1992.gada 6.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, laikus ieņemiet vietas, jo pulksten 15.00 sāksies translācija. Es gribētu redzēt arī Ģēģera kungu tribīnes tuvumā, lai tūdaļ varētu ķerties pie darba.

Godātie deputāti, sāksim plenārsēdes darbu, pareizāk - turpināsim. Lūdzu tribīnē, Ģēģera kungs! Viņam jautā Caune, Zatuliviters, Preinbergs un Kide. Pirmais jautājums Caunes kungam.

I.Caune: Ģēģera kungs! Šinī zālē jau vairākas reizes runāts, pieņemti dažādi lēmumi par to, lai lauksaimnieki saņemtu apmaksu par savu pārdoto produkciju. Pieņemtas dažādas soda sankcijas, bet nekas netiek piemērots. Konkrēti runājot kaut vai par nodotajiem graudiem, par augusta pirmajā pusē nodotajiem graudiem, zemnieki vēl šodien nav saņēmuši samaksu. Un tajā pašā laikā daudzi zemnieki spiesti ņemt īstermiņa aizdevumus, maksājot bankai procentus. Sakiet, lūdzu, vai ir redzamas kaut kādas iespējas bez solījumiem, kādi līdz šim ir bijuši? Ja ne, tad es ieteiktu organizēt kādu policijas vienību vai kaut ko tamlīdzīgu, kas ar ieročiem, ar varu izņemtu šo naudu un atdotu zemniekiem.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Es sapratu jautājumu. Es to gribētu sadalīt vairākās daļās tā, kā to jautājāt. Tātad pirmais - par graudiem.

Pirmo reizi Latvijas neatkarības laikā valsts iepirka graudus valsts rezervei. Līdz 24.augustam pieņemtie graudi ir atmaksāti. Ja arī kādā vietā tas nav izdarīts, tad ir jārunā ļoti konkrēti un arī attiecīgie darbinieki ir jāsauc pie atbildības.

Runājot par graudiem, kuri nodoti pēc tam, tās jau ir savstarpējās līgumattiecības, vienojoties ar labības pieņemšanas kombinātiem. Un arī šeit ir izstrādātas divas līguma formas. Viena - starp produkcijas iepircējiem un produkcijas ražotājiem. Un otra līguma forma - starp produkcijas pārstrādātājiem un tirdzniecības uzņēmumiem. Un līdz ar to, ja šajā sakarā runājam, ka nav nekas mainījies, es varu pateikt (es jau savā uzstāšanās reizē teicu), ka šis atlikums, neatmaksātais fiziskais apjoms, salīdzinot ar stāvokli jūnijā, ir samazinājies divas reizes. Un, ja mēs šo neatmaksāto parādu salīdzinām arī ar 1990.un 1991.gadu fiziskajā daudzumā, tad redzam, ka tas nav lielāks. Tikai toreiz naudu laikam neskaitījām tādā veidā. Un arī šis cenu pieauguma apjoms ir atstājis savas sekas.

Kas attiecas uz to, ka netiek lietotas soda naudas, šajā lietā es jums nevaru piekrist. Rezultātā bezakceptu kārtā naudas izņemšana no tirdzniecības uzņēmumiem ir jau sākusies. Un līdz ar to tirdzniecības uzņēmumu parāds samazinās. Un, tiklīdz būs panākta šī tirdzniecības reorganizācija un izbeigta tirdzniecības pārvalžu valsts monopola situācija, tādas pašas sankcijas būs jāmaksā pārstrādes uzņēmumiem arī lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tas ir skaidri noteikts. Un jau jūnijā ir Lauksaimniecības ministrijas pavēle par produkcijas pārstrādes uzņēmumu direktoru atbildību par produkcijas pieņemšanu un par norēķināšanos. Un par šīs pavēles nepildīšanu pie administratīvās atbildības jau ir saukti. Process vēl turpinās. Nākamais posms, es uzskatu, arī nokārtos šo priekšatmaksu. Tikai naudas masa, kas jau ir vajadzīga norēķiniem, un kredītresursi, kas līdz šim norēķinājās uz rēķina, pašreiz diemžēl visiem, ieskaitot lauksaimniecības produkcijas ražotāju un pārstrādi, ir tikai 20 procenti no iepriekšējo gadu līmeņa. Tātad, lai šo naudas masu iegūtu kā apgrozības līdzekļus, šie saimnieciskie uzņēmēji to var iegūt tikai uz cenu paaugstinājuma. Vai šajā periodā to mēs varējām atļauties, es domāju, par to ir jāatbild arī mūsu bankai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Zatulivitera kungs. Pēc tam - Preinberga kungs.

V.Zatuliviters: */Man jums ir viens jautājums, ministra kungs! Vairākās savās runās jūs esat uzsvēris, kaut gan netieši, un es jūsu apgalvojumiem pilnīgi piekrītu, acīmredzot tādi uzskati nav tikai man vienam, ka nepieciešama zinātniski pamatota, tālai perspektīvai paredzēta lauksaimniecības attīstības programma. Tādas nav, bet ikdienā mēs redzam, ka mūsu politika lauksaimniecībā tuvina tās sabrukšanu. Iespējams, tas ir pārāk asi teikts, bet tā tas ir. Kā jūsu kā lauksaimniecības ministra skatījumā izskaidrojami šie divi acīm redzamie fakti? No vienas puses - nav attīstības programmas un, no otras puses, - ikdienā tiek sperti soļi, kas lauksaimniecību virza uz sabrukumu./

D.Ģēģers: Es sapratu jautājumu, paldies par šo jautājumu. Es savā uzstāšanās reizē jau minēju to, ka produkcijas ražošanas apjoma samazinājums Latvijā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, tomēr ir mazāks. Turklāt šajās valstīs agrārās reformas process norit lēnāk. Tātad acīmredzot tikai agrāro reformu nevar skaitīt par iemeslu.

Tālāk, runājot par programmu, jāsaka, ka programma mums jau bija izstrādāta 1990.gadā. Un arī šodien tā tiek izmantota. Šo programmu izmanto arī dažādas grupas, kas pašreiz izstrādā, ja tā varētu izteikties, arī alternatīvas programmas. Patlaban mūsu zinātnieki, kopā ar praktiķiem un ar ārzemju speciālistiem (Lauksaimniecības ministrijā strādā vairākas ārzemju ekspertu grupas), un arī mans padomnieks no Eiropas Kopienas ir sagatavojuši un izstrādājuši pašreizējās agrārpolitikas pamatievirzes un tuvāko programmu 1993./1994.gadam. Šajās dienās mēs minēto programmu varēsim publicēt un apspriest. Un paralēli ir arī panākta vienošanās, ka Eiropas Kopiena un arī ar citu ārvalstu palīdzību pašreiz finansēs grupu, kura izstrādās šo koncepciju tuvākajiem 10 gadiem. Un mūsu valsts finansu, cenu un subsīdiju mehānismam ir jānokļūst pilnīgi jaunā kvalitātē, valsts politikai ir jāgūst citādi motīvi un jāiegūst gada lauksaimniecības likuma forma. Šīs iestrādes ir un tuvākajos mēnešos tās varēs tikt arī iesniegtas parlamentā.

V.Zatuliviters: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs. Pēc tam - Kides kungs.

G.Preinbergs: Cienījamais ministra kungs! Pēc jūsu teiktā vakar televīzijā par Latvijas zemniekiem, pie kuriem jūs griezāties ar pateicību, iznāk, ka viņi ir pārdevuši valstij 30 procentus maizes labības no nepieciešamā daudzuma. Tātad ar šo labību vajadzētu nodrošināt iedzīvotājus arī trešdaļu laika līdz nākamajai, tātad 1993.gada ražai, tas ir, apmēram līdz februārim, martam. Turklāt mēs zinām, ka vietējie saražotie graudi vienmēr būs lētāki par importētajiem. Ja tas ir tā, kā izskaidrot pēdējo maizes cenas paaugstināšanu, kas šobrīd jau esot uz iepirkto graudu rēķina?

D.Ģēģers: Tātad pirmais - par saražotajiem un pārdotajiem graudiem. Šis daudzums nav no mūsu vajadzības, bet no iepirktajiem graudiem. Tātad Latvijā 30 procentus maizes labības ir saražojuši un nodevuši zemnieki. Latvijā vajadzība pēc maizes labības mums ir vairāk nekā divas reizes lielāka, nekā šodien mēs esam iepirkuši. Un, ja runājam par šo cenu, tad cena ir vienāda, proti, vienāda cena gan šeit iepirktiem graudiem, gan ārzemēs iepirktiem graudiem. Arī šajā netipiskajā situācijā, neskatoties uz šo pašu nelaimīgo kredītresursu trūkumu, valdība darīja visu, lai pirmām kārtām samaksātu par Latvijā izaudzētajiem graudiem.

Kas attiecas uz šo bilanci, lai nodrošinātu valsti ar graudiem, jāsaka, ka - jā, ir iestrādes par palīdzību saņemšanu, bet patlaban tie netiek realizēti, tie tiek uzkrāti. Un šodien, kā es teicu, cenas ir vienādas, jo arī graudiem, ja tā pat ir humānā palīdzība, cenas nosaka palīdzētājs. Ja tā ir Eiropas Kopiena, tad cenu nosaka Eiropas Kopiena. Un šajā situācijā mūsu stāvokli varbūt nedaudz atvieglos tiešām tas, ka šī cena ir vienāda.

Bet, ja runājam par maizes cenu, tad es jums varu pateikt tikai to, ja, piemēram, Amerikā no maizes cenas graudu cena sastāda tikai 6,2 procentus, tad mums no maizes cenas graudu cena sastāda 55,5 procentus. Un līdz ar to, ja mēs, piemēram, strādātu pēc Amerikas shēmas, mums maizes cena būtu daudz lielāka.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs, tad - Lucāna kungs.

E.Kide: Cienījamo ministr! Likumā par sovhozu, kolhozu un zvejnieku saimniecību privatizāciju ir paredzēts, ka specializētie lauksaimniecības uzņēmumi - agrotehnikas uzņēmumi, agroķīmija, meliorācijas pārvaldes - tiks privatizētas pēc īpaša privatizācijas likuma. Pašlaik šie lielie uzņēmumi nespēj integrēties un iekļauties jaunajā zemnieku saimniecību darbībā un zināmā mērā nīkuļo. Sakiet, lūdzu, kad parādīsies solītais likums par šo saimniecību privatizāciju? Kādu jūs redzat šo saimniecību transformēšanas iespēju šīsdienas apstākļos? Un vēl papildu jautājums: tā kā šie uzņēmumi ir ļoti dārgi pēc bilances vērtības, kur jūs redzat pircējus (jo sovhozā vai kolhozā bija pajas, ar kurām varēja izpirkt), kuri izpirks šīs saimniecības?

D.Ģēģers: Tātad likumprojekts, kas skar servisa uzņēmumus - lauktehnikas, agroķīmijas, arī starpsaimniecību uzņēmumus, starpkolhozu celtniecības organizācijas -, ir izstrādāts. Šis likumprojekts ir skatīts arī Lauksaimniecības komisijā. Patlaban tas ir gan ne pirmais variants. Tas ir arī iesniegts ekspertīzei Ekonomisko reformu ministrijā. Es piekrītu, ka to vēl būs nepieciešams atsevišķi papildināt, bet pie tā ir jau pamatīgi strādāts, lai līdz likuma pieņemšanai mēs būtu veikuši tādu izmēģināšanu (es negribu lietot šo krievu vārdu "aprobācija''), lai redzētu, kādi tad izskatīsies šie uzņēmumi un kā tie pēc tam būs spējīgi strādāt.

Runājot par agroķīmiju, tad viennozīmīgi pirmais un galvenais jautājums, kas paliek ļoti aktuāls, tas ir augu aizsardzības sistēma. Šī koncepcija ir pabeigta izstrādāt, jo šīs bāzes, arī ķimikāliju noliktavas, nav zemnieku saimniecībās. Tās ir tikai bijušajos kolhozos, sovhozos, tagad paju sabiedrībās. Tehnika ir tikai republikas centrālajā bāzē un agroķīmijās. Tas ir viens jautājums.

Otrs jautājums, kas skar arī visu šo servisa organizāciju privatizāciju. Projektā nav paredzēta izpirkšana, bet gan līdzīpašuma daļu noteikšana attiecīgām pagastu teritorijām. Un tā ir tikai mana prognoze. Es redzu, ka galvenie līdzīpašuma pārvaldītāji jeb mantinieki, jeb pārstāvētāji varētu būt pagastu lauksaimniecības biedrības. Lauktehnikas, tātad visi šie servisa uzņēmumi, kā traktoru apkalpes stacijas, fermu apkalpes stacijas un citas specializētās rūpniecības nozares, kā specializētās darbnīcas, kur jau attīstās mašīnbūves uzņēmumi, privatizēsies saskaņā ar vispārējo privatizācijas likumu mūsu valstī. Tā paredz šis projekts. Protams, ka rezultāts būs atkarīgs no tā, kā programma tiks pieņemta parlamentā.

E.Kide: Priekšsēdētāja kungs, vai drīkstētu ministram uzdot vēl vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Divas minūtes palikušas Lucāna kungam, tādēļ, lūdzu, rēķinieties ar savu kolēģi!

E.Kide: Kolēģis atļauj. Ja drīkstētu īsi: kādu jūs redzat tālāko transformāciju, vai tādu paliekošu status quo pašreizējām paju saimniecībām? Un kā jūs redzat sociālo atrisinājumu tai cilvēku daļai, tas ir, speciālistiem un tiem cilvēkiem, kuri neiekļāvās zemnieku saimniecībās, bet kuri paliek uz vietas un pašlaik ierakstās bezdarbniekos?

D.Ģēģers: Es gribētu sākt ar beidzamo jautājumu. Tātad par sociālo atrisinājumu šiem cilvēkiem. Tik tiešām, manuprāt, vēl daudzas paju sabiedrības ir centušās strādāt pa vecam. Un, ja tās pašreizējā situācijā, kad ir diezgan ierobežotas iespējas papildus ražot un attīstīt, jautājumus nerisinās daudz saimnieciskāk, šo bezdarbnieku būs vēl vairāk. Un arī šī analīze jau parāda, cik apmēram tas būs uz vienu mūsu vidējo pagastu. Tikai ir gan jāatceras, ka pagastos mums ir ļoti daudz neatrisinātu lietu: gan komunālie, gan citi sociālie jautājumi, kuru īstenošanā darbaspēks ir vajadzīgs. Jautājums ir viens: kas maksās, kur ņems līdzekļus?

Un otrs, varbūt lielākā programma, kas tagad jau sāk veidoties un kuru arī esam piesaistījuši, tā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas pārtikas programma par tā saukto mazo lauku biznesu: mājamatniecību, arī lauku tūrismu un uzņēmējdarbību mājas apstākļos. Mēs no tā nekur acīmredzot neizbēgsim. Ļoti prātīgi, bez kādas kampaņas ir jārada cilvēkiem iespējas.

Runājot par paju sabiedrību turpmāko ceļu, es gribu, pirmkārt, tomēr teikt, ka tas ir atkarīgs no pašiem paju īpašniekiem, un mēs tikai tagad jūtam, ka cilvēki sāk apzināties, ko nozīmē līdzīpašums. Diemžēl tad, kad veidojām šīs paju sabiedrības, mūsu cilvēki to neapzinājās. Un, manuprāt, tieši cilvēku negatavība apzināties, kas ir privātīpašums, šodien daudz kur mūs vēl bremzēs. Tādēļ šī lieta būs atkarīga no pašām paju sabiedrībām. Pirms divām nedēļām, Valmierā tiekoties ar saimniecību vadītājiem, bija ļoti interesanti, ka, piemēram, spēcīgas saimniecības vadītājs kā Skujas kungs teica tā: "Nu, redziet, tā saimniecība bija vāja, domājām, ka tā iznīks, bet tur jau izveidojušās jaunas formas. Viņiem jau veidojas kaut kas jauns.'' Tātad es nekad neesmu bijis piekritējs tam, ka vajag strauji graut ar spēku. Bet katrā ziņā, ja ir radīti apstākļi, tad, kā tos izmantot, būs atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Un pareizi gan, ka šī privatizācijas noformēšanās tiešām ļoti smagi notiek tieši labākajās saimniecībās, kur ir izteikti ciemati ar savām komunālajām saimniecībām, un citur. Un mēs jau pētām šīs pašreizējās tendences, pieredzi, lai cilvēkus informētu, bet administratīva iejaukšanās šeit nedrīkst būt.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jūsu dēļ esmu spiests pārkāpt reglamentu, bet nevaru nedot Lucāna kungam iespēju jautāt.

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Jūs minējāt, ka kredītu resursi zemnieku saimniecībā ir 20 procentu apmērā no vajadzības. Varbūt es pārklausījos. Katrā ziņā tas ir ļoti maz. Cik jaunu zemnieku saimniecību radīsies nākamajā gadā? Un cik mērķtiecīgs jums liekas šis process, ja zinām, ka jautājums ar kredītu resursiem tuvākajā laikā uzlaboties nevarēs, jo visa valsts ekonomika ir ļoti sliktā stāvoklī?

D.Ģēģers: Jā, es tikai vēlreiz varu apstiprināt arī savas bažas par šo problēmu. Bet risinājumu redzu vairākos virzienos. Jau viens, ko minēju, šī mantisko kredītu forma. Arī Latvijas laikā tieši meži bija tie, kas daudzreiz izglāba zemniekus. Arī šo atsevišķo objektu, par ko tagad parādā ir paju sabiedrības, atsavināšana. Tas ir valsts kredītu parāds. Tātad šo objektu atsavināšana uz šo kredītu rēķina. Tāpat hipotēkas kredītu sistēmas atjaunošana, par ko mēs sagatavojām un arī jau ir pieņemts attiecīgais valdības lēmums. Un šīs sistēmas atjaunošana ir jāpaātrina, lai tiešām reāli to varētu darīt, jo, izmantojot īpašuma ķīlas un hipotekāro kredītu sistēmu, es pilnīgi redzu, ka mēs tomēr varēsim piesaistīt līdzekļus. Mums ir bijušas sarunas (pie mums strādā konsultante finansiste no Rietumvācijas, no Bonnas) arī par ārzemju līdzekļu kā kredītu resursu piesaistīšanu. Un, protams, ka arī šeit ir tās formas, ko jau minēju, ko dažkārt kritizēja, kaut vai šī pati tehnikas līdzība. Tātad tā ir noma ar izpirkšanu, kur pašreiz arvien plašāk iesaistās ārzemju firmas, kas varbūt ne vienmēr ir izdevīgākais variants, bet tas vispār ir kaut kas, nekā tāda situācija, kad mums Latvijā vispār trūkst šo kredītu resursu.

Priekšsēdētājs: Vārds Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas pārstāvim. Paldies, Ģēģera kungs! Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti, cienījamie valdības locekļi! Katrā ziņā par jautājumu, ko darīt, lai Latvijas zemēs atgrieztos saimnieki, šodien tiek diskutēts visos Latvijas novados, arī šeit, Augstākajā padomē, valdībā. Arī laukos notiekošais process tiek vērtēts dažādi un arī galēji pretēji. Zināšanu pieredzes trūkums, arī atsevišķu amatpersonu nolaidība, noziedzīga rīcība šodien laukos esošās pretrunas vēl padziļina. Piecdesmit gados uzkrātās problēmas no vienkāršas loģikas izpratnes nevar atrisināt pāris gados. Taču pašreizējais dzīves temps pieprasa tieši nekavējošu šo problēmu atrisināšanu. Tāpēc arī parlamenta un valdības darbs jāvērtē no tā viedokļa, vai tiekam līdzi laikam un tiekam līdzi šīm prasībām. Uz to man atbilde ir vienkārša: laika un sabiedrības prasībām praktiski neviena valsts institūcija līdzi netiek, ieskaitot arī Augstāko padomi. Tāpēc pamatoti mūs kritizē zemnieks, kurš nevar uzsākt saimniekošanu, jo bankā nevar saņemt kredītu. Vēl pamatotāki ir iebildumi no laukiem, ka nav neviena, kas paņem zemnieku nobaroto bullīti vai ruksi. Valsts varas, ražošanas, finansu nesakārtotība šodien draud jau ar Latvijas valsts kā brīvvalsts pastāvēšanu. Tāpēc arī tieši Lauksaimniecības ministrijas darbu mūsu komisijas deputāti vērtēja asi un varbūt arī atsevišķos gadījumos bija nežēlīgi, izsakot šo vērtējumu.

Pirmais un galvenais iebildums bija, ka Lauksaimniecības ministrija ļoti vāji kontrolē savu valsts uzņēmumu vadītāju darbību. Tāpēc pārstrādēs, agroservisa uzņēmumos nav pienācīgas kārtības valsts mantas saglabāšanā, kā arī tieši pārstrādes uzņēmumos netiek stingri realizēta ministrijas un Ministru padomes noteiktā norēķinu kārtība kā ar tirgotājiem, tā arī ar lauksaimniecības produktu ražotājiem.

Arī ārējās tirdzniecības firma "Lata" šobrīd ir ārējās tirdzniecības monopols lauksaimniecībā, un ministrija nepietiekami strādā pie tā, lai palīdzētu radīt arī citas firmas šādai darbībai.

Otrs būtiskākais trūkums: nav panāktas izmaiņas Lauksaimniecības departamenta kvalitatīva darba veikšanai. Labākajā gadījumā daudzas rajona institūcijas ir palikušas veco agrorūpniecisko apvienību līmenī, kuras kalpo kā ziņu savācējas ministrijai. Šādā situācijā nenotiek varas realizācija uz vietām. Lai gan jau šā gada sākumā Augstākā padome uzdeva Ministru padomei pārskatīt Lauksaimniecības departamenta nolikumus, piešķirot papildu tiesības un arī pienākumus, kā arī prasot atbildību par šo pienākumu izpildi. Taču tas netika izdarīts, tāpēc arī šā iemesla dēļ ministrijas darbs uz vietas rajonos, kā arī pagastos nav pietiekami efektīvs. Un tāpēc daudzos gadījumos vienkārši netiek pildīti Latvijas Republikas likumi, Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumi, par ko mūs pamatoti kritizē arī iedzīvotāji.

Lauksaimniecības komisiju kopumā ļoti uztrauc šodien nesakārtotā lopkopības produkcijas iepirkumu cenu attiecība ar reālajām saimnieciskajām izmaksām. Skaidrs, ka šo jautājumu nevar atrisināt viena Lauksaimniecības ministrija. Tas jārisina valdībai kopumā. Taču rūpniecības un enerģētikas ministra vakardienas uzstāšanās televīzijā, kad viņš teica, ka, redziet, lauksaimnieki ir sagrābuši visu naudu, liek mums būt divtik piesardzīgiem. Vai teiktais ir Millera kunga brīva improvizācija vai tas ir valdības viedoklis - šodien tas vēl nav skaidrs. Tomēr neviena valsts varas vai pārvaldes institūcija nevar piespiest ražotājiem, tajā skaitā arī lopkopības produkcijas ražotājam, realizēt produkciju zem pašizmaksas. Nonākot šādā situācijā, ražošana vienkārši vairs nenotiek. Un strauja lopu ganāmpulka samazināšanās Latvijā ir ļoti bīstama un var būt ar tālejošām negatīvām sekām. Tāpēc uzskatām, ka valdībai kopumā jāmeklē risinājums, kā atalgot zemnieku par viņa darbu un arī kā atrast variantu, lai patērētājs varētu šo produktu nopirkt. Vai tās ir dotācijas vai subsīdijas, vai kaut kas cits - šajā gadījumā lai to izšķir valdība. Saprotams, ka šajā ekonomiskajā situācijā tas nebūt nav vienkārši. Taču, ja valdība, Latvijas Banka, vietējās pašvaldības apvienotu savus pūliņus un labvēlīgi risinātu tieši ražotāju sasāpējušās problēmas, es domāju, ka atdzīvotos arī ražošanas sfēra, papildinātos arī Latvijas budžets.

Būtiski, lai 1993.gadam pieņemtu lauksaimniecības likumu. Tas noteiktu parlamenta un valdības kopatbildību. Es vēlreiz uzsveru - kopatbildību par lauksaimniecības attīstību kopumā Latvijā. Kredītu resursu trūkums, Latvijas Bankas bezatbildīgā darbība, veicot starpvalstu norēķinus ar NVS valstīm, liek arī lauksaimniekiem nekavējoši pārskatīt lauksaimniecības produktu eksporta virzienu. Tāpēc Lauksaimniecības ministrijai jāizstrādā noteikts pasākumu komplekss, lai radītu Rietumu tirgū konkurētspējīgu, jau apstrādātu, gatavu un iesaiņotu lauksaimniecības produkciju. Iestrādes šeit ir, taču no ministrijas puses vajadzīga tiešām lielāka aktivitāte.

Pēc atkārtotām sarunām Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā uzlabojies ministrijas darbs pie privatizācijas likumdošanas izstrādāšanas. Tieši pārstrādes agroservisa privatizācija šobrīd jāveic ļoti īsos termiņos, taču ļoti precīzi un pārdomāti, lai beidzot Latvijā izveidotos ražotāju kooperācija, ņemot vērā kaimiņu pieredzi, kā arī pašiem atceroties Latvijas laikā sasniegto. Mēs ceram, ka, sākot jau ar nākamo nedēļu, šo likumprojektu varēs izskatīt arī pastāvīgajās komisijās.

Un beidzot jāsaka, ka kopumā Lauksaimniecības komisija uzskata, ka ministrijas pašreizējais darbs un arī iestrādes perspektīvā vērtējamas kā apmierinošas. Un ceram, ka ministrijas ierosmes aktīvāk atbalstīs arī valdība kopumā.

Runājot par secinājumos minētajiem trūkumiem, jāatzīmē, ka tie paliek komisijas kontrolē. Mūsu prasība gan būtu tos visīsākajā laikā novērst. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi Grūbes kungam? Nav jautājumu.

Nākamajam vārds Šļakotas kungam atskaitei par Meža ministriju.

K.Šļakota, meža ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tā kā manu rakstisko ziņojumu acīmredzot jūs visi esat saņēmuši, es nerunāšu par to, kas rakstīts tur, bet par tām problēmām, kuras varbūt ierobežota apjoma dēļ es ziņojumā iekļaut nevarēju, bet kuras mēs savas ministrijas darbā uzskatām par būtiskām un svarīgām.

Es domāju, ka visiem jums ir zināms, ka mežs Latvijā aizņem 42 procentus no oficiālajām meža platībām, bez tam apmēram 4 procentus no neuzskaitītās meža platības. Skaidrs, ka tas uzliek ļoti lielu pienākumu un atbildību tiem cilvēkiem - 3200 darbiniekiem - , kuri atbild par šā meža likteni vai tā izmantošanu, par to, lai no šā meža būtu tiešs labums Latvijas tautsaimniecībai.

Šogad meža politikas pamatā mums ministrijā bija šādi uzdevumi.

Pirmais ir tāds tīri utilitārs uzdevums: iespējami īsākā laikā sakārtot Latvijas mežus. Ko mēs saprotam ar šo Latvijas mežu sakārtošanu? Pirmkārt, tā ir tāda tīri vizuālā sakārtošana. Latvijas mežos šodien ir ap 4 miljoniem kubikmetru sausu un kritušu koku. Šogad mēs iesākām darbu ar to, ka devām iespēju katram Latvijas iedzīvotājam saņemt un izstrādāt šos materiālus par brīvu, bez kādas apmaksas, paredzot tikai minimālas formalitātes, ka tiek prasīta vienīgi valsts meža mežsarga dotā zīme. Pašreiz tādu iespēju ir izmantojuši ļoti daudzi cilvēki, sevišķi laukos. Salīdzinot ar pagājušo gadu, izsniegtās koksnes apjoms ir pieaudzis apmēram astoņas reizes. Tomēr meža pielūžņojums ir tik liels, kā jau es teicu, tie ir 4 miljoni kubikmetru. Tādējādi līdzīga kārtība mums būs jāparedz turpmāk apmēram divus trīs gadus.

Otrkārt, par svarīgāko problēmu es uzskatu to, ka mums bija jānošķir īpašumi. Šis darbs ir jāturpina. Mums tomēr ir jāizšķiras par to, kas ir valsts īpašums. Parlaments par to ir izšķīries, pasakot, kas ir valsts mežs. Turpmāk zemes reformas gaitā mums jāizšķiras, kurš īpašums pāriet privātpersonai un kurš paliek pašvaldību rīcībā. Mūsu nostāja ir tāda, ka tiem kādreizējo lauksaimnieku mežiem, uz kuriem nebūs pieprasījuma, uz kuriem nepieteiksies arī privātīpašnieki, pirmām kārtām būtu jānonāk pašvaldību īpašumā. Ja pašvaldības šo mežu neņems, tad tādā gadījumā mēs šo mežu varētu pārņemt kā valsts īpašumu.

Runājot par valsts meža turpmāko likteni, es uzskatu, ka šis jautājums būs jāizlemj parlamentam. Šis nav mūsu ministrijas jautājums. Bet visādā ziņā es būtu pret to, lai mēs samazinātu valsts meža īpatsvaru Latvijā. Manuprāt, optimālais apjoms - 60 procenti valsts mežs, apmēram 25 procenti pašvaldību mežs un ap 35 procentiem privātais mežs - ir tā struktūra, kas tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā varētu pastāvēt Latvijā.

Ja kādam pēc šīs īpašuma formas nošķiršanas - vai privātpersonai vai pašvaldībai, vai valstij - gribēsies palielināt sava meža platību, mūsu nostāja ir tāda, ka pastāv normāls pirkšanas un pārdošanas ceļš.

Nākamais, trešais, uzdevums, kas mums šogad bija, - ar ekonomiskām metodēm bija jāpanāk, lai palielinātos meža kopšanas apjoms. Administratīvi uzdot to darīt mēs nevienam nevaram. Tāpēc meža kopšanas palielināšanai bija jārada izdevīgi apstākļi. Es neteikšu, ka šis uzdevums mums ir pilnībā izdevies. Un tomēr meža kopšanas apjoms, salīdzinot ar pagājušo gadu, mums ir diezgan iespaidīgi pieaudzis. Tas, pirmkārt, saistīts ar mūsu kopējo sadarbību ar lauksaimniekiem, ar to, ka radās daudz lielākas iespējas zemniekiem saņemt cirsmas, lai paši tās izstrādātu. Otrkārt, tā ir sadarbība ar Finansu ministriju, nosakot izvedmuitas tarifus, kas radīja izdevīgus apstākļus koksnes eksportam. Tātad es varu teikt, ka šīs politikas rezultātā meža kopšanas cirsmu skaits un apjoms mums ir pieaudzis. Tas ir tas, ko mums vajadzēja panākt.

Ceturtais uzdevums, kas mums, mūsuprāt, bija jāveic, tas bija maksimāli apmierināt vietējo iedzīvotāju vajadzību pēc kokmateriāliem. Šeit mums bija vairākas prioritātes. Pirmā prioritāte - tās bija zemnieku saimniecības, attiecībā uz kurām šā gada laikā ir pieņemti vairāki lēmumi. Pirmais - par palīdzību zemnieku saimniecībām apgādē ar kokmateriāliem, nosakot ne tikai tiesības saņemt šos materiālus, bet uzliekot arī atbildību par šo materiālu izmantošanu. Turklāt tas laikam ir pirmais gadījums (tās tomēr ir valdības dotācijas), ka valdība ir atteikusies no celma naudas. Un šī summa nav maza. Kopumā pēc pieprasījuma šogad un nākamajā gadā tā ir apmēram 80 miljoni rubļu. Tā tomēr ir dotācija. Lauksaimniecības platību notīrīšanā ir noņemti praktiski visi ierobežojumi, tas ir, lai atjaunotu lauksaimniecības platības meža izstrādē.

Trešais. Tādi pasākumi kā meža zemju transformācija citās zemēs, ko kādreiz veica Ministru padome. Tagad to veic uz vietas tieši mežniecība. Arī šis process ir maksimāli tuvināts zemniekam izpildītājam.

Un pēdējais - tas, ka zemnieki paši mežos... Mēs esam būtiski izmainījuši izsniegšanas noteikumus, piemērojoties zemnieka vajadzībām, nevis valsts vajadzībām šajā situācijā.

Es varbūt parunāšu par tām problēmām, kuras mums ir palikušas, kuras mēs risinām, bet kuras tomēr neesam spējuši atrisināt.

Manuprāt, pašreiz viena būtiska problēma ir tā, ka mums ir jāpanāk, lai valsts meža sardze, valsts dienests, pareizāk sakot, būtu tieši ieinteresēts valsts ieņēmumu pieaugumā. Pašreizējo situāciju, kad viss šis ieņēmums no mežu realizācijas aiziet valsts budžetā un pēc tam atgriežas no valsts budžeta šīs pašas meža sardzes uzturēšanai, nav pietiekami loģisks. Mums tomēr ir jāatrod forma, kādā veidā varam šo procesu sasiet. Lai arī mēs pagaidām šo procesu mēģinām regulēt ar administratīvām metodēm, tas nav labākais ceļš.

Otrais būtiskākais jautājums, kas mums ir jāatrisina, tā ir mūsu attieksme pret nākamo meža īpašnieku, tas ir, meža īpašnieka tiesību un pienākumu reglamentācija. Tā ir viņa tiesību noteikšana, formalizēšana, tā varētu pareizāk teikt, meža ierīkošana tad, kad viņam šis mežs tiks atdots īpašumā. Mums ir palicis ārkārtīgi maz laika sagatavoties šim procesam. Nupat jau ir klāt jaunais gads, kad sāksies īpašumu atdošana. Tomēr šo sagatavošanas darbu veicam. Taču vēl mums būs vajadzīgi vairāki likumdevēja lēmumi un izmaiņas esošajā likumdošanā.

Un pēdējā problēma, kas mums ir un kas nav pietiekami atrisināta, tā, manuprāt, ir valsts un pašvaldību sadarbība. Lūk, šī ir tā problēma, ko laikam var atrisināt ne vien likumdošana un laikam ne tikai likumdošana, un kura ir jārisina arī savstarpējās sapratnes ceļā. Šeit laikam ar vienu likumdošanu jo vairāk tādu, kāda tā mums ir, kas bieži ir pretrunīga savās prasībās... Laikam te ir jāmeklē citas formas, nekā esam mēģinājuši darīt līdz šim, tas ir, burtiski tulkot likumu, daudzos gadījumos nonākot pretrunā. Laikam pirmām kārtām jau jāgriežas parlamentā ar priekšlikumu par viena vai otra likuma grozīšanu. Un otrām kārtām - tomēr ir jāvienojas ar vietējām varas struktūrām. Paldies, tas man bija viss.

Priekšsēdētājs: Jautājumus ministram uzdod Endeles kungs, Kides kungs, Ēlerta kungs un Ščipcova kungs. Lūdzu, pirmais Endeles kungs.

J.Endele: Godājamais ministra kungs! Mans jautājums patiešām šoreiz vairāk vērsts uz klausītāju. Es ceru, ka pašvaldību vadītāji arī klausās šo pārraidi. Un problēma ir tāda, ka pirmām kārtām diezgan daudz zemnieku, kuru zemes nogabaliem nebija klāt meža, pie šī meža netika. Kāda ir jūsu nostāja par meža strejgabaliem, jo līdz 31.decembrim vēl var pieprasīt. Pašvaldībām šie meži ir nelieliem nogabaliem daždažādās vietās. Kāda ir jūsu nostāja?

K.Šļakota: Attiecībā uz kādreizējiem lauksaimnieku mežiem, kas nav bijuši valsts meži un ko likums patlaban nenodod tieši mums, es domāju, tā ir pagasta zemes komisiju kompetence.

J.Endele: Bet kāds ir jūsu viedoklis?

K.Šļakota: Es jau izteicu savu viedokli ziņojumā, ka esmu par to, ka iespējami lielāka bijušo lauksaimnieku meža platība nonāktu privātpersonu īpašumā.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, lūdzu!

E.Kide: Cienījamais ministr! Vispārējā privatizācijas gaisotnē tautsaimniecībā arī daudzas mežrūpniecības saimniecības pakļaujas tādai stihiskai transformēšanai privātuzņēmējos. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija ir izskatījusi gadījumus, kad tiek patvaļīgi pārdota tehnika, stihiski nodoti objekti par zemām cenām privātīpašnieku rokās. Sakiet, lūdzu, kādas jūs redzat formas mežrūpniecības saimniecību privatizācijā? Jo tas lielais saraksts par privatizāciju "Dienā" jau ir izsludināts. Kādas formas, kāda dinamika un kādi izpirkšanas līdzekļi ir paredzēti? Jo arī šie uzņēmumi un tā daļas ir dārgas.

K.Šļakota: Cienītais Kides kungs! Man jums jāpaskaidro, ka mežrūpniecību saimniecības nav Meža ministrijas uzņēmēji. Mūsu pārziņā ir tikai valsts iestādes - virsmežniecības. Bet, ja jūs prasāt manas domas par privatizāciju, tad es gribu teikt, ka šī situācija, šī aizkavētā privatizācija jebkurā uzņēmumā pašreiz ir radījusi to nenoteikto stāvokli, kas tikai pasliktina ražošanu un samazina iespējamos ražošanas apjomus. Tā ir ļoti slikta situācija, kāda patlaban ir valsts uzņēmumos.

E.Kide: Bet kādus jūs redzat maksāšanas līdzekļus, lai izpirktu šīs saimniecības? Vai jūs redzat maksāšanas līdzekļus? Jo mēs ķeramies klāt, esam tos sarakstus publicējuši. Tātad privatizācija faktiski sākas.

K.Šļakota: Man negribētos iedziļināties citā sfērā, Kides kungs.

E.Kide: Jūs ļoti saskaraties ar šo sfēru, jo abas jūsu ministrijas strādā stingri kopā. Un es zinu, ka Ministru padome pieņēma pēdējo lēmumu arī par plaša eksporta uzņēmuma, ražošanas uzņēmuma veidošanu jūsu mežsaimniecībā. Tātad jums ir ļoti tieša saskarsme, Šļakotas kungs.

K.Šļakota: Es piekrītu. Atbildot uz jūsu jautājumu, es uzskatu, ka jāļauj privatizēt par Latvijas rubļiem.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Ēlerta kungs.

I.Ēlerts: Cienījamais ministr! Vai jūs uzskatāt, ka pareiza bija tā nostāja, kas bija kā parlamentā, tā valdībā, izveidojot Meža ministriju, proti, atdalīt meža aizsardzības funkcijas un meža izstrādes funkcijas, pakļaujot šīs funkcijas dažādām ministrijām. Un, ja šī atbilde ir pozitīva, tad vai šim nolūkam ir kalpojis nesen pieņemtais, pēc jūsu iniciatīvas izstrādātais Ministru padomes lēmums par meža eksporta uzņēmuma izveidošanu Meža ministrijas pakļautībā, pie tam nododot tam mežizstrādes uzņēmumu galveno pamatlīdzekļu daļu, tas ir, tās krautuves, kas atrodas pie dzelzceļa stacijām.

K.Šļakota: Ēlerta kungs! Jūs esat maldināts, šīs krautuves nav nodotas šim uzņēmumam. Tas ir izveidots kā starpniecības uzņēmums, kas uzpērk, koncentrē un tālāk pārdod koksni. Un pamatā tas ir izveidots, lai attīstītu Latvijā gatavās produkcijas eksportu. Jo tikai ar ekonomiskām metodēm panākt šāda eksporta būtisku pieaugumu ir diezgan problemātiski, lai arī šogad zāģmateriālu eksports varbūt šo nodokļa atvieglojumu pēc, ko mēs panācām un pie kuriem turējāmies, salīdzinot ar janvāri, augustā pieaudzis sešas reizes, tomēr tas joprojām ir tikai viena piektā daļa no iespējamā zāģmateriālu apjoma, ko varētu saražot ar Latvijā radītām iekārtām. Un šeit problēma nav tā, ka nevar saražot, problēma ir tirgus atrašanā un pārdošanas koncentrācijā. Tāds bija nolūks šā uzņēmuma radīšanai.

Priekšsēdētājs: Ščipcova kungs.

O.Ščipcovs: */Cienījamais ministra kungs! Viens no četriem maniem sāncenšiem, tas ir, galvenais sāncensis vēlēšanās Janova kungs, teica, ka Latvijas vislielākā bagātība un galvenais tās eksporta produkts ir meži. Es no jums gribētu uzzināt, kāda vērtība ir meža eksportam, kādu daļu no visa Latvijas eksporta šodien ieņem meža izstrādājumi?/

K.Šļakota: Es jums nevaru atbildēt, tā kā tā ir daļa no kopējā eksporta, bet pašreiz pusgadā koksnes produkcija ir eksportēta par 18 miljoniem dolāru.

O.Ščipcovs: Paldies.

K.Šļakota: Kāda tā daļa no visa eksporta, man jums grūti pateikt, jo te eksportā ieiet gan naftas tranzīts, gan metāla tranzīts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šļakotas kungam jautājumu vairāk nav.

Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vārdā runā Seiles kundze. Lūdzu.

A.Seile: Cienījamie deputāti, ministru kungi un pārējie klātesošie! Šī apspriešana, manuprāt, mums ir ievirzījusies tādā ļoti miermīlīgā un labvēlīgā gultnē. Komisijas locekļi pasit uz pleca saviem ministriem, saka, nu ir nelieli trūkumi, bet strādāja labi, viss ir kārtībā. Tomēr galarezultātā mums jāvērtē būs arī visu šo ministriju darbs kopumā. Un tādēļ es gribu teikt, ka mēs nevaram atraut vienas ministrijas darbu no citu ministriju darba. Un arī Lauksaimniecības komisijas un mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šorīt izteiktā frāze, ka mūsu ministrijas strādā pēc kabineta principa, ko teica Godmaņa kungs, neatbilst īstenībai. Ministrijas nestrādā pēc kabineta principa, ministrijām nav šīs lielās patstāvības. Es neņemos apgalvot, ka tas varbūt ir pilnīgi pareizi, jo, piemēram, vērtējot Meža ministrijas darbu, mēs to galīgi nevaram ignorēt no visām pārējām Ministru padomes struktūrām. Šeit jau radās domstarpības par to, vai Meža ministrijai nav jāpārņem daļa no Rūpniecības un enerģētikas ministrijas funkcijām, kuras tai tika nodotas, atdalot, sadalot bijušo apvienību "Latvijas mežs". Un tādēļ Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija šorīt uz savu sēdi uzaicināja arī Rūpniecības un enerģētikas ministrijas pārstāvi, kurš atbild par šīm apvienības "Latvijas mežs" struktūrām - valsts mežrūpniecības saimniecībām. Man nav jāatkāpjas no šīs kopīgās shēmas, un es tāpat mazliet paglaudīšu ministru un tāpat viņu mazliet pakritizēšu.

Tātad komisijas dalībnieku viedokļi, šorīt apspriežot Meža ministrijas darbu, bija diezgan atšķirīgi. Un tomēr, tā kā Latvijā banānu nav, bet ir mežs un šis mežs Latvijas Republiku krīzes situācijā varbūt var izvest no krīzes, jo mežs ir mūsu dabas bagātība, tad ar mežu mums ir jārīkojas ārkārtīgi uzmanīgi.

Un tāpēc mūsu komisija, visumā atbalstot Meža ministrijas politiku, tomēr atzīmē, ka vēl joprojām ir arī nepadarīti darbi. Un vai to funkciju, kura tika uzticēta jaunajam ministram, jo mēs esam viena no nedaudzajām ministrijām, kura mainīja savu ministru, kopš Godmaņa kungs veic savus premjera pienākumus, viņš ir izpildījis vai ne. Proti, viņam bija uzticēts kontrolēt politiku koksnes eksporta jautājumos un nokārtot šīs koksnes eksporta lietas. Jāatzīst, ka Meža ministrija vienpersoniski šo darbu pilnībā nevarēja veikt, un tātad viss joprojām nav padarīts. Nav nodrošināts arī valsts pasūtījums meža izstrādāšanā un meža materiālu sagādē. Mūsu komisija arī uzskata, ka joprojām nav pilnībā pareizi atrisināts valsts īpašuma sadales jautājums starp bijušajām valsts mežrūpniecības saimniecībām un Meža ministrijas struktūrām.

Pozitīvais, ko mēs varētu Meža ministrijai atzīmēt, ir tās aktīvā iniciatīva jaunu likumu veidošanā. Un konkrēti: gan meža ministra, gan viņa darbinieku nopelns ir tas, ka viņi neskata savus meža jautājumus atrauti no visas lauksaimniecības politikas, jo šīs divas nozares vienmēr ir bijušas saistītas. Un šie atliktie maksājumi, kas dod iespēju zemniekiem būvēt savas mājas šajā laikā, kad citus kredītu resursus viņi faktiski nevar dabūt, es uzskatu, ka tas ir Meža ministrijas lielākais sasniegums.

Domāju, ka arī tas darbs, kas tiek veikts mežierīcības jomā zemes reformas gaitā, ir nostādīts uz labiem pamatiem, jo zemnieku meža ierīkošana un valsts meža ierīkošana ir uzsākta visai operatīvi.

Kādi bija ierosinājumi Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, lai Meža ministrijas darbu tomēr varētu vēl vairāk uzlabot? Sakarā ar to, ka Meža ministrijas līdzekļi nav sevišķi bagātīgi, kaut arī valsts budžetā mežs dod ārkārtīgi lielu ieguldījumu, meža meliorācija, meža ceļu būve un meža atjaunošanas pasākumi faktiski ir stipri cietuši. Šie darbi varēja būt daudz efektīvāki, ja būtu attiecīgie līdzekļi. Un šeit varbūt ir arī Meža ministrijas vaina, ka ir bijusi nepietiekami uzstājīga, dalot valsts budžetu, kura veidošanā nozare iegulda vienu no lielākajām daļām.

Privatizācijas gaitā būtu arī jānokārto, lai Meža ministrijas darbinieki, meža ierīkotāji arī privātā kārtā varētu veikt pasūtījumus privātmežos. Ja valsts mežos šie ierīkošanas darbi tiek veikti par valsts budžeta līdzekļiem, tad papildu ienākumi no privātmežu ierīkošanas, meža izsniegšanas, meža ciršanas biļešu formēšanas šīm Meža ministrijas struktūrām varētu dot arī papildu ienākumus. Komisija domā, ka no šādiem pasākumiem vairīties nevajadzētu.

1993.gadā ir tāds vēlējums, lai meža ministrs būtu vēl rūpīgāks savu kadru izvēlē, jo to, kāds mundieris ir mugurā meža sargam, redz katrs. Un lai šajā struktūrā strādātu pēc iespējas zinošāki un profesionālāki cilvēki un arī godīgie cilvēki.

Ir arī tāds vēlējums, kurš vairāk izskan no pašvaldībām, ka būtu jāpārveido mežniecību struktūra, maksimāli pielāgojot mežniecību robežas pagastiem. Ir saprotams, ka šajā lietā ir grūtības, jo administratīvais iedalījums visu laiku mainās, tomēr visa meža politikas noteikšana ir vienās rokās - Meža ministrijas un pašvaldību rokās. Tāpēc šīm ietekmes robežām vajadzētu maksimāli sakrist.

Un visbeidzot. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem komisiju pārstāvjiem es tomēr gribu dot komisijas vārdā vērtējumu arī pašam meža ministram. Protams, gribētos dot vērtējumu arī citiem ministriem, bet šis novēlējums ir tāds, lai katrai komisijai būtu tāda ministrija, kuru vada tāds ministrs kā Kazimirs Šļakota. Es domāju, ka viņa nopelns ir tāds, ka viņš šauri neiekļaujas savā nozarē un ir spējīgs skatīt šos jautājumus kopsakarībā arī ar citām nozarēm. Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka šī politika, sadalot, atdalot Meža ministrijas funkcijas, valsts funkcijas no saimnieciskajām funkcijām, manuprāt, bija tomēr pareiza, un pareiza bija arī iepriekšējā ministra Baņa kunga politika. Šļakotas kungam mēs vienkārši paplašinājām funkcijas, lai viņš kontrolētu meža izmantošanas jautājumu no tā viedokļa, lai valstij no meža rastos ienākumi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi Seiles kundzei? Jautājumu nav.

Nākamais ministrs - Millera kungs, rūpniecība un enerģētika.

A.Millers, rūpniecības un enerģētikas ministrs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es nedomāju pārstāstīt to materiālu, kas jau jums ir iesniegts analīzei par pašreizējo stāvokli rūpniecībā un enerģētikā. Stāvoklis ir ļoti kritisks. Es domāju runāt par ministrijas pamatuzdevumu un par tiem darbiem, kas būtu veicami, un kādas problēmas mums kopā ar jums vajadzētu atrisināt.

Pirmām kārtām acīmredzot jāsāk ar to, ka ministrijas galvenais uzdevums ir struktūrpolitikas realizācija, nodrošinot šīs politikas, šīs struktūras izmaiņas nepārtrauktību. Un es saprotu, ka daļa klātesošo varbūt nepareizi sapratuši manu vakardienas uzstāšanos, kad es izteicos par to, ka mums līdz šim nav izstrādāta konsekventa valsts investīciju un kredītu politika. Mums nav konsekventa sadalījuma starp šo, un minētie jautājumi tiek risināti no reizes uz reizi. Un konsekventas politikas, kad mēs skaidri redzētu, kāda daļa ir ieguldāma tādos kredītos vai investīcijās, kas ātri atmaksājas, un kāda daļa ir ieguldāma ilgtermiņa kredītos, - šāda politika nav izstrādāta, un acīmredzot mums kopā pie tā būtu nopietni jāpadomā tuvākajā laika periodā. Pretējā gadījumā nākamajā pavasarī, kad būs atkal jāsāk maksāt par saņemto gāzi no Krievijas, kad būs jārisina enerģētikas jautājumi, mēs atkal atradīsimies uz nulles. Budžeta projektā šie ministrijas priekšlikumi ir izstrādāti, tie ir ielikti kā kapitālieguldījumi materiālo rezervju radīšanai enerģētikā, tā arī citās sadaļās. Un no mums kopā ir atkarīgs, kāds lēmums tiks pieņemts attiecībā uz šīm investīcijām. Jāsaprot, ka nav iespējams realizēt struktūrpolitiku, ja šiem mērķiem netiek atvēlēti līdzekļi. Un tāpēc līdz šim ministrija atradās ļoti sarežģītā situācijā, praktiski ministrija varēja veicināt un organizēt šo struktūrpolitiku, tikai izstrādājot attiecīgas rekomendācijas. Šādas rekomendācijas tika arī izstrādātas. Un par vienu no ministrijas nopelniem es uzskatu to, ka kooperācija republikas uzņēmumu starpā pēdējā gada laikā ir palielinājusies. Un to var atzīt arī tie uzņēmumu vadītāji, kas kopā ar ministriju ir strādājuši, risinot dažādus ražošanas komplektācijas jautājumus.

Bez tam gribētu atzīmēt otru svarīgu šādas struktūrpolitikas realizācijas aspektu, tas ir, ārzemju investīciju piesaistīšanu. Nav iespējams dabūt ārzemju investīcijas, ja mēs kopā ar ārzemniekiem nestrādājam pie dažādu projektu vai priekšprojektu izpētes darbiem, jo līdz šim, tikai pamatojoties uz viņu izstrādātajām rekomendācijām, viņi paši liks iekšā investīcijas.

Kā piemēru es varētu minēt projektu, pie kura šobrīd strādājam, proti, par termoelektrostacijas celtniecību. Mums izdevās sagādāt investīcijas priekšprojekta izstrādei kopā ar otrā TEC rekonstrukciju. Tas kopā ir gandrīz viens miljons amerikāņu dolāru. Taču skaidri jāapzinās, ka šie projekti tiks izstrādāti pietiekami ātri, un, ja nākamā gada budžetā mēs neieplānosim līdzekļus, ko paši kā valsts varam ieguldīt šajā termoelektrostacijas celtniecībā, tad šī celtniecība netiks uzsākta. Amerikāņu puse, ja tā atzīs par iespējamu celt te termoelektrostaciju, ir ar mieru finansēt tikai pusi no šīs celtniecības. Tātad otra puse mums jāatrod pašiem. Un acīmredzot tas ir konceptuāls jautājums - vai mēs piedalīsimies šīs elektrostacijas celtniecībā vai nepiedalīsimies.

Bez tam jāatzīmē, ka ārzemju investīciju piesaistīšanai paredzēti visi tie projekti, kas ministrijā šobrīd ir izstrādāti, un tos ir izstrādājusi gan ministrija, gan uzņēmumu vadītāji. Potenciālie investori ar šiem projektiem tiek iepazīstināti visos iespējamos gadījumos. Diemžēl līdz šim tie nav devuši nekādus nopietnus rezultātus. Acīmredzot ārzemju investīcijās pēc iespējas vairāk mums jāmeklē kredītu resursi vai arī dāvinājumi, kas palīdzētu mums izstrādāt šādus projektus.

Ministrija ir strādājusi arī pie jautājuma, lai paaugstinātu gan uzņēmumu vadītāju, gan jauno potenciālo menedžeru izglītības līmeni. Mēs esam sagatavojuši apmēram 60 cilvēkus, kurus varētu iesaistīt privatizācijas procesā kā potenciālus uzņēmumu vadītājus.

Atlikušajās piecās minūtēs es gribētu vēl parunāt arī par jautājumiem, kas saistīti ar enerģētikas problēmām. Es gribētu vērst uzmanību uz to, ka, manuprāt, šobrīd problēma acīmredzot nav enerģētikā, problēma ir tajā apstāklī, ka mēs nevaram atrast optimālo šo energoresursu patērēšanas apmaksāšanas veidu. Jo, ja ir runa par siltumenerģiju, tad apmēram 80 procentus no samaksas par siltumenerģiju veido energoresursu izmaksas un tikai 20 procenti ir tā daļa, ko nākas maksāt par ekspluatācijas izmaksām un darba algu. Tika pieņemts valdības lēmums, ar kuru mēs siltumtīklu uzņēmumus nododam vietējām pašvaldībām. Un pašvaldību pārstāvji labi zina, cik grūti mums iet ar šo uzņēmumu pārņemšanu un cik daudz problēmu mums ir jāatrisina. Taču kopumā republikā, es uzskatu, ka trīs ceturtdaļas pašvaldību šos uzņēmumus ir spējīgas pārņemt. Acīmredzot turpmāk kopā jāstrādā pie tā, kā mums optimizēt šo uzņēmumu ekspluatāciju, kādā veidā mums nodrošināt, lai šīs izmaksas par siltumenerģiju samazinātos.

Runājot par jautājumu, kurš ministrijai vienmēr tiek uzstādīts, proti, vai bija lietderīgi apvienot Enerģētikas ministriju un Rūpniecības ministriju? Pārrunājot kopā ar kolēģiem un arī ar uzņēmumu vadītājiem, esam nonākuši pie secinājuma, ka acīmredzot būtu lietderīgi apspriest jautājumu par atsevišķa Enerģētikas departamenta un par atsevišķa Privatizācijas departamenta izveidošanu Rūpniecības ministrijā, tādējādi sadalot funkcijas starp Rūpniecības ministriju un šiem departamentiem, kas pēc tādas valsts pieredzes kā Dānija daļēji strādā pēc pašfinansēšanās principa. Šobrīd šis jautājums ministrijā tiek izstrādāts. Ministrijā arī strādā padomnieks enerģētikas jautājumos, kura darbu šeit vienu gadu finansē Dānijas valdība. Un es domāju, ka šo struktūras jautājumu nākamā gada sākumā atrisināsim.

Visbeidzot es gribētu tomēr vērst deputātu uzmanību uz jautājumu, kas šobrīd ir visaktuālākais gan rūpniecībai, gan arī enerģētikai. Tas ir jautājums par Latvijas Bankas darbības vērtējumu. Un es izteikšu savu personīgo viedokli, ka, manuprāt, šobrīd funkcijas starp centrālo banku un šīs bankas komerciālo darbību nav sadalītas pareizi, un acīmredzot šīs funkcijas ir jānodala un jāatrod mehānisms, kas varētu kontrolēt, kā šī banka darbojas. Un viens no tādiem variantiem varētu būt, ka bankas padomē vai valdē piedalās gan pensionāri, gan uzņēmumu vadītāji, gan enerģētiķi, gan pārstāvji no tām sfērām, kuras būtu ieinteresētas šīs bankas darbības uzlabošanā un tās darbības kontrolē. Acīmredzot operatīvajā kontrolē nav iespējams piedalīties lēmējinstitūcijai, kāda ir Augstākā padome. Un tāds ir arī daudzu rūpniecības vadītāju viedoklis, ka šobrīd tas ir viens no cēloņiem, kāpēc mums republikā ir iestājies finansiālais kolapss. Ministrija nekad nav protestējusi pret to, ka principā ir noteikti atšķirīgi kursi starp dažādu bijušo PSRS republiku rubļiem. Acīmredzot ir jāizskata jautājums, kā tas tika noteikts, kāpēc līdz šim nav bijis iespējams izdarīt starpuzņēmumu norēķinus republikas iekšienē. Acīmredzot ir arī jāpārrunā, ka nav izdevies normalizēt maksājumu pārskaitījumu ilgumu republikas iekšienē, lai gan ir pilnīgi mūsu pašu iespējās to kontrolēt. Es domāju, ka jautājumu ir daudz, un pie šiem jautājumiem ir jāstrādā. Rūpniecības uzņēmumiem patlaban viena no pamatproblēmām ir bankas darbība. Es domāju, ka tas ir jautājums, kurš ir diskutējams gan ar Ekonomikas komisiju, gan ar Finansu ministriju, gan ar Rūpniecības un citām komisijām, kuras atbild par saimniecisko dzīvi republikā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, ir 10 jautātāji. Tādēļ es lūdzu kā jautātājus, tā arī ministra kungu mēģināt būt ļoti koncentrētiem.

Pirmais jautā Felsa kungs, pēc tam - Ozola kungs.

A.Felss: Ministra kungs, es gribētu dzirdēt, kādu jūs saskatāt perspektīvo Latvijas rūpniecības struktūru un ar kādiem konkrētiem soļiem jūsu ministrija var lepoties šo divu gadu laikā, lai šo struktūru realizētu vai stimulētu?

A.Millers: Tātad, ja konkrēti ir runa par šo ministriju, tad jāsaka, ka ministrija tika izveidota pagājušā gada nogalē, un par diviem gadiem runāt acīmredzot visādā ziņā būtu mazlietiņ pārspīlēti. Ja runājam par konkrētās ministrijas lomu, tad es lūdzu jūs pievērst uzmanību tiem materiāliem, kuri jums ir iesniegti. Un tur ir gan tās programmas, tie dokumenti, kas ir izstrādāti ministrijā, lai veicinātu gan saimniecisko dzīvi, gan arī atsevišķu nozaru struktūrpolitiku attiecību, atspoguļoti arī visi tie kredīti, kādi tika dabūti no ārzemēm konkrētu programmu realizācijai. Es uzskatu, ka tas ir ievērojams ministrijas ieguldījums nozares attīstībā.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, tad Lucāna kungs.

I.Ozols: Godātais Millera kungs! Apvienotā budžeta komisija lūdza Valsts kontroli izvērtēt un komisijā mūs informēt par siltuma tarifu ekonomisko pamatojumu. Vakar Valsts kontroles pārstāvis informēja Apvienoto budžeta komisiju, ka šādu oficiāli akceptētu ekonomisko pamatojumu par pašreiz jau deklarētajiem siltuma tarifiem Valsts kontrole nav varējusi atrast nevienā valdības institūcijā. Bez tam Valsts kontrole informēja, ka ir ievērojama diference starp to siltuma tarifu ekonomisko pamatojumu, kurš tieši tiek veikts siltuma ražošanas uzņēmumos, un to tarifu, kas ir publicēts iedzīvotājiem.

Pirmais jautājums: sakiet, lūdzu, kur Apvienotā budžeta komisija varētu saņemt apstiprinātu siltuma tarifu ekonomisko pamatojumu? Un sakiet, ar ko ir izskaidrojama tāda liela diference, par ko mūs informēja, starp ražotāja pašizmaksas ekonomisko pamatojumu un to, kas galarezultātā jāmaksā iedzīvotājiem? Paldies.

A.Millers: Es saprotu, ka runa ir par pašreizējiem siltuma tarifiem. Vienīgais uzņēmums, kas ir ministrijas un valdības pārziņā siltuma tarifu ziņā, tas ir "Latvenergo", kas ražo siltumu. Siltuma tarifi šobrīd acīmredzot tiek jaukti, jo oficiāli siltuma tarifi nav izstrādāti. Siltuma tarifi būs izstrādāti tikai pēc tam, kad Prūša kunga vadītā komisija būs noteikusi iespējamos šo energoresursu patēriņa, siltuma patēriņa maksāšanas un apmaksas veidus. Pēc tiem datiem, kādi ir šobrīd, orientējoši tika aprēķināts... Tie ir orientējošie aprēķini, tie visādā ziņā nav oficiālie aprēķini, ar kuriem tika iepazīstināta arī valdība. Un pēc tiem aprēķiniem ir skaidrs, ka iedzīvotāji tādus samaksāt nevarēs. Tāpēc jāmeklē veids, kā varam kompensēt daļu no šīm izmaksām, un acīmredzot par to tarifu arī varētu būt runa. Tā ka oficiālā siltuma tarifa kā tāda šobrīd nevarētu būt. Bija viens aprēķins, kurš tika sastādīts, neņemot vērā to, ka gāze vasaras sākumā tika iepumpēta Inčukalna krātuvē, turklāt šīs gāzes izmaksas bija lētākas nekā tās gāzes, ko šobrīd ņemam no gāzes vada. Un šī nauda tika plānota kā apgrozījuma līdzeklis "Latvijas gāzei", lai nākamā gada aprīlī, kad sāksies gāzes iepumpēšanas sezona, lai tajā laikā būtu apgrozījuma līdzekļi, ar ko maksāt, lai šī gāzes iepumpēšana netiktu pārtraukta.

Pēc valdības viedokļa tika nolemts, ka cenu pārrēķinam jābūt tādam, lai varētu šo cenu starpību izmantot kā līdzekli, lai samazinātu siltuma tarifus. Tas deva iespēju cenu no 148 rubļiem pazemināt līdz 78 rubļiem par kvadrātmetru. Taču arī tas šobrīd nav reāli iespējams, jo vidējās algas ir tādas, ka to nevar nomaksāt. Tāpēc ir jāmeklē ceļi, kādā veidā mēs varētu tomēr ieinteresēt iedzīvotājus maksimāli taupīt un lai viņi tomēr spētu to nomaksāt. Tā ka oficiālu siltuma tarifu pašreiz nav. Un acīmredzot, ja arī tiktu prasīts oficiālais siltuma tarifs, tad to arī nekur nevarētu sameklēt.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, pēc tam - Kides kungs.

J.Lucāns: Millera kungs! Jums jau uzstādīja jautājumu par pārprofilēšanu, un tomēr man gribētos dzirdēt mazliet konkrētāk: varbūt jūs varētu nosaukt kādu piemēru, kur rūpniecības uzņēmumu ražošanas profils ir mainīts, un pie reizes arī - cik šādu uzņēmumu no valsts uzņēmumiem Latvijā ir un kāda ir turpmākā perspektīva šo uzņēmumu pārprofilēšanā?

A.Millers: Kardinālai izmaiņai līdzekļi ne pagājušā gada budžetā, ne arī šā gada budžetos netika iedalīti, un tāpēc kardināli neviens uzņēmums savu ražošanas profilu nav mainījis. Tajā pašā laikā mēs intensīvi strādājam pie tā, lai varētu palielināt rūpniecības uzņēmumu ražošanas iekšējo kooperāciju, lai nebūtu tā, ka kādi 90 procenti komplektējošo detaļu tiek ievestas no PSRS un 80 procenti gatavās produkcijas tiek izvesta. Šajā jomā tika radītas speciālas darba grupas, un šāds darbs tika veikts atsevišķu nozaru uzņēmumos. Galvenokārt tas attiecas uz mašīnbūves nozari. Tajā skaitā tika atbalstīti tādi uzņēmumi kā RAF, kuru mums negribas zaudēt. Tika strādāts arī pie radioelektrotehniskā kompleksa. Jūs tajā pielikumā varat redzēt par asinhronajiem dzinējiem. Runa ir par to, ka līdz šim mums bija apgrūtinātas piegādes no Moldovas, kura mums piegādāja dzinējus "Straumei". Taču uzskatām, ka nākotnē sadzīves elektrotehnikas ražošanai republikā ir perspektīva, un tāpēc šobrīd ir izstrādāti divi varianti par šo dzinēju ražošanu mūsu pašu uzņēmumos Rēzeknē un Daugavpilī.

J.Lucāns: Piedodiet, Millera kungs, jūs runājat par līdzekļu trūkumu.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, vēl ir astoņi jautātāji. Lūdzu, esiet ļoti konkrēti!

J.Lucāns: Jā, es saprotu, es būšu ļoti konkrēts. Bet tajā pašā laikā es zinu, ka tajos cenu brīvlaišanas laikos, kad rūpniecības uzņēmumiem bija superpeļņa, kad rūpniecības uzņēmumi ļoti daudz savu brīvo līdzekļu ieguldīja komercbankās, sakiet, kāpēc tad ministrija neiedarbojās, lai šos līdzekļus mobilizētu pārprofilēšanai?

A.Millers: Jā, daļēji acīmredzot šāda brīvība uzņēmumiem netraucēti ieguldīt līdzekļus tajā laikā pastāvošajā likumdošanā netika ierobežota. Es gribētu vēl atzīmēt, ka lielākā daļa šo līdzekļu, kas tika ieguldīti komercbankās līdz pagājušā gada augustam, bija vissavienības pakļautības uzņēmumu, kuri vispār nekādai kontrolei nepakļāvās. Runājot par šo līdzekļu izmantošanu pārprofilēšanai, nonāk nedaudz pretrunā ar to valsts uzņēmumu statusu, kāds bija noteikts likumā par valsts uzņēmumu. Taču kopumā tā situācija, kāda šobrīd veidojas ar investīcijām ražošanas pārkārtošanai... Es gribētu atzīmēt, ka kopumā ministrija uzskata, ka uzņēmumi ar pietiekamu atbildības sajūtu pieiet peļņas sadalei starp investīcijām un to peļņas daļu, kas tiek patērēta.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs, pēc tam - Buķeles kundze.

E.Kide: Cienījamo ministr! Apvienotajā budžeta komisijā ir iesniegti materiāli par atbrīvoto darbaspēku daudzos jūsu vadītās ministrijas uzņēmumos. Un atbrīvoti ir 30, 40, 50 un vairāk procentu no strādājošajiem. Stipri sarūk ražošana.

Sakiet, lūdzu, kā jūs redzat šā procesa tālāko dinamiku, vai jūs prognozējat kaut kādu apstāšanos, ja ne, tad ar ko šis process var beigties? Vai caur bankrotu sistēmu? Un, ja to var prognozēt, kādas tad jūs redzat rūpniecības perspektīvas, ja jau tā pienāks pie tādas samērā masveidīgas bankrotu sistēmas?

A.Millers: Ministrija dara visu, lai nepieļautu rūpniecības uzņēmumu bankrotu, līdz nebūs pilnībā atrisināta iespēja nodarboties ar uzņēmumu privatizāciju par Latvijas rubļiem. Tāpēc mēs neesam pieņēmuši nekādus lēmumus pret tiem uzņēmumiem, kuri strādā četras dienas, trīs dienas. Taču es saprotu, ka acīmredzot tiem strādniekiem, kuri ir pietiekami kvalificēti un kuri var cerēt palikt strādāt uzņēmumā, varētu būt pretenzijas pret šādu uzņēmumu darbības ritmu. Kopumā prognoze šobrīd ir tāda, es uzskatu, ka acīmredzot kaut kad janvārī šai ražošanas samazināšanai vajadzētu apstāties, un acīmredzot arī nākamā pavasarī, kad beigsies šīs ziemas periods, kurš būs pietiekami grūts iedzīvotājiem ar apkures sezonu. Es domāju, ka mēs risināsim arī šo jautājumu, un tad palielināsies bezdarbnieku skaits, bet ne jau tāpēc, ka samazināsies ražošana, bet tāpēc, ka tie uzņēmumi pāries strādāt uz normālu piecu dienu darba nedēļu, tā kā tad šis bezdarba pieaugums varētu būt saistīts ar to. Uzskatu, ka visradikālākais līdzeklis pret bezdarba pieaugumu ir privatizācija, un domāju, ka mums kopā jārisina šie jautājumi, lai to veiktu maksimāli ātri, jo tas gads, ko esam zaudējuši privatizācijas jomā, diskutējot par likumiem, atstāj diezgan jūtamu finansiālu iespaidu uz republikas ekonomiku.

E.Kide: Cienījamo ministr, mani tomēr interesē, kāds jums ir pamats domāt, ka kaut kad janvārī apstāties? Vai pēc līgumiem paredzama izejmateriālu pievešana vai būs kaut kādi citi faktori, kas apstādinās šo lejupslīdes procesu?

Priekšsēdētājs: Kides kungs, jūs ļaunprātīgi izmantojat savu atrašanos pie mikrofona.

A.Millers: Patlaban nav problēmas ar izejmateriālu sagādi, šobrīd uzņēmumiem pirmām kārtām ir problēma ar norēķiniem, proti, kādā veidā norēķināties, kādā veidā starp bankām tiek nosūtīti maksāšanas dokumenti un kādā veidā šie dokumenti tiek ieskaitīti. Tā ka problēma nav izejmateriālos.

E.Kide: Tad es saprotu, ka janvārī vienkārši uzlabosies norēķinu sistēma. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Buķeles kundze, pēc tam - Grūbes kungs.

E.Buķele: Ministra kungs, sakiet, lūdzu, vai jūsu vadītajā ministrijā ir kādas iestrādes, kas paredzētu nākotnē Latvijas rūpniecības attīstību nevis uzņēmumu, bet nozaru līmenī? Kuras būs tās nozares, kuras vairāk vai mazāk balstīsies, es domāju - vairāk nekā līdz šim, nevis uz ievestajām, bet uz vietējām izejvielām? Respektīvi, vai jūs atgriezīsities pie Latvijai tradicionālajām rūpniecības nozarēm?

A.Millers: Jā, arī šādas iestrādes ir. Mēs šobrīd esam dabūjuši tehnisko palīdzību no Kanādas biznesmeņiem, lai republikā attīstītu, piemēram, eļļas linu audzēšanu un izveidotu kompleksu, kas ražotu no šiem liniem linu celulozi. Tas ir viens no pirmskara tradicionāliem ražošanas veidiem. Ir arī citas iestrādes, kur mēs meklējam līdzekļus, lai realizētu šādā veidā. Gada sākumā visām nozarēm, visām nozaru pārvaldēm ministrijā bija dots uzdevums izstrādāt šīs programmas, tāpat kā programmu pielikumi nāca tie priekšlikumi no uzņēmumu vadītājiem. Un tie uzdevumi uzņēmumu vadītājiem arī bija formulēti, ka maksimāli jāsagatavo iekšējā kooperācija un maksimāli jācenšas izmantot vietējos resursus. Tā ka tāds uzdevums bija. Diemžēl mūsu izstrādātajām programmām saņemt investīcijas nācies ļoti grūti. Taču ir panākumi.

E.Buķele: Es ceru, ka šajā ziņā jums ar citām ministrijām ir sadarbība par izejvielām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu! Pēc tam - Cupruna kungs.

G.Grūbe: Es visnotaļ atbalstu rūpniecības un enerģētikas ministra šīs atziņas par investīcijām un arī par bankas darbību. Bet man ir jautājums tāds: vai tomēr šie jūsu priekšlikumi, ko jūs arī izteicāt savā atskaitē, ka tiks atspoguļoti vai nu valdības, vai arī parlamenta komisijas dokumentos, vai tie tomēr kaut kur parādīsies kā oficiāls viedoklis, ne tikai jūsu, bet arī valdības vai parlamenta viedoklis, jo pavasarī, kad lauksaimnieki šādu jautājumu izvirzīja, tad viņus neviens neatbalstīja. Tagad izvirzāt jūs. Vai nebūtu laiks apvienot šīs pūles?

A.Millers: Valdības locekļiem mans viedoklis par banku un par to, kādā veidā un kādi pasākumi būtu veicami, lai uzlabotu bankas darbu, nav noslēpums. Tāpat nav noslēpums arī Rūpniecības komisijai. Tā ka es esmu savu viedokli izteicis.

G.Grūbe: Jūs cerat, ka parādīsies arī kādi dokumenti vai valdības un parlamenta kopējs dokuments?

A.Millers: Valdība ir 16 locekļi un katram no tiem ir tiesības uz savu viedokli līdz tam, kamēr valdība ir pieņēmusi lēmumu, tā ka tas ir jāprasa katram valdības loceklim atsevišķi.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Cupruna kungs. Līdz ar to jautājumu laiks ir beidzies.

I.Cupruns: Ministra kungs! Sakiet, lūdzu, kā jūs domājat, vai Enerģētikas ministrijas likvidācija nav uzskatāma par kļūdu? Un vai šīsdienas enerģētikas problēmas nav mazliet par smagām jūsu ministrijai?

A.Millers: Uz šo jautājumu es varu atbildēt tā, ka tie speciālisti, kas šobrīd ir, tajā skaitā arī mans vietnieks Koemeca kungs, kurš, protams, pēc savas kompetences līmeņa pilnībā atbilst ministra kompetencei... Taču, zinot, ka pusgads, varbūt nedaudz vairāk, ir palicis līdz nākamajām vēlēšanām, es domāju, ka šobrīd būtu grūti atjaunot tās struktūras, kuras tika samazinātas un apvienotas, apvienojot abas ministrijas. Jo, kā jūs zināt, ir rūpnieciskais bloks, kas nodarbojas ar rūpnieciskajām problēmām, ir enerģētikas departaments, kas nodarbojas ar enerģētikas problēmām. Un ir trešais struktūras bloks, kas nodarbojas ar finansiālām analīzēm, ar ekonomisko analīzi. Un tajā laikā tika sasummētas kopā abas ministrijas. No 40 Enerģētikas ministrijas cilvēkiem un 130 Rūpniecības ministrijas cilvēkiem palika pāri nedaudz par 100 cilvēkiem. Teiksim, pusgada vai gada dēļ veidot no jauna šīs struktūras katrā ministrijā atsevišķi... Es uzskatu, ka acīmredzot būs grūti tās nokomplektēt ar cilvēkiem. Kopā ar Koemeca kungu izrunājot šo jautājumu, mēs nonācām pie slēdziena: lai varētu šo jautājumu risināt, ir jāveido Enerģētikas departaments, kurš nodarbosies ar oficiālām izstrādnēm.

Priekšsēdētājs: Paldies Millera kungam! Divu komisiju atzinumi - vispirms ziņo Rūpniecības komisija, pēc tam - Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija.

Krūmiņa kungs, lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie deputāti, cienījamā valdība! Situācija ir paradoksāla. Tajā laikā, kad ražošanas apjomi rūpniecībā ir samazinājušies pat par 32 procentiem, strādājošo skaits par 12 procentiem, Rūpniecības komisija uzskata par iespējamu atzīt Rūpniecības un enerģētikas ministrijas darbu par apmierinošu. Rūpniecības un enerģētikas ministrijas darba atskaitē bija analizēti cēloņi, kādēļ mūsu rūpniecība ir nonākusi šādā pirmsbankrota situācijā. Un, piekrītot šiem cēloņiem, jāsecina, ka šāda neapmierinoša situācija rūpniecībā ir, galvenokārt pateicoties Latvijas Bankai un tās realizētajai politikai, Ekonomisko reformu ministrijai un Ārējās tirdzniecības ministrijai.

Attiecībā uz Rūpniecības un enerģētikas ministriju, mēs komisijās saņēmām ļoti daudz iesniegumu no rūpniecības uzņēmumiem ar dažādām prasībām, sūdzībām, ar likumdošanas iniciatīvām, ko, pēc šo uzņēmumu domām, mūsu komisijai vajadzētu realizēt. Bet šajos rūpniecības organizāciju iesniegumos nekad nefigurē prasības konkrēti pret Rūpniecības un enerģētikas ministriju. Šīs prasības parasti ir saistītas ar finansu lietām, ar muitu, ar nodokļiem, ar bankas norēķinu situāciju.

Rūpniecības un enerģētikas ministrijas iesniegtajā atskaitē ir minēti pieci pamatiemesli, kādēļ situācija ir tieši tāda, kāda tā pašreiz ir. Es gribētu vēl atzīmēt sesto iemeslu, proti, tie ir nepietiekamie budžeta līdzekļi, kas izdalīti Rūpniecības un enerģētikas ministrijas rīcībā.

Doti arī pieci virzieni, kuri Rūpniecības un enerģētikas ministrijai būtu jāpārstrādā, lai situācija rūpniecībā varētu uzlaboties. Es gribētu un vēlētos, lai Rūpniecības un enerģētikas ministrija iesniegtu daudz sīkāk izstrādātu programmu, piemēram, uzņēmuma pārstrukturizēšanā. Komisija labprāt vēlētos redzēt sīki izstrādātu shēmu gan pa nozarēm, gan pa atsevišķiem rūpniecības uzņēmumiem.

Runājot par privatizācijas jautājumiem, varētu vēlēties, lai šajā procesā būtu sasniegts daudz vairāk, bet šo procesu būtiski ir kavējis Ekonomisko reformu ministrijas neapmierinošais darbs privatizācijas jomā, un arī Rūpniecības un enerģētikas ministrija esošo likumdošanas iespēju robežās tomēr ir darījusi pārāk maz, lai veicinātu privatizācijas norisi.

Mūsu komisijas vērtējums: ministri savu iespēju robežās ir strādājuši apmierinoši. Mums nav pretenziju ne pret ministriju, ne pret ministriem personīgi. Viss teiktais attiecas uz šīs ministrijas rūpniecisko daļu.

Runājot par ministrijas enerģētikas daļu, es došu vārdu savam kolēģim Blumberga kungam. Domāju, ka viņam būs vajadzīgs daudz vairāk laika, jo šīs problēmas ir daudz asākas un dziļākas. Tādēļ ziedoju viņam arī daļu no sava laika.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, Blumberga kungam vārdu došu es. Pagaidām, lūdzu, palieciet tribīnē, jo jums ir trīs jautātāji: Grūbes kungs, Felsa kungs un Kinnas kungs.

Jautā Grūbes kungs, pēc tam - Felsa kungs.

G.Grūbe: Cienījamais Krūmiņa kungs! Jūs arī minējāt, ka praktiski Latvijas Bankas darbība ir novedusi pie daudzu uzņēmumu bankrota. Un šajā sakarībā man būtu konkrēts jautājums: vai jūsu komisija ir izskatījusi šo lietu un vai plenārsēdē iesniegs arī konkrētu lēmuma projektu?

Ģ.Krūmiņš: Latvijas Bankas darbība ir tikai viens no iemesliem, kas ir tuvinājis šo krīzes situāciju. Kas attiecas uz Latvijas Banku, tad komisija sagatavos savu slēdzienu pēc tam, kad mēs noklausīsimies Latvijas Bankas prezidenta atskaiti par savu darbu.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs, pēc tam - Kinnas kungs.

A.Felss: Krūmiņa kungs, jūs kā komisijas priekšsēdētājs vērtējat Rūpniecības un enerģētikas ministrijas un ministru darbu kā apmierinošu. Bet diemžēl, noklausoties jūsu recenziju, atskaiti par viņu darbu, mēs nedzirdējām nevienu jūsu minēto pozitīvo faktoru, kas pamatotu šādu jūsu komisijas slēdzienu. Es gribētu dzirdēt argumentāciju.

Ģ.Krūmiņš: Mans mērķis nebija uzskaitīt šeit visus ministrijas labos darbus. Var būt, ka tādu nemaz tik daudz nav, bet katrā ziņā tie virzieni, kas ir iezīmēti ministru iesniegtajā atskaitē, komisiju apmierina, izņemot to, ka tie nav pietiekami sīki izstrādāti. Šie virzieni ir doti vispārējos vilcienos, bet šos virzienus mēs pilnīgi akceptējam kā pareizus.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Krūmiņa kungs, ministrs nevarēja atbildēt uz jautājumu, kādai tad īsti būtu jāizskatās Latvijas rūpniecībai. Sakiet, lūdzu, vai Rūpniecības komisijai ir šāds priekšstats, kādai vajadzētu izskatīties Latvijas rūpniecībai?

Ģ.Krūmiņš: Ko jūs saprotat ar vārdiem - "kādai vajadzētu izskatīties"?

J.Kinna: Mēs visu laiku runājam par pārprofilēšanu, profila izmaiņu un tā tālāk, bet tajā pašā laikā visu šo periodu praktiskā darbība reāli nav notikusi.

Ģ.Krūmiņš: Nevarētu teikt, ka tā nemaz nav notikusi, taču tā uz priekšu virzās ļoti gausi. Tam vēl ir daudz objektīvu iemeslu. Lai varētu iziet pārstrukturēšanu, pirmām kārtām ir vajadzīga nauda, kuras budžeta līdzekļos nav, un nav arī ārzemju investīciju. Bez izdevumiem šāda pārprofilēšana nav iespējama.

Un otrs pārprofilēšanas variants ir caur privatizāciju. Es jau teicu, ka daudzu un dažādu apstākļu dēļ privatizācija uz priekšu virzās samērā gausi. Ne tikai Rūpniecības un enerģētikas ministrijā ir šī vaina. Tā ir arī mūsu likumdošanā un Ekonomisko reformu ministrijas darbībā.

J.Kinna: Krūmiņa kungs, es piekrītu visam tam, ka mums nav kapitālieguldījumu un tā tālāk, bet man nav saprotams jautājums, vai Rūpniecības komisijai ir skaidrs, ja būtu nauda, uz kurieni Latvijas rūpniecībai vispār vajadzētu virzīties?

Ģ.Krūmiņš: Ir skaidrs.

J.Kinna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Blumberga kungam, lai dotu otras komisijas atzinumu.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Manas uzstāšanās laiks ir samērā īss. Kolēģis man atvēlēja trīs minūtes, tāpēc papūlēšos galvenos mūsu komisijas priekšlikumus un iebildumus, un arī kritiskās piezīmes attiecībā uz Rūpniecības un enerģētikas ministrijas darbu enerģētikas jautājumā izteikt šādi. Apvienotā ministrija praktiski tāda vai citāda iemesla dēļ un ne jau tikai savas vainas dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka vainojams ir ministriju kompleksas darbības trūkums, ka nav īstas, reālas valdības programmas, daudzos gadījumos vienkārši nav bijusi spējīga tos vai citus jautājumus, kuru risināšana bija kardināli nepieciešama un steidzama, risināt ar saviem spēkiem.

Kādi ir šie jautājumi? Pirmkārt, ir katastrofāls savu enerģētisko jaudu deficīts. Un joprojām nav nopietnu iestrāžu jaunu elektroenerģiju ģenerējošo jaudu celtniecībā.

Otrkārt, nav ilgtermiņa mērķprogrammas par to, vai enerģētikas jautājumos mēs sadarbosimies ar tradicionālo Austrumu tirgu vai orientēsimies uz energonesēju iepirkšanu un iekļaušanos Eiropas energosaimniecībā, vai meklēsim kādus citus risinājumus, galvenokārt izmantojot iekšējos, Latvijas resursus, pārejot uz alternatīviem enerģijas apgādes veidiem. Nav iestrāžu jautājumā par savas naftas rafinērijas jaudas radīšanu. Nav apmierinošas tarifu politikas (šādas politikas pieredze ilgst jau divus ar pusi gadus), kā rezultātā mēs neiegūstam iespēju līdz apkures sezonas beigām, tas ir, līdz pavasarim, izveidot pietiekami lielus naudas resursu fondus, lai iegādātos kurināmo, degvielu par lētākām cenām, kā tas ir, sākot vasaras sezonu, bet esam spiesti nemitīgi un nepārtraukti no gada gadā iegādāties šos kurināmā veidus par dārgajām cenām, kādas ir vasaras otrajā pusē, rudenī un ziemā.

Mūs neapmierina tas, kā šajā vasarā, un tas nav bez Rūpniecības un enerģētikas ministrijas līdzdalības, mēs vienkārši atrisinājām jautājumu par Latvijas mazo pilsētu un apdzīvoto vietu, kurām nav pilsētas statusa, siltumapgādes problēmu. Proti, praktiski ar zināmu valdības spiedienu atdevām pašvaldībām šos siltuma objektus ar parādiem, bez pietiekamas tehniskās sagatavotības, bez pienācīga iekārtu remonta un praktiski bez jebkādiem līdzekļiem kurināmā sagādāšanai šīs ziemas sezonai.

Vēl vairāk - praktiski nav nodrošināti un netiek nodrošināti, jo nav tādu institūciju, nav arī organizatoriskā darba, lai rastu iespējas šiem objektiem sagatavoties kaut vai nākamā gada ziemas kurināmā izmantošanas sezonai, pārkārtojot savas siltumsaimniecības. Šajā sakarā būtu ļoti nepieciešams, lai būtu kāds institūts, varbūt kāda firma, kas uz līgumattiecību pamata būtu spējīga veikt šo siltumsaimniecību pārprojektēšanas darbu citu kurināmā veidu izmantošanai vai arī pārejot praktiski uz citām siltumapgādes sistēmām.

Nobeigumā gribu teikt, ka komisija joprojām nevar aiziet no jautājuma par neatkarīgas, atsevišķas Enerģētikas ministrijas izveidošanu. Mūsu komisija laikā, kad notika tā sauktā valdības reorganizācija, kategoriski iestājās pret ministriju apvienošanu, brīdinādama, ka tas novedīs enerģētikas kompleksu pilnīgā rūpniecības pakļautībā un nodarīs kaitējumu citām tautsaimniecības nozarēm. Tāpēc, vēlreiz atgriežoties pie jautājuma, uzsveram, ka jābūt atsevišķai ministrijai, jo enerģētikas problēmas ir svarīgākas nekā rūpniecības problēmas kopumā, jo pēdējās risinās uzņēmumi paši. Bet energosaimniecība vienmēr būs apvienota valsts energosaimniecība un tāda paliks uz ļoti ilgiem laikiem. Un, tā kā energosaimniecība ir ļoti deficīta pēc savām ģenerējošām jaudām, tad prasa sevišķu uzmanību, īpašu vērību un maksimālu finansu resursu līdzdalību šīs nozares turpmākajā attīstībā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Blumberga kungam jautā Grūbes kungs, pēc tam - Freimaņa kungs.

G.Grūbe: Cienījamais Blumberga kungs! Man ir divi jautājumi, ja drīkst. Lai gan es zinu, ka "Latvijas nafta" Latvijā ir ļoti nabaga organizācija, jo arī nespēj pietiekami iepirkt kurināmo... Tāpēc man jautājums: kā parlamentā un arī šeit kuluāros runā par šiem iepirktajiem "kreisleriem"? Vai jūs esat informēts, kā šis darījums ir veicies un no kādiem līdzekļiem "Latvijas nafta" tos varēja iegādāties?

O.Blumbergs: Man nekas nav zināms par "kreisleru" iegādi un par kādiem līdzekļiem tā ir izdarīta. Bet katrā ziņā tas, ka mēs acīmredzot pāriesim uz degvielu taupošākām mašīnām, tas droši vien ir loģiski. Protams, var būt, ka šobrīd ir pagrūti izprast situāciju, un liekas, ka Rietumu mašīnas, tas ir kaut kāds luksuss, bet īstenībā jau laikam tomēr pareizāk būtu tās vērtēt kā degvielu taupošas, ātras un daudz labākas konstrukcijas mašīnas, kam ilgāks mūžs, nekā ir tās, kuras saņēmām no Austrumu tirgus.

G.Grūbe: Blumberga kungs, es jums varētu piekrist, ja tas būtu par viņu naudu, nevis par valsts naudu. Tad es jums pilnīgi varētu piekrist. Bet varbūt nediskutēsim, ja jūs neesat informēts par šo lietu.

Tātad otrs jautājums.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pirmkārt, mums nebija runas par diviem jautājumiem. Otrkārt, es gribētu pasludināt pārtraukumu. Es atvainojos deputātiem, es šo brīdi esmu palaidis garām. Blumberga kungs, jūs varēsit pabeigt pēc pārtraukuma.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Dāmas un kungi, godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas. Tribīnē ir Blumberga kungs un atbild uz Freimaņa kunga jautājumu, pēc tam uz Felsa kunga jautājumu. Freimaņa kungu zālē neredzu, tādēļ jautā Felsa kungs.

A.Felss: Blumberga kungs, jūsu kolēģis, Rūpniecības komisijas priekšsēdētājs, izteicās, precīzi gan grūti citēt, bet doma bija tāda, ka viņu ne sevišķi apmierina bankas kredītpolitika. Vai enerģētikas jomā jūs apmierina bankas kredītpolitika un, ja neapmierina, vai jūsu komisija ir gatava iesniegt kādus priekšlikumus šajā jautājumā?

O.Blumbergs: Atklāti runājot, mums nav nekāda pamata pārmest Latvijas Bankai kaut kādas izdarības vai neizdarības tajos gadījumos, kad mēs paši saimnieciskās ministrijas, ražošanas apvienības ietvaros esam spējīgi risināt jautājumus par resursiem, kuri nepieciešami šo nozaru darbam. Runājot par enerģētiku, ir pilnīgi skaidrs, ka savi resursi jāveido, balstoties uz tarifu politiku, nevis uz valsts kredītiem. Enerģētikā tā tas vienmēr ir bijis, un tā tas ir visur. Un tāpēc neredzu nekāda iemesla, lai šādā gadījumā izteiktu pārmetumus Latvijas Bankai.

Priekšsēdētājs: Jautā Freimaņa kungs.

J.Freimanis: Blumberga kungs, man nav ne mazāko ilūziju, ka tam, par ko mēs te vispār runājam, ir kāda nozīme. Tomēr, vai jūs varat komentēt to, kā radās lēmums Latvijā celt termoelektrostaciju un pavisam nav diskutēts jautājums par atomelektrostaciju? Jo ir jārēķinās ar to, cik ekoloģiski bīstama ir viena vai otra un cik attiecīgi maksās kurināmā resursi - ogles vai plutonijs.

O.Blumbergs: Jautājums saprotams. Man kā komisijas deputātam, kurš jau pašā komisijas darbības sākumā iestājās par to, lai izskatītu jautājumu par atomelektrostacijas celtniecību Latvijā, atliek tikai vēlreiz apliecināt, ka esmu cieši pārliecināts: ja ne šī, tad nākamā paaudze Latvijā labāk sapratīs situāciju. Un šo situāciju nāksies novērtēt tad, kad mēs pārliecināsimies, kāda nozīme ir savu ģenerējošo jaudu trūkumam, kad mēs pārliecināsimies, ka nelielu siltumelektrostaciju, kura balstītos uz pievestu kurināmo, celtniecība arī iznāk ļoti dārga, ļoti sarežģīta, turklāt energoapgādes problēmas praktiski atrisina tikai uz neilgu laiku, kamēr Latvijas rūpniecība un tautsaimniecība vispār atrodas stagnācijas stāvoklī. Tiklīdz šī enerģijas patēriņa līkne sāks kāpt uz augšu, atgriezīsies kaut vai pie tā patēriņa, kāds tas bija 1990.gadā, jautājums par jaunu, nopietnu ģenerējošo jaudu celtniecību Latvijā no jauna būs aktuāls. Tāpēc uzskatu, ka jādara viss, lai vispirms veiktu pirmspētījuma darbus, kuri aizņem laiku vismaz divus līdz trīs gadus, lai noskaidrotu iespējas, kur vispareizāk varētu būt būvējama šāda atomelektrostacija. Un, rēķinoties ar to, ka šīs elektrostacijas celtniecībai, ejot laikam uz priekšu, radīsies labākas, drošākas sistēmas, acīmredzot būs vajadzīgi vēl seši celtniecības gadi. Tātad acīmredzami 2002. vai 2003.gadā, ja nebūsim sākuši nopietnu, lielu ģenerējošu jaudu celtniecību, mēs atkal būsim tajā pašā stāvoklī, kādā esam šodien.

J.Freimanis: Es atvainojos, vai drīkstu precizēt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Freimanis: Blumberga kungs, jūs laikam galīgi nesapratāt jautājumu. Ir runa par lielo ogļu termoelektrostaciju. Es ceru, ka Godmaņa kungs pagodina ar dzirdēšanu, ja? Tātad ir runa par lielo termoelektrostaciju pie Liepājas. Tā ir tā lielā termoelektrostacija, kas nav vis sīkā, un tai būs vajadzīgas ogles, kuru Latvijai nav. Par to ir runa. Es nedomāju par kaut kādu sīku, mazu staciju pie Liepājas vai Šauļiem, vai kaut kur citur. Te ir runa par to lielo spēkstaciju, kurai "vajag aizbāzt tos caurumus''.

O.Blumbergs: Freimaņa kungs, pie Liepājas, cik man zināms, nav projektēta nekāda liela stacija. Tā ir stacija ar diviem iespējamiem risinājumiem! 300 megavati vai 600 megavati, kas ir acīm redzami par maz, lai atrisinātu nākotnes problēmas. Tātad šeit ir runa par nelielu staciju, priekš mūsu vajadzībām tā vairs nav uzskatāma par lielu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tribīnē arhitektūras un celtniecības ministrs Prūša kungs. Blumberga kungam paldies.

A.Prūsis, arhitektūras un celtniecības ministrs: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Celtniecībā stāvokli šobrīd nosaka pirmām kārtām totāls investīciju trūkums, jo naudas investīcijām šobrīd nav nedz valdības budžetā, nedz pašvaldību budžetā, nedz arī privātstruktūrām un privātpersonām, kā arī krass energoresursu cenu pieaugums, kas ir īpaši nozīmīgs mūsu nozarē, kur energopatēriņš ir milzīgs, līdz ar to nosakot praktiski jau šobrīd griestu cenas mūsu produkcijai. Tā ir kardināla atšķirība no pagājušā gada, kad celtniecības līmeni vēl noteica vairāk celtniecības materiālu deficīts, jo šīs cenas līdz pagājušā gada beigām mēs turējām fiksētas, un tās arī noteica tirgu šiem celtniecības materiāliem un caur to arī celtniecības līmeni. Līdz ar to būvmateriālu ražošanā visu pagājušo gadu (un tas tiešā veidā ietekmēja celtniecību) saglabājās gandrīz 1990.gada līmenis, un šī tendence turpinājās vēl šogad, kad, piemēram, bija rūpnīcas, kuras pat šogad pirmajā ceturksnī saražoja vairāk būvmateriālu, nekā tas bija iepriekšējā gada pirmajā ceturksnī. Un es vēlreiz atkārtoju - krasi izmainoties energoresursu cenām, mūsu nozares šobrīd ir uz izdzīvošanas robežas. Tas liek mums arī konceptuāli pārvērtēt tās nostādnes vai vismaz izdarīt tajās tās vai citas izmaiņas, lai pieskaņotos šābrīža apstākļiem.

Mums bija konceptuāla nostādne par nacionālās būvmateriālu rūpniecības attīstību. Šobrīd mēs to īslaicīgi pārveidojam par konceptuālo nostādni nacionālās būvmateriālu rūpniecības saglabāšanai ierobežotā tirgus apstākļos, pastāvot šīm griestu cenām. Un jebkurā gadījumā celtniecības apjomu atjaunošana ir daudz vieglāks process, sākoties tautas saimniecības augšupejai, un celtniecība ir un būs šis indikators, šis barometrs. Taču būvmateriālu rūpniecības atjaunošana pēc piespiedu dīkstāves prasīs ilgu laiku un paralizēs šo procesu. Kardināli samazināt cenas arīdzan nav iespējams, jo energoresursu patēriņš mūsu nozarē šobrīd izmaksās sastāda 65-85 procentus. Tas nozīmē: ja, teiksim, Brocēnu cementa un šīfera rūpnīca samazina izejvielu patēriņu par 10 procentiem vai darbaspēka resursus par 20 procentiem, tad katrs no minētajiem faktoriem dod tikai vienu procentu cenu samazinājuma, kas šajos apstākļos ir nulle. Vēl vairāk, teiksim, tādas diemžēl monopolizētas rūpnīcas ar veco lielizmēra tehnoloģiju kā "Sarkandaugava'', kura šobrīd var ražot tikai vai nu pilnu apjomu, vai neko, rāda, ka vienīgā izeja šobrīd ir eksports, ko dara arī Brocēni, ko mēģina darīt "Sarkandaugava'' un citas rūpnīcas, lai, kā es vēlreiz saku, izdzīvotu. Izeja diemžēl nav viennozīmīgi. To nevar precīzi deklarēt. Varētu būt, ka jānovērš, cik tālu tas no viņiem ir atkarīgs, visi šķēršļi šai izdzīvošanai, uz ko ministri arī koncentrē savu uzmanību. Tajā skaitā uz ievedmuitas tarifu politiku, patēriņu fondu ierobežošanas selektīvu piemērošanu un, protams, uz eksportu. Milzīgu nozīmi atstāj bankas, kuras lēmumi klasiskā variantā ir pareizi, darbība. Runa ir par šo kartotēkas likvidēšanu, par kursu. Bet nekas nav darīts, lai mīkstināto totālo ietekmi uz tautsaimniecību. Kritiski būtu jāizvērtē, protams, kredītpolitika.

Otrais. Tas ir konceptuāls jautājums par prioritāro būvmateriālu apakšnozaru attīstību. Mums ir šāda ilgtermiņa programma, kura paredz, ka maksimāla uzmanība ir bijusi un būs veltīta galveno būvmateriālu ražošanas attīstībai - cementam, ģipsim, sienu materiāliem, jumtam, izolācijai, pārējo vairāk vai mazāk izveidotā tirgus apstākļos atstājot privātstruktūrām. Jo šīs pamatapakšnozares prasa milzīgas investīcijas un prasa valdības garantijas. Ir lielas iestrādes, ir daudz sarunu. Mēs praktiski esam izstrādājuši šo konceptuālo variantu un praktisko variantu, kur un no kā ņemt. Un tas ļauj mums teikt, ka, paveroties plašam ceļam ārzemju investīcijām Latvijā, mēs varēsim tās saņemt un uzsākt šo apakšnozaru modernizāciju un pilnveidošanu. Atsevišķos virzienos - cementā, jumta materiālos, sienu materiālos mēs jau kolektējam šīs investīcijas.

Trešais, manuprāt, par ko šeit ir jārunā, ir nozares gatavība privatizācijai. Privatizācija ir iekavēta, tā bremzē. Un, neradot iespējas legālai privatizācijai, vismaz domās sāk pieļaut apakšvariantus. To nostādņu gaismā, kas tad bija spēkā, mēs bijām gatavi jau pagājušajā gadā. No visiem pagājušajā gadā izstrādātajiem projektiem realizējās tikai daži. Viens no tiem ir akciju sabiedrība "Vidzemes celtnieks". Vērtējot to kritiski un vispusēji, viens ir skaidrs, ka šīs sabiedrības ražošanas rādītāji patlaban ir augstāki nekā jebkurai citai celtniecības organizācijai. Skaitļus es neminēšu, tie ir norādīti šajā ministrijas atskaitē.

No otras puses, ievērojama līdzekļu novirze patēriņa fondā liecina, ka nākamo uzņēmumu privatizācijas plānu izstrādē tas ir jāparedz. Gribu teikt, ka jau šobrīd esam gatavi sākt privatizāciju apmēram vienā ceturtajā daļā uzņēmumu. Protams, Latvijas Republikas gan pieņemto, gan to pēdējo likumu gaismā, kuri vēl tiks pieņemti, kā arī dzelžaini saprotot, ka galvenais ir valsts īpašuma pareiza novērtēšana un saglabāšana, mēs veidojam savu pieredzi. "Audi" firma pirmā sāk strādāt. Un es domāju, ka šo pieredzi pie mums mēs izmantosim. Un otrs. Jau gada sākumā pavēlē reglamentējām aizliegumu valsts uzņēmumu vadītājiem, kā arī plašam ministrijas vadītāju lokam personīgi piedalīties uzņēmējsabiedrībās.

Ceturtais, par ko es gribēju teikt, ka mūsu prioritārais virziens - demonopolizācija. Pamatvilcienos tas veikts celtniecības nozarē, daļēji būvmateriālu rūpniecībā, cik tālu tas bija iespējams, turpinās projektēšanā. Un šī demonopolizācija šogad skar arī citu sfēru - būvmateriālu tirdzniecību, tā kā uzņēmumi sekmīgāk vai mazāk sekmīgi ir sākuši veidot savu tirdzniecības tīklu visā Latvijā.

Pēdējais, kas jāpasvītro, ir tas, ka tajā vai citā formā, vai divpusējo līgumu veidā, vai nodomu protokolos, komunikē šogad ir izveidota sadarbība ar attiecīgajām ministrijām visās Centrālaustrumeiropas valstīs un ziemeļvalstīs. Pirmām kārtām, protams, vides un telpas plānošanā, Latvijas būvnormatīvu izstrādē, kā arī citos perspektīvos virzienos.

Daži vārdi par enerģētikas programmas izpildi. Lai gan ir izstrādāti un pašvaldībām izsūtīti albumi, kas skar principiālos ēku un celtņu siltumapgādes un siltināšanas risinājumus, kopā ar Rīgas pašvaldību realizējas divi pilotprojekti energotaupīšanā divās dzīvojamās mājās, radīts pirmais siltumuzskaites mērītājs. Taču tas nav daudz. Lūzuma punkts, lai cik tas ķecerīgi skanētu, būs šīs pieaugušās energoizmaksas, kā arī tie stimulējošie normatīvie akti par valsts palīdzību, ko ministrija beidz izstrādāt.

Ārpus mana ziņojuma diemžēl paliek tādi ministrijas kompetencē esošie jautājumi kā arhitektūra un pilsētbūvniecība, kā dzīvokļu politika, ģeoloģija, par kuru varētu informēt, taču ierobežotā laika dēļ es par to nerunāšu. Turklāt noteikto četru lappušu ietvaros par to ir runāts ministrijas atskaitē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Grūbes kungs. Pēc tam - Kides kungs.

G.Grūbe: Cienījamais Prūša kungs! Man ir dokuments, teiksim, par bankas norēķinu kārtību. 13.jūlijā ir izdarīts pārskaitījums, bet darbībā tas ir gājis 17.septembrī. Man jautājums: vai arī jūsu ministrijas uzņēmumos ir šāda situācija ar rēķiniem, kas neiet darbībā tik ilgu laiku? Un nākamais jautājums, bez šaubām, ir par to, kā jūs vērtējāt bankas kursu noteikšanu ar NVS valstīm ar atpakaļejošu datumu? Un vai ministrija veicinās procesu, lai vismaz kāds uzņēmums iesūdzētu banku tiesā par šādu procedūru?

A.Prūsis: Cienījamais Grūbes kungs, atbildot uz pirmo jautājumu, es pievienojos tam, ko teica Millera kungs. Arī es šeit divos trijos teikumos formulēju mūsu ministrijas attieksmi pret bankas darbību. Jā, ir šie lielie aizkavējumi iekšzemes, valsts iekšējos norēķinos pirmām kārtām. Otrām kārtām - attiecībā uz kursa noteikšanu ar citām NVS valstīs esošajām valūtām ir izeja. Mēs esam noteikuši visiem un paziņojuši to produkcijas apjomu, kas bija uz šo kursa noteikšanas brīdi. Patlaban ir pagājuši jau gandrīz trīs mēneši. Es domāju, ka ir jāpieliek viens mēnesis klāt, jo tā nauda, ko vajadzētu konvertēt 1:1, vēl arvien no turienes nenāk. Tātad dot vēl vienu mēnesi un visu to konvertēt. Jo es arī piekrītu tam, ka šī bankas rīcība ir viens no pamatfaktoriem, kas mūs ir nostādījis uz izdzīvošanas robežas. Par tiesu, atklāti sakot, neesmu domājis.

G.Grūbe: Jā, bet, ja parlamentam nav iespēju vai arī nav dotas šādas iespējas kaut ko pieņemt ar atpakaļejošu datumu, tad es domāju, ka bankai vēl ne tik. Un tāpēc es vienkārši aicinu padomāt par šo tiesu.

A.Prūsis: Paldies. Bet jo vairāk, jo ir iespēja izlabot šo situāciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kides kungs, lūdzu.

E.Kide: Cienījamais Prūša kungs! Budžets spēj izdalīt arvien mazāk un mazāk investīciju celtniecībai. Līdz ar to apstājas lielie celtniecības objekti, tā sauktie valsts un pašvaldību celtniecības objekti, kuriem bija piemērotas lielas celtniecības organizācijas. Šā tresta sadārdzinājuma koeficients ir 30-40, ar ko Godmaņa kungs parasti operē, nevis ar objektīviem datiem. Minētajā trestā alga, ja var ticēt Valsts finansu inspekcijas darbiniekiem, kuri datus publicē avīzēs, vadītājam ir 120 000 rubļu vai arī 80 000 mēnesī, kur arī slēpjas lielie sadārdzinājumi. Vai jūs redzat perspektīvu šādiem grandioziem celtniecības firmu nodokļiem, vai arī jūs redzat kaut kur arī sīkākus modelīšus, kas varētu strādāt privātajā celtniecības tirgū?

A.Prūsis: Kides kungs, pilnīgi pareizi. Es jau teicu par demonopolizāciju. Tas nozīmē, ka šo divu gadu laikā esam sašķēluši struktūrvienības, tas ir, šajās mazajās celtniecības organizācijās. Visi Rīgas tresti, Jelgavas... visi specializētie tresti, energotrests, santehniskais trests - tie visi ir sadalīti. Daži ir palikuši. Viens no tiem ir, lūk, šis, kurš paspēja pārveidoties par akciju sabiedrību. Es jums vēlreiz saku, ka, nerunājot par šīm, teiksim, pieaugušajām celtniecības izmaksām, bet diemžēl tādas ir ne tikai šeit, bet man ir dati, ka arī Igaunijā, Lietuvā un šobrīd jau pat Krievijā... Bet šie rādītāji, kurus minēju, ir salīdzināmās cenās, tātad, neņemot vērā šo pieaugumu, neņemot vērā šo cenu kāpinājumu, tātad praktiski ekonomiskāks, taču privatizācija parādīja to plusu. Protams, ir arī mīnusi. Es par to teicu, ka tas ir jāizvērtē vismaz pirmajā pusgadā, jo pašreiz mums tur ir iekšā vēl valsts īpašuma daļa. Pirmajā pusgadā man nebija šādu faktu, un mūsu pārstāvis to nekonstatēja. Es paskatīšos, kas ir noticis burtiski pēdējos mēnešos, lai gan es negribu jūs apšaubīt un negribu apšaubīt presi, bet domāju, ka mūsu nozarē 10 000 rubļu lielas algas nav iespējamas, ja vidējā alga nozarē ir 5000 rubļu.

E.Kide: Bet, Prūša kungs, man interesē, ja jūs atsevišķus trestus esat sadalījuši, kāpēc jums nebija neviena pozitīva piemēra par tādas mazas firmiņas ekonomisko lietderību, bet kā pozitīvais piemērs ir, lūk, šis lielais monstrs, kas faktiski ar savu kapitālu ir izēdis valsts kapitālu, vai tie ir objektīvi dati vai subjektīvi dati?

Priekšsēdētājs: Kides kungs, man ļoti grūti jūs noturēt reglamenta ietvaros.

E.Kide: Es tūdaļ...

A.Prūsis: Trests kā tāds jeb akciju sabiedrība "Vidzemes celtnieks" nav tiktāl pozitīvs piemērs savai darbībai kā tādai... un šai nepieciešamībai varbūt nedarītu šādu sadalīšanu. Bet tas ir piemērs tam, ka privatizēta akciju sabiedrība, privatizēta celtniecības organizācija, salīdzinot ar līdzvērtīgu valsts celtniecības uzņēmumu, spēj strādāt efektīvāk. Viss. Galīgi nesakot, ka tā ir...

E.Kide: Mana pārliecība, ka uz monopola rēķina un uz augstiem izcenojumiem... Paldies.

A.Prūsis: Celtniecībā nav monopolu, jo mums tomēr ir daudzas celtniecības organizācijas, atšķirībā no tā, kā tas varbūt ir būvmateriālu rūpniecībā, kur ir atsevišķas prioritāras monopolizētas nozares. Un pirmām kārtām - es vēlreiz saku, šis pieaugums visur ir vairāk vai mazāk vienāds. Un otrām kārtām, ka es devu šos rādītājus salīdzināmajās cenās.

Priekšsēdētājs: Paldies Prūša kungam!

Nākamais runā Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas priekšsēdētājs Blumberga kungs, lai izteiktu atzinumus par ministrijas darbu.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Celtniecība, pēc mūsu komisijas pārliecības, un es domāju, ka tā ir daudzu mūsu pārliecība, ir tā nozare, no kuras jāsākas Latvijas tautsaimniecības augšupejai. Kādēļ? Tādēļ, ka ar pašu galveno problēmu, ar kuru mums nāksies saskarties, ar kuru mēs saskarsimies jau šodien, bet kura nākotnē draud izvērsties par katastrofālu, ir iespējams tikt galā, tikai sākot jaunu aktīvu celtniecību. Tātad runa ir par tādām celtniecības aktualitātēm kā Latvijai būtiski svarīgu nozaru - celulozes un papīra kombināta celtniecība, būvmateriālu ražošanas nozaru uzņēmuma celtniecība un attīstība un citu uz vietējām izejvielām, kā arī varbūt uz mūsu ģeogrāfisko stāvokli balstīto nozaru... Krievijas naftas pārstrādes uzņēmuma celtniecību Ventspilī un citiem uzņēmumiem saistībā ar mūsu tradicionālo partneri Austrumos. Lai kā mēs arī gribētu un kā skatītos uz šiem jautājumiem un lai kā arī daži no mums mēģinātu dalīt naftu sarkanajā, baltajā vai melnajā, nafta, vienalga, vai tā nāk no Arābijas vai nāk no Krievijas, ir un paliek nafta.

Ja nespēsim nopietni sākt liela mēroga celtniecību, kas balstīta, lūk, uz šīm vietējām izejvielām, uz šo vietējo izejvielu izmantošanu, tad mēs nespēsim tikt galā, pirmkārt, ar bezdarbu celtniecībā, otrkārt, nespēsim iesaistīt, izmantojot ārzemju kredītus, šo objektu celtniecībā lielus tā saukto celtniecības pakalpojumu uzņēmumus un neizvērsīsim šo iespēju iepludināt ārzemju kredītus ļoti plaši Latvijas tautsaimniecības dažādos objektos. Ja spēsim sākt šo celtniecību, tas nozīmē, ka lielā mērā, pirmkārt, atrisināsim sākotnējos bezdarba draudus. Otrkārt, radīsim celtniecības organizāciju starpā konkurenci. Un es tik tiešām uzskatu, un tāds ir arī mūsu komisijas slēdziens, ka privatizācija celtniecībā jau šodien varētu notikt, tai ir visi priekšnoteikumi, ja runājam par nelielu celtniecības organizāciju veidošanos. Tad arī automātiski atkristu jautājums par to, ka lieto ļoti augstus izcenojumus, kā to dara šodien, jo konkurencei ir visi priekšnoteikumi, tādēļ ka šajās celtniecības organizācijās jau ir radies bezdarbs.

Cits jautājums, cik tālu mēs kā likumdevēji esam radījuši šo iespēju privatizācijai. Jo celtniecības organizācijas bez celtniecības mehānismu privatizācijas praktiski nav iespējamas. Tā ka šajā ziņā galvenokārt mēs paši Augstākajā padomē esam vainojami pie tā, ka šī nozare nespēj pietiekami ātri virzīties uz priekšu.

Kādas tad šodien reāli varētu būt iespējas celtniecības organizācijām izdzīvot? Vispirms jārēķinās ar to, ka nepieciešams kardināli pārkārtot Latvijas banku sistēmu. Kamēr mums nav investīciju bankas, kura nopietni būtu gatava kā korespondējoša banka strādāt ar ārzemju investoru kredītu naudu, kamēr mums nav hipotekārā kredīta zemnieku saimniecību un īpašnieku vajadzībām, tikmēr acīm redzami mums nebūs iespējas arī sākt plašāku celtniecības organizāciju iesaistīšanu celtniecības darbos. Tātad risinājums šeit meklējams atkal ne tieši pašā ministrijā, bet meklējams Latvijas valsts pašreizējā tautsaimnieciskajā politikā. Un pirmām kārtām banku un finansu politikā.

Komisija, izskatot jautājumu par Arhitektūras un celtniecības ministrijas darbu, to novērtē pozitīvi, ņem vērā to stāvokli, kādā šī ministrija šobrīd atrodas, jo ministrijas uzņēmumu ietvaros ir pietiekami daudz aktivitāšu, lai meklētu iespējas savu darba resursu izmantošanai ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā, Krievijā, pierobežas rajonos, naftas ieguves rajonos Krievijā. Tāda šobrīd diemžēl ir realitāte. Kaut gan tajā pašā laikā, ja būtu, lūk, šīs finansiālās iespējas, šīs celtniecības jaudas lieti noderētu saimniecisko objektu celtniecībai jaunajās lauku saimniecībās. Būvmateriālu mums it kā šobrīd pietiek, noliktavas ir pārpildītas. Un tajā pašā laikā mēs stāvam uz vietas tikai tāpēc, ka neesam sakārtojuši savu finansu un banku sistēmu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu Blumberga kungam nav. Līdz ar to varam noklausīties nākamo ministru - Gūtmaņa kungu.

Lūdzu satiksmes ministru tribīnē! Godātos deputātus informēju, ka translācija Augstākajā padomē beidzas pulksten 18.00. Lūdzu.

A.Gūtmanis, satiksmes ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, mani darba kolēģi, klātesošie! Acīmredzot visi procesi, kas patlaban norit mūsu zemē, ir skāruši arī to nozari, par kuru es šodien atskaitos. Un, ja vērtētu šo situāciju, es to vērtēju mierīgi, jo kas gan var būt, ja gada laikā energonesēju cenas pieaug divsimtkārtīgi un mēs neesam tam gatavi. Mēs braucam ar tām pašām vecajām mašīnām, kas tērē no 20 līdz 30 litriem benzīna uz 100 kilometriem. Mēs neesam noregulējuši savas valstiskās attiecības ne ar austrumu kaimiņu, ne ar rietumu kaimiņu. Un tāpēc, kad martā pirmo reizi stājos šinī tribīnē un pārņēmu attiecīgās nozares vadību, es sapratu, ka eju smagā darbā. Un dabiski, jūs visi bijāt tam liecinieki. Un arī šodien esat liecinieki tam, ka ir problēmas gan ar autobusu pārvadājumiem, gan ar dzelzceļa pārvadājumiem, ka nestrādā telefoni, ka man nākas jums ļoti bieži atvainoties par tām vai citām nebūšanām, kas ir tanī nozarē, kuru patlaban pārvaldu vai par kuru atbildu jūsu priekšā.

Bet es gribētu teikt, ka mēs mūsu ministrijā nenodarbojamies tikai ar ugunsgrēka dzēšanu, lai gan šogad to nācās darīt, bet acīmredzot pienāks tā diena, kad krīzes situācija Latvijā beigsies un sāksies pacēlums. Un, ja šodien mēs skatāmies, kāda mums ir Latvijas tautsaimniecība, tad pašreiz tā ir orientēta uz Austrumu tirgu, šodien mums vēl diezgan... Cērt logu uz Rietumiem, un tas logs ir jāver vaļā un jārisina jautājumi, lai Latvija ieietu Eiropā. Un pirmais, kas ir vajadzīgs, tas ir: jāatrisina informācijas apmaiņa, jāatrisina komunikācijas. Jūs visi esat liecinieki gan tām kaislībām, kas valdīja šeit, parlamentā, gan tām kaislībām, kas valdīja presē, un tām diskusijām, kas notika sabiedrībā par Latvijas telekomunikāciju attīstību. Un šodien man jums visiem ir jāsaka paldies par to, ka nobalsojāt un pieņēmāt lēmumu par Latvijas telekomunikāciju attīstību. Mums paveras iespējas turpināt sākto darbu un veidot publisku sacensību Latvijas telekomunikāciju attīstībā.

Jāteic, ka Latvijas atjaunotnei ir vajadzīgas vairākas lietas. Jebkurai nozarei ir vajadzīga likumiskā un tiesiskā bāze, tam, kas ir jādara, vajadzīgas zināšanas un vajadzīgi līdzekļi. Un daudzos gadījumos šodien mums nav ne viena, ne otra, ne trešā. Bet mums tās iespējas ir jārod. Un jāsaka tā, ka, protams, Satiksmes ministrijas rīcībā no valsts budžeta tiek nodoti 2,3 procenti. Satiksmes ministrijas rīcībā esošo nozaru ieguldījums nacionālajā ieguldījumā šodien ir drusciņ vairāk par septiņiem procentiem. Šķiet, ka man būtu jābūt kautrīgam un nebūtu jāsaka, ka tā ir viena no vissvarīgākajām nozarēm. Un tiešām tā ir viena no vissvarīgākajām nozarēm, jo ne jau šie ienākuma procenti un ne jau šis naudas ieguldījums nosaka sakaru un transporta lomu Latvijas atdzimšanā.

Ja mēs tagad runājam par to, ka valdībai nav koncepcijas, ka valdībai nav skaidru mērķu, kā virzīties uz priekšu, kā izkļūt no krīzes. Ja šodien runājam par to, ka ir neatliekamo pasākumu programma šai ziemai, šim rudenim, šim pavasarim, tad tāda programma mums ir. Tā ir programma - "Modernizētā Latvija". Un modernizācijas programma sākas, lūk, ar šīm nozarēm. Man jums jāsaka, ka tā publiskā sacensība, ko atvērām telekomunikācijām, šodien liecina par to, ka mums izdosies piesaistīt kapitālu no ārpuses. Kā jau teicu dienas pirmajā pusē, mums Latvijas telekomunikāciju modernizēšanā tuvākajos gados jāiegulda apmēram 200 miljoni dolāru, lai savestu kārtībā mūsu kabeļu tīklus, lai savestu kārtībā centrāles. Tādas iespējas mums šobrīd no budžeta nav. Un tāpēc cenšamies radīt, lūk, šīs iespējas.

Satiksmes ministrijā par vienu no svarīgākajām problēmām patlaban tiek uzskatīta aviācija, jo aviācija šodien ir Latvijas vārti uz ārpasauli. Un no tā dziļā kolapsa, kādā Latvijas aviācija bija gada sākumā, kad petrolejas trūkuma dēļ tā apstājās, šodien Latvijas aviācija pamazām sāk iekustēties. Protams, apjomi nav lieli. Mēs lidojam apmēram sesto daļu no tā apjoma, kādā Latvijas aviolīnijas lidoja pagājušajā gadā. Bet ir jaunas tendences. Un tās jaunās tendences ir tādas, ka mēs šodien lidojam ne tikai uz Austrumiem, bet šodien lidojam arī uz Rietumiem, turklāt nevis vienkārši lidojam, bet esam veidojuši savu nacionālo aviāciju, un, pateicoties parlamenta ratificētajai Čikāgas konvencijai par aviāciju, mums izdevās iestāties starptautiskajā aviācijas organizācijā "Aijata". No 15.augusta esam šīs organizācijas biedri, kam seko nākamie soļi - mēs slēdzam starpvaldību nolīgumus starp valstīm. Tātad pirmais nolīgums ir parakstīts ar Austriju, tiek gatavoti līgumi ar Taivānu, tiek gatavoti līgumi ar Zviedriju, ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem un vēl virkne... Vācija, Šveice, Somija, Krievija. Tādējādi tas process ir sācies. Tātad mēs esam šodien radījuši to pamatu Latvijas aviācijas tiesiskajai attīstībai.

Ja runājam par citām transporta nozarēm, tad jāsaka, ka šajā gadā mums izdevās iestāties divās starptautiskās dzelzceļa organizācijās - Pasaules dzelzceļa organizācijā un dzelzceļa organizācijā, kas apvieno valstis ar plato sliedi. Un dzelzceļš tagad ir atradis auditoriju, tam ir auditorija, kurā spriest un diskutēt par sarežģītām starpvalstu problēmām ar Krieviju, jo līdz šim mēs jutām diezgan lielu diktātu no mūsu lielā kaimiņa puses gan par tarifiem, gan par citām lietām. Jāsaka, ka šis process partnerattiecību veidošanā starp valstīm ir diezgan sarežģīts.

Runājot vēl par mūsu starptautiskajām aktivitātēm, es gribētu teikt, ka mums izdevās iestāties Starptautiskajā pasta savienībā, ka mums izdevās atrisināt jautājumus arī par iestāšanos Autopārvadātāju asociācijā.

Bet viena lielāka problēma, kas šodien mūs uztrauc, tā ir problēma, kas saistīta ar Latvijas ceļu būvniecību. Nav noslēpums, ka visas valstis, kuras gājušas cauri no krīzes uz attīstību, sāk savu attīstību ar ceļu būvi. Jāteic, ka šodien mums veidojas paradoksāla situācija... Pēdējās problēmas ir saistītas ar nodarbinātību ceļu būvē. Lai gan būtībā normāli ir tas, ka ceļš ir tas, kas piesaista liekās darbarokas un caur ceļu būvi sākas aktivitātes visās tautsaimniecības nozarēs. Un problēma ir tajā apstāklī, ka mums nav atrisināti finansēšanas noteikumi attiecībā uz ceļiem un kapitālieguldījumus no budžeta būtībā nevaram gaidīt. Un te es nonāku pie tām problēmām, kas saistītas ar Satiksmes ministrijas sadarbību ar parlamentu. Pēc grafika un pēc vajadzības mums šogad ir jāpieņem seši likumi, tajā skaitā arī likums par ceļu fondu. Un, izmantojot šo gadījumu un iespēju runāt jūsu priekšā, es gribētu lūgt jūs pēc telekomunikāciju likuma pieņemšanas ātri izskatīt un pieņemt, lūk, ceļu fondu likumu. Mums ir pilnīgi skaidrs, kā tas notiek Dānijā, kā tas notiek Zviedrijā un citās valstīs. Ir jāveido no budžeta neatkarīgi līdzekļi, lai attīstītos Latvijas ceļi.

Nobeidzot gribēju teikt, ka lielākais darbs mums jāvelta mūsu kadriem, mūsu lielākajai bagātībai, viņu izglītībai, jo viņiem pietrūkst zināšanu. Mēs mācāmies, mēs kļūdāmies, bet esam stiprāki, mēs savas kļūdas esam pieļāvuši un zinām, kas nav jādara. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Preinberga kungs, pēc tam - Grūbes kungs.

G.Preinbergs: Cienījamo ministr! Man ļoti interesē Jelgavas apvedceļa liktenis. Šis ceļš ir ļoti nozīmīgs. Tā faktiski ir visas republikas problēma, ne tikai Jelgavas problēma. Un es vēlētos no jums dabūt informāciju, kaut gan esmu jums nosūtījis arī vēstuli šajā jautājumā.

A.Gūtmanis: Jā, par Jelgavas apvedceļu: jūs zināt, ka mums izdevās šo celtni apgādāt ar metāla konstrukcijām, neskatoties uz budžeta līdzekļu trūkumu. Bet, ņemot vērā to, ka budžetā līdzekļu nav šā ceļa finansēšanai, mēs meklējam līdzekļus, piesaistot Rietumu privātās firmas. Un runa ir par to projektu, kas ir saistīts ar ceļu uz Kēnigsbergu (Kaļiņingradu), tas ir, par šo Hanzas ceļu. Un jāsaka, ka acīmredzot tajos likuma projektos, ko iesniegsim parlamentā, mums jārisina viens jautājums, proti, ir skaidri jāsaprot, ka jānokārto pakalpojumi uz ceļiem. Šodien benzīntanki ir Rūpniecības un enerģētikas ministrijas pārziņā, šodien jautājumi, kas saistīti ar viesnīcu izbūvi, ir pašvaldību ziņā, bet tā pieredze par valsts ceļiem, kas ir Vācijā un citās valstīs, rāda, ka šie jautājumi jākoordinē ceļu likumam. Un, ja mums izdosies pareizi pieņemt likumus, tad varēsim dabūt kredītus ceļu būvei. Jo tā pieredze, ko izpētījām Taivānā un citās valstīs, liecina, ka ceļi jābūvē, balstoties uz starptautisko banku kredītiem. Ilgtermiņa kredītus dod tad, kad mēs parādām, ka tos kredītus varam atdot. Tādējādi man jums jāsaka, ka šo tiltu mēs uzbūvēsim ar tiem mazajiem līdzekļiem, kādi mums ir, bet turpmākajā būvniecībā mums vajadzēs ārvalstu kredītus.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Grūbes kungs, pēc tam - Bojāra kungs.

G.Grūbe: Cienījamais ministra kungs! Es patiešām atzīstu, ka ir iekustējies aviotransports un arī telekomunikāciju jautājuma risināšana. Bet man būtu daudz prozaiskāks jautājums: kas notiks ar lauku autobusu satiksmi? Bez šaubām, es saprotu, ka pašreiz izmantot tos autobusus "LAZ", kas aprij tikai degvielu un tā tālāk un brauc tukši, ir bezcerīgi. Bet kāda šeit veidosies situācija? Un, ja drīkst, es uzdošu arī otru jautājumu, proti, vai patiešām nav iespējams vienoties ar Iekšlietu ministriju, lai tik drausmīgi neizdemolētu piepilsētas vilcienus?

A.Gūtmanis: Atbildot uz pirmo jautājumu par lauku autobusiem un satiksmi, jāsaka, ka mēs nākam no ļoti monopolizētas struktūras, kur būtībā Satiksmes jeb Autotransporta ministrija bija lielas valsts monopols un regulēja visas lietas. Kad mēs sadūrāmies ar to situāciju, kāda patlaban ir mūsu valstī, mēs risinām jautājumus ar pašvaldībām, acīmredzot visnotaļ sekmīgi (gan jāatzīmē, izņemot Ventspili), tā ka esam atraduši kopīgu valodu ar pašvaldībām. Mēs nododam pašvaldībām ne tikai autobusus, kas nes zaudējumus, mēs nododam pašvaldību īpašumā arī autotransporta uzņēmumus, kas pārvadā kravas. Un šodien daudzos rajonos šī zaudējumu segšanas problēma ir atrisināta. Jāteic, ka visās pasaules valstīs pasažieru pārvadājumi tiek dotēti no valsts puses. Mēs to nevarējām izdarīt no budžeta. Un mums tas ir jādotē, kombinējot kravu un pasažieru pārvadājumus.

Runājot par autobusiem, jāteic, ka Eiropas Kopienas valstis mums sniedz humanitāro palīdzību. Tuvākajā laikā dabūsim 20 lietotus autobusus. Bet, atklāti sakot, man ir neērti stiept roku un prasīt tos autobusus. Mums jautājums ir jārisina kopā ar Rūpniecības un enerģētikas ministriju un Satiksmes ministriju. Tādi priekšlikumi ir. Un jādomā par to, kā pašiem montēt satiksmes līdzekļus.

Runājot par otro jautājumu, tas ir, par mūsu sadarbību ar Iekšlietu ministriju, - jā, bez šaubām, mūs visnotaļ uztrauc pirmām kārtām situācija Rīgas lidostā un tieši lidostas drošība. Un tur ir daudz darāmā. Acīmredzot šodien mūsu sadarbība ar Iekšlietu ministriju nav normālā līmenī, un mēs esam spiesti risināt jautājumus par apsardzi ar Satiksmes ministrijas personāla spēkiem. Šajā lietā mūsu sadarbībai ar Iekšlietu ministriju jākļūst labākai.

G.Grūbe: Jā, es tieši jautāju par vilcienu! Kā pārtraukt šo vilcienu demolēšanu? Drīzumā šie vilcieni vispār nebūs derīgi braukšanai, cienījamais ministra kungs.

A.Gūtmanis: Acīmredzot tā ir Satiksmes ministrijas problēma, jo šie vilcieni ir mūsu īpašumā. Un, ja turpinātu runāt par problēmām, kas saistītas ar Latvijas dzelzceļu, jāsaka, ka tur būs lielas strukturālas izmaiņas. Latvijas dzelzceļā mēs veidosim citādu struktūru. Un es uzskatu, ka pirmām kārtām par šo stāvokli atbild Satiksmes ministrija un Latvijas dzelzceļš, bet, protams, drošības jautājumi dzelzceļā vairāk ir mūsu rokās. Par sadarbību ar Iekšlietu ministriju es šeit runāju, atsedzot jautājumus par lidostu. Tie mani visvairāk uztrauc.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Bojāra kungs, pēc tam - Hodakovska kungs.

J.Bojārs: Sakiet, lūdzu, Gūtmaņa kungs, kas maksā par valdības locekļu lidojumiem ar "Latvijas aviolīniju'' lidmašīnām?

A.Gūtmanis: Es jums teikšu tā, ka par valdības locekļu lidojumiem maksā budžets, bet "Latvijas aviolīnijām'' ir tiesības par biļetēm sniegt arī atlaides. Un katrā ziņā "Latvijas aviolīnijas'' ir saimnieciska organizācija un šajā jautājumā lēmumus pieņem patstāvīgi. Runājot par satiksmes ministra lidojumiem, jāteic, ka satiksmes ministram ir brīvbiļete.

J.Bojārs: Es gribēju precizēt: atlaides vai brīvbiļetes?

A.Gūtmanis: Satiksmes ministram ir brīvbiļete, bet pārējiem valdības locekļiem, ja ir iespējams, tad ir atlaides. Un tā ir visu aviosabiedrību prakse. Turklāt maksāts tiek no budžeta.

J.Bojārs: Un sakiet, vai visu aviolīniju sabiedrību prakse ir arī sievām dot brīvbiļetes, proti, ministru kundzēm, valdības locekļu kundzēm?

A.Gūtmanis: Ziniet, es nevaru runāt par visu aviosabiedrību praksi. Es varu runāt par tām aviosabiedrībām, kuras zinu... Jā, tāda prakse ir.

Priekšsēdētājs: Jautā Hodakovska kungs, pēc tam - Apsīša kungs.

V.Hodakovskis: */Cienījamais ministra kungs! Apstākļos, kad mainās robežas, kāda būs lidojuma vadības tehnika? Vai jūs nevarētu pastāstīt par transporta attīstības perspektīvām ne tikai no ģeogrāfiskā stāvokļa viedokļa, bet arī no tehnisko iespēju viedokļa, no zinātnisko iespēju viedokļa?/

A.Gūtmanis: Cienījamo akadēmiķi! Man jau, protams, ir grūtāk jums dot skaidrojumu tanī nozarē, kurā jūs pats esat liels profesionālis, bet es gribētu teikt arī pārējiem deputātiem, ka mēs esam viena bagāta valsts, ja skatāmies situāciju aviācijā. Proti, vistuvākajā laikā no krievu armijas mums jāpārņem Slokas ielā esošā aviodzinēju remontu rūpnīca. Mūsu īpašumā ir pārņemta PSRS aviācijas aprīkojumu rūpnīca, tā ir bijusī 85.rūpnīca. Mūsu īpašumā ir tādi uzņēmumi kā Autoelektroaparātu rūpnīca. Un visnotaļ pēc ceļu un telekomunikācijas attīstības kā nākamo prioritāti izkļūšanai no krīzes es redzu to, lai visi Latvijas uzņēmumi koncentrētos un veidotu tādu produkciju, ko var pārdot. Un viens no tādiem produkcijas veidiem ir nelielās lidmašīnas, kuras, es uzskatu, Satiksmes ministrijas uzņēmumi kopā ar Rūpniecības ministrijas uzņēmumiem ir spējīgi veidot.

Es gribētu teikt, ka mūsu valstī neatliekama problēma ir ne tikai rūpnīcu savstarpējā sadarbība, bet visnotaļ svarīga problēma ir izveidot normālu izglītības sistēmu un zinātniski pētniecisko sistēmu, apmēram tādu, kāda šodien tā ir Taivānā, kur ir tā sauktā tehnopolistu sistēma, kur notiek horizontālā sadarbība. Šogad mums to nav izdevies izveidot. Mācību iestādes strādā atsevišķi, tehniskās iestādes strādā atsevišķi, rūpniecības uzņēmumi strādā atsevišķi. Un nekāda ārzemju palīdzība mums nepalīdzēs, ja paši nestrādāsim un neliksim iekšā savu valsts potenciālu no dažādām tautsaimniecības nozarēm. Un es uzskatu, ka transporta mašīnbūve ir viena no tādām prioritārajām attīstības sfērām. Ar to domāju lokomotīvju remonta rūpnīcu Daugavpilī, kura var apkalpot Lietuvu, Igauniju un Latviju, balstoties uz mūsu rūpniecības uzņēmumu piegādātajām detaļām. Un kā vienu no perspektīvajiem virzieniem es redzu arī nelielo lidmašīnu būvi Latvijā.

Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, pēc tam - Berķa kungs.

R.Apsītis: Godātais ministra kungs! Mani interesē, kad varētu tikt noasfaltēts ceļa posms no Ainažiem līdz Staicelei? Lielais ceļš, kur ir mežu...

A.Gūtmanis: Cienījamie deputāti! Viss ir jūsu rokās. Tanī budžeta koncepcijā, kuru jūs noraidījāt, Satiksmes ministrija deva savus priekšlikumus. Mūsu pieprasījums ir tik šausmīgs, ka man pat bail teikt - 9 miljardi Latvijas rubļu. Latvijas Ceļu departaments to ir iesniedzis Finansu ministrijai kā priekšlikumu budžetam, lai varētu veikt ceļu uzturēšanu un minimālo ceļu izbūvi. Ņemot vērā, ka tas nav reāli, vistuvākajā laikā mēs iesniegsim likumprojektu par ceļu fondu, kā arī centīsimies radīt autonomus līdzekļus no šādām lietām: no automobiļu reģistrācijas, no automobiļu kravnesības, no degvielas pārdošanas, no apdrošināšanas un no automobiļu numura zīmēm. Šie pieci avoti Dānijā gadā dod 19 miljardus kronu! Protams, šis jautājumus mums ir diskutabls. Un parlamentā es nevaru diskutēt starp Finansu ministriju un Ekonomisko reformu ministriju, bet uzskatu: lai to ceļu noasfaltētu, tad vai nu ir budžetā jābūt naudai, vai jāpieņem likums, kas veido ceļu fondu.

Priekšsēdētājs: Jautā Berķa kungs un, ja laika reglaments atļaus, Dineviča kungs.

A.Berķis: Gūtmaņa kungs! Par iespējām samazināt biļešu cenu... Kā tas var būt, ka Birznieka biznesa centrs, piemēram, no Valmieras var pārvadāt pasažierus par 20 rubļiem lētāk nekā jūsu autobusi?

A.Gūtmanis: Tas var būt tāpēc, ka Birznieka privātais autobuss neuztur ne autobusu pieturu, neko tādu. Mēs to visu atbalstām, bet, ja kāds privātais saņems licenci, viņam arī jāpiedalās infrastruktūras attīstībā. Tāpēc viņš šodien ir konkurētspējīgāks nekā šie valsts uzņēmumi ar lielo virsbūvi un tā tālāk. Es gribētu teikt, ka savā īsajā ziņojumā nevarēju pastāstīt par privatizācijas procesiem un demonopolizācijas procesiem, kas notiks automobiļu pārvadājumos. Aviācija un dzelzceļš tuvākajā laikā paliks kā valsts akciju sabiedrība, bet autotransporta pārvadājumi ļoti straujā tempā tiks privatizēti. Mums ir neliela aizķeršanās ar izsoles kārtību, bet šodien man jāsaka, ka dienas pirmajā pusē Satiksmes ministrijā notika tikšanās ar autotransporta uzņēmumu direktoriem. Un tad viņi man uzdod jautājumu: "Ministra kungs, ko darīt, ja šodien mēs pērkam 93.markas benzīnu par 44 rubļiem un dīzeļdegvielu par 34 rubļiem, un jūs bremzējat ar tarifiem?" Tā ka problēmas tur ir, un šodien acīmredzot nevar būt tā, ka visās vietās būs vienādi tarifi.

A.Berķis: Tad es vēl gribu paprasīt, cik miljonos rubļu vērtējami tie zaudējumi, ko jums nodara, demolējot vagonus, un tā tālāk?

Priekšsēdētājs: Berķa kungs, otru jautājumu mēs neuzdodam. Nepaliks laika Dineviča kungam. Tādēļ atļauju Gūtmaņa kungam neatbildēt.

Lūdzu, Dineviča kungs!

A.Gūtmanis: Es jums pateikšu: viens vilciena sastāvs maksā apmēram 35 miljonus. Ja izdemolē vienu vilciena sastāvu un tas apstājas, tas izmaksā 35 miljonus Latvijas rubļu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Gūtmaņa kungs, jautājums ir vienkāršs: tātad bija paredzēts, ka pašvaldība apmaksās to, ka zemniekiem jābūvē ceļi. Pašvaldības bieži ir nonākušas tādā situācijā, ka tām nav šīs naudiņas, ko apmaksāt zemniekiem. Sakiet, lūdzu, vai jums neliekas, ka pareizāk būtu šos līdzekļus nodot jūsu ministrijai, lai jūs norēķinātos ar zemniekiem, nevis pašvaldībām?

A.Gūtmanis: Redziet, mēs esam saistīti ar pieņemto likumu "Par ceļiem". Mums ir valsts ceļi, pašvaldību ceļi un arī māju ceļi. Un acīmredzot, lai risinātu šo jautājumu, ko cienījamais Dineviča kungs izvirzīja, ir jāgroza likumdošana. Jautājums visnotaļ ir diskutējams.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairs nav. Jautājumu laiks ir beidzies. Tādēļ vārds Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas priekšsēdētājam godātajam Blumberga kungam atzinumam par šīs ministrijas darbu.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Ministrs ļoti plaši informēja par stāvokli ministrijā. Es izteikšu tikai dažas kritiskas piezīmes tur, kur jautājums netika līdz galam izskatīts, lai varētu būt kādi iebildumi no komisijas puses.

Pirmām kārtām jāteic, ka, neraugoties uz tiešām lielo ministrijas aktivitāti, mums tomēr nav līdz galam nopietni izstrādātas vienotas transporta saimniecības attīstības koncepcijas. Ministrija gan aktīvi strādā un tomēr šie darbi turpmāk būtu jāvirza ātrāk. Tātad jānosaka sava vieta dzelzceļa transportam, sava vieta autotransportam, sava vieta mūsu ostu attīstībai kopējā transporta sistēmā, upju transportam un visam pārējam, kas saistīts ar kravu un pasažieru pārvadājumiem.

Otrs jautājums, uz ko gribētu griezt vērību, ir tas, ka šodien situācijā, kur mums ir tik izcilas darbaspēka rezerves un praktiski tik augsts bezdarba līmenis, tomēr nav uzskatāms par pareizu, ka mēs meklējam risinājumus mūsu dzelzceļa sastāvu, autobusu parka, tramvaju sēdekļu un iekšējā interjera aizsardzībai tikai ar kaut kādu iekšlietu vai drošības spēku palīdzību. Ir pilnīgi skaidrs, ka šodien būtu vajadzīgs pāriet atpakaļ, atgriezties pie sistēmas, kur, pirmkārt, garantēja ienākumus no pasažieru transporta konduktora atrašanās tramvaja vai trolejbusa vagonā un tādā pašā veidā varētu būt arī konduktori vai dežurējoši kontrolieri dzelzceļa vilcienos. Tas acīmredzami ievērojami mainītu situāciju un nebūtu tik viegli iespējams, kā tas notiek šobrīd, gan izdemolēt, gan arī nemaksāt par braucieniem. Es uzskatu, ka šajā ziņā ministrija nav darījusi visu vajadzīgo, nav kopā ar pašvaldībām risinājusi šo jautājumu, sevišķi Rīgā un Jūrmalā.

Vēl gribas atgriezties pie jautājuma par ceļu būvniecību. Protams, visas valstis savu attīstību sāk lielā mērā arī ar ceļu attīstību, bet tajā pašā laikā mums jāapzinās, ka ceļu būvniecība ir un paliek tomēr šobrīd smags budžeta jautājums. Diemžēl šodien citu līdzekļu mazo ceļu, vidējo ceļu, sauksim tā šos ceļus, attīstībai nav, kā tikai praktiski budžeta līdzekļi. Tāpēc domāju, ka ceļu celtniecības organizācijām un tehnikai pagaidām vēl būs nopietnas problēmas. Un šīs problēmas jāmēģina risināt, piesaistot šo tehniku citos darbos. Domāju, ka tā būtu ļoti labi izmantojama ne tikai ceļu būvniecībā, bet arī meža izstrādāšanā, tā būtu izmantojama lauku ceļu būvniecībā, proti, pievedceļu pie jaunajām zemnieku saimniecībām būvniecībā, un daudzos citos gadījumos, varbūt būvējot objektus ārpus Latvijas. Bet pagaidām acīm redzami, ka budžets lielus līdzekļus izdalīt nevarēs un būs jāorientējas uz to, ka ir tikai divas ceļu būvniecības vien, tas ir, lielo ceļu, kur varētu būt investīcijas un ārzemju kapitāla līdzdalība, un otrs - ar pašu aktivitāti un saviem spēkiem meklējot risinājumus.

Runājot par pašreizējo ceļu tīklu, tad vienkārši būs jāparūpējas par tā saglabāšanu tādā kārtībā, lai tas būtu normāli izmantojams un vēlāk neprasītu lielus kapitālieguldījumus atjaunošanai.

Šai ministrijai stāv priekšā ļoti smagas problēmas. Latvijā šodien praktiski ir apmēram 20-22 tūkstoši kravas automašīnu, galvenokārt lielas kravnesības automašīnu ar lielu degvielas patēriņu. Un šā transporta, šā milzīgā apjoma pamatlīdzekļu izmantošana, kā līdz šim, praktiski mums arī ir palikusi neatrisināts jautājums. Un tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka šis transports, kurš savā laikā bija kalpojis celtniecības industrijai, izvērstai celtniecībai, lielpaneļu pārvadājumiem un tā tālāk, ka šis transports ar savu lielo degvielas "ēdelību" mums vairs nekad nebūs vajadzīgs. Mums būs jārēķinās ar to, ka kolektīvo saimniecību vietā nāks individuālais sektors, privātās saimniecības, kurām būs vajadzīgas mazas mašīnas, neliela gabarīta transporta līdzekļi. Tātad jādomā, ko darīt ar visu šo tehniku, kura pakāpeniski tiek demontēta. Šodien noņem riteņus un riepas, rīt noņem vēl kaut ko, un galarezultātā mēs atgriezīsimies pie sasistas siles. Būtu laiks domāt par šo transporta līdzekļu vai nu pārdošanu, vai arī to pārveidošanu dīzeļdegvielas izmantošanai. Tātad tādas iespējas pastāv, ja iesaistītu ieinteresētas firmas tajā pašā Austrumeiropā - Ungārijā vai Čehijā un Slovākijā, vai varbūt Vācijā, un iegādātos līdzekļus izmantotu, lai kapitāli sakārtotu sabrūkošo Latvijas autobusu parku pasažieru pārvadājumiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās un lauku rajonos. Tātad arī šī problēma ir tāda, kura pagaidām savu atrisinājumu nav atradusi.

Ļoti maz kas tomēr ir darīts, lai sāktu veikt vismaz pirmo posmu privatizācijas jomā. Jo es domāju, ka komisijas vērtējums šajā ziņā ir neapstrīdams. Transportā pastāv lielas iespējas arī tikmēr, kamēr likumdevējs vēl nav nonācis līdz privatizācijas likumu galīgai pieņemšanai, ar nomas attiecību palīdzību atdot autobusu līnijas, atdot taksometru parku tehniku tātad nomā tieši autovadītājiem, kas ar šiem transporta līdzekļiem strādā. Arī tas jau radītu nopietnas privatizācijas perspektīvas, un, nākotnē izpērkot šo transportu, praktiski mēs to pašu būtu sasnieguši, jo tas pats ceļš jau mums būs jāiet. Cita risinājuma nebūs arī tad, ja pieņemsim šos likumus.

Un visbeidzot gribētu teikt, ka lielā mērā šī privatizācija būtu vajadzīga tieši mūsu Latvijas lauksaimniecībā, kur acīm redzami ciešam no tā, ka nav izvērsta centralizēta lauksaimniecības produktu piegāde. Šeit būtu jādomā, kā šos transporta līdzekļus, kuri ir pieņemami lauku saimniecību, lielo kolhozu, sovhozu bijušajiem šoferiem, šie šoferi būtu gatavi ar atvieglotiem noteikumiem izmantot un tādējādi nostiprināt to bāzi, kas mums pašreiz ir stipri novājināta, lai organizētu centralizētu sagādi lauksaimniecībā, tieši aizvedot produkciju uz tirgu un veikaliem. Un tas tātad lauksaimniekiem būtu ļoti svarīgi, lai nebūtu tā, ka mēs šodien pārbarojam lopus, turam tos ilgāk, nekā nepieciešams, tādējādi zaudējam barības vielas un tā tālāk. Tātad arī šajā jautājumā ministrija ar savu lielo autotransporta saimniecību varētu meklēt risinājumus lauksaimniecības problēmu sakārtošanai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu Blumberga kungam nav, tādēļ atlikušajā laikā varam pāriet pie jūras lietu ministra atskaites.

Lūdzu Dandzberga kungu tribīnē! Deputātus informēju, ka translācija ir atslēgta.

A.Dandzbergs, jūras lietu ministrs: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Laiku ekonomējot, es nestāstīšu par to, kādu darbu ministrija veikusi, noslēdzot līgumus ar dažādām pasaules valstīm zivju rūpniecībā un kuģniecībā, ne arī par darbu likumdošanā, ne arī par to, kādām starptautiskām konvencijām esam pievienojušies un kādām vēl gatavojamies pievienoties, jo šis viss materiāls ir aprakstīts jums rakstveidā iesniegtajā atskaitē.

Uzreiz pāriešu pie mūsu nozaru darba analīzes un problēmām un mēģināšu ieskicēt iespējamos perspektīvos variantus. Manuprāt, būtu nepieciešams mūsu ministrijas nozares sagrupēt trijās grupās. Pirmā būtu zivrūpniecība, otrā - kuģniecība, trešā - ostas.

Sākšu ar zivrūpniecību, kur mums ir vislielākās problēmas. Arī šeit visas problēmas būtu iedalāmas trijās grupās, trijās daļās. Pirmā - okeāna zvejas flote, otrā - zvejnieku saimniecības, tas ir, bijušie kolhozi. Un trešā - valsts zivju pārstrādes uzņēmumi.

Vislielākās problēmas šobrīd ir ar valsts okeāna zvejas floti. Šādas bāzes ir divas: viena Liepājā un viena Rīgā, kurā pavisam ir 63 kuģi ar vidējo vecumu 13,7 gadi, kas ir samērā liels vecums. Un šīs divas flotes mums nonākušas ļoti smagā stāvoklī, jo te nospēlēja lomu vairāki apstākļi. Protams, nevienam nebija šaubu par to, ka, pārejot uz jauno ekonomisko sistēmu, mūsu saimniecībā būs straujš kritums. Jautājums tikai par to, cik dziļš šis kritums būs, kā pratīsim varbūt vadīt šo krišanu un kā pratīsim no šīs krīzes situācijas iziet. No iepriekšējās sistēmas esam saņēmuši ļoti smagu mantojumu attiecībā uz zvejas floti, kad pamatlīdzekļi nolietojušies par 80 procentiem. Un šobrīd, kad mūsu republika atguvusi neatkarību, esam tādā situācijā, ka mums praktiski nemaz nav zvejas zonu, kur zvejot, jo iepriekš mūsu flote strādāja citu valstu, ar kurām līgumus bija noslēgusi bijusī PSRS, ekonomiskajās zonās. Tagad ar šīm valstīm jāved sarunas un visi šie līgumi jāslēdz no jauna. Kā jūs saprotat, tas nav vienas dienas darbs un dažu mēnešu darbs. Tas ir samērā ilgstošs process. Mums tas ir neatliekami, bet tiem pagaidām nekur nav jāsteidzas. Šis darbs notiek un virzās uz priekšu.

Otrs ir tas, ka sakarā ar degvielas cenu kāpumu un sakarā ar to, ka flote bija spiesta strādāt tālos, turklāt diezgan nabadzīgos zvejas rajonos, šiem kuģiem bija liels degvielas patēriņš, kas novedis pie tādas situācijas, ka abas šīs bāzes ir uz bankrota robežas. Patlaban redzam šādu izeju no minētās situācijas, ka mums ir jāizdara ekonomiskā analīze (un to pašreiz veic šīs abas zvejas bāzes), kādus kuģus no mūsu flotes turpmāk vispār nav iespējams izmantot, jo tie vienkārši ekonomiski nerentēsies, tā kā šo kuģu tehnoloģiskais nodrošinājums ir morāli novecojis, tie ir fiziski novecojuši un tajos vispār nav jēgas ieguldīt naudu un tos remontēt. Varbūt mēs nevaram rīkoties tā, kā pēc Austrumvācijas pievienošanas rīkojās Vācija, kura norakstīja gandrīz visu okeāna zvejas floti, jo Vācijai ir pietiekami daudz līdzekļu, lai spētu uzturēt bezdarbnieku armiju. Mums noteikti ir jādomā par šo aspektu, bet es domāju, ka pēc šīs analīzes no mūsu okeāna zvejas flotes daļu tomēr nāksies norakstīt un no šīs daļas atteikties. Ko mēs ar šiem kuģiem darīsim: vai mēs tos vēl kādam pārdosim tālāk vai tie aizies lūžņos, to rādīs nākotne un dziļāka šā jautājuma izpēte. Protams, tas palielinās bezdarbu attiecīgo speciālistu vidū, bet mēs ministrijā citas izejas no situācijas neredzam. Uzskatām, ka tikai tā varam saglābt vēl to, kas ir glābjams šajās flotēs, šajās bāzēs - Liepājas bāzē un Rīgas bāzē -, un panākt, lai šie atlikušie kuģi, kuri būs palikuši pēc šīs izšķirošanas un sašķirošanas, varētu daudzmaz sekmīgi strādāt.

Nākamais jautājums ir par bijušajām zvejnieku saimniecībām, kuras saskaņā ar likumu par lauksaimniecības kolhozu un zvejnieku kolhozu privatizāciju šajā laikā ir pārtapušas par paju sabiedrībām, par akciju sabiedrībām vai arī sadalījušās sīkākās saimnieciskās vienībās. Arī šeit ir vērojams kritums, gan ne tik liels, kā tas ir valsts sektorā. Protams, sakarā ar šiem procesiem, kas notiek šajās saimniecībās, droši vien tuvākajā laikā vēl būs zināms kritums.

Bet mēs domājam, ka, izejot šo procesu, mums šīs saimniecības būs daudzmaz spējīgas konkurēt pasaules tirgū ar savu produkciju. Tām situāciju atvieglo arī tas, ka šīs saimniecības galvenokārt apzvejo Baltijas jūru. Šajā gadā viss zvejas kritums mums būs okeānzvejā. Baltijas jūrā nozvejosim apmēram to pašu, ko iepriekšējos gados, var būt, ka pat drusciņ vairāk.

Un trešais ir valsts zivju pārstrādes uzņēmumi, kuri arī ir nonākuši smagā situācijā sakarā ar to, ka valsts okeāna zvejas kuģi visas zivis galvenokārt nodod tuvākajos tirgos, tas ir, Rietumos, un šiem uzņēmumiem ir radušās grūtības ar izejvielām. Tas ir viens apstāklis. Otrs, protams, ir tās pašas grūtības, kas visiem radušās sakarā ar attiecīgajiem materiāliem, kas nāk no Austrumiem. Arī šeit produkcijas kritums ir ievērojams - pāri par 30 procentiem. Taču ekonomiskā situācija ir daudzmaz normāla un finansiālais stāvoklis pagaidām vēl ir ciešams, kaut gan tas var pasliktināties sakarā ar to, ka tagad pieaug elektroenerģijas tarifi. Mūsu turpmākajā darbībā šajā jomā mēs redzam uzdevumu, ka mums nepieciešams jau tagad rūpēties par mūsu noieta tirgiem. Priekš mūsu zivrūpniecības Latvija kā noieta tirgus ir daudz par mazu. Tāpēc pašreiz ministrija strādā, lai meklētu noieta tirgu Baltkrievijā un arī Rietumvalstīs, piedaloties dažādās izstādēs.

Nākamais jautājums, pie kā es gribētu pakavēties (bet man jau ir palicis ļoti maz laika), ir kuģniecība. Mums ir divas valsts kuģniecības - Rīgas kuģniecība un Latvijas kuģniecība. Abas šīs kuģniecības strādā sekmīgi, samērā sekmīgi pārorientējas šajā situācijā, kad kravas, kuras agrāk nāca no bijušās PSRS, tagad ir jāpārorientē uz citiem kravu īpašniekiem. Tas izdodas samērā sekmīgi. Finansiālais stāvoklis ir stabils. Protams, šeit ir savas problēmas. Pēc ministrijas uzdevuma šīs abas kuģniecības strādā pie savas attīstības koncepcijas radīšanas turpmākajam periodam. Domāju, ka šeit darbs ievirzīsies daudzmaz normālās sliedēs, kaut gan šajā jomā, protams, arī ir samērā daudz problēmu.

Un trešā nozare ir ostas. Runājot par ostām, jāsaka, ka mūsu uzskats ir visumā optimistisks, jo ostu finansiālais stāvoklis pašreiz ir samērā stabils un ostas vēl ne tuvu nav izsmēlušas savas iespējas attiecībā uz kravu caurlaidi. Šogad kravu caurlaide ir nokritusies apmēram par 11 procentiem, tas ir galvenokārt sakarā ar politisko un ekonomisko situāciju NVS valstīs, taču, ministrijai un arī šiem uzņēmumiem veicot attiecīgas darbības, visas pazīmes liecina par to, ka tuvākajā laikā, mums atkal izdosies kravu plūsmu palielināt. Un es domāju, ka nākotnē mūsu ostas varēs ievērojami papildināt arī mūsu valsts budžetu.

Attiecībā uz ostām vēl jāpasaka, ka pašlaik ar nelieliem kapitālieguldījumiem mēs varam panākt ostas darba uzlabošanu. Runājot par lielākiem kapitālieguldījumiem, kuru mums nav, jāsaka, ka, protams, mums ir vajadzīgas ārzemju investīcijas, bet ārzemju investīcijas, pēc mūsu pārliecības, būs tad, kad ekonomiskā aktivitāte sāksies NVS valstīs un kad palielināsies kravu plūsma no Austrumiem uz Rietumiem un otrādi. Un tad arī nebūs problēmu attiecībā uz investoru piesaisti. Šobrīd ļoti daudzi rietumnieki, proti, Rietumu firmas, interesējas par mūsu ostām, par iespējām investēties, bet tas ir pagaidām interešu līmenī, jo tās gaida, lai izveidotos attiecīgā situācija.

Tas man pagaidām būtu viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Salīša kungs, pēc tam - Krastiņa kungs.

B.Salītis: Cienījamais Dandzberga kungs, jūsu atskaitē ir šāda tēze: "Ministrija uzskata, ka valsts kuģniecības darba samaksas sistēma nav sabalansēta ar darba algas līmeni republikas darba tirgū, bet gan notiek orientācija uz pasaules algu līmeni." Man ir jautājums: vai ministrijai nebūtu jānosaka darba algu līmenis pirmajiem vadītājiem un arī pārējos valsts uzņēmumos, kā arī struktūrvienību vadītājiem maksimālais algas līmenis? Tas ir pirmais jautājums.

Otrs jautājums: uz kāda pamata vai uz kādiem nosacījumiem šogad ir grozīti zvejniecības noteikumi attiecībā uz piekrastes zveju Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā, ka ir aizliegta visu veidu zveja ar tīkliem, izņemot ar reņģu zvejas tīkliem?

A.Dandzbergs: Attiecībā uz pirmo jautājumu es gribētu paskaidrot, ka kuģniecības šobrīd salīdzinājumā ar citiem valsts uzņēmumiem mūsu republikā ir īpaši privileģētā stāvoklī, jo tām ir iespējas samaksāt saviem darbiniekiem - gan tiem, kas brauc jūrā, gan tiem, kas strādā krastā, - valūtā piemaksas. Kuģniecības arī to dara - šīs piemaksas tiek maksātas, turklāt aizvien lielākas. Mums pretenzijas iesniedz arī privātie uzņēmēji, kuri savu naudu skaita vairāk. Viņi uzskata, ka mūsu valsts uzņēmumi, rīkojoties ar valsts naudu, bojā darba tirgu. Mēs ministrijā pievienojamies šim uzskatam, un mūsu pārliecība ir tāda, ka šajā lietā būtu jāievieš nepieciešamā kārtība, bet šeit mums ir vajadzīgs parlamenta atbalsts, jūsu atbalsts, lai mēs šos jautājumus ministrijā varētu pārņemt savā kompetencē un varētu risināt. Es nedomāju, ka šajā sakarā tikai par pirmajiem vadītājiem, tās būs kapeikas, bet te ir runa vispār par visiem.

Otrais jautājums - par zvejas aizliegumu piekrastes zvejā. Uz to es atbildu tādējādi, ka šogad mēs pirmo reizi sākām un devām pašvaldībām limitus piekrastes zvejas attīstībai. Piekrastes zveja ir attīstījusies labi, tā ir, tā teikt, tāds pirmais sekmīgais privatizācijas auglis. Pateicoties tam, tirgū ir parādījušās tādas zivis (kā jūs droši vien esat redzējuši) kā zandarti, luči, vimbas un tā tālāk, kuru agrāk nebija. Bet pašreiz ir lašu nārsta laiks, un ar tīkliem, izņemot reņģu tīklus... Ja šos tīklus liks jūrā, laši tiks izķerti. Pret to iebilst zinātnieki. Man kā ministram ir grūti kaut ko šeit argumentēt pretī, kaut gan it kā vajadzētu ļaut zvejot tās pārējās zivis, bet ar šiem pašiem tīkliem, ar kuriem zvejo pārējās zivis, izņemot reņģu tīklus, ķeras arī laši, un tāpēc uz diviem mēnešiem ir šis liegums, kaut gan piekrastes zvejnieki izsaka ļoti lielu neapmierinātību. Tas tā ir.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Krastiņa kungs, pēc tam - Čepānes kundze.

E.Krastiņš: Cienījamais ministra kungs! Mani mazliet pārsteidz, cik laika jūs uzstājoties veltījāt kuģniecībai un ostām. Tāpēc mans jautājums ir par to, kāda bija jūsu pozīcija tajā plaši izskanējušajā lietā par iespējamo Latvijas kuģniecības kuģu ieķīlāšanu ārzemēs? Un kā es sapratu no jūsu uzstāšanās, ministrijai nav nekādas koncepcijas par Latvijas kuģniecības turpmāko likteni. Tad, iespējams, jums ir vismaz kādas idejas, kādai būtu jābūt Latvijas kuģniecības nākotnei?

A.Dandzbergs: Jā, attiecībā uz laiku man jāatvainojas, ka laiku tā nepratu sadalīt. Tur jums ir taisnība. Mūsu rakstveida ziņojumā, kur viss ir izklāstīts, pietiekami plaši ir izskatītas arī šīs problēmas, tā ka es domāju, ka jūs varat iepazīties ar šīm problēmām.

Atbildot uz jūsu jautājumu par kuģu ieķīlāšanu, gribu teikt, ka kuģu ieķīlāšana pasaules praksē tiek plaši lietota, to dara visās valstīs. Mūsu kuģniecība nav nekāds izņēmums. Arī Latvijas kuģniecība agrāk to ir darījusi, dara to pašreiz un darīs arī turpmāk. Tikai jūs runājat, es saprotu, par to jautājumu, kurš izskanēja "Dienas Biznesā". Tajā jautājums bija skarts drusciņ plašāk, jo no Treilona kunga puses tika piedāvāts izskatīt jautājumu par visas flotes iespējamu ieķīlāšanu. Kaut gan šo jautājumu apspriedām ar premjeru un jau nācām pie tāda secinājuma, ka diez vai tas ir reāli un vai ir iespējams, bet mans personīgais viedoklis ir, ka jāpārbauda jebkādi varianti, kādus liek priekšā, kaut varbūt arī pirmajā acu uzmetienā tie šķiet pavisam dulli. Un šinī sakarībā uzdevums Treilona kungam tiks dots. Diemžēl mēs nekādu atbildi no Treilona kunga par šo jautājumu neesam saņēmuši. Bet tas nebūt nenozīmē, kad tas tiktu darīts un ka visa flote tiktu ieķīlāta, bet atsevišķi kuģi tiek ieķīlāti arī tagad un ir ieķīlāti.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze, pēc tam - Bojāra kungs.

I.Čepāne: Godājamais ministra kungs! Zivju inspekcijas kuģi ir nodoti Aizsardzības ministrijai, ja es pareizi esmu informēta. Savā laikā šī lieta bija pakļauta jūsu institūcijai. Un sakiet, lūdzu, kas šodien nodarbojas ar zivju resursu aizsardzību, piemēram, ekonomiskajās zonās? Un, ja neviens nopietni nenodarbojas, tad, kā jūs uzskatāt, kam tas būtu jādara?

A.Dandzbergs: Jā, jautājums, ko jūs uzdevāt, es uzskatu, ir ļoti svarīgs. Mēs par to esam diskutējuši, kopš pastāv šī ministrija. Un kopīgi ar Aizsardzības ministriju nācām pie tāda kopsaucēja, ka tādai valstij kā Latvija ar mūsu ierobežotajām finansiālajām iespējām būs drusciņ par dārgu, ja turēsim vairākas šādas atsevišķas vienības - būs flote Aizsardzības ministrijai, būs mums sava inspekcijas flote. Un tāpēc mūsu viedoklis bija, ka tas būtu jāapvieno zem vienas flotes, kura būtu mūsu Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Uz šīs flotes kuģiem var atrasties inspektori, kuri ekonomiskajā zonā var izdarīt vajadzīgās pārbaudes un aizturēt pārkāpējus, kas neievēro zvejošanas noteikumus un režīmu.

Kas attiecas, teiksim, uz pašreizējo brīdi, tad šis stāvoklis nav apmierinošs. Tur man jums ir jāpiekrīt. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka notiek šie privatizācijas procesi saimniecībās, un tam nāk līdzi tāda zināma anarhija, kā arī notiek zināma zivju iztirgošana. Te ir runa galvenokārt par mencām. Bet tā ir tāda pārejoša parādība, ka es esmu par to pārliecināts. Un tomēr uzskatu, ka visa šī darbība būtu jākoncentrē vienas flotes ietvaros un mums nevajadzētu radīt daudz un dažādas flotes, ņemot vērā mūsu finansiālās iespējas, mūsu ekonomisko situāciju.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Pirmais jautājums: kā notiek jeb kā iet ar Liepājas ostu (es domāju Kara ostu)? Un otrais - kāda ir jūsu kadru politika gan kuģniecībā, gan ostu saimniecībā, kur savā laikā latvieši tika pilnīgi izspiesti jeb praktiski tikpat kā izspiesti?

A.Dandzbergs: Attiecībā uz Liepājas ostas pārņemšanu es varu paskaidrot, ka ar valdības lēmumu ir noteikta tāda kārtība: katru lielo ostu - Liepāju, Ventspili, Rīgu - pārvalda ostas administrācija, kuras vadītāju ieceļ pašvaldība, saskaņojot ar Jūras lietu ministriju. Pašvaldībai, konkrēti runājot par Liepāju, turpmāk ir lielākas iespējas šajā ostā sadarboties ar militāristiem, tā kā pašvaldība ir tuvāk, tādējādi ir labāki savstarpēji kontakti. Es domāju, ka Liepājas pašvaldībai samērā sekmīgi izdodas militāristus pabīdīt malā. Sākotnēji, kad tika nodibināta Jūras lietu ministrija, bija tikai zvejas osta, un viss pārējais bija militāristiem. Jaunā osta un ziemas osta, un Tosmare - tās visas teritorijas bija militāristu rokās. Turpretim patlaban jau liela daļa ir pārgājusi mūsu rokās, un jau darbojas vairākas piestātnes. Jāsaka tikai, ka vienīgi kravu apgrozījums Liepājā vēl ir ļoti mazs, niecīgs. Tas gan ir vairāku apstākļu dēļ: tur ir mazi dziļumi kuģu ieiešanai, tur ir slikta mehanizācija. Tā ka jārisina daudzi jautājumi, lai Liepāja varētu sākt aktīvāk darboties.

Un otrs jautājums par kadru politiku.

J.Bojārs: Par kadru politiku kuģniecībā un ostu saimniecībā.

A.Dandzbergs: Runājot par kadru politiku, es gribu teikt, ka mana pārliecība ir tāda, ka tas nav jautājums, kurš risināms vienā dienā vai vienā gadā. Tas ir gadu jautājums. Jā, jums ir taisnība tiešām sociālisma laikos nacionālie kadri vispār tika izskaloti ārā, īpaši no tirdzniecības flotes. Bet es uzskatu, ka pamatjautājums ir jauno kadru sagatavošana. Un jūs jau zināt, ka ir izveidota sistēma jūrniecības kadru sagatavošanai. Ir nodibināta Jūras akadēmija, kura dod sākotnējo izglītību, vidējo izglītību un augstāko izglītību. Jūras akadēmija pašreiz ir Rīgas Tehniskās universitātes ietvaros. Taču ar Piebalga kungu mēs esam panākuši vienošanos, ka Jūras akadēmija būtu jāizdala atsevišķi, jo tai ir sava specifika, tajā ir stipri dārgāka kadru apmācība. Mācības šeit notiek latviešu un angļu valodā. Un es domāju: tas ir tuvāko gadu jautājums, ka situācija ar kadriem sāks uzlaboties.

Priekšsēdētājs: Paldies, Dandzberga kungs! Godātie kolēģi, līdz plenārsēdes beigām ir četras minūtes, bet, manuprāt, būtu loģiski, ja mēs šodien šo apspriešanu noslēgtu ar Einiņa kunga ziņojumu, tas ir, noklausītos Jūras lietu komisijas viedokli un pēc tam beigtu. Vai nav iebildumu?

Lūdzu Einiņa kungu tribīnē!

V.Einiņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, cienījamie ministri! Vispirms gribu pateikt: man ļoti imponēja, ka šeit tribīnē bija jūras lietu ministrs Dandzberga kungs. Vēl vakar manā zemapziņā bija tādas klusas aizdomas, ka viņš ir speciāli iegājis slimnīcā, lai izvairītos no atbildības. Taču ministrs bija atprasījies un, lūk, šodien viņš bija jūsu priekšā. Bez šaubām, tas viņam ir liels pluss. Bet es domāju, ka es izteikšu savas domas un mūsu Jūras lietu ministrijas viedokli par Jūras lietu ministrijas darbu.

Lai būtu skaidrība, es vispirms gribu pateikt, ka mūsu komisija nav valdības un ministru gāzēja. Un tāpēc, tā teikt, kolēģes Seiles ieteikumu, ka vajag tomēr ūdeņus sabangot un, tā teikt, "uzbērt piparus" ministriem, es tomēr gribētu ievadīt tādos mierīgākos ūdeņos, jo kopumā un visumā ministrijas darbu un arī ministra veikumu mēs vērtējam pozitīvi.

Jau tika atzīmēts, ka Jūras lietu ministrijas uzņēmumus arī skārusi krīzes salna ar visām no tā izrietošajām sekām, kādas ir citās mūsu tautsaimniecības nozarēs, tas ir, gan bankrota draudi, gan darba vietu samazināšana, gan bezdarbnieku armijas palielināšana, gan abpusēji parādi ar NVS valstīm. Arī mums tāpat stāvokli sarežģī šie bankas norēķini. Kaut kur arī jāsaka, ka Latvijas rubļa konvertējamība ar pārējo bijušās PSRS rubļa zonas valstīm...

Es sākšu runāt nedaudz citādi, tas ir, no otra gala. Dandzbergs sāka ar zvejniecību, es sākšu no beigu daļas, tas ir, ar to, ar ko viņš beidza, proti, ar ostām. Ja kolēģi vakar skatījās televīzijas pārraidi pēc "Panorāmas", tad redzēja, ka Jūras lietu ministrijas pārstāvji un arī deputāti piedalījās televīzijas konferencē, kur viens no galvenajiem jautājumiem bija, vai Latvijas ostas būs mūsu glābējas. Es gan šādā plāksnē šo jautājumu negribētu izvirzīt, tomēr Latvijas ostām ir un būs ļoti, ļoti nozīmīga vieta. Ja mēs paskatāmies pasaules pieredzi, to pašu Antverpenes ostu, kas savai valstij no ārējiem ienākumiem dod apmēram 80 procentus ienākumu, protams, osta ar tās uzņēmumiem. Ja mēs paskatāmies pieredzi Singapūrā, kas principā lielākoties dzīvo no ostas ienākumiem, tad, bez šaubām, jūs arī loģiski varēsit novērtēt, ko nozīmē Latvijas ostas.

Es gribu teikt, ka Rīgas osta un Ventspils osta nav tā cietušas no militāristiem, kā ir cietusi Liepājas osta. Tās viss darbs principā ir dezorganizēts. Ministrs jau šeit atzīmēja, ka, lūk, osta jāpadziļina. Un jāsaka, iekams pēc 20 gadu jūrā braukšanas 15 gadus es jau atrodos krastā, tajā laikā militāristi vēl ne vienu reizi nav padziļinājuši ostas kuģu ceļus un arī uz vadlīnijām esošos ceļus. Taču žēl, ka šeit nav kolēģa Simsona kungs. Man vienreiz tā iekrita prātā viņa izteiciens, ka, lūk, zirgs jāatpūtina tad, kad tas ir noguris, nevis tad, kad ir aparts lauks. Un es arī gribētu turpināt domu no šīs zirga tēmas jeb no lauksaimnieku tēmas, proti, ka zirgs ir arī jāēdina un nav jāvadās pēc tās koncepcijas, ka čigāns mēģināja atradināt zirgu no ēšanas. Un, lūk, šīs ostas, principā mūsu viens no lielākajiem valūtas iegūšanas avotiem arī prasa ēst, tas ir, investīcijas.

Es domāju, ka valdībai, izskatot budžeta koncepciju 1993.gadam, vēlreiz ļoti uzmanīgi jāpieiet šim investīciju jautājumam. Bez šaubām, varam piesaistīt ārzemju investorus. Vēl varbūt ir kaut kādi līdzekļi, ko varam izdalīt. Bet es uzskatu, ka viens šāds mehānisms, kur principā varēja uzkrāt līdzekļus, arī bija, tas ir, ostas nodeva un tarifu sadale. 20 procenti no šīm iemaksām tika centralizētas un bija domātas ostu turpmākai attīstībai. Un diemžēl, manuprāt, tas bija augustā, kad valdība pieņēma lēmumu pie Jūras lietu ministrijas izveidot vēl vienu institūciju, tas ir, Latvijas kapteiņa dienestu, paredzot šos 20 procentus daļēji izmantot tā uzturēšanai, kaut gan Latvijas kapteiņa dienests ir valsts institūcija un tā būtu jāuztur no budžeta, neķeroties klāt šiem 20 procentiem, kuri, tā teikt, tika uzkrāti. Un man ir priekšlikums arī ministrijai šinī sakarībā izveidot sabiedrisku padomi, kuru varētu nosaukt par ostas padomi, kas, koleģiāli piesaistot arī ministrijas darbiniekus un ostu pārvaldniekus un vēl citas personas, lemtu, kā sadalīt šos līdzekļus, kurai ostai piešķirt un tamlīdzīgi.

Pāris vārdu es gribu pateikt arī par mazajām ostām. Ir patīkami apzināties, ka Salacgrīva, kura bija neliela zvejas osta, tagad sāk kļūt arī jau par tirdzniecības ostu, kura veic zemnieku sagādātās papīrmalkas eksporta pārvadājumus un tamlīdzīgi. Un tiešām šī ostiņa jau tiek izmantota racionāli. Vēl viena ostiņa ir Baltijas piekrastē - tā ir Pāvilosta. Un principā, kā ārzemju eksperti uzskata, šī Pāvilosta ir ļoti skaitā vietā, neskartā dabā, tādēļ šī osta tiešām būtu ļoti nozīmīga kā starptautiskā jūras tūrisma osta.

Principā es gribētu pateikt pāris vārdu par algām. Dandzbergs šim jautājumam par kuģniecības algām jau nedaudz pieskārās. Tādēļ es neko par to neteikšu. Par jūrniecības un kuģniecības latviskošanu mums ir bijušas vairākas komisijas sēdes, kur tika uzaicināti uzņēmumu pārvaldnieki. Principā šis jautājums tiek izvirzīts asi.

Šeit kolēģis Krastiņš uzdeva jautājumu par to "Dienas Biznesu", un šinī sakarībā es gribētu vienu minūti papildus, jo es gribēju pateikt vienīgais to... (Zālē troksnis, skan signāls.)

Priekšsēdētājs: Einiņa kungs, jūs riskējat izraisīt zāles sašutumu, reglaments ir beidzies, tādēļ Einiņa kungs personīgi atbildēs, ja kādu tas vēl interesē. Rīt darbu sāksim ar Zausājeva kunga atskaiti. Paldies. Plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde