Latvijas Republikas 9.Saeimas

rudens sesijas piektā (ārkārtas) sēde

2008.gada 9.oktobrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Labdien, godājamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas ārkārtas sēdi. Šodienas ārkārtas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums – viens darba kārtības punkts: Ministru prezidenta ziņojums „Informācija par valdības neatliekamajiem uzdevumiem un par Valdības rīcības plāna pasākumu izpildi”.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Es uzreiz gribu teikt, ka es neapgrūtināšu jūs ar garām runām… Viegli tas nav, bet es izaudzēju manu uzrunu jums pie lēmuma projekta „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskās krīzes pārvarēšanu”. Tas notika jūlijā. Atcerēsimies, bija ārkārtas sēde, un es saskaitīju, cik te ir lappušu. Es apbrīnoju jūsu pacietību jūlijā (No zāles dep. A.Rugāte: „Ja par lietu, tad var ciest!”) un tāpēc centīšos samazināt savu uzrunu, jo vairāk tāpēc, ka a) rakstiskais materiāls jums ir iesniegts par to laika periodu, kas ir pēc simt dienām. Lūgšu arī izteikt priekšlikumus, ja var, rakstiskus, un iesniegt valdībai, mēs būtu ļoti pateicīgi;

b) saistībā ar to, ka mēs esam sagatavojuši budžeta iesniegšanu, es parakstīju Ministru prezidenta ziņojumu par budžetu, par ko būs atsevišķa debate, atsevišķa sēde. Par to nāksies runāt pirmajā lasījumā, es domāju, izvērstā formā gan man, gan finanšu ministram, gan arī deputātiem.

Tāpēc es pieskaršos, faktiski konspektīvi, pēc manām domām, laika posmam no maija līdz šodienai.

Cienījamie deputāti! Laika posmā starp manu uzstāšanos jūsu priekšā par valdības pirmajām simt dienām politisko, ekonomisko, sociālo un kopumā demokrātisko notikumu gaita ir attīstījusies ļoti strauji. Nezinu, varbūt es kļūdos, bet man ir tādas aizdomas, ka diez vai kāda cita valdība atjaunotajā Latvijas valstī šādas otras simt dienas ir pieredzējusi straujo izmaiņu un procesu kopumā.

Pirmais, ko es gribētu īsi pateikt jums. Uzskatu, ka šī ir tā vieta un tribīne, kur tas ir jāsaka. Galvenie politiskie notikumi, kas notika šajā starplaikā, pirms valdība… starplaikā starp uzrunu par simt dienām un šodienu.

Ja jāsaka atklāti, tad paši svarīgākie notikumi izpaudās divos referendumos. Pirmais referendums – par Saeimas… es teikšu tā, ārkārtas vēlēšanām. Es drīzāk tā izteiktos. Ir, kas saka, ka tas bija par Saeimas atlaišanu, es tomēr uzskatu, ka korektāk būtu runāt par Saeimas ārkārtas vēlēšanu veidošanu.

Un te es gribu pateikt sekojošo. Atskatoties uz referendumu par Saeimas… uz ierosinājumu par Saeimas atlaišanu, lielā mērā tas attiecas arī uz manis vadītās valdības darba novērtējumu. Neapšaubāmi, kā jebkurš referendums.

Un šoreiz gribu uzsvērt, ka es, valdības vadītājs, neesmu mainījis savu uzskatu par to, ko es publiski paudu šī referenduma priekšvakarā, – ka, cienot viedokli par tautas tiesībām lemt par Saeimas atlaišanu principā, mums visiem un pirmām kārtām manis vadītajai valdībai tieši šajā laika periodā ir akūti nepieciešams darboties spējīgs, lemt spējīgs parlaments, kas vienīgais var lemt par tik svarīgiem jautājumiem kā budžeta izdevumu ārkārtas samazināšana ekonomikas lejupslīdes laikā, kā nodokļu izmaiņas. Un man jāsaka, ka parlamentārā republikā mums nav citas institūcijas, kas var šos svarīgos lēmumus pieņemt. To es teicu pirms referenduma, un to es saku arī šodien. Gribu teikt, ka arī jūlijā – 16.jūlijā –, balsojot par budžeta grozījumiem, parlaments, deputāti, kas to veica, arī pierādīja savu darbspējību, lemtspējību lēmumos, kas absolūti nav saistīti ar popularitātes iegūšanu. Tā ir arī parlamenta atbildība, to parlaments pilnībā veic.

Lemt spējīgs un atbildīgs parlaments mums visiem ir vajadzīgs arī tagad, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus gan 2009.gada budžeta sakarā, gan arī par likumprojektiem, kas ir saistīti gan ar budžetu, gan ar ekonomisko situāciju valstī kopumā. Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka valdība piedalās arī – ar saviem pārstāvjiem – Saeimas apakškomisijas darbā, arī mani padomnieki tur piedalās un lemj par Valsts prezidenta priekšlikumiem, kā arī citām iniciatīvām sakarā ar iespējamu grozījumu Satversmē. Es ceru, ka parlaments rūpīgi izsvērs un pieņems tās normas, kas noteiks turpmāku iemeslu sasaukt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, nebalstoties uz politiskās konjunktūras vajadzībām. Man kā valdības vadītājam viedoklis, ja tas konkrēti būtu jāformulē, ir sekojošs.

Pilsoņu skaitam, kas nobalso par Saeimas ārkārtas vēlēšanām vai, varētu teikt, Saeimas atlaišanu, ir jābūt vismaz pusei no vēlēt tiesīgajiem, ņemot vērā šo jautājumu īpašo svarīgumu parlamentārā republikā, kāda ir Latvija, kā arī to, ka brīvā demokrātiskā valstī nav pieļaujamas normas, kas uzliek par pienākumu obligāti piedalīties vēlēšanās. Un tādēļ, pēc manām domām, nav saistāmi kvorumi kārtējās Saeimas vēlēšanās ar referendumu kvorumu.

Cienījamie deputāti! Otrs ļoti svarīgs politisks jautājums, otrs pēc svarīguma šajā laika posmā, ir bijis otrs referendums. Otrs ne mazāk svarīgs referendums, kura pozitīvs iznākums fundamentāli, pēc manām domām, apdraudēja mūsu esošās pensiju sistēmas pastāvēšanu. Tas ir jautājums par pensijām. Ierosinātāji piedāvāja, pēc manām domām, nepamatoti strauju minimālās pensijas palielinājumu līdz iztikas minimumam. Es domāju, ka ierosinātāji labi apzinājās, ka šāda palielināšana ne tikai apdraudētu regulāru pensiju izmaksu, jau sākot ar 2010.gadu, bet arī… pēc būtības nākotnē tas varētu apdraudēt un likvidēt principu, ka saņemamo pensiju saista ar sociālo iemaksu lielumu no saņēmēja nopelnītās algas. Pēc manām domām, tas iemesls, kāpēc referendums nenotika vai, precīzāk sakot, referenduma rezultāts nebija pozitīvs, bija, pēc manām domām, tieši mūsu cienījamās vecākās paaudzes ieklausīšanās, pēc manas pārliecības, saprātīgos valdības argumentos par to, ka pensijas ir reāli jāpaaugstina, izmantojot jau izstrādāto un pielietoto indeksācijas mehānismu un piemaksu sistēmu par nostrādātajiem gadiem.

Tāpēc, ievērojot jūsu, parlamenta, pieņemtos grozījumus Pensiju likumā, kas tika pieņemti Saeimas pavasara sesijas pēdējā sēdē, valdība, tos pildot, ir iekļāvusi arī 2009.gada budžetā konkrētus izdevumu palielinājumus sociālajā budžetā, kas ir faktiski tuvu pie 80, pāri par 80 miljoniem jau šogad. Palielinājums 2008.gada budžeta grozījumos, tāpat arī 2009.gada budžetā saistīts ar visu pensiju indeksāciju pirmo reizi, ar palielinātu piemaksu par gadiem, kas nostrādāti līdz 1995.gadam, – no 1.janvāra šoreiz – un arī tās piemērojumu invalīdu, strādājošu invalīdu pensijām.

Diemžēl jāsaka, ka viens no politiskajiem notikumiem, kas satricināja gan sabiedrību, gan arī parlamenta dzīvi, bet bija saistīts ar… jā … nu kā lai es to pasaku… principā jau nepatīkamu – es pat teiktu, vairāk sāpīgu – momentu, kas saistīts ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja atlaišanas procedūru. Diemžēl arī valdībai nācās iziet cauri šim ļoti smagajam procesam. Tāpēc burtiski nākamnedēļ pēc budžeta iesniegšanas Saeimā valdība uzsāks visu garo procedūru jaunas KNAB vadītāja kandidatūras atrašanai un virzīšanai uz apstiprināšanu Saeimā.

Ja atļausiet, es tagad gribētu īsi minēt tēžu veidā tos darbus, kurus, es uzskatu, valdība ir veikusi.

Konspektīvi par attiecīgo ministriju veikumu atskaites periodā.

Pirmais – ārpolitika. Jaunie šā laikposma notikumi ārpolitikā bija Gruzijas notikumi, ar tiem saistītie procesi. Par šiem notikumiem, tos izvērtējot, tika spriests arī Saeimas sēdē, tāpēc es dziļāk nepieskaršos šim jautājumam. Taču pateikšu, ka Latvijas valdības nostāja šajā jautājumā ir ciešā kontekstā un būs ciešā kontekstā ar vienoto Eiropas Savienības pozīciju, vienoti izstrādāto Eiropas Savienības pozīciju par šo konfliktu un problēmu kopumā. Piebildīšu, ka, neskatoties uz to, ka Latvijas un Krievijas pozīcijas ir atšķirīgas, atsevišķos momentos pat pretējas, Latvijas valdība turpinās veidot attiecības ar Krieviju Eiropas Savienības un Krievijas attiecību kontekstā, ieskaitot arī attiecības divpusējā līmenī; turpinās starpvaldību komisiju darbu pie konkrētiem jautājumiem un līgumiem un arī ārlietu ministru līmenī tuvākajā laikā.

Otrs aspekts, ko es varētu minēt ārpolitikas darbā, ir tas, ka Latvija viennozīmīgi pauda savu nostāju attiecībā uz Eiropas nākotni, ratificējot Lisabonas līgumu; to parlaments veica.

Un trešais, kas varbūt neizpaudās politiskā ziņā tik nopietni šeit, parlamentā, bet kas tomēr jāpiemin. Latvijai kā Baltijas jūras valstu padomes prezidējošai valstij bija ļoti svarīgi, lai valdība veiksmīgi izpildītu visus darbus samita organizēšanai Rīgā jūnijā. Tam būs liela nozīme arī turpmāk enerģētikas kopējā politikā mūsu reģionā, tāpat arī savstarpējas sadarbības jautājumos, ņemot vērā, ka galvenie mūsu eksporta–importa partneri atrodas nevis tālu, bet tepat kaimiņos. Mums ir ļoti svarīgi, kāda ir viņu ekonomiski politiskā situācija pašreiz un arī nākotnē.

Ja mēs runājam par finanšu lietām, es gribētu uzsvērt trīs galvenās lietas.

Pirmkārt, pārskata periodā tika sagatavoti Finanšu ministrijā un arī valdībā un pēc tam parlamentā tika akceptēti grozījumi 2008.gada budžetā. Un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem budžeta izdevumi tika reāli samazināti par 4,2 procentiem. Un – arī tas ir būtiski! – pirmo reizi tika uzsākts, kā es to saucu, pirmais etaps valsts pārvaldes samazināšanai valstī. Ja jūs paskatīsieties, –2008.gada budžeta grozījumos ir atsevišķs pants par štata vietām, kas tiek likvidētas. Mēs to turpināsim, to jūs ieraudzīsiet 2009.gada projektos un atsevišķos valdības lēmumos, par kuriem es varbūt beigās nedaudz runāšu.

Vēl tikai atgādināšu, ka arī valdība sagatavoja… Finanšu ministrija gatavoja, valdība akceptēja un parlaments beigās akceptēja tādas lietas: 2008.gada budžeta grozījumos izdevumus ne tikai samazināja, bet arī palielināja. Un pārsvarā šie palielinājumi bija sociālajā sfērā; kopumā tika atvēlēti 86,9 miljoni: vecuma pensijām palielinājums – 39 miljoni, invaliditātes pensijām – 5,8, palielinājums bezdarbnieku pabalstiem – ļoti aktuāli un savlaicīgi! – 6 miljoni, vecāku pabalstiem – 26,4 (sakarā ar tiesas lēmumiem), 5,3 – slimības lapām, un maternitātes pabalstiem – 2,5 miljoni. Tāpēc arī tie grozījumi 2008.gadā… tie bija divpusēji. Bija ne tikai samazinājums, bet arī palielinājums, tikai akcenti jau šoreiz likti uz sociālo atbalstu; tas bija ārkārtīgi svarīgi šīs pietiekoši (es pat teiktu – ļoti) lielās inflācijas apstākļos.

Otrs jautājums, ko es gribētu finanšu lietās uzsvērt, ir tas, ka samērā nopietnā un garā procedūrā mēs esam sagatavojuši, valdībā akceptējuši… un tas ir ļoti svarīgi, ka arī trīspusējā sapulcē ar sociālajiem partneriem esam vienojušies par principiem; par to liecina kopējais protokols, ko ir parakstījuši mūsu partneri – gan darba devēji, gan arodbiedrības –, par 2009.gada budžeta projektu. Un 2009.gada budžeta projekts ir sagatavots, un es to esmu parakstījis, un faktiski tas nonāk jūsu rokās.

Vēl ko gribētu īsi teikt, – ka visu šo laiku Finanšu ministrija strādāja, arī šajos apstākļos, pie tām nodokļu izmaiņām, kas atbalstītu uzņēmējdarbību, un konkrēti atbalstīja izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodoklī un iedzīvotāju ienākuma nodoklī; konkrēti tās ir iestrādātas budžeta paketē, par ko acīmredzot deputāti diskutēs, runājot par budžetu pirmajā lasījumā. Gribu teikt, ka ar to valdība ir izpildījusi daļēji tos solījumus, kas saistījās ar nodokļu atvieglinājumu uzņēmējdarbībā šajā posmā. Ir lietas, kuras mums neizdevās izdarīt attiecībā uz plāniem – iesaldēt nekustamā īpašuma nodokli, kas bija saistīts ar to, ka mums ir īpaša vienošanās ar pašvaldībām par maznodrošināto atbalstu šajā periodā, kad kāpj tarifi. Un tāpēc mēs daļēji varējām izdarīt to, ko mēs gribējām, atbalstot uzņēmējdarbību Latvijā, – paveikt lietas nodokļu ziņā.

Īsumā par ekonomikas lietām. Es negribētu šeit minēt tos daudzos dokumentus, kas ir sagatavoti. Patlaban valdībā tiks skatīts pasākumu plāns, kārtējais, bet īsumā minēšu sekojošas galvenās lietas. Viss, ko es jums saku, ir saskaņots ar ministriem. Tās nav tikai manas personīgās domas. Tāpēc ekonomikā, es varu teikt tā, praktiski ir izdarītas divas lietas pa šo laika periodu: ir izveidots Ieguldījumu fonds eksporta apdrošināšanai. Mēs vienmēr esam runājuši par eksporta atbalstu. Šo atbildīgo darbu veiks Eiropas Investīciju fonds, kas faktiski ir Eiropas Investīciju bankas meitas uzņēmums, un līdz ar to ir zināms garants, ka Eiropas fonda apguve uzņēmējdarbības atbalstā notiks atbilstoši tiem standartiem, ko nosaka Eiropas Savienība. Un, es ceru, mums nebūs pārmetumu, ka mēs šeit rīkojamies neadekvāti.

Otra lieta. Man jāsaka, ka no 29.septembra ir reāli uzsākta jauna Eiropas Savienības fonda apgūšanas programma jaunu tehnoloģiju ieviešanai 40 miljonu apmērā (pirmais solis), un šīs naudas faktiska izsolīšana tātad ir sākusies.

Ja mēs runājam pārējo ministriju griezumā, varu teikt sekojošo. Bērnu lietu ministrijā ir divas lietas: no 1.septembra reāli sākušas darboties brīvpusdienas 1.klasē – pirmo reizi Latvijā. Ar dažādiem rezultātiem, tomēr uzskatu, ka kopumā tas ir ļoti pozitīvs process, ko arī parlaments atbalstīja, balsojot par šāgada budžetu.

Otrs, kas ir ļoti svarīgs šajā lietā, par kuru varbūt ne īpaši runā, bet mums ir uzlabojusies viena situācija šeit – mums vietējā adopcija ir divas reizes pārsniegusi ārzemju adopciju. Vēl nesen šī proporcija bija otrāda, kad bērnus adoptēja uz ārzemēm četrreiz vairāk nekā vietējie cilvēki, kas uzņēmās adopciju pār bērniem. Es uzskatu, ka tas zināmā mērā liecina ne tikai par materiālās, bet arī par morāles, atbildības situācijas pastiprināšanos mūsu sabiedrībā pret bērniem.

Reģionālās pašvaldību lietas. Ļoti svarīgs jautājums, faktiski arī atslēgas jautājums, ko parlaments patlaban skatīs. Es varu tikai ziņot sekojošo. Ministru kabinets ir nodevis visus galvenos ar novadu reformu saistītos likumprojektus parlamentam. Tie visi ir sagatavoti, valdībā apstiprināti. Tagad tie tiks skatīti parlamentā. Šo darbu mēs esam veikuši.

Ja mēs runājam par kultūras lietām, man jāsaka divas lietas, ko varētu minēt. Beidzot – es pasvītroju vārdu „beidzot”! – mēs esam sākuši būvēt Nacionālo bibliotēku. Praktiski.

Šeit ir divi aspekti: pirmais aspekts, neapšaubāmi, ir nacionāli politisks. Es tiešām gribu teikt – nacionāli politisks. Pēc piecpadsmit gadu diskusijām. Un otrs – tas ir reāls atbalsts uzņēmējdarbībai, reāls darba vietas nodrošinošs pasākums, reāla ekonomiski stimulējoša lieta.

Otra lieta, ko es noteikti gribu atzīmēt, – to, ka liels nopelns šeit ir arī Kultūras ministrijai, bet ne tikai. Un tomēr! Veiksmīgi novadījām Vispārējos dziesmu un deju svētkus šajā atskaites periodā ar vislielāko dalībnieku skaitu Latvijas vēsturē – vairāk nekā 38 tūkstoši piedalījās. Pasvītroju – veiksmīgi, bez finansiāliem skandāliem, organizatoriskām problēmām.

Ja mēs runājam par labklājības sfēru, tad tas, ko es runāju ar ministri, faktiski ir divas lietas. Tā pirmā, vienā teikumā, kā uzskata labklājības ministre, ir tā, ka pēc ministrijas ierosmes valdībai izdevās noreaģēt uz straujo inflācijas kāpumu. Koriģējot pensiju indeksāciju un koriģējot pensiju izmaksu sistēmu, mums ir izdevies… jā, es nesaku, ka simtprocentīgi… tomēr reaģēt uz draudu par dārdzības kāpumu valstī. Man jāsaka, ka vidējā pensija valstī pēc oktobra indeksācijas ir 170 lati apmēram. Tiesa, šī vidējā pensija neliecina vēl par to, ka mēs esam panākuši mūsu plāna izpildi, jo vēl arvien zem iztikas minimuma, kas ir 170 uz šodienu… Zem 170 latiem pensijas ir vēl arvien apmēram 70 procentiem pensionāru. 2009.gada beigās šis procents samazināsies līdz 48. Mums ir vajadzīgi vēl divi gadi, lai mēs varētu… divi, divarpus gadi, lai mēs varētu pabeigt šo procesu. Bet šim procesam alternatīvas nav. Pārējie visi priekšlikumi ir nepamatoti – ne finansiāli, ne ekonomiski.

Ļoti svarīgi, lai mēs izturētu šo tempu un varētu nodrošināt mūsu vecāko paaudzi ar to atbalstu, kas ir pelnīts.

Ja mēs runājam par jauniem soļiem, es to šodien šeit negribētu teikt, jo tas būs diskusijā par budžetu. Īsumā varu teikt tikai vienu, ka beidzot ir kaut daļēji mēģināts palīdzēt bērniem invalīdiem – gan tiem, kas ir invalīdi no dzimšanas, līdz 18 gadiem, gan arī tad, kad viņi tos sasnieguši. Tas ir iekļauts budžetā.

Tieslietās. Tieslietās faktiski var minēt divas padarītās lietas šajā laika periodā. Pirmo reizi mums ir beidzot konkrēts plāns veco cietumu pakāpeniskai slēgšanai un aizstāšanai ar mazāka skaita jaunām ieslodzījuma vietām. 1.janvārī, kā ministrs ziņo, tiks slēgts pirmais cietums, kurš ir vissliktākajā stāvoklī, – Pārlielupes cietums. Tas prasīs lielus līdzekļus, taču alternatīvas nav. Mums prasības pret uzturēšanas apstākļiem no Eiropas Savienības ir tik nopietnas, ka mēs faktiski bez šīs reformas turpmāk, lai cik arī dārgi tas būtu, nevarēsim eksistēt.

Otrais. No 1.janvāra šeit speciālistiem… un tas tomēr ir svarīgi ne tikai speciālistiem, bet arī cilvēkiem… no 1.janvāra mums ir sagatavots viss, lai sāktu darboties četri administratīvo rajonu tiesu nami apgabaltiesu teritorijā, tādējādi atrisinot ilgos lietu izskatīšanas termiņus administratīvajās rajonu tiesās. Tie sāks strādāt no 1.janvāra. Viss jau ir sagatavots.

Ja mēs runājam par lauksaimniecību, tad, pašu galveno minot, es varu teikt sekojošo. Tā uzskata arī ministrs, un es viņu atbalstu šajā jomā. Ministrs uzskata, ka ir atrasts risinājums piena ražotāju un pārstrādātāju kopējai sadarbībai piena tirgū.

Otrs. Ir veiksmīgi uzsāktas Eiropas Savienības Lauksaimniecības lauku attīstības fonda jaunās programmas, nauda reāli nonāk pie lauksaimniekiem, kas viņiem, neapšaubāmi, ir ļoti vajadzīga.

Iekšlietās. Faktiski iekšlietās varētu minēt vienu ļoti būtisku faktu, kas ir izdarīts. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē mūsu ugunsdzēsējiem reāli viņu apbruņojumā nonāk 71 jauna ugunsdzēšanas mašīna. Oktobrī šīs mašīnas reāli nonāk pie mūsu ugunsdzēsējiem, un mēs zinām, kāds mums ir ugunsdzēšanas spars. Tas tika izdarīts. Visi darbi valdībā tika veikti, un es uzskatu, ka tas ir ļoti nopietns atbalsts šai te ļoti svarīgajai sfērai.

Ja mēs runājam par vides jautājumiem, arī te ir viens moments, kas ir jāuzsver. Beidzot ir pabeigta lietotās kodoldegvielas izvešana uz Krievijas Federāciju, un Latvija, varētu teikt, augstos vārdos runājot, ir kodolbrīva valsts.

Izglītības jomā. Faktiski izglītības jomā ir ļoti grūti, teiksim, ar vienkāršu lineālu izmērīt padarīto, un tomēr divas lietas es gribētu noteikti uzsvērt, ko mēs saskaņojām arī ar ministri. Beidzot ir iegūts skaidrs priekšstats (pie kam, es pasvītroju, reģionālā griezumā) par reālo sekmību skolās. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, tālāk īstenojot reformu mūsu izglītības sistēmā, īpaši runājot par vispārizglītojošām skolu sistēmām.

Un vēl otrs punkts, kas ir ļoti svarīgs. Par to acīmredzot parlaments visvairāk diskutēs pirms nākamā septembra. Atsevišķa jautājuma risināšana ir jau uzsākta. Patlaban vēl virtuālā līmenī, apmainot dokumentus, notiek finansēšanas modeļa izstrāde, kura beigsies nākamajā septembrī ar rezultātu – nauda seko līdzi skolēnam. Līdz šim to nekad nav izdevies izdarīt šajā valstī. Es ceru, ka ar jūsu atbalstu izdosies to izdarīt.

Aizsardzības jomā ir trīs jautājumi.

Pirmais. Pirmais jautājums, ko mēs saskaņojām ar ministru, ir veikt reālus pasākumus armijas kaujas spēju nostiprināšanai, īpaši pasvītrojot disciplīnas jautājumus.

Otrs – ir izstrādāts Baltijas reģionālās aizsardzības plāns.

Trešais – nostiprināt civilmilitārās attiecības. Es negribu šeit iedziļināties, jautājumus uzdot varēsiet ministram, bet uzskatu, ka visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi.

Satiksmes lietas. Satiksmes lietās faktiski var pateikt trīs izdarītos darbus.

Pirmkārt, ir iedarbināts reāls plāns, lai „Latvijas Pasts” nākamgad strādātu bez zaudējumiem. Ļoti sāpīgs, nepatīkams, bet tajā pašā laikā – reāls.

Otrkārt. Ir palaists pirmais privātās partnerības projekts ceļam Rīga–Sēnīte, kurā jau ir pieteikušās piecas ārvalstu kompānijas, lai izbūvi uzsāktu jau nākamgad. Šis ir pirmais PP projekts vispār.

Treškārt. Ir uzsākts konkurss jauna termināļa būvēšanai lidostā. Investīcijas varētu būt līdz pusmiljardam eiro.

Ja mēs runājam par integrācijas lietām – sarežģīta sfēra, visi grib būt speciālisti šajā sfērā –, varētu minēt trīs lietas.

Pirmā. Izstrādāta beidzot sabiedrības integrācijas stratēģija, arī parlamenta komisijām tā tika nodota apspriešanai.

Pirmo reizi šajā valstī ir iegūts pilns pārskats par nevalstisko organizāciju kopējo finansējumu – cik ir saņēmušas šīs organizācijas un kādiem mērķiem –, un tiek turpināts darbs ar nevalstiskajām organizācijām. Koordināciju veic Sekretariāts (nākotnē tiks inkorporēts ministrijā).

Un trešā, kas varbūt nemaz nav tik mazsvarīga mūsu laikā, – ir veiksmīgi novadīts tautiešu mēnesis Latvijā.

Ja mēs runājam par ES fondu apgūšanas lietām, kas bieži vien izsauc lielu kritiku, varu teikt sekojošo. Mēs esam iedibinājuši un īstenojuši regulāru uzraudzību ar mērķi pabeigt vecā perioda, 2004.–2006.gada, fondu apguvi. Par to mēs varēsim jums ziņot šāgada beigās.

Ja mēs runājam vēl par divām lietām šajā sfērā, tad jāteic, ka ir piešķirti papildu līdzekļi termiņa pagarinājumam atsevišķos projektos; kopumā to bija 15, daži no tiem ir nopietni, es teiktu, arī kultūrvēsturiski, piemēram, tas, kas skar Bauskas pili, un tā tālāk.

Trešais. Izdarīti ir visi priekšdarbi – visi priekšdarbi! – jauno ES fondu apgūšanai. Vairāk nav nekas speciāli gatavojams, patlaban notiek vien noteikumu apstiprināšana. Esam apstiprinājuši vairāk nekā vienu trešdaļu. Temps varētu būt lielāks.

E-lietas. E-lietās ir izdarīts pats būtiskākais – pilnībā izveidoti 89 prioritāro darbu saraksti e-lietās. Tas nozīmē, ka ministriju līmenī tagad notiktu saskaņošana, kā tos izpildīt. Vairs nav diskusiju par to, vai ir vēl kādi projekti. Šie projekti ir apstiprināti valdībā.

Ja mēs runājam par valsts pārvaldi, es negribu šeit īpaši runāt ilgi, es varu pateikt tikai to, kas ir praktiski izdarīts: pieņemts valdības lēmums par 10 procentu samazinājumu valsts pārvaldē, it īpaši centrālajos aparātos, līdz nākamā gada 1.jūlijam (5 procenti – līdz šā gada beigām). Jo ar nākamā gada 1.janvāri faktiski stāsies spēkā sekojošas lietas: nebūs vairs padomnieku korpusa ierēdņiem, vadības līgumi tiks pakāpeniski samazināti no 50 procentiem algas līdz nullei 2011.gadā (pakāpenisks samazinājums), un tiks iesaldēta atlīdzība valsts kapitāla sabiedrību pārvaldēm (tas jau ir izdarīts ar manu rīkojumu, ministri visi ir noziņojuši, ka tas ir izdarīts). Un nākamais solis ir pārskatīt nepieciešamo padomes locekļu skaitu. Tāpat mēs nāksim pie jums arī ar priekšlikumiem veikt izmaiņas likumā, kas attiecas uz prēmēšanas sistēmu valsts pārvaldē un piemaksu sistēmu valsts pārvaldē. Šie jautājumi tiks sagatavoti jau līdz šāgada beigām parlamenta izskatīšanai likumu grozījumos.

Noslēgumā gribētu minēt divas galvenās lietas saistībā ar 2009.gada budžetu.

Pirmā. Mums ir izdevies sagatavot budžetu, kopā ar Pašvaldību savienību parakstīt domstarpību protokolu, jo par to, par ko vienojas, protokolu neraksta.

Un tomēr jāsaka, ka ir trīs lietas, kas ir ļoti svarīgas.

Pirmā. Mēs vienojāmies par neapliekamā minimuma palielinājumu no 80 līdz 100 latiem, vienlaikus – par ienākuma nodokļa pārdali no 80 uz 82 procentiem pašvaldībām, tas ir kompromiss no abām pusēm, abas puses to atbalsta. Un viena no būtiskām lietām ir arī īpašās attiecības ar Rīgas pilsētu. Es esmu ļoti gandarīts, ka Rīgas pilsēta ir tomēr mainījusi pēdējā brīdī savu pozīciju, un tas nozīmē, ka mēs varēsim konsolidēti iet uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanu. Protams, 2010.gadā Izlīdzināšanas likums tiks mainīts, parlaments spriedīs par to, bet fakts ir tāds, ka šeit nav sagaidāmas nekādas turbulences, kad izmainās fundamentāli lietas, kad mūsu lielākā pilsēta vairs neiekasē pati sev ienākuma nodokli.

Vēl trešais, ko es gribu teikt šajā sakarā. Valdība ir uzņēmusies un burtiski tuvākajās sēdēs ir jau sagatavots dokuments, kuru mēs izskatīsim, –reāli izmaiņas MK noteikumos par reālu samaksu par skolniekiem un bērnudārzu audzēkņiem, kura diemžēl netiks samaksāta pilsētām, kas pieņemtu šos te bērnus gan skolās, gan bērnudārzos. Mēs to pietuvināsim reālām izmaksām.

Un pēdējais, ko es gribu teikt. Attiecībā uz valsts budžetu vēl viena ļoti svarīga tēze noslēgumā, jo es uzskatu, ka budžeta diskusija ir atsevišķas uzstāšanās un atsevišķas situācijas vērta. Es negribētu to sajaukt ar šo uzstāšanos, bet gribu pateikt pašu galveno.

Cienījamie deputāti! Es šeit īpaši vēršos pie opozīcijas, bet arī, protams, pie koalīcijas. Deputātiem ir viena nopietna lieta. Mums ir ļoti smagas sarunas, šīs sarunas nebija vieglas, bet, pēc manām domām, ļoti produktīvas. Trīspusējās sarunās ir izdevies pirmo reizi panākt vienošanos, ņemot vērā ekonomisko situāciju un finansiālo situāciju valstī, – vienošanos starp darba devējiem, darba ņēmējiem, brīvajām arodbiedrībām un valdību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, skatot nākamā gada budžetu, jo visas trīs puses apņēmās – un tas ir parakstīts – neizvirzīt prasības arī šeit parlamentā, tai skaitā par priekšlikumiem, kas paaugstina budžeta deficītu virs 1,85 procentiem, tai skaitā arī par algu palielinājumu. Tas nozīmē, ka diskusijas par resursiem, kas jau ir uzsāktas resoros un atsevišķās valsts pārvaldes iestādēs, notiek uz iekšējā rēķina, jo 2009.gadā mēs esam atraduši kompromisu saistībā ar neapliekamā minimuma palielinājumu. Parlamentā – ja eventuāli kāds nāk un saka, ka ir tautas mandāts palielināt deficītu, tad tāda tautas mandāta nav, tāpēc ka faktiski šīs organizācijas pārstāv ļoti lielu tautas daļu – gan darba devēji, gan darba ņēmēji.

Valdība, protams, ir jūsu vēlēta, tāpēc es tiešām aicinu ieklausīties šajā jautājumā, īpaši runājot par opozīcijas eventuālo priekšlikumu iesniegšanu, budžeta pieņemšanu.

Īsumā tas būtu viss. Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam.

Sākam debates. Debatēs vārds deputātei Sandrai Kalnietei. Atgādinu, ka saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 64.panta otro daļu runas laiks pirmajā reizē piecas minūtes un divas minūtes – otrajā reizē.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos sākt ar ziņu, kuru vakar saņēmu (es citēju): „ Manas ģimenes uzņēmumu ir skārušas tās pašas problēmas, kas plosās Latvijā; iespējams, ka nevarēsim atrast finansējuma iespējas. Arī zeme, ko vēlamies pārdot, nevienu neinteresē, tāpēc būs jāizsludina maksātnespēja. Man no šo vārdu salikuma patiešām paliek nelabi, jo astoņu gadu darbs būs bijis veltīgs, paliks vien mieles un parādi.” Šī ziņa vistiešākajā veidā ir saistīta ar šodien uzklausīto Ministru prezidenta informāciju par valdības neatliekamajiem uzdevumiem un par Valdības rīcības plāna izpildi.

Jāsaka, ka Godmaņa ziņojums bija godmanisks, detaļām pārbagāts un sīkumains. Tikpat sīkumains kā koalīcijas ministru paveikto, veicamo pasākumu uzskaitījumu rezultāti. Par to varētu paironizēt, ja vien šie birokrātiskie plānošanas un pasākumu īstenošanas vingrinājumi nenotiktu uz kopš pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu lielās krīzes nepiedzīvotu pasaules finanšu un ekonomiskās sistēmas satricinājumu fona. Godmaņa ziņojums tā arī nesniedza atbildi uz būtiskāko jautājumu, kas šodien satrauc ikvienu Latvijas iedzīvotāju, – ko valdība reāli gatavojas darīt, lai novērstu katastrofu, kuru izraisījusi kopš četriem gadiem īstenotā gāzi grīdā politika.

Pirms divām dienām „Delna” rādīja pozitīvisma kampaņas reklāmas klipu izlasi. Tur bija Šlesers un „Pasts”, vislabākais un gudrākais premjers Kalvītis, nepatiesi apvainotais Lembergs un citi varoņi. Manuprāt, šos klipus vajadzēja šodien parādīt šeit kā ilustrāciju Godmaņa ziņojumam, jo šī valdība savu darbu nesāka iepriekšējā gada Ziemassvētkos, bet ar nelielām personāliju pārbīdēm to turpina kopš 8.Saeimas.

Šīs Kalvīša–Godmaņa valdības atbildība bija un ir veicināt labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai, taču tā gadiem ir atturējusies reformēt nodokļus un pieļāvusi, ka ražošanas attīstībai un tautsaimniecībai lietderīgu zināšanu un tehnoloģiju nodrošināšanai nepieciešamie līdzekļi plūduši patēriņam un nekustamo īpašumu spekulācijām. Tā ir atstājusi gandrīz pašplūsmā ekonomiskos procesus, un šodien tāpat kā iepriekšējos gados tā nedzird un nevēlas sadzirdēt Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča brīdinājumus par 4,6 procentu slēptā budžeta deficīta bīstamību valstī. Kaut nu šīs kurlības dēļ Latvija nenonāktu situācijā, ka tai vairs nav kur aizņemties naudu un tāpat kā Īslandei atliek vien griezties pēc glābiņa pie Krievijas.

Kā tad glābt, kas vēl saglābjams? Viens no stabilizācijas elementiem ir hipertrofētā valsts pārvaldes aparāta samazināšana. Nevis mehāniski par 10 procentiem, kā tas notiek tagad… ir jāveic Latvijas valsts pārvaldes institūciju un Latvijas pašvaldību pārvaldes kopīgs audits, lai noskaidrotu patiesos izdevumus. Tā rezultāti dos iespēju optimizēt publisko pārvaldi un samazināt tās izdevumus. Turklāt samazināšanai jāskar ne tikai uzpūstais centrālais pārvaldes aparāts, bet viss publiskais sektors.

Latvijā kopumā ir 310 valsts pakļautības un pārvaldības iestāžu, 80 valsts aģentūru, no tām 24 valsts akciju sabiedrības, 51 valsts SIA un 8 kapitālsabiedrības. Vēl ir pašvaldību birokrātija, ir pašvaldību aģentūras un pašvaldību uzņēmumi, kuru kopskaits, efektivitāte un funkcijas valsts līmenī nekad nav vērtēti. Tāpat neatliekami ir jārada pārskatāma un caurspīdīga atalgojuma sistēma. Aizbērt valdošās koalīcijas izrakto bedri pašlaik būs daudz grūtāk nekā pirms dažiem gadiem, tomēr valdība, mērķtiecīgi rīkojoties, vismaz var amortizēt kritienu. Piedāvātie līdzekļi, algu iesaldēšana un administratīvā sloga samazināšana līdzēs tikai daļēji. Izšķirošais izaicinājums ir – vai valdība spēs novirzīt patēriņa līdzekļus ražošanas attīstībai, lai radītu labvēlīgus apstākļus ārējā un iekšējā tirgū konkurēt spējīga produkta ražošanai. Tā radīšana bija jāstimulē jau agrāk, un tagad globālās krīzes apstākļos to panākt būs krietni grūtāk. Tāpēc vismaz būtu jāpiemēro eksporta garantijas un jāatbrīvo reinvestētā peļņa no ienākuma nodokļa. Ražošanas nesamazināšanās nozīmē esošo darba vietu saglabāšanu.

Pašreizējā situācijā, kad Latvijai trūkst līdzekļu Eiropas Savienības fondu apguvei, eksporta veicināšanai, ēku siltināšanai vai sociālajai jomai, tajā skaitā iepriekš solītajai algu paaugstināšanai, būtu jāizmanto iespēja pārstrukturēt Eiropas Savienības fondus. Domājot par nākotni, fondu līdzekļi jāvirza uz ražošanu, uz eksportspējīga produkta radīšanai nepieciešamo zinātnes un tehnoloģijas zināšanu apgūšanu. Tāpēc valdībai neatliekami ir jāgriežas Eiropas Komisijā ar priekšlikumu fondus pārstrukturēt. Ir jāapzinās, ka Eiropas fondi tuvākajos gados būs vienīgais nozīmīgākais investīciju avots Latvijā.

Nobeigumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka Godmaņa ziņojums neliecina par apņēmību izmantot krīzi, lai ieliktu pamatus veselīgas, ilgtspējīgas un plaukstošas Latvijas tautsaimniecības atdzimšanai pēc krīzes. Šī Kalvīša–Godmaņa valdība to nespēj, jo tai pietrūkst profesionālisma, uzdrīkstēšanās un radošuma.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi! Cienījamie kolēģi!

Ministru prezidentam Godmanim varu teikt atzinīgus vārdus par paveikto.

Tautsaimniecības recesiju Godmanis publiski viens iznesa uz saviem pleciem. Taču iepazīšanās ar deputātiem iepriekš izplatīto atskaiti rada izbrīnu un jautājumu, vai Ministru prezidents pats to ir izlasījis un, ja ir, tad vai nebija kauns lasīt. Parlamentam iesniegtais dokuments ir liktenīgi neviendabīgs pēc uzbūves un būtības. Tajā mijas neskaidri daudzmiljonu megaprojekti ar līdz smieklīgumam maznozīmīgiem sīkumiem, skarbi un reālistiski atspoguļojot to, ka Godmaņa kabinets, par spīti paša Ministru prezidenta godprātīgām pūlēm, nestrādā kā viena komanda Latvijas attīstībai. Ministri ir likuši ierēdņiem sarakstīt kaut ko, un daži referenti ir nakti pasvīduši, pēdējā brīdī radot vismaz kaut kādu tekstu.

Detalizēti pievērsīšos tikai Izglītības un zinātnes jomai.

Šeit es gribētu sagaidīt no valdības rīcību divos līmeņos.

Pirmais. Finansējuma apjoms. Ja mēs runājam par solidāru budžeta programmas samazinājumu visās jomās par noteiktu procentu, tad augstākā izglītība un zinātne ir nesamazināmas jomas. Ja mēs, pat procentuāli rēķinot pret savu daudz mazāko iekšzemes kopproduktu, visās ar augstskolām un pētniecību saistītās jomās tērēsim daudz mazāk nekā mūsu partneri Eiropas Savienībā, mēs nevienu nepanāksim. Mēs atpaliksim. Mūsu produktivitāte augs lēnāk nekā kaimiņvalstīs, līdz ar to mūsu ražojumi zaudēs konkurētspēju, mūs izspiedīs no jau esošajiem eksporta tirgiem, mēs netuvosimies vidējam Eiropas Savienības labklājības līmenim. Vēl vairāk. Mūsu darbaspēks turpinās braukt prom no Latvijas uz zemēm, kur produktivitāte ir augstāka, kur ar savu darbu var nopelnīt vairāk.

Starp citu, vai jūs zināt, ka bezdarbs pēdējā gada laikā ir pieaudzis par 26 procentiem? Kas būs šie bezdarbnieki? Slogs sociālajam budžetam vai ekonomiskie bēgļi?

Ne jau aiz īpašas mīlestības pret akadēmiskajām aprindām Eiropas Savienība ir pieņēmusi Lisabonas stratēģijas Barselonas kritērijus, kas satur indikatorus, kuri dalībvalstīm jāsasniedz augstākās izglītības un pētniecības finansējumā. Šos kritērijus ir diktējusi izpratne par ekonomiskajiem procesiem un intelekta lomu tajos.

Starp citu, no Latvijas tas prasītu 2009.gada budžetā papildus piešķirt zinātnei apmēram 22,5 miljonus, augstākajai izglītībai apmēram 11,5 miljonus latu. Tās nav astronomiskas summas budžeta makroskaitļu kopsakarā. Tās ir par kārtu mazākas, nekā bija finanšu ministra šī gada nodokļu ieņēmumu prognozēs pieļautās kļūdas. Starp citu, par šīm kļūdām Latvijā, šķiet, neviens neatbild.

Šī pieauguma vietā mēs dzirdam par samazinājumu budžeta projektā. Tā ir vienas dienas saimnieka politika, sekas – nu, kaut vai intelekta, kura attīstībā mēs esam ieguldījuši mūsu nodokļu maksātāju naudu, aizplūšana uz ārzemēm un tās pievienotās vērtības, kas radīta šeit, atdošana Vācijai, Anglijai, Amerikai.

Pāriešu pie valdības otrā līmeņa darbiem. Un tā ir Budžeta likumu pavadošo likumu pakete. Pat ja tiek plānots nākamajā gadā badināt tās jomas, kas var nodrošināt mūsu attīstību nākotnē, šo periodu var padarīt mazāk postošu ar vairākiem grozījumiem likumos, kam nav tik tiešas ietekmes uz budžeta tēriņiem, taču tas dod zināmas izdzīvošanas iespējas.

Minēšu dažas no tām. Latvijā par saviem līdzekļiem studē trīs ceturtdaļas visu studējošo. Valsts atbalsta ziņā stabila pēdējā vieta Eiropā. Nepieciešami grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, nosakot, ka maksimālais attaisnoto izdevumu par izglītības iegūšanu apjoms vienam cilvēkam taksācijas periodā ir nevis noteiktie 300 lati, bet, piemēram, 12 minimālās mēnešalgas. Ņemsim vērā, ka mūsu studiju programmas jau maksā tūkstošus latu gadā.

Tāpat likumā „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” būtu jānosaka, ka investīcijas savu darbinieku izglītībai ir attaisnojami izdevumi, kas nav jāapliek ar peļņas nodokli. Abas šīs normas tieši pozitīvi ietekmētu privātā sektora investīcijas izglītībā, ļaujot zināmā mērā kompensēt valsts atbalsta trūkumu. Tāpat augstskolu pakalpojumu atbrīvošana no pievienotās vērtības nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi ļautu augstskolām vieglāk pārciest grūtos laikus. Nepieciešami likuma grozījumi, kas zinātniskajām institūcijām, kuras ir atvasinātas publiskās personas, ļautu saņemt priekšfinansējumu struktūrfondiem.

Ja mēs runājam par to, ko gribētu redzēt kā valdības neatliekamos darbus, Izglītības un zinātnes ministrijas atskaitē es gribētu ieraudzīt tieši šos un vēl daudzus citus nodokļu atvieglojumus, izglītības kvalitātes paaugstināšanas pasākumus, arī tādus, kas neprasa investīcijas, bet tikai jomas sakārtošanu. Doktorantūras studiju reālus pasākumus, loģiskus soļus tās birokrātijas samazināšanā, kas Izglītības ministrijā un tās apkārtnē savairojusies pēdējos pāris gados pie Eiropas struktūrfondu apsaimniekošanas. Saņem nesamērīgi augstus atalgojumus un dara Dievs zina ko. Faktiski tikai par lielu naudu dala citu, vēl lielāku naudu. Tā vietā mēs Izglītības ministrijas atskaitē…

Sēdes vadītājs. Šadurska kungs, jūsu runas laiks ir beidzies.

Godātie kolēģi, Šadurska kungs lūdz iespēju vēl divas minūtes turpināt savu uzstāšanos debatēs. (No zāles: „Jā, lai runā!”) Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Minūti trīsdesmit!”) Deputāti neiebilst.

Turpiniet, lūdzu!

K.Šadurskis. Paldies. Tā vietā mēs Izglītības ministrijas atskaitē redzam bezgala tukšas frāzes – izveidota darba grupa, secinājumi iekļauti informatīvajā ziņojumā un tā tālāk, un tā joprojām. Gribu redzēt kaut vienu saprātīgu secinājumu, nevis tikai izlasīt (citēju): „Secinājumi pieņemti zināšanai”. Būtu nu latviešu valodu tiktāl iemācījušies, lai nelietotu šādas frāzes.

Minēšu dažas pērles no valdības paveiktā, kas minētas atskaitē. 69.lappuse: „Paredzēta iespēja dokumentus sakārtot mapēs”. 76.lappuse: „Veikts iekšējo telpu remonts”. 92.lappuse: „Saņemti astoņi ziņojumi par erotisku saturu internetā”. 96.lappuse: „Notika mediju brokastis, nodrukātas vizītkartes”. 100.lappuse: „Nodrošināta ministra vizīte uz Krieviju”. 42.lappusē par miljoniem dārgās Nacionālās bibliotēkas būvi ir rakstīts tikpat daudz kā par publiskajiem spoguļiem, džeza trio un Raimonda Paula koncertiem Krievijā. Godmaņa kungs, vai jūs to esat lasījis?

Varbūt tagad maestro Pauls, kultūras ministre un premjers var nākt un paskaidrot, kāpēc šis kompilētais dokuments ir tik šaušalīgi patiess? Atgādina publisku spoguli. Klusinātā džeza ritmā grūžam naudu stikla kalnā, kur melnie kraukļi varēs sargāt Saulcerīti stikla zārkā, Latvijas zinātni un intelekta ekonomiku, kas, pat īsti nedzimusi, jau krīzes badā ir aizgājusi aizsaulē. Laikam jau taisnība tiem, kas saka, ka tie ļaudis, kuri ar savu nespēju izprast un prognozēt ekonomikas procesus un plānot valsts attīstību joprojām sēž valdības ministru krēslos, Latviju no krīzes diemžēl neizvedīs. Paldies par uzmanību. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Āmen!”)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Solvitai Āboltiņai. Lūgums debatētājus kontrolēt laiku un censties ievērot Saeimas kārtības rulli.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais premjer! Augsti godātie kolēģi! Paldies jums, ka ieekonomējāt pusstundu laika. Es mēģināšu savas piecas minūtes izmantot pilnībā. (No zāles dep. J.Dobelis: „Trīs nevar?”)

Kādu laiku atpakaļ jūs viesojāties „Jaunā laika” frakcijā un teicāt, ka nākat pie mums tāpēc, ka opozīcijai jau nav informācijas, kas tad īsti reāli notiek. Arī šodien tā ir jūsu iniciatīva, ka valdības vadītājs nāk un sabiedrībai mēģina izstāstīt, ko tad valdība dara, ko viņa ir izdarījusi un ko viņa nav izdarījusi. Un tiešām rodas iespaids, ka milzīga darba duna, nemitīgas rūpes par valsti, par visu notiek dienu un nakti. Šeit papīra kaudzes tiek ražotas tādas, ka maz neliekas, nebeidzami informatīvi ziņojumi, koncepcijas un atskaites. Pirms deviņiem mēnešiem, tad, kad sabiedrībai mēģināja radīt ilūziju, ka arī „Jaunais laiks” ir vēlams partneris šajā valdībā, „Jaunajam laikam” svarīgi bija divi uzstādījumi, divas jautājumu grupas. Tas ir pirmām kārtām tiesiskums un otrām kārtām solījumi, kas saistīti ar sociālo sfēru.

Kā tad mēs varētu redzēt, kas šodien ir noticis ar tiesiskumu? Tiesiskumu, jāsaka, jūs vismaz solījāt. Jūs solījāt, ka par to rūpēsieties, tas bija gan neatliekamajos darbos, gan pēc tam mēģināts ierakstīt Valdības deklarācijā. Kāda tad ir tā bilance šodien? Stipri panīdēts un paplucināts KNAB, atlaists Loskutovs; stipri amatā paaugstināts Vaškevičs, sākušies kari starp divām šādām iestādēm; kārtējo reizi norakts dziļi, dziļi plauktiņā nulles deklarāciju likums; praktiski vairs netiek runāts par legālās prezumpcijas pieņemšanu un ieviešanu; joprojām nav nekāda reāla risinājuma par trešo personu finansēšanu, priekšvēlēšanu aģitāciju. Nav reālu darbu par to, lai mūsu bērni būtu pasargāti no slepkavām un pedofiliem. Ir, protams, labi, ka pie Iekšlietu ministrijas labākajiem darbiem ir šīs nopirktās mašīnas, arī tās ir vajadzīgas. Bet vai šīs 80 automašīnas pasargās mūsu bērnus no pedofiliem un slepkavām?

Ir bezjēdzīgas diskusijas par to, vai antimafijas likums joprojām ir vajadzīgs. Ir dīvainas diskusijas par to, vai mēs… kādā veidā mēs ieviešam Eiropas noteiktos noteikumus saistībā ar naudas atmazgāšanas likumiem. Ir ministri, kas par valsts naudu ēd zemeņu kūkas, knakstās ap žurnālistēm un rīko par valsts naudu seminārus, kas ir savas partijas slavināšanas pasākumi…

Jā, man bija tāds iespaids, ka šodien tā runa ir veltīta man. Jūs minējāt Satversmes grozījumus. Paldies par atklātību! Jūs vismaz šoreiz godīgi pateicāt, ka šādu grozījumu nav, nebūs un nav vajadzīgi. Jo, nosaucot šo jūsu piesaukto kvorumu, visi eksperti ir atzinuši, ka tad mēs varam to arī nedarīt un neimitēt darbību, ka mēs šeit mēģinām atrast kādu risinājumu tam, lai tautai šādas tiesības būtu reālas. Paldies par atklātību!

Par otro jautājumu bloku, kas attiecas uz solījumiem. Savukārt par solījumu risināt šos jautājumus, kas ir saistīti ar sociālo nodrošinājumu, veidojot šo valdību, jūs potenciālajiem partneriem jau pirms gada teicāt, ka, visdrīzāk, no tiem nāksies atteikties. Jūs jau pirms gada aicinājāt uz to, ka tas būs jāpārskata un valdība nevarēs pildīt savus solījumus ne skolotāju algu ziņā, ne policistu algu ziņā, ne visiem pārējiem, kam tas bija solīts un kas bija nostiprināts ar rakstisku vienošanos.

Kas tad ir šodien arī no tā, no šiem solījumiem? Jūs solījāt arī ko citu, ka, iesniedzot šo budžetu, tajā tiks reāli savilktas jostas valdībai. Kāds tad ir reāli iesniegtais budžets? Tajā ir savilktas jostas tikai ap sabiedrības kaklu. Tas ir reāli… reāli ir tas, ka cilvēki šo budžetu… kā jūs pats pareizi teicāt: visgrūtākā situācija, visgrūtākā valdība, kāda ir bijusi… nekad vēl tik daudz cilvēku nav bijis ielās brīdī, kad tiek sastādīts budžets. Mēs, protams, varētu priecāties par to, ka attīstās demokrātija un ka cilvēki ir iemācījušies arī savas tiesības aizstāvēt, izejot ielās. Bet varētu priecāties, ja tas nebūtu tik ciniski, ja tie cilvēki, kas stāvēja šeit, ap Saeimu, un, visdrīzāk, arī aizvakar ap Ministru kabinetu, ja, viņiem atnākot šeit parunāties ar ministriem, ar politiķiem, ja mums ir jādzird tas, ka viņi saka: „Mēs jau godīgi maksājam nodokļus. Mums ir kauns nākt šeit ielās, bet mums nav citas iespējas, jo mēs skolojam jūsu bērnus, bet mēs nevaram paņemt studiju kredītu saviem bērniem.” Ir policisti, kuri stāv, lai nodrošinātu kārtību šeit, lai šie cilvēki neuzbruktu dižajiem politiķiem. Savukārt paši policisti nevar nodrošināt kārtību un drošību savām ģimenēm.

Tas ir tas, ka tie cilvēki nebija pat aizvakar pelnījuši pie Ministru kabineta, lai ministri viņiem paskatītos acīs. Tā ir šodienas realitāte.

Pirms 100 dienām – tad, kad mēs vērtējām valdības padarīto…

Sēdes vadītājs. Āboltiņas kundze, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies!

S.Āboltiņa. Vai es minūti varu?

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi, ja Āboltiņas kundze vēl minūti runā? (No zāles: „Lai runā!”) Deputāti neiebilst. Jums ir viena minūte.

S.Āboltiņa. Pirms 100 dienām… tad, kad mēs vērtējām pirms 100 dienām padarīto, bija vismaz atziņa, ka ļoti cinisko, visu varošo premjeru ir nomainījis premjers, kuram ir nemitīga rūpju rieva pierē un kurš vismaz cieš kopā ar tautu.

Šodien, pēc gada, mums ir multiministrs, runu gūzmas papīru kalni un, kā jau es teicu, savilktas jostas ap sabiedrības kaklu.

Parasti jau dod vērtējumu. Šī runa ir tāpēc, lai informētu sabiedrību, un mums nekāds vērtējums nav jādod. Tomēr, ja ir jānovērtē, vienalga, piecu vai desmit ballu sistēmā, es kā pirmklasnieku māte zinu, ka 1.klasē atzīmes neliek. Tomēr bērnu padarīto novērtē tā, lai to saprastu ikviens. Tas, kā es to šodien varētu novērtēt, nu, no šīs lielās darbošanās un lielās rosības ir sanācis vien „čiks”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Premjera kungs! Kolēģi deputāti! Ministri!

Salmu namiņš… salmu namiņš ir tas, ko Godmaņa kungs šobrīd mums būvē. Bet nāk.. nevis nāks, bet jau nāk tas ziemeļvējš, un kas notiks ar šādu namiņu? To, iespējams, sagraus. Padomāsim par Godmaņa valdības padarītajiem darbiem pasaules notikumu kontekstā.

Atklājas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs – pasaules lielākajā ekonomikā – hipotekāro kredītu tirgus faktiski sabrūk. Godmaņa valdība pa šo laiku aktīvi cīnās par to, lai Latvijas pilsoņi nepiedalītos referendumā.

Tālāk. Mēs piedzīvojām to, ka naftas cena pasaules biržās uzkāpj līdz gandrīz 160 dolāriem par barelu, vairāk nekā dubultojas. Pa to laiku Godmaņa valdība cītīgi vairāku mēnešu laikā izdarīja to darbu, ko Kalvīša vadītā valdība nespēja, un atlaida Loskutovu, vājinot korupcijas apkarošanu mūsu valstī.

Trešais notikums. Mēs vērojam un valdība arī redz, ka naudas budžetā ienāk aizvien mazāk, un Godmanis uzsāk varonīgu cīņu pret strādājošo arodbiedrībām.

Ar vārdu sakot, Godmaņa valdība faktiski neko nav reāli darījusi, lai pasargātu mūsu valsts iedzīvotājus no tām lielajām vētrām, kas notiek pasaules ekonomikā.

Kas ir finanšu krīze? Neviens nenoliedz to, ka ir pasaulē nopietna finanšu krīze. Finanšu krīze nozīmē īsumā to, ka naudas ir mazāk un tā nauda, kas būtu kredīta veidā pieejama, līdz ar to kļūst procentos aizvien dārgāka un nepieejamāka.

Tas arī nozīmē, ka ieņēmumi budžetā samazinās, tātad valdībai ir aizvien grūtāk apmierināt budžeta izdevumu prasības. Godmanis tā vietā, lai nopietni uzsāktu ministriju tēriņu, ministriju birokrātisko aparātu pārstrukturizēšanu ar mērķi mazināt, cīnās ar arodbiedrībām, ar skolotāju, mediķu un policijas pārstāvjiem, ka viņiem nepieliks algas. Viņš necīnās pret pašu tēriņiem, viņš cīnās pret tiem cilvēkiem, kuriem inflācijas apstākļos ir nepieciešams pielikt šīs algas.

Tagad notiek divas vētras. Tā pirmā jau pilnā mērā plosās, tā ir finanšu krīze. Bet kas nāks aiz tās finanšu krīzes? Pēc finanšu krīzes pasaulē plosīsies lielākā vai mazākā mērā ekonomikas krīze. Tātad nodarbinātības krīze. Ne tikai būs tā, ka budžetā būs mazāk naudas, bet, iespējams, uzņēmumiem būs daudz grūtāk pārdot savu produkciju, viņiem būs jāsamazina savi apjomi, tas viss nozīmē faktiski bezdarba pieaugumu. Tas mums draud. Tā šobrīd nav, bet tas mums draud. Bažas ir par to, ka tāpat, kā ne Kalvīša, ne Godmaņa vadītā valdība neko nedarīja, lai novērstu inflācijas draudus un finanšu krīzi tās redzamos cēloņos, līdzīgi mēs šodien klausāmies, ka mēs esam nopirkuši 80 ugunsdzēsēju mašīnas. Cepuri nost! Bet ko valdība dara, lai novērstu ekonomikas krīzi, kura varētu sākties? Un visi indikatori norāda uz to, ka pasaulē lielākā vai mazākā mērā šāda krīze, šādas problēmas arī būs.

Un šī ir vislielākā grūtība, uz ko arī norādīja iepriekšējie runātāji. Godmaņa kungs ļoti labi un precīzi var iziet cauri un runāt par sīkumiem, bet, es teikšu, šajā gadījumā – nesvarīgiem sīkumiem, jo pašu svarīgāko, kas viņam ir uzticēts… Viņam ir uzticēts novadīt mūsu valdību, tātad novadīt arī mūsu tautsaimniecību, lai pasargātu mūsu iedzīvotājus. Nekas netiek darīts! Tiek darīts tas, ka viņš cīnās ar arodbiedrībām. Nevajadzīga cīņa, laika tērēšana un nevajadzīga cilvēku tracināšana. Viņam bija jācīnās un ir jācīnās ar valdības tēriņiem – ar valsts aparātu, ar birokrātisko aparātu, lai atbrīvotos kaut cik naudas mūsu pārējiem valsts iedzīvotājiem. Tiem pašiem skolotājiem, mediķiem un policistiem. Jo bez tiem sabrūk mūsu sabiedrība, bet ar simts vai divsimts, vai tūkstots ierēdņiem valstī mazāk mums nekas nesabrūk.

Tātad es uzskatu, ka Godmaņa kunga ziņojums ir pilnīgi, varētu pat teikt, nesaistīts ar notikumiem valstī un ka ir pēdīgi jāsāk pievērst uzmanību tām lietām, kas ietekmēs ikviena cilvēka labklājību.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Labdien, augsti godātie deputāti! Premjera kungs! Es runāšu tikai par 10. – Labklājības ministrijas punktu. Es nevaru runāt par visu jūsu ziņojumu, tāpēc ka neesmu speciālists visās sfērās kā viens otrs. Bet par Labklājības ministrijas ziņojumu es varu pateikt, ka tie ir meli… ka puse, kas te rakstīts… Es varu pierādīt, ka tas ir parlamenta un komisijas nopelns. Jūsu padomnieks Leiškalna kungs labi strādā, bet labklājības ministre pa šo periodu neko neizdarīja no tā, kas te sarakstīts. Es varu pierādīt ar punktiem, un, ja jūs pārbaudīsiet pēc tam pie saviem padomniekiem vai paši, jūs redzēsiet, ka labklājības ministre melo. Melo gandrīz par katru otro punktu. Ļoti labi, ka viņa ir te. Viņa zina vai nezina, kas tur notiek Labklājības ministrijā, bet meli ir. Pierādīšu!

Pieņemsim, par pirmo lielāko sasniegumu, par kuru viņa raksta, – ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Pasakiet, lūdzu, vai ministrija virzīja šo projektu? Nē. Parlaments. Bija parlamenta lēmums, un mēs deleģējām ministrei nodarboties ar šo shēmu un palīdzēt gan sabiedriskajām organizācijām, gan invalīdiem. Tas bija parlamenta lēmums.

Nākošais punkts – samazināt likmi par vienu procentu. Atkal tas bija Leiškalna kunga priekšlikums, un parlaments gāja ar šo iniciatīvu. Nebija tā, ka Labklājības ministrija pati izdomāja un iesniedza parlamentā šo priekšlikumu – samazināt likmi un novirzīt no privātajiem pensiju fondiem, un atdot valsts budžetā. Bija tā? Bija tā!

Nākošais punkts. Sekmēt Invaliditātes likuma pieņemšanu Saeimā. Jūs varat pārbaudīt pie Aijas Barčas un pie citiem deputātiem, kuri strādā komisijā, cik zems līmenis bija iesniegtajam likumprojektam. Ar to nevarēja strādāt. Mēs pārstrādājām to no pirmā līdz pēdējam punktam. Pilnīgi! Un ar to projektu nav apmierināti ne invalīdi, ne sabiedriskās organizācijas, ne deputāti. Kā viņu var slavēt un pateikt, ka viņa sagatavoja un palīdz mums strādāt?

Nākošais. Pasakiet man, lūdzu, kā var būt tā, ka 1.grupas invalīdam, invalīdam no bērnības, kamēr viņam nav 18 gadu, viņa kopšanas pabalsts ir 150 lati, bet, kad viņam ir 18 gadi, mēs „nogriežam” 50 latus? Viņa kopšana paliek vieglāka vai grūtāka? Ģimenei. Grūtāka! Tāpēc ka mēs latus samazinām.

Nākošais punkts. Pasakiet man, lūdzu, kā invaliditātes pensija bērnam invalīdam var būt 75 lati, bet kopšana – 150? Iznāk tā, ka viņa pamatsumma, tas ir, pensija, ir divreiz mazāka nekā viņa kopšana. A zāles? Viss pārējais? Es nevaru… Vispār ir tāda situācija, ka mēs palielinām, lai kaut ko pieliktu, bet reāli pēc būtības neskatāmies uz mērķi.

Nākošais punkts. Labklājības ministrija nodarbojas ar melno PR. Viņa visu laiku sola mūsu klientiem, ko skar sociālā sfēra, ka viņa palielinās pabalstu uz to momentu, kad viņai tikai galvā parādās ideja, bet nav apstiprinājuma papīros. Pieņemsim, likvidatori Černobiļā. Visos masu medijos jau paziņoja, ka viņiem būs 60 latu pabalsts, bet mēs ļoti labi zinām, ka nav tāda projekta un paliks 45 lati. Viņa visu laiku, visu vasaru braukāja pa pasauli un stāstīja – viena gada kompensācija būs viens lats, bet reāli parlaments panāca to, ka ir 70 santīmi. Ne viņa. Parlaments komisijas sēdē, un paldies Andrim Bērziņam, kurš iesniedza šo priekšlikumu. Kāpēc viņa raksta, ka viņa to izdarīja? Viņa melo! Viņa neko tur reāli nedara! Es domāju, ka Dagnija Staķe ir vājš ministrs, nē, paldies jums, Dagnija Staķe, ka jūs bijāt labāks ministrs par jūsu parlamentāro sekretāru.

Nākošais punkts. Te vispār es pateikšu par to pašu sociālo aprūpi. „Iļģi”, „Reģi”, „Gudenieki”! Pasakiet, lūdzu, cik tur cilvēku šodien reāli var saņemt sociālo pakalpojumu? Neviens! Tāpēc ka trīs gadus jūs nevarat palaist nevienu no šiem pansionātiem. Jau nodega cilvēki, apglabāti, jau puķes izaug uz kapiem. Jūs neko tur reāli nedarījāt! Un es gribu pateikt, ka es nezinu, kā vispār premjers strādā, bet par to, par labklājības ministri, lūdzu, Godmaņa kungs, paskatieties, kas tur notiek. Pilnīgais bardaks!

Likumprojekti, kuri iesniegti uz komisiju, viņi pilnīgi... tik nekvalitatīvi, ka mēs varam sākt no pirmā burta līdz pēdējam viņus pārstrādāt. Pārbaudiet! Bet interesantāks punkts – 222. Viņi raksta: „Sociālās aprūpes centrus nodot pašvaldībām.” Mēs jau grozījām likumu, viņi paliek kā valsts īpašums. Jūs rakstāt, ka nodosim pašvaldībām. Lasiet likumus! Lasiet „Latvijas Vēstnesi”!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie Prezidija locekļi! Premjera kungs! Kolēģi! Mēs noklausījāmies Godmaņa kunga uzrunu, taču īstenībā neko jaunu neuzzinājām, visu to jau bijām dzirdējuši daudzas reizes. Taču visas pēdējo mēnešu vētrainās darbības rezultātā vienalga mediķiem, skolotājiem un policistiem algas nākamgad būs par 10, 15 procentiem mazākas nekā šogad, jo diemžēl valdība nespēja šīm vitāli svarīgajām nozarēm segt pat inflāciju.

Budžetā veselības aprūpei uz 2009.gadu tiek plānots vismaz jau 10 procentu deficīts, jo 46 miljonu iztrūkumu visām veselības aprūpes iestādēm rada nesegtais elektrības un gāzes cenu pieaugums. Vai tiek plānota masveida bankrota procedūra visām veselības aprūpes iestādēm, vai tiek plānots kāds cits mehānisms šo iestāžu slēgšanai – atbildi uz to mēs neesam saņēmuši.

Pēdējo trīs gadu laikā zīdaiņu mirstība Latvijā ir pieaugusi par 10 procentiem, mātes mirstība palielinājusies piecas reizes. Mums ir visīsākais mūža ilgums Eiropā, visslimākie iedzīvotāji, taču budžeta nosacītai balansēšanai prioritātes nosaka Godmaņa partijas biedrs Šlesers. Atbildot uz Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jautājumiem par to, kādēļ mums ir visdārgākās ceļu būves izmaksas, Godmaņa kungs atbild: „Cenas jāizlīdzina ar Eiropu!” Kādēļ cenas un algas nav jāizlīdzina veselības aprūpē, izglītībā un valsts drošībā? Vai nebūtu saprātīgāk nedotēt Liepājas virzienā lidojumus lidmašīnai, bet par trīs miljoniem izremontēt Liepājas–Rīgas šoseju?

Uz jautājumiem par valsts un pašvaldību politisko padomju samazināšanu vai likvidēšanu premjers vien spēja atbildēt, ka šo padomju nepieciešamību nosaka likums.

Godmaņa kungs! Likumi nav iekalti akmenī, tos raksta un maina tie paši ierēdņi, ministri un deputāti! Vai tā ir nekompetence vai nespēja risināt naudas šķērdēšanas ierobežošanu? Valdības attieksmi pret valsts ienākumiem un izdevumiem raksturo simboliskais tēls Vaškevičs, kuram acīmredzot ir būtiska loma savu darījumu nodrošināšanā. Kad viņam samazināja pielaidi no pirmās uz otro pakāpi, tika mainītas prasības šim ierēdnim; pat tad, kad Muitas kriminālpārvaldes priekšniekam atņēma pielaidi valsts noslēpumiem, viņu iecēla par galveno nodokļu iekasēšanas stratēģi valstī. Grūti iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt vēl kādā Eiropas valstī. Uz šo jautājumu Godmaņa kunga atbilde ir (es citēju): „Tiek izmantota VID praktiskās nodokļu iekasēšanas rezultātā gūtā pieredze.”

Vēl daži vārdi par to, kāda attieksme ir pret valdības parakstītajiem līgumiem un normatīvajiem aktiem. Uz prasību, kādēļ netiek pildīts Ministru kabineta rīkojums Nr.870 par programmu „Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.–2015.gadam”, premjera atbilde ir konkrēta: lai ārsts saņemtu 818 latus uz papīra, veselības aprūpei papildus vajagot 99 miljonus. Nujā! Nu tad uz priekšu! Premjera vistiešākais pienākums ir pildīt valdības pieņemtos dokumentus un panākt sabalansētu budžetu, nevis multiministra lomas tēlošana.

Galvenokārt valdībai ir jārada apstākļi valsts ekonomikas attīstībai un maksimālai nodokļu iekasēšanai. Tad varbūt arī tās jostas nemaz tā nebūs jāsavelk. Kaimiņos, Igaunijā, arī šajos ekonomiskās krīzes apstākļos ir pieņemts bezdeficīta budžets. Varbūt ir vērts pakonsultēties, kā tur strikti samazināja jau tā divreiz mazākās administratīvās izmaksas un palielināja nodokļus atsevišķām ne pirmās nepieciešamības precēm?

Godmaņa kungs, visu cieņu jūsu darbaspējām! Taču no naturālās saimniecības uz kapitālismu pāreja notika tikai tad, kad sākās darba dalīšana.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs Lindai Mūrniecei.

L.Mūrniece (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Ir kāds darbs, kura nav ne valdības tuvākajos plānos, ne tālākajos plānos, bet tas tiek īstenots mērķtiecīgi. Tā ir tiesiskuma graušana mūsu valstī, sākot ar to, ka tiek iesaldētas algas tiesībsargājošās iestādēs strādājošajiem, beidzot ar to, ka no valdības un šīs koalīcijas parlamentā nonāk likumi, kas aizstāv noziedznieku intereses.

Bet ir kāds darbs, ar ko šī valdība patiešām var lepoties savā izpratnē: tā ir KNAB vadītāja Loskutova atbrīvošana no darba. Šo darbu valdība ar tās vadītāju priekšgalā izpildīja ļoti padevīgi un ļoti mērķtiecīgi.

Kopš tā laika ir pagājuši četri mēneši, un mēs redzam, ka šī valdība KNAB vadītāja procesa izvēli ir padarījusi maksimāli slepenu un necaurspīdīgu. Sabiedrībai tā arī nav iespēju uzzināt, kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem tiek meklēts un vai vispār tiek meklēts jaunais KNAB vadītājs, jo jau četrus mēnešus KNAB strādā bez vadītāja un nav nekādu pazīmju, ka tuvākajā laikā kas mainīsies.

Patiesībā droši vien arī valdībai ir izdevīgi, ka KNAB nav vadītāja, jo tādā veidā var realizēt KNAB tālākas iznīdēšanas politiku, ko mēs redzam pēdējās dienās. Domāju, ka ne bez koalīcijas un valdības atbalsta VID ir uzsācis atklātu cīņu pret KNAB. Ar vai bez iemesla tiek ierosināti procesi, un tas viss notiek publiskajā vidē. Domāju, ka, tā turpinot, KNAB var palikt bez vadītāja līdz pat šīs Saeimas sasaukuma beigām, kamēr kaut kas varbūt šajā valstī mainīsies.

Un noslēgumā. Godmaņa kungs laikā, kad bija iekšlietu ministrs, publiski solīja „Jaunajam laikam”, sabiedrībai, ka kaut kas tiks darīts bērnu drošības labā, vismaz ieviestas aproces pedofiliem. Šobrīd Godmaņa kungs ir premjers. Par šo pašu elektronisko aproču projektu ir aizmirsuši visi, acīmredzot Godmaņa kungu ieskaitot, jo nav redzētas šīs aproces, tāpat kā nav redzēts nekāds darbs, kas tiktu veltīts bērnu drošības uzlabošanai.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Premjerministra kungs! Prezidija priekšsēdētāj! Kolēģi!

Kad saņēmu 104 vai 105 lapaspušu biezo dokumentu par atskaiti, ko tad valdība ir veikusi, izbrīnījos, jo redzēju, ka tur iekšā ir ļoti daudz tukšvārdības. Mēģināju saprast, kāpēc tas tā. Apskatījos, kādi tad ir bijuši uzdevumi šai pašai valdībai šiem deviņiem mēnešiem. Ņemot vērā to, ka man vairāk saistoša ir tieši ekonomikas un satiksmes joma, centos fokusēties uz šīm divām jomām.

Un te nu mēs redzam, ka Satiksmes ministrijai tika uzdots sagatavot informatīvo ziņojumu, sagatavot informatīvo ziņojumu, sagatavot informatīvo ziņojumu… un tā tālāk. Tieši tas pats ir arī par Ekonomikas ministriju. No astoņiem uzdevumiem septiņi bija sagatavot informatīvos ziņojumus. Es īsti nesaprotu, kā var strādāt valdība, neuzdodot… kā var strādāt valdības vadītājs, neuzdodot saviem ministriem kaut kādas reālas, skaidri pārbaudāmas lietas, kaut kādas kvantitatīvi saskaitāmas lietas. Vienīgais, ko es atradu no jau detalizētiem uzdevumiem, – tiks izstrādāta koncepcija, kurā tiks piedāvāts nosiltināt 200 mājas, bet arī tur trūkst datuma – cik? Gada laikā, piecu, desmit, divdesmit gadu laikā tās 200 mājas tiks nosiltinātas? Nekādas konkrētības. Un īstenībā man šķiet, ka šis taisni ir viens no iemesliem, kāpēc šī valdība strādā tādā dāsnā solījumu, bet ļoti mazā reāli izpildītu darbu režīmā.

Ja skatās atpakaļ vēl uz pēdējiem deviņiem mēnešiem, visspilgtāk atmiņā ir palicis tas, par ko varbūt nemaz nav deklarācijās vai solījumos runāts. Proti, pirmā lieta. Atcerēsimies visi kopā, kā notika teju vai pāris mēnešu garā epopeja ar „Lattelecom” privatizāciju. „Lattelecom” privatizēja, privatizēja, tā arī beigās neko nenoprivatizēja. Godmaņa kungam bija tiešām lieliska ideja par to, ka privatizācijas rezultātā iegūtos līdzekļus varētu novirzīt tādam kā fondam, kurš krīzes gadījumā varētu palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem – ģimeņu bankrota gadījumā dotu šīm ģimenēm kaut kādu finansiālu atbalstu vai maziem un vidējiem uzņēmējiem kaut kādu atbalstu. „Čiks” gan no tā visa ir sanācis.

Nākamā epopeja, kolēģi, kura izvērsās visvairāk tieši šajā zālē, un diskutētāji bija daudzi no mums, klātesošajiem. Tā bija gāzes elektrostacijas būvniecība.

Šī koncepcija toreiz tika pieņemta, un likumā tika noteikts atbalsts, kādā veidā šādu uz Krievijas gāzi bāzētu elektrostaciju Latvijā varētu būvēt. Šobrīd tās runas ir noklusušas, bet mēs neesam dzirdējuši, ka šis projekts ir atcelts. Vēl jo vairāk. Pēc notikumiem Gruzijā mēs labi redzam, ka partneris biznesā – Krievija – ir ļoti bīstams un neprognozējams, un uzskatu, ka šobrīd vēl jo vairāk nekā iepriekš mums jāstāv pretī šādām idejām – būvēt Latvijā gāzes spēkstaciju, kur gāzes piegādātājs būtu Krievija.

Un varbūt, ņemot vērā to, ka Godmaņa kungs ir klāt, es gribētu tomēr dzirdēt atbildi, vai šis projekts ir apturēts vai tas joprojām ir aktuāls.

Vēl vairāk. Šķiet, ka tos līdzekļus, kurus taisās tērēt tieši gāzes spēkstacijas atbalstam, šobrīd ņem nost, piemēram, biodegvielas ražotājiem, jo mēs labi zinām, ka Ministru kabinets ir tādā tintē salaidis atbalsta noteikumus biodegvielas ražotājiem, ka viena nozare ir reāli šobrīd Latvijā apdraudēta.

Vēl viena lieta. Satiksme. No Godmaņa kunga es dzirdēju trīs padarītos darbus satiksmes jomā. Publiskā privātā partnerība ceļa virzienā uz „Sēnīti”, it kā pastā būšot atrisinātas problēmas, un lidostā būšot atrisinātas problēmas.

Bet, Godmaņa kungs! Man šķiet, ka galvenā problēma Latvijā ir tā, ka pirmās un otrās šķiras ceļi ir katastrofālā stāvoklī. Man šķiet, ka ļoti nozīmīga problēma ir tā, ka sabiedrisko pārvadājumu sistēma Latvijā ir tik bēdīgā situācijā, ka bērni uz skolu, sevišķi leišmalē, lauku rajonos mēro tos putekļainos ceļus kājām, viņus nevar neviens uz skolu aizgādāt. Tā, manuprāt, ir galvenā problēma.

Ļoti nozīmīga problēma, protams, ir – un par to daudzkārt ir runāts – tās pašas leģendārās rindas pie robežpunktiem. Vai tad tiešām nevar vienreiz uzlikt par mērķi to rindu jautājumu risināt un beigu beigās atrisināt?

Mēs atceramies to epopeju, kad taisījās būvēt laukumus kaut kādiem jau iepriekš izredzētiem uzņēmējiem un tad valsts ar viņiem vienotos. Tad šo ideju atmeta. Tagad ir ideja atkal to naudu, ko ievāc no visiem pārvadātājiem, dot tieši ministrijai pa taisno, lai tie naudas ceļi būtu arvien grūtāk ietekmējami un ministrija tad rīkotos. Bet tāpat nekas neatrisināsies. Ir tikai mākoņu bīdīšana, nevis reāla risinājuma meklēšana.

Visbeidzot. Sabiedrisko pārvadājumu jomā mēs redzam, ka ir paaugstinājušās cenas par cilvēku iekāpšanu autobusā, par 15 procentiem taisās samazināt pārvadājumus. Es saprotu, ka… nu maršrutus tieši taisās samazināt. Un sapratu, ka līdz šī gada beigām tik un tā pie visām izmaiņām milzīgi daudz naudas, lai nodrošinātu cik necik kvalitatīvu lauku cilvēku nokļūšanu gan reģiona centros, gan lielajās pilsētās, atrast atkal neizdosies. Tas faktiski nozīmē to, ka ir kārtējo reizi rūpes par kaut kādiem saviem iepriekš izredzētiem projektiem, bet trūkst rūpju par tiem cilvēkiem, kuru dēļ valdībai faktiski būtu jāstrādā.

Tāpēc, Godmaņa kungs, es ļoti aicinu jūs pārskatīt nākamajiem periodiem uzdevumus, kādi tiek doti ministriem, un mēģināt realizēt praksē tomēr tās lietas, kas ir vajadzīgas visai sabiedrībai, nevis šaurai grupai indivīdu, kas jums sniedz padomus. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie deputāti! Jūs ļoti labi zināt, ka es nemēdzu runāt aiz muguras un saku patiesību tieši acīs. Un neizdabāšu šodien arī premjeram, kura partijas nacionālajai politikai daudzviet es nepiekrītu, bet tā ir cita saruna. Jo jūs ļoti labi zināt, ka, būdams pozīcijā, ne reizi vien esmu kritizējis valdību, balsojis arī pret, kā tas bija iepriekšējā plenārsēdē, kad es iebildu pret reģionālās reformas gaitu. Nu lūk! Bet es aicinu deputātus, it īpaši tos, kuri šeit teica ļoti skarbus vārdus premjeram un valdībai, būt reālistiem. Premjers un valdība šodien un pēdējos mēnešos ārstē citu radītās kaites. Vai to ir grūti saprast? Es domāju, ka ne. Šī slimība ir tapusi, veidojusies daudzos, daudzos gados. Un tad man jāsaka, kāpēc jūs, Godmaņa kungs, neesat burvis? Tikai tad, ja viņš būtu burvis, viņš varētu dažos mēnešos radīt Latvijā idilli vai paradīzi zemes virsū. Tas nav iespējams, draugi mīļie! Un tas mani kaitina, ka mēs no viņa, no valdības, kuru var kritizēt, jā, bet nevar prasīt šādas lietas. Tas nav godīgi!

Es esmu pateicīgs, ka premjers nav kritis izmisumā, bet varēja krist izmisumā, ka šī smagā nasta tagad gūlusies uz viņa pleciem un valdības pleciem, faktiski uz visiem mums – nevajag dalīt te pozīciju un opozīciju. Visi mēs esam atbildīgi. Tauta ir ievēlējusi mūs, un mēs katrs esam atbildīgs, lai tauta dzīvotu labāk. Jo tas, kas notiek budžeta veidošanas gaitā, arī sarunās ar partneriem, ar arodbiedrībām, darba devējiem un tā tālāk, ir ārkārtīgi milzīgs, smags darbs, reāls darbs. Un tur ir vajadzīga gan pacietība, gan prasme. Darbs ir pareizi sākts. Taupības režīmā. Valsts pārvaldes aparāta samazināšanā. Tas ir jāsamazina un, kā Godmaņa kungs sola, tiks samazināts arī nākamgad. Bet to nevar izdarīt uzreiz. To mums vajadzētu saprast. Man gan izbrīnu rada runas par Integrācijas ministra sekretariātu… Ziniet, šī ministrija… šis Sekretariāts visu laiku strādājis ja ne atpakaļgaitā, tad tukšgaitā. Un mani un manus partijas biedrus pārsteidz tas, ka ir saglabāts budžets uz nākamo gadu un uz aiznākamo arī šim Sekretariātam, par ko runā, ka tas tiek likvidēts (protams, ne pilnībā, droši vien to uzticēs kādai citai ministrijai, pašlaik ir runa par Bērnu un ģimenes lietu ministriju). Tā ka šī lieta man ir visai nesaprotama.

Bet ko es gribēju pateikt kā galveno? Cienījamie Saeimas deputāti – visi, absolūti visi! Visi valdības locekļi! Visi, kas atbild par dažādu valsts institūciju vadīšanu, arī privātajā sektorā! Katram sabiedrības loceklim vajadzētu saprast vienu: ja gribam dzīvot labāk, visi spēki ir jāapvieno! Jākonsolidējas beidzot! Es jau ne reizi vien esmu runājis par tieši šo virzību, tieši šo apvienošanos vienam mērķim – ļoti smagam, ļoti atbildīgam. Bet tas mums ir jādara. Un, ziniet, tā dara jebkura cilvēku kopa, nemaz nerunājot par valsti. Tā apvieno kritiskās situācijās visus spēkus. Tā tas ir bijis latviešu vēsturē, Latvijas vēsturē, kad kritiskos brīžos mūsu senči apvienoja spēkus kopīgai cīņai.

Atcerēsimies Tautas fronti, kurai svinam tagad 20 gadus! Visi apvienojāmies vienam mērķim – neatkarībai – un to panācām! Bet tagad mēs velkam katrs uz savu pusi. Kritizēt vajag, un to es esmu darījis un arī darīšu, sakot patiesību acīs. Bet vajag apvienoties kopīgam darbam!

Sēdes vadītājs. Tabūna kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies!

P.Tabūns. Uz to es arī jūs, cienījamie kolēģi, un visu sabiedrību aicinu. Un tikai tad mēs sasniegsim šo idilli vai paradīzi, uz kuru mēs tik ļoti ceram. Un esam pelnījuši to.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi! Vēl ir pieteikušies debatēs trīs runātāji, bet Saeimas Prezidijs ir saņēmis divus vienāda satura iesniegumus (katru ir parakstījuši desmit deputāti) ar priekšlikumu turpināt ārkārtas sēdi, līdz darba kārtība ir izskatīta, – turpināt bez pārtraukuma. (No zāles: „Pareizi! Pareizi!”) Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Debatēs vārds deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais premjerministra kungs! Cienījamie kolēģi! Nav šaubu, ka šis nav viegls laiks valdībai. Šis nav viegls laiks nevienam, un saka, ka būšot vēl daudz, daudz grūtāk. Un tieši tāpēc ir rūpīgi jāvērtē katrs valdības solis un lēmums: vai tie patiešām ir tie īstākie un vajadzīgākie tieši šajā laikā?

Un tāpēc pirmām kārtām, ielūkojoties ziņojumā, ko esam te visi skatījuši, man gribējās redzēt Labklājības ministrijas, labklājības jomas prioritātes. Tomēr līdzās svarīgajiem jautājumiem te ir iekļauti arī ikdienas darba jautājumi, kas nezin kāpēc arī šeit ir izcelti, – nu, piemēram, informācija par atsevišķu normatīvo aktu izsludināšanu, grupu māju dzīvokļu pakalpojumu regulējums vai arī Invaliditātes likuma pieņemšanas sekmēšana, iesniedzot priekšlikumus otrajam lasījumam. Vai tad citi likumi nav jāsekmē un tiem nav jāsagatavo priekšlikumi? Protams, ir. Tas ir valdības ikdienas darbs.

Otrkārt, šeit nav pietiekami nopietni reaģēts uz galvenajām problēmām sociālajā jomā. Bet no valdības taču gaida, ka valdība tās problēmas redz un risina un pirmām kārtām pilda dotos solījumus. Un it īpaši šajos grūtajos laikos, kas attiecas uz vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu – uz bērniem, invalīdiem un vecajiem ļaudīm – un par ko jūs pats esat iestājies, premjera kungs, neciešot iebildumus.

Ziņojumā ir, piemēram, redzams, ka ir bijuši sagatavoti dokumenti par piemaksu pie vecuma pensijas nesamaksātās daļas – kompensāciju par šā gada pirmajiem pieciem mēnešiem. Tie ir tie solītie 40 santīmi par katru līdz 1996.gadam nostrādāto gadu, kurus sāka maksāt tikai no 1.jūnija, bet bija solīts, ka maksās no 1.janvāra. Tomēr šī apņemšanās, kā mēs redzam ziņojumā, ir noraidīta.

Tāpat ir noraidīts arī solījums paaugstināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu no 45 latiem uz 60 latiem mēnesī, kas uzlabotu dzīves apstākļus 13 procentiem vecuma pensionāru un ietekmētu arī invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas, kā arī citu sociālo palīdzību.

Pirms pensiju referenduma tieši šis solījums tika pacelts kā karogs un vicināts. Vai tad tas šodien būtu zaudējis aktualitāti? Tas nav zaudējis aktualitāti. Bet arī šis solījums netiek pildīts.

Treškārt, ziņojumā ir lasāmi pavisam apšaubāmi apgalvojumi, piemēram, ka otrajam jeb valsts fondēto pensiju līmenim nenovirzītie resursi viena procenta apmērā ir nepieciešami, lai segtu valsts speciālā jeb sociālā budžeta deficītu. Par kādu deficītu mēs varam runāt sociālajā budžetā, ja tajā ir uzkrājums uz šodienu jau turpat 944 miljoni latu un arī šogad šis budžets būs ar pārpalikumu. Tāpēc nevajag liekuļot, bet vajag skaidri pateikt, ka tiek meklētas visas iespējas, lai turpinātu veco praksi, tas ir, ar sociālā budžeta ieņēmumiem aizpildītu pamatbudžeta nepietiekamību. Šādu politiku „Jaunais laiks” nevar atbalstīt.

Un visbeidzot, ceturtkārt. No tā, kas ir rakstīts valdības pavasara un šajā rudens ziņojumā, un no tās informācijas, kas ir parādījusies šajā laikā publiskajā telpā, nākas secināt, ka valdības vadītājam ir izpalikušas konstruktīvas un produktīvas diskusijas ar labklājības ministri. Tā vietā, šķiet, vairāk ir bijis monologs un diktāts lēmumu pieņemšanā, jo citādi nevar saprast, kāpēc nav atbalstīts tas, ko patiešām šajā situācijā vajadzēja darīt sociālajā jomā.

Tāpat ir radies iespaids, ka valdības vadītājam azartiski patīk pētīt un iedziļināties visās citās nozarēs un jomās, bet ne tik daudz sociālajā jomā. Un par to dažbrīd liecina arī neveiklie un nekompetentie jūsu izteikumi un komentāri publiskajā telpā. Un tie maldina sabiedrību. Kaut vai pavisam nesen „Latvijas Televīzijas” 1.programmā „100.pants”, kad jums cilvēks uzdeva skaidru jautājumu par neapliekamo minimumu pensijai, par to, kāpēc ir jāmaksā strādājošajiem pensionāriem iedzīvotāju ienākuma nodoklis no pirmā lata, tur jūs mudžinājāt un mudžinājāt atbildi. Tā arī nevienam nekas netika skaidrs. Trešo reizi šis jautājums tika uzdots.

Un beigu beigās jums bija jāzina, ka jūs pats šajā pavasara ziņojumā esat iekļāvis šo tēmu, ka jūs esat mēģinājis meklēt iespējas un ka šīs iespējas tiek meklētas, lai neapliktu strādājošos pensionārus no pirmā lata. Tā bija jūsu pašu iniciatīva!

Diemžēl šī nepietiekamā kompetence savienojumā ar sava viedokļa diktātu tomēr pie labāka rezultāta neved, un tas ir izpaudies arī šajā ziņojumā. Tas tur ir redzams, un tas diemžēl ir redzams arī valdības spertajos soļos un valdības darba kvalitātē.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Guntim Eniņam.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie visi apkārt sēdošie un daži stāvošie!

Es nenāku, lai te aizstāvētu īpaši premjerministru, bet nenāku arī tādēļ, lai uzbruktu viņam, un mani nedaudz pārsteidz uzbrukuma vienveidīgums premjerministra kungam šajos grūtajos apstākļos, it kā viņš viens šā gada laikā būtu novedis valsti tur, kur viņa tagad ir (No zāles dep. S.Āboltiņa: „A kas tad! A kas tad!”), – pie inflācijas, pie visām nelaimēm.

Ivars Godmanis ir ļoti labs runātājs, vēl labāk skanētu, ja es teikšu – labs orators, bet šodien viņa runa bija smaga un grūta. Tas bija jūtams, un es nesadzirdēju viņa runā kļūdu... kļūdas un plašāku laika posmu analīzi. Nu, pat senajos partiju laikos tomēr viena, kaut maza, daļa bija atvēlēta arī partiju komiteju ziņojumos kļūdu analīzēm. Tad kā mēs iesim tālāk, ja mēs nepaskatīsimies, kāpēc mēs esam pie šīs kļūdas nonākuši?

Un es domāju, ka kļūda sākās tad, kad bija tie treknie gadi, kad runājām par treknajiem gadiem. Ja mēs nemācāmies un neskatāmies savās iepriekšējās kļūdās... mums ir grūti iet tālāk bez kļūdām un sakarīgi.

Proti, tātad treknajos gados vajadzēja, tēlaini runājot, uzkrāt tos graudu apcirkņus, tad kāpēc tas netika darīts? Iznāk tā, ka mēs… Bībele to māca. Tie treknie gadi, šis termins, nāk no Bībeles, kad, izmantojot šos septiņus treknos gadus... Bet to mēs nemācāmies!

Un mēs joprojām ne no kā nemācāmies! Kā mēs mācīsimies, ja mēs neanalizējam savas kļūdas, to, kur mēs esam?

Tagad īstenībā ir Atmodas 20 gadu jubileja. Mēs aizvien redzam ekrānā šos cilvēkus pirms 20 gadiem, un man viņu priekšā ir kaut kā neērti. Vēl divi gadi, un mēs pienāksim pie 20 gadu jubilejas, kad tika atjaunota otrā neatkarīgā Latvija. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgs brīdis. Tad mēs varēsim salīdzināt to laika posmu, kad bija pirmie 20 gadi brīvajai Latvijai, kādi tad bija sasniegumi un kādi ir tagadējie. Pie šīm milzīgajām tehnoloģijām, pie tehnikām. Taču šajos 20 gados, kas tūlīt piepildīsies, mūsu sasniegumiem vajadzētu būt daudz lielākiem. Bet vai tā ir? Mums praktiski ļoti slikti veicas ar ražošanu, kur mēs... jo mēs to ekonomikas pārkarsēšanu un visu citu panācām galvenokārt uz tāda andeles rēķina, ar savu ģeogrāfisko stāvokli. Taču visas, arī iepriekšējās, valdības neņēma vērā, ka mums taču pašiem sava ražošana ir jānostiprina.

Es būtu gribējis dzirdēt, piemēram, šādu analīzi, īpaši šādā reizē. Tā varbūt nav pārāk bieži, ka mēs analizējam, kur mēs esam spēruši nepareizus soļus, kur – pareizus. Un īstenībā es drīzāk varu teikt paldies premjerministram par viņa izturību šajā grūtajā stāvoklī, kurā viņš ir nonācis. Un izskatās, ka viņš varbūt arī izvairās no šīs kļūdu... var būt, ka viņš ir spiests izvairīties, bet, ja mēs turpināsim kļūdīties…

Jā, mēs neanalizējām vecās kļūdas, bet es saskatu, ka mēs kļūdāmies arī ar reģionālo reformu, nedarām tā, kā to vajag. Paskatīsimies arī ne tikai uz sasniegumiem! Un tas patiešām bija tā, ka mēs te runājām par sīkumiem – gan vairāk premjers, gan arī viņa oponenti. Es domāju, ka vajadzēja runāt plašākā mērogā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Es gribētu tikai trīs lietas pastāstīt.

Pirmkārt, ir ārkārtīgi grūti noticēt Godmaņa kunga apgalvojumam, ka nu jau tikai 70 procentu pensionāru dzīvo zem iztikas minimuma. Tas vienkārši nav iespējams tīri matemātiski, Godmaņa kungs. Ja jūs paskatāties uz to bāzi, no kuras tiek rēķināta indeksācija, un ja jūs apskatāt tos koeficientus, kas tika piemēroti pēdējā indeksācijā, un ja jūs redzat, ka zināma summas daļa tiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, un ja jūs redzat, ka pagājušajā mēnesī inflācija bija 1 procents, tad jūs viegli konstatēsiet, ka tie cilvēki, kas jums gatavoja šos aprēķinus, ir vai nu nekompetenti, vai grib jums kaut kādā veidā pieglaimoties.

Otra lieta, ko es gribētu teikt budžeta sakarā. Budžeta sakarā pēdējā laikā izskan tēzes par to, ka ir jāsamazina budžeta deficīts uz Eiropas fondu līdzfinansējuma rēķina. Es gribētu apgalvot, ka šāds tuvredzīgs solis, kas tika izdarīts šogad budžeta grozījumos, nopietni ietekmēs budžeta situāciju pēc astoņpadsmit mēnešiem. Un tas būtu jāpatur prātā. Tas grūtākais periods, Godmaņa kungs, jūsu valdībai vēl ir priekšā. Tā ir šī ziema. Šoziem tā indeksācija nekādā veidā nespēs kompensēt sadārdzinājumu, kas radīsies mājsaimniecībām. Un es gribētu, lai jūs neizdarītu vēl vienu kļūdu. Jums Broka kungs, ministrs, ir rādījis grafikus, kā Eiropas nauda, šis līdzfinansējums, samazinās budžetu jau pēc 18 mēnešiem. Lūdzu, uzklausiet viņu!

Protams, mēs varētu runāt arī par trešo tēmu – kādā veidā ir notikusi valsts aparāta samazināšana. Kā mēs redzam, vienīgais reālais solis ir tas, ka savu amatu acīmredzot zaudēs ministrs Broks. Nu, droši vien tas lielākais sliktums, ko viņš ir nodarījis, – viņš divas reizes valdības sēdē nav piekritis Loskutova atbrīvošanai no KNAB vadītāja amata. Bet, ja mēs paskatāmies uz to reālo situāciju Eiropas fondos, tad… es saprotu, Godmaņa kungs, jums ir smaga izvēle starp divām ekonomikas lietām. Viena ir inflācija, un otra ir recesija, kurā Latvijas ekonomika ieiet. Mans ieteikums būtu – neskatoties uz inflācijas draudiem, tomēr stimulēt Latvijas ekonomiku. Tas vidējā termiņā noteikti būs labāk, jo tas palīdzēs saglabāt mūsu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem darba vietas.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Ausmai Ziedonei-Kantānei. (No zāles dep. A.Bērziņš (ZZS): „Īsi, Ausmiņ!”)

A.Ziedone-Kantāne (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais premjera kungs un augsti godātais mūsu priekšsēdētāja kungs! Dārgie kolēģi! Es tikai ar vienu repliku gribētu raksturot visu šo situāciju. Proti, pēdējā televīzijas raidījumā „100.pants” jūs, Godmaņa kungs, uzstājāties un runājāt par pensijas jautājumiem, par sociālajiem, un no septiņiem jautātājiem, kas jums uzdeva jautājumus, trīs cilvēki atkārtoti jautāja par strādājošiem pensionāriem. Kā būs ar viņiem? Jūs… Es ticu un esmu pārliecināta, ka jūs nevarat visu zināt, un jūs tik tiešām arī nezinājāt. Un jūs atbildējāt: tagad pensijas vidējais lielums ir apmēram 160 latu, un pārējiem ir zem 160. Un tie, kam ir 160, – tie nevar cerēt uz neapliekamo minimumu. Tad es sāku domāt: tad tie, kam ir pāri par 160 vai par 60, – tie var cerēt uz neapliekamo minimumu? Jūs runājāt vēl kaut ko par 25 procentiem. Es nesapratu, par kādiem 25 procentiem. Vai jūs gribējāt teikt, ka tiem, kam pensija ir 165 lati un vairāk, ka tiem tad atraus 25 procentus no pensijas, ieturēs? Vai tie bija tie 25 procenti? Šo jautājumu jūs tā… Es godīgi teikšu tā: man bija tā drusku neērti, ka premjers tādā veidā… nevarēja nekādi tikt ar šo jautājumu galā. Bet tas nebūtu pamanīts, ja nebūtu tie trīs cilvēki atkārtoti jums jautājuši. Un tad jūs teicāt, ka 70 procentiem vidējā ir 170 latu un pārējie… 70 procentiem ir mazāka… Tad, ja jūs būtu teicis, ka jūs atļautu tiem strādājošiem pensionāriņiem saņemt to iztikas minimumu, ticiet man, viņi… Palielinātos jau šis procents par 20, 30, viņiem tās jostiņas nebūtu jāsavelk ciešāk, jo viņiem būtu vismaz no šī minimuma tā pensija jau vismaz par 20, 30... jau būtu pakāpusies augšā pie tā 170, un būtu jau izlīdzināts. Bet vienkārši te jūs bijāt tik kļūdains un tik aplams, un es domāju, ka mēs to izskatīsim pie jūsu likumprojekta par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas tiks vēl skatīts sakarā ar šo 2009.gada budžeta likumu, un mēs, sociālā komisija, noteikti iestrādāsim šo likumu par strādājošiem pensionāriem. Tas mums ir jādara, citādi tā ir kauna lieta.

Paldies jums, ministra kungs!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezidenta kungs! Es tikai dažos vārdos… Gribētu, protams, teikt paldies par izturību, meklējot vienprātību koalīcijas partneru vidū. Paldies par izturību, izturot Darba devēju konfederācijas un arodbiedrību vēlmes un centienus un meklējot šo kompromisu. Un novēlu šo izturību arī turpmāk, jo Latvijas Banka nāk pavisam ar pretējām nostādnēm.

Bet galvenais, ko es gribētu minēt, ir tas, ka Ministru prezidents Ivars Godmanis ir atbalstījis tieslietu ministra iniciatīvu paplašināt to profesiju sarakstu, kurās nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Un pēc ilgiem gadiem tas ir pirmais Ministru prezidents, kas ir atbalstījis šādas iniciatīvas, kuras reāli atbalsta valsts valodas nostiprināšanu, un par to Ministru prezidentam liels paldies frakcijas „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vārdā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Ja atļausiet, es gribētu nedaudz atbildēt uz šeit izteikto. Īsumā, protams.

Konkrēti runājot, es jau pašā sākumā teicu, ka es gribētu, lai jautājums par turpmākiem darbiem būtu saistīts tad, kad mēs apspriežam budžeta pirmo lasījumu. Tāpēc es apzināti to nedarīju šoreiz. Īpaši Kalnietes kundzei es to gribu teikt. Taču, atbildot uz Kalnietes kundzes teikto, ka te ir viss sīkumaini un nekur nederīgi, es tikai pateikšu divas lietas.

Es paskatījos runu jūlijā, kad es jūs uzrunāju. Es teicu, ka mums ir divi uzdevumi: pirmkārt, mēģināt stimulēt ekonomiku; otrkārt, mēģināt samazināt izdevumus. Mēs to esam darījuši un darām.

Pierādījums. Ja skatās kopproduktu 2008.gadā, tad tieši sabiedriskā patēriņa plus 3,5 procenti pie privātā patēriņa samazinājuma mīnus 1 procents, mīnus 2 procenti – kopējā kapitāla veidošana, kas ir investīcijas, diemžēl samazinājumā, ir vienīgais – tas ir sabiedriskais patēriņš, tie ir pasūtījumi, valdības un pašvaldību pasūtījumi –, kas šo kopproduktu ir uzturējis vēl arvien pozitīvu pirmajā pusgadā, tai skaitā īpaši būvniecības sektorā. Tas darbs ir darīts.

Un otrs pierādījums ir tas, ka mēs budžetu par 4,2 procentiem samazinājām. Tās ir divas lietas, ko mēs solījām un ko mēs darām. To mēs arī izdarījām.

Nākošais, es gribētu atbildēt deputātam Šadurskim.

Jā, šī atskaite ir precīza, varbūt sīkumaina. Bet ir ļoti svarīgi saprast, ka šī atskaite ir precīzi pakārtota rīcības plānam. Un es ļoti aicinātu arī iesniegt priekšlikumus un kritiku, ko es te dzirdēju, rakstiski. Kad es speciāli lūdzu, lai sagatavo atskaiti tādu, kam ir sakars ar rīcības plāna punktiem, nevis principā zīmēt daudz lielākas un daudz grandiozākas atskaites formas. To es speciāli negribēju izdarīt, lai jums rastos priekšstats par to, ko konkrēti attiecīgās ministrijas dara.

Vai šī forma ir jāmaina – būtu interesanti dzirdēt priekšlikumus. Mēs precīzi, ko izpildām, to arī rakstām. Tas var nepatikt, tas varbūt nav grandiozi, bet tas ir reāli.

Kas attiecas uz deputāta Šadurska teikto par izglītību.

Padomāsim atklāti, Šadurska kungs. Ko nozīmē „atvasināta persona”? Kur ir problēmas tieši augstākās izglītības iestādēm Eiropas fondu līdzfinansējumā? Jūs zināt, tā problēma ir, ka nevar pielīdzināt atvasinātajai personai to principu, kas ir valsts iestādei. Bet tomēr valdība pieņēma lēmumu, ka līdzfinansējums ir vismaz 7,5 procenti – nevis nulle 15 procentu vietā. Bet nevarat darīt tā, ka jūs no vienas puses gribat visu naudu kasēt suverēni, kā jūs gribat, paši, neparādot to, un tajā pašā laikā saņemt atbalstu kā valsts iestāde. Piedošanu, tā darīt nevar! Šī ir pretruna. Bet attiecībā uz izglītības finansējumu es jums piekrītu. Ja būtu iespējams, mēs varētu virzīt varbūt arī lielākus ciparus. Mēs nevaram to atļauties, bet es vēlreiz gribu pasvītrot, ka, neskatoties uz šo finansējumu, es tomēr uzskatu, ka tieši Eiropas fondu apguve, īpaši sociālā fonda, būtu tas avots, ko varētu arī veltīt pamatā augstākās izglītības un zinātnes vajadzībām.

Un otra lieta, ko es gribu teikt. Tomēr, neskatoties uz visu situāciju, kas mums ir patlaban augstākajā izglītībā, diemžēl parādījās patlaban krass izdevumu palielinājums – 25 procenti – mācību maksā, ko es uzskatu par tuvredzīgu soli, jo es vienkārši skaidri redzu, ka princips iekasēt no mazāka studentu skaita ar katru gadu lielāku naudu novedīs nevis pie tā, ka šīs augstskolas varēs funkcionēt, bet diemžēl pie šo augstskolu funkcionēšanas pārtraukšanas. Un es brīnos, ka cilvēki ar akadēmisko grādu nesaprot, ka vajadzētu samazināt izdevumus, nevis palielināt mācību maksu. Nezinu. Īpaši es brīnos, ja viņi māca cilvēkiem ekonomiku augstskolās. Es te vienu brīdi dzirdēju vienu, kas uzstājās, profesoru no Banku augstskolas. Man ir liels uztraukums, ja cilvēks pasniedz studentiem to, ko viņš tur teica televīzijā. Ka cipari nav svarīgi, ka nav svarīgs budžeta deficīts un nekas nav svarīgs, svarīgas ir tikai emocionālas frāzes.

Vēl es gribētu atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kas šeit izskanēja.

Attiecībā par cienījamā Kariņa kunga uzstāšanos. Mēs nekarojam ar arodbiedrībām. Mēs nekarojam. Lieciet to aiz auss. Mēs nekarojam. Mēs smagi runājam un esam panākuši kompromisu, Kariņa kungs. Atvainojiet, ka es jūs uzrunāju, bet man ir jāatbild uz to, ko jūs teicāt. Mēs nekarojam. Ar darba devējiem mēs esam panākuši konsensu trijos jautājumos – neapliekamā minimuma palielināšanā, kopējā deficīta nepalielināšanā un nodokļu likumdošanā –, kāds nu mums ir iespējams, un ceturtais punkts ir valsts pārvalde… valsts pārvaldes izdevumu samazināšana.

Un šeit ir ļoti konkrēti soļi. Es, protams, atskaitīšos tad, kad precīzi viņi parādīsies jau 2009.gadā reāli budžeta izpildē, bet šie soļi ir iezīmēti.

To, ko es dzirdēju cienījamās deputātes Solvitas Āboltiņas runā. Nu redziet… tā jau nu gluži nav, ka Godmanis un valdība atbrīvoja Loskutovu. Loskutova kunga atbrīvošanu noteica Ģenerālprokuratūras vadītās komisijas viennozīmīgs lēmums. Vienbalsīgs balsojums par to, ka šis cilvēks diemžēl nevar vadīt šo iestādi. Tas nav tā, ka valdība vienīgā veica šo procedūru. Tā nu tas ir iznācis.

Kas attiecas uz to, ko izteica cienījamais Klementjeva kungs. Vispār man jāizsaka šinī ziņā, es domāju, viena ļoti svarīga tēze, ka Labklājības ministrija sadarbībā ar Sociālo lietu komisiju strādā, un šeit es varu izteikt pateicību, ka šī sadarbība ir auglīga. Man pat nav svarīgi, kam šeit varbūt ir pioniera loma, kurš ir tas, kas iniciē. Svarīgs ir tas rezultāts, ko mēs esam viennozīmīgi nodemonstrējuši valdības sadarbībā ar parlamentu, ka sociālo sfēru pašreiz grūtajos apstākļos esam būtiski atbalstījuši.

Kas attiecas uz cienījamās Circenes kundzes izteicienu. Redziet, tā problēma… es speciāli daudz nepieskāros veselības aprūpei, bet mums bija ļoti daudz un nopietnas sarunas ar veselības sistēmas arodbiedrību un arī ar ministru, un arī ar vadītājiem.

Šeit ir pilnīgi nepieciešama jauna pieeja veselības aprūpes finansējumos. Tas, ko mēs virzīsim lielos vilcienos uz valdību, kas man šeit ir jāsaka, nav nekas patīkams un tajā pašā laikā ir nepieciešams. Mēs turpināsim iespēju robežās maksimāli uzturēt veselības aprūpes infrastruktūru, un tas, ka mums izskatās 2010. un 2011.gads mazāks finansējumā nekā 2009.gads, ir saistīts tikai ar Eiropas naudas uzrādīšanu 2009.gadā – 99 miljoni, kuri neparādās 2010. un 2011.gadā. Tur ir tā atšķirība, ko Kera kungs varbūt neuztvēra, kad mēs runājām.

Bet ar to vienalga būs par maz. Tāpēc mēs tuvākajā laikā izskatīsim diemžēl pacientu līdzmaksājuma palielinājumu. Tas nebūs nekas briesmīgi liels un tomēr vajadzīgs. Tas ir saistīts ar slimnīcu un pārējo infrastruktūru uzturēšanu, apkures sadārdzinājumu. Un, neapšaubāmi, brīvprātīgas apdrošināšanas sistēmas ieviešana. Papildus tiem 400 tūkstošiem, kas jau ir apdrošināti šodien. Un šo apdrošināšanu no iepriekšējā priekšlikuma attiecināsim tikai uz atsevišķu speciālistu atalgojuma palielinājumu. Šī būs ļoti nopietna diskusija, acīmredzot viena no fundamentālām reformām, kas būs jāveic šajā valstī. Jo jāatzīst, ka turpināt finansējumu pēc iepriekšējās metodes nav reāli, nav īstenojami, un tāpēc tas būs jāmaina.

Tas, ko es dzirdēju no cienījamās Mūrnieces kundzes. Nujā, par Loskutova kungu es neko vairāk nevaru teikt, ko es teicu saistībā ar Āboltiņas kundzes teikto. Kas attiecas uz aprocēm, tur man jāpiekrīt. Mēs neesam to lietu virzījuši tālāk. Mums bija intensīvas sarunas, kad es vēl biju ministrs, ar probācijas dienestu, kurš ne īpaši atbalsta šo pieeju, uzskatot, ka tā nav efektīva. Tā prasa pietiekami lielus līdzekļus. Bet es piekrītu tam, ka apturēt šo projektu, pēc manām domām, nebūtu pareizi.

Kas attiecas uz to, ko es šeit dzirdēju, par nekompetenci. Tas, protams, ir sāpīgāk. Es varbūt varu atvainoties, ka es nevaru precīzi vienmēr izteikties televīzijā. Ir zināmas arī problēmas. Bet vismaz šeit pateikšu skaidri, kā es to saprotu. Var būt, ka man neizdodas paskaidrot. Jā, pilnīgi skaidrs, ka 2006.gadā, pieņemdams lēmumus par neapliekamo minimumu – 160 lati pensionāriem… 165, viņš de facto arī ir tas, kas ir šodien un 2009.gadā. Cita mums diemžēl nav. Un no tā izriet tikai viena frāze. Ja jums ir pensija 165 un vairāk un jūs vēl papildus strādājat, tad diemžēl jums nav nekāda papildu apliekamā minimuma un jums 25 procentu ienākuma nodoklis jāmaksā no visa, ko jūs saņemat. Bet ja jūs esat to – kā te teica, un es pastāvu, ka cipari diez vai ir nepareizi, jo man nav pamata apšaubīt, – ja jūs esat to pensionāru skaitā, kuri saņem pensiju mazāk nekā 165, tad par katru šo latu starpību, kas ir no pensijas… ja jums ir 140 latu pensija, tad tie 25 lati ir tas neapliekamais minimums jūsu algai. Nu kā es vēl varu izteikties precīzāk? (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: „Tā nav! Tā nav!”) Ja man neizdodas to pateikt precīzi, nav tā, nu tad labojiet mani! Nu tad labojiet mani!

Labi. Acīmredzot ne vienmēr man izdodas precīzi pateikt tā, kā es tās lietas saprotu.

Un pēdējais. Es gribu pateikt par kļūdu analīzi. Jā, tā ir ļoti svarīga lieta. Bet mēs patlaban esam tādā situācijā, ka mums, godīgi sakot, ir, protams, visu laiku jāskatās, lai mēs papildus nekļūdītos, bet mums īpaši nav laika analizēt ļoti fundamentāli to, kas ir darīts iepriekšējos gados. Vienkārši nav.

Tas, kas attiecas uz Štokenberga kunga teikto. Nav, nav mums plānots ES fondu samazināt. Principā finansējums 2009.gadā ir tuvu pie 300 miljoniem lielāks nekā 2008.gadā. Un tas ir faktiski tas, kas veido mūsu deficītu. Lielā mērā. Jo mums būtu viegli to samazināt, un līdz ar to faktiski deficīts būtu mazāks. To mēs apzināti nevaram darīt. Šāda plāna mums nav.

Un noslēgumā, ko es gribēju teikt? Cienījamie deputāti, es gribu izteikt pateicību par to, ko jūs šeit izteicāt, gaidu jūsu priekšlikumus arī rakstiskā formā. Es vēlreiz gribu pateikt, ka, apspriežot budžetu 2009.gadam, makroekonomiskā sadaļā, es domāju, mēs atgriezīsimies pie ļoti izvērsta skatījuma tālākiem darbības virzieniem gan valdībai, gan parlamentam, lai mēs varētu zināmā mērā ieiet… nu, ko darīt, ieiesim mēs arī bez mūsu gribas, bet pārvarēt un izturēt šo varbūt, ko es sauktu par ekonomikas recesiju, zināmā mērā to periodu, kad ekonomika mums vairs neaugtu divciparu skaitā, kā tas notika iepriekšējos gadus. Kopējā darbā mēs to izdarīsim. Man šeit nav nekādu šaubu, ka to izdarīt ir iespējams! To var izdarīt. Ja saglabā racionālu pieeju, vēsu galvu un karstu sirdi. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam. Līdz ar to šodienas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm. Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienība.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde notiks pēc piecām minūtēm 106.telpā, un Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks pēc desmit minūtēm Sociālo un darba lietu komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Cienījamie Tautsaimniecības komisijas locekļi! Lūdzu pēc piecām minūtēm uz komisijas sēdi mūsu telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātei Vinetai Muižniecei.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie Juridiskās komisijas locekļi! Darba sēde mums ir pulksten 10.55 komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Lūdzu Taivānas parlamenta atbalsta grupu tūlīt, pēc minūtes, uz tikšanos šeit pat, Dzeltenajā zālē. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Bērziņš (LPP/LC), Aigars Štokenbergs, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Sergejs Dolgopolovs, Ivans Klementjevs, Ainars Latkovskis, Aleksandrs Mirskis, Leopolds Ozoliņš, Aigars Kalvītis, Karina Pētersone. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies. Līdz ar to Saeimas 2008.gada 9.oktobra ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu. Saeimas kārtējā sēde sāksies pulksten 11.30.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas rudens sesijas 5.(ārkārtas) sēde

2008.gada 9.oktobrī

Informācija par valdības neatliekamajiem uzdevumiem un par Valdības rīcības plāna pasākumu izpildi
(Dok. Nr.2939)
Ziņo - Ministru prezidents I.Godmanis
Debates - dep. S.Kalniete
- dep. K.Šadurskis
- dep. S.Āboltiņa
- dep. A.K.Kariņš
- dep. A.Klementjevs
- dep. I.Circene
- dep. L.Mūrniece
- dep. Dz.Zaķis
- dep. P.Tabūns
- dep. S.Bendrāte
- dep. G.J.Eniņš
- dep. A.Štokenbergs
- dep. A.Ziedone-Kantāne
- dep. Dz.Rasnačs
Galavārds - Ministru prezidents I.Godmanis
Paziņojumi
- dep. A.Bērziņš (ZZS)
- dep. G.Blumbergs
- dep. V.Muižniece
- dep. I.Circene
Reģistrācijas rezultāti
- Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs
Piektdien, 23.februārī
09:00  Baltijas Asamblejas Ekonomikas, enerģētikas un inovācijas komitejas sēde
09:00  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Konference “Tā ir arī mūsu nauda! Ko darīt, lai Eiropas Savienības fondu investīcijas Latvijā būtu pārdomātākas?”