Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

trīspadsmitā sesija
Trešā sēde

1989.gada 11.novembrī

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu. Rīta sēdi paziņoju par atklātu. Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu - par Latvijas PSR likumprojektiem “Par pagasta (ciema) pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”.

Vārds ziņojumam Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam deputātam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis (Rucavas 227.vēlēšanu apgabals).

Par Latvijas PSR likumprojektiem “Par pagasta (ciema) pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu” (pirmajā lasījumā).

Politisko pārkārtojumu un ekonomiskās reformas gaitā radās nepieciešamība būtiski grozīt republikas administratīvi teritoriālo vienību tiesisko un saimniecisko statusu. Saskaņā ar likumu “Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību” ir sagatavota likumprojektu pakete, kuras uzdevums ir izveidot tautas pašvaldības iestādes un noteikt to kompetenci. Tajā ietverti četri likumprojekti: pagastu (ciemu) pašvaldības likums, pilsētu pašvaldības likums, rajonu pašvaldības likums un likums par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu.

Komisija, kas strādāja pie šo likumprojektu izstrādāšanas, uzskata, ka Rīgas kā republikas galvaspilsētas pašvaldības jautājumi, ņemot vērā tās ekonomisko statusu un pārvaldes struktūru nozīmību, jāizlemj īpašā likumā.

Projektos noteikts, ka pašvaldību realizē attiecīgās teritorijas iedzīvotāji ar Tautas deputātu padomes un pilsoņu sabiedriskās pašvaldības orgānu starpniecību, kā arī izlemjot pašvaldības jautājumus vietējos referendumos vai izmantojot citas tiešās demokrātijas formas, piemēram, pilsoņu kopsapulces.

Likumos ietvertie priekšlikumi paredz pašvaldības funkciju sadalījumu divos līmeņos.

Pirmajā - pamatlīmenī - pagastu un pilsētu pašvaldība. Pie tam jāņem vērā, ka pilsētciemu pašvaldību realizē, vadoties no pagastu pašvaldības likuma, ja vien Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs pilsētciematam nepiešķir pilsētas tiesības.

Otrajā līmenī atrodas rajonu un republikas pilsētu pašvaldība.

Sadalot pašvaldības kompetenci starp pirmo un otro līmeni, ievērots princips, ka pagasta un pilsētas pašvaldībai jānodrošina visu attiecīgās teritorijas sociālo un ekonomisko jautājumu risināšana, izņemot tos, kurus vietējā pašvaldība ar saviem spēkiem un resursiem nav spējīga pienācīgi veikt. Šie jautājumi jārisina otrā līmeņa pašvaldībām. Bez tam otrā līmeņa pašvaldības iestādēm piešķirtas arī valsts kontroles funkcijas attiecībā uz pirmā līmeņa pašvaldību darbību noteiktās jomās (kā sabiedriskā kārtība, sanitārā un veterinārā uzraudzība, dabas aizsardzība u.tml.).

Attiecīgo līmeņu pašvaldību kompetence vispārīgā veidā noteikta likumprojekta 4.pantā. Šajā pantā arī noteikts, ka, paplašinot pašvaldību kompetenci pēc augstāku valsts varas vai pārvaldes orgānu lēmuma, tiem vienlaikus jāgādā par attiecīgu izdevumu atlīdzināšanu.

Lai nostiprinātu pašvaldību ekonomisko patstāvību, noteikts, ka visām pašvaldības iestādēm ir juridiskas personas tiesības, tas ir, tiesības iegūt un atsavināt mantu, slēgt darījumus gan savā starpā, gan arī ar citām iestādēm un organizācijām, izdarīt aizņēmumus, uzņemties dažādas saistības.

Pašvaldības iestāžu sistēma veidojas no valsts un pilsoņu sabiedriskās pašvaldības iestādēm.

Valsts pašvaldības iestāžu pamats ir Tautas deputātu padomes, no kurām savas tiesības iegūst citas pašvaldības iestādes attiecīgajā teritorijā - Tautas deputātu padomes izpildkomiteja un Tautas deputātu padomes revīzijas komisija.

Projektos ietvertas arī jaunas normas, kas vērstas uz padomes ekonomiskās un saimnieciskās neatkarības nostiprināšanu. Pagasta un pilsētas pašvaldības likumu 11.pantā un rajona pašvaldības likuma 10.pantā ir noteikts, ka visāda veida saimnieciskā, sociālā un kultūras darbība, kas skar attiecīgās teritorijas iedzīvotāju intereses, notiek tikai ar padomes piekrišanu.

Ja padome nepiekrīt rajona vai republikas projekta realizācijai, strīdu izlemj Augstākā Padome. Projektā ietverta arī prasība augstākās pakļautības uzņēmumiem saskaņot ar padomi savus plānu projektus sociālajos, ekoloģijas, patēriņa preču ražošanas un citos jautājumos. Darbību, kas notiek pēc nesaskaņotiem plāniem, padome ir tiesīga pārtraukt. Domājam, ka šādas pašvaldības tiesību garantijas padomēm savā teritorijā ir ļoti nepieciešamas.

Likumprojektos paplašināts to jautājumu loks, kuros padome var izdot saistošos noteikumus, par kuru pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība. Lai palielinātu padomes kā teritorijas saimnieka lomu, noteikts, ka padomes izdotajiem saistošajiem noteikumiem, ja tie nav pretrunā ar likumu, ir lielāks juridiskais spēks ne kā ministriju un resoru instrukcijām tajos pašos jautājumos.

Vadoties no pārstāvības un izpildvaras iestāžu funkciju norobežošanas principa, projektā liela nozīme ir veltīta padomes darba organizatoriskajiem jautājumiem. Noteikts, ka pagasta un pilsētas padomi vada priekšsēdētājs, bet republikas pilsētas un rajona padomi - priekšsēdētājs un prezidijs. Prezidijā pēc amata ietilpst padomes priekšsēdētājs, vietnieks un pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji. Prezidijs ir padomes darba orgāns. Tas organizē padomes darbu, bet nav tiesīgs padomes vārdā sesiju starplaikos pieņemt lēmumus. Šo apsvērumu dēļ projektā nav sīki reglamentēta prezidija darbība. Jautājums par pagasta un pilsētas padomes priekšsēdētāja statusu likumprojektos nav sīkāk reglamentēts, atstājot to pašu padomju izlemšanā.

Ievērojami mainīta izpildkomitejas kompetence. Te galvenais uzsvars likts uz attiecīgās teritorijas jautājumu kārtošanu, dabas resursu pārzināšanu, padomes mantas un finansu resursu pārzināšanu. Šajos jautājumos izpildkomitejas uzdevums ir īstenot padomes lēmumus. Izpildkomiteja par savu darbību ir atbildīga padomei.

Projektā tālāk nav reglamentēti jautājumi par izpildkomitejas struktūru, tās nodaļām, pārvaldēm un citām iestādēm, atstājot šos jautājumus izpildkomitejas pārziņā atkarībā no attiecīgās teritorijas saimniecības apjoma un finansu iespējām. Izstrādājot likumprojektus, komisija nonāca pie secinājuma, ka būtu lietderīgi pārskatīt administratīvo pārkāpumu likumdošanu un unificēt administratīvo sodu piemērošanas kārtību pašvaldības sistēmā. Sodu uzlikšanas tiesības būtu piešķiramas kompetentām pašvaldības amatpersonām, jo līdzšinējā prakse, kad šim nolūkam pie izpildkomitejām bija izveidotas administratīvās, žūpības apkarošanas un nepilngadīgo lietu komisijas, sevi nav attaisnojusi un sabiedrībā daudz kritizēta. Piedāvātajos projektos šo komisiju darbības jautājumi nav reglamentēti.

Lai nodrošinātu padomju un izpildkomiteju darbā sabiedrībā pastāvošo viedokļu daudzveidības ievērošanu, projektos liela nozīme pievērsta pašvaldības iestāžu darba profesionālajiem jautājumiem - sesiju un sēžu kvorumam, balsošanas kārtībai u.tml.

Palielinoties pašvaldības saimnieciskai patstāvībai, padomēm nepieciešama informācija par pašvaldības budžeta, ienākumu un izdevumu tāmes izpildi, par izpildkomitejas un tās iestāžu saimniecisko darbību. Šim nolūkam likumos paredzēts, ka padome kā patstāvīgu pašvaldības iestādi izveido revīzijas komisiju.

Plašo pašvaldības tiesību realizācijai nepieciešama pienācīga materiālā un finansu bāze. Pamatojoties uz Latvijas PSR likumu par ekonomisko patstāvību, likumprojektos paredzēts, ka pašvaldības materiālā bāze ir valsts manta, kas nodota padomes īpašumā. Padomes īpašums rodas arī no šīs mantas ienākumiem un uz dažādu darījumu pamata.

Pašvaldības pārziņā likumā noteiktajās robežās ir zeme, ūdeņi, meži, zemes dzīles un citi dabas resursi. Ievērojot resursu nozīmīgumu visas tautsaimniecības interesēs, pašvaldību tiesības šo resursu izmantošanā būtu jānosaka īpašos likumos, kuru izstrādāšana šobrīd arī notiek (Zemes kodekss, likums par dabas aizsardzību un citi).

Pašvaldības finansu resursi veidojas no Tautas deputātu padomes budžeta un ārpusbudžeta līdzekļiem, piesaistītajiem maksājumiem un bankas kredītiem.

Likumos noteikti budžeta un citu līdzekļu veidošanas pamatprincipi.

Pilsoņu sabiedriskās pašvaldības jautājumi likumprojektos reglamentēti atsevišķā nodaļā.

Te paredzēts, ka sabiedrisko pašpārvaldi iedzīvotāji realizē, izveidojot dažādus sabiedriskās pašvaldības formējumus (apdzīvoto vietu padomes, ielu komitejas, namu padomes utt.). Šiem formējumiem ir juridiskas personas tiesības, tiem savu uzdevumu veikšanai var piederēt manta, padomes uz līguma pamata var nodot viņu pārziņā līdzekļus un mantu noteiktu pašvaldības uzdevumu veikšanai. Minēto pašvaldības formējumu tiesības un pienākumus nosaka to statūti vai nolikumi, kurus pieņem iedzīvotāju sapulcēs un reģistrē izpildkomitejā.

Likumus par pagastu, pilsētu un rajonu pašvaldību paredzēts ieviest pakāpeniski tādā kārtībā, kāda noteikta likumprojektā “Par pāreju uz tautas pašvaldības sistēmu”. Šajā likumā noteikti padomju, ministriju un resoru, kā arī Ministru Padomes uzdevumi pārejas periodā.

Mēs uzskatām, ka katra administratīva vienība pāriet uz pašvaldību individuāli. Līdz tam jāprecizē jautājumi par padomes īpašumu, izlemjot, kādi objekti jānodot no ministriju un resoru pakļautības padomei, jānoslēdz ar augstākās pakļautības uzņēmumiem un organizācijām līgumi, kuros jānosaka to pienākumi pašvaldības jautājumu risināšanā. Ja nepieciešams, šajā procesā var pārskatīt arī administratīvi teritoriālo iedalījumu, sadalot vai apvienojot pagastus.

Pārejas periodā padomes var veidot attiecīgās pārvaldes struktūras atbilstoši likumam par pašvaldību.

Tādi ir galvenie principi, pēc kuriem vadījās komisija, izstrādājot šos likumprojektus. Pēc komisijas domām, turpmākajā darbā pie projektu pilnveidošanas būtu lietderīgi ciešāk sadarboties ar komisijām, kuras izstrādā citus no ekonomiskās patstāvības likuma izrietošos likumus - par nodokļiem, bankām, budžeta tiesībām un tā tālāk. Komisija ierosina Latvijas PSR Augstākajai Padomei šodien pieņemt attiecīgu lēmumu visiem deputātiem iesniegtajā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Nav.

Debatēs pieteikušies deputāti Varnas, Litauniece, Svars, arī bieds Karro. Līdz ar to debates šajā jautājumā noslēgsim. Nav iebildumu? Nē.

Vārds Latvijas Komunistiskās partijas Balvu rajona komitejas pirmajam sekretāram deputātam Vitautam Varnam.

V.Varnas (Balvu 157.vēlēšanu apgabals).

Biedri! Izskatāmie projekti par pašvaldību gan iepriecina, gan dara piesardzīgu. Iepriecina tāpēc, ka rajonos uz vietas, protams, ir labāk redzams, kas jāceļ, kur jāvirza kapitālieguldījumi, kam piešķirama prioritāte. Tas ļautu izvairīties no tām kļūdām, kas bija pieļautas, pieņemot dzīvokļu, pārtikas programmu un citas. Tad netika ņemts vērā reģiona vai republikas attīstības līmenis, visai milzīgajai valstij izvirzīja vienu mērķi, vienotu laikā un teritorijā. Bet starta robeža katram bija citāda. Šur tur priekšplānā varēja izvirzīties nevis dzīvokļi, bet bērnudārzs, ēdnīca, veselības aizsardzības objekti, kultūras objekti utt.

Kas dara piesardzīgu projektā? Tas, ka šajā projektā tiek paredzēta reāla iespēja bagātajam kļūt vēl bagātākam, nabagam - vēl nabagākam. Paskaidrošu. Atgriezīšos pie tā, ka starta pozīcija visiem ir dažāda: ciema padomei vai pagastam, rajonam. Vienā rajonā ir vairāk uzņēmumu, citā mazāk. Ciema padomes ir arī tādas, kad tādi uzņēmumi, kas kaut ko ražo, ir tikai kolhozi un padomju saimniecības, pārējie, kuri izvietoti ciema padomes teritorijā, ir patērējošie: bērnudārzs, feldšeru punkts, skola, krājkase, pasts, bibliotēka utt.

Tās ir organizācijas, kas vietējā budžetā praktiski neko nedod. Tātad visu uzturēs kolhozs vai padomju saimniecība. Uzskatu, ka, izstrādājot koncepciju pārejai uz pašvaldību, dokumentos ir jāparedz kapitālieguldījumu regulēšanas mehānisms, kā starp ciemu padomēm, pagastiem, tā arī starp rajoniem.

Tāpēc, ka aiz jēdziena “pašvaldība” ir redzama cita jēdziena - “pašfinansēšanās” ēna. Domāju, ka likumā ir ļoti precīzi jāparedz valsts vai valdības stimulēšanas mehānisms, lai attīstītu atsevišķus reģionus vai atsevišķas tautsaimniecības nozares.

Par piedāvāto pārvaldes struktūru. Diez vai ir lietderīgi pagastu līmenī sadalīt padomes priekšsēdētāja un izpildkomitejas priekšsēdētāja funkcijas. Teorētiski tas skan skaisti, bet praktiski būs tā: pie izpildkomitejas priekšsēdētāja cilvēki griezīsies dzīvokļa jautājumā, sakarā ar siltā vai aukstā ūdens apgādi, par remontiem, par malku, par būvmateriāliem un citiem jautājumiem. Bet kā to reāli atrisināt, izpildkomitejas priekšsēdētājam norādīs padomes priekšsēdētājs. Piemēram, izpildkomitejas priekšsēdētājs atbild par apgādi ar dzīvokļiem, pie viņa cilvēki griežas šajos jautājumos. Bet šādā situācijā izpildkomitejai praktiski nav iespējams pašai pieņemt lēmumu par dzīvojamās mājas celtniecību. Es personīgi negribētu pildīt tikai pienākumus, ja man nebūtu tiesību, un negribētu paklausīt tikai tā cilvēka rīkojumiem, kuram ir tiesības, bet nav reālu pienākumu, t.i., padomes priekšsēdētājam.

Mani dara piesardzīgu arī fakts, ka mēs pastiprināti divus pēdējos gadus samazinām štatus un katru reizi atrodam pārliecinošu pamatojumu, lai štatus atkal palielinātu. Šajā situācijā notiek tas pats. Izpildot funkcijas, ko paredz likumprojektu pakete par pagasta pašvaldību, esošo ciema padomes aparātu vajadzēs palielināt divas vai trīs reizes, jo šīs funkcijas priekšsēdētājs un sekretārs divatā veikt nespēs. Vēlos runāt vēl par kādu jautājumu. Mūžīga problēma ir jautājums par Rīgas apvienību un uzņēmumu filiālēm. Mēs neuzstājam, lai to rajonā nebūtu. Mēs esam par to, lai mums būtu partnerattiecības, lai mēs viens otru cienītu, lai šīs filiāles un apvienības piedalītos rajona attīstībā, un mēs savukārt nodarbotos ar šīm filiālēm. Rodas jautājums, kā reāli notiks nodošana padomju īpašumā? Ja, kā rakstīts projektā, īpašums tiek nodots, tad jājautā, kā šo īpašumu paņemt un kas tas būs: nacionalizācija, konfiskācija, izpirkšana, pilnvarojums, nodošana no bilances uz bilanci. Varbūt vēl ko jaunu izdomāsim? Kā paņemt no uzņēmuma cehu ar cilvēkiem, iekārtām un padarīt to par padomes īpašumu? Šis jautājums pagaidām nav skaidrs. Tas viss, ko es nupat teicu, ir tikai daļa no jautājumiem, kas rodas, iepazīstoties ar likumprojektiem par pašvaldību. Zinu, ka šai sakarā Ministru Padomē un Valsts plāna komitejā ir daudz konkrētu priekšlikumu. Uzskatu, ka šo projektu publicēšana, lai varētu plaši iepazīties ar tiem un tauta tos varētu apspriest, stimulētu to izstrādi, ievērojot plašu iedzīvotāju slāņu intereses.

Priekšsēdētājs. Pirms dodam vārdu nākamajam runātājam, man jānolasa trīspadsmitajai sesijai adresēts iesniegums: “Mēs, apakšā parakstījušies PSRS tautas deputāti un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, augsti vērtējot trīspadsmitās sesijas vēsturisko taisnīgo lēmumu par republikas proklamēšanas dienas - 18.novembra pasludināšanu par svētkiem, ierosinām trīspadsmitās sesijas darba kārtībā papildus ieslēgt jautājumu par sarkanbaltsarkanā karoga atzīšanu par valsts karogu, Baumaņu Kārļa tautas lūgšanas “Dievs, svētī Latviju!” - par republikas valsts himnu un Latvijas republikas vēsturiskā ģerboņa - par Latvijas PSR valsts ģerboni. Lūdzam sesijas vadītāju nolasīt šo mūsu parakstīto ierosinājumu un ierosināt par to nobalsot Latvijas PSR deputātiem.” Atļaujiet parakstus nenolasīt, šeit kopā ir 33 deputāti. Kādas ir jūsu domas šai sakarā? Pirms balsojam, mums visiem jābūt skaidrībā, ko mēs gribam un par ko mēs balsojam, par ko mēs iestājamies. Acīmredzot šī iesnieguma autori deputāti, mūsu kolēģi, ir domājuši, ka, ņemot vērā to, ka mums ir daudz jautājumu, sesijas nobeigumā izteikt īsi mūsu attieksmi pret iesniegto jautājumu, ko tālāk darīt: vai nu Prezidijam gatavot šo jautājumu uz nākošo sesiju vai lūgt Kultūras padomi vai mūsu komisijas nodarboties ar šo jautājumu. Es saprotu, ka šodien galīgo lēmumu acīmredzot mēs nevaram pieņemt, pat ja mēs iekļaujam šo jautājumu darba kārtībā. Es vismaz tā saprotu. Ja iesnieguma autori ir domājuši citādi, tad pirms balsošanas būtu jābūt pilnīgai skaidrībai. Vai jūs, iesnieguma autori, piekrītat manam īsajam komentāram? Jā. Tātad balsojam. Vai kāds grib izteikties? Redziet, es gan negribētu, lai visus jautājumus uzdotu Prezidijam. Prezidijs, es domāju - Augstākās Padomes Prezidijs, pamazām nevis noliek savas pilnvaras, bet tā funkcijas sašaurinās, bet sesijas funkcijas, kā tam arī jābūt, paplašinās, un tāpēc tik svarīgi jautājumi ir jālemj sesijai, arī tas, ko uzdod Prezidijam un ko tam neuzdod izskatīt. Ja nav deputātu, kas vēlētos izteikties sakarā ar šo ierosinājumu, tad balsosim. Kas par to, lai šo jautājumu papildus iekļautu mūsu darba kārtībā, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Kas ir pret? Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Kas atturas? Balsošanas rezultāti: par - 178, pret - 20, atturējās - 21. Tātad ar balsu vairākumu jautājums tiek iekļauts darba kārtībā.

Vārds deputātei Monikai Litauniecei, Preiļu rajona Stabulnieku ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētājai.

M.Litauniece (Riebiņu 260.vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti! Gribu uzsvērt, ka jautājums par pašvaldību ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas faktiski parādīs, kāda tad īsti būs mūsu nākamā vara uz vietām, kad beidzot saņemsim grožus uz vietām, savā teritorijā. Līdz ar to varam sacīt, ka šie jautājumi šobrīd ir aktuāli. Bet gribu sacīt arī ko citu. Tik ļoti daudz ir arī šobrīd nokavēts, proti, izstrādājot un pieņemot šos lēmumus, jo tie tomēr bija jāizstrādā un jāpieņem, vēl pirms sākās pasākumi, kas saistīti ar vietējo padomju vēlēšanām. Rodas likumsakarīgs jautājums - vai piedāvātie likumprojekti par pašpārvaldi papildinās jau krietnu laiku spēkā esošo likumdošanu par padomēm, vai arī kļūs par jaunu pagriezienu likumdošanā par vietējām padomēm. Pēc būtības jaunajiem likumiem, ietverot to visu progresīvo, ko radījusi prakse, padomju praktiskais darbs, vispārējos principus no PSRS likuma par vietējās pašvaldības un vietējās saimniecības pamatiem un citiem likumdošanas aktiem, pieņemtiem atjaunotnes periodā, jākļūst par to juridiski tiesisko bāzi, kas nodrošina normālu administratīvi teritoriālo darbības vienību. Analizējot šodien pirmajā lasījumā pieņemamos projektus, rodas pamatots jautājums - vai minētie likumi nodrošinās jaunajiem pagastiem pilnas iespējas realizēt savas pašvaldības intereses kļūt par īstajiem un vienīgajiem saimniekiem savā teritorijā? Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt viennozīmīgi. Teorētiski gan man šie likumi ir pieņemami, bet viens ir skaidrs, ka ir nepieciešama sabiedrības doma, speciālistu un praktisko darbinieku spriedumi, lai no šī projekta varētu radīt tādu dokumentu, kas varētu kalpot saviem mērķiem noteiktu laika periodu. Kaut vai vadoties no tā pamatprincipa, ka tiesisku valsti raksturo arī pieņemamo likumu stabilitāte. Tā kā šodien likumprojekti tiek izskatīti tikai pirmajā lasījumā, tad tikai dažas piezīmes par šiem jautājumiem.

Paredzot likuma par rajonu pašvaldību 29.pantā, ka prezidiju izveido no cilvēkiem, kas nav atbrīvoti no pamatdarba, mēs faktiski no padomes orgāna - prezidija - radām tikai konsultatīvu orgānu, kas nevar pilnvērtīgi veikt kvalitatīvu padomju darbu. Es, piemēram, pati būdama padomes darbiniece, nekādi nevaru iedomāties neatbrīvotu padomju darbinieku, kas profesionāli varētu pildīt pienākumus tiešajā padomes darbā. Es gribu tikai uzsvērt - profesionāli pildīt. Tādējādi praktiskā darbība atkal pāriet izpildu un rīcības orgāna, tas ir, izpildkomitejas, rokās. Būs tāpat kā agrāk - izpildkomiteja gatavos materiālus padomei un komisijām apspriešanai. Un vai par pasīvu pastāvīgo komisiju darbu joprojām prasīs atbildību no izpildkomitejas? Dažviet izskanējusi doma, ka ciemu līmenī varētu padomes priekšsēdētāja un izpildkomitejas priekšsēdētāja amatus apvienot vienā personā. Tad jau vēl labāk - iznāk, ka visa vara ir vienās rokās. Kur te loģika un veselais saprāts?

Ļoti strīdīga, manuprāt, ir likumā paredzētā doma par padomes pastāvīgo komisiju sastāvā ietilpinātajiem speciālistiem. Pēc esošās prakses visu veidu padomēs, to komisiju darbā nepieciešamības gadījumā pieaicināja speciālistus. Ja atstājam šo domu projektā paredzētajā redakcijā, tad iznāk, ka tādā svarīgā padomes darba jomā kā pastāvīgo komisiju darbs, mēs nozīmētu speciālistus, kaut arī ar padomes lēmumu, un pielīdzinātu tos deputātiem, tautas ievēlētiem pārstāvjiem. Loģiskāk būtu, ja speciālistus tikai pieaicinātu komisijas darbā ar padomdevēju tiesībām un lēmumus pieņemtu tikai komisijas locekļi - deputāti. Šo jautājumu apspriežot, nepieciešams īpaši pārdomāt.

Apspriežot likumprojektus, jādomā arī par piedāvāto nodokļu sistēmu, par budžeta veidošanu. Ir izskanējusi arī doma, vai nevajadzētu pagastiem atdot kādreizējās robežas. Tā tas būtībā varētu būt, bet šeit ir nopietni jāpiedomā, jo diez vai būs pareizi, ja, teiksim, viena kolhoza cilvēkus mēs sadalīsim pa vairākiem pagastiem.

Un vēl varbūt nobeigumā - ļoti gribētos, lai šos likumus, kurus, es domāju, mēs pieņemsim, nodotu apspriešanai tautai, lai šī pašvaldības likumu pakete kļūtu par pagasta priekšsēdētāja un sekretāra, izpildkomitejas priekšsēdētāja un izpildkomitejas locekļu likumu rokasgrāmatu, kur būtu skaidri pateikti galvenie darba principi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Edvīnam Svaram, Latvijas Komunistiskās partijas Alūksnes rajona komitejas pirmajam sekretāram.

E.Svars (Alūksnes 152.vēlēšanu apgabals).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Vispirms man jāsaka, ka šī jautājumu sagatavošanā esmu piedalījies, darbojoties komisijā, kas izstrādāja šos pašpārvaldes likumprojektus. Tāpēc zināmā mērā tā kritika, kas izskanēs šodien, un tā, kas vēl jo vairāk tiks izteikta pēc tam, apspriežot mājās šos projektus, skar arī mani. Droši vien man jāuzņemas arī sava daļa atbildības par to, ka neesmu tik kvalitatīvi strādājis šajā komisijā. Taču, tā kā neesmu jurists, es galvenokārt, strādājot pie šiem projektiem, balstījos uz savu dzīves pieredzi, uz to pieredzi, ko esmu uzkrājis strādājot, tai skaitā arī padomju darbā. Jo plašāks būs apspriedēju pulks, jo skaidrāk un precīzāk varēsim izteikt savu domu šajā likumu paketē. Viens gan ir skaidrs, ka šī izstrādātā likumu pakete ir acīmredzot mūsu suverenitātes deklarācijas īstenošana viszemākajā posmā, visdarbīgākajā posmā, tajā posmā, kur suverenitāte ir nepieciešama visvairāk. Jo šeit, ciemu vai pagastu padomju līmenī, arī izšķirsies visa mūsu dzīve, un tur ir jāsāk šo suverenitāti realizēt. Tā kā es esmu līdzautors visai šai likumu paketei, kā jau es teicu, es negribu uzstāties kā kritiķis, bet gribu vērst deputātu uzmanību uz pašiem būtiskākajiem jautājumiem, ko vajadzētu akcentēt, mājās to apspriežot. Vispirms tātad par nosaukumiem - ciems, pagasts, apriņķis, rajons. Arī komisijā mēs par tiem debatējām un diskutējām. Vairāk nosvērāmies par to, ka acīmredzot piemērotāks būs pagasts, jo citādi rodas situācija, ka viena ciema teritorijā mums ir vēl kādi ciemi. Jo ar ciemu mēs saprotam arī apdzīvotu centru - kādu Briežu ciemu vai Kalnciemu. Tātad ciems atrodas ciemā. Neloģiski. Šo funkciju plašums nedrīkstētu mūs nobaidīt. Tiešām, ja mēs palasām likumprojektā, šīs funkcijas ir vairāku desmitu punktu garumā, un tāpēc dabiski rodas jautājums, kas tad šīs funkcijas pildīs. Nav šaubu, ja mēs gribam tā pa īstam pildīt visas šīs funkcijas, mums būs jārēķinās ar pagastu izpildkomiteju aparāta skaitliskā sastāva palielināšanu. Jo tiešām priekšsēdētājs un sekretārs - divi atbrīvotie darbinieki pašreizējā situācijā - visu šo darbu nespēs veikt. Likumā mēs paredzam, ka attiecīgā pagasta padome ir tiesīga lemt, kādus cilvēkus jāatbrīvo no darba, cik viņiem jāmaksā un kādas funkcijas šiem cilvēkiem uzticēt. Tātad tas viss ir jāizlemj uz vietas. Projektā ir nodalīta izpildu vara no likumdošanas varas. Arī deputāte Litauniece runāja par šo problēmu, un es domāju, ka arī ne pagastu padomju līmenī mēs varam atrast cilvēku, kas vadīs padomi. Šim cilvēkam vajadzētu strādāt arī ar pastāvīgajām komisijām un izpildkomitejas priekšsēdētāju izbrīvēt raženam darbam, lai realizētu padomes pieņemtos lēmumus. Un nevarētu teikt, rūpīgāk ieskatoties likumprojektā, ka izpildkomitejas priekšsēdētājs ir bez varas. Ir viņam arī vara, pie tam diezgan liela vara ir viņa rokās tieši kā izpildkomitejas priekšsēdētājam. Tātad šajā kompleksā nebūs cilvēka ar pienākumiem un bez varas. Tā tas nav.

Ir šaubas par to, kā veidosies attiecības starp pagasta padomi un rajona padomi. Ja mēs visus galvenos jautājumus deleģējam uz leju, tad milzīga vara tiek koncentrēta vietējo padomju, pagasta padomju rokās. Un šeit bieži vien, risinot saimnieciskos jautājumus, droši vien pagasta padome nonāks konfliktā ar rajona padomi. Vai arī, teiksim, pagasta padome - pat ar republikas Ministru Padomi, realizējot kādus republikas nozīmes projektus. Arī šajā projektā ir mehānisms, kā šo jautājumu atrisināt, tam pievērsiet īpašu uzmanību, izpētot, kā šis mehānisms veidots likumprojektā. Varbūt tas ir nepilnīgs. Bet es domāju, ka tieši pārliecināšanas ceļš ir galvenais, kas būtu jāizmanto šajā konfliktsituācijas gadījumā. Likumprojektā ir tāds jēdziens “pārzina atsevišķas tautsaimniecības nozares”. Tas ir jauns jēdziens mūsu likumdošanā, iepriekšējā likumā par padomēm tāda jēdziena nebija. Ko ar to saprotam? Tātad pārzina kultūru, medicīnu, izglītību. Tas nozīmē, ka pagasta padomei ir jāzina, kas šajās nozarēs notiek. Šīs nozares vada attiecīgie speciālisti, un viņi risina šos jautājumus pilnīgi kompetenti savā profesionālajā līmenī, bet padomei ir jāzina, kas notiek šajās nozarēs. Droši vien, ka vissarežģītākā būs finansiālā darbība. Ja rajona padomes līmenī mums ir finansu nodaļa, ir profesionāli finansisti, tad pagasta padomes līmenī šo profesionālo finansistu nav. Bet budžets veidosies šobrīd, kā mēs paredzam šajā likumprojektā, pa daudzkanālu sistēmu, un no tā, cik veiksmīgi budžets būs izveidots, būs atkarīgs arī, cik pārticīgi dzīvos cilvēki attiecīgās pagasta padomes teritorijā. Būs atkarīgs tas, kā viņi varēs risināt savus sociālos un saimnieciskos jautājumus. Domāju, ka mums ir vajadzīga milzīga konsultācijas sistēma. Te varētu piestrādāt gan Finansu ministrija, gan atsevišķi speciālisti, kas pārzina šos jautājumus. Domāju, ka mums ir jāpublicē varianti vai jāsagatavo metodiskais materiāls, ko tūlīt vajadzētu sūtīt uz vietām pagastu padomēm, lai varētu jau sākt apgūt šo budžetu veidošanas māku. Šis būs viens no klupšanas akmeņiem, ieviešot šo likumu. Tiešām, šie likumi tiks publicēti par vēlu, jo jaunais deputātu korpuss jau tagad veidojas, tas būtībā ir jau 80 procentu izveidots. Deputātu kandidāti jau izvirzīti, un mēs savā praktiskajā darbībā centāmies arī rajonā mudināt domāt, kas šiem cilvēkiem būs jādara, kas būs jāveic, un atkarībā no tā arī komplektēt deputātu kandidātu sastāvu. Kā tas būs izdevies, to rādīs 10.decembris, kad notiks vēlēšanas.

Domāju, ka šodien sesijā mums nevajadzētu aizrauties ar šo likumprojektu apspriešanu, jo esam pārliecināti, ka lielākā daļa deputātu nemaz nav paguvuši to kārtīgi izlasīt. Un, teikšu atklāti, ar vienreizēju izlasīšanu jau tur skaidrībā arī nevar tikt. Mēs strādājām trīs mēnešus komisijā pie šī likumprojekta un arī tad paliks vēl daudz neskaidru jautājumu. Tādēļ šodien uz kvalificētu izspriešanu, es domāju, nevajadzētu nemaz arī orientēties. To darīsim kopā ar cilvēkiem, kopā ar jauno deputātu sastāvu, un es domāju, ka tad mēs sasniegsim labāku rezultātu. Taču gribu palūgt mūsu propagandas līdzekļus, lai tie aktīvi iestātos šajā darbā. Es saprotu, ka, lai propagandētu šo likumu apspriešanas gaitu, ir vajadzīgs arī zināms profesionālisms. Bet aiciniet talkā cilvēkus, kas strādāja komisijā, aiciniet talkā mūsu zinošos padomju darbiniekus, kuri strādā šī sasaukuma padomēs. Domāju, ka mūsu propagandas līdzekļi šeit var sniegt lielu palīdzību, gan rīkojot “apaļos galdus” - mēs rajonā arī tādus rīkosim - gan konferences, gan vienkārši izzinot atsevišķu cilvēku domas. To vajadzētu darīt.

Gribētu nobeigt savu uzstāšanos ar atgādinājumu sakāmvārda veidā - “Darbs dara meistaru”. Tāpēc nelolosim ilūzijas, ka likums būs izstrādāts perfekti pareizs un perfekti derīgs visiem dzīves gadījumiem. Nē, tas tā nebūs. Bet ir jāsāk darīt. Pienācis laiks sākt darīt. Un es aicinu visus deputātus piedalīties šajā izskaidrošanas darbā. Katram no mums ir izsniegts šis projekts, un tātad mums ir jāveic konkrēts darbs. Aicinu iesaistīties šai izskaidrošanas darbā un veltīt tam savu spēku un zināšanas. Principā es atbalstu šo likumu paketes pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Pirms mēs uzklausām nākošo un pēdējo runātāju šajā jautājumā, atļaujiet konsultēties ar jums un varbūt kopīgi risināt šādu jautājumu. Vakar notiks PSRS Augstākās Padomes Prezidija sēde. Šodien avīzē “Sovetskaja Latvija” ir šīs Prezidija sēdes lēmums. Diemžēl “Cīņā” tā nav. Es nolasīšu šo lēmumu.

“PSRS Augstākās Padomes Prezidijs

L Ē M U M S

par dažu savienoto republiku likumdošanas aktu

neatbilstību PSRS Konstitūcijai

Izskatījis PSRS tieslietu ministrijas iesniegumu par dažu savienoto republiku likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai, PSRS Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:

1. Atzīmēt, ka pēdējā laikā savienoto republiku augstākie valsts varas orgāni ievērojami aktivizējuši likumu izstrādāšanu, kas vērsta uz to ekonomiskās un politiskās patstāvības nostiprināšanu, pilsoņu tiesību un brīvību garantēšanu un pagātnē pieļauto izkropļojumu un deformāciju likvidēšanu.

Tajā pašā laikā dažos Azerbaidžanas PSR, Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR likumdošanas aktos ietvertas normas, kas neatbilst PSRS Konstitūcijai, kā arī PSRS starptautisko līgumu principiem.

2. Atzīt, ka PSRS Tieslietu ministrijas iesniegumā nosauktās savienoto republiku likumdošanas aktu un citu normatīvo aktu normas atbilstoši PSRS Konstitūcijas 74.pantam nevar darboties šo republiku teritorijā, jo tās ir pretrunā ar Savienības Konstitūcijas normām.

3. Pamatojoties uz PSRS Konstitūcijas 119.panta 5.punktu, uzdot minēto savienoto republiku Augstāko Padomju prezidijiem noteiktajā kārtībā veikt attiecīgus pasākumus, lai garantētu republiku likumdošanas aktu atbilstību PSRS Konstitūcijai.

PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs

M.Gorbačovs

Maskavā, Kremlī,

1989.gada 10.novembrī.”

Ko mums vajadzētu šajā sakarā pašreiz darīt? Es domāju, ka īpaši komentēt šo lēmumu nevajadzētu, kaut gan šeit rodas dažādas izjūtas un pārdomas. Pirmajā punktā mūs uzliela, ja tā varētu teikt, par aktīvo likumdošanu. Bet dabiski, ja PSRS Augstākā Padome un kongress līdz šim brīdim nav pieņēmis nevienu likumu, pamatlikumu, tad mūsu likumdošana, par ko mūs slavē, ja es tā pareizi saprotu pirmo punktu, nonāk pretrunā ar PSRS likumdošanu. Citādi nemaz nevar būt. Par to mēs arī runājām, uzstājoties PSRS Tautas deputātu kongresā. Visas mūsu deputātu grupas vārdā par to es arī runāju, brīdināju, ka tā tas būs. Mēs nevaram apstāties un gaidīt, kamēr visā Savienībā izdomās, kādus likumus vajag pieņemt Latvijā. Un dabiski, ka mēs esam nonākuši pretrunās. Šajā sakarā mēs pagājušajā sesijā vēlreiz izskatījām visas mūsu atšķirības ar PSRS Konstitūciju un likumdošanas ierosinājuma kārtībā iesniedzām PSRS Augstākajai Padomei. Par šo otrreiz iesniegto ierosinājumu mēs oficiāli neesam saņēmuši nevienu zilbi, izņemot biedra Lukjanova runā, kurā viņš starp citu pateica, nosaukdams manu uzvārdu, ka jā, republika ir iesniegusi ļoti daudz ierosinājumu.

Kāds ir priekšlikums? Priekšlikums ir šāds, ka, nobeidzot mūsu sesijas darbu, tā kā šis jautājums mums nav nedz jauns, nedz svešs, izteikt savu attieksmi pret to. Bet negribētos, lai mēs tikai krievu literārā valodā šo attieksmi precīzi formulētu, galvenais - juridiski pamatotu.

Un tāpēc vajadzētu, man liekas, tūlīt mūsu deputātiem apvienoties tādā darba grupā, kur varētu apspriest šo jautājumu un varbūt jau ieteikt kaut ko konkrētu tekstuāli. Es šeit nosaukšu mūsu kolēģus ne pēc alfabēta, ne pēc profesoru, akadēmiķu vai citiem tituliem, bet varbūt, kā es viņus redzēšu zālē. Tāpēc atvainojiet par to kārtību, kādā es jūs nosaukšu. Deputāts Skudra, deputāts Zemrībo, deputāts Millers, deputāts Varnas, deputāts Duškevičs, mūsu Likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētājs deputāts Žarkovs, deputāts Vilcāns, deputāts Zaķis un deputāte Tamāra Savicka, tādēļ ka viņa vakar piedalījās šajā prezidija sēdē, jo es biju aicināts, bet vakar vadīju sesiju. Šos mūsu kolēģus tad varbūt arī lūgsim šo mūsu attieksmi izstrādāt. Varbūt ir citi priekšlikumi? Kāds varbūt atsakās, vai kāds cits, gluži pretēji, piesakās darboties šai grupā? Nav? Es domāju, ka balsot nevajag, ja neviens nepiesakās un neatsakās. Vai biedrs Duškevičs ir? Lūdzu, visi sanāciet kopā, šeit pat. Blakus telpā jautājumus organizatoriski norunājiet, kā jūs gribat darboties un kādus ieteikumus jūs gribat mums izstrādāt. Lūdzu, rīkojieties.

Mēs lūdzam runāt Rēzeknes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju biedru Jāni Karro.

J.Karro (Rēzeknes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs).

Cienījamie deputāti! Es, nebūdams Augstākās Padomes deputāts, arī piedalījos šo likumprojektu izstrādāšanā un esmu pateicīgs, ka man bija dota šāda iespēja. Kāds tas iznācis, par to jāspriež jums. Es pievienojos, ko teica deputāte M.Litauniece un deputāts E.Svars. Gribētu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz mūsu terminiem, par mūsu atzīmēm. Nu likumprojektā ir pieņemts vārds - pagasts. Es iesniedzu priekšlikumu arī par rajonu, bet komisija nepieņēma. Man gribētos, lai mūsu teritoriālos apzīmējumus varētu nosaukt ar vienu vārdu. Mums ir rajoni Rīgā, un mums ir lauku rajoni republikā. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas, bet mēs saucam vienā vārdā. Un šajā sakarā varbūt vēlreiz padomāt un apspriest par rajonu, kas kādreiz ir bijis apriņķis. Ar rajonu mēs saprotam ekonomisku jēdzienu - ekonomiskais rajons, ģeogrāfijā rajons un tā tālāk. Padomājiet par šo lietu.

Otrs jautājums - par pakļautajām pilsētām. Mēs pieņēmām Deklarāciju, izsludinājām tautvaldību, pati tauta valda un ir augstākais valdnieks. Bet tajā pašā laikā rakstām, ka mums ir republikai pakļautas pilsētas, rajonam pakļautas pilsētas. Tur lejā saka, ka mums ir okupētas pilsētas, jā, jo šie vārdu “pakļauts” un “okupēts” ir kaut kā līdzīgi, sinonīmi. Es ierosinu, kā biedrs A.Čepānis teica savā ziņojumā, ka mums ir republikas pilsētas, ir rajonu pilsētas un ir varbūt ar Augstākās Padomes Prezidija piešķirts cenzs, statuss tādām pilsētām kā republikas galvaspilsēta, kūrorts Jūrmala un tā tālāk.

Es domāju un gribu aicināt deputātus tomēr atbalstīt ideju, ka lēmējvara un izpildvara ir jāatdala. No tā vietējā pašvaldība tikai iegūs. Izpildkomitejas arī iegūs, jo tās varēs strādāt, tikai pildot šos lēmumus, tām nevajadzēs gatavot sesijas, saskaņot, kā arī uzklausīt tos pārmetumus, ko mēs šodien dzirdam, ka mēs paši lemjam, paši darām un tā tālāk, bet deputāti paliek malā. Un šajā sakarā ir noteikti vajadzīgs pilsētu, rajonu līmenī atbrīvot sesijas priekšsēdētājus. Šodien vadīt arī rajonu un pilsētu sesijas, tāpat kā Augstākās Padomes sesijas, nemaz nav tik vienkārši. Tam vajadzīgs pastāvīgs, erudīts, izglītots, zinošs, ar labām psihologa dotībām apveltīts cilvēks, nevis tāds, kuru ievēlē no sesijas uz sesiju un tāpēc bieži vien iznāk, ka tur nekā un tur nekā.

Tālāk es gribētu pievērst uzmanību vienam ļoti nopietnam jautājumam, par ko šeit nerunāja. Es domāju, ka politiskā plāksnē tas mums šodien ir jāapzinās un tas jāzina arī visiem republikas iedzīvotājiem. Likums, kuru pirmajā lasījumā mēs šodien izskatām, praktiski paver iespējas vietējām padomēm uz vietas pārņemt varu. Vai tas tā notikts vai nenotiks, par to šodien ir grūti spriest, jo mēs zinām, uz kāda fona notiek, teiksim, vietējo padomju vēlēšanas un tā tālāk. Bet reālu iespēju pārņemt varu uz vietas šis likumprojekts dod. Cik sarežģīts ir stāvoklis, es domāju, mēs paši vakar pārliecinājāmies. Mēs par to pārliecinājāmies Augstākajā Padomē, deputātu kongresā. Jau vakar pieminējām, ka komisija izskata un kontrolē, kāpēc ievēlēja nevis demokrātu I.Ķezberu, bet tautas deputātu A.Klaucēnu, kas, manā skatījumā, vēl lielā mērā rullē pa 1959.gada plēnuma sliedēm. Mēs vakar arī redzējām, kādi esam mūsu augstākajā republikas varas orgānā, cik liela ir vara un kāda ir attieksme, kad izskatīja jautājumu par alternatīvo karadienestu. Analogs būtu stāvoklis, ja mēs izskatītu kādu jautājumu par Valsts drošības komiteju, par Prokuratūru, par Iekšlietu ministriju. Bet tie taču visi ir reālie varas nodrošinātāji, tie ir reālie varas balsti. Bet ko viņi balsta šodien? Tāpēc šodien mums nav cita ceļa, ir tikai šis ceļš, un, ja vietējās padomes tiešām paņems varu savās rokās uz vietām, mūsu pārbūve būs daudz labāk nodrošināta, tā daudz ātrāk ies uz priekšu. Man šodien ļoti gribas izteikt atzinību šeit sēdošam aviācijas ģenerālpulkvedim un ģenerālim A.Dūdam par viņa vīrišķību neaiziet un nedezertēt no sesijas, kā tur lejā prasa, un uzklausīt to varbūt viņam nepatīkamo sarunu, kas šeit bija. Es domāju, ka viņa daļās nav tādas dedovščinas. Viņam pietika vīrišķības uzklausīt.

Mani uztrauc arī jautājums, cik gatavi ir mūsu pilsoņi, cik gatavi ir mūsu darbinieki, lai realizētu šo likumu dzīvē. Tas nav vienkāršs jautājums. Likums pats par sevi neko nedos, un nav runa tikai par šo likumu. Vietējā pašvaldība realizēs visus tos likumus, ko jūs šeit izstrādājat un pieņemat. Un cik spējīga tā būs, cik kaujinieciska un darboties spējīga, tik arī šie likumi realizēsies dzīvē. Un tāda būs tautas nostāja un vērtējums likumiem, ko mēs pieņemam. Likuma pieņemšana ir tikai daļa, lielākais darbs ir to realizēšana. Un tāpēc man ļoti gribētos, lai arī tie, kas klausās, ļoti nopietnu nozīmi piešķirtu tieši vietējo padomju vēlēšanām, lai tur tiešām ievēlētu deputātus, kas ir spējīgi un ar pietiekamu drosmi atņemt varu tiem atsevišķiem, kam šodien uz vietām ir rokā nauda un vara, un tiešām pārņemt šo varu.

Tālāk es nevaru neapstāties pie jautājuma par vietējās varas saiknēm ar republikas augstāko varas orgānu. Es jau plēnumā esmu savas domas izteicis un man vakar ļoti patika profesors A.Plotnieks. Arī viņš ir sācis domāt, ka mūsu sistēmā kaut kas nav kārtībā. Es uzskatu, ka šī reālā saikne būs ar tiem deputātiem, kas ievēlēti rajonos un pilsētās un darbosies šeit, Augstākajā Padomē.

Bet padomāsim, kāds ir stāvoklis ar nākamajām vēlēšanām. Es tikai vienu piemēru pateikšu. Rīgas Maskavas rajonam, tas ir, vienai administratīvajai vienībai, būs tikpat daudz deputātu, cik visam Latgales novadam kopā ņemot. Ko divi trīs deputāti no rajona šeit varēs darīt rajona labā? Es saprotu, ka esam aizrāvušies mehāniskā skaita ziņā, bet es domāju, ka politiski tas nav pareizi. Ne jau vienmēr lielākā masa ir progresīvāka un lielākais spēks. Un tālāk, ne jau tikai par cilvēku jautājumiem jālemj būs šeit, Augstākajā Padomē. Šeit taču lems arī par zvēriem, ūdeņiem, mežiem, zemi un tā tālāk, kas ir tai pašā Alūksnē, Ludzas vai Balvu rajonā. Arī tas, es domāju, būtu jāņem vērā. Un tāpēc es gribētu, lai tiešām profesora A.Plotnieka izteiktais par kaut kāda pārstāvniecības orgāna izveidošanu republikā, kur vietējā vara arī varētu izteikt savas domas, es domāju - tas ir aktuāli.

Par palīdzību, kas šeit izskan. Jā, vajag atpalikušajiem palīdzēt, bet, kā mēs zinām no pasaules prakses un pieredzes, ja šī palīdzība aizies tikai tēriņam, tad nekas no tās neiznāks. Būs tāpat, kā ar bada cietējiem Āfrikā, kuriem palīdzam un palīdzam, bet viņi kā cieš badu, tā cieš. Man liekas, ka šos līdzekļus pirmām kārtām vajadzētu novirzīt tautas izglītības, kultūras celšanai. Ja mēs gribam pēc 10-15 gadiem labāk dzīvot, tad šodien nav jāžēlo līdzekļi vienai nozarei, tas ir, tautas izglītošanai. Šī izglītošanās, kā arī kultūras apguve utt. sākas jau bērnudārzā, skolā un tā tālāk. Cik zinoši būs mūsu cilvēki, cik sagatavoti viņi būs jaunajiem apstākļiem, tik labi mēs dzīvosim.

Es gribu minēt vienu piemēru: 1947.-1949.gadā pirms kolektivizācijas taču mūsu zemniekiem atņēma visu ražu, bet mēs badā nemirām. Atstāja 60 simtdaļas hektāra - arī badā nemirām, tāpēc ka zemnieks bija tik izglītots, ka no šī mazā zemes placīša un vēl mazāka prata izaudzēt tik daudz, lai apgādātu savu ģimeni. Tikai tāpēc, ka viņam bija zināšanas. Un tas pats attiecas uz visiem pārējiem jautājumiem.

Un pēdējais, ko es gribētu teikt. Es gribētu, lai šis likums kļūtu par zināmu pamatu, kuru izstrādājot, ņemtu vērā pārējos likumus, jo mani uztrauc vakar šeit sesijā dažu deputātu izteiktās domas, ka izpildkomitejas un vietējās padomes neļauj šo un neļauj to. Es domāju, ka mēs nepaspēsim pieņemt šo likumu, kad mūsu “vedomstvo”, kā mēs sakām, sāks šo likumu ierobežot ar citiem likumiem, ar instrukcijām un tā tālāk. Es lūgtu Augstākās Padomes deputātus un republikas valdību šādu stāvokli nepieļaut. Jo tiešām ir vajadzīgs saimnieks. Un arī ja, teiksim, Stučkas rajonā vai Pļaviņās Tautas deputātu padome pieņems lēmumu, ka pietiek izķēmot un izcūkot Daugavas krastu pie Pļaviņām, tad es arī simtprocentīgi to atbalstīšu. Bet ir citu intereses, kuri saka: mums vajag šķembas, mums vajag smiltis, jāturpina rakt un rakt. Tā nevar. Saimniekiem ir jābūt tiem cilvēkiem, kas uz šīs zemes dzīvo. Un ja mēs viņiem atdosim tās tiesības, tad es ceru, ka pēc gadiem desmit mēs savu republiku puslīdz savedīsim kārtībā. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Ar biedra Karro uzstāšanos mēs izbeidzam debates par šo jautājumu. Kas vēlas izteikties par lēmuma projektu? Tātad pirmais punkts ir - publicēt tautas apspriešanai likuma projektu. Šodien mēs to izskatām pirmajā lasījumā un publicējam tautas apspriešanai. Šeit tika izteikta piezīme, un ne viena vien, saistīta ar to, ka diemžēl mēs kavējamies gan ar likuma projekta izstrādi, gan pieņemšanu, it sevišķi pieņemšanu, jo jūs dzirdējāt, ka komisija trīs mēnešus strādājusi. Jo pamatīgāk iedziļinās problēmās, kas saistītas ar pašvaldību, jo vairāk šo problēmu rodas, kā jau jebkurā darbā. Bet man liekas, ka būs labi, jo tagad visi vietējo padomju deputātu kandidāti varēs ņemt aktīvu dalību. Dažreiz interesantu likumprojektu mēs izlasām un liekas, ka viss tur ir kārtībā, bet līdzko jūtam, ka mums pašiem šā likuma ietvaros būs jāsāk darboties, tad mēs ar trīskārtēju uzmanību izlasām, gan kritiski, gan pozitīvi vērtējot. Un tāpēc arī iznāk labs rezultāts. Tāpēc arī šeit varbūt nerunāsim tikai par to, ka tāda iekavēšana ir tikai mīnuss. Tāpēc mēs aicinām visus deputātu kandidātus vietējās padomju vēlēšanās ņemt aktīvu dalību, jo tas būs jūsu nākamais likums un jūsu programmas pamats nākamai darbībai.

Nav iebildumu par pirmo punktu? Otrais - uzdot likumprojektu par rajonu, pilsētu un ciemu pašvaldību komisijai izstrādāt līdz galam. Tāds formulējums - līdz galam. Acīmredzot citu priekšlikumu nav? Lūdzu, biedre M.Rukmane.

M.Rukmane.

Runāšu ļoti īsi, no vietas. Tā kā projektā ir ierakstīts, ka Latvijas PSR galvaspilsētas Rīgas pašvaldību reglamentē īpašs likums, gribētu lūgt deputātus šo lēmumu, ko pašreiz apspriežam, papildināt ar trešo punktu, kurā norādīt termiņu, līdz kuram šis īpašais likuma projekts ir jāsagatavo mūsu kopīgai apspriešanai. Jo šis jautājums ir tikpat aktuāls, kā visi jautājumi kopumā un pašreiz, kad jau tuvojas vietējo padomju vēlēšanas - 10.decembris, Rīgas deputātu kandidāti ir ļoti satraukti par to, ka pagaidām nav skaidrības, kā tas viss tālāk būs un kā mēs savas pilnvaras pildīsim.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai kāds no Rīgas var teikt par termiņu? Tātad šeit ir divi jautājumi. Es domāju, ka priekšlikums ir pareizs, ja ir runa par pašvaldību, kā šeit runātāja arī izteicās. Te mēs dažās vietās faktiski ieliekam tikai pamatus un lūdzam tālāk izvērst šos pašvaldības principus vietējām padomēm. Bet kas attiecas uz pašvaldības pamatiem, tad tā ir Latvijas PSR Augstākās Padomes kompetence. Un tāpēc nevar būt Rīgas pilsētā pašvaldības pamati vieni un Krāslavas rajonā vai Liepājas pilsētā citi. Tāpēc vienīgais, kā šo punktu momentā noformulēt. Ja mēs momentā nevaram noformulēt, tad mēs lūdzam juridisko nodaļu nākt palīgā un tūlīt šo punktu noformulēt, lai tomēr mēs precīzi redzētu, par ko mēs balsojam, nevis tā - uzdot Prezidijam noformulēt un pēc tam pieņemt lēmumu. Pašiem deputātiem ir jābalso. Varbūt šā trešā punkta pieņemšanu nedaudz atliekam un sesijas darba gaitā pieņemsim? Nav iebildumu? Nav. Lūdzu.

J.Blaževičs.

Tā kā es arī piedalījos darba grupā, tad gribu runāt par ceturto punktu. Mēs ļoti labi uzjutām spiedienu no visām pusēm sakarā ar šo likumu. Tāpēc es uzskatu, ka pieņemt ceturto punktu - uzskatīt šo likumprojektu par pamatu citu ar pašvaldību saistīto likumu izstrādāšanai. Jo šodien sāk izstrādāt likumus par budžetu, par nodokļiem, par ceļiem, par mežiem, par dabas aizsardzību. Atkal šī vietējās padomes kompetence ir saraustīta, ticiet man. Un mēs galu galā nonāksim pie tā paša likumprojekta, kāds bija iepriekšējā redakcijā.

Priekšsēdētājs. Jā, šis jautājums manā uztverē ir filozofiskas dabas. Nevis noraidīt šo priekšlikumu, bet kā to noformulēt. Jo, redziet, ir citi precedenti. Es varu jums izstāstīt par PSRS Augstākās Padomes darbu. Mēs arī tur spriedām par šiem jautājumiem, un tautas deputāts biedrs Lucāns arī uzstājās. Viņš uzsvēra tādu domu, ka, lai virzītos uz priekšu, jāvadās no likuma par īpašumu, jo pašvaldības likumu nevar izstrādāt, ja nav likuma par īpašumu. Tātad it kā vispirms jāizstrādā vispārējie pamati. Tāpēc vienmēr rodas tāds jautājums, bet es domāju, ka biedrs J.Blaževičs ir ierosinājis un mums nav pamata noraidīt šo viņa formulējumu. Bet varbūt lūgsim, lai kopā ar Juridisko nodaļu noformulē precīzāk.

M.Ramāns.

Kā es jau vakar referātā teicu: lai izpildītu Augstākās Padomes jūlija sesijas lēmumu par astoņu likumprojektu paketi, valdība ir pieņēmusi pilnīgi konkrētu rīcības programmu. Ir nodibināta attiecīga valdības komisija ar Ministru Padomes priekšsēdētāju biedru V.Bresi priekšgalā, kura savā pirmajā sēdē stingri noteica, ka visiem šiem likumiem ir jābūt obligāti savstarpēji saistītiem, lai nebūtu nekādu pretrunu. Pašreiz, tāpat kā pašvaldības likums, gandrīz ir pabeigti likumi par preču ražotāju, par nodokļiem, par bankām, un mūsu Tieslietu ministrija, kura vispirms izskata šos likumus, noteikti nodrošinās šo likumu savstarpējo sasaisti. Tādēļ man šķiet, ka šodien ir pāragri runāt par to, lai šo likumu pieņemtu par pamatu. Tauta to vēl apspriedīs, bet sasaiste noteikti tiks nodrošināta.

Priekšsēdētājs. Jūs diplomātiski neatbildējāt uz jautājumu. Jautājums bija ļoti precīzi pateikts. Tā vismaz es to sapratu. Kas būs pamatā - likums par pašpārvaldi vai šis likums par pašpārvaldi būs likumu summa no tiem, kuri tiks pieņemti par dažādām sfērām un resoriem? Es tā sapratu A.Blaževiča ierosinājumu. Viņš ierosināja īpaši pasvītrot, ka pamatā visam tomēr ir jābūt likumam par pašpārvaldi un pārējiem likumiem, protams, ir jābūt saskaņā ar šo likumu, varētu teikt - izrietošiem no šā likuma. Acīmredzot tas vārds varbūt būtu pieņemamāks, bet varbūt lai pats A.Blaževičs un mūsu Juridiskās nodaļas vadītājs A.Krūmiņš ar saviem kolēģiem arī šo ceturto punktu noformulē precīzāk, lai mēs nekavētu laiku pašreiz. Kādi vēl ir priekšlikumi?

Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu par Latvijas PSR likumprojektu par papildinājumiem un grozījumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos jautājumos par zemnieku saimniecībām. Vārds ziņojumam Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās nodaļas vadītājam biedram Aivaram Krūmiņam.

A.Krūmiņš.

Cienījamie deputāti! Šā gada maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu par zemnieku saimniecībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un uzdeva Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam saskaņot republikas likumdošanu ar šo likumu. Šīs republikas Augstākās Padomes uzdevums pašreiz ir izpildīts. Ir izstrādāts likumprojekts, kurā tiek paredzēts izdarīt grozījumus un papildinājumus zemes kodeksā, civilkodeksā, laulības un ģimenes kodeksā. Tā, piemēram, zemes kodeksa 10. un 52.pants par zemes lietošanas termiņiem un lauksaimniecisko zemju piešķiršanu lietošanā tiek papildināts ar jaunām daļām, kas nosaka, ka zemi - arī lauksaimnieciski izmantojamo zemi - zemniekiem piešķir mūžīgā lietošanā un ka zemes lietošanas tiesības pāriet vienam no zemnieka mantiniekiem. Savukārt 12.pants, kas nosaka vietējo Tautas deputātu padomju kompetenci zemes piešķiršanā, tiek papildināts ar normu, kas nosaka, ka rajona izpildkomitejas zemnieku saimniecību apsaimniekošanai piešķir zemi no valsts rezerves zemēm, valsts mežu fonda zemēm, kolhozu un padomju saimniecību un citu organizāciju un uzņēmumu zemēm. 31. un 54.pantā par zemes lietotāju pienākumiem lauksaimniecisko zemju izmantošanā tiek paredzēts, ka zemniekiem ir tādi paši pienākumi kā kolhoziem, padomju saimniecībām un citiem lauksaimniecības uzņēmumiem, tas ir, viņiem jāievieš efektīva zemkopības sistēma, jāapgūst lauksaimnieciski neizmantotās zemes, jāveic pasākumi pret augsnes eroziju, piesārņošanu, jāierīko lauku aizsargstādījumi, jāapkaro nezāles, lauksaimniecības augu kaitēkļi un slimības, kā arī jāveic vēl daži citi pasākumi. Paredzēts izteikt jaunā redakcijā arī zemes kodeksa 12.nodaļu. Šīs nodaļas 81.pants nosaka, ka zemniekiem zemi jāizmanto lauksaimnieciskai ražošanai, bet 82.pants regulē piešķiramo zemes gabalu lielumu un piešķiršanas kārtību. Šajos pantos attiecīgi inkorporētas likuma par zemnieku saimniecībām attiecīgās normas. 100.pants nosaka, ka lauku apdzīvoto vietu zemes sastāvā ietilpst ne tikai lauksaimnieciskās zemes, kas nodotas kolhoziem, padomju saimniecībām, citiem lauksaimniecības uzņēmumiem, bet arī zemniekiem. 102.pantā tiek paredzēts, ka ciema Tautas deputātu padome var piešķirt pilsoņiem tās zemes, kas nav zemnieku saimniecību lietojumā. Latvijas PSR civilkodekss tiek papildināts ar jaunu 113.1 pantu, kurā minēti zemnieku tiesību objekti: ēkas un būves bez platības ierobežojuma, traktori, kravas automobiļi, lauksaimniecības tehnika un tā tālāk. Šā panta norma arī ir pilnībā inkorporēta no likuma par zemnieku saimniecībām. No civilkodeksa, kā arī laulības un ģimenes kodeksa tiek izslēgti panti, kas agrāk regulēja ar zemnieku viensētām saistītos jautājumus.

Cienījamie deputāti! Lūdzam izskatīt projektu, kas jums ir izsniegts, un pieņemt attiecīgu likumu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi ir jautājumi sakarā ar ziņojumu? Tātad šeit ir tas princips, ka mēs esam pieņēmuši likumu par zemi un pašreiz visus mūsu pārējos likumdošanas aktus saskaņojam ar šo mūsu iepriekš pieņemto likumu.

A.Krūmiņš. Jāpiebilst, ka nav saskaņoti visi likumdošanas akti. Būtībā šis likums par izmaiņām ir pašas pirmās nepieciešamās izmaiņas pārējā likumdošanā, lai likums par zemnieku saimniecībām varētu uzsākt savu darbību. Bet darbs pie pārējās likumdošanas turpinās, tai skaitā pilnībā tiek pārskatītas vairākas zemes kodeksa normas, civilkodeksa normas un tā tālāk. Šis ir pats pirmais bloks, kas ir nepieciešams, lai likums par zemnieku saimniecībām varētu sākt darboties.

Priekšsēdētājs. Vai mums ir jābalso par katru pantu vai mēs varam balsot kopumā par likumprojektu? Lūdzu, biedri Saleniek.

J.Salenieks.

Es gribētu papildināt ar vēl vienu grozījumu, konkrēti - papildināt zemes kodeksa 154.panta otro daļu šādā redakcijā: “Rajonu Tautas deputātu padomju izpildkomitejām ir tiesības atņemt padomju saimniecībām, kolhoziem un citiem zemes lietotājiem tās teritorijā neizmantotās vai neracionāli izmantotās zemes, lai izveidotu zemnieku saimniecību un nomas fondu.” Pavisam īsi, divos vārdos paskaidroju. Lieta ir tāda, ka šādu zemju ir daudz, bet izpildkomitejai šīs zemes nav tiesības atņemt nevienam zemes lietotājam. Tiesības to izdarīt ir tikai ar attiecīgo zemes lietotāju piekrišanu. Lai pamatotu vēl šo domu un varētu šādu fondu izveidot, ir arī attiecīgs PSRS Augstākās Padomes dekrēts par nomu, nomas attiecībām PSRS, kur šāda norma šodien ir jau paredzēta.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, atbildiet, biedri Krūmiņ.

A.Krūmiņš. Protams, visnotaļ pozitīvi ir vērtējams deputāta A.Salenieka priekšlikums par zemes kodeksa 154.panta otrās daļas papildināšanu. Taču uzskatu, ka šodien šo jautājumu izlemt nevar divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai izlemtu jautājumu un papildinātu zemes kodeksa 154.panta otro daļu, mums ir jāuzzina, ko par šo jautājumu domā padomju saimniecības un kolhozi. Tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums. Otrkārt, ja maina zemes kodeksa 154.panta otro daļu, tad šīs izmaiņas uzreiz prasa atbilstošas izmaiņas vismaz piecos citos zemes kodeksa pantos. Kā es jau teicu, šis darbs pie zemes kodeksa pilnveidošanas turpinās. Šis priekšlikums ir ņemams vērā turpmākajā darbā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

A.Janovskis.

Tas attiecas uz 113.1 pantu. Šeit ir ierakstīts: kravas automobiļi var būt zemnieku īpašumā. Es domāju, ka ne tikai kravas automobiļi, bet arī piekabe, puspiekabe, var būt arī autobuss. Tā kā šeit jābūt precīzākam traktējumam - autotransporta līdzekļi. Es domāju, var būt arī greiders, kas nav traktors. Tā kā jāizdara precizējumi, tad vajadzētu izdarīt daudz precīzāku traktējumu un kravas automobiļu vietā ierakstīt “autotransporta līdzekļi”.


Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Krūmiņ.

A.Krūmiņš. Tādā gadījumā mums ir jāizdara izmaiņas likumā par zemnieku saimniecībām, jo jau pašā sākumā es teicu, ka šīs normas, kas tiek piedāvātas šai likumā, ir inkorporētas no likuma par zemnieku saimniecībām. Ja tiek ierosināts jautājums par papildinājumu, tad atbilstoši jāpapildina arī likums par zemnieku saimniecībām. Taču es gribētu teikt, ka likums par zemnieku saimniecībām pašreiz tikai uzsāk savu darbu un prakses gaitā radīsies ne mazums jautājumu. Un, protams, mums būs jāatgriežas pie paša likuma par zemnieku saimniecībām. Pilnīgu uzskaitījumu jebkurā likumā iedot nevar.

Priekšsēdētājs. Vai mēs varam virzīties uz priekšu? Ja mēs pieņemam šīs izmaiņas attiecīgajos kodeksos šodien, kad mēs redzam, ka šis formulējums ir novecojis, vai tad mēs varam šodien to pieņemt, vai mums vispirms jāizmaina likums par zemnieku saimniecībām un pēc tam šis likums?

A.Krūmiņš. Šodien mēs varam rīkoties tādā veidā, ka varam izmainīt, protams, arī atbilstoši šā likuma pantu, izmainot vienlaikus arī likumu par zemnieku saimniecībām, lai deputāts iesniedz attiecīgu priekšlikumu, noformē šā panta izmaiņas likumā par zemnieku saimniecībām. Un atbilstoši izmainīt arī šeit projektā. Būtībā var šo jautājumu izlemt.

Priekšsēdētājs. Vai tas attiecībā uz kravas automobiļiem ir tik būtisks šodien?

A.Krūmiņš. Es domāju, ka tas nav būtiski. Šeit jau rodas vēl daudz citu jautājumu, jo, ja mēs mainām terminu, tad rodas vēl arī daudz citu jautājumu.

Priekšsēdētājs. Tad uzskatīsim jūsu priekšlikumu, ka šeit ir cita lauksaimniecības tehnika - piekabe. Lūdzu, biedri Geiba.

A.Geiba.

Man būtu tāda ļoti īsa piezīme. Es domāju, ka, runājot par zemi un izdarot zemes kodeksā attiecīgas izmaiņas, mums tomēr ir jāatceras, ka zeme ir visas tautas bagātība. Ja mēs kaut ko labojam un tiek kādas kļūdas pieļautas, tad tas atsauksies arī turpmāk. Tāpēc, manuprāt, šodien jādomā ne tikai par tām zemnieku saimniecībām, kurām izdalām šo zemi, bet arī par tiem cilvēkiem, kas dzīvo laukos un nekļūs par zemniekiem. Līdz ar to man gribētos izteikt priekšlikumu, ka 82.panta pirmajā rindkopā būtu jāizdara tāda korektīva pēc vārdiem “piešķir no rajona zemes ierīcības plānā paredzētajām zemēm, no valsts zemju rezerves fonda, no valsts meža fonda, kolhozu” un tā tālāk, tāpēc, ka, pirmkārt, vienmēr jebkura darbība ar zemi ir sākusies no mērnieka, ja nav izstrādāts zemes ierīcības plāns. Es domāju, ka nevaram to saimniecību sadalīt ielāpos, tā kā pašreiz notiek šis process, tad nevar ne kolektīvā saimniecība normāli darboties, ne zemnieks var normāli darboties.

A.Krūmiņš. Ja deputātiem būtisku iebildumu nav par šo priekšlikumu, es domāju, ka šādu priekšlikumu varētu pieņemt, izmainot 82.pantu un vienlaicīgi attiecīgu pantu likumā par zemnieku saimniecībām. Tiešām tas ir nopietns jautājums, jo var būt arī citi viedokļi. Biedram Geibam ir viens viedoklis, bet var būt arī citi viedokļi, kas arī jāuzklausa šai jautājumā, jo strādāt pie likuma ir tomēr nopietns darbs.

Priekšsēdētājs. Cik mēnešus darbojas likums par zemnieku saimniecībām. Trīs vai četrus?

A.Krūmiņš. 6.maijā Augstākā Padome to pieņēma.

Priekšsēdētājs. Efektivitātes kritērijs tomēr ir prakse. Kamēr mums šīs prakses vēl īsti nav, varbūt tomēr izdarīsim pagaidām formālāko pusi. Citus likumdošanas aktus izmainīsim saskaņā ar maijā pieņemto likumu par zemnieku saimniecībām iesniegtajā redakcijā. Kā jums liekas? Lūdzu, biedri Strautmani.

P.Strautmanis.

Godātie deputāti! Es skaidrības labad. Manuprāt, mēs operējam ar dažiem vārdiem, kurus paši īsti nesaprotam. Tāpat kā ar privātīpašumu. Šeit trīs vietās ir teikts: zemnieku saimniecības apsaimniekošana. Apsaimniekot zemnieku saimniecību - ko tas nozīmē? Ir saimniecība, ir zemnieks, un zemnieks šajā saimniecībā saimnieko, bet nekādā ziņā neapsaimnieko. Tāpēc, manuprāt, te visos trijos punktos vajadzētu skaidrāk pateikt, kā otrajā punktā, ka pilsoņiem zemnieku saimniecību izveidošanai mūžīgā lietošanā no valsts, un tālāk kā tekstā, un trešajā punktā, kur arī šajā sakarībā pateikt: ka arī pilsoņiem zemnieku saimniecību izveidošanai. Un ceturtajā punktā pavisam tāds kalambūrs ir iznācis. To pateikt: lauksaimnieciskās zemes zemnieku saimniecību izveidošanai pilsoņiem piešķir mūžīgā lietošanā, un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs. Paldies.

A.Krūmiņš. Tie ir redakcionālas dabas labojumi un ir vērā ņemami, arī papildinot likumu par zemnieku saimniecībām. Tur arī šāds teksts ir.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādas piezīmes vai ierosinājumi? Nav. Kā balsosim - pa pantiem vai kopumā? Kopumā. Kas par šiem grozījumiem un papildinājumiem, par kuriem ziņoja biedrs Krūmiņš, lūdzu balsot. Kas par? Paldies, skaitīt nevajag. Kas pret? Atturas? Nav. Grozījumi un papildinājumi vienbalsīgi tiek pieņemti.

Nākamais jautājums - par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā un tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni.

Šā gada jūnija sesijā mēs grozījām Latvijas PSR Konstitūcijas 71. un 97.pantu un noteicām, ka PSRS likumi stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā tikai tad, ja Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns ir pieņēmis lēmumu par to spēkā stāšanos, bet PSRS pārvaldes orgānu izdoto aktu izpilde republikas teritorijā var tikt apturēta. Grozījumus Konstitūcijā izdarījām, taču mehānismu, ar kura palīdzību šīs normas realizējamas praksē, nenoteicām. Tagad ir izstrādāts un iesniegts jums izskatīšanai lēmuma projekts par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā un tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni.

Kādi šai sakarā ir jautājumi? Vai kāds vēlas izteikties? Šis ir arī viens no tiem jautājumiem, kas tiek diskutēts PSRS Augstākās Padomes Prezidijā un ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Kaut gan būtībā līdz šim arī tāda prakse pastāvēja, tā tikai nebija reglamentēta. Šeit es domāju to, ka PSRS valsts varas augstākais varas orgāns pieņēma likumdošanas pamatus un arī likumus, kurus pēc tam vai nu dublēja, vai autonomi pieņēma mūsu Augstākās Padomes Prezidijā un Augstākajā Padomē. Mēs uz to atsaucāmies vai neatsaucāmies, bet principā mēs bijām tiesīgi vienmēr balstot par savu likumu. Un tāpēc es uzskatu, ka to var apspriest un kritiski par to izteikties, bet tādam mehānismam ir jābūt. Jo citādi tiesiski šos jautājumus nevar regulēt. Mums nav tāda mehānisma, lai mēs ar savu pārstāvniecību PSRS Ministru Padomē vai PSRS Augstākajā Padomē, vai kongresā varētu apturēt vai kā citādi ietekmēt šos likumdošanas aktus vai izpildvaras orgāna pieņemtos lēmumus, jo tie neatbilst mūsu republikas iedzīvotāju vitālajām interesēm. Pagaidām tādu nav. Ja tāds būtu - es ceru, ka federācija nākotnē attīstīsies šajā virzienā un tādam mehānismam noteikti ir jābūt - tad attiecīgi arī šis mūsu pagaidu lēmums iegūs citu formu. Bet tā ir nākotne. Tagad tiek piedāvāts šāds variants. Ja jums ir iebildumi vai priekšlikumi vai jūs gribat izteikt savu attieksmi, tad, lūdzu, izsakaties.

No zāles atskan priekšlikumi, ka vajadzētu balsot par lēmuma projektu. Vai ir arī citi priekšlikumi? Nav. Kā balsosim - par katru punktu atsevišķi? Tas ir lēmums, tas nav likums. Kopumā? Jā, kas par lēmuma pieņemšanu, lūdzu balsot. Kas pret? Nav. Kas atturas? Pieci. Pieciem deputātiem atturoties, lēmums tiek pieņemts.

Nākamais jautājums ir par PSRS likuma “Par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību” spēkā stāšanos Latvijas PSR teritorijā un par Latvijas PSR likuma projektu par streikiem.

Vārds referentam Latvijas PSR likuma projekta par streikiem izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājam Sergejam Babajevam.

S.Babajevs.

Cienījamie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti! Šodien jums izvirzīts grūts uzdevums - noteikt, kāda būs likumdošanas regulēšanas koncepcija tādā sarežģītā sabiedrisko attiecību sfērā kā streiku kustība un to konfliktu izšķiršana, kas rodas starp kolektīviem un darbaļaudīm. Citiem vārdiem, jums jāizdara izvēle starp diviem variantiem. Pirmais variants - PSRS likuma “Par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību” stāšanās spēkā Latvijas PSR teritorijā. Likums pieņemts pavisam nesen - 1989.gada 9.oktobrī. Otrs variants - izstrādāt līdz galam un pieņemt republikas likumu par streikiem. Tieši tā mēs nosaucām mūsu likuma projektu, izstrādājot to komisijā, darbu es vadīju.

Kāpēc izveidojusies šāda situācija? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar to, ka lēmumu par republikas likuma projektu izstrādi Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma vēl pirms presē bija parādījies savienības likuma projekts. Kad mēs sākām darbu, bet darbs komisijā mums ilga tikai vienu mēnesi, un iesniedzām savu projektu, savienības likuma vēl nebija. Tas tika pieņemts tikai pēc tam. Patiesību sakot, radusies interesanta situācija - gan juridiskā, gan arī politiskā ziņā. Runa ir par to, ka šie apstākļi, protams, ietekmēja likuma projekta juridiskos priekšnoteikumus un saturu. Ko es ar to domāju? Izstrādājot Latvijas PSR likuma projektu par streikiem, komisija ņēma vērā to faktu, ka Latvijā pat līdz šodienai nav pietiekamas pieredzes jautājumos, kas saistīti ar kolektīvajiem darba strīdiem un streikiem. Izdarīt galīgos secinājumus un, vēl jo vairāk, iemiesot tos tiesiskās normās, vispār ir pāragri. Tāpēc, izstrādājot likumdošanas aktu, par pamatu mēs ņēmām to PSRS likuma projektu, kas bija publicēts presē. Protams, mēs iespēju robežās, viena mēneša laikā, centāmies apkopot pasaulē esošo streiku kustības praksi. Par ko ir runa? Mēs esam izstudējuši starptautiskās darba organizācijas ieteikumus, vairāku ārvalstu nacionālo likumdošanu, kā arī citus dokumentus un materiālus. Tā rezultātā, kā mums šķiet, komisijas izstrādātais Latvijas PSR likumprojekts par streikiem ir oriģināls.

No vienas puses, tajā nostiprināti pasaules praksē vispāratzītie streiku likumības noteikumi, pie kuriem pieder: 1) pienākums izlīgt un izmantot arbitrāžas procedūras; 2) pienākums informēt par streikiem; 3) pienākums ievērot noteikto kvorumu; 4) pienākums veikt pasākumus, lai garantētu drošību un tiesisko kārtību tai uzņēmumā, iestādē, organizācijā, kur streiks notiek. Bez tam arī, pamatojoties uz pasaules praksi, mēs paredzējām mūsu projektā noteiktus saprātīgus pasākumus, kas ierobežo vairāku darbaļaužu kategoriju tiesības streikot.

No otras puses, jāņem vērā, ka Latvijas PSR likumprojektam, kas iesniegts jūsu izskatīšanai, piemīt vairākas oriģinālas iezīmes un savdabība. Es gribētu pakavēties pie šīs savdabības.

1. Atšķirībā no savienības likuma mūsu dokuments nosaukts par likumu par streikiem. Šāda nosaukuma varianta izvēli noteica sekojoši apstākļi. Pirmkārt, republikas likuma pamatmērķis, kā izriet no tā preambulas, ir tieši regulēt streiku rīkošanas kārtību. Un, dabiski, šis likums konkrēti nosaka kārtību, kādā Latvijas PSR darbaļaudis var īstenot tiesības uz streiku sarīkošanu. Jāsaka, ka starptautiskais pakts par sociālajām, kultūras un ekonomiskajām tiesībām nosaka, ka valstīm, kas to ratificējušas, ir jāpieņem attiecīgi likumi, kas regulē kārtību, kādā īstenojamas darbaļaužu tiesības uz streiku.

Otrkārt, iesniegtā likuma projekta struktūra liecina, ka no divdesmit projekta pantiem piecpadsmit tieši regulē streiku sarīkošanas kārtību. Pārējie pieci panti nostiprina tos streika likumības iepriekšējos noteikumus, kas izveidojušies pasaules praksē.

2. Republikas likuma projektā tiek piedāvāts daudz plašāks to sabiedrisko attiecību apjoms, kuras ir pakļautas normatīvajai regulēšanai ar tiesību normu palīdzību. Pievērsiet uzmanību tam, ka savienības likums regulē to kolektīvo darba strīdu izšķiršanas kārtību, kuri rodas vienīgi jautājumos, kas saistīti ar spēkā esošās darba likumdošanas piemērošanu, kolektīvo līgumu un vienošanos noslēgšanu un izpildi attiecībā uz jaunu darba un sadzīves sociāli ekonomisko apstākļu radīšanu vai iepriekšējo apstākļu grozīšanu (likuma 1.pants). Republikas likumprojektā par streikiem noteikta kārtība, kādā izšķirami sociālie konflikti, kas radušies sakarā ar ražošanas, darba, sadzīves un kultūras sociāli ekonomiskajiem apstākļiem.

Kādēļ komisija izvēlējās šādu jautājuma risināšanas variantu? Šāda “paplašināta” pieeja, pēc manām domām, precīzāk atspoguļo praksi dažādos valsts reģionos, kur notika streiki. Kādēļ? Tādēļ, ka daudzos gadījumos streikotāju prasības redzami pārsniedza spēkā esošās darba likumdošanas robežas. Un jāsaka, ka, izšķirot strīdus, daudzas no šīm prasībām atzītas par pamatotām. Tās ir prasības, kas saistītas ar dzīvokļu apstākļu uzlabošanu, sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu reģionā, nodrošināšanu ar pārtikas un rūpniecības precēm utt.

3. Analoģiska piezīme ir pamatota attiecībā uz sociālo strīdu vai konfliktu subjektiem. Savienības likumā par tādiem nosaukti, no vienas puses, darba kolektīvi, bet, no otras puses, - uzņēmumu, iestāžu un organizāciju administrācija vai nozaru (starpnozaru) pārvaldes orgāni. Atšķirībā no tā republikas likuma projektā kā puse var būt ne tikai minētie orgāni, bet arī augstākie saimnieciskās un valsts pārvaldes orgāni. Mūsuprāt, tāda pieeja vairāk atbilst esošajai praksei, kādā streikotājiem izvirza prasības, un sociālo konfliktu izskatīšanas un izšķiršanas kārtībai.

4. Republikas likumprojektā par streikiem ir principiāla atšķirība no savienības likuma jautājumā par samierināšanas kārtības tiesisko regulēšanu. Tā, piemēram, republikas projekta 4.pants paredz, ka jau šajā stadijā, lai veicinātu konflikta atrisināšanu un realizētu starpnieka funkcijas, ir iespējama PSRS tautas deputātu, Latvijas PSR un vietējo padomju deputātu, speciālistu, valsts un partijas orgānu, kā arī sabiedrisko organizāciju darbinieku piedalīšanās. Pēc komisijas domām, tāds jauninājums palīdzēs samazināt to strīdu skaitu, kuri var nonākt pat līdz to atrisināšanas galējiem līdzekļiem - līdz streikiem.

5. Likumprojekta par streikiem izstrādes komisija atzinusi par lietderīgu izmantot variantu par republikas Augstākās Tiesas sociālo jautājumu, sociālo konfliktu arbitrāžas organizēšanu. Šī orgāna veidošanas demokrātiskais princips izpaužas tā, ka puses nosaka gan kvantitatīvo, gan personālo arbitrāžas sastāvu uz plašas pārstāvības pamata. Vienlaikus arbitrāžas darbībā tiek nodrošināts profesionālisms un kompetence, jo projektā paredzēts, ka priekšsēdētājs būs profesionāls jurists, tas ir, Latvijas PSR Augstākās Tiesas loceklis.

6. Sociālo konfliktu izšķiršanas kārtības tiesiskās regulēšanas variants satur vairākas normas, kuru nav savienības likumā. Konkrēti, projekta 11.pants paredz, ka piedalīšanās streikā neatbrīvo no atbildības par mantas nelikumīgu izmantošanu, bojāšanu vai iznīcināšanu. Domāju, ka tā ir papildu juridiska garantija, lai nodrošinātu uzņēmumu mantas saglabāšanu, streiku sarīkošanas drošību un tiesisko kārtību.

Mēs papildinājām likumprojektu arī ar 16.pantu, kas paredz variantus, kad strādnieki vai kalpotāji vēlāk atstrādā to laiku, kas patērēts streikiem. Lai atrisinātu šos jautājumus, mēs paredzējām pantu, kurā norādīts, ka darbs, kas vērsts uz streikam izlietotā laika atstrādāšanu, nav uzskatāms par virsstundu darbu vai par darbu brīvdienās un svētku dienās.

7. Atsevišķas savienības likuma normas republikas likumprojektā tika attīstītas, papildinātas vai grozītas. Piemēram, projekta 18.pants nosaka konkrēti, kādām strādājošo kategorijām nav streiku tiesību. Tas izslēdz šajā pantā esošo tiesību normu piemērošanas procesā tā subjektīvu paplašinātu iztulkojumu.

Biedri deputāti, es mēģināju ļoti īsi izklāstīt tās atšķirības, kas ir mūsu projektā. Pie projekta mēs strādājām - atkārtoju - tikai vienu mēnesi. Tādēļ var rasties dažādi viedokļi attiecībā uz abiem projektiem. Uzskatu, ka mans uzdevums bija sniegt zināmu informācijas daudzumu, lai jūs varētu objektīvi izlemt, kuru no šiem diviem variantiem izvēlēties. Par to, ka jautājumi, kas saistīti ar streiku rīkošanu, jārisina ar likumdošanas palīdzību, manuprāt, nevienam nav šaubu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi?

V.Soboļevs.

Vai jūs esat darba kolektīvus iepazīstinājuši ar savu projektu?

S.Babajevs. Ziniet, mums diemžēl bija ļoti maz laika. Varu tikai teikt, ka viens no mūsu komisijas locekļiem - rūpnīcas VEF ģenerāldirektors biedrs Bražis šos projektus apsprieda kolektīvos.

V.Soboļevs. Jūs jautājāt direktoram, bet strādniekiem nejautājāt.

S.Babajevs. Pie šī projekta tika piestrādāts dažos kolektīvos, un mums tika paziņots to viedoklis. Diemžēl laiks mums neļāva visu paveikt.

Priekšsēdētājs. Kādi vēl ir jautājumi? Lūdzu.

A.Vrubļevskis.

Man ir jautājums par 18.pantu. Ja mēs šodien, piemēram, paliekam bez ūdens, bez kanalizācijas, bet ziemā bez siltuma. Kā mēs dzīvosim? Vai komunālajam dienestam ir tiesības streikot?

S.Babajevs. Es varu atbildēt, ka visās attīstītajās valstīs, kur ir attiecīga likumdošana, ierobežojumi ir. Tie ir atšķirīgi, bet komunālo dienestu darbinieki parasti tiek iekļauti to personu skaitā, uz kurām šis likums netiek attiecināts. Kāpēc? Tāpēc, ka runa ir par to, ka saprātīgiem ierobežojumiem likumdošanā ir jābūt.

Komunālo dienestu darbinieki, ūdensapgādes, gāzes apgādes, elektroapgādes darbinieki gandrīz simtprocentīgi visos likumdošanas aktos tiek ierobežoti attiecībā uz tiesībām streikot. Tāpēc mēs tādu variantu ielikām šajā projektā.

S.Zukulis.

Tiesības streikot nav amatpersonām, varas orgāniem, valsts pārvaldes orgāniem. Valsts pārvaldes orgāni - te nav tiešu paskaidrojumu, tas izraisīs lielu neizpratni.

Šī panta 3.punktā šādas tiesības netiek dotas arī tirdzniecības darbiniekiem, kuri tirgojas ar pirmās nepieciešamības precēm. Tas ir ļoti plašs jēdziens, zem “pirmās nepieciešamības precēm” var iedabūt visu, ko tikai vēlas. Burtiski visu. Ja mēs iekļaujam 18.pantu, kurā reglamentēts, kam nav tiesības uz streiku, tad ir jādod plašāki izskaidrojumi arī šiem jēdzieniem. Nav skaidrs - “Transporta, sakaru darbiniekiem, iekšlietu daļu, tiesu, prokuratūras darbiniekiem” - te ir jādod paskaidrojumi, jo citādi tas radīs lielu neizpratni.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tā bija uzstāšanās ar konkrētiem priekšlikumiem. Vai ir vēl kādi jautājumi? Biedrs Babajevs tad varētu apsēsties un fiksēt priekšlikumus. Lūdzu.

A.Eizāns.

Tā kā referāts bija krievu valodā, es arī jautājumus uzdošu krievu valodā. 8.pants. “Personas, kas piespiež piedalīties vai atteikties no piedalīšanās streikā, ir atbildīgas noteiktajā kārtībā.”

Vai komisijai ir noteikts precīzs fiziskais mehānisms, kā šos biedrus saukt pie atbildības?

Un 20.pantā arī ir teikts: “Zaudējumi, kas streika rezultātā nodarīti citiem uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām vai pilsoņiem, tiek atlīdzināti saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.”

Jautājums atkal tāds: kāds būs mehānisms, lai atlīdzinātu šos zaudējumus?

Sakarā ar 18.pantu man arī ir neskaidrs. Labi, streikot nedrīkst, bet kā tad lai atrisina konfliktus ar šo kategoriju darbiniekiem?

S.Babajevs. Sākšu ar 18.pantu. Būtība ir tur, ka konflikta atrisināšana paredz divas stadijas. Pirmkārt, konfliktu var atrisināt iepriekšēju pārrunu procesā starp pusēm, otrkārt, tādu institūtu kā samierināšanās komisiju un arbitrāžas izmantošanas procesā. Šajā ziņā tiesības ir visu kategoriju darbiniekiem. Runa ir tikai par to, ka atsevišķām kategorijām nav streika tiesības.

Tālāk par atbildību. Mēs šajā gadījumā domājam, ka pašreiz spēkā esošajā kriminālkodeksā ir panti, kurus var pielietot, ja rodas nepieciešamība kvalificēt darbības, kuras saistītas ar piespiešanu piedalīties streikā, vai pretēji, darbības, kuras vērstas uz to, lai kavētu piedalīties streikā. Tādā likumdošanas aktā kā kriminālkodekss ir panti, kas paredz draudus noslepkavot, spīdzināšanu, vieglu vai smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Ja draudi ir saistīti ar vardarbībām, tad var tikt izmantoti spēkā esošās likumdošanas institūti.

Protams, turpinot darbu, var padomāt par to, kā uzlabot šo mehānismu. Paredzēt kopā ar republikas likuma pieņemšanu izdarīt grozījumus un papildinājumus spēkā esošajā likumdošanā. Tā kā šobrīd mēs vēl pietiekoši neizmantojam to potenciālu, kuru satur spēkā esošā likumdošana, tad pirmkārt ir jāizmanto tā. Ļoti bieži mēs vēlamies pieņemt arvien vairāk un vairāk normatīvos aktus, aizmirstot, ka mums tie jau ir. Tie ir tikai pareizi un kvalificēti jāizmanto.

Priekšsēdētājs. Paldies. Ir priekšlikums ar šo pēdējo atbildi izbeigt jautājumu uzdošanu.

Pēc reglamenta ir paredzēts pārtraukums, bet pirms tam lūdzu uzmanību sekojošam paziņojumam. Sakarā ar pasākumiem Rīgā, kas veltīti Lāčplēša dienai, kura sesijā tika apstiprināta par vēsturiskās atceres dienu, ierosinām nelielai Augstākās Padomes deputātu grupai piedalīties pasākumā Brāļu kapos pulksten 12 un deputātu uzdevumā nolikt ziedus Brāļu kapos. Mēs varētu lūgt Mārīti Rukmani un vēl pāris deputātu izpildīt šādu pienākumu. Nav iebildumu šai sakarā?

Godinot par Latvijas nākotni cīņā kritušos, lūdzu piecelties. Paldies.

Pārtraukums uz 20 minūtēm.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Sesijas darbu klausās un arī skatās mūsu republikas iedzīvotāji, un tāpēc atskan telefona zvani, tiek izteikti priekšlikumi. Daudz priekšlikumu ir par konkrētiem jautājumiem, kurus mēs pašreiz apspriežam, tāpēc mēs visu nodosim sekretariātā un attiecīgajās komisijās. Vienu varētu minēt. Mums zvanīja Andris Līventāls, 7.slimnīcas nodaļas vadītājs. Viņš īsi izsakās par diskrimināciju, kura te pašreiz jau nedaudz ir aizsākta - par to, kam streikot, kam atļaut, kam neatļaut, kādā veidā streikot un tā tālāk. Šai sakarā, ja es pareizi sapratu, viņš iesaka tā: ja būtu jāstreiko medicīnas personālam, tad viņa vietā streiko kāds cits. Tāda esot pasaules prakse.

Pirms sākam apspriest šo darba kārtības punktu, paskaidroju, ka bija jautājumi un vēlēšanās izteikties debatēs. Jautājumi liecināja, ka mēs jau sākam iedziļināties šā projekta dažādās detaļās, un tas ir ļoti labi. Bet mums tomēr jāatbild arī uz vienu no galvenajiem jautājumiem - kuru lēmumu mēs pieņemsim? Vai spēkā stāsies PSRS likums, vai mēs turpināsim darbu pie sava likuma projekta par streikiem? Jāņem vērā, ka, protams, tad mums tas jānodod apspriešanai, pēc tam jāturpina darbs, jāizskata vēlreiz sesijā utt. Tāpēc apdomājiet visus par un pret. Un tie, kas uzstāsies debatēs, arī argumentēs savu viedokli, jo tas mums ir ļoti svarīgi. Es negribētu jau iepriekš kaut kādā veidā jūs vedināt uz to vai citu variantu. Jāizsakās pašiem.

Vārds deputātam Robertam Misānam, Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētājam.

R.Misāns (Lēdmanes 255.vēlēšanu apgabals).

Cienītie deputāti! Es iestājos un gribētu aicināt balsot par mums izsniegtā lēmuma projekta otro variantu. Kāpēc, manuprāt, šodien nebūtu pareizi un lietderīgi pieņemt lēmumu par PSRS likuma par darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību spēkā stāšanos. Vispirms tāpēc, ka, manuprāt, šis likums ir šaurs. Tas paredz galvenokārt darba strīdu izšķiršanas kārtību. Tiesa, vienā no pantiem ir noteikts, ka par nelikumīgiem tiek atzīti streiki, kas pieprasa PSRS valsts un sabiedriskās iekārtas grozīšanu. Tas ir nedaudz pretrunā ar pašu likuma nosaukumu. Prakse taču rāda, ka streikotāji izvirza ne tikai prasības, kas saistītas ar darba apstākļiem, darba apmaksu. Bet tās vienlaikus ir sociālas un arī politiskas prasības.

