Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Piecpadsmitā sesija
Trešā sēde

1990.gada 1.martā

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Labrīt visiem, kuri mūs Latvijā klausās! Labrīt, cienījamie biedri!

Turpinām mūsu sesijas darbu. 1.marta sēdē no 319 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem ir reģistrējušies 252 deputāti.

Mēs esam saņēmuši daudzus iesniegumus gan no organizācijām, kurām ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, t.i., no padomēm, gan no pilsoņiem, atsevišķām organizācijām un atsevišķiem deputātiem un deputātu grupām.

Mums vajadzētu sākt racionāli un konstruktīvi domāt par to, kā mēs varētu pabeigt izlemt jautājumus, kas iekļauti mūsu sesijas darba kārtībā. Tāpēc ir sekojošs priekšlikums: nekavējoties pabeigt to jautājumu izskatīšanu, kurus jau esam sākuši un kuru izskatīšanu esam pārcēluši uz šodienu. Es domāju, ka mūsu galvenais uzdevums šobrīd, kad mūsu pilnvaras praktiski tūlīt izbeigsies, ir pirmām kārtām nodrošināt valdības darbu, valsts pārvaldes orgānu darbu, to skaitā tiesas, prokuratūras, milicijas un citu tiesiskās kārtības sargāšanas orgānu darbu. Tāpēc mums jāatgriežas pie visiem šiem iesniegumiem, bet ar vienu domu - pirmām kārtām, kā jau teicu, izskatīt tos jautājumus, kurus esam iesākuši pirmajā lasījumā vai kuru izskatīšanu esam pārtraukuši un pārcēluši uz šīsdienas sēdi. Pēc tam izskatīsim visus sesijai iesniegtos jautājumus, kā arī iesniegumus.

Tāpēc būtu pareizi, ja mēs šodien turpinātu darbu līdz pulksten 19, kā tas ir noteikts mūsu reglamentā. Rīt no rīta atkarībā no tā, cik mēs šodien paspēsim izdarīt, atklājot sēdi, izlemsim jautājumu par darba kārtību. Un tad sēdēsim šeit kaut vai līdz pulksten 24. Taču rēķināsimies ar to, ka mēs varam bezgalīgi tērēt laiku, bīdot darba kārtību uz vienu vai otru pusi, ka mums ir jāizskata konkrēti jautājumi. Vai jums šajā sakarībā ir citi priekšlikumi? Vai iebildumi? Nav.

Tad turpināsim darbu. Par balsu skaitīšanas komisiju un sekretariātu. Sekretariātu es šeit redzu trīs cilvēku sastāvā, možu, gatavu darbam. Ceru, ka balsu skaitīšanas komisijas locekļi arī piedalās. Katrā ziņā deputāts Bērziņš ir šeit, un viņš to apliecina. Vai uzticēsim balsu skaitīšanas komisijai un sekretariātam turpināt darbu? Iebildumu nav? Nav. Sesijas darba gaitu un reglamentu acīmredzot atgādināt nevajag. Tikai informācijai: 10 sākam un strādājam līdz 14, tad pusotra stunda pusdienas pārtraukums, beidzam 19.

Pagājušajā reizē man uzdeva jautājumu: kas ir uzaicināti uz Augstākās Padomes sesiju. Īsi varu informēt. Uzaicināti ir Latvijas PSR valdības locekļi, kuri nav Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, PSRS tautas deputāti no mūsu republikas, rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju un to izpildkomiteju priekšsēdētāji, sabiedrisko organizāciju vadītāji, arī partijas rajonu komiteju un pilsētu komiteju pirmie sekretāri, resoru vadītāji un citas amatpersonas, kuras ir saistītas ar sesijā izskatāmajiem jautājumiem, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija un republikas Ministru Padomes darbinieki, kuri saistīti ar izskatāmajiem jautājumiem, Latvijas radio, televīzijas un preses darbinieki. Pavisam ir uzaicināti 211 biedri, ieradušies mazāk.

Un tagad vārds ziņojumam par komisijas darbu pie Latvijas PSR likumprojekta “Par alternatīvo (darba) dienestu” Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam deputātam Leonardam Bartkevičam.

 

L.Bartkevičs (Ventspils 145.vēlēšanu apgabals).

Komisija Augstākās Padomes uzdevumā turpināja strādāt, un praktiski bija tikai tādas redakcionāla rakstura piezīmes, bet ir viens pants, kuru komisija ierosina mainīt sakarā ar Augstākās Padomes Prezidijā notikušo apspriedi. Tas ir 16.pants. Iepriekšējā variantā 16.pants skanēja tā: “Alternatīvā (darba) dienesta lietu komisiju izveido Latvijas PSR Augstākā Padome, kā arī nosaka tās locekļu skaitu un personālo sastāvu.” Šajā variantā mēs ierosinām sekojošo: “Pilsoņu iesniegumus par alternatīvo (darba) dienestu izskata Latvijas PSR Ministru Padomes alternatīvā (darba) dienesta lietu komisija.” Līdz ar to arī 17.pantā klāt nāk: “Alternatīvā (darba) dienesta lietu komisiju izveido Latvijas PSR Ministru Padome, kas arī nosaka tās locekļu skaitu un personālo sastāvu.” Tas ir principiāls jautājums. Tātad nevis Augstākā Padome, bet gan Ministru Padome izveido komisiju un nosaka personālo sastāvu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Piezīme pie minētā, ka apsprieda Augstākās Padomes Prezidijā. Tā bija Augstākās Padomes Prezidija sēde, kurā mēs pildījām sesijas norādījumu par to, ka Augstākās Padomes Prezidijam jāsagatavo alternatīvā (darba) dienesta lietu komisija. Un, izskatot šīs komisijas sastāvu, kā tas ir vienmēr, kad projekts pirmajā lasījumā pieņemts, vēl studējot visas detaļas, mēs nonācām pie secinājuma, par ko arī informējām komisiju. Notika diskusija, par kuru ļoti īsi informēšu arī jūs.

Runājot par dienesta lietām, es gan negribētu ģenerālim Dūdam tagad prasīt, cik cilvēku strādā kara komisariātos un praktiski nodarbojas ar jauniešu iesaukšanu armijā. Tas ir ļoti liels, atbildīgs un apjomīgs darbs - gan ārstu komisijas, gan viss cits. Jauniesaucamo lietas kārto ļoti daudz cilvēku. Pēc tam šie jauniesaucamie nonāk armijas daļās, kur ir atkal virsnieks, seržants un citi cilvēki, kuri nodarbojas ar konkrētu šī dienesta organizāciju. Es nemaz nerunāju par mācībām un visu pārējo. Pēc mūsu likumprojekta tā pirmajā lasījumā iznāca, ka mēs nodibinām komisiju pie Augstākās Padomes un tālāk darbojas Ministru Padome un izpildkomitejas. Kādas bažas mūs māc? Pirmkārt, stingri jānorobežo funkcijas - Augstākā Padome kā augstākais likumdevējs un izpildvara. Alternatīvais dienests un tā organizēšana, man liekas, ietilpst izpildvaras kompetencē. Likumdevēja galvenais uzdevums ir pieņemt likumu par alternatīvo dienestu, visam pārējam ir jābūt Ministru Padomes ziņā. Šeit iebildums ir tāds, ka šī komisija izskatīs tikai vienu jautājumu - dienēt vai nedienēt. Taču tas nav Augstākās Padomes kā likumdevēja kompetencē noteikt: dienēt vai nedienēt. Augstākās Padomes kompetencē ir noteikt, kam dienēt un kam nedienēt, pēc kādiem noteikumiem izskatīt šos jautājumus utt. Šai komisijai būs jānodarbojas ne tikai ar to, ka jākoriģē attiecīgu komisiju darbs rajonos un pilsētās, bet arī stingri jāseko, kā šis alternatīvais dienests tiks pildīts, jo nevar būt tā, ka viena komisija atbrīvo, cita lemj, ko darīt vai kādu darbu ierādīt. Tad ir jābūt veselam departamentam, ja mēs gribam tā nopietni organizēt šo darbu. Un no tiem, kas iestājas alternatīvajā dienestā, varbūt ir jāņem atskaitījumi šā departamenta uzturēšanai. Tā ir ļoti nopietna lieta. Runa nav par to, kā jānosaka, kuram ir pacifistiska pārliecība un kuram tās nav. Tas beigsies ar to, ka mūsu cienījamās mammas uzskatīs, ka visiem dēliem ir pacifistiska pārliecība, un tomēr labāk ir - es saprotu gan kā tēvs, gan kā cilvēks, ka dēls katru vakaru attiecīgajā laikā ir mājās, nevis kaut kur projām. Tāpēc mēs nevaram tik vienkāršoti pieiet šim jautājumam. Tādi apmēram bija argumenti, kurus mēs lūdzām vēlreiz izskatīt, lai izlemtu, kur jābūt šai komisijai.

 

L.Bartkevičs. Vairāk nekādu piezīmju nav.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vai ir jautājumi biedram Bartkevičam? Nav.

Vārds PSRS tautas deputātam Jurim Zaķim. Pēc tam runās Einars Repše.

 

J.Zaķis (PSRS tautas deputāts).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es saprotu, ka nebūtu vērts šodien aizkavēties, sevišķi tāpēc, ka komisija strādājusi un tajā bijis arī vismaz viens krietns augstskolas rektors - profesors Lavendelis. Tomēr pašreizējā projektā, kas ir izdalīts pārdomām, vismaz divas vietas es gribētu atzīmēt tūlīt. Ja par tām var vienoties, tad ir labi, tad vairāk iebildumu nevarētu būt, bet tās ir diezgan būtiskas. Pirmais jautājums attiecas uz otro lappusi, 3.panta, es atvainojos, 4.panta 3.apakšpunktu, kur ir runa par augstāko mācību iestāžu studentiem. Sakarā ar to, ka neklātienes un vakara apmācību formas vismaz mūsu universitātē tiks ievērojami samazinātas, jo tās bieži vien ir neefektīvas. Tajā pašā laikā cilvēki tās bieži vien izmanto tāpēc, ka viņu ģimenes un materiālie apstākļi spiež viņus mācīties neklātienes vai vakara nodaļās. Tāpēc ir priekšlikums - nenodarboties ar viņu vēl stingrāku spaidīšanu un šajā punktā izlaist vārdus “klātienes nodaļas”, atstāt tikai vārdu “studentus”. Augstskola pati var kontrolēt un pārbaudīt, vai to ļaunprātīgi neizmanto students, kurš negrib iet armijā, kurš gluži vienkārši grib izvairīties no dienesta. Tas ir pirmais jautājums.

Un otrs, varbūt vēl nopietnāks. Nezinu, kā tas ir radies, jo iepriekšējos projektos es kaut ko tādu nebiju pamanījis. Tā ir 9., es atvainojos, 8.lapaspuse, 5.nodaļa, 37.panta 2.apakšpunkts, kur teikts, ka “viņiem nepiešķir mācību atvaļinājumu”. Līdz ar to ir skaidrs, ka tas, kurš kaut kādu iemeslu dēļ, un šie iemesli var būt ļoti vienkārši, nepaspēs iestāties augstskolā, ar to ir cauri. Šāds formulējums ierobežo iespēju nokomplektēt mūsu augstskolas ar tiešām normāliem cilvēkiem. Pēc manām domām, pareizāk būtu teikt, ka “viņiem nepiešķir apmaksātu mācību atvaļinājumu”, nevis vispār neļauj viņiem pat mēģināt iestāties augstskolā. Protams, ir runa tikai par to, ka dot iespēju mēģināt, par sekām viņi atbild paši.

Un vēl trešais jautājums. Tas gan pavisam sīks, un par to varbūt varētu arī neuztraukties. Es tomēr domāju, ka mums vajadzētu iet arī uz priekšu, uz cilvēku efektīgāku izmantošanu, nevis spiest viņus veikt darbus, kuros viņu spējas mazāk izpaužas. 3.lapaspusē, 7.pantā es tomēr lūdzu izskatīt iespēju un samazināt dienesta ilgumu līdz 24 mēnešiem, bet augstskolu absolventiem - līdz 12 mēnešiem. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Tā, tie divi priekšlikumi būtu saprotami, bet vidējo, ja jums ir formulējums, lūdzu, iedodiet. Paldies, vārds Einaram Repšem.

 

 

E.Repše (Latvijas Tautas frontes Domes loceklis).

Labdien, cienījamie deputāti! Vispirms es gribu pilnībā atbalstīt Latvijas Universitātes rektora Zaķa divus ļoti būtiskos labojumus. Proti, 4.panta 3.apakšpunkts. Tur ir teikts, ka tikai klātienes nodaļas studentus mēs nenorīkojam mācību laikā alternatīvajā dienestā, ja viņi vēlas pildīt dienestu pēc mācību beigšanas. Šie cilvēki, šie studenti, no dienesta, no alternatīvā dienesta veikšanas vispār netiek atbrīvoti. Līdz ar to tas nav pat nekāds īpašs atvieglojums. Tomēr ir būtiski svarīgi, lai mācību laikā viņiem būtu brīva izvēle, kad organizēt savu alternatīvo dienestu. Šajā gadījumā ir tiešām nepiedodami diskriminēt pārējos studentus salīdzinājumā ar klātienes nodaļas studentiem, jo vakara nodaļas studenti tāpat ir ļoti cienījami studenti, bet neklātienes nodaļas - vēl jo vairāk, jo viņi pat netērē mācībām valsts līdzekļus tik daudz, cik to dara klātienes nodaļas studenti. Studenti paliek studenti, un tātad ir piedāvājums divus vārdus “klātienes nodaļas” svītrot.

Otra būtiska lieta ir 7.pants. Par to es cīnījos jau pagājušajā reizē. Toreiz, pirmajā lasījumā balsojot par dienesta ilgumu, atstāja šo variantu, bet, kā es saprotu, tomēr bija doma šodien pie tā atgriezties. Ir piedāvājums neuztvert alternatīvo dienestu kā sodu par neiešanu armijā, bet patiešām padarīt to par alternatīvu armijai. Tātad divi gadi parastam cilvēkam un vienu gadu augstskolu absolventam.

Tālāk ir divi tīri redakcionāli labojumi. Proti, 8.pantā, kur uzskaitīti tie darbi, kādos tiek norīkots cilvēks alternatīvajā dienestā, pēdējais ir saiklis “un”: “komunālajā saimniecībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā un dabas aizsardzībā”. Manuprāt, tur vajadzētu būt vārdiem “vai” - vai, vai, vai. Un, visbeidzot, kas ir patiešām galīgi nepieņemami, bet, es domāju, ka tā ir vienkārši pārrakstīšanās. Es nepaspēju piecelties un pajautāt Bartkeviča kungam. Runa ir par 37.panta 2.apakšpunktu. Jau pagājušajā sesijas sēdē 2.apakšpunkts bija formulēts tā: “viņiem neapmaksā mācību atvaļinājumu”. Tātad mācību atvaļinājumus drīkst ņemt, bet tie netiek apmaksāti. Šeit ir atgriezies kāds pavisam aizvēsturisku laiku variants - “viņiem nepiešķir”. Tā kā es arī esmu redakcijas komisijas loceklis, tad zinu, ka šis jautājums redakcijas komisijā vispār nav iztirzāts un diskutēts, līdz ar to, manuprāt, tā ir pārrakstīšanās, bet tas būtu jānoskaidro, pirms likumu pieņemt.

Šobrīd par šo konkrēto likumprojektu man ir viss, bet, piedodiet, es gribu aizkavēt klātesošo uzmanību vēl sakarā ar kādu ļoti traģisku gadījumu, kas arī saistīts ar armiju. Šodien pulksten 15 Skrundā ir bēres Viktoram Karpovičam. Šis jaunietis tika iesaukts Bruņotajos Spēkos no Kuldīgas 1989.gada novembrī. Viņš savā laikā ir izturējis komjaunatnes konkursu par tiesībām dienēt Latvijā, bet nosūtīts uz Jaroslavļu. Gājis bojā no šāvieniem galvā. Aicinu ar klusuma brīdi godināt traģiski bojā gājušā cilvēka piemiņu.

(Klusuma brīdis.)

 

E.Repše. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vairāk pieteikumu runāt debatēs nav. Sāksim konkrēti izskatīt likuma projektu. Vispirms vienosimies par kārtību, kādā mēs to darīsim. Vai ir pieņemama prakse, kas mums jau zināmā mērā izveidojusies? Mēs varam balsot kopumā par likuma projektu un tad atsevišķi par labojumiem. Mums ir iesniegti divi nopietni labojumi, nē, trīs, trīs nopietni labojumi. PSRS tautas deputāts Juris Zaķis un komisijas loceklis Einars Repše lūdza 4.panta 3.apakšpunktā svītrot vārdus “klātienes nodaļas” un atstāt “augstāko mācību iestāžu studentus”. Otrs arī attiecas uz studentiem. Tas ir 37.panta 2.apakšpunkts - “viņiem piešķir neapmaksātu mācību atvaļinājumu”. Tātad drukas kļūda? Tad jums, biedri Bartkevič, vismaz jāatvainojas deputātiem.

 

L.Bartkevičs. Piedodiet, tiešām jāatvainojas, tā ir drukas kļūda. Jābūt “viņiem neapmaksā mācību atvaļinājumu”.

 

Priekšsēdētājs. Nākamais ir 7.pants: par alternatīvā dienesta ilguma - 36 vai 24 mēneši. Tālāk par “un” un “vai”. To mēs arī varam apspriest, bet tas, manuprāt, nav būtiski, būtiskais būs Ministru Padomes attiecīgajos nolikumos un attiecīgajos rīkojumos par alternatīvo dienestu, jo, kā es saprotu, un kā mēs visi saprotam, ne jau tas, kurš dosies alternatīvajā dienestā, noteiks, kādu darbu viņš izpildīs šajā laikā, noteiks Ministru Padome un attiecīgās tautsaimniecības un sabiedrības intereses.

Vai mēs tagad varam balsot kopumā par likuma projektu? Un pēc tam - atsevišķi par šiem pantiem? Vai ir iebildumi? Nav. Tad balsosim, lūdzu, kopumā par šī likuma pieņemšanu. Kas par? Paldies. Ir vairākums. Kas ir pret? Paceliet balsošanas kartīti! Viens pret. Kas atturas? Atturas 12. Tātad likums kopumā ir pieņemts. Bet tagad balsosim par atsevišķiem punktiem, kuros mums ir domstarpības. Tātad 7.pants - par alternatīvā (darba) dienesta ilgumu. Šeit es negribu oponēt kā sēdes vai Augstākās Padomes priekšsēdētājs, bet kā Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, kurš Prezidija vārdā arī iesniedz šo likuma projektu. Es gribu oponēt Einaram Repšem. Alternatīvais dienests nav soda izciešana, bet tam tiešām jābūt alternatīvam, līdztiesīgam. Es arī gribu atbalstīt šo domu. Bet ko nozīmē līdztiesība? Tad nu padomāsim visi. Ja jūs uzskatāt, ka tas ir līdztiesīgi - dzīvot mājās vai dienēt kaut kur Latvijā, Baltijas kara apgabalā, turklāt diemžēl jādienē būs arī citur, jo tas nav vienas dienas jautājums, ka visi dienēs Latvijā, es tam nepiekrītu. Un, ja mēs šādā veidā formulēsim līdztiesību, protams, tie, kuri ir ļoti ieinteresēti šā jautājuma izvērtēšanā, mūs apsveiks. Bet es esmu pārliecināts. ka sabiedrība mūsu izvēli nenovērtēs, nenovērtēs kā līdztiesību, drīzāk par nelīdztiesību, ja ne vēl citādi. Es šos citus vārdus negribu teikt, jo tad tā būtu aģitācija. Šeit mums ir vienkārši jāizlemj. Un es domāju, ka katrs ļoti labi saprot situāciju. Praktiski tas būs viens no kritērijiem, kur cilvēks dosies, un mums jānodrošina līdztiesīgi apstākļi, tas nu ir tiesa. Tāpēc vispirms balsosim par Prezidija, komisijas, faktiski - par mūsu pirmā lasījuma variantu. Mēs jau pirmā lasījumā esam par to balsojuši, bet, ja šis jautājums rodas, balsosim vēlreiz - otrajā lasījumā. Paskatieties, lūdzu, 7.pantu, un balsosim par to, ka alternatīvā dienesta ilgums ir 36 mēneši, bet augstskolu absolventiem - 18 mēneši. Kas par to, lai paliek pirmā lasījuma redakcija? Liekas, vairākums, bet, lūdzu, nenolaidiet, lai komisija var saskaitīt. Tas ir svarīgs jautājums, un šeit mēs nevaram apmierināties ar vairākumu vai mazākumu. Saskaitiet, mums ir vajadzīgas, biedri Krūmiņ, 160 balsis. Jā, paldies. 225 balsis. Tātad šis pants paliek pirmā lasījuma redakcijā. Kas ir pret, paceliet balsošanas kartītes! Paldies. Un kas atturas? Tātad vēlreiz atgādinu, ka ar balsu vairākumu ir pieņemta pirmā lasījuma redakcija.

Es šoreiz aicinu balsot nevis pēc kārtas, bet tā, kā man ir iznācis pēc svarīguma. Tagad 4.pants. “Augstāko mācību iestāžu klātienes nodaļas studentus”. Runātāji mums ierosināja tikai “studentus”; tas ir, šajā likumā nešķirot dienas nodaļas, vakara nodaļas un neklātienes studentus. Atkal vadoties pēc līdztiesības principa, grūti nepiekrist tādiem argumentiem. Ja cilvēks strādā un vakarā mācās augstākajā mācību iestādē, ja mēs, sabiedrība, esam ieinteresēti tādā mūsu pilsoņu darbībā, tad acīmredzot mēs varam arī šoreiz, balstoties uz līdztiesības principu, izteikties par. Bet balsosim tādā kārtībā, kādā ienākuši priekšlikumi. Vispirms par to redakciju, kura jau šeit ir. Jūs sapratāt manu domu? Lai būtu vienveidība. Kā, lūdzu? Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

 

A.Bērziņš (Rīgas 1.vēlēšanu apgabals).

Šeit rodas vienīgi tāds jautājums. Mēs šobrīd runājam par to, ka likumam par alternatīvo dienestu būtu jābūt salīdzināmam ar dienestu armijā, lai tie būtu zināmā mērā līdzsvarā. Ja pēc pastāvošās likumdošanas studentus iesauc dienēt no neklātienes nodaļas, viņi tiek iesaukti armijā, bet tiem, kas studēs neklātienes nodaļā un vēlēsies iet alternatīvajā dienestā, alternatīvais dienests tai laikā nebūs jāpilda.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Bartkevič, lūdzu, atbildiet.

 

L.Bartkevičs. Viņš pilda pēc absolvēšanas, tātad tur nekas tāds nevar būt.

 

Priekšsēdētājs. Kāds punkts tas ir?

 

L.Bartkevičs. Trešais punkts. Jā, un viņš pilda to pēc mācībām.

 

Priekšsēdētājs. Vai jūs, biedri Repše, gribat šajā jautājumā vai citā? Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi, citas domas? Biedri Bērziņ, tā bija jūsu attieksme vai priekšlikums? Es nesaprotu, kā mums tālāk rīkoties: vai balsot par jūsu izteiktajām domām? Lūdzu! Pie mikrofona.

 

A.Bērziņš. Mans priekšlikums bija atstāt tādu redakciju, kāda ir šeit. Nemainīt.

 

Priekšsēdētājs. Un kādi ir jūsu argumenti?

 

A.Bērziņš. Argumenti ir tādi, ka rodas zināma nevienlīdzība, jo tiem, kas tiek iesaukti armijā, ir mācības jāpārtrauc, viņiem netiek dota iespēja pabeigt augstskolu un tad iet armijā. Toties alternatīvajā dienestā mēs dodam iespēju mierīgi mācīties augstskolā, pabeigt to un tad iziet alternatīvo dienestu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, jūsu argumenti ir skaidri. Vārds deputātam Jānim Nesaulem.

 

J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).

Papildinot biedra Bērziņa teikto, varbūt arī zināmā mērā precizējot, tomēr es esmu par redakciju, kāda ir projektā, jo neklātienes un vakara nodaļas studenti ir pakļauti vispārējās karaklausības noteikumiem, tikai attiecībā uz viņiem darbojas pavisam cits mehānisms nekā uz dienas nodaļas studentiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds deputāts grib izteikties? Balsosim. Acīmredzot jāņem vērā arī deputāta Nesaules izteiktās domas par to, ka šis formulējums neliegs iespēju arī vakara nodaļas un neklātienes nodaļas studentiem izmantot šajā likumā paredzētās iespējas. Vai esmu pareizi sapratis? Deputāts Bērziņš iebilst. Jūs pie mikrofona pasakiet. Katrs jauniesaucamais, kuram ir pienācis attiecīgais vecums, var izmantot pēc saviem ieskatiem visu, kas rakstīts šajā likumā. Tā ir? Tāpēc, man liekas, mēs varam dažādi balsot, un te ir dažādas iespējas, un diez vai tas ir principiālākais jautājums. Tātad balsosim tādā kārtībā, kā priekšlikumi ir ienākuši. Šis ir trešais. Kas par pirmā lasījuma redakciju, tas ir, “augstāko mācību iestāžu klātienes nodaļas studentus”, lūdzu balsot! Kas par? Lūdzu, saskaitiet! 174. Kas ir pret? Paldies! Kas atturas? Tātad paliek pirmā lasījuma redakcija.

Komisija pati izlaboja drukas kļūdu, to neapspriedīsim, pieņemsim zināšanai. Iebildumu nav? Vēl jo vairāk tāpēc, ka krievu valodā ir pareizi. Tagad par priekšlikumu lietot “un” vai “vai”. Varbūt nav nepieciešamība balsot? Man liekas, ka redakcijas komisija, tālāk slīpējot dažu vārdu redakcionālo būtību, to izlems, vēl jo vairāk, ka tas būs pilnīgi Ministru Padomes kompetencē. Tātad par to nebalsosim. Visi iebildumi un papildinājumi ir izskatīti. Vai mums jābalso vēlreiz kopumā? Vēlreiz nav jābalso, jo mēs esam tā vienojušies. Un ar balsu vairākumu likums kopumā, gan ar labojumiem, ir pieņemts.

Tagad jāizskata likums par grozījumiem un papildinājumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos. Biedri Bartkevič, jums ir kas papildināms?

 

L.Bartkevičs. Priekšlikumi ir sagatavoti, ar juristiem ir apspriests visās instancēs, tāpēc man nekas nav sakāms.

 

Priekšsēdētājs. Tātad šis likums izriet no nule pieņemtā.

 

L.Bartkevičs. No nule pieņemtā, jā.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Tad varam balsot kopumā. Kas par, paceliet balsošanas kartītes. 202 par. Tātad likums ir pieņemts. Kas pret? Paceliet balsošanas kartītes! Un kas atturas? Paldies.

Tātad šo darba kārtības jautājumu mēs esam izskatījuši. Latvijas PSR likums par alternatīvo (darba) dienestu ir pieņemts.

Nākošais jautājums - “Par Latvijas PSR likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā””, un acīmredzot apspriedīsim arī jautājumu “Par atsevišķu PSRS valdības lēmumu izpildes daļēju apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību”.

Vārds Ministru Padomes Lietu pārvaldniekam deputātam Kārlim Līcim.

 

K.Līcis. Man ļoti jāatvainojas, bet es neesmu deputāts, esmu radītās komisijas priekšsēdētājs.

 

Priekšsēdētājs. Man jāatvainojas.

 

K.Līcis. Iepriekšējā sēdē radītā komisija dziļāk iepazinās ar armijas demobilizēto virsnieku problēmām Latvijā un iesniedz izskatīšanai Augstākās Padomes sesijā uzlabotu lēmumu projektu. Atļaujiet ļoti īsi ziņot par komisijas darba rezultātā izdarītajiem secinājumiem. Plašās diskusijās, kā arī apmeklējot karaspēka daļas, tiekoties ar virsnieku ģimenēm dzīvokļos un kopmītnēs, varējām pārliecināties, ka patiešām daudzu virsnieku dzīves apstākļi nav viegli. Uz šodienu ar dzīvojamo platību nav nodrošinātas vairāk nekā 5000 virsnieku ģimenes. Taču šo jautājumu mēs nekādā ziņā nedrīkstam skatīt atrauti no 160 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju sāpēm. Viņi dzīvo vēl grūtākos apstākļos un sastāv dzīvokļu rindā. Tajā pašā laikā, ja ieskatāmies dzīvokļu celtniecībā par valsts kapitālieguldījumiem, redzam, ka armijas vajadzībām tiek būvēts vairāk nekā 15 procenti dzīvokļu. Ir skaidri redzams, ka turpmāk šāda nasta republikai nav pa spēkam, un nekavējoties ir jāpieņem principiāli lēmumi. Tādēļ ierosinām jau šodien atcelt atvaļināto virsnieku privilēģiju brīvi izvēlēties dzīvesvietu Latvijā, demobilizējoties no karaspēka daļām, kas atrodas ārpus republikas robežām. Tāda iespēja būtu jāatstāj vienīgi tiem, kas uzsākuši dienestu kā Latvijas iedzīvotāji. Šī norma ir skaidri formulēta lēmuma projekta pirmajā punktā. Komisijas darba gaitā mani tomēr lūdza ziņojumā atzīmēt, ka pret šo lēmuma punktu protestē apakšpulkvedis Anohins, norādot, ka tas ir pretrunā ar Vissavienības normatīvajiem aktiem, un apakšpulkveži Maļikovs un Astahovs, ierosinot aprobežoties ar liegumu tikai attiecībā uz galvaspilsētu Rīgu.

Tomēr komisijas locekļu vairākums, kā arī vakar sanākusī deputātu komisija uzskatīja par iespējamu lūgt deputātus pieņemt attiecīgo punktu iesniegtajā redakcijā bez izmaiņām. Par lēmuma projekta otro punktu. Tas skan: “Republikas teritorijā izvietoto karaspēka daļu sadzīves apstākļu organizācija.” Šeit problēma ir vēl sarežģītāka. Pagājušajā sēdē iesniegtajā lēmuma projekta variantā bija paredzēts tikai reglamentēt virsnieku pierakstīšanu daļās. Taču, iepazīstoties ar problēmu dziļāk, secinām, ka ar to ir par maz. Jautājums jāizskata daudz plašāk. Mēs vispār nevaram iedomāties, kā regulēt šos procesus, kamēr republikas valdībai nav atvēlēta nekāda loma karaspēku izvietošanā mūsu teritorijā, tā skaitliskā sastāva noteikšanā, kadru rotācijā un citu jautājumu risināšanā. Man bija iespēja apmeklēt kādu karaspēka daļu lauku rajonā. Tur tikai pirms pieciem sešiem gadiem tika uzbūvēta karavīru pilsētiņa - kopā 8 mājas ar 140 dzīvokļiem. Tagad tajās jau dzīvo 90 ģimenes, kas pazaudējušas sakarus ar armiju. Vēl 200 virsnieku ģimenes dzīvo pagaidu mitekļos kopmītnēs, lauku mājās pie civiliedzīvotājiem. Iznāk, ka jābūvē atkal. Bet cik ilgi? Vēl dramatiskāks stāvoklis ir Liepājā, Skultē, Bolderājā un citur. Ilgus gadus oficiālās varas iestādes šo situāciju centās neredzēt vai klusēja par to. Un viss gāja savu gaitu. Taču tauta jau sen sāpīgi jūt uz savas ādas tās sekas. Cieš, bez šaubām, arī paši karavīri. Kur ir izeja? Nekavējoties jāizstrādā jauna kārtība armijas celtniecībā, tās dzīvojamā fonda izmantošanā, jāpanāk, lai valdība piedalītos karaspēka dislokācijas jautājumu izlemšanā, jāaptur nepamatoti lielā kadru rotācija Baltijas kara apgabalā utt.

Tas viss ir cieši jāsasaista ar republikas reālajām iespējām un tās iedzīvotāju interesēm. Šāds darbs ar PSRS Aizsardzības ministriju, Baltijas kara apgabalu, citām militārajām organizācijām būtu jāuzsāk vistuvākajā laikā. To varētu sekmēt lēmuma projekta otrais punkts. Ministru Padomes un sesijā apstiprinātās darba komisijas vārdā lūdzu izskatīt un pieņemt iesniegto lēmuma projektu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir jautājumi? Vārds deputātam Atim Kramiņam.

 

A.Kramiņš (Rīgas 93.vēlēšanu apgabals).

Man ir šāds jautājums: kādu apsvērumu dēļ lēmuma pirmajā punktā ir noteikts termiņš 15.marts?

 

K.Līcis. 10 dienas pēc lēmuma publicēšanas laikam ir tas termiņš, kad tas varētu stāties spēkā. Ja deputāti uzskata, ka šis punkts jāmaina, tas nav principiāli, šo termiņu var arī samazināt.

 

A.Kramiņš. Šajā sakarībā man ir priekšlikums - ar lēmuma publicēšanas dienu. Lēmums stājas spēkā ar lēmuma publicēšanas dienu.

 

K.Līcis. Labi, tā varētu būt.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi jautājumi? Vārds deputātam Jānim Blūmam.

 

 

J.Blūms (Pampāļu 289.vēlēšanu apgabals).

Man ir jautājums. Biedrs Līcis paziņoja, cik virsnieku un karavīru ģimenēm nav dzīvokļu, bet cik ģimenēm ir dzīvokļi un cik tas ir procentuāli, to nepateica. Bet tautai tas jāzina, jo mēs zinām, ka esam atdevuši karavīriem ļoti daudz dzīvokļu. Bez tam vēl ir ļoti daudzas karavīru pamestas bāzes, kur dzīvojamā platība netiek izmantota. Šis apstāklis komisijai arī vēl jānoskaidro.

 

K.Līcis. Viens tāds salīdzinājums, kas varētu jums dot priekšstatu par uzdoto jautājumu, ir sekojošs: 12.piecgades četros gados un šajā gadā vispār republikā uzbūvēti apmēram 100 tūkstoši dzīvokļu. Šajā skaitā ietilpst gan par valsts kapitālieguldījumiem celtie, gan kooperatīvie dzīvokļi, gan par uzņēmumu līdzekļiem un individuālajiem līdzekļiem būvētie dzīvokļi. Latvijā izvietoto kara resoru vajadzībām, galvenokārt ar pašu militāro orgānu spēkiem, ir uzbūvēti 10 tūkstoši dzīvokļu. Tātad attiecība apmēram 1:10. Ja ņemam tikai valsts kapitālieguldījumus, pie kuriem pieskaitāmi arī militāro resoru līdzekļi, par kuriem viņi būvē dzīvojamās platības, tad šī attiecība būs 60 tūkstoši dzīvokļu civiliedzīvotājiem un tie paši 10 tūkstoši - kara resoram. Skatoties uz republiku kā uz teritoriju un samērojot civiliedzīvotāju intereses un karavīru intereses, attiecība ir sekojoša: apmēram pieci, varbūt septiņi tūkstoši, ņemot vērā, ka, iespējams, ne visi ir rindā, tātad pieci līdz septiņi tūkstoši militārā resora rindā pēc dzīvokļiem un 160 tūkstoši civiliedzīvotāju, kas gaida dzīvokli. Tātad, ja ņemtu ļoti godīgi un taisnīgi, tad vajadzētu visu to, ko mēs republikā uzbūvējam procentuāli sadalīt starp civiliedzīvotājiem un armiju, kaut gan jāņem vērā, ka armija apmēram divus tūkstošus dzīvokļu gadā būvē saviem spēkiem. Vēl par dalības naudu tiek būvēti apmēram 80 tūkstoši dzīvokļu gadā. Izpildkomitejai arī jāpiešķir 10 procenti no visiem uzbūvētajiem dzīvokļiem armijai. Taču šī privilēģija praktiski netiek realizēta, jo gluži vienkārši nav pa spēkam.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl jautājumi? Vārds deputātam Gvido Zemrībo.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Lēmuma projektā, kas tagad ir mūsu rīcībā, pirmā punkta pirmās rindkopas beigās ir teikts, ka “tiesības uz atvieglotiem noteikumiem apdzīvojamās platības saņemšanā piešķirtas tām militārpersonām, kuras pirms iesaukšanas armijā dzīvojušas un pastāvīgi pierakstītas Latvijas PSR” un vēl piebilde: “vai kurām ir radnieciskas attiecības, kādas noteiktas Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Man ir jautājums: kā jāsaprot šīs radnieciskās attiecības? Es esmu komisijas loceklis, un tad, kad mēs apspriedām jautājumu komisijā, šādas frāzes nebija. Tad bija runa tikai par tiem karavīriem, kuri pirms iesaukšanas armijā dzīvojuši Latvijā. Es vēl saprastu, ka ir, teiksim, gadījumi, kad var pierakstīties pie saviem ģimenes locekļiem, kas dzīvo kaut kur citur, bet šeit ir runa nevis par pierakstīšanos, bet par atvieglojumiem nodrošināšanā ar dzīvojamo platību.

 

K.Līcis. Paldies. Gvido, tā kā mēs ar jums sēdējām blakus šajā komisijā, abi labi atceramies, ko es komisijas sēdē teicu par šo piebildi. Šeit bija divas piebildes. Pirmā bija tajā variantā, ko iesniedza komisija un valdība. Tajā bija teikts, ka ir tiesības pierakstīties tiem, kuri līdz iesaukšanai armijā pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā. Šis vārds “pastāvīgi” izsauca tādu diskusiju, ka mēs piekritām nomainīt ar vārdiem “kas dzīvoja Latvijā un bija pastāvīgi pierakstīti”. Man liekas, šeit nekādu jautājumu nevar būt. Otrs priekšlikums tika izteikts karavīru vārdā: pielikt klāt vārdus “arī tiem, kuriem ir radnieciskas attiecības, kādas noteiktas Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Tika minēti dažādi piemēri. Toreiz komisijā, biedrs Zemrībo ir mans liecinieks, mēs skaidri pateicām, ka šādu ierakstu uzskatām par juridiski nevajadzīgu, jo sievu pie vīra tik un tā pieraksta, bet armijas pārstāvji lūdza principā, lai psiholoģiski nomierinātu cilvēkus, kuri ir šādos radnieciskos sakaros, lai viņiem būtu dubulta drošība. Es joprojām uzskatu, ka tas nav nepieciešami, no juridiskā viedokļa šeit viss ir skaidrs, tādas piebildes varētu arī nebūt, taču šajā komisijā, kuru vadīja biedrs Duškevičs, noslēgumā tika pateikts, ka šī norma ir spēkā citos likumdošanas aktos un, ja armijas biedri vēlas, lai viņi tiktu dubultīgi nodrošināti, šī piebilde var būt, jo principiālas nozīmes tai nav. Un deputāti arī lems, vai atstāt šo piebildi vai ne.

 

Priekšsēdētājs. Vārdu lūdz deputāts Pēteris Strautmanis.

 

P.Strautmanis (Rīgas 3.vēlēšanu apgabals).

Pirmā punkta vidū vārdiņš “un” izraisa neskaidrības. Piemēram, lasot tā šo tekstu, liekas, ka visus var pierakstīt Latvijā. Tāpēc, manuprāt, pēc vārdiem “kas strādājuši Galējos Ziemeļos, ziemeļu rajonos un” vārdiņu “un” svītrot un ierakstīt “kuri līdz šim”, “kuri līdz iesaukšanai” un tālāk pēc teksta.

 

K.Līcis. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādi jautājumi, priekšlikumi? Vārdu lūdz deputāts Aivars Dambis.

 

A.Dambis (Rīgas 13.vēlēšanu apgabals).

Es skaidrības labad. Par otro punktu. Domāju, ka nobeigumā vajadzētu pierakstīt, līdz kādam laikam tas viss jāizstrādā, lai zinātu, cik celt armijai, kā noteikt tālāko celtniecības fondu sadali, lai deputātiem un iedzīvotājiem būtu zināms, līdz kādam laikam šo pasākumu plāni jāizstrādā.

 

K.Līcis. Piekrītu šādai jautājuma nostādnei. Gribētu lūgt deputātus noteikt šo termiņu pietiekami garu, teiksim, līdz 1.jūnijam, jo acīmredzot būs ļoti nopietnas sarunas ar PSRS Aizsardzības ministriju, ar Baltijas kara apgabala vadību, ir jāizstrādā drošs mehānisms, kas ļautu republikas valdībai ietekmēt šos procesus, jo tikai tad republikas valdība un vietējā pašvaldība varēs atbildēt par to, kādā stāvoklī atrodas civiliedzīvotāji, kādā - karavīri.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi? Atļaujiet man precizēt. Vai komisijā piedalījās visas militārpersonas, visi virsnieki, kurus Augstākā Padome bija lūgusi darboties komisijā?

 

K.Līcis. Jā. Nepiedalījās tikai PSRS tautas deputāts Andrejs Cīrulis, jo viņš atrodas Maskavā.

 

Priekšsēdētājs. Es par militārpersonām jautāju. Tātad - vai var uzskatīt, ka šis jautājums zināmā mērā ir arī saprašanās, tāda kopēja problēmas izpratnes rezolūcija, izpratne par tiem ceļiem, kādi ejami, lai šo problēmu tālāk risinātu?

 

K.Līcis. Es saprotu, priekšsēdētāj, jūsu rūpes un uzskatu par nepieciešamību pateikt, ka mūsu diskusijas bija ar katru dienu konstruktīvākas, ar katru dienu mūsu pozīcijas tuvojās, un es gribētu pat izteikt pateicību komisijas locekļiem, īpaši karavīriem, kuri strādāja, ar kuriem kopā mēs nonācām pie slēdzieniem, ko esam iesnieguši Augstākajai Padomei.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad vispirms acīmredzot mums būtu jāizsaka sava attieksme pret lēmuma projektu un tad jāspriež par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā. Tā būtu pareiza pieeja, biedri Krūmiņ? Tā. Kas vēlas izteikties par šo lēmuma projektu? Vai ir iebildumi vai citi priekšlikumi? Man neviens nav pierakstījies. Sāksim konkrēti. Varbūt atļaujiet arī man ļoti īsi izteikties. Nesen man bija tikšanās vienā no karaspēka daļām, konkrēti, Skultē, un visu, ko teica Kārlis Līcis, es varētu vēlreiz atkārtot, jo tas pilnīgi attiecas arī uz karavīru pilsētiņu Skulti. Starp citu, ne tikai uz karavīru pilsētiņu. Būdams turpat Rīgas rajonā, tiekoties ar saviem potenciālajiem vēlētājiem Dalbē, es pārliecinājos, ka tas attiecas arī uz mūsu civilorganizācijām, konkrēti, uz padomju saimniecībām, uz citām organizācijām, kuras par saviem līdzekļiem, par savu nopelnīto naudu būvē dzīvokļus, un tālāk notiek milzīga rotācija. Praktiski, lai uzturētu dažu labu ražošanu, gadā ir jābūvē viena māja. Tas ir standarts, kas šur tur ieviesies, jo tad nāk jauni strādnieki, kas gaida šos dzīvokļus. Pēc tam viņi pastrādā zināmu laiku un pāriet citā darbā, jo dzīvoklis ir iegūts. Varbūt nesāksim apspriest šo problēmu globāli, tomēr acīmredzot tā būs jārisina, jo šie dzīvokļi ir būvēti par strādājošo nopelnītajiem līdzekļiem un laikam kolektīvs ir tiesīgs prasīt no tiem, kam šie dzīvokļi piešķirti, lai viņi atpelna naudu, kas ir ieguldīta viņu dzīvokļu celtniecībā. Bet tas ir cits jautājums. Šeit dzīvokļi ir būvēti par budžeta līdzekļiem, un tālāk sākas rotācija. Dabiskā rotācija armijā. Skultē jau gadu desmitiem dzīvo cilvēki, kam ar armiju nav nekāda sakara. Daži dzīvo labi, daži - tiešām necilvēcīgos apstākļos, strādādami vienā vai otrā darbavietā, un viņu dzīves apstākļu uzlabošana šajā situācijā ir ļoti problemātiska. Tagad viņi ir uzskaitē Mārupes ciema padomē, tas ir, Mārupes ciemā, un Mārupes ciemam jāsāk kopā ar šo armijas daļu domāt, ko tālāk darīt. Tāpēc ir otrais punkts: “Latvijas PSR Ministru Padomei, piedaloties PSRS Aizsardzības ministrijas, Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas un Latvijas PSR Drošības komitejas pārstāvjiem, noteikt dzīvokļu fonda celtniecības un tam piederošā fonda izmantošanas kārtību Latvijas PSR teritorijā, lai saskaņotu karavīru un vietējo iedzīvotāju intereses”. Es domāju, tas ir ļoti pareizs punkts, tikai te jābūt konkrētam termiņam, līdz kuram. Jo kaut kas jau būs jāuzbūvē, lai normalizētu situāciju karavīru pilsētiņās, acīmredzot jāatbrīvo dzīvokļi, lai, kamēr karavīru pilsētiņa eksistē, virsnieku ģimenes tur var normāli dzīvot. Taču jānormalizē arī to cilvēku dzīves apstākļi, kuri sen strādā apkārtējos kolhozos, saimniecībās un pilsētās. Tāpēc šis punkts ir ļoti pareizs. Skultē, runājot ciema padomē un ar pašiem karavīriem, pārliecinājos, ka viņi arī saprot, kādi ceļi meklējami šīs problēmas atrisināšanai.

Tālāk - par radnieciskajām attiecībām. Ja ir panākta vienošanās ar karavīriem par šādu lēmuma projektu un ja šis ieraksts “radnieciskās attiecības” neko nemaina mūsu likumdošanā, turklāt tas ir viņu lūgums, tad no politiskā un jebkura cita viedokļa, manuprāt, būtu bezjēdzīgi sākt strīdēties par to, vai to vajag vai nevajag atstāt. Lai tas paliek, jo neko nemaina.

Biedri, jūs piedalāties sesijas darbā otro vai pat trešo dienu un tikai tad, kad apspriešana tuvojas beigām, atsūtāt zīmīti, ka vēlaties runāt. Lūdzu - vārds biedram Jevgeņijam Maļikovam.

 

J.Maļikovs. Cienījamie biedri, tautas izvēlētie deputāti! Arī mēs, karavīri, esam pateicīgi Kārlim Līcim par kopīgo darbu, par to, ka viņš kopā ar citiem komisijas locekļiem apmeklēja karavīru ģimenes un savām acīm pārliecinājās, cik sliktos apstākļos dzīvo mūsu virsnieki un praporščiki. Tagad es gribētu darīt jums zināmus dažus skaitļus, kuri attiecas uz šodien izskatāmo problēmu.

No 1960.gada līdz 1965.gadam 32 republikas kara komisariāti iesaukuši dienestā 1331 cilvēku, kuri vēlāk kļuvuši par virsniekiem un praporščikiem. Un nu pēc 25-30 gadiem viņiem ir atviegloti noteikumi dzīvokļa saņemšanai, t.i., republikai bija jārēķinās ar to, ka 1331 rezervē atvaļināto virsnieku un praporščiku nāksies nodrošināt ar dzīvokli. Tagad palūkosimies, cik no viņiem ir atgriezušies. Atgriezušies ir tikai 178 cilvēki. Iznāk, ka 1153 dzīvokļi palikuši republikai rezervē. Un šis parāds ir likumīgs, tas nav pretrunā ar lēmumu par mehānisko pieaugumu.

Patlaban ar dzīvokli Rīgā nav nodrošināti 268 cilvēki, bet visā republikā - 549 rezerves virsnieki un praporščiki. Manā rīcībā ir ziņas par Rīgas rajonu un citu republikas rajonu kara komisariātiem. Šeit izskanēja vairāki jautājumi, arī par Ventspili. No Ventspils iesaukti 46 cilvēki, atgriezies nav neviens, no Daugavpils pilsētas apvienotā kara komisariāta iesaukti 259, atgriezušies 85, no Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona kara komisariāta - attiecīgi 392 un 28. Tādējādi iznāk 1331. Salīdziniet šo skaitli ar 178. Tātad runāt par traģēdiju, ko republikā izraisījuši pensionētie karavīri, nav nekāda pamata. Es nebūt nedomāju, ka tā ir tīšprātīga atmosfēras sakaitēšana ap armiju, bet uzskatu, ka tas noticis pārliekās steigas dēļ. Šo jautājumu valdība nebija pietiekami labi izpētījusi un izstrādājusi. Cerēsim, ka tagad esam nonākuši pie kopēja viedokļa, un esmu pārliecināts, ka otrais jautājums, piedaloties armijas pārstāvjiem, tiks labāk izpētīts un sagatavots. Paldies par uzmanību!

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, jūsu zīmīte patiesi šeit bija. Un otrais - es biju sapratis, ka tie, kas piedalījās komisijas darbā, atbalsta lēmuma projektu.

Vārdu lūdz deputāts Imants Ziedonis.

 

I.Ziedonis (Ogres 251.vēlēšanu apgabals).

Es gribu iebilst pret pirmā punkta pirmās rindkopas nobeigumu - pret atrunu par dzīvokļiem. Tur teikts: “...kuras līdz iesaukšanai vai aizbraukšanai darbā dzīvoja un bija pastāvīgi pierakstītas Latvijas PSR vai kurām ir radnieciskas attiecības”. Jautājums ir par vārdiem: “...kādos noteiktos Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Ja mēs tādu atrunu pieņemam vienkāršas psiholoģiskas amortizācijas pēc - jā, var pieņemt, ka šajā situācijā šāda psiholoģiska amortizācija ir vajadzīga -, tad mēs pieņemam šo atrunu to 5000 virsnieku ģimeņu dēļ, un paliek 160 tūkstošu cilvēku rinda, kurai mēs šo psiholoģisko atrunu nekādi nedodam. Viņiem arī mēs varam kaut kādu līdzīgu psiholoģisku atrunu taisīt. Un es pieņemu, ka nekāda psiholoģiska amortizācija nenotiks. Mēs panāksim vēl lielāku nepatiku mūsu iedzīvotāju vidū pret šo atrunu. Jo mēs nesaprotam, es, piemēram, pats nesaprotu, kas ir šie “ogovorjonnije zakonodateļnije akti”. Te ir tik vispārīgi pateikts, ka tur iespējama gan sieva, gan jaunpiedzimušais bērns, gan tante, gan visi citi. Ja mēs šādu atrunu neprecizējam, tad mēs panāksim iedzīvotāju vidū lielu sašutumu un šīs kareivīgās situācijas normalizēšanas vietā - vēl lielāku neirozi republikā. Es iesaku to svītrot.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Biedri Lucān, es saprotu, ka jūs gribat runāt par lopkopības darbinieku dzīves apstākļiem šai sakarībā, bet varbūt tomēr turpināsim par likuma projektu.

 

J.Lucāns (PSRS tautas deputāts).

Vai drīkst vienu repliku? Redziet, ja šeit runā, ka armijas darbiniekiem ir ārkārtīgi smagi dzīves apstākļi, tad es gribētu parunāt par to, kādi dzīves apstākļi vairumā saimniecību ir lopkopības darbiniekiem. Tad, es domāju, šis stāvoklis un ieskats varētu ļoti mainīties.

 

Priekšsēdētājs. Deputāts Atis Kramiņš - lūdzu.

 

A.Kramiņš. Es saprotu tā: ja Latvijas PSR likumdošanas aktos ir minētas kādu cilvēku radnieciskas attiecības ar citiem cilvēkiem, kas ir pastāvīgi pierakstīti republikā, viņiem arī ir tiesības republikā pierakstīties. Bet mūsu lēmumā ir runa par atvieglojumiem. Tāpēc es uzskatu, ka šī frāze būtu jāsvītro, jo nedomāju, ka šajā gadījumā būtu vajadzīgi kaut kādi atvieglojumi. Tiem, kam ir radnieciskas attiecības, kas noteiktas Latvijas PSR likumdošanas aktos, ir tiesības šeit pierakstīties, bet es neuzskatu, ka viņiem būtu jāpiešķir kādi atvieglojumi. Tāpēc frāze par radnieciskajām attiecībām jāsvītro.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vēl, lūdzu? Nav. Tātad varam balsot par lēmuma projektu. Man ļoti neērti, jo man iznāk it kā komentēt, bet es neesmu tiesīgs komentēt, es varu pierakstīties tikai runātājos. Un runājot es atkal it kā varu komentēt, tāpēc baidos, ka jūs vienu brīdi varat mani padzīt no šīs vietas par tādu komentēšanu, kas vispār principā nav pieņemami. Tomēr runāt kā deputāts es varu, un, runājot kā deputāts, es nevaru neatsaukties uz to, kas šeit jau runāts. Un tāpēc es arī lūdzu piecas minūtes. Vai nav iebildumu?

Tātad par to, ko dos mūsu sabiedrībai šis lēmums. Ja mēs to pieņemtu tādā veidā, kādu uz abpusējas paritātes un saprašanās meklējumu pamatiem ir izstrādājusi mūsu komisija un šis fakts, ka komisija ir nākusi pie tāda zināma konsensa risinājuma, ir ļoti pozitīvs, to apliecināja šeit visi, es gribētu tikai pievienoties tam. Ko tas dod mūsu sabiedrībai? Es domāju, pirmām kārtām dod pašu galveno, par ko mēs uztraucāmies, kāpēc vispār šis spriegums jau divus gadus valda mūsu sabiedrībā, jo mūsu republikā līdz šim ir notikusi, ja tā var teikt, galīgi neregulēta un galīgi neierobežota migrācija. Ministru Padome ar savu pagājušā gada lēmumu ir sākusi šo migrāciju regulēt, mēs to turpināsim, otru lēmumu pieņemot šodien. Pirmais punkts ir skaidrs apliecinājums tam. Es varu to vēlreiz atkārtot: “Noteikt, ka ar 1990.gada 15.martu atvieglojumi nodrošināšanā ar dzīvojamo platību Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā gadījumos, kuri norādīti pievienotajos PSRS valdības lēmumos, attiecas tikai uz karavīriem, kas nav nodrošināti ar dzīvojamām telpām un kas ieskaitīti rezervē vai atvaļināti, vai personām, kas strādājušas Galējo Ziemeļu rajonos un kuri līdz iesaukšanai vai aizbraukšanai darbā dzīvojuši un pastāvīgi pierakstīti Latvijas PSR vai kurām ir radniecīgas attiecības, kādas noteiktas Latvijas PSR likumdošanas aktos.” Vai tas nav konkrēts praktisks likumdošanas solis, ar kuru tiek pārtraukta šī migrācija, kad katrs, kas vien iedomājas, var braukt uz šejieni tāpēc, ka viņam ir iespēja šeit pierakstīties un uz atvieglotiem noteikumiem saņemt dzīvokli? Man liekas, tas pilnīgi izsaka šo domu. Un otrais punkts. Jā, pirmajā punktā noteikts 15.marts. Vai ir iebildumi? Labi, var būt arī tā, ka stājas spēkā ar likuma pieņemšanu. Es domāju, ka šīs pāris dienas ir vajadzīgas. Vismaz es atturēšos no tādas balsošanas. Bet mēs varam nobalsot, tas neko nemaina.

Tātad otrais punkts. “Latvijas PSR Ministru Padomei, piedaloties PSRS Aizsardzības ministrijai”, es jau lasīju to, “noteikt dzīvokļu fonda celtniecības un tam piederošo fondu izmantošanas kārtību Latvijas PSR teritorijā, lai saskaņotu karavīru un vietējo iedzīvotāju intereses”. Bez šā punkta mēs varam deklarēt arī citus punktus, bet praktiski izpildkomitejām un tautas deputātu padomēm tik un tā vajadzēs rīkoties tālāk šāda punkta formulējuma ietvaros, jo alternatīvas nav. Mēs šeit varam nobalsot, vienalga, par ko, bet tā karavīru pilsētiņa kā ir bijusi, tā būs. Cilvēki, kas tur dzīvo tādos apstākļos, tāpat arī citur, kā ir bijuši, tā būs. Un jautājums mums būs jārisina kopīgi. Protams, nebūt neizslēdzot to, ko šeit teica Lucāns. Es domāju, ka to izslēgt vispār nevar.

Manas piecas minūtes ir beigušās, un es nevis kā sēdes vadītājs, bet kā deputāts aicinu balsot par šo lēmuma projektu, otrajā punktā pieliekot klāt 1.jūniju, ja nav iebildumu, Ministru Padomei tas ir ļoti nopietns darbs, attiecīgajiem kara resoriem arī, tāpat vietējām padomēm. Būtu ļoti labi, ka Ministru Padome, sākot šo darbu, uzklausītu vietējās padomes, tām noteikti ir savi priekšlikumi, kā situāciju normalizēt, ar kādiem noteikumiem utt. Un vēl varam noņemt 15.martu, ja tas ir ļoti būtiski. Jūs uzstājat, deputāt Kramiņ? Un vairākums atbalsta, es tā saprotu. Tātad šis lēmums stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi. Otrais - līdz 1.jūnijam “noteikt dzīvokļu fonda celtniecības un tam piederošo fondu izmantošanas kārtību”. Tātad vispirms balsosim par lēmumu kopumā, kaut gan, zināt, mums jārunā ļoti atklāti: ja ir panākta vienošanās, tad vai nu mēs esam par, vai pret to, citādi, ja netiek savākts balsu vairākums un mums jāuzdod komisijai strādāt tālāk. Ja tagad balsojot sāksim grozīt un pārveidot punktus, mums nekāds lēmums neiznāks, es tā saprotu, tas ir loģiski. Tāpēc balsosim. Kas par? Liekas, ka būtu vairākums, bet, lūdzu, skaitiet. Par - 232. Kas pret? Paceliet balsošanas kartītes! Un kas atturas? Paldies. Tātad lēmums ir pieņemts. Lūdzam Ministru Padomi un visus resorus aktīvi sākt darboties, realizējot lēmuma otro punktu. Visus ieinteresētos deputātus, vietējās padomes, kā arī karaspēka daļu kolektīvus lūdzam savus priekšlikumus attiecīgi iesniegt.

 

No zāles. Kādēļ jūs nelikāt uz balsošanu Imanta Ziedoņa priekšlikumu?

 

Priekšsēdētājs. Mēs tūlīt varam nobalsot arī visus citus priekšlikumus. Man likās, ka mums bija skaidrs; ja mums nav skaidrs, tad balsosim. Tātad mums ir jābalso vēl par trijiem, nē, faktiski Kramiņa un Ziedoņa priekšlikums apvienojas vienā lēmuma projektā, kurā tiek mainīts pirmais punkts: formulējums par radnieciskajām attiecībām. Lūdzu balsot! Kas par otro lēmuma projektu, paceliet balsošanas kartītes!

Biedri, ja deputāti uzstāj, tad ir jābalso. Tāda ir prakse, un tā nebūt nav pretrunā ar to, ka mēs jau nobalsojām un ka par šo projektu ir 232 balsis. Taču deputāti uzstāj, un ir jābalso. Balsosim. Kas ir par?

 

J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).

Vienu mirkli! Mēs nobalsojām kopumā, bet bija priekšlikums izdarīt pirmajā punktā labojumu - svītrot “radnieciskās attiecības”. Mums jābalso par labojumu, mēs kopumā to pieņēmām, bet bija Ziedoņa un Kramiņa priekšlikums svītrot šo formulējumu. Tātad jābalso par labojumu, nevis par kaut kādu otro variantu. Tas ir redakcionālas dabas labojums.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, varam balsot, bet pēc tam mums būs jābalso, ko mēs darīsim tālāk ar šo lēmumu. Pēc tam mēs nodosim to komisijai, un komisija strādās pie tā tālāk. Lūdzu, tad balsosim! Kas par to, lai izmainītu pirmo pantu citā redakcijā, kuru ieteica Imants Ziedonis un Atis Kramiņš un kurā nav atzīmētas “radnieciskās attiecības, kādas noteiktas Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Kas par? Balsojiet! Lūdzu, saskaitiet! 119. Tātad labojums netiek pieņemts. Kas pret? Kas atturas? Paldies. Vai ir vēl kādi iebildumi? Lēmums ir pieņemts.

Tagad likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā”. Biedri Līci, vai jums ir kas piebilstams? Nav. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu - deputāts Jānis Nesaule.

 

J.Nesaule. Pirmajā sesijas daļā manis izteiktie priekšlikumi attiecībā uz 58.2., 58.3.pantu ir ievēroti, pēc būtības iebildumu nav, bet, manuprāt, 58.2.panta pirmās rindkopas beigu redakcija ir visai neveikli izteikta. Es to piedāvāju saīsināt un dot šādā redakcijā: “Kolhoza biedrus un citus darbiniekus var ņemt uzskaitē dzīvokļa apstākļu uzlabošanai un nodrošināt ar dzīvojamo platību kolhoziem piederošās mājās, ja viņi pastāvīgi dzīvo Latvijas PSR teritorijā.”

 

Priekšsēdētājs. Biedri Nesaule, jūs bijāt komisijā?

 

J.Nesaule. Jā, biju, mēs principus komisijā formulējām, bet ne redakciju šādā variantā. Tādēļ šeit ir tīri redakcionālas dabas labojums, manuprāt, neveikls izteikums. Ja deputāti to atzīst par izdevušos, tad lai paliek.

 

Priekšsēdētājs. Mēs neliedzām līdz šim un arī neliegsim turpmāk izdarīt redakcionālus labojumus šajā likuma projektā - vēl jo vairāk, ja komisijas locekļi neiebilst. Vai deputātam nav iebildumu? Vai varam balsot? Nav jautājumu? Lūdzu, kuri deputāti ir par šī likuma pieņemšanu - par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā? Lūdzu balsot! Paldies, vairākums. Tagad saskaitiet, kuri ir pret. Nav. Atturas - 6. Tātad likums par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā ir pieņemts.

Nākamais jautājums - “Par PSRS likumu un PSRS Augstākās Padomes lēmumu stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā”. Lūdzu, ziņojiet.

Profesor Miller, mēs jūs gaidām. Es laikam nepateicu - vārds ziņojumam Latvijas PSR Augstākās Padomes Likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētāja vietniekam deputātam Visvarim Milleram.

 

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Likumdošanas ierosinājumu komisija izskatīja jautājumu par PSRS likumu un PSRS Augstākās Padomes lēmumu stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā un ierosina apstiprināt lēmumu, kurš izdalīts deputātiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi par lēmuma projektu? Nav. Kas vēlas izteikties? Ir vajadzīgs nolasīt? Nē. Vārdu lūdz PSRS tautas deputāts Juris Bojārs. Lūdzu, profesor!

 

 

J.Bojārs (PSRS tautas deputāts).

Es gribētu, cienījamie deputāti, sniegt pavisam sīku informāciju. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs un principiāls mūsu republikas nākotnei un virzībai uz tās reālās suverenitātes iedibināšanu, jo konstitucionālo konfliktu jautājums Padomju Savienībā diemžēl nav vēl atrisināts. Jautājumu mēs izvirzījām Nacionālo lietu komisijā, un patiesībā visa komisija vienojās, ka tikmēr, kamēr nav gatava PSRS Konstitūcija un kamēr nav galīgi izspriests un pieņemts Likums par federācijas sastāvu, savstarpējiem pienākumiem un tiesībām šajā federācijā un federācijas locekļiem, tikmēr mēs nevaram runāt ne par kādu konstitucionālu konfliktu likvidēšanas mehānismu. Es domāju, ka mūsu republika var aizstāvēt savas likumīgās tiesības vienīgi ar šāda likuma palīdzību. Es varu atbildēt vienīgi par komisiju, kurā mēs strādājām, un tur visumā vienoti, pat piekrītot autonomijām, mēs nonācām pie šāda slēdziena. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Es atļaušos nolasīt šos lēmumus. Jums, godātie deputāti, visiem tie ir, bet, tā kā mūs klausās arī radioklausītāji, lai viņi zina, par ko mēs balsojam, kaut gan viņu iespējas sekot līdzi sesijas gaitai tādos gadījumos ir ļoti ierobežotas. Es tomēr nolasīšu šos lēmumu projektus. Mēs gribam pieņemt lēmumu “Par PSRS likumu un PSRS Augstākās Padomes lēmumu stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā”. Par kādiem likumiem un lēmumiem ir runa? “Par grozījumiem un papildinājumiem PSRS likumā “Par kooperāciju Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā””, “Par pasākumiem ražošanas un pakalpojumu sfēras kooperatīvu, nomnieku organizāciju u.c. sabiedrisko organizāciju uzņēmumu darba samaksai izlietoto līdzekļu pieauguma regulēšanai”, “Par kārtības ieviešanu kooperatīvu tirdzniecības, iepirkšanas darbībā un to preču cenu regulēšanu, ko kooperatīvi realizē iedzīvotājiem un organizācijām”, “Par papildu pasākumiem, kas veicami, lai nostabilizētu patēriņa tirgu un pastiprinātu valsts kontroli pār cenām”, “Par neatliekamiem pasākumiem valsts ekoloģiskai atveseļošanai”. Lēmumu numurus un datumus neesmu nosaucis. Mūsu Likumdošanas komisijas ierosinājums ir pieņemt lēmumu par to, ka šie PSRS likumi un PSRS Augstākās Padomes lēmumi stājas spēkā mūsu republikā. PSRS tautas deputāta Bojāra paskaidrojumus vai ieteikumus arī jūs dzirdējāt. Tātad, ja iebildumu nav, zīmīšu nav, balsojam. Kas par? Paldies, ir lielākais vairākums. Lūdzu, saskaitiet tos, kuri ir pret. Pret nav. Atturas - nav. Tātad lēmums ir pieņemts.

Nākošais jautājums - “Par PSRS 1989.gada 23.decembra likuma “Par konstitucionālo uzraudzību Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā”. Tieslietu ministrs deputāts Viktors Skudra pagājušajā sesijā mums ziņoja, mēs noklausījāmies arī PSRS tautas deputātu Juri Bojāru, diemžēl lēmumu nepieņēmām, jo līdz galam nevarējām izdiskutēt jautājumu laika trūkuma dēļ. Tāpēc tagad turpināsim diskusiju vai, pareizāk sakot, debates. Man zīmīšu nav, bet profesors Bojārs lūdz vārdu.

 

J.Bojārs. Atvainojiet, ka es otrreiz pēc kārtas runāju, bet tas ir ārkārtīgi svarīgs un principiāls juridisks jautājums. Es gribēju teikt, ka visumā piekrītu šim projektam, kas ir mums priekšā, izņemot trešo punktu. Es vēlreiz un vēlreiz šo pozīciju esmu aizstāvējis baltiešu deputātu grupas sastāvā Maskavā un netaisos no tās atkāpties. Kamēr nav atrisinātas mūsu attiecību problēmas ar Padomju Savienību un visām struktūrvienībām, kamēr PSRS tautas deputātiem, tajā skaitā no Latvijas, ir šie mandāti un kamēr viņi šos mandātus nav nolikuši, manuprāt, būtu politiski ārkārtīgi tuvredzīgi nepiedalīties vienā no nesen izveidotajām svarīgākajām politiskajām struktūrām Padomju Savienībā. Es domāju, ka Konstitucionālās uzraudzības komiteja būs ārkārtīgi ietekmīgs politisks orgāns un ka šo komisiju, atvainojiet, komiteju, var mēģināt izmantot tieši pret mūsu republiku, respektīvi, pret republikām, kuras cīnās par savām pašnoteikšanās tiesībām. Kamēr šis jautājums nav izlemts, kamēr nav pieņemti nekādi lēmumi, mums būtu ārkārtīgi svarīgi piedalīties šajā struktūrā. Atzīstot visu iepriekš teikto, aiziet no šīs komitejas mēs varēsim jebkurā laikā, atsaukt savus cilvēkus mēs varēsim jebkurā laikā. Mēs nezinām, cik ilgu laiku aizņems jautājums par republikas suverenitātes, absolūtas suverenitātes noteikšanu un neatkarības atjaunošanu. Kolēģis Bišers izteicās par sešu gadu termiņu. Es nezinu, no kādiem aprēķiniem viņš vadījās, es nedomāju, ka jautājums tiks risināts tik ilgi, es esmu par ātrākiem termiņiem, par gadu vai maksimāli trim. Taču jebkurā laikā, kamēr mēs vēl neesam no Padomju Savienības izstājušies, te gan ir tāds viedoklis, ka mēs neesam arī iestājušies, bet de facto mēs tomēr esam tās sastāvā, mums ar to jārēķinās. Tāpēc es uzskatu par absolūti nepieciešamu šajā struktūrā piedalīties. Ja mēs šodien nepiedalīsimies, rīt tur var būt tāds cilvēks, kas mums maitās nervus ilgu laiku, visu atlikušo laiku, kamēr mēs vēl de facto esam PSRS sastāvā. Tāpēc mans priekšlikums ir šo posteni noteikti aizņemt un atrast pietiekami kompetentu juristu, kas mūs tur pārstāvētu. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl gribētāji runāt? Deputāts Bērziņš. Es atvainojos, nāciet tribīnē. Jūs tā esat pieradis pie mikrofona, kurš jums atrodas blakus. Tomēr tagad ir debates. Tāpēc nāciet, lai jūs arī redz.

 

A.Bērziņš. Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es pilnīgi piekrītu mūsu cienījamā jurista, PSRS tautas deputāta Bojāra izteiktajiem priekšlikumiem, taču es neesmu jurists un man nav skaidrs, kā tas īsti sanāks, ja mēs 1.un 2.punktā neatzīstam šo komisiju, tātad mēs principā esam pret tās pastāvēšanu, tajā pašā laikā oficiāli deleģējam uz turieni cilvēku. Vai mums nesanāk kāda juridiska nesaskaņa? Varbūt patiešām atstāt šo lēmuma punktu tādu, kāds tas ir, bet, ņemot vērā to, ko šeit teica iepriekšējais runātājs. Lai mūsu PSRS tautas deputāti, kas ir Maskavā, zināmā mērā ņem to savā kontrolē, darbojas šai komitejā, jo diez vai viņus dzīs ārā no tās. Ja mēs kādu oficiāli deleģējam uz šo komiteju, tas nozīmē, ka mēs atzīstam tās pastāvēšanu un piedalāmies tās darbā.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Pjotram Masaļitinam.

 

P.Masaļitins (Siguldas 282.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Es gribētu dzirdēt vairākas atbildes par apspriežamo jautājumu. Pirmais, 15.janvārī sesijā, cik es atceros, Likumdošanas ierosinājumu komisija izskatīja šo jautājumu un ziņojumu sniedza biedrs Bišers. Lēmums bija pilnīgi citāds. Bija otrais punkts, bet trešā nebija. Tur bija rakstīts: “...pieņemt Augstākās Padomes lēmumu”, kurā teikts, ka spēkā būs tas, ja jūs atceraties, kas skar cilvēka tiesības, kuras attiecīgajā laikā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija. Uz manu jautājumu par to, kāpēc mēs neizskatām 15.janvārī, priekšsēdētājs (tolaik tas bija biedrs Millers) atbildēja: tāpēc, ka nav biedra Bišera. Taču Bišers bija. Biedrs Skudra iesniedza priekšlikumu, un šis jautājums tajā sesijā tika atlikts. Tagad mums jau ir citi pilnīgi principiāli jautājumi, kuri mums nav jāizskata konstitucionālās uzraudzības kārtībā. Tāpēc es gribētu uzzināt, kāpēc tik īsā laikā notikušas tik principiālas atšķirības par to, ka nav jāizskata jautājums par konstitucionālo uzraudzību.

Otrais. Savs pārstāvis tomēr ir vajadzīgs, nav svarīgi, kādu lēmumu mēs pieņemsim, tomēr mūsu pārstāvim Augstākajā Padomē jābūt, lai viņš, kā jau šeit sacīja biedrs Bojārs, varētu sesijā informēt, par ko notiek cīņa utt.

Un vēl gribētu izteikties šādā jautājumā. Mēs bieži dzirdam, arī Augstākās Padomes pēdējā sesijā, ka daudzi mūsu deputāti, PSRS tautas deputāti uzstājas vēlētāju vārdā, bet pauž savas domas. Es, piemēram, arī esmu Kirova rajona vēlētājs, mēs ievēlējam Vulfsonu, taču man kā vēlētājam, tāpat maniem tuviniekiem, neviens nav jautājis, kādas ir mūsu domas. Bet dažbrīd klausies un kļūst neērti, ka, oponēdami ar vēlētāju viedokli, mūsu tautas deputāti bez kautrēšanās izsaka vienīgi savas domas.

 

Priekšsēdētājs. Tātad debates pārtraucam. Vienu mirkli! Vēl tomēr deputāts Gvido Zemrībo vēlas runāt.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Es tikai gribēju ienest skaidrību šajā jautājumā, jo tas, par ko runāja biedrs Bojārs, par ko ir runa lēmuma projektā, - tā ir Konstitucionālā, tā ir Konstitūcijas uzraudzības komiteja. Mēs esam nolēmuši mūsu republikā izveidot nevis šādu komiteju, bet Konstitucionālo tiesu. Tā nav Augstākās Padomes komisija. Tas ir pavisam kas cits, tas ir speciāls valsts orgāns, kura agrāk mūsu valstī nebija vispār un kura uzdevums ir pārbaudīt, vai likumi atbilst Konstitūcijai. Un kādreiz, pašā sākumā, kad šis orgāns tika veidots, bija paredzēts, ka tas sastāvēs no noteikta šīs komitejas locekļu skaita. Turklāt nebija teikts, ka šajā komitejā tiks pārstāvētas savienotās republikas. Pēc mūsu republikas juristu priekšlikuma šis pants tika grozīts un tajā tika paredzēts, ka katrai savienotajai republikai ir jābūt savam pārstāvim. Mūsu priekšlikums, kā jūs redzat, ir atbalstīts. Šādas tiesības ir dotas visām savienotajām republikām. Tagad, kad mēs esam panākuši šo sava priekšlikuma realizāciju, mēs atsakāmies no savām tiesībām. Es domāju, ka tas nav pareizi, it sevišķi ņemot vērā, ka mūsu pārstāvim, kā es domāju, tur ir noteikti jābūt, un es pilnīgi piekrītu tam, ko teica biedrs Bojārs.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Un tagad sakarā ar jūsu skaidrojumu - viens paskaidrojums. Lūdzu - profesors Bojārs.

 

J.Bojārs. Biedram Bērziņam bija zināmas šaubas, vai mēs līdz ar piedalīšanos arī neatzīstam šo komiteju. Šā piedalīšanās ir vienkārši piedalīšanās darbā. Atšķiriet, lūdzu, pie lēmuma pielikto Likumu par konstitucionālo uzraudzību un paskatieties 10.pantu. Es domāju, ka 10.panta realizācija mums ir ārkārtīgi svarīga. Un jautājumu izlemšanā, kamēr mēs esam PSRS sastāvā, un reāli mēs esam, mums obligāti jāpiedalās, lai visiem spēkiem līdzētu demokratizēt Padomju Savienības politisko sistēmu. Es domāju, ka mūs vispār pārņēmusi tāda kā eiforija. Pat amerikāņi, pat visa pasaule ar ārkārtīgu uzmanību seko tam, kā tiek demokratizēta PSRS politiskā sistēma un vai tiek demokratizēta, un kā tas izskatītos, ja mēs, pat stāvot ārpus tās, būtu pret to vienaldzīgi. Jo tas viss pagaidām attiecas arī uz mums. Un mums taču ir ārkārtīgi svarīgi, vai tur tiek vai netiek taisīta runga, ar kuru mūs sitīs. Vai mēs tur varam pretoties. Un mēs varam šajā struktūrā pretoties, mēs varam kontrolēt caur šo struktūru, kā un kas tiek gatavots attiecībā uz mums. Tagad paskatieties 10.pantu. Otrā rindkopa, trešā rindkopa, redzat, mēs neatzīstam tikai kontroli pār savienoto republiku konstitūcijām. Tālāk nākamā, viss pārējais ir ārkārtīgi svarīgs. Mēs visā tajā esam ļoti ieinteresēti piedalīties. Un, tā kā mēs neko neatzīstam, vienīgi kontrolējam, mēs vienīgi centīsimies ar to panākt, lai netiktu uzspiesti mums nevēlami likumi. Un es pilnīgi piekrītu biedram Zemrībo, es jau to teicu iepriekšējā Augstākās Padomes sesijā, ka mēs nevaram politikā uzvesties kā tādi skolnieki - vienu dienu mesties uz vienu pusi, otru dienu - uz otru pusi. Mums jāciena pašiem savi lēmumi un tas, ka mēs šo jautājumu ar tik milzīgu spēku, ar tādu enerģiju pirmajā demokratizācijas posmā sitam cauri PSRS Augstākajā Padomē un kongresā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Debates izbeidzam. Un tagad pēc būtības. Tātad ielūkojieties lēmuma projektā. Jā, es atvainojos. Kādam no Likumdošanas ierosinājumu komisijas ir jādod atbilde deputātam Masaļitinam. Kurš atbildēs? Kolēģi, lūdzu, dodiet atbildi! Konkrēti jautājumi bija, es tos vēlreiz nolasīt varu, praktiski viens galvenais jautājums bija. Kāpēc lēmuma projekts tika izmainīts, jo Likumdošanas ierosinājumu komisija 15.janvāra sesijai, es tā sapratu deputātu Masaļitinu, ir apspriedusi citu lēmuma projektu. Nav neviena no komisijas? Tad mums jālūdz jūs, profesor Miller. Jūs esat tuvu stāvoša šai komisijai un pat tās priekšsēdētāja vietnieks.

 

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Konstitūcijas komisijas sēdē mēs patiesi apspriedām šo jautājumu. Piedodiet, Likumdošanas ierosinājumu komisijas sēdē. Bet sesijā uzstājās, manuprāt, biedrs Skudra. Varbūt būs labāk, ja viņš atbildēs uz šo jautājumu. Kas attiecas uz lietas būtību, es tiešām uzskatu, ka biedra Masaļitina jautājums ir likumsakarīgs, šīs pretrunas patiešām jānovērš. Kad mēs gatavojāmies jautājumu apspriest janvārī, tolaik uzmanība tika vērsta uz to, ka Likumā par konstitucionālo uzraudzību bija vairāki panti, kuros skartas Latvijas Republikas intereses. Domāju, ka biedrs Bojārs šeit pietiekami pārliecinoši parādīja, ka, vērīgi izlasot šos punktus, redzams, ka tajos nav runāts par likumiem, kas tiek izdoti Latvijā. Tāpēc es atbalstu biedra Zemrībo un biedra Bojāra priekšlikumu par to, ka mums šajā ļoti svarīgajā Konstitucionālās uzraudzības komitejā ir vajadzīgs savs pārstāvis. Nezinu, vai esmu atbildējis uz biedra Masaļitina jautājumu? Vai viņš ir apmierināts ar manu atbildi?

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Situācija mums, šķiet, ir skaidra, un tālāk jāstrādā, kā mēdz teikt, ar savu galvu. Tātad pēc būtības. Būtība faktiski nav divos punktos. Jo tajos mēs konstatējām to, ko nevienā vien sesijā esam konstatējuši un par ko es esmu runājis Augstākās Padomes vārdā arī PSRS tautas deputātu kongresos. Proti, nepieciešams šis konkrētais mehānisms, kas norobežos PSRS kompetenci un savienotās republikas kompetenci. Ne tikai norobežos, bet būs arī strikti ierakstīts likumā. Kamēr mums nebūs konkrētas izpratnes par federālajiem likumiem un republikas likumiem, mēs nevaram uzskatīt par tiesisku un likumīgu to, ka PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja vērtēs, kā ir ierakstīts PSRS Konstitūcijā un kā suverēnās Latvijas PSR Konstitūcijā un likumos. Tāpēc es šeit neredzu nekādu problēmu, tas faktiski ir konstatējums, ko saprot arī PSRS Augstākā Padome un kongress, ka šī situācija tāda ir patlaban. Un tikai tāpēc vien, ka mēs jau iesniedzām savus priekšlikumus likumdošanas kārtībā un pusotra gada laikā neviens no tiem nav izskatīts, tikai tāpēc vien mēs nevaram savu pozīciju mainīt. Tāpēc ir šis otrais punkts, kurā mēs aicinām deputātu kongresu izdarīt attiecīgus grozījumus likumā par PSRS Konstitucionālo uzraudzību. Vēl labāk būtu, ja vispār tiktu grozīta PSRS Konstitūcija, tad droši vien nebūtu vajadzīgs arī šis otrais punkts. Tāpēc šeit izvērst diskusijas, man liekas, nebūtu vajadzības. Bet par mūsu pārstāvi ir dažādas domas, un tas mums jānobalso. Es tā saprotu.

Lai būtu pareizāk - kādi ir priekšlikumi par lēmuma balsošanu?

Vispirms kopumā un tad trešo punktu atsevišķi. Bet šeit tikai trīs punkti vien ir. Kādi būtu priekšlikumi? Kā, lūdzu? Tātad izskanēja priekšlikums, gan no vietas un klusi, bet tomēr: vispirms balsot par pirmo un otro punktu kopā, tad par trešo atsevišķi. Varbūt ir citi priekšlikumi? Jums ir? Pagājušajā reizē diemžēl uzspiedu, varbūt nevajadzīgi, savu gribu, pēc tam tik un tā balsojām. Ja kādam ir priekšlikumi, sakiet. Nav.

Tātad balsojam par pirmo un otro punktu. Kas ir par? Paceliet balsošanas kartītes! Man liekas, ka ir vairākums, bet, lūdzu, saskaitiet, lai nebūtu nekādu domstarpību un pretenziju. 180 par. Tātad lēmuma pirmais un otrais punkts ir pieņemti. Kas pret? Paldies. Kas atturas?

Tālāk par trešo punktu. Man rodas neskaidri jautājumi, jo deputātam Masaļitinam mēs izsmeļoši neatbildējām. Kādā secībā likt uz balsošanu? Kā tika nolemts jūsu komisijas sēdē pirmajā variantā: sūtīt vai nesūtīt pārstāvi?

 

V.Millers. Mēs nolēmām nesūtīt. Un tas bija ierakstīts likumprojektā.

 

Priekšsēdētājs. Bet deputāts Masaļitins apgalvo pretējo. Kurā sēdē jūs nolēmāt?

 

V.Millers. Mums bija tik daudz sēžu, ka tagad ir sajucis.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Balsojam pēc būtības.

 

V.Millers. Tā kā ir izdalīts projekts, kur ierakstīts priekšlikums, vispirms būtu jābalso par to, pēc tam par priekšlikumu, ko izvirzīja šeit sesijā.

 

Priekšsēdētājs. Labi. Varam balsot arī tādā secībā. Projektā izvirzīts priekšlikums - nesūtīt. Pēc tam biedri Zemrībo un Bojārs izteica savus argumentus un pamatoja to, ka ir noteikti jāsūta. Vai ir vajadzīgi papildu paskaidrojumi? Vai varam balsot? Kuri iestājas par to, ka šo pārstāvi nevajag sūtīt, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes! Saskaitiet! Par - viens. Tātad netiek pieņemts, ar vienu balsi nevar pieņemt lēmumu. Kas ir pret? Kas atturas? Paldies.

Tagad otrs priekšlikums. Kuri iestājas par to, lai sūtītu šo pārstāvi, lūdzu, balsojiet. Ir vairākums, tāpēc es atļaujos lūgt jūs nolaist balsošanas kartītes. Kas ir pret? Lūdzu, paceliet kartītes! Paldies. Tātad lēmums ir pieņemts, grozot trešā punkta redakciju. Mēs ierakstām savā lēmumā, ka republika piedalās ar savu pārstāvi Konstitucionālās uzraudzības komitejas darbā.

Mēs esam iekavējuši 10 minūtes. Runa ir par kandidatūrām: vai kandidatūras apspriedīsim arī mēs šeit vai to darīs PSRS tautas deputāti?

Es jums varu paziņot ļoti konkrēti. Tie biedri, kuri ir kandidējuši pagājušajā mēnesī un šajā mēnesī, ir atteikušies. Pašreiz mums ir tikai viena kandidatūra. Es to nosaukšu tikai jūsu zināšanai. Ja būs vajadzība un jums būs priekšlikumi, tad mēs tos apspriedīsim pēc pārtraukuma, ja ne, uzskatīsim, ka attiecīgie PSRS tautas deputāti apspriedīs savā sanāksmē šo kandidatūru. Tātad pašreiz piekrišanu kandidāts ir devis viens, tikai viens cilvēks. Tas ir Aivars Krūmiņš, mūsu Juridiskās nodaļas vadītājs. Pēc starpbrīža, ja jums būs jautājumi vai kāds cits priekšlikums šajā sakarībā, mēs turpināsim apspriest, ja ne, rīkosimies tā, kā esam nolēmuši. Pārtraukums 30 minūtes.

 

(Pārtraukums)

 

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu. Nākamais darba kārtības jautājums - “Par Latvijas PSR likuma projektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Labošanas darbu kodeksā””. Vārds Latvijas PSR tieslietu ministram PSRS tautas deputātam Viktoram Skudram.

 

V.Skudra (PSRS tautas deputāts).

Godātie deputāti! Atļaujiet vērst jūsu uzmanību šajā jautājumā uz to aspektu, kas bija par pamatu, lai iesniegtu izskatīšanai likuma projektu par grozījumiem un papildinājumiem pirmām kārtām Latvijas PSR Kriminālkodeksā. Raksturīga mūsu sabiedrības demokratizācijas pazīme ir atklātums, kas savukārt saistīts ar to, ka pilsoņi brīvi izsaka spriedumus par valsts un sabiedrisko iekārtu, par valsts orgāniem, sabiedriskajām organizācijām un visu rangu amatpersonām. Par šādiem brīviem spriedumiem, kuri izteikti mutvārdos vai rakstiskā veidā, tai skaitā arī presē, saskaņā ar starptautiskajiem dokumentiem par pilsoņu tiesību un brīvību aizsargāšanu, kā arī saskaņā ar Vīnes tikšanās noslēguma dokumentu, pilsoņi nav krimināli sodāmi. Mūsu valsts pilsoņi plaši izmantoja šīs tiesības, lai gan daudzu amatpersonu intereses tas it kā neaizstāvēja.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1989.gada 8.aprīlī pieņēma dekrētu, ar kuru tika grozīts PSRS 1958.gada 25.decembra likuma “Par kriminālatbildību par valsts noziegumiem” 7.un 11.pants. Turklāt šis likums tika papildināts ar diviem jauniem - 7.un 11.pantu. 7.panta jaunā redakcija paredzēja, ka krimināli sodāms ir katrs aicinājums gāzt vai izmainīt Padomju valsts sabiedrisko iekārtu. Turklāt pēc šī panta par sodāmiem tika atzīti visi aicinājumi gāzt vai mainīt iekārtu neatkarīgi no tā, vai šāds mērķis tiek panākts ar vardarbību vai parlamentārā, t.i., likumīgā ceļā. Likuma 11.pants noteica kriminālatbildību par PSRS augstāko valsts varas un pārvaldes orgānu, citu valsts orgānu, PSRS valsts deputātu, Kongresa, Augstākās Padomes vēlēto orgānu un Kongresa vai PSRS Augstākās Padomes iecelto vai apstiprināto amatpersonu, tāpat arī sabiedrisko organizāciju un to orgānu jebkuru publisku apvainojumu vai diskrimināciju. Šis likums būtībā bija vērsts uz kritikas apspiešanu un nostādīja valsts un citus orgānus, kā arī to amatpersonas ārpus kritikas. Dabiski, ka sabiedrība pārbūves apstākļos šādai jautājuma nostādnei nepiekrita, jo tādējādi tika dota iespēja saukt pie atbildības citādi domājošos. Pret minētā likuma 7.panta jauno redakciju un pret 11.pantu bija arī daudzi PSRS tautas deputāti, kuri savu viedokli izteica pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā. Pēc asas diskusijas PSRS Tautas deputātu kongress atcēla PSRS likuma 11.pantu, kas bija pieņemts ar 1989.gada aprīļa dekrētu, bet šā likuma 7.pantā izdarīja būtiskus grozījumus, saskaņā ar kuriem krimināli sodāmi tikai publiski aicinājumi vardarbīgi gāzt Konstitūcijā noteikto sabiedrisko valsts iekārtu. Ievērojot šādu kongresa lēmumu, tika dota PSRS likuma “Par kriminālatbildību par valsts noziegumiem” 7.panta jauna redakcija.

Jums izskatīšanai piedāvātajā likuma projektā Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65., 69.un 65.1 pants atbilst minētā PSRS likuma 7., 11.un 7.1 pantam. Pēc jau izteiktajiem apsvērumiem, radās jautājums arī par republikas Kriminālkodeksa 183.panta atcelšanu, jo šis pants tagad neatbilst minētā PSRS likuma 7.panta jaunajai redakcijai un attiecīgi - republikas Kriminālkodeksa 65.panta redakcijai. Kopā ar likuma projektu jūs saņēmāt uzziņu, kurā salīdzinājumam dotas Kriminālkodeksa pastāvošās un jaunās pantu redakcijas, no kurām var izdarīt secinājumus, kurus es izteicu.

Latvijas PSR Labošanas darbu kodeksa 55.panta 5.daļu ir priekšlikums atzīt par spēku zaudējušu sakarā ar attiecīgu izmaiņu PSRS un savienoto republiku labošanas darbu likumdošanas pamatu 29.pantā. Tas ir darīts, lai stimulētu notiesāto apzinīgu attieksmi pret darbu, jo pēc šī panta tagadējās redakcijas personām, kuras izcieš sodu un maksā alimentus nepilngadīgu bērnu uzturēšanai, viņu personiskajā kontā pārskaitījumi no izpeļņas nav garantēti.

Šodien no rīta jums tika izdalīts arī papildinājums par grozījumu izdarīšanu Kriminālkodeksā un labošanas darbu kodeksā. Un konkrēti - runa ir par 134.pantu, kur noteikts, ka turpmāk izmeklēšanas termiņu sevišķi sarežģītās lietās var pagarināt Latvijas PSR prokurors, PSRS Bruņoto Spēku ieroču šķiras, kara apgabala, karaspēka grupas, flotes kara prokurors un viņiem pielīdzinātais prokurors. Un tas, ka laiks apsūdzētā un viņa aizstāvja iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem netiek ieskaitīts izmeklēšanas termiņā.

Godātie deputāti! Runājot par grozījumiem Kriminālkodeksā, es tomēr gribu pievērst jūsu uzmanību vēl vienam aspektam. Un konkrēti - šodien būtu jāizskata arī jautājums par sekojošu vārdu izslēgšanu no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 59.panta: “bēgšana uz ārzemēm vai atteikšanās atgriezties no ārzemēm PSR Savienībā”. Šāda 59.panta izmaiņa nepieciešama sakarā ar Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Vīnes tikšanās Nobeiguma dokumentu, kurā teikts: “Dalībvalstis pilnīgi respektēs ikviena tiesības atstāt jebkuru valsti, arī savu valsti, un atgriezties tajā. Dalībvalstis nodrošinās, lai minēto tiesību realizēšana nevarētu kļūt par objektu nekādiem ierobežojumiem.” Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi? Lūdzu.

 

J.Ambainis (Daugavpils 109.vēlēšanu apgabals).

Man ir jautājums. Cik maksimāli ilgs var būt iepriekšējās izmeklēšanas laiks un kādi ir apcietināto dzīves apstākļi šos pusotra gadus, turklāt ja pēc tam kāds tiek atzīts par nevainīgu?

 

V.Skudra. Mēs pašreiz neizvirzām jautājumu par maksimālo termiņu, kurā izmeklē konkrēto krimināllietu. Tas atkarīgs no krimināllietas izmeklēšanas apstākļiem. Teorētiski tas varētu būt viens gads, arī vairāk, jo ir tādas krimināllietas, kur nepieciešams garāks laiks, bet tādos gadījumos prokurors pieņem lēmumu par termiņa pagarināšanu vai arī - attiecīgos gadījumos - par drošības līdzekļa maiņu. Runājot par apstākļiem, kādos atrodas arestētā persona, jāatzīst, ka tā ir sistēma, par kuras uzlabošanu mums visiem jādomā. Tās ir mūsu brīvības atņemšanas vietas, iepriekšējās izmeklēšanas izolatori, bet tās ir ne tikai mūsu republikā, faktiski jādomā visas valsts mērogā.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl jautājumi? Deputāts Zukulis - lūdzu.

 

S.Zukulis (Rīgas 62.vēlēšanu apgabals).

Ieteicu izņemt vārdus “bēgšana uz ārzemēm”. Kā ir tad, ja cilvēks saistīts ar valsts noslēpumiem, ko likums paredz tādos gadījumos?

 

V.Skudra. Tad mums jārunā par citiem pantiem, jo patlaban vārdiem “bēgšana uz ārzemēm vai atteikšanās atgriezties” nav seguma. Tā vienkārši ir bēgšana uz ārzemēm; cilvēks, teiksim, nevēlas dzīvot konkrētajā valstī vai ir aizbraucis un nevēlas atgriezties. Un viņa rīcībā nesaskatām nekādu noslēpumu izpaušanu. Ja turpretī tas tā būtu, tad viņš būtu saucams pie atbildības pēc citiem pantiem. Bet viņš, piemēram, nevēlas atgriezties no ārzemēm. Vai mēs to varam tagad pielīdzināt kriminālnoziegumam?

 

S.Zukulis. To es saprotu, bet tagad ir vienkārši - cilvēks arī agrāk varēja izbraukt un neatgriezties, viņš netika saukts pie kriminālatbildības. Tāpēc vajag precizēt, lai juridiski būtu skaidrība. Jūs minējāt 59.pantu, tur ir valsts nodevība...

 

V.Skudra. Bet mēs runājam par bēgšanu vai atteikšanos atgriezties. Tādā gadījumā mums jāprecizē tādā kontekstā, kā jūs izvirzāt, tad mēs nevaram atstāt tā, kā tas ir šodien, jo šeit ir “atteikšanās atgriezties”.

 

S.Zukulis. Tas ir skaidrs...

 

V.Skudra. Vairāk pantā nekā nav.

 

S.Zukulis. Mani interesē vienīgi tas, lai likumā būtu pateikts, kas saistīts ar valsts noslēpumu.

 

V.Skudra. Tā ir cita lieta.

 

Priekšsēdētājs. Konkrēti: mums ir tāds pants?

 

V.Skudra. Ir vairāki panti. Es patlaban no galvas nevaru nosaukt, ir vairāki panti par to. Par slepenu ziņu izpaušanu utt., par valsts noslēpuma aklu izpaušanu.

 

Priekšsēdētājs. Tātad tā būs atbildība nevis par palikšanu ārzemēs, bet par konkrēta nozieguma izdarīšanu.

 

V.Skudra. Neapšaubāmi.

 

Priekšsēdētājs. Šādā veidā atbilde jūs apmierina? Paldies. Vai vēl ir jautājumi? Nav.

Debatēs deputāti nav pierakstījušies. Neredzu, ka arī no zāles kāds vēlētos izteikties. Tad varam balsot. Kuri ir par to, ka jāpieņem šis likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Labošanas darbu kodeksā”, par tiem papildinājumiem, kuri šeit jums izsniegti, un arī biedra Skudras paskaidrojumiem, lūdzu balsot. Paldies, ir vairākums. Kas pret? Paceliet balsošanas kartītes! Kas atturas? Tātad likums ar balsu vairākumu ir pieņemts.

Tālāk, lūdzu, biedri Skudra, turpiniet par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksā un dažos citos Latvijas PSR likumdošanas aktos.

 

V.Skudra. Tātad jūsu izskatīšanai tiek nodots likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksā un dažos citos Latvijas PSR likumdošanas aktos”. Grozījumu un papildinājumu nepieciešamība izskaidrojama sekojoši. Spēkā esošā Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksa 60.pants, kas reglamentē uzvārda došanu bērnam, neparedz visus bērna uzvārda grozīšanas gadījumus. Piemēram, likumā ir teikts, ka gadījumā, ja vecāku laulība izbeidzas, bērna uzvārds netiek mainīts. Taču nav paredzēts, kāds ir bērna uzvārds, ja vecāku laulība tiek atzīta par spēkā neesošu. Projektā paredzēts, ka arī tādā gadījumā bērna uzvārds netiek mainīts. Dzīve pierādījusi, ka bērna interesēs ir radusies nepieciešamība grozīt nepilngadīgā bērna uzvārdu, ja tas no vecākiem, kuram ar bērnu bijis vienāds uzvārds, ir miris. Arī to likums pašlaik neparedz. Tāpat likumā nav paredzēta nepilngadīga bērna uzvārda grozīšanas iespēja, ja kāds no vecākiem, kura uzvārdā ir bērns, stājas citā laulībā. Mainot 60.pantu, tiks vienkāršota arī nepilngadīgā bērna uzvārda grozīšanas kārtība, jo bezstrīdus gadījumos bērna vecāki šos jautājumus varēs nokārtot dzimtsarakstu nodaļā bez aizbildnības un aizgādnības iestādes starpniecības. Tāpat projektā paredzēts, ka tad, ja bērns sasniedzis 15 gadu vecumu, viņa uzvārdu visos gadījumos groza tikai ar viņa paša piekrišanu. 60.pantā tagadējā redakcijā šādi gadījumi nav paredzēti. Tas nereti var aizskart bērna intereses, jo, sasniedzot 15 gadu vecumu, viņš jau apzinās, kādas sekas var radīt uzvārda maiņa.

Latvijas PSR 1969.gada 18.aprīļa likumā “Par Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksa apstiprināšanu” 6.pantā ir noteikts, ka arī vientuļajai mātei ir tiesības bērnu ievietot bērnu iestādē uzturēšanai un audzināšanai pilnīgi uz valsts rēķina. Sabiedrība jau sen nosoda mātes “dzeguzes” un uzskata, ka vecākiem pašiem, arī vientuļajai mātei, ir jārūpējas par saviem bērniem. Pašlaik tāds viedoklis ir pamatots un atbalstāms. Tāpēc likumprojektā ir paredzēts no 1960.gada un 1969.gada 18.aprīļa likuma 6.panta izslēgt vārdus “uzturēšanai un audzināšanai pilnīgi uz valsts rēķina, ja bērna tēvs netiek konstatēts likumā paredzētajā kārtībā”. Taču Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksa 80.pants jāpieņem jaunā redakcijā, un tajā jāparedz, ka izdevumus sakarā ar bērna uzturēšanu bērnu iestādē sedz arī sievietes, kuras atteikušās no saviem bērniem.

Iedzīvotājiem un iestādēm zināmas neērtības rada kodeksa 202.pantā noteiktais miršanas reģistrācijas termiņš. Likumā šobrīd teikts, ka miršana jāpieteic ne vēlāk kā trīs diennakšu laikā no brīža, kad iestājusies nāve. Tomēr ne vienmēr tik īsā laikā var noteikt nāves cēloni, noskaidrot mirušā personu, viņa radiniekus un tamlīdzīgi. Sevišķas grūtības rodas tad, ja cilvēks nomiris brīvdienās vai svētku dienas priekšvakarā. Tādēļ ierosinu kodeksa 202.pantā noteikto termiņu pagarināt līdz sešām diennaktīm.

Vienlaicīgi likumprojektā paredzēts papildināt Latvijas PSR Darba likumu kodeksa 173. un 244.pantu, nosakot, ka sievietēm, kuras atteikušās no saviem jaunpiedzimušajiem bērniem, dzemdību atvaļinājumu nepiešķir, kā arī neizmaksā dzemdību pabalstu, bet sakarā ar dzemdībām izmaksā pārejošas darba nespējas pabalstu kodeksa 243.pantā paredzētajā kārtībā. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, uzdodiet jautājumus. Vai vēl kāds vēlas runāt? Ja nē, tad, lūdzu, balsojam. Kas par to, lai pieņemtu šādu likumu? Atbalsta vairākums. Kuri, lūdzu, ir pret? Un atturas? Likums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir par Latvijas PSR Augstākās tiesas pilnvaru termiņa pagarināšanu. Vārds Augstākās tiesas priekšsēdētājam deputātam Gvido Zemrībo.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Godājamais biedri priekšsēdētāj, godājamie biedri deputāti! Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 152.pantu 1978.gada redakcijā Latvijas PSR Augstāko tiesu ievēl uz pieciem gadiem. Latvijas PSR Augstākā Padome 1985.gada 30.marta sasaukumā ievēlēja pašreizējo Latvijas PSR Augstāko tiesu. Tātad Augstākās tiesas pilnvaras tiks noteiktas šā gada 30.martā. Jaunā Augstākā tiesa saskaņā ar spēkā esošo Latvijas PSR Konstitūciju ir jāievēl jaunievēlētās Augstākās Padomes pirmajā sesijā. Kad tieši šī sesija notiks, to šodien, protams, neviens nevar pateikt. Tādēļ mēs lūdzam jūs, biedri deputāti, pagarināt republikas Augstākās tiesas pilnvaras līdz jaunā Augstākās tiesas sastāva ievēlēšanai. Tas man ir viss jums sakāmais.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, tātad ir jāpagarina Augstākās tiesas pilnvaras līdz jaunā sastāva ievēlēšanai. Vai datums šeit jānorāda?

 

G.Zemrībo. Es domāju, ka datumu neviens nevar pateikt, tāpēc arī mums ir tāds formulējums “līdz jauna sastāva ievēlēšanai”. Kad ievēlēs jauno Augstāko tiesu, vecā attiecīgi noliks savas pilnvaras.

 

Priekšsēdētājs. Tātad 30.martu svītrojam.

 

G.Zemrībo. Nē, es domāju, ka tur viss ir pareizi, tur ir tikai teikts, ka tā ir ievēlēta 30.martā.

 

Priekšsēdētājs. Kādi, lūdzu, ir jautājumi? Nav. Tātad balsosim. Kuri ir par? Vairākums. Kuri atturas? Kuri ir pret? Paldies, lēmums ir pieņemts - Latvijas PSR Augstākās tiesas pilnvaras tiek pagarinātas līdz jaunā Augstākās tiesas sastāva ievēlēšanai.

Par dažu Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesas tautas tiesnešu pirmstermiņa atbrīvošanu ziņo tieslietu ministrs Viktors Skudra.

 

V.Skudra. Latvijas PSR Tieslietu ministrija, pamatojoties uz Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesas tautas tiesnešu Andra Baumaņa, Igora Janočkina un Elitas Pertas iesniegumu, rekomendē viņus atbrīvot pirms termiņa no Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesas tautas tiesneša pienākumiem pēc pašu iniciatīvas. Bez tam Iekšlietu ministrija, pamatojoties uz Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesas tautas tiesneša Andra Teikmaņa iesniegumu, rekomendē atbrīvot viņu pirms termiņa no Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesneša pienākumiem sakarā ar pāreju citā darbā, jo viņš ir ievēlēts par Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju.

 

Priekšsēdētājs. Kādi ir jautājumi? Nav. Vai ir vajadzība balsot par katru atsevišķi? Ja nav jautājumu vai kādu priekšlikumu, tad balsosim par visiem nosauktajiem. Tātad Andris Baumanis, Elita Perta, Igors Janočkins un Andris Teikmanis. Kuri ir par viņu atbrīvošanu no tautas tiesneša amata, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Paldies, vairākums. Kuri ir pret? Un atturas? Nav. Tātad jūs, biedri Skudra, varat tālāk runāt par dažu tautas tiesnešu ievēlēšanu.

 

V.Skudra. Es, biedri priekšsēdētāj, atvainojos, taču kandidāti ieradīsies tikai pēc pusdienu pārtraukuma. Viņi ir aicināti uz pulksten 15.00. Varbūt mēs varētu pāriet pie nākamā jautājuma, kas arī ir manā dienas kārtībā?

 

Priekšsēdētājs. Kuru nākamo jautājumu jūs piedāvājat?

 

V.Skudra. Nākamais jautājums ir par Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumiem, tiesnešu zvērestu un vēl citi.

 

Priekšsēdētājs. Vai deputātiem nav iebildumu? Nav. Lūdzu, turpiniet.

 

V.Skudra. Godātie deputāti! Sociālistiskas tiesiskas valsts celtniecība neizbēgami saistīta ar tiesisko reformu ievērošanu mūsu valstī, ar tiesu iestāžu lomas paaugstināšanu pilsoņu, iestāžu un valsts tiesību un interešu aizsardzībā. Darbs, kas saistīts ar tiesas reformas realizēšanu, ir jau sācies, un pirmām kārtām tas skāris tiesas darbības tiesisko reglamentāciju, tiesnešu neatkarības nodrošināšanu un viņu pakļautību tikai likumam, pakāpenisku tiesas varas pārvēršanu par patstāvīgu varu tiesiskā valstī. Sakarā ar šo uzdevumu realizēšanu šodien jūsu izskatīšanai tiek iesniegti trīs likumprojekti: “Par grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) 152. un 155.pantā”, “Par Latvijas PSR tiesu tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu” un “Nolikums par Latvijas PSR tiesnešu disciplināro atbildību, tiesnešu un tautas piesēdētāju atsaukšanu un pirmstermiņa atbrīvošanu”. Pamats šo likumprojektu izstrādāšanai ir sekojošs: 1988.gada 1.decembrī PSRS Augstākā Padome pieņēma likumu par grozījumiem un papildinājumiem PSRS Konstitūcijā, un saskaņā ar šo likumu PSRS Konstitūcijas 152.pantā nostiprināta jauna tiesu izveidošanas kārtība, noteikts jauns tiesnešu un tautas piesēdētāju pilnvaru laiks. PSRS Konstitūcijas 155.pantā pastiprinātas garantijas tiesnešu un tautas piesēdētāju neatkarības nodrošināšanai, noteikta viņu pakļautība tikai likumam. Pamatojoties uz PSRS Konstitūcijas 152.pantu, Latvijas PSR Augstākā Padome jau ir ievēlējusi dažus tautas tiesnešus, taču ir nepieciešams visu jauno, kas tika nostiprināts PSRS Konstitūcijā, ņemot vērā mūsu republikas tiesu sistēmu, nostiprināt arī Latvijas PSR Konstitūcijā. Latvijas PSR Konstitūcijas 152.panta projekts, ko piedāvājam jūsu izskatīšanai pašlaik, atbilst arī PSRS Konstitūcijas 152.panta jaunajai nostādnei, kas nosaka, ka katram jaunievēlētajam tiesnesim vai tautas piesēdētājam ir jādod zvērests. Šajā pantā noteikts, ka tautas tiesnešus ievēl nevis rajona vai pilsētas iedzīvotāji, bet Latvijas PSR Augstākā Padome uz desmit, bet nevis uz pieciem gadiem, kā tas bija agrāk. Tautas piesēdētājus ievēl pilsoņu sapulcēs viņu darba vai dzīvesvietā uz pieciem gadiem.

Piedāvātās izmaiņas un papildinājumi Latvijas PSR Konstitūcijas 155.pantā vērsti uz to, lai nostiprinātu tiesnešu un tautas piesēdētāju neatkarību. Noteikts, ka krimināllietu par Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnešiem un tautas piesēdētājiem, kā arī par rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas tiesnešiem var ierosināt tikai ar Latvijas PSR Augstākās Padomes piekrišanu, bet sesiju starplaikā - ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija piekrišanu. Lai ierosinātu krimināllietu par rajonu (pilsētu) tautas piesēdētāju, nepieciešama republikas Augstākās Padomes Prezidija piekrišana. Piedāvājam mūsu republikas Konstitūcijas 155.pantu papildināt ar 5., 6.un 7.daļu, kurās noteikts, ka bez Latvijas PSR Augstākās Padomes, bet sesiju starplaikā - bez tās Prezidija piekrišanas tiesnesi nedrīkst arestēt, saukt pie kriminālatbildības, aizturēt, pakļaut kratīšanai un citiem piespiedu līdzekļiem. Attiecībā uz tautas piesēdētājiem šādas darbības nav pieļaujamas bez Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija piekrišanas. Likumprojekta teksts, cienījamie deputāti, jums visiem ir izdalīts.

Sakarā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 152.panta izmaiņām nododam jūsu izskatīšanai arī likumprojektu par Latvijas PSR tiesu, tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu, kā arī paša zvēresta tekstu. Tiesnešiem un tautas piesēdētājiem zvērestu došana, pēc mūsu domām, cels viņu personisko atbildību par tiesas spriešanu stingrā saskaņā ar likumu, paaugstinās viņu lomu tiesiskas valsts nostiprināšanā. Likums paredz, ka zvērestu dos tikai pirmo reizi ievēlētie tiesneši un tautas piesēdētāji. 1989.gada 4.augustā PSRS Augstākā Padome pieņēma likumu “Par tiesnešu statusu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

Šajā likumā ir noteikts, ka jautājumu par tiesnešu disciplināro atbildību izskata tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, kuru ievēl paši tiesneši savā konferencē. Šis likums nosaka, ka daļa jautājumu, kuri saistīti ar tiesneša statusu, tiek regulēti ar republikas likumdošanu.

Saskaņā ar likumdošanu un Latvijas PSR Konstitūciju Latvijas PSR Tieslietu ministrija izstrādā projektu nolikumam par Latvijas PSR tiesnešu disciplināro atbildību, tiesnešu un tautas piesēdētāju atsaukšanu un pirmstermiņa atbrīvošanu. Projekta pirmais pants paredz, ka tiesnesi var saukt pie disciplināras atbildības sakarā ar vainīgu darbību vai bezdarbību: par likumības pārkāpumu, izskatot tiesas lietas, par citu dienesta pārkāpumu izdarīšanu, par apkaunojošu nodarījumu. Tajā ir atzīmēts, ka tiesas nolēmuma atcelšana vai grozīšana, kas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, tomēr pati par sevi nav iemesls tam, lai sauktu pie atbildības tiesnesi, kurš piedalījies šā lēmuma pieņemšanā, ja šajā darbībā viņš nav pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai negodīgu rīcību, kas izsaukusi būtiskas sekas. Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā likuma par tiesnešu disciplināro atbildību, kurš tiek apstiprināts 1976.gada 24.jūnijā un noteica to, ka tiesnešu disciplinārās lietas izskata Augstākās tiesas disciplināro lietu kolēģija. Šajā nolikuma projektā šī funkcija nodota Latvijas PSR tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai - attiecībā uz tautas tiesnešiem - un Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai - attiecībā uz šīs tiesas locekļiem. Saskaņā ar pašlaik spēkā esošo nolikumu disciplināro lietu kolēģijas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Jaunā nolikuma projekta 20.punktā noteikts, ka Latvijas PSR tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmumus var pārsūdzēt Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā, bet savukārt šīs kolēģijas lēmumus attiecībā uz Augstākās tiesas locekļiem - PSRS Augstākās tiesas tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Nolikuma projekta otrā sadaļa nosaka kārtību, kādā atsaucami tiesneši un tautas piesēdētāji. 23.punkts paredz, ka Latvijas PSR Augstākās tiesas un tautas tiesu tiesnešiem un tautas tiesu piesēdētājiem viņu pilnvaras var tikt izbeigtas pirms termiņa par sociālistiskās likumības neievērošanu vai apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar viņu augsto nosaukumu, kā arī tad, ja par viņiem likumīgā spēkā stājies notiesājošs spriedums. Tautas tiesnešus, kā arī Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnešus un tautas piesēdētājus var atsaukt Latvijas PSR Augstākā Padome, bet rajonu (pilsētu) tautas tiesu piesēdētājus - vēlētāju sapulces, kas viņus ievēlējušas. Saskaņā ar nolikuma projekta 30.punktu katrā lietā par tiesneša atsaukšanu jābūt tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas slēdzieniem. Nolikuma projekta trešā sadaļa reglamentē tiesnešu un tautas piesēdētāju pirmstermiņa atbrīvošanu. 4.punkts nosaka, ka tiesnešus un tautas piesēdētājus var pirms termiņa atbrīvot no viņu pienākumu pildīšanas veselības stāvokļa dēļ, ja tas traucē turpināt darbu, sakarā ar ievēlēšanu citā amatā vai pārcelšanu ar viņu piekrišanu citā darbā, kā arī pēc pašu vēlēšanās. Republikas Augstākās tiesas tiesnešus un tautas piesēdētājus, kā arī rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas tiesnešus un piesēdētājus pirms termiņa no darba atbrīvo Latvijas PSR Augstākā Padome, bet tautas tiesu piesēdētājus - darba kolektīva sapulce vai dzīvesvietas vēlētāju sapulce, kas viņus ievēlējusi. Godājamie deputāti! Lūdzu jūs izskatīt piedāvātos likumprojektus, jo, mūsuprāt, tie kalpos juristu darba pilnveidošanai un jurisdikcijas līmeņa paaugstināšanai.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai jūs negribētu nolasīt zvērestu?

 

V.Skudra. Zvērestu?

 

Priekšsēdētājs. Jā.

 

V.Skudra. Lūdzu. Lasu: “Es (seko tiesneša paraksts), uzņemoties tiesneša (tautas piesēdētāja) pienākumus un vēloties sniegt ieguldījumu sociālistiskās likumības un tiesiskās kārtības nostiprināšanā, apzinoties man uzticēto atbildību būt par tiesnesi, svinīgi zvēru: vienmēr būt godīgam un taisnīgam, neuzpērkamam, principiālam un objektīvam. Tiesas spriešanu veikt stingrā saskaņā ar likumu pēc savas iekšējās pārliecības un sirdsapziņas, neatkarīgi no jebkuras ietekmes, nodrošinot visiem pilsoņiem un organizācijām vienādus apstākļus to tiesību un likumīgo interešu aizstāvēšanā. Apzinīgi izmantot savas zināšanas un pieredzi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas kā tiesiskas valsts nostiprināšanā, veicināt pilsoņu audzināšanu cieņā pret padomju likumiem. Savus dienesta pienākumus veikt apzinīgi, vienmēr cīnīties pret netaisnību, lai kādā veidā tā izpaustos, vienmēr un visur sargāt augsto tiesneša nosaukumu, būt uzticīgam zvērestam” un tautas tiesneša paraksts.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad mums bija svarīgs ne tikai pats zvēresta teksts, kurš mums ir un kuru mēs lasām, bet arī dzirdēt, kā tas skan. Vai jums ir jautājumi, biedri Samson? Piezīmes? Lūdzu, pie mikrofona. Ja jautājumu vairāk nav, tad, lūdzu, apsēdieties, biedri Skudra, šeit pat.

 

V.Skudra. Paldies.

 

V.Samsons (Varakļānu 249.vēlēšanu apgabals).

Es gribu runāt par zvēresta tekstu. “Dot ieguldījumu” un tā tālāk. Man liekas, šī forma sen ir novecojusi, tur jāizsakās tīri literāri, droši vien varētu teikt: “pielikt visus spēkus likumības nostiprināšanā” un tamlīdzīgi. Ir grūti, protams, bez teksta formulēt...

 

Priekšsēdētājs. Vai tad jums teksta nav?

 

V.Samsons. Es nezinu, man personīgi tā nav pie rokas... Es iebilstu pret šo vārdu “ieguldījumu”.

 

Priekšsēdētājs. Skaidrs. Vai ir vēl kādas piezīmes? Citu iebildumu nav? Un tagad visu pēc kārtas. Vispirms par Latvijas PSR Konstitūcijas 152. un 155.panta grozījumiem pirmajā lasījumā. Ir iebildes vai varam balsot? Varam balsot? Tātad tie, kuri ir par šiem grozījumiem, lūdzu, balsojiet. Paldies, piekrīt vairākums. Kuri ir pret? Atturas? Tātad ir pieņemti šie grozījumi pirmajā lasījumā. Tālāk par zvērestu. Tātad deputātam Samsonam bija iebildes par formulējumu - “uzņemoties tiesneša pienākumus un vēloties sniegt ieguldījumu sociālistiskās likumības un tiesiskās kārtības nostiprināšanā”. Varbūt mēs varam tālāk rīkoties tā, ka pati Tieslietu ministrija un tās kolēģija šo piezīmi ņems vērā un izstrādās citādu formulējumu? Acīmredzot formulējums “sniegt ieguldījumu” izraisa mazliet iebildumus. Jūs piekrītat, biedri Skudra? Lūdzu pie mikrofona.

 

V.Skudra. Cienījamie deputāti! Es nedomāju, ka šis zvēresta teksts visnotaļ ir pilnīgs, galīgs, objektīvs un negrozāms, tāpēc jebkuras jūsu iebildes būtu jāapspriež un jānovērtē, pieņemot galīgo tekstu. Tāpēc man nav nekādu iebildumu arī pret deputāta Samsona ieteikto, taču mums abiem ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju ir iebildums pret projektā teikto, kad mēs runājam par sociālistisko likumību. Esošajā tekstā šis vārds ir atstāts tā iemesla dēļ, ka, apspriežoties par šo jautājumu ar komisiju, kas izstrādāja šo tekstu, mēs ar biedru Zemrībo neguvām vairākuma piekrišanu, taču uzskatām, ka pašlaik mēs varētu runāt vienkārši par likumību.

 

Priekšsēdētājs. Un tad jūs apelējat pie mums, lai mēs izlemjam jūsu likumības kritērijus.

 

V.Skudra. Es tiešām domāju, ka deputātiem ir tādas tiesības un iespējas šo jautājumu izlemt. Mans un Augstākās tiesas priekšsēdētāja viedoklis ir tāds, kādu es to teicu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Biedri Zemrībo, kādas ir jūsu iebildes?

 

G.Zemrībo. Es nebiju gatavojies šodien šeit uzstāties, jo mums bija dots uzdevums izstrādāt vienotu zvēresta tekstu. Mums bija arī zināmas domstarpības, kad tas tika apspriests, Augstākajai tiesai bija mazliet citas domas. Varbūt šis zvēresta teksts ir pārāk garš, droši vien varētu būt arī virkne citu labojumu, taču man būtu tāds priekšlikums: atļaut mums kopā ar Tieslietu ministriju līdz galam izrediģēt šo zvēresta tekstu.

 

Priekšsēdētājs. Vai varam tādu atļauju dot? Vai ir kādi iebildumi? Nav. Tātad balsojam šo tekstu, taču, ja jūs izdarīsiet kādas izmaiņas, uzlabojot šo tekstu, tad, kā jau dzirdējāt, deputātiem iebildumu nebūs. Tātad balsojam, bet ar vienu noteikumu - labojumi izdarāmi zvēresta teksta uzlabošanas nolūkos. Kas ir par? Paldies, vairākums. Un kuri ir pret? Paldies. Un atturas? Paldies. Tātad esam apstiprinājuši zvēresta tekstu, dodot iespējas Tieslietu ministrijai un Augstākajai tiesai to vēl uzlabot.

Tālāk par tiesnešu disciplināro atbildību. Kādas jums ir piezīmes vai iebildumi par likumprojektu, par kuru mūs informēja ministrs Skudra?

 

No zāles. Nav.

 

Priekšsēdētājs. Ja nav, tad, lūdzu, balsojam. Kuri ir par? Paldies, vairākums. Kuri pret? Atturas? Nav. Tātad arī šis likums ir pieņemts. Mēs šodien izskatām jautājumus tīri operatīvi, un tāpēc, lai gan vēl pāragri to teikt, gadījumā, ja mums arī turpmāk būs iespēja virzīties uz priekšu tādā pašā tempā, mēs izskatīsim visus jautājumus, kuri ir iesniegti sesijai. Un līdz ar to būsim veikuši savu godpilno pienākumu mūsu pašā pēdējā sesijā. Vienīgais lūgums būtu šāds: mēs esam 252, tomēr deputātus, kuri mūs pašreiz klausās un kuriem ir iespēja uz pēcpusdienas sēdi atnākt, lūdzam to izdarīt, tas ir, ierasties šeit, bet it sevišķi ierasties rīt, lai mēs varam godam, akcentējot to ar savu ierašanos kuplā skaitā, nobeigt mūsu pēdējo sesiju. Tātad mēs pagaidām izskatām tos jautājumus, kuri ir iekļauti dienas kārtībā. Un, tiklīdz mēs tos visus būsim izskatījuši, tūlīt ķersimies pie jaunu jautājumu iekļaušanas dienas kārtībā, kuri iesniegti mūsu sesijā. Tagad mēs vēl varētu pusstundas laikā izskatīt Latvijas PSR valdības informāciju par pasākumiem, kas veicami, lai izpildītu valdības programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās. Un šajā sakarā vārds Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam deputātam Leonardam Bartkevičam.

 

L.Bartkevičs (Ventspils 145.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Tā kā valdības likuma realizēšanas process visvairāk neizpratnes un jautājumu izraisa krieviski runājošo iedzīvotāju auditorijā, atļaušos savu ziņojumu sniegt tieši krievu valodā, lai nepilnības valodas zināšanā vai teiktā neprecīzs tulkojums nekļūtu par iemeslu pārmetumiem.

 

 

Par pasākumiem, kas veicami, lai izpildītu valdības

programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai

valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās

 

Godājamie deputāti! Pagājušā gada maijā, kā jūs atceraties, Ministru Padome jums izskatīšanai iesniedza programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās, kura noteica konkrētu pasākumu sistēmu Latvijas PSR Valodu likuma realizēšanai. Tās sastāvdaļas ir šādas:

- nodrošināšana ar latviešu valodas pasniedzēju kadriem;

- pieaugušo iedzīvotāju mācīšana;

- bērnu, skolu jaunatnes un studentu mācīšana;

- mācību metodiskais nodrošinājums;

- latviešu valodas lietošana lietvedībā;

- materiāli tehniskais nodrošinājums.

1989.gada 28.jūnijā programma tika publicēta republikas laikrakstos.

Lai nodrošinātu šīs programmas realizāciju, valdība noteikusi pirmām kārtām veicamos pasākumus, ir izveidota valdības komisija.

Ko pašlaik esam paveikuši?

Sākšu ar to, ka valsts valodu pašlaik apgūst visās republikas mācību iestādēs neatkarīgi no resoru pakļautības. Latviešu valodas mācīšanu mācību iestādēs ar latviešu mācībvalodu kopumā var nosaukt par apmierinošu. Taču mācību iestādēs ar krievu mācībvalodu vēl pavisam nesen latviešu valodas mācīšanā bija vienkārši katastrofāla situācija. Sakarā ar agrākajos gados pieļautajām rupjajām kļūdām nacionālajā politikā mūsu republika faktiski palikusi bez latviešu valodas skolotājiem krievu skolām.

Patlaban ir citāda situācija. Mēs esam panākuši, ka latviešu valodu faktiski apgūst visās skolās ar krievu mācībvalodu un 68 procentos Tautas izglītības ministrijas bērnudārzos ar krievu valodu. Latviešu valodu māca filologi, svešvalodu un citu priekšmetu skolotāji, jaunāko klašu skolotāji un bibliotekāri. Visiem, gan speciālistiem, gan nespeciālistiem, republikas Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā organizēti speciāli kursi. Skolās darbā iesaistīti 275 pensionāri - latviešu valodas un literatūras skolotāji. Saskaņā ar valdības lēmumu viņiem maksā pensiju un algu. Tomēr līdz vēlamajam rezultātam vēl ir tālu. Pedagogu kadru trūkuma dēļ deviņās republikas skolās dažu klašu skolēni nemācās latviešu valodu. Bez tam latviešu valodas skolotāju vidū daudzās skolās ar krievu mācībvalodu ir maz šī priekšmeta speciālistu.

Pēdējos divos gados daudz ir darīts, lai mācību iestādēs ar krievu mācībvalodu uzlabotu latviešu valodas pasniegšanas apstākļus un celtu mācības kvalitāti. Klases tiek dalītas grupās, kurās ir 25 un vairāk skolēnu. Noteikta 15 procentu piemaksa pie algas skolotājiem laukos un pilsētciematos. Pārstrādāta mācību programma un mācību grāmatas. Ir palielināts un turpmākajos mācību plānos vēl vairāk tiks palielināts stundu skaits latviešu valodas apguvei - līdz abās plūsmās tiks izlīdzināts mācību stundu skaits, kas paredzēts cittautas valodas apguvei.

Nostiprinās materiālā bāze, vairākumā (91 procentā) skolu izveidoti latviešu valodas kabineti. Pērn tika noteikts izvēles eksāmens latviešu valodā desmito klašu skolēniem skolās ar krievu mācībvalodu. Nevar neiepriecināt fakts, ka skolās ar krievu mācībvalodu rodas aizvien vairāk klašu, kuru audzēkņi padziļināti apgūst latviešu valodu (pagājušajā gadā bija 3, šogad - jau 12 šādu klašu).

Valodu likuma realizēšanā aktīvi iesaistījušās mūsu republikas augstskolas. Katra no tām šos jautājumus risina patstāvīgi, pēc saviem ieskatiem, vienlaikus neaizmirstot galveno uzdevumu - panākt, lai katrs augstskolas absolvents prastu latviešu valodu. Pērn, piemēram, Latvijas Universitātē izveidota Praktiskās latviešu valodas katedra. Tās uzdevums - nodrošināt latviešu valodas kā obligāta priekšmeta pasniegšanu krievu plūsmas studentiem visās fakultātēs un sagatavošanas nodaļā.

Vēlreiz atgriežoties pie sasāpējušā kadru jautājuma, gribu teikt, ka republikas augstskolas palielinājušas studentu uzņemšanu latviešu valodas un literatūras specialitātē: 1988.gadā tajā tika uzņemti 203, turpretī 1989.gadā jau 314 studenti, no tiem 140 studenti apgūst latviešu valodas skolotāja specialitāti darbam skolās ar krievu mācībvalodu. Sākušas darbu septiņas pedagoģijas klases, kurās organizēts vispārizglītojošo skolu 1.līdz 4.klašu latviešu valodas skolotāju sagatavošanas saīsināts speckurss. Domājams, ka tas ļaus jau 1992.gadā republikā pilnīgi apmierināt pieprasījumu pēc latviešu valodas skolotājiem.

Par strādājošiem, kam jāapgūst latviešu valoda. Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1989.gada 14.jūnija lēmumu 99 republikas ministrijas, resori, uzņēmumi un organizācijas atbilstoši savas darbības profilam noteica to amatu un profesiju sarakstus, kurās dienesta pienākumu izpildē nepieciešamas latviešu un krievu valodas zināšanas un lietošana. Saskaņā ar šiem sarakstiem republikas pieaugušajiem iedzīvotājiem sākta latviešu valodas mācīšana. Patlaban republikas pieaugušajiem iedzīvotājiem uzņēmumos un organizācijās latviešu valodu māca aptuveni 1,5 tūkstoši speciālistu. Lai koordinētu darbu latviešu valodas mācīšanā strādājošajiem 1989.gadā izveidoti 4 centri - Daugavpilī, Jūrmalā un Rēzeknē un Daugavpils rajonā. Republikas pilsētu un rajonu lielākajā daļā ir pietiekami daudz latviešu valodas kursu pasniedzēju, tomēr Daugavpilī, Krāslavā, Jēkabpilī un Rīgā izjūtams pasniedzēju trūkums.

1989.gadā uzņēmumos, iestādēs un organizācijās latviešu valodas kursos par šo uzņēmumu, iestāžu un organizāciju līdzekļiem mācījās apmēram 18 tūkstoši cilvēku, kvalifikācijas celšanas kursos un tautas universitātēs - apmēram 10 tūkstoši cilvēku.

Laikā pēc likuma pieņemšanas uzlabojies latviešu valodas mācīšanas metodiskais nodrošinājums. Pērn izdoti 24 dažādi mācību līdzekļi un grāmatas 685 tūkstošu eksemplāru lielā metienā, tai skaitā 9 jaunas mācību grāmatas latviešu valodas mācīšanai vispārizglītojošās skolās 222 tūkstošu eksemplāru lielā metienā. Bez mācību grāmatām, metodisko izstrādņu krājumiem un vingrinājumu krājumiem mūsu republikas skolām sagatavotas septiņas jaunas diafilmas, kā arī didaktisko materiālu komplekti un citi metodiskie līdzekļi. Realizēti 2400 latviešu valodas kursu organizēšanas metodisko norādījumu komplekti.

Republikas pieaugušajiem iedzīvotājiem labs palīgs latviešu valodas apguvē kļuvusi 1989.gadā izdotā pašmācības grāmata “Apgūstam latviešu valodu” (300 tūkstošu eksemplāru lielā metienā), kuru visi interesenti var iegādāties republikas grāmatnīcās. Izdota arī krievu-latviešu sarunvalodas vārdnīca (metiens - 71 tūkstotis eksemplāru). Tuvākajā laikā tirdzniecībā nonāks apmēram 100 tūkstoši latviešu-krievu vārdnīcas eksemplāru. Otrajā ceturksnī republikas iedzīvotāji varēs iegādāties pašmācības grāmatas “Apgūstam latviešu valodu” otro daļu aptuveni 100 tūkstošu eksemplāru lielā metienā, kā arī grāmatas “Ikdienas latviešu valoda” komplektā ar magnetofona kaseti un “Latviešu valoda iesācējiem” komplektā ar skaņuplati. Šīs grāmatas sagatavojusi izdevniecība “Zvaigzne” sadarbībā ar kooperatīviem, to metiens attiecīgi būs 10 tūkstoši un 50 tūkstoši eksemplāru.

Trešajā ceturksnī nāks klajā krievu-latviešu vārdnīcas 75 tūkstošu eksemplāru liels papildmetiens, arī krievu-latviešu sarunvalodas vārdnīca 40 tūkstošu eksemplāru lielā metienā un “Latviešu valodas praktiskā gramatika” 80 tūkstošu eksemplāru metienā. Sadarbībā ar centrālo izdevniecību “Russkij jazik” izdošanai tiek gatavota jauna krievu-latviešu sarunvalodas vārdnīca, tās paredzamais metiens - 100 tūkstoši eksemplāru.

Sagatavots izdošanai “Lietvedības terminu biļetens” un vairāku nozaru terminu saraksti. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta speciālisti gatavo izdošanai jaunu ekonomisko terminu vārdnīcu un mazo krievu-latviešu sarunvārdnīcu. 1989.gadā Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisija sniegusi republikas iestādēm un organizācijām aptuveni 500 konsultācijas valsts valodas praktiskās lietošanas jautājumos. Izstrādāti priekšlikumi par kārtību, kādā lietojama valsts valoda pārvaldes darbības dokumentēšanā. Tie nosūtīti ministrijām un resoriem recenzēšanai. Šis darbs paveikts pirms pavisam īsa laika.

Pašlaik Ministru Padomes nodaļās un Tautas deputātu padomju izpildkomitejās tiek izskatīts noteikumu projekts par apdzīvoto vietu, iestāžu, organizāciju utt. nosaukumiem valsts valodā. Lai sekmīgāk realizētu valdības programmu lietvedības sfērā, izņēmuma kārtā atļauts izmaksāt vecuma pensiju pilnā apmērā pensionāriem, kas strādā ministrijās, resoros un izpildkomitejās par tulkiem un mašīnrakstītājām ar latviešu tekstiem. Pagaidām neizdodas plānotajā apjomā nodrošināt organizācijām rakstāmmašīnas ar latviešu šriftu. Šobrīd vajadzības ir apmierinātas aptuveni par 35 procentiem. Taču gribu apgalvot, ka mēs darām visu iespējamo, lai uzlabotu stāvokli. Un mēs esam pārliecināti, ka tuvākajos gados šo problēmu visumā atrisināsim.

Cienījamie deputāti!

Savā runā es pieskāros tikai daļai no visa problēmu kompleksa, kas saistīts ar latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanu pārvaldē, sabiedriskajā dzīvē, kultūrā un citās sfērās. Valdība reāli un skaidri apzinās visas problēmas, kas jāatrisina, lai realizētu Valodu likumu. Gribu vienīgi atzīmēt, ka latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai mūsu republikā 1990.gadā no republikas budžeta piešķirti aptuveni 3 miljoni rubļu. Tas ir divreiz vairāk nekā pagājušajā gadā. Līdzekļi tiks piešķirti tik, cik nepieciešams. Taču valdības pūliņu un budžeta līdzekļu būs par maz, ja šo problēmu risināšanā pietrūks atsaucības un palīdzības no uzņēmumu, iestāžu un organizāciju puses un to stingri neatbalstīs jaunievēlētās tautas deputātu padomes, kam saskaņā ar likumu jāseko Valodu likuma izpildei savās teritorijās.

Un visbeidzot esmu pārliecināts, ka visi mūsu veiktie pasākumi Valodu likuma realizēšanā būs mazefektīvi, ja sabiedrībā, pirmām kārtām to mūsu līdzpilsoņu vidū, kuri šobrīd nerunā latviski, nebūs ieinteresētas attieksmes, pozitīva noskaņojuma un vēlēšanās iemācīties runāt latviski.

Šā gada 2.februārī presē tika publicēts Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieku sagatavotais nolikuma projekts par latviešu valodas kā valsts valodas prasmes līmeņiem un vērtēšanas kārtību, kas pirms tam tika nosūtīts republikas ministrijām, resoriem un uzņēmumiem studēšanai un novērtēšanai un ko bija izskatījusi Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisija.

Šajā projektā ierosināts viens no iespējamajiem mehānisma variantiem Latvijas PSR Valodu likuma ceturtā panta realizēšanai. Atļaušos to citēt: “Saskarē ar valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā arī ar iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām mācību, saziņas, informācijas un dokumentu valodu - latviešu vai krievu - izvēlas pilsonis. Lai realizētu šīs tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai.” Mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumā noteikts, ka Valodu likums stāsies spēkā 1992.gada 5.maijā.

Un tomēr ap latviešu valodu atkal virmo kaislības. Par to liecina lielais skaits vēstuļu un telegrammu, ko Ministru Padome saņēmusi sakarā ar publicēto projektu. Taču lielākajā to daļā vai nu apstrīdēts Valodu likums kā tāds, vai arī patvaļīgi noraidīts nolikuma projekts, neko neierosinot tā vietā. Šādi paziņojumi ne vien nedod labumu, bet ir arī ļoti aizskaroši morālā ziņā. To autori ir sašutuši, ka viņiem liek mācīties latviešu valodu, turklāt viņiem pat neienāk prātā, ka viņu latviešu līdzpilsoņi desmitiem gadu un arī vēl tagad savā dzimtenē bijuši spiesti saskarsmē ar amatpersonām lietot to uzspiesto valodu, kas nav viņu dzimtā valoda. Tādējādi tiek noraidīts pats Valodu likuma humānais un antibirokrātiskais saturs, jo šis likums piespiež amatpersonu piemēroties pilsoņa valodas izvēlei - un nevis otrādi. Laiks būtu saprast, ka tīri egoistiskai pieejai šajā jautājumā nav perspektīvu, tā vedina uz ķildām un kavē apvienot spēkus kopīgo demokrātisko un sociāli ekonomisko mērķu sasniegšanai.

Kā liecina to pilsoņu atsauksmes, kuri vēlas sekmēt stāvokļa uzlabošanos, arī to autori ne vienmēr aiz nolikuma punktiem redzējuši dzīvos cilvēkus. Mums skaidri jāapzinās, ka galvenais ceļš uz valsts valodas reālas funkcionēšanas nodrošināšanu ir nevis atestācijas un pārbaudes, bet gan skola. Tiklīdz tiks pilnīgi nodrošināta kvalitatīva latviešu valodas mācīšana tautas izglītības sistēmā, sākot jau ar bērnudārzu, valsts valodas apgūšanas problēma tiks atrisināta. Šis nolikums paliks kā faktisks dokuments no šī pārejas posma, kas ilgs vēl dažus gadus.

Kādā virzienā, pēc mūsu domām, vajadzētu pilnveidot publicēto nolikumu? Acīmredzot pirmām kārtām būtu jānošķir tie, kuri tikko stājas darbā, no tiem, kuri jau strādā, dažkārt desmitiem gadu. Pēdējiem taču neviens nekādas prasības attiecībā uz valodu neizvirzīja, kad viņi tika pieņemti darbā. Varbūt attiecībā uz viņiem valsts valodas zināšanu līmenis jāaplūko kā viens no punktiem vispārīgajā profesionālajā atestācijā, nerīkojot atsevišķu eksāmenu vai pārbaudi. Bet tiem, kuri pretendē uz amatu, kas saistīts ar obligātu valsts valodas pārvaldīšanu, mūsuprāt, būtu vajadzīga šāda pārbaude. Runa varētu būt tikai par formas izvēli.

Tālāk. Prasībām attiecībā uz valsts valodas prasmes pakāpi nekādā ziņā nevajadzētu pārsniegt to līmeni, kas nepieciešams dienesta pienākumu pildīšanai. Tālab valsts valodas zināšanu līmenis jāpārbauda tikai un vienīgi tajās konkrētajās praktiskajās situācijās, kas var veidoties, pildot amata pienākumus. Tādējādi, iespējams, atkritīs nepieciešamība formāli ievērot bēdīgi slavenos “A”, “B” un “C” valodas prasmes līmeņus. Prasības gluži vienkārši atbildīs reālajai dienesta nepieciešamībai.

Nolikumā neapšaubāmi ir līdz galam neizstrādāti jautājumi par to, kas un kā var pārbaudīt valsts valodas prasmes līmeni un kā tiks aizsargātas pārbaudei pakļauto personu tiesības un pašcieņa.

Šķiet, ka daudzi pārpratumi būtu novērsti, ja attiecībā uz amatpersonām, kam tiks pārbaudīts valsts valodas prasmes līmenis, būtu izstrādāta arī atestācijas procedūra, kas ļautu pārbaudīt krievu valodas prasmes līmeni, jo arī tas ir paredzēts tajā pašā Valodu likumā.

Valdības komisijas 27.februāra sēdē tika pieņemts lēmums izveidot darba grupu, ko vadīs Latvijas Universitātes pirmais prorektors Niedrītis. Šai grupai uzdots līdz galam izstrādāt sabiedrības apspriešanai nodoto projektu par valodas prasmes līmeni, ņemot vērā izteiktās piezīmes un priekšlikumus, kuri ietverti vēstulēs, telegrammās un mūsu republikas preses publikācijās. Tas būtu liels darbs un par tā rezultātiem sabiedrība tiks informēta. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vai, lūdzu, ir kas jautājams? Nav. Lai priekšlaikus novērstu jautājumu rašanos, kurus mums vienmēr uzdod klausītāju auditorijās, es gribētu jūs lūgt papildināt savu referātu ar ļoti īsu, varbūt paškritisku analīzi par stāvokli, kāds izveidojies, radot nepieciešamos apstākļus latviešu valodas apgūšanai, piemēram, tādā aspektā, kā jūs jau teicāt par rakstāmmašīnām ar latviešu šriftu. Mēs tiekamies ar saviem vēlētājiem, un nepārtraukti skan jautājumi, kas faktiski skar vienas un tās pašas 5 vai 6 problēmas. Pirmā no tām - latviešu valodas skolotāji. Jūs sacījāt, ka viņu nepietiek Daugavpilī un Krāslavā. Diemžēl es gan neesmu pārbaudījis informāciju... (L.Bartkevičs: Rīgā arī!), taču pat Rīgas rajonā viņu trūkst. Es gan nevaru to droši apgalvot, bet tāda doma ir izskanējusi mūsu klausītāju auditorijās.

Otrā - par mācību grāmatām, un jūs jau par to runājāt. Un atkal jāteic - diemžēl. Neesmu gan personiski to pārbaudījis, tāpēc arī jautāju, taču runā, ka jaunākajām klasēm nav jaunas latviešu valodas mācību grāmatas.

Trešā - par pašmācības grāmatām un citiem izdevumiem. Te gan ir cita problēma, bet tomēr ne mazāk svarīga.

Jārunā arī par ministrijām un resoriem. Jā, mēs pašlaik runājam par pietiekamu vai nepietiekamu valodas zināšanu līmeni un ka te būtu nepieciešams kāds cits vērtējuma kritērijs, taču mēs atkal saņemam informāciju, ka daudzās vietās valodas apgūšanai ir radīti nepieciešamie apstākļi, cilvēki tiek atbrīvoti no darba, viņiem par to tiek maksāts utt. un tie, kuriem latviešu valoda nepieciešama dienesta pienākumu veikšanai, intensīvi to apgūst. Taču tas tā notiek nebūt ne visur, tāpēc mēs gribētu vēl dzirdēt ļoti īsu analīzi. Tas tad arī būtu viss.

 

L.Bartkevičs. Es domāju, ka šajā jautājumā konkrētāku palīdzību man varēs sniegt valdības loceklis, tautas izglītības ministrs. Viņš tad arī ziņos, kāds stāvoklis mums ir ar mācību grāmatām, it īpaši jaunākajām klasēm, un arī varbūt konkrēti pateiks par kadriem. Taču, ja runājam par beidzamo jautājumu, tad galvenā atbildība un rūpju smagums gulstas ne tikai uz valdības, bet pirmām kārtām arī uz tā kolektīva pleciem, kur šim darbam ir jānorit. Šim darbam pirmām kārtām ir jānotiek darba kolektīvos, iestādēs, organizācijās un ministrijās. Un mums ir arī labi paraugi, es tos varbūt neminēšu, lai taupītu deputātu laiku, mums ir pat lieliski paraugi, kad ministrijā, visā nozarē darbojas desmitiem pulciņu, kursu, dažādu semināru, kuri, mūsuprāt, kopumā šo problēmu risina sekmīgi, un reālā situācija ir tāda, ka paveiktais darbs pēc diviem gadiem spēs apmierināt visas tās vajadzības, kas noteiktas likumā.

 

Priekšsēdētājs. Labi. Vai ir kādi jautājumi? Nav. Mums līdz pusdienām vēl ir laiks, tāpēc varam dot vārdu tautas izglītības ministram biedram Builim.

 

A.Builis (Madonas 248.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Sākumā daži vārdi par tiem jautājumiem, kuri tika uzdoti biedram Bartkevičam, - par kadriem.

Runājot par kadriem, jānošķir divi jautājumi. Kadrus nevar sagatavot vienā gadā, tam nepieciešami vismaz četri gadi. Tie simti jauno pedagogu, par kuriem runāja biedrs Bartkevičs, ir tie, kas nonākuši līdz universitātes otrajam kursam. Viņus mēs vēl divus gadus gaidīsim. Lai mēs ātrāk saņemtu skolotājus, ministrija gājusi citu ceļu. Tā mūsu republikā noorganizēja 7 pedagoģijas klases, un šo klašu abiturientu izlaidums būs šogad jūnijā. Tādējādi šā gada 1.septembrī vairāk nekā simts pedagoģijas klašu absolventu iesaistīsies latviešu valodas mācīšanā skolās ar krievu mācībvalodu Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī un citur. Tāda ir situācija ar latviešu valodas skolotājiem. Taču, ja man šodien būtu jāpasaka, tieši cik skolās ar krievu mācībvalodu nemāca latviešu valodu, to būtu ļoti grūti izdarīt. Tādēļ ka skolotāji slimo, skolotājas iet dekrēta atvaļinājumā, skolotājiem studentiem tuvojas sesijas un viņi uz zināmu laiku pārtrauc mācīt savas stundas skolā. Tā kā situācija tieši šajā ziņā ir ļoti smaga, un mēs aicinām darbā pensionārus, kas gribētu mums palīdzēt.

Par mācību grāmatām. Mācību grāmatas ir. Varētu runāt vienīgi par pamatskolas ceturto klasi, kurai četrus gadus netiek izdota jauna mācību grāmata, bet, kā jau zināt, šis nav vienīgais priekšmets, kurā neizdod jaunas mācību grāmatas, jo mums mācību grāmatas ir fondētas - tās izdodam reizi trijos, četros gados un no skolas bibliotēkām izsniedzam skolēniem.

Bez tam skolotājiem un sabiedrībai ir virkne iebildumu pret mācību grāmatu saturu un metodiku. Kā jūs zināt, agrāk mācību grāmatas bija pārlieku politizētas, ideoloģizētas. Vecajās mācību grāmatās tas viss saglabājas. Tātad ir arī tādas kritiskas piezīmes.

Pamatota kritika ir arī par to, ka mums lēni tiek izdoti uzskates līdzekļi latviešu valodas mācīšanai. Te jau minēja skaitļus, kas rāda, kāda mums ir situācija ar tabulām, diafilmām un skaņuplatēm. Darbs šajā virzienā ir sākts tiklab sadarbībā ar valsts organizācijām, kā arī ar kooperatīviem. Tiesa, kooperatīvos izmaksas ir divas trīs reizes augstākas. Darbs ir ievadīts, bet vēstulēs, kuras mēs Ministru Padomē ļoti daudz esam izlasījuši, jautājums ir izvirzīts tā: vispirms radiet bāzi, un tad mēs mācīsimies latviešu valodu. Manuprāt, nav pareizi tā izvirzīt jautājumu, jo visam jābūt vienlaikus: klasē ienāk skolotājs, visiem ir mācību grāmatas, ir labi mācību kabineti, uzskates līdzekļi, un rit mācību process. Ja mēs darīsim tā, kā iesaka šo vēstuļu autori, tad mēs nekad neuzsāksim valodas mācīšanu. Tāpēc es aicinu visus deputātus šajā ziņā atbalstīt valdības komisijas viedokli: vienlaikus nodrošināt bāzi un sākt pa īstam mācīties. Ir jāsāk uzskatīt, ka ne tikai krievu valodas zināšanas, kā te pareizi tika uzsvērts, ne tikai latviešu valodas, bet arī svešvalodu zināšanas kļūst par darbinieka kompetences rādītāju.

 

Priekšsēdētājs. Paldies.

Tagad paziņoju pusotras stundas ilgu pusdienu pārtraukumu.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu un izskatīsim Latvijas PSR valdības informāciju par pasākumiem, kādi tiek veikti, lai izpildītu valdības programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās.

Tātad, kā mēs jau norunājām, par šo jautājumu ziņosiet jūs, biedri Šteinbrik!

 

B.Šteinbriks (Jūrmalas 138.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Es domāju, ka mūsu priekšsēdētājam nedrīkst iebilst, lai gan mēs ar viņu neko neesam norunājuši. Un gatavojies uzstāties arī es neesmu. Es domāju, ka šodien pēc pusdienām mums ir ļoti daudz laika, taču viens otrs ministrs palika pat bez pusdienām, jo mums vajadzēja tomēr vēl daudz ko noskaidrot, lai gan mēs zinām, kāds mums ir stāvoklis ar valodām. Es domāju, ka turpmāk mūsu priekšsēdis tā vairs nejokos. Mēs tomēr esam deputāti - un visi cienījami cilvēki.

Tā kā biedra Bartkeviča referāts bija krievu valodā, arī es runāšu krieviski, jo mūsu galvenie priekšlikumi, mūsu grūtības izskanēja mūsu republikas Ministru Padomes ziņojumā. Gribētos tomēr pastāstīt, cik grūts stāvoklis ar latviešu valodas mācīšanu ir iekšlietu orgānos: ierindas milicis uz ielas nezina pateikt latviski sveiki, labdien, paldies utt. Taču tā vis gluži nav. Pie mums strādā ļoti daudz kvalificētu darbinieku, juristu, izmeklētāju un operatīvo darbinieku sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas nodaļā, kuriem valoda tiešām ir jāzina, taču to iemācīties īsā laikā tomēr ir diezgan grūti.

Republikā tikai 30 procenti no visiem iekšlietu orgānu darbiniekiem ir latvieši. Latviešu valodu prot 45 procenti mūsu darbinieku, tātad 55 procenti no viņiem šo valodu neprot. Ko mēs esam paveikuši? Tagad ir izveidotas vairāk nekā 60 mācību grupas, kurās iesaistījušies apmēram divi tūkstoši darbinieku. Esam uzaicinājuši pasniedzējus no universitātes, dažādām skolām un kooperatīviem; pat mūsu virsnieki, kas pēc tautības ir latvieši, paši māca valodu seržantiem, ierindas sastāvam.

Valodas mācīšanai Ministru Padome šogad piešķīrusi 43 tūkstošus rubļu. Ir vajadzīgi vēl apmēram 30-40 tūkstoši. Jāatzīmē, ka pieteikuma iesniedzējus darbam iekšlietu orgānos pieņem galvenokārt valsts valodā. Atbildes uz sūdzībām un iesniegumiem arī cenšamies sniegt valsts valodā. Taču gribu pastāstīt par šādu stāvokli (domāju, ka neatklāšu nekādu valsts noslēpumu): pie mums, iekšlietu orgānos, ir tikai 1466 rakstāmmašīnas, no tām 241 ar latviešu burtiem. Šobrīd ir vajadzīgas vēl 900 rakstāmmašīnas. Esam iesnieguši pieprasījumus Ministru Padomei, ir noslēgts līgums ar “Impulsu” par burtu pārstādīšanu utt. Tas sagādā lielas grūtības, taču izmeklētāji un operatīvie darbinieki vēl arī jāiemāca rakstīt uz rakstāmmašīnas latviešu valodā. Bez tam tagad saskaņā ar republikas Ministru Padomes lēmumu ir noslēgts līgums ar mūsu Valsts Universitāti par to, lai līdz 1993.gadam tā sagatavotu 130 kvalificētus tulkotājus, kuriem jāprot arī profesionālā valoda. Viņi tiks sagatavoti 1993.gadā, bet mums ir jāstrādā jau tagad.

Bez tam liels darbs tiek veikts, lai uzstādītu sinhronās tulkošanas aparatūru tiklab mūsu kultūras namā, kā arī zālēs, kur notiek sanāksmes, - šiem mērķiem jau izlietoti apmēram 300 tūkstoši rubļu. Liels darbs tiek veikts Minskas augstākās milicijas skolas Rīgas fakultātē, kur ne vien eksāmeni tiek pieņemti latviešu valodā, bet jau ir izveidotas latviešu tautības personu mācību grupas un pašas mācības notiek latviešu valodā. Taču zināmas grūtības atkal sagādā tas, ka nav mācību grāmatu. Krievu valodā mācību grāmatas ir, bet latviešu valodā - nav. Kad tās būs, grūti pateikt.

Es jau teicu, ka trūkst daudzu materiālo un tehnisko līdzekļu. Zināmas grūtības valodas mācīšanā rodas arī tāpēc, ka mums ir nenormēts darba laiks: strādājam naktīs, vakaros, dažādās maiņās. Tāpēc mums ir cilvēki, kuri izvairās no valodas mācīšanās. Esam šajā ziņā pastiprinājuši kontroli, taču es gribētu pakavēties vēl pie viena faktora.

Grūtības darbā rada arī politiskā situācija, kas izveidojusies republikā. Pie mums nāk strādāt ļoti maz latviešu tautības cilvēku. Varu pateikt: pagājušajā gadā mēs pieņēmām apmēram 30 procentus latviešu, tas ir, 300 cilvēkus. Cilvēki nenāk pie mums strādāt. Šobrīd mums iekšlietu orgānos ir 800 vakantu vietu. No tām apmēram 400 cilvēkiem katru dienu vajadzētu atrasties Rīgas ielās, taču viņu nav. Lai arī kādi uzsaukumi tiek skandināti, šis jautājums ir grūti atrisināms.

Es gribēju pateikt vēl, lūk, ko: ne jau velti priekšsēdētājs mani te uzaicināja runāt.

Pirms dažām nedēļām Rīgas Iekšlietu pārvaldes darbinieki sarīkoja mītiņu. “Amerikas balss” to nosauca par dumpi. Par dumpi pret Ministru Padomes izstrādātā nolikuma projektu par eksāmenu kārtošanu pēc noteiktām “A”, “B”, “C” utt. normām, kuras viņi 1992.gadā būtībā nevarot nolikt un līdz ar to būšot spiesti aizbraukt no republikas. Varbūt kādam ir izdevīgi, lai viņi aizbrauktu. Runāšu konkrēti: pagājušajā gadā šādu grūtību dēļ no darba iekšlietu orgānos aizgāja apmēram 900 cilvēki. Aizbrauc labi sagatavoti profesionāļi. Ar noteiktām metodēm vien piespiest mācīties valodu droši vien nedrīkst. Tāpēc man ir lūgums ne tikai jums, deputātiem, bet arī Ministru Padomei, lai operatīvajam sastāvam un izmeklētājiem, kuriem līdz 1992.gada 5.maijam jāiemācās valoda atbilstoši noteiktajām normām, kas diez vai ir iespējams, tiktu noteikti zināmi atvieglojumi. Iekšlietu orgānu darbiniekiem vispirms jāizvērš cīņa pret noziedzību un droši vien tikai pēc tam jāmācās valoda. Varbūt jūs teiksit, ka man nav taisnība, taču mums republikā tagad ir ļoti smags stāvoklis noziedzības ziņā, un šie likumi un projekti, kas vēl nav pieņemti, bet jau ir izstrādāti, iekšlietu orgānos rada sliktu psiholoģisko noskaņojumu. Tas attiecas pirmām kārtām uz Rīgas pilsētas darbiniekiem, no kuriem 85 procenti ir krievu tautības pārstāvji. Tādēļ mums jābūt iecietīgiem citam pret citu un, protams... Pēdējā laikā gadās tā, ka mūsu darbinieki aptur mašīnu un prasa uzrādīt tiesības, bet atbilde latviski skan: es nesaprotu, ko tev vajag. Tagad droši vien būs citi likumi, kuros būs paredzēts, ka par satiksmes noteikumu pārkāpšanu jāmaksā no 500 līdz 800 rubļiem. Tad acīmredzot iemācīsies runāt gan latviski, gan krieviski.

Tas apmēram būtu viss, ko es gribēju teikt. Tāpēc lūdzu deputātus, lūdzu visus izpildkomiteju priekšsēdētājus - padomājiet. Protams, Kurzemē un Vidzemē latviešu valodas prasmes jautājums nav aktuāls, tur 95 un pat 100 procenti cilvēku prot valodu, taču Rīgā tas ir galvenais jautājums. Vajag padomāt, kā darbā orgānos nosūtīt pēc iespējas vairāk latviešu vai tādu cilvēku, kuri prot latviešu valodu. Tad mēs šo problēmu atrisināsim. Tā nav šodienas problēma, tā nav radusies, kā mēdz teikt, līdz ar Šteinbrika nākšanu pie varas, tas viss sākās jau 1945.-1946.gadā un turpinās līdz pat šai dienai. Mēs cenšamies šo stāvokli labot, taču ne viss vēl izdodas. Tas tad arī bija viss mans sakāmais. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Precizējums. Likumā nekur nav teikts, ka uzņemšanai darbā jānotiek valsts valodā. Likumā teikts, ka tai jānotiek latviešu un krievu valodā.

 

B.Šteinbriks. Tik un tā tas ir tikai lēmuma projekts. Laikam gan, jo visi šo projektu ir lasījuši tā, tad es domāju, ka arī daudzi latvieši nezina savu vēsturi, ģeogrāfiju utt. Tajā ietverti tādi noteikumi, ka iepriekš derēja padomāt, kā mēs varēsim šo projektu pieņemt.

 

Priekšsēdētājs. Nē, es runāju tikai par likumu. Paldies. Vārds veselības aizsardzības ministram E.Platkājim.

 

E.Platkājis. Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka lielākā daļa no jums man piekritīs, ja teikšu, ka mediķi ir tā mūsu republikas darbinieku kategorija, kurai obligāti būtu jāpārvalda valodas, arī latviešu valoda. Un tas nav mans izdomājums, ka visiem mediķiem, vienalga, kādu no medicīnas augstskolām viņi būtu beiguši, tā ir jāprot. Gan mūsu pasniedzēji un profesori, gan citu valstu dažādu tautību profesori man ir mācījuši, ka ārstēšanas un diagnostikas efekts par 50 procentiem ir atkarīgs no tā, kā mediķis pratis nodibināt kontaktus ar savu pacientu. Taču, lai nodibinātu kontaktu, viens no galvenajiem noteikumiem ir ne tikai profesionāla kvalifikācija, bet arī valodas zināšanas. Cik tad patlaban mūsu republikā ir medicīnas darbinieku, kuriem ir tieša saskare ar cilvēkiem un kuriem būtu jāapgūst latviešu valoda? Pēc aptaujas datiem tādu būtu vairāk par 16 tūkstošiem - šeit domāju ārstus un vidējo medicīnas personālu. Jau pagājušajā gadā visās mūsu iestādēs, visos kolektīvos tika radītas maksas grupas (protams, tās apmaksā iestāde un arodbiedrības komiteja), lai medicīnas darbinieki varētu apgūt valodu. Un šajās grupās mācās vairāk nekā 10 tūkstoši medicīnas darbinieku. Apmēram 4 tūkstoši mediķu uzskata, ka viņi orientējas latviešu valodā un ka viņiem nav jāapmeklē kursi, ka viņi varētu apgūt valodu pašmācības ceļā. Es pret to neiebilstu. Protams, ja ir tam piemērota vide, ja ir kaimiņi, ja ir iespēja mācīties. Lai viņi mācās, taču diemžēl pēc aptaujas datiem, apmēram 2,3 tūkstoši cilvēku ir tādi, kuri kategoriski atsakās apgūt latviešu valodu, aizbildinoties ar nezināšanu, negribēšanu, neapdāvinātību vai nodomu atstāt mūsu republiku.

Protams, saskaņā ar pašreizējo likumdošanu mēs nekā nevaram viņus piespiest mācīties valodu. Šeit ir jāstrādā darba kolektīviem un jādomā, ko ar viņiem darīt tālāk. Arī mēs par to, protams, domājam, lai gan šodien es jums skaidri nevaru pateikt, kā mēs viņus varēsim izvietot darbā. Protams, situācija, kā jau biedrs Šteinbriks teica, visā republikā nav vienāda. Problēma faktiski nepastāv Vidzemē, Kurzemē un Zemgales lauku rajonos, par to mēs pārliecināmies ar šajā gadā, pārbaudot valodas zināšanas tiem jauniešiem, kuri iestājās medicīnas skolās. Zināms pārsteigums bija tas, ka no Latgales rajoniem, kur, kā mēs uzskatījām, valodas zināšanas varbūt ir sliktākas, tikai apmēram 10 procenti bija tādu jauniešu, kuri nevarēja orientēties latviešu valodā sarunu valodas līmenī. Turpretim 80 līdz 85 procenti abiturientu no Rīgas, Daugavpils, diemžēl arī no Liepājas un citām pilsētām neorientējās pat elementārajā latviešu sarunu valodā. Tātad šeit, protams, ir jāveic liels darbs, un mūs vairāk uztrauc nevis jaunieši no lauku rajoniem, bet tie, kuri nāk no pilsētām un kuriem vajadzētu būt it kā augstākam sagatavotības līmenim.

Dažādu darba kolektīvu apmācību grupās zināšanu līmenis, protams, varbūt ir dažāds. Taču viena lieta ir pasniedzēji, bet otra - tie cilvēki, kuri mācās šajās grupās, viņu personiskā ieinteresētība. Spriežot pēc tām vēstulēm, kuras pašreiz saņem Ministru Padome, kuras pienāk televīzijā, un iepazīstoties ar stāvokli dažādās vietās (ministrijā ir radīta valodu komisija, kurā darbojas ne tikai latviešu, bet arī citu tautību cilvēki) un apmeklējot iestādes, jāteic, ka diemžēl ne visur mācības notiek vienādi aktīvi. Es domāju, ka tas ir galvenokārt uz arodbiedrību komiteju un pašu kolektīvu sirdsapziņas, jo galu galā tas liecina par mūsu prasmi saimniekot un izmantot valsts līdzekļus. Vai mēs rīkojamies racionāli? Nē, mēs nebūt neradām visas iespējas, lai tiešām, varētu mācīties.

Pēdējā laikā arī medicīnas darbinieku vidū radās saviļņojums un uztraukums, ko izraisīja presē publicētais nolikums par valodas zināšanu “A”, “B” un “C” līmeņiem un par kuru runāja arī biedrs Šteinbriks. Medicīnas darbiniekiem, vadoties pēc šī dokumenta jeb, precīzāk, pēc dokumenta projekta, būtu pārsvarā jāatbilst augstākajam līmenim, būtu perfekti jāzina gan latviešu, gan krievu valoda un jāprot operatīvi tulkot no vienas valodas uz otru. Principā es personiski piekrītu šādai nostādnei, taču manos kolēģos tas rada zināmu uztraukumu. Cēloņi man ir daļēji zināmi no vēstulēm. Es domāju, tās saņems un izstudēs arī ministrijā izveidotā komisija un noteiks tā cēloņus. Un pēc tam mēs tiksimies tieši kolektīvos, jo acīmredzot manus kolēģus uztrauc tas, ka būs stingrs eksāmens, ka būs zināmas grūtības un kāds nespēs nokārtot šo eksāmenu. Es gribu teikt, cienījamie deputāti, ka šādas pārbaudes pie mums notiek jau tagad, jo mums sen ir ieviesta atestācija pēc profesionālās piederības, teiksim, uz pirmo, otro un trešo kategoriju. Pagājušā gada nogalē un arī šogad, rīkojot šīs atestācijas, mēs varējām spriest par viena vai otra kolēģa valodas zināšanām. Jāteic, ka dažos gadījumos es pat biju stingri pārsteigts, ka kolēģi, par kuriem domāju, ka viņi nezina latviešu valodu, pēkšņi visai brīvi vai katrā gadījumā pilnīgi saprotami sāka runāt latviešu valodā. Tas manī vieš optimismu.

Taču ir jāmācās ne tikai darba kolektīvos vien. Mums jāvērš uzmanība uz to, lai jaunieši, kas nākotnē kļūs par dažādu medicīnas iestāžu speciālistiem, zinātu valodas. Tāpēc jau ar šo mācību gadu visās mūsu republikas medicīnas skolās un Rīgas Medicīnas institūtā izstrādātas un ieviestas 260 stundu ilgas latviešu valodas apguves obligātās programmas. Atkal var vaicāt - vai tas ir daudz vai maz? Viss ir atkarīgs no cilvēkiem un pasniedzējiem. Taču es domāju, ka šeit ir labākas kontroles iespējas un lielāka pārliecība, ka šīs 260 stundas tiks racionāli izmantotas, lai topošajiem mediķiem mācītu valodu. Bez tam pastāv iespēja apgūt valodu atsevišķu priekšmetu ietvaros, kad atsevišķas nodarbības studentiem var tikt novadītas latviešu valodā.

Mēs ņēmām vērā sabiedrības domas un ieteikumus par to, ka, lūk, Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes absolventi neprot sarunāties ar bērnu viņa dzimtajā valodā. Tas tiks ņemts vērā, un, sākot ar 3.kursu, divas plūsmas Pediatrijas fakultātē tiek likvidētas un studenti beigs mācības tikai vienā - valsts valodā. Tāpēc es domāju, ka šajā ziņā jautājums tiks atrisināts, jo mācību iestādēs pa kursiem tiks kārtoti arī valodas pārbaudījumi.

Varētu runāt arī par mācību līdzekļiem. Es domāju, ka šī problēma pašreiz pastāv visur. Arī biedrs Builis par to runāja. Zināmas grūtības ir saistītas ar to, ka bez mācību līdzekļiem, ko gatavo Tautas izglītības ministrija, mums ir vajadzīgi arī profesionālas ievirzes mācību līdzekļi un sarunvārdnīcas. Ar entuziasmu un valodnieku palīdzību medicīnas skolās šis jautājums ir daudzmaz atrisināts, bet diemžēl Medicīnas institūtam, kur profesionālajām zināšanām vajadzētu būt augstākā līmenī, šādu vārdnīcu nav. Taču pie tām strādā institūta pasniedzēji un valodnieki, un es domāju, ka šajā gadā, pat tā pirmajā pusē šāds mācību līdzeklis tiks sagatavots. Es negribu velti aizkavēt jūsu uzmanību un runāt par visām tām pašām grūtībām, par kurām jau runāja mani kolēģi - nav mašīnu, trūkst tā vai cita, taču es domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, tas ir ikdienas darba jautājums, kas mums būtu jārisina kopā ar Ministru Padomi, ar Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteju un kooperatīviem, kas pārstata krievu rakstāmmašīnām latviešu šriftu, tam ir jāatrod līdzekļi, un mēs to darām. Šajā virzienā ir tikai jāstrādā. Es skatos nākotnē diezgan optimistiski, es paļaujos uz mediķu iekšējo kultūru un viņu vēlēšanos saprasties ar jebkuru cilvēku. Galvenais ir panākt ārstniecisko efektu, un es domāju, ka pēc diviem gadiem mediķu lielum lielais vairākums varēs brīvi kontaktēties ar slimniekiem gan latviešu, gan krievu valodā.

 

Priekšsēdētājs. Vārds Latvijas PSR tirdzniecības ministram biedram Salputram. Vēl mums lūdzis vārdu Auseklis Lazdiņš, Latvijas PSR Valsts kurināmā un enerģētikas komitejas priekšsēdētājs, un tad arī debates beigsim.

 

R.Salputra (Daugavpils 103.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tirdzniecības ministrija, tās kolektīvs un, bez šaubām, arī visa 58 tūkstošus lielā tirdzniecības darbinieku saime, kas strādā Tirdzniecības ministrijas sistēmā, saprot, cik liela ir mūsu loma valsts valodas sekmīgā funkcionēšanā mūsu republikā. Es gribētu pat teikt, ka tā ir ļoti, ļoti nozīmīga, un tālab uz mums gulstas liela atbildība. Mēs cenšamies šos jautājumus risināt, lai tiktu apmierinātas tās republikas iedzīvotāju prasības, kādas šodien apkalpojošajai sfērai izvirza Valodu likums. Jāteic, ka savā laikā kopā ar Latvijas PSR Valsts darba un sociālo jautājumu komiteju mēs ļoti rūpīgi izstrādājām to amatu un profesiju sarakstu, kurās profesionālais pienākums ikdienas darbā prasa lietot gan latviešu, gan krievu valodu. Sastādījām pat īpašus sarakstus tiem amatiem un profesijām, kur vajadzētu pilnībā pārvaldīt abas šīs valodas. Un tādu cilvēku, kuriem jāpārvalda abas šīs valodas, ir 27 tūkstoši. To skaitā ir veikalu un ēdnīcu vadītāji, viņu vietnieki - vairāk nekā 4 tūkstoši dažādu speciālistu un 19 tūkstoši pārdevēju, kontrolieru, kasieru, oficiantu un citu profesiju pārstāvju. Kā redzat, viņu skaits ir diezgan liels. Pēc mūsu sarīkotās aptaujas varu pateikt, ka šobrīd mums faktiski ir apmēram 42 procenti jeb 11 tūkstoši cilvēku, kuri nav pietiekamā līmenī apguvuši valsts valodu. Tāpēc arī tiek veikts attiecīgs darbs, lai šo trūkumu likvidētu un iekļautos likumā noteiktajos termiņos. Jau no 1988.gada tika organizēti dažādu pakāpju valodas kursi, kurus 1988.gadā beidza nepilns tūkstotis darbinieku, bet 1989.gadā to skaits sasniedza jau 1900 cilvēku. Kopumā jāsaka, ka no tiem darbiniekiem, kuriem jāapgūst latviešu valoda, pašlaik mācās apmēram 45 procenti. Tātad lielai daļai vēl ir jāmācās. Visās mūsu mācību iestādēs, lai gan to nav daudz, krievu plūsmas grupās latviešu valoda ir obligāta, un es domāju, ka pamatos mācības noris sekmīgi. Mums palīdz arī vispārizglītojošās skolas. Un konkrēti es varu nosaukt Rīgas pilsētas 21.maiņas vidusskolu, kas sadarbojas ar mūsu republikānisko arodskolu. Jāteic, ka mēs domājam arī par jauno paaudzi. Mūsu sistēmas bērnudārzos jau otru gadu organizēta latviešu valodas mācīšana. Taču jāteic, ka ļoti lēni valodas apgūšana virzās uz priekšu Rīgas un Daugavpils tirdzniecības tīklos un arī Jūrmalā stāvoklis nav spožs. Te kopā ar attiecīgajām pārvaldēm mēs centīsimies šo darbu ievērojami uzlabot. Šajā sakarībā jāteic, ka līdztekus tai literatūrai, ko izdod valsts izdevniecībā, sadarbībā ar Latvijas Universitāti esam izstrādājuši tirdzniecības terminoloģijas vārdnīcu; tās pirmā daļa, kas aptver tirdzniecības ekonomiku, jau izstrādāta un nodota iespiešanai. Mēs ceram, ka dienas gaismu tā ieraudzīs šā gada pirmajā pusē. Bez šaubām, šobrīd mums nepietiekami organizēta valodas apguve tieši darbavietās, trūkst pasniedzēju, arī metodiskā materiāla, kas pašreiz atrodas iespiešanā. Jau 1989.gada martā mēs pasūtījām firmai “Melodija” attiecīgas kasetes, kas sekmētu valodas apgūšanu, taču līdz šim laikam neesam šīs kasetes saņēmuši. Ceram, ka šie jautājumi tuvākajā laikā tiks atrisināti.

Un vēl viens jautājums, par kura izpildi pēc valdības norādījuma ir atbildīga Tirdzniecības ministrija, - un, proti, tā ir apgāde ar rakstāmmašīnām. Līdz 1988.gadam iestādēm un organizācijām latviešu rakstāmmašīnu iegāde īpašas problēmas neradīja, jo nebija pieprasījuma, turpretī jau pagājušajā gadā šī problēma kļuva diezgan asa. Neesmu skaitījis, cik rakstāmmašīnu esam sagādājuši, taču gribu piebilst, ka no pagājušajā gadā iedalītajiem resursiem vairāk nekā 100 rakstāmmašīnu, kuras bijām pieprasījuši, nav izpirktas. Šajā gadā pēc tām pieprasījums ir ārkārtīgi liels, gan tirgus fondā, gan arī iegādē uz pārskaitījumu uzņēmumiem, organizācijām utt. Domāju, ka fondi bieži vien ir pārspīlēti, un pēc mūsu ekspertu vērtējuma tiem vajadzēja apmierināt pieprasījumu. Es gribu pateikt arī to, ka Ekonomikas ministrija mums ir apsolījusi 25 tūkstošus valūtas rubļu, lai varētu iegādāties arī importa rakstāmmašīnas. Taču šajā sakarībā gribas atgādināt, ka mūsu republikā, tajā skaitā arī Rīgā, ir diezgan daudz uzņēmumu, kas tagad pelna valūtu, un man šķiet, ka gan Rūpnieku asociācijai, gan citiem būtu jāatrod iespēja ieguldīt daļu viņu rīcībā esošo valūtas līdzekļu, lai risinātu arī šo nopietno jautājumu. Nevajadzētu cerēt, ka to izdarīs tikai Tirdzniecības ministrija, lai gan tai dots šāds valdības uzdevums. Par to jārūpējas arī pašiem.

Nobeigumā gribu teikt, ka tirdzniecības sistēmā, bez šaubām, ir ļoti daudz grūtību valodas apgūšanā, taču ar sabiedrības atbalstu un - es gribu īpaši uzsvērt - tieši ar pašu to cilvēku vēlmi, kuri šodien vēl nepārvalda valsts valodu, ar kolektīvu savstarpējo sadarbību un izpalīdzību šie jautājumi ir atrisināmi. Es varētu minēt virkni mūsu kolektīvu, kur šie jautājumi ir atrisināti. Taču mēs diemžēl vēl sastopamies arī ar nevēlēšanos apgūt latviešu valodu. Cerēsim, ka stāvoklis arī šajā ziņā uzlabosies. No Tirdzniecības ministrijas puses tiks darīts viss, lai šajā un citās jomās nodrošinātu mums uzticēto pienākumu izpildi.

 

Priekšsēdētājs. Vārds A.Lazdiņam, republikas Valsts kurināmā un enerģētikas komitejas priekšsēdētājam.

 

A.Lazdiņš. Cienījamie deputāti! Pagājušā gada sākumā mēs izskatījām jautājumu par valsts valodu. Jau 1988.gada otrajā pusē mūsu komitejas darbinieki sāka domāt, kā šo jautājumu labāk risināt, un toreiz vienā no sesijām arī es uzstājos ar saviem priekšlikumiem un stāstīju par programmu, ko mēs bijām iecerējuši. Ir pagājis mazliet vairāk nekā gads, tāpēc gribētu dažos vārdos jums pastāstīt, kā mums ir veicies. Es uzskatu, ka esam panākuši galveno - ir zudis baiļu sindroms, ka cilvēks nespēs iemācīties. Ko esam darījuši? Pasniedzēju, kā jūs paši zināt, pagājušā gada sākumā bija ļoti grūti atrast, arī mācību līdzekļu un palīglīdzekļu nebija pietiekamā daudzumā. Gan presē, gan televīzijā, gan no šīs tribīnes runātāji teica, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nevarot mācīties valodu. Es jau toreiz un arī tagad domāju, ka tās visas ir tikai runas un atrunāšanās, to cilvēku cenšanās izvairīties, kuri negrib paši mācīties vai mācīt citus. Mēs sameklējām attiecīgo literatūru un mācību līdzekļus, un, izmantojot kopējamās iekārtas, kuru mūsu republikā ir samērā daudz, visu nokopējām pietiekamā daudzumā. Komitejā izveidojām darba grupas. Tās vadīja kolēģi, kas prata latviešu valodu. Viens no viņiem bija Auseklis Lazdiņš, kas paņēma mācīt sešu cilvēku lielu grupu, kuri visvājāk zināja latviešu valodu. Strādājām divas trīs reizes nedēļā atkarībā no darba apstākļiem. Es gribu teikt, ka tūlīt kļuva redzams, kurš grib mācīties, kuram valoda padodas grūti un kurš valodas apguvē grib maksimāli strauji doties uz priekšu. Pagājušā gada rudenī tika izveidotas arī maksas grupas, kuras vadīja algoti profesionāli pasniedzēji. Pašlaik šīs pirmās grupas ir beigušas savu mācību darbu, vēl citas beigs. Par rezultātiem var spriest no eksāmeniem vai, pareizāk sakot, - no pārrunām, un mēs varam sacīt, ka esam ļoti apmierināti. Neviens mūsu cilvēks nav teicis, ka viņš negrib mācīties vai ka tas viņu pazemo, pat ja viņam jāmācās iesācēju grupā, bet viņa kolēģis mācās jau zinošāko grupā. Tagad pat tie darbinieki, kuri, nekā nezinādami, sāka no paša sākuma, jau vērtē sevi, ka ir apguvuši valodu 20-25 procentu apjomā no nepieciešamā līmeņa. Viņi spēj jau saprast sarunu valodu, lasīt tekstus. Mūsu ekonomiste Tamāra Bačurina, kad tikai pavisam minimāli zināja valodu, pašlaik apguvusi valodu 50 procentu apmērā. To pašu var teikt par Viktoru Baranovu. Mans palīgs Mihails Jeļizarovs ir krievs, viņš labi runā latviski, taču viņam bija ļoti grūti rakstīt dokumentus. Gada laikā viņš apguva gramatiku un tagad brīvi raksta latviešu valodā.

Kad es dzirdu runājam par grūtībām valodas apgūšanā, es to uztveru vai nu kā negribēšanu, vai vienkārši kā šīs prasības ignorēšanu. Es uzskatu, ka ikviens cilvēks ir spējīgs iemācīties valodu, ja vien viņš nav debils. Arī manā grupā bija viens otrs mazlietiņ slinkāks darbinieks. Es viņam sacīju: “Tagad paplašinās ar ārzemēm sakari. Šodien bez ārējiem sakariem un dažādiem kontaktiem vairs nevar iztikt. Mums ir nepieciešami speciālisti, kas beiguši menedžeru skolu, teiksim, Amerikas Savienotajās Valstīs - par naftas pārstrādi, bet Zviedrijā - par enerģētiku. Mēs jums dodam 6 līdz 8 mēnešus valodas apgūšanai, lai jūs varētu uz vienu gadu braukt uz ārvalstīm. Vai esat ar mieru?” Atbildes vietā viņi smaida. Tātad, ja cilvēks apzinās, ka viņš spēj iemācīties svešvalodu 6-8 mēnešos, lai sagatavotos šim braucienam, tad ir pilnīgi skaidrs, ka viņš spēj apgūt arī vietējo valodu. Te būtu jārunā par ko citu. Pastāv inerce. Pat daudzi latviešu tautības speciālisti pēc inerces dažādus dokumentus raksta krievu valodā. Tas ilgajos gados vienkārši kļuvis par paradumu. Rakstīt dokumentus krieviski ir vieglāk, jo, rakstot tos latviešu valodā, viņam ir jādomā. Un šajā ziņā es esmu ļoti daudz runājis ar saviem darbiniekiem, teicu, lai viņi sevi piespiež vairāk rakstīt latviski, lai palīdz to darīt arī saviem kolēģiem.

Pats galvenais - te ir vēlēšanās pirmām kārtām no vadītāja puses, jo vadītājam jārāda priekšzīme. Piemēram, mūsu sistēmā ir apvienība “Degviela”. Paklausieties, kā runā tās ģenerāldirektors, republikas Augstākās Padomes deputāts Jevgeņijs Djačkovs. Pēdējā laikā viņš spēris lielu soli uz priekšu latviešu valodas apgūšanā. Viņš gribēja iemācīties runāt latviski, un viņš runā. Arī apvienības “Kurināmais” ģenerāldirektors Venjamins Belovs to gribēja un arī panāca. Taču latviski runājošiem darbiniekiem gribu lūgt, lai viņi palīdz saviem kolēģiem pārvarēt biklumu un spert pirmos soļus valodas apguvē. Te nekā nevar darīt - diemžēl tāds slogs mums ir uzlikts, un pagaidām mums cita ceļa nav, kamēr visi iemācīsies valsts valodu. Un pēdējais, par ko gribēju runāt. Nolikumā ierosinātais dalījums “A”, “B” un “C” grupās ir pilnīgi normāls. Ja kādam tas šķiet superpazemojoši vai tamlīdzīgi, es vienkārši to uzskatu par psihozi, ko izplata zināma cilvēku daļa. Vai tad cilvēki tiešām ir tik naivi, ka nesaprot - valodas zināšanas pakāpes viņiem atvieglos ceļu uz tās apgūšanu un palīdzēs tikt pāri daudzām grūtībām. Es esmu pārliecināts, ka to saprot visi saprātīgi domājošie Latvijas iedzīvotāji - neatkarīgi no viņu tautības. Viņi saprot, ka latviešu valoda ir valsts valoda, ka mums ir uzdots organizēt tās apgūšanu un ka visiem kopā šo uzdevumu vajadzētu paveikt līdz 1992.gada 5.maijam, un tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Valodu likumā bija rakstīts arī par to, ka vajadzības gadījumā atļaut šo termiņu pagarināt tiem, kuri vēl nav spējuši valodu iemācīties. Vai tad kāds ir teicis, ka uzreiz pēc minētā termiņa beigšanās cilvēks tiks atlaists no darba?

Ministru Padomes ziņojumā ir pareizi sacīts, ka ir veikts liels darbs, bet arī turpmāk būs ne mazums darāmā. Un tomēr daudz kas ir atkarīgs no mums, vadītājiem, un no visiem mūsu darbiniekiem, ar kuriem kopā strādājam. Es domāju, ka darbs šajā virzienā ir veicināms. Manuprāt, pašlaik būtu jārunā par valodu apguves jautājumu vispār. Šodien nevar būt labs speciālists cilvēks, kurš nezina vēl kādu trešo vai ceturto valodu. Tāpēc mūsu komitejas darbinieki jau šobrīd saka: jā, latviešu valodu mēs turpināsim mācīties, taču palīdziet mums organizēt arī angļu valodas kursus. Mēs jau darbā sākam saskarties ar to, ka jāsāk meklēt tulka palīdzība, jo parādās speciālie termini, kuri daudziem jau sen aizmirsušies. Un arī šo ceļu mēs nedrīkstam aizmirst. Mums jādomā par valodām vispār.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Līdz ar to debates beidzam. Īsi rezumējot to, ko mums darīt ar lēmumu, es varētu piebilst sekojošo: acīmredzot šodien ir jāatzīst, ka mūsu Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts un tā darbinieki ir veikuši ļoti lielu darbu paša Valodu likuma izstrādāšanā, un arī tagad viņi turpina savu darbu, lai mēs varētu šo likumu reāli izpildīt. Tomēr šodien, manuprāt, mēs runājām par ko citu. Te vairākkārt tika akcentēts psiholoģiskais moments. Valodu līdztiesība praktiski ir tikko sākusies. Tā nav pat vēl sākusies, ir sperti tikai pirmie soļi valodu līdztiesībā. Ko tad īsti nozīmē valodu līdztiesība? Ļoti vienkārši - tas nozīmē, ka abas divas valodas var funkcionēt līdztiesīgi. Un tagad tiek sperti tikai pirmie soļi latviešu valodas līdztiesībā ar krievu valodu. Tas mums ir skaidri jāsaprot, neraugoties uz visiem pieņemtajiem likumiem un vēl citām lietām.

Tagad par psiholoģisko momentu. Tas mums ir noteikti jāņem vērā. Mēs nevarēsim virzīties uz priekšu, ja šo momentu neņemsim vērā, gan pieņemot pašu Valodu likumu, gan izstrādājot dažādus tā vērtējuma kritērijus. Varbūt atcerēsimies tādu epizodi: ja skolā ar latviešu mācībvalodu kādu mēnesi nebija krievu valodas skolotāja, tas jau bija ārkārtējs notikums. Vismaz es atceros, ka to tā vērtēja Centrālkomitejas birojs un rajona partijas komitejas birojs, divreiz gadā izskatot jautājumu par krievu valodas mācīšanu latviešu skolās. Un tas bija ļoti labi. Taču mēs toreiz nedomājām par to, ka latviešu valodas mācīšanai krievu skolās netiek izvirzītas tādas pašas prasības un līdz ar to diskriminējam cilvēkus. Tagad ir redzami rezultāti, un tāpēc jārunā par psiholoģisko momentu. Kad es uzdodu jautājumu, vai mūsu Valodu likums ir diskriminējošs, krievu tautības cilvēki atbild, ka tas nav diskriminējošs. Taču atcerēsimies: senāk valdīja uzskats, ka nav liela nelaime, ja kādu mēnesi skolā ar krievu mācībvalodu nav latviešu valodas skolotāja, un arī ministrs Builis teica, ka jaunākajām klasēm nav jaunas latviešu valodas mācību grāmatas, turpretī pašlaik cilvēki saņem ziņu, ka būs jākārto eksāmeni un vēl jādara tas un tas, tāpēc viņiem, protams, veidojas psiholoģiskais diskomforts, un šis apstāklis ir jāņem vērā. Visiem, kas saistīti ar mūsu normatīvajiem aktiem, kurus pieņems Ministru Padome, acīmredzot ir jāņem vērā sabiedrības viedoklis. Taču paralēli jādomā arī par psiholoģisko klimatu, ko rada tāds necils gadījums, ka skolā mēnesi nav skolotāja un nav mācību grāmatas, no kā varētu mācīties.

Daži vārdi arī par Rīgas miličiem. Ministrs Šteinbriks, raksturodams situāciju iekšlietu orgānos, nepateica, ka Rīgas miliči prasīja arī ko citu (es gan īsti nezinu, mītiņā vai kādā sapulcē). Demokrātiskās rīcības formas pašreiz ir ieviestas visur: gan armijā, gan milicijā un arī citur. Milicijas darbinieki nenoliedz, ka latviešu valoda ir jāzina, viņi paši ir ieinteresēti to apgūt, taču viņi lūdza, lai mācības tomēr mēģina organizēt darba laikā. Es nezinu, kādu vērtējumu šajā gadījumā dot vadībai - varbūt šis darbs tiek organizēts un pat labi organizēts un varbūt tik tiešām, ja tas ir profesionāli nepieciešams, jāpalīdz organizēt mācības darba laikā.

Un nu varbūt daži vārdi par to, cik lielā mērā viens vai otrs zina valodu. Arī ministrs Platkājis savā ziņojumā pieminēja valodas vidi. Nav jau nekāds brīnums, ka Latgales ciemā šī valodas vide ir, un visi, kas tur dzīvo - gan krievi, gan baltkrievi, gan latvieši -, zina visas trīs valodas. Jo viņiem ir tam piemērota valodas vide. Turpretī Rīgā var iznākt tā, ka veselā mikrorajonā un arī kolektīvā, kurā cilvēki strādā, šīs valodas vides nav. Un jāņem vērā tas, ka tieši šeit visa mūsu darbošanās ir divreiz vairāk vajadzīga. Un tāpēc, ja jūs gadījumā atbalstītu lēmuma projektu, mēs pieņemtu zināšanai šo informāciju un pieprasītu Ministru Padomei turpināt darbu valdības programmas praktiskajā īstenošanā, lai nodrošinātu valsts valodas mācīšanu. Tomēr vai jums neliekas, ka mēs varētu vienkārši mutiski, jo tā rakstīt tagad nav pieņemts, šim lēmumam klāt varētu pievienot - es vēlreiz saku - mutiski, - arī atzinīgu vērtējumu par Kurināmā un enerģētikas komitejas paveikto darbu latviešu valodas apguvē, par kuru šeit informēja Auseklis Lazdiņš. Un vai jūs atceraties, ka viņš kā vadītājs jau pirms pusgada, kad likums tikko bija pieņemts, par to ieinteresēti runāja, un tāpēc šodien viņam ir par ko ziņot. Ja mēs visi tā rīkosimies, tad es domāju, ka stresa sakarā ar Valodas likuma prasībām nebūs un arī citādā ziņā būs labāka psiholoģiskā vide.

Un pēdējais. Arī mēs paši ļoti slikti runājam latviski. Pēc katras manis vadītās sēdes es saskatu avīzēs tās kļūdas, kuras mēs visi pieļaujam savā runā un kuras valodnieki analizē. Un brīžam iznāk tā: jo mēs vairāk cenšamies, jo sliktāk runājam, jo ir jāpārvar zināma psiholoģiska barjera. Tāpēc es domāju, ka ir ļoti labi, ka prese runā par šīm kļūdām, tās ir jāņem vērā un visiem jāmācās valoda. Un nekādā gadījumā, manuprāt, nevajadzētu runāt par to, ka tas valodu zināšanu līmenis, kas ir sasniegts skolā, jau būtu pietiekams, to nekādā ziņā nedrīkst pazemināt, gluži otrādi - tas ir jāpaaugstina. Tas pats attiecas arī uz svešvalodām, par to mums nevajadzētu pat runāt.

Vai jums ir kādi citi priekšlikumi par mūsu projektu? Ja nav, tad varbūt mēs varam to nobalsot. Lūdzu, kuri ir par? Paldies. Lielais vairākums. Kuri ir pret? Un atturas? Nav. Tātad lēmums kopumā ir pieņemts vienbalsīgi. Būtu labi, ja mēs visi arī tikpat aktīvi darbotos šī lēmuma izpildē.

Nākamais mūsu darba kārtības jautājums ir par dažu Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas tiesnešu ievēlēšanu. Par to ziņos tieslietu ministrs Skudra.

 

V.Skudra. Pirms atļaujos jums, cienījamie deputāti, stādīt priekšā tautas tiesnešu kandidātus, gribu informēt, ka visas kandidatūras tika apspriestas Augstākās Padomes Likumdošanas ierosinājumu komisijā, kura iebildumus pret kandidātiem nav izteikusi. Tāpēc sakarā ar to, ka Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesā ir vakantas divas tautas tiesnešu štata vienības un pamatojoties uz republikas Konstitūcijas 152.pantu, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa rekomendē ievēlēt par minētās tautas tiesas tautas tiesnešiem sekojošas personas: Alfu Baumani, kurš ir nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu un kuru mūsu republikas tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģija rekomendē ievēlēšanai par tautas tiesnesi. Alfs Baumanis strādā Iekšlietu ministrijas sistēmā kopš 1982.gada, par Iekšlietu ministrijas kadru daļas inspektoru no 1988.gada novembra.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi ir jautājumi ministram un biedram Baumanim? Nav.

Tad, biedri, lūdzu, balsosim. Kuri ir par, paceliet balsošanas kartītes. Paldies. Kuri pret? Atturas? Nav. Mēs jūs, biedri Baumani, ievēlam vienbalsīgi un vēlam sekmes jūsu darbā!

 

V.Skudra. Ingrīda Labucka ir nokārtojusi kvalifikācijas eksāmenu, un mūsu republikas tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģija rekomendē viņu ievēlēšanai par tautas tiesnesi. Pēc universitātes Juridiskās fakultātes beigšanas 1986.gadā viņa strādā Rīgas pilsētas Kirova rajona izpildkomitejas Iekšlietu daļā par izmeklētāju.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, uzdodiet jautājumus ministram un biedrei Labuckai. Nav? Tad, lūdzu, balsosim. Kuri par? Paldies. Pret? Un atturas? Ministram Šteinbrikam atturoties, mēs jūs, biedre Labucka, ievēlam par tiesnesi un vēlam sekmes jūsu darbā.

 

V.Skudra. Sakarā ar to, ka no 1989.gada 28.decembra Jūrmalas pilsētas tautas tiesā ir vakanta tautas tiesneša štata vienība un pamatojoties uz Konstitūcijas 152.pantu, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa rekomendē ievēlēt par minētās tautas tiesas tautas tiesnesi Aigaru Štokenbergu, kurš ir nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu, un Latvijas PSR tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģija rekomendē viņu ievēlēt par tautas tiesnesi. Aivars Štokenbergs pēc universitātes Juridiskās fakultātes beigšanas 1986.gadā divus gadus nostrādājis Rīgas rajona prokuratūrā par izmeklētāju, bet no 1988.gada maija strādā agrofirmā “Tērvete” par priekšsēdētāja palīgu.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, kādi ir jautājumi ministram un biedram Štokenbergam? Nav. Lūdzu balsot. Kuri par? Paldies. Pret? Un atturas? Nav.

Biedri Štokenberg, mēs vienbalsīgi jūs ievēlam par tautas tiesnesi un vēlam jums labas sekmes darbā.

 

V.Skudra. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Zemrībo. Jums ir palicis vēl neizskatīts jautājums “Par Latvijas PSR Tiesu iekārtas likuma 11.panta papildināšanu”? Jā?

 

G.Zemrībo (no zāles). Man teica, ka to izskatīs rīt.

 

Priekšsēdētājs. Centīsimies šodien izskatīt maksimāli daudz, lai rīt mums par tieslietām vairāk nevajadzētu runāt. Kamēr priekšsēdētājs gatavojas, sniegšu nelielu informāciju. Tātad pulksten 17.00 mums būs starpbrīdis. Pirms starpbrīža mēs acīmredzot parunāsim par nākamajiem dienas kārtības punktiem, jo mums ir Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja un deputātu grupas iesniegums. Aktīvi ir darbojusies Augstākās Padomes Prezidija komisija; šīs komisijas atzinumus un materiālus mēs pašlaik pavairojam un pulksten 17.00 jūs tos saņemsiet. Es ceru, ka apmēram pulksten 18.00 (ja mēs iekļausimies dienas kārtībā) Prezidijs lūgs iekļaut šo jautājumu dienas kārtībā, tad mēs to sāksim izskatīt jau šodien.

Lūdzu, biedri Zemrībo!

 

G.Zemrībo.Godājamais biedri priekšsēdētāj, godājamie biedri deputāti! Šīs sesijas pirmajā dienā, kā jūs droši vien atceraties, es uzstājos šajā tribīnē un lūdzu iekļaut sesijas darba kārtībā jautājumu par Latvijas PSR tiesu iekārtu likuma 11.panta papildināšanu ar otro daļu. Tā projekts ir izplatīts un atrodas jūsu rīcībā. Es vēlreiz varu atkārtot to domu un jēgu, kuru mēs lūdzam ierakstīt likumā, ka tiesnesis, tiesneša amats nav savienojams ar atrašanos kādā politiskā partijā vai sabiedriski politiskā organizācijā. Tagad es gribētu savam teiktajam dot dziļāku pamatojumu, kāpēc Augstākās tiesas plēnums, kas pieņēmis šādu lēmumu, izmantojot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir izvirzījis šādu priekšlikumu un kāpēc mēs uzskatām, ka šāds likuma papildinājums ir nepieciešams.

Pirmām kārtām es gribētu teikt, ka šodien, kad mēs aktīvi esam sākuši veidot tiesisku valsti, kā viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir sadalīt šīs trīs varas jeb praktiski realizēt tā saucamo varas dalīšanu. Proti, mēs veidojam mūsu likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu, kas cita citai nav pakļautas. Jūs varbūt pirms divām dienām klausījāties debates PSRS Augstākās Padomes sesijā, kurā uzstājās akadēmiķis Vladimirs Kudrjavcevs jautājumā par prezidenta institūtu Padomju Savienībā. Viņam tika uzdots jautājums, vai šis prezidenta institūts nav pretrunā ar visiem zināmo tēzi un lozungu: “Visu varu padomēm!” Un viņš atbildēja, ka tas tā nav, lai gan šī tēze nav absolutizējama: jo “Visu varu padomēm!” nenozīmē, ka izpildvarai nav varas un ka tiesu varai nav patstāvīgas varas, jo lozungs “Visu varu padomēm!” nenozīmē, ka šī vara ir tikai padomju orgāniem. Tā netiek attiecināta uz visiem varas iespējamajiem veidiem. Lai tiešām realizētu šo trešās varas nodrošinājumu, viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir tas, ka tiesnesim ir jābūt patstāvīgam, tiesnesim ir jābūt neatkarīgam un tiesnesim ir jāpakļaujas vienīgi likumam.

Var rasties nesapratne - kādēļ mēs agrāk neizvirzījām šo jautājumu? Agrāk neizvirzījām tādēļ, ka agrāk mums bija vienpartijas sistēma un līdz ar to šī problēma nebija aktuāla. Tas, ka mēs šobrīd dzīvojam daudzpartiju sistēmas apstākļos, nevienam vairs šaubas nerada. Par to liecina arī nesenās izmaiņas mūsu Konstitūcijā, kur mēs, grozot tās 6., 7.un 49.pantu, attiecīgi fiksējam, ka mums ir dažādas politiskas partijas un sabiedriski politiskas organizācijas, kurām ir patstāvīgas tiesības. Tātad vienas partijas monopola mums šobrīd vairs nav. Līdzīgu pozīciju, kā jūs zināt, var atrast arī PSKP Centrālās Komitejas platformā, kura tika pieņemta pēdējā PSKP plēnumā. Agrāk mēs nerunājām par to, ka mums varētu būt daudzpartiju sistēma. Līdz ar to šodienas realitāte prasa, ka tiesnesis acīmredzot nedrīkst būt saistīts ar politiskajām cīņām, it sevišķi ņemot vērā to, kā mēs veidojam tiesas, un es, piemēram, stādos priekšā, kā pēc diviem mēnešiem mums tiks ievēlēta Augstākā tiesa. Es diemžēl bez liela entuziasma varu jums teikt, ka esmu iekļauts vienā tādā komisijā, kura patlaban nodarbojas ar to problēmu izšķiršanu, kas radušās Rīgas pilsētas padomē, un arī vēl šodien, sesijas laikā, mēs atkal nodarbojamies ar šo jautājumu. Viens no deputātiem, kurš pārstāv 59 cilvēku lielu grupu, izteica it kā pārmetumu jaunievēlētajam padomes priekšsēdētājam biedram Teikmanim, ka, lūk, jūs tagad esat padomes priekšsēdētājs, tātad jūs vairs nevarat piederēt ne pie vienas politiskās partijas. Priekšsēdētājs Teikmanis tam arī piekrita un teica, ka viņš ir no savas partijas izstājies. Ja jau runa ir par to, ka pilsētas padomes priekšsēdētājs nevar piederēt pie noteiktas partijas (es par to, starp citu, šaubos), tad es domāju, ka tur, kur ir runa par tiesnesi, kam jālemj strīdi, kuri var rasties starp dažādu partiju pārstāvjiem, viņam ir jāprot stāvēt pāri šiem strīdiem un vienīgais viņa darbības kritērijs drīkst būt likums.

Tāpat var rasties jautājums: kāpēc mēs izvirzām šo problēmu tieši šodien, kāpēc mēs nevaram gaidīt ilgāk? Es šeit esmu dzirdējis vairākus tādus ieteikumus, ka šobrīd šī prasība ir pāragra. Kad būs likums par partijām, un tad arī šo problēmu vajadzētu risināt vienlaicīgi ar pārējiem tiesību aizsargāšanas orgāniem. Mēs nevaram gaidīt viena apstākļa dēļ. Šodien jūs pagarinājāt mūsu pilnvaras un jūs zināt, ka, ilgākais, pēc pāris mēnešiem mums būs jaunas Augstākās tiesas vēlēšanas. Un ja, veidojot Augstāko tiesu, mēs sāksim vadīties no dažādu partiju, dažādu frakciju apsvērumiem, tad es šaubos, vai varēsim nodrošināt pienācīgi augsta līmeņa Augstākās tiesas izveidošanu. Manā izpratnē gan Augstākās tiesas, gan tiesneša vienīgais kritērijs ir viņa darba kvalitāte, tas, cik viņš ir kvalificēts jurists, un citu apsvērumu šeit nedrīkstētu būt. Nevar pārvērst tiesu orgānus par kaujas lauku, cīņām starp dažādām frakcijām un dažādiem politiskiem grupējumiem. Manuprāt, arī no šī viedokļa tiesa ir jāpaceļ pāri šīm politiskajām cīņām, pāri šiem politiskajiem apsvērumiem. Un tāpēc es gribētu teikt, ka mans priekšlikums nav vērsts ne pret vienu politisko partiju, ne pret vienu sabiedriski politisko organizāciju. Mēs nevēršamies ne pret vienu, tomēr mēs gribam likumā paredzēt šādu iespēju, ka tiesnesis nav saistīts ar politiskām cīņām, līdz ar to viņš nebūs pakļauts arī nevienas partijas disciplīnai. Es ļoti labi stādos priekšā, kā tas šodien notiek, teiksim, vēlēšanās. Tautas fronte publicē avīzē savus deputātus un lūdz vēlētājus viņus atbalstīt. Turpretī “Rīgas Balss” publicē, teiksim, partijas pilsētas komitejas un interfrontes kopīgo kandidātu sarakstu un arī lūdz savus piekritējus atbalstīt šos kandidātus. Līdzīga situācija būs arī ar tiesnešiem. Attiecīgie tiesneši no tā vai cita politiska grupējuma par saviem kandidātiem nodos balsi, taču par šo atbalstu tiesnesim attiecīgā brīdī tas vai cits politiskais grupējums var pieprasīt arī sev vēlamu atbalstu. Es domāju, ka šāda iespēja ir pilnīgi jāizslēdz, jo pretējā gadījumā nākamajās vēlēšanās tiesnesis tādu atbalstu var arī nesaņemt. Tāpēc tiesnesim ir jāstāv pāri visiem šādiem iespējamiem iespaidiem, kas varētu nākt no jebkuras sabiedriski politiskas organizācijas. Šodien es te jūsu rokās pirmo reizi ieraudzīju kādu Augstākajai Padomei adresētu deputātu grupas iesniegumu. Es ar to iepazinos un tāpēc gribu vismaz izteikt savu viedokli par šo iesniegumu un pamatot, kāpēc es nevaru piekrist tam, kas ir izteikts šajā priekšlikumā. Pirmām kārtām, šeit runa ir par to, ka lietas izskata ne tikai tiesneši, bet arī piesēdētāji, un līdz ar to rodas jautājums, vai tādā gadījumā šo principu nevajadzētu attiecināt arī uz piesēdētājiem. Pēc manas pārliecības - ne, jo piesēdētāju mēs ne velti saucam par tautas piesēdētāju, viņš ir tautas pārstāvis. Piesēdētāji visplašākajā mērā pārstāv visu attiecīgās teritoriālās vienības iedzīvotāju spektru neatkarīgi no tā, pie kādas tautības viņš pieder un, protams, arī neatkarīgi no tā, kādi ir viņa politiskie uzskati un tā tālāk. Tādēļ šis piesēdētājs pārstāv visus zināmās teritorijas iedzīvotājus, tāpat kā, piemēram, ārzemēs, arī zvērinātie ir pieaicināti pie darba neatkarīgi no tā, pie kādas partijas viņi pieder vai kāda ir viņu pārliecība. Viņš var būt kristīgais, viņš var būt ateists un tā tālāk, un tam visam nav nozīmes, jo viņš pārstāv tautu.

Tālāk ir teikts, ka šis jautājums līdzīgā mērā ir attiecināms arī uz citiem tiesību aizstāvēšanas orgānu pārstāvjiem, tas pirmām kārtām varētu attiekties uz tiesnešiem, prokuroriem, milicijas darbiniekiem. Uz advokātiem vispār šis jautājums nevar attiekties, jo advokāts, pēc manas pārliecības, var aktīvi piedalīties politiskajā cīņā - tāpēc ka viņš tiesā vienmēr pārstāv tikai vienu pusi, turpretī tiesnesis izšķir strīdu starp divām pusēm, un tādējādi viņam ir jāstāv pāri šim strīdam. Vēl es piekrītu tam, ka šī problēma tikpat labi var rasties, teiksim, Iekšlietu ministrijā, Prokuratūrā vai Drošības komitejā, taču es domāju, ka minēto organizāciju darbinieki paši izlems šo jautājumu. Es, piemēram, iepazinos ar iesniegumiem, kurus Augstākās Padomes komisijai bija adresējusi Drošības komiteja un Iekšlietu ministrija. Drošības komiteja uzskata, ka šis jautājums tiek risināts pāragri, turpretī Iekšlietu ministrija domāja, ka Augstākās tiesas priekšlikums ir pareizs. Tā savos ierosinājumos gājusi vēl tālāk un lūdz izdarīt attiecīgu grozījumu arī mūsu republikas Konstitūcijā. Taču domāju, ka attiecībā uz minētajām organizācijām šis jautājums šobrīd nav tik aktuāls kā mums, tāpēc ka mums priekšā stāv gan Augstākās tiesas, gan arī tautas tiesnešu vēlēšanas. Un, cik man zināms, no nesen Tieslietu ministrijā notikušās gada kolēģijas, kurā piedalījās arī visu republikas tautas tiesu piesēdētāji un tautas tiesneši, tad lielum lielais viņu skaits ir tādās pašās domās, kādas izteiktas Augstākās tiesas lēmumā.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Šajā iebildumā ir norādīts, ka mūsu priekšlikums esot pretrunā ar Konstitūcijas 49.pantu. Es domāju, ka šī iesnieguma autori ir nonākuši pretrunā paši ar sevi, jo, no vienas puses, viņi uzskata, ka šis jautājums vispār būtu risināms pozitīvi, bet tikai pēc tam, kad tiks pieņemts likums par partijām, tātad kategoriska noraidījuma šeit nav. Attiecībā uz 49.pantu mums pārmet, ka mēs liedzam tiesnešiem iespēju piedalīties politiskajā cīņā. Jā, pieņemot šādu likumu, tiesnešiem šīs iespējas būs liegtas, taču tiesneša statuss ir savdabīgs, īpatnējs. Jūs tikko pieņēmāt grozījumu republikas Konstitūcijā, jūs devāt tiesnešiem tādas privilēģijas, kādas nav nevienam citam valsts iestādes darbiniekam. Speciāli noteikumi nodrošina tiesnešu neatkarību un patstāvību attiecībā uz arestu, uz kratīšanu un attiecībā uz viņu saukšanu pie kriminālatbildības. Un tai pašā laikā tiesnesim ir arī savi ierobežojumi. Mūsu Konstitūcijā šodien, kā jūs zināt, pastāv ierobežojums, ka nākamajā Augstākās Padomes sastāvā nevarēs būt neviens republikas Augstākās tiesas loceklis, neviens republikas tautas tiesnesis. Tas acīmredzot ir pareizi. Ja cilvēks grib strādāt par tiesnesi, viņam jāapzinās, ka viņam būs zināmas privilēģijas un arī zināmi tiesību ierobežojumi. Un tāpēc es vēlreiz pasvītroju, ka šie ierobežojumi nevēršas ne pret kādu partiju. Starp citu, jāteic, ka līdzīgā veidā šie jautājumi tiek risināti arī daudzās citās zemēs. Un vienīgā atšķirība ir tā, ka daudzās zemēs tiesneši tāpēc arī tiek nevis ievēlēti, bet iecelti, lai viņi netiktu iesaistīti vēlēšanu cīņā. Un vēl jāpiebilst, ka šī problēma nav republikas Augstākās tiesas izgudrojums, tā ir aktuāla arī Maskavā, šis jautājums tiek cilāts Tieslietu ministrijā, par šo jautājumu spriež citu republiku tiesneši, un pavisam nesen mūsu kaimiņu republikā Lietuvā pieņemts jauns likums par tiesu iekārtu, kurā tieši šāda tēze ir iekļauta likumā.

 

Priekšsēdētājs. Vai jautājumi ir? Nav? Paldies. Kas ir pieteikušies debatēs? Arī jūs, biedri Skudra, esat pieteicies. Bet jūs jau runājāt. Vispirms dosim vārdu tiem, kuri šodien nav izteikušies. Vārds Valsts arbitrāžas galvenajam arbitram biedram Narkevičam.

 

G.Narkevičs. Minētais princips attiecas ne tikai uz tiesnešiem, bet arī uz valsts arbitriem. Kā mēs zinām, pagājušajā gadā mēs spērām pirmo nelielo solīti tiesiskas valsts virzienā, tas ir, noteicām, ka tiesneši un arbitri nevar būt deputāti tai teritorijā, kur viņi strādā. Pašreiz Augstākā tiesa ar savu spriedumu sper otru pussolīti tai pašā tiesiskas valsts virzienā. Tas ir, tiesneši drīkst pakļauties tikai likumam un savai sirdsapziņai. Sirdsapziņas - un tieši šis sirdsapziņas - kritērijs būs galvenais mūsu kadru izvēles princips. Šis pats Augstākās tiesas plēnuma ierosinātais princips, ka valsts arbitri nevar būt nekādu politisku partiju biedri, jo viņi drīkst pakļauties ne savas partijas disciplīnai, bet tikai likumam un savai sirdsapziņai, tiks ietverts jaunajā likumprojektā par Latvijas PSR Valsts arbitrāžu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

 

A.Bērziņš (Rīgas 1.vēlēšanu apgabals).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Pamatos piekrītot tam, ko teica deputāts Zemrībo, es tomēr gribētu izteikt mazliet citādu viedokli šajā jautājumā. Būdams nevis jurists, bet mediķis, bieži esmu sastapies ar līdzīgu jautājuma nostādni, vai ārsts drīkst piederēt pie politiskās partijas. Šobrīd mūsu sabiedrība ir ļoti politizējusies un jautājums ir tāds: vai ārsts, kurš pieder pie vienas partijas, labi ārstēs slimnieku, kurš pieder pie otras partijas. Jā, nu šeit tāda zināma jautrība zālē. Taču jautājums tiek ļoti vienkārši izšķirts. Mēs, ārsti, beidzot Medicīnas institūtu, dodam tā saucamo zvērestu, agrāk to sauca par Hipokrāta zvērestu, tagad tas ir padomju ārsta zvērests. Un šis zvērests, lūk, mūsu profesionālo pienākumu pildīšanu nostāda virs jebkurām politiskām kaislībām. Tātad ārsts gadījumā drīkst būt jebkuras politiskas partijas biedrs un tajā pašā laikā šis zvērests, ko viņš ir pirms diploma saņemšanas devis, nostāda viņu savu profesionālo pienākumu pildīšanā ārpus jebkurām politiskajām kaislībām. Es saprotu, ka šis jautājums varētu būt aktuāls tad, kad vēl bija spēkā mūsu Konstitūcijā 6.pants, kurš komunistisko partiju nostādīja it kā īpašā, privileģētā stāvoklī. Tad partijas lēmumi, ņemot vērā partijas disciplīnu un Konstitūcijā noteikto partijas vadošo lomu, bija svarīgāki par pastāvošo likumdošanu. Šobrīd šis pants ir likvidēts, un mēs paši nesen pieņēmām likumu, kurš noteica, ka visas partijas darbojas Konstitūcijas un likumdošanas noteiktajos ietvaros. Šajos apstākļos nevar izveidoties situācija, ka kāda partija pieņemtu likumu vai lēmumu, kurš nebūtu saskaņots ar mūsu likumdošanu un pastāvošo Konstitūciju. Tātad, manuprāt, tiesnesis pašlaik nevar nonākt tādā situācijā, ka viņam, sastāvot kādā partijā, būtu jārīkojas saskaņā ar šīs partijas principiem pretēji pastāvošajai likumdošanai. Līdz ar to šis jautājums šobrīd nevarētu izvirzīties. Jo agrāk partijas disciplīna nozīmēja to, ka partija nolēma, bet mums tas bija jāpilda. Šobrīd partija drīkst nolemt tikai to, kas ir saskaņā ar likumdošanu un Konstitūciju. Mēs tikko kā apspriedām tiesneša zvērestu. Tiesnesis, stājoties amatā, dod zvērestu, ka viņš savus profesionālos pienākumus pildīs, kā šeit mēs nolēmām, pēc labākās sirdsapziņas, tātad viņš neņems vērā tās politiskās kaislības, kas šobrīd virmo mūsu sabiedrībā.

Mēs, protams, varam nolemt, ka tiesneši, lūk, nedrīkst oficiāli sastāvēt nevienā partijā. Taču mēs nevaram nevienam cilvēkam, arī tiesnesim, aizliegt simpatizēt kādai no partijām. Un šis cilvēks varbūt oficiāli nesastāvēs nevienā partijā, taču kādai no tām viņš simpatizēs. Šobrīd, piemēram, ļoti plaši tautā atbalsta Tautas fronti. Kaut gan nebūt visi tie, kas tai simpatizē, ir oficiāli tās biedri. Un simpatizēt vienai vai otrai kustībai mēs ne ar vienu likumu aizliegt nevarēsim. Tāpēc es uzskatu, ka šāda labojuma pieņemšana nav lietderīga, jo nebūs vēlamā efekta. Es uzskatu, ka svarīgākais ir pieņemt tiesneša zvērestu, kurš tad arī noteiktu to, ka tautas tiesnesis savā profesionālajā darbībā vienmēr vadīsies no tiesiskuma, Konstitūcijas un likumības viedokļa.

 

Priekšsēdētājs. Vārds tieslietu ministram Viktoram Skudram.

 

V.Skudra. Cienījamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Es atvainojos, ka šodien bieži izmantoju šo tribīni, tāpēc runāšu ļoti īsi. Ļoti patīkami, ka arī citu profesiju pārstāvji izsaka savu viedokli par šo ļoti svarīgo jautājumu. Tāpēc es sākšu ar to, ka atbildēšu uz deputāta Bērziņa nupat izvirzīto jautājumu. Cienījamie deputāti, es gribu pievērst jūsu uzmanību, lūk, šādam aspektam. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz noteiktu pārliecību, un to viņam neviens nedrīkst liegt. Domājams, ka arī tiesnesim, kurš ir partijā vai izstājies no tās, ir savi politiskie uzskati. Taču tiesnesim, kā pareizi teica deputāts Bērziņš, laikam galvenais ir likums un viņa profesionālisms. Taču šai problēmai ir arī otra puse. Un šī otra puse ir pilsonis, kura intereses tiesā aizstāv tiesnesis. Mēs uzskatām, ka ir ļoti svarīgi, lai pilsonis, ierodoties tiesā, zinātu, ka neviens tiesnesis, arī tas tiesnesis, kas izskatīs viņa lietu, nesastāv nekādā partijā. Tātad šoreiz mēs runājam nevis par tiesnešiem un tiesnešu politisko pārliecību, par viņu idejām, bet gan par pilsoņu tiesību aizsardzību. Pilsonim jābūt pārliecinātam, ka viņa lieta tiks izskatīta neatkarīgi no viena cilvēka - un konkrētajā gadījumā no tiesneša - politiskās pārliecības. Un tāpēc, izlemjot šo jautājumu, jāatceras arī tāds aspekts, šī, manuprāt, ļoti svarīgā nianse. Augstākās tiesas priekšsēdētājs deputāts Zemrībo jau teica, ka 27.februārī notika paplašināta Tieslietu ministrijas kolēģijas sēde, kurā piedalījās republikas Tautas tiesu priekšsēdētāji. Un man jāteic, ka pagājušajā sesijas sēdē tika izteikts viedoklis, ka šis konkrētais jautājums ir izvirzījies negaidīti, ka ir jāapsver, jāpārdomā un jāapspriež tiesnešu, praktisko darbinieku vidū un tad jāizlemj. Man ir vesela mape ar daudzu tiesu darbinieku priekšlikumiem, kuros viņi atbalsta Augstākās tiesas plēnuma lēmumu, un tiesu priekšsēdētāji, sanākot 27.februārī kolēģijā, vienbalsīgi izteica šo pašu viedokli arī kolēģijas sēdē. Tāpēc es uzskatu, ka arī tautas tiesnešu viedoklis jums ir zināms - viņi piekrīt šādam jautājuma risinājumam. Cienījamie deputāti, es lūdzu jūs balsot par šo likumu.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir runātgribētāji? Man būtu jūs īsi jāiepazīstina ar vēstulēs izteiktiem atzinumiem. Lauksaimnieku savienība piekrīt priekšlikumam tādā redakcijā: “Tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie politiskajām partijām vai sabiedriski politiskajām organizācijām. Alberts Kauls.” Latvijas Zaļās partijas pagaidu koordinācijas padome arī piekrīt viedoklim, ka piederība pie partijām var apgrūtināt tiesnešu pienākumu pildīšanu, taču vienlaikus uzsver, ka piederība pie sabiedriski politiskajām organizācijām, kas nav partijas, vērtējama tikai kā pilsoniskās nostājas publiska deklarēšana. Tāpēc piedāvā formulējumu, kur nebūtu vārdi: vai sabiedriski politiskā organizācija. Tautas fronte arī to atbalsta, bet bažas izraisa vienīgi tas, ka tiesneši joprojām varēs darboties organizācijās, kuras sevi pasludinājušas par sabiedriskām, bet faktiski ir sabiedriski politiskas, piemēram, Latvijas Lauksaimnieku savienība, Interfronte līdz otrajam kongresam un līdzīgas. Likumdošanā nav kritēriju, kas ļautu norobežot sabiedriskās un sabiedriski politiskās organizācijas. Tālab būtu nepieciešams noteikt, ka minētais likuma pants tā jaunajā redakcijā stātos spēkā pēc tam, kad būs pieņemts likums par sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas birojs arī atbalsta, bet uzskata, ka šis jautājums būtu izskatāms kopā ar likumu par partijām un sabiedriski politiskajām organizācijām. Biedrs Zemrībo ziņoja, ka ministram Bruno Šteinbrikam pozitīva attieksme. Biedrs Zukulis savu attieksmi izteicis rakstiski. Es to nolasīšu, jo šeit ir dziļa jēga ietverta: “Latvijas PSR Valsts drošības komiteja uzskata, ka jautājums sakarā ar likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 11.panta papildināšanu var tikt izšķirts kompleksi saistībā ar citiem jautājumiem, kuri nosaka tiesneša statusu, viņa neatkarību saskaņā ar Konstitūciju un likumu par tiesu iekārtu, kā arī ņemot vērā to, ka šajā sakarībā nepieciešams attiecīgi izlemt Prokuratūras, advokatūras un citu tiesību sargāšanas orgānu darbinieku neatkarības statusu.” Šķiet, visus iesniegtos materiālus esmu jums nolasījis. Tātad mums ir priekšā iesniegtais likumprojekts. Ir uzstājušies daži deputāti, kuri atbalstīja, un viens no mūsu kolēģiem - deputāts Bērziņš, kurš bija pret. Kā rīkosimies? Vai vēl nepieciešama šī jautājuma speciāla izpēte? Vai mēs esam tādā skaidrībā, ka mēs varam izteikt savu attieksmi balsojot? Valsts arbitrāža un citi mūsu tiesiskās aizsardzības orgāni uzskata, ka šo jautājumu vajadzētu tādā veidā risināt. Tiesu orgāni ir izskatījuši to plēnumā, kurā, kā es saprotu, piedalījušies visu rajonu tiesu pārstāvji. Mums ir jāatrisina viens jautājums - jāpapildina likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 11.pants. Šeit rodas pretrunas tālākā likumdošanā, bet acīmredzot tās jārisina pēc tam, kā jau visas pretrunas, kuras rodas, pieņemot kaut ko jaunu. Vai varam balsot? Lūdzu, ieskatieties likumprojektā. Tur ir uzrakstīts: nolemj papildināt Latvijas PSR likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 11.pantu ar otro daļu šādā redakcijā: “Tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie politiskajām partijām vai sabiedriski politiskajām organizācijām”. Lūdzu, balsosim. Kas par, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Kā komisija uzskata? Man liekas, ka ir vairākums. Tātad neskaitām. Lūdzu, saskaitiet tos, kuri balso pret. Cik? Divdesmit pieci atturas? Divdesmit septiņi. Likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 11.panta papildinājums pieņemts. Godātie kolēģi, pirms dodamies starpbrīdī, ir vajadzīgs jūsu akcepts par mūsu darba kārtības papildināšanu sakarā ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja un deputātu grupas iesniegumu. Vai šai sakarā jautājumi ir? Nav. Lūdzu balsot par to, lai es varu lūgt aparāta darbiniekus izsniegt jums materiālus. Lūdzu, balsosim. Kas par to, lai šādu jautājumu ietvertu mūsu darba kārtībā? Paceliet balsošanas kartītes. Paldies, ir vairākums. Kas pret? Kas atturas? Nav. Tātad starpbrīdis ir pusstunda, lūdzu izsniegt materiālus par šo darba kārtības jautājuma punktu.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. No rīta norunājām, ka izskatīsim tikai tos jautājumus, kuri iekļauti darba kārtībā, sākot šo sesiju pirms nedēļas. Šo norunu esam stingri ievērojuši un varu ziņot, ka no iekļautajiem jautājumiem mums nav izskatīti tikai divi. Tātad viens jautājums par preču ievešanas un izvešanas regulēšanu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šo jautājumu iesniedza Latvijas PSR Ministru Padome, referents Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks PSRS tautas deputāts Arnis Kalniņš. Otrs jautājums - par PSRS Prezidenta institūtu, referents Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts Miervaldis Ramāns. Pēc tam vēl atbildes uz deputātu jautājumiem un pieprasījumiem. Tie par darba kārtības jautājumiem. Tagad es nosaukšu tos jautājumus, kuri vēl ir iesniegti. Mums oficiāli jāizskata jautājums par viņu iekļaušanu vai neiekļaušanu darba kārtībā. Un tie ir:

par izmaiņām Latvijas PSR Valdības sastāvā;

par Latvijas PSR likumprojektu par bankām;

par komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai;

deputātu grupas iesniegums par Rīgas pilsētas deputātu padomes priekšsēdētāju (par šo jautājumu mēs jau vienojāmies);

par Latvijas PSR divpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes darba dažiem organizatoriskiem jautājumiem;

par Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes 1990.gada 22.februāra sesijas lēmumu “Par referenduma noteikšanu pilsētā jautājumā par Latvijas PSR suverenitāti”.

Tie ir visi jautājumi. Šodien atlikušajā sēdes daļā līdz plkst.19.00 mums noteikti būtu jāizskata pilsētas padomes priekšsēdētāja un deputātu grupas iesniegumu. Ar jūsu atļauju pašā sēdes beigu daļā uz deputātu pieprasījumiem un jautājumiem lūgsim, lai atbild Baltijas kara apgabala prokurors Vladimirs Kupecs.

Lūk, tāda ir piedāvātā programma. Man kā sesijas vadītājam šķiet, ka nav argumentu, lai atteiktu šo nosaukto jautājumu izskatīšanu. Ja jums tādi ir, tad apspriedīsim katru punktu atsevišķi. Vai ir kādi jautājumi vai iebildes? Vēl esam mēģinājuši sagrupēt jautājumus, kurus varētu atlikt izskatīšanai nākamajā sesijā. Vai nodot Augstākās Padomes Prezidija izskatīšanai.

Iepazīstināšu jūs ar saņemtajiem iesniegumiem. Runa ir tikai par tiem iesniegumiem, kuriem ir likumdošanas ierosinājuma tiesības.

PSRS tautas deputāts Voldemārs Šļakota iesniedzis priekšlikumu par Latvijas PSR robežas maiņas likumību 1945.gadā. Latvijas Tautas fronte - par agrāro reformu. Šai sakarā varu pateikt, ka Latvijas Tautas frontes Dome š.g.27.februārī iesniedza Latvijas PSR Augstākajai Padomei lēmuma projektu par agrāro reformu Latvijas PSR. Tajā pašā dienā, izskatot minēto lēmuma projektu, Augstākās Padomes Agrorūpnieciskā kompleksa komisija secināja, ka tas nav pietiekami vispusīgi sagatavots un apspriests ar Agrorūpnieciskā kompleksa speciālistiem un Latvijas Lauksaimnieku savienību, lai varētu iesniegt šī sasaukuma Augstākās Padomes sesijas izskatīšanai. Tāpēc acīmredzot šis darbs ir jāturpina, un Augstākās Padomes Prezidijam šis likumprojekts ir jāsagatavo jaunās Augstākās Padomes izskatīšanai.

PSRS tautas deputāts Vilens Tolpežņikovs iesniedzis dažus jautājumus izskatīšanai. Pirmais - par aizliegumu atvaļinātos virsniekus pierakstīt Latvijā. Šī problēma tika izskatīta jau sesijā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome izveidoja komisiju sarunām ar PSRS valdību par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šo iesniegumu mēs varētu izskatīt kopā ar darba kārtības punktu, par kuru es jums ziņoju, - par komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Otrais - par attieksmi pret 1990.gada 20.janvāra notikumiem Baku. Mēs pagājušo reizi runājām par to, vai sūtīt vai nesūtīt attiecīgu telegrammu. Bet vai mums vajag tagad izskatīt šo jautājumu, ja to paralēli izskata PSRS Augstākā Padome un notiek slēgta sēde. Mums ir vajadzīgs tas materiāls, ko pašreiz izskata Maskavā Augstākā Padome, jo citādi mums būs tikai formulēta attieksme bez argumentētu materiālu analīzes.

Par darbu ar iedzīvotāju vēstulēm un deputātu iesniegumiem un pieprasījumiem. Šis jautājums, pirmkārt, attiecas uz mani un arī uz Ministru Padomes priekšsēdētāju Vilni Bresi, jo mēs un mūsu aparāta darbinieki neesam savlaicīgi atbildējuši PSRS tautas deputātam.

Par Pilsoņu komitejām. Jautājums ir iesniegts, bet ziņot un argumentēti apspriest šo jautājumu mēs patlaban praktiski nevaram.

Par brīvām Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām. Te arī ir grūti komentēt, likums ir pieņemts, vēlēšanas ir sākušās.

Visus šos minētos jautājumus mums iesniedzis PSRS tautas deputāts Tolpežņikovs.

Kirova rajona Tautas deputātu padomes iesniegumu par komisijas izveidošanu jautājumā par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu var izskatīt ceturtā jautājuma ietvaros par komisijas apstiprināšanu.

Latvijas juristu biedrība iesniegusi likumprojektu par Latvijas PSR teritorijā noteikto slēgto rajonu atvēršanu ārzemnieku apmeklēšanai.

Es domāju, ka likumprojekts ir sagatavots un Augstākās Padomes Prezidijs savā atlikušajā pilnvaru laikā to sagatavos un tūlīt iesniegs jaunajai Augstākajai Padomei.

Latvijas Tautas frontes Dome iesniegusi prasību par komisijas izveidošanu sarunu sākšanai, LTF radikālā apvienība - par Latvijas PSR teritorijā izvietoto PSRS Bruņoto Spēku pakļaušanu Latvijas PSR pārvaldes orgānu kontrolei.

Tie ir visi jautājumi. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikt savu viedokli sakarā ar šiem jautājumiem? Kas attiecas uz jautājumu par komisijas izveidošanu, - tad mēs, visas sabiedriskās organizācijas, jums darām zināmu, ka pavairotie materiāli jums ir izsniegti. Kas attiecas uz TF radikālo apvienību, tad, mūsu izpratnē, tai nav likumdošanas iniciatīvas tiesības. Jo tādas tiesības ir Domei.

Vai jums ir kādi priekšlikumi? Ja nav, tad jautājumā par agrāro reformu, īsi to raksturojot, izteiksies deputāts Edvīns Svars.

 

E.Svars (Alūksnes 152.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti!

Skaidrs, ka vajadzība pēc agrārās reformas laukos ir nobriedusi. Cilvēki to gaida. Tikko mēs dzirdējām arī priekšsēdētāja informāciju par to, kas tiek darīts šajā virzienā un cik tālu esam tikuši. Ir izveidoti daži koncepciju varianti. Bet diemžēl komisijā tika izskatīti un izbrāķēti, tātad darbs tiks turpināts. Es saprotu, ka turpina pieteikties tie bijušie zemju īpašnieki, kuriem šīs tiesības uz zemi bija līdz 1940.gadam, vai arī viņu mantinieki un citi. Tāpēc man ir priekšlikums: to laiku, kamēr ritēs darbs, izstrādājot šo agrārās reformas koncepciju, vajadzētu izmantot lietderīgi un acīmredzot būtu vēlams, lai Ministru Padome nosaka vienu termiņu visā republikā, visiem pagastiem, visiem lauku rajoniem, līdz kuram jāpiesakās šiem bijušajiem mantiniekiem vai arī esošajiem īpašniekiem uz zemi, tātad tiem cilvēkiem, kuri gribēs darboties ar zemi. Kāpēc? Pirmām kārtām tāpēc, ka, lūk, aiz katra šī cilvēka stāvēs konkrēts gadījums, un šī problēma, kas ir radusies līdz ar cilvēku vajadzību izskatīšanu, ļaus mums pilnīgāk izveidot agrārās reformas koncepciju un ietvert visas tās neatrisinātās problēmas, kas mums šobrīd šajā jomā ir. Otrs apstāklis, kāpēc vajadzētu noteikt šo laiku, ir tas, ka gada otrajā pusē acīmredzot šī koncepcija tiks izstrādāta, un, tiklīdz tā stāsies spēkā, tūlīt arī varēs realizēt šo agrāro reformu dzīvē. Nebūs vairs jāgaida, kamēr aprit tas laiks, kurā atļauts pieteikties tiem, kuri pretendē uz zemes īpašumu. Šo divu apsvērumu dēļ es arī ierosinu, lai Latvijas PSR Ministru Padome nosaka vienotu laiku visai republikai, jo šobrīd “Lauku Avīzē” katrs pagasts publicē savus termiņus un, vārdu sakot, nav nekādas kārtības šajā jomā.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, bet vai Latvijas PSR Ministru Padome pati, bez mūsu līdzdalības nevar noteikt šo termiņu? Lūdzu, biedri Bresi.

 

V.Bresis. Godājamie deputāti! Es domāju, ka tā ir ļoti principiāla un svarīga lieta. Agrārā reforma, bez šaubām, saistīta ar visas mūsu tautsaimniecības reformu, ar mūsu republikas jauno saimniekošanas modeli. Un es gribētu teikt, ka mēs, runājot par agrāro reformu, saprotam to pārāk šauri un domājam, ka tā tikai ir saistīta ar zemes reformas problēmām, ar īpašuma maiņu uz zemi. Bet es gribētu atgādināt, ka agrārā reforma sastāv vismaz no trim svarīgiem blokiem: tā ir zemes reforma kā tāda, tās ir finanses un cenas, ekonomisko attiecību reforma un agrorūpnieciskā kompleksa pārvaldes reforma. Kā redzat, tā ir ļoti liela un plaša problēma un to nevar kaut kā vienkāršot un pārāk ātri izmest kā nesagatavotu alu. Ministru Padome ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu, mēs esam nodibinājuši republikas valdības komisiju, kas nodarbojas ar agrārās reformas problēmām. Valdības komisijā ir trīs attiecīgas apakškomisijas par nosauktajām tēmām. Ir nodibināta valdības komisijas darba grupa, kura strādās tiešā valdības pakļautībā. Un es domāju, ka mums ir jāļauj šai valdības komisijai strādāt tieši valdības pakļautībā. Mums jāļauj šai valdības komisijai strādāt ar tādu nolūku, lai viņa izstrādātu pirmām kārtām agrārās reformas koncepciju, par šo koncepciju paziņotu republikas Augstākajai Padomei un lai šo koncepciju varētu vai nu pieņemt, vai daļēji pieņemt un lai varētu turpināt darbu pie šīs koncepcijas detalizēta varianta. Es iesaku šodien no darba kārtības šo jautājumu noņemt un ļaut tālāk strādāt valdības komisijai.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi? Lūdzu, profesor Špoģi.

 

K.Špoģis. Gribu teikt dažus vārdus sakarā ar deputātu iesniegumiem. Pagājušajā sēdē deputāts Alberts Kauls iesniedza priekšlikumu par PSRS valdības lēmuma apturēšanu par izmaiņām attiecībā uz budžetu, no kura laupa ārā 65 procentus no peļņas. Vai to izskatīsim vai neizskatīsim šo jautājumu? Lēmuma projekts arī tika iesniegts.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kādi jautājumi ir?

 

Ļ.Zīle. Deputātu grupa šodien iesniedza savus priekšlikumus izveidot komisiju likuma sagatavošanai par arhīviem, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Jūs nenolasījāt, vai tad tiešām biedrs Imants Daudišs nav tos iedevis?

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Daudišs savu uzdevumu ir godprātīgi veicis. Priekšlikumus esmu saņēmis. Es domāju, ka par to runāsim, kad ķersimies pie dažādiem jautājumiem. Tātad ir ierosināts izveidot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisiju likumprojekta sagatavošanai par Latvijas PSR arhīviem. Es uzskatīju, šo un pārējos jautājumus izskatīs Augstākās Padomes Prezidijs. Šo komisiju Prezidijs izveidos, jo acīmredzot Prezidijam būs vēl jādarbojas divi mēneši. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu. PSRS tautas deputāts Alberts Kauls.

 

A.Kauls. Cienījamie deputāti! Jūs noteikti esat dzirdējuši, ka pēdējā laikā daudz tiek runāts par sarkanajiem baroniem. Jūsu priekšā ir viens no tiem. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz agrāro reformu. Es pilnīgi atbalstu tos vārdus un priekšlikumus, ko izteica mūsu Ministru Padomes priekšsēdētājs. Agrārā reforma nav tik vienkāršs jautājums, bet, vai nu mums tas patīk, vai nepatīk, taču mēs esam spiesti atzīt, ka pagaidām tie sarkanie baroni republikas iedzīvotājiem sagādā pārtiku par 130 procentiem. Cita lieta, biedri, ka kaut kur nepietiek, tas ir sadales jautājums. Tāpēc, domājot par jaunu reformu, nedrīkstam tik vienkāršoti pieiet jautājumam un visu sagraut, nedomājot par Latviju, par Latvijas iedzīvotājiem un latviešu tautu. Tie paši ekstrēmisti, kas izvirza citus priekšlikumus, varētu padomāt, ko viņi darīs nākamajā rītā, kad mēs šo sistēmu būsim nepārdomāti sagrāvuši. Tāpēc, biedri, arī Latvijas Lauksaimnieku savienība ir iesniegusi savu koncepciju Agrorūpnieciskā kompleksa reorganizācijai, tas ir, mūsu Augstākā Padome šo koncepciju ir pieņēmusi un nodevusi vai tuvākajās dienās nodos Latvijas PSR Ministru Padomei tālākai darbībai. Šajā koncepcijā viens no jautājumiem ir par zemes reformu, bet ir skarti arī visi citi jautājumi. Šie jautājumi jārisina kompleksi, un, cienījamie deputāti, es lūgtu tam piekrist. Negrausim, pirms mums nav skaidrs, kas būs nākamajā dienā. Cilvēki būs jāpabaro arī rīt brīvajā, neatkarīgajā Latvijā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, bet diemžēl man jāizsaka arī piezīme. Mēs nevienu šai auditorijā, kurš iesniedz savus priekšlikumus, tajā vārdā nesaucam, kuru jūs minējāt. To, kas notiek pārtraukumos, lūdzu, no tribīnes nevajag atkārtot. Mēs mierīgi un izsvērti pabeigsim savu darbu un mēģināsim atbildēt visiem uz jautājumiem. Mēs lieki sākam diskutēt par agrāro reformu un tās iekļaušanu dienas kārtībā, jo jau deputātu komisija ir izteikusi savu atzinumu, ka pašreiz nav lietderīgi tādā veidā to izskatīt sesijā. Tāpēc es jau jums ziņoju, kā mēs turpināsim darbu. Lai būtu skaidrāk, tad es nolasīšu. Par darba kārtību nobalsosim un tad virzīsimies tālāk. Jo redzat, stunda jau pagājusi. Tātad ir priekšlikums izskatīt vēl sekojošus jautājumus: par izmaiņām valdībā - ziņo Ministru Padome; likumprojekts par bankām - arī ziņo Ministru Padome; par komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Šo komisiju sesijas uzdevumā ir izveidojis Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, un mēs esam šos priekšlikumus iesnieguši jums. Tātad Rīgas pilsētu izskatām. Par Latvijas PSR 12.sasaukuma Augstākās Padomes darba dažiem organizatoriskiem jautājumiem Augstākās Padomes Likumdošanas ierosinājumu komisija iesniegusi priekšlikumus. Runa ir par to, lai mēs, Augstākās Padomes Prezidijs, varētu sagatavot pirmo sesiju. Darba kārtībā iekļaujam arī jautājumu par Daugavpils pilsētas padomes sesijas lēmumu par referenduma noteikšanu pilsētā un par Latvijas PSR suverenitāti. Tātad vēl palicis preču ievešanas un izvešanas jautājums un jautājums par PSRS prezidenta institūtu. Es gribētu lūgt jūs un arī deputātu Miervaldi Ramānu šo jautājumu neiekļaut darba kārtībā. Kāpēc? Tāpēc, ka vakar notika diskusija šajā jautājumā, jūs droši vien skatījāties un klausījāties. Bet mums šo materiālu nav. Jo mēs varam tikai pateikt “jā” vai “nē”. Bet mūsu “jā” vai “nē” neko neizsaka, ja mēs nezinām, kādas ir šīs pilnvaras, un visu pārējo, kas saistās ar prezidenta attieksmi pret parlamentu un tā tālāk. Tāpēc ir priekšlikums darba kārtībā neiekļaut šo jautājumu. Tad vēl jāiekļauj daži jautājumi, izskatīsim arī jūsu jautājumu, biedri Špoģi. Es domāju, ka mēs rīkojamies diezgan konstruktīvi un operatīvi. Ja jautājumu nav, tad lūdzu balsot par mūsu darba kārtību. Kas par? Paldies. Kas pret? Kas atturas? Miervaldis Ramāns atturas. Tātad darba kārtība mūsu turpmākajam darbam ir akceptēta. Tagad izskatīsim Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja un deputātu grupas iesniegumu. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija izveidotās komisijas priekšsēdētājs Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts Visvaris Millers. Vai materiālus jūs esat saņēmuši?

 

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti! Visā republikā 1989.gada 10.decembrī notika Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanas. Atkārtotas vēlēšanas ir notikušas tajos vēlēšanu apgabalos, kuros netika ievēlēts neviens no izvirzītajiem tautas deputātu kandidātiem. Tagad vietējās Tautas deputātu padomes praktiski ir jau noformējušās un uzsākušas savu darbu. Taču Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome pilnvērtīgu darbu nav uzsākusi, jo pirmajā sesijā š.g.16.februārī pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu laikā starp deputātiem radās nopietnas domstarpības. Daļa deputātu uzskatīja, ka viņu izvēle attiecībā uz ievēlamo amatpersonu kandidātiem nav jāsaglabā noslēpumā, un demonstrēja aizpildītos biļetenus, bet citi deputāti pret to iebilda, uzskatot, ka tādā veidā tiek izdarīts spiediens uz pārējiem deputātiem. Šāda situācija bija gan padomes priekšsēdētāja vēlēšanās, gan izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanās. Padomes priekšsēdētāja vēlēšanu rezultāti netiek apstrīdēti, taču, sākoties izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanām un redzot, ka daži deputāti savu izvēli dara zināmu pārējiem, 59 deputāti atteicās piedalīties vēlēšanās un izgāja no balsošanas telpām. Balsošanā piedalījās 61 no 120 deputātiem. Par izpildkomitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Prūsis. Domstarpības netika atrisinātas arī sesijas turpinājumā 26.februārī, kad uz sesiju neieradās puse deputātu. Šāds stāvoklis ir satraucis ne tikai mūsu galvaspilsētas, bet arī visas republikas iedzīvotājus. Katru dienu Augstākās Padomes Prezidijā šajā jautājumā tiek saņemtas daudzas vēstules, kam rūp Rīgas liktenis. Viena daļa vēstuļu autoru asi kritizē 59 deputātu grupas rīcību un iesaka pārvēlēt šos deputātus, uzskatot, ka republikas Augstākajai Padomei par Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju vajadzētu apstiprināt Prūsi, kas vēlēšanās saņēmis Rīgas pilsētas tautas deputātu vairākuma atbalstu. Citi vēstuļu autori uzskata, ka izpildkomitejas priekšsēdētājs jāievēl tiešās vēlēšanās. Vēl citās vēstulēs ir izteikti priekšlikumi, ka nepieciešams grozīt pieņemtos pašvaldības likumus, paredzot, ka vietējo padomju sesijas ir tiesīgas izlemt visus jautājumus, ja to darbā piedalās vairāk nekā puse no ievēlētajiem deputātiem. Pašreiz likumā ir noteikts kvorums - divas trešdaļas ievēlēto deputātu, nosakot deputātu atbildību par apzinātu nepiedalīšanos padomes darbā. Atsevišķās vēstulēs ir ierosināts, ka Andrim Teikmanim, jaunajam Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājam, nekavējoties jāsasauc kopā visi Rīgas rajonu padomju deputāti un kopīgi jārisina pilsētas problēmas vai arī pilsētas pārvalde jāveido no rajonu padomju deleģētiem pārstāvjiem.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā ir griezusies arī 59 deputātu grupa ar priekšlikumu, ka Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs jāievēl vispārējās tiešās vēlēšanās. Savukārt jaunais Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis savā iesniegumā lūdz Augstākās Padomes Prezidiju dot juridisku pamatojumu to deputātu rīcībai, kuri atsakās piedalīties sesijas darbā, novērtēt izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanās iegūtos rezultātus, kā arī grozīt pašvaldības likumu, nosakot, ka pilsētas padome ir tiesīga, ja tajā piedalās vairāk nekā puse no deputātu kopskaita. Šajā sakarībā ar 1990.gada 22.februāra lēmumu Augstākās Padomes Prezidijs noraidīja Rīgas pilsētas 59 deputātu grupas priekšlikumu par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja tiešajām vēlēšanām un izveidoja Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu un juristu komisiju, kas dotu vērtējumu notikušajam Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanām. Komisiju vadīt uzticēja man, komisijas sastāvā ietilpst biedri Duškevics, LKP CK valsts un tiesību nodaļas vadītājs, Lietavietis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Padomju darba jautājumu nodaļas vadītājs, Krūmiņš, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Likumdošanas nodaļas vadītājs, Salenieks, Latvijas Lauksaimnieku savienības juridiskā centra vadītājs, Senkāns, Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes administratīvi juridiskās nodaļas vadītājs, un Zemrībo, Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Šīs komisijas uzdevums bija iesniegt priekšlikumus likumdošanas pilnveidošanai, lai nodrošinātu visu posmu Tautas deputātu padomju darbā deputātu mazākuma tiesību ievērošanu un noteiktu atbildību par padomes darbu, arī sesiju neapzinātu boikotēšanu.

Komisija šajās dažās dienās iepazinās ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes dokumentiem, arī ar 1.sesijas stenogrammu, uzklausīja Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētāju Andri Teikmani, 1.sesijā ievēlēto balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāju Vaivodu, kā arī abu pušu pārstāvjus - biedrus Gapoņenko, Pavļučenkovu, Belaičuku, Gavrilovu, Dinēviču, Budovski, Augstkalnu, Matrozi. Komisija piekrīt deputātu izteiktajiem viedokļiem, ka sarežģītā situācija Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomē radās tāpēc, ka trūkst iemaņu, strādājot daudzpartiju sistēmas apstākļos. Arī likumu normas nedod atbildi uz atsevišķiem jautājumiem, kas var parādīties, darbojoties šādos apstākļos. Komisija secināja, ka pilsētu pašvaldības likuma 17.pants pieļauj, ka padome pati var izlemt, vai amatpersonas ievēlēt aizklāti balsojot vai atklāti. Rīgas pilsētas padome ar balsu vairākumu izvēlējās aizklātu balsošanu, taču nevienojās par aizklātas balsošanas detalizētu procedūru. Pieļautās nepilnības procedūras jautājumos izsauca vienas deputātu daļas balsošanas aizklātības principa atšķirīgu vērtējumu un atteikšanos piedalīties balsošanā. Strādājot jaunajos apstākļos, atsevišķos jautājumos būtiskas domstarpības starp deputātu grupām var rasties ne vienu reizi vien. Taču sesiju boikotēšanu nevar atzīt par pieņemamu darba metodi. Padomēm pašām ir jāmeklē visiem pieņemami strīdīgo jautājumu risinājumi. Katram deputātam vienmēr būtu jāatceras, ka padomes darbā viņš pārstāv savus vēlētājus, un sava darbība jāsamēro ar iedzīvotāju vēlmēm. Taču arī likumu normās nepieciešama pilnīgāka reglamentācija un deputātu atbildības pastiprināšana. Jums ir izsniegts lēmuma projekts par pašvaldības likuma papildināšanu, savā izklāstā atsaukšos tikai uz pilsētu pašvaldības likumu un sākšu ar tām normām, kas neizsauca strīdu, apspriežot tās ar Rīgas pilsētas tautas deputātu grupu pārstāvjiem. Tātad pilsētu pašvaldības likuma 17.pantu iesakām papildināt ar 3 jaunām daļām. Trešā rindkopā, kurā paredzēts, ka par deputāta apzinātu neierašanos uz sesiju padome ziņo kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām, lai tie izlemtu jautājumu par deputāta atsaukšanas ierosināšanu. Šāda likuma norma nekādus iebildumus neizsauca. Arī otrajā rindkopā izteikta norma, kas vērsta uz deputātu atbildības pastiprināšanu un paredz, ka gadījumos, ja divu mēnešu laikā sesija trīs reizes nevar strādāt sakarā ar nepietiekamu kvorumu, Augstākā Padome var šādu padomi atlaist un noteikt jaunas tautas deputātu vēlēšanas. Šāda norma darbojas Igaunijā. Šī likuma norma izsauca nelielas iebildes no Rīgas pilsētas tautas deputātu grupas, kura pārstāv Latvijas Tautas frontes platformu. Viņi uzskata, ka norma, kas izteikta pirmajā rindkopā, nodrošinās deputātu piedalīšanos sesijā. Tātad šī norma nosaka gadījumus, ja sesijā neierodas 2/3 deputātu, sesiju sasauc atkārtoti un tā ir tiesīga, ja sesijā piedalās ne mazāk kā puse deputātu. Pret pirmajā rindkopā izteikto likumu normu kategoriski iebilst 59 deputātu grupas pārstāvji un lūdz par lēmumu izteikt Augstākās Padomes attieksmi, tas ir, uzskatīt par neiespējamu grozīt likuma normas par tagad noteiktu kvorumu līdz tam laikam, kamēr nebūs likumā nostiprināta deputātu mazākuma aizstāvība. Tātad komisija, ņemot vērā šos iebildumus, projektā ir ietvērusi divus variantus. Otrais variants ir bez šīs pirmās rindkopas. Tāpat iesakām papildināt pilsētas pašvaldības likuma 23.pantu un attiecīgi arī pagastu pašvaldības likuma 23.pantu un rajonu pašvaldības likuma 22.pantu, paredzot ne tikai atklātu un aizklātu balsošanu, bet arī personālu jeb vārdisko balsošanu, kas pēdējā laikā parlamentārajā darbā arvien plašāk tiek izmantota. Projektā ieteiktais labojums paredz mazākuma tiesības izvēlēties personālu balsošanu, taču 59 deputātu grupas pārstāvji uzskata, ka mazākumam jāsaglabā tiesības pieprasīt tikai aizklātu balsošanu, kā tas jau ir paredzēts likumā. Domājam, ka pašreizējos likumos pietiekami nav izstrādātas normas par deputātu mazākuma interešu aizstāvību, mūsu komisijai bija uzdots šai aspektā izstrādāt savu priekšlikumu. Taču šo uzdevumu neesam izpildījuši, jo, mūsuprāt, tādu likumdošanas normu izstrādāšanai nepieciešams rūpīgs, pārdomāts darbs un to nevar izdarīt dažu dienu laikā. Jāuzklausa arī vietējo padomju pārstāvji. Tāpēc domājam, ka ar to vajadzētu nodarboties Augstākās Padomes Prezidijam. Nobeigumā gribu teikt, ka komisijas sēdēs uzklausītie Rīgas pilsētas deputāti izteica viedokli, ka ir iespējams atrast izeju no radušās situācijas, rīkojot atkārtotas pilsētas izpildkomitejas vēlēšanas vai arī atkārtotu balsošanu. Komisija atbalsta šo viedokli un rekomendē izveidot konkrētu saskaņošanas komisiju, kas varētu organizatoriski veicināt šo darbu. Šodien republikas Augstākās Padomes Prezidija sēdē izskatīja komisijas priekšlikumus un tos atbalstīja.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Nav. Paldies.

 

M.Ramāns. Man ir jautājums.

Jūs savā ziņojumā teicāt, ka ir pielaistas nepilnības procedūras jautājumos. Tieši kādas nepilnības?

 

V.Millers. Mēs izskatījām to jautājumu un uzskatām, ka nav vērts tagad visas tās nepilnības nosaukt.

 

M.Ramāns. Piemēra pēc divas nosauciet.

 

V.Millers. Pirmā bija tā, ka biļetenus visiem parādīja, lai gan bija vienojušies par aizklātas balsošanas principu.

 

M.Ramāns. Bet kāpēc to nevar darīt?

 

Priekšsēdētājs. Jūs noklausieties atbildi un tad, ja kas sakāms, lūdziet vārdu un runājiet no tribīnes, nevis tā.

 

M.Ramāns. Labi, ja vajadzēs, runāšu.

 

V.Millers. Mēs izskatījām šo jautājumu; nezin, vai tagad vajag par to runāt.

 

M.Ramāns. Un vēl otrs jautājums. Kādas ir komisijas domas par tām rīdzinieku vēstulēm? Jūs teicāt, ka ir ļoti daudz vēstuļu par to, ka tos 59 deputātus, kuri boikotē sesijas, vajadzētu ar Augstākās Padomes, teiksim, dekrētu, bet tās jau ir manas domas, atlaist. To nedrīkst nedarīt.

 

V.Millers. Mums nav tādu tiesību.

 

Priekšsēdētājs. Augstākā Padome dekrētus neizdod.

 

M.Ramāns. Prezidijs izdod, ar Prezidija dekrētu.

 

V.Millers. Viņus visus vēlētāji ievēlējuši, un tikai vēlētāji var viņus atcelt no deputātu amata. Augstākajai Padomei nav tādu tiesību, lai viņus atceltu.

 

M.Ramāns. Likumus veido Augstākā Padome.

 

V.Millers. Jā, tā ir cita lieta, bet šajā konkrētajā gadījumā tas jautājums jāizlemj vēlētājiem.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Stepanam Paljoram.

 

S.Paljora. Vai jūs nevarētu izskaidrot terminu “aizklāta” balsošana?

 

V.Millers. Redzat, es varu sacīt tikai to, ka mūsu likumdošanā nav precīzi pateikts, kā organizējama aizklātā balsošana. Mums ir izveidojušās tradīcijas. Katrs, kas saskaras ar šiem jautājumiem, skaidro pēc sava prāta. Te nav kaut kādu visiem obligātu formulējumu.

 

S.Paljora. Paldies. Bet turpinot šo domu - tautas deputātu vēlēšanas ir tepat durvju priekšā. Kāds aizklātās balsošanas princips būs vēlēšanās?

 

V.Millers. Attiecībā uz republikas Augstākās Padomes vai PSRS Augstākās Padomes deputātu vēlēšanām jāteic, ka te aizklātas balsošanas pamatprincipus nosaka “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām” vai “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības likums par PSRS tautas deputātu vēlēšanām”. Šie likumi paredz, ka balsošanas laikā vēlētāju nedrīkst ietekmēt, ka savu izvēli viņš pauž, atsevišķā kabīnē izpildot biļetenu.

 

Priekšsēdētājs. Citiem vārdiem sakot, jābūt nodrošinātai iespējai aizklāti izteikt savu gribu. Lūdzu, nediskutēsim, tikai izvirzīsim jautājumus, un pēc tam pierakstieties debatēs. Man jau ir saraksts. (Runā no zāles.) Abi pieredzējuši deputāti, tāpēc arī izraisās diskusija. Vārds PSRS Tautas deputātam Andrejam Cīrulim.

 

A.Cīrulis. Es gribētu pavaicāt, vai komisija ir pietiekami rūpīgi izskatījusi tieši šo problēmu, vai tas ir pārkāpums? Manuprāt, ir pārkāpums tas, kas aizliegts. Es personīgi saprotu tā: ja es piedalos aizklātajā balsošanā, tad es varu kaut vai avīzē nodrukāt savu biļetenu vai nostāties arī ārā un visiem garāmgājējiem rādīt, man tas nav aizliegts. Pārkāpums būtu tad, ja man, teiksim, kāds prasītu, lai to daru.

 

V.Millers. Atbildēšu krieviski, jo mēs to jautājumu jau esam daudzreiz apsprieduši.

Šajā sakarībā es vēl, lūk, ko gribētu teikt. Cilvēkam, kas aizklāti balso, protams, ir tiesības parādīt savu biļetenu. Bet arī te ir kaut kādas robežas. Bez tam ir kaut kādi apstākļi, kuros tas viss norisinās. Rezultātā var tikt ietekmēti arī citi deputāti. Mēs šos jautājumus negribējām īpaši akcentēt un šos jautājumus plaši apspriest, jo tajās komisijas sēdēs, kurās piedalījās abas frakcijas, mēs vienojāmies par iespējamo kompromisa risinājumu. Tādā gadījumā savstarpējas pretenzijas netiks izvirzītas.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kāds jautājums?

 

A.Cīrulis. Jā, piedodiet, es gribēju pavaicāt par pirmo variantu. Ja uz padomes sesiju nav ieradies noteiktais deputātu skaits, tad sesiju sasauc atkārtoti, negrozot darba kārtību, un sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no ievēlētajiem deputātiem. Mani mulsina apstāklis, ka šāds formulējums varētu būt piemērots tieši konkrētajai situācijai. Vai nevar rasties sarežģījumi citās situācijās, vai par to ir pietiekami nopietni padomāts? Jo var taču gadīties, ka nākamajā situācijā mums vajadzētu citādu formulējumu.

 

V.Millers. Jā, varbūt tas tiešām tā ir, un tādēļ ir otrais variants, kurš neparedz tādu normu.

 

Priekšsēdētājs. Un ir arī jūsu konstatējums, kurā jūs esat atzinuši, ka komisija tomēr nav nonākusi pie tāda varianta, par kuru varētu iestāties un kuru varētu pieņemt par galīgo variantu.

 

V.Millers. Jā, mūsu komisija arī nebija vienisprātis, mums šai jautājumā bija domstarpības, un tādēļ mēs galīgu variantu neesam izveidojuši.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tagad runātāji debatēs izteiksies tādā kārtībā, kādā ir pieteikušies. Pirmais ir Rīgas pilsētas deputāts Mihails Gavrilovs, pēc tam Rīgas pilsētas deputāts Jānis Dinēvičs, tad Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis. Tagad strādāsim 20 minūtes un pēc tam klausīsimies kara prokurora ziņojumu. Šo jautājumu turpināsim apspriest no rīta, jo acīmredzot šodien mēs pabeigt nevarēsim. Ja jūs ierosināsit, ka debates šodien jāpabeidz, tad tas ir cits jautājums.

Tātad vārds Mihailam Gavrilovam.

 

M.Gavrilovs. Cienījamie deputāti! Ir izveidojusies visai sarežģīta situācija, un atļaujiet man darīt jums zināmu to viedokli, kāds ir deputātu grupai, kura Rīgas pilsētas deputātu padomes 1.sesijā izgāja no zāles.

Mums šķiet, ka ne visai pamatoti tiek saasināts attiecībā uz izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanām. Tas, protams, ir svarīgs jautājums, bet tas šajā situācijā ir konkrēts jautājums. Un šajā jautājumā mums ir savs viedoklis. Mēs domājam, ka, pastāvot tādam spēku samēram pilsētas Padomē, kā arī ņemot vērā, ka daudziem deputātiem ir tieši pretējs pienākums savu vēlētāju priekšā, varbūt pats racionālākais ceļš ir ļaut, lai to izšķir paši pilsētas iedzīvotāji, paši vēlētāji. Taču tiek izteikts arī tāds viedoklis, ka pasaules praksē šāds piemērs nav sastopams. Ir sastopams Amerikas Savienotajās valstīs, kur jau 200 gadus ASV prezidenta personā tiek ievēlēta tieši valsts izpildvara. Bet mums ir cits jautājums - ja jau dodamies demokrātiskas sabiedrības virzienā, tad te galvenais - varas dalīšana. Un tāda iecelšana vai ievēlēšana tad arī tas galvenais ceļš, kas ved uz pilnīgu šīs varas sadalīšanu. Mūsuprāt, to arī vajadzētu ņemt vērā. Lai gan šis jautājums varbūt ir risināms atsevišķā likumā - likumā par referendumu. Bez tam man šķiet, ka attiecībā uz citiem jautājumiem situācija ir sarežģītāka un problēmas plašākas nekā pilsētas Padomē. Te jārunā par trim momentiem.

Pirmais saistīts ar aizklātās balsošanas procedūru. Lēmumā ir teikts, ka deputāti var pēc sava prāta traktēt aizklātās balsošanas procedūru, jo likumdošanā šī procedūra nav izstrādāta. Gribu teikt, ka grupa deputātu - 59 deputāti - traktēja šo procedūru nevis pēc sava prāta, bet gan balstoties uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Likumu par Latvijas PSR vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanām. 45.pantā ir teikts: “Vēlēšanu urnas novietojamas tā, lai vēlētāji, ejot uz tām, obligāti izietu cauri aizklātai balsošanai paredzētajām kabīnēm vai istabām.” Ja jau ir sacīts “obligāti”, tad jebkura biļetena demonstrēšana ārpus kabīnes šo “obligāto” nosacījumu padara tādu, kas vairs nav obligāts un līdz ar to likums ir pārkāpts.

46.pantā ir teikts: “Vēlēšanu biļetenu balsotājs izpilda aizklātai balsošanai paredzētā kabīnē vai istabā. Biļetena izpildīšanas brīdī tur, izņemot vēlētāju, aizliegta jebkuras citas personas klātbūtne.” Protams, var jau iebilst, ka šis nav attiecināms uz pilsētas Padomes vēlēšanām. Bet cita likuma nav, un tāpēc pilnīgi loģiski būtu balstīties uz šo radniecīgo likumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs normas ir formulētas visos PSRS un Latvijas PSR likumos. Un tāpēc mēs uz šīm normām arī balstāmies. Piekrītu izteiktajam viedoklim. Mēs neuzstājam. Kompromisu var rast. Tas ir procedūras jautājums. Kad precīzi, iespējams, ka ar jūsu palīdzību, būs noteikta procedūra, tad nebūs, par ko šķēpus lauzt. Kad būs izstrādāta procedūra, problēma izzudīs pati no sevis.

Otrs svarīgs jautājums, par kuru būtu jārunā, arī ir saistīts ar procedūru, bet tikai ar citu procedūru - ar kvoruma reģistrēšanu. Es gribētu teikt tā: ar aizklātu balsošanu saistītā procedūra gandrīz vai uzskatāma par cēloni, kāpēc mēs aizgājām no sesijas, bet neizstrādātā likumdošana otrās procedūras jautājumā bija par iemeslu tam, ka deputāti līdz šim laikam nav atgriezušies sesijā. Kāpēc? Domstarpības izcēlās tajā sakarā, ka balsošanas procedūra notiek sesijas sākumā, no rīta. Pēc tam ir vienalga, vai deputāti aiziet vai neaiziet. Kvorums it kā sanāk. Bet otrs viedoklis ir tāds: procedūra, vēl jo vairāk aizklātas balsošanas procedūra, vienmēr notiek pirms aizklātas balsošanas brīdī, kad tiek izsniegti biļeteni aizklātai balsošanai, un atkarībā no tā, kā mēs traktējam šo procedūru, varam traktēt arī pašas vēlēšanas. Un mūsu deputātu grupa nemaz neuzstāj, lai šajā jautājumā tiktu lauzti šķēpi, galvenais ir precīzi traktēt šo procedūru, lai nebūtu strīdu un domstarpību, lai visi vienādi izprastu šo procedūru un lai varētu notikt vēlēšanas. Ja jau pašā sākumā tika pieņemts, ka ir kvorums, tad vajadzēja apstiprināt balsu skaitīšanas komisijas protokolu, un mēs tikām nostādīti tādā situācijā, ka, tiklīdz mēs ieradāmies sesijā, tūdaļ tika izvirzīts jautājums par balsošanu un mūsu klātbūtnē automātiski tika apstiprināts balsu skaitīšanas komisijas protokols, ar vairākumu - ar 61 balsi. Protams, tik nenoteiktai procedūrai mēs nevarējām piekrist, tāpēc arī izveidojās situācija, ka griežamies Augstākajā Padomē, lai šo procedūru precīzi noteiktu.

Trešais un, manuprāt, galvenais jautājums. Tā kā procedūras jautājumu var precizēt, tā kā te ātri un viegli varēs rast kompromisu. Bet procedūras jautājums atsedza vēl vienu problēmu: nav atrisināts jautājums par mazākuma tiesībām padomē. Mazākuma tiesības tieši aizstāv 2/3 kvoruma, it sevišķi tik nestabilā situācijā, kāda bija izveidojusies pilsētas padomē. Bet arī šajā jautājumā ir jāmeklē kompromisi. Mēs uzskatām, ka kompromisiem alternatīvas nav, ka parlamentam - bet pilsētas padome arī ir pilsētas parlaments - ir jāatrisina šīs problēmas. Ja parlaments šīs problēmas neatrisinās, tās tiks risinātas ielās. Mēs to negribam pieļaut, mums ir jāatrisina šīs problēmas un jāpanāk saskaņa. Tāpēc arī, runājot par ierosinātajiem likumprojekta variantiem, mēs esam par otro variantu. Kāpēc? Tāpēc, ka te ir jautājums par kvorumu. Kas ir kvorums? 2/3 vai 1/2. Tas ļoti svarīgs jautājums. Ja par kvorumu pieņem 1/2 un nav nekādu papildu mehānismu mazākuma interešu aizsardzībai, tad praktiski varam nonākt situācijā, ka vēlēšanas atlikušajos 59 apgabalos nav nemaz jāorganizē. Visu izšķirs 61 balss. Tāpēc mēs uzskatām, ka likumā tie panti ir jāsaglabā negrozīti, bet mēs, piekrītot kompromisam, saprotam: ja jau ir izveidojies vairākums, tam ir visas tiesības paust savu gribu. Taču mēs par problēmu uzskatām veidu, kā tas tiek darīts. Tāpēc mēs ierosinām tādu kompromisa variantu, ka vairākums savu gribu realizē ar kvorumu (1/2 + 1 balss), bet obligāti ir jābūt nosacījumiem, kuri veido mehānismu mazākuma interešu aizsardzībai. Un tā kā šajā konkrētajā situācijā, kāda ir izveidojusies, tādu mehānismu nav, mēs ierosinām lēmumā ierakstīt, ka pagaidām mazākuma interešu aizsardzībai ierakstīt, ka kvorums ir 2/3. Es domāju, ka mēs visi esam vienisprātis, ka tāds mehānisms, kas aizsargātu mazākuma intereses, ir tuvākajā laikā jāizveido, un tad varēs atcelt 2/3 kvorumu. Bet vienu pusi uzskatīt par likumīgu forumu, ja nav citu aizsargmehānismu, mūsuprāt, nav pareizi, un šāda pieeja situāciju var vienīgi saasināt. Lūk, tāds ir mūsu viedoklis. Mūsu priekšlikumu kompromisa variantam attiecībā uz lēmuma 4.punktu mēs iesniedzam.

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Jānim Dinēvičam.

 

J.Dinēvičs. Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūs esat liecinieki, ka situācija Rīgas pilsētā patiesi ir sarežģīta. Manuprāt, mēs visi ļoti skaidri apzināmies, ka sarežģītās situācijas pamatā nav juridiskas, bet tīri politiskas fineses. Un pašreiz aiz šīm juridiskām finesēm tiek mēģināts slēpt vai atainot kaut kādā citā gaismā šīs politiskās domstarpības. Taču likumdošana, bez šaubām, spēj mazināt šo politisko spriedzi gan Rīgas padomē, gan arī visur citur. Tāpēc, manuprāt, būtu mērķtiecīgi, ja mums tiktu mainīts šis pilsētas pašvaldības likums, un mēs savus priekšlikumus, bez šaubām, esam iesnieguši. Daļa no viņiem ir atspoguļoti arī tajos ieteikumos, kas nāk no mūsu cienījamās komisijas puses. Ja mēs mēģinām rezumēt šo situāciju, mēs nepārtraukti nonākam stāvoklī, kad mazākums ir nolēmis diktēt savu gribu vairākumam. Es ļoti labi saprotu, ka demokrātiskā sistēmā ir jārēķinās ar šī mazākuma gribu, ka ir jādod nopietnas garantijas šim mazākumam, bet mēs nevaram novest situāciju līdz absurdam, kad mazākums sāk diktēt savu gribu vairākumam. Citādi mums nav nepieciešamas nekādas demokrātiskas sistēmas, citādi tā ir totalitāra sistēma vai kāda diktatūra, kurā mazākums joprojām ir tiesīgs diktēt savu gribu vairākumam. Tāpēc mums būtu ļoti uzmanīgi jāvērtē šīs attiecības, kuras veidojas starp šo vairākumu un mazākumu. Un man liekas, ka ir pilnīgi vienalga, vai ir vairākums 61 pret 59 vai vairākums ir 70 pret 50. Vairākums ir un paliek vairākums. Kurš tad ir tas labais un kurš tas sliktais vairākums? Ir objektīvais vairākums, un citu kritēriju mēs neredzam. Šeit bija runa par to, ka nepieciešams garantēt šīs mazākuma tiesības. Jā, tā tas ir, bet tas jau ir paredzēts arī šajā likumā, ko jūs esat pieņēmuši. Te ir 14.pants, kurš paziņo, ka mums ir nepieciešams izstrādāt padomes darba reglamentu. Tas ir procedūras jautājums. Un es domāju, ka šajā reglamentā arī šīm mazākuma tiesībām, bez šaubām, visā pilnībā ir jāizpaužas, un mēs esam ar mieru iet uz tādiem nopietniem kompromisiem, jo mēs uzskatām, ka patiesi nav iespējams, ka visi jautājumi šai jaunajā padomē tiktu risināti ar vienas balss pārsvaru. Kad arī visi vēlētie amati ir ievēlēti ar vienas balss pārsvaru. Tā būtu utopija, tā būtu nereāla situācija Rīgas pilsētā. Un tāpēc esam piedāvājuši pretējai pusei ļoti nopietnus kompromisus. Mēs esam piedāvājuši arī paritātes kompromisus Padomes Prezidijā, lai būtu sabalansēts locekļu skaits Padomes Prezidijā visos vēlētos amatos. Balsosim pēc saraksta, lai pretējai pusei nerastos iespaids, ka mēs viņus gribam kaut kādā veidā ietekmēt. Mūsu koncepcijas pamatā ir tas, ka padome ir lēmējs, bet izpildkomiteja - izpildītājs un mums jādara viss maksimālais, lai apstiprinātu šo padomi, lai neizveidotos tāda situācija, kāda ir bijusi līdz šim, ka izpildkomiteja ir tiesīga diktēt padomei, tiesīga diktēt deputātiem. Ja mēs par primāru izvirzām šo padomi, tādā gadījumā mēs to, bez šaubām, varam stiprināt uz šiem paritātes principiem, kā mūsu puse piedāvā. Tādā gadījumā diskusija par to, vai šai izpildvarai ir vai nav jāpakļaujas padomei, manuprāt, ir lieka. Otra puse paziņo, ka Rubika kungs ir kļuvis par viņu organizācijas karogu un ka viņi nekad šo karogu neatdos, un jebkurām turpmākām diskusijām izvirza vienu noteikumu - Rubika kungs pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, un tikai tad mēs runāsim tālāk, - tā, manuprāt, ir destruktīva pieeja problēmas risināšanā. Ja mēs vadītos pēc manis pieminētās koncepcijas, domāju, ka risinājumu varētu atrast. Un, ja pretējai pusei izpaužas atkal šis aizdomīguma sindroms, mēs varētu kaut kādā veidā neļaut realizēt šīs mazākuma tiesības arī šajā nolikumā, ko mēs jau šodien piedāvājām Augstākajai Padomei, ka, teiksim, uzskata, ka starp deputātiem nav iespējama pilnīga uzticēšanās.

Tagad es gribu atgriezties pie tiem dažiem dokumentiem, kas jums visiem tiks izsniegti, un izteikt mūsu nelielas grupas viedokli. Tātad secinājumu pirmais punkts, manuprāt, šķiet ļoti veiksmīgs, un es domāju, ka tajā nav jāiedziļinās, bet, tā kā šeit izskanēja dažādas domas, tad varbūt pavisam īsi. Nezin kāpēc nevienā teikumā nav figurējis Juristu biedrības slēdziens. Jūs to esat lasījuši presē. Juristu biedrības slēdziens ir tāds, ka nav notikuši nekādi pārkāpumi attiecībā uz aizklātu balsošanu. Principā cilvēkam ir tiesības aizklāti balsot, un šīs tiesības sesijā ikvienam bija nodrošinātas. Bet tas nav pienākums. Ja es gribu, es varu svītrot savu biļetenu turpat uz galda. Un ja garām iet mans draugs Jānis un to ierauga, man liekas, ka šajā gadījumā nevarētu būt nekādas pretenzijas. Arī Juristu biedrība to ļoti konsekventi fiksējusi. Iepriekšējais runātājs skāra vēlēšanu likumu un izmantoja analoģijas principu. Es gribētu teikt, ka tas ir ļoti slidens ceļš un nevajadzētu pa to iet. Padomju Savienībā jurisdikcija šo analoģijas principu ir izmantojusi entos gadus, un visi zinām, kur esam nobraukuši. Bet, ja iet pa šo analoģijas principa ceļu, tad atļaušos atgādināt otrai pusei, ka pēc šī likuma ievēlēts skaitās cilvēks vai arī vēlēšanas ir notikušas, ja tajās piedalās 50% + 1 cilvēks no vēlētājiem. Tādā gadījumā arī sesijai jābūt tiesīgai ar 50% + 1 deputātu.

Tālāk vēl dažus vārdus par šo 3.punktu. Šis trešais punkts skan tā: “Ņemot vērā komisijas sēdē pušu izteikto viedokļu” un tad seko secinājums: “priekšsēdētāju atkārtotas vēlēšanas”. Es atļaušos atgādināt, ka tā ir liela neprecizitāte, par pusēm tika uzskatītas tās divas vai vairākas frakcijas 59 deputātu vidū. Mūsu puse ne vienu brīdi pie šāda viedokļa nav turējusies, mēs uzskatām, ka Prūša kungs ir ievēlēts pilnīgi likumīgi, un, ja nemaldos, es komisijas priekšsēdētājam vakar vairākkārt uzsvēru, ka mūsu puse uzskata, ka Prūša kungs ir ievēlēts pilnīgi likumīgi. Un tikai tajā gadījumā, ja Augstākās Padomes deputāti šodien mums ar balsošanu parādīs pretējo, 61 deputāts būs spiests revidēt savu viedokli un meklēt jaunus risinājumu ceļus. Es gribētu teikt, ka mūsu frakcijai ir pieņemams tikai un vienīgi likuma projekta pirmais variants. Otrais variants bez šīs pirmās rindkopas mums, bez šaubām, nav pieņemams. Šajā zālē ir pietiekami daudz augsti kvalificētu, kompetentu juristu starptautībnieku, kuri varētu pateikt, ka pasaules demokrātijā nekur nav šādas 2/3, nav. Manuprāt, centieni panākt šīs 2/3, argumentējot it kā ar mazākuma tiesību aizsardzību, ir solis uz reālu boikotu dažāda ranga padomēs. Jo šīs 2/3 būs ļoti, ļoti grūti savākt, un es domāju, ka tas arī uz ilgu laiku paralizēs darbu, tāpēc mēs pieņemam tikai šo pirmo variantu. Redzat, pie kā noved otrais variants, kurā nav šīs pirmās rindkopas. Tātad citēju: “Ja divu mēnešu laikā” un tā tālāk. Ko tas nozīmē? Iedomāsimies tādu situāciju: rūpnīcā strādā divi strādnieki, un viņiem ir jānes viena kaste. Viens strādnieks nāk uz darbu, otrs strādnieks uz darbu nenāk. Un par darbu kavēšanu atlaiž abus strādniekus. Vieni deputāti nāk uz sesiju, otri deputāti nenāk uz sesiju. Bet mēs atlaižam principā visu padomi. Es domāju, ka tāds traktējums nav iespējams. Pirmā rindkopa ir jāatstāj, jo tur ir pateikts, ka tiesīga sesija, ja otrajā reizē sanākuši ne mazāk kā 50 procenti. Ļoti labs formulējums. Bet, ja nevar sanākt šie 50 procenti, tad gan tāda padome jāpadzen. Vai ne? Tāpēc es domāju, kad šis pirmais formulējums būtu ļoti veiksmīgs. Un vēl par Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projektu. Šeit mums var rasties domstarpības par otro punktu. Ja jūs nobalsosit, tad tas, bez šaubām, paliks, jo mūsu frakcija uzskata, ka mums bez ierunām jāpakļaujas Augstākās Padomes deputātu lēmumam. Bet atkārtoju vēlreiz, ka mēs uzskatām, ka Prūša kungs ir ievēlēts pilnīgi likumīgi. Jo reģistrācija pēc apstiprinātās darba kārtības, un to apstiprināja visi 120 deputāti, bija paredzēta vienu reizi, tas ir, no rīta. Un, ja deputāti balsošanas laikā staigā, kur viņiem tīk, tā ir viņu personiskā darīšana. Balsošana tika novesta līdz beigām, un, manuprāt, šī 61 balss to arī parāda. Es gribētu vēl aizrādīt, ka nav minēts arī fakts, ka Augstākās Padomes Prezidijam tika iesniegts 61 deputāta rakstisks paskaidrojums, kurā bija minēts, ka ne uz vienu no deputātiem nav izdarīts nekāds spiediens un ka 61 deputāts balsojis par izpildkomitejas priekšsēdētāju Aivaru Prūsi. Līdz ar to, man šķiet, ir pietiekams pamats lūgt jūs, deputātus, balsot un atzīt Prūša kunga ievēlēšanu par likumīgu. Gadījumā, ja jūs uzskatīsit, ka tā ir likumīga, mēs esam sagatavojuši arī šī otrā punkta redakciju un, ja tā nepieciešama, mēs varam iesniegt.

 

Priekšsēdētājs. Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis. Dosim vārdu prokuroram, un jūs runāsit rīt? Lūdzu deputātus atvainot. Mūsu procedūrā notiek tādi negaidīti pavērsieni. Tad dosim vārdu kara prokuroram. Viņš jau nāk uz otru sesiju, bet mēs viņam nevaram un nevaram dot vārdu. Lūdzu, jums vārds.

 

V.Kupecs. Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie biedri deputāti! PSRS tautas deputāti Baltijas kara apgabala kara prokuratūrai iesnieguši četrus jautājumus. Pirmais jautājums: kāpēc tik maz krimināllietu ierosināts sakarā ar apkārtējās vides ārkārtīgu piesārņošanu un postījumu nodarīšanu. Otrais: kāpēc netiek sodīti karaspēka daļu komandieri, kuri republikas dabas aizsardzības dienestam un sanitāri epidemioloģisko staciju darbiniekiem neļāva apsekot karaspēka daļu teritoriju, arī Rīgas aviomotoru remontrūpnīcu? Trešais jautājums: kāpēc kara prokuratūra neinformē republikas vadību un vietējās padomes par to krimināllietu izmeklēšanas un iztiesāšanas rezultātiem, kuras ierosinātas sakarā ar dabai nodarītajiem postījumiem? Tiek minētas Ventspilij, tās apkārtnei un mežiem nodarītais postījums un Liepājas pludmales piesārņošana ar fosforu. Ceturtais jautājums: vai kara prokuratūra ir gatava sadarboties ar attiecīgajām republikas iestādēm to krimināllietu izmeklēšanā un iztiesāšanā, kuras ierosinātas sakarā ar apkārtējai videi nodarītajiem postījumiem. Pirms tiks pieņemts attiecīgs lēmums Vissavienības līmenī?

Atbildot uz izvirzītajiem jautājumiem, gribu sākt ar to, ka tiesībsargāšanas orgānu, un ne jau tikai militāro, bet, es domāju, arī teritoriālo, darbu patlaban sarežģī tas, ka ilgu laiku netika pievērsta vajadzīgā uzmanība cīņai pret dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumiem. Pēdējo trīs četru gadu laikā mēs visi - sabiedrība kopumā un, protams, Bruņotie Spēki, armija pievērsās šai problēmai. Bet tagad, sākot konkrēti risināt jautājumus, kas saistīti ar dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumiem un apkārtējai videi nodarītajiem postījumiem, mēs saskaramies ar tādu parādību, ka karaspēka daļu dislokācijas vietas izraudzītas un poligonu izvietošana norādīta pirms daudziem gadiem un lielais vairākums objektu, kuri ir galvenie apkārtējās vides piesārņošanas avoti, arī uzcelti ļoti sen. Un, kad sākam noskaidrot konkrētos vaininiekus, tad nākas konstatēt, ka daudzi no viņiem ir jau miruši, bet atbildība ir sadalīta starp tik daudz cilvēkiem, jo armijā it sevišķi raksturīga komandējošā sastāva saplūšana, ka, ņemot vērā patlaban pastāvošo problēmu kopumu, faktiski pie kriminālatbildības būtu jāsauc lielas ļaužu grupas. Tiklīdz praktiski sākam sadalīt atbildību, tad katram nākas atbildēt par kaut kādu mazumiņu, bet ar šo mazumiņu nepietiek, lai saskaņā ar pastāvošo likumdošanu varētu risināt jautājumu par kriminālatbildību. Teikšu vēl vairāk - to pantu, kuros paredzēta kriminālatbildība, sankcijas ir tik zemas, ka sen jau ir iestājies noilgums šo cilvēku saukšanai pie atbildības. To es saku tāpēc, lai būtu skaidrs, kāpēc tiek ierosināts tik maz krimināllietu. Signāli tiek saņemti, prokuratūra uzsāk savu darbu, pārbaudes gaitā tai nākas pieņemt lēmumu, ka krimināllietu nevar ierosināt, jo likumu vairs nevar piemērot. Aizvien biežāk sākam izmantot ekonomiskās sankcijas, ar kurām mūsdienu apstākļos var efektīvāk risināt radušās problēmas. Pagājušajā gadā, ņemot vērā dabas aizsardzības orgānu, kā arī vietējo un republikānisko pārvaldes orgānu neatlaidību un nodarbojoties ar kara prokuratūru, no karaspēka daļām tika piedzīts apmēram 200 000 rubļu. Tas liek reāli domāt par šo problēmu, jo nauda tiek ieskaitīta Savienības budžetā un Aizsardzības ministrija to zaudē. Šī minētā summa attiecas tikai uz Latviju, bet kopumā pa visu Baltijas kara apgabalu šīs summas ir daudz lielākas.

Mēs esam izteikuši savus priekšlikumus. Bet daudzi komandieri, kuriem mēs liekam ieviest kārtību, kaut ko slēgt vai izremontēt, atbild, ka tas viss prasa lielus līdzekļus, kādu viņu rīcībā nav. Un mēs bijām spiesti griezties pie galvenā kara prokurora biedra Katusjas. 12.decembrī tika iesniegts ziņojums PSRS aizsardzības ministram, šo jautājumu izskatīs Aizsardzības ministrijas kolēģijā, kur tas izvirzīts līdz ar tādu saistītu problēmu, kā finansēšana, jo daudzi mūsu komandieri var veikt tikai kosmētiskus pasākumus, lai uz kādu laiku apturētu šo iedarbības procesu uz apkārtējo vidi. Bet ir jāveic daudz lielāka apjoma pasākumi. Runājot par prokuratūras darbu tieši attiecībā uz dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumiem, jāteic, ka mums ir viena problēma.

Republikas teritorijā ir dislocētas un darbojas trīs kara prokuratūras: Skrundā, Daugavpilī un Rīgā. Šajās prokuratūrās strādā 16 cilvēki (8 izmeklētāji un 9 prokurori). Kādu darbu apjomu var veikt 8 prokuratūras darbinieki? Kaut gan, pastāvot šāda rakstura grūtībām, mēs pagājušajā gadā un šā gada sākumā veicām tādu darba apjomu, kādu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem mēs nebijām veikuši piecu sešu gadu laikā. Tiktāl par aktivitāti. Rezerves mēs saskatām sadarbībā un ciešā kontaktā ar teritoriālajiem orgāniem. Visās pārbaudēs, kuras pagājušajā gadā tika veiktas gan Skrundā, gan Daugavpilī, gan šeit, Rīgā, piedalījās vietējie prokurori un dabas aizsardzības likumdošanas darbinieki. Pēc visām pārbaudēm tika pieņemti lēmumi, bet šajā laika posmā pavisam tika ierosinātas divas krimināllietas. Viena no tām tika ierosināta sakarā ar meža izciršanu Ventspilī. Lietu izmeklēja vairākus mēnešus, un galu galā tā tika izbeigta, jo trūka nozieguma sastāva. Kāpēc? Tāpēc, ka tika izdibināta sākotnējā likumdošana, kas to bija pieļāvusi (Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumā, saskaņā ar kuru 1978.gadā zeme un šis mežs tika iedalīts karaspēka daļai, lēmumā bija minēts, ka tiek piešķirtas arī tiesības izcirst mežu, lai varētu ierīkot ceļus un būves). Attiecībā uz jautājumu tieši par meža izciršanu pastāvēja vienošanās ar vietējo mežniecību un tiem, kuri bija atbildīgi par meža saglabāšanu. Galu galā nācās secināt, ka tie koki faktiski bija izcirsti likumīgi un tikai kādu 80,- rbļ. vērtībā koki izcirsti amatpersonu vainas dēļ. Šī naudas summa tika piedzīta, vainīgās personas sauktas pie reālas disciplināras un partijas atbildības, un līdz ar to nācās pielikt punktu.

Par pludmales piesārņošanu ar fosforu mēs ierosinājām lietu un nodevām to Baltijas flotes prokuratūrai, kas pabeidza lietas izmeklēšanu. Trīs amatpersonas (divus majorus un vienu kapteini) pagājušā gada 25.decembrī par izdarīto noziegumu notiesāja kara tribunāls.

Runājot par pārējiem gadījumiem, kurus prokuratūra pārbaudīja, jāteic, ka nav neviena fakta, kad prokuratūra, saņēmusi informāciju vai nu no preses, vai no vietējiem orgāniem, būtu izvairījusies kaut ko darīt vai atmetusi ar roku. Kā jau es teicu, ir uzlikti naudas sodi apmēram 200 000 rubļu apjomā, vairāk nekā 50 cilvēki saukti pie materiālas un disciplināras atbildības, nemaz nerunājot par tiem tiešajiem vaininiekiem, kuri piesārņo apkārtējo vidi, ierīkojot nevietā atkritumu izgāztuves, kuri nevēršas pret likumu pārkāpējiem vai paši pārkāpj šos likumus. Tas attiecas uz pirmo jautājumu.

Visu, ko mēs varam un ko paguvām, visu, kas nonāk mūsu redzeslokā, mēs cenšamies risināt godprātīgi. Kara prokuratūra nekad nav aizstāvējusi mundiera godu. Tur strādā tādi paši patriotiski virsnieki kā juristi teritoriālajos tiesībsargāšanas orgānos. Mēs cenšamies noteikt un stingri stāvēt pastāvošā likuma sardzē un pilnīgi saprotam, ka gaiss, mežs un ūdens vajadzīgs visiem - gan karavīriem, gan civilajiem iedzīvotājiem. Mēs centīsimies darīt visu, ko spēsim, bet, ko nespēsim, to risināsim ar augstākstāvošo orgānu palīdzību.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, bet pulkstenis jau ir 19.00. Varbūt jūs varētu īsāk. Viss jau nav no tribīnes jāpasaka, ir taču arī cits savstarpējo attiecību līmenis. Es nojaušu, ka šīs savstarpējās attiecības mums izveidosies. Ja deputāti nebūs apmierināti, varēs viņiem atbildēt arī rakstiski.

 

V.Kupecs. Uz otru jautājumu, kāpēc karaspēka daļu komandieri netiek sodīti, es atbildēšu tā: karaspēka daļas komandieris ir tieši pakļauts nevis apgabala štābam, bet augstākai priekšniecībai, un pulka, bataljona utt. komandiera darbība ir saistīta ar noteiktiem normatīviem aktiem. Ir likumi un arī ministra pavēles, kuras dod nevis tiesības, bet gan aizliedz ielaist teritorijā cilvēkus, ja šis jautājums nav iepriekš saskaņots. Ar aizsardzības ministra pavēli Nr.312 šis jautājums tiek reglamentēts šādi: “PSRS ministriju, valsts komiteju un resoru pārstāvji, kuri veic valsts kontroli pār dabas aizsardzību, tiek ielaisti karaspēka daļās ar apgabala štābu un flotes priekšnieku atļauju atbilstoši kārtībai, kāda noteikta Padomju Armijā un Jūras kara flotē.” Un nevar sodīt komandieri, ja viņš ir ievērojis šīs prasības. Viņš pilda spēkā esošo likumu. Bet es jums, lūk, ko teikšu: nav tādu gadījumu, kad būtu atteikts, ja vajadzēja izdarīt tādu pārbaudi. Arī tagad mēs izdarām tādas pārbaudes. Nekādu šķēršļu te nav, vienīgi jāsazinās ar apgabala štābu, lai komandieri saņemtu attiecīgu norādījumu. Bet, ja šo darbu veic kopā ar kara prokuratūru, tad vispār nekādu problēmu nav.

Trešais jautājums: kāpēc prokuratūra neinformē republikas vadību un vietējās padomes. Es nezinu, kāpēc šāds jautājums ir izvirzījies, jo visos gadījumos, kad tika saņemti iesniegumi ne tikai no republikas augstākās varas un pārvaldes orgāniem, bet arī no republikas pilsoņiem, mēs bez ierunām atbildējām uz visiem izvirzītajiem jautājumiem. Varētu vienīgi teikt, ka šajā ziņā mēs iniciatīvu neesam parādījuši. Bet mēs taču nevaram zināt, kas kuram interesē. Arī likumā nav norādīts, ka par lietas izmeklēšanas gaitu būtu jāinformē viens, otrs vai trešais. Likumā ir uzskaitītas to personu kategorijas, kurām tas obligāti jādara zināms, bet pārējiem atbildam uz viņu jautājumiem.

Un pēdējais: vai mēs esam nodomājuši sadarboties ar teritoriālajiem orgāniem. Uz šo jautājumu jau faktiski esmu atbildējis. Mēs ne tikai esam nodomājuši to darīt, mūs šī sadarbība ļoti iepriecinātu, tāpēc ka tas pavērtu papildu iespējas paveikt šo darbu vēl kvalitatīvāk.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, īsi un mierīgi. Kurš no PSRS tautas deputātiem izteiksies pirmais? Lūdzu, Leopold Ozoliņ.

 

L.Ozoliņš. Esmu gan operējis, gan konsultējis pieaugušos un bērnus, kas apdedzinājušies ar fosforu. Operēju 14 gadus vecu meitenīti, kurai bija norauti trīs labās rokas pirksti. Viņai taču visa dzīve vēl priekšā. Sakiet, kādus pasākumus veiks militārais resors, lai kompensētu bērnībā iegūto invaliditāti, kas saglabāsies visu mūžu?

 

Priekšsēdētājs. Atvainojiet, uzdosim arī otru jautājumu, lai var atbildēt pie vienas reizes.

 

V.Kalnbērzs. Es arī biedram pulkvedim gribētu uzdot dažus jautājumus, jo, kā jau dakteris Ozoliņš teica, mums, mediķiem, ir nācies sniegt palīdzību smagu sakropļojumu gadījumos, kuri gūti agrā bērnībā. Tāpēc man jautājums šādā sakarībā - jūs teicāt, ka vainīgos notiesājis kara tribunāls. Varbūt jūs varat pateikt, kādu soda mēru piesprieda tribunāls? Tas pirmkārt. Otrkārt, jūs teicāt, ka sodīts majors un vēl kāds. Kā jūs domājat, vai tiem augstākā ranga priekšniekiem pienākas pateicība? Vai mēs ik reizi meklēsim grēka āzi, ko sodīt, un tāds pateicības saņēmējs joprojām nenesīs nekādu atbildību par šiem bērniem, kuri uz mūžu ir sakropļoti.

 

Priekšsēdētājs. Deputāts Kalnbērzs uzdeva jautājumu.

 

V.Kupecs. Biedri! Šo lietu izmeklēja Baltijas flotes kara prokuratūra. Tas apmēram ir tā: Lietuvas prokuratūra, Latvijas prokuratūra, Baltijas flotes prokuratūra un Baltijas kara apgabala prokuratūra. Mēs izmeklēšanas gaitu neesam kontrolējuši. Baltijas flotes prokuratūra mums nav padota, mēs visi esam padoti centram, t.i., galvenajam kara prokuroram. Es te esmu tikai 3 mēnešus, ierados no Aizbaikāla, tāpēc nevaru pastāstīt, kā aizsācies šis notikums, tāpat kā jūs informēt par šīs krimināllietas gaitu. Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, mums Baltijas flotes prokuratūrai jālūdz atsūtīt šo krimināllietu, jāiepazīstas ar to.

Bet jautājums par zaudējuma atlīdzināšanu vai līdzekļu piešķiršanu meitenītes ārstēšanai taču nav likumdošanā noregulēts. Tagad šie 13 jautājumi tiek izvirzīti un apspriesti. Es domāju, ka tie tiks atrisināti pozitīvi. Bet attiecībā uz konkrētajām izmaksām sakropļotās meitenītes ārstēšanai spēkā ir likums, atbilstoši kuram tiek izvirzīta prasība pret Aizsardzības ministriju un tā sedz meitenītes ārstēšanai nepieciešamos izdevumus tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs, un pēc tam regresa kārtībā šī summa tiek piedzīta no tiešajiem vainīgajiem. Cik man zināms, tad tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem pieciem gadiem, taču šis soda mērs ir nosacīts, t.i., šādu sodu paredz likums, bet lēmumu pieņēma kara tribunāls, tiesu orgāni.

 

Priekšsēdētājs. Vai jums ir konkrēts jautājums par Baltijas kara apgabalu? Lūdzu.

 

A.Eizāns. Biedri pulkvedi! Pirmais jautājums. 9.februārī pār Ventspils ostu un pilsētas rūpnīcu vairāk nekā divas stundas zemu lidoja apgabala Gaisa karaspēku iznīcinātāji. Kāpēc tik bezatbildīgi rīkojās Gaisa karaspēku pavēlniecība? Līdz šim brīdim atbildi no apgabala pavēlnieka saņēmis neesmu. Gribētu zināt, kā jūs kvalificējat šādu rīcību, kad virs ārkārtīgi bīstamiem, eksplozīviem objektiem tiek izdarīti šādi manevri.

Otrs jautājums. Pagājušajā sesijā Dainis Īvāns divas reizes uzdeva jautājumu, kā kvalificējama to militārpersonu rīcība, kuras savā aicinājumā draudēja deputātiem ar fizisku izrēķināšanos. Vai jūsu organizācija šajā sakarībā ir kaut ko darījusi?

 

V.Kupecs. Par lidojumiem dzirdu pirmo reizi, tāpēc šajā sakarībā neko nevaru pateikt un uz jūsu jautājumu arī atbildēt nevaru. Es noskaidrošu, kas noticis ar jūsu pieprasījumu, kas to izskatījis, un vai apgabala pavēlnieks to ir saņēmis. Varbūt ar šo jautājumu ir nodarbojušies kādi izpildītāji. To visu es noskaidrošu jau rīt no rīta. Bet par zemiem lidojumiem nepieciešama speciāla izmeklēšana. Jātiek skaidrībā, kas par lietu, kas tie par zemiem lidojumiem. Vai tie bijuši paredzēti. Ja kāds tos saskaņā ar programmu ir apstiprinājis, tad pilotu nevar saukt pie atbildības. Bet, ja tas ir huligāns, kas lidojis nepieļaujamā augstumā, tad stājas spēkā pavisam cita atbildība. Īsi sakot, jātiek skaidrībā. Bet, saprotiet mani pareizi, es uz šo jautājumu atbildēt nevaru.

Otrs jautājums skar kara jūrnieku protestu. Tas saistīts ar šo fosfora lietu. Kara jūrnieki neatrodas mūsu uzraudzībā. Mūsu apgabala karaspēks izvietots triju republiku teritorijā. Prokuratūra, kas apkalpo raķešu karaspēku, atrodas Maskavā, bez tam ir vēl Baltijas flotes prokuratūra, dzelzceļa prokuratūra, transporta prokuratūra. Vārdu sakot, ir daudz prokuratūru un katra atbild par savu sfēru. Bet vēstulē, kuru bija publicējušas mūsu apgabala militārpersonas, tādu izlēcienu nebija. Es tikos ar vienu no Rīgas avīžu korespondentiem. Viņš jautāja, kādas ir manas domas sakarā ar šiem draudiem. Es jau viņam teicu un šodien atkārtoju, ka draudu kā tādu juridiskajā nozīmē šajā publikācijā nav. Ir daudz emociju un daudz kā lieka, bet saukt pie kriminālatbildības nav pamata. Šīs publikācijas sakarā nav iespējams ierosināt krimināllietu un saukt kādu pie atbildības. Tādas ir manas domas. Sakarā ar šo publikāciju esam saņēmuši daudz sūdzību, es tās visas atbilstoši likumam nosūtu Baltijas flotes prokuroram. Viņš konkrēti noskaidros, ko cilvēki ir domājuši, ko gribējuši panākt un kā viņi realizēs to, par ko tur ir rakstīts. Viņi veiks konkrētus pasākumus, un tad arī izšķirsies jautājums, vai lieta tiks ierosināta vai ne.

 

Priekšsēdētājs. Esiet tik laipns un palīdziet noskaidrot par lidojumiem, par Ventspili. Un kara jūrnieki patiešām citā pakļautībā. Un jūs jau strādājat šeit tikai 3 mēnešus. Ceru uz turpmāku sadarbību, risinot gan patīkamus, gan nepatīkamus jautājumus.

 

V.Kupecs. Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka darīšu visu iespējamo.

 

Priekšsēdētājs. Sēdes nobeigumā īsa informācija par izmaiņām valdības sastāvā. Ziņo biedrs Bresis.

 

V.Bresis. Godājamie deputāti! Sakarā ar Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas reorganizāciju ierosinu bijušo Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku Nikolaju Koftailovu atbrīvot no Latvijas PSR ministra pienākumiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai šai sakarā jautājumi ir? Nav. Lūdzu, balsosim. Kas par? Vairākums. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums ir pieņemts.

 

V.Bresis. Sakarā ar Valsts rūpniecības komitejas reorganizāciju ierosinu bijušo Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku Valentīnu Ņižņiku atbrīvot no Latvijas PSR Ministru Padomes locekļa pienākumiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai jautājumi un priekšlikumi ir? Piekrītam? Lūdzu, balsosim. Kas par? Paldies. Kas pret? Kas atturas? Pateicībā pasniegsim ziedus.

 

V.Bresis. Es arī abiem valdības locekļiem saku paldies par paveikto darbu.

 

Priekšsēdētājs. Ar to arī šīsdienas sēdi beigsim. Ja mēs rīt strādāsim tikpat konstruktīvi, tad problēmu par sesijas savlaicīgu pabeigšanu nebūs, varbūt darbu beigsim pat nedaudz ātrāk. Paldies. Rīt pulksten 10 atsākam sēdes darbu.

Sestdien, 24.februārī