemt zināšanai, ka tā noteikusi šādus termiņus, lai aizvāktu no Ventspils nitrilskābes akrilu un amonjaku.

 

Priekšsēdētājs. Skaidrs. Varbūt komisija, ja neiebilst, var pieņemt šo priekšlikumu un norediģēt. Nav iebildumu? Labi, tiek pieņemts. Kā ar Olaini paliek? 3.8.punktā ir runa arī par Olaini.

 

I.Mucenieks. Pārējais paliek kā tekstā.

 

(Runā no zāles.)

 

Priekšsēdētājs. Labi, izdalīsim Olaini atsevišķā punktā.

 

I.Mucenieks. Olaini atsevišķā punktā, bez Rīgas.

 

Priekšsēdētājs. Šajā punktā, bet atsevišķā apakšpunktā.

 

I.Mucenieks. Par Olaini mums ir arī atsevišķs 3.8.punkts. 3.8.punkta otro daļu, kas attiecas uz Olaini, izteikt šādā redakcijā kā atsevišķu punktu: “Nodrošināt apkārtējās vides uzlabošanas programmas izpildi Olainē, pārtraukt jaunu rūpniecības objektu celtniecību, uzstādīt efektīvas attīrīšanas, toksisko atkritumu utilizācijas un vides kontroles iekārtas; uzskatīt par lietderīgu vienreizējās lietošanas šļirču ceha būvniecību ražošanas apvienībā “Latvbiofarm”, paredzot tam papildu celtniecības jaudas.”

 

Priekšsēdētājs. Kā domā deputāti? Piekrist komisijai. Varbūt vēl ir par 3.8.punktu?

 

E.Kalnciems. Man ir piebilde. Šeit ir svarīga 325.lēmuma realizācija. Visu, kas attiecas uz Olaini, ir uzdots veikt 42.celtniecības un montāžas pārvaldes “Himstroj” spēkiem. Ir lūgums vienreizējo šļirču ražošanu neuzdot “Himstroj”, tas ir jāveic citai celtniecības organizācijai, tā ir kategoriska mūsu deputātu prasība. Tas nav ierakstīts.

 

I.Mucenieks. “...paredzot tam papildu celtniecības jaudas”.

 

E.Kalnciems. Tās celtniecības jaudas lai nebūtu “Himstroj”, jo “Himstroj” nav tādu jaudu. Biedri Lancer, jūs to zināt ne sliktāk kā es. Šādu jaudu “Himstroj” nav. 4,5 miljoni ir “Himstroj” jauda.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu Rīgas rajona izpildkomiteju kopā ar Ministru Padomi to noskaidrot, šeit mēs laikam to neizlemsim. Principā te ir jautājums. Vieni saka, ka tas ir ņemts vērā, citi saka, ka nav. Tiecieties un sarunājiet. Bet principā ieraksts paliek. Nav iebildumu pret to?

 

I.Mucenieks. 3.9.punkts izteikts šādā redakcijā: “Jūrmalas pilsētā noteikt prioritāti dabas savdabības, genofonda un rekreatīvo resursu aizsardzībai, kā arī vides kvalitātes uzlabošanai. Jūrmalas tālāko attīstību īstenot tādos apmēros, kas atbilst tās ekoloģiski pieļaujamajai ietilpībai. Nekavējoties sākt visu kūrortpilsētas specifikai neatbilstošo ražotņu un rūpniecības rakstura noliktavu pārcelšanu ārpus pilsētas teritorijas. Ministru Padomei šajā darba jomā iesniegt konkrētu programmu.”

 

Priekšsēdētājs. Kā domā deputāti? Piekrist. Vai par 3.9.punktu deputātiem ir vēl kaut kas? Nav.

 

I.Mucenieks. 3.10.punktu izteikt šādā redakcijā: “Līdz 1990.gada 1.janvārim pārtraukt celulozes ražošanu Slokas celulozes un papīra rūpnīcā.”

 

Priekšsēdētājs. Piekrist tam var un visus piespiest. Bet šeit ir jādod uzdevums, ka kaut kur jāmeklē celuloze. Nu labi, pārtrauksim vārīt celulozi, bet ko tālāk darīsim? Ir Ministru Padome, lai domā. Mēs varam šeit nekonkretizēt. Varam tā pieiet. Kā Ministru Padome domā par to?

 

M.Ramāns. 1990.gadā nebija paredzēta celulozes ražošana, kā mēs to jau norunājām pagājušā gada sesijā. Diemžēl pagājušajā nedēļā, izskatot šo jautājumu pie PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja biedra Masļukova, mums atteica celulozi iedot no citurienes.

 

Priekšsēdētājs. Jādomā un jāmeklē, bet ar celulozes vārīšanu Jūrmalā, bez šaubām, ir jābeidz. Bet lai mēs nepaliekam pēc 1.janvāra bez papīra. Ir tādi periodi, kad nevaram iedot nevienu laikraksta eksemplāru vairumtirdzniecībā, bet, ja mēs savlaicīgi negādāsim par celulozi, mēs nenodrošināsim arī tos, kas ir parakstījušies uz laikrakstiem. Tā kā par to ir jādomā. Es neiebilstu pret šādu ierakstu, tikai gribu atgādināt, ka šāds punkts jāadresē Ministru Padomei vai Valsts plāna komitejai. Lai gan tas ir grūti, lai domā par celulozi.

 

I.Mucenieks. Punkts 3.11. izteikts šādā redakcijā.

 

Priekšsēdētājs. Tomēr jautājums par celulozi jārisina darba kārtībā. Celuloze mums jāmeklē kaut kur citur. Biedri Cīruli, lūdzu.

 

A.Cīrulis (PSRS tautas deputāts).

Gribu ierosināt atsevišķu apakšpunktu šajā pašā 3.punktā: “Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei izveidot darba grupu, kas līdz 1990.gada 1.janvārim izstrādātu komplekso programmu par otrreizējo izejvielu savākšanu un pārstrādes organizēšanu, izgāztuves samazināšanu; rosināt kooperatīvu darbību šajā virzienā.” Es gribēju pateikt to, ka žurnālistiskajā darbībā mēs jau sen esam mēģinājuši popularizēt šo ideju, esam salīdzinājuši ar ārzemju pieredzi. Mēs ieaugam mēslos, drīz vairs nevarēsim staigāt pa mežu - visur konservu kārbas, stikli. Tai pašā laikā mēs iznīcinām, sapūdējam makulatūru. Kādreiz, kad “Cīņā” mēs risinājām šo jautājumu, tad arī no Slokas nāca tāda ierosme, ka varētu pat izskatīt jautājumu par makulatūras pārstrādāšanu Slokā, pie tam daži pat apgalvoja, ka tas nebūtu kaitīgi. Es nedomāju, ka šajā gadījumā to vajadzētu darīt Slokā, bet, manuprāt, ja mēs esam republikas saimnieki, tad mums jādomā, pirmkārt, lai šī republika būtu tīra, otrkārt jādomā...

 

Priekšsēdētājs. Jā, biedri Cīruli, jūsu doma ir skaidra. Tā ir visnotaļ atbalstāma; kā to noformulēt? Tā kā trešajā punktā nav jāraksta “uzdot Ministru Padomei”, jo mēs tajā visu uzdodam Ministru Padomei, tad vajag precīzāk noformulēt.

 

L.Ozoliņš. Cik man zināms, katru ceturksni 240 tonnas makulatūras izved uz Itāliju. Varbūt to pārstrādāt tepat?

 

Priekšsēdētājs. Uz ārzemēm eksportējam par valūtu, par valūtu mēs kaut ko pērkam, ne jau krājam to zeķē. Bet acīmredzot kādā apakšpunktā var to ierakstīt, kaut vai pie Slokas. Lūdzu, biedri Narkevič.

 

G.Narkevičs. Lūdzu neatspoguļot lēmumā neko par makulatūru. Pašreiz makulatūra ir licencēta. Mēs nezinām, kāds būs stāvoklis ar licencēm rīt. Ir tā, ka vienu gadu ir pārpilnība, bet otru - ass deficīts. Kā būs rīt, to nav iespējams pateikt. Lemt par makulatūru nebūtu lietderīgi.

 

Priekšsēdētājs. Galu galā mums nav jāieraksta lēmumā, bet prātā tas jāpatur. Ir maksimāli jāizmanto šī iespēja, šajā ziņā es biedra Cīruļa priekšlikumu atbalstu. Es domāju, ka pārējie deputāti ir tādās pašās domās. Tātad 3.9.punktu beidzām.

 

I.Mucenieks. Punktu 3.11. izteikt šādā redakcijā: “Līdz 1990.gada 1.janvārim izstrādāt konkrētus priekšlikumus republikā radušos kaitīgo atkritumu pārstrādāšanai un atrisināt jautājumu par neutilizējamo toksisko un radioaktīvo atkritumu ekoloģiski drošu uzglabāšanu.”

 

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu.

 

I.Mucenieks. Punktā 3.12. vārdu “tehnoloģijas” svītrot un pēdējo teikumu papildināt ar vārdiem “līdz 1993.gadam”.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir par ūdens atkārtotu izmantošanu.

 

J.Oherins. Domāju, ka šajā 12.apakšpunktā jautājums izvirzīts ārkārtīgi šauri - “panākt, lai rūpniecības uzņēmumos ierīkotu lokālās attīrīšanas iekārtas”. Jāraksta “visas tautsaimniecības objektos”. Transporta uzņēmumi, kur ne mazāk vajadzīga šāda attīrīšana, ir tautsaimniecības uzņēmums, nevis rūpniecības uzņēmums.

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka biedra Oherina priekšlikums ir pareizs. Neiebilstat? Nē. Par 3.12.punktu nav vairāk piezīmju? Nē.

 

I.Mucenieks. Par 3.13. redakcijas komisijai papildinājumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Deputātiem? Arī nav.

 

I.Mucenieks. Par 3.14. Vārdu “žurnāla” svītrot un aizstāt ar vārdiem “preses izdevuma”.

 

Priekšsēdētājs. Acīm redzot tā būs plašāk, lai nav reglamentēts, ka jāizdod tikai žurnāli.

 

I.Mucenieks. Par 3.15. komisijai priekšlikumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Un deputātiem?

 

I.Mucenieks. Kopumā ir priekšlikums papildināt 3.punktu ar vairākiem apakšpunktiem. Atļaujiet man ar tiem iepazīstināt: “a) līdz 1990.gada 1.janvārim izstrādāt diferencētu cenrādi lauksaimniecības produktiem, nosakot ekonomiskās priekšrocības ekoloģiski tīrai produkcijai. Nodrošināt tirgū un kooperatīvajā tirdzniecībā realizējamo lauksaimniecības produktu ķīmisko, radioaktīvo un bakterioloģisko kontroli, šo produktu realizētājiem uzlikt par pienākumu ar sertifikātiem informēt pircējus par kontroles rezultātiem.”

 

Priekšsēdētājs. Kāpēc mēs no ciparu indeksācijas pārejam uz alfabētu?

 

I.Mucenieks. Varam rakstīt 3.16.

 

Priekšsēdētājs. Tātad turpinām ciparu indeksāciju. Vai piekrītat punkta saturam? Jā.

 

I.Mucenieks. 3.17. “Nodrošināt ūdensbaseinu piekrastes joslu efektīvu aizsardzību, pārtraukt mazo upju iztaisnošanu un celtniecības darbus upju palienēs, senlejās un to krastos. Šajā nolūkā izstrādāt jaunu likumu par ūdensbaseinu aizsargjoslām. Meliorācijas un citos vides pārveides projektos iekļaut ainavu kopšanas un bojāto teritoriju renaturalizācijas pasākumus. Pabeigt visu izmantoto grants karjeru rekultivāciju līdz 1993.gadam.”

 

Priekšsēdētājs. Laikam pareizs punkts. Nepareizs? Lūdzu, biedri Ozoliņ.

 

L.Ozoliņš. Celtniecību upju palienēs, arī meliorāciju. Tāpēc vēl jo daudzās vietās ar līdz upes krastiem un rok grāvjus.

 

Priekšsēdētājs. Un daudzas upes ir iztaisnotas un kļuvušas par novadgrāvjiem. Nav iebildumu? (Balsis zālē.) Vai var Meliorācijas institūtam pilnīgi aizliegt, ja kāds gabaliņš paliek.

 

J.Oherins. Iet runa par pļavām, un, ja kāds gabaliņš paliek, tad to netaisnos.

 

Priekšsēdētājs. Principā mums tāds uzdevums ir jāizvirza, jo daudzas ainavas mēs esam sabojājuši ar upīšu iztaisnošanu, pārtaisīšanu par meliorācijas grāvjiem. Es domāju, ka tas ir iespējams.

 

Balss no prezidija. Atgriežoties pie iepriekšējā, es gribu vērst uzmanību uz sertifikātu izdošanu no kontrolējošo orgānu puses. Tas nevar tā būt. Visā pasaulē šobrīd produkcijas ražotājs garantē produkcijas kvalitāti, pievienojot attiecīgu sertifikātu. Produkcijas pircēji līdz ar to saņem garantiju. Kontroles orgāni darīs savu darbu.

 

I.Mucenieks. Šeit tā rakstīts: “Šo produktu realizētājiem uzlikt par pienākumu ar sertifikātu informēt pircējus.”

 

Priekšsēdētājs. Otrādi, tas ir ražotāju pienākums. Realizētājs šajā gadījumā ir starpnieks. (Debates zālē.)

 

R.Salputra. Runa ir par kooperatīvo un tirgū realizēto produkciju, ko individuālie ražotāji realizē. Bet īpašniekam vajag informēt pircēju, jābūt oficiālam sertifikātam par produkcijas kvalitāti.

 

Priekšsēdētājs. Tad kā ir pareizi, ražotājam vai realizētājam? Es domāju, ka ražotājam. (Skan balsis.) Par sertifikātu tātad jāgādā ražotājam.

 

No zāles. Ražotājs nodod realizētājam ar sertifikātu. (Zālē troksnis.)

 

I.Strautiņš. Nestrīdēsimies, es varu šajā jautājumā sniegt mazu informāciju. Mēs kopā ar Standartu komiteju esam noorganizējuši laboratoriju šādu sertifikātu un analīžu izstrādei un izsniegšanai. Ar šiem sertifikātiem tiks apgādāti gan kolhozi, gan individuālie ražotāji pēc līguma noslēgšanas par ekoloģiski tīru produktu piegādi. Jautājums jau ir risināts, ir valūta, ir telpas, notiek remonts un ar 1990.gada ražu saņemsim šādus sertifikātus.

 

Priekšsēdētājs. Jautājums par sertifikātiem ir principiāli svarīgs.

 

I.Strautiņš. Principā vajadzētu sertifikātu dot ražotājam. Jāizdara zemes analīze, ne tikai produkta analīze. Bet vai mēs spēsim gada laikā atveseļot zemi, par to es vēl neesmu pārliecināts.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir cits jautājums, bet principā - to biedrs Salputra arī saka - jādod nevis realizētājam, bet ražotājam.

 

I.Strautiņš. Ražotājam, nododot savu produkciju tirdzniecības organizācijai jeb tirgum, jāuzrāda sertifikāts.

 

Priekšsēdētājs. Pareizi, tagad skaidrs. Biedri Misān, neieviesiet neskaidrību skaidrā jautājumā. Ja jūs par šo pašu. (Balsis zālē.) Bet mēs nonācām pie tā, no kā es brīdināju. Bija skaidrs, kļuva neskaidrs. Biedrs Strautiņš skaidros vēlreiz.

 

I.Strautiņš. Nenoliedzami, ka visos veikalos un visās vietās nebūs, tāpat kā visā pasaulē, ekoloģiski tīras produkcijas. Būs atsevišķi uzņēmumi un veikali, kas pārdos par dārgākām cenām tārpainus, bet ekoloģiski tīrus un ķīmiski neapstrādātus ābolus. Ne velti Francijā uzvarēja šāds plakāts - no ābola izbāž galvu tārpiņš un saka: “Ja izdzīvoju es, izdzīvos arī cilvēks.” (Zālē rosība.)

 

Priekšsēdētājs. Vai vērts mums te tālāk strīdēties? Tomēr laikam par sertifikātu ir jāgādā ražotājam. Pirmām kārtām viņam ir jāražo kvalitatīva prece, tad tirgotājs to pārdos. Jūs nepiekrītat?

 

L.Ozoliņš. Mums vismaz jāzina to produktu radiācijas pakāpe vai kvalitāte, kurus mēs pērkam Centrālajā tirgū. No dienvidiem ievestajiem bumbieriem, plūmēm, kas nav ražotas pie mums, un visam pārējam. Es to pieprasu, tāpēc ka es zinu, cik tas ir nopietni. Varbūt deputāti neaptver to, cik tas ir nopietni - apēst vienu radioaktīvu ķirsi, jo pussabrukšanas periods viņam ir 50 gadi, tas ir, kad cilvēks nomirs, viņam vēl zārkā darbosies atoms. Tiešām, kāpēc nevar dot pārdevējam zīmi, uz kuras uzrakstīts “brīvs no radiācijas”?

 

Priekšsēdētājs. Par to jāgādā pašam pārdevējam, kāpēc tirdzniecībai par to jārūpējas. Nelaist vienkārši tirgū, ja nav tāda sertifikāta. Sertifikāts ir jāgādā tirdzniecības organizācijai vai ražotājam? Rakstīsim, ka ražotājam.

 

I.Mucenieks. Priekšlikums par 3.18. - “Izstrādāt ekoloģiski pamatotus smilšu un grants ieguves pieļaujamos izstrādes apjomus un tehnoloģiju noteiktām ūdensbaseina atradnēm.”

 

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu? Ir iebildumi.

 

L.Ozoliņš. Kategoriski iebilstu. Mēs norunājām pavisam citā redakcijas komisijas sēdē, kurā es piedalījos, par ūdensbaseiniem, bija runa par to, ka pilnīgi jāpārtrauc upēs šīs ieguves. Pieļaut tikai zināmu laiku, kamēr atrod citu iespēju, vismaz līdz jaunajam gadam. Iepriekš jau bija pieņemts tāds lēmums, ka pārtraukt upēs ņemt smilti un granti. Lielupes krasti iebrūk, Buļļupe 12 metru dziļa, iebruks attīrīšanas iekārtas, ko būvē. Komisija - es nezinu, kā tas ir gadījies, - pašreiz nolasīja citu variantu.

 

I.Mucenieks. Redakcijas komisija atrada par neiespējamu noformulēt tādā veidā, kā ierosināja biedrs Ozoliņš.

 

L.Ozoliņš. Būs katastrofa. Es brīdinu - ir jau katastrofa.

 

I.Mucenieks. To prasa arī tautsaimniecības intereses. Tātad redakcijas komisija, kuras darbā piedalījās Ministru Padomes darbinieki un tautas saimniecības vadītāji, atrada par iespējamu ierakstīt šādā formulējumā, jo pašreiz nevar nosaukt konkrētu dienu, kaut arī gada pēdējo dienu un slēgt visus grants un smilšu ieguves karjerus.

 

L.Ozoliņš. Tomēr norādiet konkrētu termiņu.

 

Priekšsēdētājs. Ja nevar, arī mēs nevaram prasīt neiespējamo. (Balsis no zāles.)

 

I.Mucenieks. Nav iebildumu.

 

L.Ozoliņš. Es brīdinu par ekoloģisku katastrofu šajā jomā.

 

Priekšsēdētājs. Vajag rīkoties saprāta robežās un skatīties uz vietas, bet vai mēs varam šodien nosaukt konkrētu datumu?

 

L.Ozoliņš. Pusgadu var nosaukt. Saprotiet, tas ir ļoti nopietni, kad iebrūk krasti. Suverēnās Latvijas zemi pārdod resoriem.

 

Priekšsēdētājs. Jārisina katrā konkrētajā gadījumā, kopēju recepti mēs nevaram dot. Principā šis punkts ir ierakstīts, bet datumu konkrēti nosaukt...

 

J.Janovskis. 1.jūlijs ir reāli. Tiešām, ar šo jautājumu jātiek skaidrībā, kur varam, bet kur nevaram ņemt granti un smiltis, kur ekoloģiski tas ir atļauts, bet kur - nē.

 

Priekšsēdētājs. Ja 1.jūlijs ir reāli, lūdzu. Rakstīsim 1.jūliju.

 

I.Mucenieks. Tātad rakstām: “Ar 1990.gada 1.jūliju pārtraukt grants, smilšu, māla ieguvi upju baseinos.” Nofiksēts.

 

L.Ozoliņš. Mazs paskaidrojums. Smilšu ņemšana nodara upei neatgriezenisku ļaunumu, jo upe zaudē pašattīrīšanās spējas. Un, ja Slokas mēsli neattīrās, tad tāpēc, ka Lielupē ir maksimāli izsmelta smilts un iznīcinātas visas seklās vietas, kur attīrījās un kā caur filtru gāja cauri šie mēsli. tātad jānosaka, kurās vietās drīkst ņemt, kurās nedrīkst. Jāizdara inventarizācija. Upes arī ir jātīra.

 

I.Mucenieks. Redakcijas komisija ir nofiksējusi biedra Janovska priekšlikumu.

 

Priekšsēdētājs. Izstrādāt priekšlikumus vai izdarīt inventarizāciju? Jūs sakāt - līdz 1.jūlijam?

 

Balss no zāles. Līdz 1990.gada 1.jūlijam izdarīt to, kas tur ir teikts.

 

Priekšsēdētājs. Kas tur ir teikts? Jūs sapratāt? Tad nolasiet, ja jūs sapratāt.

 

I.Mucenieks. “Līdz 1990.gada 1.jūlijam izstrādāt ekoloģiski pamatotus smilšu, grants un māla ieguves pieļaujamos izstrādes apjomus un tehnoloģiju noteiktām ūdensbaseinu atradnēm.”

 

Priekšsēdētājs. Pareizi. Vai tagad piekrītat? Jā.

 

I.Mucenieks. 3.19. “Nekavējoties veikt visenerģiskākos pasākumus, lai panāktu Rīgas pilsētas centrālo attīrīšanas iekārtu nodošanu ekspluatācijā plānotajos termiņos un nodrošinātu nepieciešamo valūtas līdzekļu piešķiršanu šī uzdevuma kvalitatīvai izpildei. Likvidēt disproporciju starp attīrīšanas iekārtu un citu ar to saistīto objektu būvniecības tempiem.”

 

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu? Nav.

 

I.Mucenieks. 3.20. “Līdz 1990.gada 1.jūlijam izstrādāt kārtību, kādā gar autoceļiem un dzelzceļa joslām izveidojama sanitārās aizsardzības zonas, kur aizliegta dzīvojamo ēku celtniecība, un noteikt ierobežojumus uzturā izmantojamo produktu ieguvei.

Līdz 1992.gadam nodrošināt autotransporta apgādi ar neetilēto benzīnu, izveidot laboratoriju degvielas kvalitātes kontrolei.”

 

Priekšsēdētājs. Vai jautājums par neetilēto benzīnu ir reāls? Mums benzīna vispār trūkst, bet mēs runājam par neetilēto benzīnu. Lūdzu.