Otrkārt. PSRS likums neparedz mehānismu, kas nodrošinātu likuma izpildi. Kāda jēga pieņemt likumu un nenodrošināt tā izpildi, kā pašreiz ir ar Vorkutas ogļračiem. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka mūsu likuma projekts par streikiem arī šodien pilnībā vēl nav izstrādāts. Tāpat kā PSRS likums, arī šis likuma projekts neparedz šā likuma izpildes nodrošināšanas mehānismu. Bez tam, manuprāt, strīdīgs, diskutējams ir jautājums par to, kādām cilvēku kategorijām, kādām sabiedriskajām grupām būtu liedzama tiesība vispār streikot. Bez tam mēs šodien to iemeslu dēļ, par kuriem jau ziņoja komisijas priekšsēdētājs S.Babajevs, praktiski neesam izzinājuši sabiedrības, darba kolektīvu domas. Un, manuprāt, nav šaubu, ka šis likums par streikiem kā galējo darbaļaužu tiesību realizācijas aizstāvības formu interesē plašas cilvēku masas. Manuprāt, diskutējami, papildināmi un maināmi būtu vēl vairāki citi šā likuma projekta panti. Nu kaut vai, piemēram, par atbildību. Šeit jau arī par to tika minēts. Tajā pašā laikā, praktiski, vismaz cik man zināms, likuma par to, kā streikotājiem apmaksā zaudējumus, kas streikojot radušies, šodien praktiski nav. Bez tam PSRS likumā ir paredzēts, ka, ja vainīgi ir administratori, tad līdz trīs mēnešu algu likmēm var piedzīt šos zaudējumus. Tas praktiski nav nekas pašiem uzņēmumiem vai organizācijām, kurās streiko, nemaz nerunājot par to, kādi zaudējumi rodas uzņēmumiem, kuri kooperējas. Tāpēc es domāju, ka būtu taisnīgi, ja mēs šodien pieņemsim lēmumu nodot to tautas apspriešanai un, ņemot vērā šīs apspriešanas rezultātus, izstrādāt likumu līdz galam. Par pašu lēmumu. Latviešu valodas tekstā otrajā projektā acīmredzot ir drukas kļūda. Te ir rakstīts - līdz 1990.gada 90.decembrim. Laikam šeit ir domāts līdz šā gada 10.decembrim. Bet es domāju, ka, lai līdz 10.decembrim saņemtu atsauksmes un pabeigtu likuma izstrādi, diezin vai šis termiņš ir reāls. Domāju, ka situācija republikā atļauj mums pagarināt šo termiņu vismaz par mēnesi.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Ambainim, Daugavpils ķīmiskās šķiedras ražošanas apvienības direktoram.

J.Ambainis (Daugavpils 109.vēlēšanu apgabals).

Godātie republikas Augstākās Padomes deputāti! Jautājums par streikiem mūsu valstī ir aktuāls. Mēs ar to arī saskārāmies, kad šeit apspriedām jautājumu par valodas likumu. Tad mums visiem likās, ka tas ir nepareizs aicinājums. Mēs arī šoreiz piekrītam, ka tas bija nepareizs aicinājums. Bet mums toreiz nebija likuma. Kaut gan mūsu jurists solīja pāris stundās to radīt, pagājis mēnesis, un mēs tagad konstatējām, ka likums vēl nav pilnīgi izstrādāts. Es domāju, ka mums vajadzētu tomēr atsevišķu punktu tieši par politiskiem streikiem. Mēs nevaram aiziet no tiem notikumiem, kas mūsu valstī ir notikuši, tas ir, Igaunijā, Moldāvijā, Azerbaidžanā. Es domāju, ka tie ir ļoti satraucoši visai mūsu valstij. Mēs arī ciešam, ka citās republikās tā notiek. Tā kā vajadzētu būt speciālam punktam arī par politiskiem streikiem. Tagad ogļraču streiks parādījis, kam mūsu valstī ir spēks. Viņi nodemonstrēja, ka visas viņu prasības simtprocentīgi tika pieņemtas. Viņi diktēja. Un es domāju, ka mūsu valdība bija spiesta piekāpties, un tā arī vajag konstatēt. Un nevajag spriest, vai prasības bija vai nebija pamatotas, bet valdība bija spiesta, jo tas ir mūsu dzīves jautājums - būs vai nebūs enerģija? Tas visus mūs satrauc. Tas mūsu strādājošajos radīja ļoti negatīvu reakciju. Uzreiz radās petīcijas - ogļračiem 45 dienas atvaļinājums, mums - tikai 15 dienas. Tātad savāc parakstus. Ja mēneša laikā jautājumus neatrisināsit, mēs izsludināsim streiku. Es domāju, ka šeit mums vajag konkrēti visu noformulēt, nevajag steigties. Es piekrītu biedra R.Misāna teiktajam, ka decembra sesijā mēs to laikam nepieņemsim, jo šo jautājumu vajag ļoti rūpīgi apspriest visos kolektīvos, ne tikai strādnieku, jo, kā te biedrs ārsts ziņoja, arī viņiem ir ļoti smagas problēmas. Piemēram, mūsu poliklīnikā, kas apkalpo rūpniecību, gadījās, ka nebija neviena ķirurga. Es painteresējos, kāpēc nav. 110 rubļu mēneša alga. Redziet, šobrīd, kā vakar runāja biedrs Siliņš, mūsu iztikas minimums ir 170 rubļi. Tātad ārstam ir zināma taisnība. Varbūt tiešām kādam vajag viņa vietā streikot, lai panāktu to, kas nepieciešams. Mūsu mašīna, kas strādā, palielinās ātrumu un banknotes sadrukās nedaudz vairāk. Bet līdz bezgalībai mēs tā nevaram rīkoties. Tā kā mums vajag rīkoties ļoti uzmanīgi šajā jautājumā. Bet mūsu strādājošo domām ir obligāti jābūt. Un es pat teiktu, ka varbūt mums vajadzētu ierakstīt, ka tiek uzdots visās organizācijas šo likuma projektu izskatīt. Es arī iestājos par Latvijas izstrādāto projektu. Es tikai negribētu, ka šādu svarīgu jautājumu par 18.punktu izlemj kolektīvais darba līgums. Katrs streiks atsauksies ne tikai uz šo uzņēmumu, bet tas atsauksies arī uz pārējiem, uz mūsu republikas suverenitāti. Un to nevar kolektīvajā līgumā paredzēt. Es domāju, ka visi kolektīvajā līgumā ierakstīs, ka viņiem ir tiesības streikot. Tomēr pēc apspriedes rezultātiem mums ir skaidri un saprotami jāpasaka, kam ir tiesības streikot un kam nav.

Pirms pāris gadiem mūsu rakstnieki humoristi stāstīja, ka pirmo vajag apsveikt ar Jauno gadu kurinātāju, citādi viņš aizgriezīs ciet krānu. Es domāju, visi to ļoti labi saprata. Tā kā to nevar paredzēt kolektīvajos līgumos. Tas ir jāparedz tieši likumā, lai pēc tam mums nebūtu nekādu strīdu. Un otrs, kā pareizi teica biedrs Misāns. Es vēlreiz gribu paskaidrot, ka, piemēram, Vorkutā, kad streiks ir atzīts par nelikumīgu - Komi APSR Augstākā tiesa to ir izskatījusi un pasludinājusi par nelikumīgu - , bet strādājošie turpina streikot. Uzņēmumam neradīsies iespēja nekādā gadījumā segt visus zaudējumus, kas rodas pārējām nozarēm. Šis jautājums nav izdomāts līdz galam. Es domāju, ka mums tiešām vajag laiku, lai visu pareizi izsvērtu un pieņemtu labu likumu. Nevajadzētu nākamgad ziemas mēnešos ienest šinī likumā vēl kaut kādus papildinājumus.

Priekšsēdētājs. Tātad debates par šo jautājumu līdz ar to ir beigušās. Kādi ir jūsu priekšlikumi? Varbūt atcerēsimies to sesiju, kad šeit daudzi deputāti teica, ka var izstrādāt šo likumu par streikiem vienas dienas laikā. Pieklājības pēc nenosaukšu mūsu godātos kolēģus. Teica, ka divu stundu laikā var izstrādāt likumu par streikiem. Redziet, arī mēnesis bijis daudz par maz. Arī komisija ļoti paškritiski atzina to faktu, ka šis republikas likuma projekts par streikiem pagaidām vēl nav īsti izstrādāts tādā stadijā, lai pa īstam sāktu to apspriest. Bet noteikti jāņem vērā tās piezīmes, ko šeit jau izteica deputāti. Un tagad mums ir jāizlemj. Es tikai negribētu piekrist biedra Misāna teiktajam, ka mums republikā ir tāda situācija, ka par streikiem nebūtu ko uztraukties. Tas, manuprāt, nebūtu pareizi. Šai sakarā varbūt mums būtu pat jānobalso. Tātad - vai mēs turpinām apspriest likumprojektu, kuru komisija ir izstrādājusi, vai mēs pieņemam PSRS likumu par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtības stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Tas nebūt nenozīmē, ka jaunais sasaukums nevarētu pēc tam pieņemt savu republikas likumu. Tas to pilnīgi neizslēdz, it sevišķi šādā jautājumā, un tas nebūt nav pretrunā ar Konstitūciju. Tas ir vienkārši praktiskas dabas jautājums. Vai mēs turpinām strādāt un mums nav likuma, vai mēs turpinām radoši strādāt pie šīs problēmas, jo likums tomēr pamatā mums ir. Es domāju arī no politiskiem apsvērumiem, jo mēs šodien esam pieņēmuši likumu par kārtību, kādā pie mums stājas spēkā PSRS likumi. Un ja mums principā iebildumu pret šo likumu nav, mēs varbūt varētu arī par to nobalsot. Komisija diplomātiski piedāvāja divus projektus un savu viedokli neizteica līdz galam. Diemžēl mēs Prezidijā arī nevarējām savu viedokli tā noargumentēt, lai strikti iestātos par vienu vai otru projektu, kaut gan man jāziņo, ka vairākums Prezidija locekļu iestājās par pirmo projektu. Bet mēs gan neuzskatījām par vajadzīgu balsot un pēc tam šo viedokli tā īpaši uzsvērt jums. Tad varbūt lemsim, tā kā mums šeit ir - pirmais, otrais. Tā arī balsosim. Bet tie, kas balso par pirmo projektu, tas ir, ka pie mums stājas spēkā PSRS likums, nebūt nenoliedz otrā projekta tālāku izstrādi. Jo pēc tā mēs strādāsim šā vai tā. Pati prakse to mums liks darīt. Vai ir skaidrs, par ko mēs balsosim?

Tātad kas par to, lai pieņemtu projekta pirmo variantu, ka, pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 71.pantu, PSRS likums par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību, ko pieņēmusi PSRS Augstākā Padome, stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā ar šā lēmuma pieņemšanas brīdi, lūdzu, balsojiet. Lielākā daļa ir par. Lūdzu nolaist. Kas pret? Kas atturas? Pretī ir 12 un atturas 3. Lielākais vairākums ir par, tātad lēmums ir pieņemts.

(No zāles: Es tā saprotu, ka mēs balsojam un atzīstam arī otro projektu - turpināt strādāt, iesaistot visu tautu. Tādēļ vajadzētu arī paralēli par otru, tie nav pretrunā viens otram.)

Priekšsēdētājs. Man liekas, es tā arī teicu. Izskatīšanai gan Prezidijā, gan Augstākajā Padomē nenosaucām termiņu, bet izskatīsim, līdzko tas ir tādā gatavībā, ka mēs varam to darīt. Es domāju, ka komisija pati ir ieinteresēta šo lietu nobeigt līdz galam. Sākt tūlīt ar visas tautas apspriešanu, darba kolektīvos to vajag apspriest vairāk. Pati komisija atzīst, ka tas nav vēl tādā gatavībā, lai mēs varētu vispusīgi šo jautājumu apspriest. Bet par to, ka šo projektu nodosim tautas apspriešanai, nevienam nav nekādu šaubu. Deputāti varēs šo procesu kontrolēt. Vai ir vēl kādas piezīmes? Nav.

Tālāk mūsu darba kārtībā ir informācija par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisiju darbu, kura novērtē politiskās un tiesiskās sekas, kādas Latvijai izraisīja 1939.-1940.gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās.

Vārds informācijai komisijas priekšsēdētāja vietniekam, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretāram PSRS tautas deputātam Ivaram Ķezberam.

I.Ķezbers.

Par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas darbu, kura novērtē politiskās un tiesiskās sekas, kādas Latvijai izraisīja 1939.-1940.gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās.

Mēs domājam, runājam un risinām nākotnes jautājumus, pieņemam lēmumus, kas veicinās demokrātiskās Latvijas tālāko veidošanos. Šiem mērķiem kalpo arī mūsu nesenās vēstures godīgs izvērtējums. Šodien komisija mani pilnvarojusi runāt par pagātnes notikumiem, dot to komisijas vērtējumu, par kuru vēl šā gada sākumā šaubījās oficiālās aprindas centrā un arī pie mums. Pastāvēja nezināšana un pat nevēlēšanās teikt patiesību par 50 gadus ilgušo netaisnību, pārinodarījumiem un meliem attiecībā uz sešām Eiropas valstīm, kas kopš 1939.gada 23.augusta ir gājušas dažādus attīstības ceļus.

Savā darbā mūsu komisija izmantoja attiecīgās PSRS tautas deputātu komisijas atziņas, agrāk no tautas slēptos dokumentus, faktus un kartes. Lielu darbu patiesības izzināšanā veikuši arī Latvijas vēsturnieki un juristi, kas bija gan oficiālās komisijas locekļi, gan tika pieaicināti kā eksperti. Mūsu komisijā strādāja arī trīs to dienu aculiecinieki - biedri J.Gustsons, P.Dergačs un M.Vulfsons, kas paši piedalījās to gadu notikumos un līdz ar to deva īpašu ieguldījumu mūsu komisijas darbā. Te es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka komisija strādāja pie vairākiem variantiem, mēs saņēmām daudzus konkrētus priekšlikumus - kā no Tieslietu ministrijas, tā arī no Baldones, Bauskas, Tukuma, Liepājas, no atsevišķām personām un grupām. Tas bija kolektīvs darbs, un šodien man uzdots ziņot par tā rezultātiem.

Izpētījusi 1939.-1940.gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās un to izraisītās sekas attiecībā uz Latviju, komisija konstatē:

1. Padomju Savienības staļiniskās vadības un fašistiskās Vācijas pilnvaroto pārstāvju 1939.gada 23.augustā parakstītais Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līgums veicināja nacistiskā reiha izraisīto otro pasaules karu. Padomju Savienības tautas par to samaksāja ar daudzu miljonu savu dēlu un meitu bojāeju. Pakta un tā slepenā pielikuma sekas bija traģiskas arī Latvijas tautai.

2. Paktam bija pievienots slepens papildprotokols, kas tika rūpīgi slēpts no PSRS tautām. Aiz sešu suverēnu valstu (arī Latvijas) tautu un valdību muguras protokols noteica to iekļaušanu fašistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības ietekmes sfērās. Pēc formas un satura šis dokuments ir pilnīgā pretrunā ar ļeņiniskās ārpolitikas principiem un vispāratzītajām starptautisko tiesību pamatnormām. Tas noteica Latvijas Republikas suverenitātes un neatkarības zaudēšanu, bet pēc tam arī tās nelikumīgu, varmācīgu iekļaušanu PSRS sastāvā.

3. 1939.gada 23.augusta slepenā papildprotokola realizācijas rezultātā Padomju valdība pārkāpa līgumu sistēmu, kura balstījās uz tautu brīvās pašnoteikšanās tiesību atzīšanu, tai skaitā arī 1920.gada 11.augusta Padomju Krievijas un Latvijas Republikas miera līgumu, 1932.gada 5.februāra Latvijas un PSRS Neuzbrukšanas līgumu, kura termiņš 1934.gadā tika pagarināts līdz 1945.gada 31.decembrim, kā arī Tautu Savienības statūtu 10.pantu.

4. 1939.gada 5.oktobrī Padomju Savienības politiskā vadība, draudēdama ar spēku, uzspieda Latvijai nelīdztiesīgu savstarpējās palīdzības līgumu starp PSRS un Latviju. Šis dokuments paredzēja izvietot Latvijā attiecīgās bāzēs tādu padomju karaspēka daudzumu, kas pusotras reizes pārsniedza tā laika Latvijas armijas skaitlisko sastāvu. Tādējādi 1939.gada 5.oktobra līgums būtiski ierobežoja Latvijas suverenitāti un likvidēja 1939.gada 1.septembrī Latvijas valdības pasludināto absolūtas neitralitātes statusu. Kā liecina turpmākie notikumi, PSRS kara bāzu izveidošana Latvijas svarīgākajos stratēģiskajos punktos veicināja PSRS ultimatīvās spēka politikas īstenošanu attiecībā uz Latvijas Republiku 1940.gada vasarā.

5. PSRS valdības 1940.gada 16.jūnija notai ar ultimatīvām prasībām Latvijas Republikas valdībai nebija nekāda faktiska vai juridiska pamatojuma. Šo notu pavadīja Padomju Savienības valdības tieši draudi lietot militāru spēku, prasība nekavējoties nomainīt Latvijas valdību, kā arī nelikt šķēršļus padomju karaspēka brīvai ievešanai Latvijas teritorijā. Tas bija vispāratzītā starptautisko tiesību principa par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās tiešs pārkāpums, kas bija krasā pretrunā ar 1939.gada 5.oktobra Savstarpējās palīdzības līguma 5.pantu, kurā paredzēts, ka šī pakta īstenošana nekādā gadījumā nedrīkst aizskart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, un proti, to valstu iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu un militāros pasākumus.

Sarkanās armijas papilddaļu ierašanās Latvijas teritorijā 1940.gada 17.jūnijā jākvalificē kā neizprovocēts agresīvs akts pret suverēnu valsti - Tautu Savienības locekli, kā starptautisko tiesību un PSRS pieņemto divpusējo saistību pārkāpums.

6. Piedaloties PSRS tautu komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam A.Višņevskim un PSRS pārstāvniecības darbiniekiem, viņu spiediena ietekmē Latvijā tika nomainīta valdība un steigā sarīkotas nekonstitucionālas saeimas vēlēšanas. Tajās ar vienīgo priekšvēlēšanu platformu piedalījās tikai PSRS pārstāvju sankcionētais Latvijas darba tautas bloks. Vēlēšanu kampaņas laikā un vēlēšanu dienās tika pārkāpti Latvijas Republikas Konstitūcijas pamatnoteikumi, ignorēti vēlēšanu likumi, kas bija spēkā demokrātiskās republikas laikā. Jaunizveidotās varas iestādes nelikumīgi noraidīja visus kandidātus, kas nebija iekļauti sankcionētajā sarakstā, bet vēlēšanu rezultāti daudzās vietās tika falsificēti. Liela PSRS Bruņoto Spēku kontingenta klātbūtne Latvijas teritorijā tieši ietekmēja republikas iedzīvotāju gribas izpausmi. Vēlēšanas notika politiskās un sociālās spriedzes apstākļos, kādi bija izveidojušies 1934.gada 15.maija autoritārā režīma gados.

7. Latvijas darba tautas bloka deputātu vēlēšanu platformā, kas solīja vēlētājiem demokrātiskās brīvības, sociālo progresu un Latvijas neatkarību, nebija minēta iespēja Saeimai pasludināt padomju varu un Latvijai iestāties PSRS sastāvā. Tādējādi Latvijas darba tautas bloka deputātiem nebija ne morālu, ne politisku tiesību, ne arī pilnvaru jau pirmajā sesijā izlemt jautājumu par Latvijas valsts iekārtas un valstiski tiesiskā statusa maiņu. Saeimas lēmums par varas rakstura principiālu maiņu netika apstiprināts ne ar iedzīvotāju aptauju, ne ar referendumu, ko prasīja 1922.gada Latvijas Republikas Satversme.

Deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā pasludināja Saeima, kurai nebija attiecīgu konstitucionālu pilnvaru. Šis akts tika pieņemts staļinisma lielvalstniecisko mērķu sasniegšanai, neievērojot Latvijas pilsoņu gribu. To jau pirms PSRS Augstākās Padomes sesijas, kas apstiprināja Latvijas aneksiju un inkorporāciju, apliecināja V.Molotovs, paziņodams, ka tādā veidā PSRS atguvusi jau sen tai piederošās teritorijas.

8. No Latvijas Republikas likumdošanas un vispārpieņemto starptautisko tiesību normu viedokļa nelikumīgi ievēlētās Saeimas darbības jebkuras juridiskās sekas, tai skaitā arī tās lēmumu par valsts iekārtas maiņu Latvijā, komisija kvalificē kā juridiski prettiesiskas no paša sākuma, bet 1940.gada 21.jūlijā Saeimas pieņemto deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā uzskata par nelikumīgu no pieņemšanas brīža.

1939. un 1940.gadā starp PSRS un Vāciju noslēgto slepeno nelikumīgo vienošanos realizācija bija starptautisks noziegums, bet valsts terora ieviešana Latvijā pret latviešu tautu un citām Latvijas tautām bija noziegums pret cilvēci.

Izvērtējot pagātnes traģiskos notikumus, Latvijas un visas Baltijas sagrābšanas staļiniskās politikas bezkompromisa nosodījums ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums, lai normalizētu starptautiskās attiecības un līdztiesīgo republiku attīstību, kurām ir kopīgi mērķi un pilnīga brīvība izvēlēties savu ceļu.

Tā ir rūgta patiesība, bet vēsturiskajai netaisnībai ir jādod arī objektīvs vērtējums. Nonākot pie šī secinājuma, komisija ir pārliecināta, ka šis darbs ir jāturpina tikai mūsu valsts tālākās demokratizācijas gaisotnē, bez lielām emocijām, atceroties, ka vēsturi nevar pārspēlēt, to nevar arī uzlabot, bet demokrātisku Latviju var veidot, ejot saprātīgu un līdzsvarotu parlamentāro attīstības ceļu. Runa nav par atriebību vai mēģinājumu saasināt situāciju, kas jau tāpat nav vienkārša. Runa ir par vēsturisko taisnību, par attīrīšanos no staļinisma mantojuma, bez kuras tālāka demokrātiska attīstība nav iedomājama ne Padomju Savienībā kopumā, ne mūsu republikā.

Nobeigumā par to, kas komisijai būtu tālāk darāms. Mēs darbu esam tikai sākuši. Vispirms mēs gribētu lūgt jūsu atļauju ar saviem secinājumiem iepazīstināt attiecīgo PSRS komisiju un iesniegt tai dokumentus, kuri ir mūsu rīcībā un kuri ņemti no mūsu republikas arhīviem. Mēs turpināsim dokumentu apzināšanu, jo šo dokumentu vēl ir ļoti, ļoti daudz, un tie prasa nopietnu zinātnisku pieeju un pētījumus. Komisijas rīcībā nav daudzu tā laika dokumentu. Mēs turpināsim vēsturisko liecību publicēšanu. Vispirms runa ir par dokumentālo bāzi, kā arī par atmiņām un citiem materiāliem, kas līdz šim nav bijuši pieejami mūsu vēsturniekiem, politiķiem un citām ieinteresētajām personām. Manā uztverē, ja jūs pieņemsiet šos secinājumus un uzskatīsiet, ka šis darbs tiek veikts pareizā virzienā, mums vajadzēs būtiski pārskatīt politisko kalendāru, kas saistīts ar 1940.gada notikumiem Latvijā. Tāds īsumā ir mūsu komisijas vērtējums, kuru komisijas locekļi man uzdeva izteikt šeit, šajā sesijā.

Priekšsēdētājs. Kādi, lūdzu, jautājumi?

(No zāles: Vai jautājumu par agrāro reformu un nacionalizāciju jūs vēl neapspriedāt? Kāds ir novērtējums?)

I.Ķezbers. Nē, mēs izskatījām tikai no šiem četriem principiāliem jautājumiem, kas tika izlemti 1940.gada vasarā, divus jautājumus - par valsts varu un par deklarāciju par iestāšanos PSRS. Par nacionalizāciju - zemes, rūpniecības, banku - neizskatījām.

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl jautājumi? Kas vēlas piedalīties debatēs par nule dzirdēto informāciju? Man pagaidām ir iesniedzis lūgumu deputāts Visvaris Millers. Ja citi deputāti pagaidām nevēlas runāt, tad domāju, ka dosim vārdu deputātam Visvarim Milleram, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta direktoram.

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

1939.-1940.gada notikumi atstājuši asiņainas pēdas daudzu tautu likteņos. Bēdu ceļiem secen nepagāja arī Baltijas tautas. Agrāk slepenie dokumenti un pakti, kas tagad kļuvuši zināmi, liek pa jaunam vērtēt to tālo dienu notikumus, dot objektīvu vērtējumu. Tāda vēsturisko notikumu pārvērtēšana uzliek pienākumu no jauna aplūkot daudzas 1939.-1940.gada norises arī mūsu republikā. Agrāk mēs traktējām četrdesmitā gada vasaras politiskos notikumus kā sociālistisko revolūciju un Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai kā šīs revolūcijas likumsakarīgu noslēdzošu posmu, turpretim pašreiz mums šie notikumi jāraksturo citādi. Un laikam viens no uzdevumiem ir parādīt, kāda ļauna, briesmīga loma staļiniskajam režīmam bija latviešu tautas liktenī.

Staļins un viņa līdzgaitnieki ir atbildīgi ne vien par asiņaino teroru pret latviešu tautu, bet arī par to, ka viņi ar nelikumīgām rupjām, amorālām metodēm gribēja vardarbīgi pārveidot latviešu tautas dzīvi, nemaz neņemot vērā tās pašnoteikšanās tiesības. Visas šīs metodes bija, var teikt, 1939. un 1940.gada Latvijas notikumu pamatā. Mums ir jānosoda visas tās varmācības, kuras staļiniskais režīms lietoja pret latviešu tautu. Un ne vien jānosoda, bet arī jāparāda, cik amorālas bijušas Staļina metodes. Bez tā neizdosies sniegt pilnīgu atbildi uz tādiem nepatīkamiem jautājumiem kā, piemēram, PSRS un Vācijas attiecību ietekme uz Baltiju, Molotova ultimāti suverēnām Baltijas valstīm izveidot jaunas valdības, Višinska darbi Rīgā 1940.gadā, tautas valdības izveidošanas process un uz daudziem citiem.

Padomju Savienība toreiz rūpējās par savu drošību vācu agresijas priekšā. Taču tā nedrīkstēja to darīt uz citu valstu rēķina. Padomju Savienība lietoja staļiniskās ārpolitikas un iekšpolitikas metodes, kas rupji pārkāpa starptautisko tiesību normas un principus.

Kā atrast pareizo ceļu, lai atrisinātu šīs sarežģītās problēmas? Kā 1939.gadā, tā 1940.gada Latvijas notikumu vērtējumu varam dot, tikai vispusīgi analizējot tā laika ārpolitiskās aktivitātes. Lietuvas un Igaunijas augstāko padomju komisiju un mūsu republikas komisijas materiālos galvenā uzmanība veltīta tieši šim problēmas aspektam. Es uzskatu, ka mums ne vien jānovērtē ārpolitiskie faktori, bet arī jāizvērtē Latvijas iekšējais politiskais stāvoklis. Bez dziļāka vispusīga pirmskara Latvijas iekšpolitiskā stāvokļa pētījuma nevaram objektīvi novērtēt 1939.-1940.gada notikumus. Nedrīkstam ignorēt faktu, ka 1939.gadā bija sācies otrais pasaules karš, kas vēl tieši neskāra Latviju, tomēr jau atstāja iespaidu uz tās ekonomiku, sarežģīja iekšējās pretrunas, deva stimulu opozīcijai pret Ulmaņa režīmu. Aktivizējās nelegālās Komunistiskās partijas, Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas, Darba jaunatnes savienības darbība, un 1939.gadā tās apvienojās Latvijas Tautas frontē.

Taču atklāti jāatzīst, ka diez vai iekšējās opozīcijas spēki 1940.gadā spētu gāzt Ulmaņa valdību un grozīt sabiedrisko iekārtu. Un tomēr ignorēt 1939.-1940.gada situāciju Latvijas iekšpolitikā mēs nedrīkstam, jo tā ietekmēja Ulmaņa valdības lēmumus ārpolitikas jautājumos.

Atgriežoties pie ārpolitikas problēmām, vispirms nepieciešams novērtēt Neuzbrukšanas līgumu, kas 1939.gada 23.augustā tika noslēgts starp PSRS un Vāciju. Kā zināms, agrāk šis līgums tika raksturots kā tajā situācijā nepieciešams. Tagad noformulēts cits uzskats - ka šis līgums atraisīja rokas agresoram. Sevišķi asi jānosoda protokols par PSRS un Vācijas interešu sfēru dalīšanu, ko parasti sauc par Ribentropa-Molotova paktu, un 1939.gada 28.septembra protokols, kas precizē ietekmes sfēru robežas. Šie protokoli ļoti būtiski skāra latviešu tautas likteni un rupji pārkāpa starptautiskās tiesību normas. Tie jāraksturo viennozīmīgi - tie ir prettiesiski, galīgi amorāli un jāuzskata par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža. Es piekrītu tam līguma un protokolu novērtējumam, ko savā referātā deva biedrs Ķezbers.

Kardināls Latvijas 1940.gada notikumu jautājums ir jautājums par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Daudzus gadus mūsu politiskajā literatūrā dominēja uzskats, ka viss tika lemts ar latviešu tautas brīvprātīgu gribu. Tagad šis uzskats tiek asi kritizēts un noliegts. Daudzi aizrobežu vēsturnieki un starptautisko tiesību speciālisti izteikuši citu viedokli. Baltijas valstis tika pievienotas Padomju Savienībai inkorporācijas ceļā, tas ir, ieslēdzot tās Padomju Savienībā. Piemēram, pie šāda atzinuma nonāca ASV kongresa komisija senatora Tercena vadībā 1954.gadā. Pašlaik stipru atbalstu ieguvis uzskats, ka 1940.gadā Baltijas republikās bija padomju okupācija.

Diez vai tagad, kad pieejami jauni dokumenti, varam runāt, ka vispār nav notikusi iejaukšanās, ka nav bijis rupja starptautisko tiesību normu pārkāpuma attiecībā pret Latviju no Padomju Savienības puses. Mēs nevaram ignorēt ne vien slepenos protokolus, bet arī rupjās ultimatīvās Padomju Savienības prasības, kas tika adresētas suverēnās Latvijas valdībai. Nepavisam ne gadījuma pēc daudzi ārzemju starptautisko tiesību speciālisti un politiķi desmitiem gadu lieto terminu “inkorporācija”. Rietumu juristi un politiķi ņēma vērā lietas faktisko pusi, kad kvalificēja PSRS darbību nevis kā okupāciju, bet gan kā inkorporāciju.

Es uzskatu, ka referātā PSRS darbība attiecībā pret Latviju pareizi kvalificēta kā inkorporācija. Un tomēr jautājums par Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā prasa nopietnu vēsturisku un tiesisku izpēti un objektīvu novērtējumu. Es uzskatu, ka komisijai jāturpina darbs. Jāturpina apspriest šos sarežģītos, strīdīgos jautājumus, meklēt visobjektīvākos novērtējumus, kas atbilstu vēsturiskajai patiesībai. Tas ir nepieciešams, lai beidzot noteiktu Latvijas stāvokli un turpmāko likteni.

Priekšsēdētājs. Tā kā debatēs pieteikušies vairāk nav, debates pārtraucam. Lūdzu. Es gan gaidīju no jums un citiem iesniegumus, bet to nav.

Vārds PSRS tautas deputātam Mavrikam Vulfsonam.

M.Vulfsons.

Es brīnos, ka biedra Ķezbera referātu un biedra Millera uzstāšanos visi, šķiet, uzņēma vienaldzīgi, vai arī es varbūt nepareizi novērtēju to pasivitāti, ko vēroju jūsu vidū. Gribu sacīt, ka šis jautājums, ko mēs tagad izlemsim vai vienkārši pieņemsim zināšanai, vai arī akceptēsim komisijas darbu, ir viens no visasākajiem un visakūtākajiem jautājumiem Latvijas un centra attiecībās. Es domāju, ka ne man, ne arī citiem deputātiem nav bijusi gandrīz neviena saruna ar biedru Gorbačovu, kurā šis jautājums netika skarts. Es domāju, ka tagad, atzīstot pagātni, kaut arī nesaistot to ar pašreizējo brīdi, mēs ar šo paziņojumu speram psiholoģisku un daļēji arī politiski svarīgu un nopietnu soli uz priekšu ne vien ceļā uz Latvijas ekonomisko un politisko suverenitāti, bet arī uz tās neatkarības atjaunošanu nākotnē. Tā tas tiek vērtēts Maskavā, tā to vērtē mūsu tauta Latvijā. Šis jautājums arvien vairāk iegūst šādu nokrāsu tāpēc, ka mēs dzīvojam pavisam īpatnējā laikmetā. Kopš pirmajām dienām, kad mēs sākām runāt par šo problēmu un izvirzījām jautājumu par mūsu nelikumīgo dzimšanu un vēl nelikumīgāko kristīšanu, daudzi notikumi mums likuši domāt, ka viens pēc otra brūk otrā pasaules kara rezultātā ar brutālu varu radītie mākslīgie un pseidosociālistiskie režīmi. Mēs redzam, kā tas ir noticis Polijā un Ungārijā, bet tagad notiek Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Domāju, ka nav tālu tā stunda, kad mēs to redzēsim arī dažās citās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs. Un mēs varam ar lepnumu sacīt, ka te liela nozīme un lieli nopelni ir mūsu vadībai, Gorbačovam un viņa kursam.

Kaut arī Mihails Sergejevičs man reiz izteicās, ka viņa pretinieki apgalvo, ka Gorbačovs piecos gados esot panācis to, kas padomju varas ienaidniekiem neesot izdevies sešdesmit piecos gados, un izdarījis to, ko nespēja izdarīt ne Hitlers, ne Čērčils, ne Trumens, ka viņš esot vājinājis Padomju Savienību, atmodinājis centrbēdzes spēkus, kas radījuši sarežģījumus nacionālajās attiecībās, un mazinājis partijas autoritāti, kritizēdams tās nešķīsto pagātni. Galu galā tagad viņš arī stāvot un it kā vienaldzīgi vērojot, kā sabrūk vai savdabīgi agoniski attīstās Varšavas līgums. Kad Gorbačovs to pieminēja, es atbildēju, ka tie, kas viņam to saka, runā taisnību tādā ziņā, ka viņam te tiešām ir lieli nopelni, taču novērtējums nav pareizs. Viss, kas notiek, ir pozitīvs. Nekad progresīvās cilvēces acīs Padomju Savienības autoritāte nav bijusi tik liela, kā sākot ar to brīdi, kad pie varas stūres nostājās šis īpatnējais, interesanti domājošais un labu gribošais, bet ne vienmēr labu varošais cilvēks.

Šo mazo atkāpi es gribēju izdarīt tādēļ, lai atgādinātu jums, ka lēmums, ko mēs šodien pieņemsim, lai kā mēs to formulētu, ir vēsturisks lēmums. Pirmkārt, tas ir ilgstošas ideoloģiskas cīņas un smagas politiskas cīņas rezultāts. Otrkārt, šis solis, ko mēs speram, nesaskan ar lielās komisijas viedokli. Ja salīdzinām mūsu vēsturnieku grupas sastādīto darba dokumentu ar dokumentiem, ko izstrādājusi PSRS Tautas deputātu kongresa izveidotā komisija, skaidri redzams, cik liels un svarīgs ir veiktais darbs. Mēs pieejam šai problēmai nesalīdzināmi skarbāk un godīgāk nekā tie, kas mums oponē lielajā komisijā. Mums vēl ir konservatīvi spēki, kas apšauba slepenā protokola esamību un, skatoties mums tieši acīs, jautā: vai jūs to esat redzējuši? Šāda dokumenta tiešām nav. Augstākā Padome to nav ratificējusi. Tauta par to nezināja. Kā mēs varam to pasludināt par neesošu, ja neviens to nav redzējis? Šādi vārdi skan no ļoti atbildīgu biedru mutes. Arī ļoti autoritatīvi cilvēki Padomju Savienības vadībā apšauba šī dokumenta autentiskumu, kaut gan to redzējuši visi ārpus Padomju Savienības robežām un, es domāju, atzīst katrs cilvēks Latvijā. Tādēļ šodien, pieņemot lēmumu, mēs skaidri un gaiši sakām, ka mēs stāvam citās pozīcijās.

Diezgan daudzi cilvēki attaisno Neuzbrukšanas paktu kā vienīgo iespēju nodrošināt atelpu un uzskata, ka Staļins un Molotovs bijuši spiesti spert šo alternatīvo soli. Bet mēs savā dokumentā izsakām pretēju viedokli. Būtībā mēs uzsveram, ka Neuzbrukšanas pakts tika parakstīts situācijā, kas pilnīgi atšķīrās no situācijas, kādā tika parakstīti citi neuzbrukšanas pakti. Toreiz bija skaidrs, ka otrais pasaules karš tuvojas un ka tas sāksies pēc nedēļas vai varbūt vēl agrāk. Parakstot šo Neuzbrukšanas paktu, Padomju Savienība aktīvi palīdzēja sākt otro pasaules karu un atraisīja rokas hitleriskajai Vācijai tās uzbrukumam Polijai, labi apzinādamās, ka uzbrukums Polijai ir otrā pasaules kara sākums un ka šis karš izvērsīsies Rietumeiropas un Viduseiropas teritorijā, atstājot Padomju Savienību zināmu laiku ārpus šī konflikta. Tādēļ vaina par kara izraisīšanu gulstas arī uz staļinisko valdību. To mēs pasakām savā dokumentā, un, ja jūs tam piekrītat, jūs varat par to balsot.

Mēs nosodām protokolu no sākuma līdz galam kā netīru laupītāju darījumu, kas ir noteicis mūsu likteni. Mūsu oponenti bieži vien nosoda protokolu kā metodoloģiski nepareizi sastādītu, kā zināmu pārkāpumu attiecībā uz starptautiskajām normām, kā zināmu pārkāpumu attiecībā uz ļeņiniskajiem principiem, bet tajā pašā laikā joprojām atzīst šī protokola pozitīvo nozīmi austrumu frontes nostiprināšanā, bez šaubām, nākamās austrumu frontes nostiprināšanā. Es domāju, mums, pirmkārt, jāsaprot, ka, atzīstot mūsu komisijas lēmumu, jūs atzīstat šo protokolu par noziedzību no sākuma līdz galam gan metodoloģiski, gan pēc būtības, gan pēc satura, gan pēc sekām. Tas ir noziegums no alfas līdz omegai.

Otrkārt, ka tā nozīme austrumu frontes izveidošanā mums Latvijā, vismaz manās atmiņās, ir bijusi pavisam liktenīga. Jo vāciešiem, fašistu armijai, tas bija izdevīgi, ka viņi varēja gūt ieskrējienu šajās Baltijas valstīs, kuru tautas jau sakarā ar staļinisko režīmu bija naida pilnas pret notikušo un vismaz daļēji varēja nostāties hitleriešu pusē.

Es bieži domāju par to, kādu zaudējumu mums nodarīja viss šis 1939.gada pasākums. Pēc tam sekoja deportācijas, tik daudz cilvēku likteņi tika izpostīti, jau tūlīt sākās aresti un staļinisma trakošana. Tikai šis protokols, faktiski tikai šī rīcība un vēlākie staļinisma izpaudumi mūsu zemē panāca to, ka latviešu tauta, latviešu strēlnieki, kas tradicionāli vienmēr bija noskaņoti pret vāciešiem un konkrēti šajā gadījumā pret Ostlandes iekarotājiem, būtu cīnījušies līdz pēdējam asins pilienam, visu šo netaisnīgo notikumu rezultātā tika piespiesti, uzkūdīti iet kopā ar vissenāko, visbīstamāko latviešu tautas ienaidnieku un karot pret antihitlerisko koalīciju. Es speciāli lietoju šo vārdu. Nevis pret krieviem, nevis pret Padomju Savienību. Šis karš bija netaisnīgs vispirms tāpēc, ka tas bija karš pret antihitlerisko koalīciju Hitlera labā. Arī par to liela daļa vainas jāuzņemas tiem, kas parakstīja šo dokumentu.

Un pēdējais. Tas varbūt ir pats svarīgākais. Es gribu jums pateikt, ka mūsu oponenti visā Padomju Savienībā diez vai uzņems šo mūsu atzinumu ar lielu prieku. Viņi uzskata, ka nav ne vien dialektiska, bet vispār nav nekāda sakara starp protokolu, kas tika parakstīts pulksten divos naktī 1939.gada 24.augustā, un visu to, kas sekoja pēc šī notikuma. Jā, protokols tika parakstīts, bet tas bija nodomu protokols, viņi saka. Šie nodomi varēja piepildīties un varēja nepiepildīties. Baltijas valstīs, Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, bija nobriedusi revolucionāra situācija, kurā varēja vai potenciāli varēja gāzt autoritāros režīmus. Sarkanās armijas nejauša ienākšana tieši tai laikā varbūt kā pasīvs faktors varēja sekmēt šos notikumus. Tātad runa ir par padomju varas leģitimāciju. Vai mēs to leģitimēsim ar visiem tiem pasākumiem, kas sekoja pēc Sarkanās armijas 100 tūkstoš vīru lielā kontingenta ienākšanas Latvijā, pēc Višinska rīcības un visām mahinācijām ap vēlēšanām, pēc nekonstitucionāli ievēlētas Saeimas nekonstitucionāla lēmuma, vai arī uzskatīsim, ka šī vara ir radīta ar varu, ar varmācību, ar tā spēka lietošanu, kuru mēs izjutām 1940.gadā. Ar to es negribu skart pašreizējo reālo stāvokli. Nepārprotiet mani, runa ir par vēsturi, bet vēsturi nevar no šāsdienas vienkārši atraut un pārgriezt kā lenti. Mēs apzināmies, ka visa mūsu tauta to sapratīs ne vien kā vēstures nosodījumu, bet arī kā lēmumu cīnīties pret unitārismu. Mums saka: jūs esat dzimuši, tāpat kā mēs Krievijā, tad, kad ir dzimusi padomju vara, ar Oktobra revolūciju. Latvijā, Igaunijā un Lietuvā vara ir dzimusi ar 1940.gada revolūcijām. Mēs esam citādāk dzimuši, un mēs gribam arī citādāk dzīvot. Kādā veidā, cik tālu mūsu ceļi ies kopā - tas ir jautājums, kuru izšķirs nākotne. Bet mēs negribam unitāru dzimšanu un negribam unitāru dzīvošanu.

Priekšsēdētājs. Vārdu lūdz deputāte Alīda Vija Artmane, PSRS tautas skatuves māksliniece.

A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).

Es neesmu vēsturniece, tāpēc varu runāt tikai kā šī laikmeta audzēkne, jo mana apzinīgā dzīve ir pagājusi tieši padomju laikā. Es varu runāt latviešu tautas vārdā, to cilvēku vārdā, kas ir centušies strādāt Latvijas labā. Vienalga, vai mēs to saucam par Padomju Latviju, ja kādam nepatīk, ka mēs to saucam par Latviju. Mūsu literatūra tiek tulkota daudzās Padomju Savienības valodās. Agrāk tā nekad netika tik ļoti tulkota. Ļoti žēl, ka tā ir tik maz tulkota citās pasaules valodās. Ir lielākas tautas, kuru literatūra var iet priekšgalā un pretendēt uz pirmo tulkojumu.

1939.gadā mēs vēl bijām bērni, mēs varējām to īsti nesaprast. Bet es jums gribēju teikt, ka dziļi atmiņā neizdzēšams ierakstījies tas lietainais rīts, kad pa mūsu ceļiem ienāca cilvēki zaļganos frenčos, kirzas zābakos. Ienāca klusi, slepus, slapstīdamies. Un, protams, tam bija arī jūtamas sekas, pirmās represijas un tā tālāk. Tas, ko tauta ir pārdzīvojusi, visiem ir zināms. Mēs varam norakstīt Staļina represiju laikā kritušos, bojā gājušos cilvēkus, karā kritušos, to mēs varam norakstīt savā piemiņas grāmatiņā, nevis norakstīt viņus no dzīves kā nebijušus. Mēs varam viņu priekšā pieminekļus taisīt, karogus klāt pār viņiem, mēs varam darīt visu ko, taču tautā tas paliek kā neizdzēšams noziegums.

Šodien mēs esam sagaidījuši tādu dienu, kad varam runāt brīvi un būt atklāti. Es domāju, tas ir neatgriežami, mēs paliksim atklāti arī turpmāk. Un nekas mūs nepiespiedīs klusēt, jo tagad mēs esam apjēguši, ka citādi vairs nevaram un nedrīkstam dzīvot.

Mūsu PSRS Augstākās Padomes deputātu cīņa par to, lai pierādītu, vai Latvija ir okupēta vai brīvi pievienojusies, ir tik smaga un grūta. Ja var ar tik lielu naidu uzņemt šo mūsu tieksmi pēc patstāvīgas, suverēnas Latvijas valsts, kas netaisās nostāties pret citām tautām nekādās naidīgās pozīcijās, tad es kā cilvēks, kas visu mūžu nodarbojies ar psiholoģisko analīzi, varu teikt, ka šī lieta ir absolūti netīra. Un skaidrs, ka tā ir okupācija. Pretējā gadījumā tas netiktu uzņemts ar tādu naidu.

Es ļoti daudz tiekos ar cilvēkiem pasaulē un ārkārtīgi priecājos, ka tagad mēs, aizbraukuši uz kādu valsti, sarunādamies krieviski, vairs neklusinām balsis un uz mums vairs nav vērsti naidīgi skatieni. Tas viss noticis, pateicoties šai pārbūves programmai un milzīgajai autoritātei, kāda ir radīta ap biedru Gorbačovu. Bet, ko rada biedra Gorbačova pretinieki, - to viņi paši neaptver. Ar šādu biedra Gorbačova pārkārtošanās politikas kritiku un pretnostādni mēs taču dzenam visu Padomju Savienību kaunā. Mēs pat riskējam, ka vienā jaukā dienā varam visu šo lielo valsti izolēt no pasaules. To ir ļoti viegli izdarīt. Es laikam to esmu izjutusi un sapratusi līdz galam.

Es gribu teikt, ka pie šiem dokumentiem, bez šaubām, vajag strādāt. Es tikai neredzu nekādu cerību, ka tie drīzā laikā un labprātīgi tiks atzīti kā fakts. Lai nu kā, es domāju, mums, kas šeit esam dzimuši un dzīvojuši, kas kopā ejam un strādājam, vajag cilvēciski saprast vienam otru un tomēr vienoties par vienu kopīgu pozīciju, par suverēnu republiku, brīvu Latviju, par saimniecisko patstāvību un savu nacionālo kultūru.

Priekšsēdētājs. Vārdu lūdz PSRS tautas deputāts Vitālijs Soboļevs, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas otrais sekretārs.

V.Soboļevs.

Jautājums, kas šodien tiek aplūkots informācijas kārtībā, neapšaubāmi pelna daudz lielāku uzmanību, jo runa ir par vēstures patiesību, par to, kā vēsture veidojusies. Un mums nu tagad, pēc piecdesmit gadiem, tā ir jānovērtē. Atklāti jāsaka, tas notiek pretrunīgi. Man šķiet, ka izveidotā komisija neapšaubāmi ir veikusi lielu darbu, par to te jau runāja arī biedrs Ķezbers. Tāpat mēs uzmanīgi noklausījāmies biedra Millera un iepriekšējo runātāju uzstāšanos, biedra Vulfsona un Vijas Artmanes runas.

Ko es gribētu teikt? Vēstures pamatā tiešām ir dokumenti, un šiem dokumentiem visi jāpārliecina, vai viens vai otrs vēstures fakts ir pareizs. Tikai tagad var pareizi interpretēt vēstures notikumus, ja tie tiek aplūkoti visā daudzveidībā un savstarpējā sakarībā. Man šķiet, ka komisijas darbā pārsvarā bijusi vienpusība. Un galvenais mērķis - pierādīt, vai Latvijas iekļaušanās PSRS sastāvā bija brīva, likumīga vai arī nelikumīga. Un šai ziņā es piekrītu biedram Milleram, šai ziņā mani nepārliecināja.

Un uz ko vēl gribētos vērst uzmanību. Šis vēstures notikums tiek vispār atrauts no visas Padomju Savienības, un Staļins tiek identificēts ar padomju tautu. Es domāju, ka arī tā ir liela metodoloģiska kļūda, un secinājumi, kas patlaban tiek izdarīti Baltijas republikās, izraisa bažas ne tikai republikas iedzīvotājiem vien, jo šajā dokumentā nav ņemta vērā tā laika starptautiskā situācija un, kā jau pareizi tika atzīmēts, netiek ņemta vērā arī pašas republikas iekšējā dzīve. Tāpēc, es domāju, šajā ziņā pieejas ir jāmaina. Un šajā sakarā, manuprāt, vēl ir ļoti daudz jāstrādā.

Man šķiet, ka šis jautājums nav vienkārši Augstākās Padomes izveidotās komisijas darba jautājums. Tas neapšaubāmi ir konstitucionāls jautājums. Jo pēc tam, kad republika iestājās PSRS sastāvā, ir pagājuši jau apmēram piecdesmit gadi. Un republika ietilpst Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā kā līdztiesīga un suverēna locekle. Mūsu republikas kā padomju federācijas locekles tiesisko statusu nosaka PSRS Konstitūcija un Latvijas republikas Konstitūcija.

Padomju Savienībā brīvprātīgi apvienojušās padomju republikas, kurām ikvienai tiek saglabātas tiesības brīvi izstāties no savienības. Šis princips un šīs tiesības bija paredzētas 1936.gada PSRS Konstitūcijas 13. un 17.pantā. Šī Konstitūcija bija spēkā tai laikā, kad Latvija iestājās savienībā. Šīs tiesības ir paredzētas pašlaik spēkā esošās PSRS Konstitūcijas 70. un 72.pantā. Šī Konstitūcija tika pieņemta arī ar Latvijas PSR līdzdalību. Tādā pašā veidā arī mūsu republikas Konstitūcijā ir norādīts uz brīvprātības principiem, kas raksturo mūsu apvienošanos ar citām savienotajām republikām. Tāpēc, man šķiet, nav arī pietiekami argumenti, lai pieņemtu lēmumu grozīt mūsu republikas valstiski tiesisko statusu, balstoties uz Latvijas PSR Konstitūciju un PSRS Konstitūciju, tas ir, tiem aktiem, uz kuru pamata ir iespējams likumīgi izlemt šo jautājumu, nemaz jau nerunājot par secinājumiem, kurus izdarījusi komisija, ko Augstākā Padome izveidoja ar uzdevumu dot vēsturiski tiesisku vērtējumu 1940.gada notikumiem. Man kā PSRS tautas deputātam nācās kopā ar visiem mūsu deputātiem piedalīties pirmajā kongresā, un mēs ievēlējām komisiju, kam mēs uzticamies. Un es nezinu, kāpēc te biedrs Vulfsons sacīja, ka šī komisija neko neizlemšot. Manuprāt, apmēram 70 procenti komisijas locekļu ir deputāti no Baltijas. Vispār šī speciālā komisija savu darbu vēl nav beigusi.

Tagad ir paziņots par otrā Tautas deputātu kongresa sasaukšanu. Un šajos apstākļos diezin vai var atzīt par ētisku tiklab no politiskā, kā arī no valstiskā un tiesiska viedokļa pašu faktu, ka Baltijas komisijas pasteidzas pieņemt šādus vērtējošus paziņojumus. Jo šo jautājumu tomēr izlems Tautas deputātu kongress, kurā būs tautas deputāti no visas Padomju Savienības. Šis jautājums ir svarīgs ne tikai Latvijai un Baltijas republikām kopumā vien. Tas skar arī citas republikas, faktiski visu savienību. Jo vairāk tāpēc, man šķiet, nav izslēgta iespēja, ka PSRS tautas deputātiem šī mūsu rīcība var likties kā mēģinājums izdarīt spiedienu uz PSRS tautas deputātu komisiju. Domāju, ka demokratizācijas un atklātuma apstākļos diezin vai vajadzēja izmantot šādu apkārtceļu. Tāpēc es ierosinu piekrist tiem priekšlikumiem, kas te tika izteikti, pieņemt zināšanai komisijas paveikto darbu un uzdot tai turpināt darbu - un tieši tai virzienā, par kuru es te runāju. Pat pašā komisijā ir domstarpības, bet tas attiecas uz vēstures aspektiem. Kad mēs pieņemam lēmumus, es vienmēr esmu domājis par to, ka varbūt paies daži gadi vai varbūt pavisam īss laika sprīdis, kad nosodīs mūs. Tāpēc katrā ziņā ir nepieciešama precizitāte un objektivitāte. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vēstures pieredze mums to māca. Un es domāju, ka mūsu komisija ir tiesīga nodot dokumentus un secinājumus savienības komisijai, kurā strādā mūsu biedri. Manuprāt, šodien nav iespējams izdarīt galīgos secinājumus un darbs ir jāturpina.

Priekšsēdētājs. Es kā komisijas loceklis gribētu izteikt mazu repliku, Vitālij Pavlovič. Mūsu komisijas dokumentos un biedra Ķezbera runā nevienā vietā nav pat miņas no mēģinājumiem staļinisko režīmu un Staļinu identificēt ar padomju tautu.

V.Soboļevs. Komisijā nē, bet runā tas bija. Biedra Vulfsona runā.

Priekšsēdētājs. Negribētu, ka šo jautājumu mēs tālāk sāktu apspriest emocijās, tāpēc, ja būtu kādi konkrēti priekšlikumi, tad varbūt ar tiem vajadzētu mums uzstāties. Lūdzu.

J.Barkāns.

Mans priekšlikums ir šāds. Būs nepareizi atcelt šo komisiju kā tādu, kas ir veikusi tikai sev vajadzīgu darbu. Tāpēc ierosinu atzīt par pareiziem visus komisijas slēdzienus, un, ja mēs to atzīsim, tad sesijas vārdā iesniegt PSRS komisijai attiecīgu dokumentu. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Biedri! Šo priekšlikumu vajadzētu tomēr precizēt. Tā kā es pats esmu darbojies šajā komisijā, zinu, ka šis darbs nav tik vienkāršs, ka var noklausīties un momentā visu akceptēt. Es katrā ziņā ierosinātu reizē ar tiem priekšlikumiem, kuri šeit ir, atbalstīt komisijas atzinumu. Ja mēs gribam šos atzinumus akceptēt, tad katrā ziņā komisijas locekļiem ētisks būtu tas moments, ka mums ar visiem neskaitāmiem materiāliem, ar kuriem daudzi komisijas locekļi pat neiepazinās, jo to ir tik daudz, un visu darba smagumu uz saviem pleciem nācās iznest darba grupai, tas ir, mūsu vēsturniekiem. Tāpēc varbūt ar saviem pieņemtajiem lēmumiem šodien mums vajadzētu izsvērt tieši pašu formulējumu kā tādu. Un līdzās jau izteiktajam priekšlikumam vai diviem jau izteiktajiem priekšlikumiem es ieteiktu, ja mēs runājam par priekšlikumiem, kādā veidā mums šo jautājumu apspriešanu šeit, Augstākajā Padomē, pabeigt. Es ierosinātu atbalstīt komisijas atzinumu un uzdot tai turpināt to dokumentu un vēsturisko apstākļu pētīšanu, kuri saistīti ar PSRS un Vācijas 1939.gada līgumiem un to sekām.

Otrs. Komisijas atzinumu nosūtīt PSRS Tautas deputātu kongresam, lai to savā darbā izmantotu izveidotās PSRS un Vācijas 1939.gada Neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās novērtēšanas komisija. Es vēlreiz gribētu pasvītrot to lielo lomu, ko tieši vēsturiskā, faktoloģiskā materiāla izpētē un varbūt zināmā mērā jau pašreiz klasifikācijā veikusi komisija. Un visi deputāti, kuriem mūsu komisijas izteiktie formulējumi liekas nepietiekami precīzi vai nebalstīti uz faktoloģisko materiālu, visus šos materiālus var saņemt - un vēsturnieki varbūt ievadītu šajā darbā - un iepazīties ar tiem. Un šī darba grupa, mūsu vēsturnieki lūdz arī trešo punktu. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei izstrādāt priekšlikumus par attiecīgo dokumentu sēriju izdošanu - par Latvijas republikas ārpolitiku 1918.-1940.gados, tās Ministru Kabineta darbību 1918.-1940.gados un Latvijas Komunistiskās partijas darbību 1939.-1941.gados. Tātad ir runa par to, lai tie tiktu publicēti un ne tikai lai komisija varētu vērtēt, spriest, domāt un izdarīt savus secinājumus, bet arī lai ar tiem iepazītos sabiedrība. Jo, ja mēs atklāti vērtējam tik traģiskas lappuses mūsu vēsturē, arī faktoloģisko un vēsturisko materiālu, mums tie atklāti ir jāpublicē. Ja nav citu priekšlikumu, mēs varētu arī ar to pabeigt debates un nobalsot. Nav iebildumu?

Tātad ir trīs priekšlikumi. Pirmais priekšlikums, ko iesniedza komisija un par ko jau izteicās biedrs I.Ķezbers, un es tikai paplašinātā veidā tikko nolasīju jums šo projektu. Otrs projekts. To piedāvā deputāts Vitālijs Soboļevs. Tas, īsumā varētu teikt, tiek formulēts šādi - pieņemt zināšanai. Trešais projekts, ja jūs, biedri Barkān, to neatsaucat, ir - akceptēt atzinumus. Tādā kārtībā, kādā tie ir ienākuši, arī balsojam.

A.V.Artmane. Vai nevar trešo ar pirmo apvienot - akceptēt un turpināt utt.

Priekšsēdētājs. Acīmredzot es atkal izsakos ne visai precīzi, un tāpēc jūs nesaprotat lietas būtību. Ir atšķirība starp “atbalstīt komisijas atzinumu” un “akceptēt komisijas atzinumu”. Es, manuprāt, jums izskaidroju lietas būtību. Es nebūt neizslēdzu iespēju, ka nākamajā vai aiznākamajā sesijā tiks pieņemts lēmums akceptēt. Es neesmu tik gaišredzīgs, lai noteiktu, kas būs pēc mēneša vai diviem mēnešiem. Bet šobrīd, šajā stadijā, kādā atrodamies mēs, lielākā daļa deputātu šajā zālē, ar faktoloģiskā materiāla izpēti, savu attieksmi, komisija ieteica formulējumu - “atbalstīt komisijas atzinumu”.

Tātad balsojam tādā kārtībā, kādā ir saņemti šie priekšlikumi, lai nebūtu vēlreiz nekādi pārkāpumi, jo es jūtu, ka es varbūt tiešām dažreiz neprecīzi noformulēju līdz galam, jo to ir grūti izdarīt. Es vēlreiz nolasu to lēmuma projektu, ko iesaka komisija. “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Atbalstīt komisijas atzinumu un uzdot tai turpināt dokumentu un vēsturisko apstākļu pētīšanu, kuri saistīti ar PSRS un Vācijas 1939.gada līgumu un tā sekām. 2. Komisijas atzinumu nosūtīt PSRS Tautas deputātu kongresam, lai to izmantotu izveidotās PSRS un Vācijas 1939.gada Neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās novērtēšanas komisijai savā darbā. 3. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei izstrādāt priekšlikumus attiecīgo dokumentu sēriju par Latvijas republikas ārpolitiku, tās Ministru Kabineta darbību 1918.-1940.gados un Latvijas Komunistiskās partijas darbību 1939.-1941.gados izdošanu.” Tāds ir priekšlikums. Tagad maza detaļa. Kā uzskata deputāti, mūsu sesijas dalībnieki? Vai komisijas locekļiem vajadzētu balsot, vai viņiem tomēr vajadzētu atturēties?

Balsot visiem. Skaidrs. Tad, lūdzu, kas ir par šā lēmuma projektu, ko tikko es nolasīju, lūdzu balsot. No šejienes skatoties, liekas, ka vairākums. Varbūt tad nelūgsim saskaitīt. Lūdzu, nolaidiet. Kas ir pret? Kas atturas? Tātad pret ir 8 un atturas 18. Ar balsu vairākumu tiek pieņemts šis projekts.

Bet mums jābalso arī par citiem, jo tie, kas ir iesnieguši savu projektu, ir tiesīgi to pieprasīt. Balsošanas kārtība un jūsu personīgā attieksme, es ceru, jums ir skaidra. Tādā balsošanas sistēmā, kāda šeit pašreiz veidojas, mēs izsakām savu attieksmi pret visiem trim.

Otrais mums bija: “pieņemt zināšanai”. Kas ir par tādu priekšlikumu, lūdzu balsot. Lūdzu, saskaitiet, kas ir par. Kas ir pret? Es domāju, ka jūs saprotat - ir divas iespējas - var balsot pret vai atturēties. Kas ir pret? Kas atturas? Saskaitiet. Balsošanas rezultāti ir šādi: par - 29, pret - 129, atturas - 47.

Tagad trešais priekšlikums - akceptēt komisijas atzinumus. Kas ir par, lūdzu, balsojiet. Saskaitiet. Kas ir pret? Kas atturas? Balsošanas rezultāti ir šādi: par - 6 balsis, pret - 80, atturas 131 deputāts.

Es vēlreiz paskaidroju, ka pieņemts pirmais projekts, ko es nolasīju. Jautājumu nav? Nav.

Pārejam pie nākamā dienas kārtības jautājuma. Es gribētu jūs lūgt izskatīt, jo šeit ir tīri organizatoriski jautājumi, un, es domāju, mēs īsā laika posmā varam tos izskatīt un tad būtu pusdienas pārtraukums. Nav iebildumu? Tad nākamais jautājums ir par Latvijas PSR veselības aizsardzības ministru. Vārds Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam PSRS tautas deputātam Vilnim Edvīnam Bresim.

V.E.Bresis.

Biedri deputāti! Ir saņemts iesniegums no Latvijas PSR veselības aizsardzības ministra biedra Vilhelma Kaņepa par viņa atbrīvošanu no ministra pienākumiem sakarā ar aiziešanu pensijā. Šai sakarībā iesniedzu priekšlikumu atbrīvot biedru Vilhelmu Kaņepu no Latvijas PSR veselības aizsardzības ministra pienākumiem un nobalsot manu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vai šai sakarā ir kādi jautājumi? Tad lūdzu balsot par biedra Breša priekšlikumu. Kas par? Paldies. Kas pret? Kas atturas? Divi. Lūdzu, biedri Bresi, tālāk.

V.E.Bresis. Biedri! Vilhelms Kaņeps republikas veselības aizsardzības orgānos strādā no 1949.gada, bet par republikas veselības aizsardzības ministru - no 1962.gada. Šajā sakarībā republikas valdības un, es ceru, arī jūsu vārdā sirsnīgi pateicos biedram Kaņepam par viņa pašaizliedzīgo darbu republikas iedzīvotāju veselības aizsardzībā un novēlu biedram Kaņepam labu veselību, možu garastāvokli un arī turpmāk nežēlot savu enerģiju un bagātās zināšanas republikas medicīnas attīstībā. (Aplausi.)

Biedri deputāti! Izsaku priekšlikumu - par republikas veselības aizsardzības ministru apstiprināt biedru Edvīnu Platkāji un sniedzu viņa biogrāfiju.

Priekšsēdētājs. Biedri Bresi! Biogrāfija mums visiem ir. Ja jūs gribat viņu raksturot, tā ir cita lieta.

V.E.Bresis. Ja deputātiem tā ir, tad es to nedaru. Vienīgais, ko es vēlētos piebilst. Gatavojot savu priekšlikumu, esmu konsultējies ar daudziem veselības aizsardzības darbiniekiem mūsu republikā un, atklāti sakot, esmu saņēmis priekšlikumus, kuru absolūtais vairākums izsaka domu, ka mūsu republikā galvenais pretendents šim amatam ir Edvīns Platkājis. Atļaujiet man īsumā minēt divas vēstules, kuras esmu saņēmis pēdējā laikā un kuras tāpat raksturo manis teikto: “Mēs, Stučkas rajona medicīnas darbinieki, kategoriski pieprasām par veselības aizsardzības ministru apstiprināt docentu Platkāji.” Tāpat līdzīga vēstule ir saņemta no Ogres rajona medicīniskajiem darbiniekiem. Vēl šodien man atsūtīja vairākas telegrammas par šo pašu tematu. Un es jūtu, ka arī auditorija ir nobriedusi lemt šo jautājumu, tāpēc es tālāk neaģitēšu. Pāriesim pie jautājumiem, ja tie būs man vai arī Edvīnam Platkājim.

Priekšsēdētājs. Varbūt tādā kārtībā - vispirms jautājumus biedram Bresim.

(No zāles: Vai ārstu biedrība ir apstiprinājusi šo jautājumu, un kādas ir viņu domas?)

V.E.Bresis. Ārstu biedrība arī neiebilst pret šādu risinājumu.

Priekšsēdētājs. Vēl kādi jautājumi biedram Bresim? Nav. Paldies.

Biedri Platkāji! Nāciet, lūdzu, šurp uz tribīni! Lūdzu, kādi ir jautājumi? Nav. (Aplausi.)

Godātie deputāti! Vispirms pieņemsim lēmumu un atkarībā no tā tad arī izteiksim savu attieksmi. Paldies, sēdieties. Vai ir citi priekšlikumi? Ja ir, tad tie, protams, ir jārisina ar Ministru Padomes priekšsēdētāja starpniecību. Bet pašreiz mums Ministru Padomes priekšsēdētājs ir ieteicis izskatīt biedra Platkāja kandidatūru. Kas ir par, lūdzu balsot. Kas pret? Kas atturas? Tātad lēmums par Latvijas PSR veselības aizsardzības ministru biedra Platkāja personā ir pieņemts vienbalsīgi. Apsveicam un vēlam jums labas sekmes. (Aplausi.)

Tālāk mums, kā norunājām, vēl ir jautājumi, kas saistīti ar šeit uzaicinātajiem biedriem. Un tāpēc ir priekšlikums izskatīt jautājumus par dažu Latvijas PSR rajonu tautas tiesnešu ievēlēšanu. Šai sakarā vārds Viktoram Skudram, Latvijas PSR tieslietu ministram, PSRS tautas deputātam.

V.Skudra.

Godātie deputāti! Pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 152.pantu, kurā norādīts, ka rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas tiesnešus ievēlē Latvijas PSR Augstākā Padome, republikas Tieslietu ministrija rekomendē ievēlēt par tautas tiesnešiem šādus kandidātus: par Rīgas rajona tautas tiesnesi ievēlēt Jāni Bērzlapu.

Priekšsēdētājs. Kādu kārtību jūs mums piedāvājat?

V.Skudra. Pagājušajā reizē kandidāts atnāca šeit priekšā. Ja viņam tika uzdoti jautājumi, viņš atbildēja. Tad par viņu tika nobalsots.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, nāciet šurp.

V.Skudra. Visiem deputātiem ir izsniegtas īsas izziņas.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai ir kādi jautājumi? Nav jautājumu. Tad, lūdzu, balsosim. Kas par? Kas pret? Atturas? Vienbalsīgi. Vēlam sekmes jūsu darbā! (Aplausi.)

V.Skudra. Par Rīgas pilsētas Ļeņina rajona tautas tiesnesi ievēlēt Voldemāru Čiževski.

Priekšsēdētājs. Ja ir jautājumi, uzdodiet tos. Ja ir kādi iebildumi vai citi ierosinājumi, lūdzu, izsakiet. Ja tādu nav, tad balsojam. Kas par? Kas pret? Atturas? Arī nav. Apsveicam! Arī vēlam jums labas sekmes. (Aplausi.)

V.Skudra. Par Balvu rajona tautas tiesnesi ievēlēt Diānu Dumbri.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi jautājumi? Paši balvēnieši ir par. Lūdzu balsot. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Nav. No sirds vēlam arī jums šajā grūtajā un atbildīgajā darbā labus panākumus! (Aplausi.)

V.Skudra. Par Rīgas rajona Ļeņingradas rajona tautas tiesnesi ievēlēt Laimu Eihi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, jautājumi, ierosinājumi, priekšlikumi? Lūdzu, kas par - balsojiet. Kas pret? Nav. Atturas? Arī nav. No sirds vēlam jums labus panākumus darbā. (Aplausi.)

V.Skudra. Par Jūrmalas pilsētas tautas tiesnesi ievēlēt Juri Freimani.

Priekšsēdētājs. Lūdzu jautājumus, ierosinājumus, priekšlikumus. Kas par ievēlēšanu? Kas pret? Atturas? Nav. Vēlam jums labus panākumus darbā (Aplausi.)

V.Skudra. Par Valmieras rajona tautas tiesnesi ievēlēt Edīti Knēģeri.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi ir jautājumi, priekšlikumi, ierosinājumi? Nav. Tad, lūdzu, balsosim. Kas par to, lai ievēlētu? Kas ir pret? Kas atturas? Vēlam jums labas sekmes darbā. (Aplausi.)

V.Skudra. Par Rīgas rajona tautas tiesnesi ievēlēt Zinaidu Lagzdiņu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi ir jautājumi? Mums jau izveidojusies tradīcija neuzdot jautājumus.

V.Skudra. Pagājušajā reizē tika uzdots jautājums - vai pārvalda abas valodas.

Priekšsēdētājs. Ir jautājumi vai priekšlikumi? Ievēlēt. Tad, lūdzu, balsojiet. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Nav. Vēlam sekmes jūsu darbā. (Aplausi.)

V.Skudra. Par Ventspils pilsētas tautas tiesnesi ievēlēt Edgaru Lapsiņu, kurš ģimenes apstākļu dēļ, kā man zināms, uz sesiju ierasties nespēja, bet Tieslietu ministrija rekomendē apspriest viņa kandidatūru.

Priekšsēdētājs. Kādas ir jūsu domas? Atbalstīt Tieslietu ministrijas priekšlikumu? Tad, lūdzu, balsosim. Kas par to, lai ievēlētu? Kas pret? Atturas? Arī nav. Arī vēlam labas sekmes darbā.

V.Skudra. Un visbeidzot par Jelgavas pilsētas tautas tiesnesi ievēlēt Ingunu Preisi.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi jautājumi? Varbūt tūlīt balsosim? Kas par? Kas ir pret? Un atturas? Nav. Vēlam jums labas sekmes. (Aplausi.)

Tad vēl ir jautājums par dažu Latvijas PSR rajonu tautas tiesu tautas piesēdētāju ievēlēšanu.

V.Skudra. Sakarā ar to, ka 1989.gada novembrī-decembrī izbeidzas Latvijas PSR tautas tiesu piesēdētāju pilnvaras un, pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 152.pantu, kur noteikts, ka visas tiesas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā izveido, ievēlējot tiesnešus un tautas piesēdētājus, republikas Tieslietu ministrija lūdz noteikt Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas piesēdētāju vēlēšanas 1990.gada janvārī, februārī un līdz jaunā sastāva tautas piesēdētāju ievēlēšanai pagarināt esošo tautas piesēdētāju pilnvaras.

Priekšsēdētājs. Tātad jums ir nolasīts lēmuma projekts. Es to neatkārtošu. Vai ir jautājumi šai sakarā? Nav. Kas par piedāvāto lēmumu, lūdzu balsot. Kas pret? Un kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts. Paldies.

Tagad starpbrīdis. Pēc reglamenta mums paredzēts pusdienu pārtraukums vienu stundu. Tomēr sestdienai viena stunda ir par daudz, tāpēc pārtraukums uz 35 minūtēm.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Mums vēl jāizskata diezgan daudz jautājumu, bet es ceru uz mūsu operativitāti, radošu un konstruktīvu pieeju, ka tajā laikā, kuru mēs esam ieprojektējuši, mēs šos jautājumus izskatīsim.

Varbūt sāksim ar jautājumu, ko mēs iekļāvām darba kārtībā, - par dārzkopības kolektīvu darbību Rīgas un Limbažu rajonos. Sesija bija uzdevusi komisijai pētīt šos jautājumus, un tāpēc tagad vārds ziņojumam šai jautājumā ir mūsu izveidotās komisijas priekšsēdētājam deputātam Leonīdam Abelam.

L.Abels (Saulkrastu 281.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es burtiski nedaudz pakavēšos pie tā, kāpēc tika izveidota komisija. Ņemot vērā dārzkopības sabiedrību lielo koncentrāciju Rīgas rajona Saulkrastu ciematā un Limbažu rajona Skultes ciema padomē, kas radīja papildu sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas, republikas Augstākā Padome izveidoja komisiju republikas Augstākās Padomes 19 deputātu sastāvā, lai iepazītos un izskatītu šos jautājumus un iesniegtu republikas Ministru Padomei šīs radušās situācijas tālākai risināšanai sešās jaunizveidotajās dārzkopības sabiedrībās.

Komisija uzklausīja ieinteresētās puses, plaši iesaistot sabiedrību un apkārtējās vides aizsardzības aktīvistus, un secināja, ka cēlonis ir ne tikai tas, ko izklāsta vietējie iedzīvotāji, kā arī dārzkopības sabiedrību organizēšanā ieinteresētie kolektīvi, bet gan vietējo iedzīvotāju pretenzijas - sociālā stāvokļa pasliktināšanās minētajā reģionā, pārtikas produktu nodrošinājuma pasliktināšanās pavasara, vasaras un rudens periodā, kā arī zemes gabalu īpašnieku egoistisko interešu dominēšana pār to iedzīvotāju interesēm, kuri dzīvo minētajā reģionā, bieži vien ekoloģiski analfabētiskā saimniekošana šajos dārzkopības kooperatīvos, kā arī patērētāja attieksme pret apdzīvojamo vidi, dažreiz pat ņirgāšanās par apkārtējo faunu, ūdenskrātuvēm un mežiem.

Es burtiski dažos vārdos varu jums minēt piemērus, ka komisija ļoti rūpīgi un ne vienreiz vien, pētot šo jautājumu, iepazinās ar tiem kooperatīviem, kuri iekārtoti minētajā apvidū - Saulkrastos un Skultes ciema padomes teritorijā. Pašlaik tā nav ne palīdzība, ne pārtikas problēmas risinājums. Konkrētajā gadījumā te uz 0,6 hektāra lieliem zemes gabaliņiem uzbūvētas divu un trīs stāvu savrupmājas, garāžas, pirtis, palikuši mazi zemes gabaliņi, kur viss ir nobetonēts, noasfaltēts, kā arī noklāts ar šķembām. Praktiski tās ir kapitālas celtnes. Un blakus vietējie iedzīvotāji, redzēdami būvēšanos un minēto celtņu straujo palielināšanos, dabiski, uztraucas. Jo tas notiek laikā, kad Skultes ciema padomes teritorijā, kas izdalīta četriem jauniem dārzkopības kooperatīviem, mehanizatoru un slaucēju mājas, lopkopības fermas nonākušas tādā nabadzībā, ka šīs trīsdesmit, četrdesmit gadus vecās celtnes brūk kopā. Tāpēc vietējie iedzīvotāji, dabiski, ieradās ar sūdzībām ne tikai agrāk, bet arī mūsu komisijas darba laikā par to, ka blakus notiek dārzkopības kooperatīvu celtniecības paplašināšanās, bet tai pašā laikā vietējie iedzīvotāji nevar iegādāties vai sadabūt celtniecības materiālus kaut vai to pašu māju remontam, kurās viņi pašlaik dzīvo.

Komisija uzskata, ka mūsu republikas Ministru Padomes 1988.gada 4.novembrī pieņemtais 366.lēmums un 1989.gada 12.janvārī pieņemtais 5.lēmums galvenokārt norāda uz nopietniem trūkumiem kolektīvās dārzkopības un sakņkopības attīstībā. Tomēr minēto lēmumu pārliekā reglamentācija, vietējo padomju un saimniecisko orgānu domas nepietiekama ņemšana vērā un nenovērtēšana radīja no viņu puses pretestību un vēlētāju pamatotas sūdzības.

Paskaidrošu, kas te par lietu. Pieņemot šos lēmumus, kuros ir norādīti termiņi - tie vai citi - un praktiski tiem vajadzēja būt izpildītiem jau līdz 1989.gada 1.jūlijam, bet tie vēl līdz šim nav izpildīti, Ministru Padome, es vēršu jūsu uzmanību tieši uz to, ka Ministru Padome saviem vadošajiem darbiniekiem, bet nevis aparātam, nedeva minēto lēmumu izskaidrojumu, nekontaktējās ar vietējiem iedzīvotājiem, vēlētājiem, neņēma vērā to ekoloģisko stāvokli, kāds pastāv minētajā reģionā, kas, dabiski, radīja to vietējo iedzīvotāju protestu, par kuru es jau runāju un par kuru ne vienreiz vien Augstākās Padomes Prezidijā, Ministru Padomē un Centrālajā Komitejā pienāk liels vēstuļu daudzums.

Komisija atzīmē, ka Limbažu un Rīgas rajonu izpildkomitejas, dodot piekrišanu zemes izdalīšanai Rīgas pilsētas iedzīvotāju kolektīvajai dārzkopībai, bet pēc tam savu priekšlikumu atsaucot, maldinājusi republikas Ministru Padomi un Valsts agrorūpniecisko komiteju, kas pie mums ir zemes lietotāja. Zemes gabalu izdalīšanu kolektīvajiem zemes lietotājiem risināja bezatbildīgi, nesaskaņojot ar deputātu, ciema un ciemata izpildkomitejas un vietējo iedzīvotāju domām. Mēs taču vēl labi atceramies, ka vienpadsmitajā piecgadē par zemes gabalu izdalīšanu dārzkopības kooperatīviem mēs ne vienu vien atbildīgu darbinieku atbrīvojām no amata, izslēdzām no partijas utt. Mums pēc tam pietika vīrišķības atzīt savas izdarītās kļūdas, un tāpēc tagad mēs metāmies otrā galējībā - dalām zemi pa labi un pa kreisi, kur tikai ir iespējams vai arī nav iespējams veidot kooperatīvus.

Kāpēc es to saku? Pašlaik Saulkrastos izveidotas 23 dārzkopības sabiedrības, 7 atsevišķi vasarnīcu kooperatīvi un 4 telšu pilsētiņas. Tas ir, šī ciemata iedzīvotāju skaits palielināsies entās reizes. Ja jūs vēlaties, es varu minēt šos skaitļus. Skultes ciema padomē uz nelielas teritorijas, kuru apdzīvo 3 tūkstoši vietējo iedzīvotāju, izveidotas 10 dārzkopības sabiedrības, tas ir, pēc ciema padomes ziņām, iedzīvotāju skaits palielināsies līdz 18 tūkstošiem vasaras periodā. Tāpēc komisija izskatīja visus iespējamos variantus, kā arī alternatīvus variantus dārzkopības kooperatīvu pārvietošanai uz citiem Limbažu rajona reģioniem. Ir arī Rīgas rajona izpildkomitejas varianti un priekšlikumi. Šie priekšlikumi negūst atsaucību un rada to rajonu darbības nekonsekvences asu kritiku un nosodījumu, par kuriem es runāju, it sevišķi no galveno uzņēmumu, arodbiedrību organizāciju un dārzkopības sabiedrību kolektīvu puses, kuriem zemes gabali jau izdalīti noteiktajā kārtībā.

Komisija, vispusīgi iepazinusies ar izveidojušamies apstākļiem, iesniedza Ministru Padomei savus priekšlikumus un uzskata par nepieciešamību atbalstīt Saulkrastu ciemata vietējo iedzīvotāju un Tautas deputātu padomes 1988.gada 28.decembra sesijas prasību par 239. un 337.lēmuma izmaiņām daļā par zemes lietošanu dārzkopības sabiedrībām “Brigantīna” un “Līdums” ierādītajās robežās. Komisija tāpat atbalsta Limbažu rajona izpildkomitejas priekšlikumu par zemes piešķiršanu 5 kilometru platā joslā gar Rīgas jūras līci dārzkopības sabiedrībām “Dunte”, “VEF-Dainas”, “Blāzma” un “Politehnik”, tas ir, aiz piecu kilometru zonas, kā tas noteikts ar mūsu republikas Ministru Padomes 5.lēmumu.

Komisija tāpat uzskata, ka ražošanas apvienības “Latvijas mežs” darbinieki bieži vien neizskaidrojami viegli izdod dārzkopības sabiedrībām dokumentus par koku izciršanu piejūras zonā. To redzēja visi komisijas locekļi un pieaicinātie biedri. Ļoti liels cilvēku skaits apskatīja, cik barbariski iznīcināts mežs zemē, kas piešķirta dārzkopības sabiedrībai “Brigantīna”. Tāpat pašreiz notiek aktīva meža izciršana dārzkopības kooperatīvos “Vēsma”, “Astra”, “Ainava” utt.

Mēs to darījām zināmu ražošanas apvienības ģenerāldirektoram biedram Vītolam. Komisijas priekšlikumi nerada republikas valdības atbalstu. Aizvadītajā periodā kļūdaini pieņemtos voluntāros lēmumus Ministru Padomes vadītāji nav izskaidrojuši vietējiem iedzīvotājiem, par ko es jau runāju. Es vēlreiz uzsveru, ka tas bija tieši nepieciešams. Es domāju, ka nav jāiesaista Ministru Padomes priekšsēdētājs, viņam ir pietiekami daudz vietnieku, kuriem šajā laika posmā, kaut vai pēc tam, kad komisija 3.septembrī iesniedza savus priekšlikumus Ministru Padomei, bija iespējams tikties ar deputātiem, ar vietējiem iedzīvotājiem, ar minēto reģionu sabiedrību un apspriest šos jautājumus, kas līdz šim brīdim tomēr nav izdarīts.

Mums jāņem vērā, ka komisijas secinājumi, protams, ir pretrunā ar zināmām likuma normām, kas noteiktas mūsu republikas zemes kodeksā un Ministru Padomes nolikumā. Bet es griežos pie jums, deputāti, ka tagad ir mainījušies morālie apstākļi, mainījušās vietējo iedzīvotāju prasības. Par viņu aizvainojumu es jau teicu. Tā ir nevērība pret viņu darbību, kuru viņi veica un veic vēl šodien. Pie mums notiek izmaiņas sabiedriskajā dzīvē. Un šīs izmaiņas, dabiski, sarežģī visu vadošo orgānu, it sevišķi minētā reģiona darbu tāpēc, ka formālisms lēmumu pieņemšanā par zemes izdalīšanu minētajiem dārzkopības kooperatīviem pacelts līdz prasību līmenim, bet nevis līdz izskaidrošanas līmenim vai kopīgu viedokļu meklēšanas līmenim. Es domāju, ka šajā gadījumā vajag atteikties no sava mundiera aizstāvēšanas un ņemt vērā sabiedrisko domu un, dabiski, tikai dialogs ar vietējiem iedzīvotājiem var novest pie kaut kādiem rezultātiem, kā arī, dabiski, notikt Rīgas un Limbažu rajonu izpildkomiteju tālākā sadarbība ar to kooperatīvu vadītājiem, kam piešķirtas minētās zemes. Mums vēl ir citos dārzkopības kooperatīvos brīvi zemes gabali, ir zemes, kuras vēl var atrast, neraugoties uz visu noslogojumu un piesātinātību Rīgas rajonā. Ir vēl arī zināmas lauksaimniecībā aizlaistas zemes Limbažu rajonā, kuras atrodas aiz Rīgas jūras līča un Baltijas jūras 5 kilometru zonas. Es uzskatu, ka pieļautās kļūdas mums šobrīd jālabo. Mēs jau vairākkārt pieņēmām ne vienu vien lēmumu par tām kļūdām, kuras bija pieļāvuši agrāk. Tālāk padziļināt to, kas izdarīts, šķiet, nav vajadzīgs. Tas radītu vēl lielāku konfrontāciju minētajā reģionā.

Šodien apspriedāmies, un komisijai ir radies priekšlikums, ka komisija kā tāda ir izpildījusi republikas Augstākās Padomes mērķuzdevumu, iesniegusi savus priekšlikumus republikas Ministru Padomei, kurai par tiem jāpieņem konkrēti lēmumi. Bet ir arī Saulkrastu ciemata padomes un Limbažu rajona Skultes ciema padomes deputātu priekšlikums par to, lai komisija turpinātu savu darbu un kopā ar Ministru Padomi tuvākajā laikā pieņemtu noteiktu lēmumu, kas apmierinātu abas ieinteresētās puses.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi?

A.V.Artmane.

Vai jums ir tādi kooperatīvi “Astra” un “Ainava”?

L.Abels. Ir, bet Augstākās Padomes komisijai bija uzdots noskaidrot situāciju ar sešiem dārzkopības kooperatīviem. “Astra” un “Ainava” parādījās jau tad, kad darbs tuvojās noslēgumam. Kad es kā Saulkrastu vēlēšanu apgabala deputāts tikos ar iedzīvotājiem, tad arī radās šis jautājums. Tagad tiek vākti materiāli un pētīts, kāda ir situācija ar šiem kooperatīviem. Vienīgi varu teikt, ka tur aizbraucu un redzēju, kā tur nesaudzīgi izcērt mežu.

A.V.Artmane. Kāpēc jūs pieļāvāt, ka ar 1989.gada 15.augusta Ministru Padomes 221.lēmumu atļauts organizēt “Ainavu” un “Astru”? Kāpēc jūs pieļāvāt, lai tas notiek, ja jūs jau cīnījāties pret to?

L.Abels. Pirmais. Ministru Padome neatskaitās mūsu Augstākās Padomes organizētajai komisijai. Otrais. Uzskatu, ka par šiem dārzkopības kooperatīviem paskaidrojumi jāsniedz Rīgas rajona izpildkomitejai. Jautājums nav par jaunu dārzkopības kooperatīvu organizēšanu, bet par kooperatīva “Vizma” sadalīšanu. Varbūt biedrs Kalnciems atbildēs, tur vienkārši tiek sadalīti zemes gabali vecajā kooperatīvā.

Priekšsēdētājs. Es sapratu, ka ir tā: komisija konstatēja situāciju, bet kopā ar Ministru Padomi tā arī nav sākusi noregulēt konflikta situāciju.

L.Abels. Pareizi, bet ne ar Ministru Padomi, jo visa šī dokumentācija, lēmumi jautājumos par zemes gabalu iedalīšanu tiek izvirzīti caur rajonu izpildkomitejām. Mēs strādājam un strādāsim pamatā ar izpildkomitejām.

Priekšsēdētājs. Nesaprotu. Rajona izpildkomitejas sūdzas par Ministru Padomi, vietējie iedzīvotāji sūdzas par pieņemtajiem konkrētajiem lēmumiem. Ja tā ir vietējo padomju kompetence, tad kādēļ mēs vispār te izskatām šos jautājumus?

L.Abels. Nē, lietas būtība ir tāda, ka Ministru Padome, pieņemot attiecīgus rīkojumus par zemes gabalu iedalīšanu, uzdod to rajonu izpildkomitejām, kuras turpmāk veic visu praktisko darbu. Tāpēc, pieņēmušas lēmumu, attiecīgās rajonu izpildkomitejas pēc gada grozīja savu lēmumu šo padomju sesijās un lūdza atcelt Ministru Padomes lēmumus šajos jautājumos. Tātad viņi, atceļot savu lēmumu, tālāk lūdz, lai atceltu arī Ministru Padomes lēmumus. Te, atklāti runājot, ir visas šīs lietas sakarā radusies konfrontācija.

Priekšsēdētājs. Bet ko darīt tālāk?

L.Abels. Es kā komisijas priekšsēdētājs paskaidroju, ka katram no šiem kooperatīviem, priekšsēdētājiem un padomēm tika dota iespēja izvēlēties zemes platības citās vietās, un es lūdzu rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājus vēlreiz piestrādāt pie šī jautājuma, pārliecināt par to, ka šie iedalītie zemes gabali nevar tikt izmantoti, bet ir jāierāda jaunas vietas un jāpieņem lēmums šajā jautājumā.

Lēmums ir smags, tas skar daudzu intereses, bet būs nepieciešamība iet šo ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka šajos kooperatīvos (“Līdums”, “Brigantīna”, “VEF - Dainas” utt.) praktiski nekas nav sākts darīt. Bet tos ieguldījumus, kuri ir izdarīti, es uzskatu, gan vietējās padomes, gan Ministru Padome var atlīdzināt tiem, kas sākuši jau kādus darbus. Summa būs daži desmit tūkstoši rubļu. Mēs iesniedzām priekšlikumu, lai kooperatīva “Līdums” zeme tiktu nodota atpakaļ zemnieku kolhozam “Zveja”, kas savā laikā aizlaida šos zemes gabalus un tie nebija vairs izmantojami lauksaimniecībai. Jāmeklē izeja.

A.V.Artmane. Šīs vietas iedzīvotāji žēlojas, ka kooperatīvos, kas piešķirti, piemēram, VEF un citām nozarēm, laikam piena kombinātam, ja nemaldos, 60 procentus zemes aizņem celtnieki, kas nav nemaz šīs attiecīgās nozares darbinieki. Tie pat nav Latvijas iedzīvotāji.

L.Abels. To vajag noskaidrot. Mums par to nekādas runas nav bijušas.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi?

L.Bērziņš.

Jautājums: kas kompensēs cilvēkiem zaudējumus, ja tiks pieņemts šāds lēmums. Nekompetenti varēja būt cilvēki, nevis kooperatīvs. Zemes gabali tika doti, un tur ir ieguldīti līdzekļi. Otrkārt, kā tas raksturo mūsu padomju varu. Teiksim, šodien mēs pieņemam vienu lēmumu, bet rīt, kad morālā situācija mainās, mēs varam cilvēkam atņemt visu, pasakot, ka tas bijis nepareizi. Es domāju, ka mums šodien nozīmīgs faktors ir tas, ka mēs nekad nezinām, kā būs rīt. Šodien mēs varam būt labi, bet rīt mēs varam būt absolūti slikti. Šodien mums var dot, bet rīt - visu atņemt. Un vienmēr viss būs pareizi. Šeit jāraugās, ja vietējās padomes šos lēmumus ir pieņēmušas, lai tās tos konsekventi izpilda. Vai arī, ja mēs, protams, tā nolemjam, tad lai šie cilvēki zina, ka viņi saņems par šo zaudējumu pilnā mērā kompensāciju. Un kas to maksās? Vietējā padome vai Ministru Padome?

L.Abels. Uz pirmo jautājumu es atbildēšu, ka izdevumi jāsamaksā vietējai varai, kas izvirzīja šo jautājumu. Tās ir Rīgas un Limbažu rajonu izpildkomitejas.

Par otro jautājumu. Vajag atrast kaut kādu alternatīvu priekšlikumu. Kad mēs dabā paskatījāmies, kā tā celtniecība izskatās, tad mums radās priekšlikums. Atturējās tikai biedrs Salenieks. Mūsu domas ir tādas, ka šos kooperatīvus vajadzētu pārcelt, t.i., visus sešus.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi?

 

L.Ozoliņš.

Man ir jautājums. Vai esat ievērojis augsnes bojājumus, putnu ligzdu iznīcināšanu utt.? Kā, jūsuprāt, galu galā apturēt Latvijas dabas ainavu, upju, purvu, mežu plēsonīgo iznīcināšanu, kā izdzīvot šajā katastrofālajā stāvoklī?

L.Abels. Komisija izskatīja materiālus par sešiem jaunorganizētiem dārzkopības kooperatīviem, tāpēc tur tāda ekoloģiskā piesārņotība, kā jūs nosaucāt, nav. Bet nav arī noslēpums, ka starp dārzkopības kooperatīviem tādi ir. To ne reizi vien pasvītrojusi Ministru Padome, arī savā 5.lēmumā, lai nokārtotu šo jautājumu un uzdotu Zinātņu akadēmijai un Dabas aizsardzības komitejai izstrādāt ekoloģiskās situācijas koncepciju.

Par mežu izciršanu. Mūsu republikas teritorijā vēl ir daudz tādas zemes, kur nepieciešama sanitārā izciršana vai krūmu izciršana, aizlaista zeme, kur var izvietot dārzkopības kooperatīvus, bet ne tik lielus, kā to dara VEF - tūkstotis un vairāk vienā vietā. Tur varētu būt kādi 100 vai 150 gabali, speciālistiem ir jāpēta šis jautājums. Bet tas ir aiz Baltijas un Rīgas līča piecu kilometru zonas.

Priekšsēdētājs. Jūs jūtat situāciju, kāda ir izveidojusies ar šīm dārzkopības sabiedrībām. Man liekas, ka šajā situācijā būtisks moments ir šāds. Vieni pieņēma lēmumus un otri pieņēma lēmumus, vieni ierīkojās, citi neierīkojās tajās vietās, bet tagad trešajiem visas šīs pretrunas ir jāatrisina. Šīs pretrunas ir jāatrisina mums, deputātiem. Ar vienu spalvas vilcienu vai parakstu. Es šaubos, vai tas tiks izdarīts mūsu sēdes laikā vai pat šīs sesijas laikā. Bet man ir tāds iespaids - komisija nav strādājusi kopīgi ar Ministru Padomi. Vai Ministru Padome ir jānoklausās vai ne šajā ziņā, es nezinu. Jo tas ir tā: ja Ministru Padome nav spējīga noregulēt šo konfliktsituāciju, tad jāpasaka savs skaidrais viedoklis un jālemj, kāda ir mūsu attieksme. Es domāju, ka gan mūsu komisija, gan Ministru Padome, gan vietējās izpildkomitejas, ja tās uzskatītu par savu pienākumu noregulēt konfliktsituāciju, tad tās tā arī rīkotos un vismaz kādi reāli soļi būtu redzami. Bet pagaidām man liekas, ka no ziņojuma to nejūtam.

Vārdu lūdz deputāts Imants Ziedonis, Latvijas PSR Tautas dzejnieks.

I.Ziedonis.

Man grūti runāt, jo es esmu bijis šajā komisijā vismaz kādu laiku. Tad es uz ilgu laiku biju sanatorijā un tajā darbā nepiedalījos, tāpēc man grūti runāt, jo man jāvēršas pret pašu komisijas darbu. Es domāju, ka mēs šodien esam spiesti noņemties ar sīkumiem, ne sīkumiem pēc būtības, bet risināt šo jautājumu sīkumaini tāpēc, ka komisija nav sagatavojusi to, Ministru Padome savus lēmumus lēmusi sīkumaini. Es domāju, ka komisija šo darbu ir strādājusi kā kalpa darbu, nevis kā saimnieka darbu. Komisijai vajadzēja ar saimnieka attieksmi to risināt, bet tā šodien atskaitās ar kalpa stāju. Še ir tā aplamība. Es domāju, ka ir jāskatās tās tendences, kāpēc Ministru Padome, kāpēc arī komisija to nav izdarījusi un kāpēc tā netiek galā un tagad Augstākajai Padomei jāiejaucas. Manuprāt, tas ir resoriskais spiediens, rūpnieciskais spiediens. Ministru Padomē, cik man ir bijis iespējams būt klāt, tad lielie republikas rūpniecības flagmaņi izdara demagoģisku spiedienu uz Ministru Padomi, pieprasot prioritāti proletariātam, sakot vulgāri socioloģiski, ka strādniecībai ir tiesības. Noreducē to tik tālu, ka strādniecībai ir tiesības labākajās vietās celt, skaistākajās vietās celt, valsts aizlieguma zonās celt, celt pie ceļiem, tuvu pie stacijām, tuvu pie veikaliem, uz citu patērētāju rēķina dzīvot. Tas viss ir tā reducēts. Konkrēti es neesmu bijis visu flagmaņu uzstāšanās klātbūtnē, bet es esmu dzirdējis VEF ģenerāldirektora uzstāšanos, un tā man likās, esot klāt Ministru Padomes sanāksmē, pat netaktiska, un tas man radīja tādu pārliecību, ka mūsu komisijai vajadzēja interesēties par to, vai pareizi tiek sadalītas prioritātes starp strādniecību un zemniecību. Un vai šodien mums pastāv agrārās politikas prioritāte, vai nepastāv. Par šiem jautājumiem komisija nav interesējusies, nav runājusi un mūs tagad Augstākajā Padomē aizkavē ar sīkiem komisijas neizstrādātiem jautājumiem. Kas attiecas uz konkrētību, kāda šodien te ir likta priekšā, te skaidrāk par pašu komisiju ir tauta izteikusies. Tā pieprasa, piemēram, minētās komisijas pārskatu sesijā, tātad ir neapmierināta ar komisijas darbu un, otrkārt, pieprasa atsaukt Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu par zemes piešķiršanu sabiedrībām, attiecīgi anulēt zemes lietošanas aktus un svītrot komisijas lēmumu frāzes, saņemot to piekrišanu. Tur ir tāda frāze, ka, tikai saņemot dārzkopības sabiedrību kolektīvu piekrišanu, viņiem var ierādīt citas zemes. Ja mēs tā izvirzām šo jautājumu, viņi nekad tam nepiekritīs. Un es domāju, ka jāpieprasa turpināt komisijas darbu attiecībā uz “Astru” un “Ainavu” Saulkrastu teritorijā, kur situācija ir analoga iepriekš minētajai. Pieprasīt atskaiti ekoloģiskajai komisijai par iemesliem dabas liegumu izveidei Vidzemes jūrmalā, bet tas ir mazliet cits jautājums. Es domāju, ka jautājumi ir pavisam skaidri, ka komisija Ministru Padomes jautājumu nav risinājusi. Augstākajai Padomei ir jāiejaucas un šodien ir jāapstādina šo dārziņu plūsma, varētu teikt - šī agresija, šī pseidosocioloģija, kura slēpjas aiz darbaļaužu interesēm, bet būtībā iznīcina mūsu valsts labākos dabas liegumus un dabas resursus. Mums ir šī kustība jāapstādina vienreiz, ja mēs neesam sasaukuši speciālu, kā mēs vairākkārt esam aicinājuši, sesiju par ekoloģijas jautājumiem. Šodien tas ir jāizdara, un šiem cilvēkiem šī zeme ir beidzot jāatņem. Šie līdzekļi visi jākompensē Ministru Padomei. Šeit izskanēja doma, ka jākompensē vietējām padomēm. Tas, protams, novedīs tikai pie tā, ka vietējās padomes nobīsies un šos dārziņus atstās, jo vienmēr noreducē lielā priekšnieka vainu uz mazo priekšnieku. Un tas būtu ļoti aplam, ja mēs pieņemtu lēmumu, ka vietējām padomēm vien jāsedz šie izdevumi. Šajā sakarībā, ja mums būs laiks, es vēl lūdzu iespēju uzstāties par šo pašu, teiksim, kā rūpniecisko resoru spiediens iedarbojas ne tikai uz mūsu lauksaimniecību, bet uz šo ģimenes dārziņu ekspansiju, par šo agresiju, kas ir arī agresija kultūras jautājumā. Tas ir jautājums par Rīgas humanitārā institūta tapšanu. Ja man būtu iespēja, es pastāstītu arī par šo agresiju šā institūta jautājumā.

Priekšsēdētājs. Jums tur bija noformulēti punkti. Jūs gribējāt tos iesniegt? Paldies. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Peteram.

J.Peters.

Es gribu īsumā atgādināt notikumu gaitu Vidzemes jūrmalā. Šeit tiek pārmests Leonam Vītolam par mežu izciršanu kāpu zonā, ja es pareizi sapratu. Pirms gadiem trim, četriem es biju to skaitā, kuri sabiedrības vārdā ierosināja ar Ministru Padomes lēmumu nodibināt Vidzemes jūrmalas nacionālo parku vai parku ar kādu citu nosaukumu. Dažādi varēja būt nosaukumi. Toreiz, lai cik tas pretrunīgi nebūtu, mūs apsauca nevis administratori, bet neviens cits kā latviešu zinātnieki un lielā mērķa vārdā. Nacionālais parks - tas ir nekompetenti, ko tur runā dzejnieki un citi pasaules lāpītāji, kur viņi lien, mums, lūk, vajag biosfēras rezervātu. Tikai es nezinu, vai Ministru Padomē tika vai netika iesniegts šis priekšlikums. Biosfēras rezervāts, lūk, aptver rajonu no Vidzemes jūrmalas līdz Ainažiem un vēl tālāk līdz Burtnieku ezera baseinam. Tādu milzīgu zonu. Protams, ka es tūlīt sarāvos un sapratu, ka tiešām esmu nekompetents un tikai dzejnieks un teicu: ja zinātnieki var izstrādāt dažu gadu laikā biosfēras rezervātu, kas aptvertu milzu platības Limbažu un Valmieras rajonā, tad es atsaucu savu niecīgo nacionālo parku, kurš gandrīz jau tika nodibināts ar Leona Vītola un Ministru Padomes gādību. Bet es jau toreiz paredzēju, ka zārks nevar palikt tukšā. Kamēr zinātnieki gudros savu biosfēras rezervātu, tikmēr vefs un pārējie cirtīs kokus, ko viņi arī dara. Es neesmu pravietis, un tomēr manas aizdomas ir piepildījušās, un es domāju, ka te nu vienreiz atkal ir gadījums, kad mēs nevaram vainot ne Maskavu, ne centru, ne kaut kādu spiedienu, bet kad mēs paši ar savām latviski tautiskajām rociņām izdarām savu kārtējo pašnāvību pret savu māti, pret savu Dzimteni. Tā kā es neesmu tāds tumsonis, lai kā viduslaikos dedzinātu zinātniekus uz sārta, tomēr es gribu prasīt tagad, varbūt ne pašiem zinātniekiem, bet Ministru Padomei - cik tālu ir šis biosfēras rezervāta izveidošanas projekts, kad tiks pieņemts lēmums izveidot biosfēras rezervātu un vai Limbažu un Valmieras rajona saimnieciskie vadītāji ir ar mieru atdot savas lauksaimnieciskās zemes šī biosfēras cēlā rezervāta izveidošanai? Es ironizēju tīšām, jo koki lūst, putni mirst un cilvēki mirst. Tur baznīcā puišeļi ērģeles izdauzījuši, un arī tas kļuva par veselu konfliktu gandrīz vai starpnacionālo attiecību līmenī. Domāju, ka mums ir jāpaskatās pašiem sevī, un pilnīgi pareizi Imants Ziedonis teica, ka mēs saimniekojam ar kalpa paņēmieniem, ar saliektu muguriņu un nogalinām paši sevi, nožņaudzam paši sevi. Es atvainojos par asiem vārdiem.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam Leonam Vītolam.

L.Vītols.

Tagad neliela uzziņa. Republikā pēdējo 50 gadu laikā, daudziem tas ir zināms, no lauksaimniecības zemēm mežos un krūmājos ir aizgājis apaļos skaitļos gandrīz 1 miljons hektāru aramzemju, pļavu un tā tālāk. Visās šajās platībās, par ko šodien runājam, ir uzaudzis mežs. Jūs paši saprotat, ka 50 gados var izaugt ne tikai bērzi un alkšņi, bet pat ļoti solīds priežu mežs. Visas šīs platības, uz kurām ir izveidojušies kooperatīvi, ir aizaugušas bijušās lauksaimniecības zemes. Un tieši šī apstākļa dēļ arī apvienība “Latvijas mežs”, tanī laikā Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija, deva piekrišanu šo platību rekultivācijai (tieši šādu vārdu šeit varētu pielietot), tātad šo aizaugušo platību transformēšanai. Un šajā sakarā es nekādi nevaru pieņemt komisijas priekšsēdētāja biedra Abela formulējumu, ka apvienības “Latvijas mežs” vadība, tātad arī es, vieglprātīgi esam risinājuši šo jautājumu. Cita lieta - vai šeit vajadzēja izvietot šos dārzkopības kooperatīvus? Es katrā ziņā pievienojos tiem, kas saka, ka šos kooperatīvus šeit nevajadzēja izvietot. Bet tajā pašā laikā taisnības labad es varu jums, cienījamie deputāti, apliecināt, ka Ministru Padomes zemes atsavināšanas lietu komisija, kuras sastāvā arī es esmu, savā pastāvēšanas laikā nav pieņēmusi nevienu lēmumu par platību piešķiršanu jebkādām vajadzībām, ja šis jautājums nav bijis saskaņots ar vietējo padomju varu. Cita lieta, ja tā pēc tam, kā saka, savus ieskatus ir pārskatījusi. Tāpēc lūdzu šos apstākļus ņemt vērā un nepievienoties biedra Abela formulējumam par vieglprātību mežsaimniecības vadībā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Ir priekšlikums trīs minūtes tikai konkrētam priekšlikumam.

L.Ozoliņš. Man ir konkrēts priekšlikums, un lūdzu jūs nobalsot par to, lai pārtrauktu zemju izdalīšanu dārziņu kooperatīviem līdz tam brīdim, kamēr noskaidros vienu, otru un trešo ekoloģisko problēmu: ainavisko, mežu izciršanas, ūdeņu piesārņošanas. Jo pašreiz atkal, neraugoties uz to, ka jūs visi nobalsojāt par ekoloģiskās programmas, kā saka, tālāku izveidi, attīstību un par plāniem iepriekšējā sesijā, jūs to ļoti labi atceraties, atkal palienpļavā ar Ministru Padomes atļauju izņēmuma kārtā ar biedra Misurkina parakstu ir iedalīta zeme Civilās aviācijas inženieru institūta kooperatīvam. Dabas aizsardzības komiteja protestēja pret to, bet tas netika pieņemts. Un cik tālu pašreiz ir projektēšanas un celtniecības darbi? Mēs ejam postā, šī civilizācija. Ja tā pastāvēs tāda kā līdz šim, tad tā ir nolemta bojā ejai. Ticiet man, es to redzu, būdams Armēnijā, būdams Baškīrijā, tagad jau būdams tautas kongresā, būdams šodien te ar jums. Mēs apspriežam nebūtiskas lietas, bet tas, kas mums ir apkārt, iet bojā. Es jūs lūdzu pieņemt tādu lēmumu, kas atceltu visus lēmumus par zemes gabalu, upju krastu, mežu izdalīšanu. Es jūs lūdzu nobalsot par to, lai šādu rīcību pārtrauktu, līdz ļoti nopietnai ekspertīzei, neuzticoties jebkuram mūsu zinātniekam, jo turpinās, piemēram, Jūrmalas izpostīšana, smeļ smiltis no Lielupes. Nupat izdevās pārtraukt vienu tādu noziedzīgu aktu. Apakšā ir atļaujas paraksti: Liepa Guntis, Eberhards, profesors izpildītājs arī Andrušaitis un Cimdiņš. Tādi paraksti ir apakšā zem šiem saskaņojumiem. Neviens neatļauj ņemt smiltis, neviens, bet visi kopā atļauj, padomājiet par to. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Ir priekšlikums pārtraukt debates uz lūgt izteikt savu viedokli Ministru Padomei.

V.E.Bresis.

Cienījamie biedri! Pirmkārt, es pievienojos tiem uzskatiem, ka mēs tērējam daudz laika tādiem jautājumiem, ko šodien nevajadzētu izskatīt. Otrs, ko es gribētu teikt, ka šeit ne tik daudz jautājums ir saistīts ar šo sešu kooperatīvu, nu kā lai saka, stāvokli, cik vairāk mūsu attieksmi pret likumīgu valsti. Es jums gribētu atgādināt, ka pirmatnēji Ministru Padomes lēmums par šo zemju piešķiršanu kooperatīviem bija pilnīgi saskaņots ar vietējām padomēm, tās pilnīgi šiem jautājumiem piekrita un šādā sakarībā tika pozitīvi izlemts. Tātad šīs zemēm mainījās saimnieks. Un līdz ar to sāka strādāt likums par zemes likumdošanu un mums likumā par zemi nav neviena tāda panta, ar kura palīdzību mēs objektīvi varētu šo zemi šiem kooperatīviem atsavināt, nav tāda punkta. Un to es jums varu pilnīgi viennozīmīgi šodien pateikt - ja Augstākā Padome uzskata, ka vajag ekspropriēt šo zemi šiem sešiem kooperatīviem, lūdzu, tad jums tas atsevišķi ir jālemj. Vai arī jāizmaina zemes likumdošana. Citas iespējas mums nav. Es redzu, teiksim, kā mēs varētu darīt. Mēs varētu rīkoties vienīgi tā, ka rajoniem labprātīgi ir jāvienojas ar šiem kooperatīviem, pirmkārt, par atmaksām, kādus zaudējumus ir nesuši nepareizie rajonu izpildkomiteju lēmumi. Es domāju, ka likumdevējam ir jāpiekrīt, ka mēs nedrīkstam kopīgi ar jums uzņemties tos zaudējumus, kurus ir radījuši nepareizi rajonu izpildkomiteju lēmumi. Tad vienmēr viņi centīsies tos nepareizi pieņemt, bet maksāsim mēs ar jums. Tā nedrīkst būt. Kas ir kļūdījies, tam ir jāmaksā, tas ir pirmkārt.

Otrkārt, ir tomēr labprātīgi kopīgi ar šiem kooperatīviem jāatrod zemes normāla risinājuma variants, tātad citā vietā, analoģiski vai līdzīgi zemes gabali ir jāatrod. Viens vai vairāk - tā ir cita lieta, tā ir saimnieciska darīšana, kur šiem kooperatīviem šī zeme ir jāatrod. Pretējā gadījumā es piekrītu, ka tā būs tikai kārtējā ekspropriācija, ar kuru vienu netaisnību mēs papildināsim ar citu.

Priekšsēdētājs. Biedri Bresi! Šeit jautājums ir tāds: kā jūs skatāties uz to, kas izskanēja gan deputāta Ziedoņa, gan arī citu šeit teiktajā, kas patreiz būtu jādara, kamēr ir šādas nesaprašanās - pārtraukt zemju piešķiršanu jaunām dārzkopības sabiedrībām jeb kolektīviem saskaņā ar to, ka mums nav īstas likumdošanas par visiem ekoloģijas jautājumiem un problēmām, un otrais - kamēr galīgs lēmums šīs konflikta situācijas regulējumā nav pieņemts, pārtraukt jebkurus darbus minētajās dārzkopības sabiedrībās.

V.E.Bresis. Es uzskatu, ka tie abi ir pozitīvi risināmi jautājumi.

Biedri! Es varu informēt, ka savā laikā to jautājumu, ko biedrs Peters teica, mēs skatījāmies un, tā kā starp zinātniekiem un praktiķiem nebija vienošanās par šā jautājuma risināšanu, pozitīvu lēmumu nevarējām pieņemt. Ir uzdots šo jautājumu gatavot, bet acumirklī pateikt, kad tas tiks pieņemts, bez šaubām, es nevaru. Vienīgais, ko es gribētu, ir vēlreiz un vēlreiz aicināt mūs visus kopā padomāt, kādi būsim vispusīgi saimnieki savā zemē. Un mums ir jāpadomā par to, ka brīnišķīga lieta ir ainava, es pilnīgi tam piekrītu, un esmu dabas draugs un mednieks, un man tas ļoti patīk, bet padomāsim arī par to, ka miljons hektāros mēs jau esam ierīkojuši lielu medību objektu, kur neaug ne maize, ne āboli, ne ogas un, bez šaubām, arī organizējot nākamos lieguma rajonus vai arī nacionālos parkus, mums tomēr ir jārēķinās, ka tauta būs jābaro un lauksaimniecības produkcija ir viens no galvenajiem mūsu eksporta objektiem.

Priekšsēdētājs. Vairāk jautājumu nav?

A.V.Artmane. Es domāju, ka mēs šajā sesijā nevaram šo jautājumu nemaz izlemt. Tas ir skaidrs. Bet, vadoties no tā iesnieguma, kāds te mums dažiem ir rokās, ir divi priekšlikumi: šo jautājumu izskatīt, komisiju paplašināt un izskatīt jautājumu tieši dotajos sešos kooperatīvos Saulkrastu un Limbažu reģionā un ziņot par tās rezultātiem nākamajā sesijā. Man ir arī priekšlikums pārbaudīt, vai tomēr zemes gabali ir iedalīti uz bijušajām vecajām saimniecībām vai mežu un piemežu zonās. Es, biedri Vītol, atļaujos jūs apšaubīt. Es šo rajonu drusku zinu, un es zinu, ka tas tā nav. Un tad es vēl gribu papildināt, ka vajadzētu lūgt, lai komisija tomēr pārbauda, kas ir cēlis šīs mājas, kam ir iedalīti šie kooperatīvi, vai tie ir Latvijā dzīvojoši cilvēki, strādnieki, pilsoņi, vai tikai vasaras mītnes ieguvēji no citām pilsētām, jo es zinu, ka šo rajonu ir ļoti iemīlējuši.

Priekšsēdētājs. Vēl ir kādi priekšlikumi? Biedrs Cīrulis. Tikai ļoti īsi. Runa ir par priekšlikumu.

A.Cīrulis, PSRS tautas deputāts.

Man ir priekšlikums. Kad šādas lietas izskata, padomāt par tādu jautājumu, ka mēs visi savā laikā, kad presē popularizējām dārzkopības sabiedrības, kad tā bija visas tautas patriotiska lieta un partija un valdība tik dedzīgi atgādināja, slavēja šo kustību, ka katrs, kas tajā lietā nodarbojās, neapšaubāmi bija patriots un darīja svētu un labu lietu. Es negribu izteikt ne priekšlikumu, ne ko citu, bet es tikai gribu pateikt to, ka, klausoties šīs debates, es sāku domāt, ko tagad, noklausoties šo sesiju, domās jaunsaimnieki, jo tagad centīgi mēs attīstām jaunsaimnieku kustību un es gribu zināt, pēc kāda laika pateiks, ka 50 hektāru bija par daudz, vajadzēja tikai 10 hektārus un drīkst darīt tikai šitā un varēs darīt tā. Mani ārkārtīgi mulsina tas, ka vienu brīdi pareizs ir šāds lēmums un tad visi kolektīvi pagriežamies, ejam pretējā virzienā un nākamais lēmums atkal ir pareizs. Mēs esam sabiedrībā tik bezgala bieži redzējuši šīs pārmaiņas, kolektīvus, kad absolūti visi iet vienā virzienā, pēc tam visi pagriežas un visi iet pretējā virzienā vai sānis.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Saleniek.

J.Salenieks.

Es arī biju komisijā un, kā biedrs Abels teica, atturējos no komisijas slēdziena parakstīšanas. Uzskatu, ka dotajā gadījumā mums iznāk paplašināti tulkot visu šo problēmu. Runa ir par atsevišķiem kooperatīviem, bet, kad mēs runājam, mēs kliedzam par savu sāpi, par to, ka mums ir sagandēts, ka mums ir ļoti daudz kas tā izdarīts, kā nevajag. Es pilnībā pievienojos biedram Cīrulim un jau agrāk gribēju teikt, ka mēs nevaram tā mētāties un tāpēc uzskatu, ka, pirmkārt, ir jāpieņem lēmums pārtraukt no šīs dienas, jo ar atpakaļejošu datumu mēs nevaram pārtraukt, turpmāku zemes izdalīšanu. Attiecībā uz konkrēto konfliktu atrisinājums ir jāmeklē, ja nevar vietējās padomes, Ministru Padomē, bet nevis Augstākajā Padomē, jo nevar mūžīgi strādāt komisija. Augstākās Padomes kompromisa variants attiecībā par šo kooperatīvu izvietošanu - par to es runāju iepriekšējā sesijā, un par to es gribu griezt visu uzmanību - nedrīkstam mēs tā mētāties ar lēmumiem, nedrīkstam no sākuma dot, pēc tam ņemt atpakaļ.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam V.Kurpniekam.

V.Kurpnieks.

Cienījamie biedri deputāti! Mani varbūt arī pienākums spieda iznākt šeit uz šīs tribīnes, tāpēc ka varbūt kādā mērā pirmsākumā es esmu vainīgs, ka šīs lietas notiek Limbažu rajonā, kurā savā laikā man bija gods strādāt. Es domāju, ka šodien mums galvenais jautājums, izskatot šo lietu, ir kā risināt, kā aizstāvēt savu tautu. Es nebūt neatbalstu tos zēnus, kas atsakās iet dienēt armijā visādu apsvērumu dēļ. Bet reiz mēs domājam savu likumdošanu veidot tā, ka varbūt šiem zēniem iedot alternatīvu, tātad tomēr atzīt tādu kustību. Mēs vakar nevarējām atrast, kā aizstāvēt izņēmuma kārtā pieņemto pagaidu lēmumu, aizstāvēt savus zēnus, lai viņiem nebūtu jāiet uz tiesas sola. Tāpat šodien mēs nevaram aizstāvēt savu tautu, tos, ar kuriem ilgāku laiku visādas deformācijas notiek sakarā ar apgādes, ar veselības aizsardzības, ekoloģiskā stāvokļa, drošības jautājumu pasliktināšanos un tā tālāk. Mēs nevaram šodien pieņemt nekādu lēmumu, atkal esam bezspēcīgi, lai šīs lietas pārtrauktu. Runa taču ir par to, ka aiz šī fakta slēpjas lietas, kuras mēs negribam un negribam nosaukt savos īstajos vārdos. Kāpēc neatrisinās alternatīvais jautājums? Tāpēc, ka ir cilvēki, kas tur grib iekārtot, piedodiet, savas vasarnīcas. Citādi šīs lietas nevar saukt, jo no zemkopības un dārzkopības tur nav itin nekā. Tur ir grandiozas celtnes, piebraucamais ceļš, garāža un tā tālāk. Nepaliek vairs zemītes dārziņiem, nepaliek nekas, tāpēc ka alternatīvais variants ir tālu no jūras. Viņiem jāpiekļūst pie jūras, un cits alternatīvais variants netiek pieņemts. Ja nu reiz tā ir, vai tad mēs šodien nevaram Augstākajā Padomē pieņemt izņēmuma kārtā lēmumu, ka, lūk, jautājumu būtība ir tāda: ja alternatīvo variantu nepieņemat, mēs likvidējam jums tiesības uz šīs zemes izmantošanu. Vēl vairāk - tāpēc, ka šajos visos kooperatīvos, kuros mēs pārbaudījām, praktiski, izņemot ķengāšanos par dabu, nekas nav uzsākts, nekas nav ieguldīts, ir tikai nopostīta daba. Vēl jāņem vērā arī tas, ka tagad cilvēkiem, kuriem visiem šajās sfērās: gan produktu apgādē, gan to cenās, gan preču apgādē, gan nodrošinājumā ar veselības aizsardzību, sadzīves pakalpojumiem, ekoloģiskās briesmās atrodoties, kuri nevar dabūt materiālus sev uzbūvēt māju dzīvošanai, ne vasarnīcai, un dodam priekšrocības tiem, kuriem ir labiekārtoti dzīvokļi, mašīnas, ar ko uz turieni braukt, un uzcelt vēl vasarnīcu. Domājams, ka mundiera gods mums atļaus pieņemt pareizi nopamatotu lēmumu, bet kļūdainu. Laikam tā kļūda šodien ir jālabo. Labāk jālabo kļūda, nekā turpināt šo kļūdu turpmāk. Uz mums šodien raugās ne tikai seši tūkstoši Saulkrastu un Skultes ciema iedzīvotāju, skatās abu šo rajonu lauku cilvēki. Un es esmu pārliecināts - visas republikas lauku cilvēki, lai redzētu, kā mēs iziesim. Vai mēs formāli meklēsim, ka, lūk, nav knifa, ar ko varētu atcelt šo lēmumu, vai nosauksim lietas īstajos vārdos, ka šeit vienlīdzības nu nekādi nav - vieni dzīvo uz nabadzības robežas līnijas, otriem tas ir pavisam kas cits. Un, pieņemot lēmumu šajā sakarībā, alternatīva neder, dārgie biedri. Pie jūras, bet citā vietā, kur ir ziedoša zeme, pie jūras viņi ar mieru paņemt pēdējo purvu, kā tas ir “Brigantīnai”. Visi mēs tur bijām un redzējām, un es domāju, ka nevajag šodien vainot komisiju. Tā sagatavoja savu slēdzienu Augstākajai Padomei, un, Augstākā Padome, lūdzu, izlemt. Mums nebija pienākuma iet un saskaņot risinājumus ar Ministru Padomi. Es domāju, ka Augstākā Padome spējīga ietekmēt savu izpildvaras orgānu šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs. Vienu sekundi, jums jautājums. Biedri Kurpniek, bet kāpēc komisija nav iesniegusi savus priekšlikumus? Jūs tikko teicāt, ka komisija ir iesniegusi Augstākajai Padomei savus priekšlikumus un mums jāpieņem lēmums. Es tā sapratu jūsu teikto.

Ir priekšlikums pārtraukt debates šajā jautājumā. Tātad par lēmuma projektu. Cik es vispār varēju apkopot daudzos priekšlikumus, kas šeit izskanēja, pirmais jautājums, par ko mums jāizsaka sava attieksme, ir par mūsu komisijas darbu. Vai mēs tās darbu uzskatām par apmierinošu vai neuzskatām par apmierinošu. Tas ir pirmais jautājums.

Otrs jautājums. Es ierosinu šādu punktu. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijām, kas pētī šīs dārzkopības problēmas, un otrai - ekoloģijas komisijai - kopā ar Latvijas PSR Ministru Padomi un attiecīgām izpildkomitejām turpināt darbu konflikta situācijas noregulēšanā jautājumā par dārzkopības sabiedrību tālāko attīstību Rīgas un Limbažu rajonos.

Trešais punkts. Pārtraukt jebkurus darbus minētajās dārzkopības sabiedrībās, par kurām ir runa un pārskatīt tās.

Ceturtais punkts. Līdz attiecīgas ekoloģiskās likumdošanas izveidošanai pārtraukt republikas teritorijā tāda veida dārzkopības kolektīvu jeb sabiedrību izveidošanu. Es tā sapratu priekšlikumus, kuri šeit izskanēja.

L.Ozoliņš. Papildināt: pārtraukt celtniecību tur, kur jau ir izdalīti zemes gabali.

Priekšsēdētājs. Es saprotu, ka ir ļoti liela vēlēšanās šo jautājumu paplašināt un vispārināt. Bet mums tomēr vajadzētu vismaz līdz nākamajai sesijai tikt galā ar to, ko esam uzsākuši. Kādi ir jūsu priekšlikumi? Jūs piekrītat manis apkopotajam projektam?

V.Klibiķe.

Man ir tāda piebilde. Cik ilgi komisijai turpināt darbu?

Priekšsēdētājs. Līdz nākamajai sesijai. Tas būtu piektais punkts. Nākamajā sesijā ziņot. Pie tam ziņot ne tikai komisijai, bet visiem uzskaitītajiem, kam mēs uzdodam par pienākumu turpināt darbu konflikta situācijas noregulēšanā. Tad, lūdzu, balsosim. Kas par? Kas atturas? Kas pret? Pret - 1. Atturas - 18. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais jautājums. Acīmredzot ir laiks pabeigt pašu pirmo jautājumu, kuru mēs sākām izskatīt vakar. Tas ir, visu, kas saistīts ar Latvijas PSR augstākā valsts varas orgāna izveidi un vēlēšanām.

Redakcijas komisijas vārdā ziņo deputāts Gvido Zemrībo.

G.Zemrībo.

Biedri! Es lūdzu paņemt to grāmatiņu, kur rakstīts: Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem. Jāsaka, ka redakcijas komisijai bija dots daudz laika un arī darba bija ļoti daudz, un tādēļ redakcijas komisija acīmredzot pieder pie tiem Augstākās Padomes nebalsojošiem deputātiem, kuri vairāk sēž citās telpās un neatrodas šeit, zālē. Mūsu priekšlikumi attiecībā uz Konstitūciju ir sekojoši. Pirmajā lappusē par 78. un 80.pantu mums nekādu piezīmju nav.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem ir piezīmes?

G.Zemrībo. Par 97.pantu mums ir virkne piezīmju. 97.panta otro teikumu izteikt šādā redakcijā: “Latvijas PSR Augstākā Padome īsteno valsts varu visā republikas teritorijā”. Un tālāk. “Tā ir tiesīga” un tālāk pēc teksta. Nākamā ir daļa, kurā ir runa par Latvijas PSR Augstākās Padomes vienīgo kompetenci jeb, kā mēs juristi sakām, ekskluzīvo kompetenci. Šeit vajadzētu pirmām kārtām 12. un 13.punktu samainīt vietām, jo, kā mēs uzskatām, secība acīmredzot būs tāda, ka Latvijas PSR Augstākās Tiesas priekšsēdētāju, prokuroru, galveno valsts arbitru utt. ievēlēs vai iecels pēc Augstākās Padomes priekšsēdētāja priekšlikuma un pēc tam tiks šie orgāni veidoti, proti, ievēlēta Tautas kontroles komiteja, Apkārtējās vides aizsardzības komiteja utt. Bez tam šajā - pa vecam 13. un pa jaunam 12. - punktā mēs iesakām apmainīt attiecīgi nedaudz vietām. Tas nav varbūt būtiski, bet izsvītrot pēdējos vārdus šajā teikumā, proti, “iecelšana no Latvijas PSR tautas deputātiem”. Tas attiecas uz Latvijas PSR Tautas kontroles komitejas priekšsēdētāju un Latvijas PSR Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju. Kāpēc? Šis ieraksts izriet no tā apstākļa, ka tālāk pantā, kurā ir runa par Augstākās Padomes Prezidija sastāvu, ierakstīts, ka Prezidija sastāvā ietilpst arī Tautas kontroles komitejas priekšsēdētājs un Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs. Bet problēma ir tāda, ka Prezidija loceklis var būt tikai tas, kurš ir Augstākās Padomes deputāts. Līdz ar to mēs obligāti saistām šos divus posteņus ar to, ka visos gadījumos tātad jāmeklē ir deputāts, kurš varētu būt priekšsēdētājs. Ja, teiksim, attiecībā uz Tautas kontroles komiteju tas varbūt būtu arī pieņemams, tad attiecībā uz Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju tas būtu pilnīgi nepieņemami, jo šeit ir runa, ka tā ir specialitāte, tur jābūt speciālistam, jebkurš deputāts nevar būt par šīs komitejas priekšsēdētāju.

Priekšsēdētājs. Es domāju, ka doma ir skaidra un iebildumu deputātiem laikam nav. Nav.

G.Zemrībo. Tālāk 13.punktā - jaunajā 13.punktā, kuru mēs apmainījām vietām, mēs liekam priekšā svītrot pēdējo no šiem orgāniem, kurus ievēlē Augstākā Padome, proti, Latvijas PSR Augstākās Tiesas disciplināro lietu kolēģiju, jo šādas kolēģijas turpmāk vairs nebūs sakarā ar to, ka ir pieņemts jauns likums, PSRS likums par tiesnešu statusu, un šīs funkcijas izpildīs gluži jauns orgāns, proti, atestācijas kolēģija, un tādēļ šāda orgāna turpmāk vairs nebūs.

R.Misāns.

Vai Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs ir valdības loceklis vai nav?

G.Zemrībo. Jautājums ir man vai Ministru Padomes priekšsēdētājam?

Priekšsēdētājs. Acīmredzot jums.

G.Zemrībo. Mēs to izsvītrojām. Starp citu, mēs šo grozījumu izdarījām pēc biedra Misāna priekšlikuma. Es tikai to neminēju.

22.punkts šajā pašā pantā. Mēs liekam priekšā papildināt, ietilpināt vienu vārdu - “lēmumu pieņemšana potenciāli ekoloģiski bīstamo objektu izveidošanas nepieciešamības gadījumā”. Jo komisija nāca pie tāda uzskata, un es domāju, ka biedrs Ozoliņš mums piekritīs, ka principā uzskatīt, ka ekoloģiski bīstamu objektu republikas teritorijā nevar celt, nebūtu pareizi.

Tālāk mums ir priekšlikumi attiecībā uz to panta sadaļu, kas ir nākamā pēc 27.punkta. Es ceru, ka jūs varat man izsekot. Šeit šajā sakarībā es vēršu jūsu uzmanību uz tādu materiālu, kuru jūs visi esat saņēmuši. Tas ir PSRS tautas deputāta profesora Plotnieka priekšlikums par grozījuma izdarīšanu 97.panta 4.rindkopā jeb 4.daļā. Mēs principā piekrītam tam priekšlikumam, kas atzīmēts ar ciparu 1. Mēs tikai nepiekrītam tam priekšlikumam, ka vajadzētu šos jautājumus, kurus var lemt Augstākā Padome, iedalīt četros punktos. Jo no likumdošanas tehnikas viedokļa rastos tāda situācija, ka mums šajā pantā būtu divi pirmie, otrie, trešie un ceturtie punkti. Tādēļ mēs bez tiem jautājumiem, kas ir šajā sadaļā iekļauti, vēl papildus ierakstām, ka “Augstākā Padome kontrolē, kā Latvijas PSR Konstitūciju, likumus ievēro valsts un sabiedriskie orgāni, uzņēmumi, iestādes, organizācijas, valsts drošības iestādes, karaspēka daļas” un tālāk pēc teksta. Un vēl tur, kur beidzas šī rindkopa, pēc vārdiem “šajā jomā” vēl mēs attiecīgi papildinām ar “jautājumu”, ka “jautājumu izlemšana par karastāvokļa vai ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu visā republikā vai atsevišķos apvidos un par īpašu pārvaldes formu noteikšanu”. Jo mēs domājam, ka šis jautājums ir Augstākās Padomes kompetencē, un tas būtu speciāli šeit jāatzīmē.

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem šai sakarā ir piebildes?

M.Rukmane.

Vai mēs vakar nerunājām par to, ka 97.pantā būtu ieviešams 28.apakšpunkts par jautājuma izlemšanas kompetenci par alternatīvo dienestu?

G.Zemrībo. Jums ir taisnība, bet es vienkārši paskrēju tam garām. Es atvainojos. Ņemot vērā vakardienas apspriešanu, mēs liekam priekšā papildināt šo uzskaitījumu, ka ekskluzīvā Augstākās Padomes kompetencē saskaņā ar 28.punktu ir: “Latvijas PSR pilsoņu karaklausībai alternatīvā dienesta organizācijas un pildīšanas kārtības noteikšana”. Un vēl attiecībā uz pašu pēdējo rindkopu šajā pantā mums ir tāds vecs jautājums, par kuru mēs vairākkārt esam runājuši. Šeit šajā rindkopā ir runa par kārtību, kādā Augstākā Padome pieņem likumus un lēmumus. Mēs liekam priekšā svītrot “un lēmumus” un papildināt tekstu ar sekojošu teikumu: “Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem lēmumus, ja par tiem balso klātesošo Latvijas PSR tautas deputātu vairākums”. Līdz ar to mēs liekam priekšā noteikt diferencētu kārtību. Tajos gadījumos, kad mēs pieņemam likumus, tad ir nepieciešams vairākums no visu Augstākās Padomes deputātu skaita. Tad, kad mēs pieņemam lēmumu, piemēram, procedūras lēmumus, tad pietiek ar vairākumu no klātesošo deputātu skaita. Jo citādi var rasties situācija, ka Augstākās Padomes sesijā kvorums ir, bet lēmumu pieņemt nevar, jo nekādi neiznāk šis vairākums.

Priekšsēdētājs. Un kad ir divas trešdaļas?

G.Zemrībo. Divas trešdaļas paliek. To mēs neviens neskaram. Tas attiecas uz tiem gadījumiem, kas saistīti ar Konstitūciju.

Priekšsēdētājs. Vai par šo pantu ir kādas piezīmes? Mums diemžēl vēl jāatgriežas atpakaļ. Biedri Bresi, jums vārds.

V.E.Bresis. Es domāju, ka agrāk bija priekšlikums par mūsu Dabas aizsardzības komitejas pakļaušanu tieši Augstākajai Padomei. Tad mums kaut kādā veidā vajadzētu noregulēt šīs attiecības. Ja tas tā būs, tad priekšsēdētājs acīmredzot būs Augstākās Padomes Prezidija loceklis. Un ja viņš paliek kā valdības loceklis, es iestājos par to, lai visi valdības locekļi būtu vienādi, lai neizdalītu kaut kādu vienu komiteju īpaši.

G.Zemrībo. Mūsu priekšlikums ir tāds, ka mēs nemainām neko, mēs uzskatām, ka šī Apkārtējās vides aizsardzības komiteja ir Augstākās Padomes pakļautībā esošs orgāns. Mēs vienīgi liekam priekšā pasvītrot, ka visos gadījumos tās priekšsēdētājam obligāti ir jābūt deputātam, jo mēs baidījāmies no tā, ka mēs varētu atgriezties pie veciem stagnācijas paraugiem, kad, ja viņš ir komitejas priekšsēdētājs, tad viņam ir jābūt deputātam. Deputāts ir kā pielikums pie šīs komitejas priekšsēdētāja amata. Vai arī pretēji - mēs meklēsim no deputātiem piemērotu kandidatūru, kaut gan varbūt piemērotāks cilvēks šim amatam būtu cits, kurš nav deputāts. Tāda ir mūsu pozīcija.

Priekšsēdētājs. Bet tādā veidā, atbildot uz biedra Breša jautājumu, iznāk, ka viņš tomēr valdības loceklis nebūs, viņš būs Prezidija loceklis.

G.Zemrībo. Tā tas ir.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Holštein.

Ž.Holšteins.

Man tāds jautājums. Vai Dabas aizsardzības komiteja būs ražojoša organizācija, vai tā būs tikai tāda, kas izdod likumus un proklamē. Man nav skaidrs, kādēļ tā paliek, ja tā iziet no Ministru Padomes pakļautības. Tai ir jābūt tādai, kas strādā, nevis kas izdod likumus.

G.Zemrībo. Mēs nedomājam, ka tā būs nestrādājoša organizācija. Kāpēc iepriekšējā sesijā šis jautājums tā tika izlemts? Lai šai organizācijai būtu pilnīgi brīvas rokas. Lai tā nebūtu saistīta arī ar valdības lēmumiem. Ja, piemēram, valdība nolems celt kādu rūpniecības objektu, lai šī komiteja nav saistīta ar valdības lēmumu, bet lai tā var patstāvīgi izteikt savu pozīciju. Doma ir tāda, ka tā ir patstāvīga organizācija, kas nav pakļauta valdībai.

Šī komiteja nav Augstākās Padomes komisija, tā ir speciāla komiteja. Es jums varu minēt, ka, piemēram, Augstākā Tiesa arī nav pakļauta valdībai, bet mēs savu darbu līdz šim esam organizējuši.

Priekšsēdētājs. Kādi šai sakarā ir priekšlikumi? Lūdzu, biedri Paljora.

S.Paljora.

Sakiet, lūdzu, es uzmanīgi lasīju un atradu rakstos mazas replikas. Tā 97.pantā 3. un 4.punktā un 27.punktā ir runa par referendumu, vairāk nekur nekas par referendumu netiek teikts. Kas tiek piedāvāts? Augstākā Padome organizēs referendumus citos jautājumos?

G.Zemrībo. Es nesapratu jautājumu.

S.Paljora. Acīmredzot es juceklīgi izstāstīju. Tātad trešais punkts - referendums vienā jautājumā.

G.Zemrībo. Jā.

S.Paljora. Ceturtais punkts - referendums citā jautājumā. Un 17.punktā, 27.punktā uzrakstīts, ka pieņem lēmumu par tautas nobalsošanas sarīkošanu (referendumu). Kāpēc tas ir ierakstīts trīs vietās?

G.Zemrībo. Trešajā un ceturtajā punktā referenduma sarīkošana saistīta ar konkrēta jautājuma risinājumu. Mums, kā zināms, līdz šim nebija, teiksim, izstāšanās mehānisma no Padomju Savienības. Tāpēc, tā kā šis jautājums ir vienīgi Augstākās Padomes kompetencē, tad vienlaikus arī norādīts, ka šis jautājums tiek risināts tā, ka Augstākā Padome nolemj noteikt referendumu šajā jautājumā.

S.Paljora. Es saprotu, ka neesmu saprasts.

G.Zemrībo. Ceturtajā jautājumā par robežu noteikšanu un par visiem pārējiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs. Nē, jautājums ir cits. Jūs viens otru nesaprotat. Biedrs Paljora prasa, kā būs ar referendumiem. Mēs šeit norādījām tos jautājumus, kurus var izlemt tikai ar referendumu, bet ir daudz citu jautājumu, kurus arī varēs referendumā izskatīt. Vienkārši tie nav atzīmēti.

S.Paljora. Rīt mēs nonāksim pie secinājuma, ka tie produkti, kurus mēs šodien lietojam, ir kaitīgi cilvēku veselībai, un, domājot par mūsu paaudzi un trešo paaudzi, droši vien nonāksim pie secinājuma, ka ir jāpasludina referendums. Ka ir jāēd mazāk, bet nesaindēti produkti.

G.Zemrībo. Pieļausim. Tad mēs, balstoties uz 27.punktu, noteiksim referenduma organizēšanas jautājumus. Šeit, 3.punktā, tas ir norādīts tāpēc, lai jautājums par izstāšanos netiktu risināts citādi, kā vien ar referenduma organizēšanu.

Priekšsēdētājs. Biedri Plotniek, vai jūs gribat runāt par šo jautājumu?

A.Plotnieks. Jālikvidē pretruna. Patiešām, ir runa par dažādām lietām. Tiek izdalīta otrajā, trešajā un ceturtajā punktā referenduma organizēšana. Tas ir, Augstākā Padome ne vien pieņem lēmumu par referenduma sarīkošanu, bet arī to sarīko. Tas ir šajos divos gadījumos. Bet 27.punktā tiek runāts par tās tiesībām pieņemt lēmumu par šī referenduma sarīkošanu.

Priekšsēdētājs. Jebkurā jautājumā?

A.Plotnieks. Jebkurā jautājumā.

Priekšsēdētājs. Pareizi. Lūdzu, tālāk.

V.Kurpnieks. Man tomēr palika neskaidrs. Augstākajā Padomē izveidota Latvijas deputātu pastāvīgā Dabas aizsardzības komisija, tālāk ir Augstākās Padomes Dabas aizsardzības komiteja. Kas būs starp tām?

Priekšsēdētājs. Es jums tūlīt atbildēšu. Par Augstākās Padomes komisijām mēs neviena vārda pašreiz nerunājam, un to lems nākamā Augstākā Padome, vai ir vajadzīga komisija, vai nav vajadzīga komisija. Mēs esam izlēmuši par šo komiteju.

G.Zemrībo. Biedri Kurpniek! Tas nenozīmē, ka mēs kaut kādā veidā vēršamies pret Tautas kontroles komiteju.

Priekšsēdētājs. Biedri Misān, lūdzu.

R.Misāns. Augstākās Padomes Prezidijā ievēlē vai izvirza. Tādā gadījumā nevienu mēs nevaram ievēlēt vai izvirzīt, pēc šīs kārtības var tikai izveidot ideju.

Priekšsēdētājs. Es diemžēl jūs nedzirdu, ja jūs, biedri Zemrībo, dzirdējāt, tad, lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu. Lūdzu visus nākt pie mikrofona.

Lūdzu, biedri Holštein, nāciet pie mikrofona.

Ž.Holšteins. Man vēlreiz nav saprotams Dabas aizsardzības komitejas darbs un tās priekšsēdētāja iekļaušana Augstākās Padomes Prezidija sastāvā. Visa izpildvara un ražošana tomēr ir Ministru Padomes rokās, un kas organizēs dabas aizsardzību? Es domāju, ka likums pieņemts un noteikti būs ekoloģiskā komisija, kuru piesaistīt Augstākās Padomes likumu pieņemšanai un kura kontrolēs, kā tiek ievēroti šie likumi, bet, ja dabas aizsardzības komiteja būs izslēgta ārpus Ministru Padomes sastāva un nebūs pakļauta Ministru Padomes priekšsēdētājam un Ministru Padomei, es domāju, ka no tā dabas aizsardzības stāvoklis republikā neuzlabosies, bet cietīs.

Priekšsēdētājs. Izbeigsim diskusiju. Ir divi priekšlikumi. Viens: lai šīs komitejas priekšsēdētāju iekļautu Augstākās Padomes Prezidija sastāvā un šī komiteja tiktu nozīmēta.

Otrs: tai praktiski jābūt Ministru Padomes sastāvā, tas ir, tāpat kā visiem valdības locekļiem, kā visām komitejām, komisijām utt. Vienīgi varbūt tāda precizējoša detaļa. Tautas kontroles komiteja tādā ziņā ir pakļauta Ministru Padomei?

V.Kurpnieks. Jūs domājat?

Priekšsēdētājs. Redziet nu. Nav pakļauta. Tāpēc šeit manī nedaudz izbrīnu rada pakļautības moments. Bet man liekas, ka šis jautājums nav tik ļoti principiāls, ka mums vajag stundu tērēt, lai visas nianses uztvertu. Tāpēc, ja vairākums uzskata, ka nav skaidrības līdz galam, tad vienkārši neiekļaujam un cauri.

V.Kurpnieks. Pagājušo reizi mēs šo jautājumu izlēmām - Augstākās Padomes pakļautībā.

Priekšsēdētājs. Kā teica Ķencis - jāsmejas. Mēs daudz ko pagājušo reizi skatījāmies un šodien pārskatām, tāpēc šeit izbrīnam nevajadzētu būt.

Es pārtraucu debates un lieku uz balsošanu. Kas par redakcijas komisijas piedāvāto variantu, lūdzu balsot. Lūdzu nolaist. Kas pret? Desmit. Atturas? Desmit. Tātad atbalstām redakcijas komisiju un mūsu iepriekšējā sesijā pieņemto lēmumu.

G.Zemrībo. Vēl divi jautājumi uzdoti par to, ka nav panta, kurā būtu paredzēta Augstākās Padomes Prezidija ievēlēšana. Šeit ir ierakstīts par Augstākās Padomes Prezidija sastāvu. Tas jau ir, aizejot drusciņ uz priekšu, 101.pantā teikts, kas Augstākās Padomes Prezidija sastāvā pēc amata ietilpst. Tur bija iekļauti arī Tautas kontroles komitejas priekšsēdētājs un Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs. Mēs liekam priekšā to tādēļ svītrot. Gadījumā, ja viņi nav deputāti, tad viņi nevarētu būt Prezidija locekļi, bet Prezidijs ir tiesīgs aicināt uz savām sēdēm jebkuru iestāžu un organizāciju vadītājus, tā kā praktiski pēc visiem apstākļiem viņi Prezidija sēdēs piedalīsies.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu!

G.Zemrībo. Tālāk biedra Plotnieka priekšlikumos bija izteikts tāds priekšlikums: izveidot tādu organizāciju, kas šeit ir nosaukta par Augstākās Padomes pārstāvju sēdēm. Jāsaka, ka redakcijas komisija šim priekšlikumam nepiekrita, uzskatot, ka veidot vēl kaut kādu speciālu orgānu - tas nozīmē, ka faktiski mēs veidojam vēl vienu palātu pie Augstākās Padomes. Pagājušajā reizē mēs jau vienojāmies, ka mūsu augstākais valsts varas orgāns sastāv no vienas palātas, Augstākās Padomes, un tādēļ mēs, neraugoties uz visu mūsu cieņu pret profesoru, nevaram piekrist šim priekšlikumam.

Priekšsēdētājs. Tātad šis jautājums ir nobalsots iepriekšējā reizē un izdiskutēts, un, ņemot vērā šo priekšlikumu, mēs varam pateikt tikai to, ka, ja jaunā Augstākā Padome gribēs kaut vai 4 palātas izveidot no sava vidus, tas būs pilnīgi tās kompetencē, jo mēs ne ar ko šeit nesaistām rokas jaunajai Augstākajai Padomei, tā varēs izveidot tāda veida palātu, ja tā gribēs, kā arī formēt, kā mēs pagājušoreiz apspriedām, savas komisijas pēc ciemu un pilsētu principa vai pēc kādas citas pārstāvniecības normas utt. Tā būs pilnīgi tās kompetence.

G.Zemrībo. Tālāk piezīme mums ir 102.pantā, kurā ir runa par Augstākās Padomes kompetenci. Mēs liekam priekšā papildināt ar vienu punktu, kuru iestarpināt starp 14. un pašreizējo 15.punktu, izveidojot jaunu 15.punktu, kurā rakstīts: “iztulkot Latvijas PSR Konstitūciju un likumus”. Šādas tiesības Augstākās Padomes Prezidijam bija arī iepriekš.

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Nākamā piezīme ir pie 107.panta.

Priekšsēdētājs. Līdz 107.pantam deputātiem nav piezīmju?

J.Ambainis. Pie 98.panta.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, sakiet!

J.Ambainis (runā zālē.)

Priekšsēdētājs. Redziet, kā jau es teicu, mēs atgriezīsimies pie daudziem jautājumiem. Ja mēs sākam vienus jautājumus grozīt, sākas pretenzijas arī pret citiem jautājumiem.

G.Zemrībo. Es par to, ko biedrs Kalējs jau teica, ka pagājušoreiz mēs vienojāmies, pēc kādiem principiem izveidojam vēlēšanu apgabalus, vēlot Augstāko Padomi. Mēs vienojāmies, ka viens deputāts no 10 000 vēlētājiem ar attiecīgām atkāpēm 25 procentu apmērā uz vienu vai otru pusi. Izņēmums tiek attiecināts uz trim rajoniem, kuriem mēs nodrošinām trīs deputātu vietas, kuriem šī atkāpe, protams, ir lielāka. Toreiz visi deputāti tam piekrita. Ja būs apriņķi, citādi mainīsies Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums, tad mēs lemsim citādi.

Priekšsēdētājs. Tikai būsim godīgi pret sevi un arī republikas iedzīvotājiem un pateiksim, ka mēs pagājušogad sesijā nonācām pie šā lēmuma zināma kompromisa veidā. Vakar mēs šo kompromisu lauzām un tagad, skatoties uz šo punktu, izliekamies, ka it kā nekas nav noticis. Tāpēc arī šis punkts ir jābalso, jo biedrs Ambainis to ierosina, tāpat kā vakar mēs likām priekšā balsot par cenziem.

Biedri Ambaini, jūs pastāvat uz balsošanu?

J.Ambainis. Kas tās par vienlīdzīgām vēlēšanām, kad iznāk 59 procenti?

Priekšsēdētājs. Tātad, lai ierakstītu šo pantu tādā redakcijā, mums ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Tāpat mums bija vajadzīgas divas trešdaļas balsu, lai noņemtu cenzus. Mēs vakar par cenziem nobalsojām. Vairākums nobalsoja pret, bet šo Konstitūcijas pantu nevarējām grozīt, jo mums vajadzēja divas trešdaļas balsu. Tāpat, lai šo pantu ieviestu, mums arī ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu.

A.Vrubļevskis.

Cienījamie deputāti! Mēs tiešām gribam izveidot tiesisku valsti. Un lai būtu taisnība, jārunā par to, ka Latgales zonai vispār ir nodarīts pāri. Šeit jūs sadalījāt uz deputātu skaitu, izdomājāt 203, bet kāpēc ne 205? Piemēram, paņēmāt tādu rajonu kā Jēkabpils vai Preiļi. Tur iedzīvotāju skaits uz katru apgabalu vidēji ir pāri par 15 tūkstošiem. Tādi ir tikai divi rajoni. Varbūt varētu kristīgi sadalīt rajonus? Varbūt Latgales zonai var pielikt vēl kādu deputātu? Ņemsim Jēkabpili. Tas nozīmē, ka mums ir četri, bet, ja mums būs pieci, tad vidējais vēlētāju skaits būs 8840 cilvēku. Ja mums būs 5 apgabali vai 5 deputāti, tad mums uz katru apgabalu vidēji vairs būs ne 15 ar pusi tūkstoši, bet 12 ar pusi tūkstoši. Tāpat kā visiem pārējiem rajoniem. Tagad ņemsim Preiļu rajonu. Šeit ir tāds pats stāvoklis. Ir vēl arī citi rajoni līdzīgā situācijā. Ļoti lūdzu sadalīt kristīgi.

Priekšsēdētājs. Tā kā šos skaitļus sadalīja Prezidijs, tad acīmredzot jāatbild ir man.

G.Zemrībo. Es gribētu piebilst, ka Jēkabpils tiešām iznāk vissliktākajā stāvoklī. Visvairāk nodarīts pāri. Te ir pilnīga taisnība. Tur gan ir vairāk nekā 11 tūkstoši, nevis 15 tūkstoši.

Priekšsēdētājs. Biedri! Mēs šos skaitļus skaitļojām gandrīz veselu mēnesi. Ne tāpēc, ka mēs gribējām simt un vienu variantu, kaut gan mēs to arī darījām. Mēs gribējām tikai vienu - noskaidrot, pie kura vidējā skaita apgabalā būtu vismazākās novirzes. Pašreiz iebilst jēkabpilieši. Bet pie cita skaitļa novirzes būs vēl lielākas, ja mēs negribam bezgalīgi palielināt deputātu skaitu. Ja mēs gribam ievēlēt tūkstoš deputātu mūsu augstākajā valsts varas orgānā, tad, dabiski, šis skaits saruks. Kas kaut cik ar matemātiku nodarbojas, saprot, ka šajā sakarā jāmeklē optimālais variants, pie tam tāds, ka mūsu Augstākajā Padomē aptuveni jābūt 200 deputātiem. Un tad mēs nosaucām šo skaitli. Lietuvā šis skaitlis ir krietni mazāks. Bet, jo mazāks ir skaitlis, jo lielākas ir novirzes. Vai lai Jēkabpils rajons atdod savu trešdaļu vai piektdaļu citam rajonam, vai atkal pieņem no cita rajona. Tad jums būs viss bez plusa un mīnusa. Bet līdzko mēs sākam ievērot rajonus un pilsētas un pilsētas rajonu robežas, rodas šis plus un mīnus. Šis skaits ir optimālais.

I.Daudišs.

Es gribētu ienest skaidrību vienā jautājumā. Tātad vēlēšanu likumprojektā ir runa un arī tagad Konstitūcijā izdara izmaiņas par apgabalu izveidošanu no 10 tūkstoš vēlētājiem, nevis iedzīvotājiem. Jūs skatāties nepareizo ailīti. Minot Jēkabpili, jūs runājāt par 15 tūkstošiem vidēji. Bet tas ir iedzīvotāju skaits. Vēlētāju skaits ir 11 tūkstoši. Tā ailīte, kurā ir iedzīvotāju skaits, vienkārši ir zināšanai. Ja var būt kādas pretenzijas, tad tikai pret skaitļojamo mašīnu. Mums tika doti noteikumi izveidot vēlēšanu apgabalus no 10 tūkstošiem vēlētāju. Plus mīnus 25 procenti. Šos noteikumus mēs ievadījām mašīnā. Un dabūjām šādu rezultātu.

V.Klibiķe. Biedram Ambainim maza izziņa. Vēlēšanas ir vienlīdzīgas ne apgabalu ziņā, bet katram vēlētājam ir viena balss uz vienādiem noteikumiem, tas ir pirmkārt. Otrkārt, pagājušajās PSRS tautas deputātu vēlēšanās, man ir tāda informācija, vienā kaimiņu republikā ļoti centās izveidot vienādus apgabalus, lai tie tūkstoši neatšķirtos. No sveša rajona piegrieza citam rajonam. Rezultāts bija tāds, ka vēlētāji negāja balsot.

Priekšsēdētājs. Tas vairāk attiecas uz Jēkabpils rajonu. Mums jāiet uz priekšu. Biedrs Ambainis pieprasa balsošanu par šo pantu. Tā es sapratu. Vispirms mums ir jābalso par redakcijas komisijas priekšlikumu, tātad par 98.pantu šādā redakcijā: “Latvijas PSR Augstākā Padome sastāv no tautas deputātiem, ko ievēlē vēlēšanu apgabalos, kas izveidoti, ievērojot republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu pēc šādas normas: viens deputāts no katriem 10 tūkstoš vēlētājiem, bet ne mazāk kā 3 deputāti no katra rajona un republikas pakļautības pilsētas un pilsētas rajona. Kas ir par, lūdzu, balsojiet. Domāju, ka skaitīt nevajag. Vai te ir vajadzīgas divas trešdaļas? Saskaitīsim. 198. Kas ir pret? 8. Kas atturas? 2. Kvalificētā vairākuma nav.

A.Plotnieks. Kad liksiet uz balsošanu likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā, tad būs vajadzīgs kvalificētais balsu vairākums - divas trešdaļas. Šobrīd tiek likts uz balsošanu deputāta Ambaiņa priekšlikums izdarīt redakcijas komisijas sagatavotajā tekstā grozījumus. Tur nav vajadzīgs kvalificētais balsu vairākums.

Priekšsēdētājs. Skaitiet un tad apspriedīsim biedra Plotnieka priekšlikumu. Kamēr saskaita balsis, es atbildu uz profesora Plotnieka jautājumu. Vai šis punkts ir Konstitūcijas punkts?

A.Plotnieks. Es tādā gadījumā paskaidroju sīkāk. Jūs taču šinī gadījumā nebalsojat par grozījumiem Konstitūcijā, bet par šīs redakcijas atstāšanu projektā. Tātad, kad izskatīs visu likumprojektu, tad būs vajadzīgs balsu vairākums.

Priekšsēdētājs. Jūs atbildiet uz konkrētu jautājumu. Vai šis ir Konstitūcijas punkts? Viens deputāts iebilst pret šādu redakciju, un viņš liek nobalsot.

A.Plotnieks. Tajā gadījumā, kad liks pašu likumprojektu arī pa daļām uz balsošanu, tad būs vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Šobrīd ir runa tikai par redakcijas jautājumu.

Priekšsēdētājs. Vajag būt konsekventiem. Šis ir Konstitūcijas punkts, arī par jebkādu citu punktu Konstitūcijā, ja mēs balsojam, mums ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Jo citādi mēs katru punktu varam pataisīt par lēmumu, pēc tam pieņemt un kopumā ienest Konstitūcijā.

Sesijā piedalās 225 deputāti. Kvalificētais vairākums tomēr ir zālē. Bet balsošanā piedalījās 203.

V.Varnas.

Daži biedri saka, ka ir ļoti slikts tulkojums un viņi nav sapratuši, par ko ir runa. Ja tik daudz cilvēku piedalās, varbūt lietderīgi būtu nobalsot vēlreiz.

Priekšsēdētājs. Nu labi. Tādā gadījumā es paskaidrošu krievu valodā. Skatieties, lūdzu, 98.pantu. Tas skan šādā redakcijā: “Latvijas PSR Augstākā Padome sastāv no tautas deputātiem, ko ievēlē vēlēšanu apgabalos, kurus izveido, ņemot vērā republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu pēc šādām pārstāvniecības normām: viens deputāts no katriem 10 tūkstošiem vēlētāju, bet ne mazāk kā trīs deputāti no katra rajona, republikas pakļautības pilsētas, pilsētas rajona.” Iepriekšējā sesijā mēs balsojām nevis par likumu, bet vienkārši par mūsu attieksmi, kā komisijai tālāk veidot mūsu valsts varas augstāko orgānu. Tādu lēmumu pieņēmām. Tagad mēs apspriežam katru pantu. Radās jautājums - deputāts Ambainis nesamierinās ar to, ka šeit šajā pantā pēc kola ir “ne mazāk kā trīs deputātus no katra rajona”. Viņš uzskata, ka pantam jābūt bez šī formulējuma, tas ir, paliek “viens deputāts no katriem 10 tūkstošiem vēlētāju”. Tā kā ir radies šāds priekšlikums, mums par šo pantu, kā ierosina redakcijas komisija, ir jānobalso. Jānobalso un jāsaņem kvalificētais vairākums - divas trešdaļas balsu.

Mēs nobalsojām, un mums iznāca 198 par, bet, lai pieņemtu pantu un tas kļūtu par likumu kā Konstitūcijas pants, nepieciešamas 213 balsis. Tāpēc, ja jūs tā pastāvat uz savu, tad jābalso vēlreiz. Lieku uz balsošanu pirmo - kas par to, lai šis pants tiktu iekļauts tā, kā šeit rakstīts: no katriem 10 tūkstošiem un no katra rajona ne mazāk kā trīs. Kas par šo priekšlikumu, lūdzu balsot. Kas pret? Kas atturas? Kādi ir rezultāti?

Balsu skaitīšanas komisija. Situācija ir šāda. Mēs tikko reģistrējāmies un bijām 225. Tagad balsojām un esam 226. Viss ir kārtībā. Jo tieši šī viena - biedra Salputras - balss izšķīra šī panta likteni. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Tad nosauksim šo pantu jūsu vārdā. (Aplausi.) Redziet, kā paveicās nedisciplinētiem deputātiem. Tagad balsot par deputāta Ambaiņa priekšlikumu laikam nav nekādas vajadzības.

G.Zemrībo. Ja piezīmju līdz 107.pantam nav, tad mēs liekam priekšā 107.pantā, kur ir runa par likumdošanas iniciatīvas tiesībām, pieskaitīt pie tām organizācijām un orgāniem, kam šādas tiesības ir, arī sabiedrisko konsultatīvo tautību padomi.

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu? Vakar komisijas priekšsēdētājs ziņoja par šo problēmu.

G.Zemrībo. 108.pantā vajadzētu arī to pašu motīvu dēļ, par kuriem es jau runāju, izslēgt Augstākās Tiesas disciplināro lietu kolēģiju.

Priekšsēdētājs. Saskaņā ar iepriekšējiem pantiem.

G.Zemrībo. Tālāk līdz 111.pantam piezīmju nav.

Priekšsēdētājs. Un jums, biedri deputāti? Nav.

G.Zemrībo. 111.pantā, tur, kur ir runa par Latvijas PSR Konstitucionālo tiesu, pēc 5.punkta nākamajā rindkopā ir noteikts, ka pēc tā ierosinājuma Konstitucionālā tiesa izskata lietas. Priekšlikums ir - pēc Latvijas PSR tautas deputātu priekšlikuma. Pirms vārdiem “pēc tiesas lēmuma” iestarpināt vārdus “pēc Latvijas PSR Ministru Padomes iesnieguma”. Pēc mūsu domām, arī valdībai šādas tiesības ir jāpiešķir.

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Tālāk 113.pants. Līdz 113.pantam piezīmju nav.

Priekšsēdētājs. Jums, deputāti?

G.Zemrībo. 113.pantā mēs liekam priekšā izsvītrot otro daļu. Tas ir saistīts arī ar to pašu problēmu - par Tautas kontroles komiteju un Apkārtējās vides aizsardzības komiteju. Līdz ar to 3.daļa tiek formulēta tā: “Latvijas PSR Augstākā Padome nosaka tautas kontroles orgānu, Latvijas PSR Apkārtējās vides aizsardzības komitejas organizācijas un darbības kārtību.” Tā ir atbilde arī uz tām problēmām, par ko šodien bija runa.

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Tālāk vienīgi mums ir piezīme pie paša pēdējā panta, tas ir, 85.panta. Šeit mēs liekam priekšā vēl iekļaut 4.punktu. Proti, Latvijas PSR Konstitūcijas 79.panta 2.daļu izteikt šādā redakcijā: “Tautas deputātu vēlēšanas noteic ne vēlāk par 3 mēnešiem pirms attiecīgo valsts varas orgānu pilnvaru laika izbeigšanās.” Par to bija runa arī biedra Vagra referātā.

Priekšsēdētājs. Jā, šādas tiesības mums ir. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Ar to šis projekts ir izskatīts, taču, pirms beigt runāt par Konstitūciju, es gribētu jūs iepazīstināt ar dažiem priekšlikumiem un dažām šaubām, kas ir radušās. Mēs saņēmām priekšlikumu no Latvijas Invalīdu biedrības, Latvijas Neredzīgo biedrības un Latvijas Nedzirdīgo biedrības. Savā priekšlikumā šo biedrību priekšsēdētāji raksta, ka Latvijas Invalīdu biedrība, Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo biedrība uzskata, ka invalīdu problēmām līdz šim Latvijā netiek pievērsta pienācīga uzmanība un tās netiek risinātas vajadzīgajā apjomā. Viens no šā stāvokļa iemesliem ir tas, ka republikas augstākajā valsts varas orgānā nebija neviena pārstāvja no invalīdu organizācijām, kuri būtu kompetenti invalīdu problēmās. Balstoties uz augstākminēto, trīs Latvijas invalīdu sabiedriskās organizācijas pieprasa, lai likumā par republikas Augstākās Padomes vēlēšanām - šeit ir gan runa par Augstākās Padomes vēlēšanām, bet bez Konstitūcijas grozījumiem to nevar izdarīt - izņēmuma kārtā šīm organizācijām būtu paredzamas 3 deputātu vietas republikas augstākajā valsts varas orgānā. Šie deputāti tiks ievēlēti attiecīgi no katras invalīdu sabiedriskās organizācijas, ievērojot to specifiku.

Tātad šīs trīs organizācijas lūdz attiecināt uz tām to kārtību, no kuras mēs atteicāmies, tas ir, vēlēšanas sabiedriskajām organizācijām. Mēs redakcijas komisijā apspriedām šo jautājumu. Neraugoties uz visu līdzjūtību, ja tā varētu izteikties, kas mums ir pret šīm organizācijām, un saprotot viņu problēmas, mēs tomēr uzskatījām par neiespējamu mainīt atkal to kārtību, no kuras mēs atteicāmies, proti, vēlēšanas sabiedriskajās organizācijās. Jo tiklīdz mēs izlemsim pozitīvi vienā gadījumā, nāks citas sabiedriskās organizācijas, kas arī uzskatīs, ka arī tām ir virkne argumentu, kādēļ būtu nepieciešama šāda ievēlēšana. Tāds ir mūsu viedoklis. Varbūt deputātiem ir cits viedoklis?

Priekšsēdētājs. Es domāju, ka neatgriezīsimies pie mūsu principiem, par kuriem ir nobalsots un kuri ir desmitkārtīgi apspriesti.

A.Bērziņš. Manuprāt, saskaņā ar vakardienas balsošanu vajag no 85.panta izslēgt pirmos divus.

Priekšsēdētājs. Bet tas taču ir saprotams. Ja vakar mēs esam nobalsojuši, tad šodien nesāksim atkal no gala.

G.Zemrībo. Šajā sakarībā mēs saskārāmies vēl ar vienu problēmu. Arī vienu priekšlikumu, proti, ka tādā veidā, kā mēs šodien esam nobalsojuši, tas jautājums arī saistīts gan ar Konstitūciju, gan ar vēlēšanu tiesībām. Redziet, kāda ir situācija. Ja tiek saglabāts šis 10 gadu vēlēšanu cenzs mūsu Augstākās Padomes vēlēšanās, tad tas praktiski nozīmē, ka tikpat kā neviens karavīrs nevar tikt ievēlēts, jo gan virsnieki, gan ierindnieki ir galvenokārt tādi, kas pēdējos 10 gadus nav nodzīvojuši mūsu republikas teritorijā. Mēs apspriedām šo problēmu mūsu redakcijas komisijā un saskārāmies vēl ar vienu momentu. Mēs pagājušajā reizē pieņēmām likumu, kas regulē kārtību, kādā notiek vietējo padomju vēlēšanas, kas notiks pavisam drīz - 10.decembrī. Šajās vietējo padomju vēlēšanās, kā jūs zināt, ir noteikta tāda kārtība, ka ir 5 gadu cenzs attiecībā uz kandidātiem, nevis vēlētājiem, un attiecībā uz deputātiem. Bet vienlaikus tur ir izveidoti speciāli vēlēšanu apgabali karavīriem un ir noteikts, ka šis 5 gadu cenzs uz karavīriem neattiecas. Sakarā ar Augstākās Padomes vēlēšanām mums nekādu atrunu attiecībā uz karavīriem nav. Tātad tagad ir tā, ka mēs vietējās padomes vēlējam pēc viena principa, bet Augstāko Padomi - pēc cita principa. Un šajā sakarā mēs gribējām, lai deputāti par šo jautājumu vēlreiz padomā. Vai tas būs pareizi no juridiskā viedokļa un arī no taisnīguma viedokļa?

Priekšsēdētājs. Lūdzu jūsu priekšlikumu.

G.Zemrībo. Komisijas vairākums izteica tādu domu, ka šeit varbūt varētu tāpat, kā tas ir ierakstīts vietējo padomju vēlēšanu likumā, papildināt ar norādījumu, ka šīs tiesības - tikt izvirzītiem un ievēlētiem - karavīriem ir neatkarīgi no dienesta laika Latvijas PSR teritorijā. Tātad neattiecināt šo 10 gadu cenzu uz karavīriem. Tas bija redakcijas komisijas vairākuma viedoklis.

Priekšsēdētājs. Šai sakarā zīmīti man atsūtījis biedrs Zinčenko, Kara padomes loceklis, Baltijas kara apgabala Politiskās pārvaldes priekšnieks.

O.Zinčenko.

Cienījamie biedri deputāti! Mani spieda iznākt šeit tribīnē un griezties pie jums, republikas Augstākās Padomes deputātiem, daudzie lūgumi, prasības, mūsu virsnieku, praporščiku, viņu ģimenes locekļu protesti pret Augstākās Padomes sesijas lēmumu par desmit gadu dzīvesvietas cenza ieviešanu tautas deputātu kandidātiem un šī cenza attiecināšanu uz karavīriem, kuri dien mūsu republikā.

Ievērojot jau tā sarežģīto politisko situāciju reģionā, tamlīdzīga lēmuma pieņemšana veicina tālākus sarežģījumus, izraisa neapmierinātību ne tikai karavīros, bet arī ievērojamā iedzīvotāju daļā. Man jāinformē cienījamie deputāti, ka apgabala Politiskā pārvalde kopš brīža, kad tika izstrādāti likumdošanas akti par vēlēšanām un par karavīru piedalīšanos tajās, ne vien ir nopietni apspriedusi šos lēmumus, bet izdarījusi tajos arī daudzus labojumus, priekšlikumus kā darba komisijās, tā arī Augstākās Padomes Prezidijā, lai likumi būtu saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām. Diemžēl ne visi mūsu priekšlikumi ir ievēroti.

Vēl viss nav zaudēts, vēl ir laiks un iespējas mainīt lēmumu. Padomājiet, kam ir izdevīgs šis stāvoklis. Tagad, kad pieaug tautas interese un rūpes par armijas problēmām, kad par asu diskusiju priekšmetu pat republikas Augstākajā Padomē ir kļuvuši jautājumi par dienestu Bruņotajos Spēkos, vienlaikus tiek pieņemts lēmums, kas būtībā aizšķērso ceļu karavīriem iekļūt republikas augstākā orgāna sastāvā. Deputātiem nevar būt vienaldzīgi, kas iekļūs padomes sastāvā, un es domāju, ja karavīrs, cilvēks šinelī, kurš vienmēr viskrasākajos vēstures pagrieziena brīžos ir bijis kopā ar tautu, vienmēr vissmagākajos un sāpīgākajos brīžos nācis palīgā, darbosies republikas augstākajā valsts varas orgānā, tas būs lietderīgi. Bet šodien tautas ievēlētie deputāti jūsu personā cenšas karavīriem atņemt tiesības būt ievēlētiem tautas varas orgānos un pārstāvēt tik specifiskus vēlētājus kā Padomju Armija un Jūras kara flote. Mēs uzskatām, ka pret karavīriem tas ir netaisnīgi. Par kādu dzīvesvietas ilguma cenzu var būt runa, ja karavīrs, bet es runāju par mūsu apgabalu, pēc Dzimtenes pavēles maina dienesta vietu un dien tur, kur tas ir nepieciešams. Man jums jāsaka, ka gada laikā katrs trešais mūsu apgabala virsnieks pārvietojas vai nu apgabala iekšienē, vai arī starp apgabaliem, vai aiz robežām, kur viņam pavēlēts dienēt. Es pat nerunāju par karavīriem un seržantiem, kuri dien tikai divus gadus.

Otrkārt, tāds lēmums karavīrus aizvaino. Nevar karavīrus padarīt par izraidītajiem, šodien viņi bez visa tā pacieš daudz apvainojošu izlēcienu, pazemojumu no tiem nedaudzajiem ļaunajiem cilvēkiem, kuri vēlas redzēt mūsu armiju sašķeltu pa nacionālajiem dzīvokļiem. Un pavisam netaisnīgi ir tagad paciest līdzīgus apvainojumus no augstākā valsts varas orgāna.

Treškārt. Tamlīdzīga lēmuma pieņemšana nevairos mūsu Latvijas, mūsu Augstākās Padomes autoritāti. Tas būs visnetaisnīgākais lēmums no visiem republikas likumiem, kādi šobrīd ir pieņemti mūsu valstī. Vai ir vērts jums saniknot jūsu bērnus, brāļus, kuri šodien dien Bruņotajos Spēkos? Kāpēc izraisīt naidu desmitos, simtos un tūkstošos karavīru un veterānu ne tikai pie mums, bet visā valstī? Mēs ceram, ka jūs sapratīsit šo sarežģīto politisko problēmu un izlemsit to saskaņā ar PSRS Konstitūciju, t.i., neattiecināt dzīvesvietas ilguma cenzu ne uz vēlētājiem, ko jūs jau esat izdarījuši, ne arī uz deputātu kandidātiem no karavīriem. Īpaši tāpēc, ka vakardienas jautājumā balsošanas rezultāti bija 119 pret 110, kas nekādi neraksturo pieņemtā lēmuma pareizību.

(Jautājums no zāles: Bet kā šis jautājums par cenziem tiek lemts Lietuvā un Igaunijā?)

O.Zinčenko. Kā šeit ziņoja komisijas priekšsēdētājs, Igaunijā karavīriem iedalīti trīs slēgtie vēlēšanu apgabali, kuros mēs vēlam tāpat, kā vēlat jūs, tikai savus deputātus no karavīriem. Kas attiecas uz Lietuvu, galīgais likums tur vēl nav pieņemts, bet (es personīgi runāju gan ar valdības vadītāju, gan ar pirmo sekretāru) likumprojektā karavīriem netiek paredzēti nekādi cenzi.

Priekšsēdētājs. Lietuvā vispār nav cenzu. Vai vēl ir jautājumi? Vai kāds šai sakarā grib izteikties? Biedri Jundzi! Jūs neesat deputāts.

T.Jundzis.

Lūdzu divus vārdus. Es ļoti atvainojos, es tiešām neesmu deputāts, bet tajā pašā laikā esmu redakcijas komisijas loceklis, un es diemžēl nevaru piekrist redakcijas komisijas priekšsēdētājam, kurš atsaucas uz to, ka redakcijas komisijas vairākums uzskata, ka šo cenzu varētu nepiemērot armijai. Pirmkārt, šis jautājums, neraugoties uz to, ka es to ļoti lūdzu komisijā apspriest, vispār netika apspriests un izlemts. Tā kā redakcijas komisijas viedokļa ne par vienu, ne par otru variantu nav. Tas ir viens, ko burtiski divos vārdos es gribēju pateikt. Vakar jūs, cienījamie deputāti, nobalsojāt, ka armijai jābūt vienādām tiesībām ar visiem mūsu pilsoņiem. Tas bija pamats, kāpēc mēs atteicāmies no speciālu apgabalu izveidošanas vēlēšanām armijā. To lūdz armijas biedri. Tagad viņiem ir jābūt vienlīdzīgām vēlēšanu tiesībām, un es domāju, ka armija par velti uztraucas, domājot, ka viņiem nav nekādas iespējas būt pārstāvētiem nākamajā parlamentā. Jo beigu beigās mēs zinām, ka tagad jau viena ceturtā daļa no iesauktajiem armijā ir mūsu vietējie pilsoņi, un kāpēc gan viņi gods godam nevarētu arī armiju pārstāvēt, dienot aktīvajā dienestā, šeit parlamentā. Lūdzu, lai viņi to dara. Līdz ar to mans viedoklis ir tāds, ka te armijai nevajadzētu dot nekādus izņēmumus, kaut vai tā apstākļa dēļ, kā jau paskaidroja ļoti cienījamais ģenerālis, tad ļoti bieži šos armijas vīrus pārceļ dienēt uz dažādām citām vietām. Tātad pēc gada vai diviem šo aizbraukušo vietā mums nāksies ievēlēt jaunus cilvēkus, kuri ne vienmēr pārzinās reālo situāciju mūsu republikā.

Priekšsēdētājs. Vārdu lūdz deputāts Jānis Vagris.

J.Vagris.

Biedri deputāti! Kad es vakar ziņoju Konstitūcijas sagatavošanas komisijas vārdā, kā jūs atceraties, iesniedzu priekšlikumu, ka armija balso uz vispārējiem noteikumiem. Es pagājušajā sesijā nepiedalījos, bet, kad mēs šo jautājumu apspriedām Konstitūcijas sagatavošanas komisijā, man teica, ka pagājušajā sesijā visi cenzi tikuši noņemti. Vadoties no tā, ka šie cenzi ir noņemti, arī radās jautājums, ka armijai nav jārada nekādi speciāli apgabali un nekādi speciāli siltumnīcas apstākļi. Bet šajā gadījumā, ja mēs ar balsu vairākumu nobalsojam, ka cenzi tomēr tiek ievēroti, es lūgtu tādā gadījumā atcerēties armiju. Būsim reālisti, praktiski - sauksim lietas īstajā vārdā - armija pie šīm vēlēšanām netiek pielaista. Es tikai gribēju to pateikt skaidrības labad, vadoties no tā, es vakar ieteicu tādu priekšlikumu, ka armija balso uz vispārējiem noteikumiem, sakarā ar to, ka informācija bija tāda, ka pagājušajā sesijā visi cenzi ir noņemti.

Priekšsēdētājs. Biedri Vagri! Man neērti, bet man jāprecizē. Vakar nenobalsoja vairākums par cenziem, vairākums nobalsoja pret cenziem. Bet mums trūka divas trešdaļas balsu, lai mēs grozītu jūlija sesijā, kur es nebiju, pieņemtās izmaiņas Konstitūcijā. Kas vēl vēlas vārdu?

P.Strautmanis.

Godātie deputāti! Manuprāt, vakar, kad mēs pieņēmām cenzu, vai, pareizāk sakot, atjaunojām, kā tas bija iepriekšējā reizē, mēs nekādā gadījumā negribējām vērsties pret armiju. Bet cenzs bija vērsts pret cilvēkiem, kuri šodien iebrauc Latvijā, bet rīt aizbrauc, ar vienu vārdu sakot, lai mēs dotu stabilitāti mūsu deputātiem. Un šajā sakarībā, lai pašreiz izkļūtu no šī stāvokļa, man ir lūgums iet pa igauņu ceļu, tāpat kā Igaunijā noteikt zināmu deputātu skaitu armijai, kuri var būt ievēlēti savos vēlēšanu apgabalos.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, bet arī jūsu teiktais man jāprecizē. Mēs vakar neatjaunojām cenzu. Kāpēc mēs tik neprecīzi gribam šos jautājumus tulkot, ja tur ir pilnīga skaidrība?

V.Millers.

Kā redakcijas komisijas loceklis es arī gribu pateikt par to, ka mēs patiešām vakar ļoti nopietni un ilgi apspriedām šo jautājumu. Kādu šeit var atrast izeju? Nav visai pareizi, ka karavīriem vispār tiek nogriezts ceļš uz Augstāko Padomi. Tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri ir izauguši mūsu republikā, iesaukti Padomju Armijā un dienēs republikas teritorijā, būs tiesības gan balsot, gan arī tikt izvirzītiem par Augstākās Padomes deputātiem. Es vēlreiz atkārtoju: viņi var tikt izvirzīti un šeit desmit gadu cenzs netiek saglabāts.

Vecums - cita lieta, šie momenti jāņem vērā. Te runa galvenokārt ir par virsniekiem, kuri dien šeit, Latvijas teritorijā, un kuri sakarā ar savu dienestu pārvietojas no viena apgabala uz otru. Viņi, protams, nevar tikt izvirzīti. Kad mēs apspriedām šo jautājumu, bija daudz priekšlikumu, un viens no tiem sekojošs: atgriezties pie tādas kārtības, kāda agrāk jau bija saskaņota ar Baltijas kara apgabalu, t.i., iedalīt viņiem dažus, manuprāt, septiņus apgabalus.

Priekšsēdētājs. Es atkal precizēšu. Nekad mums tas netika norunāts. Kas tika norunāts vienā vakarā, otrā rītā tika atsaukts.

V.Millers. Tādu vienošanos centās panākt, bet karavīri no tā atteicās. Otrs risinājums - vispār atcelt cenzu karavīriem. Tādi ir divi iespējamie šī jautājuma risināšanas ceļi.

Priekšsēdētājs. Kam jūs gribat jautāt?

A.V.Artmane. Es gribu jautāt Baltijas kara apgabalam. Cik deputāti pienākas armijai pēc šiem noteikumiem - no 10 tūkstošiem?

Priekšsēdētājs. Biedre Artmane, tūlīt atbildēšu. Jūs paņemat ar tādu jautājumu republikai vismaz 6 vietas, un tās būs uz jūsu sirdsapziņas. Jūs gribat armiju salikt kopā un iedot tai vietas, bet armija ir izkliedēta un tai tādā veidā, kā jūs vietas rēķināt, nevar, jo tad mums armijai jāatņem vietas, jo palielināt mēs nevaram. Saprotiet vismaz šo aritmētisko jēgu visai šai lietai, tad jūs skaidri un gaiši jautājat, cik daudz armijas ir mūsu Latvijā, bet kamēr uz jūsu jautājumu atbildēs, es pajautāšu biedram Zinčenko. Šāds jautājums jums tāpēc, ka tas ir pirmais priekšnoteikums, lai sāktu risināt šo jautājumu tā kā Igaunijā. Ja Augstākā Padome ar jūsu piedalīšanos šodien vai pēc mēneša, vai pēc trim mēnešiem, jo nav zināms, kā notiks apspriešana, nolems jums, Baltijas kara apgabalam, piešķirt noteiktu skaitu garantētu vietu mūsu Augstākajā Padomē, vai jūs varat noorganizēt vēlēšanas visā Latvijas teritorijā, visos karaspēka veidos, visiem Latvijas karavīriem?

O.Zinčenko. Bez šaubām.

Priekšsēdētājs. Līdz šim tas bija galvenais jautājums.

G.Loskutovs.

Es netaisos uzstāties ar mandātu komisijas ziņojumu, bet kādas atsevišķas atziņas vēlētos pateikt. Paskatīsimies uz sevi. Kad mūs apmēram pirms pieciem gadiem ievēlēja, kas mēs bijām un cik no mums bija nodzīvojuši piecus gadus republikā? Pagājušā sasaukuma Augstākajā Padomē mums bija astoņi karavīri, arī šajā mums no 325 deputātiem astoņi ir karavīri. Cik procentu tas ir, to katrs var aprēķināt. Es te nerunāju par principu, es runāju par problēmas būtību. Ja mēs palūkojamies paši uz sevi no malas, kādi mēs bijām pirms pieciem gadiem, ticiet man, es nevaru nosaukt precīzus procentus, bet mēs bijām stagnācijas periodā, bijām pakļauti noteiktām komandējošām sistēmām, un to iespaidā mēs veidojām deputātu korpusu, kurš šodien atrodas zālē. Te precīzi tika izskaitļoti procenti, cik strādnieku, cik kolhoznieku, cik partijas biedru, cik bezpartejisko, cik latviešu - mums tagad Augstākajā Padomē ir vairāk nekā 60 procenti latviešu.

Kad pirmorganizācijas, darba kolektīvi iesniedza savus priekšlikumus, obligāti tika rakstīti raksturojumi, kur bija norādīts, ka strādā tik un tik gadus, parasti bija desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu. Cilvēks tika raksturots, uzrādīts, ar kādiem ordeņiem un medaļām apbalvots. To es saku tāpēc, ka lielākā daļa šī sastāva deputātu vēlēšanu brīdī, kad mūs ievēlēja, dzīvoja republikā vairāk nekā 10-15 gadus.

Tātad runa ir par nelielu daļu, kas tika ievēlēti un kam nebija šī cenza. Varbūt bija tikai daži cilvēki.

Šodien, jaunajos apstākļos, kad esam atmetuši komandējošās metodes, kad iekustējušies sabiedriskie spēki, sabiedriskās kustības, frontes, formējumi utt., šim procesam ļoti uzmanīgi sekos katrs un necienīgu cilvēku diez vai ievēlēs. Diez vai ievēlēs Augstākajā Padomē cilvēku, kurš nodzīvojis republikā gadu, divus, trīs. Bet ja tāda runa būs, tad par atsevišķiem cilvēkiem, personībām, kuru ievēlēšanu kāds nevēlēsies. Būs nepieciešamas politiskas metodes, lai neievēlētu to vai citu cilvēku.

Kāpēc tāda preambula? Uzskatu, ka šodien vispār runāt par cenzu ir nedemokrātiski, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs taču tiecamies pēc demokrātijas. Tas nav demokrātiski - ierobežot vienu vai otru cilvēku ar cenziem. Tas kaut kādā mērā būs pat amorāli, jo mums šī pozīcija jau tiek realizēta. Pie mums jau republikas Augstākajā Padomē ir ievēlēti vairākums tādu cilvēku, kas pastāvīgi dzīvo un labi strādā viņiem uzticētajos iecirkņos.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas runāt?

(No zāles: Vajag balsot, tāpēc ka vakar tur starpība praktiski bija 10 balsis. Vai tas ir konstitucionāls jautājums, vai to var vienkārši ar balsu vairākumu pieņemt? To vajadzētu noskaidrot.)

Priekšsēdētājs. Es šo jautājumu jums paskaidroju jau vakar, ka tajā vasaras sesijā (man jālieto terminoloģija - kurā es nepiedalījos) jūs, visi deputāti, kā es klausījos pa radio, biedra Plotnieka vadībā nobalsojāt kā Konstitūcijas likuma punktu. Vai es pareizi saku, biedri Krūmiņ?

Pavisam zili brīnumi atklājas. Lieta tāda, ka jūs nemaz neesat balsojuši par šo punktu kā par Konstitūcijas punktu. Biedri Krūmiņ! Nāciet tribīnē un pasakiet skaidri un gaiši: vai vasaras sesijā jūs pieņēmāt pantu par cenzu kā likumu Konstitūcijā vai vienkārši vēlēšanu likumā?

A.Krūmiņš.

Republikas Augstākā Padome vasarā, tātad 26.jūlija sesijā, pieņēma labojumus Konstitūcijā, konkrēti Latvijas PSR Konstitūcijas 85.pantā. Noteica šos cenzus Konstitūcijā ar kvalificētu balsu vairākumu. Vakar tika lemts jautājums attiecībā par cenziem (tas ir mūsu pirmā projekta 3.punkts). Vakar par šo jautājumu lēma, proti, lēma par to, ka šie cenzi paliek Konstitūcijā. Bet pašreiz, manuprāt, tiek apspriests cits jautājums - jautājums par vēlēšanu likuma principiem, nevis par konstitucionālajiem principiem, par to, vai šie cenzi būtu attiecināmi uz karavīriem. Tātad konkrēti panti likumā par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, tur balsojot ir vajadzīgs vienkāršais balsu vairākums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, neienesiet disonansi. Tātad viss tā arī ir bijis, kā mēs vakar nobalsojām. Šis pants ir kā likums, un, lai to grozītu, ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Vakar, neskatoties uz to, ka vairākums balsoja pret cenzu, bet divu trešdaļu, lai šo pantu noņemtu, nebija, tāpēc izbeidzam sarunas par šo jautājumu. Par Konstitūciju tātad nekādu jautājumu šeit nav. Kā es saprotu reālo situāciju? Šobrīd mums ir divi varianti. Vai vēlēšanu likumā mēs varam ar vienkāršu balsu vairākumu piešķirt karavīriem tiesības piedalīties vēlēšanās bez cenza? Vai otrais - piešķirt karavīriem garantētās vietas, kurās viņi paši ievēl mūsu Augstākajā Padomē tik daudz deputātu, par kādu skaitu mēs vienosimies. Tātad ir divi priekšlikumi, vai ir kāds trešais? Kāpēc Augstākās Padomes Prezidija aparāta vārdā uzstājos pret šo otro priekšlikumu? Tāpēc, ka līdz šim mums nebija panākta vienošanās. Vienu vakaru mēs vienojāmies, no rīta atteicāmies. Ir divi pamatnoteikumi otrajam variantam. Pirmais. Kā Baltijas kara apgabala Politiskās pārvaldes priekšnieks, kurš piedalās mūsu sesijā, biedrs Zinčenko mums pateica, tad viņi ir gatavi organizēt šīs vēlēšanas visās karaspēka daļās, neatkarīgi no ieroču šķiras un pakļautības utt., kas ir izvietotas Latvijas teritorijā. Tas ir viens. Uz to mēs saņēmām pozitīvu atbildi. Līdz šim šādas atbildes nebija. Otrs jautājums mums palika tas, ka mums tad šajā zālē jāvienojas par vietu skaitu. Tā kā ir divi varianti, acīmredzot vajadzētu pārtraukumu, bet tikai nelielu - 15 minūtes.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Godātie deputāti un jūs, komisijas priekšsēdētāj! Es līdz šim neizmantoju savas tiesības kā deputātam izteikt arī savu viedokli un pēc iespējas mazāk centos aģitēt par labu vienam vai otram priekšlikumam, izvirzītajam pantam vai punktam. Tagad atļaujiet man trijās minūtēs izteikt savu viedokli par šiem diviem variantiem, par kuriem mēs apspriedāmies, jo citu mums nav. Mūsu domas tik tiešām dalās, un viedokļi ir dažādi. Tikai apsveriet, lūdzu, argumentus, visus par un pret. No paša sākuma mēs ar biedru Peteru iestājāmies par to, lai nevienam nebūtu nekādu īpašu priekšrocību, īpašu apgabalu, īpašu privilēģiju. To mēs attiecinājām arī uz armiju, un tāpēc mēs bijām pret to, ka viņiem iedala speciālus garantētus apgabalus, jo mēs uzskatījām, ka visiem mums, kas gribēs balotēties, būs jācīnās vienlīdzīgos apstākļos par deputāta mandātu. Arī armijas daļās dien lielākā daļa puišu, kas iesaukti no mūsu civilās dzīves, kuri arī piedalīsies vēlēšanās. Ja mēs viņiem iedalām atsevišķus apgabalus, mēs viņiem liedzam balsot par civilpersonām. Iepriekšējo vēlēšanu pieredze liecina, ka ļoti daudzās karaspēka daļās vietējiem strādniekiem, kalpotājiem, skolotājiem vai citu kategoriju darbiniekiem ir tik liela autoritāte, ka karaspēka daļās balsoja nevis par virsniekiem, kuriem šie karavīri ir padoti, bet izvēlējās civilpersonas. Es nebūt negribu pretstatīt, bet es runāju par to, ka ir jādod šīs iespējas virsniekiem cīnīties par šo vietu. Liekas, ka šeit nekādu problēmu nav. Bet tā rodas, kad rodas jautājums par cenzu. Mans personiskais viedoklis par to nav mainījies, bet es nekādā gadījumā negribu par to aģitēt, jo es arī esmu saņēmis daudz piezīmju par šo savu viedokli. Mēs nevaram teikt, ka karavīri, tas ir, ja ir runa par virsniekiem, ka viņi maina dzīvesvietu pēc savas iniciatīvas. Par to, man liekas, šeit runāja, un es domāju, ka šai sakarā kaut ko pārmest nevar. Viņi mainīs dzīvesvietu arī turpmāk, bet šī vieta nevar būt vienmēr paredzēta tikai karavīram. Vēlēšanām jānotiek uz vispārējiem noteikumiem, tas attiecas uz balotēšanos un vēlēšanām. Tādi ir argumenti. Es jau nerunāju par to, ka mums radīsies milzīgas problēmas, kā jau mums bija visu laiku, lai noteiktu šo vietu skaitu. Jo tad būs biedres Artmanes ieteikums vietā, un karavīri noteikti pieprasīs tik deputātu vietu, cik liels ir viņu skaits. Nevienam citam, ne aktierim, ne strādniekam, ne ārstam, ne kādam citam mēs nedodam tik daudz vietu mūsu Augstākajā Padomē, cik ir šo darbinieku. Mēs sakām: lūdzu, cīnieties. Ārsta intereses var aizstāvēt arī strādnieks un otrādi - ārsts var aizstāvēt strādnieku intereses. Ja vien viņš ir ievēlēts no šā apgabala un ja viņš saviem vēlētājiem ir uzticīgs ne ar programmām un lozungiem, bet ar darbiem, tad viņš arī aizstāv šos vēlētājus - no maza bērna līdz sirmgalvim ieskaitot - neatkarīgi no tā, vai viņš ir skolotājs vai citas profesijas darbinieks. Tāpēc man liekas, ka mums būtu piemērotāks tas variants, ja mēs likumā pieņemtu tādu papildinājumu, kā tas ir par vietējo padomju vēlēšanām. Tad mums būtu arī zināma sistēma. Mēs taču vietējo padomju vēlēšanās tagad tā darām. Tātad atkal mums rodas problēma. Vienā gadījumā mēs tā lemjam, otrā - citādi.

Kas vēl vēlas runāt?

Biedri Zemrībo, lūdzu, nāciet tribīnē. Mēs tagad balsosim, nevis visos sīkumos, bet konkrēti par diviem priekšlikumiem. Pirmais - tāpat kā vietējo padomju vēlēšanās, lai karavīri piedalītos vēlēšanās bez cenza. Un otrs variants - lai karavīriem dotu noteiktu skaitu garantētu apgabalu vietām mūsu Augstākajā Padomē.

G.Zemrībo. Biedri priekšsēdētāj! Situācija, kā es saprotu, ir tāda. Mēs vakar balsojām jautājumus par cenziem un priekšlikums, kas bija izteikts šā materiāla, kas mums visiem ir, trešajā pantā attiecībā uz Konstitūcijas 85.pantu, bija priekšlikums izslēgt cenzus. Gan attiecībā uz Augstākās Padomes vēlēšanām - 10 gadus, gan attiecībā uz vietējo padomju vēlēšanām - 5 gadus. Šo priekšlikumu, kas šajā grāmatiņā izteikts, deputāti ar balsu vairākumu noraidīja, saglabājot cenzus. Tālāk ir teikts - “izslēgt...”

Priekšsēdētājs. Vajag precīzi teikt. Nevis noraidīja ar balsu vairākumu, bet ja precīzi - noraidīja ar balsu mazākumu. Nesaņēma balsu vairākumu, lai noraidītu.

G.Zemrībo. Tālāk šeit ir rakstīts: “izslēgt 5.daļu”. Deputāti nobalsoja par to, un tas tika pieņemts. Tātad mēs par šo priekšlikumu šajā piektajā daļā, kur tieši ir runa par to, ka karavīriem ir savi speciāli vēlēšanu apgabali, vakar nobalsojām. Mēs nobalsojām un izslēdzām šo piekto daļu no Konstitūcijas 85.panta. Tātad, ja ir runa par to, ka vajag balsot vēlreiz par šo jautājumu, tad tas ir cits jautājums. Ja ne, tad mēs varam nobalsot par Konstitūciju kopumā un pāriet pie jautājuma par vēlēšanu likumu un tā otrajā pantā var balsot par to, vai attiecināt uz karavīriem cenzu vai neattiecināt.

Priekšsēdētājs. Mēs to arī tagad gribam darīt, lai mums būtu skaidrība, ko tālāk darīt ar Konstitūciju. Ja pirmais variants, ko es jums piedāvāju, nav pieņemts, tad mums gribot negribot jāatgriežas pie Konstitūcijas tālākām izmaiņām. Vēlreiz balsojam?

G.Zemrībo. Mans priekšlikums, visa tā tirāde, ko es teicu, attiecas tikai uz vienu - ja mēs uzskatām, ka ir vēlreiz jābalso jautājums par karavīru speciālajiem apgabaliem, tad tas ir jādara tūdaļ. Ja tas nav jādara, tad mēs varam nobalsot par Konstitūcijas labojumiem kopumā un pāriet pie vēlēšanu likuma.

Priekšsēdētājs. Ja mēs tagad nobalsosim par Konstitūciju kopumā un neizies pirmais variants, tad mums būs atkal jāatgriežas pie Konstitūcijas un atkal jālabo. Nu tad vismaz izteiksim savu attieksmi pret šo likuma pantu, un tad mums būs skaidrs. Mēs tad varēsim ar tīru sirdsapziņu pieņemt Konstitūciju kopumā, jo tas ir loģiski.

G.Zemrībo. Tādā gadījumā es lūdzu paņemt otro grāmatiņu, to, kurā ir runa par Latvijas PSR likumu par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām. Šā likuma 2.panta ceturtā daļa. Šeit būtu divi varianti. Priekšlikums, kuru šobrīd priekšsēdētājs ierosina, varētu skanēt tā: “Karavīri, kas atrodas karadienestā Latvijas PSR teritorijā, var vēlēt un tikt ievēlēti neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas PSR pilsoņi.” Tas ir tas, kas tekstā šobrīd ir: “un neatkarīgi no dienesta laika Latvijas PSR teritorijā”. Tas ir formulējums, kas ir paņemts no likuma, kas ir jau spēkā attiecībā uz vietējo padomju vēlēšanām.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi, pirms mēs sākam balsot? Nav. Kas par šo variantu, kas tika nolasīts, lūdzu balsot. Par - 208, 1 - pret, atturas - 8.

Tātad vēlēšanu likumā šis pants pieņemts tādā redakcijā, kā mēs to lasījām, tādā pašā redakcijā, kā vietējo padomju vēlēšanām, ka piedalās uz vispārējiem noteikumiem bez cenza. Tagad par otru priekšlikumu nav nepieciešams balsot. Mēs varam balsot kopumā par Konstitūciju.

Godātie deputāti! Es lūdzu visus ienākt zālē, lai balsotu. Mums ir vajadzīgas 213 balsis, lai pieņemtu kopumā, bet es domāju, ka mums ir jāpieņem kopumā, jo cik tad ilgi varam ar šo jautājumu nodarboties? Bet mēs zālē pašreiz esam 217. Balsosim par grozījumiem un izmaiņām Konstitūcijā, kas saistītas gan ar republikas valsts varas augstāko orgānu, gan vēlēšanām kopumā. Kas par, lūdzu balsot.

Man tika uzdots jautājums - ja kāds ir balsojis pret kādu pantu, vai viņš var balsot par, jo tas neesot loģiski. Tur ir ļoti liela loģika. Mēs Maskavā arī bieži par kādu pantu vai nu atturējāmies balsot, vai pat balsojām pret. Bet kopumā mēs balsojām par. Un šeit nekādu pretrunu nav. Deputātu grupa mums ir iesniegusi šādu priekšlikumu: “Turpmāk nākamajās sesijās vajag sistemātiski reģistrēt klātesošos deputātus, tas ir, pēc katra pārtraukuma. Jo nav normāls tas stāvoklis, kāds ir bijis līdz šim. Jo tas var ietekmēt balsošanas rezultātus, kur vajadzīgas divas trešdaļas. Tas nedara deputātiem godu, viņi neattaisno tautas uzticību. Tauta ir sašutusi par šādu rīcību.” Diemžēl es to nolasu tiem, kas ir zālē, bet tas ir jānolasa tiem, kuru nav zālē. Ja viņi klausās un redz televīzijā, tad jāsaka, ka tas ir adresēts jums, godātie deputāti, kuri pašreiz šinī brīdī nepiedalāties.

Kas ir pret? Kas atturas? 215 - par, 1 - pret, atturas - 9. Konstitūcijas grozījumi un papildinājumi ir pieņemti.

G.Zemrībo. Atļaujiet tagad pāriet pie Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likuma par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām. 1.pantā mums piezīmju nav.

Priekšsēdētājs. Jūs, godātie kolēģi, uzreiz sakiet, kur jums ir piebildes, lai man nav visu laiku jāatkārto viens un tas pats.

G.Zemrībo. 2.panta otrajā daļā pēc vārdiem, kur ir runa par to, ka par Latvijas PSR tautas deputātu var tikt ievēlēts Latvijas PSR pilsonis, kas sasniedzis 21 gada vecumu, mēs papildinājām - “un pēdējos desmit gadus pastāvīgi dzīvo Latvijas PSR teritorijā”, jo tas izriet no tā, par ko vakar nobalsojām, tas ir, par attiecīgo cenzu, pastāvīgās dzīvesvietas cenzu, kas attiecas uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām. Bez tam šajā 2.pantā mēs tikko nobalsojām par vēl vienu labojumu attiecībā uz karavīriem. Vairāk piezīmju pie 2.panta nav.

7.panta 2.daļā, kurā ir sekojoši vārdi: “vēlēšanu komisijas, darba kolektīvi”, nāk iespraudums - “karaspēka daļas” un tālāk pēc teksta “mācību iestāžu audzēkņi, studentu kolektīvi” un “sagatavo, sarīko publiski un atklāti”. Tātad atklātuma princips attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad karaspēka daļās notiek pasākumi, kas saistīti ar vēlēšanām.

Priekšsēdētājs. To mēs arī lūdzam. Baltijas kara apgabala Politiskajai pārvaldei īpaši izskaidrot visās karaspēka daļās, neatkarīgi no to pakļautības, jo diemžēl pagājušajās vēlēšanās mums tomēr radās, varbūt ne principiālas, bet tomēr aizķeršanās par to, ka sabiedriskajai kontrolei, kā tas ir citos apgabalos, bija zināmas grūtības. Šeit ir jāsaprot, ka ir runa ne par ko citu, kā tikai par vēlēšanām, ja vēlēšanas notiek klubā vai kaut kur citur, ne jau kaut kādā slepenā objektā vai kaut kur tamlīdzīgi. Tāpēc šeit nekādu jautājumu nedrīkstētu būt. Kas attiecas uz skaitu, vispārējiem noteikumiem, tad šis skaits, grib to armijas biedri vai negrib, bet tas arī uzreiz uzliek pienākumu šai atklātībai. Es nedomāju, ka tas nozīmē, ka uz katra stūra ir jāraksta, cik cilvēku dien armijā, bet katrā ziņā tiem, kas nodarbojas ar vēlēšanām, ir jābūt par to pilnīgā skaidrībā. Jo citādi nemaz nevar izveidot vēlēšanu apgabalus. Iecirkņus var izveidot lielākus vai mazākus, bet vēlēšanu apgabali - tā ir atklāta lieta. Jūs jau dzirdējāt, ka jēkabpilieši pamanīja, ka viņiem vidēji ir vairāk, un pamatoti protestēja. Bet mēs diemžēl nevaram neko palīdzēt.

G.Zemrībo. Nākamā piezīme attiecas uz 14.pantu. Kā jūs dzirdējāt biedra J.Vagra referātā, tad mēs ierosinām, ka vēlēšanas nosaka Augstākā Padome ne vēlāk kā 3 mēnešus pirms vēlēšanām 4 mēnešu vietā.

Man būtu lūgums, varbūt tādas tīri redakcionāla rakstura piezīmes es nelasīšu laika ekonomijas dēļ.

Priekšsēdētājs. Tādas tiesības dosim redakcijas komisijai, ja samainīti vārdi, nav būtiski labojumi, pēc būtības nekas netiek izmainīts.

G.Zemrībo. Tādā gadījumā atļaujiet nākamo - 17.pantu.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādas piebildes? Biedri Brokān, lūdzu pie mikrofona.

V.Brokāns.

Par 9.pantu. Par tiesībām izvirzīt deputātu kandidātus. Te vakar bija runa un bija tāds priekšlikums: ierosināt piešķirt tādas tiesības arī nacionālajām kultūras biedrībām. Nav tādu argumentu, kas būtu pretī. Mēs kolektīvi spriedām par šo jautājumu komisijā, kas ir izveidota, lai izstrādātu likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Šeit ir rakstīts, ka sabiedriskajām organizācijām. Tas ir vispārējs pants. 31.pantā būs precizējums.

G.Zemrībo. 17.panta 1.daļas pēdējais teikums “Karaspēka daļās vēlēšanu iecirkņus izveido attiecīgā Tautas deputātu padome vai tās prezidijs pēc karaspēka daļu komandiera priekšlikuma.” Tekstā bija otrādi - izveido komandieris, saskaņojot šo jautājumu ar izpildkomiteju, bet mēs ievērojam vienotu kārtību.

Priekšsēdētājs. Pilnīgi pareizi. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Nākamais pants ir 21. Tā otrajā daļā, tur, kur ir uzskaitījums: “sabiedrisko organizāciju rajonu, pilsētu”, mūsuprāt, ir izlaists “republikas pakļautības pilsētu bez rajonu iedalījuma”. Tātad - rajonu, pilsētu, republikas pakļautības pilsētu un pilsētu rajonu orgāni. Tātad tas ir izlaists.

Priekšsēdētājs. Nav iebildumu?

G.Zemrībo. Šajā pašā teikumā beigās, kur ir ierakstīts: “ja sapulcē piedalās ne mazāk kā 100 vēlētāji”, mēs rakstām “sapulcē pilsētās piedalās ne mazāk kā 100 vēlētāju, ciematos un ciemos - ne mazāk kā 50 vēlētāju”. Jo tas var radīt zināmus sarežģījumus lauku apvidos.

Priekšsēdētājs. Šai sakarā deputātiem nav iebildumu?

G.Zemrībo. Nākamais ir 23.pants, kura otrās daļas otrajā rindkopā atkal ir izlaistas republikas pakļautības pilsētas bez iedalījuma rajonos.

Priekšsēdētājs. Tālāk, lūdzu.

G.Zemrībo. 28.panta otrās daļas otrā rindkopa. Mūsu priekšlikums ir tāds: “vēlētāju sarakstā pēc viņu personiskā iesnieguma ieraksta arī Latvijas PSR pilsoņus, kas atrodas ārpus republikas” un tā tālāk. Tekstā bija: “var ierakstīt”, bet mēs norunājām - pēc viņa personiskā iesnieguma. Ja viņš izsaka tādu vēlēšanos.

M.Rukmane. Attiecībā uz 21.pantu. Es ļoti uzmanīgi lūdzu attiekties pret to ciparu, ko tagad nosaucām - ne mazāk par 100 vēlētājiem, to attiecinām tikai uz pilsētām. Šajā uzskaitījumā ir sabiedrisko organizāciju rajonu orgāni. Ja ņemam, piemēram, rajona deputātu padomi, tad, piemēram, Kirova rajonā tā tiks ievēlēta 80 cilvēku sastāvā. Ja ņem rajona partijas komiteju, tad vēlētais orgāns ir 75 cilvēki. Tādā gadījumā, nerunājot nemaz par tiem mazskaitliskajiem darba kolektīviem, kādi ir ne tikai ciematos, arī viņiem nebūs šādu tiesību izvirzīt.

Priekšsēdētājs. Viss ir pareizi. Biedre Rukmane, jūs gribat samazināt pilsētās. Un cik tad jūs gribētu?

M.Rukmane. Varbūt attiecināt uz visiem 50.

Priekšsēdētājs. Kā es saprotu, jūsu rajona izpildkomiteja ir tiesīga izvirzīt.

M.Rukmane. Paldies. Es sapratu, ka to attiecinās turpmāk uz visiem.

G.Zemrībo. 28.pantu mēs izskatījām. Tālāk 30.pants.

O.Zinčenko. Biedri Gorbunov! Atvainojiet, šeit ir kaut kā tas jāatrisina. Ja karavīri balsos dzīvesvietā, tad karaspēka daļas komandierim ir tas jāpaziņo, lai viņi neizmantotu balsstiesības divas reizes.

Priekšsēdētājs. Acīmredzot aiz komata mums vajadzētu kaut ko tamlīdzīgu ierakstīt.

G.Zemrībo. Es domāju, ka šajā gadījumā mēs varam papildināt, ka tādā gadījumā viņš nebalso pēc savas dienesta vietas.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, tālāk. Jūsu priekšlikums tiek pieņemts.

G.Zemrībo. Biedri Krūmiņ! Fiksējiet to, ka šajā gadījumā viņš nebalso pēc dienesta vietas. Tā ir 28.panta otrā daļa.

30.pantā mēs mainām termiņus. “Trīs mēnešu” vietā - “divus mēnešus pirms vēlēšanām un beidzas vienu mēnesi pirms vēlēšanām”. Tas ir sakarā ar to, ka mēs izmainījām termiņus.

Es domāju, ka 31.panta jaunais teksts ir izdalīts deputātiem. Un šis ir tas jautājums, kuru biedrs Brokāns izvirzīja. Trešajā daļā ir noteikts, ka nacionālajām kultūras biedrībām, kurām nav rajona un pilsētas orgāna, deputātu kandidātus izvirza to republikāniskajās konferencēs, vēlēšanu apgabalos pēc šo biedrību atrašanās vietas vai deputāta kandidāta dzīvesvietas.

Priekšsēdētājs. Jūs uztvērāt šīs detaļas? Iebildumu nav? Lūdzu, biedri Plotniek.

A.Plotnieks.

Mēs Konstitūcijas komisijas un darba grupas kopējā sēdē runājām par to, ka pēc šo biedrību izvēles, nevis atrašanās vietas, jo daudzas no tām faktiski atradīsies galvaspilsētā. Tai pašā laikā biedri, kas tajās piedalās, varbūt koncentrēti kādā vienā rajonā, vienā gadījumā tas var būt Krāslavas, otrā gadījumā tas var būt Ventspils, trešajā gadījumā vēl varbūt kāds cits. Tāpēc es domāju, ka vajag formulēt: nevis pēc biedrības atrašanās vietas, bet pēc tās izvēles vai pēc kandidātu dzīvesvietas.

G.Zemrībo. Biedri Plotniek, šeit ir alternatīva. Pēc šo biedrību atrašanās vietas vai...

Priekšsēdētājs. Biedrību atrašanās vietas nav, biedrības atrašanās vieta faktiski ir visa republika. Kā tad konkrēti?

G.Zemrībo. Šeit bija tāda doma - vai nu pēc tās centrālā sēdekļa atrašanās vietas, vai arī pēc deputāta kandidāta dzīvesvietas. Teiksim, viņš ietilpst šajā organizācijā, kuras centrālais orgāns atrodas Rīgā, bet pats viņš dzīvo Krāslavā. Viņš tātad var izvirzīt savu kandidatūru Krāslavā.

Pēc priekšlikuma, ko izsaka biedrs Plotnieks, varētu vēl būt variants, ka nolemj viņu izvirzīt, teiksim, Dobelē.

V.Varnas. Man šajā sakarā ir tāda piezīme. Es iebilstu pret to, ka kāds, kas dzīvo Rīgā, noteiks, kuru ievēlēt par deputātu no rajona. Mēs zinām, ka, salīdzinot ar šo sastāvu, no 6-7 deputātiem paliks kādi trīs. Tagad mēs vēl nonāksim pie tā, ka kāda organizācija vai biedrība noteiks, kurus tur ievēlēs savās trijās vai četrās deputātu vietās. Rajonos strādāt negribam, bet komandēt no šejienes gribam.

Tāpēc es iestājos par to, lai paši rajona iedzīvotāji, vēlētāji no rajona noteiktu, kādus deputātu kandidātus izvirzīt.

Priekšsēdētājs. Bet tad jau šī iespēja principā tiek liegta, jo te ir vispārējie noteikumi. Es tā saprotu.

G.Zemrībo. Šeit ir princips attiecībā pret tām nacionālajām kultūras biedrībām, kuras ir tik nelielas, ka tām nav rajonos savu orgānu.

Priekšsēdētājs. Es saprotu, bet es komentēju biedra Varna priekšlikumu, lai mēs gūtu skaidrību. Jo faktiski jūs iebilstat pret to. Mums jābūt reālistiem, tāpat kā tagad ar sabiedriskajām organizācijām, kad partija vairs nevēlē, bet var izvirzīt dzīvesvietā partijas biedrus, kā arī citu sabiedrisko organizāciju biedrus. Tā arī šeit, kā biedrs Varnas iesaka. Bet diemžēl mums arī nav tāda pārliecinoša priekšlikuma, jo “pēc šo biedrību atrašanās vietas” mēs konstatējām kā neveiksmīgu. Jo, pirmkārt, mēs biedrības atrašanās vietas nevaram noteikt. Tur, kur ir valde, vai kādā citādā veidā? Republikas organizāciju lielākā daļa ir Rīgā. Laucinieki saka pareizi: lai Rīgā arī vēlē.

G.Zemrībo. Kā es saprotu to domu, ko izteica biedrs Plotnieks? Pieņemsim, ka tā ir Poļu biedrība, tās kandidāts dzīvo Jūrmalā, orgāns ir Rīgā, bet poļi Latvijā visvairāk ir koncentrējušies Daugavpilī. Tāpēc viņi arī ierosina izvirzīt.

Priekšsēdētājs. Bet biedrs Varnas iebilst pret to. Vajag balsot, jo citādi mums nekas neiznāks.

Tātad ir divi priekšlikumi. Pirmais - dot iespēju republikas nacionālajām kultūras biedrībām izvirzīt savus kandidātus no savu biedru vidus šo kandidātu dzīvesvietās. Otrs priekšlikums jāformulē tā - iespēju izvirzīt vispār nedot, jo mēs par to struktūru un citām lietām neesam skaidrībā.

A.Cīrulis. Vajag pieņemt biedra Varna priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Varbūt uzklausīsim Andreju Cīruli? Tiešām, es domāju, ka mūsu iedzīvotāji izvirzīs visu tautību cilvēkus. Vai ir kādas piezīmes? Tātad ir divi priekšlikumi.

M.Rukmane. Izlasot rindkopu, kur ir runa par to, ka deputātu kandidātus var izvirzīt sabiedriskās organizācijas rajona, pilsētas un tā tālāk konferencēs vienā no attiecīgā rajona apgabaliem, tas vedina uz domām, ka varbūt dot tādas tiesības nacionālajām kultūras biedrībām izvēlēties vienu no republikas vēlēšanu apgabaliem.

Priekšsēdētājs. Tautā nebūs atsauksmes jūsu priekšlikumam, biedre Rukmane. Varbūt tik tiešām, tā kā mums ir sarežģīti noteikt, pēc kāda principa nevis vēlēt, bet pēc kāda principa kandidēt šiem nacionālo kultūras biedrību izvirzītajiem kandidātiem, tad acīmredzot liekam uz balsošanu Andreja Cīruļa priekšlikumu, ka tomēr atteikties no šā jautājuma norādes, bet ka piedalās uz vispārējiem noteikumiem?

Kas par, lūdzu, balsojam. Jautājums izlemts - uz vispārīgiem noteikumiem.

G.Zemrībo. Ja es pareizi sapratu, tad mēs šo teikumu svītrojam?

Priekšsēdētājs. Jo mēs to neprotam ierakstīt.

G.Zemrībo. 32.panta pēdējā daļā, kur ir teikts: “protokols un izraksts no protokola”, vārds “protokols” tiek svītrots un paliek “izraksts no protokola”. Priekšlikums tātad ir aprobežoties ar izrakstu no protokola.

Priekšsēdētājs. Ļoti labi, dokumentācija tiek samazināta.

G.Zemrībo. 33.pants. Pirmās rindkopas pirmā daļa. “Tautas deputātu kandidātus sāk reģistrēt 50 dienas un beidz reģistrēt 25 dienas pirms vēlēšanām”. Mainās šis skaitlis.

Priekšsēdētājs. Vai tas ar biedru G.Blūmu ir saskaņots?

G.Zemrībo. 40.panta pirmajā daļā pirmais teikums tur, kur teikums beidzas ar vārdiem “par saviem kandidātiem”, tiek papildināts - “ievērojot šā likuma 12.panta 1.daļas noteikumus”. Tur ir runa par to, ka var izmantot aģitācijas vajadzībām tikai valsts piešķirtos līdzekļus, lai tādi kandidāti, kuriem ir neierobežotas finansēšanas iespējas, neizmantotu to savā labā.

Priekšsēdētājs. Tas ir ļoti strīdīgs punkts, bet mēs diemžēl neesam nonākuši pie absolūtas patiesības, kā vajadzētu būt šajā punktā, tāpēc acīmredzot jāatstāj tā, kā ir. Kaut gan kontrolēt to ir ļoti grūti, un tas ir saprotams.

G.Zemrībo. Un pēdējā piezīme. 50.panta pēdējās rindkopas pirmais teikums: “ziņojumu par vēlēšanu rezultātiem vēlēšanu apgabalā publicē presē attiecīgā apgabala vēlēšanu komisija” un tālāk nāk labojums: “ne vēlāk kā piektajā dienā pēc vēlēšanām”.

Priekšsēdētājs. Ir iebildumi?

G.Zemrībo. Vairāk piezīmju nav.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi jums vēl ir iebildumi, piezīmes vai priekšlikumi? Balsojam kopumā? Lūdzu, kas par? Kas pret? Pret nav. Kas atturas? Tātad balsošanas rezultāti ir tādi, ka 2 atturējušies. Līdz ar to likums tiek pieņemts.

Pateicamies mūsu redakcijas komisijai. It sevišķi jums, biedri Zemrībo.

Kā vēlēsim, tagad mums ir pilnīgi skaidrs. Ko vēlēsim? Tas ir nākotnes jautājums. Bet kad vēlēsim Latvijas PSR Augstāko Padomi, tas mums ir jāizlemj tagad. Mums bija dažādi priekšlikumi, bet tagad ir izkristalizējies viens priekšlikums - 18.marts. 25.martā, kā jūs saprotat, nebūtu visai pareizi. Atlikt uz aprīli - tad sākas Lieldienas. Tādi ir mūsu termiņi, ko esam noteikuši. Līdz ar to izkristalizējas 18.marts. Kādi ir priekšlikumi vai iebildumi?

Balsosim, jo citu priekšlikumu nav. Kas par to, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas notiktu 18.martā, lūdzu balsot. Kas pret? Atturas? Tātad vēlēšanu diena ir noteikta.

Nosakot par vēlēšanu dienu 18.martu, līdz šim termiņam jāpagarina arī mūsu pilnvaras, faktiski par nepilnu mēnesi mēs pagarinām pilnvaras. Vai ir iebildumi šai sakarā? Lai būtu skaidrība, kas par? Kas pret? Un kas atturas? Tikai biedre Artmane atsakās no savām pilnvarām agrāk, ja tā var saprast atturēšanos.

Tagad mums ir vairāki sīkāki jautājumi, kuri var izvērsties par diezgan pagariem jautājumiem. Es jums nolasīšu, kādi mums jāizskata jautājumi. Tad mums būs orientācija un varēsim spriest.

Tātad - par PSRS valsts valodas statusu. Mēs lūdzam PSRS deputātu biedru Plotnieku informēt, kā šī lieta tiek skatīta attiecīgās komisijās, kaut gan tur aktīvi darbojas biedrs Peters. Viņa komisija izskata šos jautājumus.

Biedram Rūtenbergam ir pieprasījums par konfiscētās mantas vērtības atlīdzināšanu represētajiem, pieprasījums Ministru Padomei par muitas problēmām. Mēs paši izveidojām komisiju, kurai jāziņo par attieksmi pret PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1988.gada 10.novembra lēmumu. Tad par Latvijas valsts karogu, himnu un ģerboni. Kurus no šiem jautājumiem mēs varētu šodien neizskatīt? Vai atbildes uz šiem pieprasījumiem mēs nevaram publicēt presē? Sevišķi jautājumos par muitu un par konfiscētās mantas atlīdzināšanu. Tos varētu publicēt presē, jo mēs diez vai šodien atklāsim debates par šiem jautājumiem. Deputāti fiziski nav spējīgi visus jautājumus šodien izskatīt. Uz dažiem jautājumiem tiks atbildēts deputātiem personiski. Vai piekrītiet tam?

(No zāles: Jā!)

Priekšsēdētājs. Divus jautājumus vajadzētu gan ļoti īsi izskatīt. Tātad par valodas statusu. Biedri Plotniek! Tā varam?

Otrs jautājums - ļoti īsi par mūsu attieksmi pret 10.novembra lēmumu.

Trešais - ļoti īsi par karogu, himnu, ģerboni.

Vai nav iebildumu jautājumus izskatīt šādā secībā? Pārējie deputāti, neapvainojieties un taupiet savus kolēģus. Vārds biedram Plotniekam.

A.Plotnieks.

Godājamie deputāti! Cienot jūsu laiku, vienosimies tā - ja es apnīku, tad jūs lieciet man to manīt, un es tūlīt beigšu.

Iesākšu ar kopējās situācijas raksturojumu. Pašreiz Maskavā vairākās komisijās un komitejās tiek strādāts pie likuma projektiem, kas ir vitāli svarīgi republikas eksistencei. Vienkārši nosaucu: Tautību Padomes Kultūras, valodas, nacionālo, internacionālo tradīciju un vēsturiskā mantojuma komisijā - likumprojekts par PSRS tautu valodām; Augstākās Padomes Nacionālās politikas un starpnacionālo attiecību komitejā - likumprojekts par PSRS pilsoņu, kas dzīvo ārpus saviem nacionāli valstiskiem veidojumiem vai kuriem tādu PSRS teritorijā nav, brīvu nacionālo attīstību; un beidzot - PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisijā pilsonības jautājumos - likumprojekts par PSRS pilsonību. Visi šie trīs likumprojekti mūs skar. Kas attiecas uz likumprojektu par PSRS tautu valodām, tad pēc trim dienām praktiski tas acīmredzot tiks nolikts Augstākās Padomes Tautību palātas deputātu priekšā. Tas mums ir ļoti būtisks. Par šo likumprojektu sākām diskutēt 20.oktobra kopsēdē, pēdējā sēde notiks 3.novembrī. Ja mēs ņemam pašu sākumu, tad es ļoti īsi jums izstāstīšu, kā šinī gadījumā notiek tēžu transformācija. Ļoti konspektīvi. 20.oktobra sēdē likumprojektā tika piedāvāts krievu valodai PSRS teritorijā piešķirt vienu no četriem statusiem: 1) visas valsts valoda, 2) federatīvā valsts valoda, 3) oficiālā valoda, 4) vissavienības valoda.

Pamatojot nepieciešamību šāda statusa noteikšanai, 4.pantā toreiz tika ierakstīts, ka tas notiek nolūkā attīstīt vienotu tautsaimniecības kompleksu, dot plašāku iespēju dažādām PSRS nācijām un tautībām iepazīties ar tēvzemes un pasaules kultūras, zinātnes un tehnikas sasniegumiem, tautu savstarpējo palīdzību, draudzību un sadarbību, stiprināt padomju sabiedrības sociāli politisko vienotību. Ilgstošu diskusiju rezultātā 3.novembrī jau tika piedāvāta un, neraugoties uz dažādiem iebildumiem, ieviesta šāda formula: “Lai realizētu vissavienības uzdevumus, ņemot vērā vēsturiski iesakņojušās tradīcijas, krievu valoda tiek izraudzīta par PSRS teritorijā kopīgu oficiālās starpnacionālās saskarsmes valodu”. Gan pirmais, gan otrais projekts savienotās republikas kompetenci valodu jautājumos atvasina no PSRS kompetences. 3.novembra redakcijā ir teikts, ka savienotās un autonomās republikas jautājumus par PSRS tautu valodu attīstību un izmantošanu attiecīgās republikas teritorijā izlemj patstāvīgi, ja tie neietilpst PSRS kompetencē.

Savukārt likumprojekta 4. un 9.pantā ir tādas normas, kas faktiski republikas iespējas lemt jautājumu pat par valsts orgānu darbības lietvedību ierobežo. 3 novembra sēdē faktiski strīds notika par visām normām. Veselā virknē jautājumu, piemēram, jautājumā par to, kādai ir jābūt apmācības valodu līdztiesībai republikās, sākotnēji bija akcentēts, ka obligāti jāmācās krievu valoda kā šo starpnacionālo attiecību līdzeklis. Kas attiecas uz republiku valsts valodām, tad šeit bija tikai atļauja to nemācīties. Ar lielām mokām mēs to pagriezām tā, ka šeit ir zināma līdztiesība. Tas pats arī citos jautājumos. Rezultātā 3.novembra pēcpusdienā mēs nonācām pie tādas situācijas, ka virknē jautājumu pretrunas it kā tika noņemtas. Es piedāvāju šeit tādu koncepciju, kuras būtība ir sekojoša - formulēt 4.pantu šādi: par PSRS valodām tiek pasludinātas savienoto republiku valodas: krievu, ukraiņu, baltkrievu... latviešu utt. Otrais. Lai realizētu vissavienības uzdevumus un ņemot vērā vēsturiski iesakņojušās tradīcijas, krievu valoda tiek izraudzīta par federālo attiecību valodu. Un beidzot - savienotā, autonomā republika, autonomais apgabals un autonomais apvidus var noteikt nācijas un tautības, kas to izveidojusi, valodas tiesisko statusu, tai skaitā noteikt to par valsts valodu. Par ko ir domstarpības? Domstarpības ir par to, ka neatzīst savienoto republiku valodas par valsts valodām un saglabā terminu “starpnacionālās sazināšanās līdzeklis”. Kāpēc mēs iebilstam pret šādu traktējumu? Tas nozīmē, ka valsts iejaucas starpnacionālajās attiecībās. Valsts var iejaukties valodu jautājumā tikai tajā daļā, kurā ir runa par valsts oficiālo organizāciju darbību, valsts orgānu un iestāžu darbību, likumu publikācijas valodu. Valsts var iejaukties valodas sfērā tad, kad ir apdraudēts šīs valsts eksistences pamats, tas ir, tās vai citas nācijas kultūra un valoda. Šajā gadījumā savienotās republikas, izmantojot valodu likumu, glābj nacionālo valodu no izzušanas. Ja mēs tagad savienības līmenī pretstatā republikā nostiprinātajai vienai valsts valodai, vienalga, ar kādu formulu, nostiprinām tikai vienu valodu, tad jūs saprotat, ka šeit galīgi nav līdzsvara.

Tomēr Savienības līmenī eksistē tikai viena valoda. Tāpēc mana personiskā pārliecība ir, ka Savienības līmenī mums vajag 15 valsts valodas, līdz ar to nostiprinot republiku līdztiesību. Šajā jautājumā mēs ar Jāni Peteru esam zināmā mērā domstarpībās. Viņa nav klāt, tāpēc es izklāstu divus viedokļus. Viņš ir solidārs ar mani, ka krievu valodai būtu jāpiešķir federatīvo attiecību valodas statuss. Viņš iebilst pret valsts valodu jebkādā sakarībā Savienības līmenī, jo tas saistīs šinī gadījumā autonomo veidojumu uzmanību, tie sāks protestēt. Tas ir pareizi, bet jūs saprotat, ja mēs tikai vienu valodu minam Savienības līmenī, tādā gadījumā mēs citas valodas padarām nelīdztiesīgas. Vienalga, kādu formulu lietojam. Ja savienības valoda ir viena valoda, tad krievu valoda no mūsu cieņas, uzmanības objekta pārvēršas par uzspiestu. Tāpēc man šķiet, ka jebkādā veidā mums jāmēģina, kad par valodu runā, tomēr minēt visas. Pats vēlamākais rezultāts varētu būt tāds, ka mēs no šā likuma pieņemšanas atteiktos. Jo, manuprāt, tas nav vajadzīgs. Jautājums par federatīvo attiecību valodu dzīvē ir nokārtojies. Šeit nav problēmu. Dažādus citus strīdīgus jautājumus ar šo likuma palīdzību nav iespējams atrisināt.

Bet likums ies uz priekšu, jo ir pārāk liels tā piekritēju pulks. Tāpēc šai sakarībā jums arī ir izdalīta tāda deklarācija, ko šeit izstrādāja. Es nedaudz arī pārrunāju šos jautājumus, kur ir formulēta pozīcija. Varbūt, ka šeit, lai noņemtu pretrunas starp mums un autonomiem veidojumiem, vajadzētu vēl pasvītrot savienoto republiku pienākumu nodrošināt to valodu eksistenci, kuras ir tajā vai citā autonomā veidojumā, republikā, autonomā apgabalā vai apvidū, šīs nācijas vai tautības valodu, kas to ir veidojusi. Varbūt vajadzētu vēl ierakstīt - atbalstīt autonomo veidojumu tendenci aizsargāt savu valodu. Varbūt beigās pieliksim formulējumu, ka mēs iestājamies par savienotās republikas pienākumu aizsargāt autonomo veidojumu valodu, lai mēs nenostādītu sevi pretī visiem pārējiem un neteiktu - dodiet mums valsts valodu, bet autonomām republikām nedosim neko. Tai pašā laikā runāt par to, ka savienības līmenī mēs visas valodas paceltu līdz viena līmeņa valodām, tas nozīmētu, ka mēs atsakāmies no federācijas, jo mēs esam 15 republiku federācija. Ja šīs republikas ir līdztiesīgas, tad to valodām arī jābūt līdztiesīgām. Jebkuras korektīvas nozīmē, ka šīs republikas vairs nav līdztiesīgas. Tad mēs it kā vienā jomā no šīs līdztiesības atsakāmies. Tāda ir šodienas situācija. Projekts tiek pašreiz pilnveidots, katrā ziņā 3.novembrī man pateica, ka virkni mūsu iebildumu ņems vērā. Kā tas šodien izskatās, es jums pateikt nevaru.

Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs. Manī rodas šaubas par to, ka mēs varētu gan tā, gan citādi formulēt. Jautājums ir ļoti nopietns. Mums jāsāk šo jautājumu apspriest un jāuzklausa visi. Pieņemot zināšanai jūsu darbību PSRS Augstākajā Padomē, atbalstot jūs šajā darbībā, mēs lūdzam visus PSRS tautas deputātus sapulcēties un precīzi visus šos jautājumus noformulēt. Par to, kas ir šeit uzrakstīts, man mazliet ir neērti, jo dokuments tūlīt izies tautā un tiks sīki analizēts. Nedomājiet, ka valsts valoda ir tāda lieta, par ko var mazliet uzrakstīt un pēc tam debatēt. Ja mēs par kaut ko balsojam, tad vajag ļoti precīzi.

A.Plotnieks. Šajā sakarībā es gribu akcentēt tikai vienu pašu būtiskāko momentu. Es domāju, ka varētu izteikties un būtu pamats izteikties vienā jautājumā - kādam jābūt krievu valodas statusam?

Priekšsēdētājs. Šeit Valentīna Skujiņa, filoloģijas zinātņu kandidāte, par šiem jautājumiem bieži runā. Piemēram, viņa mums raksta: “Pēc daudzpusīgām debatēm konferences rezumējošajā daļā tika atzīts, ka iebildumu pret PSRS valsts valodas statusu krievu valodai ir daudz, arī Valodas institūtā saņemtajās vēstulēs. Tāpēc par piemērotākajiem krievu valodas statusa apzīmēšanai jāpieņem termins “starpnacionālās saziņas (šis termins gan tiek kritizēts) vai federatīvo attiecību valoda”. Tāds ir rezumējums šajā konferencē. Mani uztrauc sekojošais. Mums nav kvalitatīva dokumenta. Vai mums vajag to pieņemt bez apspriešanas? Ja deputāti ir gatavi kādu stundu apspriest dokumentu, tad tā arī darīsim. Bet pieņemt bez apspriešanas, man liekas, nevajadzētu. It sevišķi tik delikātā jautājumā. Un es domāju, ka šis mūsu valodas likums un mūsu nostāja valodas ziņā visiem PSRS deputātiem ir jāaizstāv. Es arī esmu izteicies, kad apsprieda Prezidijā, ka gandrīz visās republikās ir pieņemti likumi par valodu un, lai kā komisijās daži biedri izteiktos, es nedomāju, ka republikas atteiksies no tā, kas ir loģiski un kas pienākas - no nacionālās valodas kā valsts valodas.

A.Plotnieks. Es šai sakarībā gribu pateikt vienu domu. Principiāls jautājums būtu, kā dēvēt krievu valodu. Es gribētu lūgt jūsu atbalstu federatīvo attiecību valodas jēdzienam, jo tas ir mūsu valodu likumā. Tas ir korekts. Šinī gadījumā runa ir par valstiskām attiecībām. Ja jūs šādu mandātu dodat, tad faktiski ar to pietiek.

Priekšsēdētājs. Es vēlreiz saku, ka šeit mums jābūt arī diplomātiskiem. Pieņemam visu teikto zināšanai un atbalstām biedra Plotnieka un citu deputātu darbību. Bet publicēt pieņemto dokumentu nevajag. Vai kādam ir citi priekšlikumi?

I.Ziedonis.

Pats par sevi saprotams, ka visiem deputātiem ir jārealizē mūsu pieņemtais likums un jāaizstāv šis likums vissavienības arēnā, tribīnē, bet ja rīt, parīt vai aizparīt izšķiras tik ļoti nopietns jautājums, es domāju, ka nebūsim darījuši visu, lai mēs par savu valodu iestātos un cīnītos. Kādu vēstuli tomēr vajadzētu aizsūtīt, varbūt ne tik garu, bet daudz īsāku. Augstākajai Padomei jādara zināms centram un sesijai zinātnieku konferences slēdziens, pievienojot pēdējo rindkopu, ko mēs šeit esam uzrakstījuši. Es domāju, ka ar to pietiktu. Pavisam īsu vēstuli vai telegrammu. Vairāk neko. Bet pavisam nereaģēt, ja mēs varam kaut ko darīt, tas ir par maz. Varbūt, ka pietiek ar šo priekšlikumu vien? Varbūt mēs varam izteikt arī savus iebildumus, ka uzskatām par nepieņemamu vissavienības valsts valodas vai oficiālās valodas statusu. Jo šādas paralēles valodu valstiskā tiesiskumā var radīt neatrisināmu sajukumu pārbūves attīstībā un šodien internacionālajā situācijā. Bet tādu vēstuli, es domāju, vajag nosūtīt. Tas nav dokuments, drīzāk tā ir vēstule. Tas ir mūsu Augstākās Padomes pēdējais trumpis. Tad mēs redzēsim, kas notiks.

Priekšsēdētājs. Kur ir tā vēstule? Sastādīsim. Lūdzu, biedre Āboliņa.

J.Āboliņa.

Cienījamie deputāti! Es vakar iesniedzu šādu priekšlikumu mūsu PSRS tautas deputātiem, lai radītu šajā jautājumā atbalstu. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs esam pieņēmuši likumu par savu valsts valodu, esam atzinuši savā republikā latviešu valodu, šis teksts, ko esam sagatavojuši, ir pieņemams, un es pievienojos biedram Ziedonim, ka ar mūsu tautas deputātu starpniecību varētu virzīt šo jautājumu, kā mēs gribētu. Teksts vēstulei ar mazu piebildi klāt. Ja to vajag saīsināt, to mēs lemsim, varbūt vajag īsāku, bet principā pieņemt šādu vēstuli. Es uzskatu, ka tas ir ļoti nepieciešams un vajadzīgs.

Priekšsēdētājs. Tātad ir priekšlikums pieņemt vēstuli. Tad mums vajag atteikties no visas šīs diskutablās puses, ko biedrs Plotnieks mums ziņoja, jo mums nekādu materiālu par diskusijām, par to, kāds ir projekts, mums nav. Tāpēc, ja mēs gribam vispārēja rakstura vēstuli pieņemt, tad mums tā ir jānoformulē, tūlīt jāapspriež un jāpieņem.

N.Stakla.

Mūsu apstiprinātajā darba kārtībā šis jautājums bija formulēts tā, ka tā būs deputāta Plotnieka informācija. Man ir priekšlikums, par ko jau runāja priekšsēdētājs, ka vajag nobalsot un pieņemt šo informāciju zināšanai. Tas ir, es ierosinu nobalsot par šo jautājumu.

A.Bērziņš.

Mēs pārāk gari un ilgi diskutējam par šo jautājumu. Man ir pavisam konkrēts priekšlikums. Maskavā darbs notiek un virzās. Mēs te pārrunājam, atkal pieņemam zināšanai. Mans priekšlikums - pēdējo rindkopu, kur ir rakstīts: “Mēs, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti”, pieņemt un nosūtīt uz Maskavu. Mēs varam arī nobalsot.

Priekšsēdētājs. Kādi vēl ir priekšlikumi?

M.Stakla. Cienījamie deputāti! Nav saprotama steiga, ar kādu mēs pieņemam daudzus lēmumus. Starp citu, darba kārtībā mums šā jautājuma nebija. Mēs par to saņēmām vēstuli. Un uzreiz tiek ierosināts pieņemt lēmumu. Es uzskatu, ka mums ar to nevajag steigties, šo vēstuli vajag pieņemt zināšanai un vēlāk to izskatīt.

Priekšsēdētājs. Kādi vēl ir priekšlikumi?

V.Klibiķe. Ja mēs piekrītam tādai domai - nevis garu un izsmeļošu vēstuli, bet tādu kā telegrammas tekstu, atliekot šā jautājuma izlemšanu, tad palūgt deputātus Ziedoni, Artmani, Āboliņu un vēl kādu sagatavot to tepat blakustelpā. Pa to laiku mēs izskatītu nākamo jautājumu. Un tad, kad teksts būs gatavs, tad to izskatīt.

L.Vītols.

Cienījamie deputāti! Šo jautājumu tikai “pieņemt zināšanai” ir apmēram tas pats, kā Maskavā dažu labu republikai svarīgu jautājumu ielika kategorijā “dažādi”. Valodas jautājums ir pirmais, kuru mēs tā nopietni šajā mājā apspriedām un ar kuru būtībā sākās it kā pagrieziens visā mūsu sasaukuma deputātu darbā. Tagad situācija veidojas tāda, kā mēs dzirdējām no biedra Plotnieka, ka Maskava var pārvilkt visai šai lietai krustu pāri. Ja mēs nebūsim šajā situācijā pateikuši rakstiski savu domu, tādā gadījumā nulles vērtība ir visam tam, ko mēs līdz šim esam darījuši valodas likuma labā. Saukt šo vēstuli par garu ir vienkārši nenopietni. Es domāju, ka dokuments ir sastādīts pietiekami labā līmenī, lai ar nelielām redakcijas piezīmēm mēs to noteikti šodien varētu pieņemt. Kolēģiem, kas sacīja, ka mēs steidzamies, varam atbildēt, ka mēs esam spiesti šinī situācijā steigties, jo pretējā gadījumā mums jau nebūs kurp steigties. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Kas tūlīt veiks šos redakcijas labojumus? Biedre Āboliņa, biedrs Plotnieks, biedrs Ziedonis. Kas vēl? Biedrs Strautmanis. Lūdzu, izdariet redakcijas labojumus, un pēc tam mēs apspriedīsim.

Tagad - attieksme pret PSRS Augstākās Padomes Prezidija 10.novembra lēmumu. Kas ziņos? Biedrs Skudra?

V.Skudra. Cienījamie deputāti! Šorīt no rīta jūs tikāt iepazīstināti ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu par atsevišķu republiku likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai. Rezultatīvajā daļā, lai vēlreiz neatkārtotu visu šo lēmumu, ir teikts, ka republikām, tas ir, Azerbaidžanai, Lietuvai, Igaunijai un mums, jāveic likumā paredzētie pasākumi, lai mūsu likumi atbilstu PSRS Konstitūcijai. Šis lēmums sākas šādi: “Izskatot PSRS Tieslietu ministrijas iesniegumu”. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 119.pantu kontroli pār republiku Konstitūcijas un citu likumdošanas aktu atbilstību PSRS Konstitūcijai veic PSRS Augstākās Padomes Prezidijs. Konstitūcijas 125.pantā ierakstīts, ka orgāns, kas veic šo darbu, ir Konstitucionālās uzraudzības komiteja. Šādas komitejas šobrīd nav. Tātad Prezidijam, ja pastāv šīs tiesības, kuras mēs negrasāmies apstrīdēt, tādā gadījumā uzdod kādam orgānam pārbaudīt mūsu likumu atbilstību PSRS Konstitūcijai un dot slēdzienu. Taču šinī lēmumā ir izskatīts nevis kaut kāda konkrēta orgāna slēdziens, bet iesniegums. Taču iesniegums, kā mēs, juristi, zinām, parasti tiek iesniegts pēc pašas organizācijas iniciatīvas. Tātad patreiz, es tā varu spriest, iznāk, ka Tieslietu ministrija ir to iesniegusi Augstākās Padomes Prezidijam pēc savas iniciatīvas. Tādēļ jau tas, pirmkārt, rada zināmas pārdomas par šā iesnieguma pamatotību. Bet tā vai citādi šāds lēmums ir radies, un mums jāizsaka sava attieksme pret to. Tādēļ redakcijas komisija ir akceptējusi un uzticējusi man nolasīt šāda satura dokumentu.

“Par PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu

“Par dažu savienoto republiku likumdošanas aktu

neatbilstību PSRS Konstitūcijai”

Izskatījusi PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1989.gada 10.novembra lēmumu, Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija atzīmē šajā lēmumā atspoguļotās problēmas aktualitāti.

Kopš 1989.gada janvāra Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ir aktivizējis likumu izstrādāšanas darbību. To noteica aktīvais pārbūves process republikā, aktuālāko tautsaimniecisko, sociālo un kultūras uzdevumu risinājums, lai nostiprinātu valsts suverenitāti un nodrošinātu republikas pāreju uz ekonomisko patstāvību.

Šis process bija tautas lielās politiskās aktivitātes rezultāts.

Republikā ar sapratni un atbalstu novērtēja PSKP CK septembra plēnuma lēmumu par jauna federācijas modeļa radīšanu, kura ideja koncentrēta PSKP platformā, kur teikts, ka visupirmais uzdevums ir atjaunināt federāciju, piepildot to ar jaunu politisko un ekonomisko saturu, nodrošinot katrai tautai vienlīdzīgas tiesības, apmierinot katras nācijas specifiskās intereses.

Pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā pieņemtajā lēmumā pasludināts: “Mums ir konsekventi jāiet uz to, lai īstenotu dzīvē principu: savienotā republika patstāvīgi realizē valsts varu savā teritorijā, izlemjot visus jautājumus, kuri nav nodoti PSR Savienības pārziņā.”

Kongress vienbalsīgi izteicās par to, lai nekavējoties tiktu sākts darbs pie jaunas Konstitūcijas - PSR Savienības Pamatlikuma sagatavošanas. Bija arī uzdots PSRS Augstākajai Padomei sagatavot līdz kārtējam PSRS Tautas deputātu kongresam nepieciešamos labojumus spēkā esošajā PSRS Konstitūcijā, ievērojot kongresā izteiktos deputātu priekšlikumus.

Diemžēl šie kongresa uzdevumi tiek pildīti ļoti lēni, īpaši par federatīvās iekārtas pilnveidošanas jautājumiem. Tāpat nav izskatīti arī Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšlikumi par grozījumu un papildinājumu izdarīšanu PSRS Konstitūcijā (Pamatlikumā), kas iesniegti PSRS Augstākajai Padomei.

Šajos apstākļos Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns ir spiests pieņemt attiecīgus likumdošanas aktus un Latvijas PSR Augstākā Padome atzīst, ka likumu izstrādāšanas darbībā republikas akti var nonākt pretrunā ar PSRS Konstitūciju, kas pieņemta vēl 1977.gadā un neatbilst reālajai situācijai, kāda ir valstī ekonomiskajā un sabiedriski politiskajā sfērā.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Pieņemt zināšanai PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par dažu savienoto republiku likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai”.

2. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izpētīt un izskatīt PSRS Tieslietu ministrijas iesniegumu šajā jautājumā un informēt Latvijas PSR Augstāko Padomi.

3. Pamatojoties uz PSRS Konstitūcijas 114.pantu, Likumdošanas iniciatīvas kārtībā lūgt PSRS Tautas deputātu kongresu izskatīt Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšlikumus par grozījumu un papildinājumu izdarīšanu PSRS Konstitūcijā.”

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Man otrais punkts rada nelielas pārdomas. “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izpētīt un izskatīt iesniegumu”. Mēs esam tos gan izskatījuši, gan pārskatījuši un pagājušajā sesijā pieņēmuši savu lēmumu. Varbūt ir kaut kāda labāka ideja par otro punktu?

V.Skudra. Ja drīkst, es atbildēšu uz šo jautājumu. Mums redakcijas komisijā, šo jautājumu apspriežot, arī faktiski domas dalījās, bet mēs nācām pie tāda secinājuma, ka šoreiz mums ir avīzē publicētais PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmums. Taču mēs nezinām visu to pamatojumu, kas ir PSRS Tieslietu ministrijas iesniegumā. Varbūt tas kaut kādā ziņā atšķiras vai kaut kas nepareizi traktēts, ne tā, kā mēs uzskatām un kā mēs to pasniedzām PSRS Augstākās Padomes Prezidijam. Tādēļ mēs domājām, ka būtu mērķtiecīgi redzēt šo dokumentu, kas bija par pamatu dotajam lēmumam. Ja sesija uzskata, ka šis punkts ir svītrojams, tas ir sesijas rokās.

Priekšsēdētājs. Nē, es to svītrot negribu, lai paliek.

V.Skudra. Pagaidām ir tikai konstatējums, nav faktūras.

Priekšsēdētājs. Es lasīju šo faktūru jau divas reizes. Tas, ko es lasīju, tiešām nav pamats apspriešanai sesijā. Ir kādi iebildumi?

 

M.Ramāns.

Varbūt ierakstīt, lai nākamais kongress to izskata. Tas pirmām kārtām. Un, otrkārt, varbūt trešo punktu papildināt “kā arī likumprojektu par triju republiku ekonomisko patstāvību”.

V.Skudra. Lūgt kārtējo kongresu, tā?

Priekšsēdētājs. Kārtējo kongresu.

(No zāles: Ekonomisko patstāvību jau vakar mēs pieņēmām.)

Priekšsēdētājs. Varbūt tad atstāsim tā, kā ir? Kas par? Es domāju, ka nevajag skaitīt. Kas pret? Kas atturas? Divi atturas un viens bija pret. Tātad lēmums pieņemts. Ir deputātu iesniegums par himnu un karogu. Šo deputātu iesniegumu es jums nolasīju. Savas domas jau izteica deputāte Vija Artmane. To plusējam klāt šā jautājuma apspriešanai. Kādi vēl ir jautājumi un priekšlikumi? Bija deputātu priekšlikums iekļaut to darba kārtībā, mēs iekļāvām, ko tālāk darīt? Biedrei Artmanei bija priekšlikums pagaidām šo jautājumu neuzdot Prezidijam vai sākt šā jautājuma kārtošanu, lai izskatītu sesijā. Ir citi priekšlikumi? Nav. Kas par to, lai šādu uzdevumu mēs neuzdotu, lai pagaidām šo jautājuma izskatīšanu atliktu, lūdzu balsot. Ir jāskaita, man liekas, ka ir vairākums. Lūdzu nolaist. Kas ir pret? Kas atturas? Tātad atliekam šā jautājuma izskatīšanu.

Vai biedre Āboliņa, biedrs Ziedonis un pārējie kolēģi, kuri aizgāja vēstuli rediģēt, ir gatavi mums ziņot?

Mēs, aizrāvušies ar balsošanu gan par likumiem, gan par lēmumiem, tomēr esam aizmirsuši to, ka Jūrmala mums lūdz atļaut organizēt Jūrmalas pilsētā tiešās aizklātās pilsētas padomes priekšsēdētāja un izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanas. Un mums šī kļūda jālabo. Mēs PSRS Augstākajā Padomē ilgi debatējām par šo jautājumu. Ja kāds varbūt klausījās vai skatījās, tad redzēja, pie kāda lēmuma mēs nonācām. Vai vēlēt padomes priekšsēdētāju tieši, tas ir, piedaloties visiem šīs padomes teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, vai viņu vēlēt tikai padomē ievēlētiem deputātiem - tā ir mūsu kompetence. Mēs varam lemt gan vienādi, gan otrādi. Ja Jūrmalas pilsēta lūdz, man katrā ziņā personīgi nav argumentu, lai to atteiktu. Ja kādam ir iebildumi, tad pasakiet, mēs apspriedīsim.

(No zāles: Kas tie lūdzēji ir?)

Priekšsēdētājs. To parakstījuši ir Jūrmalas pilsētas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Leimanis, partijas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Miltiņš, izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks, manuprāt, tagad vietas izpildītājs Dzebalis. Kādu forumu viņi pārstāv? Tas ir Jūrmalas pilsētas darba kolektīvu pārstāvju sapulces ierosinājums. Vai ir vēl jautājumi? (Troksnis zālē.) Ka jums tas nav zināms, tas nav arguments. Vai jūs esat par vai pret? Kādi ir jūsu argumenti?

E.Rode.

Es gribētu teikt, ka mēs no jaunā vienmēr mazliet baidāmies. Mēs vakar runājām par prezidenta vēlēšanām - arī nobijāmies. Jūrmala ir neliela pilsēta. Lai mēs iegūtu pieredzi, man liekas, ka šis priekšlikums jāatbalsta. Tad uz šīs bāzes būtu pieredze turpmākajām prezidenta vēlēšanām. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Biedri Krūmiņ un biedri Zemrībo! Vai tas mums ir jāparedz vēlēšanu likumā?

A.Krūmiņš.

Protams, likums par vietējo padomju vēlēšanām šādu kārtību neparedz. Taču priekšlikums ir vērtējams pozitīvi, tas ir vērsts uz vēlēšanu sistēmas tālāku demokratizāciju un nav pretrunā ar likumu. Es uzskatu, ka Augstākā Padome būtu tiesīga eksperimenta veidā to atļaut. Kas attiecas uz lēmumu, kas šeit ir pievienots, tad ir priekšlikums atļaut šo eksperimentu pirmajā punktā. Otrajā punktā uzdot Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomei izstrādāt nolikumu, jo tādam nolikumam ir jābūt, un saskaņot to ar Latvijas PSR Centrālo vēlēšanu komisiju, lai Centrālā vēlēšanu komisija varētu kontrolēt likuma ievērošanu.

Priekšsēdētājs. Viss ir ļoti precīzi, tikai vārds “eksperiments” nepatīk. Kad PSRS Augstākās Padomes deputāti lēma, viņi nelietoja šo vārdu “eksperiments”. Viņi teica - lemiet paši. Mēs atkal sakām, ka tas ir eksperiments. Ja mēs esam par, tad par bez eksperimentiem. Vai var bez eksperimenta, biedri Krūmiņ? Tātad pirmais punkts. Ņemam ārā vārdu “eksperiments”, paliek - atļaut padomes priekšsēdētāja un izpildkomitejas priekšsēdētāja tiešās vēlēšanas. Otrs - izstrādāt nolikumu un saskaņot to ar republikas Centrālo vēlēšanu komisiju. Ar termiņiem šeit ir pavisam smagi. Lai viņi paši lemj un attiecīgi saskaņo ar Centrālo vēlēšanu komisiju, jo ir ļoti ierobežots laiks, bet mēs neliedzam. Kas par to, ka mēs neliedzam to darīt, lūdzu balsot. Kas pret? Kas atturas? Divi atturas.

Biedri Muceniek, vai jūs esat gatavs atbildēt biedram Eizānam uz viņa iesniegto vēstuli?

I.Mucenieks.

PSRS tautas deputāts biedrs Eizāns vakar griezās pie Augstākās Padomes sesijas prezidija ar šāda satura vēstuli. Es vakar objektīvu apstākļu dēļ tanī brīdī nepiedalījos, vēstule droši vien netika nolasīta.

Priekšsēdētājs. Precizējam - mums nav sesijas prezidenta.

I.Mucenieks. Tātad ar šāda satura vēstuli: “1989.gada augustā Augstākā Padome savā sesijā pieņēma lēmumu par ekoloģiskās situācijas uzlabošanu republikā, un šajā lēmumā bija punkts par indīgo un bīstamo kravu transportēšanas izbeigšanu caur Ventspils ostu. Taču presē publicētajā lēmuma tekstā šis punkts kardināli atšķīrās no sesijā pieņemtā un ne jau par labu Ventspilij. 1988.gada oktobra sesijā tika izskatīts Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes protests šajā sakarībā un atzīts par pamatotu. Lūdzu atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: 1. Kad tiks publicēts Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā pieņemtā lēmuma minētā punkta oriģinālteksts. 2. Kurš personīgi vainīgs par Augstākās Padomes sesijā pieņemtā lēmuma teksta rupju izkropļošanu un vai šim cilvēkam būs arī jāatbild par savu rīcību. Visu ventspilnieku vārdā PSRS tautas deputāts A.Eizāns.”

Šeit ir divas neprecizitātes. Tātad - 1989.gada jūlija sesijā un, otrkārt, nevis 1988.gada, bet 1989.gada oktobra sesijā. Gatavojot informāciju mūsu šīsdienas sesijai, Dabas aizsardzības komisija pievērsās jūlija sesijas stenogrammai par 3.punkta 7.apakšpunkta izstrādāšanu, kurā mēs lasām biedra Lemberga ierosinājumu. Citēju: “Beigt naftas un naftas produktu eksporta uzņēmumu komplekso rekonstrukciju līdz 1993.gadam. Pieņemt zināšanai, ka ar Latvijas PSR Ministru Padomes šā gada 26.jūlija lēmumu ir noteikts, ka ar 1990.gada 1.janvāri ir jāpārtrauc akrilskābes nitrila eksports caur Ventspils ostas rūpnīcu, amonjaka eksports - ar 1991.gada 1.janvāri.”

Augstākās Padomes sesijas vadītājs šā punkta apspriešanu pabeidza ar domu, ka šajā priekšlikumā ir mazliet precīzāk formulēts, un, ja komisija neiebilst, tad var pieņemt priekšlikumu un izrediģēt. Tā lēma sesija. Šīs izrediģēšanas iespējas pēc sesijas izmantoja Ministru Padome, izslēdza šos principiālos jautājumus - termiņu no 3.punkta 7.apakšpunkta. Komisija šorīt izskatīja un atzina, ka ventspilnieku prasība ir pamatota, un ierosina sesijai šādu lēmuma projektu: “Izdarīt Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 29.jūlija lēmumā par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai 3.7.pantā sekojošas redakcijas izmaiņas: 3. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei: 3.7. noslēgt savstarpēji ekonomiski izdevīgu līgumu starp PSRS Ministru Padomi un Latvijas PSR Ministru Padomi par Ventspils eksporta kompleksa turpmāko ekspluatāciju, paredzot konkrētas garantijas ekoloģiskajai drošībai un bezavārijas darbam, kā arī akrilskābes nitrila transporta operāciju pārtraukšanu pilsētā ar 1990.gada 1.janvāri, amonjaka - ar 1991.gada 1.janvāri un līdz 1993.gadam veikt naftas produktu eksporta uzņēmumu komplekso rekonstrukciju.” Dabas aizsardzības komisija domā, ka par šo jautājumu būtu vēlams uzklausīt arī Ministru Padomes domas un viedokli.

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi biedram Muceniekam? Nav.

V.Bresis. Biedri deputāti! Es tomēr domāju, ka mums ļoti nopietni jāapspriež šis jautājums. Tas nav tik vienkārši, un es domāju, ka pagājušajā reizē sesija, pieņemot lēmumu tādā redakcijā, kāds tas ir publicēts, nav sevišķi daudz kļūdījusies. Atļaujiet man paskaidrot. Es gribētu teikt, ka jautājums par amonjaka eksportu, par amonjaka transportu caur Ventspili nav tik vienkāršs, kā mēs to dzirdējām šodien. Acīmredzot pat Ministru Padome savā laikā, kad šos jautājumus izskatīja, ir tos varbūt izskatījusi nepilnīgi, jo tai nebija pilnīgas informācijas, diemžēl nebija arī pieredzes šādu jautājumu risināšanā. Šodien, pirmkārt, lai pieņemtu galīgo lēmumu, mums nav pietiekami daudz tādu tehniski objektīvu datu, kuri dotu mums materiālu juridiski pamatotam lēmumam. Pagaidām mēs varam balstīties tikai uz savām emocijām. Bet tehniski pamatotu datu par rūpnīcas avārijas stāvokli diemžēl nav.

Otrs. Mums nav informācijas par to, kāds liktenis gaida ostas rūpnīcas kolektīvu, kas maksās par mūsu lēmumu, un cik tas vispār maksās? Mēs jau esam saskārušies ne vienreiz vien ar tādu lēmumu un, bez šaubām, nedomājot par finansiālām sekām, pieņemt lēmumu mēs nedrīkstam.

Trešais. Nav novērtētas ekonomiskās sekas šādam pasākumam - amonjaka transporta slēgšanai. Visiem ir zināms, ka savā laikā republikas sabiedrība pati prasīja būvēt ostas rūpnīcu, no kuras mēs republikas lauksaimniecībai saņemam aptuveni 160 tūkstošus tonnu šķidrā mēslojuma. Tikko mēs šo uzņēmumu slēgsim, šādu minerālmēslu mums nebūs. Mums nav lauksaimnieku slēdziena, vai mēs varam bez tiem iztikt. Tālāk. Es esmu vienisprātis, ka mums ir jāpanāk vienošanās ar PSRS valdību par Ventspils ostas izmantošanas noteikumiem. Šis darbs ir veikts, tur ieguldīts diezgan ievērojams darbs. 18.novembrī mēs kārtējo reizi tiekamies PSRS Ministru Padomē, lai par to turpinātu sarunas. Un es domāju, ja mēs pieņemsim lēmumu par slēgšanu, ne par kādu izdevīgu vai neizdevīgu līgumu ar PSRS nevar būt runas.

Un pēdējais. Es gribētu teikt, ka mums kā likumdevējiem savukārt Ministru Padomei kā izpildvarai ir jārēķinās ar to, ka mūsu ostas ir tomēr mūsu nacionālā bagātība, tā pašreiz un tuvākajā nākotnē acīmredzot ir vienīgā vieta, kur mēs varēsim pelnīt republikas vajadzībām valūtu. Un tas nav mazāk svarīgi, jo valūtas mums tiešām ir ārkārtīgi maz, bet vajadzības pēc tās ir ļoti lielas. Gribu teikt, ka viens no strīdus momentiem ar ventspilniekiem, bez šaubām, mēs to nedrīkstam noliegt, ir jautājums par valūtas resursu sadali. Ventspilnieku priekšlikums ir, lai visi valūtas resursi, kādi ienāk Ventspilī, tiktu atdoti Ventspils pilsētai un nekādā ziņā netiktu atdoti citām republikas vajadzībām. Man pārmet, ka Ministru Padome it kā izmanto savām vajadzībām šo valūtu. Tas skan no biedra Eizāna daudziem iesnieguma punktiem, un tāpēc es gribētu sniegt nelielu informāciju. Piemēram, 1989.gadā Ministru Padomes valūtas fondā ienākušie līdzekļi brīvi konvertējamā valūtā ir iztērēti Rīgas attīrīšanas iekārtām - 270 tūkstoši invalūtrubļu, celtniecības materiāliem - 100 tūkstoši invalūtrubļu, mūsu invalīdu protezēšanai - 100 tūkstoši rubļu, agrorūpnieciskajam kompleksam - 75 tūkstoši rubļu, veselības aizsardzībai visai republikai - 45 tūkstoši rubļu. Šajā sakarībā, bez šaubām, man ar rūgtumu jālasa deputāta Eizāna paziņojums, ka ventspilnieki ar visiem spēkiem cīnīsies par to, lai visa šī valūta būtu tikai Ventspils rīcībā. Tādēļ man jājautā, vai jūs organizēsit cīņu pats pret savu tautu, pret saviem slimajiem cilvēkiem, pret savu kultūru. Es domāju, diez vai republikas sabiedrība jūs atbalstīs šādā cīņā. Un tāpēc man ir tāds priekšlikums. Ņemot vērā visus momentus, par kuriem es runāju, es iesniedzu priekšlikumu: punktu 3.7., par ko šeit ir runa, izteikt šādā redakcijā: “panākt savstarpēji izdevīgu vienošanos starp PSRS Ministru Padomi un Latvijas PSR Ministru Padomi par Ventspils eksporta kompleksa turpmāko ekspluatāciju, paredzot konkrētas garantijas ekoloģiskai drošībai un bezavāriju darbam, kā arī akrilskābes nitrila transporta operāciju pārtraukšanu pilsētā ar 1990.gada 1.janvāri, amonjaka transporta operāciju pārtraukšanu pilsētā un līdz 1993.gadam beigt naftas produktu eksporta uzņēmuma komplekso rekonstrukciju”.

Priekšsēdētājs. Amonjaka transporta pārtraukšanu pilsētā - kāds termiņš?

V.Bresis. Šeit vajag nedaudz precizēt. Biedri Ramān, vai jūs atceraties, no kura laika?

Priekšsēdētājs. Šeit ir - ar 1991.gada 1.janvāri.

V.Bresis. To mums vajag precizēt. Atļaujiet mums to izdarīt.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Eizān! Bet ļoti īsi.

A.Eizāns.

Godājamie deputāti! Viena maza nianse pie biedra Breša teiktā, ka pārtraukt naftas transporta operācijas pilsētā ar 1990.gada 1.janvāri un amonjaka - ar 1991.gada 1.janvāri. Tas absolūti nav iespējams, jo tikai caur pilsētu uz ostas rūpnīcu un pārkraušanas muliņiem ir iespējams padot šos produktus. Apkārtceļu uz Ventspili uz šiem objektiem nav un nebūs vismaz tuvākajos 5 gados. Un tad par pārējo biedra Breša teikto spriediet paši.

Priekšsēdētājs. Bet šeit ir 1993.gads, nevis 1990.gads.

V.Bresis. Nē, mums jāprecizē, kad mēs reāli varam izbeigt transportu caur pilsētu.

A.Lembergs.

Biedri deputāti! Kāpēc šis jautājums vispār pastāv? Ir ekoloģiskās ekspertīzes slēdziens, kura ir izveidota ar Ministru Padomes lēmumu. Šo komisiju vadīja biedre Kukaine. Slēdziens tika izdarīts decembrī, un tur bija viennozīmīgi pateikts, ka attiecīgās operācijas Ventspilī ir jāizbeidz. Šobrīd, kad ir pagājuši jau vairāk nekā 10 mēneši no tā brīža, nekāds principiāls lēmums, nekāds problēmas risināšanas algoritms nav pieņemts. Un šī neziņa, kas visu laiku karājas pār Ventspili, tā mūs visvairāk satrauc.

Otrkārt. Tāpēc mēs arī izvirzījām konkrētus priekšlikumus, lai meklētu alternatīvas. Mums nekas cits neatlika, kā pilsētas padomes pēdējā sesijā 19.oktobrī pieņemt sesijas lēmumu ar attiecīgu aizliegumu par tiem produktiem, par kuriem bija runa. Sakarā ar to, ka šāda lēmuma pieņemšana, saskaņā ar labojumiem Konstitūcijā, ko jūs tikko izdarījāt, ir Augstākās Padomes kompetencē, mūsu lēmums ir vai nu jāpieņem, vai jāatceļ. Tas ir pirmais. Otrais, galvenais jautājums ir par to, lai nodrošinātu mūsu pilsētas iedzīvotāju drošību, kas ir augstākā vērtība no visām pārējām. Šobrīd mēs tādas garantijas nevaram dot, it sevišķi pēc avārijas Jonavā. Tas ir neapgāžams fakts. Kurš no klātesošajiem var uzņemties atbildību, ka tas neatkārtosies? Es lūdzu - apstrīdiet manu un biedres Kukaines vadītās komisijas slēdzienu. Vēl jo vairāk - Ministru Padomes attiecīgā šā gada augusta lēmuma 1.punktā ir teikts: piekrist Ventspils kompleksās ekoloģiskās ekspertīzes komisijas secinājumiem par rupjiem pārkāpumiem, izvietojot pilsētas robežās dabu piesārņojošu objektu kompleksus.

Par valūtas atskaitījumiem. Nebūs precīzi teikt, ka ventspilnieki uzskata, ka viss pienākas tikai viņiem un citam nevienam. Mūsu nostāja tāda nav, bet mēs stingri pastāvam uz to, lai arī ekonomiskajās attiecībās starp šo kravu pārkrāvējiem un pilsētu un attiecīgajiem darba kolektīviem būtu tā, kā tas pieņemts normālā pasaules praksē. Mēs šobrīd prasām, godīgi sakot, piemēram, mazāk nekā saņem attiecīgās ostas pilsētas pasaulē. Jo mēs saprotam, ka ir jānoiet zināms etaps, lai mēs līdz tam tiktu. Bet tagad ir biedra Rižkova parakstīts rīkojums, kur ir paredzēti 60 procenti naftas bāzei, tās rekonstrukcijai un 40 procenti republikai. Tur ir teikts - piegulošajai teritorijai. Uzskatīt, ka Ventspils tikai par 10 procentiem pieguļ naftas bāzei, diez vai būtu pareizi. Mēs uzskatām, ka ļaunums, kas nodarīts Ventspils pilsētai, ir tik liels, ka tas kaut daļēji jāatlīdzina cilvēkiem, ieguldot šos resursus pirmām kārtām veselības aizsardzībā un otrām kārtām - radot kontroles sistēmu pār ekoloģisko situāciju Ventspilī. Es domāju, ka mēs negribam kaut kādu konfliktu radīt starp Ventspili, valdību un Augstāko Padomi. Manuprāt, mēs te, savās mājās, šajos jautājumos noteikti atradīsim kopēju valodu par to, kā sadalīt to mazumiņu, kas mums ir.

(No zāles: Man ir jautājums biedram Bresim. Vai varētu zināt, kas darbojas ar invalīdu protezēšanu.)

V.Bresis. Biedre Luss var paskaidrot.

G.Luss.

Pateicoties Samsona palīdzībai, sadabūjām valūtu, noslēdzām līgumus ar firmu “Ortoboks” un ar tās palīdzību sākām veikt pasākumus, lai uzlabotu protezēšanas un ortopēdijas darbu. Firmas pārstāvis pie mums bija, mēs līgumu likumīgi noslēdzām, un novembra beigās būs arī brigāde no firmas “Ortoboks”.

Priekšsēdētājs. Atkal esam grūtas situācijas varā. Es jau iepriekšējā sesijā jūs informēju, ka Augstākās Padomes Prezidijam un faktiski arī sesijai nāk iesniegumi no dažādu uzņēmumu kolektīviem. Viņi lūdz deputātus vai sesiju atbildēt, piemēram, uz šādu jautājumu - kādā veidā sesija ir pieņēmusi lēmumu par 1.janvāri un kā Augstākā Padome domā organizēt šī kolektīva darbu pēc 1.janvāra. Tālāk vairāki jautājumi ir saistīti ar to, ka oficiāli paziņo, ka republika nesaņems to un to, un to, jo, ja Baltkrievija nesaņems no mums papīru, kas tai vajadzīgs, tad tā visas savas piegādes mums, dabiski, pārtrauks. Tas ir tirgus likums. Mēs to jau dzirdējām šeit, apspriežot mūsu plānu. Faktiski - ne tirgus likums, bet pārejas perioda haosa likums, kad, no vienas puses, ir vajadzīgs valsts pasūtījums, bet, no otras puses, nekā nav. Tad ir jāsāk ar kaut ko tirgoties par desmit reizes dārgāku cenu. Es personīgi domāju tā: ja mūsu Augstākā Padome grib pieņemt autoritatīvus lēmumus šajos degošajos punktos - Jūrmalā, Ventspilī, Olainē un citur, tad vai mēs gribam, vai negribam, mums jārīko atsevišķa sesija, neatliekot nemaz uz kādu tālu laiku. Ja mēs pieņemam lēmumu, ka slēdzam, tad mums ir skaidri jāpasaka, ka Jūrmalas izpildkomitejai līdz tādam termiņam jānodrošina šiem cilvēkiem darbavietas, vai vienkārši jāpasaka, ka tur ir katastrofa un šo darbavietu nebūs, ka ir citas darbavietas, cilvēkiem ir jāorganizē mācības, pārspecializācija un tā tālāk. Un citi ļoti konkrēti jautājumi, kuri jāuzdod Ministru Padomei, jānosaka termiņi un tad jākontrolē. Citādi mēs pieņemam vispārēju lēmumu, pie tam tajā, to pieņemot vai rediģējot, ir kaut kas sajaukts, un tagad mēģinām kaut ko glābt šajā situācijā. Es personiski nezinu, kā glābt šo situāciju. Ja ir kāds priekšlikums, lūdzu, sakiet. Jo, ja mēs pieņemam kādu lēmumu, mums jābūt vismaz priekšstatam par šā lēmuma sekām un par to, kā likvidēt šīs sekas.

A.V.Artmane.

Vai tad Ministru Padome nezina, cik tas ir bīstami?

Priekšsēdētājs. Protams, ka tā zina, bet no neoficiālām atbildēm jūtams, ka tas jau nav pats smagākais. Tāpēc no tā nedz mums, nedz it sevišķi ventspilniekiem labāk nepaliek. Tā jau nav atbilde. Biedri Muceniek! Vai ar tām piebildēm, ko šeit izteica deputāts Bresis, mēs varam pieņemt lēmumu? Jūs atbalstāt biedra Breša redakciju? Tad pieņemsim tādu lēmumu, ko ieteica komisija un biedrs Bresis. Viņš gan precīzi datumu šeit nenoteica.

V.Bresis. Ir principiālas atšķirības, jo komisija iesaka pārtraukt ar 1991.gadu. Es ierosinu nepārtraukt, bet darīt visu, lai būtu izvests amonjaka transports no pilsētas un radīti nepieciešamie apstākļi drošam darbam.

Priekšsēdētājs. Bet biedrs Mucenieks atbalsta jūsu priekšlikumu. Tad pieņemam šādu lēmumu, un šis lēmums ir jāpublicē, lai ventspilnieki skaidri un gaiši redz, kas tad šeit ir. Ko saka paši ventspilnieki par to?

A.Lembergs. Paredzēt konkrētas garantijas ekoloģiskai drošībai un bezavāriju darbam, kā arī akrilskābes nitrila transporta pārtraukšanu pilsētā ar 1990.gada 1.janvāri un amonjaka - ar 1991.gada 1.janvāri.

Priekšsēdētājs. Amonjaka - ne no pilsētas, es sapratu - pievedceļus no pilsētas.

A.Lembergs. Pievedceļus izbūvēt apkārt Ventspilij - ir tāds projekts. Tas izmaksā apmēram 30-50 miljonus rubļu. Katrs saprot, ka to gada laikā izdarīt nav iespējams. Ir jāsaprot, ka šis pārkraušanas komplekss darbojas pilsētas centrā. Neļauj tikai vagoniem iet tieši pa vidu pilsētai. Tā kā šo variantu realizēt praktiski nav iespējams, jo tas tikai novērš braukšanu caur centru. Pats komplekss saglabājas centrā, un tā drošība nepaaugstinās tikpat kā nemaz. Jo, ja tas lielais bundulis iet gaisā, tāpat kā Jonavā, tad rezultātā... Varētu būt tāds kompromisa priekšlikums. Es saprotu, ka deputātiem ir ārkārtīgi grūti pieņemt lēmumu. Tik tiešām, mēs iestājamies par to, ka to vajag izvākt. Tā kā tam nāk līdzi vesela ķēdes reakcija un es nezinu, kad būs nākamā sesija, tomēr laiks vēl galīgi zaudēts nav, ja decembra sākumā izskatītu visu šo jautājumu bloku un izstrādātu sesijas galīgo lēmumu. Tas, protams, ir tāds kompromiss no ventspilnieku puses, bet varbūt tam ir zināms pamats.

Priekšsēdētājs. Paldies jums par šo kompromisu. Tas nozīmē, ka nākamajā sesijā šis jautājums jāizstāsta nevis deklarācijas līmenī, bet jāpieņem nopietns lēmums, jo citādi vairs nevar. Un mēs ļoti lūdzam biedru Bresi, lai viņš personiski uzņemtos zināmu kontroli un varbūt arī vadītu šā jautājuma tālāku virzīšanu un organizēšanu. Piekrītat?

Tagad, lūdzu, mūsu vēstuli par valodu. Vārds deputātei Janīnai Āboliņai.

J.Āboliņa.

“PSRS Augstākajai Padomei.

Mēs, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, griežamies pie PSRS Augstākās Padomes tautas deputātiem ar aicinājumu atturēties piešķirt krievu valodai salīdzinājumā ar citām savienoto republiku valodām īpašu statusu visā Padomju Savienības teritorijā. Viens no galvenajiem jebkuras nācijas un tautības, īpaši mazskaitlīgas, eksistences priekšnosacījumiem ir valoda. Nepamatotas ekonomiskās integrācijas un ar to saistītās iedzīvotāju migrācijas rezultātā latviešu valoda Latvijas PSR sāk izzust no saziņas un kultūras jomas. Republikā izveidojusies katastrofāla demogrāfiskā situācija, kura turpmāk neizbēgami novedīs pie nelabojamām tautas nacionālās identitātes deformācijām un nacionālo attiecību saasināšanās.

Tāpēc Latvijas PSR Augstākās Padomes vienpadsmitajā sesijā tika pieņemts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums, kur noteikts, ka Latvijas PSR latviešu valoda ir valsts valoda. Latviešu valodas atzīšana par valsts valodu neaizskar citu tautu pārstāvju konstitucionālās tiesības, un valsts garantē cieņpilnu attieksmi pret visām Latvijas PSR lietojamām valodām un dialektiem. Izstrādāti un tiek realizēti pasākumi, lai apgūtu latviešu, krievu un citas valodas.

Mēs, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, iesniedzam priekšlikumu - pasludināt par PSR Savienības valsts valodām visu nāciju, kas izveidojušas savienotās republikas, valodas, bet krievu valodu atzīt vēl arī par federatīvo attiecību valodu. Mēs uzskatām, ka PSRS tautu valodu attīstības un izmantošanas jautājumi republikas teritorijā pilnībā ir šīs republikas kompetencē, ka labvēlīgāku apstākļu radīšana autonomo veidojumu valodu attīstībai ir savienotās republikas pienākums.

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti.”

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Tur bija teikts: “Atzīt par PSR Savienības valsts valodām visu nāciju, kas izveidojušas savienotās republikas, valodas, bet krievu valodai bez tam atzīt vēl arī federatīvo attiecību valodas statusu.” Bet vai no tā var saprast, kā būs Krievijas Federācijā?

A.Bērziņš.

Ja pasludinās 15 vienlīdzīgas valsts valodas, vai tad neiznāks tā, ka pie mums būs 15 vienlīdzīgas valsts valodas, jo mēs šobrīd esam PSRS sastāvā. (Zālē rosība.)

Priekšsēdētājs. Tā te ir. “Iesniedzam priekšlikumu atzīt par PSR Savienības valsts valodām visu nāciju, kas izveidojušas savienotās republikas, valodas, bet krievu valodai bez tam atzīt vēl arī federatīvo attiecību valodas statusu.”

Te ir divi jautājumi. Tātad uz deputāta Bērziņa jautājumu mēs neatbildam. Otrs - mums tūlīt kā vienmēr prasīs tatāri un baškīri, kā būt ar viņu valodu?

V.Rimaševskis.

Biedri, par ko mēs šodien runājam? Mēs šodien runājam par krievu valodas statusu. Mēs sajaucam 15 un vēl vairāk valodu vienā kamolā. Kādēļ? Es domāju, ka nobeigumā mums vajadzētu tā rakstīt: “Mēs, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, iesniedzam priekšlikumu krievu valodai atzīt federatīvo attiecību valodas statusu”. Vai zināt, kas notiks, tikko mēs visā Savienībā pasludināsim 15 valodas par valsts valodām. Jūs padomājiet mazliet.

A.Plotnieks.

Godājamie deputāti! Es ļoti atvainojos, ka aizkavēju jūsu uzmanību ar izziņu. Runa nav par to, ka visā Savienībā tiks pasludinātas 15 republiku valodas par valsts valodām un līdz ar to visā Savienībā sāksim tās lietot. Runa ir par to, ka valsts valoda ir tā, kur valoda saskaras ar valsts varas realizāciju. Kopš senseniem laikiem mums gandrīz vai tas viss notiek praktiski, jo PSRS likumus publicē visu savienoto republiku valodās. Uz rubļa ir uzrakstīts visās valodās, ka tas ir rublis, uz ģerboņa ir uzraksti visās 15 valodās. Tātad mēs jau sen praksē īstenojam šo ideju. Šeit ir runa par to, kur valoda saskaras ar valsti. Kas attiecas uz autonomo republiku, uz autonomo apgabalu un tā tālāk, tā ir savienotās republikas lieta - garantēt attiecīgai tautai, kas veido autonomo veidojumu, tās valodas statusu un nodrošināt to. Tāpēc arī pēdējā rindkopā ir īpaša atruna, ka mēs iestājamies par to, lai visām PSRS tautu valodām būtu iespēja brīvi attīstīties.

Priekšsēdētājs. Bet čuvaši, baškīri un tatāri grib paši lemt šo jautājumu.

A.Plotnieks. Pareizi! Tāpēc arī mēs komitejā iestājamies par to, ka katrai nācijai un tautībai, kas ir veidojusi savu valstisko veidojumu, ir tiesības noteikt savas valodas statusu, to skaitā arī piešķirt valsts valodas statusu. Te domātas savienotās un autonomās republikas. Tāda norma ir Savienībā piedāvāta. Es atstāju šo normu. Un šodien es to jums nolasīšu. Šeit mūsu nostāja ir visai korekta.

V.Soboļevs.

Pie mums mēs esam atzinuši latviešu valodu par valsts valodu. Nacionālā jautājuma platformā ir rakstīts, ka katrai republikai ir tiesības pasludināt savu valodu par valsts valodu. Tur ir runa arī par visas valsts valodu - krievu valodu. Kā būs Krievijā? Kāpēc mēs tai rekomendējam? Lai tā pati izlemj. Latvijā mēs varam atzīt latviešu valodu par valsts valodu, bet Krievijai mēs to nevaram. Nevaru iedomāties, kā tur būs ar Tatāriju. Jo Tatārija taču pretendē uz savienotās republikas statusu. Tas pats arī ir ar Baškīriju.

A.Plotnieks. Šajā sakarā es varu pateikt, ka komitejā mēs diskutējām par to, cik valodās jābūt uzrakstiem Abhāzijas autonomajā republikā. Un visi tomēr piekrita, ka uzrakstiem jābūt divās valodās, nevis trijās. Tā ka šeit jau veidojas kompromisi.

Par Savienības līmeni. Republiku vienlīdzības princips, konstitucionālais princips, ļeņiniskais princips šeit tiek projicēts valodas jomā - savienoto republiku valodas tiek atzītas par valsts valodām. Tas nav jāsaprot tādējādi, ka tiek uzspiesta tās lietošana, ka kaut kur tiek reglamentētas sadzīves attiecības utt. Te ir runa par valsts darbību, valodu vienlīdzību valsts darbībā. Un ar to tiek nodrošināta republiku vienlīdzība. Tas ir vienlīdzības princips.

Labākais variants būtu šo likumu vispār nepieņemt, jo nekādu risinājumu tas mums nedod.

Priekšsēdētājs. Zālē ir liels uztraukums un neizpratne par pēdējo rindkopu, it kā būtu uzspiestas 15 valsts valodas.

V.Klibiķe.

Šis teksts tiek uzņemts tā, it kā visu 15 republiku valodas tiek uzspiestas katrai republikai. Tāpēc man ir šāds priekšlikums - pasludināt par savienoto republiku valsts valodu to nāciju, kas izveidojušās šajās republikās, valodu, bet krievu valodu atzīt vēl arī (vēl arī tāpēc, ka Krievijā valsts valoda ir krievu) par federatīvo attiecību valodu. Tas nebūs tā, ka visas 15 valodas uzspiež vienai republikai.

Priekšsēdētājs. Jūs taču zināt, kādas niansētas lietas ir ar autonomajām republikām. Mēs tagad droši sakām: Krievijā valsts valodu - krievu valodu. Bet tā ir viņu kompetence.

V.Klibiķe. Tāpēc vajag, lai šeit būtu arī norma par to, ko mēs runājām jau iepriekš - atbalstīt autonomā veidojuma valodu. Tātad tur vajag garantiju autonomijas tiesībām.

Priekšsēdētājs. Mums galvenais ir izteikties par federatīvo valodu, ka mēs uzskatām, ka krievu valodai visā Padomju Savienībā vajadzētu būt par federatīvo attiecību valodu. Un tas ir galvenais. Kas attiecas uz katru republiku, tad lai tā lemj, kā grib.

Mēs paši esam nolēmuši, ka pie mums latviešu valoda ir valsts valoda. Kāpēc mums vēl jālūdz PSRS Augstākā Padome to apstiprināt?

V.Klibiķe. Jums taisnība. Tā bija Uzbekija vai Tadžikija, kurai ir divas valsts valodas? Jau tās republikas ir pieņēmušas savus likumus. Varbūt tiešām nav jādiktē?

Priekšsēdētājs. Biedrs Cīrulis vēl grib runāt.

A.Cīrulis.

Es nekādā gadījumā negribētu apstrīdēt kolēģa teikto, kā citās republikās vajadzētu būt. Bet es aicinu abstrahēties no vissavienības problēmām. Ja mēs gribam suverēnu republiku, tad laikam mums jāparāda paraugs, ka mēs nejaucamies citu suverēnu republiku iekšējās lietās un paužam savu viedokli. Ka mums nav pieņemama krievu valoda kā valsts valoda tādēļ, ka mums ir savs valodu likums, kurš skaidri nosaka valodu lietošanu mūsu republikā. Es domāju, ka šāda shēma būtu pilnīgi pietiekama, jo mums ir jāpasaka tikai viena doma. Dot padomus citiem, manuprāt, būtu ļoti sarežģīti un diez vai izdotos.

A.Vrubļevskis.

Cienījamie deputāti! Man liekas, ka zem šīs vēstules var parakstīties tikai PSRS Augstākās Padomes deputāti. Mēs neesam tiesīgi spriest par šo jautājumu, par visu PSRS, par visām republikām. Tāpēc es domāju, lai viņi paraksta, mēs atbalstām. Lai to paraksta deputāti, bet ne visa sesija. Tāds ir mans priekšlikums.

I.Ziedonis.

Man ir priekšlikums šo vēstuli saīsināt, izņemot ārā tās rindiņas, kas attiecas uz PSRS Augstākās Padomes kompetenci par citām valodām. Var izteikt tikai mūsu viedokli par krievu valodas statusu, ka mēs esam nobažījušies par šo krievu valodas statusu. Par to mēs arī esam galvenokārt norūpējušies, bet nevajag jaukties iekšā PSRS statusā.

Priekšsēdētājs. Bet beigās mēs tomēr sakām savu priekšlikumu - krievu valodu bez tam arī par federatīvo attiecību valodu.

I.Ziedonis. Jā, to mēs sakām.

Priekšsēdētājs. Tā, pamazām izkristalizējas domas. Tātad mūsu vēstule vēl ir jāformulē, bet tajā jābūt diviem striktiem un saprotamiem punktiem - ka mēs esam nobažījušies par to, ka iesniegts priekšlikums par krievu valodu kā visas valsts valodu. Pie tam kategoriski, jo mums tas nav pieņemams.

Un otrs. Ka mūsu priekšlikums ir tāds, lai krievu valodai visas Savienības mērogā tiktu piešķirts federatīvo attiecību valodas statuss.

Pēdējais - “Mēs uzskatām, ka PSRS tautu valodu attīstības un izmantošanas jautājumi republikas teritorijā pilnībā ir šīs republikas kompetencē.” Vai to atstāt?

Tātad, vēstule principā ir gatava, bet autoriem, biedrei Āboliņai un citiem biedriem, tā ir jāpabeidz. Bet par pašu vēstules principu mēs varam balsot. Kas ir par? Kas pret? Kas atturas? Tātad pret - 7, atturas - 18. Lēmumu esam pieņēmuši, un vēstuli sesijas vārdā nosūtīsim.

Kā mēs bijām norunājuši, visus jautājumus un pieprasījumus neesam izskatījuši, bet mēs norunājām tos neizskatīt. Lūdzu, gatavojieties nākamajai sesijai. Līdz ko apritēs mēnesis, varbūt mazliet vairāk, pulcēsimies uz krietnu darbu.

Sirsnīgs paldies jums, un uz redzēšanos!

 

 

 

Latvijas PSR Augstākās Padomes

pieņemtie likumi un lēmumi

Lēmums par likumprojektu “Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem”

Lēmums par priekšlikumiem grozījumu un papildinājumu izdarīšanai PSRS Konstitūcijā (Pamatlikumā)

Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšlikumi par grozījumiem un papildinājumiem PSRS Konstitūcijā (Pamatlikumā)

Likums par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu “Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanu un grozījumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos”

Lēmums par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta apstiprināšanu “Par biedra R.Misāna iecelšanu par Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāju”

Lēmums par izmaiņām Latvijas PSR Augstākās Padomes Tautas patēriņa preču komisijas sastāvā

Lēmums par deputātu grupas pieprasījumu sakarā ar notikumiem Rīgā, Tereškovas ielā 25

Lēmums par deputātu grupas pieprasījumu sakarā ar streikiem dažās rūpnīcās un organizācijās 1989.gada 28.aprīlī un 3.maijā

Likums par svētku un atceres dienām

Lēmums par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības likumprojektu “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”

Lēmums par Latvijas PSR ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības 1990.gada valsts plānu

Lēmums par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1989.gada valsts plāna izpildes gaitu

Lēmums par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu

Lēmums par Latvijas PSR 1988.gada valsts budžeta izpildes pārskata apstiprināšanu

Likums par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) 61.panta papildināšanu

Lēmums par Latvijas PSR pilsoņu karadienestu

Likums par grozījumiem un papildinājumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos jautājumos par zemnieku saimniecībām

Lēmums par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā un tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni

Lēmums par PSRS likuma “Par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā

Lēmums par biedra V.Kaņepa atbrīvošanu no Latvijas PSR veselības aizsardzības ministra pienākumiem

Lēmums par biedra E.Platkāja iecelšanu par Latvijas PSR veselības aizsardzības ministru

Lēmums par dažu Latvijas PSR rajonu un pilsētu tautas tiesu tautas tiesnešu ievēlēšanu

Lēmums par Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas piesēdētāju vēlēšanām

Lēmums par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas darbu jautājumā par atsevišķu dārzkopības sabiedrību tālāko attīstību Rīgas un Limbažu rajonos

Lēmums par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu noteikšanu

Lēmums par Latvijas PSR likumu projektiem “Par pagasta (ciema) pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”

Lēmums par PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par dažu savienoto republiku likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai”

Likums par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem

Likums par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām

Lēmums par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu vēstuli PSRS Augstākajai Padomei

Lēmums par Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja tiešām vēlēšanām

Lēmums par deputātu grupas pieprasījumu par nepieciešamo priekšnoteikumu radīšanu, lai realizētu ārējās ekonomiskās darbības muitas tarifu regulēšanu republikā

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde