Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Piecpadsmitā sesija
Otrā sēde

1990.gada 16.februārī

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Labrīt, deputāti! Labrīt, mūsu viesi! Labrīt, visi Latvijā, kuri mūs šorīt klausās.

Turpinām mūsu sesijas darbu. Bet vispirms es gribu deputātiem paziņot, ka esam saņēmuši ļoti daudz telegrammu, vēstuļu un telefona zvanu ar pateicību un atbalstu deputātiem un mūsu sesijas darbam. Paldies visiem, kuri mums ir zvanījuši un atsūtījuši atbalsta un apsveikuma telegrammas.

Nākamais mūsu darba kārtības jautājums - par Latvijas PSR likumprojektu “Par alternatīvo (darba) dienestu”. Ziņo deputāts Leonards Bartkevičs, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks.

 L.Bartkevičs (Ventspils 145.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Pildot Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 10.novembra lēmumu, komisija ir izstrādājusi likumprojektu “Par alternatīvo (darba) dienestu”, kā arī ar to saistītos papildinājumus un grozījumus Latvijas PSR administratīvo pārkāpumu kodeksā, darba likumu kodeksā, civilprocesa kodeksā, kriminālkodeksā un ierosina to izskatīt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem. Izstrādājot likumprojektu, kā vienu no Latvijas PSR Augstākās Padomes “Deklarācijas par Latvijas valsts suverenitāti” praktiskās realizēšanas pasākumiem komisija ņēmusi vērā Latvijas PSR Konstitūciju, starptautisko dokumentu normas, citu valstu pozitīvo pieredzi šajā jautājumā, kā arī ievērojusi republikas konkrētos apstākļus.

Uz komisijas sēdēm tika uzaicināti juristi, PSRS Bruņoto Spēku un reliģisko konfesiju pārstāvji, filozofi un ikviens, kurš vēlējās izteikt savus apsvērumus. Izskatīti un daudzējādā ziņā ņemti vērā sabiedrisko organizāciju ierosinājumi. Likumprojekts ir apspriests Latvijas PSR Augstākās Padomes Jaunatnes lietu un Likumdošanas ierosinājumu komisijās, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā.

Izstrādātā likumprojekta objekts saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 61.panta 2.daļu ir pilsoņu pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība, kas neļauj dienēt karaspēkā. Likumdevējs līdz ar to noteicis, ka vienīgi pilsoņa pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība ir pamats, lai viņš pildītu alternatīvo (darba) dienestu. Tātad nekādi citi iemesli, ieskaitot idejisko vai politisko pārliecību, nevar tikt uzskatīti par pamatu alternatīvā (darba) dienesta pildīšanai. Šāda likumdevēja griba bija obligāta mūsu komisijas darbam. Citu valstu analogie likumi tāpat neparedz idejisko vai politisko pārliecību kā iemeslu alternatīvā (darba) dienesta pildīšanai. Pacifistiskās un reliģiskās pārliecības definīcijas ir dotas likumprojektā. Jānorāda, ka citu valstu likumos šādu definīciju nav. Izstrādātā likumprojekta normas attiecināmas tikai uz tām personām, kuras sava veselības vai sociālā stāvokļa dēļ atzītas par derīgām karadienestam. Šis noteikums ir papildināts ar to, ka no alternatīvā (darba) dienesta tiek pilnībā atbrīvoti augstāko mācību iestāžu dienas nodaļu studenti, garīgo mācību iestāžu audzēkņi un ordinētie garīdznieki.

Jāatzīmē, ka darba grupa, kura PSRS Ministru Padomes Prezidija uzdevumā izstrādāja PSRS likumprojektu par pilsoņu apziņas brīvību un reliģiskajām organizācijām, deva šādu priekšlikumu: “Personām, kuras savas reliģiskās pārliecības dēļ nevar pildīt aktīvo karadienestu, tas katrā atsevišķā gadījumā ar tiesas lēmumu var tikt aizvietots ar citu pilsoņa pienākumu vai dienestu pildīšanu.” Arī mēs uzskatījām, ka galvenais nav tas, lai radītu cilvēkam kaut kādas līdzīgas grūtības kā karadienestā, bet gan tas, lai pilsoņiem ar attiecīgiem uzskatiem arī dotu iespēju pildīt savu konstitucionālo pienākumu pret sabiedrību.

Lai ievērotu samērību ar aktīvu karadienestu, komisija uzskatīja par nepieciešamu noteikt alternatīvā (darba) dienesta ilgumu 36 mēneši, bet augstskolu absolventiem - 18 mēneši, tas ir, pusotras reizes ilgāku laiku nekā aktīvajā karadienestā. Šādas ilguma normu attiecības ir arī citu valstu praksē.

Alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas laikā pilsonim jāveic mazkvalificēti darbi likumā norādītajās neražojošajās sfērās, kas ļoti nepieciešamas sabiedrībai, it sevišķi veciem, slimiem vai vientuļiem pilsoņiem. Pie tam, pildot alternatīvo dienestu, pilsoņiem netiek mainīta pastāvīgā dzīvesvieta, izņemot 9.pantā paredzētajos gadījumos, kad jāpiedalās dabas katastrofu vai nelaimes gadījumu seku likvidēšanā. Pilsoņu tiesības vai brīvības tiek ierobežotas tikai atsevišķos noteiktos gadījumos. Komisija uzskatīja, ka, ieturot šādus principiālus noteikumus, valstij, pirmkārt, nav jāuzņemas rūpes par pilsoņu izmitināšanu, laika režīmu, apgādi, uzraudzību, ēdināšanu, apģērbu un tā tālāk. Otrkārt, pilsonis, veicot darbu noteiktajā nozarē savā dzīvesvietā un saņemot nopelnīto algu, pilnībā nodrošina savas materiālās un garīgās vajadzības.

Likumprojekta darbība un mehānisms savā sākuma stadijā ir nedaudz saistīts ar rajonu (pilsētu) iesaukšanas komisijām aktīvajā karadienestā, tas ir, ar PSRS likumu par vispārējo karaklausību. Paredzēts, ka pilsoņa iesniegums par alternatīvo (darba) dienestu aptur iesaukšanu aktīvajā karadienestā. Iesaukšanas apturēšana pamatojas uz preventīviem (piespiedu) mehānismiem. Saņemot iesniegumu, iesaukšanas komisija ir spiesta dot tam attiecīgu virzību, reizē liedzot iespēju pilsoni iesaukt karadienestā. Bet pat tad, ja iesaukšanas komisija uzskatītu, ka tādam iesniegumam nav juridiskas nozīmes, arī tādā gadījumā nebūtu tiesiska pamata pilsoņa saukšanai pie kriminālatbildības par izvairīšanos no iesaukšanas aktīvajā karadienestā. Pilsoni, kurš iesniedzis iesniegumu iesaukšanas komisijai, līdz šī iesnieguma izskatīšanai pēc būtības nevar saukt pie kriminālatbildības par izvairīšanos no aktīvā karadienesta.

Likumprojektā paredzētās alternatīvā (darba) dienesta lietu komisijas uzdevums ir tikai pārliecināties, vai iesniedzējam viņa specifiskā vai reliģiskā pārliecība tiešām neļauj dienēt karaspēkā. Komisijas neatkarība tiek nodrošināta tādējādi, ka to izveido likumdošanas orgāns, iekļaujot tās sastāvā kā deputātus, tā arī sabiedrības pārstāvjus.

Pieļaujot, ka būs strīdi par to, vai pilsoņa iesniegums par alternatīvo dienestu ir apmierināms vai noraidāms, jebkurā strīdus gadījumā komisijas lēmums izskatāms tiesā kā orgānā, kas ir pilnvarots izšķirt strīdu par likuma piemērošanu.

Likumprojektā paredzēts, ka alternatīvā dienesta izpildi neražojošās sfērās sīkāk reglamentē Latvijas PSR Ministru Padomes Nolikums par alternatīvo (darba) dienestu.

Pilsoņu nosūtīšanu alternatīvajā (darba) dienestā, kontroli par atbrīvošanu no tā, kā arī dienesta izpildes atlikšanu izlemj rajona vai pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja. Izpildkomitejas lēmums likumprojektā paredzētajos gadījumos ir obligāts uzņēmuma, iestādes un organizācijas administrācijai. Savukārt uzņēmuma, iestādes un organizācijas administrācijas pienākums ir nodrošināt pilsoni ar darbu, nepieciešamo inventāru, kā arī apmaksāt veikto darbu. Administrācijai ir tiesības piemērot darba likumdošanas pārkāpumu gadījumos pret pilsoni visus disciplināros sodus, izņemot likumprojektā paredzētos izņēmumus.

Alternatīvā (darba) dienesta izpilde pamatojas uz administratīvo aktu - izpildkomitejas norīkojumu, līdz ar to arī pilsoņa atbrīvošana no darba var tikt izdarīta tikai uz administratīvā akta pamata, tas ir, darba līguma jebkāda laušana var tikt izdarīta tikai ar izpildkomitejas lēmumu. Administrācija pēc savas iniciatīvas bez izpildkomitejas lēmuma nav tiesīga pilsoni, kas izpilda alternatīvo (darba) dienestu, atbrīvot no darba pat Latvijas PSR darba likumdošanas 33.pantā paredzētajos gadījumos. Pie tam, pārkāpjot darba disciplīnu, neattaisnoti kavējot darbu, atrodoties darbā iereibušā stāvoklī, kā arī izdarot citus pārkāpumus, pilsonis, kurš pilda alternatīvo (darba) dienestu, tādā veidā pieļauj ne tikai disciplinārus, bet arī administratīvus pārkāpumus.

Komisija ir iesniegusi arī attiecīgu projektu par Latvijas PSR administratīvo pārkāpumu kodeksa papildinājumiem šajā daļā, tāpat arī par papildinājumiem kriminālkodeksā.

Šādas atbildības noteikšana ir piespiedu mehānisms likuma reālai darbībai. Likumprojekts “Par alternatīvo (darba) dienestu” neregulē nekādus noteikumus, kas saistīti ar karastāvokli vai karadarbību, jo likumprojekts ir izstrādāts mierlaika vajadzībām un karastāvokļa vai karadarbības gadījumā ikviena likuma darbība var tikt apturēta vai atcelta.

Cienījamie deputāti! Mūsu komisija godprātīgi centās izpildīt tai uzticēto uzdevumu. Tagad ir jūsu kārta pielikt savu sirdi, prātu, lai tauta saņemtu likumu, kā tā no mums prasa savas jaunās paaudzes morālās un garīgās veselības vārdā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, vai ir jautājumi? Deputāts E.Lavendelis, lūdzu!

 

E.Lavendelis. (No zāles.) Jautājums nav dzirdams.

 

L.Bartkevičs. Jā, es to attiecināju uz tām augstskolām, kurās nav kara katedras.

 

(No zāles.)

 

L.Bartkevičs. Viņi alternatīvajā dienestā tiks iesaukti uz 18 mēnešiem.

 

(No zāles: Pēc pabeiganas?)

 

L.Bartkevičs. Pēc pabeigšanas.

 

Priekšsēdētājs. Vai tad tas nav saistīts ar to, vai students apmeklē katedru vai neapmeklē?

 

L.Bartkevičs. Ir noteikta kārtība, kam jāapmeklē un kam nav jāapmeklē katedra. Ir savi likumi. Tāpēc mēs nenosakām.

 

Priekšsēdētājs.Vēl, lūdzu, ir jautājumi? Paldies, jautājumu nav. Tālāk ir pieteikušies deputāti debatēs, bet, man liekas, lai būtu vēl lielāka skaidrība, pirmajam vārds jādod republikas kara komisāram ģenerālim J.Dūdam. Un tad varbūt arī radīsies jautājumi. Lūdzu!

 

J.Dūda (Rīgas 64. vēlēšanu apgabals).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jautājums par alternatīvo dienestu, ko mēs šodien izskatām, ir ļoti savlaicīgs, ļoti interesants un tanī pašā laikā ļoti atbildīgs.

Es gribētu teikt, ka mani domubiedri, pa lielākai daļai virsnieki, kuri man pakļauti un arī nāk no karaspēka daļām, piekrīt, ka nu tiešām ir pienācis tas laiks, kad likums par alternatīvo dienestu ir jāpieņem. Par to nevienam nav nekādu šaubu, bet acīmredzot to nevar pieņemt tādā variantā, tādā veidā, kā šeit ieteica komisijas priekšsēdētājs. Kāpēc? Vai es nonāku pats ar sevi pretrunās?

Nebūt ne. Es jums to pierādīšu pašās beigās savos priekšlikumos. Lieta ir pavisam cita.

Mūsu Konstitūcija, PSRS Konstitūcija, tomēr uzskata, ka ar karaspēku saistītie jautājumi ir PSRS prerogatīva. Jūs varat iebilst, ka alternatīvais dienests nav karaspēka sastāvā, tas ir ārpus karaspēka. Jā. Bet tomēr lemj kara komisariātu iesaukšanas komisijas, un galu galā principā Bruņoto Spēku komplektēšanas jautājums ir PSRS Aizsardzības ministrijas kompetencē. Otrkārt, es personiski nesaprotu, kā varēs pildīt divus likumus, jo vispārējās karaklausības likums ir PSRS Prezidija parakstīts un otrs būs tas, ko pieņems mūsu Augstākā Padome, godātie deputāti. Tad kādu likumu man kā kara komisāram pildīt?

Acīmredzot, tā kā aizsardzības resors pakļauts Baltijas kara apgabala pavēlniekam un ģenerālštāba priekšniekam, kā arī aizsardzības ministram, es būšu spiests pildīt veco likumu, jo jaunais nav saskaņots ar PSRS vispārējās karaklausības likumu.

Uz odienu, lai jūs zinātu, PSRS Augstākajā Padomē ir izstrādāts likums par aizsardzību, un tā 38.pantā arī ir paredzēts alternatīvais dienests. Acīmredzot ne tāds kā mūsu. PSRS tautas deputāti, kuri atrodas šeit, apliecinās, ka tas patiešām tā ir.

Ne mazāka nozīme ir arī tiem mobilizācijas resursiem, kas var pēc tam atgriezties rezervē karaspēka vajadzībām.

Kaut es arī pats esmu komisijas loceklis, domāju, ka šajā projektā nav konkrēti pateikts, pēc kādiem kritērijiem nosakāms, kas ir pacifists, nav noteiktas konkrētas profesijas, kādās šie cilvēki strādās, kā tas ir izdarīts, piemēram, Rietumvācijā. Runājot par formām un metodēm, par dokumentiem, kas jāizstrādā mūsu republikas Ministru Padomei sakarā ar šo dienestu, jāteic, ka tas arī vēl nav izdarīts. Šodien, manuprāt, nav izstrādāts 34.pants, tas ir, par neiesaukšanu ģimenes stāvokļa dēļ, ja pilsonim māte vai tēvs ir 1. vai 2.grupas invalīdi. Neiesaucam, ja viņi ir nespēcīgi un ir viens apgādnieks. Šis pants ir vajadzīgs arī likumā par alternatīvo (darba) dienestu, bet projektā tas nav izstrādāts. Vēl es gribētu teikt, ka acīmredzot mums vajag noskaidrot, kuru reliģiju pārstāvjiem aizliegts ņemt rokā ieroci, un tas jāieraksta likumā. Mūsu republikā pamatā ir luterāņi, katoļi, pareizticīgie, kuriem ticība neaizliedz ņemt ieroci. Savā dzīvē esmu sastapies ar baptistiem. Šīs ticības atsevišķu sektu pārstāvjiem ir aizliegts ņemt rokās ieroci. Šo jautājumu arī vajag noskaidrot.

Es nevaru, cienījamie deputāti, piekrist tam, ka alternatīvajā dienestā dienēs 36 mēnešus. Nu kāpēc tad es iešu dienēt jūrniekos - arī 36 mēnešus? Ja rauga citu valstu pieredzi, tad tur alternatīvais dienests nav pievilcīgs. Tas ir pats sliktākais, pats grūtākais, pats smagākais, tie, vārdu sakot, ir netīri un nelabi darbi. Vācijas Federatīvajā Republikā viņi strādā leprozorijos, slimnīcās, psihiatriskajās slimnīcās un tā tālāk. Francijā alternatīvajā dienestā dienē 24 mēnešus 12 mēnešu vietā. Bet aģitēt pret karadienestu kategoriski aizliegts ar likumu. Portugālē un Turcijā, NATO valstīs vispār šis jautājums ir aizliegts un visi dienē, tur neatzīst alternatīvo dienestu. Arī Beļģijā ir tāpat kā Francijā. Šveicē var atpirkties, tur samaksā tā saukto rekrūšu naudu un ej mierīgi uz mājām. Beļģijā katrs piektais iesaucamais tikai saucas jauniesaucamais, tur tāds jautājums, teiksim, nav risināms. Tāpēc es domāju, ka šo lietu mums vajadzētu izskatīt ļoti nopietni.

Un vēl kas man krīt acīs. Mēs likuma projektu publicējām presē nesen, bet acīmredzot vajag mazliet vairāk laika, lai cilvēki izlasa un lai var izskatīt arī priekšlikumus. Lai nebūtu steigas. Kur mēs steidzamies, man tas nav saprotams.

Lai es nenonāktu pats ar sevi pretrunā, kā teicu, cienījamie deputāti, sākumā, es gribētu izteikt dažus priekšlikumus. Ja jau šodien jūs gribat pieņemt, tad vajag pieņemt ne likumu, bet lēmumu un lēmumā ielikt vēl vairāk punktu, aizsūtīt ar mūsu deputātiem uz PSRS Augstāko Padomi, lai ātrāk izlemj tur šo jautājumu, un tad nebūs nekādas konfrontācijas un viss būs mierīgi un miermīlīgi. Jūs saprotat, nevaram taču mūsu zēnus likt iekšā cietumā ne par ko. Un otrais: ja nu pieņemam likumu, tad es ierosinu, ka pieņemsim, bet ar tādu piezīmīti, ka spēkā stājas tikai tad, ja būs pieņemts PSRS jaunais likums. Jūs zināt, kāpēc tā. Faktiski mūsu valstī likuma par alternatīvo dienestu nav. Bet dabā, acīmredzot es varu tā izteikties, tas eksistē. Eksistē tāpēc, ka celtniekiem, dzelzceļniekiem un tā tālāk nav vienā otrā daļā kārtības, un tāpēc jau tas jautājums šodien ir. Acīmredzot pēc šīm visām publikācijām varam izskatīt. Manuprāt, šeit nav vēl lemts arī par studentu iesaukšanu, to studentu iesaukšanu, kuri atsakās apmeklēt kara katedru. Acīmredzot šodien nav lemts par to, ka ir stipri, spēcīgi jaunieši, bet viņiem kaut kas, kā latvieši mēdz izteikties, nav mājās, mazliet debili. Viņš taču var mierīgi strādāt, viņš var dienēt bez ieroča.

Acīmredzot pavasarī, kā es saprotu, būs ne aizsardzības ministra un, dabiski, arī ne mana pavēle par iesaukšanu, bet būs PSRS Augstākās Padomes Prezidija un attiecīgi arī mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmums par iesaukšanu ar Anatolija Gorbunova parakstu. Tas nozīmē, ka šajā jautājumā strādās vietējo padomju orgāni, tātad tas arī kaut ko izmaina. Nu, un es galu galā gribu pateikt jums to, ka šodien mēs nezinām, cik puišu vēlas dienēt alternatīvajā dienestā.

Tagad pāris vārdu atļaujiet man izteikt tādā jautājumā, kas varbūt neattiecas uz alternatīvo dienestu, bet, ja jūs piekritīsit un pieņemsit pirmo priekšlikumu, ka mums vajag mainīt daudz ko vispār dienesta jautājumā, piemēram, iesaukt ne 18 gadus vecus zēnus, bet 19. Es paskaidrošu, kāpēc. Mēs kādreiz iesaucām 19 gadus vecus zēnus, un armijā bija vairāk kārtības, jo pa vienu gadu viņš kā vīrietis bija nobriedis. Viņš netaisa visādus brīnumus. Viņš nedara visādus nedarbus. Otrkārt, 19 gadu vecumu sasniedzis zēns ir pabeidzis skolu, nokārtojis visu ar augstskolu, ar citām mācību iestādēm, un atkal nekādu jautājumu un rīvēšanās šeit nav. Manuprāt, tas būtu loģiski. Un vēl viens moments. Es saprotu, ka man būs oponenti. Vajag iesaukt vienreiz gadā, un iesaukt, protams, es lieku priekšā pavasarī. Kāpēc? Mani motīvi ir sekojoši.Pirmkārt, pavasarī ir labāki klimatiskie apstākļi. Lidojumi netiek atcelti, nav sniega, nav miglu un puteņu, un zēni mierīgi aizlido uz karaspēka daļām. Otrkārt, pavasarī un vasarā nav tik krasas izmaiņas kā rudenī vai ziemā, nonākot citos apstākļos, reizēm pat aukstumā. Pierašana pie armijas lietām arī ir vieglāka. Treškārt, laikam valstij tas izmaksā diezgan daudz. Es zinu, ka mani oponenti šodien jautās: “Bet ko tad pārējos piecus mēnešus darīs mācību karaspēka daļas?” Es atbildu. Pārējos piecus mēnešus karaspēka daļās mācīs rezerves karavīrus un papildus mācīs rezerves virsniekus, tā ka bezdarbības nebūs. Mans pirmais prieklikums tiei balstās uz šo jautājumu.

Un vēl viens jautājums, lūdzu, atvainojiet, varbūt mazliet no tēmas uz sāniem... Mani iesauca no Viļānu ielas, no bijušā sieviešu pārsūtīšanas cietuma. Pēc 30 gadiem tur atgriezos, nekas nav darīts. Nu, mīļie cilvēki, dārgie deputāti, vai tad tiešām mums nerūp mūsu jauniešu veselība, viņu liktenis? Jūs saprotiet, kas par lietu, es patlaban mēģinu celt tur kaut kādu, kā es saku, šķūni ar Latvijas PSR Ministru Padomes palīdzību. Bet tas jau nav viss. Tur vajadzīgs klubs, ēdnīca, pirts, viesnīca un tā tālāk. Brīnišķīgi, arī varbūt šodien tur kaut kā var iztikt. Mēs to šķūni uzcelsim, mēs tur risināsim. Bet mums taču nav poliklīnikas ar visām ietaisēm, kas atbilstu šodienas prasībām, un tāpēc mums ļoti daudzus zēnus, gadā līdz 20 un vairāk, atsūta no armijas atpakaļ kā iesauktus nepareizi, tāpēc ka ārsti kļūdās. Tas nozīmē, ka kļūdījušies ārsti rajonu komisijās, bet arī mūsējie kontrolē un mūsējie republikā arī kļūdās.

Un pēdējais. Avīzēs, runās, kuluāros un citur bija izskanējis tāds jautājums: “Cik no Latvijas šis kara komisārs ir aizsūtījis uz Aizkaukāza republikām?” Lai nebūtu nekādu pārpratumu, lai būtu skaidrs visiem, es atbildu: “Rudens iesaukumā aizgāja 55 zēni, pagājušajā gadā un pavasara iesaukumā aizgāja 68 zēni. Tas nozīmē, ka tur kopā dienē patlaban 123 cilvēki. Ne jau visi no iesauktajiem dienēja iekšlietu karaspēka daļās, citi dienēja robežsargos, citi - sakarniekos un citur. Avīžu publikācijās bija izvirzīts jautājums, cik ir nosūtīti uz Aizkaukāzu no Baltijas kara apgabala. Es zinu, ka līdz šodienai no karaspēka daļām, kas padotas biedram Kuzminam, neviens. Tā arī ģenerālis Sēja paskaidroja. Varbūt ir nosūtīti no Iekšlietu ministrijai pakļautajām karaspēka daļām. Tas ir cits jautājums un pavisam cita lieta.

Savus prieklikumus, ja nav iebildumu, un arī konkrētas izmaiņas dažos pantos atdošu priekšsēdētājam.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Atļaujiet man, ģenerāli, nedaudz precizēt un uzdot dažus jautājumus, kā mēs norunājām.

Jūs teicāt - veikt nelabus darbus. Acīmredzot bija domāts - grūtus un smagus darbus.

 

J.Dūda. Protams, protams. Pēc 30 gadiem, kuri nodzīvoti ārpus Latvijas, varbūt es neprecīzi izteicos. Atvainojiet.

 

Priekšsēdētājs. Bet man ir jāprecizē, jo mēs varam sākt nevajadzīgi apspriest jūsu izteikumus. Otru jūsu izteikumu “nav viss mājās” es sapratu tā, ka tas nozīmē dažādu intelekta un izglītības līmeni.

 

J.Dūda. Protams. Es teicu konkrēti - debili.

 

Priekšsēdētājs. Jā, un sekojošais jautājums. Es pilnīgi piekrītu, jūs sākāt ar pašu galveno jautājumu, proti, ka mūsu likums, ja mēs viņu pieņemsim, nonāks pretrunā ar PSRS likumu. Nu, tādas pašreiz ir likumdošanas perioda problēmas. Tas vēl nebūtu tas smagākais vai grūtākais, par ko mums būtu šobrīd jādomā.

Bet mums, likumdevējiem, jādomā arī par jums, mūsu ģenerāli, par mūsu republikas kara komisāru. Kā jums rīkoties, ja jūs tiešām nokļūsiet divu likumu kompetencē?

Jūsu jautājums ir vietā, un uz to mums, godātie deputāti, būs jāatbild. Jāatbild pašiem sev un mūsu kara komisāram. Bet jautājums ir sekojošs. Jūs ierosināt griezties vēl PSRS Augstākajā Padomē jeb PSRS Aizsardzības ministrijā, bet kur tad vēl augstāk var griezties, ja mēs esam griezušies PSRS Tautas deputātu kongresā! Protams, izklāstot šo problēmu populārā veidā. Jo visu izrunāt par alternatīvo dienestu desmit minūtēs nevar, un tomēr mēs esam griezušies un ļoti lūguši. Šī problēma mums ir ļoti asa. Jūs pats sakāt, ka jūs kā speciālists esat par alternatīvo karadienestu, ka tādam ir jābūt. Protams, jāņem vērā visas jūsu piezīmes un ieteikumi, tie ir diskutējami, tie ir jāapspriež. Bet PSRS Aizsardzības ministrija uz mūsu prieklikumu, uz mūsu ieteikumu iet parlamentāro ceļu saskaņā ar PSRS Konstitūciju atbild pēc būtības tā, ka šis jautājums ir izdomāts, ka nekādas problēmas šeit nav. Līdz ar to rodas jautājums, kādu ceļu mums iet tālāk. Mēs sakām, ka mums ir problēmas, PSRS Aizsardzības ministrija saka, ka problēmu nav.

Dabiski, ka PSRS Augstākā Padome acīmredzot ņems vērā PSRS Aizsardzības ministrijas domas. Kā cīnīties? Gaidīt, kamēr mums šī problēma pāraugs tādos konfliktos, ka mums cits nekas neatliks, kā tos risināt visā PSRS teritorijā, jeb tomēr sākt risināt mums pašiem un, protams, vēlreiz griezties PSRS Augstākajā Padomē, izsakot ne tikai savu stingru viedokli, ka alternatīvais dienests ir vajadzīgs, bet piedāvājot savu konkrētu projektu un iestājoties par šo projektu? PSRS Augstākajā Padomē un kongresā esmu pārliecinājies, ka runāšana vien pat neizsauc pārdomas, tā ir tikai tāda parunāšana; pats galvenais, kad sākas darbs. Šī situācija ir tāds pārejas periods, kurā mums visiem ir ļoti grūti, bet kādu citu ceļu lai mēs izvēlamies?

 

J.Dūda. Cienījamais priekšsēdētāj, acīmredzot es tomēr būšu spiests pildīt PSRS vispārējās karaklausības likumu. Es no tā aiziet nevaru, tas ir dabiski. Otrs jautājums. Jūs teicāt, ka tikāt griezies PSRS Aizsardzības ministrijā kā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs. Tas ir ļoti pareizi. Bet, ja nu šodien mūsu republikas deputātu lēmumu aizsūtītu nevis PSRS Aizsardzības ministrijai - man ir skaidra viņu nostāja - , bet gan PSRS Tautas deputātu kongresam, komisijai un prezidijam un pieprasītu līdz pavasara iesaukšanas sākumam jautājumu izlemt? Pretējā gadījumā iesaukšanas jautājums var palikt neatrisināts.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, pirmā atbildes puse ir skaidra, bet otrā puse - ne visai. Mēs jūsu klātbūtnē pagājušajā sesijā jau pieņēmām tādu lēmumu un Latvijas PSR Augstākās Padomes vārdā aizsūtījām PSRS Augstākajai Padomei. Tajā sesijā, ja jūs atceraties, biedram V.Bresim un man bija uzdots šos jautājumus kārtot un personiski atbildēt. Mēs centāmies izpildīt šo uzdevumu, ne tikai aizsūtot, iesniedzot un runājot kongresā, bet arī personiski tiekoties ar PSRS aizsardzības ministru D.Jazovu un vēlreiz izklāstot viņam visas detaļas, kas saistītas ar šo problēmu. Jūs acīmredzot neatbildēsit uz manu jautājumu?

 

J.Dūda. Es atbildēšu.

 

Priekšsēdētājs. Tas ir ļoti labi. Lūdzu.

 

J.Dūda. Biedri Gorbunov, es atbildēšu uz jūsu jautājumu. Lieta ir tāda, ka mēs pagājušajā sesijā pieņēmām likumu par Latvijas jauniešu dienestu. Tas bija viens moments. Un otrs moments. Vēl mēnešus trīs atpakaļ jautājums par alternatīvo dienestu ne tikai pie mums, bet arī citās republikās nestāvēja tik asi. Patlaban situācija ir tāda, ka, vai nu vēlaties vai ne, vadībai Maskavā, ne tikai PSRS Aizsardzības ministrijai, bet arī PSRS Augstākajai Padomei, kongresam, prezidijam un komisijai ir jāliek lietā visi paņēmieni, lai tomēr pārliecinātu vai pat piespiestu pieņemt šo likumu. Citas izejas es šodien neredzu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, es jums pilnīgi piekrītu. Vai, lūdzu, vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu. PSRS tautas deputāts A.Eizāns.

 

A.Eizāns.

Pirmais jautājums. Kā jūs vērtējat PSRS Aizsardzības likumprojektā 38.pantu par ārpusmilitāro dienestu, vai tas vispār pieņemams? Otrs jautājums. Jūs eit izteicāt tīri jaukus priekšlikumus. Vai jūs un jūsu padotie virsnieki šos priekšlikumus ir iesnieguši pa savu militāro līniju? Un pēdējais jautājums. Vai jūs kā republikas kara komisārs, kurš iesauc mūsu puišus dienestā, esat kaut kādā veidā oficiāli protestējis tajos gadījumos, kad šie puiši tiek sakropļoti, nogalināti, kad viņiem tiek radīti necilvēciski dzīves apstākļi? Lūk, mani trīs jautājumi.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, runājiet ļoti īsi, sevišķi par 38.pantu, jo deputātu rīcībā nav šī panta, un mums būs grūti diskutēt ar jums.

 

J.Dūda. Es atbildēšu ļoti īsi. Pirmais jautājums par Aizsardzības likuma 38.pantu. Tas pagaidām ir projektā. Tiek atzīts, ka alternatīvais dienests ir vajadzīgs, ka tas var attiekties uz dažādām profesijām, bet, saskaņā ar PSRS Ministru Padomes lēmumu, tas varētu būt saistīts ar celtnieku, dzelzceļnieku un dažām citām profesijām. Domāju, ka šo jautājumu vajag paplašināt ar mūsu priekšlikumiem un novest līdz galam.

Otrs jautājums. Jā, cienījamais PSRS tautas deputāt Eizān, ar savu parakstu esmu iesniedzis PSRS aizsardzības ministram visus mūsu priekšlikumus. Proti, ne ar Latvijas PSR kara komisāra ģenerālmajora Jāņa Dūdas parakstu, bet gan ar manu kā Latvijas PSR virsnieku sanāksmes priekšsēdētāja parakstu. Lēmums par virsnieku sapulcēm pieņemts nesen. Šādas sapulces republikā ir notikušas, tajās bija ļoti daudz priekšlikumu aplūkojamajā jautājumā. Tie apkopoti uz piecām mašīnraksta lapām. Priekšlikumi nosūtīti PSRS aizsardzības ministram ģenerālim D.Jazovam, arī PSRS Augstākās Padomes Konstitūcijas komisijai. Tur vajadzētu būt mūsu vēstulei, ja viņa nav pazudusi.

Trešais jautājums. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos. Arī es kā kara komisārs daru visu iespējamo, kad pie manis griežas vecāki, kuru bērni atsevišķās karaspēka daļās ir sisti vai par kuriem ņirgājas. Ne visām karaspēka daļām var piezvanīt. Ja ir tāda izdevība, telefoniski vai ar telegrammu ziņojam kara apgabala prokuroram, kara apgabala galvenajam ārstam, kā arī virspavēlniekam vai politdaļas priekšniekam. Rakstisks sūtījums uz karaspēka daļām, kur pastāv ārpusreglamenta attiecības, nedod rezultātus. Izmantojot ātru sakaru iespējas, esmu palīdzējis vairāk nekā 200 cilvēkiem. Tikai šogad vien pie manis griezušies personiski jau 80 cilvēki par šiem jautājumiem.

 

Priekšsēdētājs. Jā, tas ir tiesa. Republikas sabiedrībai arī droši vien būtu jāzina, ka, lai gan sabiedriskās organizācijas palīdz - un daudz palīdz šajos jautājumos - , tomēr galvenokārt ar šiem jautājumiem nodarbojas kara komisariātos, kur arī vispirms jāgriežas. Pēc tam var lūgt sabiedrisko organizāciju palīdzību vai arī lūgt vērtēt šo darbu. Bieži notiek tā, ka sabiedriskā organizācija sāk darboties, bet kara komisariāts pat nav sācis šo problēmu pētīt jeb vispār nav piedalījies tās risināšanā. Un jau iezīmējas vērtējums, ka kara komisariāts it kā neko nav darījis šai sakarā.

 

J.Dūda. Tas nav galvenais, es atvainojos. Galvenais ir tas, ka šīs organizācijas vilcina laiku, saasina problēmu. Tad gadās, ka zēns nāk konfliktā ar likumu. Tad viņa liktenis tiek nodots kara tribunālam. Patlaban viena otra organizācija tā dara. Es gribu pastāstīt, kā bija ar Agri Siksnu, ko sievietes šeit gandrīz jau apraudāja 1 gadu un 4 mēnešus.

 

Priekšsēdētājs. Es jūs lūdzu, ģenerāli, varbūt ar piemēriem tagad ne, mums jāspriež par likumu. Piemēru dzīvē ir daudz, un tie ir dažādi. Vai ir vēl, lūdzu, jautājumi konkrēti par likumprojektu?

PSRS tautas deputāts Dainis Īvāns, lūdzu.

 

D.Īvāns.

Jūs, runājot par likumprojektu, minējāt to, ka likumprojekts jāiesniedz Padomju Savienības valdībai un tā tad varētu akceptēt. Bet tas būtu no PSRS likumu viedokļa. Tajā pašā laikā pat mūsu pašreizējā Konstitūcijā Latvija ir suverēna neatkarīga valsts, kura iestājusies valstu savienībā un deleģē kaut kādas noteiktas funkcijas arī armijas jautājumā. Šinī gadījumā mēs zinām, ka šīs funkcijas pat esam deleģējuši. Vai jums ir kādi priekšlikumi, lai šajā armijas jautājumā Latvija varētu realizēt savu neatkarību un suverenitātes tiesības, lai Latvijas tauta būtu noteicēja gan par alternatīvā dienesta likuma pieņemšanu, gan par visiem pārējiem jautājumiem, kas saistās ar armiju?

 

J.Dūda. Jautājums man ir saprotams, bet, lai cik suverēna nebūtu mūsu republika ekonomiski un politiski un lai kādas deklarācijas mēs nepieņemtu, kā mēs to izdarījām vakar, tomēr Bruņotie Spēki pagaidām paliek PSRS rīcībā, un, izejot no tā, šodien reāli jārīkojas. Cits jautājums, kā tālāk šis jautājums tiks risināts. Varbūt tiešām Varšavas organizācijas valstu un NATO valstu starpā būs tik neliels pretrunu līmenis, ka mums šeit pietiks vienas divīzijas. Bet patlaban es uzskatu, ka patiesība ir tāda.

 

Priekšsēdētājs. Vēl, lūdzu, ir jautājumi? Nav. Paldies.

Pirms turpinām darbu, mums vajadzētu aicināt, lai komisija turpinātu izstrādāt un fiksētu visus mūsu priekšlikumus, aizrādījumus, iebildumus. Būtu pareizi, ja komisiju turpinātu vadīt deputāts L.Bartkevičs, jo šī komisija jau ir veikusi ļoti lielu darbu un tai būtu jāturpina strādāt.

Par komisijas locekļiem. Mūsu kara komisārs ļoti aktīvi ņēmis dalību šī likumprojekta izstrādē, un viņam arī turpmāk būtu jādarbojas komisijā. Tālāk deputāts Timofejs Duškevičs, Jānis Muižnieks, kas nav deputāts, bet ir Latvijas PSR Augstākās Tiesas loceklis deputāts Jānis Salenieks, Juridiskā centra vadītājs. Vēl ierosina komisijā iekļaut Marinu Siņeļņikovu - Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes sekretāri. Protams, mēs šo sarakstu varam turpināt, un, ja kāds uzskata, ka viņam nav dota iespēja darboties šajā komisijā mūsu šīsdienas sesijas laikā, var celt iebildumus. Lūdzu, kādi ir jūsu prieklikumi un domas?

 

D.Īvāns. Es lūdzu šajā komisijā iekļaut arī LTF demilitarizācijas komisijas priekšsēdētāju Eināru Repši, jo viņš ar šiem jautājumiem ir darbojies un, varētu teikt, ir gandrīz profesionālis.

 

Priekšsēdētājs. Einārs Repše tuvojas profesionālismam. Lūdzu, vēl. No militārpersonām neviens nevēlas? Ģenerālis J.Dūda pārstāvēs visus, vairāk nevajag, labi. Vai ir iebildes pret šādu komisiju? Tā ir komisija, kura ir izstrādājusi projektu, tā ir redakcijas komisija mūsu sesijas darba laikā. Ir vajadzība balsot? Nav. Paldies.

Pirms sāk runāt PSRS tautas deputāts Latvijas PSR tieslietu ministrs Skudra, man ļoti īsa replika vai paskaidrojums. Vakar, tiekoties ar mūsu virsniekiem šeit, Politiskās izglītības nama priekšā, un arī, klausoties ģenerāli J.Dūdu, parādās mūsu izpratnes dažādas nianses, kuras vajadzētu sākt tomēr izprast vienoti. Mēs sakām: tā ir Savienība, un tā ir republika. Armija, tā pieder PSRS, un otrā pusē ir viss, kas saistīts ar republiku. Jāņem vērā, ka tomēr noteicošā ir PSRS un, ja republika kaut ko šeit dara citādi, tad viņai jāorientējas uz PSRS. Tīri no tiesiskā viedokļa to varētu traktēt kā PSRS likumu un republikas likumu. Bet vajag to traktēt tiesiski ļoti precīzi, nevis vispārīgi. Es vakar ar virsniekiem runāju, prasīju, bet kas tad ir PSRS? Vai PSRS neveido un neattīsta republikas, tas ir - mēs? Šo niansi mēs kaut kā līdz galam neizprotam, un tad mums rodas savstarpējs aizdomīgums, kas dažbrīd beidzas ar apvainojumu. Vieni grib būt PSRS sastāvā, citi negrib būt PSRS sastāvā - tikai tāpēc, ka viņi grib izmainīt PSRS likumus. Šīs nianses mums vajadzētu tomēr vienoti izprast, jo PSRS - tā ir republikas, un republikām ir tiesības arī iesniegt priekšlikumus un izmainīt PSRS likumus. Kas tad cits, ja ne republikas, dzīvos pēc šiem PSRS likumiem? Jāsadala kompetence starp PSRS federācijas likumiem un republikas likumiem, un tad, protams, federatīvais likums ir federatīvais likums un visi republiku likumi ir republiku likumi. Izejot no PSKP programmas nacionālajos jautājumos, republika lemj visus jautājumus, kas attiecas uz republiku, tās dzīvi, izņemot tos jautājumus, kurus republika nodot Savienības pārziņā. Man liekas, ka, ja mums visiem šo jautājumu izpratne būtu precīzāka, tad dažbrīd zustu šis aizdomīgums, bet mēs varbūt vairāk un konstruktīvāk darbotos.

Vārds PSRS tautas deputātam V.Skudram, republikas tieslietu ministram.

 

V.Skudra.

Cienījamais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Pirms es sāku savu līdzziņojumu, es gribētu jums jautāt, kā man rīkoties? Vai runāt par piezīmēm, kas man ir attiecībā uz likumprojekta pantiem, vai tikai par problemātiskiem jautājumiem? Pirmajā gadījumā tas var aizņemt zināmu laiku, un, ja es nerunāju par pantiem, tad savas piezīmes es varētu nodot redakcijas komisijai.

 

Priekšsēdētājs. Ko runāt un kā runāt - izvēlas paši runātāji. Mēs esam vienmēr ieinteresēti rīkoties konstruktīvi, tas ir, mums vajadzīgs likums, nevis problēmas, tāpēc jūs pats izvēlaties. Varbūt jūs varat iet vidusceļu?

 

V.Skudra. Paldies. Es izvēlos.

Godātie deputāti! Jautājums par jauniesaucamo alternatīvo dienestu Padomju Savienībā nav jauns. Alternatīvais dienests tika praktizēts arī pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas. 30.gadā pieņemtajā PSRS likumā par obligāto karadienestu bija noteikts, ka pilsoņi, kuri dzimuši un auguši ģimenēs, kas pieder pie sektām, kuru reliģiskā mācība gan pašlaik aizliedz, gan arī pirms 17.gada aizliedza kalpot karadienestā ar ieroci rokā, var tikt atbrīvoti no obligātā karadienesta ar tiesas lēmumu. Tikai 1936.gadā pēc pazīstamās Konstitūcijas pieņemšanas, kura pilsoņu tiesības deklarēja, nevis tās garantēja, alternatīvais dienests tika atcelts. 1939.gada 1.septembra likumā par vispārējo karaklausību atbrīvošana no karadienesta reliģiskās pārliecības dēļ vairs nebija paredzēta. Tāpēc šodien var runāt nevis par alternatīvā dienesta ieviešanu, bet gan par tā atjaunošanu, pamatojuma paplašināšanai norādot ne tikai tādus faktorus kā reliģiskā pārliecība, bet arī citus iemeslus.

Es savas piezīmes par likumprojektā norādītajiem pantiem iesniegšu redakcijas komisijā. Gribu teikt sekojošo. Saskaņā ar republikas Konstitūciju alternatīvais dienests attiecas uz pilsoņiem, kuriem pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā. Tieši tik daudz pateikts arī likumprojektā par alternatīvo dienestu.

Pēc kādiem kritērijiem vadīsies alternatīvā dienesta lietu komisija un strīdus gadījumā tiesa, nosakot konkrētas personas uzskatu atbilstību Konstitūcijā iekļautajiem principiem, likumprojektā nav norādīts. Bet tā ir ļoti svarīga problēma, risinot šo jautājumu praktiski. Tāpēc man ir priekšlikums - līdz 2. lasījumam vēlreiz papētīt pasaules praksi un papildināt likumprojektu ar nepieciešamajiem nosacījumiem, atbildes uz kuriem tad arī būtu par pamatu alternatīvā dienesta lietu komisijas lēmumam, izskatot konkrēta pilsoņa iesniegumu.

Godātie deputāti, likumdošanā vēl līdz šim nav izdevies izstrādāt un pieņemt tādu likumu, kas pilnībā apmierinātu visus. Tomēr katram likumam ir noteikts mērķis, kas lielākā vai mazākā mērā apmierina sabiedrības prasības, noregulējot noteiktas attiecības starp pilsoņiem un sabiedrību, paredzot abām pusēm zināmas tiesības un pienākumus. Šodien apspriežamā likumprojekta 2.pantā ir ierakstīti šādi vārdi: “Alternatīvā dienesta mērķis ir:

1) nodrošināt personas apziņas brīvību, tātad dot šai personai tiesības;

2) kalpot sabiedrībai nepieciešamo uzdevumu veikšanai.”

Tātad noteikti pienākumi, ievērojot pilsoņu tiesības. Lūk, likuma mērķis, tā saturs un jēga! Kā primāro jūs redzat nepieciešamību nodrošināt personas apziņas brīvību, bet sabiedrībai nepieciešamo uzdevumu risināšana nav šķirama no pilsoņu tiesību ievērošanas. Ja tā, tad, atgriežoties pie likumprojekta 1.panta, kur teikts, ka alternatīvais dienests attiecas tikai uz pilsoņiem, kam ir reliģiska vai pacifistiska pārliecība, rodas jautājums, vai ar to ir izsmelta apziņas brīvības būtība. Kas tad ir apziņas brīvība? Tās ir cilvēka tiesības brīvi un apzināti veidot savu pasaules uzskatu, t.i., ne no kā neatkarīgi un nepiespiesti vispārināt atziņas par pasauli, tajā notiekošajiem procesiem, sabiedrību, kurā cilvēks dzīvo, un viņa attieksmi pret šīs sabiedrības likumiem, to skaitā arī pret Konstitūciju. Tagad sabiedrības liela daļa uzskata par nepietiekamu to principu uzskaiti, saskaņā ar kuriem republikas pilsoņi varēs atteikties no karadienesta, izvēloties alternatīvo dienestu. Jums, cienījamie deputāti, šodien un sesijas turpinājumā jāizlemj, vai šim sarakstam pievienot arī idejisko pārliecību, tas ir, dot jauniešiem iespēju nodrošināt pilnībā savu apziņas brīvību, jeb vai politiskā situācija jums saka priekšā, ka tas šodien vēl ir priekšlaicīgi. Es gribu minēt tikai vienu piemēru no Zviedrijas likumdošanas, kur ir noteikts, ka pilsoņu atbrīvošana no karadienesta pieļaujama tad, ja karadienests nav savienojams ar personisko pārliecību. Es nepārskaitīšu eit pārējās valstis, kur atsaucas uz šo aspektu, bet es, cienījamie deputāti, gribu teikt, ka, ja arī jūs šodien nobalsotu par likumprojektu, kāds tas ir 2. lasījumā ar vai bez labojumiem, ar to jautājums netiktu atrisināts, tādēļ atļaujiet man pateikt sekojošo. Likumprojekts par alternatīvo dienestu ir iecerēts ar nolūku radīt garantijas pilsoņu konstitucionālajām tiesībām apziņas brīvības nodrošināšanā. Taču republikas iedzīvotāju, īpaši māšu, prātos ir cita doma, proti, kā pasargāt jauniešus no tām daudzajām bezjēdzībām, kas pastāv PSRS Bruņotajos Spēkos. Jāsaka uzreiz, ka piedāvātais likumprojekts šo ieceri neattaisno. Nekādi pētījumi par šādu pilsoņu kontingenta lielumu nav izdarīti. Daži speciālisti uzskata, ka šo cilvēku skaits varētu būt ļoti minimāls. Turklāt nav izslēgtas domstarpības, vai viņi atbilst likumā minētajiem kritērijiem. Kā jau es teicu, arī piedāvātais likumprojekts nedod atbildi uz šo jautājumu. Jāatzīst, ka gan iesniegtais variants, gan uzlabotais nonāks pretrunā ar PSRS likumu par vispārējo karaklausību, par ko šodien jau runāja.

Šodien ir iespējamas pretrunas saimnieciskajā dzīvē, bet PSRS aizsardzības nodrošināšanas jautājumos mēs līdz šim it kā esam bijuši vienprātīgi un pieņēmuši, ka tie risināmi ar PSRS likumu palīdzību. PSRS likums par vispārējo karaklausību neparedz alternatīvo dienestu, gluži otrādi, tas nosaka, ka visiem PSRS pilsoņiem ir pienākums dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos neatkarīgi no rases, tautības, attiecībām pret reliģiju. Patlaban PSRS likumdevējs izstrādā jaunas tiesību normas, kas tomēr pieļauj alternatīvo dienestu atsevišķām pilsoņu kategorijām, bet to izlemt tiesības ir tikai PSRS parlamentam. Līdz ar to rodas it kā bezizejas sajūta. Vai tiešām Latvijas parlaments nevar palīdzēt savas valsts jauniešiem? Domāju, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Ņemsim par pamatu jau minēto PSRS likumu par vispārējo karaklausību, t.i., PSRS likumu, uz kuru ļoti vēlas balstīties militārā resora darbinieki. Minētais likums nereglamentē karaklausības kārtību, bet šī likuma 13.pants piešķir PSRS aizsardzības ministram noteikt šo kārtību. Kā zināms, viņam ir labpaticies sūtīt dienēt uz Latviju tadžiku un uzbeku puišus, bet latviešu puišus sūtīt uz citām vietām ārpus Latvijas teritorijas. Mēs nevaram šodien pārkāpt PSRS likumu par vispārējo karaklausību, bet pieprasīt amatpersonai izbeigt republikas interesēm neatbilstošu pavēļu izdošanu republikas parlaments gan var - un var to izdarīt šodien. Atceraties PSRS ministra Konareva pavēli - visiem dzelzceļniekiem valstī kārtot lietvedību tikai krieviski? Lietuvas parlaments šādu pavēli neatzina par spēkā esošu savā teritorijā, un tā nedarbojas. Republikas Konstitūcijas 97.panta 5.punkts piešķir tiesības republikas parlamentam apturēt PSRS valsts pārvaldes orgānu aktu izpildi, ja tie neatbilst Latvijas PSR Konstitūcijai un likumiem. Vai PSRS aizsardzības ministra pavēles par latviešu jauniešu sūtīšanu dienēt ārpus Latvijas teritorijas atbilst Latvijas Konstitūcijai un Latvijas likumiem? Izrādās, ka republikā nav likuma, kas noteiktu attieksmi pret šo jautājumu. Tātad mums vispirms vajadzētu izteikt republikas Konstitūcijas 30.pantu šādā redakcijā: “Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika piedalās PSRS drošības un aizsardzības spēju nodrošināšanā, tās pilsoņi iziet karadienestu PSRS Bruņotajos Spēkos Latvijas PSR teritorijā... Valsts orgānu, sabiedrisko organizāciju, amatpersonu un pilsoņu pienākumus valsts drošības nodrošināšanā un aizsardzības spēju nodrošināšanā nosaka PSRS likumdošana”, pārējā daļā saglabāta šī panta agrākā redakcija. Ja kāds vēlēsies dienēt kosmisko lidojumu karaspēka daļās, uz zemūdenēm vai citur, šī jaunā panta redakcija to neaizliedz. Laikam taču jāizbeidz tās aizdomas, ka vietējiem iedzīvotājiem neko nevar uzticēt un padomju varu republikās spēj nodrošināt tikai no Savienības atsūtītie pārstāvji un karaspēks. Nevar neredzēt arī to, ka pastāv uzskats, ka, ja republikas jaunieši dienēs Latvijā, tie bezmaz vai tūlīt iekaros visu Padomju Savienību vai gāzīs padomju varu. Tiesiskā valstī valsts iekārta jānosaka nevis ar vardarbību, bet gan parlamentārā ceļā. Domāju, ka, izmainot mūsu Konstitūcijas 30.pantu, mēs spertu vienu soli tuvāk tiesiskai valstij.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Sakarā ar jūsu konkrētajiem priekšlikumiem par likuma projektu jālūdz, vai jūs nebūtu tik laipns un nepiedalītos redakcijas komisijā.

 

V.Skudra. Esmu vēl referents citos jautājumos, bet es iespēju robežās piedalīšos.

 

Priekšsēdētājs. Tātad jūs dodat mums savu piekrianu un jūs arī tiekat iekļauts šīs sesijas redakcijas komisijā?

 

V.Skudra. Jā, paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Nesaulem.

 

J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).

Šodien, godātie deputāti, mums jāizšķir jautājums, kādam jābūt alternatīvā dienesta institūtam republikā. Par šo tēmu tiek plaši diskutēts. Sesijā iesniegtais likumprojekts par alternatīvo dienestu tika arī izskatīts un vispusīgi izvērtēts Augstākās Padomes Prezidija Jaunatnes lietu komisijā. Atzinām to par optimālu reālajā situācijā un pēc iespējas ātrāk realizējamu dzīvē. Vienlaikus nebūt netiek noliegtas iespējas turpmāk to pilnveidot. Starp citu, personīgi es pozitīvi vērtēju visus tos izteikumus un komisijai zināmos priekšlikumus, kas paredz paplašināt alternatīvā dienesta piemērošanas jeb, pareizāk sakot, pamatojuma motīvus. Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā to, ka mēs šobrīd vēl neesam gatavi noteikt un konkrēti formulēt humāno principu kritērijus, tādēļ uzskatu, ka, lai spertu turpmāko soli, vispirms republikā nepieciešams izveidot tādu likumdošanas sistēmu, kas ļautu atbilstoši starptautiskajām normām visā pilnībā realizēt cilvēku tiesības un kas garantētu pilsoņu apziņas, pārliecības un reliģisko brīvību. Šodien mums nav ne šādas sistēmas, ne tās realizēšanas mehānisma. Tādēļ mums šobrīd jālauza galvas par jautājumiem, kas civilizētajās valstīs ir paši par sevi saprotami. Tajā pašā laikā negribu piekrist tiem biedriem, kas saka, ka republikā top kārtējais nelikumīgais likums, jo vēl neesot attiecīgā PSRS likuma. Kā jau tika teikts, sesijas priekšlikumi PSRS Augstākajai Padomei tika iesniegti, reakcija nav bijusi. Bet es domāju, ka, tāpat kā daudzas citas republikas vai Augstākās Padomes iniciatīvas, arī šī pēc kāda laika tiks atzīta, acīmredzot arī šeit mēs sagaidīsim rezultātus. Arī uz armijas biedru iebildēm it kā par iejaukšanos armijas lietās vajadzētu tomēr paskatīties reālāk. Pirmkārt, alternatīvais dienests ir civildienests. Tātad to ir tiesīga noteikt republikas Augstākā Padome. Otrkārt, tas republikas jauniešu skaits, kas atbildīs likuma projektā noteiktajām alternatīvā dienesta prasībām, nebūs tik liels, lai būtiski iespaidotu armijas varenību, jo vairāk, ja tās skaitliskais sastāvs tiek samazināts. Man ir radies tāds iespaids, ka daudzi Bruņoto Spēku pārstāvji pat nemēģina iedziļināties un izprast alternatīvā dienesta problēmu. Par to labi varēja pārliecināties arī tie, kas pirmdienas vakarā sekoja diskusijai, ko bija organizējusi Latvijas televīzija.

Kā jau teica biedrs A.Gorbunovs, PSRS Bruņoto Spēku ģenerālštāba priekšnieks biedrs Moisejevs uz mūsu Augstākās Padomes priekšlikumu par alternatīvo dienestu reaģēja visai īpatnēji, atbildot, ka jautājums par nepieciešamību mūsu republikā izveidot alternatīvo dienestu ir sadomāts.

Tātad, deputāti, esam saņēmuši īpašu “komplimentu” no biedra Moisejeva, ka mēs savā sesijā izskatām izdomātas problēmas. Bet sakarā ar priekšlikumu atjaunot 43. latviešu gvardes divīziju tas pats biedrs Moisejevs mūs gudri pamāca, ka PSRS Bruņotie Spēki tiek samazināti, un tādējādi liek saprast, ka jebkuru jaunu formējumu dibināšana ir neloģiska. Armijas un karadienesta problēmas šodien satrauc plašu sabiedrību, un neapmierinātības vilnis arvien vairāk vēršas plašumā. Sabiedrībai nav informācijas par to, ka armijā, īpaši tās iekšējā dzīvē, būtu notikuas kaut cik būtiskas pārmaiņas. Iesaukšana armijā joprojām notiek pēc novecojuša likuma par vispārējo karaklausību, kas pieņemts vairāk nekā 20 gadus atpakaļ. Sen solītie jaunie armijas iekšējo dienestu un armijas disciplīnu reglamentējošie statūti vēl līdz šim nav izstrādāti, bet pašreizējie nenodrošina iesaukto karavīru cilvēciskās cieņas un nacionālās pašapziņas respektēšanu, viņu veselības un dzīvības drošību. Ilgstoši un slepenībā no tautas top likums par PSRS aizsardzību, kas tika minēts. Šādā situācijā vecāki ir pamatoti nobažījušies par savu bērnu likteni armijā. Republikā arvien vairāk jauniesaucamo atsakās dienēt armijā. Mēs savā komisijā esam nosodījuši šādu jauniešu nelikumīgo rīcību. Tajā pašā laikā nevaram neko konkrētu panākt, lai šo stāvokli karadienestā reāli uzlabotu. Jauniešus baidīt ar kriminālatbildību, manuprāt, ir neperspektīvi. Armijas prestižs tautā ir jāceļ pašai armijai, tās komandieriem. To, kā šo misiju veic daži no viņiem, manuprāt, labi raksturo sekojošais piemērs: republikā visiem ir zināms fakts par Māra Kārkliņa bojāeju karadienestā pagājušā gada novembrī. Uzskatot, ka bojāejas apstākļi ir visai neskaidri, mēs savas komisijas vārdā griezāmies pie PSRS kara prokurora ar lūgumu veikt kriminālizmeklēšanu šajā lietā. Mūsu pieprasījums tika pārsūtīts Tālo Austrumu kara apgabala prokuroram. Šajās dienās saņēmām atbildi. Tajā ir daudz pretrunu, kā arī teikts, ka vēl līdz šim laikam nekas nav noskaidrots, kaut gan jau ir pagājuši vairāk nekā trīs mēneši. Bet īpašu izbrīnu radīja kaut kas cits. Nolasīšu tikai vienu rindkopu no šīs atbildes: “Bojā gājušā Kārkliņa vecāki līdz pat šim laikam nav atzīti par cietušajiem tādēļ, ka šobrīd vēl nav skaidri zināmi ugunsgrēka izcelšanās iemesli štāba ēkā un nav konkretizēta atsevišķu personu vaina.” Šādas rindas parakstījusi justīcijas ģenerālmajora Kurinoviča roka.

Piedodiet, Māra tēv, ka daru zināmus atklātībai šī augstā ranga komandiera necilvēciskos secinājumus! Lasot šīs drausmīgās rindas, tā vien liekas, ka šis padomju ģenerālis ir aizmirsis pierakstīt, kam jums jāizsaka pateicība par to, ka esat zaudējis dēlu.

Deputāti atceras, ka vienā no iepriekšējām mūsu sesijām PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe nolasīja PSRS aizsardzības ministra biedra D.Jazova atbildi uz viņas pieprasījumu sakarā ar karavīru neapmierinošo veselības un dzīvības aizsardzību dienesta laikā. Necitēšu oriģināltekstu, jo visi jau tāpat labi atceras, ka maršalu galvenokārt uztrauca tas, lai savlaicīgi tiktu paziņots partijas un padomju orgāniem par karavīra bojāeju, kā arī lai kara komisariāti uz vietām līdzētu viņu apbedīt. Pēc šādiem piemēriem neviļus rodas jautājums, vai arī armija piedalīsies humānā sociālisma celšanā. Pēdējā laikā, tieši saskaroties ar karadienesta problēmām, esmu nācis pie pārliecības, ka tikmēr, kamēr PSRS Bruņotajos Spēkos būs tādi komandieri kā minētie un viņiem līdzīgie, radikālas pārmaiņas armijas dzīvē nav gaidāmas. Tajā pašā laikā man jāsaka, ka Baltijas kara apgabalā dien daudz labu, progresīvi domājošu dažāda ranga virsnieku. Un es uzskatu, ka tieši Baltijas kara apgabalam ir reālas iespējas būt par armijas dzīves demokratizācijas un kardinālas pārbūves eksperimentālo poligonu PSRS Bruņotajos Spēkos. To pašu varētu teikt arī par republikas kara komisariātu un tā darbiniekiem. Esmu dziļi pārliecināts, ka jūsu centienus šajā jomā visnotaļ atbalstīs ne tikai republikas jaunais parlaments, bet arī visa tauta.

Nobeigumā šāds priekšlikums: mēs visi gribētu, lai likums, kuru šobrīd apspriežam, darbotos jau pavasara iesaukuma periodā. Bet, ja mēs parēķinām, tad praktiski tādas iespējas nav. Šai sakarā ir priekšlikums, ievērojot deputātu izteiktās piezīmes un priekšlikumus, šodien likumu pieņemt galīgajā redakcijā. Tas jādara tādēļ, ka pēc tam vēl jāizveido republikas alternatīvā dienesta komisija, kura savukārt jāapstiprina Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Ja mēs to neizdarīsim pirmajās dienās, tad to darīs jaunā sasaukuma parlaments. Tad ir skaidrs, ka šis likums pavasarī nedarbosies. Otrs būtisks moments ir tas, ka vēl jāizstrādā mehānisms šā likuma piemērošanai. Arī tas paņems ne mazums laika, jo nav analogu. Tādēļ es lūdzu atbalstīt deputātu prieklikumu, varbūt pat paplašināt darba grupu, lai līdz vakaram visu ietvertu un likumu pārstrādātu tā, lai to pieņemtu šodien galīgajā redakcijā.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, man ir precīzi jāfiksē jūsu priekšlikums. Tātad par lasījumu ir skaidrs. Bet kas mums neļauj šo alternatīvā dienesta komisiju tagad veidot?

 

J.Nesaule. Tikai pēc likuma pieņemšanas būs juridiskais spēks gan komisijas veidošanai, gan darbības mehānisma izstrādāšanai.

 

Priekšsēdētājs. Skaidrs. Paldies. Vārds deputātam Lavendelim. Un tālāk runās PSRS tautas deputāts A.Eizāns. Varbūt jūs jau esat visu pateicis? Vēl papildus runāsit? Lūdzu.

 

E.Lavendelis (Rīgas 8. vēlēšanu apgabals).

Mana uzstāšanās saistīta ar to, ka šajā likumā nav atrisināts jautājums par studentiem. Tur par augstskolu beidzējiem ir teikts, ka viņiem pēc augstskolas pabeigšanas alternatīvajā dienestā jādien 18 mēneši. Gribu griezt uzmanību uz to, ka dienestā tiek iesaukti tikai tie absolventi, kuri nāk no augstskolām, kam nav kara katedras. Pirmajā brīdī var likties, ka to augstskolu skaits, kurās nav kara katedras, ir diezgan liels, un tā tas tiešām ir. Bet, ja salīdzina ar puišu skaitu tajās augstskolās, kurās ir katedras, tad šo puišu skaits ir apmēram 90 procenti. Tātad šiem puišiem praktiski nav risinājuma alternatīvā dienesta likumā. Kāds ir stāvoklis? Gadu, divus atpakaļ bija stipri lieli studentu nemieri sakarā ar neatrisinātiem jautājumiem par apmācību kara katedrās. Studenti izcīnīja tiesības savienot dienestu ar mācībām un pēc augstskolas vairāk nedienēt, bet strādāt savā profesijā. Tādā redakcijā, kā šodien teikts likumā, mēs atņemam tiesības uz alternatīvo dienestu tiem studentiem, kuriem šādas tiesības tiks atzītas. Otrkārt, jāņem vērā tautsaimnieciskais faktors. Ja mēs uzskatām, ka inženierim pēc augstskolas beigšanas pusotrs gads jānostrādā alternatīvajā dienestā, piemēram, par sanitāru slimnīcā, kas tas vairs būs par inženieri, kurš pusotra gada pēc profesijas apgūšanas nav strādājis savā specialitātē? Tātad mēs viņu praktiski izslēdzam no tautsaimnieciskās aprites. Rodas jautājums: kam tad mēs viņu galu galā mācījām? Treškārt, augstskolā visus jautājumus, ieskaitot kara katedras problēmas, risina rektors un rektorāts. Augstskolas rektors ar pavēli norīko studentu uz mācībām kara katedrā vai arī pamatoti atļauj tur nemācīties. Ja tiks pieņemts šis likums pašreizējā redakcijā, šādus lēmumus attiecībā uz studentiem vairāk nevarēs pieņemt. Tāpēc lieku priekšā 7.pantu papildināt un izteikt šādā redakcijā: “To augstskolu studenti, kurās ir kara katedras, iestājoties augstskolā, iesniedz pieprasījumu par dienēšanu alternatīvajā dienestā. Studenti, kurus alternatīvā dienesta komisija atbrīvo no dienesta karaspēkā, šo dienestu veic mācību laikā līdz diploma saņemšanai 18 mēnešu apjomā.” Var rasties iebildums: vai iespējams savienot mācības ar alternatīvā dienesta izpildi? Paskaidroju. Kara katedras mācības aizņem pusgadu, tas ir, vienu semestri, tātad šo pusgadu cilvēks var strādāt alternatīvajā dienestā. Paliek vēl viens gads. Statistiska liecina, ka pēdējos kursos gandrīz 70 procenti puišu strādā. Tātad var reāli savienot darbu un mācības. Turklāt ļoti daudzi pirmā un otrā kursa studenti šodien jau reāli strādā tajās darbavietās, kuras mēs gribētu saukt par alternatīvo dienestu. Man gribētos nobeigt ar domu, ka nevajadzētu studentiem atņemt tās tiesības, kuras viņiem šodien ir, un nedarīt pāri tautsaimniecībai.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Varbūt jūs arī atļausiet sevi iesaistīt redakcijas komisijas darbā? Deputātiem arī nav iebildumu? Labi. Vārds PSRS tautas deputātam Andrejam Eizānam.

 

A.Eizāns.

Godājamie deputāti, mums ir unikāla valsts un unikāla armija, kādas nav nekur citur pasaulē. Tādēļ jāmeklē unikāli risinājumi, lai mēs kaut cik sāktu tuvoties civilizētas pasaules valstij un armijai. Bez šaubām, man ļoti gribētos, ka likumu par alternatīvo dienestu pieņemtu šodien. Taču tā ir tikai maza drusciņa visā milzīgajā problēmu gūzmā, kas šobrīd samezglojušās ap mūsu armiju. Tādēļ noteikti jācenšas turpmāk reducēt armiju atbilstoši mūsu patiesajām vajadzībām, nevis aizsardzības resoru vajadzībām. Turpmāk jāparedz pāreja uz profesionālo armiju un nacionāli teritoriāliem formējumiem vispārējā karadienesta veikšanai. Tādēļ lēmuma projekta 2.punktā es gribētu likt priekšā, ka jāgriežas nevis pie D.Jazova (kas ir D.Jazovs, to mēs zinām, un kas ir viņa cilvēki, to mēs arī zinām), bet tieši pie PSRS Augstākās Padomes Prezidija, lai risinātu šos jautājumus par profesionālās armijas koncepcijas izstrādāšanu un par nacionāli teritoriālo, nevis nacionālo formējumu veidošanu. Tas būtu par lēmuma 2.punktu. Tālāk es gribētu atgādināt, ka, pieņemot šodien Likumu par alternatīvo (darba) dienestu, mēs ļoti sarežģīsim dzīvi gan tiem puišiem, kuri šobrīd atrodas aktīvajā karadienestā, gan tiem, kuri tiks iesaukti. Šajā sakarībā es lūgtu Augstāko Padomi pieņemt protestu PSRS Ministru Padomei, kura nav spējīga nodrošināt militārajos formējumos cilvēciskus dienesta apstākļus un pieļauj cilvēka cieņas pazemošanu, cilvēka tiesību pārkāpumus un karavīru fizisku kropļošanu un iznīcināšanu. Vajadzētu pieprasīt, lai tajos gadījumos, kad karavīrs sakropļots vai gājis bojā, kriminālizmeklēšanā obligāti piedalītos arī civiljurists no tās republikas, no kuras iesaukts šis pilsonis. Vēl es lūgtu LPSR Augstāko Padomi iesniegt pieprasījumu PSRS Augstākās Padomes Prezidijā par karavīru atbrīvošanu no kriminālatbildības, kuri dezertējuši no savām dienesta vietām necilvēciskas apiešanās dēļ, līdz tam brīdim, kamēr kriminālizmeklēšanā nav noskaidroti visi lietas apstākļi. Es gribētu iebilst mūsu godājamam kara komisāram, kad viņš teica, ka šī likumprojekta 38.pants būtībā nekas sevišķs nav. Tas pants ir ļoti briesmīgs. Pagājušajā sesijā es jums viņu skaidroju. Es vēlreiz atkārtošu: šajā 38.pantā ir paredzēts, ka tie, kas atsakās dienēt armijā savas pārliecības dēļ, tiek salikti kopā ar sevišķi bīstamiem noziedzniekiem, kuri izcietuši savu sodu un saskaņā ar PSRS Ministru Padomes lēmumu nosūtīti tur, kur tā uzskata par vajadzīgu, lai veiktu dažādus celtniecības un atjaunošanas darbus. Cietumā un kolonijā vēl ir kaut kāda kārtība un amatpersonas, no kurām var prasīt atbildību, taču šīs kārtības nav celtniecības bataljonos, kuros iesauc PSRS Aizsardzības ministrija, bet kuri nav pakļauti šai ministrijai. Jautājums ir, no kā varēs prasīt atbildi par to situāciju, kas neapšaubāmi izveidojusies šādu divu kontingentu salikumā? Nav nekādas reglamentācijas par to, kas tur atbildīgs par kārtību.

Es vēl gribētu lūgt LPSR Augstāko Padomi pieņemt lēmumu, ka jāizbeidz no Latvijas iesaukto pārsūtīšana dienēt, kā šeit izteicās kara komisārs, ar lidmašīnām pavasarī. Nevajag lidmašīnu. Pietiks ar automobiļiem, jo tālu ārpus republikas robežām nevajadzētu vest, izņemot tos gadījumus, ja jauniesaucamie paši vēlas.

Un pēdējais. Man bija ļoti skumīgi dzirdēt, ka mani kolēģi šajās iesaucamo komisijās strādā tik slikti. Ir kauns, ja 20 procentus jauniešu mediķi atzīst par dienestam derīgiem, lai gan viņi patiesībā tam derīgi nav. Es ceru, ka republikas Ārstu biedrība arī šeit teiks savu vārdu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds Eināram Repšem. Un līdz ar to debates izbeidzam, jo vairāk runātāju nav pieteikušies.

 

E.Repe (LTF Domes loceklis).

Godātie deputāti, godātais priekšsēdētāj! Vispirms par vispārīgajiem principiem. Nevienu laikam šodien nav jāpārliecina par to, ka mūsu republikas augstākajam varas orgānam ir jāaizsargā tieši Latvijas jauniešu intereses. Ar tādu domu mums vispirmām kārtām jārīkojas un jālemj. Jāaizsargā, pirmām kārtām, pret morālo un fizisko pazemošanu, pret to bezjēdzību, kam Latvijas jaunieši tiek pakļauti PSRS Bruņoto Spēku rindās. Par to pārliecinošu materiālu ir savākusi Latvijas Sieviešu līga, un varam ar to iepazīties. Bet tas nav vienīgais iemesls.

Otrs iemesls ir tas, ka šajā karadienestā Latvijas jaunieši pakļauti mums svešām varām un ka reizēm viņiem japakļaujas pat noziedzīgām pavēlēm visaugstākajā karaspēka vadības līmenī. Viņi ir spiesti iejaukties konfliktos citās teritorijās, tādējādi nonākot pretrunā ar viselementārākajiem morāles principiem. Šajā kontekstā pacifisms iegūst vēl papildu jēgu. Šajā ziņā es arī gribu atbalstīt tos deputātus, kas šeit runāja par nepieciešamību pilnīgi realizēt apziņas brīvības principus, tātad tos deputātus, kuri norādīja uz pacifisma kā jēdziena nepietiekamību, lai aprakstītu visus tos gadījumus, kad cilvēkam būtu dodamas tiesības atteikties dienēt karadienestā, atteikties potenciāli nogalināt. Ja gadījumā šajā sesijā mēs varam panākt to, ka likumā tiek ierakstītas tiesības uz alternatīvo dienestu idejiskās pārliecības dēļ un atbilstoši mainīts arī Latvijas PSR Konstitūcijas 61.pants, saskaņā ar jau pagājušajā sesijā iesniegto deputātu grupas pieprasījumu tas būtu jādara. Ja tas nav iespējams un var traucēt likuma par alternatīvo dienestu pieņemšanu, tādā gadījumā to varētu darīt nākamajā sesijā, jo šobrīd galvenais ir pieņemt likumu.

Runājot par konstitucionālo konfliktu starp PSRS un Latvijas Konstitūciju, ziņoju, ka Maskavā attiecīgā tēma ir ierosināta, bet rezultātu nav. Gaidīšana uz rezultātu Maskavā, kā to arī aizrādīja deputāts A.Eizāns, nav pieņemama. Ja republikas kara komisāram ir grūti izšķirties par to, vai pakļauties suverēnas republikas likumdošanai tās teritorijā vai ne, tad jāņem vērā, ka Latvijas PSR Augstākajai Padomei ir tiesības apturēt gan PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu, gan arī PSRS Aizsardzības ministrijas pavēļu darbību Latvijas teritorijā. Varbūt, lai samierinātu PSRS Aizsardzības ministrijas pavēli ar Latvijas PSR likumu par alternatīvo dienestu, varam šo likumu pieņemt ar ierobežojumiem.

Tālāk gribu noteikti atbalstīt tieslietu ministra PSRS tautas deputāta V.Skudras konkrētos priekšlikumus par karadienesta jautājumiem. Nedaudz iebilstu vienīgi pret domu, it kā apziņas brīvība nesargātu mūsu Latvijas jauniešu intereses. Ja šis apziņas brīvības princips alternatīvajā dienestā tiks ieviests, tādā gadījumā karadienestā dosies tie jaunieši, kuri to vēlēsies. Tās ir katra jauna cilvēka tiesības. Domājot par šo alternatīvo dienestu, pārāk neskatīsimies pasaules pieredzē. Jā, pasaulē ir dažādi, bet, kā jau šeit aizrādīja, mums ir unikāla situācija. Bez tam, lai arī idejiskā pārliecība nav iekļauta citu pasaules valstu likumos, pastāv tomēr citi līdzvērtīgi kritēriji, piemēram, morālā pārliecība. Jēdziens “idejiskā pārliecība” tieši šādā kontekstā saistībā ar apziņas brīvību figurē Apvienoto Nāciju Organizācijas Rezolūcijā. Tātad tas ir starptautiski pieņemts termins. Šobrīd es vēlos uzsvērt vēl vienu problēmu, kura īstenībā iziet ārpus alternatīvā dienesta robežām. Par to vakar jau bija minēts, izskatot dienas kārtību un runājot par Latvijas Sieviešu līgas iesniegto priekšlikumu. Es saprotu priekšsēdētāja argumentēto viedokli par to, ka šis jautājums nav sagatavots un Sieviešu līgas priekšlikums nav izskatāms. Bet šis priekšlikums sastāv no divām daļām un otrā daļa, proti, par to Latvijas jauniešu aizsardzību PSRS Bruņoto Spēku rindās, kas šobrīd ir iesaukti un tur atrodas, risināma pirmām kārtām.

Otrām kārtām, jārunā par to jauniešu likteni, kuri, apstākļu spiesti, pametuši dienesta vietu. Citos vārdos tos sauc par dezertieriem, bet šinī gadījumā tas vārds nav šeit pieminams. Mums tādi jaunieši ir, varbūt vēl būs, un šobrīd viņi ir pakļauti nevis Latvijas likumdošanai, bet viņus pēc likuma tiesās tajā PSRS rajonā, kurā atrodas viņu karaspēka daļa. Protams, ka tur ietekmēt tiesas lēmumu mums nav nekādu iespēju, un bez tam tur darbojas kara prokuratūra. Lietuvas PSR Augstākās Padomes sesijā, kas notiek šobrīd, ir pieņemts konkrēts lēmums katra šāda jaunieša lietu izskatīt individuāli Lietuvas tiesās, nepieļaujot kara prokuratūras iejaukanos. Varbūt Latvijas PSR Augstākā Padome var darīt kaut ko līdzīgu?

Tālāk vēl par dažiem grozījumiem likumprojektā par alternatīvo dienestu. Īsumā atbildu cienījamajam deputātam E.Lavendelim, ka likumprojektā jau ir ietverta doma par to, ka dienas nodaļas studenti vispār netiek iesaukti alternatīvajā dienestā, tātad viņiem nav jāstrādā ne studiju laikā, ne arī pēc studiju pabeigšanas. Tā norma, ka augstskolu absolventiem, ja viņus iesauc armijā pēc augstskolas pabeigšanas un ja viņi izvēlas alternatīvo dienestu un dien īsāku laiku nekā citi, ir varbūt domāta neklātienes nodaļu absolventiem, tātad tām personām, kuras pakļautas iesaukšanai armijā un kurām iesaukšanas brīdī ir kabatā augstskolas diploms, bet nevis dienas nodaļu studentiem. Ja šeit likumprojektā ir kāda kļūda, kas liek par to šaubīties, mēs to labosim.

Visbeidzot par Latvijas Tautas frontes Domes ieteiktajiem grozījumiem Latvijas PSR likumprojektā par alternatīvo dienestu. Pirmām kārtām, likumprojekta 4.pants papildināms ar otro daļu. Proti, “citus gadījumus, kad pilsoni nenorīko alternatīvajā darba dienestā, nosaka Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs”. Šeit īsumā paskaidroju, ka jautājumu par to, kad kādai personai karadienests tiek atlikts un kad ne, izlemj PSRS Augstākās Padomes Prezidijs. Ievērojot karadienesta un alternatīvā dienesta zināmu simetriju, mēs varētu paredzēt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam līdzīgas tiesības attiecībā uz alternatīvo dienestu, jo var gadīties nepieciešamība, ņemot vērā mūsu valsts ekonomisko stāvokli, noteiktas profesijas rezervēt. Piemēram, būtu pavisam bezjēdzīgi, ja mēs individuālo zemnieku piespiestu no viņa saimniecības aiziet strādāt tuvākajā slimnīcā par sanitāru tikai tāpēc, ka, lūk, viņam ir jāpilda alternatīvais dienests. Šādas profesijas vajadzētu paredzēt un aizstāvēt.

Otrais labojums. Ierosinām likumprojekta 7.pantā alternatīvā (darba) dienesta ilgumu paredzēt 24 mēnešus, bet augstskolu absolventiem - 12 mēnešus. Šinī gadījumā mēs uzskatījām, ka alternatīvā dienesta ilgumam ir jābūt vienādam ar parastā karadienesta ilgumu, tātad divi gadi. Atsaukties šeit uz it kā lielāku karadienesta grūtumu nav īsti pareizi, jo Padomju armijā šīs grūtības rodas galvenokārt reglamenta neievērošanas dēļ un to nejēdzību dēļ, no kurām būtu jātiek vaļā katrai armijai. Es esmu redzējis šo armiju arī no iekšienes un zinu, ka visgrūtāk tajā ir pārdzīvot bezdarbību, trulumu, absurdus rīkojumus un arī to, ka tu visu laiku esi akls ierocis citas varas rokās. Šīs parādības skaužamas jebkurā armijā, un, ja mēs salīdzinām lietderīgā darbā patērēto laiku armijā un lietderīgās pūlēs patērēto laiku jebkurā civilajā profesijā, bieži vien civilās profesijas pat ir grūtākas. Bez tam mums nekādā ziņā nav jāmēģina jaunietim atriebties par to, ka viņš ir izvēlējies karadienesta vietā alternatīvo dienestu, radot viņam papildu sarežģījumus. Bez tam jaunam cilvēkam 18 gadu vecumā mācībām un izvēlētajai profesijai atņemtais laiks ir zaudējums. Un vai tas ir pieņemami arī no valsts interešu viedokļa?

Trešais labojums, ko mēs iesakām, ir 8.panta pirmā rindkopa, kur ir runa par alternatīvā darba dienesta pildīšanu...

 

Priekšsēdētājs. Vēl viena minūte.

 

E.Repše. Paldies. Iesaku sekojošu redakciju: “Pildot alternatīvo darba dienestu, pilsonim jāveic viņa kvalifikācijai atbilstoši darbi vai mazkvalificēti darbi, palīgdarbi komunālajā saimniecībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā vai dabas aizsardzībā pēc pilsoņa pastāvīgās dzīvesvietas.” Tātad arī viņa kvalifikācijai atbilstoši darbi, ja pēc tādiem ir nepieciešamība. Piemēram, medicīnas institūta absolventam likt strādāt par sanitāru slimnīcā, kurā trūkst arī ārstu, nebūtu pareizi. Bez tam šeit ir minēta vēl arī dabas aizsardzība. Svarīgi, lai šīs alternatīvā dienesta jomas nebūtu ražojošā sfērā.

Visbeidzot, likumprojekta 10.pantā ir ierakstīts, ka pilsonis, kuram viņa pārliecība, viņa pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, iesniedz par to motivētu iesniegumu iesaukšanas komisijai. Mēs piedāvājam, ka vienkārši “pilsonis, kuram viņa pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, iesniedz par to motivētu iesniegumu”, jo jaunietis bez speciālas filozofiskās izglītības var arī neprast īsti pats pārliecināties, vai viņa, teiksim, sirdsapziņas liegums iet karaspēkā sakrīt vai nesakrīt ar formulu “pacifisms” vai kādu citu. To konstatēs kompetenta komisija, iepazīstoties ar viņa iesniegumu. Tas ir viss, ko es īsumā gribēju pateikt.

 

Priekšsēdētājs. Debates izbeidzam. Kā rīkojamies tālāk? Acīmredzot redakcijas komisijai jāstrādā līdz pulksten 17, lai deputāti varētu saņemt likumprojektu un arī lēmuma projektu ar labojumiem. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka šodien varam pieņemt tikai pirmajā lasījumā. Komisijai būs jāturpina darbs, jo acīmredzot mēs sesiju šodien nenobeigsim. Sestdien un svētdien nestrādāsim, bet sesija vēl turpinās savu darbu vienu vai divas dienas, lai nobeigtu iesāktos jautājumus.

Manuprāt, šodien nevar runāt par galīgo šī lēmuma variantu, jo izskan dažādi viedokļi. Mēs tagad sāksim balsot. Pirmkārt, redakcijas komisijai šie viedokļi ir jāapkopo un mums jāiesniedz balsošanai, ja mēs balsosim pirmajā lasījumā ar variantiem. Piemēram, ir dažādi viedokļi par dienesta ilgumu. Protams, katram ir sava personiskā pieredze, un no tās katrs var spriest par dienestu. Arī es varu spriest. Dienēju trīs gadus. Problēmu, kuras ir šodien, nebija, es vienmēr esmu to pasvītrojis. Mēs armijā dzīvojām ļoti draudzīgi. Bet teikt, ka šie trīs gadi bija viegli, nevaru, tie bija ļoti grūti, bet tas bija pienākums, mēs to pildījām. Arī tagad kādam būs jāpilda šis pienākums. Tāpēc par to, vai vienādam termiņam jābūt gan aktīvajā karadienestā, gan darba dienestā, lūdzu, spriedīsim visi! Komisija lai sagatavo priekšlikumus.

Arī par citiem jautājumiem šeit ir daudz darba redakcijas komisijai. Es negribu komentēt, jo tad iznāks, ka es pasaku galīgo lēmumu. Mums visiem būs jādomā par galīgo lēmumu. Visi priekšlikumi jāietver lēmuma projektā. Pilnīgi pareizi, ka jāgriežas nevis pie ministra, bet gan pie PSRS Augstākās Padomes, turklāt ar protestu. Mēs esam iesnieguši savus priekšlikumus, bet tie nav izskatīti. Cik ilgi tā turpināsies? Tas ir vecais stils. Ir griezusies republikas Augstākā Padome, tātad jāizskata vismaz PSRS Augstākās Padomes Prezidijam, nevis ministrijai vai atsevišķam ministrijas darbiniekam. Lēmumā acīmredzot jāuzdod republikas Ministru Padomei izveidot alternatīvā dienesta komisiju, par kuru runāja deputāts J.Nesaule.

Kamēr mēs teoretizējam, tikmēr gandrīz visi esam speciālisti jebkurā jautājumā, bet, līdzko sākas praktiskā darbība, rodas dažādas problēmas tikai tāpēc, ka nav apspriešanā bijuši klāt arī tie cilvēki, kas realizē šo likumu. Tāpēc Ministru Padomes komisija, kura acīmredzot arī turpmāk šo alternatīvo dienestu realizēs un uzraudzīs, jāizveido pirms otrā lasījuma, lai tā varētu sākt darboties un piedalīties ar saviem priekšlikumiem un saviem labojumiem otrajā lasījumā. Tāda apmēram ir shēma, no kuras mēs varētu vadīties ar domu, ka mūsu sasaukums šo likumu pabeidz, tas ir, lai sesijas turpinājumā mēs varētu pielikt punktu, savstarpēji vienojoties par galīgo variantu. Šai sakarā, manuprāt, tūlīt jāpasaka, ka vēl kaut kādas izmaiņas Latvijas PSR Konstitūcijā un tālākas diskusijas par to, kas ir idejiskā pārliecība - vai tā saistīta ar morāli, sirdsapziņu un tā tālāk - , mēs vairāk nevaram atļauties. Mēs zinām, kā ir bijis līdz šim, kad likām likuma un tā darbības pamatā idejiskumu. Tagad mūsu politiskā plurālisma apstākļos idejiskums kā jēdziens var izvērsties stipri plašs. Es saprotu problēmas būtību, bet pēc iespējas tomēr jāpieturas pie tās ievirzes, kuru mēs esam akceptējuši. Tāds lūgums arī komisijai. Lai mēs varētu pabeigt šo likumu, lūdzu,uzmanīgi pārskatot visus priekšlikumus, neaizmirstiet arī ģenerāļa Dūdas priekšlikumu, kuru viņš izteica attiecībā uz ārzemju pieredzi par to, ka dažās valstīs aizliegts aģitēt pret dienestu armijā.

Varbūt tas var likties dīvaini, bet mēs dažbrīd nedomājam par visu lietas būtību līdz galam. Pusotru gadu atpakaļ bija reize, kad ielas virmoja no ļaudīm. Plakātu jūklī varēja redzēt bezprecedenta uzrakstus, bieži bezatbildīgus. Toreiz radās dažādi starpgadījumi un iebildes pret milicijas darbu. Dažbrīd šīs iebildes izvērtās par propagandu pret miliciju. Tagad situācija ir stipri mainījusies. Skatoties mūsu TV “Panorāmu” un citus raidījumus, esmu ievērojis, ka šajos raidījumos izskan aicinājumi palīdzēt milicijai. Vakar es redzēju, ka amatpersonas izsaka pateicību pilsoņiem, kuri palīdzējuši milicijai atklāt noziegumus. Kā jau agrāk teicu, milicija ir mūsu valsts sastāvdaļa; ja valsts grib eksistēt un nodrošināt pilsoņu drošību, tad ir vajadzīga milicija, prokuratūra, tiesa, advokatūra un viss pārējais. Tāpēc ļoti svarīgi, kā mēs veidojam šīs attiecības.

Tas pats attiecas arī uz armiju. Armijai ir ļoti daudz problēmu. Es negribu oponēt par tām nejēdzībām, kuras šeit izskanēja. Bet veidot normālas attiecības ar armiju ir visu mūsu pienākums, jo armija ir mūsu valsts sastāvdaļa. Ja domāsim nevis par to, kā veidot šīs attiecības, bet sāksim ar konfrontācijas elementiem, tad diez vai mēs panāksim to, ko gribam. Katrā ziņā tas nebūs īsākais ceļš. Ja mēs dodam izvēles iespējas, kas ir ļoti demokrātiski, tad mēs arī reglamentējam šīs izvēles iespējas, tas ir, nosakām izvēles kritērijus likumos. Tādēļ mums arī jādomā par to, ka nevar aģitēt vispār pret dienestu armijā. Tāpēc es nedaudz komentēju ģenerāļa J.Dūdas prieklikumu, kurš ir pilnīgi vietā un atbilst pasaules praksei. Ne tāpēc, ka mēs gribētu vai nu vienu, vai otru radikālu priekšlikumu pieņemt. Varbūt neapspriedīsim manus konkrētos rezumējumus, kuros nav visi priekšlikumi, bet uzdosim komisijai pēc tāda principa strādāt un dosim tam arī laiku. Vai ir iebildumi jeb citi priekšlikumi?

Lūgums Augstākās Padomes Prezidija aparāta darbiniekiem: sakiet komisijai, kad viņiem jābeidz savs darbs, jo mums mūsu tehniskās iespējas ir visai trūcīgas un par tām acīmredzot lems nākošais jaunais sastāvs. Ir vajadzīgi līdzekļi un viss pārējais, lai mēs varētu darboties tā, kā pašreiz darbojas parlaments Maskavā. Tur visu materiālu pavairošana ir tik augstā līmenī un ir tik daudz tehnikas, ka praktiski šādu darbu veic pusstundas laikā. Mēs pusstundas laikā ar mūsu tehniku nevaram paspēt, tāpēc vajadzēs ne mazāk par stundu.

Vai A.Eizāns ir komisijā? Viņu vajadzētu. Kā, lūdzu? Nē, tas nav sods par iniciatīvu, tie laiki ir pagājuši. Katra iniciatīva ir apsveicama. Komisijas darbs ir grūts; domāju, ka rezultāts dos gandarījumu visiem tiem, kas strādās.

Šeit ir biedra Butāna priekšlikums, bet to mēs apspriedīsim, kad vakarpusē pieņemsim pirmajā lasījumā likumu.

Nākošais jautājums - par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā un par atsevišķu PSRS valdības lēmumu izpildes daļēju apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību. Šo jautājumu skatīsim pēc pārtraukuma.

Atlikušajās minūtēs gribu informēt par saņemtajām zīmītēm. Esmu atvēris aploksni, kurā ir 100 rubļu. Šeit smaidam nebūtu vietas. Vajadzētu būt ļoti nopietnai attieksmei pret šo priekšlikumu. Pavadvēstulē teikts: “Godājamie deputāti, ierosinu nodibināt fondu Latvijas simbolikas ražošanai. No savas ģimenes budžeta ziedojam 100 rubļu. Jānis Trups.”

Man liekas, ka šāda patriotiska iniciatīva ir visnotaļ atbalstāma. Pagaidām naudu varu iemaksāt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija kasē. Bet mums acīmredzot varbūt vajadzētu pieņemt lēmumu par tāda rēķina atvēršanu, kurā visi pilsoņi varētu iemaksāt līdzekļus savu iespēju robežās. Būs vajadzīgi lieli līdzekļi. Republikas Ministru Padomei mēs gan uzdevām pašai noteikt termiņu, kad pāriet uz jaunās simbolikas pielietošanu visās jomās, bet līdzekļi šeit būs vajadzīgi. Vai atbalstām Jāņa Trupa ierosinājumu? Cik noprotu, deputāts Tautas dzejnieks Imants Ziedonis lūdz vārdu.

 

I.Ziedonis.

Es lūdzu vārdu, lai pateiktu, ka nevajag atbalstīt šādu priekšlikumu. Tā ir valsts prestiža lieta. Ja mēs sāksim vākt ziedojumus ģerboņa un karoga ražošanai, tad šim karogam zudīs tā nozīme un valstiskais prestižs. Es domāju, ka jāpateicas tiem cilvēkiem, kas nākuši ar šo iniciatīvu no visas sirds, un par viņu patriotismu, bet domāju, ka šinī gadījumā to nevajadzētu. Ir daudz lietu, kur var ziedojumus pieņemt, bet šo vajadzētu valstij pašai kārtot.

 

Priekšsēdētājs. Kādi vēl, lūdzu, prieklikumi? Lūdzu, Dainis Īvāns.

 

D.Īvāns.

Mans priekšlikums gan nav par šo jautājumu, bet es gribētu runāt pēc starpbrīža.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, jānobeidz šis jautājums.

 

D.Īvāns. Labi, es pēc tam lūgšu vārdu.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, deputāts Bērziņš.

 

L.Bērziņš.

Pilnīgi piekrītu Tautas dzejnieka Ziedoņa priekšlikumam. Tas ir valsts jautājums, un izdevumi par simboliku valstij jāsedz no saviem līdzekļiem. Bet es domāju, ka nevajadzētu strikti noteikt, ka nedrīkst veidot šādu fondu. Lai cilvēki, kas vēlas, var naudu iemaksāt. Vienīgi jāparedz tas, ka šo simboliku veidos galvenokārt par valsts naudu, bet papildu iemaksas varētu šo procesu tikai stimulēt. Pamatlīdzekļi un pamatfonds jādod valstij, Ministru Padomei.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi priekšlikumi? Lūdzu.

 

(No zāles: Es atbalstu šo priekšlikumu, un man ir tāds ierosinājums: tā kā mēs, deputāti, nestrādāsim pilnu marta mēnesi, arī jaunie deputāti vēl nestrādās, jo nebūs vēl ievēlēti, lieku priekšā marta mēneša deputātu naudu izlietot simbolikai. Tas būtu mūsu sastāva deputātu devums jaunajam deputātu sastāvam.)

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Deputāts Strautmanis.

 

P.Strautmanis.

Vai jums neliekas, ka kļūstam sīkumaini? Mēs runājam par tik lielām, cēlām lietām kā par mūsu valsts simboliku un tagad sākam runāt par kapeikām, ka tās no kaut kā ir jāsaziedo. Es esmu ar mieru ziedot 100 rubļu, vienalga, cik vajag, jebkuriem labiem, cēliem pasākumiem, ne tikai mūsu valsts simbolikai, karogam un himnai. Padomājiet labi! Teiksim paldies iniciatoriem, ka viņi grib un pat var kaut ko izdarīt. Šo naudu var izmantot arī citam labam mērķim. Bet šajā gadījumā šos divus jēdzienus jaukt kopā nekādā gadījumā nebūtu vēlams.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi priekšlikumi? Ir daži priekšlikumi, un man, kā vienmēr, ir lielas grūtības, lai apmierinātu visus. Man liekas, ka deputāta Bērziņa priekšlikums tomēr ievēro gan vienu attieksmi pret faktu, gan arī otru. Bet šeit uzreiz jāpasvītro, ka ne jau no šī fonda taps valsts simbolika. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts pati gādās par savu simboliku. Bet, ja ir tāds priekšlikums atbalstīt materiāli šo procesu, mums nevajadzētu būt tik augstprātīgiem un domāt, ka mēs esam tādi bagātnieki, kuriem neko nenozīmē viens miljons turp vai šurp. Mums jau nākošajā gadā būs jāskaita kapeikas, par to es nešaubos. Bet nevajadzētu arī visu saistīt tikai ar morālo pusi. Tur deputātam Pēterim Strautmanim pilnīgi ir taisnība. Tātad mūsu lēmums varētu būt tāds, ka mēs nenoraidām šo ierosinājumu, un ziedotāji, kuri grib izteikt savu attieksmi pret simboliku tādā veidā, to varēs izdarīt, iemaksājot naudu attiecīgā rēķinā. Vai mans rezumējums ir pareizs jeb šeit ir kādas nianses, kuras vajadzētu precizēt? Lūdzu, nobalsosim! Kas par Jāņa Trupa priekšlikumu? Vairākums. Tātad Jāņa Trupa priekšlikums tiek pieņemts, bet tikai tādā redakcijā, kā esmu to izteicis. Mēs noraidām mūsu kolēģa priekšlikumu par deputātu naudas pārskaitīšanu. Es domāju, ka katrs to izdarīs pēc savas iniciatīvas.

Alternatīvā dienesta komisiju starpbrīdī aicinu sanākt šeit, tuvāk tribīnei. Īsam priekšlikumam lūdz vārdu deputāte Mārīte Darģe.

 

M.Darģe (Rīgas 82. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Sakarā ar to, ka mūsu kaimiņi lietuvieši šodien atzīmē savas nacionālās neatkarības svētkus, ierosinu nosūtīt apsveikuma telegrammu Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidijam ar sekojošu tekstu: “Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija sveic visu Lietuvas tautu savas valsts neatkarības svētkos. Lai Baltijas ceļš mūs vieno un stiprina tālāk cīņā par savu neatkarību!”

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai pret tekstu ir iebildes?

Jūs uzticat sesijas vadītājam parakstīt šādu telegrammu? Nav iebildumu.

Pārtraukums 30 minūtes.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. No rīta 9.55 bija ieradušies 270 deputāti. Mums ik brīdi var būt vajadzība pieņemt lēmumu, un tāpēc sesijas tiesiskais statuss mums vienmēr ir ļoti svarīgs. Tāpēc, lūdzu, reģistrēsimies, paceļot balsošanas kartītes! Lūdzu, saskaitiet! Es pirmajā rindā neredzu Imantu Daudišu, bet pieskaitiet klāt, jo viņš ir tepat dienesta telpās. Tātad 262 deputāti. Plus astoņi cilvēki komisijā. Tātad 270. Sesija ir tiesiska lemt visu, kas mums ir dienaskārtībā, kā arī par jautājumiem, kuri mūs interesē un kurus apspriežam.

Izskatīsim jautājumu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā un par atsevišķu PSRS valdības lēmumu izpildes daļēju apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību. Vārds ziņojumam biedram Jānim Lanceram, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam.

 

J.Lancers (Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Cienījamie deputāti! Republikas sabiedrību pēdējos gados sevišķi nodarbina jautājumi, kas saistīti ar sociālo taisnīgumu pilsoņu nodrošināšanā ar dzīvokļiem. Pēdējo 10 gadu laikā republikā radušās daudzas negatīvas tendences, kas izraisījušas ļoti asu sociālo krīzi dzīvokļu problēmā. Par to liecina fakts, ka ik gadu pieaug to ģimeņu skaits, kam nepieciešams uzlabot dzīvokļu apstākļus. Rezultātā ģimenes dzīvokļa saņemšanu gaida 10, 14 un pat vairāk gadu. Par problēmas nopietnību liecina arī avārijas stāvoklī esošā dzīvojamā fonda īpatsvara pieaugums un zemais dzīvokļu labiekārtotības līmenis laukos. Laikā no 1986.-1990.gadam uzskaitē dzīvokļa apstākļu uzlabošanai katru gadu uzņemti vidēji 29 tūkstoši ģimeņu. Bet rinda pieaug vidēji par 14 tūkstošiem ģimeņu gadā. 1989.gada beigās uzskaitē ņemto ģimeņu skaits jau pārsniedza 165 tūkstous.

Galvenie dzīvokļu krīzes cēloņi, bez šaubām, mums visiem ir zināmi. Tomēr gribu tos atgādināt. Tā ir nepamatotā un intensīvā rūpniecības attīstība republikas pilsētās, sevišķi Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un citur. Rezultātā iedzīvotāju skaita pieaugums apsteidz dzīvokļu fonda pieaugumu. Nosodāma ir prakse, ka kadri rūpniecībai vai celtniecībai tika komplektēti galvenokārt no citu republiku iedzīvotājiem. Šīs tendences saknes meklējamas pirmo pēckara gadu praksē, kad strādnieki tika izmitināti kopmītnēs. Šis mantojums ir ļoti smags. Vēl tagad republikā ir 1836 strādnieku kopmītnes, kurās dzīvo vairāk nekā 488 tūkstoši ģimeņu.

Pilnīgi amortizētā dzīvojamā fonda īpatsvars ir krietni pieaudzis. Šobrīd mājās, kas neatbilst sanitārajām un tehniskajām prasībām, dzīvo apmēram 60 tūkstoši ģimeņu. Saglabājas hroniski vājā būvmateriālu ražošanas bāze un nepietiekamie dzīvokļu celtniecības tempi. Krīze, bez šaubām, veicina arī lauku sociāli ekonomiskās attīstības deformācijas, kas liek lauku iedzīvotājiem pamest mājas.

Šādā situācijā sevišķi svarīgi ir radīt iedzīvotāju vairākuma interesēm atbilstošu taisnīgu dzīvokļu sadales sistēmu. Līdzšinējā dzīvokļu piešķiršanas kārtība tika radīta stagnācijas gados un ir pamatoti kritizēta, jo deva iebraucējiem nepelnītas priekšrocības dzīvokļu saņemšanā, galvenokārt ar kopmītņu sistēmas starpniecību. Pamatiedzīvotāji tajā pašā laikā bija spiesti ilgstoši dzīvot nelabiekārtotos un komunālos dzīvokļos, neskatoties uz viņu darba ieguldījumu republikas tautas saimniecības attīstībā.

Pirmais nozīmīgais republikas valdības solis sociālā taisnīguma iedibināšanā šajā jomā bija 1989.gada 14.februārī pieņemtais lēmums nr.46 “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatotā mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā”. Pēc statistikas datiem, iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums no citām republikām pagājušā gadā bija ar mīnusa zīmi.

Gribu nosaukt konkrētus skaitļus. Iebraucēji no citām republikām 1988.gadā veidoja skaitli plus 7493, bet 1989.gadā šis skaitlis bija mīnus 4325. Attiecīgi no ārvalstīm ieceļojušo skaits 1988.gadā bija mīnus 172, bet 1989.gadā - mīnus 1116. Tādējādi kopumā šim lēmumam bijusi pozitīva loma un migrācijas process mūsu republikā ir krietni samazinājies. Kopmītņu skaits laika periodā no minētā lēmuma pieņemšanas līdz 1990.gada 1.janvārim samazinājies par 131, bet kopmītņu iemītnieku skaits attiecīgi samazinājies par 8,2 tūkstošiem. Lēmums ir mazinājis iedzīvotāju migrācijas negatīvās tendences, taču republikas pamatiedzīvotāju interesēs vietējām padomēm un it īpaši izpildkomitejām jānodrošina lēmuma izpildes kontrole un jāpanāk visu strādnieku kopmītņu likvidācija līdz 1996.gadam, kā tas lēmumā paredzēts.

Attīstot 46.lēmuma uzsākto procesu, pagājušā gadā tika izstrādāts jauns nolikums par dzīvojamo telpu piešķiršanas kārtību, kura projekts 1989.gada augustā bija publicēts laikrakstos “Cīņa” un “Padomju Latvija” plašai iedzīvotāju apspriešanai. Pēc projekta publicēšanas saņēmām daudzu iedzīvotāju un darba kolektīvu priekšlikumus un vēstules, kas atbalsta principiālās izmaiņas dzīvokļu piešķiršanas kārtībā. Nolikuma projektu izskatīja un akceptēja arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Dzīvokļu un komunālās saimniecības deputātu komisija. Par izšķirošo faktoru to pilsoņu noteikšanai, kuriem nepieciešams uzlabot dzīvokļa apstākļus, kļuvis laika periods, kādu šis pilsonis nodzīvojis un nostrādājis attiecīgajā vietā, kā arī laiks, kas nodzīvots nelabiekārtotā, daļēji labiekārtotā vai komunālajā dzīvoklī. Mainīta arī uzskaites organizācija.

Nolikums par dzīvojamo telpu piešķiršanas kārtību republikā apstiprināts ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1989.gada 6.decembra lēmumu nr.254 par dzīvojamo telpu piešķiršanas kārtības pilnveidošanu. Sakarā ar būtiskiem grozījumiem dzīvojamo telpu piešķiršanas kārtībā, radusies nepieciešamība izdarīt grozījumus un papildinājumus arī republikas dzīvokļu kodeksā. Nozīmīgākie grozījumi ir tādi, ka turpmāk tikai republikas likumdošana noteikts pamatojumu pilsoņa atzīšanai par tādu, kam nepieciešams uzlabot dzīvokļa apstākļus, dot priekšrocības dzīvojamo telpu piešķiršanā un dzīvokļa apmaiņā un ievērot citus nosacījumus. Līdz šim to visu regulēja Padomju Savienības likumdošana.

Nepieciešami papildinājumi sakarā ar valsts un sabiedriskā dzīvokļu fonda dzīvokļu un māju pārdošanu pilsoņiem personiskajā īpašumā, kā arī papildinājumi sakarā ar pilsoņiem doto iespēju mainīt personiskajā īpašumā esošo māju vai mājas daļu pret valsts vai sabiedriskā dzīvokļu fonda dzīvokli vai kooperatīvo dzīvokli.

Republikas valdība iesniedz Augstākajai Padomei izskatīšanai likuma projektu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas dzīvokļu kodeksā. Pieņemot šo likumprojektu un tādējādi pilnveidojot dzīvokļu kodeksu, tiks radītas garantijas republikas pamatiedzīvotāju interešu aizsardzībai un prioritātes nodrošināšanai dzīvokļu saņemšanā, ņemot vērā viņu darba ieguldījumu attiecīgās teritorijas attīstīšanā.

Likuma projekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā cieši saistīts ar vēl vienu jautājumu, ko republikas valdība iesniegusi izskatīšanai Augstākajā Padomē. Tas ir jautājums par to, ka Latvijas PSR teritorijā daļēji jāaptur atsevišķi PSRS valdības lēmumi jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personu nodrošināšanu ar dzīvojamo platību. Pašlaik spēkā esošie PSRS valdības lēmumi, kas pieņemti jautājumā par atvaļināto un demobilizēto virsnieku, kā arī personu, kuras ierodas no Galējiem Ziemeļiem un tiem pielīdzinātajiem rajoniem, nodrošināšanu ar dzīvokli, kā arī par nākamās dzīvesvietas pilsētas brīvu izvēli dzīvošanai un pierakstīšanas tiesību atvieglojumiem, dod iespēju lielam skaitam šādu ģimeņu izraudzīties par dzīvesvietu mūsu republiku un ātri saņemt labiekārtotus dzīvokļus pat tad, ja viņiem agrāk nav bijis nekādu sakaru ar Latviju, kuras ekonomiskie un sociālie procesi tiem pilnīgi sveši. Tādā veidā, nosakot ievērojamas priekšrocības šīm iedzīvotāju grupām, netiek ievērots sociālais taisnīgums attiecībā pret pamatiedzīvotājiem. Tas rada diskomfortu gan iebraucējiem, gan arī vietējiem iedzīvotājiem, pasliktina demogrāfisko situāciju republikā un saasina starpnacionālās attiecības.

Sevišķi plaši šos atvieglojumus izmantoja virsnieku ģimenes. Pēdējos gados republikā, galvenokārt Rīgā, ik gadu apmetās uz dzīvi līdz 900 un dažos gados pat līdz 1000 šādu ģimeņu. Jāņem vērā, ka dzīvojamo platību celtniecībai republikā iebraukušo personu vajadzībām izlieto jau tā ierobežotos republikas līdzekļus, darbaspēka un materiālos resursus. Var rasties jautājums, kādēļ jāaptur PSRS Ministru Padomes 1989.gada 2.novembra rīkojums nr.1943 par aktīvā karadienestā esošo karavīru, praporščiku, mičmaņu, virsnieku un to ģimenes locekļu pierakstīšanu karaspēka daļās. Jāatzīmē, ka šis normatīvais akts ir pretrunā ar mūsu valsts dzīvokļu likumdošanu, jo atļauj militārā resora augstākajai vadībai pēc saviem ieskatiem pārvietot un iemitināt virsniekus un viņu ģimenes locekļus karaspēka daļās, nerūpējoties par viņu dzīves apstākļiem. Kā rāda pieredze, balstoties uz šo normatīvo aktu, virsnieku ģimenes tiek ievietotas nepiemērotās telpās, pat kazarmās. Dzīvokļu fonds netiek uzturēts pienācīgā kārtībā. Lai nodrošinātu republikā izvietotajām karavīru ģimenēm normālus sadzīves apstākļus, jāizmanto un jāiesaista PSRS Aizsardzības ministrijas kapitālieguldījumi, kā arī racionāli jāizmanto Baltijas kara apgabala rīcībā esošais dzīvokļu fonds.

Ņemot vērā daudzos Augstākās Padomes Prezidijam un valdībai adresētos pilsoņu un sabiedrisko formējumu priekšlikumus un pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 27.jūlija likuma par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību 2.pantu, valdība ierosina noteikt kārtību, ka turpmāk ar dzīvokļiem apgādās tikai tos atvaļinātos virsniekus un viņu ģimenes, kas iesaukti PSRS Bruņotajos Spēkos no Latvijas PSR. Šodien avīzē “Krasnaja Zvezda” izlasīju, ka analogs lēmums pieņemts Maskavā. Tas būtu taisnīgi gan pret republikas pamatiedzīvotājiem, gan arī pret tām 549 bijuši virsnieku ģimenēm, kas pašlaik ir uzskaitē dzīvokļa saņemšanai un gaida rindā 5 un vairāk gadus. Šo jautājumu republikas valdība vairākkārt izvirzījusi PSRS valdībai, kas uzklausīja mūsu viedokli ar sapratni, taču konkrēts risinājums netiek meklēts.

Es gribētu ziņot par vēl vienu pēdējā laikā saņemtu vēstuli no PSRS aizsardzības ministra biedra D.Jazova. Viņš ierosina 13.piecgadē mūsu republikas teritorijā uzcelt noapaļotos skaitļos vienu miljonu kvadrātmetru dzīvojamās platības, lai tādā veidā nodrošinātu esošo kontingentu un arī tos, kas varētu iebraukt no citiem reģioniem, teiksim, sakarā ar atvaļināšanu vai demobilizēšanu. Es gribētu teikt, ka šis skaitlis ir krietni liels un tas ir daudz lielāks nekā 12.piecgadē. Ja mēs salīdzināsim ar to dzīvokļu fondu, kuru mēs ceram uzcelt ar valsts kapitālieguldījumiem un uzņēmumu līdzekļiem, kas mums pagaidām ir plāna projektā, tad tas būs apmēram 20% no tā, ko mēs republikas teritorijā domājam uzcelt. Es domāju, ka šis skaitlis nekādā veidā nav samērojams ar tām vajadzībām, kādas ir armijai, kura dislocēta mūsu republikas teritorijā, pamatiedzīvotāju 2,7 miljoniem un 165 tūkstošiem ģimeņu, kas jau stāv rindā, un ģimenēm, kas šajos piecos gados vēl iestāsies rindā. Tādēļ šo skaitli mums vajadzētu precizēt, izskatīt to kopā ar armijas pārstāvjiem, lai nonāktu līdz tādam skaitlim, kas būtu sociāli taisnīgs kā pret armijas pārstāvjiem, tā arī pret pamatiedzīvotājiem, ņemot vērā materiāli tehniskā nodrošinājuma iespējas.

Rezumējot iepriekš teikto un ņemot vērā šī jautājuma apspriešanas gaitu Augstākās Padomes deputātu komisijās, valdība ierosina šodien pirmajā lasījumā pieņemt grozījumus un papildinājumus Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā, kuros būtu ņemtas vērā deputātu komisijas izteiktās kritiskās piezīmes un tās kritiskās piezīmes, kuras vēl šodien deputāti izteiktu no šīs tribīnes.

Gribētu pievērsties vēl tikai vienam momentam. 33.panta papildinājumā mēs nosakām, ka turpmāk dzīvokļu rindā republikā tiks uzņemti tikai tie atvaļinātie vai rezervē ieskaitītie virsnieki, mičmaņi un pārējie, kas iesaukti PSRS Bruņotajos Spēkos no Latvijas PSR. Tāpēc ierosinu šodien pieņemt pirmajā lasījumā lēmuma projektu par dažu PSRS valdības lēmumu apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kas pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām to nodrošināšanā ar dzīvojamo platību. Lai tuvāk izpētītu visus šos procesus un lai otrajā lasījumā varētu šo projektu iesniegt tādā veidā, kas nodrošinātu sociālo taisnīgumu pret visām grupām, pret armiju un pamatiedzīvotājiem, es ierosinu šodien nodibināt speciālu komisiju, kurai šo divu nedēļu laikā vajadzētu tikties ar armijas kolektīviem un darba kolektīviem, vēlreiz izstudēt visus šos aspektus un ņemt vērā visus tos priekšlikumus, kas tiks šodien izteikti, lai otrajā lasījumā mēs Augstākās Padomes sesijas turpinājumā to varētu iesniegt galīgai izskatīšanai.

Es gribētu atzīmēt, ka šis jautājums, bez šaubām, radījis republikā ļoti lielu rezonansi, sevišķi armijas daļās. Te ir tikai daļa no tiem iesniegumiem, kuri atsūtīti Augstākās Padomes Prezidijam, kā arī Augstākajai Padomei tieši uz sesiju, ir arī adresēti LKP Centrālkomitejai un LPSR Ministru Padomei. Es negribu šos iesniegumus šeit nolasīt un komentēt, bet vienu domu, kas praktiski atkārtojas visos šajos ziņojumos, es tomēr nolasīšu. Tā izskanējusi virsnieku sanāksmju ziņojumos, sanāksmju rezolūcijās un citur.

Būdami savas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sargi, mēs prasām garantētu tiesību nodrošinājumu mums un mūsu ģimenēm saskaņā ar PSRS Konstitūciju un padomju likumiem. Ierosinām, lai deputāti, apsverot visu saprātīgi un tautas gudrības garā, izslēdz šo jautājumu no sesijas darba kārtības. Gadījumā, ja tomēr tiks ierobežotas mūsu likumīgās tiesības, uzskatām par iespējamu nepakļauties Latvijas PSR likumam.

Doma par nepakļaušanos republikas likumam praktiski atkārtojas katrā no šiem ziņojumiem. Bez šaubām, sociālais taisnīgums jāievēro gan attiecībā pret armijas pārstāvjiem, gan arī pret pamatiedzīvotājiem. Šis jautājums ir tā jālīdzsvaro, lai neviena no šīs grupām nebūtu aizmirsta vai arī vienai nebūtu mazāk tiesību kā otrai. Ar to es gribētu savu ziņojumu beigt.

Man te ir jāatbild uz jautājumiem. Deputāts Masaļitins uzdeva jautājumu: “Cik atvaļināto virsnieku, kā arī citu armijas pārstāvju, kuri nav iesaukti dienestā no Latvijas, ieradušies šeit 1989.gadā pēc 46.lēmuma pieņemšanas?”

Pēc tiem datiem, kuri ir manā rīcībā, no citiem reģioniem iebraukušie armijā dienējošie un atvaļinātie virsnieki un tiem pielīdzinātie pagājušajā gadā saņēma 510 dzīvokļus, turklāt 34 no atvaļinātiem virsniekiem, kuri nav dienējuši Latvijā, ņemti dzīvokļu rindas uzskaitē un šobrīd dzīvokļus vēl nav saņēmuši. Par tiem armijas cilvēkiem, kas agrāk ieradušies uz dienestu Latvijā, man ziņu nav.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl jautājumi?

 

J.Lancers. Jautājums: “Cik daudz dzīvokļu uzcelti Latvijā Baltijas kara apgabala spēkiem no 1945. līdz 1990.gadam? Ja šāda skaitļa nav, tad varbūt ir par pēdējiem pieciem gadiem. Nosauciet arī ieguldīto līdzekļu summu!”

Naudas summu nosaukt nevaru, jo šādu datu manā rīcībā nav. Baltijas kara apgabalā ir savas celtniecības organizācijas, kas pašas plāno savu darbību un mūsu valdībai šodien nav pakļautas.

Varu atbildēt, ka katru gadu uzceļ 80-100 tūkstošus kvadrātmetru dzīvokļu, bet, cik līdzekļu tur ieguldīts, to es nezinu. Atbildēšu jautājumam personiski, kad manā rīcībā būs šādas ziņas.

Jautājums: “Nosauciet atvaļināto virsnieku skaitu, kuri vēlas dzīvot Latvijā, bet dienestā nav iesaukti no Latvijas, un kuri pēdējos divos gados saņēmuši dzīvokļus Latvijā! No jūsu referāta tas nepalika skaidrs.”

Uz šo jautājumu jau esmu atbildējis iepriekš.

 

Priekšsēdētājs. Pagaidiet, pagaidiet, atbildiet precīzi. Vēlreiz izlasiet jautājumu.

 

J.Lancers. “Nosauciet atvaļināto virsnieku skaitu, kuri vēlas dzīvot Latvijā, bet dienestā nav iesaukti no Latvijas, un kuri pēdējos divos gados saņēmuši dzīvokļus Latvijā.”

 

Priekšsēdētājs. Atbildiet ciparus.

Lūdzu, biedri Līci, varbūt nāciet tuvāk pie mikrofona, lai dzird zālē un arī pa radio, lai būtu skaidrība.

 

K.Līcis.

Varu sniegt šādu informāciju. Virsniekiem un tiem pielīdzinātām personām, kas ieradušās no citām republikām, laikā no 1984. līdz 1985.gadam iedalīti 230 dzīvokļi, 102 dzīvokļi Rīgā; 1986.gadā - 65 (36 Rīgā); 1987.gadā - attiecīgi 36 un 18, bet 1988.gadā - 13 un 6. Pavisam republikā rajonu izpildkomiteju uzskaitē bijušas un dzīvokļus saņēmušas 344 personas un Rīgā 162. Bez tam ir vēl dzīvokļu iedalīšanas iespēja caur karaspēka daļām, kuras dzīvokļus būvē savu celtniecības organizāciju spēkiem vai ar dalības maksu. Pēc šiem datiem laikā no 1984. līdz 1989.gadam ar dzīvokli apgādātas 4203 armijas cilvēku ģimenes.

 

Priekšsēdētājs. Acīmredzot ģenerālis Dūda varēs precizēt, jo ir runa par tiem, kuri nav iesaukti no Latvijas, nav dienējuši Latvijā un nav dzīvojuši Latvijā. Tā es sapratu jautājumu.

 

Apakšpulkvedis Maļikovs.

Vai likuma un lēmuma izstrādāšanā līdz šim ir ņēmuši dalību profesionāļi no kara apgabala?

 

J.Lancers. Projektu sagatavoja komisija, kuru vadīja Latvijas PSR Ministru Padomes komunālās saimniecības nodaļas vadītājs. Zinu, ka tika pieaicināti armijas pārstāvji, tikai uzvārdus visus nevaru nosaukt. Pēdējā laikā par šo jautājumu esmu runājis ar V.Seinu, V.Dubiņinu, G.Fastavecu un V.Kozlovu.

 

Priekšsēdētājs. Atbildiet, lūdzu, konkrēti - bija vai nebija komisijā kara apgabala pārstāvji, - tāds ir jautājums!

 

J.Lancers. Nebija.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai vēl ir kādam jautājumi? Debatēs vēlas izteikties vēl daudz deputātu. Mēģinu sagrupēt zīmītes tādā kārtībā, kādā tās saņemtas. Vārds ģenerālim Jānim Dūdam.

 

 

J.Dūda (Rīgas 64. vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie biedri deputāti! Tā kā sesijā izskatāmais jautājums zināmā mērā skar arī mūsu organizāciju, varbūt pat mani vai manus padotos personiski, es gribētu ļoti īsi, 5 minūtēs, sniegt informāciju.

Pirmkārt, šī gada 1.janvārī republikā dzīvokļus gaidīja 549 virsnieki, kā teica Jānis Lancers. Tajā skaitā 189 bija dienestā iesaukti no Latvijas. Rīgā attiecīgi 268 un 105. Es šeit precizēju tos datus, kas jau tika minēti.

Otrkārt, pilnīgi atbalstu Jāņa Lancera referātā izteikto secinājumu, ka nevajadzētu pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Mēs varam šo jautājumu apspriest šodien, bet izlemt 1. vai 2.martā, iekļaujot projekta izstrādāšanas komisijā Baltijas kara apgabala, Baltijas flotes pārstāvjus. Tādējādi komisijā būtu pārstāvētas visas ieinteresētās puses kopā ar deputātiem un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem.

Man vakar bija ļoti nepatīkami, kad, nākot uz sesiju, redzēju piketētājus karavīru formās. Saprotiet, cienījamie deputāti, tas nenāk no saldas dzīves. Katram no šiem virsniekiem droši vien ir ģimene, bērni. Karavīra dzīve nebūt nav tik salda un ne tik skaista, kā to pēdējā laikā rāda Latvijas televīzija un radio. Es, padomju ģenerālis, saņemu pusotras reizes mazāku algu nekā amerikāņu zaldāts un mazāk nekā Holandes bezdarbnieks. Tad jūs varat iedomāties, cik saņem leitnants, kuram turklāt vēl jāapgādā sieva un bērns.

Vakar Dainis Īvāns šeit runāja par draudiem, kuri bijuši izteikti avīzē. Es gribu atbildēt cienījamam Dainim Īvānam un visiem deputātiem, ka arī esmu saņēmis vēstules ar draudiem. Apvainot karavīru, virsnieku nav ētiski. Karaspēks piedalījās palīdzības sniegšanā Armēnijā, palīdz Azerbaidžānā, tādēļ nepelnīta ir necieņa pret šiem cilvēkiem. Nevajadzētu radīt neapmierinātību virsnieku vidū. Pilnībā piekrītu Jāņa Lancera priekšlikumam, kas var būt par pamatu pārdomātam sesijas lēmumam.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Paldies. Vārds deputātam Voldemāram Markotam.

 

V.Markots (Jūrmalas 136. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Komunālās saimniecības ministrija ir līdzautors ieteikumiem par izmaiņām dzīvokļu likumdošanā, tāpēc par likumprojektu šajā jautājumā man nav nekas būtisks iebilstams. Gribētos tikai pasvītrot, ka minētā likumprojekta nepieciešamību noteica līdz šim pastāvošā sociālā netaisnība dzīvokļu sadalē. Republikas pamatiedzīvotāju vidū ir tādi, kas desmitiem gadu dzīvo nelabiekārtotos un komunālos dzīvokļos un kuriem vai nu vispār nebija tiesību stāties dzīvokļu apstākļu uzlabošanas uzskaitē, vai uz šo uzlabošanu bija jāgaida 20 un vairāk gadu. Turpretī iebraucējiem, praktiski neatkarīgi no viņu ieguldījuma republikas labā, galvenokārt caur kopmītņu sistēmu tika dotas nepamatotas priekšrocības dzīvokļu saņemšanā.

Atšķirībā no iepriekšējā nolikuma par dzīvokļu sadali, jaunais paredz priekšrocības dzīvokļu apstākļu uzlabošanā pilsoņiem, kuri ilgstošu laiku nodzīvojuši un nostrādājuši dotajā apdzīvotajā vietā. Uzskaitē uzņem tikai tās personas, kuras vismaz 10 gadus ir pierakstītas un dzīvo republikā. Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk kvadrātmetru var būt uz vienu cilvēku, lai uzņemtu dzīvokļu rindā. Kopmītnes, kā zināms, turpmāk pakāpeniski likvidēs, un dzīvošana tajās nedod tiesības uzskaitei un dzīvokļa saņemšanai. Labi, ka paplašinātas vietējo Tautas deputātu padomju tiesības noteikt atvieglotus kritērijus dzīvokļu apstākļu uzlabošanai, vadoties no vietējiem apstākļiem un reālajām iespējām. Jaunā dzīvokļu uzskaites un sadales kārtība tika plaši apspriesta sabiedrībā un guva vienprātīgu atbalstu. Taču neapmierinātību pauž armijas pārstāvji, jo turpmāk paredzēts ar dzīvokļiem apgādāt tikai to atvaļināto virsnieku ģimenes, kas bija iesaukti PSRS Bruņotajos Spēkos no Latvijas teritorijas un kam nav dzīvokļa. Armijas cilvēku satraukumu var saprast, bet viņu prasības atbalstīt tomēr nevar. Republikas sabiedrības vairākums pamatoti pieprasa atcelt līdzšinējo kārtību, kuras rezultātā katrs piektais jaunuzceltais dzīvoklis tika nodots armijas rīcībā, ieskaitot to, ko ceļ pati armija un ko saņem no vietējām padomēm. Tas notiek apstākļos, kad pāri par 40 tūkstošiem iedzīvotāju jau vairāk nekā 10 gadus gaida dzīvokļu rindā.

Var, bez šaubām, runāt par lēmuma pieņemšanas atlikšanu, pieņemt to šodien pirmajā lasījumā vai arī pieņemt sesijas turpinājumā, taču jautājums jāizlemj. Armijas pārstāvjiem jāzina, ka tie virsnieki, kuri dzīvo republikā, dienēja šeit un sastāv uzskaitē, dzīvokli, bez šaubām, dabūs. Runa ir tikai par tiem, kas no jauna iebrauks republikā. Jāņem vērā arī tāds moments, ka jaunais nolikums un likumprojekts paredz tiesības vietējais varai, Tautas deputātu padomēm, ievērojot vietējos apstākļus un to, kā dzīvokļu problēma risinās rajonā vai pilsētā, pieļaut dažām kategorijām zināmus atvieglojumus, to skaitā arī attiecībā uz armijas pārstāvjiem. Es lūdzu Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus atbalstīt ieteikumus par izmaiņām un papildinājumiem dzīvokļu kodeksā un pieņemt attiecīgu likumu šodien vai sesijas turpinājumā.

Vienlaikus mums visiem jāsaprot, ka šīs izmaiņas dzīvokļu kodeksā vēl nenodrošinās dzīvokļu problēmas risināšanas paātrinājumu, jo būtībā mainās tikai prioritātes. Materiālais segums nav paredzēts, un tas ir pats galvenais. Pēc nolikuma stāšanās spēkā sagaidāma dzīvokļu rindā uzņemto skaita palielināšanās aptuveni pusotras, divas reizes. Konkrēti mēs to zināsim tikai gada otrajā pusē. Tas nozīmē, ka, nepalielinot dzīvokļu skaitu, rindā būs jāstāv ilgāk. Tāpēc jāuzskata, ka šis likumprojekts un ieteikumi par izmaiņām ir tikai pirmais solis, daļa no pasākumiem, pārejot uz jauno dzīvokļu politiku, kura atbilstu republikas politiskās un ekonomiskās suverenitātes apstākļiem.

Šajā sakarā mūsu ministrija kopā ar Tieslietu ministriju, Finansu ministriju, arodbiedrībām, izpildkomitejām un citām organizācijām jau uzsākusi dzīvokļu politikas koncepcijas izstrādāšanu ilgākam laika posmam. Šodien vēl pāragri spriest, kāda galīgā veidā būs šī koncepcija. Taču ar dažām tendencēm gribu jūs iepazīstināt.

Vispirms visiem spēkiem jācenšas izpildīt tautai doto solījumu - līdz gadsimta beigām katru ģimeni apgādāt ar labiekārtotu dzīvokli vai māju. Šim nolūkam gandrīz jādivkāršo dzīvokļu celtniecības apjomi. Cerēt uz valsts kapitālieguldījumu pieaugumu šajā jomā, liekas, nav reāli, drīzāk gan otrādi, jo valsts ieguldījumu īpatsvars samazināsies. Tāpēc par galveno dzīvojamā fonda paplašināšanas veidu būtu jākļūst individuālajai, kooperatīvajai celtniecībai un varbūt arī dzīvokļu būvniecības akciju sabiedrībai. Uzņēmuma līdzdalībai vajadzētu radīt vislielākās labvēlības režīmu. Valstij plašāk jādod kredīti šīm vajadzībām. Būvlaukumos, tai skaitā republikas pakļautības pilsētās, jāpalīdz inženiertīklu izbūvē un tā tālāk. Bet pats galvenais - krasi jāpalielina būvmateriālu ražošana. Tas ir galvenais bremzējošais faktors. Vai patiešām mēs nespējam izārstēt šo gadu desmitiem ilgstošo slimību?

Jāmaina attieksme arī pret esošā dzīvojamā fonda labiekārtošanu republikā. Pašreizējos materiāli tehnisko resursu deficīta apstākļos pirmām kārtām ar materiāliem jānodrošina dzīvojamo namu kapitālais remonts un rekonstrukcija, kā rezultātā ar to pašu materiālu patēriņu varēs iegūt vairāk labiekārtotu dzīvokļu nekā jaunas celtniecības rezultātā. Jādomā arī par dzīvojamās platības vienmērīgāku sadalījumu. Ģimenēm, kuras labprātīgi atbrīvo lielos dzīvokļus, tiek paredzēta liela kompensācija.

Otrkārt, jaunās dzīvokļu politikas koncepcijas projekts paredz arī pakāpenisku pāreju no dzīvokļu saņemšanas par brīvu uz dzīvokļu pirkšanu, pārdošanu, tai skaitā ar valsts kredīta palīdzību. Pagaidām dzīvokļus pirkt var tikai rindā stāvētāji, kuri arī ir ieinteresēti šajā pirkumā. Par kvadrātmetru īres maksa ir tikai 10 kapeikas. Līdz šim republikā pārdots apmēram līdz 300 dzīvokļu. Šis process ļoti gausi iet uz priekšu. Varbūt tādas tiesības jādod arī tiem, kas rindā nestāv, un dzīvokļu tirgum ar laiku jākļūst par galveno dzīvokļu iegūšanas veidu? Arī šajā jomā no administratīvi komandējošajām metodēm jāpāriet uz ekonomiskām attiecībām. Bez šaubām, uzreiz to nekādā gadījumā nevar darīt, tas ir pakāpenisks process, bet laikam tādā virzienā jāstrādā. Manuprāt, tā nebūs sociālā netaisnība, ja mēs to pareizi saprotam, jo galu galā mūsu apstākļos - no katra pēc spējām, katram pēc darba. Ja cilvēks vairāk un labāk strādā, viņam jāsaņem lielāka alga, jādod tiesības arī labāk dzīvot. Nonivelēšana, kā zināms, nekad nav devusi labus rezultātus. Domāju, ka saprāta robežās jāatļauj arī privātīpašums, kā arī jāceļ vairākdzīvokļu mājas. Katrai mājai vajadzīgs saimnieks, kas rūpētos par mājas tehnisko stāvokli. Pieļaujams, ka atsevišķos gadījumos, kad nolietoto ēku uzturēšana valstij ir ļoti neizdevīga, šīs ēkas var tikt atdotas pilsoņiem, kas tajās dzīvo, bez maksas, bet ar noteikumu, ka viņi rūpējas par to kārtību.

Treškārt, daļēji jāsaglabā arī dzīvojamo telpu nodošana ekspluatācijā saskaņā ar īres līgumu. Vispirms šāda garantija attiecībā uz dzīvokļiem vajadzīga sociāli maznodrošinātiem cilvēkiem, tas ir, invalīdiem, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm utt.

Tā kā šobrīd īres maksa sedz tikai vienu piektdaļu no ēku uzturēšanas izmaksām, īres maksu vajadzēs palielināt, lai dzīvokļu saimniecība varētu strādāt pēc pašatmaksāšanās principa. Jāsāk ar daudzkārtīgu īres maksas palielināšanu par lieko apdzīvojamo platību valsts dzīvojamajā fondā. Tam jānotiek paralēli ar visas valsts mērogā risinātu algu, nodokļu un cenu politiku. Lai nodrošinātu dzīvokļu politikas realizāciju, perspektīvā arī turpmāk nepieciešams pilnveidot pastāvošo likumdošanu. Latvijas PSR Augstākās Padomes, kā arī vietējo padomju deputātiem aktīvi jāiesaistās dzīvokļu politikas izstrādāšanā un īstenošanā, realizējot likumu par Latvijas PSR suverenitāti.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, jautājiet!

 

Kutuzovs.

No kurienes ņemtas ziņas, ka katrs piektais dzīvoklis, kas uzcelts Rīgā, nodots armijas rīcībā?

 

V.Markots. Man ir precīzi dati. Šeit ieskaitīti ne tikai no rajonu izpildkomiteju fondiem iedalītie dzīvokļi, bet arī armijas celtnieku uzceltie. Runa bija par katru piekto dzīvokli, kas vispār uzcelts republikā.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, jautājiet!

 

Aļošins.

Cik dzīvokļu pilsēta palikusi parādā kara apgabalam? Acīmredzot uz šo brīdi saskaņā ar likumu pienākas 10%. Cik dzīvokļu pilsēta iedalījusi karavīriem 1989.gadā?

 

V.Markots. Man nav precīzu datu par Rīgu. Ja šeit ir Rīgas pilsētas izpildkomitejas pārstāvji, varbūt viņi var to pateikt?

 

Priekšsēdētājs. Rīgas pilsētas padomē pašreiz notiek sesija, tāpēc pārstāvju šeit nav.

Vārds tiek dots deputātam Anatolijam Orlovam.

 

A.Orlovs (Aulejas 209. vēlēšanu apgabals).

Cienījamais biedri priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Domāju, ka lielākajai daļai no jums, bet varbūt arī visiem ir zināms, cik asa ir darba resursu problēma kolhozos un padomju saimniecībās šodien. Sevišķi šis darbaroku trūkums izjūtams Latgalē.

Piemēram, Krāslavas rajonā šobrīd 30% slaucēju drīz būs pensijas vecumā. Neraugoties uz to, ka kapitālieguldījumi galvenokārt tiek novirzīti sociālajām vajadzībām, sadzīves objektu celtniecībai, dzīvokļu celtniecībai, darbaspēka resursu problēma paliek atklāta. Daudzi padomju saimniecību darbinieki, saņēmuši dzīvokli, visādos veidos cenšas iekārtoties darbā pilsētā, bet padomju saimniecībās darbaroku kā trūka, tā trūkst. Tādēļ uzskatu, ka ieteiktie republikas dzīvokļu kodeksa papildinājumi nenodrošina lauksaimniecības kadru nostiprināšanas tiesiskās garantijas. Jāņem vērā, ka pārtikas problēma republikā ir asa un ka bez lauksaimniecības masu profesiju kadriem to nevarēs atrisināt. Tādēļ lieku priekšā papildināt 58.2 pantu “Īpatnības, nodrošinot pilsoņus ar dzīvojamām telpām kolhozu un citu lauksaimniecības kooperatīvu mājās”, attiecinot arī uz padomju saimniecībām tās priekšrocības un īpatnības, kuras paredzētas kolhoziem, jo praktisks darbs un dzīve padomju saimniecībā neatšķiras no darba un dzīves kolhozā. Lai tiesiski nostiprinātu garantijas par darbaspēka nodrošināšanu padomju saimniecībās, iesaku 58.2 panta beigās likt sekojošu tekstu:

“Uzskatīt kolhozu, lauksaimniecības kooperatīvu un padomju saimniecību dzīvojamās telpas par dienesta dzīvokļiem.”

PSKP CK un PSRS Ministru Padome 1982.gadā pieņēma lēmumu par pasākumiem lauksaimniecības kadru nostiprināšanā. Tur arī bija iekļauts pants par dienesta dzīvokļiem laukos. Zināmā mērā tas šodien palīdz nodrošināt laukus ar kadriem. Taču, ja mēs pieņemam jaunu likumu, šāds ieraksts būtu ļoti vajadzīgs. Lūdzu ņemt vērā manu priekšlikumu, pieņemot lēmumu.

Vēl gribu izteikt savas domas par 37.pantu. Mēs daudz runājam par tiesisku valsti. Taču ir laiks pāriet no vārdiem pie darbiem, turklāt tā, lai darbi neatšķirtos no vārdiem. Pieņemot likumus, mēs ne vienmēr ievērojam visu iedzīvotāju grupu intereses. Runa ir par atvieglojumiem dzīvokļu piešķiršanā armijas pārstāvjiem. Šis pants uzmanīgi jāapspriež. Varbūt patiešām ne visām armijas pārstāvju kategorijām šie atvieglojumi piešķirami? Piemēram, par tiem PSRS Bruņoto Spēku pārstāvjiem, kuri aiziet pensijā veselības stāvokļa dēļ, varētu parūpēties PSRS Aizsardzības ministrija. Taču nevajadzētu liegt tiesības stāties dzīvokļu rindā tiem, kuriem nav dzīvokļa. Bet tos armijas pārstāvjus, kuri tiek atvaļināti rezervē, vajadzētu ņemt dzīvokļu uzskaitē viņu jaunajos darba kolektīvos.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Vijai Artmanei.

 

A.V.Artmane (Rīgas 100. vēlēšanu apgabals).

Godājamie biedri deputāti! Es varu jums atzīties savās ļoti draudzīgajās jūtās pret armijas cilvēkiem, ar kuriem manas profesijas pārstāvji ir draudzējušies garus gadus. Man nav vienaldzīga arī viņu turpmākā dzīve pēc dienesta. Bet es gribu teikt, ka mūsu republika uzņemtos pārāk smagu nastu, ja mēs piekristu šādai atvaļināto virsnieku un viņu ģimeņu izvietošanai tādā mērā, kā tas tiek pieprasīts. Tas nav ne godīgi, ne patriotiski. Beigu beigās katram cilvēkam ir arī sava dzimtā puse un dzimtene, kas ir tikpat noplicināta kā Latvija. Latvijā mums pietiks palīdzīgu roku, lai savu dzimteni atjaunotu. Vai arī daudziem mūsu armijas virsniekiem un viņu ģimenēm nebūtu vairāk vēlams atgriezties tur, kur viņu rokas ir vajadzīgas? Man liekas, ka šis jautājums ir pilnīgi aizmirsts. Tas nav pareizi. Latvijā migrācija turpinās, bet migrācijas likums nedarbojas.

Man nesen bija izdevība ieskatīties laulību reģistros kādā no Rīgas rajoniem. Tikai apmēram vienā mēnesī reģistrētas 233 laulības un no tām apmēram 180 ir atkārtotas. Laulības tiek reģistrētas tā: vispirms no dažādām vietām dažādos gados atbraukušie laulātie izšķiras, tad viņi darbavietās saņem dzīvokļus un laulājas atkal. Nu viņiem ir katram sava adrese un katram savs dzīvoklis. Lūk, kur aiziet mūsu dzīvokļi! Es uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi netaisnīgi pret tiem rindā stāvošajiem pilsoņiem, kas gadiem gaida dzīvokļus un dzīvo nelabiekārtotās mājās. Uzskatu, ka tas ir pilnīgi nepiedodami. Mēs vienkārši neesam tam pievērsuši uzmanību. Protams, vainu ņemu arī uz sevi. Bet kas notiek vēl citos rajonos? Rīgā ir vairāki rajoni, kur migrācija ir vēl lielāka un kur tā bezatbildīgi tiek akceptēta. Ja mums nebūtu šādu faktu, dzīvokļu rindas būtu īsākas un varbūt tad jautājums par armijas cilvēku pienācīgu izvietošanu nebūtu tik ass. Migrācija ir jākontrolē, un es uzskatu, ka nākošā sasaukuma deputātiem jāpiedalās šajā kontrolē katrā rajona izpildkomitejā. Diemžēl ne visur godprātīgi tiek ievērots likums. Pēc ziņām par laulību reģistrāciju, uz pastāvīgu dzīvi Latvijā tiek reģistrētas 900-1000 armijas ģimenes. Tas notiek dienesta laikā vai citādi. Attiecībā uz atvaļināto virsnieku dienesta dzīvokļu skaitu es jau teicu, bet es gribu vēl informēt, ka no to 455 virsnieku skaita, kuri Latvijā dienēja 1989.gadā, no Latvijas iesaukto ir 167, no citiem reģioniem - 288. Viņiem regulārā dienesta laikā tika iedalīti dzīvokļi, un viņi ir republikā pierakstīti. To atvaļināto un arī dienējošo virsnieku skaitā, kuri ir republikā pierakstīti, bet kuriem 1989.gadā nav dzīvokļu, no Latvijas iesaukto ir 13, no citiem reģioniem - 21. Tas attiecas tikai uz Rīgu. Latvijā šie kopskaitļi ir sekojoši: iesaukti no Latvijas 194, no citiem reģioniem - 510, dzīvokļu nav 189 no Latvijas iesauktajiem un 360 no citiem reģioniem iesauktajiem. Tie armijas cilvēki, kas sākuši savu dienēšanu Latvijā, jāpārvieto no armijas pilsētiņām uz labiekārtotiem dzīvokļiem. Pilnīgi piekrītu tam, ko šeit jau izteica b.Lancers un b.Markots. Pēc tam, kad mēs būsim pilnīgi novērsuši nepārtraukto migrāciju, tad arī varbūt būs iespēja palīdzēt cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ negrib vai nevar atgriezties tajās vietās, no kurienes viņi nākuši. Dzīvokļu rindas ilgst 20 un vairāk gadu, un tas ir nepiedodami. Neraugoties uz PSRS aizsardzības ministra b.Jazova vēstuli, kurā ir izteiktas rūpes par dzīvokļu celtniecību un kurā teikts, ka republikā no 1990.-1995.gadam jāuzceļ 855 tūkstoši kvadrātmetru dzīvojamās platības, vajag ļoti rūpīgi apsvērt, vai mūsu teritorija neuzņemas pārāk lielu smagumu ar šo celtniecību, jo vairāk tāpēc, ka nav materiālu.

Es domāju, ka sarunu par to armijas cilvēku izvietošanu, kuri nav iesaukti dienestā no Latvijas, mēs varētu turpināt ļoti draudzīgi pēc tam, kad bēdīgi slavenais paziņojums pirms Latvijas AP sesijas, kas bija publicēts “Latvijas Jaunatnē” un par kuru jau vakar bija runa, beigtos ar to, ka šī paziņojuma autori publiski atvainotos Latvijas deputātiem un Latvijas iedzīvotājiem. Tas no armijas puses bija pārsteidzīgi, nekaunīgi un absolūti nepamatoti. Ar tādiem draudiem pret republikas iedzīvotājiem armija nedrīkstētu nostāties. Tās ir manas pilsoņtiesības prasīt no armijas, kas mani sargā, lai šādu paziņojumu nebūtu. Gribu jums iesniegt 27 tūkstošus 60 parakstu no Latvijas pilsoņiem, kuri parakstījuši šādu tekstu:

“Prasām izdarīt sekojošas korekcijas pastāvošajā likumkodeksā:

1) no armijas atvaļinātās militārpersonas apgādāt ar dzīvojamo platību tikai tad, ja tās iesauktas PSRS Bruņotajos Spēkos no Latvijas PSR;

2) attiecināt Latvijas PSR MP 1989.gada 14.februāra 46.lēmumu arī uz civilpersonām, kuras pieņemtas darbā PSRS karaspēka daļās vai PSRS Aizsardzības ministrijas uzņēmumos.”

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Stepanam Paljoram.

 

S.Paljora (Mārupes 275. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Problēmas, kuras mēs šodien apspriežam un par kurām referēja un sniedza informāciju b.Lancers, es gribētu aplūkot nedaudz no cita viedokļa. Savā referātā b.Lancers teica, ka 1989.gadā migrācijas dēļ neesot pieaudzis iedzīvotāju skaits, bet dzīvokļu rinda pieauga par pieciem tūkstošiem. Šie skaitļi ir no statistikas datiem un ir pareizi. Taču b.Lancers, varbūt kautrēdamies, nepateica, ka pagājušajā gadā dzīvokļu celtniecības plāns republikā izpildīts tikai par 88 procentiem. Pagājušajā gadā ekspluatācijā nodeva par 5,6 tūkstošiem dzīvokļu mazāk nekā 1987.gadā. Par šodien apspriežamo jautājumu jārunā ir, vadoties no šiem faktiem.

Protams, sociālā taisnīguma un vienlīdzības principi visos ekonomikas, sociālajos un politiskajos jautājumos jāievēro attiecībā uz visiem republikas iedzīvotājiem. Šeit pilnīgi piekrītu jautājuma nostādnei. Taču jāievēro visu republikas iedzīvotāju intereses un visu risinājumu centrā vienmēr jābūt cilvēkam. Es baidos, ka mūsu pārsteidzības rezultātā mēs varam šodien pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, kas turpmākajā darbībā varētu radīt zināmu sajukumu.

Katrs no šeit sēdošajiem droši vien ir izjutis un dzirdējis dažādus viedokļus. Šobrīd šis jautājums republikā ir aktuāls. Es runāju par Valodu likumu, par zināšanu vērtējuma projektu, saskaņā ar kuru pēc dažiem gadiem tiks vērtēta valsts valodas zināšana A, B un C grupā. Nolikums ir izveidots pareizi. Bet vai bija nepieciešams to publicēt visas tautas apspriešanai, ja šai apspriešanai paredzētas tikai 30 dienas? Ja komisijai bija nepieciešams sabiedrības viedoklis, varēja to uzklausīt atsevišķos kolektīvos, veikt analīzi un turpināt darbu. Taču šobrīd cilvēkos gruzd neapmierinātība. Es vados no tiem iespaidiem, kurus esmu guvis, tiekoties ar dažiem pilsētas darba kolektīviem. Jautājums šobrīd nav saasināts, jo pagaidām tiek risināts teorētiskā plāksnē. Taču gruzdēšana turpinās. Vai tā ir vajadzīga?

Otrs jautājums. Domāju, ka valdības pieeja ne vienmēr ir pietiekoši līdzsvarota. Pagājušajā sesijā tika uzdots veikt analīzi par to, kādu efektu devis lēmums par pasta sūtījumu ierobežošanu, un informēt par to iedzīvotājus, ko pozitīvu un ko negatīvu devis šis pasākums. Pēc sesijas pagājuši pusotra mēneša, sesijas lēmums gan ir, taču tie valdības pārstāvji, kam bija dots šis uzdevums, nav veikuši šo analīzi.

Šajā ziņā varētu vilkt paralēles ar šodien izskatāmo jautājumu. Par attieksmi pret cilvēkiem. Manuprāt, nepareizi ir tas, ka mēs šodien izskatām jautājumu, kas skar armijas cilvēkus, un komisijā nav neviena viņu pārstāvja. Dokumenti ir izstrādāti, ņemot vērā veselas iedzīvotāju grupas ieskatus. Piekrītu tam ierosinājumam, ka šodien nevajadzētu pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Komisija, kas izstrādā šo likumu, jāpapildina ar visu ieinteresēto orgānu pārstāvjiem, un darbs jāturpina.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Atim Kramiņam.

 

A.Kramiņš (Rīgas 93.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Dzīvokļu sadale mūsu republikā nav bijusi sociālā taisnīguma paraugs, īpaši attiecībā uz republikas pamatiedzīvotājiem. Ir patīkami, ka, kaut arī ar novilcināšanos, esam šos jautājumus sākuši mazliet risināt. To var teikt par Ministru Padomes 1989.gada 6.decembra lēmumu nr.254 un arī par šodien apspriešanai piedāvāto likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem LPSR dzīvokļu kodeksā”.

Šajā projektā paredzēts plašāk ieviest sociālā taisnīguma principu dzīvokļu sadalē. Piemēram, tiks ņemti uzskaitē pilsoņi, kuriem jāuzlabo dzīves apstākļi, bet kuri atstājuši darbu uzņēmumos vai iestādēs sakarā ar aiziešanu pensijā. Tiek piešķirti atvieglinājumi bāreņiem - bērniem, kuri palikuši bez vecāku aizgādības, kā arī invalīdiem un vecākiem cilvēkiem. Ar sociālā taisnīguma principu saistīta arī daļēji labiekārtotu dzīvokļu piešķiršana personām, kuras attiecīgajā apdzīvotajā vietā nodzīvojušas mazāk par 10 gadiem. Dažs labs varbūt šādu lēmumu uzskatīs par diskriminējošu.

Jaunums likumdošanā ir jēdziens par personisko dzīvokli. Šāda jautājuma nostādne ir jāatbalsta, jo arī dzīvoklis šodien prasa, lai viņam būtu īsts saimnieks. Bet šeit rodas daudz jautājumu, kas tuvākajā laikā jārisina mūsu valdībai. Ja dzīvoklis kļūs par preci, ko varēs pirkt un pārdot, tad tam jābūt cenai, kurai jābūt atkarīgai no dzīvokļa labiekārtojuma, no atrašanās tajā vai citā apdzīvotā vietā, no kvadratūras vai kubatūras. Jānosaka arī to personu loks, kas drīkst pārdot dzīvokli un kam to drīkst pārdot. Var rasties arī jautājums, vai pilsonis, kurš nostrādājis Rīgā 40 gadus un visu laiku maksājis sociālajam fondam atskaitījumus no algas, nav šo dzīvokli jau nopelnījis personiskajā īpašumā. Jārod risinājums arī problēmai, ko darīt ar tādiem īrniekiem, kas saņēmuši labiekārtotu valsts dzīvokli un, kā tautā saka, nolaiduši viņu “līdz kliņķim”.

Un vēl viena problēma, kura būtu jārisina un par ko jau ministrs b.Markots teica: tajā pašā laikā, kad ārkārtīgi daudziem cilvēkiem pietrūkst dzīvojamās platības, ir daudz cilvēku, kuru rīcībā ir lieka apdzīvojamā platība. Varētu būt runa par kompensāciju, taču vispirms jānoskaidro, kā dzīvoklis iegūts. Ja pilsonis to ir ieguvis no valsts dzīvokļu fonda, vai viņam tādā gadījumā pienākas kaut kāda kompensācija? Prātīgāk būtu šinī gadījumā ieviest paaugstinātu īres maksu par lieku apdzīvojamo platību, turklāt nevis tā kā pašlaik, kad maksa par lieko platību ir simboliska - pusotras reizes lielāka, bet tai jābūt 5-10 reizes lielākai. Ja pilsonis ir ar mieru maksāt, tad lai viņš patur sev tādu dzīvokli. Šeit, protams, nav runa par to, kad pilsonis uzbūvējis pats sev dzīvokli vai personisko māju. Tad tā ir viņa darīšana. Tad lai dzīvo tādā, kādu bijis spējīgs uzbūvēt.

Šādu un līdzīgu jautājumu ir ārkārtīgi daudz. Pašlaik republikā tiek izstrādāta jauna dzīvokļu politikas koncepcija. Ļoti gribētos, lai visi šie jautājumi tur rastu risinājumu.

Pēdējais būtiskākais, ko gribētu atzīmēt, ir tas, ka šajā likumprojektā mēs sākam realizēt republikas suverenitātes deklarāciju arī dzīvokļu jautājumā un, proti, dzīvokļu jautājumus republikā risinās tikai republikas likumdošana. Tas radīs un jau rada zināmu neapmierinātību daļā republikas iedzīvotāju. Domāju, ka nav vajadzības atkārtot visas tās postošās sekas, kas vērojamas mūsu republikā, realizējot PSRS valdības, tās resoru un ministriju agresīvo politiku pret republiku. Šīs sekas ir redzamas visur - ekonomikā, sociālajā jomā, kā arī demogrāfiskajā situācijā, jo latviešu tauta savā zemē ir nonākusi līdz kritiskai robežai. Mēs pieņemam ārkārtējus lēmumus, jo pamatiedzīvotāju stāvoklis arī ir novests līdz ārkārtējam stāvoklim. Jau teicu, ka Ministru Padomes 46.lēmums ir devis dažas pozitīvas iezīmes migrācijas apturēšanā, bet man liekas, ka šodien jāatceļ tie normatīvie akti, kurus paredz PSRS Ministru Padome. Tā nav nekāda diskriminācija, bet tā ir pamatnācijas interešu aizstāvība. Šie lēmumi tiks pieņemti, lai nodrošinātu pamatnācijas izdzīvošanu tās vienīgajā un likumīgajā teritorijā. Gribu jautāt tiem, kuri ir sašutuši un protestē pret Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu: kāpēc neviens neprotestē pret to, ka šis PSRS Ministru Padomes lēmums neattiecas uz dažiem mūsu zemes reģioniem, piemēram, Maskavu un Ļeņingradu? Bet, tikko mēs tā gribam rīkoties savā republikā, visiem ir milzīgi protesti un iebildes.

Vēl mazliet par godaprātu. Šeit jau cienījamā Vija Artmane par to runāja. Es domāju tā: ja es esmu izaudzis šajā zemē, es jūtos par to atbildīgs un mans pienākums ir veltīt visus savus spēkus un enerģiju šīs zemes uzplaukumam. Pamest savu dzimto vietu kādas labākas vietas dēļ - tā, man liekas, ir nodevība. Ko ir noziegusies tā zeme, ko pamet tās dēli, lai paliktu uz dzīvi starp svešiem ļaudīm svešā zemē, kuras dvēsele un centieni viņiem ir nesaprotami, kā to vakar šeit nodemonstrēja Lopatina kungs? Es domāju, tā ir arī šo cilvēku traģēdija. No šīs tribīnes es gribu aicināt padomāt tos cilvēkus, kuru lielākā daļa, pašiem neizprotot, pašlaik tiek iesaistīti negodīgā politiskā spēlē, lai pretstatītu viņus latviešu tautas interesēm un centieniem. Nezinu, kam vakar bija vajadzīga šī demonstrācija? Man tā radīja tikai nožēlu, jo, parunājot ar šiem armijas vīriem, izrādījās, ka viņi pat nesaprot lietas būtību, viņi nav nemaz iedziļinājušies tajā likumprojektā, par ko iet runa, un viņi pat nesaprot, par ko ir jautājums. Arī man ir iesniegts manu vēlētāju pieprasījums šajā sesijā apturēt PSKP CK un PSRS valdības lēmumu izpildi par apdzīvojamās platības piešķiršanu demobilizētajiem virsniekiem, mičmaņiem un praporščikiem un turpmāk dzīvokļu rindā uzņemt tikai tos cilvēkus, kuri pirms iesaukšanas armijā ir pastāvīgi dzīvojuši Latvijā. Šo dokumentu parakstījuši 490 mana vēlēšanu apgabala vēlētāji. Es izsaku kategorisku protestu pret paziņojumu, kas vakar bija publicēts avīzē “Sovetskaja Molodjož” un “Latvijas Jaunatne”. Domāju, ka mūsu Augstākajai Padomei jādod pienācīga atbilde sakarā ar šo dokumentu.

 

Priekšsēdētājs. Situācija ar debatēm ir tāda, ka pēc pusdienām runās deputāts Golodovs, Dainis Īvāns, PSRS tautas deputāts Vilcāns, apakšpulkvedis Maksimovičs, deputāts Asaris, pulkvedis Iļjičovs. Ja PSRS tautas deputāts A.Eizāns pieprasīs, viņam tiks dotas 3 minūtes un 3 minūtes - J.Nesaulem.

Vārds deputātam Pēterim Masaļitinam.

 

P.Masaļitins (Siguldas 282.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Mums ir trīs pavēlnieku, kara padomju, 42 karaspēka daļu un iestāžu, veterānu, Rīgas pilsētas padomes tautas deputātu un citu organizāciju aicinājumi. Taču šo aicinājumu varēja nebūt un arī vakar vērotā varēja nebūt, ja labāka būtu sadarbība jau minēto amatpersonu, kā arī Latvijas PSR Ministru Padomes un Augstākās Padomes starpā.

Šeit minēja, ka armijas pārstāvji piedalījušies jautājuma apspriešanā. Spriests ticis arī likumdošanas ierosinājumu komisijā. Taču armijas pārstāvji, kuri bijuši uzaicināti arī no mūsu kara apgabala, neesot ieradušies. Tagad ir dokuments, ko sagatavojusi Ministru Padome. Tajā uzskaitīti visi lēmumi, kas pieņemti no 1960.gada līdz 1989.gadam, un ierosināts apturēt to darbību. Vai šie lēmumi vēl jāapspriež? Tāpat viss ir skaidrs. Bija tikai principiāls viedoklis, alternatīvas nebija. Tas pirmkārt. Uzskatu, ka visā šajā satraukumā vainojama Ministru Padome. Mums, deputātiem, tagad jāmēģina situāciju labot. Pareizi teica iepriekšējais runātājs, ka virsnieki, kuri vakar šeit piketēja, visu nemaz nezina.

Kas tie ir par lēmumiem? Uz ko tie attiecas? Mums vajadzēja noskaidrot, vai šie lēmumi attiecas tikai uz tiem virsniekiem, kuri jau atvaļināti, vai arī uz tiem, kuri vēl tiks atvaļināti. Tie, kuri vēl dienē, pakļauti citiem likumiem un saņems dzīvokļus, kurus ceļ kara apgabala celtnieki.

Vēl par iedzīvotāju mehānisko pieaugumu. 46.lēmums jau darbojas, par to runāja ziņotāji, arī es esmu iepazinies ar skaitļiem. Šajā lēmumā jau ir ierakstīts, ka pirmām kārtām dzīvokļus saņem tās personas, kuras iesauktas dienestā no Latvijas PSR. Šis nosacījums ir spēkā jau no 1989.gada februāra. Tas pats attiecas uz pierakstīšanos. Mums ir ziņas, ka no citiem apgabaliem un reģioniem virsnieki neiebrauc. Attiecībā uz tiem, kas šeit dien un ir saņēmuši dzīvokļus, jāveic īpašs darbs.

Tautai jāzina, kā īstenojas priekšrocības. To jau teica, bet es vēl gribu pasvītrot, ka šobrīd Latvijā dzīvokļu rindā ir 549 cilvēki, kuriem pienāktos atvieglojumi, taču viņi gaida jau 5-6 gadus un ilgāk. Tajā skaitā Rīgā tādu ir vairāk nekā 200. Kā jau ģenerālis Dūda teica, ceturtā daļa no viņiem - 180 cilvēki - iesaukti dienestā no Latvijas. Domāju, ka, ja prasmīgi organizētu, jautājumu varētu nokārtot. Dzīvokļu jautājums ir smaga problēma, taču tā jārisina. Diemžēl ne amatpersonām, ne pavēlniekiem, ne Ministru Padomes priekšsēdētājam nav priekšlikumu, kā īsti rīkoties. Gribētos par to šeit dzirdēt ieinteresēto personu viedokli, taču neredzu šeit pārstāvjus ar attiecīgām pilnvarām.

Pašlaik centrālajos orgānos top karavīru sociālo un sadzīves apstākļu un sociālās aizsardzības programma. Tas izriet no mūsu partijas platformas, no tā, ko savā runā teicis biedrs Gorbačovs, kā arī no tautas deputātu runām PSRS Tautas deputātu sesijā.

Taču kā arvien viss kavējas. Mēs jau gatavojamies izvest karaspēku no Ungārijas un Čehoslovakijas, samazināt PSRS Bruņotos Spēkus, bet šo koncepciju vēl nav.

Tādēļ lieku priekšā, pirmkārt, lai Latvijas PSR Augstākā Padome neatlaidīgi turpina iesniegt priekšlikumus PSRS Augstākajai Padomei, nevis aizsardzības ministram, jo šis ministrs ir PSRS Ministru Padomes sastāvā. Bet priekšlikumi ir šādi. Neatvaļināt no dienesta karavīrus, kuriem nav nodrošināts dzīvoklis. Nākotnē tas pilnīgi iespējams. Bet pašlaik vajadzētu celt dzīvokļus kopīgi ar vietējām padomēm, jo pēc atvaļināšanas visi dokumenti par atvaļinātajiem nonāk deputātu padomē. Tālāk viss atkarīgs no viņu budžeta utt. Taču arī PSRS Aizsardzības ministrijai ir savs budžets un tas tāpat veidojas no tautas līdzekļiem, tā ka šajā ziņā atšķirības nav. Taču aizsardzības resoram ir spēcīgas celtniecības vienības, kas turklāt ir dažādā pakļautībā. Varbūt varētu šīs iespējas aktivizēt, it īpaši patlaban, kad notiek PSRS Bruņoto Spēku samazināšana. Tādējādi varētu veidot sadarbību ar deputātu padomēm. Ja vēl organizētu dzīvokļu celtniecību tajās vietās, no kurienes cilvēki iesaukti dienestā, tiktu atrisināts jautājums par atgriešanos dzimtajā pusē. Šie divi priekšlikumi noteikti jārisina.

Taču galvenais jautājums ir par pašu projektu. Karaspēka pavēlnieks šo jautājumu izvirzīja Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam, uzsverot, ka šāds lēmums ir nelikumīgs utt., taču mēs nezinām, vai viņš atbildi saņēma un kāda tā bija. Viņš bija tiesīgs griezties gan pie Ministru Padomes priekšsēdētāja, gan Augstākajā Padomē un citur, jo viņš ir tautas deputāts. Taču atbildes nav, ir tikai sarakste.

Lēmuma projektā kā pamats likumu apturēšanai minēts Latvijas PSR Konstitūcijas 97.pants. Šeit ir juristi, kuri droši vien saprot, ka viss ir likumīgi. Bet man prātā nāk tas, kā b.Bojārs teica Maskavā: “Visu vajag uztvert kopumā.” Tātad, kopumā ņemot, arī turpmāk mums paredzama vienīgi likumu atcelšana, atcelšana, atcelšana. Šeit arī vajadzīga koncepcija. Latvijas PSR Konstitūcijas 97.pants paredz iespēju apturēt PSRS valsts pārvaldes orgānu aktu darbību Latvijas PSR teritorijā, ja tie neatbilst Latvijas PSR Konstitūcijai. Taču iesniegtajā projektā nav nekādas norādes par šo likumu neatbilstību Latvijas PSR Konstitūcijai un likumiem. Par to neviens nerunāja arī Likumdošanas ierosinājumu komisijā. Domāju, ka šādu faktu vispār nav.

Darba gaitā bija daudz strīdīgu momentu, taču es runāju par savu viedokli un par to, ko zinu. Lēmuma projektā minētie PSRS tiesiskie akti, izņemot 18. un 19. atļauju, tika pieņemti pirms Latvijas PSR Konstitūcijas 97.panta stāšanās spēkā. Kad mēs pieņēmām papildinājumus? 1989.gada 11.novembrī. Tātad acīmredzot Latvijas PSR Konstitūcijas 97.pantu nevar pielietot, apturot minēto tiesisko aktu darbību, jo tad nav ievērots padomju likumdošanas un starptautisko tiesību kopīgais princips, ka “likumam nav atpakaļejoša spēka”.

Tādējādi kļūst skaidrs, ka lēmuma projekts neatbilst vairākiem Latvijas PSR likumdošanas aktiem un ka vēl daudz jāstrādā, to pilnveidojot. Ierosinu atlikt projekta apspriešanu līdz tā pilnveidošanai un pagaidām nemainīt Latvijas PSR dzīvokļu kodeksa 33.panta 5.2.punktu.

 

Priekšsēdētājs. Pārtraukums 1 stundu un 30 minūtes. Sākam pulcēties 15.15, lai varētu laikus sākt sēdi un turpināt debates.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Turpinām debates. Vārds deputātam Nikolajam Golodovam.

 

 

N.Golodovs (Liepājas 124.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti un visi klātesošie! Gribētu nedaudz plašāk runāt par jautājumu, ko apspriež Augstākās Padomes sesija. Nepārdomāta rūpniecības izvietošana novedusi pie nevajadzīgas migrācijas, pasliktinājusies demogrāfiskā situācija republikā, saasinājusies dzīvokļu problēma un sakarā ar to - starpnacionālās problēmas. Kas īsti notiek? Pamatiedzīvotāji divdesmit un trīsdesmit gadus mitinās dzīvokļos, kuri nav labiekārtoti, un praktiski neredz perspektīvu, ka stāvoklis varētu uzlaboties.

Tiesa, visu laiku dzīvojām administratīvās sistēmas apstākļos, tagad esam kļuvuši patstāvīgi, taču cīnīties pret ļaunumu gatavojamies ar tām pašām administratīvajām metodēm. Pieņēmām 46.lēmumu, tagad gatavojamies pieņemt likumu. Meklējam iespējas ietaupīt vienu dzīvokli, bet zaudējam simtiem tūkstošu. Visa vaina tajā apstāklī, ka pēdējos trīsdesmit, pat četrdesmit gados nav pievērsta vajadzīgā uzmanība dzīvokļu celtniecībai. Pat tie niecīgie plāni, pēc kuriem jāceļ, parasti netiek pildīti. Es Latvijā dzīvoju jau 30 gadus un atceros, ka šajā laikā tikai divus trīs gadus republika izpildīja dzīvokļu celtniecības plānus. Pārējos gados šie plāni netika izpildīti. Cik liels ir neizpildīto plānu apjoms? Gadā iedzīvotāji nesaņēma 2-5 tūkstošus dzīvokļu. Saskaitot esam zaudējuši vismaz 160 tūkstošus dzīvokļu. Ja šie dzīvokļi tolaik būtu uzcelti, šodien jautājums nebūtu jāizvirza tik asi. Tā ir likteņa ironija, ka tieši biedrs Lancers, kurš nodarbojas ar celtniecību, tajā skaitā arī ar dzīvokļu celtniecību, šodien sniedza ziņojumu. Viņam nevajadzētu meklēt sīkas vainas. Uzskatu, ka pati jautājuma nostādne ir aplama. Ir jāpārtrauc šī likuma jaunradīšana, šīs demogrāfiskās situācijas pārbaudes - kas no kurienes aizbrauc, uz kurieni atbrauc, kur izmitinās. Bet galvenais tomēr ir - nospraust stingru dzīvokļu celtniecības programmu.

Es gandrīz trīsdesmit gadus esmu bijis uzņēmuma vadītājs. Šie gadi - neizmantotu iespēju gadi. Pagājušajā gadā un 1988.gadā neuzcēlām 150 dzīvokļus, jo nav dzelzsbetona, nav santehnikas, neuzcēlām veikalu, neuzcēlām bērnudārzu - arī tā paša iemesla dēļ. Bet mūsu brāļi lietuvieši tomēr spējuši attīstīt savu celtniecības bāzi. Šajos gados man ir izdevies uzcelt apmēram 120 tūkstošus kvadrātmetru dzīvokļu platības, tajā skaitā lietuvieši, ļeņingradieši un baltkrievi saimnieciskā kārtā uzcēla 100 tūkstošus, bet vispārējās celtniecības tresti un Celtniecības ministrija - 15 tūkstošus. Varēja būt otrādi, pat vēl vairāk. Uzskatu, ka pārbūve ietver sevī mūsu ekonomikas sociālo virzību, bet tā pirmām kārtām ir sadzīve, dzīvokļi. Ministru Padomes politika šajā virzienā ir nepareiza. Tā vietā, lai atklātu cēloņus, viņi meklē... 500 dzīvokļus. Tiesa, tas nav maz, taču tas ir vairāku gadu, pat 10 gadu uzkrājums. Ierosinu pašlaik likumu nepieņemt, bet pieņemt lēmumu, ar kuru nodibināt ļoti nopietnu komisiju, ieskaitot tajā speciālistus, arī juristus, un uzdot tai izstrādāt sociālās attīstības virzienus, galvenokārt dzīvokļu celtniecību.

Tagad dažus vārdus par karavīriem. Es nesaprotu, es nespēju to aptvert, kāpēc mēs tā pret viņiem izturamies, it kā armija būtu kāds svešķermenis. Tie taču ir mūsu bērni, mūsu brāļi, kas visu savu dzīvi veltījuši kalpošanai Dzimtenei, un tādēļ vien, ka 45 gadus mēs dzīvojam bez kara, mums viņu priekšā uz ceļiem būtu jāstāv, tādas ir manas domas. Tiesa, ka armijā ir nekārtības, taču mēs no savas puses arī varētu kaut ko līdzēt, izvirzot konkrētas prasības, un prasīt atbildību par tādām lietām, bet nevis tīksmināties ap tām. Civilajā dzīvē tādu nekārtību ir vēl vairāk. Paklausieties vien, kādu informāciju par diennakts notikumiem sniedz Iekšlietu ministrija! Kas tik pie mums nenotiek, katru dienu slepkavības, laupīšanas. Vai ar to būtu politika jātaisa? Tas taču nav pareizi, biedri! Manas domas ir tādas, ka tiem cilvēkiem, kuri savu laiku nodienējuši, neatkarīgi no tā, kur, kādā republikā viņi nonākuši, jāsaņem pretimnākšana un nevajag viņus diskreditēt.

Paraugieties vien, kā pie mums notiek! Pašreiz tiek samazināti PSRS Bruņotie Spēki. Kur paliks atvaļinātie? Piemēram, ja kāds ir iesaukts armijā Saratovā, karaskolu pabeidzis Vladivostokā, dienējis Murmanskā, tagad atbraucis uz šejieni? Kur ir viņa dzimtā puse? Precējies viņš ir Latvijā. Bet kā tagad notiek? Pie mums uz Liepāju atbrauca kādi 10 cilvēki, 4 izmocījās un aizbrauca, 6 vēl palikuši. No tiem 4 noformējuši pensiju, bet jau 4-5 mēnešus nevar to saņemt, jo nav nekur pierakstīti. Sievas arī nekur nestrādā, jo nav pierakstītas. Bērni skolu apmeklē kā brīvklausītāji. Kur mēs dzīvojam, biedri? Uzskatu, ka tāda jautājuma nostādne ir pilnīgi nepareiza.

Tagad vēl jautājums attiecībā uz dzīvokļu celtniecību. Armijai ir spēcīgs celtniecības potenciāls. Vajag piespiest viņus, lai paši ceļ saviem virsniekiem dzīvojamās ēkas, un mazāk vajag dot viņiem tos 10 procentus. Man liekas, ka tas rēķins, it kā katru piekto dzīvokli saņemot armija, nav īsti pareizs, turklāt tādas runas nervozē cilvēkus. Mēs taču atdodam viņiem ne vairāk par 10%, tas ir, vienu desmitdaļu, bet, ja ņem vērā, ka celtniecības plāns nav izpildīts, tad pat desmitā daļa īsti nesanāk. Uzskatu, ka atbildīgām personām, kas uzstājas no augstas tribīnes, skaitļi jāprot analizēt tā, lai nerastos kārtējā konfrontācija.

Vēl par karavīriem. Es īpaši gribētu minēt kādu piemēru. Mums karaspēka daļa spēja uzcelt konvertorcehu, kura izmaksas ir pusmiljarda rubļu, 45 dienās. Mūsu karaspēka vienībām ir šāds potenciāls. Viņi varētu gan par pašu kapitālieguldījumiem būvēt dzīvokļu mājas, gan mums palīdzēt, lai tādā veidā tie 10%, ko viņi saņem, neradītu mums zaudējumus. Arī dzīvokļu celtniecības plānu tādējādi izdotos izpildīt, izpaliktu daudzi jautājumi. Es nesaku, ka nevajag veidot un pieņemt jaunus likumus, taču vienlaikus jāsaskata arī problēmas būtība. Tādēļ vēlreiz lūdzu saprast, ka pret cilvēkiem, kurus šobrīd demobilizē sakarā ar armijas samazināšanu, jāizturas ar vislielāko uzmanību. Bet attiecībā uz pārējo jāveic tādi pasākumi, lai mēs vismaz zinātu, kādas perspektīvas ir 1991.gadā, kādas - 1992.gadā utt. Īsi sakot, tagad visi resursi, tajā skaitā arī nauda, jāizmanto dzīvokļu celtniecībā.

Vēl par kādu rezervi, par kādu neizmantotu finansiālu rezervi. Kādēļ mēs nepārdodam dzīvokļus? Palūkojieties, kas notiek Savienībā, Ukrainā, Baltkrievijā! Tur dzīvokļus pārdod par bilances vērtību. Tie ir lieli naudas ienākumi. Bet mēs nezinām, kā likvidēt deficītu, kā aizbāzt caurumus. Nauda guļ zeķēs - pārdodiet dzīvokļus, dabūsiet. Var pārdot dzīvokļus arī 50-100 dzīvokļu mājās, ja būtu pircēji, piemēram, 20 dzīvokļiem. Īpašnieki paši tad rūpēsies par savu mājokli, maksās par komunālajiem pakalpojumiem. Kam būs labums? Valstij un mums visiem. Tādēļ es vēlreiz lūdzu apdomāt lēmuma pieņemšanu. Karavīru vidū tas rada neizpratni un attiecīgu reakciju. Te vainojami arī viņu nenokārtotie sadzīves apstākļi. Ja virsnieks 25-30 gadus mētāts pa visu Padomju Savienību, pat aiz robežām un Mongolijā dienējis, un nu, beidzot kad viņš izvēlējies sev palikšanas vietu, tad mēs...

Man ir divi iesniegumi, es tos nodou.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Dainim Īvānam.

 

D.Īvāns (PSRS tautas deputāts).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Klausoties iepriekšējā runātāja uzburto ainu, man kļūst pavisam drūmi un skumji, iedomājoties, ka vajadzīgs uzcelt Latvijā vienu milzīgu namu, neatstājot nevienu zaļu pleķīti, lai šeit dotu iespēju pārvākties uz dzīvi visiem Padomju Savienības atvaļinātiem virsniekiem. Tāda tad būtu mūsu tautas perspektīva. Es domāju, ka tautai, kura redz, kā viņa pamazām tiek noslīcināta iebraucēju jūrā, no vēsturiskās perspektīvas viedokļa ir gluži vienalga, vai viņu iznīcina tūlīt fiziskā veidā, vai viņai mokoši jāgaida uz to brīdi, kad šīs tautas vairs nebūs zemes virsū.

Jau pagājušajā gadā, pieņemdami Ministru Padomes 46.lēmumu par nepamatotās migrācijas pārtraukšanu, mēs izteicām bažas, ka šim lēmumam nebūs īpašas nozīmes, ja Latvija joprojām būs tā vieta, uz kuru kā uz apsolīto zemi neierobežotā skaitā plūdīs dažāda ranga atvaļinātie armijas darbinieki no visas Padomju Savienības. Es domāju, ka nevienas mazas zemes civiliedzīvotāji nevarētu justies omulīgi, ja līdzās tik daudzām pastāvīgajām kara bāzēm un karavīru pilsētiņām vēl pastāvētu īpašas privilēģijas no citurienes atbraukušiem pensionētiem virsniekiem, kā tas ir Latvijā. Nemaz nerunāsim par to, ka daži no atvaļinātajiem pateicībā par iegūto otro dzimteni un pajumti šodien aktīvi darbojas, lai dibinātu interfrontei līdzīgas, Latvijas neatkarībai, latviešu tautai un citu Latvijas tautu patriotiem naidīgas organizācijas. Protams, tā nav viņu, bet gan ačgārnās valsts politikas vaina. Bet tā nav arī Latvijas tautas vaina.

Šobrīd Latvijas PSR Ministru Padome spērusi nelielu soli, lai vismaz nākotnē pirmām kārtām tomēr tiktu atvieglināti dzīves apstākļi tiem Latvijas pamatiedzīvotājiem, kuri bezcerībā un šaurībā dzīvo jau gadu desmitiem. Turklāt garantētas visas tiesības atgriezties un saņemt dzīvokļus Padomju Armijas karavīriem, kas devušies dienēt no Latvijas.

Savā deputāta darbībā es diemžēl esmu saskāries ar faktu, ka tieši šie no Latvijas dienēt aizgājušie virsnieki šobrīd nereti dzīvo daudz nožēlojamākos apstākļos nekā viņu kolēģi, kas pēc aiziešanas pensijā Latvijā ieradušies no citām republikām. Kopumā atbalstot Latvijas PSR dzīvokļu kodeksa grozījumu un papildinājumu projektu, es gribētu papildināt 34.panta 17.punktu, pēc vārdiem “invalīdiem, kara un darba veterāniem” pievienojot vārdus “staļinisko represiju upuriem”. Šīs un vēl arī daudzbērnu ģimenes varētu būt vienīgās iedzīvotāju grupas, kuras visvairāk pelnījušas mūsu uzmanību. Sevišķi tas attiecināms uz staļinisma upuriem, kuru tiesības dzīvot kā cilvēkiem vēl nav nodrošinātas, kaut arī par to 1988.gadā tika izdots īpašs Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums. Man liekas, ka nākošie grozījumi pēc šiem grozījumiem jāizdara tieši šajā lēmumā par dzīves apstākļu uzlabošanu represētajiem. Es varu galvot, ka bijuo izsūtīto dzīves apstākļi bezvērtību ūķos un komunālistabās gan maķenīt atšķiras no virsnieku dzīves apstākļiem labiekārtotajās karaspēku mikrorajonu mājās. Turklāt es gribētu pajautāt arī mūsu kara komisāram ģenerālim b.Dūdam, vai viņš ir noskaidrojis, cik ilgdzīvotāju kara invalīdu un kara veterānu Latvijā dzīvo patiešām lopiskos un drausmīgos apstākļos, nemaz necerot, ka viņiem šos dzīvokļu apstākļus līdz mūža beigām uzlabos. Ja viņš to nezina, mēs Latvijas Tautas frontē varētu to parādīt, mums šāda uzskaite ir. Es nezinu, kāpēc miera laikā arāja, strādnieka, inženiera darbs, represēto ciešanas būtu jānovērtē zemāk par karavīra dienestu. Virsniekiem nevajadzētu apvainoties par to, ka viņiem netiktu piešķirtas privilēģijas. Bez tam likums taču nekādi neierobežo militārpersonu tiesības un neiejaucas militāro resoru kompetencē, tas tikai nosaka viņu vienlīdzību attiecībā pret citu profesiju Latvijas iedzīvotājiem.

Runājot par šajās dienās tik daudz izskanējušajiem protestiem pret Latvijas PSR Ministru Padomes piedāvāto likumprojektu, es tajos pirmām kārtām saskatu nesapratni un diemžēl reizēm arī ņirgāšanos par latviešu tautas postu. Lūdzu kareivjus un militāristus apzināties, ka tieši priviliģētās migrācijas politika mūs novedusi līdz traģiskajai demogrāfiskajai situācijai.

Tūlīt jābilst, ka apspriežamajam likumprojektam gan nav ne mazākās nacionālās piekrāsas, kā to daži, manuprāt, cenšas netieši interpretēt. Rīgā, kur latvieši ir mazākumā, cilvēciskus dzīvokļu apstākļus visvairāk gaida nelatviskā iedzīvotāju daļa. Piemēram, Rīgas pilsētas Maskavas rajonā, kurš Latvijas vēsturē vienmēr bijis izteikti krievisks, tieši krievi paaudžu paaudzēm netiek ārā no graustiem, pagrabiem un komunālajām istabām. Pie manis Latvijas Tautas frontē, kā arī pie manis kā pie deputāta ar lūgumiem sniegt palīdzību dzīvokļu jautājumā ļoti bieži griezušies tieši līdz izmisumam novestas un pazemotas krievu māmuļas. Un es arī kā deputāts šeit esmu bijis bezspēcīgs, es neesmu spējis viņām palīdzēt un es neesmu arī varējis argumentēt to, kāpēc zaļoksnas militārpersonas saņem dzīvokli ātrāk nekā večiņa, kuras stundas un dienas varbūt jau ir skaitītas. Zinot to, ka dzīvokļu taisnīgas sadales jautājumā kopīgu valodu var atrast visu tautību pārstāvji un ka šī problēma sāp visu sociālo slāņu Latvijas iedzīvotājiem, rodas jautājums: kā tiesības tādā gadījumā taisās aizstāvēt bruņotie vīri, kas tik ļoti grib, lai arī nākamajos gados viņu pensionētie kolēģi dotos saņemt dzīvokli tieši uz Latviju, nevis uz Ļeņingradu, nevis uz Maskavu, nevis uz Rjazaņu, nevis uz savu Dzimteni. Vai viņi nezina un nesaprot, ka Latvijas sociālajam stāvoklim un celtniecības iespējām neatbilstoša apdzīvotība jau ir sasniegusi eksplozīvu situāciju, ka arī gumijas Latvija var vienreiz plīst un ka arī vietējiem iedzīvotājiem beidzot vajadzētu nodrošināt elementārās cilvēktiesības viņu vienīgajā dzimtenē, ka arī latviešu tauta vēl tomēr grib pastāvēt un dzīvot? Paužot šodien jau vismaz tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju domas, ko apstiprina vēstules un protesti pret protestu, es gribu uzsvērt, ka mēģinājums boikotēt Latvijas dramatiskajai dzīvokļu situācijai korektā un labi izstrādātā lēmuma pieņemšanu būtībā uzskatāms par provokāciju, lai saspīlētu Latvijas ļaužu un ļaužu grupu attiecības, lai atgrieztos pagātnē un turpinātu agrāko gadu netaisnības. Tāpēc es uzskatu, ka mums šodien kategoriski jānorobežojas no laikrakstos “Latvijas Jaunatne” un “Sovetskaja Molodjož” publicētajā armijas daļas protestā izteiktajiem draudiem. Kur gan mēs nonāksim, ja tiesības bez rindas ieņemt dzīvokļus un citas telpas, tai skaitā arī tautai vēl neatdoto Latviešu biedrības namu, armija aizstāvēs ar šaujamrīkiem tāpat kā 1940.gadā? Turklāt laikrakstā publicēto protestu, kā jau teicu vakar, nekādā gadījumā nedrīkst atstāt bez izskatīšanas tieslietu orgānos. Un es joprojām uzturu savu prasību, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija griežas ar ierosinājumu pie Baltijas kara apgabala prokuratūras izskatīt jautājumu, vai šīs publikācijas autori nav sodāmi pēc Latvijas Kriminālkodeksa 186.panta, kuru es vakar nolasīju. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šī publikācija radusies tīšas vai netīšas kūdīšanas un dezinformācijas rezultātā, spekulējot uz virsnieku un viņu ģimenes locekļu nebūt ne saldās dzīves izraisītajām jūtām. Bet kuram no mums dzīve šeit ir salda? Tiem večukiem, kas nav dienējuši, bet smagi strādājuši un pat mūža beigās nav saņēmuši savu mitekli, Latvijas daudzbērnu ģimenēm, par kuru dzīvokļu apstākļiem iespējams uzņemt šausmu filmu? Ģenerālis Dūda teica, ka is protests ir bezpersonisks. Es domāju, ka, protams, mums jāvēršas pret protestiem, kas izteikti pret militārpersonām, kategoriski tie jānosoda, bet es domāju, ka konkrētais protests, ko mēs lasījām aizvakardienas avīzēs, tomēr ir vērsts pret visu latviešu tautu un pret mūsu deputātiem. Šis riņķa dancis ap dzīvokļu kodeksu pierāda to, ka Latvijā neatliekami jāsāk domāt par nacionāli teritoriālo armijas daļu radīšanu, kurās mēs tiešām varētu rūpēties par saviem virsniekiem un saviem karavīriem. Tie virsnieki, kuri šodien dienē Latvijā, lai kļūst par šīs idejas entuziastiem! Mums jāķeras pie projekta par Latvijas demilitarizāciju, un tikpat acīm redzams ir, ka šobrīd Latvijas valdībai, negaidot augstāk minētos procesus, bez kavēšanās jāuzsāk sarunas ar PSRS valdību par neatkarības atjaunošanu un sarunas ar PSRS militārā resora vadību par līgumattiecībām ar Padomju Armiju, kā arī par Latvijas teritorijā esošo Padomju karaspēka daļu un tā bāzu juridisko statusu. Kā līdzvērtīgiem partneriem jāvienojas par armijas un Latvijas tautas tiesībām un pienākumiem vienam pret otru. Šeit jau ir konstruktīvi priekšlikumi, ko šodien izteica mūsu tieslietu ministrs Viktors Skudra.

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Nikolajam Iļjičovam, PSRS Bruņoto Spēku veterānam.

 

N.Iļjičovs (PSRS Bruņoto Spēku veterāns).

Cienījamie biedri deputāti! Pateicos Augstākās Padomes priekšsēdētājam par iespēju runāt Lielā Tēvijas kara dalībnieku vārdā, to cilvēku vārdā, kuri nepiedalās šādās augstās sanāksmēs, un izteikt savu viedokli par likumu, kurš pašreiz tiek apspriests. Tiesa, pašreizējā situācija nevar nesatraukt. Es pilnībā piekrītu biedra, pareizāk, Īvāna kunga, domai, ka stāvoklis ir ārkārtējs. Nekad - ne pagātnē, ne tagadnē, ne feodālajā, ne buržuāziskajā valstī - nav bijis gadījuma, kad pēc valdības iniciatīvas vai ar tās piekrišanu tiek īstenota tāda armijas diskriminācija, kādu šobrīd izvērš masu informācijas līdzekļi, kā arī citi orgāni. Uzskatu, ka tā nav ekonomiska problēma, ko apspriežam, pat ne sociāla. Tā ir liela apzināta vai zināmā mērā neapzināta plaša akcija, pievēršot visas pasaules uzmanību, lai atrisinātu sekojošus stratēģiskus uzdevumus.

1) Apmelot PSRS Bruņotos Spēkus. Palūkojieties, kas notiek visapkārt! Šobrīd Bruņotie Spēki ir tas mugurkauls, uz kura balstās mūsu valsts; ja to nebūtu, valsts sabruktu. To jūs labi zināt. Tiek darīts viss, lai šo uzdevumu īstenotu.

2) Pastiprināt pretrunas starp tautu un armiju. Šim nolūkam jāpierāda, ka armija vainojama visās neatrisinātajās problēmās, kuras šeit ir.

3) Tā kā armija tiek identificēta ar krieviem, šis apstāklis tiek izmantots kā papildu ķīlis, kas iedzenams starp krieviem un vietējiem iedzīvotājiem.

4) Armija un valdība jāsanaido, tas ir, konkrēti - Latvijas valdība. Vai šis uzdevums netiek risināts? Protams, tiek. Paskatieties šodien avīzē “Za rodinu”! Kādus lozungus izvirza karavīri! “Gorbunov, jūs esat atstājis mums vienīgi tiesības atdot dzīvību par Dzimteni!”, “Vagra, Gorbunova, Ķezbera kungi, nepārvērtiet Padomju Latviju par ziedošu aparteīdu!” Vai šādi lozungi liecina par latviešu valdības autoritāti? Vai tas nav briesmīgi, ka karavīri ir spiesti tādus lozungus izvirzīt? Kam tas vajadzīgs, tā taču nav taisnība.

Biedri, lietā tiek likti ne vienmēr godīgi līdzekļi. Šai nolūkā izmanto visā Padomju Savienībā un pat pasaulē pazīstamus autoritatīvus cilvēkus. Viņus apgādā ar faktiem, kas neatbilst īstenībai, un, pašiem to neapzinoties, šie cilvēki izplata ieteiktās idejas. Es te domāju V.Artmanes uzstāšanos. Viņa runāja par to, ka armija plašā vēzienā ieņem dzīvokļus Latvijā. Viņa minēja faktus par laulību skaitu, kuras Latvijā noslēdz virsnieki. Taču neizskaidroja šo faktu līdz galam. Lieta tā, ka precas galvenokārt karaskolu kursanti, bet Rīgā ir divas šādas skolas. Piemēram, simtiem jaunu cilvēku katru gadu apprecas no Padomju Savienības maršala Birjuzova vārdā nosauktās augstākās militāri politiskās skolas. Vai šie puiši paliek Latvijā? Šī mācību iestāde gatavo kadrus stratēģiskajam raķešu karaspēkam. Šeit Latvijā nav nevienas šī karaspēka daļas. Tātad visi viņi no šejienes aizbrauks. Taču viss tiek summēts kopā un secinājumi izdarīti tā, ir kā šīs jaunās ģimenes paliktu Latvijā.

Tādā pašā veidā, biedri dārgie deputāti, gan šajā sesijā, gan sevišķi iepriekšējā tika pieņemti likumi, kas vērsti pret humānu demokrātisko sociālismu. Kas gan humāns, demokrātisks un sociālistisks ir likumā par vēlēšanām, kuru nesen pieņēma? Palūkojieties vien, 3.pantā teikts, ka tiesības vienlīdzīgas, bet 98.pants Ventspils rajona iedzīvotājam nodrošina vairāk nekā septiņreiz lielākas tiesības salīdzinājumā ar Rīgas iedzīvotāju. Par to jau brīdināja b.Bišers, taču tas netika ņemts vērā. Jūs uzreiz esat radījuši veselu virkni pretrunu starp strādniekiem un zemniekiem, otrkārt, jūs esat likuši pamatus pretrunām starp krieviem un latviešiem. Mēs ar viņiem saskrienamies ik dienas - gan ar strādniekiem, gan zemniekiem, gan inteliģenci. Un mūsu cieņa pret latviešiem nav saistīta ar spiedienu no augšas. Nē. Tā ir cilvēka iekšēja vajadzība, kas rodas no cieņas. Bet jūs vēlaties to sagraut. Varbūt nevēlaties, bet tā iznāk. Neraugoties uz nelielo teritoriju, gadsimtiem latviešos patvērumu atrada cariskās Krievijas vajātie cilvēki. To visi labi zina, un nevajadzētu ņirgāties par vēsturi.

Nobeigumā es gribēju vēl griezties pie Augstākās Padomes, lai gan jūsu pilnvaru laiks jau beidzies. Nedrīkst pieļaut tādu rakstīšanu, kura izsmej citas tautas. Lūk, biedri vai, pareizāk, Īvāna kungs, ko raksta jūsu “Atmoda” par krievu tautu! Vai tas atbilst patiesībai, pasaules sabiedriskās domas līmenī? Tiek apgalvots, ka visi krievi esot šizofrēniķi. Viena daļa - sadisti, kuri tiecas pēc neierobežotas varas, otra puse - mazohisti, kam nepieciešami sitieni un ķēdes. Avīzē “Jūrmala” mūs, krieviski runājošos, nosauc par “preidoetnosu”. Vai tādas var būt normālas savstarpējās attiecības? Kāpēc par to neviens nerunā? Izbrīnu rada tas, ka biedrs Īvāns ir sašutis. Tās jau ir tās naida sēklas, ko jūs gribot negribot sējat. Tās ir tās laika mīnas, kuras savā laikā iedarbosies. Turklāt viss sējums ir pamatīgs, likuma formā, bet nevis kādu īslaicīgu lēmumu veidā. Par to vakar runāja Īvāna kungs, lasot karavīru aicinājumu. Atvainojiet, biedri deputāti, bet jūsu darbība pēdējā laikā, šī sacensība likumu pieņemšanā, man atgādina, es vēlreiz atvainojos, to franču karali, kurš paziņoja, ka pēc viņa “kaut ūdensplūdi”. Tieši tāds secinājums rodas, iepazīstoties ar likumiem, kuri pieņemti. Varbūt vismaz likumu, kas aizskar karavīrus, jūs neizveidosiet tādu, ka tas varētu radīt neparedzamas sekas? Cerams, ka šajā ziņā vēl jums nav pilnīgi zudusi realitātes izjūta. Padomājiet par saviem bērniem un mazbērniem! Ieklausieties Dzimtenes aizstāvju balsī!

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gunāram Asarim, Rīgas pilsētas galvenajam arhitektam.

 

G.Asaris (Rīgas 95.vēlēšanu apgabals).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Atļaujiet man šeit no tribīnes uz šo jautājumu palūkoties kā pilsētniekam, turklāt daļēji saistībā ar demogrāfisko situāciju. Jūs arī redzējāt šos septiņpadsmit Savienības lēmumus, kas ir pieejami mums iedotajos materiālos. Manuprāt, mēs bijām pat mazliet šokēti, jo šie lēmumi visklajākajā veidā apstiprina tautu sajaukšanās staļiniskās tendences, to nacionālās un kultūrvēsturiskās identitātes iznīcināšanas tendences. Daudzi šo lēmumu punkti, piemēram, par pierakstīšanos bez platības ierobežojumiem, būtībā pat bez platības, manuprāt, ir viskliedzošākais cilvēktiesību un viselementārāko sanitāro normu pārkāpums. Pārkāpums, kurš ir ielikts jau pašā likumā. Es, piemēram, domāju, ka visiem zināmais teiciens “uni bene, ibi patria” arī ir ietverts šī likuma būtībā.

Pie kā šī “laipnība” ir novedusi? Pie draudiem. Tāpēc es pilnībā piekrītu tam, ko teica mūsu cienījamā Vija Artmane, ko teica deputāts Kramiņš attiecībā uz to, ka šodien nedrīkstam klusēt par šiem jautājumiem.

Es gribētu nosaukt dažus precīzus skaitļus. Ja ieklausās tajos, var gūt priekšstatu par faktisko ainu, vislabāk tieši par stāvokli Rīgā. Kā jūs domājat, cik cilvēku tagad Rīgā gaida rindā uz dzīvokļu saņemšanu? 1990.gada 1.janvārī šādu ģimeņu bija 80 876, no tām uz valsts dzīvokļa saņemšanu gaidīja 43 120 ģimenes, bet pārējās ģimenes - uz kooperatīvajiem dzīvokļiem. Rindā uz valsts dzīvokļa saņemšanu gaida arī tie rezervē atvaļinātie karavīri, kurus saskaņā ar jau minētajiem likumiem trīs mēnešu laikā vajadzētu apgādāt ar dzīvokļiem. Jūs zināt, ka tādu iespēju mums nav. Paiet vairāki gadi, kamēr viņi saņem dzīvokļus. Bet rinda nepārtraukti papildinās. Pirms pieciem gadiem Rīgā rindā uz dzīvokļa saņemšanu bija 51 tūkstotis cilvēku, bet tagad - 80,8 tūkstoši. Pats galvenais, ka šis pieaugums radies mehāniski. Pēdējos desmit gados Rīgas iedzīvotāju kopskaits pieaudzis par 79,7 tūkstošiem, ņemot vērā aizbraukušos un mirušos. Mehāniskais pieaugums, tas ir, iebraucēji veido 71,6 procentus. Šis iebraucēju procents ir milzīgs. Atļaujiet jautāt: kurp mēs ejam? Visi kopā? 1970.gadā Rīgā dzīvoja 31% Latvijas iedzīvotāju, bet tagad - 34,1%. Nekur Eiropā nav atrodama tāda situācija, ka vienā pilsētā, šajā gadījumā - valsts galvaspilsētā, būtu tik liela cilvēku koncentrācija.

Kāds stāvoklis ir Rīgas reģionā? Latvijā ir apstiprināti 8 reģioni. Rīgas reģionā dzīvo 54,7% visas republikas iedzīvotāju. Tomēr es domāju, ka pats bīstamākais ir kas cits - tas ir demogrāfiskais stāvoklis, demogrāfiskā struktūra. Mēs, tāpat kā pilsēta, strauji novecojam. Pensijas vecuma ļaužu skaita īpatsvars pieaug traģiski ātri, it īpaši uz izdienējušo, rezervē atvaļināto vai citādā veidā pensionēto cilvēku rēķina.

Sešdesmito gadu beigās Rīgā bija 16,9% pensijas vecuma cilvēku, tagad pensionāru skaits pieaudzis līdz 20,6%. Tādējādi Rīgā dzīvo 188,4 tūkstoi pensijas vecuma cilvēku, t.i., faktiski pusotras Daugavpils. Tā ir vesela pensionāru pilsēta. Gribu atgādināt pasaules pieredzi, kā arī vidējos rādītājus Padomju Savienībā. Pensijas vecuma cilvēku Padomju Savienībā vidēji ir 17,1%. Taču normālas, veselīgas tautas demogrāfiskajā struktūrā pieļaujami 15-16 procenti. Es ļoti atvainojos, bet mēs visi esam mirstīgi, un mums var nebūt kapu vietas, jo pietrūks teritorijas. Šobrīd kapi aizņem divas reizes lielāku teritoriju, nekā bija paredzēts pilsētas ģenerālplānā. Situācija tiešām nav normāla. Uz šī mehāniskā pieauguma fona, kā jau tas tika teikts, strauji samazinās latviešu jeb pamatnācijas iedzīvotāju skaits. Šobrīd Rīgā ir 36% latviešu, republikā - 52%. Manuprāt, vairs nav kur iet. Tā vēl nekad nav bijis. Līdz 1940.gadam Latvijā bija 77% latviešu, Rīgā - 64%.

Manuprāt, lēmumi, kurus es minēju, un ne tikai tie, mērķtiecīgi veicina cilvēku bēgšanu no dzimtajām vietām, viņu atraušanu no saknēm, no tēvu mājām. Visiem saprotams, ka šādu dažāda attīstības līmeņa, dažādas mentalitātes un morāles tautu sajaukšana ne pie kā laba nevar novest. Mūsu uzdevums ir domāt par to. Tāpēc nekavējoties jāpieņem tāds lēmums, kas novērstu šo traģisko situāciju, bet absolūti neskartu tos, kuri jau uzņemti dzīvokļu rindā. Gribētos atgādināt biedra Golodova teiktos vārdus, ka virs zemes ir tikai mājas redzamā daļa, bet apakšā ir neredzamā daļa - pilsētas inženiertehniskā infrastruktūra, ko mēs esam aizmirsuši. Tā mūs novedusi pie pašreizējās ekoloģiskās situācijas, pie katastrofas. Mēs nedrīkstam būvēt nevienu dzīvojamo māju, kamēr nesavedīsim kārtībā savu inženiersaimniecību, sociālo struktūru. Piedodiet, pretējā gadījumā mēs nogrimsim savos mēslos.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrim Vilcānam.

 

A.Vilcāns (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti un viesi! Es gribētu pievērst jūsu uzmanību zināmā mērā loģiskam paradoksam mūsu diskusijā. Ja es pareizi saprotu, par kaut kādu tiesību ierobežošanu, vēl jo vairāk par diskrimināciju, var būt runa tad, ja tiek ierobežotas tiesības saskaņā ar vispārpieņemtām normām. Šajā gadījumā mēs runājam par atvieglinājumiem, citiem vārdiem sakot, par privilēģijām. Uzskatīt privilēģiju atņemšanu par tiesību ierobežošanu un, jo sevišķi, par diskrimināciju, pēc manām domām, nebūtu loģiski. Par šo jautājumu tādā aspektā vispār nevar runāt, kaut vai no veselā saprāta viedokļa.

Ko nozīmē privilēģiju atņemšana? Vai militārpersonām vispār tiek liegta iespēja Latvijā apmesties uz dzīvi? Nē, protams, tas to nenozīmē. Tas nozīmē tikai to, ka uz militārpersonām tiek attiecināta vispārējā kārtība. Tajā pašā laikā privilēģijas saglabājas visās pārējās republikās, kur izņēmumi nepastāv, it īpaši bijušo militārpersonu dzimtajās vietās. Tur nepieciešams panākt, lai šo triju mēnešu laikā viņiem dzīvoklis tiktu iedots.

Vēl viens moments. Mēs visu laiku akcentējam uzmanību uz to, ka šādu privilēģiju likvidēšana ir republikas interesēs. Paskatīsimies no cita viedokļa!

Pēdējo mēnešu laikā jaunatnes lietu komisijas uzdevumā nodarbojos ar sociālo programmu, sociālās situācijas pētīšanu Tālo Austrumu un BAM reģionā. Esmu ticies ar daudziem speciālistiem, dažāda ranga vadītājiem, kā arī ar šī reģiona iedzīvotājiem. Varu apgalvot, ka viņu viedoklis šajā jautājumā ir vienots: šāda tipa privilēģiju piešķiršana ir pretrunā ar Krievijas Federācijas un it īpaši ar Nemelnzemes apgabalu, kā arī ar Tālo Austrumu un Sibīrijas reģionu stratēģiskajām interesēm, jo visvairāk tieši šajos, ja tā varētu teikt, ekoloģiski trauslajos reģionos - Sibīrijā, Tālajos Austrumos, daļēji arī Nemelnzemes apgabalos - nepieciešams pastāvīgs iedzīvotāju sastāvs. To nav iespējams nodrošināt, ja pastāv vilinājums pārbraukt uz citām vietām sakarā ar tām privilēģijām, par kurām šodien runājam.

Un vēl. Droši vien visi ir iepazinušies ar nupat nopublicēto Komunistiskās partijas platformu. Tur ir skaidri rakstīts, ka partija iestājas par migrācijas procesa regulāciju. Man ir jautājums Baltijas kara apgabala vadībai un kopumā visam virsnieku sastāvam, no kuriem acīmredzot daudzi ir komunisti, - vai viņi piekrīt šai partijas programmatiskajai nostādnei jeb kaut kādu iemeslu dēļ to neatbalsta.

Visbeidzot, klausoties runātājos, nācu pie slēdziena, ka atsevišķi biedri ir pārliecināti par to, ka mūsu republika ir vienīgā vieta, kur varētu apmesties uz dzīvi atvaļināta militārpersona. Ja jautājuma nostādne ir šāda, tad tiešām citas iespējas nav un privilēģijas jāsaglabā. Taču, manuprāt, tas ir pilnīgi aplam.

Visbeidzot - par patriotismu. Es domāju, ka ar to pamatoti lepojas mūsu Bruņotie Spēki. Man būtu ļoti rūgti uzzināt, ka patriotisms lielā mērā pamatojas uz zināmu materiālas dabas privilēģiju saglabāšanu. Es ceru, ka kļūdos.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam V.Soboļevam, Latvijas Komunistiskās partijas otrajam sekretāram.

 

V.Soboļevs (Rīgas 77.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Man liekas, ka spraigā domu apmaiņa, kas šodien notiek sesijā, liecina, cik asa un neatliekama mūsu republikā ir dzīvokļu problēma. Tādēļ arī ir saprotamas emocionālās runas un pretējie viedokļi. Vispirms es gribētu izteikt savas domas par valdības ziņojumu šajā jautājumā. Tas nekādi nevar mūs apmierināt. Manuprāt, tāda izturēšanās pret deputātiem, tādi pavirši ziņojumi un pieejas liecina par necieņu pret Augstāko Padomi. Gatavojot jautājumus, kuros nepieciešama pedantiska situācijas izpēte, jāpiesaista iespējami daudz cilvēku. Turklāt tas arī būtu demokrātiskāk. Mēs par to esam runājuši, taču dzīvē atkal iznāk paslepus, viss notiek Ministru Padomes kabineta klusībā.

Arī šodienas lēmuma sagatavošanā pieeja ir bijusi formāla. Rezultātā aicinājums - pieņemsim pirmajā lasījumā, kā tagad pierasts. Ko nozīmē šī pieņemšana pirmajā lasījumā? Tādu lēmuma projektu Ministru Padomes aparāta darbinieks spēj sagatavot stundas laikā, strādājot pēc labākās sirdsapziņas. Sliņķim vajadzētu divas stundas. Būtībā tiek pārskaitīti visi momenti vai arī kaut kas izslēgts. Tas arī viss. Es cerēju, ka šodienas ziņojumā problēma tiks atsegta ļoti pamatoti, ka būs ieskicēti tās risinājuma ceļi. Taču nav pat analīzes, kā tiek pildītas programmas “Dzīvoklis-90” un “Dzīvoklis-2000”, kas pieņemtas republikā. Programmas izgāžas, bet republikas valdību tas nesatrauc.

Man kā deputātam ir nācies tikties ar darba kolektīviem. Cilvēki arvien uzdod jautājumus par dzīvokļiem un saista tos ar LKP CK darbību. Man viņiem nākas izskaidrot, ka centrālkomiteja īsteno politisko reformu un visu to, ar ko nodarbojās centrālkomitejas daļas gan celtniecībā, gan rūpniecībā, nodod Ministru Padomes pārziņā. Lūdzu, saņemiet šo patstāvību! Par to arī gribētu dzirdēt šodienas runās, un tas, ko teica deputāti, ir pareizi.

Es uzskatu, ka gan dzīvokļu programmās, gan šodienas ziņojumā galvenajai virzībai bija jābūt vērstai uz to, lai dzīvokļu apstākļus uzlabotu Latvijas pamatiedzīvotājiem. To es vienmēr esmu teicis, par to runāšu arī turpmāk. Tas patiesi ir pamatjautājums, kas pirmām kārtām satrauc latviešu tautības pamatiedzīvotājus. Laiks valdībai šajos jautājumos pāriet no lozungiem uz konkrētiem darbiem. Ar vienu šādu lēmumu jautājums nav atrisināms. Taču šajā gadījumā es tomēr esmu pret to, ka civiliedzīvotāji tiek pretstatīti karavīriem. Šī konfrontācija šodien ir jūtama. Domāju, ka neesam vēl pilnībā atbrīvojušies no tās kaites, ko mums atstājusi pagātne un pret kuru mēs pastāvīgi vēršamies, - no ienaidnieka meklēšanas sindroma. Visu laiku tiek radīta negatīva attieksme pret armiju, pret karavīriem. Ir pienācis laiks apstāties un padomāt, kur tas var mūs visus novest. Iznāk, ka mēs visi - valdība, Augstākā Padome, deputāti - esam šajā lietā iesaistīti. Ja šīs problēmas ir radušās, par tām nopietni jādomā. Armija ir katrai valstij un sabiedrībai, tā tam jābūt. Tiesa, es arī to varu teikt, ka armijā ir daudz trūkumu. Taču armija pārkārtojas. Ir izstrādāta jauna militārā doktrīna, un tas vēl vairāk vieš pārliecību, ka nevajag pretstatīt armiju un tautu, radīt starp tām antagonistiskas attiecības.

Es vēl gribētu izteikt savu viedokli par to, ka dokumenta izstrādāšanā nepiedalījās armijas pārstāvji. Pēc manām domām, tā ir nepareiza izpratne un nepareiza pieeja karavīru problēmām. Bez šaubām, tādi nopietni jautājumi, kas skar cilvēku labklājību, nedrīkstētu tikt izlemti bez visu pušu līdzdalības.

Vēl, runājot par tādu kapitālu problēmu kā dzīvokļu celtniecību, nevar neminēt sociālo programmu risinājumu republikā vispār. Mēs visu laiku apgalvojam, ka sociālie jautājumi ir pārkārtošanās galvenā virzība. Taču nekas mums neizdodas, dzīvokļu celtniecības plāni netiek pildīti, nav uzceltas plānotās skolas un slimnīcas, vispār šajā ziņā nav nekā pozitīva. Šajā sakarībā es domāju, ka varbūt vajadzētu sākt nevis ar samērā šauriem, lai gan svarīgiem jautājumiem, bet gan pievērsties lielākām, globālām problēmām.

Gribu vērst valdības uzmanību uz sekojošām problēmām. Pirmkārt, sliktāk sācis strādāt gan agrorūpniecības, gan rūpniecības sektors. Nesen centrālkomitejas biroja sēdē par slikto darbu bija saruna ar uzņēmumu direktoriem. Jau pusotra mēneša strādājam ekonomiski patstāvīgi, bet veikalu plaukti kļūst tukšāki ar katru dienu, arī sociālās problēmas nav atrisinātas.

Pārtraukumā līdz sesijas turpinājumam valdībai jāsagatavo ziņojums par to, kāda valstiska programma ir izvirzīta, lai republikā īstenotu ekonomisko patstāvību, un kādi konkrēti pasākumi veikti, lai izietu no krīzes. Lai gan arī šeit jau tika sniegti pārskati par atsevišķām nozarēm un problēmām, tomēr šāds plašāks pārskats būtu noderīgs. Domāju, ka šie jautājumi jāizskata, negaidot jauno deputātu sasaukumu, un tad arī būs redzams, cik lielā mērā valdība spēj risināt republikas ekonomiskās patstāvības jautājumus.

 

Priekšsēdētājs. Vārds apakšpulkvedim Jevgeņijam Maļikovam.

 

 

J.Maļikovs (apakšpulkvedis).

Godājamie biedri deputāti! Mēs esam pateicīgi Latvijas Augstākās Padomes Prezidijam par iespēju piedalīties sesijas darbā un runāt ar tautas izraudzītajiem pārstāvjiem. Gan vakar, gan šodien dažkārt izskanēja bažas sakarā ar karavīru piketiem. Diemžēl tie cilvēki, kas izteica šīs bažas, vēl domā pa vecam, it kā mūsdienu armijā būtu alvas zaldātiņi, nevis cilvēki.

Šodienas notikumi rāda, ka demokratizācijas gars arvien noteiktāk skar armijas kolektīvus. Ir modusies armijas cilvēku sabiedriskā doma, un karavīri iznākuši aizstāvēt savas tiesības un savu cilvēcisko cieņu. Ticiet man, tie nebija draudi un spēka demonstrēšana, tā bija sociālās neaizsargātības sāpe, kuru mēs gribējām rādīt ne tikai jums, bet vēl lielākā mērā Maskavas partokrātijai. Šī sāpe saistīta ne tikai ar materiālo aspektu, vēl vairāk tā jūtama morāles sfērā. Te kāds no runātājiem teica, ka piketēt atnākušie karavīri neesot īsti nemaz zinājuši, kāpēc šī demonstrācija. Tā nav. Neapmierinātība sociālās neaizsargātības dēļ jau sen brieda virsnieku vidū, un tādēļ mēs arī atnācām, lai to pateiktu jums, Augstākās Padomes deputāti.

Armijas kolektīvu aicinājums republikas vadībai, kas bija publicēts presē, saistīts ar nebūt ne vienkāršo situāciju, kura veidojas Latvijā. Sarūgtina tas, ka šajā aicinājumā ietvertā doma par apdomīgu rīcību deputāta Īvāna skatījumā tikusi uztverta kā draudi un ka gan vakar, gan šodien viņš aicina saukt pie kriminālatbildības aicinājuma autorus, tajā pašā laikā ar sarkasmu ierosinot par to runāt satīras izdevumā. Arī es no savas puses varu ieteikt šajā izdevumā publicēt tos karavīrus diskriminējošos likumus, kurus gatavojas pieņemt, kārtības sargu vienību veidošanu, kaujas ieroču kolekcionāra paziņojumu.

Taču mums, profesionāliem karavīriem, šobrīd nav prātā ne humors, ne satīra. Pietiek pelnīt lētu politisko kapitālu ar armijas bumu. Tas ir vismaz netikumiski. Armijai adresētā kritika kļuvusi par dažāda ranga deputātu politisko kredo. Mēs esam pateicīgi, ka šodien priekšsēdētājs veltīja labus vārdus armijai, tādējādi samazinot spriedzi. Virsnieku un praporščiku vārdā pateicos par labajiem vārdiem deputātam Golodovam. Taču vienam otram, šķiet, ir izdevīgi PSRS Bruņotos Spēkus iztēlot kā visu nelaimju vaininiekus, virsniekus un karavīrus - kā prettautisku ļaunuma iemiesojumu, bet armijas kolektīvus - kā vidi, kur tiek pazemota cilvēciskā cieņa. Tiek popularizēts uzskats, ka padomju armija ir okupantu armija, naidīga latviešu tautai. Taču esmu pārliecināts, ka katrs normāli domājošs deputāts un republikas iedzīvotājs saprot, ka, ja mēs patiesi pildītu okupācijas armijas lomu, tad, kas zina, vai mēs stāvētu piketos vai es te runātu ar jums.

Nedrīkst pagātnes sāpi uzskatīt par vienīgo pamatu nākotnei. Diemžēl daži grib atbildību par staļinisko genocīdu uzvelt tiem, kuri Staļinu pazīst vienīgi pēc pretrunīgiem nostāstiem un no publikācijām presē. Taču šīs idejas reizēm diemžēl rod izpausmi ekstrēmistu rīcībā. Tiesa, mani grib pārliecināt, ka tas viss esot kaut kas izplūdis, nenoteikts, ka tas tikai nosacīti attiecoties uz armiju, bet patiesībā domāts attiecībā uz Staļinu un Višinski. Taču vakar, kad es izgāju pēc sesijas, skanēja man adresēti saucieni: “Okupanti, mēs jūs pakārsim, nošausim, mums ir ieroči!” Kad palūkojos atpakaļ, tuvumā neredzēju ne Staļinu, ne Višinski, šeit bija tikai tautas deputāti, kuri, novēršot skatienus, atgāja sāņus. Nevienam nepietika vīrišķības, lai pateiktu: “Cilvēki, ko jūs darāt? Viņi tāpat kā jūs ir strādnieku un zemnieku bērni!” Diemžēl neviens to nepateica.

ajā sakarībā gribu griezties pie Latvijas inteliģences, kura nemitīgi apgalvo, ka esot “nācijas gods un sirdsapziņa”, “eiropeiskās kultūras sens centrs”, un aicināt pierādīt darbos šo sirdsapziņu un kultūru, izbeigt propagandu pret armiju runās un rakstos. Cilvēkiem jāzina patiesība, ka ne jau pret indivīdiem pelēkajos šineļos jāvērš uzbrukums. Es lūdzu: nevajag kūdīt tautu pret armiju, vēsture jums to nepiedos.

Kad uzstājos civiliedzīvotāju kolektīvos, nereti man jautā, vai es spētu likt lietā ieroci. Ar patiesu pārliecību var teikt - nekad. Strādnieks vai zemnieks nav spējīgs pacelt roku pret cilvēku, neraugoties uz to, kādā formā viņš tērpies. Taču tajā pašā laikā ekstrēmistiski noskaņotiem elementiem es paziņoju, ka neļaušu apsmiet pilsoņa, padomju virsnieka godu un cieņu un vienmēr pratīšu aizstāvēt jebkuras nacionalitātes labas gribas cilvēkus. Mūsu ceļš ir brālīgā vienotībā, cita ceļa nav.

Biedri deputāti! Droši vien nebūtu pareizi, ja es nerunātu par mūsu problēmām un sāpīgajiem punktiem. Katrā forumā kā spilgts dzīpars aužas doma par ārpusreglamenta attiecībām dienestā. Arī šodien šis jautājums izskanēja. Armijas apstākļos šīs attiecības ir īsts lāsts.

Anatolij Valerianovič, mēs esam dienējuši vienā laikā, un droši vien jūs varat apstiprināt, ka arī tajos laikos pastāvēja šīs ārpusreglamenta attiecības, taču tās neizpaudās ar tādu sadismu. Vai tā ir virsnieku vaina? Jā, ir, es par to vēl runāšu. Taču palūkojieties, kādu kontingentu mēs saņemam! Kādas ir šo jauniešu tradīcijas? Slepkavības, narkomānija, pornogrāfija. Mums trūkst izglītotu kadru. Pateicoties propagandai pret armiju, pie mums gandrīz vairs nenāk nacionālie kadri. Pagājušā gada vasarā es biju komisijā, kas pieņem nacionālos kadrus karaskolās. No visas Igaunijas mēs varējām nosūtīt uz karaskolām 16 cilvēkus. Runājot ar šiem puišiem, es uzzināju, ka uz kara komisariātu viņi gājuši un iesniegumus uz karaskolu rakstījuši slepus no skolasbiedriem, lai nebūtu jādzird izsmiekls. Lūk, pie kā noved viss šis bums, kas radīts ap armiju.

Ļoti lielu ļaunumu nodara disciplīnas pārkāpumu slēpšana. Bet vai jūs domājat, ka tā ir virsnieku vai pat ģenerāļu vaina? Vienam otram droši vien būs patīkami dzirdēt to, ko teikšu. Politbirojs klausās aizsardzības ministra ziņojumu. Kurš ministrs gan nevēlas lietas attēlot nedaudz labāk nekā patiesībā! Tā tas ir civilās dzīves ikdienā, tāpat armijā. Taču bumerangs, dabiski, trāpa mūs, un arī mēs reizēm darām pret savu sirdsapziņu. PSRS tautas deputāti varētu šo jautājumu Maskavā izvirzīt, ka nedrīkst sodīt visu virsnieku sastāvu, ja apakšvienībā ir kādas negatīvas parādības. Ja komisija pārbaudot konstatēs, ka virsnieks patiešām nestrādā, tad šāds virsnieks noteikti jāsoda. Taču nepelnīts sods rada vienīgi sarūgtinājumu. Ir nepatīkami klausīties sliktus vārdus no priekšniecības, bet tikpat nepatīkami tos dzirdēt no jums, no parastiem cilvēkiem.

Attiecībā uz dzīvokļu problēmu saistībā ar sesijā izskatāmo jautājumu es varu teikt īsi - tā ir pārsteidzība un nepārdomātība. Ne velti es jautāju, kas komisijā pārstāvēja armiju. Jautājumu būtu daudz vieglāk risināt, ja tas būtu izstrādāts. Mēs varējām virsniekiem izskaidrot situāciju, tad nebūtu ap šo jautājumu tik lielas problēmas. Bet šobrīd 19 lēmumu un nolikumu atcelšana zināmā mērā ir izaicinājums, piedodiet par šo salīdzinājumu. Arī mēs esam gatavi nākt ar pretizaicinājumu. Bet vai tas būs valstiski? Šeit bija runa par kādu asu vēstuli. Ja tautas deputāti kopā ar mani būtu ielūkojušies, kā aiz armijas pilsētiņas augstā žoga dzīvo virsnieki, kur gan leitnants, gan apakšpulkvedis mitinās sešos kvadrātmetros, bet bērni guļ divstāvu zaldātu nārās, tad viņi citādāk runātu par “okupantiem” un arī citiem pastāstītu, kā šie “okupanti” dzīvo.

Pieņemot šo likumu, jūs padarīsiet mūs par klaidoņiem karavīra formā.

Otrkārt, dzīvokļa jautājums ir pats aktuālākais, un nevajag apzināti saspīlēt situāciju, izmantojot pat šeit, sesijā, nepārbaudītus datus un tādējādi radot kārtējo ažiotāžu pret karavīriem. Šeit tika teikts: katrs piektais dzīvoklis iedalīts armijas pārstāvim. Par to jau runāja, taču es atkārtošos. Es jūs lūdzu, palūkojieties, kas dzīvo jūsu kāpņu laukumiņa pārējos dzīvokļos. Vai tur dzīvo kāds virsnieks? Galvoju, ka ne. Taču šie un vēl citi nepārbaudīti skaitļi izskan pa visu republiku.

Varu nosaukt skaitļus. Šobrīd republikā dzīvokļu uzskaitē ir 549 armijas veterāni, bet Rīgā - 246. Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu pagājušajā gadā mums vajadzēja Rīgā saņemt 5 tūkstošus kvadrātmetru dzīvokļu, bet faktiski tika iedalīti 9 dzīvokļi, kuru kopējā platība - 440 kvadrātmetri, tas ir 0,22% no ekspluatācijā nodotajiem 195 tūkstošiem kvadrātmetru dzīvojamās platības. Lūk, reālie fakti! Tādēļ nevajag sakāpināt emocijas, skarot šo sāpīgo dzīvokļu jautājumu. Ne velti vienu laiku pilsētā tika izlīmēti plakāti ar aicinājumu - “Apturēsim karaspēka uzbrukumu dzīvokļiem!”.

Es saprotu, ka mēs visi esam emocionāli cilvēki. Tā tam arī jābūt, tik trauksmainā laikā nevar dzīvot bez emocijām. Taču deputāts Īvāns tīši saspīlē situāciju, skarot pašas sāpīgākās tēmas. Īvāna kungs, vienkārši cilvēki paši sapratīs, kur taisnība, kur meli. Bet tagad, pateicoties jums, ir kļuvis skaidrs, kāpēc nepieciešami nacionālie armijas formējumi. Mēs gan to labi sapratām arī agrāk.

Cienījamie tautas deputāti! Neaizmirstiet, ka jūs esat augstākais varas orgāns republikā! Uz jūsu sirdsapziņas ir atbildība par simtiem tūkstošu cilvēkiem, par to ļaužu likteni, kas savu dzīvi veltījuši mūsu Dzimtenes robežu, tajā skaitā arī Padomju Latvijas, sargāšanai. Mēs, karavīri, vēršamies pie jūsu cilvēciskās sirdsapziņas un valstiskās sapratnes.

Lieku priekšā Augstākajā Padomē izveidot komisiju, kas turpinātu pilnveidot likumprojektu, un iekļaut šajā komisijā armijas pārstāvjus: pulkvedi Kutuzovu, apakšpulkvedi Kamalovu, apakšpulkvedi Maļikovu, majoru Aļošinu.

Cienījamā Vija Artmane! Kāds no runātājiem teica, ka saņemtajās telegrammās esot asi vārdi un pat draudi. Es gribēju pie jums pieiet starpbrīdī, taču neiedrošinājos, bet tagad es nododu prezidijam visus šos iesniegumus, tajos nav pat mājiena uz kaut kādiem draudiem, tieši otrādi, tajos deputāti tiek aicināti būt apdomīgiem savos lēmumos.

 

Priekšsēdētājs. Jevgeņij Maksimovič, jūs jau runājat divas minūtes ilgāk par atļauto laiku.

 

J.Maļikovs. Lūdzu piedošanu, taču man tik reti ir bijusi izdevība runāt ar tautas izraudzītiem deputātiem.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Filipam Stroganovam, partijas Ludzas rajona komitejas pirmajam sekretāram.

 

F.Stroganovs (Mērdzenes 239.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj! Dārgie deputāti! Jautājums, kuru šodien apspriežam, acīmredzot attiecas uz ikvienu mūsu republikas iedzīvotāju. Ļoti pareizus vārdus pirms pārtraukuma teica deputāts Kramiņš. Kur meklējama zemes vaina, ja uz to negrib atgriezties cilvēki, kuri uz šīs zemes dzimuši? Kolēģi Kramiņ, es gribētu šo jautājumu uzdot jums. Šodien no šīs tribīnes es vēlreiz gribu paust savu nostāju šajā jautājumā.

Kādēļ Latvijas dzimto zemi sākuši pamest tās kopēji? Kādēļ mūsu lauki aizaug ar krūmiem un pārvēršas vecainēs? Vai vainojami latvieši, krievi, baltkrievi, kuri dzīvo uz šīs zemes, jeb tā ir mūsu, politiķu vaina? Manas domas, ka vainojami esam mēs, politiķi. To likumu nepilnības, kurus esam pieņēmuši mēs un kuri pieņemti vēl pirms mums, sekmēja Latvijas lauku izputināšanu. Tas ir pirmais cēlonis.

Otrais cēlonis - nepārdomātā kolektivizācija, kas sagrāva lauku cilvēku dzīvesveidu. Ja politika būtu vesta saprātīgi, tā nenotiktu. Es negribu piekrist ministram Markotam, ka tā dzīvokļu likumdošana, pēc kuras mēs dzīvojam, būtu mums diktēta no augšas. Mēs paši to pieņēmām. Palūkosimies tagad, ko tā mums devusi, šī dzīvokļu likumdošana!

Pateicoties nepārdomātam likumam, kurā mēs šodien ienesam izmaiņas, Ludzas rajons zaudēja 276 jaunos speciālistus. Kāpēc tā notika? Pēc šī likuma iznāca, ka jaunais speciālists, ja viņš atgriežas dzimtajā pusē pēc izglītības iegūšanas, nevar tikt uzņemts dzīvokļu rindā. Tas ir nesaprātīgi un muļķīgi.

Jā, šodien jaunais nolikums vairs neparedz šādu ierobežojumu. Mūsu rajona deputātu sesija to atcēla jau pagājušajā gadā. Bet vai tas ir īstais ceļš, ka rajona Tautas deputātu padomes sesija atceļ Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemtu likumu? Un mēs apgalvojam, ka esam uz tiesisku valsti. Patiesībā mēs tādā veidā radām anarhiju.

Es gribētu teikt vienu: kamēr mēs neatrisināsim Latvijas lauku problēmas, mēs uz priekšu nevirzīsimies. Palūkojieties, kādos apstākļos dzīvo lauku cilvēks! Pussagruvušas sētas. Mēs runājam par pilsētnieku problēmām, kuras patiesi ir sāpīgas un asas. Es nekādā gadījumā negribu pretstatīt laukus pilsētai, jo lauki nevar iztikt bez pilsētas, taču arī pilsēta bez laukiem akmeņu krāvums vien ir.

Kādēļ tā ir noticis? Iemesls viens - sociālā netaisnība attiecībā uz laukiem mūsu republikā plauka un zeļ vēl līdz šai dienai. Ko lai mēs, deputāti, atbildam cilvēkiem, ja šī netaisnība ilgusi jau gadu desmitiem? Mēs varam vēl 2-3 reizes palielināt celtniecības apjomu, taču, ja mēs nepacelsim laukus, nenovirzīsim visas pūles uz ejieni, tad visi mūsu likumi izrādīsies blefs. Nedrīkst savu laimi celt uz citu nelaimes. Cilvēciskums izpaužas tikai prasmē izprast savu līdzcilvēku sāpi, uztvert to kā savējo.

Gribētu nedaudz pievērsties jautājumam, kas skar dzīvokļu problēmu. Par karavīriem. Domāju, ka arī mēs kā republikas parlaments esam vainīgi, ka laikus neziņojām par šīm problēmām Padomju Savienības valdībai un Aizsardzības ministrijai. Vispār ļoti maz uzmanības esam veltījuši militārajiem jautājumiem un armijas cilvēkiem. Uzskatījām, ka viss atrisināsies pats no sevis. Taču mēs visi dzīvojam nelielajā Latvijas teritorijā, un mums neizbēgami šos jautājumus nāksies risināt kopīgi. Taču tas jādara tiesiski pamatoti, citas iespējas nav.

Uzskatu, ka odien mums būtu jāpieņem vai arī jāuzdod Augstākās Padomes Prezidijam sagatavot dokumentu, kurā mēs grieztos pie PSRS Augstākās Padomes vai varbūt pie Tautas deputātu kongresa jautājumā par tāda likuma izstrādāšanu un pieņemšanu, kurā būtu ietvertas rūpes par atvaļināto karavīru demilitarizāciju un izveidošanu, jo tā nav tikai mūsu republikas problēma, tā ir visas valsts problēma. Saprotams, ka mūsu republika nevar uzņemt visus, visu virsnieku, mičmaņu un praporščiku korpusu. Vajadzīgs objektīvs, saprātīgs likums. Ja jau mēs esam bijuši iniciatori daudzos jautājumos, tad arī šajā liksim lietā šo iniciatīvu, parādīsim mūsu augsto politisko līmeni un cilvēciskumu, to, ka mūsu rūpju lokā ir ikviens, kas šeit dzīvo, neatkarīgi no tā, vai viņš valkā formas apģērbu. Tas būs gan humāni, gan taisnīgi. Cita ceļa mums vienkārši nav.

Vēl gribētu runāt par dzīvokļu likumu. Šis likums gan ir, taču nedarbojas. Traucē ne tikai Savienības lēmumi, bet arī republikas valdības un ministru lēmumi, kuru šobrīd jau ir 27. Milicijas darbiniekiem - dzīvokli pirmām kārtām un bez rindas, pedagogiem - pirmām kārtām un bez rindas, jaunajiem speciālistiem - pirmām kārtām un bez rindas. Bet kam tad tiks pēdējam? Tā nedrīkst risināt jautājumus. Dzīvokļi vajadzīgi visiem, bet nevajadzētu nekādu atvieglojumu nevienam. Dzīvokļu sadalē vajadzētu vadīties tikai pēc likuma un taisnīguma, bet ne ministrijām, ne resoriem šādas tiesības nepienākas. Tādēļ jāpilnveido likums, lai visiem būtu taisnīgas tiesības, jo gan milicim, gan skolotājam, gan speciālistam - visiem jādzīvo labos, cilvēciskos apstākļos.

Otrs mans priekšlikums. Valdībai kopā ar kara komisariātu jāizstudē visas iespējas, kur varētu pirmām kārtām celt dzīvokļus armijas vajadzībām. Nedrīkstētu celt Rīgā un citās pilsētās, vajag to darīt mazpilsētās, kolhozu un sovhozu ciematos. Speciālisti, kuri tiek atvaļināti no armijas, ar savu kvalifikāciju varētu būt noderīgi gan celtniecībā, gan meliorācijā. Tā būtu palīdzība mums.

Trešais priekšlikums. Beidzot vajadzētu panākt, ka tiek pildīti pieņemtie lēmumi. Augstākās Padomes pieņemtā un pasludinātā lauku prioritāte tā arī palika tukšs lozungs un deklarācija. Mēs nepabeidzām pašu iesākto darbu, un tas no jauna bija par iemeslu sociālai netaisnībai. Tiekoties acīmredzot pēdējo reizi, gribu novēlēt, lai taisnīgums reāli tiktu panākts attiecībā uz katru cilvēku. Tad arī cilvēki mūs cienīs kā savējos.

 

Priekšsēdētājs. Atbildei uz jautājumu lūdz vārdu deputāts Atis Kramiņš.

 

A.Kramiņš. Es saņēmu sekojošus jautājumus.

“Cik latviešu tautības cilvēku dzīvo aiz Latvijas PSR robežām?”

Precīzu datu man nav, taču zinu, ka ļoti daudzi latvieši dzīvo gan Padomju Savienībā, gan visā pasaulē.

“Vai viņi uzskatāmi par nodevējiem, kā jūs apgalvojāt?”

Es teicu, ka sevi es uzskatītu par nodevēju, ja būtu pametis šo zemi. Tātad šo vērtējumu es attiecināju uz sevi. Tiem, kuri pamet savu zemi, ir dažādi apstākļi. Lai vērtētu, ar šiem apstākļiem jāiepazīstas. Vai tas noticis pēc paša vēlēšanās jeb piespiedu kārtā. Cik man zināms, mani tautieši šo zemi pameta spaidu kārtā. Lai katrs pats sev dod vērtējumu, kas viņš ir šai zemei.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrejam Cīrulim.

 

A.Cīrulis (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti! Atvainojos, ka aizkavēju jūsu laiku, bet es gribēju izteikt vienu priekšlikumu un vienu lūgumu. Taču vispirms es gribētu atbalstīt visā pilnībā to, ko teica Vitālijs Soboļevs, ka par armijas lietām mums ir absolūta neskaidrība. Es arī pilnīgi pievienojos tam, ka nekavējoši, varbūt pat šajā sesijā, ir jāizveido komisija, kura patiešām noskaidrotu visus jautājumus, kas saistīti ar armiju. Kā jūs paši dzirdējāt televīzijas raidījumā, pat augsti stāvoši ģenerāļi nezina, cik karaspēka ir Latvijā. Es domāju, ka šī komisija varētu darboties Vitālija Soboļeva aizbildniecībā un ka tad mēs tiktu pie skaidrības. Kamēr nezinām, cik šeit ir karaspēka, cik hektārus aizņem tā izvietojums, cik dzīvokļu izmanto armija, mēs ne pie kādas skaidrības nenonāksim.

Te bija sašutuma pilnas runas par šo protestu, ko publicējusi “Latvijas Jaunatne”, vairākas reizes, laikam aiz dusmām, tā tika nosaukta par “Padomju Jaunatni”. Sašutums bija par to, ka publicējām šo protestu. Bet es uzskatu, ka republikas iedzīvotājiem bija jāzina arī šāds noskaņojums. Jo mēs vairāk viedokļu zinām, jo mums vieglāk spriest.

Kad es satikos ar šiem armijas cilvēkiem, īpaši būtiska man šķita kāda detaļa. Runa ir par to rindkopu, kurā rakstīts, ka ir atvaļināti virsnieki, kuriem pēc dienesta gluži vienkārši nav, uz kurieni braukt, kurus neviens nekur negaida. Es personiski saprotu, ka tas patiešām ir ļoti nozīmīgs jautājums. Tāpēc ierosinu, lai reizē ar likuma pieņemšanu tiktu izstrādāta vēstule, ar kuru mēs grieztos pie visu republiku Augstākajām Padomēm un lūgtu, lai visu republiku Augstākās Padomes vienlīdz lojāli un labi izturētos pret tiem virsniekiem, kuri pēc dienesta grib atgriezties savās dzimtajās vietās. Jo faktiski konfliktu ir radījusi situācija, ka cilvēkam nav, uz kurieni braukt. Varbūt ļoti daudzi labprāt arī aizbrauktu, ja viņiem būtu zināms, uz kurieni. Protams, braukt var tikai uz turieni, kur ir iespēja palikt. Bet tiem armijas cilvēkiem, kuri šeit ļoti aizrautīgi runāja, es gribētu ieteikt vairāk lasīt Ļeņina darbus, jo tur ir runa par problēmām, kuras šodien mums ir aktuālas. Tas viss ir ļoti skaidri, ļoti precīzi pateikts. Šinī situācijā vislietderīgāk būtu izlasīt Ļeņina dekrētu par mieru, jo man liekas, ka to neviens vēl nav atcēlis.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam G.Zemrībo, Latvijas PSR Augstākās Tiesas priekšsēdētājam.

 

G.Zemrībo (Talsu rajona Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Izmantojot savas trīs minūtes, es gribu vērst deputātu uzmanību uz to apstākli, ka šeit tiek likts priekšā ļoti svarīgs likumdošanas akts, ļoti svarīgas izmaiņas dzīvokļu likumdošanas kodeksā, un mēs, diskutējot par ļoti svarīgiem politiskiem jautājumiem, mazliet aizmirstam par to, par ko šeit arī būtu jāpadomā. Tādēļ es kā jurists un kā tiesnesis gribētu vērst jūsu uzmanību uz diviem momentiem. Zināmā mērā tie ir savstarpēji saistīti.

Patlaban projektā, kas ir jūsu rīcībā, 26.punktā tiek likts priekšā attiecīgi papildināt veselu virkni pantu ar vārdiem “daļēji” vai “daļēji labiekārtotu dzīvokli”. Līdzšinējā mūsu dzīvokļu likumdošanā mums ir bijušas darīšanas tikai ar diviem jēdzieniem - “labiekārtots dzīvoklis” un “cita apdzīvojamā platība”. Tagad šeit parādās trešais jēdziens, kurš netiek atšifrēts, un es stādos priekšā, ar kādu problēmu sadursies tiesa, kad būs runa par to, ka jāierāda “daļēji labiekārtots dzīvoklis” un neviens nezinās, kāds tas ir. Pirmkārt būtu jāpadomā par šo jautājumu.

Otrām kārtām. Ja gadījumā tomēr tiktu saglabāts šis “daļēji labiekārtots dzīvoklis”, tad lieku priekšā attiecīgi papildināt 109.pantu. Tajā ir paredzēti gadījumi, ka labiekārtotu dzīvojamo telpu ierāda pilsoņiem, pirmkārt, ja māju, kurā atrodas dzīvojamā telpa, paredzēts nojaukt, otrkārt, ja māja vai dzīvojamā telpa draud sagrūt, un, treškārt, ja māju vai dzīvojamo telpu paredzēts pārbūvēt par neapdzīvojamu. Lūk, visās šajās situācijās tagad tiek paredzēta iespēja, ka pilsonim var ierādīt ne tikai labiekārtotu, kā tas bijis līdz šim, bet arī daļēji labiekārtotu dzīvokli. Ja dzīvoklis, kurā šis pilsonis šodien dzīvo, ir labiekārtots, tad nekādā gadījumā nedrīkst viņam ierādīt daļēji labiekārtotu dzīvokli, jo tas krasi pasliktinātu šī pilsoņa tiesības. Piemēram, pilsonis dzīvo labiekārtotā dzīvoklī, bet māju paredzēts nojaukt sakarā ar to, ka tur būs rūpnīca vai liels dzīvojamais komplekss, un šim cilvēkam tiek ierādīts nevis labiekārtots dzīvoklis, bet gan tāds, kas pasliktina viņa dzīves apstākļus. Mans priekšlikums ir - veidot likuma pantu tā, lai vismaz šajos gadījumos pilsoņi neciestu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam Jānim Nesaulem.

 

J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).

Piekrītu runātājiem, kuri atbalstīja taisnīguma principu dzīvokļu sadalē. Turpinot šo domu, Arodbiedrību padomes vārdā iebilstu pret divu jaunu pantu iekļaušanu likumdošanas kodeksā. Konkrēti ir runa par 58.2 un 58.3. Ērtības labad, lūdzu, uzšķiriet 5.lapaspusi! Lai es netiktu pārprasts, uzreiz teikšu, ka ne es, ne Arodbiedrību padome neiestājās pret kolhoziem vai pret kolhozu labklājību. Neesam arī pret lauksaimniecības prioritāti. Tomēr arodbiedrībām šie panti nav pieņemami. Argumentēju: pirmās rindkopas pēdējais teikums - “Kolhoza biedrus un citus darbiniekus var uzņemt uzskaitē dzīvokļa apstākļu uzlabošanai... neatkarīgi no tā, vai viņi pastāvīgi dzīvo attiecīgajā apdzīvotajā vietā”. Tas nozīmē, ka arī no citas republikas. Tādējādi mēs šodien iedibinām likumīgu migrāciju. Nākošā rindkopa: “... speciālistiem un citiem darbiniekiem, ... kā arī personām, kuras uzaicina darbā kolhozā, dzīvojamās telpas kolhoziem piederošās mājās var piešķirt ārpusrindas kārtībā”. Nākošajā rindkopā ir teikts, ka dzīvokli piešķir, nenormējot platību, tas ir, pārkāpjot 47.pantu. Jautājums - kāpēc? Atbildi neviens nevar dot.

Tālāk ceturtajā rindkopā ir teikts: “Lēmumus... pieņem kolektīva kopsapulce vai tā pilnvaroto sapulce”. Šeit varētu saskatīt zināmu analoģiju ar darba kolektīva padomi, taču nav nekādas sabiedriskās kontroles. Šobrīd mēs varam diskutēt par to, cik godprātīgi arodbiedrības pilda šīs kontroles funkcijas un īsteno līdzdalību dzīvokļu sadalē. Taču atcerēsimies, kādi starpgadījumi bija, kad padomju saimniecībās dzīvojamo platību dalīja tikai saimnieciskie vadītāji. Nesen mēs dzīvokļu kodeksā iedibinājām normu - arodbiedrību kontroli. Bet pēdējā rindkopā šajā 58.2 pantā lasām, ka visas augstāk minētās privilēģijas attiecībā uz dzīvokļiem ir arī citiem lauksaimniecības kooperatīviem. Vai mēs šodien zinām šo kooperatīvu modifikācijas un to, kas īsti atrodas aiz šo kooperatīvu izkārtnēm?

58.3 pantā šīs neskaidrības pieņem vēl lielākā amplitūdā. Tur teikts: “Ja pilsoņus ar dzīvojamām telpām nodrošina sabiedriskās organizācijas un radošās savienības šīm organizācijām un savienībām piederošās mājās.”

Kas ir sabiedriskās organizācijas? Mēs pat nezinām, cik viņu ir republikā, cik dažādu formējumu viņu paspārnē šodien darbojas. Dažādu organizāciju rīcībā šodien ir miljoni rubļu. Viņi var pārpirkt valsts celtniekus, ja tā atļauts izteikties, un iegādāties materiālus. Viņi var būvēt mājas un dot dzīvokļus, kam grib, tajā skaitā arī migrantiem, turklāt dot neierobežotu platību. Ar šo pantu mēs legalizējam visas nelikumības Gorkija ielā 76 un visas līdz šim atklātās, tas ir, ja mēs tādu normu iedibināsim. Vienīgi radošās savienības un radošos darbiniekus gribētos atbalstīt. Tiem, kuriem pienākas vai ir vajadzīga darbnīca vai radošā laboratorija, tā ir jāpiešķir. Bet tas ir pavisam citos pantos. Tātad, godātie biedri, cīnoties pret vienām privilēģijām, mēs radām nevienam neizprotamas jaunas privilēģijas. Mūs nesapratīs darba kolektīvi.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds PSRS tautas deputātam Andrejam Eizānam. Ar to varētu likt debatēm punktu, taču vēl steidzīgi vārdu lūdz Miervaldis Ramāns.

 

A.Eizāns (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti! Es uzaicinu jūs pieņemt šo likumu. Vienmēr, kad vilcināmies, mēs provocējam nekaunību, un šodien mēs redzam, ka šī nekaunība ir kļuvusi jau agresīva. Bez šaubām, no Latvijas iesauktajiem un tagad demobilizētajiem karavīriem jāsaņem dzīvokļi bez kādas vilcināšanās. Jāpanāk, lai tāda attieksme būtu nodrošināta visā Padomju Savienībā, tādēļ A.Cīruļa piezīme ir vērā ņemama. Es gribētu godājamiem armijas pārstāvjiem likt pie sirds, lai viņi labi apskatās, ko viņiem liek priekšā stobra galā. Mērķis nav īstais. Kas pirmām kārtām ir vainojams šajā armijas situācijā? Augstākā armijas vadība, kura vienmēr centusies nodrošināt sev labus dzīves apstākļus un vismazāk bēdājas par to, kā dzīvo padotie. Tādēļ piketi būtu jārīko nevis pie Augstākās Padomes, bet gan pie Baltijas kara apgabala un Baltijas flotes štābiem, pie Aizsardzības ministrijas mītnēm. Armijas sabiedrībai noteikti vajadzētu izdarīt visu dzīvokļu inventarizāciju un paskatīties, kas šobrīd dzīvo šajos dzīvokļos. Pateicoties korupcijai, šis dzīvokļu fonds ir izsaimniekots. Tur, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, dzīvo personas, kuras padzītas no armijas par dzeršanu, zagšanu un citiem pārkāpumiem, turpretī virsnieki, kuri dien, spiesti mitināties dažādos būcenīšos. Šeit vajadzētu likvidēt visas pieļautās nelikumības. Tas ir armijas sabiedrības uzdevums.

Visbeidzot par to, ko dzirdējām no godājamo veterānu puses, ka, lūk, aizbraukšot ļoti daudzi augsti kvalificēti speciālisti. Jā, grūti jau būs, ja tādi speciālisti kā Dudņiks un Lopatins aizbrauks, bet mēģināsim to pārdzīvot.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Miervaldim Ramānam. Pēc tam gan būtu jābeidz, jo mēs tagad sākam ar politiskām lietām nodarboties.

 

M.Ramāns.

Godājamie deputāti! Īsa izziņa sakarā ar deputāta Vitālija Soboļeva uzstāšanos, kurā gan nebija runas par šīs sesijas darba kārtības punktiem, bet globāli tika aizskarti vairāki jautājumi.

Pirmais. “Dzīvoklis-90”. Situācija sīki ir atspoguļota republikas statistiķu ziņojumā par 1989. un iepriekšējiem gadiem, ir izanalizēta Valsts plāna komitejā. Es par to ziņoju 13.sesijā, tādēļ uzskatu, ka Jānim Lanceram šajā sesijā par to otrreiz nebija jāziņo. Rezultāti bija tādi, ka sakarā ar slikto plāna izpildi 1989.gadā, kam par iemeslu bija vienīgi organizatoriskas neizdarības, turklāt galvenokārt Rīgā, programma šajā gadā nav izpildīta un dažās pilsētās un rajonos pārnesta uz 1991.gadu, kā tas tika ziņots.

Otrkārt. Lejupslīdošās tendences dažādās tautsaimniecības nozarēs vērojamas kopš pagājušās vasaras vidus. Ar lielu sāpi tās daudzkārt izskatītas republikas Ministru Padomē, izstrādāti un maksimāli realizēti dažādi pasākumi. Pēdējo reizi tās izskatīja, kad tika novērtēts 1989.gada darbs. Mēs visi saprotam, ka šīm lejupslīdes tendencēm pamatā ir vesela virkne PSRS Augstākajā Padomē un PSRS Tautas deputātu kongresā nepilnīgi pieņemto likumu. Te var minēt likumu par valsts uzņēmumu, likumu par kooperāciju un veselu virkni citu lēmumu, kuri laikā, kad republikā vēl nebija ekonomiskās patstāvības, darbojās visā valstī un negatīvi ietekmēja gan mūsu republiku, gan arī visu valsti.Pie tam mūsu republikā šīs tendences ir pat mazāk negatīvas nekā daudzās citās republikās.

Treškārt. Par republikas ekonomisko patstāvību, kurā, kā teica Vitālijs Soboļevs, mēs dzīvojam jau pusotru mēnesi, un brīnums nav noticis. Diemžēl PSRS valdība kopš rudens neizskatīja triju Baltijas republiku iesniegtos lēmumu projektus par likuma realizēšanu. Šis lēmums tika parakstīts tikai šā gada 7.februārī. Tādējādi tikai tagad mēs varam ķerties pie likuma realizēšanas. Pie tam 1990.gada plāns šajā sakarībā veidojās pēc vecajām tendencēm. Lūk, tādēļ mēs nevaram atšķirties no pārējām republikām. Ja ar Vitālija Soboļeva svētību mēs ieviesīsim savu naudu, tad tas būs viens no robežlielumiem, ar kuru varēsim nosargāt savu tirgu un uzlabot iedzīvotāju apgādi.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Masaļitin, lūdzu, atbildiet uz PSRS tautas deputāta Ozoliņa jautājumu viņam personiski, jo mūsu laika limits ir beidzies.

Tagad vēl starpbrīdis nedrīkst būt, jo vajag pabeigt. Laika trūkuma dēļ es atsakos rezumēt jebkuras politiskās kaislības, kuras uzvirmoja, apspriežot šo ļoti konkrēto jautājumu, kas saistīts ar dzīvokļu kodeksu, kā arī ar likumiem un attiecīgajiem lēmumiem, kuri jāpieņem, lai apstādinātu PSRS Ministru Padomes lēmumus. Varbūt ļoti konstruktīvi un īsi pajautāsim paši sev. Mums jau ir zināma pieredze, pieņemot likumus. Vai mēs šodien varam pieņemt likumu par grozījumiem un papildinājumiem dzīvokļu kodeksā? Diemžēl nevaram. Kāpēc? Ļoti vienkārši: mēs no rīta iesākām jautājumu par alternatīvo dienestu. Tagad piecos ir jābūt materiāliem ar visām izmaiņām. Tos jūs saņemsit tūliņ, un mēs pieliksim punktu likumam par alternatīvo dienestu pirmajā lasījumā. Vai mēs varam tīri tehniski līdz 17.00 pielikt punktu visiem tiem priekšlikumiem, kurus iesniedza J.Nesaule un citi deputāti?

Tālāk otra daļa, kas attiecas uz visvairāk uzvirmojušām pretrunām. Arī šeit pusstundā jeb stundā mēs visu neiespējam noformulēt tā, kā nākas. Taču mēs nebeidzam šodien šo sesiju, un jautājumus mēs nepārceļam uz nākošo sesiju. Turpināsim šo un citus jautājumus izskatīt šajā pašā sesijā. Mums tomēr ir jābūt skaidrībai. Tā vajadzīga kolēģiem, kuri strādās pie visu formulējumu noregulēšanas. Arī strīdus jautājumi par dažiem pantiem ir parādījušies. Mums ir jābūt konceptuālai skaidrībai, lai nākošreiz atkal nesākam no gala - vai kādam ir par daudz, vai kādam ir par maz, vai tie panti mums der, vai šie neder. Es domāju, ka konceptuāli mums pašreiz ir skaidrība, neraugoties uz visām emocijām. Tāpēc valdības vārdā es lūgšu Kārli Līci ļoti īsi formulēt savus priekšlikumus. Ja mēs tos akceptējam, tad veidojam attiecīgu komisiju, kura sēdes turpinājumā, tas ir, pēc divām nedēļām jeb nedaudz mazāk, mums noliks priekšā precīzi to projektu, kuru mēs šodien konceptuāli iezīmēsim.

 

K.Līcis.

Ņemot vērā jautājuma specifiku, es gribētu komentēt krieviski.

 

Priekšsēdētājs. Jā, varbūt krieviski, lai nevajadzētu tulkot un nebūtu nekādu pārpratumu.

 

K.Līcis. Droši vien pirmais secinājums, kas valdībai jāizdara, saistīts ar to, ka privilēģijas ir lielākas, nekā reāli iespējams tās apmierināt. Tas skar daudzus aspektus, tajā skaitā arī rezervē atvaļināto karavīru nodrošināšanu ar dzīvokļiem uz atvieglojumu pamata. Republikā ik gadu par valsts kapitālieguldījumiem uzceļ 7000-9000 dzīvokļu, bet militārais resors uzceļ 700-800 dzīvokļu, tas ir, aptuveni 10 procentus. Rīgas pilsētas un Rīgas rajona reģionos šie apjomi bieži vien pārsniedz 15 procentus gadā. Republikas Ministru Padomei droši vien ir jāskatās, kā tiek sadalīti dzīvokļi, jo tā ir nacionālā bagātība, it īpaši apstākļos, kad republikā pastāv dzīvokļu problēma. Nākas konstatēt, ka šī procentuālā attiecība ir netaisna pret citām iedzīvotāju grupām. Ja tā, kādi gan vēl var būt secinājumi, kā turpmāk jāstrādā komisijai, kas tiks izveidota?

Lai šīs problēmas tiktu risinātas tieši tādā veidā, ir tikai viens ceļš - jāpanāk, lai tās tiktu risinātas visā mūsu valsts teritorijā. Mūsu ieguldījums te varētu būt sekojos: mēs nodrošināsim ar dzīvokļiem tos virsniekus, kuri aktīvajā karadienestā iesaukti Latvijas teritorijā.

Tālāk problēma jāsadala divos līmeņos. Pirmais līmenis - tie ir atvaļināšanai pakļautie virsnieki, kas tagad dien ārpus mūsu republikas un kam nekad nav bijis nekāda sakara ar Latviju. 1987.gadā mūsu republikā ieradās 200, 1988.gadā - 150, 1989.gadā - 146 šādas ģimenes. Attiecībā uz šo kategoriju var būt pieņemts tikai viens lēmums - liegt privilēģijas tiem atvaļinātajiem virsniekiem, kuri ierodas no citiem reģioniem, lai izraudzītos par dzīvesvietu mūsu republikas teritoriju.

Otrs šīs problēmas aspekts skar tos virsniekus un praporščikus, kuri patlaban dien mūsu republikas teritorijā. Skaitliski to ir trīs četras reizes vairāk par iepriekšminēto kategoriju. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta lieta, tomēr galarezultātā mūsu principiem jābūt aptuveni saskaņotiem ar vispārējām vajadzībām. Tādēļ komisijai jāatrisina vesela virkne svarīgu jautājumu. Pirmais no tiem droši vien būs princips, ka visi tie rezerves virsnieki, kas uzņemti rindā un gaida savus dzīvokļus, ir jāatstāj šajā rindā.

Otrs principiāls jautājums - jāsamazina rotācija Baltijas kara apgabalā. Tā ir nepamatoti plaša, un šai sakarā vēl vairāk pasliktinās situācija ar virsnieku dzīvokļiem.

Tālāk ļoti detalizēti jāvērtē dienesta dzīvojamā platība, viesnīcu, visa resora fonda izmantošana. Tas galvenokārt jāizmanto tikai armijas problēmu risināšanai, turklāt jāsamazina šādu objektu celtniecība un tā jāorganizē tikai par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem. Varētu tikt izstrādāti vēl arī vairāki citi priekšlikumi.

Komisija jāizveido nekavējoties. Es ļoti lūdzu jau tagad iecelt kaut vai šīs atbildīgās komisijas vadītāju.

Tā kā šeit tika nosaukti dažādi skaitļi, gribu minēt precīzus datus par dzīvokļiem, kas piešķirti rezervē atvaļinātajiem virsniekiem: 1985.gadā - 652, iesauktiem no Latvijas - 137, 1986.gadā - attiecīgi 727 un 136, 1987.gadā - 768 un 159, 1988.gadā - 740 un 141, 1989.gadā - 704 un 194 dzīvokļi.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad šo jautājumu turpinām izskatīt nākošajā sēdē.

Tālāk par komisiju un par šīs komisijas vadītāju starplaikā līdz nākošajai sēdei. Tas ir biedra Līča priekšlikums. Nav iebildumu? Komisiju vajadzētu veidot pēc ieinteresētības principa, jo tikai tad, ja kompetenti cilvēki izsaka savas domas par apspriežamajiem jautājumiem, komisijas darbam būs rezultāti. Vajadzētu komisijā iekļaut cilvēkus pēc ieņemamajiem amatiem vai citiem kādiem parametriem. Jautājums ir ļoti nopietns, tādēļ mēs lūdzam komisijā darboties visiem mūsu tiesiskās sargāšanas orgāniem. Es saprotu, ka vadošie biedri jau darbojas dažādās komisijās kā nozaru vadītāji. Bet tajā pašā laikā viņi ir arī deputāti. Sāksim ar jums, biedri Šteinbrik, biedri Skudra, biedri Zemrībo un biedri Daukši, kurš gan nav deputāts, bet komisijā darboties lūgsim. Tālāk ministrs Markots, arodbiedrību deputāti biedri Marina Siņeļņikova, Jānis Nesaule un Kārlis Rūtenbergs. Vai kāds vēl no deputātiem pārstāv arodbiedrības? Pārējie ir to biedri. No PSRS tautas deputātiem kurš piesakās labprātīgi? Jā, biedrs Cīrulis labprātīgi piesakās. (Smiekli.) Biedri Masaļitin, jūs aktīvi uzstājāties, jums ir priekšlikumi. Tātad biedrs Masaļitins arī būs komisijā. Mēs komisijā liekam vairāk vadošu darbinieku. Jūs arī esat ieinteresēts šajos jautājumos. Kādus cilvēkus jūs vēl ieteiktu? Vajag, lai būtu nevis no vienas daļas, bet no visiem trijiem apgabaliem, ja runājam nosacīti. Jā? Šeit nosaukti vadošie darbinieki, bet prakse rāda, ka tad ne vienmēr darbs ir efektīvs. To var secināt no jūsu runas.

Vai par komisiju ir vēl kāds jautājums? Ģenerālis Dūda. Lūdzu, vēl? Pietiek. Bet kā ar biedra Līča teikto, vai konceptuāli atbalstām? Tātad tā arī darbosimies, lai, atsākot nākošo sēdi, mēs varētu konkrēti jums ziņot par šo jautājumu un pielikt punktu. Tātad neatliekam, bet turpinām izskatīt nākošajā sēdē. Vai šajā sakarībā ir jautājumi? Jā, es atvainojos, biedri Īvān, jūsu iesniegumu es nododu tālāk pēc piederības.

Vai ir vēl kādi jautājumi sakarā ar šīs problēmas izskatīšanu? Nav. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

 

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Atsākam sesijas darbu. Atgriežamies pie likumprojekta par alternatīvo (darba) dienestu un par grozījumiem un papildinājumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos. Vārds deputātam Leonardam Bartkevičam, Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam.

 

L.Bartkevičs (Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Komisija rūpīgi izvērtēja visus priekšlikumus un vienprātīgi pieņēma lēmumu par papildinājumiem. Likuma par alternatīvo (darba) dienestu projekta 4.pantā svītrot 3.apakšpunktu - “augstāko mācību iestāžu klātienes nodaļas studentus”. Un šī apakšpunkta vietā likt 7.punktu.

 

Priekšsēdētājs. Punktu vai pantu?

 

L.Bartkevičs. 7.pantu, piedodiet. 7.panta otro daļu papildināt - “dienas nodaļas studenti, kas mācās augstskolās, kurās ir kara katedras, veic 18 mēnešus ilgu alternatīvo (darba) dienestu līdz diploma saņemšanai”. Tātad mēs pārceļam to. Par 7.pantu komisijā bija dažādi viedokļi, jo darba dienesta ilgums mums ir paredzēts 36 mēneši, tāpēc liekam priekšā augstskolu absolventiem 18 mēnešus. Mēs lūdzam nobalsot. Ir priekšlikums par otru variantu, kurā dienesta ilgums attiecīgi ir 24 mēneši un 12 mēneši. Šajā jautājumā nebija vienprātības.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, mēs balsosim pēc tam, lūdzu, tālāk.

 

L.Bartkevičs. 8.pantu ierakstīt šādā redakcijā - “pildot alternatīvo (darba) dienestu, jāveic mazkvalificēti darbi (palīgdarbi) vai viņa kvalifikācijai atbilstoši darbi komunālajā saimniecībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā vai dabas aizsardzībā pēc pilsoņa pastāvīgās dzīvesvietas”. Šis pants tika papildināts sakarā ar ierosinājumu, ka cilvēkus, kuriem ir augsta kvalifikācija, lietderīgi izmantot nevis palīgdarbos, bet savā profesijā. Citas izteiktās piezīmes tiks ņemtas vērā, gatavojot Ministru Padomes nolikumu. Piedodiet, vēl par 4.pantu. Papildinājums pēc 4.apakšpunkta - “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ir tiesisks noteikt citus gadījumus, kad pilsoni nenorīko alternatīvajā (darba) dienestā”. Tie ir visi papildinājumi, kurus ierosina komisija. Pārējos ierosinājumus vienprātīgi nolēmām ielikt nolikumā.

 

Priekšsēdētājs. Tagad, lūdzu, kopumā par komisijas ieteiktajām izmaiņām. Par 7.pantu mēs balsosim. Vai par citām izmaiņām jums ir kādi jautājumi jeb prieklikumi? Lūdzu, deputāts Bērziņš.

 

A.Bērziņš.

Man ir jautājums par 7. un 8.punkta saskaņu. Ja es pareizi saprotu, tad pašlaik ir paredzēts, ka dienas nodaļas studenti varēs augstskolas laikā iziet 18 mēnešu alternatīvo dienestu līdz diploma saņemšanai?

 

L.Bartkevičs. Jā.

 

A.Bērziņš. Tad, manuprāt, ir jāsaskaņo 8.panta nobeigums ar to. Ja pilsonim ir jāiziet alternatīvais dienests pēc pastāvīgās dzīvesvietas, tad kā rīkoties studentam, kuram pastāvīgā dzīvesvieta ir, piemēram, Cēsis, bet Rīgā ir pagaidu dzīvesvieta? Iznāk nesaskaņa: cilvēks Rīgā studēs, bet alternatīvo dienestu vajadzēs iziet Cēsīs.

 

L.Bartkevičs. Liekas, ka to varētu nolikumā precizēt.

 

A.Bērziņš. Es domāju, ka to var ietvert nolikumā vai arī rakstīt tā, ka alternatīvais dienests nav obligāti jāiziet pēc pilsoņa pastāvīgās dzīvesvietas, bet tur, kur viņš tiek norīkots. Pamatā tā būs pastāvīgā dzīvesvieta, bet atsevišķos gadījumos varēs dienēt citur.

 

L.Bartkevičs. Tie būs atsevišķi gadījumi, bet pamatā taču pēc pastāvīgās dzīvesvietas. Tāpēc, man liekas, mēs varētu ņemt vērā jūsu prieklikumu, gatavojot nolikumu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav. Ir? Lūdzu. Ministrs Janovskis.

 

J.Janovskis. Es domāju, ka būs lietderīgi 8.pantā pielikt vēl klāt - “arī citās nozarēs”. Kāpēc mēs tikai uzskaitām šo mazkvalificēto darbu? Var būt, ka tur, kur cilvēks dzīvo, šādas nozares vienkārši nav, kur viņu varētu izmantot. Ir pasaules prakse, ka alternatīvo dienestu strādā ceļu uzturēšanā, kas ir valsts darbs. Šeit arī ir mazkvalificēti darbi, kur varētu strādāt. Papildināt vajadzētu, citādi var iznākt situācija, ka cilvēku nav, kur izmantot.

 

Priekšsēdētājs. Labāk tad jau uzreiz ierakstīt jūsu konkrēto priekšlikumu. Tas “un citās” nav īsti labi.

 

J.Janovskis. Ja to var izdarīt, es labprāt ierosinu papildināt - “arī ceļu uzturēšanā”.

 

Priekšsēdētājs. Tā arī ierakstām.

 

L.Bartkevičs. 8.pantā otrajā rindkopā ir teikts: “Gadījumos, ja nav iespējams nodrošināt darbu šajās nozarēs, Latvijas PSR Ministru Padome nosaka citu darba sfēru.”

 

Priekšsēdētājs. Bet ceļu uzturēšana ir svarīgs valsts darbs, un ministrs lūdz ieslēgt šo papildinājumu.

 

L.Bartkevičs. Mēs par to komisijā spriedām. Mums arī bija tāda doma, ka vajadzētu šo uzskaitījumu varbūt arī turpināt. Taču šis turpinājums varētu iznākt bezgalīgs. Juristi mums pierādīja, ka likumos tas neiederas.

 

Priekšsēdētājs. Ministrs Šteinbriks arī klusē. Nav vajadzīgi tādi papildinājumi. Skaidrs. Lūdzu, vārds deputātam Nesaulem.

 

J.Nesaule. Manuprāt, 7.panta otrajai daļai ir ne visai skaidra redakcija. Tur ir teikts - “dienas nodaļas studenti, kas mācās augstskolās, kurās ir kara katedra, veic 18 mēnešu ilgu alternatīvo (darba) dienestu līdz diploma saņemšanai”. Bet, ja studentam ir akadēmiskais atvaļinājums, tad mācības tiek pārtrauktas, un tāpēc, man liekas, ka būtu labāk teikt nevis “līdz diploma saņemšanai”, bet gan “apmācību vai mācību laikā”. Pretējā gadījumā alternatīvais dienests ir it kā nenormēts, nereglamentēts laikā.

 

L.Bartkevičs. Atļaujiet atbildēt.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

 

L.Bartkevičs. Akadēmiķis Lavendelis pierādīja visai komisijai, ka vajadzētu tā darīt, jo var būt gadījumi, kad rektors izmanto savas tiesības piešķirt atvaļinājumu mācību laikā vai diplomu izdot mazliet vēlāk.

 

(No zāles: Gribētos, lai alternatīvo dienestu jaunietis beigtu ar augstākās vai vidējās izglītības iegūšanu un lai alternatīvais dienests viņu nesaistītu pēc tam, kad viņam ir augstākā kvalifikācija.)

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu, biedri Stroganov.

 

F.Stroganovs. Es uzskatu, ka 4.pants jāpapildina ar vēl vienu punktu par to, ka no alternatīvā dienesta atbrīvojams pilsonis, ja viņš strādā individuālajā lauku saimniecībā un ir vienīgais apgādnieks ģimenē. Tas varētu būt 3.punkts.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Ņemsim vērā. Vārds biedram V.Astapovam.

 

 

V.Astapovs (justīcijas apakšpulkvedis).

Biedri deputāti! Esmu armijas jurists ar 18 gadu stāžu, bet vispār ar armiju esmu saistīts 25 gadus. Šīs dienas laikā manī arvien vairāk pieaug cieņa pret jums kā deputātiem, kuri izjūt un izprot tiesiskuma būtību. Diemžēl šādā sastāvā jūs tiekaties pēdējās dienas, bet es domāju, ka šī pieredze jums noderēs arī turpmāk, it īpaši tiem, kuri turpinās pildīt deputāta pienākumus. Ne jau katrs uzmetums, kura virsrakstā ir vārdi, ka tas domāts kā likuma projekts, parlamentam ir pieņemams. Esmu jums pateicīgs, ka šodien noraidījāt vairākus šādus projektus, neraugoties uz to, ka šos projektus gatavoja Ministru Padomes darbinieki.

Gribu izteikt tikai vienu piezīmi par aplūkojamo projektu. Taču tā ir ļoti būtiska. Tā varētu noderēt kā padoms deputātiem. Likumam jābūt tādam, lai, to piemērojot, nevajadzētu raudzīties ar bažām atpakaļ, vai tikai tajā nav pārāk daudz bezatbildības. Likumam nav atpakaļejoša spēka. Turklāt civilizētā sabiedrībā likumu nemēdz izmainīt tā pastiprināšanas virzienā. Es to saku tāpēc, lai neiznāk, ka šodien likums tiek pieņemts, bet rīt jau rodas doma, ka tas pārāk mīksts, ka tas jāmaina.

Par alternatīvo dienestu. Tas, ko lika priekšā Tautas frontes pārstāvis par 24 un 12 mēnešiem, protams, neder, jo tad visi gribēs dienēt alternatīvajā dienestā. Kā zinām, dienestam armijā šobrīd nav augsta prestiža, vēl vairāk, šis dienests saistīts ar nopietnām problēmām. Te varētu rasties kārdinājums izmantot alternatīvo dienestu un palikt republikā. Izmantojot iespējas un sakarus, to, protams, varētu izdarīt daudzi. Bet kas tad dienēs armijā? Pat ja mēs pieņemtu dienestā pēc līguma un dienesta vieta būtu Latvijā vai citur Savienībā, arī tad divus trīs gadus būs jaunieši, kuri centīsies no tā izvairīties, darot to negodīgā ceļā. Aprēķins vienkāršs - no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Tādēļ, lai jums nevajadzētu pēc pusotra vai diviem gadiem likumu atkal pārskatīt, tam jau šobrīd jābūt ar lielāku stingrību, proti, alternatīvajam dienestam jāparedz 4-5 gadi. Likuma projekta nobeigumā turklāt vēl ir paredzēts, ka no iesaukšanas apmācībās tiek atbrīvoti pilsoņi, kuri dienējuši alternatīvajā dienestā. Ko nozīmē apmācības? Ja summētu visus tajās pavadītos mēnešus līdz 55 gadu vecumam, varbūt sanāktu pat gadi. Turklāt šos dažus mēnešus periodiski jāatstāj mājas dzīve un darbs, lai piedalītos, piemēram, tādā uzdevumā, kāds bija jāveic Černobiļā. Visu to apsverot, katrs var sākt domāt, vai ir vērts dienēt un vai nav labāk izmantot šo likumu par alternatīvo dienestu.

 

Priekšsēdētājs. Kādi ir jūsu prieklikumi?

 

V.Astapovs. Alternatīvā dienesta termiņi jāpalielina.

 

Priekšsēdētājs. Tātad par komisijas priekšlikumu piezīmju nav. Godātie kolēģi, neatkarīgi no argumentiem, kurus mēs dzirdējām un kurus, protams, mēs nenoraidījām, bet ir jābūt skaidrībai. Ģenerālis Dūda runāja par pasaules praksi. Pasaules praksē neesot tāda gadījuma, ka alternatīvais dienests būtu vienādā mēnešu vai gadu skaitā ar aktīvo karadienestu. Šis ir pirmais lasījums. Neatkarīgi no tiem argumentiem, kuri šeit izskanēja, arī Repšes kungs par tiem runāja, pirmajā lasījumā vajadzētu pieņemt ne ģenerāļa Dūdas variantu, un arī ne Eināra Repšes variantu. Mēs redzēsim otrajā lasījumā, kuru variantu pieņemsim. Mums kā likumdevējiem katrā ziņā jābūt godīgiem pret visiem jauniešiem, nekāda diskriminācija nedrīkst būt. Alternatīvajam dienestam jābūt garākam, argumentu tam ir vairāk nekā vajadzīgs. Tāpēc balsosim vispirms par 36 un 18 mēnešus ilgu dienestu. Kas par šo priekšlikumu? Lūdzu, balsojiet! Paldies, vairākums. Tātad 7.pantā pirmajā lasījumā paliek 36 un 18, tālāk pēc teksta. Vai šeit ir citi labojumi? Neaizmirsīsim, ka tas ir pirmais lasījums, un tālāk nediskutēsim. Man radās jautājumi, bet es negribu šeit izteikt savus secinājumus. Šo pārskaitījumu var vēl turpināt, formulējums “un citi” no tiesiskā viedokļa vienmēr skan ļoti nekonkrēti. Vai ir vēl kādas citas piezīmes? Nav. Tātad pieņemam pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsojam, kas - par? Paldies, vairākums. Saskaitiet, kuri ir pret! Nav. Kuri atturas? Viens atturas. Tātad pirmajā lasījumā likums ir pieņemts, otrajā lasījumā lemsim pēc divām nedēļām.

Tagad par lēmuma projektu vārds deputātam Leonardam Bartkevičam, lūdzu. Es atvainojos, jums ir lēmuma projekts? Pirmajā punktā tūlīt ierakstīsim, ka būs otrais lasījums.

 

L.Bartkevičs. 2.punktā komisija liek priekšā šādu tekstu: “uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam griezties PSRS Augstākās Padomes Prezidijā ar iesniegumu paātrināt jautājuma izskatīšanu par PSRS Bruņoto Spēku nacionāli teritoriālo formējumu izveidošanu savienotajās republikās un vienlaicīgi izskatīt jautājumu par PSRS Bruņoto Spēku pārkārtošanos uz profesionāliem pamatiem”. Kāpēc mēs to ierakstījām? Tāpēc, ka mēs jau griezāmies Aizsardzības ministrijā Augstākās Padomes vārdā. Mēs uzskatījām, ka tagad nepieciešams to ierakstīt.

 

Priekšsēdētājs. Vai 3.punkts tiek papildināts?

 

L.Bartkevičs. Nē. Es gribu sniegt nelielu informāciju, atbildēt uz jautājumu, kas izskanēja apspriešanas gaitā. Kādā veidā likums par alternatīvo dienestu varētu darboties, neraugoties uz to, ka tas atrodas zināmā mērā pretrunā ar Savienības likumu par karaklausības kārtību. Vispirms šis likums atbilst tam, kas pieņemts Deklarācijā par republikas suverenitāti, kuras principiālā pazīme ir suverēnās tiesības veidot savu likumdošanu. Otrkārt, jāņem vērā tas apstāklis, ka republikas tiesību aizsardzības orgāni republikas likumu pieņemšanas gadījumā izpildīs šī likuma nosacījumus.

Jāatzīst arī tas, ka likumprojekts zināmā mērā ir pretrunā ar Savienības likumu. Uz šo pretrunu novēršanu ir vērsts lēmuma projekta punkts, kur teikts, ka mēs griežamies pie PSRS Augstākās Padomes, lai tā izskatītu jautājumu par nacionāli teritoriālo Bruņoto Spēku formējumu izveidošanu un Bruņoto Spēku pārkārtošanu uz profesionāliem pamatiem. Šo jautājumu atrisināšana lielā mērā pozitīvi ietekmēs daudzas problēmas, kas saistītas ar dienestu Bruņotajos Spēkos, tajā skaitā arī problēmas, kas saistītas ar alternatīvo dienestu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad lēmuma pirmajā punktā mēs akceptējam - pieņemts pirmajā lasījumā un sakām, ka otrais lasījums būs sēdes turpinājumā, acīmredzot 1. un 2.martā.

Otrais punkts. Mums uzdots griezties PSRS Augstākajā Padomē, lai paātrinātu mūsu priekšlikumu izskatīšanu. Bet šo priekšlikumu ir vesela pakete. Vai mums šeit nevajadzētu papildināt un ierakstīt kā atsevišķu punktu? Teritoriālo formējumu izveidošana savienotajās republikās un vēl jo vairāk profesionālajā armijā trīs mēnešu laikā netiks radīta, bet mēs to ierosinām. Mums strikti un kategoriski jāprasa, kāpēc priekšlikums par alternatīvo dienestu līdz šim brīdim netiek izskatīts. Mēs negribam nonākt pretrunā ar PSRS likumiem, tādēļ vēlreiz lūdzam izskatīt mūsu prieklikumus un varbūt mūsu likumu ņemt par pamatu PSRS likumam par alternatīvo dienestu. Šī doma, manuprāt, jānoformulē atsevišķā punktā, nesaistot nedz ar profesionālo armiju, nedz ar teritoriāliem formējumiem. Nav iebildumu?

Tagad 4.punkts. “Uzdot Latvijas PSR AP Prezidijam iesniegt sesijas turpinājumā priekšlikumus par Latvijas PSR alternatīvā dienesta komisijas sastāvu.” Mēs norunājām, ka būtu labi, ja ar alternatīvo dienestu nodarbotos Ministru Padome, jo strādās taču izpildkomitejas un kara komisariāti, arī komisijas. Vai nevajadzētu jau tagad rīkoties Ministru Padomei, lai komisija sāktu darboties šajās divās nedēļās, nevis gaidīt nākošo sesiju?

 

L.Bartkevičs. Iespaidīgāk laikam būtu, ja komisiju izveidotu Augstākās Padomes Prezidijs.

 

Priekšsēdētājs. Jā, es saprotu, tas attiecas uz to pantu, kurš paredz, ka Augstākās Padomes Prezidijam būs tiesības pieņemt atsevišķus lēmumus. Es esmu pārpratis, tāpēc atvainojos.

Balsojam par lēmumu! Kuri ir par to, paceliet balsošanas kartītes! Paldies. Vairākums. Lūdzu, saskaitiet, cik ir pret un cik atturas. Viens atturas. Paldies.

Ir 40 minūtes līdz šīsdienas sēdes beigām, un tāpēc mums acīmredzot vajadzētu izsvērt, kurus jautājumus vēl skatām un kurus atstājam sēdes turpinājumam pēc 2 nedēļām.

Šeit ir priekšlikums izskatīt Slokas jautājumu. Mēs esam saņēmuši daudz vēstuļu. Jums arī ir daudzas no šīm vēstulēm, kas tika pavairotas. Tomēr būtu jānoklausās informācija, un tad mēs redzēsim, kāds lēmums varētu būt šajā sakarā. Nav iebildumu? Kas, lūdzu, ziņos?

Vārds Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam biedram Andrim Gūtmanim.

 

A.Gūtmanis.

Priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un klātesošie! Tas sarežģītais un atbildīgais darbs, ko šajā un iepriekšējā sesijā veica Augstākā Padome, veidojot mūsu jaunās neatkarīgās republikas valstisko modeli, ir cieši saistīts ar republikas ekonomisko neatkarību, ar tās suverenitāti. Šodien arī tautsaimniecībā veidojam mūsu neatkarīgās ekonomikas pamatus. Kādi būs šie pamati, tāda būs visa ēka. Es gribētu pavisam īsi atgādināt, ka tas jaunais ekonomiskais modelis, ko mēs veidojam savā sabiedrībā, balstās uz visu īpašuma formu vienlīdzīgas attīstības principiem, uz tirgus ekonomikas principiem. Jaunā ekonomiskā modeļa veidošanas process nenotiek lielākās labvēlības apstākļos. Kas man liek teikt šādus vārdus? Tā ir dziļā ekonomiskā krīze visā mūsu valstī, tie ir tie neatrisinātie tiesiskie jautājumi, ar kuriem saskaramies ne tikai saimnieciskajos, bet arī citos jautājumos. Tāpēc šodien šeit runāju valdības uzdevumā, lai gan šis jautājums par Sloku, kas ir saistīts ar ekoloģiju, lielā vienprātībā arī no valdības puses tika apspriests pagājušā gada 28.jūlija sesijā, kad tika pieņemta mūsu republikas suverenitātes deklarācija. Tā eiforija, tās rožainās cerības, kādas tajā laika posmā bija valdībā, šodien ir papildinājušās ar pieredzi. Toreiz mēs domājām, ka, liekot vienā saujā 0,4% no visas Padomju Savienībā ražotās celulozes un otrā rokā liekot Vissavienības kūrortu, mums vecā birokrātiskā sistēma iedalīs vajadzīgo celulozi un mēs varēsim visus savus jautājumus atrisināt.

Bet, kā zināms, pāreja uz tirgus ekonomiku ir sarežģīts process, un tirgus ekonomikā valda savi likumi. Valdībai un saimnieciskajiem orgāniem neizdevās atrast Savienības tirgu, kurā iepirkt 50 tūkstošus tonnu celulozes, lai nodrošinātu papīra ražošanu mūsu papīra rūpnīcā un republikas tautas saimniecību - ar šo papīru. Vēl vairāk, man jūs jāinformē, lai gan to jau ir darījuši mūsu masu mediji, ka šodienas situācijā rodas problēmas, nodrošinot republiku ar papīru 50 tūkstošu tonnu apmērā. Tas nozīmē, ka rodas problēmas, lai nodrošinātu tautas patēriņa produkcijas izlaidi apmēram par 3,4 miljardiem rubļu, jo papīrs tiek izlietots gan kultūras, gan medicīnas nozarē. Nav tādas tautsaimniecības nozares, kurā neizmantotu papīru. Vai mēs esam šodien tiesīgi risināt savas ekonomiskās problēmas, ignorējot mūsu cilvēku veselību un neatliekamās vajadzības? Vai mēs šodien nenododam savu principu, ka cilvēks ir mūsu uzmanības un jaunās politikas centrā?

Šī situācija un ar to saistītā prognoze valdībai bija skaidra jau rudenī. Tika meklēti problēmas risinājumi gan ārzemēs, gan arī, izvērtējot alternatīvus variantus. Cienījamais priekšsēdētājs vakardien arī no tribīnes pieminēja, ka mums ir viena nelaime: mēs sākam darboties tad, kad kaut kas ir noticis. Un tad mums arī izdodas kaut ko atrast. Tika izveidota republikas zinātnieku grupa, ekspertu grupa, kurā piedalījās Jūrmalas pilsētas pārstāvji, pēdējā laikā arī jaunievēlētie deputāti, Rūpniecības ministrijas pārstāvji, no ārvalstīm pieaicinātie konsultanti un eksperti, lai izstrādātu alternatīvu variantu, kā mums rīkoties un ko mums darīt. Īsi sakot, šonedēļ Augstākās Padomes Prezidija sēdē tika akceptēts pasākumu plāns, kas, mūsuprāt, ļauj atrast alternatīvu šim momentam. Tā varētu būt izeja no krīzes situācijas, kurā šodien atrodas, es domāju, ne tikai valdība, bet arī republikas tautas saimniecība.

Pirmais postulāts jeb pirmais virziens ir tāds: komisija nonāca pie slēdziena, ka suverēnas Latvijas ekonomika nav domājama bez labi attīstītas kokapstrādes rūpniecības, kura sevī iekļauj arī koksnes dziļāko pārstrādi līdz celulozei un papīram. Tas nav nekas jauns, tāda situācija mūsu republikā bija arī 20., 30.gados, kad modernizācija sākās pa šo ceļu. Tā monokultūra, kas kaitīga Uzbekijai, kaitīga arī mūsu papīrrūpniecībai. Šodien republikā nav papīrrūpniecības un celulozes rūpniecības koncepcijas. Ir viens neliels gabaliņš no PSRS Celulozes un papīra rūpniecības ministrijas attīstības modeļa, kurā mums bija paredzēts lielā daudzumā ražot dažus papīra veidus. Acīmredzot tika ņemts vērā tas, ka mūsu republikā ik gadu ir pusotra miljona kubikmetru koka biomasas resursu, no kuriem var saražot 300 tūkstous tonnu celulozes, un ka celulozes cena pasaules tirgū ir 800 dolāri par tonnu. Tādējādi mums ir resursi, lai ražotu produkciju par 240 miljoniem dolāru. Tā ir tā bāze, no kuras mēs domājām nākotnē iegūt līdzekļus ne tikai Slokas atveseļošanai, bet arī sociālās sfēras un visas tautsaimniecības modernizēšanai. Šis līdzekļu avots ir otrais lielākais bez tā, kas ir mūsu ostās.

Otrais komisijas secinājums attiecas uz Sloku. Veicot pētījumus, eksperti kopā ar darba grupām nonāca pie secinājuma, ka Slokā ir jāsamazina celulozes ražošana līdz 40 tūkstošiem tonnu gadā. Atgādināšu, ka uzņēmuma jauda ir 70 tūkstoši tonnu. Organizējot ražošanu tādā veidā, kā tas notika Valsts dabas aizsardzības komitejas kontrolē un pēc noteikta grafika, kā arī atkarībā no hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem apstākļiem, varētu ražot celulozi līdz 1993.gada 31.decembrim, paralēli pa šo laiku izstrādājot Slokas celulozes un papīra rūpnīcas modernizācijas un rekonstrukcijas koncepciju un projektu, ņemot vērā to, ka kūrorts nav savienojams ar šo kaitīgo ražošanu. Kā iespējams darba virziens tika izteikta doma, ka Slokā no koksnes varētu ražot termomehānisko masu, bet šis jautājums vēl tiek pētīts un tāpēc valdības pasākumu plānā nav ietverts. Lai nodrošinātu gan papīra rūpniecības koncepcijas izstrādāšanu, gan Slokas celulozes un papīra rūpnīcas modernizēšanu, jāparedz līdzekļi, tajā skaitā arī valūta.

Postošu ietekmi uz papīrrūpniecību ir atstājis tas apstāklis, ka 1958.gadā esam pārtraukuši mūsu republikā gatavot speciālistus šajā jomā. Sistēmā “cilvēks un mašīna” cilvēks tomēr ir svarīgākais. Valdība uzskata, kā arī ir panākta vienošanās gan ar rūpniecības komiteju, gan ar Izglītības ministriju, ka tiek atjaunota speciālistu sagatavošana šajā jomā. Ņemot vērā neatliekamo situāciju, tiks atlasīti talantīgākie studenti no pēdējiem kursiem un sūtīti uz pasaules labākajiem centriem apgūt šo specialitāti.

Runājot par transspeciālistiem, tika izteikta tāda doma: ja jums pelnu trauks ir pilns, tad tas jāizber, nevis jāpamet un jāņem jauns. Diemžēl atkal jāmin, cik patiesi bija priekšsēdētāja vārdi par to, ka mēs sākam darboties tikai tad, kad kaut kas notiek. Tāda situācija ir Slokas papīra un celulozes rūpnīcā. Protams, cilvēciski mēs varam saprast sarežģīto situāciju šajā kolektīvā, kuram nav perspektīvu. Dakteris Leopolds Ozoliņš, PSRS tautas deputāts, pareizi aizrādīja uz to, ka situācija Slokas celulozes un papīra rūpnīcā pēdējā pusgada laikā varēja uzlaboties. Bet tas nav noticis. Tāpēc valdība iedala materiālos līdzekļus un dotāciju no budžeta, lai neciestu darba kolektīvs. Konsultācijās ar arodbiedrības vietējām komitejām, darba kolektīvu padomēm tiek skatīti arī šie aspekti. Tiek iedalīti arī līdzekļi, lai savestu rūpnīcu kārtībā, lai “nomazgātu muti” un iztīrītu visas tās nolaistās vietas attīrīšanas iekārtām.

Valdības pasākumu plānā ir ietverti arī no ekspertu viedokļa ārkārtīgi svarīgi momenti, kas būtībā saistīti ar notekūdeņu attīrīšanu Jūrmalā.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Gūtmani, es ļoti atvainojos. Mums vēl ir pusstunda laika.

 

A.Gūtmanis. Es beidzu.

 

Priekšsēdētājs. Nē, beigt nevajag. Lūdzu, ļoti konkrēti pasakiet to, kas pareiz interesē deputātus. Mēs īs problēmas zinām, jo ne vienreiz vien esam tās skatījui. Deputātus interesē garantijas tam, ka ekoloģiskā situācija pēc veiktajiem pasākumiem ajā rūpnīcā uzlabosies.

 

A.Gūtmanis. Pasākumu plānā paredzēts, ka tiek iedalīti 20 tūkstoi rubļu darba algas fondā, lai pie Dabas aizsardzības komitejas Jūrmalā nodibinātu dienestu, kas veiktu ekoloģisko monitoringu ajā rajonā.

Jebkurā situācijā vajag gan prātu, gan spēku, gan lāpstas, gan zīmuli, gan kaut ko vairāk.

 

Prieksēdētājs. Es lūdzu neuzsākt nekādas diskusijas ziņojuma laikā.

 

A.Gūtmanis. Jā. Garantijas un celulozes ražošanas programma jeb grafiks saistīts ar apkārtējās vides situāciju. Ja veidojas slikti klimatiskie apstākļi un upēs zems ūdens līmenis, ja ir tehnoloģiski pārkāpumi, ražošana jāaptur. Tā ir garantija darba disciplīnai un kontrolei, un tas ir jādara. Otrs moments sakarā ar garantijām ir tas, ka valdība iedala visus nepiecieamos līdzekļus, lai rūpnīca nenonāktu tādā situācijā, ka nevarētu veikt to vai citu pasākumu, kas nepiecieams, lai savestu rūpnīcu kārtībā. Kā jau minēju, valdība iedala līdzekļus un pieaicina ekspertus, kas palīdzēs ajā situācijā, kad nav uzticības ne mūsu zinātnei, ne rūpnīcas darbiniekiem. Garantijas ir mūsu darbs. Arī tas darbs, kas tiek veikts deputātu komisijās. Ļoti grūtas bija konsultācijas ar Jūrmalas deputātiem un speciālistiem. Man liekas, ka vislielākā garantija ir tā, ka valdība atguva zināmu uzticību ajā jautājumā, jo valdība o uzticību bija zaudējusi. Garantija ir arī mūsu vienotā apņemanās strādāt republikas suverenitātei.

 

Prieksēdētājs. Vai jums viss?

 

A.Gūtmanis. Vēl es gribētu teikt, ka valdībai nav viegli veikt o sarežģīto uzdevumu. Šodien deputāts Soboļevs un citi runātāji izteica pārmetumus valdībai. Tiesiskā valstī likumdevējam jālemj savi jautājumi, tiesas sistēmai jārisina savi jautājumi un valdībai ir jārīkojas. Bet konsultācijās un neauglīgās runās brīžiem mēs zaudējam ārkārtīgi daudz laika. To es saku tāpēc, ka mums tiks veidota jauna valdība, jauns parlaments. Mums jāveido tāda valdība, kas būtu spējīga rīkoties. Pagājuajā nedēļā, beidzot konsultācijas ar Jūrmalas deputātu padomi, padomes prieksēdētājs Liepiņ izteica citu prieklikumu nekā ir tanī lēmumā, kas ir jums izsniegts. Viņ izteica domu, ka acīmredzot būtu pareizi, ja augstākais likumdevējs dotu valdībai pilnvaras rīkoties ajā jautājumā, lai krīzes situāciju varētu likvidēt.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Vai jautājumi ir? Nav. Paldies. Vārds deputātam Viktoram Blohinam, Plāna un budžeta komisijas priekšsēdētājam.

 

V.Blohins (Rēzeknes 148.vēlēanu apgabals).

Biedri deputāti! Ja atceraties, pagājuā gada 28.decembrī 14.sesija, izskatot jautājumu par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 29.jūlija lēmuma “Par neapmierinou ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās uzlaboanā” izmaiņām, noraidīja Latvijas PSR Ministru Padomes prieklikumu turpināt celulozes ražošanu Slokas rūpnīcā līdz 1994.gada 1.janvārim. Diemžēl toreiz valdība neprata pārliecināt deputātus par prieklikuma vitāli svarīgo nozīmi republikas tautas saimniecībā. Neradās satraukums par to, ka republikai draud ekonomiskas, sociālas un politiskas grūtības tiei tad, kad uzsākts saimnieciskās patstāvības ceļ. Šāda deputātu nostāja izskaidrojama ar pēdējo pāris gadu laikā veidoto sabiedriskās domas viedokli, ka tiei Slokas rūpnīca ir galvenā Lielupes un jūras piesārņotāja. Satraukums sākās tad, kad kļuva zināms, ka republika 1990.gadā varētu nesaņemt avīžu papīru, ofsetpapīru, rakstāmpapīru, kā arī krītpapīru, iesaiņojamo materiālu un kartonu 50 tūkstou tonnu apmērā. Celulozes ražošanas pārtraukana, tāpat arī dažu papīra veidu piegādes pārtraukana rada jūtamu nestabilitāti republikas tautas saimniecībā, kā arī ievērojamas negatīvas sociāli ekonomiskas un politiskas sekas. Patiesi, kā apstiprina speciālistu aprēķini, pastāv reāla iespēja, ka vajadzēs pārtraukt avīžu, žurnālu un grāmatu izdoanu un ka bez darba tad paliks sei tūkstoi poligrāfijas darbinieku. Sarežģījumi rastos arī agrorūpnieciskās nozares pārstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā. Tiktu pārtraukta vairāku pārtikas produktu fasēana. Lauksaimniecība nesaņemtu 1300 tonnas lopbarības rauga, tas nozīmē, ka tiktu zaudētas tūksto tonnas gaļas. Bet paā Slokas rūpnīcā bez darba paliktu 480 cilvēki. Tiktu paralizēts skaitļoanas centru darbs ne tikai republikā, bet visā valstī, jo Slokas rūpnīca ir vienīgā, kura Padomju Savienībā ražo perfokaršu papīru. Ņemot vērā os apstākļus, vairākas ekonomiska rakstura Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgās komisijas savās sēdēs 25.janvārī izskatīja situāciju, kāda bija radusies pēc tam, kad sesija nepieņēma 1989.gada 28.decembrī ieteiktos prieklikumus un kad Jūrmalas deputāti tāpat bija rīkojuies ī gada 28.janvārī. Sakarā ar celulozes ražošanas pārtraukanu Slokas rūpnīcā 2.februārī stāvokli apsprieda plānu un budžeta komisija, kā arī Dabas aizsardzības komisija, piedaloties pārstāvjiem arī no citām komisijām, Jūrmalas pilsētas tautas deputātiem, apkārtējās vides aizsardzības sfēras zinātniekiem, republikas valdībai. Izstrādājot lēmumu, tika ņemti vērā ne tikai ekoloģiskie aspekti, bet arī sociāli ekonomiskās un politiskās sekas, kādas varētu rasties, pārtraucot darbu Slokas rūpnīcā. Centāmies lēmumā ietvert dažbrīd pat gluži pretējus viedokļus, rīkojoties nosvērti un saprātīgi, lai atrastu kompromisa variantu, vadoties vienīgi no Latvijas tautas interesēm.

Runājot par Slokas celulozes un papīra rūpnīcas likteni, īpai nozīmīga bija valdības loma, uzticēanās ai valdībai, ticība, ka tā oreiz spēs veikt visu, kas ierosināts. Iepriekējā pieredze liecina, ka ādām deputātu aubām bija pamatots iemesls, jo pēdējo gadu darbs galvenokārt aprobežojās ar dažādu pasākumu plānu izstrādāanu, solījumu doanu Jūrmalas un republikas iedzīvotājiem, bet reālas darbības nebija. Dažās komisijās tika atzīmēts, ka Latvijas PSR Ministru Padome nav pietiekoi virspusīgi novērtējusi tās sekas, kuras varētu rasties sakarā ar rūpnīcas slēganu. Netika veikti nepiecieamie pasākumi celulozes deficīta kompensēanai. Rezultātā pieauga ekonomiskā un politiskā spriedze. Tika izvirzīta prasība nosaukt to republikas un rūpniecības komitejas vadītāju uzvārdus, kuri vainojami, ka āda situācija izveidojusies, un prasīt no viņiem personisku atbildību. Vienlaikus jāmin, ka komisiju sēdēs izskanēja arī atbalsts tam variantam, kuru iesaka republikas valdība, proti, ka celulozes ražošanu Slokas rūpnīcā varētu turpināt, saaurinot ražošanas apjomu līdz 40 tūkstoiem tonnu, ar noteikumu, ka tiktu ievērotas Dabas aizsardzības valsts komitejas prasības. Vienīgā garantija tam, ka tiks izpildīts viss, par ko eit runāja biedrs Gūtmanis, ir deputātiem izsniegtās pasākumu plāna kopijas. Šis plāns, kā zinu, izstrādāts kolektīvi, piedaloties visām ieinteresētajām pusēm, tajā skaitā arī Jūrmalas pilsētas vadītājiem, rūpniecības valsts komitejas, Dabas aizsardzības valsts komitejas, kā arī Slokas celulozes un papīra rūpnīcas pārstāvjiem. Šo plānu 12.februārī pieņēma Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs. Domāju, ka oreiz deputātiem tomēr vajadzētu uzticēties savai valdībai, jo, kā tika minēts komisijā, oreiz patieām ir parādīta patiesa ieinteresētība jautājuma atrisināanā.

Ne mazāk nozīmīgs ir otrs jautājums. Vai Slokas celulozes un papīra rūpnīcas vadība ir gatava izdarīt visu, lai tiktu izpildītas kā ekonomiskās, tā ekoloģiskās prasības, tas ir, lai tiktu ražota celuloze un papīrs ekoloģiski nekaitīgā veidā ajā pagarinātajā celulozes ražošanas periodā? Lai o uzdevumu īstenotu, pirmām kārtām jāsaved kārtībā pats attīrīanas iekārtu komplekss, kur līdz im tika ekspluatēts barbariski, un turpmāk jānodroina iekārtu pareiza un stabila ekspluatācija. Bez tam nepiecieams tehniski pārkārtot ražošanu, uzlabojot strādājoo darba apstākļus. Jāizremontē ēkas un iekārtas, jāsakārto teritorija, jāceļ darba kultūra visā uzņēmumā.

Treais jautājums par bezatbildības seku likvidēanu dabā un apkārtējā vidē. Te vajadzēs ne mazums naudas līdzekļu, kā arī valdības, Jūrmalas pilsētas vadītāju un paas rūpnīcas vadītāju pūļu. Daudzi deputāti uzskata, ka rūpnīcā jāizveido neatkarīgā ekoloģiskā kontrole. Latvijas PSR Dabas aizsardzības valsts komitejā ir izstrādāta soda naudu skala gadījumiem, kad tiek pārsniegtas pieļautās atmosfēras piesārņoanas normas. Pieņemot komisijās galīgo slēdzienu, deputāti ņēma vērā, ka Latvijas PSR Rūpniecības ministrija ir izstrādājusi pasākumu sarakstu, kuri veicami, lai uzlabotu ekoloģisko situāciju Slokas celulozes un papīra rūpnīcā laikā no 1990. līdz 1993.gadam. Tika ņemta vērā pārprofilēana, kura paredzēta 1994.gadā. Turpmāk eit ražos iesaiņojamo kartonu pārtikas produktiem, kokķiedras masu apstrādājot zem spiediena.

Komisija ieteica Latvijas PSR Ministru Padomei izstrādāt republikas koncepciju celulozes un papīra rūpniecības nozarei. To vajadzētu paveikt ī gada 3.ceturksnī. Galarezultātā komisijas piekrita Latvijas PSR Ministru Padomes prieklikumiem par celulozes ražošanas turpināanu Slokas celulozes un papīra rūpnīcā līdz 1993.gada 31.decembrim, ņemot vērā Dabas aizsardzības valsts komitejas noteikumus, un tagad lūdz Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus apturēt Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 29.jūlija lēmuma “Par neapmierinou ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās uzlaboanā” 3. un 9.punkta īstenoanu. Šajos punktos paredzēta celulozes ražošanas pārtraukana, sākot ar ī gada 1.janvāri.

 

Prieksēdētājs. Komisijas prieklikumi ir skaidri. Šajā vairāk nekā 40 minūu garajā sarunā ir kļuvis skaidrs, ka republikas saimnieciskās patstāvības apstākļos bez Slokas kombināta iztikt nevar. Šeit kaut kādas diskusijas un pierādījumi ir veltīgi. Ļoti svarīga ir jautājuma otrā puse. Runātājus lūdzu varbūt runāt par o otro pusi, lai būtu vairāk skaidrības par to, kā strādās Slokas kombināts un kādas ir garantijas, kādas ir reālās iespējas, kāda ir griba visu savest kārtībā, lai ekoloģiskās nebūanas mazinātos.

Vēl pieteicies runāt Pēteris Cimdiņ, Jūrmalas Tautas deputātu padomes prieksēdētājs Jānis Liepiņ, bet Leopolds Ozoliņ izvirza pieprasījumu sakarā ar Slokas problēmu.

Vai jūs, Pēteri Cimdiņ, gribat atkārtot to, ko teicāt radio un televīzijā par īm problēmām? (No zāles.) Par garantijām - tas ir ļoti svarīgi, tas ir būtiskais jautājums odien, pieņemot lēmumu.

 

P.Cimdiņ.

Cienījamo prieksēdētāj, cienījamie deputāti! Zinātņu akadēmijas speciālistiem Slokas rūpnīcas vārti ir atvērti kop ā gada 1.janvāra, ko nevarēja teikt par iepriekējām ekspertīzēm, un mēs strādājam, lai izpētītu situāciju rūpnīcas darba uzlaboanai, nevis slēganai.

Pēc pirmajām pārbaudēm dažādos cehos ir skaidrs, ka situāciju Slokā var uzlabot par 25 procentiem ar ļoti elementāriem lokāliem pasākumiem cehos. Otrkārt, nav jēgas slēgt Slokas kombinātu palaik, negaidot vasaru. Tam nav nekādas kvalitatīvas garantijas, jo ietaises savest kārtībā nevarēs, tas darāms vasarā, mazūdens periodā. Tāpēc apturēt ražošanu vajadzētu vasaras mazūdens periodā, un tad kārtot jautājumu par ietaiu saveanu kārtībā. Programma, ko eit liek priekā, ir reāla, un to var izpildīt. Es tikai domāju, ka nevajadzētu pieturēties pie tik dzelžainiem termiņiem - 1994.gads un 40 tūkstoi tonnu celulozes gadā. Ja izdotos rūpnīcu savest elementārā kārtībā, tad iespējams, ka ražošanas apjoms varētu būt arī lielāks. Jāražo līdz jaunas papīrfabrikas uzcelanai.

Pēdējais jautājums - par personālo atbildību. Mana pieredze ī jautājuma risināanā rāda, ka ekoloģisko situāciju Slokā, turpinot pareizējo vadības stilu, nevar uzlabot. Acīmredzot Ministru Padomei vajadzētu stingri o jautājumu turēt savās rokās, tad to varbūt varētu atrisināt daudz ātrāk un operatīvāk.

Nākoais jautājums ir tas, ka ekoloģiskā situācija kopumā Latvijā pat pasliktināsies, ja mēs iesim pa citu ceļu un celulozes ieguvei mainīsim citus republikas dabas resursus pret celulozi. Jautājums ir par Jūrmalas kūrortu. Pie tradicionālā strīda de iure un de facto jāsaka, ka Jūrmala bija un varētu būt kūrorts, bet palaik Jūrmala neatbilst kūrorta prasībām. Pieredze, slēdzot Staiceles papīrfabriku, man kā zinātniekam sagādā gandarījumu, jo toreiz es uzskatīju, ka, slēdzot tikai papīrfabriku Staicelē un neveicot Staiceles atjaunoanu, ekoloģiskā situācija neuzlabosies vēl 10 gadus. Tā tas arī ir noticis. Ar Sloku būs tas pats. Slēdzot Sloku un neveicot kompleksi Jūrmalas un Lielupes atveseļoanas darbus, Lielupe mums būs smaga ekoloģiska problēma vismaz vēl 10 gadus. Tātad, saglabājot Sloku ekoloģiski pieļaujamā līmenī, ņemot atskaitījumus un līdzekļus Lielupes atveseļoanai un kopanai, mēs varam runāt par Slokas rūpnīcas normālu pārprofilēanu, atstājot viņiem palikvidēanās iespējas tad, kad Latvijā būs jauna celulozes fabrika.

 

Prieksēdētājs. Vārds Jānim Liepiņam, Jūrmalas Tautas deputātu padomes prieksēdētājam.

 

J.Liepiņ.

Godājamais prieksēdētāj, cienījamie Augstākās Padomes deputāti! Es negribu atkārtot to, ko mēs visu o laiku kop gada sākuma runājam par Sloku. Liekas, ka jautājums ir diezgan skaidrs visiem. Es vienkāri gribu izteikt savas domas par lēmuma projektu, kur odien tiek piedāvāts balsoanai. Manuprāt, Augstākā Padome 29.jūlijā un arī Jūrmalas Tautas deputātu padome 31.martā pagājuajā gadā jau pieņēma lēmumu, ka celulozes ražošana Slokā ir jāpārtrauc. Es domāju, ka is lēmums arī odien paliek spēkā. Tas, ka situācija republikā izmainījusies, ir pavisam kaut kas cits. Šajā situācijā es redzu tikai tādu izeju, ka tieām rūpnīca ir jāpatur. Tomēr, ja celuloze ir vajadzīga un ir jāražo samazinātā apjomā, tad rūpnīca jāsaved kārtībā. Pēc tam, kad tā būs savesta kārtībā, Ministru Padome varētu griezties pie deputātiem ar lūgumu atļaut turpināt celulozes ražošanu samazinātā apjomā tik ilgi, kamēr tiks uzcelta jauna rūpnīca. Es domāju, ka tādai ir jābūt shēmai. Jāļauj Ministru Padomei rīkoties, nevis atkal jāpieņem jauns termiņ - 1993.gada 31.decembris, un neviens nezina, vai ajā 31.decembrī jaunā rūpnīca būs jau uzcelta. Droi vien, ka nebūs. Nebūs nodota ekspluatācijā, un tādēļ atkal vajadzēs pieņemt jaunu lēmumu un atkal pārcelt o termiņu. Tādēļ es domāju, ka ie lēmumi, kas tika pieņemti, paliek spēkā. Praktiski nav pārtraukta celulozes ražošana šī gada 1.janvārī (laikam tāpēc, ka tā bija svētdiena), lai savestu rūpnīcu kārtībā, un odien, 16.februārī, celulozes ražošana rit pilnā sparā. Uzskatu, ka Ministru Padomei jāizlemj, kurā mēnesī pārtraukt ražošanu un sākt savest rūpnīcu kārtībā, lai varētu turpināt ražošanu samazinātā apjomā. Arī mēs neesam rūpnīcu apturējui, neesam slēgui tās norēķinu rēķinu. Republikas valdība ir sākusi rīkoties, un tas ir ļoti cerīgi. Es tieām redzu, ka tādi cilvēki kā Vilnis Bresis beidzot ļoti aktīvi risina o problēmu, arī Valsts plāna komitejas prieksēdētāja pirmais vietnieks biedrs Gūtmanis, rūpniecības ministrs biedrs Misāns to dara. Tā lieta sāk kustēties uz prieku. Tikai paā rūpnīcā gan nekas nenotiek, jo tie pasākumi, kas tur pareiz tiek veikti, neliecina par to, ka mēs varēsim celulozes vārīanu turpināt samazinātā apjomā ajā gadā, jo arī tie pāris mēnei, kas paredzēti, lai varētu savest rūpnīcu kārtībā, mūsu apstākļos, kad nav specializētu organizāciju, kas to var izdarīt, laikam ir nereāli. Parīzes mēra vietnieks, kas ir liels speciālists ajos jautājumos, būdams rūpnīcā, pateica: “Ar mūsu organizācijām mēs trīs mēneu laikā varētu rūpnīcu savest kārtībā, jums laikam aizies gads.” Tāpēc, skatot o pasākumu plānu, kuru Ministru Padome jums liek priekā, es domāju, ka tas ir ļoti reāls. Un, ja plāns tiks izpildīts, tad būs ļoti labi.

Bet lēmumā laikam ir jāpasaka kaut kas cits. Jāpārtrauc celulozes ražošana un jāsaved rūpnīca kārtībā, tikai tad mēs varētu lūgt deputātus atļaut ražot celulozi samazinātā apjomā. Tas ir Jūrmalas deputātu viedoklis.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Vārds PSRS tautas deputātam Leopoldam Ozoliņam.

 

L.Ozoliņ.

Cienījamo prieksēdētāj, cienījamie deputāti! Principā es gribu apstiprināt mūsu deputātu padomes prieksēdētāja teikto. Taču mēs lūdzam jūs pievērst vērību tam, ka, neraugoties uz deputātu atkārtotu pretimnākanu, nav izdarīts vajadzīgais. Visi klātesoie atceras, ka 31.martā valdība apsolīja kaut ko darīt, lai Slokas problēmu samazinātu. Tāpēc gribu nolasīt noslēguma daļu no deputātu grupas pieprasījuma. To parakstījui 9 ārsti, kas ir komisijā.

Pieprasījumā teikts: “... Kategoriski pieprasām nekavējoties pieņemt Latvijas PSR Augstākās Padomes galīgo lēmumu par celulozes ražošanas pārtraukanu Slokas celulozes un papīra rūpnīcā, uzsākot tūlītēju attīrīanas iekārtu rekonstrukciju un remontu. Saskaņā ar Jūrmalas tautas deputātu grupas un Latvijas PSR Ministru Padomes pārstāvju vienoanos ī gada 1.februārī. Gadījumā, ja Latvijas PSR Ministru Padome atsakās izpildīt minēto vienoanos, esam spiesti lūgt Latvijas PSR Augstāko Padomi izteikt neuzticību Latvijas PSR Ministru Padomei.”

 

Prieksēdētājs. Debates pārtraucam. Biedri Bresi, jūs gribat kaut ko teikt ajā sakarā?

 

V.Bresis.

Es esmu ļoti pateicīgs visiem, kas piedalās īs problēmas risināanā, jo mums veidojas valstiski saprotoa saruna. Turklāt mums nav nekādu domstarpību ar to programmu, ko minēja cienījamais Jūrmalas Tautas deputātu padomes prieksēdētājs. Mēs esam par to, ka vajag Slokas rūpnīcu uz laiku slēgt, izremontēt, savest kārtībā teritoriju un visu pārējo. Man gribētos jūs informēt par termiņu, kad to visu darīt. Piekrītu zinātniekiem, ka pareiz, kad ir liels ūdens, ārā nevar krāsot un nevar remontēt fasādi un darīt pārējos darbus. Vasarā tas veiktos daudz efektīvāk. Vēlams, lai mēs pieņemtu odien tādu lēmumu, ka slēdzam rūpnīcu - vienalga, vai ar 1.jūliju vai 1.maiju - sakarā ar tehnoloģisko remontu.

Otrs moments, kāpēc es lūdzu to precīzi pateikt, ir tas, ka mēs līdz im nevaram noslēgt ar citiem PSRS reģioniem līgumus par to papīru piegādāanu, ko ražo Slokas celulozes un papīra rūpnīca. Nevaram tāpēc, ka mums nav galīgā lēmuma. Pateicoties manam godavārdam, Latvijai papīru vēl joprojām dod, bet saka: “Draugi mīļie, ja jūs tuvākajā laikā ar mums līgumu nenoslēgsit, tad, bez aubām, mēs jums papīru nedosim.” Tāpēc es ļoti lūgtu atbalstīt to lēmumprojektu, ko odien iesniedza deputātu komisija. Šis projekts principā ir saskaņots ar Jūrmalu. Ierosinu noteikt tehnoloģiskā remonta termiņu ar 1.maiju.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Tagad vajadzētu rezumēt. Tātad projekta konstatējoā daļa acīmredzot nav jāmaina līdz “... Augstākā Padome nolemj...”, un tālāk seko: “atļaut PSRS Ministru Padomei pārcelt celulozes ražošanas pārtraukanas termiņu Slokas celulozes un papīra rūpnīcā, ņemot vērā, ka līdz 1991.gada 1.janvārim tiks izstrādāta republikas celulozes un papīra rūpniecības attīstības koncepcija un atrisināti ražošanas tehniski ekoloģiskās modernizācijas jautājumi rūpnīcā. Man liekas, ka J.Liepiņa un V.Brea precizējumi ir tuvāk īstenībai. Kad tiks izstrādāta republikas celulozes un papīra ražošanas attīstības koncepcija - tas ir izstrādāanas jautājums, tas nav lāpstas jautājums, kā izteicās b.Blūms. Vajag rakstīt, ka uzdodam Ministru Padomei, sākot ar 1990.gada 1.maiju, veikt nepiecieamos ražošanas tehniskās un ekoloģiskās modernizācijas darbus un atļaut turpināt celulozes ražošanu samazinātos apmēros līdz jaunas rūpnīcas uzbūvēanai.

Precizējot uzdots nevis no 1.maija, bet no 3.maija ražošanu apturēt jeb apstādināt, veikt visus nepiecieamos remontdarbus ražošanas tehniski ekoloģiskajai modernizācijai un pēc tam turpināt celulozes ražošanu samazinātos apmēros līdz jaunas rūpnīcas nodoanai ekspluatācijā.

 

Prieksēdētājs. Lūdzu, vārds deputātam Robertam Misānam.

 

R.Misāns.

Cienījamie kolēģi! Gribu vērst uzmanību faktam, ka ar o lēmumu mēs atļaujam Ministru Padomei pārkāpt Augstākās Padomes lēmumu. Domāju, ka o lēmumu nedrīkstētu pieņemt, bet vajadzētu pieņemt konkrēti. Ja mēs uz to ejam, tad vajag paiem būt principiāliem un pateikt, tāpat kā mēs nonācām pie ī secinājuma komisijās, proti, ka mēs apturam iepriekējās Augstākās Padomes attiecīga punkta stāanos spēkā.

Problēma, par ko mēs tagad debatējam, ir ļoti relatīva, jo mēs odien nevaram pateikt, vai atkal maijā nebūs jāspriež par termiņu pagarināanu. Lieku priekā ierakstīt tikai to, ka mēs apturam minētā punkta darbību, nenosakot nekādu laiku. Otrkārt, vajadzētu ierakstīt, ka nepiecieamas garantijas. Pie tā mēs nonācām komisijas darbā. Tādas garantijas obrīd mums var dot tikai republikas valdība. Garantijām jābūt nodroinātām, tas ir, jābūt ievērotiem parametriem, kurus noteiks Dabas aizsardzības komiteja. Atkarībā no tā, kā veidosies jaunās rūpnīcas celana, celulozes ražošanu Slokas rūpnīcā varēs turpināt arī ilgāk.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Vai ir vēl kādi prieklikumi? Man liekas, ka jūsu prieklikums nerunā pretī tiem konkretizējumiem, kurus liek priekā biedri Liepiņ un Bresis. Protams, eit mēs lēmumā varam ierakstīt punktu par attiecīgā lēmuma izpildes apturēanu, bet man liekas, ka nevajadzētu atteikties no tā, ko mēs tikko eit noformulējām, tas ir, sākot ar 3.maiju, pārtraukt celulozes ražošanu, apturēt rūpnīcu, pārtraukt ražošanu. Īsi runājot - visu savest kārtībā, plai runājot - atrisināt ražošanas tehnoloģiskās modernizācijas jautājumus un turpināt celulozes ražošanas samazināanu līdz jaunās rūpnīcas nodoanai ekspluatācijā. Tas ir ļoti saprotami un juridiski ļoti jauki skan, bet cilvēkiem ir jāsaprot lietas būtība.

Vai neiebilstat pret datumu? 3.maijs ir pieņemams.

Balsosim. Kuri ir par, paceliet balsoanas kartītes. Paldies. Vairākums. Kuri ir pret? Nav. Kuri atturas? Biedrs Misāns atturas, pieci atturas. Tādējādi lēmums ir pieņemts.

 

Prieksēdētājs. Godātie kolēģi! Mums jāizlemj vēl viens ļoti īss jautājums, tas ir, par Konstitucionālās uzraudzības komiteju. Mums tur nav sava pārstāvja. Mums jāizskata sava attieksme. Vārds biedram Viktoram Skudram.

 

V.Skudra.

Godātie deputāti! Otrajā PSRS Tautas deputātu kongresā pieņēma PSRS likumu par konstitucionālo uzraudzību PSRS. 92 PSRS tautas deputāti no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas PSR bija pret ī jautājuma iekļauanu dienas kārtībā, minot principiālus iebildumus pret vairākiem spēkā esoās 1977.gada PSRS Konstitūcijas pantiem, kuri neatbilst pārkārtoanās procesam un pārbūves perioda likumiem. Tādēļ, pieņemot likumu par konstitucionālo uzraudzību PSRS, tas var kļūt par bremzējou faktoru, izstrādājot jaunu likumdoanu atbilstoi pārkārtoanās procesam. Jāatzīst, ka padomju federācija jeb nepilnīga atdalīanās nenodroina suverēnās savienotās republikas intereses, jo nav precīzi norobežota Savienības un republiku kompetence.

Lai legalizētu PSRS federatīvo uzbūvi, nepiecieams noteikt savienoto republiku līguma attiecības savā starpā un ar centru. No īm līguma attiecībām būtu skaidrs, kādas suverenitātes tiesības republikas deleģē Savienībai. Zināms, ka Latvijas PSR tādās līguma attiecībās pagaidām neatrodas, neraugoties uz iem juridiski neapstrīdamajiem motīviem. Likuma projekts par konstitucionālo uzraudzību tika iekļauts PSRS Tautas deputātu kongresa dienas kārtībā. Pēc vētrainas apsprieanas likums tika pieņemts un stājās spēkā 1990.gada 1.janvārī. Mēs uzskatām, ka PSRS konstitucionālā uzraudzība attiecināma tikai uz PSRS likumdoanu un normatīvajiem aktiem, tomēr likuma 10.pantā norādīts, ka PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas kompetence attiecas arī uz savienoto republiku Konstitūcijām un likumiem. Līdz ar to tiek pārkāpta savienotās republikas kā patstāvīgas valsts suverenitāte, kas noteikta PSRS Konstitūcijas 76.pantā, Latvijas PSR Konstitūcijas 1.pantā un Deklarācijā par Latvijas PSR suverenitāti, ko pagājuajā gadā pieņēma republikas augstākais valsts varas orgāns. Mēs nevaram piekrist tam, ka suverēnas republikas augstākā valsts varas orgāna pieņemtie konstitucionālie akti un citi likumi tiktu pārskatīti Savienības līmenī vai pat atzīti par spēkā neesoiem. Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju o jautājumu risināana notiks republikas konstitucionālajā tiesā, kas veiks uzraudzību ajā sfērā. Likums par konstitucionālo tiesu republikā pareiz tiek izstrādāts.

Man var nepiekrist, argumentējot ar to, ka, lūk, tuvākajā laikā PSRS Augstākajā Padomē izskatīs kompetences sadales jautājumus starp Savienību un republikām. Taču tad republikas Augstākā Padome vienmēr varēs pārskatīt savu attieksmi. Bet, godātie deputāti, tie principi, kas ir iestrādāti pirmajos PSRS jaunās Konstitūcijas projektos, republikām īpaas cerības nedod. Darba grupās, kas izstrādā dažādus Savienības nozīmes likumprojektus, netiek iekļauti savienoto republiku pārstāvji. Kā jūs saprotat, tas nebūt neveicina republiku neatkarības principu iedibināanu ajos likumprojektos. Spilgts piemērs ir dotā likuma tapana un pieņemana, kā arī to prieklikumu izskatīana PSRS Augstākajā Padomē, ko mūsu republika iesniegusi vairākkārt. Tāpēc argumenti, ka viss tas salikts pa pareiziem plauktiem un ka viss būs kārtībā, mani nepārliecina. Gribu akcentēt jūsu uzmanību uz vienu parlamenta triku, kas sākotnēji var mulsināt. PSRS Tautas deputātu kongress pieņēma likumu par konstitucionālo uzraudzību PSRS, bet, ņemot vērā Baltijas, Gruzijas un dažu citu deputātu prieklikumus, tika pieņemts papildu lēmums, kas nosaka, ka likums stājas spēkā ar 1.janvāri, izņemot tās normas, kas attiecas uz savienoto republiku Konstitūcijām un likumiem. Taču likums pilnā apmērā stāsies spēkā pēc jaunās Konstitūcijas izstrādāanas, tātad neatkarīgi no tā, kā ī Konstitūcija risinās republiku suverenitātes jautājumus. Likums par konstitucionālo uzraudzību PSRS darbosies, un tad būs par vēlu kaut ko darīt. Tāpēc odien jums tiek piedāvāts likumprojekts ar trim punktiem. Treajā punktā ierakstīts, ka līdz izmaiņu izdarīanai konkrēti ajā likumā uzskatāms par neiespējamu PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas sastāvā iekļaut pārstāvi no mūsu republikas. Par o punktu, biedri deputāti, lūdzu jūs padomāt un izteikt savu viedokli, vai uzskatāt par iespējamu PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas sastāvā iekļaut pārstāvi no mūsu republikas. Likumā teikts, ka tas ir nevis pārstāvis, bet speciālists no republikas, tas ir, cilvēks, kur pazīst republikas konstitucionālo likumdoanu, zina politisko situāciju un spēj komiteju pareizi informēt, izsakot savu viedokli. Būtu arī zināma izziņas saikne par problēmām, ko risina ajā komitejā. Jautājums ir diskutējams, bet, manuprāt, tas tomēr jārisina pozitīvi. Gadījumā, ja jūs izlemsit, ka speciālistam no republikas jāpiedalās komitejas darbā, viņa kandidatūra jāapstiprina republikas Augstākajā Padomē.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Atskan prieklikumi, ka mēs tik vēlā stundā pareiz nevaram o jautājumu izdiskutēt.

 

V.Skudra. Vēl gribu atkārtot, ka konstitucionālās uzraudzības likuma 5.pantā teikts, ka republikas nav pārstāvētas. Šajā jautājumā Maskavā tika ļoti daudz diskutēts, tāpēc mēs uzskatījām, ka pārstāvis vajadzīgs. Diemžēl mūsu domas netika ņemtas vērā un viss palika tajā variantā, ka no republikas piedalās speciālists par politiku, par tiesībām un politiku, speciālists, kur pārzina republikas problēmas, var par tām informēt un izteikt savu viedokli. Taču, ja mēs odien runājam par konkrētā likuma neratificēanu, jo tas ir Savienības nozīmes likums, tas nenozīmē, ka to likumu apsprieanā, kuri attiecas uz mūsu republiku, nevarētu piedalīties mūsu speciālists.

 

Prieksēdētājs. Vārds biedram Jurim Bojāram īsai izziņai. Līdz ar to pārtraucam diskutēt par o problēmu.

 

J.Bojārs.

Visumā piekrītot biedram Skudram, es tomēr gribētu dažos jautājumos viņam iebilst. Mēs nevaram teikt, ka neatzīstam konstitucionālo uzraudzību Padomju Savienībā. Tas ir orgāns, par kuru mēs savā laikā cīnījāmies, un mēs nevaram odien tā un rītdien citādi mainīt savu pozīciju. Jūs atceraties, ka savā laikā mēs ļoti spēcīgi aizstāvējām konstitucionālās kontroles ideju, lai gan jautājums bija par konstitucionālo tiesu. Jau sākotnējā diskusijā par konstitucionālo uzraudzību mēs aizstāvējām konstitucionālās tiesas ideju. Ja jūs atceraties, 19.PSKP konferencē Mihails Gorbačovs teica, ka varbūt vajadzētu pāriet uz tiesas modeli, un ī ideja ir paspīdējusi vairākās viņa runās, tāpēc mums te jābūt ļoti nopietniem politiķiem. Pirmkārt, mēs nedrīkstam ieviest parlamentārajā politikā mītiņu metodes. Ja mēs saglabājam os mandātus un ja mēs vēl pagaidām esam Padomju Savienības sastāvā, tad mums jāpiedalās visās Padomju Savienības parlamentārajās struktūrās, it seviķi tajās, kur tiek izķirtas ārkārtīgi spēcīgas varas funkcijas. Tagad tiek radīta ļoti spēcīga politiskās sistēmas struktūrvienība. Mēs zinām, ka biedrs Aļeksejevs, kas ir īs struktūrvienības vadībā, ir visai pieņemama persona. Viņ ir pazīstams jurists, mēs arī viņu pazīstam, un mēs viņam uzticamies, cerot, ka viņ nepieļaus reakcionāru lēmumu pieņemanu. Es zinu arī vairākus pārējos kandidātus, kuri ir ievērojami zinātnieki un kuriem es tieām uzticos. Es to vēlreiz gribēju atgādināt.

Jāņem vērā vēl viens aspekts. Jūs zināt, ka lieli spēki tagad virza uz prieku prezidentisma ideju, un o konstitucionālās kontroles komiteju varēs izveidot, ja tā kļūs par demokrātisku struktūru pretsvarā ārkārtīgi spēcīgai prezidenta varai. Tātad mums no ī redzes viedokļa jārūpējas par o orgānu, jādomā par to. Mēs nedrīkstam to noliegt vienā piegājienā.

Treais jautājums. Mēs zinām un redzējām kongresā, ka o orgānu daži spēki ir iedomājuies kā tādu varenu bozi, ar kuru tagad sitīs nepakļāvīgās republikas. Tas arī ir jāņem vērā. Kas piespiedīs īs republikas saskaņot visā pilnībā savus normatīvos aktus ar pagaidām novecojoo Konstitūciju? Mēs redzam, ka tagad ī Konstitūcija vispār neder. Tas, ko mēs nupat it kā iztaisījām, ir kaut kāds pusfabrikāts. To mēs tagad pārtaisīsim atkal pavisam jaunu. Ne prezidenta institūts, ne galīgais konstitūcijas variants vispār nav mūsu priekā, jo mēs nekādu cilvēktiesību koncepciju neesam izskatījui. Tātad ajā pārveides procesā konstitucionālās kontroles mehānismam ir ļoti liela nozīme, bet es visā pilnībā piekrītu biedram Skudram, ka pirmo un otro jautājumu mums jāatstāj kā pirmo un otro punktu. Kamēr nav gatava PSRS Konstitūcija, mēs nekādā gadījumā nevaram pieļaut, ka republikas Konstitūciju kontrolē PSRS Tautas deputātu kongresā, kurā Baltijas republikām diemžēl nav iespējams iespaidot politiku, tāpēc, ņemot vērā, ka PSRS Konstitucionālās kontroles komisija būs ārkārtīgi svarīga politiskā struktūra, jāsecina, ka nevar pieļaut ideju par izstāanos. Tā būtu ārkārtīgi bērniķīga, nenopietna politika. Nopietni politiķi, nopietni diplomāti vienmēr visās politiski svarīgajās struktūrās tur savus pārstāvjus. Jāņem vērā, ka eit mums absolūti jāatsakās no mītiņu politikas taisnvirziena gājieniem, mums jābūt ārkārtīgi apdomīgiem un elastīgiem un jāsaprot, ka obligāti jārēķinās ar pārējām republikām. Tāpēc mūsu prieklikums ir jebkurā gadījumā tur deleģēt savu pārstāvi. Ja mēs to nedarīsim, ko mēs iegūsim? It neko. Bet ajā ārkārtīgi spēcīgajā orgānā varbūt izrīkosies pretēji mūsu interesēm.

 

Prieksēdētājs. Es varu zaudēt jebkuru cieņu savu kolēģu deputātu priekā, ja mēs turpināsim garas debates. Ja tur mūsu pārstāvis ir vajadzīgs un jūs tā uzskatāt, tad mēs viņu sūtīsim. Kas attiecas uz to, lai neratificētu PSRS 1989.gada 23.decembra likumu “Par konstitucionālo uzraudzību PSRS” un tas nestātos spēkā Latvijas PSR teritorijā, mēs ar vēl lielāku īs problēmas izpratni un jautājumu nostādni varam to izdarīt arī pēc divām nedēļām. Nevar darīt tā, ka viens ir runātājs, piesakās arī citi, bet es citiem nedodu vārdu. Mēs reiz jau nobalsojām par o likumu. Tāpēc, ja atbalstām biedru Bojāru un biedru Skudru, tad sūtām turp mūsu pārstāvi. Uzticiet Prezidijam izvēlēties kopā ar mūsu juristiem. Kas attiecas uz ī likuma spēkā stāanos un ratificēanu, to nenoņem no darba kārtības, bet turpināsim izskatīt nākamajā sēdē. Piekrītat? Domāju, ka tas ir pareizi. Biedri Dukevič, jums vārds īsai informācijai.

 

T.Dukevičs.

Cienījamie deputāti! Es gribu jūs īsi informēt par likumdoanas prieklikumu komisijas sagatavoto Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projektu sakarā ar tiesiskās kārtības un sociālistiskās likumības stāvokli un pasākumiem tās nostiprināanā Latvijas PSR. Būtība ir āda. Izskatot deputātu grupas un Latvijas PSR prokurora iesniegtos prieklikumus sakarā ar kriminogēno situāciju republikā, tiek nolemts kārtējā sesijā noklausīties Latvijas PSR prokurora un ieklietu ministra informāciju par tiesiskās kārtības un sociālistiskās likumības stāvokli Latvijas PSR. Jums jāizlemj, vai o informāciju vajadzētu arī apspriest jeb jautājumu izskatīt bez ziņojuma apsprieanas.

Otrkārt, uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot speciālu darba grupas komisiju, kas izstrādātu nepiecieamos normatīvos dokumentus un likumprojektus un iesniegtu tos izskatīanai Latvijas PSR Augstākajā Padomē likumā noteiktajā kārtībā. Es varu pateikt, kādi likumdoanas akti jāizstrādā. Ļoti nopietns stāvoklis ir ieklietu orgānos, un ministrs par to varētu ziņot.

 

Prieksēdētājs. Par pirmo punktu nekādu jautājumu nevajadzētu būt. Kas attiecas uz iem likuma projektiem, mēs gan rakstām, ka to organizēs Prezidijs, bet, kā jau mēs runājām, paai milicijai jāsniedz savs projekts, un arī Prokuratūrai, tiesai un citiem jāiesniedz projekts ai sakarā. Nav iebildumu? Par o lēmumu nobalsosim. Lūdzu, kas par? Paldies, vairākums. Kur ir pret? Kur atturas? Nav.

Latvijas PSR Ministru Padomes prieksēdētājs Vilnis Bresis tomēr grib izmantot sesiju, lai ziņotu par dažu savu kolēģu aizieanu no darba. Vārds Vilnim Bresim.

 

V.Bresis. Cienījamie deputāti! Ir saņemts iesniegums no Miervalža Ramāna, Latvijas PSR Ministru Padomes prieksēdētāja vietnieka, republikas Valsts plāna komitejas prieksēdētāja, par viņa atbrīvoanu no ieņemamā amata sakarā ar aizieanu pensijā. Šajā sakarībā ierosinu atbrīvot Miervaldi Ramānu ar ī gada 1.martu no Latvijas PSR Ministru Padomes prieksēdētāja vietnieka pienākumiem sakarā ar aizieanu pensijā. Pensija biedram Ramānam ir pieķirta.

 

Prieksēdētājs. Vai ir jautājumi biedram Bresim? Un biedram Ramānam? Kas, lūdzu, par, balsojiet! Paldies. Kur pret? Atturas? Nav.

 

V.Bresis. Godājamie deputāti, mēs visi esam nogurui, lai klausītos garu runu, tomēr es gribētu teikt, ka biedrs Ramāns ir ļoti ilgi - 25 gadus - nostrādājis par republikas Valsts plāna komitejas prieksēdētāju. Viņa dzīvē ir bijui dažādi periodi, bet es gribu atgādināt, ka viņ ir daudz darījis mūsu republikas tautsaimniecības labā un, pats galvenais, īpai pēdējos gados, - republikas suverenitātes un patstāvības labā. Tāpēc atļaujiet man izteikt Miervaldim Ramānam visdziļāko pateicību par ārkārtīgi lielo darbu, izteikt cerības, ka viņ nepametīs mūsu kopējo ideju par neatkarīgu Latviju un turpinās strādāt tās labā. (Aplausi.)

Godājamie deputāti! Latvijas PSR Ministru Padomes prieksēdētāja vietnieks, Valsts celtniecības komitejas prieksēdētājs Jānis Lancers ievēlēts par celtniecības un būvmateriālu ražošanas asociācijas “Latvijas celtnieks” prieksēdētāju. Šai sakarā ierosinu atbrīvot Jāni Lanceru ar ī gada 1.martu no Latvijas PSR Ministru Padomes prieksēdētāja vietnieka pienākumiem sakarā ar pārieanu citā darbā. Varbūt arī uzreiz es lūdzu ar atseviķu lēmumu iekļaut ar 1.martu Latvijas PSR Ministru Padomes sastāvā celtniecības un būvmateriālu ražošanas asociācijas “Latvijas celtnieks” prieksēdētāju biedru Jāni Lanceru.

 

Prieksēdētājs. Paldies. Kādi jautājumi? Ja nav jautājumu, lūdzu, balsojiet. Kas ir par? Paldies, vairākums. Kur ir pret? Atturas? Nav.

 

V.Bresis. Jānis Lancers ir daudz darījis Latvijas celtniecības labā. Mēs nedrīkstam vērtēt celtniecību tikai no viena viedokļa, ka mums tā odien ir vāja nozare. Cilvēki, kuri darbā iegulda savu sirdi un dvēseli un tic celtniecības nākotnei, ir mūsu aplausu cienīgi. Paldies tev, Jāni, par lielo darbu, vēlam sekmes tālāk. (Aplausi.)

 

Prieksēdētājs. Vēl tomēr jānobalso par vienu prieklikumu, jo citādi es uzņemos pārāk lielu atbildību.

Ļoti daudz jautājumu paliek sēdes turpinājumam pēc divām nedēļām, bet par to mēs lemsim. Jautājums, kas jau paā sākumā tika izvirzīts, bija par mūsu attieksmi pret traģēdiju Azerbaidžānā. Es domāju, ka mūsu attieksme pret o traģēdiju ir viennozīmīga un ka eit nekādi jautājumi nevarētu rasties. Runa ir par telegrammu Augstākajai Padomei. Līdzko is jautājums radās, no vietām atskanēja prieklikumi, ka tomēr mēs nevaram tā viennozīmīgi sūtīt telegrammu vienai ajā etniskajā konfliktā iejauktajai pusei un nekādu attieksmi neizteikt otrai pusi. Es ļoti labi saprotu, ka eit grib o lietu saaurināt un speciāli izteikt attieksmi pret varas patvaļu un tā tālāk. Bet es jūtu, ka mums to pareiz nevajadzētu darīt.

Tātad ir izvirzīts prieklikums, ka vajadzētu sūtīt telegrammu, un man kā sēdes vadītājam nav atļauts noraidīt nevienu prieklikumu. Tāpēc, lūdzu, balsojiet. Kuri ir par, paceliet balsoanas kartītes. Paldies. Tātad mēs ādu prieklikumu tomēr nevaram pieņemt.

Tālāk PSRS tautas deputāts lūdz izskatīt un nobalsot par Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projektu, kura teksts ir pievienots. Runa ir par to, ka vajag izveidot komisiju, kura darbotos kopā ar PSRS valdību un PSRS Augstāko Padomi mūsu tālākās suverenitātes jautājumos. Lietuvieiem un igauņiem ir āda komisija. Mēs tikai vakar pieņēmām Deklarāciju, kurā uzdots Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot komisiju, kura būtu plai pārstāvēta. PSRS tautas deputāts Edvīns Inkēns jau ir pieteicies ajā komisijā. Es atbalstu visu to, ko eit vakar teica biedrs Bresis, ka nevar nodarboties tikai ar politiskām deklarācijām, eit ir ļoti nopietni jāstrādā pie visu jautājumu spektra. Tāpēc, ja vajadzīgas pilnvaras, lai darbotos Maskavā, mums tur ir PSRS Augstākās Padomes deputāti, un viņi īs Deklarācijas ietvaros var pilnīgi darboties. Grupu vadīt var mūsu cienījamie biedri Biers, Bojārs un citi. Līdzko komisija tiks izveidota un izstrādās savas koncepcijas, modeļus un tā tālāk, tūliņ darbs tiks turpināts citā pakāpē. Man liekas, ka inī situācijā tā vajadzētu darīt. Piekrītam?

Vai biedrs Paļjora ir atgriezies? Viņam pareiz tikanās ar vēlētājiem. Daudzi mūsu kolēģi ir iesaistījuies vēlēanu kampaņā un tāpēc ir ļoti nevaļīgi. Viņ ir kritizējis mūsu sakaru ministru par to, ka netiek dota atbilde uz pieprasījumu jautājumā par pakām un preču izveanu. Man liekas, ka biedra Paļjoras pareiz nav, nākoajā sesijā ministrs Stungrēvics sniegs izsmeļou atbildi. Mūsu kolēģis no Ventspils gribētu precizēt. Es domāju, lai tomēr precizē, jo vakar it kā mēs nesapratām mūsu kolēģi, bet kolēģis būtu vienmēr jāsaprot.

 

(No zāles: Es lūdzu deputātus mani atvainot. Īsi gribu izteikt savu ideju. Runa ir par izmaiņām attiecībā starp pilsētas padomi un izpildkomiteju. Caur komisijām deputātiem aktīvāk jāiesaistās pilsētas pavaldībā. Deputātu komisija nedublēs izpildkomitejas funkcijas un arī neveiks īs funkcijas izpildkomitejas vietā, bet strādās kontaktā ar izpildkomitejas nodaļām atbilstoi to profilam. Deputātu komisija dzīvokļu jautājumos sadarbosies ar pilsētas izpildkomitejas dzīvokļu nodaļu, nomas un kooperācijas komisija - ar atbilstou izpildkomitejas nodaļu utt.

Taču ir problēma. Piemēram, kopējā deputātu komisijas un izpildkomitejas nodaļas vadītāja sēdē tiek pieņemts lēmums. Tālāk o lēmumu vajag apstiprināt pilsētas izpildkomitejas prieksēdētājam, tad tas iegūst juridisku spēku un tiek realizēts. Šāds kopējs darbs sekmētu atklātumu un tiesiskās kārtības ievēroanu visās pilsētas dzīves sfērās. Tiktu izslēgtas likumpārkāpumu iespējas. Deputātu komisiju skaitu un profilu nosaka pilsētas padome, kas arī apstiprina komisiju prieksēdētājus, darot to ar alternatīvu. Pilsētas iedzīvotāji ar sūdzībām un pretenzijām savu intereu aizsardzībai var griezties ajās deputātu komisijās un saņemt oficiālu atbildi. Pēc noteikta laika, piemēram, pēc pusotra vai divarpus gadiem, komisija jāmaina, lai neveidotos stagnācija ar visām no tās izrietoajām sekām.

Nobeigumā gribu teikt, ka āds savstarpēji saskaņots darbs starp deputātu komisijām un izpildkomiteju varētu sekmēt objektīvāku un noderīgāku lēmumu pieņemanu, kā arī kalpot atklātuma paplaināanai. Tādējādi tas iekļautos pārkārtoanās procesā, kas aptver visas sabiedrības un dzīves darbības sfēras.)

 

Prieksēdētājs. Pieņemam zināanai? Iebildumu nav? Paldies. Kad turpināsim sēdi? Pēc mūsu tradīcijas vajadzētu 1. un 2.martā. Nav iebildumu? Tad nobalsosim par to, kad mēs turpināsim sesiju. Ir prieklikums 1. un 2.martā pulksten desmitos. Lūdzu balsot! Kur par? Paldies. Kur ir pret? Nav. Un atturas? Nav. Es ceru, ka visi mūsu kolēģi, tie, kuri pareiz piedalās sesijas darbā, un tie, kuri ir stipri aizņemti un vakara sēdē nepiedalās, tomēr uzskatīs par savu goda lietu turpināt darbu ar jautājumiem, kurus mēs esam sākui risināt, un ieradīsies visi nākoajā sēdē 1.martā. Paldies.

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde