1992.gada 3.jūnija sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ja jūs esat ieņēmuši vietas, tad mēs varam sākt reģistrēties. Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: rāda 115. Varbūt tomēr pārreģistrēsimies, godājamie kolēģi, jo vakar pilnīgi vizuāli, kad zāle bija gandrīz pilna, bija 111. Šodien tāds skaitlis rada nelielas šaubas. Lūdzu, pārreģistrēsimies! Katrs deputāts nospiež vienu podziņu. Rezultāts: 108. Labi, pieņemsim šo skaitli.

Godājamie kolēģi! Mums ir jāatrisina jautājums par šīsdienas darba kārtību, jo vakar vienojāmies, ka tiek pabeigti visi ar ārlietām saistītie jautājumi, kas ir visai formāli, tas ir, par pievienošanos dažādiem dokumentiem un dažu dokumentu ratifikāciju. Bez tam mums arī ir vienošanās par šīsdienas kārtību, kādā tiek izskatīti jautājumi. Tā ka lūdzu jūsu apsvērumus.

Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Krastiņa kungs, man būtu tāds priekšlikums. Sakarā ar to, ka deputātiem, kuri ievēlēti no laukiem, praktiski nav iespējams izskaidrot to situāciju, kāda pašreiz ir laukos, un ka šodien ir tik svarīgs jautājums, jo uzstājas premjers, uzstājas bankas prezidents, būtu lūgums lūgt radio šo jautājumu translēt, lai lauku cilvēki dzird no "pirmās mutes" šo informāciju. Tas ir ļoti nepieciešams. Tas nav vajadzīgs kaut kādai akciju celšanai vai kam tamlīdzīgi, tas vajadzīgs cilvēku nomierināšanai. Vienkārši, lai dzird, ko runā valdība un ko saka, kā tad ir un kā tad būs. Jo tas, ko mēs, deputāti, skaidrojam, ne vienmēr ir tas labākais.

Priekšsēdētājs: Mēģināsim. Būtu, protams, vēlams tādu ideju izteikt kādu laiku iepriekš, lai varētu ar radio vienoties. Piemēram, vakar arī bija diena, kad par to varēja vienoties. Mēs mēģināsim. Mēģināsim, Caunes kungs.

Par šodienas darba kārtību, jo mums ir pretējas vienošanās...

Godājamie kolēģi, uzņemoties nepopulāri iniciatīvu, es gribētu tomēr ierosināt varbūt nobalsot par jautājumu par šīm pievienošanās konvencijām, jo, kā man vakar aviācijā zinoši cilvēki izskaidroja, uz Latvijas aviolīnijām un citām lidmašīnām tik ilgi būs šie burti "CCC", kamēr mēs nebūsim pievienojušies Čikāgas civilās aviācijas konvencijai, lai mūs varētu pārreģistrēt. Nav iebildumu? Tie tiešām ir formāli akti. Es domāju, ka lielās debatēs mēs tur neiestigsim. Un tad sāksim ar šodienas septīto jautājumu. Nav citu ierosinājumu?

Lūdzu, Einiņa kungs!

V.Einiņš: Tā kā to vienu konvencijas...

Priekšsēdētājs: Jā, es domāju visas šīs konvencijas... Nobalsosim par šīm konvencijām, kamēr mums ir pietiekams deputātu skaits, un tad ķersimies pie septītā darba kārtības jautājuma. Bērziņa kungs, vai jūs esat gatavs ziņot par šīm konvencijām? Lūdzu, Bērziņa kungs!

Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Bet līdz tam būtu lūgums noskaidrot par šo translāciju. Vai iespējams...

Priekšsēdētājs: Jā, tieši to pašlaik kārto. Lūdzu, Bērziņa kungs, tad varbūt secībā.

I.Bērziņš: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Pirmais dokuments, ko Ārlietu komisija ir apspriedusi un pieņēmusi lēmumu atbalstīt un kuru aicinu arī jūs atbalstīt, ir 480.dokuments - "Par pievienošanos 1971.gada 11.februāra līgumam par aizliegumu izvietot jūras un okeāna dibenā un dzīlēs kodolieročus un citus masveida iznīcināšanas ieročus". Ja jūs atceraties, mēs pievienojāmies līdzīgam dokumentam - 1968.gada konvencijai. Pilnīgi loģisks turpinājums ir šī pievienošanās 1971.gada konvencijai. Ja neko vairāk tas nedos, jo Latvijai pašai kā valstij šādu kodolieroču nav, tad katrā ziņā demonstrēs Latvijas labo gribu pasaules acīs, kas arī nemaz tik slikti nav.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi kolēģiem par atomieroču izvietošanu jūras dibenā? Nav. Debatēs kāds vēlas piedalīties? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balosim par šo lēmumu, par pievienošanos konvencijai, līgumam. Rezultāts: par - 104, pret - nav, atturas - 1. Tātad viens deputāts nav pārliecināts, vai mēs atombumbas gremdēsim Rīgas jūras līcī vai ne.

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Nākamais ir 537.dokuments. Tas ir par Vispasaules deklarāciju par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību. Šis dokuments jums pašiem ir izdalīts. Šeit jau vakar radās zināmas domstarpības. Godīgi sakot, es šobrīd gribētu uzdot jautājumu juristiem, jo te no vairākiem cilvēkiem izskanēja pretenzijas, vai ir pareizi rakstīt šo vārdu "pieņemt". Varbūt šo vārdu aizvietot ar citu vārdu? Problēma tur ir tāda. Šo dokumentu vajadzēs parakstīt Gorbunova kungam, bet pagaidām mums nav kārtības, kādā tas tiek parakstīts, tāpēc attiecīgi Gorbunova kungam, lai viņš varētu parakstīt, ir vajadzīgs Augstākās padomes, tas ir, parlamenta, akcepts. Visa problēma šeit ir tā, vai mēs pieņemsim ar vārdu "pieņemt" vai ar kādu citu vārdu, būtība nemainās. Šo dokumentu mēs vienkārši akceptējam šeit un liekam Gorbunova kungam parakstīt. Ja juristiem ir iebildumi pret šo vārdu, tad esmu gatavs mainīt.

Priekšsēdētājs: Cik saprotu, Bērziņa kungs, vienam juristam bija iebildumi.

I.Bērziņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Šā jurista laikam nav šodien zālē. Gorbunova kungs pēc sava statusa ir tiesīgs parakstīt Latvijas Republikas vārdā starptautiskus līgumus un deklarācijas un tā tālāk. Tā ka viņam sevišķs pilnvarojums nav vajadzīgs. Ja cita persona parakstītu, tad būtu vajadzīgs šāds pilnvarojums. Nav iebildumu?

Balsosim par sesto darba kārtības jautājumu - Vispasaules deklarāciju par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un tā tālāk. Rezultāts: 100 - par, pret - nav, atturas - 2. Lēmums pieņemts.

Nākamais, ja nemaldos, ir lēmuma projekts "Par pievienošanos starptautiskajām konvencijām jūrniecības jomā". Lūdzu.

V.Einiņš: Cienījamais priekšsēdētāj, kolēģi! Jūras lietu komisija piedāvā izskatīšanai 548.dokumentu ar lēmuma projektu un 533.dokumentu ar konvenciju. Pirmā konvencija attiecas uz zvejniecību, uz turpmāko daudzpusējo sadarbību zvejniecības jomā Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā. Šī konvencija noslēgta 1977.gadā, spēkā stājusies 1979.gadā.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados jūras un okeāna piekrastes valstis saskaņā ar attiecīgiem starptautisko tiesību principiem paplašināja savu jurisdikciju pār dzīvajiem resursiem savos piegulošajos ūdeņos līdz 200 jūras jūdžu robežai. To izdarīja arī Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļas piekrastes valstis, kas realizē šajos rajonos suverēnās tiesības ar mērķi izpētīt, ekspluatēt un saglabāt šos resursus. Tā kā zivju bariem viņu migrācijā nav robežu, kā tas ir lauksaimniecībā ar govīm, kuras var iedzīt aplokos, ierobežot vai piesiet ķēdē, tad vienošanās dalībvalstis vienojās par konvencijas rajona vai regulēšanas rajona izveidi aiz šo piekrastes valstu zvejas zonas. Konvencijas rajona dzīvo resursu optimālas izmantošanas, racionālas pārvaldīšanas un saglabāšanas nolūkā puses vienojās nodibināt starptautisku organizāciju "IKNAF". Mūsu kuģi tradicionāli zvejo šajā Atlantijas okeānā ziemeļrietumu daļā, tas ir, ūdeņos, kas pieguļ Kanādai, Grenlandei un citām valstīm. Bez pievienošanās šai konvencijai, lai ievērotu visus šos noteikumus un ierobežojumus zivju resursu saglabāšanā, mūsu kuģiem nav iespējams strādāt. Tādēļ lūdzu deputātus atbalstīt pievienošanos šai konvencijai.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Nav jautājumu. Vai kāds vēlas debatēt? Nevēlas. Paldies. Cik saprotu, mēs balsosim par 548.dokumentu.

V.Einiņš: Es ļoti atvainojos. Šī bija viena konvencija. Otra ir jūrniecības jomā. Konvencija par civilo atbildību par zaudējumiem no piesārņojuma ar naftu. Noslēgta 1969.gadā un stājas spēkā 1975.gadā. Konvencija noslēgta, apzinoties nepieciešamību nodrošināt pietiekamu atlīdzību valstīm vai personām par nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies, iztekot naftai vai izlejot naftu un tās produktus, un vēloties izveidot vienotus starptautiskus noteikumus un procedūru, kā risināt atbildības un pietiekamas atlīdzības jautājumus. Kuģa īpašniekam ir tiesības ierobežot savu atbildību pēc šīs konvencijas attiecībā uz jebkuru vienu incidentu par kopējo summu, rēķinot 2000 franku par katru kuģa tilpuma tonnu. Taču šī summa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 210 miljonus franku. Lai izmantotu ierobežojumu, kuģa īpašniekam jārada fonds, kas summas ziņā ir vienāds ar tā atbildības robežu. Tas ir bankas garants vai cits nodrošinājums. Tas izslēdz kuģa vai cita īpašuma arestu. Nodrošinājuma garantēšanai katram kuģim, pēc šīs konvencijas prasībām, tiek izsniegta apliecība. Lai tiešām garantētu mūsu kuģu darbu, lai izbēgtu no kuģa aresta vai visa īpašuma aresta, arī mums būtu nepieciešams pievienoties šai konvencijai. Principā tas arī ierobežo atbildības apmērus, kā jau teicu, līdz 250 miljoniem franku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Nevienam nav. Franki visiem ir. Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par diviem dokumentiem - par 548.sākumā un par 533. pēc tam. Pirmais balsojums - par 548.dokumentu. Rezultāts: 97 - par, pret - nav, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Nākamais balsojums - par 533.dokumentu. Rezultāts: 96 - par, pret - nav, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Pēdējais šā rakstura jautājums par civilās aviācijas Čikāgas konvenciju. Lūdzu, Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Jūsu iepazīstināšanai ir izdalīts Čikāgas konvencijas teksts latviešu valodā un lēmuma projekts par pievienošanos šai konvencijai - bez numura. Ja papūlēsities to atrast, tas ir... Šis dokuments rūpīgi ir pārtulkots latviešu valodā. Galvenais šīs konvencijas juridiskais kodols ir tas, ka tajā noteikti galvenie principi, no kuriem civilās aviācijas jomā vadās valstis, veicot starptautiskos lidojumus, veicot komerciālus darījumus starptautiskajos lidojumos, realizējot muitas politiku. Šī konvencija nodrošina vienādas tiesības aviācijas kompānijām neatkarīgi no to izcelšanās vietas, no to nacionālās piederības. Šī konvencija steidzīgi ratificējama tā iemesla dēļ, ka pēc 1991.gada augusta mums vienu gadu bija iespējams izmantot tiesības uz starptautiskiem lidojumiem bez pievienošanās šai konvencijai.

Šā gada jūlijā notiks nākamā Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas asambleja, kurā varētu tikt izskatīts jautājums par Latvijas uzņemšanu šajā organizācijā. Tas nodrošinātu mums tiesības sniegt oficiālu iesniegumu par iestāšanos šajā civilās aviācijas organizācijā ar visām starptautiskajā praksē noteiktajām normām, proti, ieskaitot to, ka mums būtu jāizdara zināma iemaksa, kuru noteiks šī asambleja. Tādējādi mēs reāli varētu pagūt līdz augustam, kad beigsies noteiktais termiņš, iegūt tiesības turpināt lidojumus, organizēt jaunas satiksmes līnijas. Diemžēl droši vien jums nebija laika pilnīgi iepazīties ar šo tekstu. Es domāju, ka tas arī nav vajadzīgs. Pārlieku sīki to skaidros un izvērtēs savā rīcībā mūsu aviatori. Es lūdzu atbalstīt un balsot par šo pievienošanos konvencijai.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Blumberga kungam? Jautājumu nav. Paldies, Blumberga kungs! Vai kāds vēlas izteikties debatēs? Nevēlas. Balsosim par lēmumu par pievienošanos 1944.gada Starptautiskajai civilās aviācijas konvencijai. Rezultāts: 94 - par, pret - nav, atturas - nav. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi! Turpinām 3.jūnija darba kārtību. Tātad septītais darba kārtības jautājums - Latvijas Bankas prezidenta un Ministru padomes priekšsēdētāja informācija par piegādāto pārtikas preču apmaksu.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es piedāvātu šādu procedūru šā jautājuma izskatīšanai. Tātad 10 minūtes dot vārdu bankas prezidentam un 10 minūtes - Ministru padomes priekšsēdētājam informācijai, pusstundu - jautājumu uzdošanai, jo es saprotu, ka lielākā daļa ir par jautājumiem. Deputāti jau ir informēti iepriekš, šeit ir vajadzīgi precīzi jautājumi un precīzas atbildes. Pēc jautājumu uzdošanas lemsim, vai ir nepieciešams pieņemt lēmumu un atklāt debates vai ne. Piedāvāju šādu procedūru.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi citi ierosinājumi par procedūru? Nav. Par kārtību... Jā... tā arī darba kārtībā ir minēts, ka Repšes kungs ir pirmais un Godmaņa kungs ir otrais. Pašiem ziņotājiem laikam nav nekādu iebildumu. Tad varam sākt darbu, izskatot darba kārtības septīto jautājumu. Lūdzu Repšes kungu tribīnē. Jums 10 minūtes izklāstam.

Vēl paziņojums. Radiofona otrajā programmā ir tiešā translācija no zāles.

Lūdzu, Repšes kungs!

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Godātie kolēģi! Vispirms man jāsaka, ka to, ka man šodien šeit ir jāziņo, es uzzināju tikai no baumām un no radiotranslācijas. Tikai tāpēc mani darbinieki zvanīja uz Augstāko padomi, lai tiešām pārliecinātos, ka darba kārtībā šis ziņojums ir iekļauts. To, ka ziņojums ir tieši par lauksaimniecības produkcijas apmaksu, es uzzināju tagad, atnākot un apsēžoties šeit krēslā, jo pēc 5.maija man palika atmiņā, ka jūs gaidāt manu ziņojumu par stāvokli naudas apgrozībā. Par to es arī atnācu faktiski šeit ziņot. Bet tas nekas, varbūt tikai atvainojiet, ka nevarēšu nosaukt dažus skaitļus, kurus varbūt jūs prasīsit.

Par norēķiniem par piegādāto pārtikas produkciju. Vispirms jāsaka, ka presē bieži vien izskanējuši maldīgi un nepareizi apgalvojumi par to, ka kartotēka, otrā kartotēka un citas ar šo kartotēku saistītās problēmas, nemaksas un maksājumu aizkavēšanas ir banku norēķinu sistēmas problēmas. Es nevaru tam piekrist. Pareizāk būtu to analizēt kā starpuzņēmumu parādu problēmu. Tā ir starpuzņēmumu parādu problēma, ko līdz šim bankas sistēma vienkārši godprātīgi uzskaitīja un palīdzēja dzēst tādā kārtībā, kādā šīs parādu saistības tika uzskaitītas kartotēkā. Bet tā nav bankas norēķinu kavēšanās un bankas problēma, jo bankā vienkārši attiecīgajiem uzņēmumiem nav naudas, ar ko norēķināties. Tā nav arī parāda bankai problēma. Šie ir starpuzņēmumu parādi. Protams, tad, kad viens uzņēmums naudu savā kontā iegūst, realizējot tirdzniecības tīklā produkciju vai saņemot maksājumus no citas organizācijas, tad sakarā ar to, ka šī nauda iet caur banku sistēmu, atduroties katrā mezglu punktā uz parādu kartotēku, tā līdz šim tika tērēta, dzēšot kartotēku. Tāpēc, protams, tā tālāk negāja.

Protams, varbūt uzņēmumi nav vainojami pie tā, ka šie parādi ir radušies. Pie tā varbūt ir vainojama vispārējā ekonomiskā un finansiālā sistēma, kas pastāvēja līdz šim. Bet skaidrs ir arī tas, ka šī parādu sistēma iesalst arvien dziļāk.

Tā, piemēram, aprīļa samaksā kartotēku nemaksas Latvijas teritorijā bija 7 miljardi, maija sākumā šīs nemaksas bija jau 14 ar pusi miljardu. Šī kartotēka iesalst ar ātrumu divreiz mēnesī. Acīmredzot tālāk būs vēl sliktāk. Tāpēc bija pienācis pats pēdējais laiks uzsākt enerģiskus soļus šādas savstarpējo parādu taisīšanas sistēmas likvidēšanai un turpmākai nepapildināšanai, kas arī ir izdarīts.

Kā tas arī tika apspriests pirms nedēļas Augstākās padomes Prezidija un valdības kopīgajā sēdē un kā arī Latvijas Banka nākusi ar iniciatīvām, ar 1.jūniju tā sauktā kartotēka vairs netiek apmaksāta rindas kārtībā un to nedara banka, bet ar 1.jūniju kartotēkas dzēšanas jautājumus vai, pareizāk sakot, jautājumu, ko darīt ar savu naudu, kas ir ienākusi kontā, lemj uzņēmumi paši. Tātad lemj bankas klienti paši. Kartotēka netiek viņiem atdota, kartotēka paliek bankā, tā tiek uzskaitīta, bet banka vairs neregulē šīs kartotēkas dzēšanu ar 1.jūniju. Kad klientam ienāk nauda, viņš pats maksā tam, kam uzskata par pareizu.

Tātad, ja viņš uzskata, ka pareizi ir norēķināties, teiksim, par piegādātajām pārtikas precēm, tad klients to dara, viņam tagad ir tādas iespējas. Ja viņš uzskata, ka viņam ir nepieciešama degviela pirmām kārtām, viņš var samaksāt par degvielu. Ir tādi gadījumi, kad klientam parādā ir uzņēmumi aiz robežas NVS valstīs. Tad viņš var nemaksāt šim uzņēmumam, lai arī ir pienākusi maksājumu rinda, viņš var maksāt citiem Latvijas teritorijā... Tātad klients lemj pats. Un tas pilnā mērā šodien attiecas arī uz norēķiniem, kuri saistās ar pārtikas pārstrādi, piegādātājiem, tirgotājiem, absolūti visu.

Ar 15.jūniju Latvijas banku sistēma pārtrauks pieņemt turpmākos maksājumu pieprasījumus uzskaitei otrajā kartotēkā. Ar 15.jūniju. Šīs 15 dienas vēl tiek dotas, lai uzņēmumi pārorientētos, lai banku sistēma pārorientētos, izmainītu nedaudz procedūras, ieviestu jaunas veidlapas, bet ar 15.datumu maksājumu pieprasījumus samaksai par piegādāto produkciju sūtīs nevis bankai, bet tieši uzņēmumam, kas ir parādnieks. Viens uzņēmums sūtīs otram uzņēmumam. Pēc tam uzņēmums, kuram ir jāmaksā, tātad debitors, kad viņa kontā bankā ienāks nauda, šo maksājumu pieprasījumu noformēs jau kā maksājuma uzdevumu, nesīs uz banku, un banka izpildīs apmaksu.

Gadījumā, ja ir kādas līgumsaistības, kurās ir paredzēta forma - maksājuma pieprasījums (tātad vecā apmaksas kārtība), tādā gadījumā banka piedāvā šādu pārejas formu: maksājuma pieprasījums - uzdevums. Tātad šie maksājumu pieprasījumi arī turpmāk varēs nākt uz banku, bet banka nekavējoties nodos šos maksājumu pieprasījumus klientam. Klients, kā es tikko paskaidroju, pēc tam, kad ienāks nauda, maksājumu uzdevumus dos apmaksai bankās.

Šādā veidā mēs pirmām kārtām atbrīvosimies no kartotēkas turpmākas papildināšanas. Otrām kārtām - ar naudas līdzekļiem varēs rīkoties uzņēmums tā, kā tas atzīst to par ekonomiski pamatotāku un izdevīgāku. Trešām kārtām, ja arī turpmāk kāds uzņēmums gribēs otram pārdot produkciju nevis ar iepriekšēju samaksu, bet ar pēcmaksu, tādā gadījumā tas būtu iespējams, bet to kārtos uzņēmumi stingri savā starpā un paši pilnīgi atbildēs par sekām gadījumā, ja debitors nebūs maksātspējīgs norunātajā laikā. Protams, kartotēku šie pasākumi nedzēsīs, tie varbūt tikai nepieļaus tās turpmāko augšanu. Bet tas būs varbūt pirmais solis.

Par kartotēkas dzēšanu un arī attiecībā uz pārtikas piegādātājiem, pārtikas pārstrādātājiem un tirdzniecību. Šī kartotēka nav dzēšama ar bankas emisijas palīdzību. Nekādā gadījumā. Tādi mēģinājumi ir izdarīti citās NVS valstīs un nav devuši rezultātus, tāpēc ka uzņēmumi, kuru parādi ir dzēsti, jau nākamajā dienā pēc tās pašas shēmas turpina taisīt jaunus parādus pat tad, ja bankas tos vairs neapkalpo. Tādā gadījumā viņi turpina taisīt šos parādus savā starpā, un nekas netiek mainīts paša procesa būtībā. Uzstājoties pirms nedēļas Augstākās padomes Prezidija sēdē un valdības kopsēdē, es ierosināju, ka lauksaimniekiem vajadzētu (un arī banka to pilnībā atbalsta), lai arī tas varētu būt grūti pirmajā brīdī, stingri un konsekventi pieprasīt iepriekšēju samaksu par piegādātajām pārtikas precēm. Cik es saprotu, tas jau ar sekmēm tiek darīts. Kā tas izriet no šā gada 1.jūnijā izmainītās kartotēkas apmaksas kārtības, arī jebkuram tirdzniecības uzņēmumam, jebkuram pārstrādes uzņēmumam ir iespēja no saviem ienākumiem samaksāt, kā viņš pats to nolemj. Līdz ar to, ja viņš lems samaksāt lauksaimniecībai, tad viņš samaksās lauksaimniecībai. Es aicinu vienkārši uz to pastāvēt. Tādējādi vairs netiks pieļauts princips, ka pārtikas preces tiek pārdotas, bet ienākumi atpakaļ uzņēmumos neieplūst.

Kas attiecas uz dažiem atbrīvojumiem patlaban skaidrās naudas izmaksās sakarā ar to, ka Latvijas rubļa ieviešana mums ir noņēmusi zināmā mērā deficītu šajos jautājumos, tad patlaban zemniekiem ir tiesības izņemt naudu no bankas skaidrā naudā, ja nauda ir ienākusi viņu kontos kā apmaksa par realizēto produkciju vai saņemta kā kredīts. Līdz šim rubļa trūkuma apstākļos zemnieki nevarēja izņemt piešķirto kredītu skaidrā naudā, bet tagad viņi to var. Tas pats attiecas uz pārstrādāto, realizēto produkciju un uz pārstrādes uzņēmumiem, kuri tagad drīkstēs (mēs devām papildinājumu šai telegrammai) izņemt naudu skaidrā naudā bankā, lai norēķinātos ar piegādātājiem par iepirkto pārtikas produkciju. Tātad pamatā - par pienu un gaļu. Šādas iespējas būs un vairāk nebūs nekādas nepieciešamības šos maksājumus izpildīt caur Krājbanku vai kaut kādu citu bankas iestādi. Ir iespēja samaksāt skaidrā naudā.

Tas arī īsumā viss, ko es gribēju teikt pie šā jautājuma, kā tas ir formulēts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, jautājumus, es tā domāju, mēs uzdosim beigās abiem ziņotājiem. Paldies, Repšes kungs!

Lūdzu, Godmaņa kungs, jums 10 minūtes.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man tomēr nav skaidra Grūbes kunga nostāja par to, ka šeit varētu runāt tikai 10 minūtes. Ja viņš grib zināt tikai 10 minūtēs, ko es domāju par šo lietu, tad labi... Es domāju, ka vajadzētu nedaudz lielāku laiku veltīt, bet, ja nu jūs tā esat nolēmuši, tad neko darīt.

Pirmkārt, es varu sniegt šeit jums atskaiti par budžeta izpildi, sākot no 1.februāra, no 1.marta, no 1.aprīļa, no 1.maija un no 25.maija līdz rublim. Bet es nevienu reizi neesmu dzirdējis šeit Latvijas Bankas atskaiti par to, kā ir notikusi finansiālā darbība, ar ko tā ir beigusies pagājušajā gadā, kāda ir bijusi kredītu politika, kāda ir bijusi šo kredītu struktūra... Jā, man ir Berga-Bergmaņa... Bijušais vietnieks iedeva personīgi vienkārši šo struktūru, un arī lielākajos vilcienos... Es nezinu, kā tas ir Budžeta komisijai. Un es uzskatu: kamēr nav šādas pilnas atskaites par to, kādā stāvoklī banka atrodas, atbalstīt bankas centienus tagad privatizēt nodaļas, kas prasīs līdzekļus statūtu fondu izveidošanai, tas ir viens no variantiem, kur laikam nauda arī varētu aiziet, bet es nevaru vairs runāt un klausīties tikai kvalitatīvās kategorijās. Ir jāsāk runāt par skaitļiem. Ja mēs par skaitļiem nerunājam no bankas viedokļa, tādā gadījumā viss pārējais praktiski ir tikai tā... Godīgi sakot, pavēles, zem kurām nav apakšā skaitļu. Ja tas tā turpināsies, tad, es uzskatu, visa mūsu tālākā budžeta apspriešana nākamajam pusgadam, kredītu politika pilnīgi nonāks tādā, godīgi sakot, ļoti sliktā apspriešanas līmenī, un rezultāts būs tuvs nullei.

Tāpēc es aicinu bankas prezidentu kā deputāts, nevis kā Ministru padomes priekšsēdētājs, bet kā deputāts, tomēr izpildīt Augstākās padomes lēmumu, kurš uzliek par pienākumu šādu bankas pārskatu sniegt Augstākajai padomei. Ja nemaldos, tas bija 26.maijā. Tas ir pirmais.

Pievērsiet uzmanību, tieši kāda ir šī kredītu politika, jo es zinu, ka ir aptuveni 10 miljardi īstermiņa kredītu. Kam tie ir dalīti, kā dalīti, es to kā valdības vadītājs nezinu. Vai daudzi deputāti to zina? Tas ir pirmais. Nerunājot par ilgtermiņa kredītiem.

Otrais. Konkrēta atbilde uz pirmo jautājumu. Tātad par pārtikas apmaksu kā tādu, par nesamaksāto naudu, tā varbūt izteiksimies. Šeit es jums gribu pateikt, ka situācija ir šāda. Valdība pirmdien pieņēma lēmumu, ļoti smagu lēmumu, no budžeta izdalīt šo 651 miljonu. Tātad mēs nevaram, mums nav skaidrības, vai banka bija spējīga piešķirt šos kredītus vai tā nebija spējīga piešķirt šos kredītus, vai šādi līdzekļi ir vai to nav. Gaidīt mēs nevaram. Es labi saprotu, kāda situācija ir lauksaimniecībā, tāpēc šo 651 miljonu, ko Lauksaimniecības ministrija mums iesniedza kā visminimālāko samaksu par to, ko nav saņēmuši lauksaimniecības ražotāji un kas ir patērēts, valdība ir piešķīrusi, un Augstākajā padomē tas ir jāizskata Budžeta komisijā.

Es tikai gribu pateikt vienu lietu, kāpēc šis lēmums ir ļoti smags. Tāpēc, ka vienlaikus pastāv divas lietas, par ko ir jāsamaksā. Un abas lietas ir notērētas. Pirmā lieta ir notērētā lauksaimniecības produkcija, kas apēsta, izdzerta un tā tālāk. Otrā lieta, kas arī ir patērēta, ir gāze, ko mēs visi esam lietojuši. Ir jāsamaksā "Ļengaz" vismaz aptuveni 700 miljoni rubļu. Valdība gāja pa tādu ceļu, ka mums vajadzēja acīmredzot to naudu izmisīgi savākt kopā un sadalīt divās daļās, jo atkal mums nav pilnīgi nekādas skaidrības, vai var būt cerības uz to, ka varēs saņemt kredītus šīs gāzes iegādei.

Tālāk īsumā par lauksaimniecības ķēdi. Šeit ir lauksaimniecības ministrs. Es vispār domāju, ka nebūtu slikti, ja par šiem jautājumiem turpmāk runātu tieši ministrs. Tā kā esmu uzaicināts, es varu pateikt savas domas. Skaidri un gaiši. Tātad ir divas ķēdes. Pirmā ķēde ir šāda: ražotājs - pārstrāde - tirdzniecība. Šajā ķēdē iesalums un iekšējie nemaksājumi minimāli ir 651 miljons. Ja skatāmies pēdējos datus kopā ar visiem nemaksājumiem, tas sastāda 837 miljonus. Ja vēl skatās bankas kredītus, kurus ir ņēmusi pārstrāde, tad tur tas nemaksājums sasniedz apmēram 1,2 miljardus. Tur šī ķēde noraujas viena iemesla dēļ: mēs likvidējām Tirdzniecības ministriju un atdevām tirdzniecības uzņēmumus vietējām pašvaldībām. Tie ir pārtikas veikali, kas paņēma pārtikas produkciju no pārstrādes, tas ir, pienu, gaļu un visus tos ražojumus, ko ražo lauksaimnieki. Pārdodot šo naudu acīmredzot nepārskaita bankai. Vai nu šeit nav iniciatīvas no bankas puses, vai te ir jautājums par likumdošanu. Acīmredzot arī valdībai jānāk ar likumdošanas iniciatīvu. Izmanto lielu daļu kā skaidro naudu, lai iepirktu preces, kas ir daudz izdevīgākas un dārgākas, lai īsā laikā realizētu šīs preces, nopelnītu paši, pēc tam atdotu naudu lauciniekiem.

Tā problēma ir tāda, ka tad, kad es esmu pārdevis gaļu un pienu un patērētājs savu naudu ir samaksājis, ir paradoksāli: zemnieks ir saražojis, patērētājs samaksājis, bet nauda līdz galam neaiziet. Tad, lūk, tā pirmā nelaime ir tā, ka acīmredzot, pārvērtējot darbu decentralizētas tirdzniecības sistēmas apstākļos, tirdzniecība, cenšoties nopelnīt, daļu naudas skaidrā veidā izmanto, lai iepirktu preces, kas ir pietiekami, pēc viņu domām, izdevīgas un dārgas. Tā varētu būt kafija, tēja. Pēc tam cenšas ātri tās pārdot, saņemt atpakaļ un atdot naudu par gaļu un pienu.

Problēma tikai vienā apstāklī - pirktspēja iedzīvotājiem ir tik zema, ka šīs preces nevar pārdot. Nepārdodot šīs preces, nav iespējas atdot naudu arī par pienu un gaļu. Tas ir pirmais princips, kas ir pilnīgi jālikvidē. Tas ir bankas spēkos. Acīmredzot kopā ar valdību šeit jārisina jautājums par to, lai inkasācija tomēr būtu viennozīmīga un lai nauda šeit nefigurētu.

Otrs jautājums ir cits. Tas ir jautājums, kas saistīts ar produkcijas pārdošanu no tā sauktajām valsts saldētavām vai valsts pārstrādes uzņēmumiem. Šeit nemaksājumi sastāda 337 miljonus, kā lasāms man vakar iesniegtajā Lauksaimniecības ministrijas dokumentā. Un šeit summa sadalās divās daļās.

Tā kā klīringa situācija mums pilnīgi nerisinās un mēs nesaņemam centralizēti naftas produktus, savā laikā Lauksaimniecības ministrijā tika pieņemts lēmums. Es domāju, ka šis lēmums bija loģisks, jo nevar bezgalīgi turēt saldētavās produkciju.

Par saldētavas krājumu daļēju realizāciju gan Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā, gan arī apmaiņā pret dīzeļdegvielu ar Azerbaidžānu, gan arī pārdodot caur ārējās tirdzniecības apvienību "Lata", kura tālāk realizē par dolāriem. Tur problēma ir tā, ka nemaksājumi no Ļeņingradas sākumā sastādīja 291 miljonu. Ministrs var dot precīzāku informāciju. Tātad notiek priekšapmaksa norēķiniem no Ļeņingradas. Un pamazām šis parāds tiek dzēsts. Bet arī tā ir tā nauda, ko nav saņēmis ražotājs apakšā.

Kas attiecas uz "Latas" darbību, tur ir 27 miljonu parāds, kurš 2.jūnijā tika dzēsts. Tas ir vakar. Par šo jautājumu varētu runāt pilnīgi atsevišķi, vai ir vērts darboties organizācijai, kas iepērk par esošām cenām produkciju, par esošām cenām no kombinātiem tieši un no saldētavām netieši un pēc tam realizē par dolāriem, pēc tam par dolāriem pērk lietas lauksaimniecībai, tajā skaitā tehniku un tā tālāk. Un pēc tam, konvertējot savu kursu, mēģina lauksaimniekiem to pārdot. Nepatīkami ir tikai tas, ka pirmajā gadījumā konvertācija nenotiek. Otrajā gadījumā tā notiek, un lauksaimnieki, kas nav saņēmuši to 651 miljonu... Viņiem jau vairs nav laika, nav iespējas nopirkt to produkciju, kas ir piegādāta no komercfirmas "Lata", tā teikt, viedokļa.

Es gribētu, lai te precīzāku informāciju tomēr sniedz ministrs. Man laiks beidzas, es tikai gribu pateikt divas frāzes. Jautājums par kredītu resursu politiku patlaban ir jautājums numur viens. Es jūtu, ka būs lielas pretrunas starp valdību un banku. Nav šeit ko slēpt, tas tā arī ir. Minēšu tikai divus skaitļus. Lai mēs varētu iegādāties 1,2 miljardus gāzes, tas ir visminimālākais, ko nevar iegādāties decentralizēti un kas jāiepilda Inčukalna krātuvē, - normāli tas ir 2,6 miljardi, es par to pat nerunāju - ir nepieciešama summa aptuveni 7 miljardi, jo gāzes cenas nav precīzi fiksētas. Minimālākajā variantā ir 3 miljardu kredīts. Tas ir 3 miljardu kredīts 3.ceturksnī. Pat 3,9. Tajā skaitā jārēķina iekšā arī tas, ka mums ir nepieciešami katlu māju remonti, lai tad, kad iegādāsimies šo degvielu, būtu, kur to liet iekšā.

Nākamais. Rūpniecība. Tur vienmēr ļoti viegli noraksta no rēķiniem, ka rūpniecība pati tiks ar sevi galā. Tomēr, deputāti, aicinu jūs ļoti rūpīgi vērtēt rūpniecības situāciju, jo rūpniecības ienākumi ir tie, kas baro sociālo budžetu. Lauksaimnieki nodrošina ar pārtiku tautu, bet rūpniecība ar saviem atskaitījumiem veido sociālo budžetu, pensijas, pabalstus un tā tālāk. Lai nonāktu situācijā pie paša elementārākā, lai tiktu apmaksāts, kā rūpnieki lūdz, lai piešķirtu viņiem kredītu tikai par tām precēm, kas jau ir nosūtītas (es nerunāju par precēm, kas stāv noliktavās un kas vēl nav realizētas), nepieciešams vismaz 3 miljardu kredīts. Un tad vēl paliek pāri tik nepatīkamas lietas kā mazuta iepirkšana, par ko ir lielas diskusijas. Un, protams, īstermiņa kredīts maizes graudiem, kurš sastāda 3,3 miljardus. Mēs esam nonākuši situācijā, ka cenas ir uzlēkušas 10-15 reižu, bet apgrozāmie līdzekļi praktiski nav mainījušies. Apgrozāmos līdzekļus no budžeta uzaudzēt nevar.

Valdības lēmums par šo 651 miljonu situāciju neatrisinās. Jautājums ir par to, vai var iet Latvijā uz kredītresursu emisiju vai nevar. Es piekrītu bankas prezidentam vienā jautājumā, ka nevar iet uz tādu situāciju, ka emitē resursus, lai turpinātu kartotēku. Tam es piekrītu viennozīmīgi. Pēc 15.jūnija šī sistēma tiks mainīta. Tā ir atbalstāma, tā saistīsies ar bankrotiem, saistīsies ar to, ka gan pārtikas produkcijas, gan arī citas produkcijas realizācija caur tirdzniecību var būt pat 1, 10 vai 15 reizes mazāka. Jo nebūs naudas, lai varētu uz parāda pirkt šo produktu.

Tāpēc es personīgi domāju, ka jautājums ir izvirzāms plašāk, nedrīkst jautājumu sakoncentrēt tikai uz lauksaimniecību, jo tā ir saistīta ar enerģētiku. Bez energoresursiem būs ļoti grūti atrisināt lauksaimniecības problēmas. Jāstāda jautājums plašāk. Tas ir atsevišķas sēdes jautājums.

Es domāju, ka šajā sēdē ir vismaz divas lietas jānoskaidro precīzi: galvenie rādītāji nākamā budžeta iespējamai ievirzei. Es nerunāju par budžeta analīzi sīkumos, jo rīt mēs nododam Budžeta komisijai pilno projektu ar visiem nepieciešamajiem kredītiem.

Otrs jautājums ir - bankas atskaite par visu kredītu politiku un par to, vai šeit var atrast konsensu vai nevar. Es domāju šādi: krīze Krievijas banku sistēmā, Krievijas centrālās bankas vadītāja demisija, problēma, kas ir parādījusies Krievijā, rāda, ka šī problēma nav tikai Latvijā vien. Es uzskatu, ka mēs daļēji atrodamies "rubļa zonā" un apkārt mums emitē kredītu resursus, turklāt viennozīmīgi emitē tos lielā skaitā. Lai mēs šeit atļautos pārmērīgu kredītu emisiju, tas ir pilnīgi noliedzams. Es pats esmu pret to. Ja pilnīgi nevirzīsim uz priekšu kredītu politiku, tad nonāksim situācijā, ka apkārt emitēs šos resursus un reizē arī "pumpēs" inflāciju skaidrās naudas veidā, bet savukārt šeit, Latvijā, to nedarot, mēs stabilizēsim situāciju ārpusē, kur, samērojot mērogus, ir pilnīgi bezcerīgi to izdarīt.

Man nav pietiekami laika, jo Grūbes kungs ir atvēlējis tikai 10 minūtes, tāpēc es varu pateikt tikai to, ka ir jautājums par dotācijām lauksaimniecībā. Varbūt man izdosies atbildēt uz jautājumiem, ko man prasīs, piemēram, kāpēc kolhozos nav nodrošināta 1500 rubļu alga?

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad 30 minūtes jautājumiem.

No zāles: Repliku....

Priekšsēdētājs: Mums repliku šeit nav, mums ir 30 minūtes jautājumiem, pēc tam spriedīsim par to.

A.Felss: Es gribēju tomēr ierosināt premjeru izrunāt līdz galam...

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, tikai pie mikrofona, bet mēs jau iepriekš nolēmām...

A.Felss: Es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Bet mēs tā iepriekš vienojāmies. To jautājumu uzdošana, kuri interesē tieši deputātus, man liekas, ir daudz vērtīgāka nekā priekšlasījumi. Tātad tribīnē lūgsim premjeru un bankas prezidentu. Jautājumus uzdod deputāti. Es laikam iepriekš nepateicu, kuriem ir jautājumi. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Gorbunovs, gatavojas deputāts Caune.

A.Gorbunovs: Man ir viens jautājums Godmaņa kungam, otrs - Repšes kungam.

Pirmais jautājums. Pārtika mūsu valstī ir valdības monopols. Mēs tiešām daudz šeit runājam, kā tas notiek, kur tas notiek un kādi ir šie ceļi, pa kuriem pārtika aiziet, kas maksā un nemaksā. Bet mans jautājums ir šāds. Vai lauksaimniecības ministram nebūtu skaidra un gaiša atbilde jādod, cik no pārtikas (viss iet caur ministriju, valdības monopols ir pārtika, un nevajag neko citu te stāstīt) ir pārdots un cik ir parādā tirdzniecības uzņēmumi, mūsu republikas tirdzniecības uzņēmumi, kuri nav samaksājuši ražotājiem, un cik nav samaksājusi pati ministrija, jo tur ir tik sarežģīta sistēma caur šo "Holod", caur "Latu" un tā tālāk. Pat ministrija ir pārtiku palaidusi gan uz Sanktpēterburgu, gan uz Azerbaidžānu, gan kaut kur citur un nav saņēmusi apmaksu.

Tagad iznāk tā, ka mēs prasām no visiem, bet pati ministrija neatbild, cik tā nav apmaksājusi zemniekam, savam zemniekam. Ja es šādu jautājumu varu uzdot un jūs to atbalstāt, tad lai nāk ministrs tribīnē un atbild tieši un konkrēti uz šo jautājumu.

I.Godmanis: Jā, es domāju, ka vajadzētu atbildēt ministram. Vienīgi, protams, jāuzņemas atbildība arī man par jebkura ministra darbu.

Lūdzu, Ģēģera kungs, ja atļauj vadība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, laikam šajā gadījumā galvenais ir dzirdēt atbildi uz jautājumu, nevis ievērot...

A.Gorbunovs: Es uzdošu jautājumu Repšes kungam, un tad mani jautājumi arī būtu galā. Cits kolēģis varētu nākt.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu! Repšes kungs!

A.Gorbunovs: Par apgrozāmiem līdzekļiem, kuri ir saistīti ar kredītu. Faktiski tā ir doma, ko izteica Godmaņa kungs savā runā.

Ir skaidra lieta: ja inflācija ir augusi desmitkārtīgi vai, es nezinu, cik kārtīgi konkrēti šajā laikā, tad fakts ir tāds - nav runas par tiem, kas ir maksātnespējīgi, kas neražo produkciju, kuri vispār ir zem ūdens un kuriem sen jau vajadzēja pārtraukt kreditēšanu. Bet ir runa par daudzmaz normāliem uzņēmumiem.

Vai jūs esat nodrošinājuši viņiem kredītus apgrozījuma līdzekļiem desmitkārtīgi vai cik kārtīgi saistībā ar inflāciju, jo mēs šo rubli, savu rubli, izlaidām apgrozībā tāpēc, ka mums nav šo naudas resursu un ka mums vajadzēja dzīvot līdzi Krievijas inflācijai, jo mēs dzīvojām uz Krievijas rubli. Tātad atkal konkrēts jautājums - cik reizes jūs palielināsit šos kredītu resursus, lai normāli strādājošiem lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumiem nodrošinātu apgrozāmos līdzekļus?

E.Repše: Es tūlīt atbildēšu. Šis ir ļoti konkrēts un interesants jautājums, uz kuru arī es biju šodien gatavojies atbildēt. Es zināju, ka būs jautājums, lūk, tas pats, ko jau teica Godmaņa kungs, par kredītu politiku. Te gan es gribētu teikt, ka par atskaitēm ir kas cits. Mēs rakstām atskaites, rakstām, tikai nepaspējam laikā, kā Augstākā padome bija ierakstījusi. Bet būs tā atskaite, un par iepriekš izsniegtajiem kredītiem visu varēs... Bet tas par kredītu politiku nākamībā ir cits jautājums. Kvalitatīvi es jums varu atbildēt.

Bet vispirms maza atkāpe. Pirmkārt, par inflāciju jautājums ir ļoti sarežģīts, jo, teiksim, normālā tirgus ekonomikā inflācijai seko naudas daudzuma pieaugums: jo vairāk naudas centrālā banka drukā, jo lielākas aug cenas un inflācija. Mums šie procesi diemžēl nav tik vienkārši, jo mums cenu augšanu ir ietekmējuši arī citi ekonomiskās reformas jautājumi, piemēram, cenu liberalizācija vispār, tirdzniecības piecenojuma atlaišana un citi. Tā ir viena atkāpe.

Otra atkāpe. Tieši centrālās bankas izsniegto kredītu vai, tautas valodā runājot, nodrukātās naudas daudzumam nav jāseko inflācijai. Tieši otrādi, šim nodrukātās naudas daudzumam ir jābūt pietiekami nelielam, lai inflācija vispār nesāktos. Ja reiz par lielu nelaimi tā ir sākusies, tad lai tā pamazām bremzētos. Ja mēs finansiālā ziņā būtu pilnīgi neatkarīga valsts, tad mans uzdevums būtu, neraugoties uz visiem pārmetumiem, kas skan pār mani un pār banku, izturēt šo naudas nedrukāšanas līniju pēc iespējas cieti.

Kā mūsu premjers ļoti taisnīgi aizrādīja, mēs tomēr neatrodamies izolētā un suverēnā Latvijas finansiālajā telpā. Līdz ar to ir pilnīgi pareizs apgalvojums, ka mums vajadzētu sekot "rubļa zonas" naudas emisijas politikai. Un to mēs arī darīsim. Nav vajadzīgs radioraidījumos no rīta mācīt Latvijas Banku, ka vispār centrālā banka var arī drukāt naudu. Mēs to zinām. Un mēs drukāsim. Bet jautājums ir par to, cik daudz?

Un šeit jāsaka, ka šodien Krievijas banka, tieši šodien turas, zobus sakodusi, ar Starptautiskā valūtas fonda atbalstu. Lai jums būtu arī zināms - Krievijas bankas izsniegto centralizēto kredītu resursu procentu likme šodien ir 80 procenti gadā. Tam mēs tikai tuvojamies. Arī citas, piemēram, obligāto rezervju prasības viņiem ir augstākas. Kaut vai tāds papildu rādītājs kā skaidrās naudas deficīts ir ļoti ass dažos Krievijas rajonos un tamlīdzīgi. Tas viss tiek darīts ar nolūku bremzēt inflāciju "rubļa zonā". Kamēr viņi bremzē šo inflāciju un mums pietiek dūšas turēties šim procesam līdzi, tikmēr mums tas ir jādara un mums tas ir ļoti izdevīgi.

Arī patlaban Rīgā esošā Starptautiskā valūtas fonda misijai būs ļoti konkrēta limitācija, ļoti konkrēti kredītu emisijas griesti, kas tiks diskutēti ar Latvijas Banku, ar Latvijas valdību un pēc tam tiks ierakstīti Starptautiskā valūtas fonda programmās. Ja mēs šos griestus pārkāpsim (protams, tās ir mūsu tiesības - suverēna valsts), tādā gadījumā ar Starptautisko valūtas fondu acīmredzot varēsim nerēķināties. Bez tam, es domāju, tā būtu muļķība no mūsu puses - pārkāpt šīs noteiktās kredītu robežas.

Es patlaban vēl nevaru jums nosaukt skaitļus, ko minēs Starptautiskais valūtas fonds, es jums varu nosaukt skaitļus, ko mēs apspriedām Latvijas Bankas vadībā. Es šos skaitļus gan vēl gribētu apspriest bankas padomē, kad tā tiks apstiprināta vai vismaz daļa no tās locekļiem tiks apstiprināta. Bet mēs šodien kā tādu orientējošu skaitli varētu minēt totālo kredītu ekspansiju - 2 miljardus rubļu, aptuveni zinot, cik liela ir bijusi šī kredītu ekspansija Krievijā un cik pēc dažādiem, tajā skaitā starptautiskiem, novērtējumiem Latvija ir attiecīgi ekonomiskā un citā ziņā salīdzināma ar Krieviju. Tātad šis orientējošais skaitlis - 2 miljardi rubļu. Ekspansija, kredītu papildus radītie kredīti vai, citiem vārdiem sakot, papildus nodrukātā nauda. To mēs varētu atļauties bez inflatoriskām sekām un nepārkāpjot šos ierobežojumus, kas pastāv "rubļa zonā".

Bet tagad ir nākamais jautājums. Pieņemot, ka bankas padome arī apstiprinās līdzīgus mērķus, kā šo naudu sadalīt. Vai to iedot degvielas uzpirkšanai, vai to nodzēst, kā te tika izskanējis ierosinājums, par to produkciju, kas jau ir nosūtīta, bet nav apmaksāta, vai to dot sekmīgiem uzņēmumiem, kas šobrīd ir kredītspējīgi? Ko nozīmē - kredītspējīgi? Ka viņi spēj saņemt bankas kredītu, apgrozīt to un no apgrozības rezultātiem apmaksāt rezultātu.

Runājot par centrālās bankas kredītpolitiku (es atvainojos, ka atbildu tik gari, bet tas viss ir tieši par jūsu jautājumu), es varu teikt, ka mēs arī bankas vadībā apspriedāmies par to. Centrālā banka nekreditē konkrētus uzņēmumus un nekreditē konkrētas nozares. Konkrētas nozares kreditē komercbankas, tajā skaitā pagaidām vēl līdz reorganizācijas pabeigšanai - Latvijas Bankas komerciālās nodaļas.

Tātad pēc kredītiem tie uzņēmumi, kuri ir kredītspējīgi, kuri var garantēt apmaksu no šo kredītu apgrozījuma, dodas uz Latvijas Bankas nodaļām vai citām komercbankām kā līdz šim un pieprasa kredītu. Tad, ja Latvijas Bankas nodaļa vai komercbanka saka, ka šim uzņēmumam kredītvēsture ir laba, ka tam kredītu vajadzētu, bet vienkārši bankai uz vietas trūkst resursu, tādā gadījumā jau pēc iestrādātas shēmas griežas pēc resursiem centrālajā bankā. Mēs šos resursus dosim.
Bet mums ir nepieciešams nodaļas atzinums, jo nepazīstam klientu. Varbūt klients vārdos ir ļoti labs un garantijas ļoti lielas, bet viņš ir jau pierādījis, ka savus parādus neatdod. Tātad šo 2 miljardu ietvaros mēs kredītus emisijas veidā varam nodrošināt. Jūs ievērojat, ka te ir runa par diviem, nevis par trim, nevis par sešiem, kā to jau pieprasīja premjers. Tātad - par visminimālāko nepieciešamību. Te nav runas par 20 miljardiem, kā ir izskanējis ļoti daudzos citos ziņojumos un prasībās bankai.

Šobrīd visi ir pamanījuši, ka var problēmas atrisināt, drukājot naudu. Bet tā būtu pašnāvība. Tagad var gadīties, ka būs dažas nozares vai daži uzņēmumi, kaut vai degvielas iepirkšana vai kaut kas cits, kur Latvijas Bankas nodaļas un valdības viedoklis atšķirsies. Bankas nodaļa teiks, ka šim uzņēmumam nedos, bet valdība teiks, ka pašai valdībai vajag noteiktiem stratēģiskiem mērķiem naudu, kas nav atrodama budžetā, vai ka ir jāaizdod kādam uzņēmumam, par kuru Latvijas Bankas slēdziens ir, ka tam nedrīkst aizdot, bet valdības domas ir, ka vajag aizdot. Tādā gadījumā saskaņā ar likumu mums ir tiesības kreditēt valsti, kreditēt valdību, valsts budžeta deficītu zināmās robežās. Un mēs varbūt varētu izskatīt šādu formu, ka valdība pieprasa atvērt kontu centrālajā bankā, kur rīkotājs, kā arī rīkotājs ar budžetu ir Finansu ministrija. Mēs šajā kontā, pēc valdības lūguma, ieskaitām zināmu daudzumu kredītu, mēs kreditējam šo kontu.

Par apjomiem. Jūs saprotat, ka tie ietilpst tajos 2 miljardos un, protams, nevar būt runas ne par diviem, ne par vienu miljardu. Bet zināmu naudu mēs varam tur ielikt, kreditējot valdību. Tad valdībai būs pilnīgi brīvas rokas, kā šo kredītu izmantot, un arī pilnīgi brīva atbildība par to, kā tā nauda tiks iztērēta. Tāda ir dažos vārdos Latvijas Bankas kredītpolitika, kuru mēs vistuvākajā laikā arī īstenosim.

Priekšsēdētājs: Jā, Repšes kungs, jūsu atbilde bija ļoti izsmeļoša. Tagad Ģēģera kunga atbilde. Lūdzu.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, deputāti, cenu liberalizācijai, protams, tūlīt neseko arī izmaiņas tirdzniecības un norēķinu sistēmā. Tādēļ varbūt arī, papildu cenu pieaugumam trūkstot apgrozības līdzekļiem, mēs esam šādā situācijā.

Konkrēti cipari. Kādā veidā notiek šī realizācija un rodas parādi? Pirmkārt, realizācija republikā, republikas iedzīvotājiem. Analīzes jau esmu jums iepriekšējās reizēs devis, kur figurē šis 1,2 miljardu parāds pārstrādes uzņēmumiem un parāds zemniekiem jeb lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, kas bija 0,6 miljardi jeb 600 miljoni. Šo starpību pārstrādes uzņēmumi praktiski samaksā ar saviem kredītiem, ņemot kredītus.

Otrs realizācijas ceļš ir pamatā saistīts ar starpvaldību līgumiem ar NVS. Tā ir Sanktpēterburga. To nedara un nerealizē Lauksaimniecības ministrija. To dara tikai tik daudz, cik saskaņā ar ārējo tirdzniecību ministrija prasa un cik tas ir nepieciešams. Tie daudzumi summāri fiziskos daudzumos ir ļoti niecīgi. Iepriekšējos gados bija (es domāju, ka jums ir informācija) vairāki desmiti un pat līdz 90 tūkstošiem tonnu, bet pašreiz ir 2129 tonnas gaļas produktu, sviesta ir 845, siera - 847, piena konservu kārbu ir 3000.

Tātad šis savstarpējais līgums, kas bija tajās niansēs vai tajos momentos, impulsīvi tikai ir pildījies, kad ir bijis jautājums par norēķināšanos, par saņemtajiem energoresursiem. Pašreiz šī iepriekšējā samaksa nav nokārtota. Nebija nokārtots starpvalstu norēķins, parāds sastādīja 291 miljonu. Pašreiz, ja mums dod rakstiski Ārējās tirdzniecības ministrija (pēdējo vēstuli es saņēmu ar ministra vietnieka Ķirkša kunga paraktu), ka ir kāds daudzums jānosūta, tas tiek nosūtīts tikai pēc iepriekšējas samaksas. Un Ļeņingrada kārto savu parādu dzēšanu. Tas ir par ārpusi.

Otrs par ārpusi, kas saistās ar tā saukto mazo klīringu, ir dīzeļdegviela un eļļas. Diemžēl eļļas problēmu neviens neatrisināja lauksaimniekiem, ne "Latvijas nafta", ne kas. Par šo daudzumu ir arī ar Azerbaidžānu līgums. Tur ir realizēta produkcija, saņemti naftas produkti - eļļa un dīzeļdegviela - 166 miljonu rubļu vērtībā. Šī nauda ienāk pakāpeniski, realizējot degvielu un eļļu.

Kas attiecas uz "Latu", tās uzdevums ir iepirkt no Kubas jēlcukuru, jo cukura mums nav. Tātad viņi šo daudzumu komplektē pret piena konserviem, taukiem. Šobrīd es gribu teikt paldies, ka ir tāda organizācija, kas tūlīt samaksā par šo preci piegādātājam un ražotājam. Kas skar Rēzeknes piena kombinātu, šī apmaksa ir izdarīta. Man šorīt vēl bija personīga tikšanās ar Upenieka kungu. Viņš teica, ka vairāk neesot nekādu problēmu. Tikai ir jautājums, kāpēc viņš tik ilgi sūtīja rēķinu par apmaksu. Ja mēs uz šo brīdi šo daudzumu, ko dodam apmaiņai pret jēlcukuru, kurš ir ienācis Odesas ostā un tagad ir jāatgādā uz Rīgu, konvertēsim, tad jautājums ir, cik tad mums maksās šis cukurs.

Otrs, kas attiecas uz "Latu", ir 2000 tonnu gaļas, kas ir eksportēta ar Zviedrijas firmas palīdzību. Tas ir darīts to pašu ķimikāliju, to pašu konservantu iegādei. Ja šobrīd viena tonna konservanta jau maksā 50000 rubļu un ja mēs to konvertēsim, tad lauksaimniekiem jau šī viena tonna konservanta droši vien maksās 20000 rubļu. Ja bez tā varēsim iztikt, tad nebūs vajadzīgs. Bet tas acīmredzot ir atsevišķs jautājums. Līdz ar to iekšējais parāds Latvijā...

A.Gorbunovs: Cik procentu uz jūsu sirdsapziņas?

D.Ģēģers: 873 miljoni rubļu. Līdz ar to mēs esam stādījuši jautājumu par šo norēķinu zemniekiem tikai tik daudz, cik ir tirdzniecība parādā, paredzot šo pārejo. Jā, arī šie atlikumi, kas ir minimālie atlikumi valsts rezervēm! Līdz šim nav bijusi iespēja noformēt uz valsts budžeta līdzekļiem, tātad iepirkt un uzturēt, atmaksāt uzturēšanu. Tātad no šīs summas ir jāskaita nost vēl vismaz 50 miljoni.

Kas attiecas uz manu sirdsapziņu, es situāciju tiešām cenšos kontrolēt. Es šajā reizē, redzot šo situāciju ar realizāciju, šo jautājumu sāku risināt no janvāra un marta. Es tiešām atvainojos, bet es nejūtu šeit savu sirdsapziņu.

A.Gorbunovs: Paldies. Tad es lūdzu vārdu debatēs.

Priekšsēdētājs: Jā, par to mēs lemsim, vai būs debates šajā jautājumā. Pēc šā saraksta spriežot, nākamais ir deputāts Caune. Gatavojas deputāts Kinna.

I.Caune: Es gribētu jautājumu uzdot Godmaņa kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Caune: Godmaņa kungs, es saprotu, ka jūs tajās 10 minūtēs, kuras jums mūsu parlamenta galvenais lauksaimnieks atvēlēja, neko nopietnu nevarējāt pateikt. Jautājumu tikai varēja darīt vēl neskaidrāku un mazāk saprotamu. Man jāatvainojas, ka arī mēs, pārējie lauksaimnieki, vēl bijām tik miegaini, ka vienkārši nereaģējām uz šo aizrādījumu.

Bet tagad jautājums par to, ko es jums vakardien izvirzīju. Es saprotu, ka jūs šodien atbildēt droši vien nevarēsit, kādēļ laukos nemaksā minimālās darba algas. Es jūs varu vienkārši varbūt informēt, kā tas faktiski ir. Alūksnes rajona apstākļos tādā ekonomiski stabilā saimniecībā kā "Trapene" aprīlī vidējā darba alga bija 597 rubļi, "Igrīvē" - 850 rubļi, "Zeltiņos" - 509 rubļi. Es varētu turpināt šo sarakstu. Reti kuram ir virs tūkstoša.

Es neprasu vienkārši kaut kādu atrunāšanos, es lūdzu konkrētus, lauksaimniekiem saprotamus skaitļus, saprotamu valodu bez kaut kādas filozofijas, kas ir darāms un ko jūs kā izpildvaras vadītājs, premjerministrs, domājat darīt, lai laukos šo stāvokli labotu. Jo bez laukiem nebūs Latvijas. Ja tas šodien nav iespējams, es lūdzu to pieņemt kā manu deputāta pieprasījumu un...

I.Godmanis: Jā, es saprotu. Es jums atbildēšu pavisam īsi un konkrēti. Tātad pirmais, ko valdība izdarīja, - tā piešķīra 651 miljonu no budžeta. Vēl te tas ir jāapstiprina. To minimālo nemaksu, kas nebija samaksāta. Tur skaitās 158 miljoni zemniekiem. To piešķīra no budžeta, ņemot vērā, ka par gāzi arī būtu jāmaksā 700 miljoni. Tas ir pirmais solis.

Tas otrais solis, par ko es runāju, ir tas, vai valdība var nodrošināt, lai paju sabiedrībās tāpat kā zemnieku saimniecībās saņemtu minimālo algu. Pēc mana dziļa uzskata, paju sabiedrības nav valsts organizācijas. Tās nav valsts budžeta iestādes. Ja valdība nosaka valsts budžeta iestādēs minimālo algu, tādā gadījumā prasīt no valdības, lai tā garantē, ka visās struktūrās, kas nav valstiskas struktūras, būtu šī minimālā alga, nav pareizi. To mēs nevaram izdarīt. Tas ir tas pats, ja nāk privātā firma un saka man: "Nodrošini, lai es varu samaksāt savā firmā cilvēkiem 1500!" To valdība nevar izdarīt. Un to nevienā valstī valdība nedara, Caunes kungs! Tā vairs nav valsts iestāde. Es nerunāju pat par valsts rūpnīcām. Tas ir cits jautājums. Bet par iestādēm. Mēs runājam par budžeta iestādēm. Par skolotājiem, par ārstiem un tā tālāk. Tā ka šis jautājums, pēc manām domām, ir pilnīgi nepareizi uzdots.

Otrs. Kā uzlabot situāciju laukos? Ir divas iespējas. Pirmā iespēja ir dot dotāciju lauksaimniecības produkcijai. Es gribētu, lai jūs ļoti uzmanīgi klausītos, Caunes kungs, ko es saku. Pirmā iespēja - dot lauksaimniecības produkcijai dotāciju. Tas ir, apmēram 7 rubļi pienam, lai piena cena izietu apmēram uz 13 rubļiem litrā. Tā ir apmēram tā dotācija, kas būtu, lai cūkgaļa būtu 80 rubļi dzīvsvarā, lai sviests tiktu pārdots par 287 rubļiem, par apmēram 300 rubļiem. Lūk, tas būtu tas, kas nodrošinātu rentabilitāti nosacīti, lai varētu dzīvot, tā teikt, ar peļņu.

Protams, te var ilgi strīdēties, ka atšķiras pašizmaksa zemnieku saimniecībās no pašizmaksas statūtu sabiedrībās. Man šie rēķini te priekšā ir un es tos esmu studējis. Bet tagad padomāsim, vai mums ir tādi līdzekļi, lai lauciniekiem šo dotāciju samaksātu! Viens piemērs. Gadā tiek izslaukts 1,2 miljardi litru piena. 1 rublis dotācijas, 1,2 miljardi rubļu no budžeta. Tātad, ja 7 rubļi jāmaksā par pienu klāt, kā prasa lauksaimnieki, tas ir 9 miljardi rubļu pie budžeta uz nākamo pusgadu. Ja nemaldos, vēl mazāk tas mums iznāks. Tātad no 15 miljardiem 9 miljardi jāmaksā dotācija par pienu uzreiz. Sadalīsim uz pusgadu, tad būs 4,5 miljardi! Tas faktiski sastādīs apmēram trešo daļu. Šāda nauda patlaban budžetā neatrodas.

Tagad skatīsim cauri budžeta projektu! Budžeta komisijā tas tiks iesniegts, un jūs precīzi redzēsit, ka tādas naudas nav. Kā var risināt šo jautājumu? Pēc manām domām - tikai vienā variantā. Šis variants ir šāds.

Pirmais. Ir jādod iespēja lauciniekiem produkciju pārdot patstāvīgi. No 1.jūnija ir šāda iespēja, proti, braukt ārā un pārdot. Es saprotu, ka nav atrisināts jautājums par to, ka nevar pārstrādāt patstāvīgi. Un tā ir tā nelaime, ka ir jālaiž caur valsts pārstrādes uzņēmumiem. Īpaši caur lielajiem. Tur ir jautājums, ka līdz galam ir jāpieņem likums par pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Vairs nav monopola. Līdz ar to Gorbunova kungs, sakot, ka vairs nav monopola uz pārtiku, dziļi kļūdās. No 1.jūnija monopols ir beidzies. Nav Lauksaimniecības ministrijas licences uz to, ka viss ir jāpārdod caur "Latu" un tā tālāk. Tas ir viens.

Otrs. Ir jāceļ iedzīvotāju pirktspēja. Tas ir ceļš, kā var pirkt dārgāk lauksaimnieku produkciju. Tāpēc tika pieņemts lēmums par 1500 rubļu minimālo algu no 1.jūnija.

Trešais. Tā alga, protams, nav pietiekama, bet tā ir tāda, kādu atļauj budžets. Mēs nedrīkstam iziet ārpus budžeta ietvariem. To mums neļauj likums par budžeta tiesībām.

Nākamais jautājums ir jautājums par dotāciju meklēšanu perspektīvā. Vai mēs varam perspektīvā atrast šīs dotācijas? Patlaban, es uzskatu, mums krīzes situācijā ir tikai divas iespējas. Pirmkārt, valdībai jānopērk no budžeta, kā teica ministrs, vismaz 250 miljoni vai līdz 300 miljoniem jārada valdības rezerves fonds, lai varētu ziemā vispār iztikt. Tas ir pirmais, kas ir jāizdara.

Otrs, kas ir jāizdara, ir jautājums, kā dotēt degvielu un minerālmēslus. Šeit es atbalstu Lauksaimniecības ministrijas priekšlikumu. Tikai starpība ir tāda, ka es uzskatu, ka jādotē dīzelis un minerālmēsli, bet nevar dotēt benzīnu. Es uzskatu, ka benzīnu dotēt laukos ir ļoti grūti realizējams process, jo to varēs pārdot pilsētā par divreiz dārgāku cenu. Dotēsim tad precīzi produkciju, dīzeli un attiecīgi minerālmēslus! Tas ir ielikts iekšā budžeta projektā kā nepieciešamā degvielas rezerve, kas arī jāiepērk. Tas būs tas, kas lauksaimniecības produkcijas pašizmaksu zināmā mērā samazinās vai vismaz noturēs. Un tas palīdzēs lauksaimniekiem savu produkciju pārdot par dārgāku cenu.

Jautājums par tirdzniecības atlaidēm. Pēdējais ir jautājums par to, ka nav nekādu ierobežojumu lauksaimniekiem savas produkcijas pārdošanā. Situācija ir kritiska pēc tam, kad Rīgā tirdzniecība tika atdota rajoniem. Vispirms valdība atdeva Rīgai, nekas nenotika. Tagad tiek atdots rajoniem. Ja rajoni nepierādīs, ka viņi spēj mēneša, divu laikā noprivatizēt veikalus, lai tur varētu produkciju pārdot jebkurš laucinieks, ja rajoni to neizdarīs, tad mēs, valdība, griezīsimies atkal Augstākajā padomē un lūgsim centralizēti privatizēt to sistēmu ar valdības rokām. Ja nu tas cauri neiet.

Pats pēdējais jautājums ir par to, ka Rīgā ir 46 veikali, kuri ir paju sabiedrību veikali. Tā ir paradoksāla situācija, ka ilgus gadus tajos veikalos pārtiku neviens nepārdeva. Tā man ir mīkla.

Beidzot es, Caunes kungs, jums atbildu precīzi. Ir tikai viena iespēja. Šī iespēja ir, protams, kā normālās valstīs - dotācija. Mēs patlaban, kad jāmaksā par enerģētiku, nevaram šādu dotāciju lauksaimniekiem no budžeta nodrošināt. Tas ir godīgi pierādāms ar cipariem. Mēs vienīgi varam pamazām situāciju virzīt tajā virzienā, lai lauki varētu savu produkciju realizēt dārgāk, izmantojot pirktspēju, izmantojot brīvas pārdošanas iespēju gan Austrumos, gan Rietumos. Atliek tikai jautājums, kā pārstrādes uzņēmumus noprivatizēt tempā, lai vismaz to monopolu nojauktu. Viss.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna uzdod jautājumu, gatavojas deputāts Grūbe. Es tikai atgādinu, ka no mūsu nolemtajām 30 minūtēm jautājumiem palikušas divas minūtes. Tā ka pēc tam lemsim, ko darīt.

J.Kinna: Es ceru, ka uz manu jautājumu Repšes kungs paspēs atbildēt. Repšes kungs, no jūsu uzstāšanās es sapratu, ka tagad mums ir parādījusies banka pati par sevi, nerēķinoties ar to situāciju, kāda šobrīd valda valstī un arī ekonomikā. Mazais piena ražotājs šobrīd ir absolūti neaizsargāts un viņam nav sistēmas, kā varētu pietiesāt no uzņēmuma nemaksas vai kā viņš varētu no valdības pietiesāt nemaksas un tā tālāk. Jūs uzskatāt, ka tā nav bankas problēma un ka jums ar šīm problēmām nav jānodarbojas, tā es sapratu no jūsu uzstāšanās. Tāpēc mans jautājums. Ja jau banka ir pati par sevi, ja jūsu iesniegtajā bankas padomes projektā visi vai, pareizāk sakot, pieci no sešiem ir jums administratīvi pakļauti cilvēki un ja mēs šādu bankas padomi apstiprināsim, vai jūs uzskatāt, ka līdz ar to bankas patstāvība absolūti zudīs? Sabiedrības pārstāvniecības šajā bankā vispār vairs nebūs.

E.Repše: Godātais Kinnas kungs! Četri no sešiem, tikai četri no sešiem. Piektais, kuru jūs minējāt, ir šobrīd mans konsultants, tikai konsultants datu apstrādes jomā. Es bankas padomes sastāvā izvirzīju cilvēkus, ar kuriem kopā esmu strādājis un par kuriem zinu, ka viņi spēj risināt šīs problēmas, ka viņi ir kompetenti banku lietās, ka viņi ir kompetenti finansu lietās, ka viņi ir kompetenti ekonomiskajos jautājumos. Gluži dabīgi, ja es šādus cilvēkus būtu atradis, es viņus būtu aicinājis darbā bankā. Tāpēc viņi būtu nonākuši bankas tuvumā. Ja tas ir jūsu principiālais viedoklis, tad es šobrīd esmu gatavs viņus atbrīvot no darba un pārcelt tikai par padomes locekļiem. Es pat nemanīju te nekādu konfliktu. Jo visi šie cilvēki ir pirmās personas tūlīt aiz manis tīri nomināli kā bankas pirmās personas savā nozarē.

Alijevas kundze - naudas apgrozības jomā. Viņa ir arī darba grupas vadītāja, kas attīstīja Latvijas rubļa ieviešanas koncepciju. Par darba rezultātiem jūs varat spriest paši. Viņa strādā arī pie latu ieviešanas. Esmu ar mieru viņu atbrīvot no citiem tiešajiem pienākumiem. Atradīsim naudas apgrozības pārvaldē citu cilvēku, ja jūs tā prasīsit! Bet man vajadzīgs viņas viedoklis un viņas balss, viņas neatkarīgais viedoklis bankas padomē.

Kolotovas kundze - resursu pārvalde. Tas ir cilvēks, kas zina, kādā veidā mijiedarbojas kredīti ar ekonomiku. Ja jums ir bijusi ar viņu kāda saskarsme, lūdzu, izskatiet individuāli! Ja vajadzīgs, uzaiciniet! Ekonomikas komisija jau ir uzaicinājusi un izskatījusi. Spriediet individuāli! Man ir vajadzīgas Kolotovas kundzes zināšanas un neatkarīgais spriedums. Ja es būtu gribējis sev paklausīgus cilvēkus salasīt, es būtu rīkojies citādi.

Silenieces kundzi es arī gribētu paturēt galvenās grāmatvedes postenī, jo viņa ir labākā grāmatvede, kādu vispār varu iedomāties. Viņa ir lieliska speciāliste norēķinu ziņā. Tas, ka mēs esam Rīgā reorganizējuši norēķinu sistēmu pilnīgi uz jauniem pamatiem pēc ārzemju konsultantu ieteikumiem, ir liels Silenieces kundzes nopelns, ka mēs varam divas trīs dienas nodrošināt.

Ceturtais cilvēks no bankas ir viens no mūsu nodaļu vadītājiem. Par to jau ir skaidrs, ka viņš aizies no sava darba, ja tiks apstiprināts, jo nodaļas būs komercstruktūras, un komercstruktūru pārstāvji nedrīkst būt bankas padomē. Viņiem ir jābūt neatkarīgiem. Viņš aizies no tā darba. Es šeit neredzu pretrunas. Tiešām neredzu.

Ja jūs domājat, ka vajadzētu pilnīgi nekompetentus cilvēkus no malas, politbiroju ielikt bankā, tas ir tas, par ko mēs baidījāmies septembrī. Septembrī, cik es atceros, bija ļoti viennozīmīgs viedoklis Augstākajā padomē, ka ir nepieciešami tieši profesionāļi. Un toreiz bija viedoklis, ka jābūt tikai viena līmeņa vadībai. Tikai un vienīgi vienam vadošam orgānam, kas pats pieņem lēmumus, pats par tiem atbild un pats organizē to izpildi.

Tagad mēs esam atgājuši no šādas shēmas. Bet tomēr tur ir jābūt profesionāļiem. Turklāt ir ievērpts līdzsvars. Divi ir neprofesionāļi bankā. Viens ir ekonomists - zinātnieks ar plašu pieredzi, visiem jums pazīstamais Jānis Porietis, un otrs ir fiziķis ar pieredzi datu apstrādes jomā, ekonomisko un saimniecisko procesu modelēšanā. Neatkarīga persona, kura bieži vien pratīs pamanīt, kā interpretēt noteiktus procesus mazliet citādāk nekā ekonomiskajos kanonos tie iestiguši. Tā ir mana atbilde par bankas padomi.

Tagad jūsu pārmetums par to, ka banka ir it kā par sevi. Es zinu, ka valstīs bankas kļūst par lielāko riebekli, jo nedod naudu. Centrālās bankas uzdevums ir - nedot naudu vairāk, nekā nepieciešams. Kad Bundesbankas speciālisti konsultēja šeit, kā mums rakstīt Latvijas Bankas likumu, tika speciāli uzsvērts, ka mums ir nepieciešams ierakstīt: bankas uzdevums ir naudas apgrozības stabilitātes garantēšana. Tas ir tās vienīgais un galvenais uzdevums - stabila naudas sistēma. Un nevis noteiktu tautsaimniecības nozaru finansēšana un nevis ekonomikas glābšana.

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, cik laika jums vajag atbildei?

E.Repše: Vēl vienu minūti. Šis viedoklis bija atspoguļots mūsu likumā, un parlaments to ir pieņēmis. Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī, ko arī pēc labākās sirdsapziņas darīsim. Man šobrīd būtu ļoti viegli. Tā nav kaut kāda bankas neizdarība, mēs tos kredītu resursus neesam ar mieru emitēt. Nauda arī jau ir nodrukāta, tā ir novietota noliktavā. Es varētu tikai parakstīties, bet es to nedrīkstu darīt, jo tad es nebūtu izpildījis savu darbu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tagad kārta uzdot jautājumu būs deputātam Grūbem, bet mums jāizlemj tīri procedūras veidā, ko darīt. Kā man zināms, ir sagatavots lēmuma projekts, ko iesniegusi paliela deputātu grupa. Šis lēmuma projekts tiek drukāts, pavairots un tiks izdalīts. Bet tas nozīmē, ka mūsu iepriekšējie nodomi visu pabeigt 50 minūšu laikā ir bijuši tikai labi nodomi. Mēs zinām, uz kurieni ceļš ar tiem ir bruģēts. Tā ka mums ir jāizlemj, ko tālāk darīt.

Par procedūru deputāts Krastiņš, pēc tam - deputāts Gorbunovs.

I.Krastiņš: Es ārkārtīgi atvainojos, bet neņemiet ļaunā. Uz salīdzinoši konkrētajiem Gorbunova kunga diviem jautājumiem abi atbildētāji atbildēja 18 minūtes. Ja kopumā ir atvēlētas 30 minūtes, man šķiet, tas ir drusku nekorekti. Es gribētu aicināt tomēr turpināt uzdot jautājumus, bet cienījamos atbildētājus varbūt sniegt konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Trīs priekšlasījumi neapšaubāmi bija ļoti interesanti, es tos ar patiesu interesi noklausījos, bet jautājumi, manuprāt, tā arī palika neatbildēti. Es lūgtu pagarināt šo jautājumu uzdošanas laiku un atcerēties premjerministra nesen teiktos vārdus, ka vislielākā māksla ir māksla runāt īsi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gorbunova kungs!

A.Gorbunovs: Burtiski to, ko teica, es arī gribēju teikt. Tāpēc es neatkārtošos. Tas, kam ir ko jautāt, var pajautāt vienas minūtes laikā, un, ja ir ko atbildēt, var atbildēt trīs minūtēs.

Es ierosinātu dot vārdu debatēs pēc tam, bet tikai trīs minūtes. Jo atkal, kam ir kaut kas konkrēts sakāms, tas var pateikt trīs minūtēs. Bet, ja grib runāt par lauksaimniecību, mākslu, par celtniecību un par visām sfērām, kurās mēs esam speciālisti, tad, protams, nepietiks 30 minūšu un nepietiks arī stundas. Es gandrīz nobalsotu par to, ka runāt trīs, maksimums - piecas minūtes, izsakot savu viedokli un savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kodoliņ!

A.Kodoliņš: Pirms lēmuma pieņemšanas ieskatieties darba kārtībā! Cik tur ir neizskatītu jautājumu un cik pietūkusi tā ir, salīdzinot ar pagājušo nedēļu darba kārtību! Es personīgi uzskatu, ka mēs nevaram bezjēdzīgi ilgi uzdot jautājumus bez kaut kāda lēmuma projekta un bez kaut kāda materiāla. Mums ir jādara konkrēts darbs.

Mans priekšlikums ir - jautājumus pārtraukt un atklāt debates tikai tad, kad būs iesniegts lēmuma projekts. Tad arī iekļaut darba kārtībā, pieņemt lēmumu. Vajag nodarboties ar darba kārtību, kura mums ir pārāk pilna, lai mēs atjaunotu ilgas debates bez konkrēta galarezultāta.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, jūs jau arī runājat trīs minūtes par to, ka debatēm jābūt īsām.

Lūdzu, deputāt Aleksejev! Pēc tam balsosim.

A.Aleksejevs: */Es uzskatu, ka tad, ja mēs gribam lietai par labu apspriest šo jautājumu, tad tāpat jāturpina un jāsaņem atbildes uz visiem mūs interesējošiem jautājumiem, jo debatēs mēs ilgi un gari runāsim nesaprotot par ko. Tāpēc ierosinu tagad laiku jautājumiem neierobežot, sagatavot lēmuma projektu, ja tas kādam ir, bet pēc tam var apspriest arī debatēs./

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, viena minūte līdz pārtraukumam! Jūs arī gribat ko teikt? Lūdzu.

G.Preinbergs: Es uzaicinu tomēr turpināt, bet turpināt korekti, kā to ieteica Krastiņa kungs un premjera kungs, piedodiet, priekšsēdētāja kungs. Vēl es vēlētos tāpat kā Kodoliņa kungs, lai visi izlasītu mūsu darba kārtības nosaukumu. Mēs esam par visu ko runājuši, bet ne par to, kas ir virsrakstā, - par piegādāto pārtikas preču apmaksu. Par to gandrīz nemaz nav bijusi runa.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, laikam viens no balsojumiem ir viedoklis - turpināt jautājumu uzdošanu. Es šaubos, ka mums izdosies reglamentēt ilgumu atbildēm uz jautājumiem. Bet debatēm gan. Pagaidām viens ierosinājums - par lēmuma projektu, kas noteikti pēc pārtraukuma vai pārtraukuma laikā katram tiks izdalīts.

Viens ierosinājums - debatēm trīs minūtes. Par to mums ir jābalso. Tā ir atkāpšanās no vispārējā reglamenta. Balsosim par debašu ilgumu par lēmuma projektu - trīs minūtes. Viena balss papildus "par", divas balsis papildus "par". Rezultāts: par - 64, pret - 8, atturas - 5.

Pēc pārtraukuma turpināsim jautājumu uzdošanu. Jautājumu uzdos deputāts Grūbe, un debates pēc tam trīs minūtes, bet ne vairāk.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pirms vēl pārējie deputāti nav atnākuši (jo vēl ir apmēram pāris sekunžu līdz plenārsēdes sākumam), man būtu ierosinājums varbūt nobalsot par to, ka pierakstīšanās jautājumu uzdošanai tiek pārtraukta. Mēs zinām, ka citādi tas var ieilgt līdz bezgalībai.

Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 62 deputāti ir reģistrējušies. Pulkstenis ir 12.00. Balsosim par ierosinājumu pārtraukt pierakstīšanos jautājumu uzdošanai. Rezultāts: par - 30, pret - 4, atturas - 11. Esam pārtraukuši pierakstīšanos jautājumu uzdošanai. Es domāju, ka tādu praksi mēģināsim turpināt arī tālāk.

Jautājumu uzdod deputāts Grūbe. Gatavojas deputāts Aleksejevs.

G.Grūbe: Mans pirmais jautājums būtu Godmaņa kungam. Godmaņa kungs arī pieminēja savas uzstāšanās sākumā un beigās, ka ļoti īss laiks esot dots informācijai, un jautāja, kāpēc tāda nostāja no manas puses.

Tikai vienā teikumā. Mēs par šo problēmu diskutējām, pieņemot 5.maija lēmumu, un šobrīd vienkārši ir jābūt informācijai par tā izpildi.

Tad man jums ir jautājums - kad beidzot būs likvidētas šīs nemaksas? Pēc diviem mēnešiem, pēc gada, pēc desmit gadiem? Kad tiks likvidētas šīs nemaksas par pārtikas produktiem?

I.Godmanis: Atbilde ir ļoti īsa. 651 miljons ir tā nemaksa, ko Lauksaimniecības ministrija ir iesniegusi mums. No tā 158 miljoni zemniekiem ir ar valdības lēmumu piešķirti aizvakar valdības sēdē.

G.Grūbe: Es atvainojos. Tātad ir iesniegts arī šāds dokuments Augstākajai padomei?

I.Godmanis: Jā.

G.Grūbe: Un par pārējo daļu?

I.Godmanis: Lai runātu, kā likvidēt nemaksas pārējā daļā, ir jāskata kopā ar budžeta projektu otrajam pusgadam, kurā ir iestrādāta šī norma.

G.Grūbe: Tālāk man jautājums Repšes kungam. Es no jūsu īsās informācijas sapratu, ka Latvijas Banka atsakās no piedalīšanās kartotēkas likvidēšanā. Vai es esmu pareizi sapratis?

E.Repše: Nē. Bet tā ir visai īsa atbilde. Ja man vēlreiz jāatkārto tas, ko es teicu, es atsakos. Nē. Bet vairāk nevaru komentēt.

G.Grūbe: Tā. Otrs jautājums.

E.Repše: Kredītemisijas veidā kartotēkas dzēšana nenotiks, no tā mēs kategoriski atsakāmies.

G.Grūbe: Tad otrs jautājums, kas precizē pirmo. Jūs ar savu lēmumu, ar bankas prezidenta lēmumu, kas ir stājies spēkā no 1.jūnija, esat atcēlis 5.maija Augstākās padomes lēmumu, kurā bija noteikts, ka līdz finansu sistēmas sakārtošanai jānodrošina ārpuskārtas maksājumi par pārtikas produktiem. Es esmu pareizi sapratis?

E.Repše: Finansu sistēma tiek sakārtota ar to, ka mēs atdodam naudu to klientu rīcībā, kuri to ir nopelnījuši. Ja gribat, lai viennozīmīgi izpildītu Augstākās padomes lēmumus, varbūt sāciet ar to, ka rakstiet viennozīmīgi Augstākās padomes lēmumus! Mēs uzskatām, ka finansu sistēma, no bankas viedokļa, ir sakārtota ar to brīdi, kad mēs ļaujam klientam rīkoties ar savu naudu vai kad tas vismaz ir vitāli nepieciešams pirmais solis. Tāpēc, no vienas puses, es saprotu, ko jūs domājat, no otras puses, es arī nevaru piekrist tam, ka mūsu lēmums - uzsākt šo karagājienu pret kartotēku - būtu formālā un kategoriskā pretrunā ar Augstākās padomes 5.maija lēmumu juridiski.

G.Grūbe: Paldies. Atļaujiet jums gan nepiekrist, bet tas ir debašu jautājums.

Nākamais jautājums, ja drīkst. Kā individuālajiem piena ražotājiem un arī tai skaitā zemniekiem izvirzīt pretenzijas pret banku un arī pircēju nemaksām? Kādas ir iespējas un kā banka garantē savu klientu aizstāvību?

E.Repše: Pret banku viņiem nekādu pretenziju nevar būt gadījumā, ja viņiem vienkārši nemaksā pārstrādes uzņēmums. Kas attiecas uz banku, ja šim individuālajam piegādātājam bankā ir konts un šajā kontā ir ienākusi nauda, tad banka patlaban ir nākusi pat tik tālu pretī, ka tā šo naudu izmaksā skaidrā, kas līdz šim nav bijis. To banka ir nodrošinājusi un turpmāk nodrošinās.

Bet ja vienkārši nemaksā pārstrādes uzņēmums... Es zinu, ka daudziem individuālajiem piegādātājiem nav noslēgti juridiski pietiekami kvalitatīvi līgumi ar šiem pārstrādes uzņēmumiem, kas atļautu iesūdzēt pārstrādes uzņēmumus tiesā un caur tiesu piedzīt līdzekļus. Vienkārši līdz šim tādas prakses acīmredzot nebija. Juristi ir konsultējuši, kā šos līgumus rakstīt. Cik man zināms, pārstrādes uzņēmumi vienkārši mazliet ignorē to vienkāršo piegādātāju. Ignorē. Un tas ir tas iemesls. Bet banka šeit... Te drīzāk ir tiesas darbi.

G.Grūbe: Jā, es atvainojos, precizēšu tad arī jautājumu. Kādā veidā tiesāties ar banku nodaļām, ja tās neslēdz līgumus par aizkavēšanās procedūru, kas noteikts 5.maija lēmumā? Tas ir, par šīm piecām un trim dienām. Vai tad arī ar bankām tiesāties?

E.Repše: Jā, protams, Augstākās padomes lēmums ir Augstākās padomes lēmums. Te tikai mēs ilgi vēl spriedīsim, no kura brīža skaitās laiks un kā to interpretēt. Bet principā - jā, tiesā.

G.Grūbe: Paldies. Un beidzamais jautājums. Kad būs bankas prezidenta atskaite? 5.maija lēmumā bija noteikts, ka šādai atskaitei jābūt 26.maijā. Kad jūs iesniegsit dokumentus un kad iesniegsit priekšlikumu izskatīt to plenārsēdē?

E.Repše: Jā, šeit ir mana vaina. To patlaban faktiski slīpē tīrrakstā. Mēs neesam paspējuši laikā, jo tomēr pirmajā vietā nolikām savu darbu, nevis atskaišu rakstīšanu šajā periodā, lai gan arī to mēs darījām. Bet vēl nav gatava. Tur es esmu vainīgs. Es domāju, ka jaunnedēļ jūs to atskaiti saņemsit.

G.Grūbe: Un arī jūsu uzstāšanos šeit.

E.Repše: Katrā laikā, kad aicināsit.

G.Grūbe: Paldies.

E.Repše: Tikai iepriekš paziņojiet!

G.Grūbe: Bet tas jau ir ierakstīts 5.maija lēmumā!

E.Repše: Bet ne konkrēts datums.

G.Grūbe: Konkrēts datums.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, to jūs pateiksit debatēs. Nekavēsim laiku!

Deputāts Aleksejevs. Gatavojas deputāts Celmiņš.

A.Aleksejevs: */Repšes kungs, es gribētu sākt ar jums, ja tas iespējams! Jā, ar jums, lūdzu, Repšes kungs, vai jūs nepateiktu, par cik ir pieaugusi tās produkcijas cena, kas atrodas noliktavās un bāzēs, salīdzinājumā ar gada sākumu?/

E.Repše: Par lielu kaunu varu pateikt, ka - nē, jo patlaban mūsu analītiskā brigāde tikai vāc pa dažādām informācijas lapelēm tirgus cenu ziņas un liek tās visas kompjūterā.

A.Aleksejevs: */Kaut vai uz 1.maiju./

E.Repše: Konkrēti kādiem produktiem, es nezinu. Man premjers saka priekšā, ka 7-10 reizes.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Un tad jautājuma otrā daļa. Sakiet, lūdzu, kādu daļu no lauksaimniecības produkcijas sastāda banku kredītu apmaksa?/

E.Repše: Acīmredzot bankai jāmaksā tā daļa, kāds ir šis kredītprocents saskaņā ar konkrēto kredītlīgumu. Tas gan svārstās no gadījuma uz gadījumu, bet, ja jūs man jautātu, vai tas kredītprocents šobrīd ir liels vai mazs, tad es teiktu, ka šobrīd tas vēl arvien ir diezgan maigs, ņemot vērā pašreizējos apstākļus.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Tās ir emocijas, bet es gribēju dzirdēt skaitļus./

E.Repše: Cipari ir šādi. Ja cenas aug un naudas vērtība ir kritusies kopš gada sākuma septiņas līdz desmit reizes, tad procentu likmei vismaz jāatbilst šim naudas vērtības kāpumam, atbilstoši šīs reizes pārvēršot procentos.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Premjerministra kungs, arī jums man ir neliels jautājums. Ideoloģiski uz to gandrīz jau atbildējāt, bet mani interesē konkrēti. Sakarā ar to, ka augsto cenu dēļ katastrofāli mazinās pārtikas produktu lietošana, rodas ilūzija par lauksaimniecības produkcijas pārprodukciju, kas neizbēgami ved uz lauksaimniecības izputēšanu. Teiksim, šodien avīzē ir tāda neliela ziņa: "Vai piens būs jāizlej Ventā?" Tur teikts, ka Kuldīgā piena rūpnīca 70 procentus no piena atdod atpakaļ saviem piegādātājiem. Tā, lūk, šādā veidā lauksaimnieku izputināšana vēl pieaug. Interesanti, vai valdība gatavojas no lauksaimniekiem iepirkt tā saukto lieko produkciju vai atļaus ražotājiem izputēt? Un, no otras puses, ir vēl viena nianse. Līdz kādai pakāpei valdība tautai ļaus atteikties no ēdiena? Tas ir, vai ir kaut kāda robeža pārtikas produktu lietošanas kritumam, pēc kuras tad valdība to uzskatīs par katastrofu, genocīdu un veiks konkrētus pasākumus savas tautas glābšanai?/

I.Godmanis: Cienījamais Aleksejeva kungs, man žēl, ka jūs neesat sapratis to, ko teicu atbildē Caunes kungam.

Konkrēta atbilde: krīzes iztikas minimums, kas tika izstrādāts, piedaloties arodbiedrībai, piedaloties uzturzinātniekiem, ir 1574 rubļi.

A.Aleksejevs: */Nē, to es jau dzirdēju./

I.Godmanis: Tātad 1500 rubļu minimālā alga. Tā ir pirmā atbilde uz jūsu jautājumu. Attiecībā uz genocīdiem un tā tālāk.

Otrā atbilde. Attiecībā uz to, kā valdība domā novest lauksaimniecību, tā teikt, līdz iziršanai. Jūs jautājāt, vai valdība var iepirkt produkciju. Valdība var iepirkt produkciju tikai tik, cik atļauj budžets. Lai mēs varētu minimāli iepirkt ziemas vajadzībām, krīzes situācijā dotajā brīdī ir nepieciešami 250-300 miljoni no budžeta. Tā jau būs valdības rezerve. Tā nebūs tā rezerve, kas ir ražotājrezerve un kas ir uzņēmumā "Holod" un tajās saldētavās. Un tas ir otrs. Pret genocīdu, kā jūs te izteicāties.

Kas attiecas uz trešo, es, man šķiet, Caunes kungam atbildēju, precīzi nosaucot tos četrus punktus, kuros valdība domā tālāk strādāt. Dotēt dīzeli, minerālmēslus - viens. Tas ir, to, ko mēs varam dotēt.

Otrs. Atļaut jebkurā gadījumā izvest produkciju uz Austrumiem un Rietumiem bez licencēm un atļaujām, kas dotu iespēju lauksaimniekiem patstāvīgāk un decentralizētāk rīkoties ar savu preci bez kādiem aizliegumiem. Ja būs pretenzijas pret izvedmuitas tarifu, tad automātiski vienas dienas laikā tarifu padome var pieņemt lēmumu un samazināt to 10 līdz 5 procentu robežās.

Trešais. Neskatoties uz to, ka mums ir grūtības ar produktiem, valdība pieņem lēmumu par ievedmuitu visai pārtikas produkcijai, ko ražo Latvijā. Tas nozīmē, ka nevarēs ievest lētus produktus no ārpuses, lai kā arī lielākajai daļai to gribētos. Tas arī ir lauksaimniecību sargājošs faktors.

Ceturtais. Tomēr pamazām un cītīgi paaugstināt minimālo algu, tajā skaitā vidējo algu, lai paaugstinātos pirktspēja un cilvēki spētu nopirkt dārgākus produktus. Tā ir programma, ko mēs jums liekam priekšā.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Vai jūs kaut kā iejaucaties, lai produkcija netiktu sūtīta atpakaļ piegādātājiem?/

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, jūs varat pierakstīties debatēs.

I.Godmanis: Es atbildēšu. Es nupat kā precīzi atbildēju Grūbes kungam. Valdība ir izskatījusi iespējas budžetā. Tur bija tā summa, pēc kuras tur praktiski naudas vairs nav. Mēs neesam pārkāpuši budžeta ietvarus. Bet no turienes mēs samaksājam 651 miljonu. Augstākajai padomei tas ir jāapstiprina. Un 700 miljoni gāzei. Tas ir faktiski gan tam, gan tam. Abiem ir par maz. Bet tās ir tās iespējas, ko pieļauj budžets. Lai mēs ietu ārpus budžeta ietvariem, Augstākajai padomei ir jāpieņem lēmums, ka pirmajā pusgadā mēs varam pārsniegt budžetu. To esam izdarījuši.

Priekšsēdētājs: Lūgums ir godātajam premjerministram un bankas prezidentam, ja jautājumi atkārtojas, vienkārši atsaukties uz iepriekšējo atbildi, lai tad tas deputāts izlasa stenogrammu, ja viņš grib.

Lūdzu, deputāt Celmiņ! Gatavojas deputāts Edmunds Krastiņš.

J.Celmiņš: Man jautājums Repšes kungam. Es gribētu dzirdēt no Repšes kunga precizējumu par to, kāda turpmāk būs Latvijas Bankas politika attiecībā uz maksātnespējīgiem klientiem.

Mēs zinām, ka pasaules bankās ir izveidojušās zināmas tradīcijas. Bankas, kurām ir liela autoritāte, nepieļauj tādu situāciju, ka šīs bankas viens klients var nokļūt nepatīkamā stāvoklī, nonākot kontaktā un sadarbojoties ar maksātnespējīgu klientu. Bankas parasti brīdina savus klientus par to, ja kāds vai vairāki šie bankas klienti ir kļuvuši maksātnespējīgi.

Arī mūsu 5.maija lēmumā bankai bija uzdots tikt skaidrībā par to, kā ir ar klientu maksātspēju, un pieņemt attiecīgus lēmumus šinī virzienā. Šobrīd no jūsu uzstāšanās es saprotu, ka Latvijas Banka vienkārši salaiž divus klientus kopā - vienu, kurš ir maksātnespējīgs, un otru, kurš ir prasītājs, un pati ieņem novērotāja pozīciju. Tātad negrib ņemt nekādu dalību šajā procesā. Kāda būs turpmākā politika?

E.Repše: Labi, es jums paskaidrošu. Ir, protams, pasaules banku praksē šāda lieta, ko jūs teicāt. Bet diemžēl mūsu īpatnība ir tāda, ka mums bankrotējusi ir bezmaz vai visa tautsaimniecība. Runāsim atklāti! Mēs analizējam šo maksātspēju. Arī bankas pašas tas šobrīd ļoti interesē tāpēc, ka bankas gatavojas kļūt par komercbankām. Tātad tām interesē, kā dzēsīsies tie kredīti, kurus tās turpmāk dos, un kā dzēsīsies tie "sapuvušie" kredīti, kuri ir izsniegti līdz šim. Šī analīze gan vēl nav pabeigta atkal tajos diezgan nereālajos termiņos, par ko, īpaši nekonsultējoties ne ar vienu, nobalsoja 5.maijā. Bet tas nekas, šī analīze tiek veikta.

Kāda būs bankas reakcija? Te mums ir jārunā par vispārēju ekonomiskās reformas realizēšanu. Pieredze ir Austrumeiropas banku sistēmā. Ja ņemam tagad tīri banku sistēmu, tur ir ļoti daudz tā
saukto sapuvušo aizdevumu, kredītu, kuri ir bezcerīgi, kuri nekad netiks apmaksāti. Mēs esam lūguši tieši šajā jautājumā īpašu Bundesbankas konsultantu, kas ieradīsies Latvijā un palīdzēs risināt tieši šo tautsaimniecisko problēmu. Esam lūguši arī fondam. Pirmās rekomendācijas jau mums ir. Pirmās rekomendācijas būs ļoti nepatīkamas arī valdībai un parlamentam. Tikai nedomājiet, ka jūs šos "sapuvušos" aizdevumus varēsit dzēst ar naudas emisiju! Nekad! Šos "sapuvušos" aizdevumus vajadzēs dzēst no valsts budžeta, varbūt ar atmaksu, iesaldējot vai kā obligācijas gadu laikā, bet tos nedrīkstēs dzēst no centrālās bankas līdzekļiem.

Šobrīd centrālajai bankai un vispār banku sistēmai Latvijā ir tikai divas iespējas risināt jautājumu. Viena - turpināt administratīvu ienākošās naudas sadali, proti, turpināt pieeju kartotēkas sistēmai, kas ir pierādījusi, ka tā ir nāvējoša. Kartotēkas sasalst arvien dziļāk. Šeit lauksaimnieki ļoti intensīvi prasa kaut kādas priekšrocības. Šādas priekšrocības šeit mazāk prasa citi, bet es bankā katru dienu esmu aci pret aci ar tiem, kuri zvana un prasa gluži to pašu, un prasa, lai pabeigtu, tikai lai pabeigtu labi iesāktu ražošanu un vispār izvairītos no katastrofas. Tāpēc nevar domāt tā, ka citiem nav šo problēmu.

Bet ir divas iespējamās izejas. Viena ir - turpināt administrēšanu, kas ir pilnīgi neiespējami. Tā nestrādā. Otra iespēja - aizbāzt šos nemaksas caurumus ar nodrukātu naudu, kas arī ir neiespējami un būtu muļķība. Līdz ar to citu iespēju, kā banka to procesu varētu ietekmēt, vienkārši nav.

Ja, to rezumējot, jūs sakāt, ka banka pati atiet no problēmas risināšanas, tad tur jums ir taisnība. Bet jāsaka, šeit bija valdības un Prezidija kopsēde. Vispirms no bankas mēģināja izspiest kredītus naudas drukāšanai. Kad kategoriski saņēma noraidošu atbildi, tad parādījās jauni varianti, tad mēs varot iet uz iepriekšējas samaksas pieprasīšanu. Ir jāiet uz iepriekšējās samaksas pieprasīšanu, uz struktūras izmaiņu! Lai piegādātājs nepārdod savu produkciju bankrotējošiem uzņēmumiem, lai pārdod konkurentam! Ak, nav konkurentu? Bet kur mums ir privatizācija?

I.Celmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ! Gatavojas deputāts Rāzna.

E.Krastiņš: Man Repšes kungam jautājums. Tas sasaucas ar iepriekšējo jautājumu.

Ja pareizi saprotu, tad Repšes kungs zināmā mērā noliedz iespējamo bankas lomu šo bankrotu izsludināšanā un attiecīgas izpārdošanas organizēšanā, lai iegūtos līdzekļus atdotu tālāk kreditoriem. Kā no Godmaņa kunga runas izskanēja, tagad mēs gaidīsim, kamēr Rīgā rajonu pašvaldības spēs vai nespēs privatizēt.

Tātad es sapratu, ka par maksātnespēju tiek veikta analīze. Bet vai ir veikta arī analīze par to, cik lielas ir bankas iespējas organizēt šos bankrotu procesus? Te es pamatā domāju tirdzniecības uzņēmumus. Kas traucē? Vai vispār banka ir spējīga uzņemties šo darbu?

E.Repše: Bankrota izsludināšana saskaņā ar likumu. To mēs darīsim. To nevajadzētu saprast tā, ka mēs no tā atsakāmies. Bet patlaban tiek veikta analīze un sagatavošanās darbs. Tāpēc konkrētāk es labprāt runātu, teiksim, es riskēju teikt, šā mēneša beigās.

E.Krastiņš: Bet vai analīze par to ir izdarīta? Vai ir kādi traucēkļi likumdošanā, kuri būtu jānovērš, lai varētu vispār šo lietu iedarbināt? Vai tur ir pietiekami ātri šie mehānismi? Vai tur nav kādu kavēkļu tīri praktiski?

E.Repše: Teorētiski spriežot, patlaban ir visas iespējas to sākt darīt. Es domāju, tikko mēs sāksim to darīt, tā arī no prakses redzēsim tās nepilnības, kuras mums būs jānovērtē likumdošanā. Bet pagaidām teorētiski liekas, ka viss ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rāzna! Gatavojas deputāts Preinbergs.

S.Rāzna: Man jautājums godātajam premjerministra kungam šādā sakarā: es no bankas prezidenta atskaites sapratu, ka lauciniekiem nav pārliecības, vai valsts tuvākajā laikā nokārtos šos parādrakstus ar pārstrādātājiem un tirgotājiem, jo banka acīmredzot turpmāk strādās pēc principa - kas aizdod, tas arī lai meklē savus parādus.

Bet man būtu cits jautājums. Parādi, kuri šobrīd ir 650 miljoni, acīmredzot rītdien būs vēl lielāki. Vai spēs ar šiem kredītiem to visu panākt? Jautājuma būtība ir citur. Ko mēs darīsim, ko valdība darīs rudenī, kad sāksies kulšanas laiks, kad sāksies kartupeļu laiks, jo, pēc Lauksaimniecības ministrijas provizoriskiem aprēķiniem, graudiem vien būtu jāmeklē kredītresursi pāri par trim miljardiem rubļu, lai tos varētu iepirkt. Es zinu, ka tāda nauda acīmredzot ir ļoti liela un ka graudi būs liela politika. Šos graudus, ņemot vērā to, ka valdība nespēj iet līdzi šiem procesiem, lauksaimnieki varēs arī izmantot kā aizsardzības līdzekli, tos varēs uzglabāt un tā tālāk, lai radītu stresa situāciju. Vai valdībai ir kāda programma?

I.Godmanis: Jā, tik tiešām ar šo situāciju mēs rēķinājāmies jau apmēram pirms trim mēnešiem, tikko sākās nemaksas, tikko tās sāka izplatīties, tas ir, no janvāra sākuma. Šajā laikā nemaksas no pusmiljarda faktiski izauga līdz 14 miljardiem maijā.

Skaidrs, ka graudu iepirkšanas politika būs tiešām politika. Mēs par to ar lauksaimniecības ministru divatā esam runājuši pietiekami daudzas reizes. Mums ir sava politika, kuru liksim priekšā. Bet es negribētu šo politiku izklāstīt patlaban šeit.

S.Rāzna: Noslēpums?

I.Godmanis: Jā. Arī valdībai ir kādi noslēpumi. Tas neattiecas uz iepirkuma cenu par graudiem, par ko mēs, protams, paziņosim, ņemot vērā inflācijas koeficientu un tā tālāk, bet ir iespējams arī tas, ka šīs cenas var neapmierināt vai vispār var atteikties no attiecīgās naudas pieņemšanas. Var prasīt resursus, var prasīt valūtu. Var prasīt, kā jau teicu, konvertējamo valūtu. Var prasīt ļoti daudzas lietas. Par to mēs esam jau domājuši, izmantojot arī eksporta iespējas un tā tālāk. Mums ir savas iestrādes un plāns, kuru es šeit negribētu diemžēl atklāt visos sīkumos.

S.Rāzna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg! Gatavojas deputāts Stroganovs.

G.Preinbergs: Neskatoties uz mūsu jēgšanu un nejēgšanu. Kā tika aizrādīts, es tomēr gribētu uzdot jautājumu par atbildību. No abu ziņotāju runātā man un droši vien visiem ieinteresētajiem lauku ļaudīm nekļuva īsti skaidrs pats pamata jautājums, kāpēc lauku ļaudis nebija saņēmuši naudiņu par jau pārdoto un sen pārdoto produkciju. Kas ir atbildīgs? Konkrēti kas atbildīgs? Un kas ir vainīgs par šo parādu nenomaksāšanu?

Es jau iepriekš noraidu Godmaņa kunga godprātīgo vainas uzņemšanos par visām ķibelēm, kas notiek republikā un konkrēti šajā gadījumā. Un gribētu arī iebilst, nopietni iebilst Repšes kunga teiktajam par to, ka pienotavu vadītāji ignorē piena piegādātājus. Nevar būt tāda situācija, ka visu pienotavu vadītāji, visu gaļas pārstrādes uzņēmumu vadītāji republikā vienlaikus sāk ignorēt lauku cilvēkus.

Pēdējais jautājums pie visa šā. Vai nevajadzētu šā jautājuma atrisināšanā lūgt palīgā republikas prokuroru?

E.Repše: Nē, nē, es neteicu par visiem pienotavu un gaļas kombinātu vadītājiem. Es drīzāk teicu, ka ir tādas ziņas par atsevišķiem gadījumiem, ka pat tad, ja ir nauda, netiekot maksāts individuālajam piegādātājam, bet tajā pašā laikā tiekot samaksāts kaut kādām saimniecībām vai citām organizācijām. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, kur patiešām varbūt būtu darbs juristam.

Kas attiecas uz pārējo atbildību, situācija ir ļoti vienkārša. Zemniekam, piena ražotājam, gaļas ražotājam ir tikai divas iespējas: vest savu pienu pārdot pašam vai nodot eksistējošā monopolā - valsts piena kombinātā vai valsts gaļas kombinātā. Ja zemnieks objektīvu vai neobjektīvu apstākļu dēļ pats savas produkcijas pārdošanu organizēt nevar (es pieņemu, ka daudzos gadījumos viņš to tiešām nevar tajā apjomā, kas būtu nepieciešams), tādā gadījumā viņš ir spiests atdot piena vai gaļas kombinātam, tātad - pārstrādes uzņēmumam.

Šim pārstrādes uzņēmumam savukārt tālāk ir divas iespējas - saražoto produkciju pārdot pašam, kam lielākoties viņi vēl nav gatavi un tikai tagad sāk; otra iespēja ir - pārdot esošajām tirdzniecības struktūrām. Alternatīvas nav un konkurences nav.

Visas šīs struktūras pa vidu ir bankrotējušas. Pārstrādes uzņēmumi ir bankrotējuši ne vienmēr savas vainas dēļ. Bieži vien tādēļ, ka citi bankrotējušie uzņēmumi, tajā skaitā tirdzniecības, nemaksā viņiem. Bet diemžēl tāda ir situācija. Par to ir atbildīgs Markss, Ļeņins un visi sekotāji. Es arī ļoti labi saprotu jūsu reakciju.

Kam ir šobrīd jāuzņemas atbildība par to, ka mūsu ekonomiskā reforma neiet pietiekami ātri uz priekšu, lai šo situāciju radikāli mainītu? Šeit es negribu nevienam pārmest. Situācija ir grūta. Toties ir skaidri redzama arī izeja. Ir jābūt konkurentam, ir jābūt privatizācijai, alternatīvai, ir jādomā kaut vai pašiem ražotājiem, kā kooperēties un pārdot pašiem, nevis caur bankrotējušu tirdzniecību. Varbūt zemniekam jādomā, kā piegādāt citam pārstrādes uzņēmumam. Nav jāorganizē.

Valdība varētu Lauksaimniecības ministriju arī konkrēti atbalstīt. Bankas loma šinī gadījumā, šinī konkrētajā gadījumā... Es negribētu kaisīt iepriekšējai bankai pelnus uz galvas... Banka pieļāva šādu formu, ka varēja taisīt parādus, uzņēmums to izmantoja.

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, es ļoti atvainojos, bet jums bija tāds pavisam konkrēts jautājums.

E.Repše: Es arī cenšos atbildēt, kā protu.

Priekšsēdētājs: Jums ļoti ilgi tas iet...

E.Repše: Es atbildu, kā protu. Šobrīd es bankas lomu redzu faktiski nepieļaušanā, lai šāda sistēma turpinātos, atrodot izeju pa vieglākās pretestības ceļu, proti, iemetot tajā sarūsējušajā mehānismā smērvielu - naudu, bet neko nepārkāpjot pēc būtības.

Priekšsēdētājs: Tā, Preinberga kungs saņēma atbildi. Godmaņa kungs vēl vēlas. Lūdzu.

I.Godmanis: Es pateikšu, kā es domāju, kas ir vainīgs. Tātad: tirdzniecība, par tirdzniecības bloku. Valdība pieņēma lēmumu atdot tirdzniecību pašvaldībai Rīgā. Starp citu, pildot Augstākās padomes lēmumu. No turienes tālāk seko tas, ja tirdzniecība nenorēķinās ar pārstrādes uzņēmumiem, tad viennozīmīgi ir vainīgi šo uzņēmumu īpašnieki. Līdz jūnijam, kad valdība pieņems 171.lēmumu, vainīga ir valdība, pēc jūnija - vainīga pašvaldība, kuras īpašumā ir attiecīgie tirdzniecības uzņēmumi.

Nākamais. Ka tirdzniecības uzņēmumiem ir iespējas neiekasēt naudu, bet skaidrā naudā iepirkt preces, ka viņiem nav noteikts stingrs limits kases atlikumiem, ka viņi var nodarboties ar naudas pludināšanu apkārt bankai, tur acīmredzot ir vainīga banka, ja ir pieļāvusi tādu lietu.

Tālāk. Kas attiecas uz to, ka, pildot starpvaldību nolīgumus, attiecīga daļa pārtikas no noliktavām (es šeit domāju - arī no gaļas un piena kombinātiem) tika pārdota uz NVS valstīm, tas ir, uz Ļeņingradu, un netika laikus saņemta apmaksa, tur ir vainīga Lauksaimniecības ministrija un automātiski valdība.

Tajā pašā laikā situācijā, ka pārstrādes uzņēmumi netika privatizēti, vainīgas divas institūcijas. Pirmā institūcija - tā ir valdība, tas ir, Lauksaimniecības ministrija un valdība, kas sniedza savus priekšlikumus par šo privatizāciju vairākos variantos, un, es ļoti atvainojos, arī Grūbes kunga vadītā komisija, kas diemžēl lielāko tiesu visus variantus ir noraidījusi.

Līdz šim, cik es saprotu, nav pietiekami ātri uz priekšu pavirzīta šī privatizācija tīri politisku iemeslu dēļ, jo ir divas koncepcijas, kā privatizēt pārstrādi. Jā, te es uzskatu, ka arī šī komisija ir vainīga, kas pamatā privatizāciju laukos ņem savās rokās.

Trešais vainīgais, es uzskatu, ja runājam par šīs sistēmas saglabāšanu, ir valdība un Augstākā padome. Valdība ir vainīga tāpēc, ka pietiekami ātri nav iesniegusi jautājumus, kas saistās ar privatizāciju un šīs sistēmas likvidēšanu, un acīmredzot Augstākā padome, kas nav to precīzi kontrolējusi.

Taču gribu jums pateikt pilnīgi atklāti, ka pāreja uz iepriekšēju samaksu kā viens no ceļiem, lai likvidētu veco sistēmu, draud visai sabiedrībai ar to, ka pārtikas preču apjoms, nerunājot par citu preču apjomu un apgrozījumu tirdzniecībā, samazināsies 10-20 reizes ar visām no tā izrietošajām sekām.

G.Preinbergs: Paldies. Pilnīgi skaidrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Stroganova kungs! Vienīgi lūgums jautātājiem un runātājiem Sanktpēterburgu saukt par Sanktpēterburgu, nevis iepriekšējā vārdā, jo varam sagaidīt Krievijas notu.

Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */Man jautājums Latvijas Bankas prezidentam. Sakiet, lūdzu, kādas izmaiņas, salīdzinot ar pērno gadu, ir notikušas ar kredīta resursiem Latvijas Bankā? Pēc premjerministra datiem, pagājušajā gadā bija 10 miljardi rubļu kredīta resursu. Kādas ir izmaiņas uz 1.janvāri vai uz 1.maiju, tam nav nozīmes?/

E.Repše: Situācija nav būtiski mainījusies. Centralizētos kredītus mēs neesam saņēmuši.

F.Stroganovs: Apmēram tā, kā bija - 10 miljardi rubļu.

E.Repše: Jā.

F.Stroganovs: */Tādā gadījumā sakiet, lūdzu, cik procentu no šiem kredīta resursiem ir iedalīti agrārajam sektoram?/

E.Repše: Aptuveni 12 procenti, te jāpasaka precīzi.

F.Stroganovs: */Tas ir, procents ir palicis tajā pašā līmenī kā pagājušajā gadā. Tad nav skaidrs, kāpēc radušies tādi sarežģījumi sakarā ar lauksaimnieciskās produkcijas iepirkšanu un nespēju samaksāt zemniekiem?/

E.Repše: Te jau faktiski minēja, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, - ja tā nauda iestrēgs starpposmos.

F.Stroganovs: */Tas nozīmē, ka bankas pozīcija arī pēc 5.maija sarunas ir palikusi tajā pašā punktā, kur tā bija?/

E.Repše: Nē, lai arī bijām pret to punktu, mēs nekavējoties pēc 5.maija lēmuma devām bankām rīkojumu arī turpmāk ieskaitīt lauksaimniecības produktus pārstrādājošajiem uzņēmumiem un arī piegādātājiem ārpus kartotēkas rindas. Tāds rīkojums tika dots un arī izpildīts. Kā redzat, tas nekādus būtiskus situācijas uzlabojumus nedeva.

F.Stroganovs: */Sakiet, lūdzu, vai bankai ir prognoze par to, cik šogad nepieciešams kredīta resursu, lai iepirktu lauksaimniecības produkciju, un cik - lai iepirktu energoresursus, jo premjerministrs šos divus virzienus nosauca par galvenajiem, kurus valdība arī turpmāk kontrolēs?/

E.Repše: To, cik naudas vajadzīgs, jau minēja arī premjerministrs. Banka nemaz netaisās apstrīdēt viņa vērtējumu. Banka ir novērtējusi citu, proti, cik drīkst dot naudas, cik banka drīkst nodrukāt un izdot šādiem mērķiem. Es jums šodien jau nosaucu aptuveni robežu. Vajadzības, protams, būs lielākas.

F.Stroganovs: Paldies. */Tad man viens īss jautājums premjerministram, uz kuru neatbildēja bankas prezidents. Tomēr cik pavisam mums vajag kredīta resursu visam gadam? Vai ir tāds aprēķins produkcijas iepirkšanai un energoresursiem?/

I.Godmanis: Es gribētu pateikt to pašu minimālo, kas ir vajadzīgs. Ja skatāmies energobloku, lai nodzēstu parādu (parāds energopiegādātājiem ir 1 miljards 250 miljoni), lai piešķirtu kredītu resursus, tas ir, kredītu parādu dzēšanai, lai piešķirtu kredītu resursus katlu māju un visas nepieciešamās infrastruktūras inventarizācijai, bez kuras nākamo energoresursu iepirkšana ir tukša lieta, vajadzīgi 580 miljoni.

Nākamais. Energoresursu iepirkšanai visā gadā minimāli būtu nepieciešami 8 miljardi. Pirmajos trijos ceturkšņos pats minimālākais variants, ja mēs pilnīgi visu radikāli samazinām, ir apmēram 3,9 miljardi. Es domāju, ka šo ciparu vēl var samazināt un ka mēs varētu ierobežoties apmēram ar 3 miljardiem. Bet tas nozīmē tikai gāzi un vairs neko, apmēram pusi no gāzes cenas.

Tālāk par rūpniecību. Ja runājam par rūpniecību un ja runājam par to produkciju, kas ir aizsūtīta prom un par kuru nauda atnāks, protams, ja nenotiks kaut kas tāds, ka tiktu pieņemts lēmums - nemaksāt vispār, tādā gadījumā pats minimālākais variants, kā atsaldēt šo situāciju rūpniecībā, faktiski ir piešķirt kredīta resursus Krievijas vietā, to Krievijas uzņēmumu vietā, kuri nav norēķinājušies ar mūsu uzņēmumiem.

Pats minimālākais variants ir apmēram tāds, kādus datus man sniedz Rūpniecības un enerģētikas ministrija, proti, vismaz no 3,5 līdz četriem miljardiem. Es domāju, ka tas ir pats minimums. Par lauksaimniecību runājot, pats minimālākais ir 651 miljons, ko valdība piešķīra. Bet tas ir aizdevums pārstrādei uz 4 mēnešiem. Es ļoti negribētu, lai notiktu tāda lieta, ka šeit, izmantojot frakciju cīņu, deputāti nobalsotu tīri voluntāri, ka šis aizdevums nav jāatdod pārstrādes uzņēmumiem. Tas ir aizdevums.

Nemaksas kopā uz doto brīdi no iekšējiem patērētājiem sastāda apmēram 838 miljonus, 330 miljoni nav saņemti no Krievijas puses. Tātad no tiem diviem kopā 651 miljons jāatskaita nost. Tas ir tikai dotajā brīdī. Vēl jau arī ir bankas procenti, izmantojot visus bankas aizdevumus, ko ir ņēmusi pārstrāde, un tā tālāk. Tas sastāda kopā 1,2 miljardus.

Tātad, lai varētu iepirkt lauksaimniecības produkciju, pēc minimālā varianta, maizei (pie vislabvēlīgākās situācijas), maizes graudu iepirkšanai, tas ir, lai mēs varētu apmēram 200 tūkstošus, drusku vairāk nekā 200 tūkstošus tonnu graudu republikā savākt, par ko, protams, būs smaga cīņa, ir nepieciešams īstermiņa kredīts labībai - kādi 3,3 miljardi. Tas ir tikai maizei.

Ja mēs runājam par pienu un gaļu, tad ir vairāk... Ir vajadzīgi jau no budžeta 250... Es domāju, ka nu jau būs vairāk, būs kādi 300 miljoni, lai mēs nopirktu tā saukto bada iztikas variantu, lai mēs varētu to nolikt valdības rezervei. Tā ir valdības rezerve, ja notiek pilnīgi kritiska situācija, lai varētu šo naudu, šo pārtiku izmantot un pilsētās varētu to izdalīt.

Es runāju ļoti smagus vārdus, bet neko nevar darīt. Par iepirkuma cenām rudenī, runājot jau par rudens produkciju, atskaitot maizi, man ir ļoti grūti teikt. Kā es šeit jau atbildēju Celmiņa kungam, valdībai būs jāsper īpaši soļi, kas nerealizēsies tikai ar rubļiem, kas nerealizēsies tikai ar naudu, kas jāskata kompleksi - gan attiecībā uz dotāciju par degvielu, par nodoto produkciju, attiecībā uz resursu nodrošināšanu, materiāltehnisko nodrošinājumu un acīmredzot arī citiem maksāšanas līdzekļiem.

Es pateicu tikai pašu minimumu. Es nerunāju par to, ka, piemēram, ilgtermiņa aizdevumi zemnieku saimniecībām... Tas ir aizdevums, kur ir vismaz 10 miljardi. Tas ir visām zemnieku saimniecībām. Ir runa, lai mēs vispār kartotēku nodzēstu uz 1.maiju. Tie bija 14 miljardi. Ja tas dubultojas, tad ir apmēram 22 miljardi kopā. Tās ir augšējās robežas. Tās nav reālas. Es atbalstu bankas prezidentu, ka nevar ar kredīta emisiju nodzēst visu kartotēku.

Tādēļ tagad acīmredzot ir jāiet vissmagākais variants un jāpieņem kāda sistēma, ka ir jālauž. Kā te tika likts priekšā - ar iepriekšējo apmaksu, ar tādu variantu, kā rūpnieki saka, piemēram, ka ar tiesībām rūpniekiem pašiem noteikt, kam viņi maksā pa priekšu. Jo ir situācijas, kad banka, nekonsultējoties ar klientu, līdz šim noskaitīja viņam naudu un pārskaitīja tādam klientam Krievijā, piemēram, kurš jau sen ir parādos un vispār ir bankrotējis. Tajā pašā laikā nepārskaitīja naudu tam klientam, kam bija jāpārskaita, lai varētu turpināt ražošanu. Es varu nosaukt šos ciparus kopumā.

Ja pasaku pašu minimālāko, es vēlreiz gribu teikt, ka redzu prioritāti gāzē. Cienījamie deputāti, es redzu gāzē prioritāti. Esiet ar pilnu atbildības sajūtu! Latvija ir gazificēta republika. Gāzi varam iepirkt tikai vienā mehānismā. Mazutu, dīzeli un benzīnu mēs varam censties turpināt iepirkt, kā mēs pirkām līdz šim, kā humāno palīdzību vai kā kredītu. Diemžēl es no lauksaimniekiem nevaru dabūt atbildi skaidri un godīgi - cik tad vajag valdībai vēl cīnīties, lai sagādātu degvielu līdz ražas beigām, lauksaimnieki to man šodien nesaka. Es viņus saprotu, jo labāk ir turēt rezervi. Bet tādā gadījumā valdība nonāks ļoti smagā stāvoklī, jo tad nav skaidrs, cik lieli šie kredīti būs vajadzīgi, ja gadījumā ar Krieviju mums šis kanāls nedarbosies. Tā ir cita problēma. Tā ka es jums pateicu tos minimālos ciparus un augšējos ciparus. Viss.

F.Stroganovs: */Un pēdējais ļoti svarīgais jautājums. Kā valdība plāno kompensēt lauksaimniecībai zaudējumus.../

Priekšsēdētājs: Stroganova kungs, es ļoti atvainojos, mums laikam ir jāizlemj visai plenārsēdei šoreiz jautājums...

F.Stroganovs: */...250 miljonus rubļu, kas radās, novilcinot apmaksu?/

I.Godmanis: Jūs domājat - par kredīta procentiem?

F.Stroganovs: */Ne tikai procentus, bet arī inflāciju./

I.Godmanis: Tas ir atsevišķs jautājums, uz ko patlaban neesmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mums vajadzētu pakonsultēties. Ir 12 un 45 minūtes. Būtu ļoti vēlams, lai šā jautājuma izskatīšanu mēs tomēr līdz pusdienu pārtraukumam varētu pabeigt. Kaut kā loģiski... vai ar lēmumu vai bez lēmuma. Mums ir vēl pieci jautātāji un septiņi cilvēki pierakstījušies debatēs. Es domāju, ka debatēs uzstāsies, protams, tikai deputāti, tāpat kā viņi uzdod jautājumus, jo tā tomēr ir Augstākās padomes sēde. Mums te amatpersonas atbildēja... Mums laikam vajadzētu ierobežot jautājumu uzdošanu, atļaujot tam vēl 10 minūtes. Kuri paspēs, tie paspēs, un pārējie diemžēl iztiks.

Lūdzu, Freimaņa kungs, jūsu ierosinājumu!

J.Freimanis: Man ir procedūras ierosinājums. Krastiņa kungs, vai jūs varat tomēr ar savu varu ierobežot jautātāju daudzrunāšanu, kuri manifestē paši sevi, un atbildētājus arī turēt kaut kādās robežās? Mēs netiekam ne soli uz priekšu. Mēs tikai daudz runājam. Krastiņa kungs, vai jūs to spējat?

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, jūs uzdodat provokatorisku jautājumu, jo par premjerministra un bankas prezidenta ierobežošanu, man liekas, pat kriminālatbildība var iestāties... Tā ka, es domāju, šādu jautājumu labāk nevajag uzdot.

Kas saistās ar jautātājiem, tad te situācija ir skaidra. Notiek radiotranslācija, tāpēc ļoti daudziem gribas jautāt daudznozīmīgi un komentējot. Tā ka tas ir tīri elementāri un cilvēciski saprotams.

Tātad - norunāts: 10 minūtes uzdodam jautājumus, ne vairāk, pēc tam sākam debatēt pa trim minūtēm. Deputāts Biķis uzdod jautājumu. Gatavojas deputāts Ivars Krastiņš.

V.Biķis: Ja drīkst, tad jautājums Repšes kungam. Vai, pēc jūsu uzskatiem, 5.maija lēmums tiek pildīts? Jā vai nē?

E.Repše: Radoši un pēc labākās sirdsapziņas - jā.

V.Biķis: Nākamais jautājums. Repšes kungs, jūs arī esat deputāts no lauku rajona, un es gribētu jums pajautāt, lai zinu, ko atbildēt. Kad jūs esat pēdējo reizi bijis pie saviem vēlētājiem un ko jūs tur atbildat lauciniekiem?

E.Repše: Esmu bijis pirms 3.septembra, pēc tam man nav bijis izdevības aizbraukt līdz savam vēlēšanu apgabalam. Esmu gan lūdzis manu palīgu, deputāta palīgu, tur regulāri būt un uzturēt kontaktus un visus iesniegumus... Bet pats tur neesmu bijis laika trūkuma dēļ.

V.Biķis: Ja drīkst, tad tikai viens jautājums premjeram. Sakiet, lūdzu, kas valdībai kavēja šo licenču atcelšanu izdarīt trīs mēnešus agrāk?

I.Godmanis: Kavēja šo licenci atcelt agrāk viena lieta - sagatavošanās process, lai, pirmkārt, noteiktu šos izvedmuitas tarifus strukturāli pa nozarēm, ko noteica nozaru ministrijas, otrkārt, kavēja muitas gatavība, lai varētu pāriet no licencēšanas sistēmas uz tarifu sistēmu, attiecīgo deklarāciju un dokumentācijas sagatavotība, un, kā redzams, vēl patlaban šis laiks praktiski bija par mazu, lai mūsu sistēma sāktu uzreiz precīzi strādāt ar 1.jūniju. Kavējums bija tikai, lai mēs uzsāktu ar precīzu uzskaiti. Nekādu citu kavējuma iemeslu nebija.

V.Biķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ivar Krastiņ! Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

I.Krastiņš: Jautājums Godmaņa kungam. Jūsu nosauktajā ķēdītē ražotājs - pārstrādātājs - tirgotājs - patērētājs visbīstamākais punkts, protams, ir pārstrādātājs, tāpēc ka bieži vien kopā ar bijušo sovhozu, ko tagad sauc citādi, viņš ir monopolists. Jautājums man ir pilnīgi konkrēts - vai pieļaujot, ka Latvijas Banka dos ilgtermiņa kredītus zemniekiem, jūs uzskatāt, ka situācija lauksaimniecībā uzlabosies, ja saglabāsies šī ķēdīte ar šo šauro vietu - pilnīgi totālu monopolu - pārstrāde?

I.Godmanis: Domāju, ka absolūti - ne. Neuzlabosies. Es domāju, ka ir jāiet līdz galam un jāpieņem likums par pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Es domāju, ka šeit ir ļoti nopietni jāizdiskutē par tām centra daļām, lielajiem uzņēmumiem, tas ir, Valmieras, Rīgas, Daugavpils, Liepājas, lielie pārstrādes uzņēmumi, kuri ir atstāti faktiski nevis visi, bet viņu tā sauktā centrālā daļa ir atstāta (vismaz projektā) ārpus privatizācijas. Ir ļoti nopietni jāizdiskutē, vai tas ir pareizais ceļš.

Es varu piekrist tikai vienā momentā Zaščerinska kungam, kurš vienā tikšanās reizē mums pārmeta, ka valdība nav atbrīvojusi cenas lauksaimniecības produktiem, ka tā spiež uz monopolizētu pārstrādi un ka līdz ar to pārstrāde nosaka šīs cenas un tās nav brīvas. Labi! Tam es piekrītu. Bet tad ir jāpieņem šeit likums. Lauksaimniecības ministrija man ziņo, ka ir bijuši daudzi un dažādi likumprojekti. Lauksaimniecības komisijā tie lielāko tiesu ir tikuši noraidīti vai pārtaisīti. Tur ir politiskas pretrunas, tās ir jāatrisina un jāpieņem šeit kā likums. Tas ir viens.

Un otrs. Es domāju, ka tomēr vajadzīgs variants, ka lauksaimnieks savu produkciju pilnīgi patstāvīgi var pārvietot arī ārpus Latvijas teritorijas, pārdot tirgū. Tā ir pilnīga taisnība, ko teica Krastiņa kungs. Kaut gan nav tik vienkārši ar bankrotu tirdzniecībā, bet tas ir jāveic. Pārdot pa tiešo veikalam, es domāju, tā ir tā izeja, kas var uzlabot situāciju. Bet, ja nebūs likuma par privatizācijas realizāciju līdz galam pārstrādē, Krastiņa kungs, es nedomāju, ka ilgtermiņa kredīts galīgi atrisinās jautājumus. Tas atrisinās uz vienu brīdi. Pēc tam tūlīt pat atkal sekos problēmas. Un es jau teicu...

Problēma ir tāda: ja banka nosaka iepriekšējo samaksas sistēmu, tādā gadījumā pārstrādei naudas nav. Tai būs labākajā gadījumā tā nauda (651 miljons), ko valdība iedeva, ja nedod nekādus kredītus vairs klāt. Startam tai nekā cita nav, tā ir mīnusā. Tātad tai naudas uz rēķina nav. Ja tā nedabū kredītu, tad tā no lauciniekiem nav tiesīga neko pirkt. Tātad vispār apstāsies lauksaimnieciskās produkcijas caurtece caur pārstrādi ar visām no tā izejošajām sekām. Tā ir realitāte.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs. Gatavojas deputāts Blumbergs.

S.Zaļetajevs: */Jautājums Latvijas Bankas prezidentam. Nosauciet skaitļus, kas raksturotu naudas apgrozījuma ātrumu pirms gada un tagad! Un kā uz naudas apgrozījuma ātrumu atsauksies pāreja uz pārskaitījumiem?/

E.Repše: Cik es saprotu, tad šis jautājums tiek uzdots būtībā... Es saprotu, kas ir domāts, bet formulēts ir būtībā nepareizi, jo naudas aprites ātrums... Jūs droši vien domājāt, cik ātri naudas pārskaitījumi tiek veikti banku sistēmā? Tas, ja?

S.Zaļetajevs: */Mani interesē ātrums, ar kādu atgriežas, limitējas zināms naudas daudzums, un pēc kāda laika posma tas atkal atgriežas bankā. Skaitļi, kas raksturotu, kā darbojas banku sistēma./

E.Repše: Jā, es saprotu. Es ļoti atvainojos. Jūs esat ļoti pareizi izvirzījis jautājumu. Šis skaitlis, pēc profesora Neimaņa aprēķiniem, Latvijā iepriekšējos gados ir bijis aptuveni 2,7 līdz 3 un ļoti maz mainījies, ļoti stabils.

Es gan personiski pats nepiekrītu līdz galam šai metodikai, kas tika lietota, jo profesoram Neimanim nebija pieejami nepieciešamie dati. Bija pieejamas tikai izmaksas no bankas kasēm, ienākšana banku kasēs, bet nebija pieejams emisijas apjoms, nebija zināms, cik naudas ienāk pāri robežai, cik daudz naudas ir izlaists PSRS. Tas viņam nebija pieejams.

Mums tagad tādas iespējas parādās, sākot ar Latvijas rubļa laišanu apgrozībā. Bet vēl ir par maz statistikas datu, lai taisītu korektu slēdzienu, ņemot vērā to, cik mums ir emitētas naudas, un šīs naudas aprites ātrumu. Bet formula ir ļoti vienkārša. Diemžēl vēl nav pietiekamu datu. Tāpēc es jums varu pateikt tikai šo profesora Neimaņa skaitli, kuram es pats pilnīgi... Man tur ir jautājumi.

Kas attiecas uz iepriekšējās samaksas... Mērvienība jāpasaka? Ko nozīmē šis "naudas aprites ātrums"? Ir vispārēja formula: naudas daudzums apgrozībā m, reizināts ar naudas aprites ātrumu v, vienlīdzīgs nacionālajam kopproduktam tirgū, izteiktam pastāvošajās cenās. Šie atsevišķie formulas elementi ir jāatšifrē. Naudas daudzums m ir ne tikai skaidrās naudas apjoms apgrozībā, bet parasti arī plus m1 un m2, kas ir čeki, kuri tiek izrakstīti uz depozītiem, depozīti un tā tālāk... Es paskaidroju šeit vienkārši papildjautājumu.

Kā naudas aprites ātrumu ietekmēs iepriekšēja samaksa? Ļoti būtiski uzlabos, jo, tikko kontā parādās nauda, tā tiek maksāta. Šo naudas aprites ātrumu ļoti uzlabos tas, ka lielākā daļa maksājumu tiks izdarīti ar skaidru naudu. Es šeit nepiekrītu premjeram, ka skaidras naudas īpatsvara augšana apgrozībā ir viennozīmīgi negatīvi vērtējams faktors. Varbūt ir grūtāk nodrošināt kontroli un nodokļus, savukārt - un tā ir naudas pamatfunkcija - maksājumus izdara ātrāk.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, 50 sekundes Blumbergam jautājumam un kādam no atbildētājiem atbildei.

O.Blumbergs: Jautājums cienījamajam bankas prezidentam ir šāds. Cik liels ir izsniegto un neatdoto īstermiņa kredītu apjoms Latvijas Bankā un Latvijā izveidotajās komercbankās?

E.Repše: Es baidos, ka nebūšu paņēmis pareizo mapi līdzi. Es ļoti atvainojos. Es tos skaitļus labprāt pateikšu vēlāk, bet ne šobrīd.

O.Blumbergs: Paldies. Jautājums valdības galvai. Cik liels ir valsts uzņēmumu brīvo līdzekļu apjoms, kuri atrodas komercbankās, un cik liels ir tas, kas atrodas Latvijas Bankā?

I.Godmanis: Es varu pateikt ciparus par to valsts uzņēmumu līdzekļiem, kas ir statūtu fondos, kas attiecas uz depozītiem. Tas ir likums par bankām, kas man neļauj šādu informāciju iegūt. Es varu pateikt tikai par statūtu fondiem. Es nevaru pateikt par depozītiem. Ir divas lietas. Depozīts ir bankā, un banka ir tiesīga nedot man atbildi par to, cik ir šim uzņēmumam attiecīgi līdzekļi depozītā. Man jāpaskatās kopā.

O.Blumbergs: Es atvainojos, man nav skaidrs, kāpēc jāņem no bankas, ja ir valsts uzņēmumi, kuri jums pakļaujas un dod šo informāciju pēc jūsu pieprasījuma?

I.Godmanis: Tie dod šo informāciju, taču man ir zināmas aizdomas, ka starp to informāciju, ko dod, un to naudu, kas ir depozītos, ir zināma starpība. Precīzi, Blumberga kungs, teikšu godīgi, es to varu pateikt uz pagājušā gada beigām. Pagaidām es šo ciparu pateikt nevaru. Šeit ir finansu ministrs, varbūt viņam ir šī informācija. Ja grib visi deputāti dzirdēt, tad es lūgtu finansu ministru atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet deputāti nolēma, ka..

I.Godmanis: Tad es lūgšu, lai finansu ministrs atbild Blumberga kungam personīgi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, palikušas 33 minūtes līdz pārtraukumam. Sāksim debates. Ir garš saraksts. Debatēs, kā nolemts, trīs minūtes.

Pirmajam vārds deputātam Gorbunovam. Gatavoties - deputātam Agafonovam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Manis patiesi cienītiem vīriem - Godmaņa kungam un Repšes kungam - ir taisnība, bet viņi no šīs tribīnes nerunā pilnu patiesību. Godmaņa kungs to nedara tāpēc, ka šo pilno patiesību viņam nesaka viņa ministri, Repšes kungs šo pilno patiesību nesaka no šīs tribīnes tāpēc, ka acīmredzot viņa profesija liedz visu runāt no šīs tribīnes. Vēl jo vairāk, ja tik tiešām pašreiz ir translācija. Arī es nevaru runāt pilnu patiesību, jo es piena ceļu... izpētīju piektdien un sestdien Kalsnavā, Cesvainē, Rēzeknē un Ludzā. Protams, es arī nevaru pateikt pilnu patiesību. Bet, piemēram, Veckalsnavas pienotavā nodots piens, izgatavots siers, un tas tur stāv, neviens to nerealizē. Kalsnavas pagasta valde lūdz, ka pagasta iedzīvotāji grib nopirkt šo sieru un apmaksāt līdz ar to tiem, kas šo pienu ir nodevuši... Tad ir vajadzīga atļauja no Cesvaines un Rēzeknes. Lūdzu, tas viss ir Lauksaimniecības ministrijas pārziņā!

Pildas pagastā pensionāre man ar asarām acīs teica, ka viņa neesot saņēmusi piena naudu no decembra mēneša. Viņa saka: "Es visu kaut ko varēju domāt par mūsu valdību, tikai ne to." Un man nebija viņai ko atbildēt.

Tagad par šo taisnību. Jā, monopols valdībai nav tajā ziņā, ja tā pasaka, ka zemnieks varēja aizvest uz tirgu savu pienu pārdot. Ja tā mēs šo jautājumu skatām, tad valdībai nav monopola. Bet praktiski, kā jau šeit teica, tas ir.

Tagad par summām. Man liekas, ka ļoti gari runā ministri kaut ko par lauku ražošanu vispār. Bet faktiski kā šī situācija var rasties? Uz ministru un valdības sirdsapziņas ir vairāk nekā puse parādu. Pēc viņu pašu datiem, tie ir aptuveni 700 miljoni no 1,2 miljardiem. Ko visu laiku es šeit prasīju un par ko gribēju tikt skaidrībā? Protams, ka ar šo naudu viņi gribēja tikai to labāko, tikai to labāko. Es šeit negribēju teikt, ka viņi gribēja to sliktāko. Ka tas labākais nav iznācis, par to jāatbild ministram, jāatbild viņam.

Es, protams, domās klusi pieļauju arī tādu iespēju, ka tā nauda tagad ir kaut kur apritē un kāds par to saņem kaut ko, bet to es nevaru, protams, pierādīt.

Tagad par bankas politiku. Par Repšes kunga stratēģiju. Es domāju, ka citas izejas nav. Ja mēs paši nevaram šeit realizēt šo produkciju, bet tā ir, tad šis monopols jālikvidē kaut vai tādā veidā, ka jāatļauj bez tarifiem pārdot turpat Krievijā, vismaz Ludzas rajonam un pārējiem, jo tur maksā par sviestu vismaz 20 rubļu dārgāk, pārvedot pār robežu. Lai viņiem vismaz ir nauda, ja mēs šeit iekšēji nevaram to paņemt.

Par Repšes kunga stratēģiju un taktiku. Kas attiecas uz stratēģiju, tad es gandrīz to atbalstu, jo, man liekas, šī stratēģija ir pareiza. Tiešām visu kartotēku nevar dzēst ar kredītiem, jo kā lai mēs dzīvojam tālāk, kad tā kartotēka tā arī vairosies, ja to dzēsīs ar kredītiem! Bet, protams, klientam jādod iespēja rīkoties ar savu naudu. Kā es dzirdēju no šīs tribīnes, tagad tā jau tiek dota. Protams, varbūt šis mehānisms nav iestrādājies, bet tagad jau šī iespēja ir dota.

Klientam arī jādod kredīts atbilstoši inflācijas līmenim. Tam, kā es saprotu, Repšes kungs arī piekrīt. Bet, protams, šeit uzreiz parādās jautājums - bankas taktika. Es ierosinātu Augstākās padomes Prezidijam visu, kas saistās ar bankas lietām, tas ir, ar bankas padomi un visu pārējo, steidzamā kārtā izskatīt un likt īpašā kontrolē. Kāpēc? Tāpēc, ka es tīri intuitīvi no šīs situācijas redzu, ka banka paceļas pāri valdībai savā atbildībā par ekonomikas nākamo situāciju Latvijā. Jūs taču saprotat, ka šajā situācijā visu noteiks kredīti un ka tie kredīti ir iedoti. Es pilnīgi atbalstu Repšes kungu, jebkuram nevar dot šos kredītus. Bet jūs taču saprotat, ko nozīmē dalīt un pārdalīt! Banka pašreiz uzņemsies milzīgu atbildību. Mums kā Augstākajai padomei (banka ir šajā institūcijā) ir jāsekmē bankas darbs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Agafonovs. Gatavojas deputāts Stroganovs.

G.Agafonovs: */Cienījamie deputāti! Noklausījies Repšes kunga ziņojumu, es atrodos ļoti trauksmainā stāvoklī. Līdzās tam, ka esmu deputāts, sev par lielu nožēlu esmu arī uzņēmuma vadītājs. Es gaidīju, ka dzirdēšu vairāk konkrētu priekšlikumu, pasākumu, kurus tagad īstenosim, kā rīkosies banka, lai savestu kārtībā norēķinu sistēmu. Bet to visu es nedzirdēju. Es dzirdēju, ka problēma ar banku norēķiniem nav Latvijas Bankas problēma, bet uzņēmuma problēma. Atvainojiet mani, bet tā taču nevar! Pieļaujamībai ir robežas. Manuprāt, visi šie jautājumi tagad nostādīti ačgārni. Kāpēc mans uzņēmums, kas strādā stabili, ar normālu peļņu, ar normālu rentabilitāti, aizsūta savu produkciju lielos daudzumos, bet banka par to man nemaksā naudu? Bankas nodaļa ir mans partneris, ar kuru es kopā strādāju. Es tai atdodu savu produkciju un tā man maksā naudu. Bet šodien mēs sākam runāt par to, ka visi uzņēmumi ir bankrotā. Atvainojiet, bankrotā neesmu es kā uzņēmuma direktors, bet bankrotā ir Repše. Tāpēc, ka es esmu uzdevis viņam izdarīt visus finansu norēķinus, bet viņš to nav izdarījis. Pašlaik dokumentu apgrozība stiepjas triju četru mēnešu garumā.

Deputātu kungi! Finansu sistēmā tagad valda tāda nekārtība, ka jūs pat iedomāties nevarat. Šodien mēs runājam par lauksaimniecību, rīt Latvijas Banka manu uzņēmumu novedīs līdz bankrotam, jo par nosūtīto produkciju, kuru saņem lauki, man var samaksāt tikai 25 procentus. Un tas, ka ir nolemts kartotēku no 1.jūnija nodot pašam uzņēmumam, un es pats nu lemšu, kam maksāt un kam nemaksāt, - tas problēmu neatrisina. Tāpēc, ka par nosūtīto produkciju es saņemu tikai ceturto daļu, un tā man pat algām nepietiek, nevaru pirkt kurināmo, metālu, materiālus, un tādā veidā pēc 2-3 mēnešiem banka mani tiešām pataisīs par bankrotu. Man šodien parāds ir 8 miljoni, bet man parādā 14 miljonus. Kaimiņu rūpnīcai ir 157 miljoni parādu, bet tai parādā 250 miljonus. Es varu ilgi tādas rūpnīcas uzskaitīt.

Anatolij Valerianovič? Mani lūdza mani kolēģi, Daugavpils rūpnīcu direktori, pateikt jums, ka esam ļoti uztraukušies, mēs nezinām, kā dzīvosim pēc mēneša. Pagājušajā nedēļā pie mums bija atbraucis premjerministrs, kopā ar viņu atbrauca deviņi ministri. Mēs savas problēmas izstāstījām nozares ministram, pastāstījām tās premjeram. Bet banka ir pakļauta parlamentam, no bankas mēs nekādas atbildes nesaņemam. Bet Repšes kungu vai viņa pārstāvjus mēs pie sevis nekad neesam redzējuši, arī ne pilsētā, ne sanāksmēs, ne Rūpniecības ministrijā, viņa paša vai viņu pārstāvju tur nav. Vai viņam laika tam nav?/

Priekšsēdētājs: */Jūsu laiks pagājis.../ Mēs esam norunājuši - trīs minūtes. Par to ir plenārsēdes balsojums. Lūdzu, pabeidziet teikumu. Stroganova kungs jau gatavojas.

G.Agafonovs: */Atļaujiet man divas minūtes. Man ir tāds priekšlikums. Kredīta resursi jālimitē daudz lielākos apjomos, nekā šeit minētie 2 miljardi. Rūpniekiem jādod kredīta resursi, citādi katastrofa būs neizbēgama. Latvijā jāieved kārtība naudas norēķinos. Es gribētu, lai tiktu likvidēti tie finansu dokumentu maisi, kas glabājas Latvijas Bankā un kas glabājas Maskavas bankās un citās valstīs. Kas notiek šajā jomā? Atbrauc finansu darbinieki no Maskavas un stāsta, ka tur visas istabas piekrautas ar finansu dokumentiem. Nezinu, kāda ir Repšes kunga, bankas valdes rīcība, lai ieviestu elementāru kārtību mūsu un kaimiņu valstu banku attiecībās. Es ļoti lūdzu jūs padomāt par to, lai vismaz Latvijas iekšienē ieviestu kaut kādus savstarpējus norēķinus, tas taču ir pašu spēkos. Nekādas runas par to nav dzirdētas, kaut uzņēmumi viens otram parādā milzīgas summas. Tas ir jānokārto. Krievijā uz to jau iet. Arī pie mums tas jānokārto./

Priekšsēdētājs: Jums viens teikums bija pabeigts, Agafonova kungs. Tagad nāk septītais.

G.Agafonovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stroganov! Gatavojas deputāts Caune.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Šodienas saruna mums parāda Latvijas Bankas un Ministru padomes darbības nesaskaņotību. Lieta tā, ka līdz tam laikam, kamēr nebūs saskaņotas darbības resursu sadalē un izlietošanā, kārtības nebūs. Tāpēc vispirms jāizstrādā kreditēšanas stratēģija republikā. Tagad tādas stratēģijas nav. Un mēs, Augstākā padome tai skaitā, nezinām, kur pazūd kredītu resursi, par ko tie pārvēršas, un ar to būtībā zāģējam zaru, uz kura sēžam, koku, kas dod augļus. Republikas ražošanas potenciāls pazeminās tādēļ, ka saņemt valsts asignējumus nevaram, arī kredītus valsts banka nedod. Un visvairāk no tā cieš lauksaimniecība, jo - es šeit vienreiz šo tēzi jau izteicu - lauksaimniecība ir pārvērsta par slaucamu govi, kas turpina kreditēt tirdzniecību, lauksaimniecības produkciju paņemot gandrīz bez maksas. Un šos līdzekļus, šo produkciju izmanto pārstrādājošā rūpniecība un tālāk tirdzniecība, gūstot peļņu. Cik ilgi vēl lauksaimniecība savus apgrozāmos līdzekļus atdos citām nozarēm? Tā taču ir aksioma, tādēļ es uzdevu jautājumu premjerministram. Triju mēnešu laikā parāds lauksaimniecībai, neņemot vērā inflāciju, pieaudzis par ceturtdaļu miljarda! Kādā veidā mēs zemniekiem atdosim šos 250 miljonus rubļu, kas paņemti no viņu kabatas? Tas ir bankas procents, kuru nosauca Latvijas Bankas prezidents. Es ņemu vidējo procentu - 30. Šodien jau 70.

Nākamais jautājums. Mums no bankas jāpieprasa, lai tā nedēļas laikā mums iesniedz pārskatu par kredītu resursu izmantošanu, un tad viss kļūs skaidrs. Kredīta resursu 12 procentus lauki saņēma pērn un 12 procentus šogad. Repše saka, ka bankas politika mainīta. Kā? Kā mainīta? Tā, ka uz šodienu pērnā gada 12 procenti ir 6 procenti no pērnajiem.

Un pēdējais. Piedāvātajam lēmuma projektam gribu pievienot 4.punktu: "Ministru padomei izstrādāt kārtību, kādā lauksaimniecībai kompensēt tai radītos zaudējumus 250 miljonu rubļu apmērā šī lēmuma izpildes laikā." Projektu pievienoju./

Priekšsēdētājs: Deputāts Caune. Gatavojas deputāts Gabrānovs.

I.Caune: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es nerunāju tādēļ, ka šodien šeit ir translācija. Es runāju tādēļ, ka lauki jau ir bankrotējuši, lauki ir izputējuši un laukos daudziem cilvēkiem nav, par ko nopirkt maizīti. Kartupeļu arī vairs nav. Kā dzīvot?

Es saprotu arī to, ka mūsu valdība nav lauksaimnieku valdība. Šeit valdībā ir pilsētas zinātnieki, tādēļ viņiem grūti saprast lauksaimniecību. Bet divu gadu laikā vajadzēja saprast, vajadzēja iejusties un vajadzēja zināt, kā šie procesi notiek.

Uz manu jautājumu premjers atbildēja, ka paju sabiedrības nav valsts uzņēmums. Premjera kungs, tā tas ir, tās ir valsts uzņēmums. Jūs tikai to nesaprotat. Jūs nosakāt lauksaimnieku ražotās produkcijas cenas! Jūs neļaujat saņemt to, cik lauksaimniekam ir pašizmaksa. Vismaz - cik ir pašizmaksa. Jūs nosakāt tās cenas. Jūs šeit lielāties, ka rūpnieki uztur sociālo budžetu. Vismaz 30 procenti tajā budžetā ir lauksaimnieku naudiņa, kuru rūpnieki ir paņēmuši, izmantojot monopola stāvokli. Uzlikuši tādu cenu, kāda tiem ir patīkama, kāda ir vajadzīga. Kādēļ rūpnieks var saņemt 80 tūkstošus darba algas un kādēļ lauksaimnieks tikai 800? Jūs padomājat par šo lietu!

Es jau jums, uzdodot jautājumu, teicu, ja nebūs lauksaimniecības, nebūs Latvijas, nebūs mūsu neviena šeit. Pirmā nozare ir lauksaimniecība, un tas ir jāsaprot. Tādēļ nevajadzētu tādas tēmas, ka, lūk, mums nav tādu līdzekļu, lai lauksaimniekiem samaksātu. Bet tajā pašā laikā mums ir daudz citu līdzekļu, lai samaksātu.

Starp citu, apspriežot šo jautājumu, nav pirmā reize, ka nav laika ne debatēt, ne uzdot jautājumus. Lūk, trīs minūtes. Ko trijās minūtēs var pateikt? Bet vakardien mēs visu dienu varējām runāt, es domāju, par mazāk svarīgu tēmu. Daudzos gadījumos, kad ir principiāli nesvarīgas tēmas, mums laika pietiek, bet, kad jārunā par lauksaimniecību, tad tā nav. Godmanis saka, lūk, tādēļ mēs pacēlām minimālo algu, ka tagad būs, kas nopērk lauksaimnieku produkciju. Cienījamie kolēģi, vai tad tas nav pazemojoši? It kā no kaut kā jāgaida, kad tas tagad būs bagāts, kad tam nebūs naudiņu kur likt, un tas tagad pirks gaļas kilogramu, vai tas patērētājs varēs samaksāt mums! Tas vienkārši nav nekur...

Ar 1.jūniju atceltas licences. Ir tā sauktais muitas nodoklis. Tagad ir vēl sliktāk. To licenci varēja dabūt un produkciju varēja aizvest. Tagad tas muitas nodoklis ir tik dārgs, tik liels, ka vienkārši nav vedams. Man būtu priekšlikums vismaz lauksaimniekiem šo izvedmuitas nodokli atcelt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gabrānov! Gatavojas deputāts Kinna.

P.Gabrānovs: Cienījamie deputāti, lielākajai daļai lauksaimnieku nav samaksāts par pienu, par gaļu marta otrajā pusē, aprīlī, maijā. Uzņēmumi ir pieradināti piesavināties, pārstrādes uzņēmumi, tirdzniecības uzņēmumi ir pieradināti piesavināties un notērēt lauksaimnieku naudu. Arī to daļu, kas ir nopirkta, kuru pircējs samaksājis, apēdis, samaksājis reizēm pat dubultā. Tā nauda tiek notērēta. Es domāju, ka šīs organizācijas, ja tām atļaus, turpinās atļaut, spētu arī notērēt desmitreiz vairāk. Un nekādu sirdsapziņas pārmetumu viņiem nebūs, jo nekādi procenti nav jāmaksā par šo naudu. Tas rada izmisumu un nosit darba prieku lauksaimniekiem.

Lauksaimnieki piemājas saimniecībās, zemnieku saimniecībās, viena daļa arī lielsaimniecībās ar prieku vēl bija gatavi strādāt un pārdot produkciju pagaidām par minimālām cenām. Nopērk mums apmēram nosacīti pienu par 5-6 rubļiem litrā, pārdod veikalā. Tur atskaitīja apmēram 10. Es tā aptuveni runāju. Šeit jau Godmanis runāja - 13 rubļi litrā. Tā būtu jābūt tam pienam. Bet tie 5 rubļi nav atdoti! Neviens rublis netiek atdots ražotājam. Kādā veidā tas var tā būt? Cik ilgi tas tā var turpināties? Šī nesamaksāšana rada lielus zaudējumus pirmām kārtām lauksaimniecībai, otrām kārtām - visai republikai.

Šeit mēs runājam pavisam par ko citu. Es nezinu, ko tikai nerunāja no šīs tribīnes! Vienkārši es nezinu, vai mums ir laiks, lai to tērētu tādām runām. Jau citi sāk par rūpniecību runāt, par rūpniecības kreditēšanu. Tā ir tāda lekciju lasīšana vai filozofija. Es nezinu. Es nesaprotu.

Runā, ka lauksaimniekiem kredīti jāpiešķir. Viens otrs pat sāk runāt, ka kredīti vēl kaut kādiem citiem patēriņiem. Bet tie 15 rubļi vēl nav atdoti! Tās kapeikas tak nav atdotas! Es, piemēram, par kredītiem neesmu aizdomājies. Ir neceru un nedomāju. Siksnu savilktu ciešāk, strādāt par tiem 5 rubļiem. Tagad pienotavas sāk brāķēt, pienu vairāk brāķē, taisa bezšķiras pienu un visādu, jo naudu negrib maksāt. Lai tādā veidā tas parāds būtu mazāks. Vienkārša lieta: ir jāsamaksā par pienu, par gaļu, vairāk nekas nav jārunā, ir jāsamaksā. Ja to jautājumu šodien neatrisinām, pārējos jautājumus nav nozīmes risināt. Nav vajadzīgi pārējie jautājumi. Tāds ir mans uzskats.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna! Gatavojas deputāts Blumbergs. Kinnas kungs, jūs kavējat deputātu darbu!

J.Kinna: Cienījamie deputāti, es negribu runāt šeit emocionāli. Te jau izstāstīja situāciju. Man ir konkrēti priekšlikumi.

Pirmais - tā pārtikas daļa, kas ir realizēta kaut kur uz Austrumiem vai uz Rietumiem un nav samaksāta. Par šo summu valdībai ir jāņem kredīts. Repše teica, ka tādu kredītu iedot var. Valdībai jāņem šis kredīts, jo tā veica šos darījumus, un jāsamaksā ir ražotājiem. Un tas jāizdara 5-6 dienu laikā par to summu. Tas nebūt nav jāsedz no valsts budžeta. Kā sapratu no premjerministra runas, šo gadījumu premjerministrs iesniegs Augstākajā padomē un segs no valsts budžeta, tas ir, uz nodokļu maksātāju rēķina. Valdība veica tirdzniecību ar NVS, lūdzu, valdība uz savu risku arī lai ņem kredītu un samaksā ražotājiem. Kad no NVS dabūs atpakaļ, atmaksās kredītu.

Otrs jautājums. Par tirdzniecību. To, kas ir parādā tirdzniecībai. Šeit, Repšes kungs, es kategoriski nevaru piekrist. Par to jau runājām, kad gatavojām 5.maija lēmumu, ka bankai ir jāveic šī analīze par maksātnespējīgiem uzņēmumiem un ir jāierosina bankrots. Neesmu dzirdējis, ka jūs kaut ko būtu darījuši. Vakardien mūsu komisijā jūs teicāt, ka nav atbilstošu speciālistu, kas to dara, un ka jums nav instrukciju, un tā tālāk un tā joprojām. Jā, PSRS instrukciju jums nav, jo tajā laikā bankrotu nebija. Tāpēc, ka banka šo tirdzniecību nav centusies kontrolēt un pašreiz tā deklarē to politiku, ka tas nav bankas jautājums, klients pats sāks kontrolēt savas maksājumu prasības. Es atvainojos. Šie piena un gaļas mazie ražotāji to nav spējīgi izdarīt. Tāpēc pašreiz pateikt, ka, lūk, mums ir likums "Par banku" un mēs tagad strādāsim kā sterili tīra banku banka, diemžēl nevarēs. Jums nāksies šo darbu kontrolēt, kamēr pēdējais rublis lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem būs samaksāts! Ja ne, es pilnīgi atbalstu iesniegto lēmuma projektu. Viss.

Priekšsēdētājs: Deputāts Blumbergs. Gatavojas deputāts Grūbe.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Sakarā ar to, ka es nesaņēmu atbildi uz diviem būtiskiem jautājumiem, es atsaku savu uzstāšanos un saīsinu laiku līdz tam brīdim, kad būsim saņēmuši atbildi uz šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie klātesošie. Tātad informācijai. Es domāju, ak, slikti, ka banka neredz šo pāreju no normālām atmaksām un nenormālām. Un šobrīd, ja nemaldos, ir 4 miljardi, ko NVS ir parādā Latvijai. Maskava šobrīd emitē kredītu resursus vairāk nekā par 300 miljardiem, no kuriem mums pienāktos vismaz 4-5 miljardi. Tātad kredīti ir jāatrod un tie ir. Bet es nezinu, kāpēc mēs stabilizējam ar Krievijas rubli. Viņi to nedara, bet mēs to darām.

Tālāk - par pārstrādes privatizāciju. Godmaņa kungs, es gribētu atgādināt, ka jau aprīlī Augstākā padome pieņēma lēmumu par šo pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, bet jūsu pakļautās institūcijas tikai maija beigās varēja iedot šos statūtus, kā saka, nokavējot veselu mēnesi. Un arī tālākā darbība, kas attiecas uz mazo uzņēmumu nodošanu piensaimnieku sabiedrībām, nenotiek. Jūs nenoņemat tos apvainojumus, ko adresējāt Lauksaimniecības komisijai.

Tālāk par šo lēmuma projektu. Es ļoti lūgtu kolēģus deputātus pieņemt 549.lēmumu, jo tas ir 5.maija lēmuma turpinājums. Mēs norunājām trīs dienas, kamēr pieņēmām šo 5.maija lēmumu. Es sapratu, ka ne valdībai, ne bankai tas nav saistošs. Tāpēc ir šis 2.punkts - uzdot Ministru padomei un Latvijas Bankai piecu dienu laikā šo problēmu atrisināt. Es domāju, ka tas ir pietiekami. Pēc piecām dienām, nākamajā otrdienā, Augstākajai padomei ir jāizdara secinājumi, vai valdības vadītājs un bankas vadītājs ir savās vietās. Cita procesa es par šo problēmu neredzu.

Ierosinu likt uz balsošanu, ka trešdien pulksten 10.00 ir bankas prezidenta atskaite. Līdz tam atskaite ir jāiesniedz rakstiskā veidā. Trešdien pulksten 10.00 bankas prezidentam par šīm problēmām jāuzstājas. Nav šeit jāiztirzā pārtikas nemaksas un visas šīs nekārtības, kas attiecas uz bankas problēmām. Es domāju, ka mēs dienu tomēr varam atrast, lai tiktu arī apspriesti banku jautājumi. Jo tā lieta, kas pašreiz notiek, ka bankas šobrīd vāc statūtu kapitālu uz ražotāju rēķina, nedodot viņiem kredītus, es domāju, ir noziegums pret ražotājiem kopumā. Un šeit es esmu gatavs atbildēt par saviem vārdiem.

Visbeidzot lūgtu deputātus nobalsot par to, lai rītdienas sēdē tiktu iesniegts šis jautājums par budžetu, tātad par 651 miljonu. Ja valdība to iesniegs, tad valdība var arī prasīt, Godmaņa kungs, lai tas rītdienas plenārsēdē tiktu izskatīts un pieņemts otrajā un trešajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Repše vēl vēlas uzstāties debatēs. Lūdzu. Un tad, godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj, ko darīt ar lēmuma projektu.

E.Repše: Tikai lai noskaidrotu dažus pārpratumus, kas varbūt ir izskanējuši, un izteiktu savu attieksmi pret lēmuma projektu - 549.dokumentu, kuru gan atkal (tās ir mūsu labākās tradīcijas) es ieraugu šeit uz vietas. Bet tā jau ir tiešām tradīcija un parlamentārās prakses jautājums.

Tātad šeit bija runa atkal par to pašu jautājumu. Norēķini it kā neesot bankas problēma. Kategoriski nepiekrītu. Norēķini ir bankas problēma un būs. Un norēķinus Latvijā mēs jau kārtojam un sakārtosim arī pa visu Latviju. Būs tā, kā bija Augstākās padomes lēmumā - dažu dienu laikā. Rīgā jau ir divas un trīs dienas. Garantēti. Ārpus Rīgas patlaban vēl traucē pasta gausums gan mūsu, gan pasta vainas dēļ. To risinām kopā ar specpastu. Būs dokumentu gulēšana Maskavā. Tieši līdz šim mēs to ietekmēt neesam spējuši, lai gan Latvijas Bankas pārstāvji piedalās visās NVS valstu baņķieru sanāksmēs par norēķinu paātrināšanas un kartotēku problēmas jautājumiem.

Bet nevajag jaukt pie norēķinu problēmas parādu problēmu! Tas uzņēmuma direktors, kas šeit uzstājās un teica, ka Latvijas Banka esot viņam parādā... Atvainojiet, Latvijas Banka no viņa nav pirkusi produkciju! Produkciju no viņa ir iegādājies cits uzņēmums, un šis cits uzņēmums viņam nemaksā. Šo problēmu banka atrisināt tiešām nespēj.

Tālāk - par kredītu stratēģiju. Pilnīgi piekrītu Gorbunova kungam. Es arī lūdzu tuvākajā laikā patiešām atbalstīt to lūgumu un izskatīt bankas padomes kandidatūras individuāli. Ja gadījumā kāda no kandidatūrām tiks noraidīta, nekavējoties meklēs un liks priekšā nākamo, ja tāda situācija radīsies. Bet kredītu stratēģija jau patlaban ir viennozīmīgi skaidra. Efektīvu kredītu piešķiršana, veicinot brīvu konkurenci, kā tas arī ir rakstīts likumā, lai cik tas būtu nežēlīgi varbūt pret atsevišķām nozarēm. Nekādas patronāžas! Ja jums vajag kredītu, tāda ir procentu likme, ņemiet, maksājiet, bet piestādiet arī garantijas, ka atdosit!

Un visbeidzot - par kredītu emisiju. Atkal te Grūbes kunga runā gandrīz vai izskanēja tas, ka Latvijas Banka vispār ar šo lietu nenodarbosies. Nē, nav taisnība. Būs kredītemisija, kā jau teicu.

Mani ļoti interesē, kāds būs Starptautiskā valūtas fonda speciālistu novērtējums par limitiem, vai tas sakritīs ar mūsu vai ne. Ļoti interesē. Bet katrā ziņā šī kredītu emisija, pat ja mēs kredītu emisiju segtu tikai ar Krievijai nosūtīto produkciju, vienalga būs šo limitu ietvaros, un par tik citiem būs mazāk. Ņemiet vērā, tā "kurpe" nav bezgalīga!

Tagad - par lēmuma projektu. Es kategoriski neatbalstu, protams, šādu lēmumu, jo vismaz, cik attiecas uz pirmajiem diviem punktiem, tas neko nerisina. Tas ir vienkārši deklaratīvs. Protams, par 1.punktu man nevajadzētu runāt. Te vienkārši Latvijas valdības un bankas darbu atzīst par neapmierinošu. Jūsu darīšana. Bet no tā nekāda rezultāta nebūs. Nekāda darbība.

2.punkts. Uzdot Ministru padomei un Latvijas Bankai piecu dienu laikā atrisināt maksājumus lauksaimniecības preču ražotājiem. Zināt ko, mēs jau varam pieņemt lēmumu, lai saule uzlec pa naktīm, bet, vai saule to darīs, es nezinu. Tas ir absolūti nereāli, ja jūs to nesapratāt no šodienas sēdes.

Attiecībā uz 2.punkta otro daļu - izteikt neuzticību. Augstākā vara esat jūs, kā jūs teiksit, tā būs galu galā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi deputāti! Jā, Godmaņa kungam arī kā deputātam ir tiesības uz trim minūtēm. Lūdzu.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Man ir patiesi žēl, ka daļa no deputātiem acīmredzot galīgi nesaprot to, ko es šeit runāju. To skaitā, man jāsaka, pat cienījamais Kinnas kungs jauc divas lietas: par 651 miljonu, par ko valdība ir pieņēmusi lēmumu un aizstāvēs to rīt. Tās ir valdības iespējas, ko valdība var izdarīt dotajā brīdī. Es piekrītu. Un tas nav par to, kas ir pirkts, kas ir pārdots ārpus Latvijas, kas ir pārdots par dolāriem. Tur es Kinnam piekrītu, ka tur ir Lauksaimniecības ministrijas... Ar vislielāko valdības atbildību jārisina jautājums kredītu veidā. Tam es piekrītu.

Cienījamie deputāti! Tādā gadījumā uzdosim jautājumu skaidri un gaiši. Ja jūs pastāvat, ka šo jautājumu varam atrisināt piecās dienās, valdības rokās nav nekā cita kā budžets. Valdības rokās nav nekā cita. Valdības rokās nav tiesību pārdot nekustamo īpašumu, ja nav likumdošanas aktu. Valdības rokās, starp citu, nav arī tiesību pārdot akcijas. Arī nav likumdošanas akta. Mums ir tikai budžets, mums ir tikai iespējas budžeta ietvaros strādāt un prasīt vai lūgt. Mēs varam tikai lūgt, mēs nesakām - prasīt. Lūgt kreditēt tādā gadījumā budžetu, par ko šeit bija runa, lai varētu risināt jautājumus. Ja tas jautājums ir piecu dienu jautājums, tad, cienījamie deputāti, esiet tik laipni, lieciet jautājumu par uzticību man šodien! Un tūlīt! Jo tas, kas te ir uzrakstīts, ir skaidra neuzticība Ministru padomei un man personīgi. Kā jūs dzirdējāt no Caunes kunga, ja viņš uz šo jautājumu pastāv, tad - lūdzu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pusdienlaiks pusotru stundu.

(Pārtraukums)

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde