Latvijas Republikas 9.Saeimas

ārkārtas sesijas sēde

2008.gada 14.augustā

(plkst.18.15)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi


Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas ārkārtas sesijas sēdi.

Sēdes darba kārtībā ir viens jautājums: patstāvīgais priekšlikums – lēmuma projekts „Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu”.

Par lēmuma projektu pirmajā lasījumā Ārlietu komisijas vārdā ziņos deputāts Andris Bērziņš.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie valdības locekļi! Godājamie kolēģi! Dāmas un kungi!

7.augustā Krievijas un Gruzijas starpā sākās militārs konflikts, un piecu dienu laikā tas ir izgājis tālu ārpus sākotnējās domstarpību zonas un ir nodarījis būtisku kaitējumu ne tikai militārajai infrastruktūrai, bet arī civilajai infrastruktūrai un civiliedzīvotājiem. Bojā gājuši ir cilvēki.

Aicinu vispirms piecelties un ar klusuma brīdi godināt bojāgājušos. (Klusuma brīdis.)

Paldies.

Godājamie kolēģi! Realitāte ir tā, ka Gruzijas infrastruktūra praktiski ir paralizēta. Man līdz šim brīdim nav skaidrs – ja var ticēt Gruzijas informācijas līdzekļiem –, kāda nepieciešamība, piemēram, bija sabombardēt Poti ostu, kāda nepieciešamība bija paņemt Gruzijas tirdzniecības floti un nogremdēt ostas ieejā, kāda nepieciešamība bija bombardēt civilos tiltus, dzīvojamās mājas un visu citu.

Starptautiskās darbības rezultāts, pārsvarā Francijas prezidentūras darbības rezultāts, ir tas, ka 12.–13.augustā it kā ir panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, un liels paldies par atbalstu šeit jāpasaka arī Latvijas valdībai, Ārlietu ministrijai, Ministru prezidentam. Šī vienošanās bija tas pamats, uz kura mēs, Saeimas Ārlietu komisija, kopā ar Saeimas Eiropas lietu komisiju sagatavojām Saeimas paziņojuma tekstu, pamattekstu, un šajā pamattekstā ir faktiski divas daļas – konstatējošā daļa un pozīcija konfliktu risināšanai un pārtraukšanai.

Konstatējošajā daļā mēs skaidri un gaiši pateicām, ka Latvijas Saeima uzmanīgi seko līdzi pēdējo dienu notikumiem Gruzijā un nosoda jebkura konflikta risināšanu militārā ceļā. Mēs arī pateicām, ka Krievijas Federācijas miera uzturēšanas misija Gruzijā pie Dienvidosetijas robežas ir cietusi fiasko. Mēs pateicām, ka, uzsākdama karadarbību, Krievija, būdama Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts, ir pārkāpusi savas starptautiskās saistības, vienpusēji un paplašināti interpretēdama miera uzturēšanas misijas uzdevumu. Mēs arī esam pateikuši, ka šī Krievijas rīcība izraisa nopietnas bažas par to, ka karadarbība pret Gruziju un, galvenais, arī retorika par savas valsts pilsoņu interešu aizstāvēšanu svešās valstīs, lietojot pret tām militāru spēku, rada bīstamu precedentu starptautiskajās attiecībās.

Dokumenta otra daļa ir Saeimas aicinājums. Mēs, pirmkārt, aicinām apturēt karadarbību, atturēties no jebkādas spēka pielietošanas un nodrošināt konflikta risināšanu ar starptautisku neitrālu vidutāju palīdzību. Mēs aicinām arī Eiropas Savienības dalībvalstis aktīvāk un skaidrāk definēt Eiropas Savienības paplašināšanās pamatprincipus un tādējādi dot ļoti skaidru uzstādījumu arī Gruzijai par tās nākotnes iespējām.

Mēs arī aicinām Eiropas Savienību atbalstīt Gruziju un sniegt Gruzijai palīdzību, likvidējot šajā karā nodarītos zaudējumus un postījumus. Mēs vēršamies arī pie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstīm un sakām, ka mums kopīgi ir jāizvērtē jaunā drošības situācija, kas pasaulē ir radusies pēc Krievijas un Gruzijas konflikta, un aicinām gādāt, lai gan NATO, gan Eiropas Savienība rastu risinājumu, kas stiprinātu un garantētu visu Krievijas kaimiņvalstu turpmāko drošību. Vēl bez tam mēs pasakām, ka ir nepieciešams paātrināt, pasteidzināt dialogu par Gruzijas uzņemšanu NATO.

Godājamie kolēģi! Mēs vakar komisijā šo lēmuma projektu pieņēmām ar absolūtu balsu vairākumu, un es aicinu Saeimu nobalsot par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates. Debatēs vārds ārlietu ministram Mārim Riekstiņam.

M.Riekstiņš (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti un cienījamās deputātes! Kolēģi ministri! Dāmas un kungi!

Šodien Latvijas Republikas Saeima ir sanākusi uz ārkārtas sesijas sēdi, lai runātu par jautājumu, kas ir aktuāls gan Latvijas, gan visas demokrātiskās pasaules sabiedrībai. Jau nedēļu visas pasaules sabiedrība ik minūti seko līdzi traģiskajiem notikumiem Gruzijā. Šīs karadarbības gaitā ir zaudētas daudzu cilvēku dzīvības, radīti lieli postījumi un izraisīta humānā krīze.

Vispirms es gribu izteikt visdziļāko līdzjūtību visu upuru tuviniekiem.

Ir pilnīgi pašsaprotami, ka Latvijas Republikas Saeima šodien ir sanākusi, lai paustu savu attieksmi pret šiem notikumiem.

Šajās dienās mēs dzirdam dažnedažādu informāciju par notikumu attīstību, taču, manuprāt, šodien šajās debatēs mums nebūtu jākoncentrējas uz to, kurš vainīgs vai kurš ir izdarījis pirmo šāvienu. Maldīgi būtu domāt, ka konflikts sākās tikai pagājušajā nedēļā. Vai konflikta saknes ir meklējamas iepriekšējos gadsimtos vai Staļina piekoptajā politikā pret mazākumtautībām, vai deviņdesmito gadu sākumā panāktajos miera nodrošināšanas nosacījumos – par to nav šodienas debates. Ir pilnīgi skaidrs, ka jau kopš 2008.gada aprīļa ir situācijas eskalācija. Jāuzdod jautājums: vai starptautiskā sabiedrība adekvāti novērtēja notikumus, kas aizsākās ar Krievijas prezidenta lēmumu izstāties no NVS sankciju režīma pret Abhāziju ar tam sekojošo Krievijas lēmumu par papildu militāro vienību nosūtīšanu, lidaparātu notriekšanu un savstarpējām apšaudēm konflikta zonās?

Arī informācijas telpā norisinās savstarpējās konfrontācijas eskalācija.

Starptautiskajai sabiedrībai ir nepieciešams izvērtēt savas reakcijas adekvātumu. Taču šobrīd mums svarīgi ir pievērsties šābrīža aktualitātēm Gruzijā. Šis konflikts reālā karadarbībā pārauga naktī no 7.augusta uz 8.augustu. Arguments, ko esam dzirdējuši no Krievijas Federācijas puses, ir tāds: par iemeslu tās veiktajām militārajām akcijām ir kalpojusi vēlme nodrošināt savu pilsoņu tiesības, balstoties uz Krievijas Federācijas konstitūciju. Manā ieskatā, šī argumentācija ir pretrunā ar pastāvošo kārtību, kas regulē starpvalstu attiecības un sakņojas starptautisko tiesību normās. Izmantojot minēto ieganstu militāru darbību veikšanai, Krievijas Federācija ir pārkāpusi citas valsts suverēnās tiesības un apdraud Gruzijas teritoriālo integritāti. Šāda darbība ir nosodāma.

Šķiet, visiem šeit ir skaidrs, ka mēs runājam par Krievijas Federācijas karadarbību Gruzijas teritorijā, nevis par Gruzijas karadarbību Krievijas Federācijas teritorijā. Kā jau minēju, situācija Gruzijā šajās dienās mainījās ļoti strauji, ik pa minūtēm. Es neaizkavēšu jūs, pārstāstot notikumu hronoloģiju. Šobrīd pats svarīgākais ir jebkādu militāro darbību pārtraukšana. Pašreiz par pamatu tālākām sarunām kalpo Eiropas Savienības prezidējošās valsts Francijas kā vidutāja panāktā iesaistīto pušu vienošanās par uguns pārtraukšanu. Taču situācija ir ļoti, ļoti trausla. Manā ieskatā, ir vairāki nosacījumi, kas ir jāizpilda nekavējoties un bez ierunām.

Pirmkārt, pārtraukt jebkādu karadarbību, jo krīzes novēršana nav panākama ar militāriem līdzekļiem.

Otrkārt, konfliktā iesaistītajām pusēm atvilkt savas vienības līdz pirmskrīzes pozīcijām.

Treškārt, nodrošināt visas iespējas humānās palīdzības sniegšanai civiliedzīvotājiem.

Nākamie soļi.

Ir nepieciešams iedarbināt jaunus starptautiskus mehānismus miera nodrošināšanai reģionā, to skaitā gan sarunas, gan starptautisku novērotāju klātbūtni, gan jaunu miera nodrošināšanas formātu; par to arī vienojās Eiropas Savienības dalībvalstu ārlietu ministri vakardienas ārkārtas sanāksmē.

Šāda nepieciešamība izriet no fakta, ka līdzšinējie mehānismi, kas darbojušies konflikta reģionos jau ilgāk nekā desmit gadus, nav spējuši novērst šo konfliktu. Gan Eiropas Savienībai, gan NATO būs jāizvērtē, kāda ir šīs krīzes ietekme uz vispārējo drošības situāciju reģionā, kā arī uz Eiropas Savienības un NATO attiecībām ar Krievijas Federāciju un Gruziju. Pēdējās nedēļas notikumi neļauj Eiropas Savienībai un NATO attiecības ar Krieviju turpināt līdzšinējā gaisotnē, it kā nekas nebūtu noticis. Tāpat ir jāpadomā par šo organizāciju tālākajām attiecībām ar Gruziju, par šo attiecību perspektīvu.

Vienlaikus ir jāpievērš uzmanība izskanējušām ziņām par joprojām notiekošo vardarbību pret civiliedzīvotājiem gan konflikta zonā, gan ārpus tās. Visas šīs ziņas nekavējoties ir jāpārbauda ar neatkarīgu starptautisku ekspertu palīdzību. Manuprāt, Latvijai būtu jābūt gatavai nosūtīt savus ekspertus šādā misijā.

Godātie deputāti! Ņemot vērā apstākļus, kādi ir patlaban konflikta zonā, būtiski šobrīd ir nodrošināt visas iespējas humānās palīdzības sniegšanai. Latvija ir veikusi pirmo sūtījumu ar medikamentiem un pirmās palīdzības komplektiem. Tiek gatavots nākamais, balstoties uz Gruzijas puses norādītajām prioritārajām vajadzībām. Latvijas valdība šajā otrdienā savā sēdē pieņēma lēmumu arī par papildu finansējuma piešķiršanu 100 000 latu apmērā šīs palīdzības nodrošināšanai.

Krīzei attīstoties, esam arī veikuši visus nepieciešamos pasākumus, kas saistīti ar mūsu pilsoņu interešu aizstāvību, nodrošinot operatīvas evakuācijas iespējas. Ārlietu ministrijas vārdā vēlos no šīs augstās tribīnes īpaši pateikties mūsu kompānijai „airBaltic” par sniegto atbalstu, evakuējot Latvijas pilsoņus, Igaunijas pilsoņus, Lietuvas pilsoņus no šīs krīzes zonas, kā arī palīdzot nogādāt humāno palīdzību uz Gruziju.

Latvijas politiskais atbalsts Gruzijai ir izskanējis gan Baltijas valstu prezidentu un Polijas prezidenta kopīgajā paziņojumā, gan Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētāju kopīgajā paziņojumā, gan Ministru prezidenta un arī manās skaidri paustajās pozīcijās. Ministru prezidents Godmanis tikko ir atgriezies no Tbilisi: kopā ar Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas prezidentiem viņš bija devies uz Tbilisi, tādējādi paužot ļoti stingru mūsu atbalstu Gruzijas tautai, un vakar arī pieņēma attiecīgu kopīgu paziņojumu.

Šajās dienās mēs esam strādājuši ļoti cītīgi, koordinējot savu darbību gan ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā, gan arī Transatlantiskajā organizācijā. Vienlaikus mēs esam arī uzturējuši aktīvu dialogu ar Gruziju un Krievijas Federāciju, norādot uz steidzamu nepieciešamību pārtraukt karadarbību.

Uzskatu, ka Latvijas valdības rīcība ir bijusi atbildīga. Mūsu galvenais uzdevums bija un ir mobilizēt starptautiskās sabiedrības uzmanību, lai panāktu karadarbības pārtraukšanu.

Godātie deputāti! Latvijas politiskā iesaiste un atbalsts Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai integritātei ir jāturpina. Es aicinu Latvijas Republikas Saeimu šodien sniegt politisku vērtējumu esošajai situācijai, pieņemt skaidri formulētu paziņojumu par karadarbības izbeigšanu un Krievijas armijas izvešanu no Gruzijas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies ārlietu ministram Mārim Riekstiņam.

Debatēs vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! (No zāles: „Draugi!”)

Šo notikumu satraukts, šīsdienas avīzē esmu publicējis lielu, plašu rakstu, pamatojoties uz vēsturiskiem pētījumiem (es tā drīkstu teikt) un arī uz starptautisko tiesību izpratni, uz cilvēktiesību izpratni (netradicionālā nozīmē), par notikumiem Gruzijā.

Pilnībā atbalstīdams visu to, ko ārlietu ministrs teica attiecībā uz Krievijas agresiju pret Gruzijas valsti un gruzīnu tautu, un nosodīdams Krievijas barbarisko, brutālo rīcību, es tomēr nevaru piekrist daudziem formulējumiem, kuri ir šeit un kuri acīmredzot tiks apspriesti, lemjot par šo iespējamo Saeimas rezolūciju sakarā ar gruzīnu un osetīnu un gruzīnu un abhāzu, un Gruzijas un Krievijas attiecībām. Proti, kā mēs visi zinām, ir 192 valstis pārstāvētas Apvienoto Nāciju Organizācijā, un, kā mēs visi zinām (domāju, ka zinām), tomēr visu šo 192 valstu starpā praktiski nav nevienas (es atļaujos teikt – nevienas!) valsts, kas savā teritorijā nebūtu pakļāvusi un vēl šodien pakļautībā neturētu mazākas tautas, kuras gribētu izmantot šīs fundamentālās tiesības uz pašnoteikšanos. Kā zināms, vārds „pašnoteikšanās” ietver tiesības uz savu neatkarīgu valsti, taču viņām šīs tiesības tiek liegtas un netiek dotas.

Tāpēc es lietošu jau pirmā šīs Saeimas darbības gada laikā izskanējušo frāzi, kura ir lieliska… Lai varētu izprast šodienas notikumus, ir jāatkārto šā lielā Anglijas valstsvīra Čērčila vārdi: „Jo dziļāk mēs ieskatīsimies pagātnē, jo labāk varēsim ieskatīties arī nākotnē.” Viņš faktiski lietoja vārdus „iegremdēsimies pagātnē”… Un, lūk, mēs negribam ieskatīties pagātnē, pieņemot šo sasteigto rezolūciju, ar kuru apzināti tiek kaitēts citām tautām, kura ir ārkārtīgi labvēlīga gruzīnu tautai, bet nav labvēlīga tām tautām, kuras gruzīni apspiež. Un es, vadoties pēc savas pašreizējās nacionālpolitiskās uztveres un jūtu vadīts, ka visām mazajām tautām ir tiesības uz šo pašnoteikšanos, nevaru šo rezolūciju, lai arī kāda tā izrādīsies, kad mēs balsosim, pieņemt.

Runājot par šīm 192 valstīm, kaut vai viens piemērs. Mēs nepārtraukti visus šos gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un vēl pirms tam runājam par brīvu un demokrātisku Eiropu, bet paprasiet kaut vai baskiem, basku vairākumam, vai viņi jūtas brīvi. Vai viņi teiks, ka imperiālisti ir Krievija vai imperiālisti ir Amerikas Savienotās Valstis? Nē! Viņi teiks, ka imperiālisti ir spāņi. Un tā būs viņu taisnība! Un, kad mēs lietojam šo vārdu un lasām presē, ka viņi ir separātisti, tad arī mēs 1989. un 1990.gadā bijām separātisti. Šo vārdu vispār latviešiem – latviešu žurnālistiem un latviešu politiķiem – attiecībā uz baskiem nevajadzētu lietot, jo, ja nu avīzē ir uzskaitīti skaitļi, cik baski vairākos gados kā teroristi ar bumbām ir nogalējuši cilvēkus Spānijā, tad izlasiet – man mājās ir šīs grāmatas, es varu tās piedāvāt –, cik spāņi jau Franko režīma laikā un arī Pilsoņu kara laikā ir nogalinājuši basku, nevainīgu basku: bērnus, sievietes, sirmgalvjus, pieaugušos… Šie „teroristi”, teroristi pēdiņās, nevar sasniegt šo skaitli.

Un kāda ir izeja? Izeja taču būtu vienkārša – dot basku tautai tiesības tās etnoģenētiskajā teritorijā, arī tā sauktajā Navarras novadā, izlemt referendumā savu nākotni. Un šī nākotne ir zināma – viņi pateiks, ka viņi grib neatkarīgu basku valsti.

Bet nav jau tikai šī problēma! Pat tās tautas, kuras mēs minam kā paraugu demokrātijas ieviešanā savā zemē – un, neapšaubāmi, Skandināvijas tautas tādas ir –, bet visas trīs sāmu tautas, kuras diezgan spēcīgi atšķiras pat dialektiņos un ir tikai dažus desmitus tūkstošu lielas, nemitīgi, pagaidām gan vārdos, cīnās par to, lai arī tām būtu pašnoteikšanās šajos Skandināvijas ziemeļos, kur tās ir bijušas agrāk par somiem, zviedriem un norvēģiem. Taču mums šeit, šinī zālē, tas viss liekas ārkārtīgi vienaldzīgs.

Nu tad ir jāatkārto vārdi, ko esmu šeit teicis jau pirmajā šīs Saeimas darbības gadā. Tie ir lielā mūsu tautas publicista un dzejnieka Kārļa Skalbes vārdi: „Mums, latviešiem, vienmēr liekas…”, un to viņš teica 1917.gadā, „…ka tie lielie mums var dot un ka tie lielie mums var nedot, bet mums tajos lielajos ir jāieklausās.” Viņš kritizēja tālaika politiķus, un mēs šodien esam tajā pašā stāvoklī, garīgās uztveres stāvoklī – un šo viedokli pārstāv arī ārlietu ministrs Riekstiņš –, ka mums ir jāieklausās un ka mums jāturpina tā politika, ko tie lielie mums pasaka. Un tas izpaužas arī šinī rezolūcijā. Tie lielie grib aizmirst, ka viņi runā par Gruzijas teritoriālo integrāciju, viņi runā par to, ka mums viņi jāatbalsta, ka Gruzijā ir tautas, kuras grib būt neatkarīgas. Es lūdzu izlasīt manu šīsdienas rakstu, lai nebūtu nekādu pārpratumu! Tur es esmu iedziļinājies, cik nu mazā rakstā vien var, tūkstoš gadu ilgā vēsturē. Gruzīni apspiež abhāzus nemitīgi, lai gan abas ir tūkstošgadīgas tautas, bet abhāziem pāri ir gājuši romieši, grieķi, persieši, arābi, skiti – astoņas tautas (mums tikai četras ir gājušas pāri – poļi, zviedri, vācieši, krievi) – un noveduši šo tautu tādā stāvoklī, ka viņu ir tikai 100 tūkstoši savā zemē, jo viņi nepārtraukti ir cietuši no šīm varām. Vēl vairāk! 1926.gadā pēc pirmā padomju terora, kad Staļins Abhāzijā likvidēja neatkarību un kad viņi bija tikai 56 tūkstoši. Savā tūkstošgadīgā zemē! Viņi ir centušies jau 1917.gadā kļūt neatkarīgi pēc pirmās tā sauktās bezasiņu demokrātiskās revolūcijas Krievijā, arī pēc Oktobra revolūcijas… Un tagad viņu ir 100 tūkstoši, nedaudz pāri 100 tūkstošiem (pēc pēdējiem datiem, kurus es zinu, 116 tūkstoši), un viņi tāpat kā mēs, latvieši, grib dzīvot brīvi savā zemē. Taču mēs negribam saprast, ka brīvības saknes katrai tautai, kura ir atmodusies – un ir labi, ka mēs trešo reizi atmodāmies –, ir ļoti dziļas. Tās iestiepjas, ja tauta dzīvo savā etnoģenētiskajā teritorijā, dziļāk, nekā var izraut šīs saknes. Un arī abhāzi neļaujas izraut.

Un gruzīnu varmācību pēc tam, kad pēc Oktobra revolūcijas Staļins, būdams Krievijas Federācijas toreizējais tautību lietu komisārs…, protams, tas viss notika ar Staļina ziņu… iedalīja Abhāziju, neskatoties uz viņu vēlmi dzīvot neatkarīgu dzīvi, Gruzijas Federācijā, viņi no gruzīnu puses nepārtraukti ir cietuši, proti, viņiem 1862.gadā bija ieviests latīņu alfabēts, bet Gruzija uzspieda savu alfabētu. Nomainīja – un viss! Kāds tas ir pārkāpums saistībā ar kultūras dzīvi, to mēs zinām no mūsu tautas vienas daļas, kādreiz latviešu tautas lielākās daļas, – Latgales mentalitātes.

Lūk! Un ne vien tas! Būdami it kā autonoma republika PSRS sastāvā, abhāzi bija pakļauti to kultūras genocīdam, jo skolās mācīja gruzīnu valodā. Jā! Suhumi (Abhāzijas APSR) tika nodibināta universitāte, bet ne jau ar mācībām abhāzu valodā. Taču Īslande tajā pašā laikā, kur apmēram ap 1920.gadu arī bija tikai 100 tūkstoši cilvēku, savā ārkārtīgi, varētu teikt, skarbajā zemē (tas attiecas uz dabas apstākļiem) izauga līdz 300 tūkstošiem cilvēku, tāpēc ka neviens netraucēja šo viņu kultūras augšupeju… Un es nešaubos, ka arī abhāzu tautai būtu 300 tūkstoši un tā būtu ļoti izglītota tauta. Šai tautai jau 800.gadā (tātad pirms 1200 gadiem) karaļa Leona vadībā bija neatkarīga valsts, kas aizņēma vēl lielāku teritoriju nekā pašreizējā Abhāzija. Tā ka viņiem ir dziļas brīvības saknes un tieksme pēc šīs brīvības.

Un nu mēs, latvieši, paši atjaunojuši savu brīvību un sajuzdami šīs brīvības saknes, negribam par to runāt, izliekamies, ka tās nemaz nav.

Kas attiecas uz Dienvidosetiju. Osetīnu tauta – un uz to norāda nevis Visvaldis Lācis, bet daudzi vēsturnieki –, XIII gadsimtā, dzīvodama Kaukāza kalnu grēdas ziemeļu klinšainajos apgabalos, kur tā pamazām izmira bada nāvē, jo auglīgas zemes tikpat kā nebija, un kur kādreiz bijusi tās etnoģenētiskā teritorija, pārgāja Kaukāza kalnu grēdu un nonāca… Un tagad es rakstu šajā rakstā… 2007.gadā Maskavā izdotajā krievu vēsturnieku grāmatā mēs ievadā lasām, ka tā izdota ar Maskavas un visas Krievijas arhibīskapa Aleksija Otrā svētību… Krievu vēsturnieki atzīst – nu nezinādami droši vien, ka tas nonāks līdz tik asam konfliktam –, ka XIII gadsimtā osetīnu tautas viens zars ir ieradies Gruzijas (!) teritorijā. Skaidri pateikts! Viņi ieradās Gruzijas teritorijā, kur bija (tāpat kā mums XIII gadsimtā, kā mēs to zinām) ļoti reti apdzīvota zeme, bet tā ir gruzīnu tautas zeme. Tas neattiecas uz Ziemeļosetiju, es atgādinu! Tātad viņi atrodas svešas valsts teritorijā. Un Krievija, atbalstot svešas valsts teritorijā šos osetīnus, kuri nav savā zemē, bet kuri grib apvienoties ar savas tautas otru zaru, kas gan atrodas faktiski pilnīgi savā etnoģenētiskajā teritorijā, izmantojot savus miera uzturēšanas spēkus, atbalsta šā Dienvidosetijas – mēs varam lietot šo vārdu – režīma pastāvēšanu un uzbrukumu Gruzijas – šinī gadījumā lietoju šo vārdu – teritoriālajai integrācijai. Bet, redziet, kāda ir starpība! Vēsture parāda un, kā lielais Čērčils saka, atļauj ieskatīties nākotnē, kas mums būtu jādara. Un tas pats attiecas arī uz visām pasaules tautām!

Bet diemžēl mūsu Ārlietu ministrijai no 1990.gada nav šīs drosmes un nav šīs sapratnes, jo tā uzskata… nepārtraukti visi ārlietu ministri uzskata, ka mēs, latvieši, ar to sev kaitējam, ja mēs lielvarām pasakām kādu vēsturisku patiesību un atbalstām citu mazo tautu tieksmes pēc neatkarības.

Nē! Mēs ar to stiprinām Latviju! No šīs tribīnes es jau teicu, ka, lūk, ja mēs gribam lieli būt (Raiņa frāze vēl šodien ir spēkā, tā nav nodrāzta), tad mums vajag gribu. Taču mums šīs gribas nav! Mēs baidāmies pateikt, un mēs baidāmies atbalstīt visas pasaules mazās tautas, jo mēs līdz ar to būšot cietēji. Nē! Tāpat kā cilvēku starpā, ja cilvēks turas pie patiesības un to pasaka, pret viņu rodas cieņa. Tāpat arī tautu starpā radīsies cieņa pret mums, ja mums būs sapratne, ka mēs atbalstām mazo tautu brīvību. Tas būtu praktisks ideālisms! Tas nebūtu tukšs ideālisms! Tas būtu praktisks ideālisms!

Jo paskatieties: starptautiskās tiesības, kaut arī ārkārtīgi lēnām, tomēr progresē; neapšaubāmi progresē un iet pretim, kā es šeit vienreiz jau teicu, taisnīguma principiem. No 1980.gada, jau pēc mūsu tautas atmodas sākuma, pirmoreiz iedziļinādamies nevis kā jurists, bet kā starptautiskais tiesībnieks starptautiskajās tiesībās, es saskatīju, ka, ja ņemam vērā agrākās – XX gadsimtā iznākušās – starptautisko tiesību mācību grāmatas… Tās jau ir mūsu bibliotēkā, arī padomju okupācijas režīma laikā tulkotās ārzemju juristu, starptautisko tiesībnieku, grāmatas ir bibliotēkā, un man arī tās bija, un es tās izlasīju… es saskatīju, ka nepārtraukti attīstās taisnīguma jēdziens, kas agrāk nemaz neeksistēja starptautiskajās tiesībās… Tas attīstās, un mācību grāmatās tas ir iekšā, un arvien vairāk un nepārtraukti… justice, injustice, recht, unrecht… Tie ir atrodami šajās divās valodās, kurās nu es lasu brīvi… Un mēs, latvieši, esam tik gļēvi, ka negribam to saprast un atbalstīt šo taisnīgumu. Taču šis taisnīguma jēdziens pieaug, un mums tas ir jāstiprina! Un mums tas ir jāstiprina tieši attiecībā uz visām tautām, un mēs būsim ieguvēji, nevis zaudētāji.

Vēl viens piemērs. Pirms 2000 gadiem pāvests sūtīja ticīgos kristīgos cilvēkus uzbrukumā Svētajām (kā viņš teica) zemēm – Palestīnai un citām teritorijām. Un kas ir šodien? Pāvests ir spiests aizstāvēties, pieņem islāma sūtņus pie sevis un vairs nerunā, nevar runāt… Viņš saprot, ka visa pasaule nosodīs… ka pat liela daļa viņa tautiešu nosodīs, ja viņš atbalstīs kaut kādu agresiju pret arābu vai Tuvo Austrumu tautām. Redziet, ka attīstās starptautiskās tiesības! Lēni, bet noteikti un stipri! Un mums tās ir jāstiprina ar taisnīgumu un patiesīgumu.

Piezīme ārlietu ministram Riekstiņam. Austrumu filozofijā ir ļoti labas domas. Kā 84 gadus vecs cilvēks es atļaujos jūs, uz pusi jaunāko, pamācīt ar Jana Husa vārdiem – ar čehu brīvības cīnītāja, čehu nacionālās kultūras pamatlicēja vārdiem: „Meklējiet patiesību! Cīnieties par patiesību! Dariet visu, lai patiesība triumfētu!” Bet mēs gribam atteikties no patiesības un šinī dokumentā neesam to ielikuši.

Kāda ir šī patiesība un kā šajā dokumentā trūkst?

Sēdes vadītājs. Lāča kungs! Jūsu debašu laiks ir beidzies.

V.Lācis. Laiks ir beidzies?

Sēdes vadītājs. Jā.

V.Lācis. Es atvainojos! Es priecājos par to laiku, kas man ir dots. Acīmredzot varēšu otrreiz – trīs minūtēs pateikt, kādus labojumus es gribu, lai tie tiktu ieviesti šajā rezolūcijā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Godātie kolēģi! Man šeit rokās ir Krievijas parlamenta paziņojums, un, lasot šo dokumentu, es atzīšos, ka jūtos kā absurda teātrī, jo šajā dokumentā ir tik daudz koncentrētas nepatiesības, ka tiešām ir jābrīnās.

Es jums nolasīšu tikai divus punktus no šā aicinājuma pasaules parlamentiem un tautām. Viens no šiem punktiem skan šādi: „Pieprasīt no oficiālās Tbilisi nekavējoties pārtraukt vardarbību, izvest bruņotos formējumus no konflikta zonas un parakstīt vienošanos par spēka vai spēka draudu neizmantošanu.”

Un vēl otrs punkts no tiem daudzajiem: „Atbalstīt ideju par starptautiskā tribunāla „Par Gruzijas agresijas Dienvidosetijā izmeklēšanu” nodibināšanu.” Jā! Jāsaka, ka tiešām Krievijas politika kopš Katrīnas II laikiem tā arī nav mainījusies. Ir mainījušās valsts iekārtas: vispirms tas bija cariskais imperiālisms, pēc tam tā bija staļinisma militārā varenība, bet šodien tās ir jaunatdzimstošās Krievijas jaunā agresivitāte, ar kuru tā divdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukšanas atgūst savu ģeopolistisko vietu un lomu pasaulē.

Skatoties uz to, kas pašlaik notiek Gruzijā, ne tikai man, bet, es domāju, daudziem asociācijas ir viennozīmīgas: 1939.gads – Ziemeļu karš, 1940.gads – ultimāts Baltijas valstīm un to ieņemšana, 1956.gads – Budapešta, 1968.gads – Čehoslovākija… Un tur visur tika lietota viena un tā pati argumentācija: Padomju Savienības karaspēks devās aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus!

1989.gadā 23.augustā trīs Baltijas valstis sadevās rokās „Baltijas ceļā” – 600 kilometru garā ķēdē. Dažas dienas pēc tam Maskavā sapulcējās PSKP CK plēnums, un šajā plēnumā tika pieņemts lēmums, kurā ļoti skaidrā valodā bija pateikts, ka Baltijas tautām draud briesmas – tās prom no Padomju Savienības grūž imperiālistu un nacionālistu saujiņa. Šo valodu, ko vairāk nekā trīs desmitgades lietoja tolaik pasaules galvenais miera cīnītājs Gromiko, arī šodien turpina izmantot Krievija.

Ja mēs palasām šo Federālās palātas aicinājumu vai paklausāmies to, ko vakar stāstīja Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, tad ko mēs tur dzirdam? Mēs dzirdam vārdus „genocīds, kas ir vērsts pret Dienvidosetiju”, mēs tur dzirdam par Krievijas ekskluzīvajām tiesībām aizstāvēt savus pilsoņus. Tas ir pilnīgi jauns tiesību koncepts, un tas rada ļoti bīstamu precedentu visām tām valstīm, kur lielās kopienās apmetušies Krievijas pilsoņi, – it īpaši, ja ņem vērā tos lēmumus, kurus pēdējā gada laikā Krievija ir pieņēmusi, attiecinādama Krievijas pilsonību uz visiem tiem, kuri to vēlas.

Man, protams, ir arī jāizsaka savs sarūgtinājums par šo ārkārtīgi izvairīgo, lēno un diezgan nekonkrēto nostāju, ko mēs, kopš konflikts ir sācies, esam redzējuši no Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem un NATO dalībvalstu vadītājiem. Un man ir jāizsaka atzinība Baltijas valstu prezidentiem, Polijas prezidentam, mūsu Ministru prezidentam un mūsu Ārlietu ministrijai par šo ļoti aktīvo pozīciju, ko mēs, sadarbodamies ar saviem kaimiņiem, esam ieņēmuši.

Es gribētu teikt, ka, iespējams, pasaule vēl šodien gulētu lāča miegā atvaļinājuma noskaņojumā, ja mūsu valstu vadītāji nebūtu ieņēmuši ļoti skaidru un skaļu nostāju. Jo tajā jaunajā karā – informācijas karā –, kura apstākļos mēs šodien dzīvojam, vizuālais tēls ir viens no vissvarīgākajiem, taču vizuālo tēlu var iegūt tikai tad, ja tu esi notikuma vietā un tur ieņem diezgan ievērojamu telpu, tā, kā to izdarīja šo piecu valstu prezidenti, kuru klātbūtni Gruzijā šajā milzīgajā mītiņā translēja visas pasaules ievērojamākās ziņu aģentūras.

Otrs jautājums, par kuru tomēr ir jārunā. Labi, tas viss ir noticis, bet – ko tālāk? Kas būs tālāk? Es nerunāšu par tām lietām, kas ir pietiekami skaidri šajā paziņojumā pateiktas, – par starptautisko novērotāju klātbūtni Gruzijā, par faktu noskaidrošanu, par miera spēku izveidošanu, kuru kodolu veidotu Eiropas Savienības dalībvalstis, jo Krievija tiešām ir šo savu misiju diskreditējusi un kā valsts to vairs nevar pildīt. Es domāju, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis varbūt skaidrāk nekā citas valstis apzinās, ka mēs pašlaik, kopš dažām dienām, kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā, dzīvojam jaunā ģeopolitiskā realitātē, jo ir atgriezies liels, agresīvs un pašapzinīgs spēlētājs. Un viens no pirmajiem uzdevumiem, kas Latvijai pašlaik stāv priekšā, ir nodrošināt mūsu pašu drošību, turklāt nodrošināt to ar moderniem, diplomātiskiem līdzekļiem. Mēs esam NATO dalībvalsts, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, taču tas lēnums, ar kādu mūsu partneri šajās starptautiskajās organizācijās ir rīkojušies, liecina, ka viņi gan vēl šīs situācijas pārmaiņas neapzinās.

Un tāpēc viens no mūsu grūtākajiem uzdevumiem ir sēsties pie apaļā galda šajās divās starptautiskajās organizācijās, nākt tur klajā ar konstruktīviem priekšlikumiem par to, kādai ir jābūt ilglaicīgajai politikai šajā jaunajā pasaulē, kurā mēs tagad dzīvojam.

Un vēl daži vārdi par pašu šo paziņojumu. Es gribu teikt, ka esmu gandarīta, ka pēc ilgām diskusijām un, jāsaka, arī matu skaldīšanas par to, kurā vietā ieslēpt šo maģisko mazo darbības vārdu „nosodīt”, mēs esam beidzot tikuši pie pietiekami skaidriem formulējumiem, kas nedara kaunu ne Latvijas valstij, ne Latvijas Saeimas deputātiem. Šajā projektā ir pietiekami skaidri pausta Saeimas politiskā nostāja.

Un pašā nobeigumā gribu teikt, ka ir svarīgi, lai Latvijas valdība, lai mēs visi izdarītu pareizos secinājumus. Mums ir rūpīgi jāstrādā pie savas drošības koncepcijas, mums ir daudz jādomā par to, kāda būs mūsu enerģētiskā politika. Tam, kas notika Gruzijā, vajadzētu skanēt kā trauksmes zvanam visiem tiem, kuri vēlas Latviju padarīt enerģētikas jomā vēl atkarīgāku no neprognozējamās Krievijas, kas izmanto savu ekonomisko ietekmi politisku un citu mērķu sasniegšanai.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds kultūras ministrei Helēnai Demakovai.

H.Demakova (kultūras ministre).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi ministri! Godātie deputāti un cienījamās deputātes!

Pilnīgi piekrītu ārlietu ministram, ka ir nepieciešama šī Saeimas rezolūcija, lai vai kā tā liktos kādam apstrīdama, sasteigta vai vēl kāda. Jo dzīve nesastāv no paziņojumiem, dzīve sastāv no ļoti daudzu fenomenu kopuma. Dažos vārdos gribu pateikt to, kā nav šajā rezolūcijā, bet pie kā Latvijas valdība strādā un patur savā rūpju lokā, jo ļoti svarīgi ir nekavējoties pieņemt šo rezolūciju. Es gribu pateikt paldies Sandrai Kalnietei par to, ka tieši šis rezolūcijas tapšanas fakts liecina – šo notikumu gaismā neparādās strīdi starp opozīciju un pozīciju, jo šādā ļoti jaunā nopietnā starptautiskā situācijā tiešām jebkādi partiju ķīviņi ir lieki. Vismaz starp konstruktīvu pozīciju un opozīciju.

Kas ir palicis ārpus šīs rezolūcijas un kas tajā ir – par to tiešām es iedrošinos runāt valdības vārdā. Es domāju, valdības vadītājs man arī piekristu.

Kā teica Francijas prezidents Sarkozī… Un, kaut arī Francija ir lielvara, es negribētu piekrist Lāča kungam, ka mēs ejot kādu lielvaru pavadā. Galu galā mūsu pozīcija nopietni atšķiras no Vācijas pozīcijas un ir krietni radikālāka nekā Francijas pozīcija. Prezidents Sarkozī savā piedāvājumā teica par risinājuma steidzamību, ka ir jāpārtrauc uguns. Tas ir pirmais. Mēs tagad darām… Bet vēl arī īstermiņa mērķis ir tomēr katrai ministrijai. Es saprotu, ka katrs ministrs sev ir pavaicājis, ko mēs varam darīt, lai reāli strādātu kopā ar Gruziju. Un es skaidri zinu, ka noteikti izglītības ministre sev ir pateikusi, ka mēs aicināsim Skolēnu dziesmusvētkos ierasties kādu Gruzijas kori. Mēs strādājam. Mēs vakar Filmu padomē runājām par dokumentālo filmu kopprodukciju… Diemžēl jau tagad šīs dokumentālās filmas sižets mainās, jo viens no filmas varoņiem dzīvoja ciematā, kurš ir tagad sabombardēts. Un tā tālāk… Tas var attiekties gan uz lauksaimniecību, gan uz citiem sektoriem…

Taču ir ilgtermiņa mērķi. Un to, ko iepriekšējie runātāji tādā vispārīgā formā pieteica, es gribētu tomēr konkretizēt.

Tas mūsu milzīgais potenciāls jāizmanto. Mēs atminamies, ka tajā laikā, kad mēs pievienojāmies NATO, gājām uz NATO, tomēr bija ļoti nopietnas domstarpības Baltijas valstu starpā. Taču šobrīd tas potenciāls, kurš noteikti jāizmanto, ir tas, ka tagad bija vienotība Baltijas valstu starpā, tās vienoti rīkojās kopā ar Poliju. Un tā ekspertīze, ko Sandra Kalniete pieminēja, sacīdama, ka mums ir jārunā pie apaļā galda… Mums ir ne tikai jārunā, mums ir jādod šī sava ekspertīze, jāizmanto šo četru… četru savā ziņā, savas ekspertīzes ziņā, lielvaru potenciāls. Tā ka es lūgtu neatslābt, un šajā jautājumā, protams, līderis ir ārlietu ministrs. Tur ekspertīzes pietiek, un vajag šo procesu turpināt.

Ja mēs runājam par ģeopolitiku, tad tomēr jāpatur prātā, ka vilsonisms nav miris, ka tomēr Amerikas Savienotās Valstis neseko nekādai reālpolitikai, neseko nekādai ģeopolitikai, ka tur ir šis lielais sabiedrotais, kurš šobrīd tomēr rīkojas saprātīgāk savā retorikā. Pat ja tā ir šobrīd retorika, kura tomēr tiek pastiprināta ar reālām humānām misijām, kā jau ārlietu ministrs minēja, tad tomēr šo galveno sarunu partneri var saskatīt Amerikas Savienotajās Valstīs. Mūsu priekšrocība ir tā, ka mēs esam tāda pati maza valsts kā Gruzija. Mums nav liela militāra spēka. Bet, tā kā mums ir tik daudz līdzību, mēs varam tās izmantot un ļoti, ļoti palīdzēt.

Es jūs ļoti aicinu atbalstīt šo rezolūciju.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ministri! Izcilais XX gadsimta politiķis Vinstons Čērčils kādreiz teica, ka politikāņi domā tikai par nākamajām vēlēšanām, bet īsti politiķi – par nākamo paaudžu likteni.

Diemžēl jākonstatē, ka mūsu Saeimas vairākums izmanto Gruzijas, Dienvidosetijas traģēdiju kā politikāņi. Es ceru, ka jūs atceraties kādreizējā Francijas prezidenta Žaka Širaka vārdus, ka ir brīži, kad Latvijai labāk būtu paklusēt. Diemžēl mēs neņemam vērā šo izcilā politiķa ieteikumu un kārtējo reizi skrienam pa priekšu vilcienam.

Pagaidām nav pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija, nav arī Eiropas Savienības vienota viedokļa. Nekur mēs neesam lasījuši, ka Vācija, Francija, Itālija, Spānija, Somija vai Turcija un Armēnija nosodītu tikai vienu konflikta pusi – Krieviju. Gluži otrādi! Kā mēs zinām, pēdējās divas valstis vakar Krieviju šinī konfliktā tieši vai netieši atbalstīja.

Latvija jau teica savu vārdu. Izteicās Valsts prezidents, pēc tam – Saeimas priekšsēdētājs (starp citu, neapspriežot jautājumu Saeimā). Ar atbalsta vizīti Gruziju apmeklēja Ministru prezidents. Tagad ir nolemts pieņemt izskatāmo dokumentu.

Mums jāsaprot, ka mēs esam valsts, kurai ir vai var būt pašai savas intereses, kas daļēji var atšķirties no kopīgām NATO, Eiropas Savienības un tuvāko sabiedroto interesēm, it īpaši gadījumā, kad šīs kopīgās intereses vēl nav līdz galam noformulētas.

Mūsuprāt, šajā gadījumā Latvijas intereses ir šādas:

pirmkārt, sekot līdzi reālajiem faktiem (tas būtu jādara jebkurai sevi cienošai valstij);

otrkārt, maksimāli kaut vai ņemt vērā skaitliski lielu Latvijas nodokļu maksātāju grupu uzskatu spektru;

treškārt, saglabāt labas attiecības ar mūsu stratēģisko partneri Gruziju un tuvāko kaimiņvalsti, ekonomisko partneri – Krieviju.

Tādēļ Saeimas deklarācijai būtu jāpauž atzinums par spēka lietošanas nepieļaujamību konfliktu atrisināšanā, aicinājums visām karojošajām pusēm pārtraukt karadarbību nekavējoties un sēsties pie sarunu galda, nožēla sakarā ar lielu upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū un infrastruktūras objektu nopostīšanu. Un mums vajadzētu paust gatavību sniegt humāno palīdzību visvairāk cietušajiem reģioniem kā Gruzijā, tā arī Dienvidosetijā. Pieprasīt starptautisko izmeklēšanu un tiesu kara noziedzniekiem.

Ko deklarācijā, mūsuprāt, nevajadzētu iekļaut?

Pirmkārt, pušu darbību nosodīšanu. Karadarbību naktī no 7.augusta uz 8.augustu, kā mums zināms, uzsāka Gruzija (No zāles: „Tu biji klāt?!”)… un tieši Gruzijas karaspēka darbība arī izraisīja humanitāro katastrofu Dienvidosetijā. Jau pirmajā konflikta dienā to zaudējumu, kuri bija Dienvidosetijas mierīgo iedzīvotāju vidū, attiecība pret visiem citiem zaudējumiem bija apmēram 10:1. Gruziju kā mūsu sabiedroto mēs nevaram nosodīt, bet Krievijas nosodīšana, pēc mūsu ziņām, neatbilstu faktiem.

Otrkārt, prasību izvest Krievijas karaspēku no Gruzijas teritorijas. Ja mēs atzīstam, ka separātiskie anklāvi Dienvidosetijā un Abhāzijā ir Gruzijas sastāvdaļa, tad mums ir arī jāatzīst, ka Krievijas karaspēks atrodas šajos anklāvos saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem un ar Gruzijas valdības iepriekšējo piekrišanu. Un saskaņā ar mandātu šā karaspēka uzdevums ir nepieļaut militāras sadursmes starp Gruzijas federālo karaspēku un separātistiem, ko tas Dienvidosetijā arī darīja.

Un, treškārt, prasību ievest ārvalstu karaspēka papildu kontingentu. Tam varētu piekrist, ja par to vienotos Gruzija un Krievija. Ja viņas šo jautājumu saskaņotu.

PCTVL frakcijas deputāti nevar atbalstīt izskatāmo dokumentu. Ja mēs patiešām gribam pateikt savu viedokli, vajadzētu izveidot attiecīgu darba grupu, aizbraukt uz Dienvidosetiju, uz Gruziju, padzīvot tur… katrā vietā padzīvot vismaz divas dienas, lai aprunātos kā ar vadību, tā ar tautu, un tikai pēc tam pieņemt Saeimas dokumentu.

Es gribu jums paziņot, ka PCTVL frakcija nevar atbalstīt šo dokumentu un balsos „pret”.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais premjera kungs! Godājamie valdības locekļi! Godātie kolēģi! Katram konfliktam ir sava priekšvēsture.

Jau ilgstoši, bet it īpaši tagad, pēc Krievijas militārās agresijas pret Gruziju, no Maskavas propagandas rupora mēs dzirdam runas par cilvēktiesību pārkāpumiem Gruzijas apgabalos – Dienvidosetijā un Abhāzijā.

Katram šābrīža notikumam parasti var atrast arī vēsturiskas analoģijas.

Pirms Otrā pasaules kara Čehoslovākijā dzīvoja 14 miljoni iedzīvotāju, to skaitā 3,5 miljoni vācu valodā runājošo. Sudetijas vācieši ar Sudetijas separātistu partijas muti pastāvīgi izplatīja paziņojumus par minoritātes cilvēktiesību aizskaršanu no Čehoslovākijas valdības puses. Čehoslovākijas valdība pieņēma daudzus lēmumus, lai atvieglotu Sudetijas vāciešu integrāciju – deva valodas lietošanas tiesības pašvaldībās, izglītību dzimtajā valodā, beigās pat garantēja vietu minoritātei parlamentā, bet spriedzi neizdevās mazināt. Tika rīkotas ar Berlīni saskaņotas masu demonstrācijas. 1938.gadā Vācijas reihskanclers Ādolfs Hitlers vērsās pie reihstāga ar aicinājumu – „vērst uzmanību uz mūsu tautiešu nožēlojamo otrās šķiras dzīves stāvokli un tiesību pārkāpumiem Čehoslovākijā”.

Šodien, klausoties Maskavas vārdos un lasot Sandras Kalnietes pieminēto Krievijas parlamenta paziņojumu, šķiet, ka Kremlis runā ar sava senā ideoloģiskā domubiedra, toreizējā Vācijas kanclera, muti. Pēc iebrukuma Gruzijā naivais sapnis par Krieviju kā valsti, kas esot nostājusies uz demokrātijas ceļa un kas ar kaut ko savā ideoloģijā, ģeopolitiskajos centienos un politikas realizācijas metodēs atšķiroties no ļeņiniskās, staļiniskās un hruščoviski brežņeviskās PSRS, ir izsapņots. Krievijas militārā agresija pret Gruziju ir parādījusi, ka pretnostatījums – sliktā PSRS un labā Krievija, kuru vajag atbalstīt, palīdzēt tai realizēt demokrātiskas pārmaiņas, sākt ar to attiecības, tā teikt, no baltas lapas, un tā tālāk, – ir vai nu neorientēšanās politikā, vai padevība valdošajai konjunktūrai, klaja muļķība vai arī politisks pasūtījums. Demokrātiskas Krievijas diemžēl nav. Ir vecās, sabrukušās ļaunuma impērijas jauna metastāze, kas jau ir pietiekami spēcīga, lai atsāktu iekarot kaimiņvalstis, kā to darījusi cariskā Krievija, kā to darījusi PSRS un kā to tagad dara Putina un Medvedeva Krievija.

Vēl kāda vēsturiska analoģija. Arī tālajā 1939.gadā valdīja uzskats par Krievijas nekaitināšanas politiku, par labu attiecību uzturēšanu ar lielo kaimiņu un tā tālāk.

Ieklausīsimies Jāņa Jaunsudrabiņa vārdos 1939.gada nogalē: „Visas briesmas no ārienes ir tikai ļaunu smadzeņu izsvīdums. Latvijas pilsoņi ir skaidrībā, ka tiem nav iemesla uztraukties, jo tagad kara vētras no mūsu zemes ir attālinātas. Mūs mūsu zemē neviens neaizskars, mums atliek tikai sargāt savu neitralitāti, ko mēs gan varam spēt, atrazdamies plecu pie pleca ar sen pārbaudītiem kaimiņiem un jauno sabiedroto – PSRS.”

Cik pazīstami, es pat teiktu, mūsdienīgi, skan, vai ne? Noteikti arī pēc notikumiem Gruzijā daudzi Rietumu pasaulē turpinās runāt par konstruktīvu dialogu, sadarbību, par vēl vienas iespējas došanu Krievijai un citas muļķības. Cilvēkiem ir raksturīgi nemācīties ne no svešām, ne no savām kļūdām.

Vēl kāda vēsturiska paralēle. Lielbritānijas premjers Nevils Čemberlens 1938.gada 27.septembrī sacīja (citēju): „Cik šausminoša, fantastiska un neticama šķiet vien doma, ka mums būtu jārok tranšejas un jālieto gāzmaskas tikai tāpēc, ka kaut kur tālu, tālā valstiņā sastrīdējušies savā starpā ļaudis, par kuriem mēs neko īsti nezinām!” Un, parakstījis Minhenē nomierināšanas paktu, atgriezās mājās ar vārdiem: „Esmu atnesis Eiropai mieru.”

Minhenes vienošanās traģiskās sekas daudziem nav devušas nekādu mācību. Tāpēc arī redzam, ka daļai Rietumu pasaules ir mīkstmiesīga un gļēvulīga reakcija uz Krievijas iebrukumu Gruzijā.

Latvijas pozīcija šajā gaudenajā kopkorī rada patīkamu disonansi: Baltijas valstu un Polijas līderi ir skaidri demonstrējuši savu nostāju. Šodien tas ir jāizdara arī mūsu parlamentam.

Mūsu paziņojumā lietas ir jāsauc īstajā vārdā un jāpauž kategoriska prasība Krievijai nekavējoties izvākt karaspēku no visas Gruzijas teritorijas. Okupantu karaspēks ir zaudējis jebkādas tiesības turpināt tēlot miera uzturētājus šajā reģionā. Gruzijā jāizvieto starptautiski miera uzturēšanas spēki.

Savukārt Latvijai turpmāk, veidojot dialogu ar Krieviju, ir jāatceras dažas svarīgas lietas.

Pirmkārt, Krievija ir agresīva imperiālistiska valsts, kas viegli izšķiras par to, ka separātiskas kustības pati savā teritorijā tā noslīcina asinīs, kā tas ir Čečenijā. Savukārt separātiskus vai etniskus konfliktus citās valstīs tā uzkurina un izmanto savu agresīvo mērķu sasniegšanai.

Otrkārt, Krievijai nevar ticēt, Krievija melo.

Treškārt, Krievija izmanto ekonomiskas sviras savu politisko mērķu sasniegšanai. Kolēģe Sandra Kalniete jau īsi, bet ļoti konkrēti runāja par Latvijas enerģētikas tālāko attīstību saistībā ar Krievijas energoresursiem.

Un, ceturtkārt, starptautiskajās attiecībās Krievija respektē vienīgi spēku.

Varmākas paši nekad neapstājas. Ja mēs to paturēsim prātā un būsim pietiekami stipri un ar savu spēku stiprināsim arī eiroatlantiskās institūcijas, tad ir iespējama ilglaicīga līdzāspastāvēšana ar totalitāro, imperiālistisko kaimiņu austrumos. Vienpusēja piekāpšanās agresoram nozīmētu NATO un Eiropas Savienības izveides mērķu kapitulāciju. Latvijai un arī ikvienai citai NATO valstij nekavējoties jāpiedāvā demokrātiskajai Gruzijai kā kara upurim palīdzība personāla veidā – militārie ārsti, sapieri, spēki postījumu novēršanas un atjaunošanas darbiem un miera nodrošināšanai.

Godātie kolēģi! Šodien Gruzijā izšķiras Latvijas, Baltijas un visas Eiropas drošības liktenis.

Un gribētos izteikt arī kādu cerību, kurai šodien varbūt vēl ir grūti noticēt, bet cerība ir svarīga, lai taisnīgums pasaulē triumfētu. Kolēģis Pliners te jau izteicās par kara noziedzniekiem. Vienu masu slepkavu Radovanu Karadžiču drīz tiesās Hāgā, un patiesībā pret Gruziju vērstās agresijas iniciatoru īstā vieta arī ir Hāgas tribunāls, jo noziegumi pret cilvēci neatšķiras pēc tā, vai tos izdara maza vai liela valsts. Tie diemžēl atšķiras tikai ar postījumu mērogiem un upuru skaitu, bet visi varmākas ir jāsauc tiesas priekšā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie klātesošie! Šodien Ārlietu komisijas sēdē deputāti oficiāli saņēma dažus ļoti interesantus dokumentus, piemēram, dokumentu D–2001–Fiz (9/08), kurā teikts, ka Soči vēsturiski ir bijuši Gruzijas sastāvdaļa. Citā dokumentā, kura numuru es nevaru saredzēt, bet ir paraksts Sandai Šrāders, LATO ģenerālsekretārs, ir teikts, ka asiņainie notikumi Gruzijā ir satraukuši daudzus prātus. Prāta satraukšana ir ļoti jūtama un redzama arī apspriežamajā dokumentā, kā arī mūsu Valsts prezidenta, mūsu cienījamā Saeimas priekšsēdētāja un diemžēl arī Ministru prezidenta rīcībā šajā Gruzijas un Krievijas militārajā konfliktā.

Pirmo divu mūsu augstāko amatpersonu rīcību PCTVL nosodīja, un latviešu laikraksti, protams, neizklāstot mūsu argumentus, daudz raksta par to, ka PCTVL Dienvidosetijas konfliktā ir Krievijas pusē. Jā! Mēs atbalstām Krievijas miera uzturētāju darbību, kuriem izdevās apstādināt līdz zobiem apbruņotā Saakašvili režīma genocīdu pret Dienvidosetijas mierīgajiem iedzīvotājiem. Pusotra tūkstoša nogalinātu civiliedzīvotāju, 30 tūkstoši bēgļu – šādi ir Saakašvili armijas karadarbības rezultāti, kas sasniegti piektdien, 8.augustā, tikai pus dienas laikā. Tā šis ASV ieliktenis nolēma atzīmēt olimpiādes atklāšanu! Šajā laikā tikai 500 Krievijas miera uzturētāji, kurus apšaudīja no tanku lielgabaliem, izrādīja pretsparu nevainīgo upuru asiņu kārotājiem! Bet Krievijas armija atradās Krievijas Federācijas teritorijā.

Mēs esam „par” Krieviju, un tā ir tiesa, bet ne jau absolūti visa. Pirmām kārtām mēs iestājamies par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, par tās 3.pantu, kurā ir rakstīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Deklarācijas preambulā ir teikts, ka cilvēka tiesību nievāšana ir novedusi pie barbariskiem aktiem, kuri rada sašutumu cilvēces sirdsapziņā, un Gruzijas armijas darbība 8.augustā Chinvali un apkārtējos osetīnu ciematos, bez šaubām, ir pieskaitāma šādu barbarisku aktu skaitam.

Pēc Gruzijas puses novērtējuma, viņi ir zaudējuši 175 cilvēkus – bojāgājušos. Attiecība ir apmēram 1 pret 10. Par kādu agresiju no Krievijas puses var būt runa? Visi apvainojumi, kas adresēti Krievijas pusei, ir ziepju burbulis, kuru izveidoja Rietumu specdienesti un kuru līdz neiedomājamam apmēram uzpūta labi kontrolējami masu informācijas līdzekļi. Acīmredzami šīs provokācijas autori ir lieliski apguvuši doktora Gebelsa taktiku: „Melojiet bezkaunīgāk, melojiet pēc iespējas vairāk, un pasaule jums noticēs!”

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 1.pantā ir teikts, ka visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Šādas tiesības ir visām tautām – gan osetīniem, gan abhāziem, nevis tikai albāņiem Kosovā. Varbūt jūs šaubāties, ka attiecīgajās teritorijās osetīni un abhāzi sastāda iedzīvotāju lielum lielo vairākumu? Jā, varbūt viņi nav rīkojuši referendumus par neatkarību, nav ievēlējuši savus prezidentus un parlamentus, varbūt viņi vēl pirms 15 gadiem ar ieročiem rokās nav aizstāvējuši savas tiesības uz neatkarību un kopš tā laika nav kļuvuši neatkarīgi de facto.

No kurienes šādi dubultstandarti?

Man ir saprotama daudzu cilvēku dziļā vilšanās, ka 2008.gadā Krievija uzvedas pavisam citādāk nekā 1999.gadā, kad tā saucamā civilizētā pasaule bombardēja Belgradas tiltus, sagrāva rūpnīcas un nopostīja slimnīcas. Toreiz visas šīs barbariskās darbības pavadīja vienīgi dusmu pilni un bezpalīdzīgi vārdi no Krievijas puses. Pašreiz Krievija ir stipri mainījusies, un bezpalīdzīgu vaimanu vietā tā ir spējīga aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus, savus pilsoņus, īstenojot civilizētu akciju – piespiešanu panākt mieru starptautiski atzīta mandāta ietvaros. Runa ir nevis par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par masveida slepkavību ar mūsdienu ieročiem, un Krievijas rīcība šajā momentā bija vienīgā iespējamā.

Tātad nav vērts šeit klaigāt par Krievijas agresiju, jo nav neviena argumenta, kas liecinātu jums par labu, turklāt vēl bezkaunīgi pārvēršot baltu par melnu. Miša Cukašvili ar savu apšaubāmo pirmsolimpisko dāvanu izbrīnīja pat savus aizokeāna saimniekus, un mums nav nekādas nepieciešamības šeit nosodīt Krieviju un būt lielākam rojālistam, nekā ir pats karalis.

PCTVL frakcija neatbalsta kārtējo Latvijas Saeimas rusofobisko rezolūciju, kura neatbilst nedz faktiem, nedz starptautisko tiesību normām, nedz Latvijas nacionālajām interesēm.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Pagājusī nedēļa starptautiskajā politikā ir ienesusi ļoti lielas un nopietnas izmaiņas. Gruzija deg ugunīs, bet mēs šeit, citur Eiropā, pie Baltijas jūras krastiem un citur, esam nonākuši aukstā kara priekšvakarā. Tāda nu ir tā reālā situācija.

Kāpēc mēs esam nonākuši aukstā kara priekšvakarā? Tāpēc, ka Krievija ir brutāli pārkāpusi citas valsts (starp citu, Eiropas Savienības un NATO kandidātvalsts) suverenitāti. Tas norāda, ka Krievija ir kļuvusi par neuzticamu un neparedzamu starptautisko spēlētāju. Tādas ir tās visskaidrākās sekas, ko mēs varam izanalizēt no šīs un pagājušās nedēļas notikumiem.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums šodien ir jālemj ne tikai par šo atbalsta paziņojumu gruzīnu tautai un Gruzijas valstij, bet mums kā Eiropas Savienības un NATO bloka dalībvalstij ir ļoti nopietni jāsāk plānot mūsu tālākā loma starptautiskajās attiecībās un mūsu attiecības ar Krieviju.

Aukstā kara priekšvakarā, kurš neatnāca šeit dēļ mums, bet dēļ Krievijas uzvedības, mums ir jāsaprot, ka mums var nākties maksāt (vismaz īstermiņā) gan par savu drošību, gan par savu siltumu, gan par savu sociālo labklājību vairāk nekā citos apstākļos. Politikā un ārpolitikā principi maksā dārgāk nekā bezprincipialitāte. Tāpat kā brīvība maksā dārgāk nekā nebrīve. Es nešaubos, ka mēs šodien Saeimā pieņemsim šo paziņojumu par atbalstu Gruzijai. Es nešaubos arī par to, ka mūsu premjers, mūsu valdība darīs visu, lai palīdzētu gruzīniem un Gruzijai atgūt visu to, kas ir nogremdēts, sabombardēts, sadedzināts, nozagts un izlaupīts.

Vēl vairāk! Man ir ļoti liela ticība, ka Gruzija pēc šā uzbrukuma būs vēl stiprāka valsts. Un es esmu pārliecināts tāpat kā NATO ģenerālsekretārs, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti un Gruzija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti. Katrā ziņā mums šeit ir jāpieliek visas pūles, ja mēs domājam par šo reģionu.

Bet mums ir jādomā arī par sevi, un mums ir jādomā par savu reģionu. Aukstā kara priekšvakarā mēs vairs nevaram atļauties būt tik bezrūpīgi. Mēs nevaram atļauties sēdēt mājās ne iekšpolitisko, ne ārpolitisko jautājumu diskusijās.

Kas, manuprāt, būtu jādara? Pirmām kārtām mums ir jāpieliek visas pūles, lai jau šogad NATO iekšienē Latvija un mūsu reģions saņemtu tā saucamo plānu tam gadījumam, ja mēs nonāktu reālā draudu situācijā.

Otrām kārtām mums ir rūpīgi jāpārvērtē un jāizanalizē Latvijas aizsardzības sistēma reģionālā mērogā. Es gribētu ne tikai redzēt mūsu Valsts prezidentu mūsu valstī, bet es gribētu tuvākajā laikā redzēt arī Nacionālās drošības padomi, analizējot šo situāciju, un turklāt nevis vienu pašu, bet darot to kopā ar mūsu kaimiņiem Igaunijā, Lietuvā un, iespējams, arī Skandināvijā. Un vēl es gribētu redzēt šīs Nacionālās drošības padomes vismaz kaut kāda veida ziņojumu arī mums šeit, parlamentā.

Tālāk. Es domāju, ka aukstā kara priekšvakarā mums ir ļoti straujā tempā jāvirzās uz priekšu un jāpanāk mūsu tālākā virzība kā pilnīgi integrētai Ziemeļeiropas dalībvalstij gan iespējamos militāros aspektos, gan ekonomiskos aspektos, gan enerģētikas laukā. Enerģētika ir viena no tām lietām, par kuru aukstā kara priekšvakarā mēs dabūsim maksāt visvairāk, ja vien mēs būsim politiski atkarīgi no mūsu piegādātājiem.

Un visbeidzot. Es domāju, ka mums ir rūpīgi jāapsver savas iespējas starptautiskajās organizācijās maksimāli veicināt Krievijas šīs jaunās lomas atpazīstamību. Ja tas notiks par vēlu, tad mēs nebūsim vienīgie cietēji. Gruzija būs bijusi tikai sākums. Pasaule kopš pagājušās nedēļas ir mainījusies, tāpat kā tā savā ziņā mainījās pēc 11.septembra, jo Krievija un Krievijas attieksme pret saviem kaimiņiem vairs nav tāda, kādai tai būtu bijis jābūt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi, pirms es dodu vārdu nākamajam runātājam, es vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu parakstītu priekšlikumu – turpināt sēdi bez pārtraukuma, kamēr ir izskatīta visa darba kārtība. Vai nevienam nav iebildumu? (No zāles: „Piekrītam!”) Tad sēde tiks turpināta bez pārtraukuma.

Debatēs vārds deputātam Jānim Eglītim.

J.Eglītis (Tautas partijas frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezident! Godātie ministri! Cienījamie kolēģi!

Jums piedāvātais lēmuma projekts ir izstrādāts neordinārā situācijā. Ir noticis tas, ko zemapziņā jau glabāja mūsu vēsturiskā pieredze, tas, ar ko Eiropa saskārās bijušajā Dienvidslāvijā, proti, karš. Taču šoreiz tas notiek teritorijā, ar kuru mums ir tiešas un netiešas saites. Notikumi Balkānos ir bijuši pietiekami traģiski, no tiem vajadzēja gūt mācību, lai vismaz Eiropā novērstu tamlīdzīgus recidīvus nākotnē.

Pasaule nav vienkārša, un, protams, ja problēmsituācijas „karstajos punktos” faktiski ir neatrisināmas, tad tās būtu vismaz iesaldējamas.

Lai arī cik pretrunīga būtu informācija, Krievijas Federācija tomēr bija galvenais miera uzturētājs konflikta zonā, taču dažādu iemeslu dēļ konflikts ne tikai nav atrisināts, bet ir ieguvis traģisku turpinājumu, prasījis daudzu cilvēku dzīvības, pāraudzis neadekvātā militārā agresijā pret suverēno Gruzijas valsti, ir radījis bīstamu precedentu starptautiskajās attiecībās un draudus globālajai drošībai.

Domāju, ka starptautisko miera uzturētāju un novērotāju efektīva klātbūtne būtu varējusi šo bēdīgo iznākumu novērst. Mums arī nevajadzētu aizmirst, ka konfliktā vienmēr ir divas puses. Un tomēr Latvijas kā mazas valsts un tautas pienākums ir aktīvāk palīdzēt postkomunisma mazajām valstīm un tautām pārvarēt impērisko mantojumu un stiprināt demokrātiskās vērtības, tādējādi arī viņu nākotni.

Lai vai kā, bet šis konflikts ir parādījis Eiropas Savienības politisko vājumu un liek aizdomāties, vai Eiropas Savienība ir bijusi pietiekami aktīva un uzstājīga savā līdzdalībā šā konflikta risināšanā. Cits jautājums – vai galvenais miera uzturētājs šajā konfliktā būtu Eiropas Savienībai ļāvis efektīvi līdzdarboties.

Lēmuma projektā šoreiz nav iekļauta doma, ka kopā ar mūsu partneriem starptautiskajās organizācijās ir jāstrādā, lai starptautisko novērotāju un miera nodrošināšanas spēku klātbūtne turpmāk būtu savlaicīga un efektīva.

Tautas partijas frakcija bija tā, kas pagājušajā nedēļā rosināja šo jautājumu skatīt Saeimai. Domāju, ka tas bija jāizdara agrāk, tāpat kā agrāk šo jautājumu vajadzēja skatīt gan Eiropas Savienībai, gan NATO.

Mūsu paziņojums lietišķi ieskicē jauno drošības situāciju. Es neteiktu, ka drošība ir būtiski pasliktinājusies, bet ir parādījušies jauni riski un jautājumi, kurus savos paziņojumos daļēji izvirzīja gan Valsts prezidents, gan Saeimas spīkers. Līdzīgi kā tas bija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc 11.septembra, šie jaunie riski un realitāte ir jāizvērtē un attiecīgi jārīkojas.

Šobrīd Saeimas paziņojumā ir iestrādāti virzieni, pie kuriem Latvijas Republikai kopā ar mūsu Eiropas Savienības un NATO sabiedrotajiem ir jāstrādā. Un es nedomāju, ka šis paziņojums ir tikai vārdi, kā viens mans kolēģis teica Ārlietu komisijas sēdē. Es domāju, ka šeit ir ieskicēti arī reāli darbi, un, ja vārdiem nesekos darbi, tad šim paziņojumam būs arī maza vērtība.

Dalība Eiropas Savienībā un NATO vienlaikus ir arī atbildība un garants, ka dalībvalstis rīkojas atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām. Un, manuprāt, šāds konflikta risinājums nebūtu iespējams, ja Gruzija būtu bijusi NATO dalībvalsts vai ja Gruzija būtu saņēmusi uzaicinājumu šīm iestāšanās sarunām.

Spēcīga, vērtību vadīta un ekonomiski augoša Eiropa var būt tikai vienota Eiropa. Divi ātrumi, par kuriem runā mūsu paplašināšanās pārgurušie partneri Eiropas Savienībā, rada un radīs daudz vairāk problēmu un potenciālu draudu Eiropas Savienībai nekā potenciālo dalībvalstu ātrāka integrācija šajā organizācijā.

Dalība Eiropas Savienībā nozīmē arī noteiktu atbildības un kvalitātes līmeni, tāpēc valstīm, kuras vēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm – un tādu nav palicis īpaši daudz – Gruzijai, Azerbaidžānai, Moldovai un Ukrainai ir skaidra perspektīva, tas ir vitāli svarīgs faktors stabilitātei un drošībai ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Kolēģi, mums ir jāstrādā, lai šīs minētās valstis pēc iespējas ātrāk varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Godātie kolēģi! Tomass Džefersons reiz ir teicis: „Brīvības cena ir mūžīgais nomods.” Es nedomāju, ka mēs to būtu aizmirsuši. Es ceru, ka to nav piemirsusi arī Eiropa, un es ceru, ka šī rezolūcija to atgādinās mūsu draugiem un partneriem visā pasaulē.

Aicinu balsot „par”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Lietas parasti jāsauc to īstajos vārdos, it īpaši tad, kad ir sevišķi sarežģīti apstākļi un situācijas. Un ir skaidrs, ka Krievija ir agresors, par to divu domu nevar būt. (No zāles: „Agresors, bez šaubām!”) Agresors, kas piekopj sen apgūto, gadu desmitiem apgūto, okupanta profesiju – es tā atļaušos teikt – un faktiski nemeklē attaisnojumus un argumentus… Tie gan izskan, kā jūs zināt, bet tie ir absolūti bērnišķīgi un dīvaini, kad saka, ka aizstāv savus pilsoņus. Ja tā, tad viņiem ir tiesības gandrīz jebkurā pasaules valstī iebrukt un piekopt to pašu, ko viņi piekopj Gruzijā, jo vismaz krievu kopienas ir gandrīz lielākajā daļā pasaules valstu. Veselas kopienas! Tad, lūk, arī tur viņiem ir tiesības… Nemaz nerunājot par Latviju, kur atrodas milzīga „piektā kolonna”. Par to mums sen vairs nav šaubu, ka tā tāda ir. Lūk, uzrunājot pasauli, Krievijas vadītāji – Putins, Medvedevs, Lavrovs un Vešņakovs pie mums –, tā vietā, lai apjēgtu, ko Krievija ir izdarījusi un iesākusi, draud… Krievija saka Amerikai: „Izvēlieties – vai nu jūs būsiet ar Krieviju, vai ar Gruziju!”

Tāds pats jautājums faktiski ir arī Latvijai līdz ar to: „Ar ko mēs esam, un ar ko mēs būsim?” Mēs jau esam pateikuši, ka mēs esam kopā ar Gruziju. Paldies Godmaņa kungam, kuram pietika drosmes un uzņēmības, lai kopā ar vairāku citu valstu prezidentiem dotos uz Gruziju un tautai pateiktu savu nostāju. Paldies, Godmaņa kungs, par to! „Bet kā būs ar Krieviju?” – lūk, jautājums, uz kuru mums jau nākas atbildēt un nāksies vēl atbildēt pavisam tuvā nākotnē.

Mēs, protams, šodien pieņemsim šo paziņojumu diplomātiskākā valodā, nekā patiesībā būtu jārunā, nosaucot agresiju par uzbrukumu pret Gruziju, faktiski par Gruzijas okupāciju, bet diplomātiskā valoda ir tāda, kāda tā ir. Taču tagad mums, Saeimas deputātiem, un visiem Latvijas ļaudīm būtu jādomā un jārunā, kā rīkoties tālāk, tāpēc es nosaukšu tikai trīs lietas.

Kādu mācību mēs esam saņēmuši? Es domāju, ka mēs esam saņēmuši kārtējo mācību, ka Krievijai nedrīkst uzticēties. Par to mēs esam pārliecinājušies 1940.gadā un piecdesmit okupācijas gados un vai nu šoreiz patiešām neizdarīsim no tā secinājumu un attiecīgi nerīkosimies... Un man ir kauns, ka mēs atdevām Abreni. Man ir ļoti, ļoti liels kauns! To es pasaku un varu pateikt vēl simtiem reižu. Lūk!

Vai mēs Latvijā celsim gāzes elektrostaciju? Vai celsim sašķidrinātās gāzes termināli Rīgā? Vai ļausim dibināt vēl desmitiem un simtiem uzņēmumu? Vai ļausim krieviem veselu nedēļu ārdīties Jūrmalā tā, ka Jūrmalas iedzīvotāji veselu nedēļu nevarēja gulēt? Lūk, par visām šīm lietām ir un būs jādomā. Ir un būs jādomā! Un cik ilgi Latvijā ārdīsies krievvalodīgā prese – tādi izdevumi kā „Vesti” un „Čas”, kas ir faktiski Krievijas vai Krievijas „piektās kolonnas” trubadūri? Un mēs to paciešam, it kā nebūtu mūsu valstī attiecīgu institūciju, kuras spētu šos atklātos naidniekus saukt pie kārtības!

Tas ir otrkārt.

Un treškārt. Par deputātiem, kuru nav šeit, zālē, par „sarkanajiem” deputātiem. Te daži gan ir, šobrīd sēž divi „sarkanie vanagi”. Faktiski – Krievijas deputāti, nevis Latvijas deputāti. Es skaidri un gaiši to saku! Orlova kungs izstājās no Deputātu grupas sadarbībai ar Gruzijas parlamentu, jo, redziet, viņam esot jāatbalsta Krievija. Un viņi, „Saskaņas Centrs”, šodien nav ieradušies. Par viņiem tālākā nākotnē grasās balsot daudzi apmuļķoti latvieši… Par to visu ir jādomā ļoti nopietni. Un kur nu vēl mums runāt par Plineru un Buzajevu, kas ir atklāti izteikušies un rīkojas pretvalstiski, un par sabiedriskajām organizācijām, kuras priecājas par Krievijas uzbrukumu Gruzijai un kuras faktiski būtu jāslēdz ciet! Un tā tālāk, un tā joprojām.

Lūk, mums jāizdara secinājumi un arī attiecīgi jārīkojas. Es pieminēju tikai nedaudz no tā, par ko mums nāktos tuvākajā laikā padomāt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Zaķim. (No zāles: „Lūdzu, īsi!”)

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Dāmas un kungi, labdien vēlreiz! Sākšu ar to, ka apgalvošu, ka „Jaunais laiks” atbalsta gan Gruzijas tautu, gan valsts suverenitāti, gan arī teritoriālo neaizskaramību. Un tieši pēdējā nedēļā, kā jūs labi zināt, ir bijuši daudzi notikumi, kas visas šīs trīs lietas ļoti nopietni Gruzijā ir apdraudējušas.

Es necentīšos detalizēti iedziļināties notikumu eskalācijā, jūs to paši varat izdarīt, ieskatoties starptautiskajos masu medijos; tie, kuri māk krieviski, var palasīt arī krievu presi, bet krievu presei šajā gadījumā es ticētu vismazāk. Es pieminēšu tās dažas lietas, kas varbūt nav izskanējušas… šajā namā un arī Latvijas presē nav tik daudz izskanējušas.

Pirmā lieta. Par provokāciju jeb vispār par konflikta sākumu. Te viens kolēģis no opozīcijas apgalvoja, ka konfliktu esot sākusi Gruzija. Šķiet, ka tas tomēr neatbilst patiesībai. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, tieši osetīnu kaujinieki ar reālu militāro darbību izaicināja Gruziju, mēģināja panākt to konflikta sākumu. Gruzijas puse pietiekami ilgi ieturēja pauzi, piedāvāja risinājumus, lai mierīgā ceļā nokārtotu šo situāciju. Bet, kad saprata, ka tas ir neizbēgami, tad pieņēma lēmumu aizsargāt savu valsti. Un tas ir tikai loģiski. Valsts savas teritorijas iekšienē pati sevi aizsargā, tas ir pilnīgi normāli. Tātad faktiski ar provokācijām šo konfliktu iesāka nevis Gruzijas puse, bet osetīnu kaujinieki.

Otra lieta. Īstenībā varbūt mīts, ko ir radījusi krievu prese un krievu masu mediji, ir tas, ka Gruzijas puse esot vainīga pie Chinvali nopostīšanas. Diemžēl divas dienas no vietas Chinvali bombardēja tieši Krievijas karaspēks. Gruzijas karaspēks jau bija krietni tālu prom no Chinvali, taču bombardēšana un iznīcināšana tajā teritorijā turpinājās. Par to nez kāpēc krievu prese nerunā.

Nerunā krievu prese arī par to, ka Krievijas puse izmantoja Gruzijas teritorijā masu iznīcināšanas līdzekļus – pēc NATO klasifikācijas, SS-26 jeb, pēc krievu klasifikācijas, tā saucamās „Iskander”… Neesmu militāro ieroču speciālists, nevaru precīzi paskaidrot, kas tas ir par ieroci, bet šķiet, ka tas ir viens no to bumbu veidiem, kuras ir aizliegts vispār izmantot. Taču šādu ieroci Krievijas puse ir izmantojusi.

Netiek minēts arī par to, ka, piemēram, Gori pilsēta šobrīd tiek mīnēta. Tā tiek mīnēta, un tur nav klāt, piemēram, Gruzijas policijas, un acīmredzot tas viss turpināsies ar vēl daudziem civiliedzīvotāju upuriem.

Runāts tiek, protams, par to, ka ir ekonomiskā blokāde, un tas arī ir viens no paņēmieniem, kā karot ar valsti. Nedomājiet, ka šodien karš ir tikai militārie uzbrukumi! Šodien, kolēģi, karš – tās ir arī ekonomiskās metodes, ir arī informatīvais karš, ir arī kiberuzbrukumi.

Īstenībā vienai valstij ar labu ekonomiku un varbūt arī labiem partneriem, kāda šobrīd varētu būt Latvija, daudz lielāks risks būtu saņemt kiberuzbrukumus, saņemt ekonomisko blokādi un dažāda veida ekonomiskās provokācijas. Tas starp attīstītām valstīm ir daudz reālāk.

Analizējot tos notikumus, kuri pēdējās nedēļas laikā ir norisinājušies, un mēģinot saprast, kāpēc Krievija šādi rīkojas, man prātā nāk trīs lietas.

Pirmā lieta ir tā, ka krievi baidās no tā, ka Gruzija tiks uzņemta NATO. Krievi tiešām baidās par to, ka NATO militārās bāzes un NATO radari uzradīsies tuvu viņu robežām un piedevām tas būs kalnos, no kurienes ir pārredzamas ļoti lielas platības krievu teritorijas. Un šīs bailes, protams, ir viens no iemesliem, kāpēc Krievija vēršas ar militāru spēku pret Gruziju.

Tā otra lieta, ko, protams, analizē daudzi eksperti pasaulē, ir energoresursu ģeopolitika. Jūs labi saprotat, ko šobrīd nozīmē nafta, ko šobrīd nozīmē gāze, jūs labi zināt to, ka Azerbaidžānā ir gan viena, gan otra. Jūs labi zināt, ar kādiem naftas vadiem un ar kādiem gāzes vadiem un it sevišķi ar kādiem plāniem ir Azerbaidžāna šobrīd nākusi klajā. Izskatās, ka, attīstoties energoresursu loģistikai, Krievija varētu zaudēt savu monopolvalsts stāvokli. Jūs labi zināt, ka Krievija ļoti veiksmīgi iepērk gan gāzi, gan naftu postpadomju teritorijā un to tirgo, ar savas infrastruktūras palīdzību pārdod to Eiropai un ļoti labi nopelna. Par gāzi vien nopelna vairākus simtus procentu! Un, ja uzradīsies paralēla iespēja tirgot šos energoresursus, apejot Krievijas teritoriju, tad, protams, krievi zaudēs lielu naudu.

Protams, šī ir otrā lieta. Manuprāt, Krievija brutāli cīnās par peļņu no energoresursiem.

Un trešā lieta, manuprāt, ir jau globālpolitiska. Katrā valstī ir iekšpolitika un ārpolitika, taču neaizmirsīsim, ka pastāv arī globālpolitika! Tā trešā lieta, manuprāt, ir tā, ka Krievija pati baidās no tām polittehnoloģijām, ko viņa izmanto savās kaimiņvalstīs, proti, rada tur kaut kādas separātiskas kustības un uztur nemierus. Krievi paši no tā baidās ļoti. Baidās kaut vai tāpēc vien, ka energoresursiem šobrīd tiešām ir liela cena. Un daudziem globālpolitikas spēlmaņiem būtu vēlme piekļūt šiem energoresursiem, un Krievija baidās, ka situācija var attīstīties tādā virzienā, ka arī pie viņiem parādītos separātiskas kustības un separātiskas idejas – sadalīt Krieviju kaut kādās daļās. Manuprāt, Krievija šobrīd demonstrē brutālu spēku – un šo spēku demonstrē nevis Gruzijai, bet Eiropas Savienībai, Amerikai un daudziem citiem globālpolitikas spēlmaņiem.

Starp citu, šī rīcība arī mūsu valstij ir ļoti nopietni jāņem vērā un nopietni jāpārdomā gan jautājums par energoatkarību no Krievijas, gan arī jautājums par aizsardzību pret kiberuzbrukumu informācijas tehnoloģiju jomā, kā arī ar dažādām metodēm jāmēģina sevi pasargāt no ekonomisko provokāciju vai kaut kādu blokāžu iespējamības attiecībās ar austrumos esošajiem kaimiņiem. (No zāles: „Nekavējoties!”)

Ko Latvija var darīt, lai uzlabotu situāciju Gruzijā?

Pirmā un pati galvenā lieta, manuprāt, ir Eiropas Savienības, NATO un arī Apvienoto Nāciju Organizācijas uzmanības pievēršana un konkrētas rīcības ierosināšana. Ja šis konflikts beigtos ar to, ka Abhāzijā un Dienvidosetijā kā novērotāji ienāktu no šā konflikta neatkarīgi novērotāji, tas būtu, manuprāt, tiešām liels sasniegums, lai ar laiku šajā reģionā iestātos ilgstošs miers.

Otra lieta ir palīdzība. Paldies Latvijas valdībai par to, ka jau pirmo humānās palīdzības kravu ir izdevies nosūtīt. Uzskatu, ka tas ir vēl par maz. Uzskatu, ka ir jāpiedāvā no Latvijas sūtīt uz Gruziju gan militāros mediķus, gan sapierus, gan inženierus, kas spējīgi atjaunot infrastruktūru, un ka jāpalīdz arī ar humāno palīdzību, ne tikai ar preču, zāļu sūtījumiem vai kādā tamlīdzīgā veidā.

Vēl viena lieta, kas tiks iekļauta šajā paziņojumā jeb deklarācijā, ir, protams, veicināt, pēc iespējas paātrināt Gruzijas iestāšanos NATO. Nu, man tas nav jums jāskaidro. Ja Gruzija būtu NATO Bukarestes samita laikā saņēmusi iestāšanās plānu, tad, iespējams, situācija nebūtu attīstījusies tā, kā tā ir attīstījusies.

Un pēdējais, kolēģi! Tas ir tieši mūsu uzdevums, un es ļoti ceru, ka šodien mums šo uzdevumu izdosies atrisināt, tas ir, nosodīt Krievijas militāristu agresiju neatkarīgas valsts teritorijā. Tieši tāpēc mums šodien ir jāpieņem šis paziņojums, un es aicinu ķerties klāt pie priekšlikumu izskatīšanas.

Aicinu atbalstīt šā paziņojuma projektu pirmajā lasījumā un ķerties klāt pie priekšlikumu izskatīšanas!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ventam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Klātesošie! Gribu teikt, ka tiešām šīs dienas ir likušas daudz ko pārdomāt visiem Latvijas iedzīvotājiem un, protams, būtībā visai pasaulei, tiem, kas seko līdzi politiskajiem notikumiem.

Šodien klausoties šīs debates, kā arī redzot, kas notiek šeit un kas notiek citur pasaulē, ir vairākas tādas būtiskas pārdomas, kurās es gribētu ar jums dalīties.

Es domāju, ka neviens šajā zālē nav pret to, ka, ja ir bijuši kādi militāri noziegumi, tie ir jāizmeklē un vainīgie ir jāsoda neatkarīgi no tā, kura puse tos ir veikusi. Visa tā retorika, ka tāpēc, ka varbūt ir bijuši šādi noziegumi, var karot un ieiet otras suverēnas valsts teritorijā, nav pieļaujama, nav atbalstāma, un mēs šodien, es domāju, pateiksim skaidru „nē” tādai politikai. Kā jau es teicu, šodienas notikumi arī Latvijā ļoti labi parāda, kas ir kas. Bija šī atbalsta demonstrācija pie Krievijas vēstniecības, mašīnas, kas braukāja ar Krievijas karogiem… Un tāpēc es gribētu tomēr mest krietnu akmeni to dārziņā, kuri vēl pavisam nesen aģitēja un pat tērēja naudu, lai ļautu 10 procentiem vēlētāju ierosināt Saeimas atlaišanu. To, kuri pie šīs vēstniecības stāvēja, ir vairāk nekā tie 10 procenti… Jūs būtu viņiem iedevuši rokā lielu, spēcīgu ieroci pret Latvijas valsti.

Protams, šodien tā nav galvenā tēma, bet es tiešām aicinu jūs padomāt par to. Šī nav galvenā tēma! Galvenā tēma ir, kā praktiski palīdzēt Gruzijai, kā nepieļaut nākotnē līdzīgus scenārijus citās valstīs. Labs ir tas veids, kādā to ir darījusi valdība. Labs ir tas veids kādā, es esmu pārliecināts, šodien to darīs Saeima. Bet, es domāju, katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāiesaistās šajā procesā, tādēļ šodien Latvijas un Gruzijas parlamentu sadraudzības grupa izplatīs vēstuli ar aicinājumu katram Eiropas Savienības pilsonim vērsties personīgi Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Komisijā, Eiropas Savienības Ministru padomē ar ļoti īsu praktisku aicinājumu Eiropas Savienībai tūlīt iesaistīties šā procesa risināšanā, tūlīt nosūtīt Eiropas Savienības miera spēkus, lai tur tūlīt izbeigtu karadarbību.

Ar šīs vēstules tekstu var iepazīties pie deputāta Dzintara Zaķa. Es aicinu visus – Saeimas deputātus, ministrus, žurnālistus un pārējos klātesošos – parakstīt šo vēstuli.

Tālāk. Ir vēl arī citas lietas, ko mēs varam darīt. Gruzijā ir ļoti daudz cietuši civiliedzīvotāji, Gruzijas iedzīvotāji, un nav svarīgi, vai tie ir osetīni vai gruzīni, vai kāda cita tauta; tur dzīvo daudzas tautas. Tagad mēs runājam par Gruzijas iedzīvotājiem un palīdzību viņiem. Tāpēc Latvijas un Gruzijas parlamentu sadarbības grupas otra iniciatīva ir tā, ka mēs aicinām tos Latvijas iedzīvotājus, kas grib praktiski palīdzēt cietušajiem, palīdzēt tādā veidā, ka uzņemtu savās mājās tos, kuri vēlētos kādu laiku pabūt Latvijā – divas vai trīs nedēļas, vai mēnesi… Es šodien sazinājos ar Latvijas Sarkanā Krusta prezidentu, un mēs esam sākuši sarunas, ka Latvijas Sarkanais Krusts varētu uzņemties koordināciju, lai apzinātu tos cilvēkus, tās viesu mājas, tās viesnīcas, kas ir gatavas to darīt. Esmu uzrunājis Māri Riekstiņu, lai Ārlietu ministrija apsvērtu iespēju radīt īpašu statusu šiem cilvēkiem, lai nebūtu problēmu ar vīzām. Mums, protams, jādomā, kā viņi varētu uz šejieni atbraukt un pēc laika doties atkal mājās – atpakaļ uz Gruziju.

Tāpat es aicinu aktīvi iesaistīties ziedojumu vākšanā, ko arī ir uzņēmies Latvijas Sarkanais Krusts.

Un visbeidzot es šovakar, kad būs beigusies Saeimas sēde… es esmu pārliecināts, ka šodien tiks pieņemta attiecīgā deklarācija, un aicinu par šo deklarāciju un citās svinībās pacelt kausu Gruzijas vīna vai glāzi ar minerālūdeni „Boržomi”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Antai Rugātei.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais premjerministra kungs! Godātie ministri!

Pirms nedēļas mēs nezinājām, ka šodien mums nāksies runāt to, ko mēs šodien runājam. Un nedomājām, ka šodien mums nāksies tik lielā mērā domāt par atbildību – atbildību ne tikai par to, ko mēs sakām, bet arī par to, ko mēs darām.

Es pilnīgi piekrītu ārlietu ministram Mārim Riekstiņam. Viņš mums vēstīja, kas jau ir padarīts un ko mēs vēl varētu darīt Gruzijas valsts labā, tai pārdzīvojot tik smagas pārestības tagad, XXI gadsimtā, kad, kā mums šķita, vārdi „okupācija” un „militāra agresija” ir jau pagājušā gadsimta termini. Un es pateicos vēl arī mūsu Ārlietu ministrijai par to stāju, ko tā ir apliecinājusi sakarā ar Gruzijā notiekošo konfliktu ar Krieviju.

Es lepojos arī ar Latvijas valsts premjera un Valsts prezidenta stāju un ar to, ka savas tiesības uz rīcību viņi ir izmantojuši. Tas man liek lepoties ar savu valsti, kura nav sīka un tikai par sevi vien domājoša, bet kura, savu valstsvīru un amatpersonu pārstāvēta, var būt citām līdzvērtīga sarežģītās situācijās pasaules tautu un valstu attiecībās. Latvijas valdības atbildība un rīcība patiesībā ir paraugs lielākām valstīm, kā rīkoties, īpaši ilgi nedomājot.

Par informāciju. Es nevaru runāt par informācijas apstākļiem Gruzijā. Runāšu par informāciju, kādu mēs saņemam šeit, Latvijā.

Otrdiena. Klausos radioraidījumu „Krustpunkti”. Klausos, un mani nomāc tas, ko es dzirdu, un man vairs nav lepnuma par savu valsti, tāpēc ka masu informācijas līdzeklī skan šāds pieņēmums no komentētāja un raidījuma vadītāja mutes (acīmredzot tas nāk no prāta un, pieņemu, arī no sirds): lai jau osetīni iegūst savu neatkarību un pēc tam lai stājas kaut vai Krievijas Federācijā, tāpat kā mēs taču arī reiz ieguvām neatkarību un iestājāmies Eiropas Savienībā.

Šis komentārs un šis dīvainais secinājums atskan tajā brīdī, kad pa tiešo telefonvadu notiek saruna ar Latvijas goda konsuli Regīnu Jakobidzi, kura, kā jau aculieciniece un turienes, Gruzijas, iedzīvotāja, stāsta par to, kādi ir konflikta sākotnējie iemesli, kādas ir domstarpības un kāpēc un kā tas viss ir noticis. Jakobidzes kundze glābj manu negodu, kādu izjūtu, klausoties to, ko es jums nupat stāstīju. Proti, viņa, uzrunājot virsū komentētāja teiktajam, tikai piebilst vada otrā galā: „Tas nu gan ir par daudz nekorekti.”

Mana sajūta tajā brīdī bija, ka tas ir absurdi, ka Latvijas valsts sabiedriskajā medijā var atļauties šādu dezinformāciju. Un tad nu man rodas jautājums par mediju žurnālista pilsonisko stāju un profesionalitāti (drīzāk – par tās trūkumu, kā vienas, tā otras trūkumu). Un šodienas sēdē man ir radusies atbilde, kāpēc tas tā notiek. Es šodien no Lāča kunga teiktā izdarīju secinājumu (varbūt aplamu secinājumu, bet tāds nu man ir šis secinājums). Ar visu cieņu pret jums, Lāča kungs, un jūsu tiesībām paust savu viedokli un savus vispārinājumus, tomēr jāsecina: situācija sarežģītos brīžos kļūst traģiska tad, ja kāda īpaša detaļa, kāds īpašs novērojums, kas salīdzinājumā ar pārējo mēroga ziņā ir neliels vai patiesībā sīkums (atļaušos šo vārdu lietot), tiek vispārināts un sajūk lietu kārtība. Nelaime ir tā, ka žurnālisti arī dzird to, ko mēs šeit runājam. Tā ir mūsu atbildība – atbildība par to, kā mēs interpretējam, kādus vārdus izvēlamies. Un var būt, ka bieži vien arī nepadomājam, kādas tam ir sekas, kad mēs paužam savu izteiksmīgo retoriku. Un, ja vēl žurnālisti nesaprot, ka šo detaļu vispārinājums sajauc lietu kārtību tiktāl, ka arī Latvijas klausītājs konkrētajā gadījumā tiek maldināts un apmulst, tad es gribētu no šīs tribīnes teikt (un es domāju, ka neesmu vienīgā), ka es norobežojos no jūsu teiktā, Lāča kungs, neskatoties uz to, ka daži fakti jūsu teiktajā patiešām ir patiesi, taču tiem nebija nekāda sakara ar šodien izskatāmo jautājumu… Un es pateicos visiem, ar kuriem mēs šodien esam vienoti lēmuma projekta pieņemšanā. Tā ir Latvijas parlamenta stāja, kuram patiesībā paraugu rāda Gruzijas parlaments, kas pilnībā, simtprocentīgi, šobrīd ir vienots savas nacionālās, neatkarīgās Gruzijas valsts aizstāvībā.

Vēl gribu pateikt par konkrēto priekšlikumu, kas ir 29. šajā dokumentā, kuru esam saņēmuši Saeimas sēdē, kurš ir sagatavots komisijā, taču ir atsaukts. 29.priekšlikums ir šāds: „Latvijas Republikas Saeima uzdod Latvijas Republikas valdībai turpināt nodrošināt politisko atbalstu Gruzijai, kā arī sniegt humāno palīdzību Gruzijas civiliedzīvotājiem.”

Mēs Tautas partijas frakcijā, ministram klātesot, par to debatējām, un domāju, ka es neesmu vienīgā, kas uzskata, ka ir nepieciešama šī palīdzība un šīs palīdzības palielinājums, tādēļ gribētu no šīs tribīnes izteikt lūgumu valdībai, jo tikai tāda vairs ir mana iespēja šobrīd, kā varu palīdzēt tiem Gruzijas pilsoņiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ pēc pašu lēmuma ir nepieciešams atstāt Gruzijas valsti. Mēs viņus varam saukt par bēgļiem vai kā citādi. Man nav ne mazāko šaubu, ka šai patriotiskajai tautai… kādam no viņiem šāds solis ir vajadzīgs tikai uz īsu brīdi. Viņi atgriezīsies, un tas nav nekāds apdraudējums itin nevienam un nevienai valstij pasaulē, Latvijai to skaitā.

Šī miera uzspiešana nav mans termins. Tas viss reiz beigsies, un viņi atgriezīsies, tāpēc palīdzēsim viņu traģēdijā tiem, kuriem tas ir nepieciešams! Tas ir mūsu pienākums.

Paldies kolēģiem par vienprātību! Vismaz tiem, kuri komisijā ir atbalstījuši šo lēmuma projektu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Visvaldim Lācim, otro reizi.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie klātesošie! Vēlreiz atkārtoju, ka es visā pilnībā atbalstu ārlietu ministra Riekstiņa un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja teikto attiecībā uz Krievijas agresiju pret Gruziju, kas ir iekļauts arī šīs rezolūcijas projektā. Tomēr, runājot par abhāzu tautas tiesībām un tieksmēm pēc brīvības, es nevaru piekrist rezolūcijai visā tās pilnībā un neatbalstu rezolūcijas beidzamo teikumu, lai gan tur faktiski ir izlasāms manis teiktā kodols.

Tātad rezolūcijā ir teikts: “Intensificēt dialogu par Gruzijas uzņemšanu NATO…”, bet es šo beidzamo teikumu ierosinu pārveidot tā: „Pamatojoties uz Gruzijas tautas etnoģenētisko robežu atzīšanu un ievērojot abhāzu tautas tiesības uz pašnoteikšanos, mēs atbalstām šo rezolūciju…” Un arī es.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Lācim.

Man gan jāatzīmē, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir beidzies.

Nākamajam debatēs vārds deputātam Valērijam Buhvalovam.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! 8.augusta naktī Gruzijas vadība deva savai armijai pavēli par savas tautas daļas iznīcināšanu. Ierīces „Grad” sāka apšaudīt slimnīcu, skolas, dzīvojamos namus. (No zāles: „Kas to darīja?”) Visās civilizētās valstīs šādu darbību sauc par genocīdu, kas ir vērsts pret savu tautu, un par to būtu jāatbild starptautiskajā tiesā.

Krievijas Federācijas karaspēks nebija pārkāpis nekādu Gruzijas teritoriālo vienotību, bet izpildīja savus pienākumus, kuri bija noteikti ar 1994.gada līgumu. Rezultātā Gruzijas karaspēks tika izstumts no Dienvidosetijas teritorijas. Tika sniegta humānā palīdzība cietušajiem Chinvali mierīgajiem iedzīvotājiem.

Piedāvāto lēmuma projektu nevar atbalstīt. Krievijas Federācijas karaspēks nebija pārkāpis Gruzijas suverenitāti. Mūsuprāt, ja Saeima atbalstīs piedāvāto projektu, tad tas ierindos Latvijas vadību līdzās Gruzijas vadībai, kura bija izvērsusi karu pret savu tautu.

Aicinu neatbalstīt piedāvāto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Ērikai Zommerei.

Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Viena no galvenajām Baltijas Asamblejas darbības pamatvērtībām ir Baltijas valstu vienotība, un tāpēc, nepārtraukti uzsverot šo svarīgo mazo valstu vienotību, gan atgūstot neatkarību, gan darbojoties tagad Eiropas Savienības formātā, Baltijas Asambleja kā prioritāti ir izvirzījusi arī sadarbību ar Eiropas Savienības jaunajiem kaimiņiem. Konkrēti šogad Baltijas Asamblejai viena no prioritātēm ir sadarbība ar GUAM – tātad Gruzijas, Ukrainas, Azerbaidžānas un Moldovas starpparlamentāro organizāciju. Un tieši tāpēc, ka Baltijas valstīm ir tik sūra un tomēr pozitīva pieredze, atgūstot neatkarību un veidojoties par ekonomiski stabilām un demokrātiskām valstīm, mēs, Baltijas Asamblejas Prezidijs, protams, zibenīgi reaģējām uz notiekošo Gruzijā un akcentējām domu, ka sadarboties var tikai ar mierīgiem instrumentiem, ar miermīlīgām sarunām un diskusijām, jo militāri instrumenti nenoved pie vienotības, nenoved pie valsts uzplaukuma un nekādā gadījumā neatrisina konfliktus.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, ņemot vērā to, ka Baltijas Asamblejas Prezidijs ir izplatījis šo paziņojumu kā atbalstu Gruzijai un ka šis paziņojums ir saskaņots visu triju Baltijas valstu parlamentārajās delegācijās, aicinu atbalstīt mūsu parlamenta, Latvijas Saeimas, paziņojumu kā ļoti, ļoti svarīgu atbalstu arī tādai mazai un drosmīgai valstij kā Gruzija.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Arī es gribētu izteikt pateicības vārdus mūsu Ministru prezidentam gan par drosmi, gan par spilgto uzstāšanos mītiņā Tbilisi, kur, man šķiet, viņš spilgti parādīja un apliecināja mūsu tautas solidaritāti ar gruzīnu tautu, ar Gruzijas pilsoņiem.

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, un mums ir iespēja vērtēt to masīvo informācijas plūsmu, kas mums šodien nāk no visiem iespējamiem televīzijas kanāliem, par notikumiem Gruzijā. Mēs redzam, ka šī informācija pilnīgi sadalās divās pretējās nometnēs. Pilnīgi divās pretējās nometnēs! No vienas puses ir Kremļa propagandas informācijas kanāli, bet no otras puses ir visa pārējā pasaule – vismaz tā, ko mēs varam uztvert savā televīzijā. No vienas puses – no pirmās –, kur šī Kremļa administrācija ir galvenais informācijas nesējs un cenzētājs, mēs redzam melus, nepārtrauktus melus, bet no otras puses mēs redzam dažādu, bet tomēr patiesību.

Es šajās dienās, jau kopš 8., 9.augusta, rūpīgi sekoju līdzi tam, ko rāda, un visspilgtākie iespaidi man radās 11.augusta vakarā, skatoties Ukrainas kanālu TV5, kurā iepriekšējā spīkere Nino Burdžanadze vērsās ar aicinājumu pie visām pasaules valstīm, aicinot Krieviju pārtraukt militāro agresiju. Tā bija ļoti emocionāla uzstāšanās, un tā bija ļoti spēcīga uzstāšanās, kurā galvenie vārdi bija šādi: „Uzvarētāju šajā karā nebūs! Visi būs zaudētāji. Un lielākā zaudētāja būs Krievija.”

Tā ka aicinu par to padomāt tos šeit klātneesošos, kuri, kā es sapratu, tomēr kaut kur skatās šo sēdi, un arī tos, kuri daži te vēl ir palikuši. Nu, saprotiet vienreiz, ka jūs esat Krievijas propagandas upuri! Pamēģiniet salīdzināt to informācijas plūsmu, kas jums pienāk! (No zāles: „Rupori”!)

Jā, arī rupori… Gan upuri, gan rupori!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, nesarunājieties ar zāli!

Dz.Rasnačs. Un visbeidzot es gribētu teikt: Lāča kungs! Man arī, tāpat kā Rugātes kundzei, bija kauns par jūsu runu. Un es varu tikai pateikt, ka pašreizējie Gruzijas izlases olimpieši ir ļoti sašutuši par to, kā Krievijas propaganda pretnostata osetīnus gruzīniem. Ir ļoti sašutuši, jo Gruzijas izlases sastāvā ir arī osetīni un ļoti spējīgie svarcēlāji – gan Arsens Kasabijevs, gan Alberts Uzilovs. Tāpēc šādi runāt un pretnostatīt divas brāļu tautas, manuprāt, ir pazemojoši.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru prezident! Kolēģi!

Dažas lietas, kam es gribētu tomēr pieskarties.

Mums ir jādara viss iespējamais, lai Eiropas Savienības politika attiecībās ar Krieviju kļūtu vienota, konsekventa un nepārprotami stingra. Mums ir jāpalīdz noņemt rožainās brilles vienam otram Vakareiropas politiķim, caur kurām viņi joprojām skatās arī uz šodienas Krieviju. Mums, mācoties no notikušā, nepārprotami ir jādara viss iespējamais, lai mūsu enerģētiskā atkarība no Krievijas mazinātos, jo notikumi Gruzijā apliecina, ka Krievija diemžēl ir neprognozējama valsts. Un, pavisam nopietni domājot par mūsu pašu interesēm, ir jādomā, kā mainīt Latvijas informatīvo telpu, jo diemžēl ir jāatzīst, ka arī liela daļa mūsu sabiedrības dzīvo informatīvajā telpā, kur spēles noteikumus diktē Kremlis, jo, kā mēs zinām, Krievijas raidorganizācijas, un pirmām kārtām jau lielākās televīzijas kompānijas, ir absolūti atkarīgas no Kremļa vēlmēm un diemžēl regulāri izplata nepatiesību. Es domāju, ka kaut vai kabeļtelevīzijās mums varbūt pat ar likuma spēku ir jāmēģina akcentus salikt citādāk, jo, kā mēs zinām, kabeļtelevīzijās, kuras skatās praktiski visās mūsu lielākajās pilsētās, diemžēl prevalē Krievijas raidorganizāciju viedoklis.

Es aicinu nepārprotami atbalstīt Ārlietu komisijas izstrādāto dokumentu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Ministri! Es domāju, ka šis varbūt ir tas brīdis, kad vairākums masu mediju šo zāli jau ir pametuši, tāpēc mēs varbūt varam runāt mazliet vienkāršāk un arī mazliet atklātāk un cilvēciskāk.

Mēs ļoti daudz šodien esam minējuši tādus ļoti ietilpīgus, bet reizē arī ļoti abstraktus jēdzienus kā cilvēktiesības, vardarbība, agresija, konflikts. Un katram no tiem ir svars atkarībā no tā, kādā kontekstā tos lieto. Kaut arī es pati piedalījos tajā darba grupā, ko izveidoja kopīgi Ārlietu komisija un Eiropas lietu komisija, piedalījos mūsu paziņojuma teksta tapšanā un šodien mēs arī kā Eiropas lietu komisijas locekļi bijām klāt Ārlietu komisijas sēdē, kas šo tekstu izvērtēja, man šodien ir ļoti smaga sirds, gan klausoties, gan strādājot pie šiem tekstiem. Un es pateikšu jums – kāpēc.

Visas šīs dienas, kopš brīža, kad Gruzijā sākās šī traģēdija, šis traģiskais konflikts, manu acu priekšā ir visi tie man ļoti tuvie gruzīnu draugi, kuru mājās es un mana ģimene esam tikuši ļoti viesmīlīgi uzņemti. Un tāpat kā daudzi latvieši arī es šobrīd ļoti asi vēl atceros 1990.–1991.gadu – šo gadu notikumus un tās izjūtas, kas man bija toreiz, kad mēs dzīvojām neziņā, kad mēs lūdzām starptautiskās sabiedrības palīdzību un, paldies Dievam, tikām sadzirdēti. Tāpēc ļoti nozīmīgi ir tas, ka arī mēs kā deputāti savā Saeimas sēdē runājām par šīm lietām. Es vienīgi gribētu mūs aicināt atturēties no pārāk kategoriskiem apgalvojumiem un no pārāk klajiem apliecinājumiem, ka mēs zinām, kas ir meli un kas ir patiesība, jo šīs lietas nav tik vienkāršas.

Tad, kad es biju sabiedrības integrācijas lietu ministre, es arī oficiāli viesojos Gruzijā un man bija tikšanās arī ar tur dzīvojošajām minoritātēm, tāpēc es gribu ar jums dalīties arī informācijā, kuru esmu saņēmusi no osetīnu puses. Un man nav arī zināms, kāpēc vairākums Latvijas latviski rakstošo mediju šajās dienās ir izvairījušies pieminēt vārdu „Chinvali”. Vai tas ir noticis tāpēc, ka nav bijusi vēlme papūlēties un iegūt vairāk informācijas par tur notikušo, vai tam ir bijis kāds īpašs nolūks, ko es gan negribētu apliecināt. Ja mums šāda informācija būtu bijusi, mēs varbūt neredzētu šīs lietas tik melnbalti, kā mēs šobrīd mēģinām tās iztēloties.

Sieviete, ar kuru es vēl šorīt runāju, tikai viņa vien naktī no 7. uz 8.augustu Chinvali ir zaudējusi 22 savas ģimenes tiešos locekļus. Tas notika vēl naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Viņa un viņas māte ir vienīgās izdzīvojušās šajā ģimenē tikai tāpēc, ka viņas tajā brīdī neatradās pilsētā. No viņas es arī uzzināju, ka pilsēta tik tiešām ir apšaudīta ar smago artilēriju, un tā ir pilsēta, kurā, pēc viņas stāstītā, dzīvoja 35 tūkstoši cilvēku. Tā nav nedz liela, nedz maza pilsēta, tā ir pilsēta ar saviem iedzīvotājiem, un, kā mēs zinām, 30 000 no šiem cilvēkiem ir devušies bēgļu gaitās. Pēc viņas stāstītā, civiliedzīvotāju upuru skaits sasniedz 3 tūkstošus. Viņa un vairākas citas sievietes, ar kurām bijušas sarunas, – un tās ir sieviešu organizāciju pārstāves –, gan arī apliecināja, ka arī Gruzija ir cietusi ļoti smagus zaudējumus, un tad, kad pilsēta tika jau atstāta un bija tukša, uz ielām gulēja gan gruzīnu karavīru, jaunu zēnu līķi – un to bija gandrīz 2 tūkstoši –, gan arī osetīnu civiliedzīvotāji.

Vēl dzīvi palikušie osetīni stāsta, ka tajā naktī Gruzijas bruņotajos spēkos steigā mobilizētie pusaudži, kas pirmo reizi turēja rokās ieročus, apjukumā nereti tos esot pavērsuši cits pret citu, šaujot uz visu, kas kustas, un daudzi no viņiem panikā un apjukumā esot pametuši savus ieročus tuvējos dārzos un vienkārši mukuši no apšaudes zonas. Esot valdījis ārprātīgs haoss un apjukums. Taču visnopietnākais ir tas, ka civiliedzīvotājiem nav bijis nekādu brīdinājumu par gaidāmo uzbrukumu. Vēl vairāk! Uz pagrabiem, kur cilvēki ir meklējuši patvērumu no smagās artilērijas, esot mestas granātas.

Es nezinu, kā reaģēs tās apmēram 2000 gruzīnu karavīru mātes, kuras tikai vēlāk uzzinās, ka viņu dēli ir krituši.

Par turpmāko notikumu attīstību. Par notikumiem pēc tam, kad šajā konfliktā jau iesaistījās Krievijas bruņotie spēki, mēs šodien zinām vairāk un tāpēc varam par to runāt drošāk un ar lielāku pārliecību, taču vēl joprojām paliek neatbildēts jautājums, kas deva pavēli apšaudīt Chinvali pilsētu un atklāt uguni uz civiliedzīvotājiem.

Protams, šonedēļ, kad konflikts jau ir samilzis tik tālu, kā tas ir, galvenais un pats svarīgākais arī no Latvijas kā no Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts puses ir darīt visu, lai tiktu apturēta karadarbība un lai tiktu apturēta jebkura aktīva spēka lietošana un tālāka konflikta eskalācija.

Mēs dažkārt esam naski uz nosodīšanu. Es domāju, ka mēs šajā nedēļā redzējām, ka tās valstis, kuras patiešām ir pārliecinātas, ka tās var ietekmēt pasaules politiskās norises, ne tikai nosodīja agresiju, kas mums, protams, arī ir jādara, un to mēs darīsim arī šodien, bet darīja visu, lai šo konfliktu apturētu. Es domāju, ka arī Latvijas premjerministrs parādīja šādu ļoti apņēmīgu un drosmīgu rīcību – nevis sāka ar nosodīšanu, bet devās uz šo konflikta teritoriju un iepazinās ar situāciju. Man klātneesošajam Ministru prezidentam vienīgi būtu jāuzdod tas jautājums, ko man lūdza viņam uzdot osetīnu sievietes: „Kāpēc, apmeklējot Gori un iepazīstoties ar turienes postījumiem un upuriem, šī augsto amatpersonu delegācija neaizbrauca 40 kilometrus līdz pamestajai un tukšajai Chinvali, kur vairs nedraudēja nekāda militāra vēršanās pret viņiem, neiepazinās ar turienes postījumiem un neuzklausīja otrās puses viedokli?” Tas nav mans jautājums, tas ir šo sieviešu jautājums.

Tāpēc, kolēģi, mums, protams, ir jānosoda agresija un jebkurš gadījums, kad konflikts šādā veidā tiek risināts ar militāriem paņēmieniem, taču, manuprāt, līdztekus nosodījumam, līdztekus diplomātiskajam atbalstam, līdztekus humānajai palīdzībai, ko mēs esam gatavi sniegt un esam jau snieguši, būtu ļoti svarīgi kopā ar Eiropas un starptautisko sabiedrību mēģināt tomēr noskaidrot arī daudzus nezināmus faktus šajā traģēdijā. Tāpēc es ceru, ka Riekstiņa kunga un Demakovas kundzes pieminētie eksperti, kas acīmredzot no Latvijas dosies ar šādu misiju, atradīs laiku un iespēju iepazīties arī ar Chinvali pilsētu un osetīnu puses viedokli.

Vēl svarīgāk būtu, ja mēs kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts izdarītu visu, lai tajā ilgajā periodā… un to apgalvoja arī mūsu ārlietu ministrs, ka šis nopietnais gruzdums bija jūtams jau kopš aprīļa… lai šajā gruzdēšanas periodā mēs izdarītu visu, lai šis konflikts nepāraugtu tik neticami nevajadzīgā un bezjēdzīgā traģēdijā. Tāpēc varbūt bija mans naivais priekšlikums Ārlietu komisijā – papildināt mūsu deklarācijas tekstu ar šādu aicinājumu Eiropas Savienībai. Šis priekšlikums tika raksturots kā pretenciozs, un es to atsaucu.

Mēs šeit runājam arī par bēgļiem un par humāno palīdzību. Es gribu vēlreiz ļoti nopietni uzsvērt, ka humānā palīdzība ir ārkārtīgi vajadzīga. Bet, Kraukļa kungs, mani mazliet biedē jūsu optimisms. Vai jums ir zināms, ka to gruzīnu bēgļu skaits, kuri pašlaik ir nonākuši Tbilisi, ir 23 tūkstoši? Runājot gan ar mūsu konsulu Gruzijā (nevis ar goda konsulu, bet ar konsulu, kas strādā mūsu vēstniecībā), gan arī ar Tbilisi amatpersonām, ar Gruzijas valdības amatpersonām, kuras atbild par bēgļu jautājumiem, uzzinām, ka problēma ir tā, ka pašā Gruzijā ir ļoti daudz viesu māju un viesnīcu, taču tās viesnīcas ir privātas un tās šobrīd savas durvis neatver savas brāļu tautas bēgļiem. Bēgļi tiek izvietoti skolās. Problēma ir tā, ka gruzīni nevarēs uzsākt mācību gadu 1.septembrī. Tātad, ja mēs varam bēgļiem Gruzijā sniegt visu nepieciešamo palīdzību, tai būtu jābūt vērstai uz to, lai gruzīnu bērni varētu 1.septembrī tik tiešām sākt iet skolā.

Es arī no savas puses gribu apliecināt vislielāko cieņu mūsu diplomātiem, mūsu konsulam Tbilisi, kas pēdējā nedēļā ir izskatījis visus pieteikumus vīzām; kaut gan darbalaiks beidzas pulksten 12.00, cilvēki ir strādājuši līdz pusnaktij, gulējuši maz, un nevienam cilvēkam nav atteikta vīza. Vienīgi bija pārsteigums, ka robežsardze ir apliecinājusi, ka bēgļi var uz robežas kārtot šo savu īpašo statusu, bet Ārlietu ministrijas darbiniekiem šāds robežsardzes lēmums vēl nebija zināms.

Jā, ar to es arī gribētu noslēgt savu uzrunu. Pateikties jums par uzmanību. Un, protams, aicinu atbalstīt mūsu kopīgi sagatavoto tekstu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. Vai komisijas vārdā deputāts Bērziņš vēlas ko piebilst?

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Es gribu pateikt paldies visiem debatētājiem. Ja mēs nesākām domāt vienādi, tad vismaz esam guvuši plašāku izpratni par situāciju un par to, kā ir norisinājušies notikumi Gruzijas un Krievijas konflikta sakarā.

Aicinu nobalsot par lēmuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta „Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 65, pret - 4, atturas - 1. Lēmuma projekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 118.pantu patstāvīgā priekšlikuma otrais lasījums, ja Saeima nav lēmusi citādi, seko tūliņ pēc pirmā lasījuma.

Tāpēc vēlreiz vārds Ārlietu komisijas vadītājam – deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamie kolēģi! Lēmuma projektu izskatot atkārtoti Saeimas komisijā, mēs esam saņēmuši 22 priekšlikumus.

Godājamie kolēģi! Izskatāmā dokumenta numurs ir 2801. Strādāsim ar šo dokumentu.

1.priekšlikums ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums. Tas ir atbalstīts daļēji, iekļauts Ārlietu komisijas priekšlikumā, kurš ir ar numuru 2 un kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Sākam debates.

Debatēs vārds deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es tomēr gribētu teikt dažus vārdus, jo iebilstu pret dokumenta virsraksta maiņu.

Atklāti sakot, dokumenta virsraksta redakcija, kas bija pieņemta pirmajā lasījumā, pilnībā neatbilst visam dokumentam. Tas, ka šo neitrālo virsrakstu „Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” nomaina ar virsrakstu „Par Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai”, ir loģiski un pilnībā pareizi.

Bet es gribētu kolēģiem atgādināt par analoģisku balsojumu Igaunijas parlamentā. Pret analoģisku dokumentu balsoja, ja nemaldos, 20 Igaunijas parlamentārieši no Savisāra partijas. Tur nav krievu, cienījamie draugi! Viņi neskatījās nedz pirmo kanālu, nedz raidījumu „Vesti”, un viņi domā par Igaunijas tautas interesēm. Igauņi par Bronzas zaldāta pārvietošanu dabūja pa purnu pēc pilnas programmas. Ar pieminekļa pārvietošanu saistītajos nemieros bija nogalināts tikai viens Krievijas pilsonis – Dmitrijs Gaņins –, tomēr visas tranzīta plūsmas no Igaunijas tika pārceltas uz Latviju un Lietuvu.

Cienījamie kolēģi! Šajā situācijā, kad ir ekonomiskā krīze, mums jāpadomā pirmām kārtām par savu tautu. Un sakarā ar to es tomēr izmantoju visas ar procedūru saistītās iespējas, lai Saeima tomēr neizdarītu šo brutālo kļūdu.

Aicinu balsot „pret” attiecībā gan uz 1., gan uz 2.priekšlikumu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā deputāts Bērziņš vēlas ko piebilst?

A.Bērziņš. Kolēģi! Es aicinu atbalstīt komisijas izstrādāto priekšlikumu – 2.priekšlikumu –, kurā ir iekļauts daļēji atbalstītais deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, kas ir ar numuru 1.

Sēdes vadītājs. Cik es saprotu, mums tomēr ir jāveic balsojums arī par 1.priekšlikumu…

A.Bērziņš. Par 1.priekšlikumu… formāli – nē… Par 2.priekšlikumu – jā… Attiecībā uz 1.priekšlikumu atturēsimies, bet par 2.priekšlikumu balsosim „par”.

Sēdes vadītājs. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Kusiņa kungs apliecina, ka par 1.priekšlikumu tomēr esot jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 1. – deputātes Sandras Kalnietes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 2, pret - 6, atturas - 58. Priekšlikums nav atbalstīts.

Un tagad lūdzu vēlreiz zvanu…

A.Bērziņš. Līdzīga situācija ir ar 3.priekšlikumu…

Sēdes vadītājs. Pagaidiet, mums par 2.priekšlikumu… Balsosim par 2. – Ārlietu komisijas priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 63, pret - 4, atturas - 2. Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. Godājamie kolēģi! Līdzīga situācija ir arī ar 3. un 4.priekšlikumu. 3. ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, kurš ir atbalstīts daļēji un iekļauts 4. – Dzintara Zaķa priekšlikumā.

Aicinu rīkoties tieši tāpat, kā mēs to darījām ar 1. un 2.priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Vai kāds no deputātiem pieprasa balsojumu par 3. – deputātes Kalnietes priekšlikumu? (No zāles: „Atbalstām!”) Tātad deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Godājamie kolēģi! 5.priekšlikums…

Sēdes vadītājs. 4.priekšlikums!

A.Bērziņš. 4. ir deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums, kurš ir atbalstīts. Aicinu atbalstīt. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 5. ir deputāta Eglīša priekšlikums. Atbalstīts. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Tieši tāpat mēs esam rīkojušies 6.priekšlikumā, kuru arī ir iesniedzis deputāts Eglītis. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Arī 7.priekšlikumu ir iesniedzis Eglīša kungs, bet tas nav atbalstīts. (No zāles: „Piekrītam!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 8. ir deputātes Kalnietes priekšlikums, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst… (No zāles: „Balsot!”) Es atvainojos! Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 8. – deputātes Sandras Kalnietes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 61, pret - 4, atturas - 3. Priekšlikums atbalstīts.

Tagad ir 9.priekšlikums.

A.Bērziņš. Čaklā deputāta Jāņa Eglīša 9.priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš.10. – deputāta Jakova Plinera priekšlikums – nav guvis komisijas atbalstu. (No zāles: „Balsot!”; „Dumjš priekšlikums!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 10. – deputāta Plinera priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 5, pret - 63, atturas - 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

A.Bērziņš. Deputātes Sandras Kalnietes 11.priekšlikums ir guvis komisijas atbalstu. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 12. – deputāta Jāņa Eglīša priekšlikums – arī ir atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 12. – deputāta Eglīša priekšlikumu! (No zāles: „Brīvību Eglītim!”) Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 62, pret - 5, atturas - 2. Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. 13.priekšlikumu deputāts Jānis Eglītis ir atsaucis, jo tas daļēji ir iestrādāts 14. – Ārlietu komisijas priekšlikumā, kurš ir atbalstīts. (No zāles: „Malacis Eglītis!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 15. – deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums – ir daļēji atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 17.priekšlikumā. Un tieši tas pats ir izdarīts arī ar 16.priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 18. – deputāta Jāņa Eglīša priekšlikums – ir daļēji atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 19.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 20. ir deputātes Karinas Pētersones priekšlikums, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 21. ir deputātes Karinas Pētersones priekšlikums, taču viņa to ir atsaukusi, un tas daļēji ir iekļauts citos priekšlikumos.

22. ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, tas daļēji ir atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 23.priekšlikumā, kurš komisijā ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis 24.priekšlikumu, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis arī 25.priekšlikumu, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis arī 26.priekšlikumu, kurš ir atsaukts. (No zāles: „Brīvību Eglītim!”)

A.Bērziņš. 27.priekšlikumu ir iesniegusi Sandra Kalniete, un šis priekšlikums komisijā ir atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 27. – deputātes Kalnietes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 63, pret - 4, atturas - 1. Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. 28. ir deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums. Tas ir atsaukts un iekļauts 29.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Nē, arī 29. esot atsaukts! Es atvainojos!

A.Bērziņš. Jā. Arī es atvainojos! 28.priekšlikums daļēji tika iekļauts 26.priekšlikumā, bet 28. un 29.priekšlikums ir atsaukts.

Sēdes vadītājs. Līdz ar to šie priekšlikumi vairs nav balsojami. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta „Par Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai” pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 64, pret - 4, atturas - 1. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Līdz ar to šodienas sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Aigars Štokenbergs, Boriss Cilevičs, Vaira Paegle, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Golubovs, Nikolajs Kabanovs, Jānis Klaužs, Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Sarmīte Ķikuste, Jānis Lagzdiņš… ir, Aleksandrs Mirskis, Sergejs Mirskis, Vitālijs Orlovs, Aigars Kalvītis, Raimonds Pauls… bija, arī Druviete bija… Vienu mirklīti: Druviete bija, vai arī Lagzdiņš bija? Un arī Raimonds Pauls bija. Jakovs Pliners, Ivans Ribakovs, Andis Kāposts, Artūrs Rubiks, Viktors Ščerbatihs, Jānis Tutins, Gunārs Upenieks, Jānis Urbanovičs, Nils Ušakovs un Aleksejs Vidavskis… Pliners bija un esot.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas sēdi un ārkārtas sesiju pasludinu par slēgtu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ārkārtas sesijas sēde pulksten 18.15

2008.gada 14.augustā

Lēmuma projekts „Par Krievijas—Gruzijas militāro konfliktu” (Nr.489/Lm9) (1.lasījums)
(Dok. Nr.2801)
Ziņo - dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Klusuma brīdis, godinot militārā konflikta laikā bojāgājušos
Debates - ārlietu ministrs M.Riekstiņš
- dep. V.Lācis
- dep. S.Kalniete
- kultūras ministre H.Demakova
- dep. J.Pliners
- dep. K.Šadurskis
- dep. V.Buzajevs
- dep. A.Pabriks
- dep. J.Eglītis
- dep. P.Tabūns
- dep. Dz.Zaķis
- dep. V.A.Krauklis
- dep. A.Rugāte
- dep. V.Lācis
- dep. V.Buhvalovs
- dep. Ē.Zommere
- dep. Dz.Rasnačs
- dep. Dz.Ābiķis
- dep. K.Pētersone
Lēmuma projekts „Par Krievijas—Gruzijas militāro konfliktu” (Nr.489/Lm9) (2.lasījums)
(Dok. Nr.2801)
Ziņo - dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Debates - dep. V.Buzajevs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs

Balsojumi

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (1.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:28:52 bal003
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.2801 pieņemšanu 1.lasījumā

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:32:58 bal004
Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:33:28 bal005
Balsošanas motīvs: Par 2.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:34:54 bal006
Balsošanas motīvs: Par 8.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:35:34 bal007
Balsošanas motīvs: Par 10.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:36:12 bal008
Balsošanas motīvs: Par 12.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:38:16 bal009
Balsošanas motīvs: Par 27.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu" (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:39:14 bal010
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.2801 pieņemšanu 2.lasījumā

Piektdien, 23.februārī
09:00  Baltijas Asamblejas Ekonomikas, enerģētikas un inovācijas komitejas sēde
09:00  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Konference “Tā ir arī mūsu nauda! Ko darīt, lai Eiropas Savienības fondu investīcijas Latvijā būtu pārdomātākas?”