 

J.Djačkovs. Izmantojot gadījumu, ka šeit ir biedrs Gusevs, es uzdevu viņam šo jautājumu. Viņš deva piekrišanu izskatīt šo problēmu. Domāju, ka mums ir jāpanāk republikā benzīna un dīzeļdegvielas piegāde, jo mēs strādājam Tjumeņā, attīstām naftas kompleksu un mums ir pilnīgas tiesības uz šo degvielu.

 

Priekšsēdētājs. Tiesības ir, bet vai mums dos?

 

J.Djačkovs. Jāpanāk.

 

Priekšsēdētājs. Es neesmu pretī, bet vai tas ir reāli? (Balsis zālē.) Ja tas ir reāli, kaut vai teorētiski, tad tas mums ir jāizlemj. Lūdzu, biedri Djačkov, vai tas ir reāli vai nav? Īsi un skaidri.

 

J.Djačkovs. 92.benzīnu ražo neetilētu un nodod eksportam. Pie mums neieved neetilēto benzīnu. Vai republika to saņems vai nē, es nevaru garantēt. Pirmdien pie biedra Ramāna būs norvēģu un itāļu firmas “Pikalito” pārstāvis, viņš lūdz mūsu un igauņu palīdzību īpaša ētera ražošanā, pēc kura pievienošanas vairs nav vajadzīgs jēltetraetils, t.i., tas būs neetilētais benzīns. Perspektīva ir.

 

Priekšsēdētājs. Tātad to fiksējam.

Vai vairāk par 3.punktu nekā nav? Biedrs Asaris.

 

G.Asaris. Man ir priekšlikums 3.punktu papildināt šādi: “Ministru Padomei nodrošināt pēc 1991.gada pieņemto vissavienības lēmumu atcelšanu par jaunu rūpniecības un zinātniskās pētnieciskās objektu būvniecību un esošo paplašināšanu Rīgā un Daugavpilī.” Mēs zinām, ka valdība jau ir iesniegusi PSRS valdībai priekšlikumu par 15 šādu rūpnīcu būvniecības atcelšanu, pagaidām pozitīvs lēmums ir par sešiem. Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja mēs šeit to fiksētu.

 

Priekšsēdētājs. Iesniegts tas ir, kā rīkosimies?

 

I.Mucenieks. Labi, nav iebildumu. (Balsis zālē.)

 

Priekšsēdētājs. Principā var piekrist. Pagaidām par 6 rūpnīcām no 15 ir vienošanās, jācīnās tālāk.

 

I.Mucenieks. Šis priekšlikums bija iekļauts, tikai tālāk. Paldies.

 

V.Varnas. Priekšsēdētāj, atļaujiet atgriezties pie punkta 3.10. Man nav skaidrs, kāpēc no pirmās redakcijas tika izņemta frāze par Slokas rūpnīcas pārprofilēšanu 13.piecgadē. Tādu lēmumu ir pieņēmusi Jūrmalas izpildkomiteja. Ja mēs to neatstāsim, Sloka turpinās ražot papīru pašreizējā tehnoloģiskajā līmenī ar ievesto celulozi un turpinās piesārņot apkārtējo vidi.

 

I.Mucenieks. Jautājumā par Sloku mēs pieņēmām konkrētu lēmumu, kur teikts, kad pārtraukt ražošanu.

 

V.Varnas. Lēmums pieņemts tikai par celulozi.

 

I.Mucenieks. Dabīgi, ja celulozes nebūs, tad neražos.

 

Priekšsēdētājs. Nē, papīru ražos. Bet ko tad darīs kolektīvs? Tad rūpnīca jāpārprofilē.

 

V.Varnas. Es tomēr lūdzu atstāt iepriekšējā redakcijā.

 

I.Mucenieks. Nē, visi pieņēma konkrētā redakcijā, ka ar šī gada pēdējo dienu pārtrauc darbu uz celulozes bāzes.

 

V.Varnas. Bet tā ir celuloze. Ja Ministru Padomei būs iespēja kaut kur atrast celulozi, fabrika turpinās ražot papīru.

 

I.Mucenieks. Acīmredzot.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti, man ir lūgums, varbūt tas ir rupji, bet negulēsim tomēr, kad mēs runājam par konkrētu punktu. Vajag uzreiz reaģēt. Ja mēs tagad sāksim atgriezties pie katra punkta, tad sāksim atkal visu no gala.

 

V.Varnas. Tas ir būtiski.

 

Priekšsēdētājs. Būtiski, jā. Bet kāpēc jūs klusējāt, kad gāja runa par Sloku un speciāli izdalīja apakšpunktu. Labi, izņēmuma kārtā.

 

M.Ramāns. Izziņa par Sloku. Tātad, piekrītot pieņemtajam lēmumam par 55 tūkstošu šobrīd ražojamās celulozes ražošanas pārtraukšanu un apsolot, ka tiks darīts viss, lai šo celulozi mēģinātu dabūt no ārpuses, tai pašā reizē mums visiem ir jāsaprot: ja būs sliktākais variants un mēs celulozi nedabūsim, tad Slokā mēs nevarēsim ražot 114 tūkstošus tonnu papīra. Tas ir 37 tūkstoši tonnu dažāda ietinamā papīra, ko mēs izmantojam dažādu pārtikas produktu fasēšanai, 3,4 tūkstoši tonnu dažāda biļešu papīra, 27,8 tūkstoši tonnu perfokaršu papīra - mēs esam vienīgie ražotāji Padomju Savienībā un 43 tūkstoši tonnu dažādu citu veidu ietinamā papīra. Tas nozīmē, ka mums samazināsies papīra daudzums par 114 tūkstošiem tonnu. Tas ir vispesimistiskākajā gadījumā, un tas mums visiem ir jāzina. (Balsis zālē.)

 

V.E.Bresis. Tas ir principiāls jautājums. Augstākajai Padomei jāuzņemas atbildība par visu to.

 

Priekšsēdētājs. Bez šaubām. Nu tad tā, atgriezīsimies un sāksim par katru punktu. (Nē!) Ja mēs to punktu apstiprinājām un biedrs Ramāns teica, kādu izeju meklēsim, tad nav vairs jāatgriežas. Tad vēl mēs atcerēsimies, ka tur nav ierakstītas smiltis, māli, varbūt vēl kaļķis un tā līdz bezgalībai. Vai jāieraksta, ka kaut kur dūņas jāizņem. Domāju, ka jāatstāj tā, kā mēs nolēmām. Jāstrādā tā kā tā būs, bez papīra dzīvot nevar. Jāmeklē citas iespējas, kā to dabūt, jādomā arī, ko darīt ar Slokas kombināta kolektīvu. Arī par pārprofilēšanu jādomā. Jūrmalas izpildkomiteja ir pieņēmusi lēmumu par slēgšanu, bet vai ir domāts ko tālāk darīt, to es nezinu. tātad arī tas ir jautājums. Mēs šodien to speciāli neizskatām. Es tikai ņēmu to kā piemēru. Vai par 3.punktu vēl kas ir? Nav. 4.punkts.

 

I.Mucenieks. 4.punktu izteikt šādā redakcijā: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam sagatavot un nosūtīt PSRS MP un PSRS Aizsardzības ministrijai:

4.1. Slēgt poligonus, kas izvietoti Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, kā arī izskatīt jautājumu par poligona slēgšanu Rīgas, Saldus un Dobeles rajonā;

4.2. Veikt tūlītējus un efektīvus pasākumus, lai likvidētu noziedzīgās darbības sekas ar diviem Sarkanā Karoga ordeņiem apbalvotās Baltijas flotes poligonā Papē un lai garantētu iedzīvotāju drošību;

4.3. Līdz 1990.gada 1.janvārim iesniegt Latvijas PSR Ministru Padomei pilnīgu informāciju par elektromagnētiskā lauka ietekmes zonām;

4.4. Visu jaunceļamo objektu projektus saskaņot ar Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteju;

4.5. Iesniegt priekšlikumus par kārtību, kādā 1990.gadā veicama Latvijas PSR teritorijā izvietoto PSRS Bruņoto spēku lietošanā nodoto teritoriju inventarizācija, piedaloties Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejai un ražošanas apvienībai “Latvijas mežs” darbiniekiem.”

 

Priekšsēdētājs. Vai komisijā bija kāds no Baltijas kara apgabala darbiniekiem?

 

I.Mucenieks. Nē.

 

Priekšsēdētājs. Slikti, vajadzēja iekļaut.

 

I.Mucenieks. Ministru Padomes izstrādātajā variantā 4.punkts ir iesniegts, te viņš ir plašāk izvērsts un ir norādīti konkrēti poligoni.

 

Priekšsēdētājs. Kādas ir deputātu domās šajā jautājumā? (Sarunas zālē.) Vajag iet pie mikrofona, lai var dzirdēt.

 

A.Briļs. Sakarā ar to, ka līdz šā gada janvārim ekoloģijas jautājumi bija mana sfēra un tikai ar 1.janvāri pārgāja pie biedra Oherina, šo jautājumu mēs esam diskutējuši neskaitāmas reizes. Pat nodibināta komisija, kas mums bija izveidota šo jautājumu izskatīšanai. Visās valstīs, kur pastāv armija, pastāv poligoni. Cita lieta - kādiem un cik lieliem jābūt poligoniem. Tāpēc es piekrītu pirmajai redakcijai, ko bija iesniegusi Ministru Padome, izveidot darba grupu kopā ar Baltijas kara apgabalu, robežapsardzības apgabalu, Baltijas floti, lai tiešām izdarītu inventarizāciju, jo tagad ir daudz poligonu, kuri ir lieki. Sakarā ar tehnikas jauninājumiem tie nav vajadzīgi, bet viņi pastāv. Varbūt iesniegt to nākošās un aiznākošās sesijas izskatīšanai. Tāda redakcija, kādu pašlaik biedrs Mucenieks piedāvā, nav saskaņota. Mēs esam reālisti, jāpieņem reāli lēmumi. Tāpēc lūgums būtu atgriezties pie pirmatnējā projekta.

 

A.V.Artmane. Manuprāt, tas ir reāls, tikai termiņš nav minēts.

 

Priekšsēdētājs. Ir minēts. Līdz 1.janvārim izdarīt inventarizāciju.

 

A.V.Artmane. Tas ir labāk.

 

Priekšsēdētājs. Jā, tā ir labāk, līdz 1990.gada 1.janvārim izveidot starpresoru komisiju, izdarīt inventarizāciju un pēc tam iesniegt sesijai. Varbūt pagaidām tiešām izvērstu lēmumu nepieņemt? Kā biedrs Briļs teica, līdz 1.janvārim visos poligonos izdarīt inventarizāciju un pēc tam sesijā pieņemt konkrētu lēmumu. Patiešām ir jāpieņem reāli lēmumi, mēs nevaram dzīvot eiforijā. Mums jābūt reālpolitiķiem. Vai deputāti neiebilst? Tad atgriežamies pie redakcijas komisijas varianta.

 

I.Mucenieks. Un pēdējais punkts. Daudz priekšlikumu un domu izteikts par to, ka Latvijas dabas ainavas tiek slikti koptas, uzturētas un tā tālāk. Te arī šodien tikko ienesa katoļu grupas izteiktās rūpes par Aglonas baznīcas un apkārtnes jautājumiem. Ir daudz līdzīgu priekšlikumu. Redakcijas komisija uzskata, ka jāieraksta: “Uzdot Tautas deputātu padomju izpildkomitejām izveidot īpašus aprūpes dienestus ainavu kopšanai un īpaši aizsargājamo dabas objektu uzturēšanai, kā arī uzsākt vērtīgo ainavas elementu aprūpi. Līdz 1990.gada janvārim izskatīt jautājumu par ekoloģiskā dienesta izveidošanu rajonos un republikas pakļautības pilsētās.”

 

Priekšsēdētājs. Lieta acīmredzot vajadzīga. Vai tas mums ir reāli? Nereāli? Kā domā izpildkomitejas? Šeit ir to pārstāvji.

Vārds deputātam Filipam Stroganovam.

 

F.Stroganovs (Mērdzenes 239.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti, mēs pašlaik izlemjam vienu no sarežģītākajiem katra mūsu republikas iedzīvotāja dzīves un darbības jautājumiem. Man rodas iespaids, ka mēs pieņemam lēmumu tādēļ, lai būtu pieņemts dokuments, nedomājot par to, cik reāli varēs izpildīt šos punktus šajā un nākamajā gadā. Līdz ar to mēs diskreditējam mūsu pieņemtos dokumentus. Tādi ir punkti, kas attiecas uz benzīnu, granti, smiltīm. Nav nekādas ekspertīzes, kas dotu mums atzinumu, lai varētu redzēt, ko par to saka zinātnieki un attiecīgo nozaru speciālisti. Tālāk - priekšlikums par dabas aizsardzības dienestu izveidošanu izpildkomitejās. Tiešām, tāds dienests ļoti vajadzīgs, bet kurš gan pašlaik var pateikt, kas finansēs šo dienestu. Šobrīd izpildkomiteju kasēs ir tukšums. Acīmredzot pirms šādu priekšlikumu iesniegšanas valdībai tie ir jāizstrādā. Tādēļ taču mums ir valdība. Ja mēs ierakstīsim šādus punktus, cilvēki smiesies. Tā ir mūsu politiskā vienaldzība. Mūsu lēmumos jāiekļauj tikai reālas lietas, ko tiešām apstiprina speciālisti.

 

Priekšsēdētājs. Sapratām jūsu domu. Šeit teikts rekomendācijas nozīmē.

 

I.Mucenieks. Mēs varētu noņemt vārdus “uzdot” vai “rekomendēt”, bet varētu atstāt “Tautas deputātu padomju izpildkomitejām izveidot īpašus aprūpes dienestus” un tālāk kā tekstā.

 

Balsis no zāles. Nav skaidrības, ir tikai emocijas. Kādam jābūt dienestam, cik cilvēkiem tur jābūt, ar ko tas nodarbosies, kas maksās algu? Un kas tas ir - ainava?

 

A.Lembergs (Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs).

Man ir konkrēts priekšlikums. Šobrīd visas soda naudas par nodarīto ļaunumu dabai konkrētā teritorijā, piemēram, Ventspilī 650 tūkstoši rubļu gadā, ienāk republikas budžetā. Pēc tam mēs ejam ar pastieptu roku, lūdzam šo naudu. Ventspilniekiem saka - atvainojiet, naudas nav. Tāpēc ir priekšlikums visu šo naudu atstāt vietējā budžetā, noteikt to ar Ministru Padomes lēmumu, nosakot, ka tas ir iespējamais avots attiecīgo orgānu un arī citu pasākumu finansēšanai. Kā to darīt, to lai izlemj vietējā Tautas deputātu padome. Lai būtu kaut kāds finansēšanas avots.

 

Priekšsēdētājs. Te ir viens bīstams moments. Ja mēs gribam kaut kādu struktūru veidot un paredzēt, ka tā dzīvos tikai no soda naudām, tad šāds dienests nebūs ieinteresēts, lai stāvoklis uzlabotos un lai soda nauda zustu.

 

A.Lembergs. Iekasēt visas soda naudas.

 

Priekšsēdētājs. Bet šis dienests būs ieinteresēts, lai būtu pārkāpumi un soda nauda. Tas diez vai ir pareizākais ceļš.

 

A.Lembergs. Otrs variants - Finansu ministrija. (Balsis zālē.)

 

Priekšsēdētājs. Biedri Blekte, lūdzu.

 

J.Blekte. Biedri Lemberg, ja jūs visu to precīzi nezināt, tad nevajag visas auditorijas priekšā stāstīt, kur tā nauda paliek. Republikas budžetā šī nauda neienāk. Te var apstiprināt biedrs no komitejas. Šī nauda nonāk komitejas speciālā kontā un uzkrājas tur. Ja jūs nobalsojāt par ekonomisko patstāvību, saimniekošanas principiem, tad ar 1.janvāri šī nauda nonāks vietējos budžetos.

 

Priekšsēdētājs. Tā kā no 1.janvāra mums jāsāk skaitīt, uz kā rēķina un no kā mēs maksāsim. Ja līdz šim varēja prasīt no augšas, tad tagad būs pašiem jāmeklē. To var izteikt tikai kā rekomendāciju, bet nolemt tādus dienestus radīt, vai tas ir reāli? Lūdzu, biedri Ziedoni.

 

I.Ziedonis. Ja nevar pieņemt nekādu lēmumu, tad rekomendācijas līmenī mums šādas lietas ir jādara.

 

Priekšsēdētājs. Tikai rekomendācija, tā ir ierakstīts lēmumā.

 

I.Ziedonis. Tad mēs rekomendējam izteikt zemes sardzi - vides sardzi. Tāpat kā ir mežu sardze, ūdens sardze un vārtu sardze, tā ir arī vides sardze. Un vietējās padomes iniciatīva izpaudīsies līdzekļu atrašanā.

 

Priekšsēdētājs. Pareizi. Ja liepājnieki ir atraduši līdzekļus, lai viņi pēc tam padalās pieredzē, kā tos atraduši. Domāju, ka ierakstīt lēmumā ļoti strikti visiem laikam nevar, tas jādara rekomendācijas veidā. Biedri Bān, jūs par šo pašu jautājumu?

 

E.Bāns. Man ir jautājums par Babītes ezeru. Savu vēlētāju vārdā es pirmajā dienā iesniedzu priekšlikumus. Biedre Klibiķe paziņoja, ka tie ir saņemti. Un tā es pacietīgi gaidīju līdz lēmuma pieņemšanas beigām, bet šī unikālā dabas aizsardzības objekta atspoguļojuma nav. Man ir lūgums tomēr šo unikālo dabas objektu, kas iet bojā, ietvert lēmumā.

 

Priekšsēdētājs. Nu, es nezinu, vai mēs pārskaitīsim visus ezerus.

 

L.Ozoliņš. Es gribu paskaidrot, ka Babītes ezers tagad strauji ies bojā, jo aizbērta ir vienīgā vieta, kur tam pienāca ūdens. Tas ir projektētāju, inženieru, celtnieku zināšanai. Tas ir noziegums, ka Babītes ezers pašreiz nemaz neattīrās. Un svins, kas tur ir sabērts, ir sevišķi kaitīgs.

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka tas jāizskata Dabas aizsardzības komitejai, nevis Augstākajai Padomei. Ja mēs ieslīgsim tādos sīkumos, tad mēs gribot negribot uzņemsimies administratīvas funkcijas. Ja katru ezeru sāksim ņemt uzskaitē, tad mēs sev uzkrausim par daudz. Teiksim, unikālus objektus - Rīgas jūras līci vai palieņu pļavas, tas jā. Tā, Leo Bērziņam ir kas sakāms.

 

L.Bērziņš. Par ieteikumu Tautas deputātu padomju izpildkomitejām izveidot ekoloģisko dienestu. Valdības un partijas CK 85.lēmumā pagājušā gada martā ierakstīts, ka izpildkomitejām vajag vadīt un koordinēt dabas aizsardzības pasākumus savā administratīvajā teritorijā. Kā tās strādās tādā gadījumā, ja neizveidos, teiksim, šādu dienestu? Tad ir tikai sesiju un izpildkomiteju lēmumi, bet darba šinī jautājumā nav. Es uzskatu, ka ieraksts ir pareizs un to vajag atstāt. Kā iedalīt līdzekļus, to vajag lemt un skatīties.

 

Priekšsēdētājs. Vajag rekomendēt, nevis izlemt to. Vajag būt reālistiem. Vai deputātiem nav iebildumu, ka komisija vēl pārstrādās, atradīs pieņemamu rekomendējošu formu, nevis strikti lemjošu? Ņemiet vērā, ka, pārejot uz pašfinansēšanos, visos rajonos nebūs vienāda situācija. Mums jābūt iespējām manevrēt. Liepāju šeit jau minēja. Nav teikts, ka Jelgavā būs tāpat. Kā es saprotu, vairākums piekrīt, ka 5.punkts paliek rekomendējošā formā.

 

I.Mucenieks. Un, visbeidzot, šeit uzstājās biedrs Djačkovs un izteica ļoti svarīgu domu jautājumā par Ventspili. Šeit ir sagatavots formulējums, varbūt tas jāatstrādā, to varētu pievienot ar to formulējumu, ko ieteica ventspilnieki - “Prasīt PSRS valdībai pieņemt lēmumu par Ventspils naftas un naftas produktu eksportuzņēmuma komplekso rekonstrukciju, uzdodot to veikt PSRS Transporta celtniecības ministrijas uzņēmumiem līdz 1993.gadam, atsevišķu objektu celtniecībā iesaistot ārzemju firmas. Paredzēt normatīvus valūtas atskaitījumus no gada peļņas par naftas produktu eksportu, kā arī republikas Ministru Padomes fondā.”

 

Priekšsēdētājs. Redziet, mēs pieņēmām Deklarāciju, izdarījām izmaiņas Konstitūcijā par to, ka mēs paši visu lemsim, bet atkal prasām. Mēs tagad nevaram prasīt, mums ir jāslēdz līgums ar PSRS Ministru Padomi. Izdarījām vienu, bet domas tomēr darbojas pa vecam. Neko nevajag prasīt, mums ir jāslēdz līgums, jāvienojas uz savstarpēja izdevīguma pamata. Tā kā te ir cits formulējums.

 

A.Lembergs. Man ir šāds priekšlikums: ņemot vērā Ventspils mezgla valūtas ienesīgumu valstij, ar 1990.gadu Ministru Padomei jāslēdz līgumu ar PSRS valdību. To šobrīd būtu jāsāk gatavot, protams, vietējo padomi neaizmirstot šajā darbā. Līgumā par Ventspils jūras transporta mezgla ekspluatāciju jāņem vērā trīs momenti - ekoloģija, ekonomika un drošība.

 

Priekšsēdētājs. Pilnīgi pareizi. Panākt šāda līguma noslēgšanu, bet nevis prasīt PSRS.

 

A.Lembergs. Prasīt nevajag, jāslēdz līgums. Un, otrkārt, par naftas bāzi - plaši jāiesaista ārzemju celtniecības firmas.

 

I.Mucenieks. Acīmredzot jāņem vērā biedra Djačkova un Ventspils priekšlikumi.

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Salenieks vēl ko grib teikt.

 

J.Salenieks. Es vienkārši gribu teikt, ka, jo tālāk mēs ejam, jo dziļāk grimstam purvā. Lieta ir tāda, ka par Ventspili mēs jau vienu punktu pieņēmām, kur bija teikts par līguma slēgšanu ar PSRS Ministru Padomi. Visi aplaudēja: cik tas ir brīnišķīgi! Tagad aizgājām līdz 5.punktam un atkal sākam par Ventspili. Ja ir vēl kaut kas pieslīpējams, ja gribam par Ventspili vēl ko pateikt, tad tas jādara tajā pašā punktā. Citādi mēs sāksim malt visu no sākuma.

 

I.Mucenieks. Tiek likts priekšā papildināt šo punktu ar biedra Djačkova teikto.

 

Priekšsēdētājs. Biedram Zemrībo vārds.

 

G.Zemrībo. Biedri, man ir lūgums dot man divas minūtes izziņai un divas minūtes priekšlikumam. Mums gan Savienībā, gan republikā ir tāda tendence, ka krasi samazinās to ļaužu skaits, kas tiek notiesāti. Tomēr es gribētu jūs iepazīstināt ar tiesas statistiku jautājumos, kas attiecas uz tiem gadījumiem, kad tiek notiesāti vainīgie likumpārkāpumu izdarīšanā, kas saistīti ar ekoloģiju. 1979.gadā, t.i., pirms 10 gadiem, tika notiesāti 185, pirms 5 gadiem - 1984.gadā - 94, pagājušajā gadā - 27. Stāvoklis ekoloģijā krasi pasliktinās, cīņa arī nepastiprinās. Pie tam es gribu vēl pasvītrot, ka pagājušajā gadā tika notiesāti tikai pēc diviem pantiem, kas paredz kriminālatbildību par nelikumīgu zveju un par nelikumīgām medībām. Pārējie panti pagājušajā gadā netika piemēroti. Tādēļ man ir priekšlikums lēmumā paredzēt punktu, ar kuru uzdotu republikas tiesību aizstāvēšanas iestādēm pastiprināt cīņu pret likumpārkāpējiem ekoloģijas jomā.

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka tas ir pilnīgi pieņemami. Nav iebildumu? Nav.

 

G.Zemrībo. Otrs priekšlikums - papildināt lēmuma pēdējo punktu, ar kuru uzdot par pienākumu Augstākajai Padomei nākamajā 1990.gadā pārbaudīt, kā šis lēmums tiek pildīts.

 

No zāles. Tā vairs nebūs Augstākā Padome.

 

Priekšsēdētājs. Augstākajam valsts varas orgānam, teiksim.

 

No zāles. Tad būs cits sastāvs.

 

Priekšsēdētājs. Bet problēma paliek, ekoloģiskie jautājumi ir jālemj neatkarīgi no sastāva. Jālemj orgānam kā tādam, nevis personāli tiem, kas šodien šeit sēž. Par to ir runa. Biedri Ozoliņ, lūdzu.

 

L.Ozoliņš. Jautājums biedram Zemrībo. Vai ir iespējams tiesāt upju kuģniecības pārvaldi, kas ir nelikumīgi paņēmusi virs normas desmitiem reižu vairāk smilšu miljonu rubļu vērtībā?

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka jums ar biedru Zemrībo jātiekas un tad detalizēti jānoskaidro. Te skan priekšlikums - pieņemt kopumā. Vēl viens priekšlikums, lūdzu.

 

J.Janovskis. Cienījamie deputāti, es pilnīgi atbalstu biedra Zemrībo priekšlikumu par to, ka jāpastiprina cīņa pret ekoloģiskajiem pārkāpumiem. Bet pastiprināt var tikai tad, kad ir tiesības to darīt. Ja šodien mums par satiksmes noteikumu pārkāpumiem var sodīt uz vietas, tad par ekoloģisko pārkāpumu, ja automobilis neatbilst ekoloģiskajām prasībām, to izdarīt nevar. To var izdarīt tikai Tautas deputātu padomes administratīvo lietu komisija. Tāpēc es lieku priekšā šādu redakciju: “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam nekavējoties pieņemt grozījumus Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, piešķirot tiesības autotransporta ekoloģiskās kontroles dienestam un valsts autoinspekcijas amatpersonām sodīt transporta līdzekļu vadītājus un uzņēmumu vadītājus ar naudas sodu par ekoloģisko normu pārkāpšanu, negriežoties Tautas deputātu padomes izpildkomitejas administratīvajās komisijās. Noteikt, ka naudas sodu no transporta līdzekļu vadītājiem piedzen pārkāpuma izdarīšanas vietā.” Šodien to pielietot nedrīkst. Un neviens dienests nevar efektīvi strādāt. Tas neprasa nekādus kapitālieguldījumus.

 

Priekšsēdētājs. Vai šajā lēmumā, kur mēs nosakām vispārīgos principus, vajadzētu iekļaut detaļas. Tā ir mūsu slimība, ka mēs cenšamies vispārējā lēmumā iestarpināt arī detaļas.

 

I.Mucenieks. Tas jāparedz Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka par to jūs varat griezties Prezidijā, iesniegums tiks izskatīts. Tas ir Prezidija kompetencē. Vai esat iesniedzis tādu priekšlikumu?

 

J.Janovskis. Es tagad to iesniedzu.

 

Priekšsēdētājs. Bet agrāk? Tātad iesniedziet to. Tas tiks izskatīts. Nevajag gaidīt sesiju, ja ir kāds jautājums.

Lūdzu, biedre Artmane.

 

A.V.Artmane. Godājamie biedri deputāti! Mēs sākām to likumu izstrādāt visos sīkumos, ideāli, kāds tas būtu vēlams. Starp citu, likums nav tā sagatavots mūsu izskatīšanai, lai mēs viņu varētu sīkumos izstrādāt. Mums vajag izstrādāt tikai lielos vilcienos. Ja būs tā, biedrs transporta ministrs teica, ka sodīs uz vietas, tad jau vajag kārtību noteikt, jo tad jau būs tā, ka vienu sodīs par to, otru - par citu, un būs ļoti liela netaisnība. Jo mums jau nav norādītas vietas, kur mēs drīkstam apstāties, kur mēs drīkstam savu mašīnu novietot. Es lūdzu pieņemt likumu tikai lielos vilcienos un sīkumus izstrādāt tad, kad visi priekšlikumi būs sagatavoti.

 

Priekšsēdētājs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka biedrs Krūmiņš, Prezidija Juridiskās nodaļas vadītājs, apstiprina, ka tas ir Prezidija kompetencē. Kāpēc mēs šeit sesijā par to runājam, ja to var izdarīt Prezidijs? Vai vēl kāds vēlas izteikties? Biedrs Dubra.

 

M.Dubra. Mēs par visiem jautājumiem runājām, bet aizmirsām vienu lietu. Mums ir sabiedriskas organizācijas, kustības, kas dara daudz laba. Neviens vārds šeit nav teikts, vai mēs tās noraidām vai atbalstām. Ir klubi, biedrības, kustības, tur piedalās jaunatne. Neviens vārds šeit nav par to teikts.

 

Priekšsēdētājs. Ko jūs liekat priekšā?

 

M.Dubra. Vajag izmantot viņu darbu ekoloģiskās situācijas uzlabošanai.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Mūsu vispārīgās runāšanas laiks ir pagājis. Ja kādam deputātam ir priekšlikums, tad lūdzu to konkrēti noformulēt un iesniegt, nevis vispārīgi parunāt. Biedri Dubra, ja jums ir konkrēti noformulēts punkts vai apakšpunkts, dodiet to. Nevajag te mētāt idejas, lai mēs te vēl stundu vai pusstundu sēžam un debatējam. (Zālē rosība.)

Ir priekšlikums lēmumu pieņemt kopumā. Ar tām izmaiņām, par kurām šeit tika runāts un kuras komisija vēl mazliet noslīpētu. Kas par šo lēmumu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Vairākums. Kas ir pret? Nav. Kas atturas? Pieciem atturoties, lēmums ar labojumiem tiek pieņemts.

Biedri deputāti, ir priekšlikums kā nākamo izskatīt jautājumu par Augstākās Padomes Prezidija dekrētu apstiprināšanu. Vārds Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram biedram Daudišam.

 

I.Daudišs (Rīgas 29.vēlēšanu apgabals).

Mums ir jāapstiprina divi Prezidija dekrēti un divi lēmumi. Šie dokumenti ir bijuši publicēti un jums ir izsniegti. Vai ir nepieciešams tos komentēt? (No zāles: Nav.) Ja ir kādi jautājumi, var tos uzdot.

 

Priekšsēdētājs. Nav jautājumu. Vai biedram Saleniekam ir jautājums? Nav.

Balsosim likuma projektu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Kas par šā likuma pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Likums pieņemts.

Balsosim likuma projektu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu “Par kooperatīvu aplikšanu ar nodokļiem”.

Biedram Saleniekam ir jautājums.

 

J.Salenieks. Man šajā sakarā ir divi precizējumi. Dekrēta 1.punktā ir runa par to, ka tiek aplikti ar šo nodokli visi, izņemot kolhozus un zemnieku saimniecības. Te rodas neloģiskums. Ko darīt, ja trīs zemnieki ir apvienojušies kooperatīvā un ražo lauksaimniecisko produkciju? Tātad viņi momentā apliekami ar nodokli. Es lieku priekšā, - ka tas teksts, kas ir iekavās, jāizsaka šādā redakcijā: “izņemot kolhozus, zemnieku saimniecības un pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes kooperatīvus”. Te ir strikti nodalīts. Neviens cits nevar uzsēsties viņam uz kakla. Citādi nebūs vienlīdzības zemnieku saimniecībām.

 

Priekšsēdētājs. Ko par to saka biedrs Krūmiņš? Var piekrist? Paļausimies uz Ministru Padomes priekšsēdētāju, ka var piekrist.

 

J.Salenieks. Un otrs precizējums. Šajā dekrētā 2.punkta trešajā apakšpunktā ir runa par to, ka ienākuma nodokļi 40 procentu apmērā tiek ieturēti no kooperatīviem. Bet 3. un 4.punktā iet runa par starpnieku kooperatīviem, kas pārdod ārpus republikas. 4.punktā nezin kāpēc šis vārds “starpnieku” nav minēts. Un līdz ar to rodas neskaidrība. Ja ir nepieciešams, es varu to izlasīt un komentēt, lai tas būtu saprotamāks. Šeit ir runa par realizāciju ārpus republikas, ja izveduma apjoms pārsniedz ieveduma apjomu. Te nav runa par ražošanu, te ir runa tikai par starpniekiem, kuriem noteikta maksimālā summa, es vismaz tā saprotu, ka likumdevēji tā domājuši. Un šajā sakarībā es lieku priekšā, ka šī punkta sākums ir izsakāms šādi: “40 procenti ienākumu, kas gūti no starpnieka darbības, realizējot kooperatīvu un pilsoņu, kas veic individuālo darbu, ražoto produkciju ārpus Latvijas PSR robežām” un tālāk pēc teksta.

 

J.Blekte. Es negribētu piekrist otram priekšlikumam.

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Blekte saka, ka pirmajam var piekrist, bet otrajam nevar piekrist.

 

J.Salenieks. Tad starpniecības jautājums ir apspriežams. Jo ražotājs, viens kooperatīvs, nevar, realizējot produkciju, nodrošināt, lai no citas republikas tādu pašu apjomu tas dabūtu atpakaļ. Pēc likuma burta te ir runa par starpniecības operāciju. Tas pats, ko mēs sakām par apmaiņas tirdzniecību.

 

Priekšsēdētājs. Mēs jau nesakām, lai tas nemaksā. Lai maksā attiecīgu nodokli un darbojas, neiet runa par aizliegšanu, tikai te ir cita nodokļu likme.

 

J.Blekte. Ja arī tas pats ražo un realizē un ja realizācijas apjoms pārsniedz to, ko viņš iepērk, tas arī apliekams ar 40 procentu nodokli. Tas var arī nebūt starpnieks.

 

J.Salenieks. Bet tur taču nav loģikas. Kad vienlaicīgi tam ir produkcijas ražošana un iepirkšanas operācijas ārpus republikas robežām. Produkcijas ražotājs realizē vispirms produkciju, un pēc tam viņam prasa, lai viņš iepērk kaut kādus apjomus. Viņš nekad nenodarbosies ar iepirkšanu. Te ir sajauktas divas funkcijas - tirdzniecības funkcija un ražošanas funkcija. Mēs nevienam rūpniecības uzņēmumam kā tādam neprasām, ja tas realizē produkciju ārpus mūsu republikas, lai tas produkciju iepirktu ārpus republikas.

 

J.Blekte. Nav runa par rūpnīcām. Viņš nopirka tirgū, teiksim, sporta kreklus, kaut kur Azerbaidžānā vai citur, uzzīmēs futbolbumbu vai mērkaķīti un pārdos par citu cenu aiz Urāliem.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Saleniek, mēs jūs uzklausījām, nevajag mēģināt uzspiest savu viedokli. Šis jautājums tika debatēts arī Augstākās Padomes Prezidijā, šo jautājumu uzņem sāpīgi, bet tomēr mēs arī Prezidijā nācām pie tāda slēdziena, ka šie starpnieki tomēr pelna kolosālu naudu, paši neko neražojot. Lūdzu, biedre Rukmane.

 

M.Rukmane. Varbūt speciālisti var atbildēt. Šeit saņemti priekšlikumi pazemināt nodokli arī tiem kooperatīviem, kuri projektē un ceļ lauksaimniecības objektus. Vai tas tika ņemts vērā?

 

Priekšsēdētājs. Kas uz to var atbildēt?

 

P.Strautmanis. Tā kā mums, deputātiem, šī lēmuma nav un neviens to no galvas neatceras, varbūt šodien to neapstiprināt, nodot atpakaļ Prezidijam, lai kopīgi ar juristiem izskata. Nākošajā sesijā to apstiprināt.

 

Priekšsēdētājs. Prezidijā mēs to izskatījām, bet kāpēc tas nav iesniegts, es nezinu.

 

A.Krūmiņš. Dekrēta projekts par kooperatīvu aplikšanu ar nodokļiem tika divreiz izskatīts Augstākās Padomes Prezidija sēdē. Pirmoreiz Augstākās Padomes Prezidijs nolēma to nodot atpakaļ republikas Ministru Padomei pārstrādāšanai. Tas tika publicēts republikas presē apspriešanai un plaši apspriests. Priekšlikumi tika apkopoti Ministru Padomē. Pēc tam otrreiz Prezidija sēdē tika izskatīts šis jautājums. Ziņoja biedrs Čepānis. Tā kā šos jautājumus gatavoja valdība, es domāju, ka varbūt vajadzētu lūgt, lai biedrs Čepānis vai arī biedrs Prozors no Ministru Padomes atbild par šiem jautājumiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Vai biedrs Blekte par projektēšanas kooperatīviem var kaut ko pateikt?

 

J.Blekte. Ja projektēšanas kooperatīvi noslēdz līgumu ar zemnieku saimniecībām par projektēšanu par valsts izcenojumu, es uzsveru - par valsts izcenojumiem, tie tiks aplikti ar nodokļiem 5-10 procentu apmērā. Izpildkomitejām, starp citu, ir tiesības tos atsevišķos gadījumos atbrīvot, atkarībā no to darbības.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir katras vietējās izpildkomitejas kompetencē.

 

J.Blekte. Svarīgi ir, lai tie strādātu par valsts izcenojumu.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi jautājumi? Pietiek. Apstiprināsim? Kas par to, lai dekrētu apstiprinātu, lūdzu pacelt kartītes. Vairākums. Kas pret? Četri pret, to skaitā biedrs Salenieks. Kas atturas? Pieci. Ar balsu vairākumu likums tiek pieņemts.

Balsosim lēmuma projektu par biedra Garalda Urvanceva atbrīvošanu no Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāja pienākumiem. Vai jautājums ir skaidrs? (No zāles. Kāds iemesls?) Biedrs Urvancevs ievēlēts par vadītāju Savienības apvienībai, kas saistīta ar autoelektroaparātu ražošanas nozari. Viņš pāriet uz darbu Maskavā. Ja mēs neļausim viņam aiziet, tad jārīko jaunas vēlēšanas. Bet vēlētāju griba mums ir jārespektē un biedrs Urvancevs jāatbrīvo. Nav iebildumu? (Nav!) Kas par šā lēmuma pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Un pēdējais. Lēmuma projekts par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu apstiprināšanu, ar kuriem izdarītas izmaiņas Latvijas PSR Augstākās Tiesas sastāvā. Vai ir jautājumi? Nav. Kas par šā lēmuma pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Pēc reglamenta, ko mēs esam apstiprinājuši, darbs būtu jābeidz. Vai ir vērts kaut ko pārcelt uz rītdienu vai pirmdienu? Mums vēl palicis kaut kas neizskatīts. Tā mums vēl ir jāizskata izmaiņas dažu Latvijas PSR Augstākās Padomes komisiju sastāvā, kā arī Valsts celtniecības komitejas un Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas informācija par veikto darbu. Vai tagad skaitīsim vai atliksim uz nākošo sesiju? Dot iespēju laboties šīm organizācijām? Bet tad ir jābalso. Nē? Nē.

Mums vēl jāizskata jautājums par izmaiņām dažās pastāvīgajās komisijās. Iesniegts priekšlikums ievēlēt deputātu Anatoliju Jakutinu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Tautas patēriņa preču komisijas priekšsēdētāju, atbrīvojot viņu no šīs komisijas locekļa pienākumiem.

Sakarā ar to, ka deputāts Imants Daudišs ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāru, ierosināts atbrīvot viņu no Latvijas PSR Augstākās Padomes Starpnacionālo attiecību jautājumu komisijas priekšsēdētāja pienākumiem. Par minētās komisijas priekšsēdētāju ierosināts ievēlēt deputātu Valerijanu Brokānu, atbrīvojot viņu no Latvijas PSR Augstākās Padomes Likumdošanas ierosinājumu komisijas locekļa pienākumiem.

Deputāts Jānis Ambainis ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija locekli, tādēļ ir priekšlikums atbrīvot viņu no Augstākās Padomes Rūpniecības, transporta un sakaru komisijas locekļa pienākumiem.

Šos priekšlikumus atbalsta Vecāko padome. Vai ir kādas piezīmes? Vai kāds vēlas izteikties? Nē.

Balsosim. Kas par to, lai pieņemtu lēmumu par izmaiņām dažu Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju sastāvā, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

Vēl palicis jautājums - atbildes uz deputātu pieprasījumiem. Tādu ir daudz. Lūdzu, biedri Lancer.

 

J.Lancers. Tātad informācija, par ko es sāku runāt jau savā galavārdā. Pārbaudot iepriekšējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā deputātu iesniegtajā pieprasījumā minēto jautājumu par Baltijas jūras krasta zonas piesārņošanu, kas cilvēkiem un dabai nodarījusi ievērojamu zaudējumu, Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas starpresoru komisija noteikusi vainīgos un nodarīto zaudējumu apjomus. Pārbaudes rezultātā konstatēts, ka Papes poligona teritorijā 1988.gada pavasarī tika uzspridzinātas 440 fosfora aviācijas bumbas, rupji pārkāpjot instrukcijas par dūmu bumbu uzbūvi un īpatnībām un 17.panta prasības par to sadedzināšanu vai izkausēšanu. Tādēļ tika izpostīts mežs kāpu zonā, iznīcināta zemsedze 4,1 hektāra platībā, kā arī ar ķīmiskām vielām piesārņota zeme. Ugunsgrēkos iznīcināti un bojāti vairāk nekā 10 hektāri meža platību. Kopējie zaudējumi aprēķināti vairāk nekā 37 tūkstoši rubļu apmērā. Kā jūs dzirdējāt deputāta Vītola ziņojumā, tas turpinās, šodien tikai citādā aspektā. Tika apmēram 60 hektāri meža izpostīti. Šo pārkāpumu rezultātā fosforu saturošās pirotehnisko līdzekļu atliekas nokļuva jūrā un ar viļņiem tika izskalotas krastā. 14 cilvēki, uzskatot fosfora gabaliņus par dzintaru, guvuši ķīmiskos apdegumus. Ar šādu rīcību Baltijas flotes gaisa karaspēka daļa Papes poligonā pārkāpusi Baltijas jūras aizsargjoslas režīmu, kas noteikts ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1987.gada 10.aprīļa lēmumu Nr.107 “Īpaši aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā”, kā arī ornitoloģijas lieguma robežu, kas noteikta ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1977.gada 15.aprīļa lēmumu Nr.241. 1988.gada 29.septembrī Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja materiālus nosūtīja Baltijas flotes prokuratūrai, kas, noskaidrojot apstākļus, konstatēja, ka 1988.gada februārī un martā gaisa karaspēka daļas Nr.09956 komandieris majors Kaštanovs, kam bija uzdota aviācijas bumbu likvidēšana, devis pavēli spridzināšanu veikt spridzinātāju grupai majora Parfoņenko un kapteiņa Abrosimova vadībā. 1989.gada 7.februārī pret viņiem tika ierosināta krimināllieta. Veicot šīs lietas izmeklēšanu, bija nepieciešams speciāls ekologu slēdziens. Tādēļ tika nodibināta PSRS un Latvijas PSR Dabas aizsardzības komitejas speciālistu ekspertu komisija. Komisija apstiprināja, ka Papes poligona teritorijā laikā no 1976. līdz 1988.gadam Baltijas flotes gaisa karaspēka daļas regulāri spridzināja munīciju, pārkāpjot dabas aizsardzības likumdošanu. 1989.gada 5.jūnijā šo jautājumu izskatīja sanāksmē pie mana kolēģa biedra Misurkina. Tika ierosināts Baltijas flotei 1989. - 1990.gadā sakārtot un rekultivēt Papes poligona teritoriju, kā arī kopīgi ar Latvijas Dabas aizsardzības komiteju un Liepājas rajona izpildkomiteju līdz 1989.gada 5.augustam sagatavot priekšlikumus par poligona pārcelšanu citā vietā. Ministru Padome 1989.gada 23.jūnijā nosūtījusi Baltijas flotes prokuratūrai vēstuli ar lūgumu paātrināt lietas izskatīšanu. Lietas izmeklēšanas pabeigšanas termiņš tika vairākas reizes pārcelts. Šoreiz ir minēts 7.augusts. Liepājas, Ventspils, Talsu un Tukuma rajonu izpildkomitejām, Liepājas un Ventspils pilsētu izpildkomitejām uzdots regulāri apsekot piekrasti iedzīvotāju atpūtas vietās. Ja nepieciešams, izlikt tajās brīdinājuma uzrakstus un informēt iedzīvotājus vietējā presē un pa radio. 1989.gada 30.jūnijā Liepājas rajona Tautas deputātu padomes sesijā deputāti tika informēti par izmeklēšanas gaitu, kā arī pašreizējo situāciju Baltijas jūras piekrastē. Pēdējie fosfora izskalojumi Papes poligona teritorijā konstatēti šā gada 26.un 27.jūnijā, tātad ne visai sen.

Sesijā tika pieņemts lēmums ar prasību, lai Latvijas PSR Ministru Padome PSRS Aizsardzības ministrijā ierosinātu jautājumu par Papes poligona slēgšanu. 1989.gada 12.jūlijā jautājums par pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu Baltijas jūras piekrastes piesārņošanu ar ķīmiskām vielām, tiktu izskatīts Ministru Padomes Prezidija sēdē. Prezidijs nolēma atbalstīt Liepājas rajona Tautas deputātu padomes lēmumu un griezties PSRS Aizsardzības ministrijā ar jautājumu par Papes poligona slēgšanu.

Tas arī principā ir viss. Tātad poligons ir noteikti jāslēdz, jo tas absolūti netiek izmantots.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi?

 

S.Mickus. Man ir lūgums biedram Lanceram. Uz manu pieprasījumu jūs teicāt, ka sastādīta speciāla komisija, un uzskatāt, ka šī komisija diez vai ir nepieciešama. Bet es jums gribētu teikt, ka tās nav nekādas emocijas, tā ir dzīves nepieciešamība, jo, kamēr radons pie mums glabājas, ir pagājuši 25 gadi. Tad mums nebija Daugavas HES ar ūdenskrātuvi, no kuras tiek ņemts dzeramais ūdens Rīgai. Un pirmā komisija strādāja ziemas apstākļos, kad bija sniegs, un gruntsūdeņu līmenis netika izpētīts. Domāju, ka to būtu nepieciešams izdarīt, jo Baldonē ceļas gruntsūdens. Jāzina, vai šīs radioaktīvās vielas neies gruntsūdeņos. Tad ne tikai mēs Baldonē būsim saindēti, bet arī Rīgas iedzīvotāji, kuriem tiek dzeramais ūdens.

 

Priekšsēdētājs. Bet mēs par Baldoni pašreiz nerunājam. Mēs runājam par citu iesniegumu.

 

J.Bojārs. Vai tika izvirzīts jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu cietušajiem? Tas ir mans un biedra Cīruļa jautājums.

 

J.Lancers. Bez šaubām, arī zaudējumu atlīdzināšana. Ja ir ierosināta krimināllieta, tad tā tiks izskatīta visos aspektos.

 

Priekšsēdētājs. Lai būtu skaidrība, es nolasīšu par biedra Lancera ziņojumu sagatavoto lēmuma projektu.

“Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Pieņemt zināšanai Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka biedra J.Lancera ziņojumu par to, ka republikas valdība ar PSRS Ministru Padomes starpniecību griezusies PSRS Aizsardzības ministrijā ar lūgumu veikt pasākumus, lai novērstu to, ka Baltijas flotes gaisa karaspēka daļas pārkāpj no apbruņojuma noņemtās munīcijas iznīcināšanas noteikumus, kā arī lai Baltijas flotes kara prokuratūra ātrāk pabeigtu izmeklēšanu krimināllietā pret karaspēka daļām, kas vainīgas šajos pārkāpumos.

2. Lūgt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu ģenerālpulkvedi Georgiju Kuzņecovu, PSRS Jūras kara flotes aviācijas pavēlnieku, izskatīt šo jautājumu dienesta kārtībā, saukt pie atbildības amatpersonas, kas sankcionējušas munīcijas iznīcināšanas darbu norisi Papes poligonā, un veicināt bīstamo seku drīzāku likvidāciju, kā arī atrisināt jautājumu par poligona pārdislokāciju.”

Tātad šie jautājumi netiek noņemti, tie tiek risināti tālāk. Tas ir projekts. Jūs piekrītat?

 

J.Bojārs. Vajag papildināt ar vārdiem “kompensēt cietušajiem”. Un viss būs kārtībā.

 

Priekšsēdētājs. Pilnīgi piekrītu.

 

No zāles. 1.punktā nevis “griezties ar lūgumu”, bet “ar prasību”.

 

Priekšsēdētājs. Ir jau griezušies, tas ir jau izdarīts. Tas bija lūguma formā. Tas bija pirms suverenitātes deklarācijas pieņemšanas, biedri Bresi.

 

G.Zemrībo. Kam mēs adresējam jautājumu par izmeklēšanu?

 

Priekšsēdētājs. Baltijas kara flotes prokuratūrai, lai ātrāk pabeigtu izmeklēšanu.

 

G.Zemrībo. Tātad Ministru Padome ir griezusies. Neraugoties uz to, lietas izmeklēšana nav pabeigta. Tā kā mēs esam Augstākā Padome, man ir priekšlikums par šādu lietas izskatīšanu paziņot PSRS ģenerālprokuroram, viņam ir pakļauta arī kara prokuratūra. Darīsim zināmu, ka lietas izmeklēšana nav pabeigta, un lūgsim veikt nepieciešamos pasākumus.

 

Priekšsēdētājs. Pareizi, nav iebildumu. (Runā no zāles.) Par griešanos pie ģenerālprokurora, domāju, var pieņemt. Lūdzu. (No zāles runā V.Klibiķe.)

Šobrīd realitāte ir tāda, ka pilnīgi bez poligoniem mēs iztikt nevaram. Jautājums ir tāds, vai tiem jābūt tik nesamērīgi lieliem. Un vai tie vajadzīgi šajā konkrētajā vietā, kur, teiksim, ir laba zeme. Varbūt tos tiešām var pārcelt citā vietā, kur tie netraucē. Kad mēs pilnīgi likvidēsim bruņojumu, tad varēsim no tiem atteikties. Būsim tomēr reālisti. Kaut kur jau poligonam ir jāatrodas. Varbūt piedāvāsim, lai tas būtu Lietuvas teritorija? Nē? Neprasīsim, lai tas ir tieši pie mums. (Zālē rosība.) Dažādi ceļi var būt.

Kā ar to papildinājumu, ko ieteica biedrs Zemrībo, var pieņemt? Jā. Balsosim. Kas par to, lai pieņemtu Augstākās Padomes lēmumu par deputātu grupas pieprasījumu par pasākumiem, kas tiek veikti, lai nepieļautu Baltijas jūras piekrastes piesārņošanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums tiek pieņemts.

Nākošais jautājums, biedri Lancer.

 

J.Lancers. Jā, par Tereškovas ielas māju.

 

Priekšsēdētājs. Nē. Deputātu G.Asara, A.Dambja, A.Čurišķa un R.Ščupanovska pieprasījums par kompleksās mērķprogrammas “Dzīvoklis-90” neapmierinošo izpildi Rīgā.

 

J.Lancers. Jā, man ir vesela virkne pieprasījumu. Par “Dzīvokli-90”. Bez šaubām, man ir savākta informācija, kura aizņemtu apmēram pusstundu. Bet es saprotu, ka mēs visi esam noguruši.

 

Priekšsēdētājs. Ja no 30 minūtēm noņemam nost nulli, paliek 3 minūtes.

 

J.Lancers. Tātad es 3 minūšu laikā pacentīšos paskaidrot. Lai gan principā bija runa par Rīgu, es tomēr gribētu runāt par šo jautājumu nedaudz plašāk, iekļaujot te arī Rīgu. Mēs ļoti rūpīgi izanalizējām apakšprogrammas “Dzīvoklis-90” izpildes gaitu. Bija paredzēts, ka šajā piecgadē republikā kopumā ir jāuzbūvē 5,9 miljoni kvadrātmetru jeb 100 tūkstoš dzīvokļu. Spriežot pēc tā, kā šobrīd noris celtniecība, mēs esam pārliecināti, ka šis skaitlis tiks pārsniegts. Mēs uzbūvēsim dzīvokļus 6,3 - 6,5 miljonu kvadrātmetru kopplatībā. Šodien ir simtprocentīga pārliecība, ka laukos šis jautājums būs pilnīgi atrisināts. Tātad programma “Dzīvoklis-90” laukos būs atrisināts. Citās pilsētās, rajonu un republikas pakļautības pilsētās ir dažādas grūtības. Ir skaidrs, ka veselā rindā pilsētu šī programma netiks izpildīta dažādu iemeslu dēļ. Konkrēti tiks uzdots jautājums par Rīgu. Jā, vēl viens aspekts. Šo programmu sastādīja ar tādu aprēķinu, lai tie, kas atradās rindā līdz 1981.gada 1.janvārim Rīgā, līdz 1987.gada 1.janvārim saņemtu dzīvokļus, jo 60 procenti ir jānovirza šo rindu dzēšanai. Bet tad, kad sākās šo jaunbūvēto dzīvokļu sadale, tad šeit šie 60 procenti praktiski nekur netika ievēroti. Dažādos rajonos un dažādās pilsētās dažādi - no 20 līdz maksimums 50 procentiem. Pagājušajā gadā Rīgā kopumā rindas dzēšanai no uzbūvētajiem dzīvokļiem ir piešķirti 38 procenti, bet par pilsētas izpildkomitejai uzbūvētiem un pilsētas izpildkomitejas rindas dzēšanai - tikai 19 procenti. Pārējie dzīvokļi tika novirzīti dažādām citām vajadzībām, kā dzīvokļu atbrīvošanai tur, kur vajadzētu veikt jaunu celtniecību, visādām atvieglotām rindām utt. Ja mēs šobrīd izanalizējam tos apjomus, kas ir Rīgai palikuši, tad tas ir nedaudz vairāk par 2000 dzīvokļiem. Tie ir jāiedod, lai nodrošinātu cilvēkus, kas ir rindā uz 1978.gada 1.janvāri. tas ir tad, ja Rīgas pilsētas izpildkomiteja atradīs iespēju ne 60 procentus, bet 50 procentus no jaunuzbūvētajiem dzīvokļiem piešķirt šiem rindā stāvošajiem. Tādā gadījumā šī rinda uz 1991.gada 1.janvāri būs dzēsta. Jāsaka, ka tie apjomi, ko Rīgas pilsētas izpildkomiteja plāno Celtniecības komitejai, ir lielāki nekā paredzēti programmā “Dzīvoklis-90”, kas apstiprināta ar Centrālās Komitejas un Ministru Padomes lēmumu. Izpildkomiteja pieņēma savu lēmumu, kur paredzēja lielākus apjomus. Bez šaubām, pilsētas izpildkomiteja droši vien pa labi un kreisi šos dzīvokļus nedalīja, acīmredzot bija nepieciešamība šos dzīvokļus novirzīt citā virzienā. Bet lai mēs tomēr būtu konsekventi un savus lēmumus pildītu, tad Rīgas pilsētas izpildkomitejai būtu jārekomendē paskatīties, kā atlikušajā laikā, pusotra gada laikā, uzbūvēt dzīvokļus, lai novirzītu tos rindas dzēšanai un 1991.gada 1.janvārī varētu atskaitīties par to, kā šis jautājums ir atrisināts. Tagad par dzīvokļu celtniecību. Par pagājušā gada plānu neizpildīšanu Celtniecības komitejas darbinieki jau tika sodīti. Gada rezultāti tika izskatīti Ministru Padomes sēdē. Es neatkārtošos. Šogad stāvoklis ir ļoti saspringts. Deputātiem zināšanai - Ministru Padome noteica Valsts celtniecības komitejai valsts pasūtījumu Rīgas pilsētai 260 tūkstošu kvadrātmetru dzīvokļu celtniecībai. Mūsu darba kolektīvi, balstoties uz likumu par darba kolektīvu, izskatīja savas iespējas un pieņēma 217 tūkstoš kvadrātmetru. 43 tūkstošus kvadrātmetru kategoriski atteicās pieņemt, vadoties no darbaspēka resursiem un citiem apsvērumiem. Lai gan komandēšanas metodes ir beigušās, es tomēr pamēģināju, ko tas nozīmē - šajā situācijā darboties ar komandējošām metodēm. Uzrakstīju pavēli, ar kuru centos ar varu piespiest darba kolektīvu. Bez šaubām, viņi šo pavēli noprotestēja, un man bija šī pavēle jāatceļ. Bet mēs neapstājāmies, meklējām citus ceļus. Burtiski pirms divām nedēļām parakstījām ar izpildkomiteju atsevišķu protokolu par to, ka mēs kopā ar izpildkomiteju, ar tās aktīvu atbalstu mēģināsim risināt jautājumu par 240 tūkstošu kvadrātmetru dzīvojamās platības uzbūvēšanu. Un šajā sakarībā gribu teikt, bez šaubām, mēs visi atbalstām Ministru Padomes 46.lēmumu par migrācijas pārtraukšanu. Šeit vispār nevar būt divu domu, tas ir jāievēro. Es vienkārši gribu darīt deputātiem zināmu, ka šis lēmums mūsu nozarē ievērš papildu spriegumu, jo pirmajā pusgadā mēs esam jau pazaudējuši 1000 cilvēku, tajā skaitā Rīgā vairāk nekā 600. Cilvēki aiziet uz kooperatīviem, daži no tiem, kas dzīvoja kopmītnēs, aizbrauca vispār projām no Rīgas. Diemžēl Rīgas iedzīvotāji pie mums nenāk strādāt, kaut gan darba algas mums nav no mazajām, tās ir pietiekami lielas. Mēs strādājam pēc otrā saimniekošanas modeļa. Jau esam pārgājuši uz nomas kolektīviem. Mums abi ēku celtniecības kombināti ir nomas kolektīvi, tur tiek pielietoti kooperācijas likumi. Bet vienalga cilvēkus piesaistīt darbā mēs nevaram. Tādēļ ir lūgums visām Tautas deputātu padomēm kopā ar mums risināt darbaspēka jautājumu. Lai kādi arī lēmumi tiks pieņemti, ja mēs neatrisināsim jautājumu, ka cilvēki nāks pie mums strādāt, mēs dzīvokļus neuzcelsim, vai būs Lancers vai Ivanovs, vai Liepiņš, vai kāds cits šinī amatā. Bez cilvēkiem, bez darbaspēka mēs šo uzdevumu neatrisināsim. Tas ir īsumā trijās minūtēs.

 

Priekšsēdētājs. Bija vairāk par trim minūtēm. Šeit ir sagatavots lēmuma projekts. Pirmais punkts ir standarta - “Pieņemt zināšanai...” Domāju, ka Augstākajai Padomei vajadzētu izteikt neapmierinātību ar dzīvokļu celtniecības gaitu republikā. Nu, mēs konstatējām faktu, ka pagājušajā gadā nav izpildīts plāns. Šogad atkal taisāmies neizpildīt. Vienkārši pieņemt zināšanai, es domāju, nevar, vajadzētu šo pirmo punktu mazliet citādi formulēt - ka Augstākā Padome izsaka neapmierinātību ar dzīvokļu celtniecības gaitu un sadali republikā. Tādā redakcijā vajadzētu, tad viss nostāsies savās vietās. Otrs punkts. “Vērst Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas un Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas vadības uzmanību uz vajadzīgās kontroles un saskaņotības trūkumu, praktiski risinot jautājumus, kas saistīti ar programmas “Dzīvoklis-90” izpildi Rīgā.” Trešais punkts: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam 1989.gada trešajā ceturksnī noklausīties Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka, Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejas priekšsēdētāja Jāņa Lancera pārskatu par programmas “Dzīvoklis-2000” un apakšprogrammas “Dzīvoklis-90” izpildes gaitu republikā.” Vai varam mēs šodien tā vienkārši klausīties un pieņemt zināšanai? Augstākajai Padomei jāizsaka satraukums par to, ka nerisinās šie jautājumi. Vienkārši pieņemt zināšanai ir par maz. Piekrītat? Jā. Deputātam Asarim ir kaut kas piebilstams.

 

G.Asaris. Man ir tāds jautājums biedram Lanceram. Es, protams, neatbilstu par dzīvokļu sadali, bet mani interesē, kā Valsts celtniecības komiteja vērtē vispār šos direktīvos, noteiktos skaitļus dzīvokļu celtniecības programmā “Dzīvoklis-90”, “Dzīvoklis-2000”. Vai tie tomēr nav voluntāri, nesabalansēti ar mūsu reālām iespējām un vai tie nav jāpārskata?

 

J.Lancers. Viennozīmīgi - ir jāpārskata. Un, ja šodien tiks pieņemts lēmums, ka man septembrī Prezidijā jāsniedz ziņojums, tad tur es plašāk izklāstīšu savu viedokli šajā jautājumā.

 

Priekšsēdētājs. Pareizi, vajag uzklausīt biedru Lanceru, viņš ir tam sagatavojies. tas ir labi. Biedri Cīruli, lūdzu.

 

A.Cīrulis. Saprotu, ka nevar tūdaļ šajā sesijā izskatīt šo jautājumu, bet man liekas, ka būtu lietderīgi rudenī vai pat krietni ātrāk, kad būs vēlreiz atgriešanās pie šī jautājuma, tomēr zinātniski dziļi un pamatoti izskatīt arī jautājumu par dzīvokļu sadali. Par dzīvokļu sadali visbiežāk ir neskaidrības, klīst pat dažādas tenkas un pārspīlējumi, un tas ir tādēļ, ka gluži vienkārši nav skaidrības. Piemēram, par to, cik dzīvokļu saņem karavīri, virsnieki, mums ir visdažādākie dati. Mums vajadzīgi objektīvi dati, lai Augstākā Padome varētu tos objektīvi novērtēt.

 

Priekšsēdētājs. Domāju, ka Augstākās padomes Prezidijam, noklausoties biedra Lancera ziņojumu, jāvadās no konkrētās situācijas un konkrēti jārīkojas. Piekrītat? Jā. Pirmais punkts tomēr jāmaina, un tad var to pieņemt. Balsosim. Kas par to, lai pieņemtu lēmumu par deputātu grupas pieprasījumu par kompleksās mērķprogrammas “Dzīvoklis-90” neapmierinošo izpildi Rīgā, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Vairākums. Kas pret? Nav. kas atturas? Pieci. Lēmums tiek pieņemts, pieciem atturoties.

Tālāk, biedri deputāti, mums vēl divi deputātu pieprasījumi no pagājušās sesijas - sakarā ar notikumiem Rīgā, Tereškovas ielā 25 un sakarā ar streikiem dažās rūpnīcās un organizācijās. No prokuratūras vajadzēja runāt prokurora vietas izpildītājam biedram Daukšim, bet viņš vakar vakarā saslimis, un nav kam ziņot. Atlikt uz nākošo sesiju? (Zālē - jā.) Jo biedru Lanceru vienu uzklausīt nav jēgas, tā ir tikai viena lietas puse. Atliksim? (Jā.) Varbūt vēl par “Radonu”.

 

J.Lancers. Mēs Ministru Padomē droši vien ar jums kopā uzmanīgi izskatīsim vēlreiz jautājumu par “Radonu”. Tikko Ministru Padomes Prezidijā pieņēmām lēmumu. Tur visi jautājumi tika izskatīti kopā ar zinātniekiem un komisiju.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Paliek neizskatīti trīspadsmit deputātu pieprasījumi. Tos atstāsim līdz nākošajai reizei. Var arī rakstiski atbildēt. Lai Prezidijs izlemj, kuru pieprasījumu izskatīt, bet kam atbildēt.

Biedram Paulam ir kāds jautājums.

Man arī viens jautājums, kas vakar palika gaisā karājoties. Tas mums ir jānorunā.

 

R.Pauls. (Lasa.) “Tautas deputātam...” (tas ir domāts man). “Ļoti lūdzu minēt pierādījumus tam, ka esmu paziņojis pirmajā Tautas deputātu kongresā par kaujas vienību esamību Baltijā. Pretējā gadījumā pieprasu nekavējoties sesijā publiski atvainoties. Tautas deputāts Viktors Alksnis.”

PSRS Tautas deputātu kongresā deputāts Viktors Alksnis apgalvojis, ka Latvijas teritorijā ir nodibinātas un darbojas kaut kādas kaujas vienības. Tāds bija jautājums. Tālāk es atbildēšu paša Viktora Alkšņa vārdiem, kuri bija iespiesti laikrakstā “Za Rodinu” 4.jūnijā tieši kongresa laikā, kad šis laikraksts parādījās mūsu delegācijā. “Man ir zināms, ka šādas vienības tiek veidotas. Šai ziņā ir neapgāžami pierādījumi, turklāt tie nemitīgi papildinās ar jauniem datiem.”

Biedri apakšpulkvedi, es neprasu jūsu atvainošanos.

 

Priekšsēdētājs. Jums ir iespējas tikties ne vienu vien reizi. Domāju, ka tādi jautājumi deputātiem jākārto savā starpā bez Latvijas PSR Augstākās Padomes starpniecības. Tātad pārējos jautājumus mēs atstājam uz nākamo sesiju, kā jau vienojāmies.

Kā jūs zināt, vakar tika izvirzīts jautājums, ka nekavējoties, šajā sesijā jāpieņem likums pret streikiem. Biedrs Plotnieks teica, ka juristi tādu likumu var uzrakstīt pāris stundu laikā. Pēc tam biedrs Cīrulis teica, ka dzirdējis kādu informāciju, ka Savienībā ir pieņemts kaut kāds akts. Diemžēl oficiāla apstiprinājuma tam nav. Nezinu, ko biedrs Cīrulis bija dzirdējis, tas arī nav svarīgi. Es domāju, ja arī šis likums tiks izstrādāts Savienībā, un tādam likumam ir jābūt, tad likuma nosaukumam jābūt nevis “pret streikiem”, bet “par streikiem”. Streiki mums šodien ir realitāte, īpaši ekonomiskie streiki. Cita lieta - politiskie streiki. Domāju, ka šādā likumā būs reglamentēti noteikumi, pie kādiem var streikot, pie kādiem - nevar. Būs atļaujošas un aizliedzošas normas. Nevar būt, ka būs tikai noliegums. Ja mēs tagad izstrādāsim tikai vienu daļu un pieņemsim aizlieguma normas, nerunājot par to, kas tiek atļauts, es domāju, ka ar to mēs stāvokli ne tikai neuzlabosim, bet tieši otrādi - pasliktināsim, saasināsim. tādēļ man ir konkrēts priekšlikums - sesijas vārdā, ja jūs piekrītat, uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam neatkarīgi no tā, kas tiek izstrādāts centrā, bez šaubām, konsultējoties un strādājot varbūt pat kopā, paralēli vai vienlaikus, izstrādāt likumu par streikiem un, kā tas ir pieņemts, apspriest to un varbūt nākamajā sesijā apstiprināt. Šeit, kā saka, karstu putru nevar strēbt, biedri, saprotiet to pareizi. Vai deputātiem nav iebildumu? (Zālē - Nav.) Vajag par to balsot? (Nē.) Tikai tad nekādu pretenziju, ka es esmu kaut kur pazaudējis kādu konkrētumu. Tā kā klausās visa republika, nebalsosim, nebūsim formālisti. Reizē ar to mēs esam izskatījuši sesijā ietvertos jautājumus varbūt ne pilnīgi, bet cik nu mums bija spēka. Noslēdzot sesiju, gribu teikt - tā nav pašreklāma - ka mēs kopīgi esam spēruši grūtu, bet tomēr soli uz priekšu pārbūves gaitā. Tāds mans vērtējums. (Aplausi.)

Kādi ir pārmetumi vai aizrādījumi par sesijas vadīšanu? (Nav.)

 

V.Klibiķe. Saņemts ļoti daudz telegrammu, starp tām viena patīkama telegramma par to, ka šī sesija biedra Vagra vadībā izraisa mūsos vairāk uzticības Latvijas Kompartijai. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. Ja telegramma bija adresēta man, tad to varbūt nevajadzēja tā afišēt visai republikai. (Rosība zālē.) Paldies, biedri deputāti, par kopīgo darbu! Līdz nākamajai sesijai, kurā piedalīšos kā deputāts!

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vienpadsmitā sasaukuma Augstākās padomes divpadsmito sesiju paziņoju par slēgtu.

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde