1992.gada 2.jūnija sēdes stenogramma

Rīta sēde

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / - atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos - Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Strādātājus lūdzu ieņemt savas vietas. Runātājus lūdzu varbūt izvēlēties citu telpu. Tā kā ir tik daudz deputātu un viesu, būs ļoti grūti strādāt, ja daži domā runāt stāvus un visādi citādi rīkoties... Dobeļa kungs, es aicinu jūs palīgā ieviest kārtību! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 118 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Par darba kārtību 2. un 3.jūnijā. Atkārtoju - vispirms svītrojumi, pēc tam varbūt kādi atsevišķi balsojumi par ieteiktajiem punktiem. Jā, es atvainojos, arī 4.jūnijā. Tātad par darba kārtību 2., 3., 4.jūnijā. Un pēc tam papildinājumi.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es negribu neko svītrot, bet uzskatu, ka 4.darba kārtības punkts ir jāsadala divās daļās, jo tie ir pilnīgi atšķirīgi jautājumi. Iesniegumu par Jurkāna kunga varbūtējo likteni ir iedevuši tikai 24 deputāti. Tāpēc es ierosinātu 4.punktu sadalīt pilnīgi atsevišķās, tas ir, divās diskusijās, divās daļās. Ārpolitikas koncepcija pati par sevi ir atsevišķs jautājums, kas ļoti nopietni jāapspriež. Taču par Jurkāna kungu jārunā pilnīgi atsevišķi. Man liekas, to nevar likt kopā. Man tāds priekšlikums - nodalīt šos jautājumus pilnīgi atsevišķi. Ne visi deputāti par to ir vienās domās.

Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, lūdzu!

J.Vaivads: Es saprotu, ka svītrojumu nav, bet man ir priekšlikums. Kā zināms, 4.jūnijā 24.darba kārtības punkts ir jautājums par ārvalstnieku un bezpavalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā. Cienījamie kolēģi! Mēs zinām, cik lielā mērā pašlaik ir traumēts Pilsonības un imigrācijas departamenta darbs. Un arī šis likums ir ļoti svarīga juridiskā bāze šā departamenta darbam. Es ierosinātu pašreizējā variantā (skaidrs, ka mēs šonedēļ to neizskatīsim), proti, 24.punktu no šīs nedēļas darba kārtības izņemt, bet pilnīgi fiksēti nolemt, ka mēs to izskatīsim nākamnedēļ, tas ir, otrdien, kā 1.punktu. Tāds ir frakcijas "Satversme" priekšlikums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, lūdzu!

A.Endziņš: Man būtu deputātiem lūgums rītdienas darba kārtības 14.punkta - likumprojekta "Par Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" apspriešanu noteikt konkrētā laikā, proti, pulksten 15.00, tā kā minētā jautājuma izskatīšana ir saistīta ar Universitātes mācību spēku piedalīšanos. Taču pašreiz notiek valsts eksāmeni, tādēļ ir ļoti sarežģīti. Iepriekšējā nedēļā mēs pie šā projekta pat netikām klāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

E.Āboltiņš: Es lūdzu par 26.punktu. Man liekas, ka tas skan nekorekti, jo mēs nevaram pieņemt vai nepieņemt to deklarāciju. Tā ir. Mums jādod pilnvaras kādai augstākstāvošai personai parakstīt gan Bērnu aizsardzības konvenciju, gan Vispasaules deklarāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Lūdzu izslēgt no 4.jūnija darba kārtības 23.punktu. Proti, neizskatīt 4.jūnijā likumprojektu "Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību". Visiem zināmu apsvērumu un apstākļu dēļ mēs šo likumprojektu trešajā lasījumā ceturtdien nevaram izskatīt un pieņemt. Lūdzu iekļaut minēto jautājumu kā otro darba kārtības punktu 9.jūnijā.

Priekšsēdētājs: Jūs runājat komisijas vārdā?

J.Lagzdiņš: Diemžēl ne, es runāju personīgi savā vārdā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Maharev!

E.Maharevs: */Ratifikācijai parlamentā tehniski gatava ir Čikāgas konvencija par civilo aviāciju. Lūgums iekļaut darba kārtībā. Jautājums obligāti jāizskata, jo šajā mēnesī notiks starptautiskās organizācijas IKAO sesija, mums šajā starptautiskajā organizācijā jāiestājas./

Priekšsēdētājs: Mums pašreiz tās nav. 10.punkta taču nav? Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamie kolēģi. Tā kā mēs šodien apspriežam ārlietu jautājumus, es jūs lūdzu 3.jūnijā paredzēto 8.punktu pārcelt uz šodienu, kā arī no 4.jūnija darba kārtības 26.punktu pārcelt uz šodienu. Tas tāpēc, lai visi Ārlietu komisijas jautājumi būtu kopā.

Un pēdējais - iekļaut no jauna darba kārtībā līguma "Par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku" ratificēšanu. Šā līguma teksts ir pavairots. Ja plenārsēde nobalsos par minētā līguma iekļaušanu darba kārtībā, līguma tekstu tūdaļ varēs izdalīt. Es ceru, ka šis jautājums neaizņems pārāk ilgu laiku. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Dīmani, lūdzu!

S.Dīmanis: Frakcija ierosina iekļaut darba kārtībā ļoti īsu ministra Skudras informāciju par to, kā notiek reģistrācija. Jo, izmantojot reģistrācijas vilni, Pilsoņu komitejas turpina savu reģistrāciju, tādēļ cilvēkiem bieži jūk, kur ir oficiālā un kur ir neoficiālā reģistrācija. Īpaši Ludzā viss jau ir sajucis. Tas pats notiek arī Vidzemes priekšpilsētā, tā kā Pilsoņu komitejas veiktā reģistrācija notiek tajās pašās telpās. Man ir tāda neliela skrejlapa, kuru parakstījusi Vidzemes priekšpilsētas Pilsoņu komiteja. Skrejlapa praktiski noniecina oficiālo reģistrāciju. Tiešām būtu nepieciešama ļoti īsa informācija, lai mēs varētu strādāt ar saviem vēlētājiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Freimani, lūdzu!

J.Freimanis: Pirmkārt, es gribētu atbalstīt to, ka mums tiešām darba kārtībā būtu jāiekļauj jautājums par līgumu ar Igauniju. Otrkārt, gluži otrādi, es gribētu aicināt nedalīt 4.punktu divās daļās, jo mēs nevaram apskatīt ārpolitiku atsevišķi no cilvēka, kas šo ārpolitiku realizē. Mums vajadzīga reāla situācija, reāla koncepcija un reāla runāšana. Tātad nedalīsim nekādā ziņā šo 4.punktu, jo tikpat mēs par to runāsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Atbildot uz Freimaņa kunga aizrādījumu, varu teikt, ka viens no ārpolitikas realizētājiem ir arī republikas Ārlietu komisija. Tas ir viens. Valdība - divi, valdības ministrijas - trīs. Tādējādi mums vispirms nav noskaidrots, kas ir šīs ārpolitikas realizētājs. Tālāk. Runājot par mums iesniegto koncepciju, jāatzīmē, ka nav norādīts autors, kas šo koncepciju ir uzrakstījis. Tāpēc šajā lietā vēl daudz kas ir jānoskaidro. Bet ne par to es gribēju runāt.

Cienījamie kolēģi! 26.punkts ir nepareizi noformulēts. Mēs to nevaram tā pieņemt - starptautiskās deklarācijas, atvainojiet, mēs nepieņemam. Mēs varam atbalstīt šo deklarāciju. Nevaram pat pievienoties. Ir deklarācija, par kuru balso tāda vai cita starptautiska organizācija. Organizācija balso. Un mēs varam pieņemt aktu par šīs deklarācijas atbalstīšanu. Tas nav starptautiskais līgums. Deklarācijas nav starptautiskie līgumi. Tur ir cita procedūra. Tāpēc attiecīgais darba kārtības punkts ir nepareizi formulēts. Šo punktu šīs dienas laikā var pārformulēt un par to nobalsot. Tur nav nekādas vainas. Taču pievienoties deklarācijai nevar. Tāda procedūra nepastāv.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Man būtu papildinājums.

Priekšsēdētājs: Vai nevajadzētu vispirms tikt galā ar šo jautājumu? Pēc tam jūs pirmais nāksiet un izteiksiet papildinājumu. Lūdzu, vēlreiz reģistrēsimies. Rezultāts: reģistrējušies 125 deputāti.

Kolēģi, mazu uzmanību! Mēs tagad balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību. Atsevišķi balsosim par ceturto jautājumu. Tāda līdz šim ir mūsu prakse. Ja mums rodas kādas domstarpības par formulējumu (un šeit tādas ir radušās), ir divi priekšlikumi, tad par šo punktu balsosim atsevišķi. Kas attiecas uz šīm konvencijām un atbilstošo procedūru, es jūs aicinātu, kolēģi (kā es saprotu, nav iebildes pret to, lai mēs šo jautājumu izskatītu), pareizi formulēt. Tad varbūt piekritīsim Bojāra kunga ierosinājumam, ka šajā dienas pusē to izdarīsim, attiecīgi izskatot, un noformulēsim jautājumu pareizi, atbilstoši procedūrai. Visus pārējos jautājumus, kuri šeit ir ierosināti, izskatīsim atsevišķi, ja būs tāda nepieciešamība. Galvenokārt ir runa par pārcelšanu uz citu laiku. Vai varam balsot ar šīm piezīmēm par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību? Nav iebildumu? Lūdzu. Rezultāts: 1 - pret, atturas - 5, par - 110. Ir akceptēts.

Tagad par 4.darba kārtības punktu 2.jūnijā, tas ir, šodien. Mēs arī Augstākās padomes Prezidijā aktīvi debatējām par šo jautājumu, kurš pašreiz ir tādā redakcijā, kādu to formulēja Augstākās padomes Prezidijs, ņemot vērā arī šā jautājuma izskatīšanas stenogrammas.

Tātad deputāts Bojārs ierosināja, lai šis jautājums tiktu izskatīts divās daļās vai arī atsevišķi. Pirmais jautājums tad būtu Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija un ārlietu ministra atskaite. Un otrs jautājums - 24 deputātu iesniegums un lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas ārlietu ministram Jānim Jurkānam". Mēs tagad varam izteikt savas domas par balsošanu jeb par balsošanas motīviem, bet mēs balsosim par deputāta Bojāta ieteikto variantu. Līdz šim ir bijusi tāda tradīcija, izskatot jautājumus par darba kārtību.

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamie kolēgas! Lūdzu atbalstīt Prezidija iesniegto variantu, jo, ja mēs tā atklāti apskatāmies, tad gribam to vai ne, taču runāsim par visiem šiem jautājumiem kopā, neatkarīgi no tā, kā mēs tagad nobalsosim. Un tie, kas runās, pieņemsim, par koncepciju, vienlaikus arī uzstāsies jautājumos, kas saistīti ar koncepcijas realizāciju, tātad arī ar ministra kungu un visiem pārējiem. Tā ka balsot mēs varam, kā gribam, bet reāli runāšana būs kopīga. Par lēmumu, protams, tiks balsots atsevišķi, bet tas jau nenozīmē, ka jāsadala divos dažādos jautājumos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Budovski!

M.Budovskis: Cienījamais priekšsēdētāj! Tad, kad jūs skaidrojāt, es īsti nesapratu. Jūs sakāt - divās daļās vai atsevišķi. Es sapratu, ka Bojāra kungs to vēlas izskatīt atsevišķi. Tajā pašā laikā, kā mums ir rakstīts, es lūgtu to divās daļās, bet ievērojot, ka var uzstāties par abām daļām, jo citādi, manuprāt, ar 10 minūtēm nepietiktu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs noklausīsimies precīzi deputāta Bojāra priekšlikumu. Var būt, ka es pieļāvu komentāru. Lūdzu.

J.Bojārs: Jūs ļoti pareizi pateicāt. Es vēlreiz gribu teikt, ka ārpolitikas koncepcijas realizācijā piedalās ne tikai Jurkāna kungs, atvainojiet. Mums ir jāapspriež šī koncepcija vispār! Vai tā ir pareiza vai nepareiza, ko tur vajag uzlabot, pilnveidot. Mums šī koncepcija ir iesniegta pat bez adreses, jo nav pateikts, kas to izveidojis. Tātad es ierosinu šo koncepciju nopietni apspriest. Un pēc tam atdalīsim vainu, proti, atdalīsim Jurkāna kunga nevainību pilnīgi atsevišķi un apspriedīsim to pilnīgi atsevišķi. Vakar mums notika Latvijas DDP politkomisijas sēde. Pret šo jautājumu mums ir drusciņ citāda attieksme nekā frakcijai "Satversme". Bet tas ir ļoti nopietni jāapspriež. Un minētie jautājumi viens no otra ir pilnīgi jāatdala.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs balsosim par deputāta Bojāra ierosinājumu. Lūdzu. Rezultāts: 48 - par, un 60, ja pareizi saprotu, ir otra puse - "pret" un "atturas". Bojāra priekšlikums nav pieņemts. Paliek darba kārtībā iekļautais formulējums.

Kolēģi, es aicinu komisiju vadītājus patlaban būt uzmanīgiem. Pirmais ir deputāta Vaivada priekšlikums - 24.punktu pārcelt uz nākamo nedēļu. Ja komisija neiebilst, mums nebūtu vajadzīga nemitīga balsošana par šiem laikiem. Parasti mums ir tā: ja ir kādas pārbīdes, tad ieinteresētā ir komisija. Un, ja komisija neiebilst, tad tā ir piekrišana vai arī par šo jautājumu ir nepieciešams balsot. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Par balsošanas motīviem un par to kārtību, kādā notiks balsošana./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nosauciet!

S.Zaļetajevs: */Tikko izskanēja deputāta Dīmaņa priekšlikums, lai tiktu izskatīts jautājums par iedzīvotāju reģistrēšanas gaitu. Jautājums ir īpaši aktuāls, jo termiņš noteikts līdz 1.jūlijam, bet nav pārliecības par to, ka šis process līdz noteiktajam datumam tiks pabeigts. Es gribētu, lai šis jautājums - atskaite par reģistrēšanas gaitu un sakarā ar to samilzušajām problēmām - tiktu izskatīts plenārsēdē līdz tam, kad mēs trešajā lasījumā varētu pieņemt likumu par ārvalstnieku un personu bez pilsonības iebraukšanu valstī, jo šie jautājumi savā starpā ir cieši saistīti, un pieņemt likumu pirms tam, kamēr nav precīzi noskaidrota situācija ar šo problēmu, diezin vai būtu racionāli. Būtu labi vispirms saņemt informāciju, apspriest izveidojušos situāciju, tas ir, izskatīt jautājumu par iedzīvotāju reģistrācijas gaitu, un tikai pēc tam pieņemt likumu par ārvalstnieku iebraukšanu trešajā lasījumā./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Vaivad, ļoti īsi! Mums ir jābalso par jūsu priekšlikumu.

J.Vaivads: Cienījamo priekšsēdētāj! Tātad balsošana ir nepieciešama, lai fiksētu, ka mēs šo jautājumu izskatīsim 9. un 10.jūnijā.

Priekšsēdētājs: Jā, es arī saku to pašu. Balsosim par deputāta Vaivada ierosinājumu pārcelt šā jautājuma izskatīšanu vienu nedēļu vēlāk, tas ir, nākamajā otrdienā, skatot to kā pirmo. Lūdzu rezultātu. Paldies. Akceptēts deputāta Vaivada ierosinājums.

Deputāts Endziņš 14.punktu grib fiksēt pulksten 15.00. Vai ir iebildes? Nav. Paldies.

Par šīm konvencijām es saprotu, ka esam norunājuši un jūsu priekšlikumu fiksējuši.

A.Endziņš: Ir runa par rītdienu, nevis par šodienu.

Priekšsēdētājs: Protams, jūs taču pats tā esat ierosinājis.

Vēl ir deputāta Lagzdiņa lūgums, kas gan nav izteikts komisijas vārdā, bet es tā saprotu, ka tas teikts gandrīz kā komisijas priekšlikums. Proti, pārcelt 23.punktu uz 9.jūniju kā otro. Iebildes nav. Akceptējam.

Tātad jautājums par konvencijām. Mums ir gandrīz pilnīga skaidrība, kad tās izskatīsim.

Tālāk septītais... Bērziņa kungs, šo sarežģīto punktu pārbīdes procesu jūs vēlreiz varētu ļoti īsi pateikt. Tātad pārcelt no 3.jūnija 8.punktu un no 4.jūnija - 26.punktu...

I.Bērziņš: Mans lūgums bija visus ārlietu jautājumus, tas ir, 8.punktu 3.jūnijā un 26.punktu 4.jūnijā, kā arī šo līgumu par robežu starp Igauniju un Latviju, izskatīt tūdaļ pēc tam, kad beigs izskatīt ārlietu koncepciju. Proti, tā kā šodien skata ārlietas, tad pie vienas reizes izskatīt arī manis nosauktos jautājumus.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lūdzu. Silāra kungs!

I.Silārs: Ja pret tiem punktiem, kuri ir iekļauti Prezidija apstiprinātajā darba kārtībā, man iebilžu nav, tad tomēr gribu izteikt iebildumu pret līguma par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku ratificēšanu šodien. Jo, lūk, man ir Prezidija 1992.gada 28.maija sēdes protokols, kurā ir rakstīts, ka Prezidijs nodeva šo dokumentu iepriekšējai izskatīšanai šādām Augstākās padomes pastāvīgajām komisijām: Ārlietu komisijai, Likumdošanas jautājumu komisijai, Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Es nezinu, varbūt Likumdošanas jautājumu komisijai ir lēmums un balsojums par šā līguma ratificēšanu? Taču Aizsardzības un iekšlietu komisija šo līgumu nav redzējusi un ar to nav iepazinusies. Tādēļ mūsu komisijas lēmuma nav. Paldies.

Priekšsēdētājs: Bērziņa kungs! Mēs varam iztikt bez balsošanas attiecībā uz visiem jūsu ierosinājumiem, izņemot minētā līguma ratificēšanu. Vai jūs komentēsiet šo Silāra kunga iebildi? Jūs noņemat savu prasību.

I.Bērziņš: Es ļoti atvainojos, Ārlietu komisija saņēma, izskatīja un ierosina, bet, ja citas komisijas nav izskatījušas un ja pieprasa iepazīties, tad mēs nevaram pastāvēt uz savu ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Silāra kunga ierosinājums tiek akceptēts. Bet par pārējo, tas ir, par 8.punkta pārbīdi un to, ko ierosināja Bērziņa kungs, tas arī savukārt tiek akceptēts, jo neviens neiebilst.

Daudiša kungs šajā sakarā grib izteikt savu viedokli.

I.Daudišs: Priekšsēdētāj, es tomēr aicinu visus grozījumus Augstākās padomes Prezidija ierosinātajā darba kārtībā, par kuru esam nobalsojuši, izdarīt tikai ar labojumu. Jo pēc tam mums ir bijušas lielas domstarpības, kuru dēļ mēs šo skaidrību esam meklējuši protokolos un neesam atraduši, tādēļ ka nav bijuši labojumi.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā mums jāatgriežas pie visiem jau akceptētajiem jautājumiem. Es domāju, tiešām šī piezīme ir jāņem vērā, jo, pateicoties deputātu neprecīzajiem izteikumiem, kā arī neprecīzi saprastam stenogrammas izklāstam, mēs Prezidijā esam sēdējuši 40 minūtes, lai izšķirtu šo jautājumu. Tas ir svarīgi. Bet varbūt to sāksim nākamajā reizē, šoreiz šos akceptus apstiprinot ar mūsu balsojumu kopumā. Jo citādi mums ir jāatgriežas atpakaļ, notērējot laiku.

Tātad deputāta Dīmaņa ierosinājums - noklausīties ministra Skudras atskaiti par Iedzīvotāju reģistru. Lūdzu, balsosim, lai iekļautu šo atskaiti darba kārtībā. Rezultāts: 78 - par, 8 - pret, 17 - atturas. Ir iekļauts darba kārtībā.

Visi pārējie jautājumi, par kuriem vajadzētu balsot, šķiet, ir izskatīti. Bet par tiem jautājumiem, par kuriem mēs vienojāmies bez balsojuma, lai būtu kaut kāds mūsu akcepts par visām šīm pārbīdēm, tomēr es jūs aicinātu nobalsot, akceptējot mūsu darba kārtību kopumā gan pa punktiem, gan pa laikiem, kuru grozījumiem mēs šeit labprātīgi piekritām. Taču citreiz balsosim par katru šādu pārbaudi atsevišķi. Rezultāts: 84 - par, 1 - pret, 7 - atturas. Darba kārtība ir akceptēta arī kopumā. Sāksim to izskatīt.

Sēdi turpina vadīt Andrejs Krastiņš - priekšsēdētāja vietnieks. Jā, mana steiga nekā laba nedod. Es atvainojos Caunes kungam, jo viņš pacietīgi gaidīja. Lai gan es viņam solīju, bet vārdu nedevu. Lūdzu, vārds papildinājumam.

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Rīt kā 5.punkts ir paredzēta Ministru padomes priekšsēdētāja informācija par piegādāto pārtikas preču apmaksu. Man būtu lūgums premjeram vienlaikus sniegt arī papildu informāciju par to, kādēļ laukos netiek pildīti likumi par minimālās darba algas izmaksu. Man ir fakti, ka jau pašreiz atsevišķām strādājošo kategorijām paju sabiedrībās netiek maksāta minimālā darba alga 1000 rubļu apmērā. Tātad, lai izpildvaras vadītājs, būdams šajā jautājumā kompetentākais cilvēks, sniegtu informāciju, kādēļ tas tā notiek. Vai tie lauku cilvēki ir kļuvuši lieli sliņķi, nemākuļi, kuri negrib strādāt, vai ir kādi citi apsvērumi vai apstākļi? Un kā valdība nodrošinās to, lai tiktu ievēroti visi likumi, un visi cilvēki, ne tikai budžeta iestādēs strādājošie, saņemtu noteikto minimālo darba algu. Šis mans lūgums ir daudzu, ne vien daudzu - principā visu lauku cilvēku vārdā. Tā kā tas ir smags un komplicēts jautājums un premjers nespēj dot šo informāciju rītdien, tad varētu gaidīt arī nedēļu, varbūt pat divas. Taču ir ļoti liels lūgums tādu informāciju sniegt. Uz laukiem vairs nevaru braukt, ja nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu. Taču es pats nemāku atbildēt...

Priekšsēdētājs: Es ceru, ka premjerministrs pieņems zināšanai un noteikti ņems vērā jūsu lūgumu.

Lūdzu, Ščipcova kungs!

O.Ščipcovs: */Man ir priekšlikums, tā kā laiks rit, vajag laikus parūpēties, lai nodrošinātu translāciju pa radio, kad notiks ārlietu koncepcijas un ārlietu ministra ziņojuma apspriešana./

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Tas vienalga būtu izskatīts īsi pirms šā jautājuma praktiskās apspriešanas. Augstākās padomes Prezidijs arī ierosina tad, kad tiks izskatīts šis jautājums, pieslēgties translācijai. Ja ir iebildumi, tad balsosim tikai par šo iebildumu. Paldies.

Tātad sāksim izskatīt darba kārtību. Lūdzu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pirmais darba kārtības jautājums - "Par Brimerbergas kundzes ievēlēšanu par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tautas tiesnesi". Ziņos Rihteres kundze - tieslietu ministra vietniece. Lūdzu.

I.Rihtere, tieslietu ministra vietniece: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesā ir vakanta tautas tiesneša štata vienība. Jēkabpils rajona tautas tiesas tautas tiesnese Iveta Brimerberga, kuru Latvijas Republikas Augstākā padome 1987.gada 21.jūnijā ir ievēlējusi šajā amatā, sakarā ar dzīvesvietas maiņu ir izteikusi vēlēšanos strādāt par tautas tiesnesi Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesā. Sakarā ar minēto Tieslietu ministrija rekomendē Ivetu Brimerbergu ievēlēt par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Jēkabpils rajona tautas tiesas tautas tiesneša amata. Es lūdzu cienījamos deputātus atbalstīt Tieslietu ministrijas priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir kādi jautājumi ziņotājai? Jautājumu nav. Paldies. Lūdzu komisijām izteikt savu atzinumu.

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija kopīgā sēdē ar Aizsardzības un iekšlietu komisiju akceptēja šo projektu un lūdza atbalstīt Brimerbergas kundzes ievēlēšanu par Ziemeļu rajona tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamie deputāti vēlas redzēt šā amata pretendenti tribīnē, lai uzdotu viņai jautājumus? Lūdzu, Brimerbergas kundze, esiet gatava atbildēt uz jautājumiem. Lūdzu, deputātam Zaļetajevam ir jautājums.

S.Zaļetajevs: */Cienījamā Brimerbergas kundze! Gribētu zināt, uz kādu laiku jūs tiekat ievēlēta par tiesnesi?/

I.Brimerberga, Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tautas tiesneša amata kandidāte: Uz desmit gadiem.

S.Zaļetajevs: */Uz kāda likuma pamata noteikta 10 gadu atrašanās tiesneša amatā?/

I.Brimerberga: Pašreiz ir spēkā Latvijas Republikas likums par tiesneša ievēlēšanu.

S.Zaļetajevs: Drusciņ skaļāk...

I.Brimerberga: Es atvainojos, man balss tiešām...

S.Zaļetajevs: Tuvāk pie mikrofoniem.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, varbūt jūs tomēr nekomandēsit, kur kam ir jāstāv un kādā balsī atbildēt. Jūs saņēmāt atbildi.

I.Brimerberga: Ir spēkā Latvijas Republikas likums par tautas tiesneša ievēlēšanu uz desmit gadiem.

S.Zaļetajevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds deputāts vēlas uzdot jautājumus? Nevēlas. Paldies, Brimerbergas kundze, par atbildēm. Vai vēlas izteikties kāds no deputātiem? Nevēlas. Paldies.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 123 deputāti reģistrējušies. Paldies. Lūdzu godājamos deputātus balsot par lēmumu par Brimerbergas kundzes ievēlēšanu par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tiesnesi. Rezultāts: par - 99, pret - 3, atturas - 11. Lēmums pieņemts. Apsveicam Brimerbergas kundzi sakarā ar ievēlēšanu.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts "Par dažu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešu ievēlēšanu". Lūdzu, Dudeļa kungs, ziņojiet!

M.Dudelis, Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmais vietnieks: Augstākās tiesas tiesnešiem Jānim Muižniekam un Aleksandram Kovaļenkovam šajās dienās beidzas pilnvaru termiņš. Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir griezies pie Augstākās padomes deputātiem (pats viņš šodien piedalīties nevar) ar lūgumu atkārtoti ievēlēt par Augstākās tiesas tiesnešiem Jāni Muižnieku (strādā Krimināllietu tiesas kolēģijā, ir Augstākās tiesas Prezidija loceklis) un Aleksandru Kovaļenkovu (visu laiku strādā Civiltiesisko lietu kolēģijā, kopš viņš ir Augstākās tiesas tiesnesis).

Bez tam mums ir divas vakantas Augstākās tiesas tiesnešu vietas. Vienā no šīm vietām, tas ir, Krimināllietu tiesas kolēģijā, mēs lūdzam ievēlēt pašlaik Aizkraukles tautas tiesā strādājošo Bičkoviča kungu. Viņam ir pietiekami liela darba pieredze. Katrā ziņā par viņa darbu ir pozitīvas atsauksmes. Augstākās tiesas vadība, kā arī kvalifikācijas komisija uzskata, ka viņš varēs sekmīgi pildīt arī šos Augstākās tiesas tiesneša pienākumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Dudeļa kungam? Nav jautājumu. Paldies. Vai mēs varētu dzirdēt komisijas atzinumu par šīm kandidatūrām?

A.Endziņš: Arī šīs visas trīs kandidatūras tika izskatītas Likumdošanas jautājumu komisijas un Aizsardzības un iekšlietu komisijas kopīgā sēdē. Minētās kandidatūras: Bičkoviču, Kovaļenkovu, Muižnieku rekomendē ievēlēt par Augstākās tiesas tiesnešiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputāti vēlas uzdot jautājumus nosauktajiem kandidātiem, kā arī redzēt viņus tribīnē? Vai ir deputāti, kas vēlas uzdot jautājumu kandidātiem? Nav. Paldies. Tādā gadījumā varam balsot. Varbūt visus trīs kandidātus lūgsim nākt tribīnē tādā kārtībā, kādā viņi minēti lēmuma projektā.

Lūdzu, Bičkoviča kungs! Un deputātu kungiem ir tiesības uzdot jautājumus. Deputāts Preinbergs. Dāmas neizteica vēlēšanos.

G.Preinbergs: Sakiet, Bičkoviča kungs, kā tas nākas, ka jūs, jurists būdams, gandrīz divus gadus esat strādājis par sargu ārpusresora apsardzē?

I.Bičkovičs, Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāts: Tur es strādāju, būdams students.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi amata pretendentam? Nav. Paldies, Bičkoviča kungs! Būsim taisnīgi arī pret pārējiem amata kandidātiem. Lūdzu Kovaļenkova kungu tribīnē. Lūdzu deputātus sagatavoties jautājumu uzdošanai. Vai deputātiem ir jautājumi Kovaļenkova kungam?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Nav jautājumu. Paldies, Kovaļenkova kungs! Lūdzu, Muižnieka kungs! Godājamie deputāti, vai jums Muižnieka kungam ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Paldies, Muižnieka kungs!

Godājamie kolēģi, mums ir jāvienojas, vai balsosim par visu lēmumu kopumā ar visām trim kandidatūrām vai atsevišķi? Deputāti saka - atsevišķi. Paldies.

Lūdzu, balsosim par Bičkoviča kunga ievēlēšanu par Augstākās tiesas tiesnesi, atbrīvojot no Aizkraukles tautas tiesas tautas tiesneša amata. Rezultāts: par - 93, pret - 1, atturas - 10. Lēmums pieņemts.

Nākamais balsojums - par Kovaļenkova kunga ievēlēšanu par Augstākās tiesas tiesnesi. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par - 89, pret - 3, atturas - 10. Lēmums pieņemts. Arī Kovaļenkova kungs ir ievēlēts.

Nākamais balsojums - par Muižnieka kunga ievēlēšanu par Augstākās tiesas tiesnesi. Lūdzu, balsosim par Muižnieka kungu. Rezultāts: par - 86, pret - nav, atturas - 8. Arī Muižnieka kungs ir saņēmis nepieciešamo balsu skaitu.

Un tagad mums vēl jānobalso kopumā par lēmumu. Es atvainojos, Dudeļa kungs, mums jānobalso kopumā par lēmumu.

M.Dudelis: Mums ir atsevišķi par Prezidija locekļa ievēlēšanu.

Priekšsēdētājs: Mums šeit nav tāda lēmuma.

M.Dudelis: Ir tāds projekts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet mums vispirms jāpieņem šis lēmums, Dudeļa kungs. Mēs vēl neesam kopumā nobalsojuši. Lūdzu, balsosim kopumā par šo lēmumu - par 533.dokumentu. Rezultāts: 94 - par, pret - nav, atturas - 8. Paldies.

Lūdzu, Dudeļa kungs!

M.Dudelis: Es ļoti atvainojos, ka nepateicu tūliņ, ka Augstākā tiesa lūdz ievēlēt Muižnieka kungu arī par Augstākās tiesas Prezidija locekli. Kā Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnesis viņš līdz šim vienlaikus ir arī bijis Prezidija loceklis. Tātad mēs lūdzam viņu atkārtoti ievēlēt Prezidija sastāvā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir kādi jautājumi Dudeļa kungam? Nav. Paldies. Es domāju, ka Muižnieka kungam vairs nav jautājumu, tā kā mēs jau viņu redzējām. Lūdzu, balsosim par 536.dokumentu - par Muižnieka kunga apstiprināšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas Prezidija locekli. Rezultāts: 84 - par, pret - 1, atturas - 8. Lēmums pieņemts. Muižnieka kungs ir ievēlēts par Augstākās tiesas Prezidija locekli. Paldies. Pirmie trīs darba kārtības jautājumi izskatīti.

Ceturtais darba kārtības jautājums - Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija un ārlietu ministra atskaite, un 24 deputātu iesniegums un lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas ārlietu ministram J.Jurkānam".

Lūdzu, Bērziņa kungs, jūsu ierosinājumi par procedūru! Man te ir viens rakstveida ierosinājums.

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Eiropas Padomes ģenerālsekretārs, uzstājoties Briselē Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, uzsvēra, ka Austrumeiropas un Centrāleiropas parlamenti ir sevišķi aktīvi ārpolitikā. Un tas ir ļoti labi. Varbūt tieši tādēļ mēs, Latvijas parlaments, kā arī šīs Eiropas daļas parlaments, šobrīd apskatām ārpolitikas koncepciju.

Pirmkārt, es jums gribētu pateikt, ka pēc tam, kad Augstākajā padomē pirmo reizi apsprieda, es negribētu teikt ārlietu koncepciju, bet ārlietu darbu, es personīgi paņēmu stenogrammu, uzmanīgi izlasīju visu Bojāra kunga teikto, visu, ko teica arī pārējie runātāji, izanalizēju un ņēmu to par pamatu mūsu turpmākajam darbam Ārlietu komisijā.

Pirmām kārtām, es vērsu uzmanību uz izteiktajām kritiskajām piezīmēm. Arī šodien darīšu tieši tāpat - es paņemšu stenogrammu (tā kā ir ļoti grūti visu uzreiz uztvert no runām), izlasīšu jūsu priekšlikumus, kuri pēc tam tiks ņemti vērā mūsu turpmākajā darbā Ārlietu komisijā. Un viens eksemplārs tiks iedots arī Ārlietu ministrijai, lai tā varētu izmantot šos jūsu priekšlikumus.

Otrām kārtām. Kas ir šis dokuments, kas likts jums priekšā? Bojāra kungs teica tā, ka, redziet, sava ārpolitika var būt Ārlietu komisijai un katrai ministrijai... Diemžēl principā dažreiz tā ir bijis, ka katra ministrija vai kāda no ministrijām varbūt ir realizējusi savu ārpolitiku. Taču īstenībā valstī var būt tikai viena ārpolitika. Un tieši tādēļ šis iesniegtais konceptuālais materiāls vairāk vai mazāk tika sagatavots tā, kā tas ir pieņemts visā, kā mēs sakām, civilizētajā pasaulē. Proti, apmēram pirms divarpus mēnešiem Ārlietu ministrija izstrādāja pirmo variantu. Tas bija ļoti negatavs variants. Šo variantu ministrija iesniedza Ārlietu komisijai. Komisijā notika debates. Tika dots izraksts no protokola, kur redzams viss, ko mēs ierosinām. Ārlietu ministrija to ņēma vērā, izstrādājot otro variantu. Otrais variants Ārlietu komisijā tika iesniegts jau pēc tam, kad Bojāra kungs izvirzīja prasību par ārlietu koncepcijas apspriešanas nepieciešamību. Un Ārlietu komisijā no jauna notika debates. Vairāk vai mazāk tas viss, kas tika ierosināts, tika ņemts vērā, taču visu likt priekšā nevaram, jo arī Ārlietu komisija nav vienota. Tajā ir dažādi deputāti ar dažādiem uzskatiem. Par šo ārlietu koncepciju, kuru jūs pašlaik esat saņēmuši, ir atbildīga, es uzsveru, gan Ārlietu ministrija, gan Ārlietu komisija. Es vēlreiz saku, ka ir ļoti skumji, ja valstī būs divas ārpolitikas - parlamentam sava un valdībai sava. Tā ka es ceru, ka, apspriežot šo jautājumu arī šeit, mēs nonāksim pie vienotas ārpolitikas koncepcijas, iespējams, izdarot vēl labojumus un strādājot pie tās ilgu laiku.

Un pēdējais. Kādā veidā mēs domājam strādāt? Proti, pirmajam dot vārdu ārlietu ministram, tā kā šo koncepcijas pamatu, kā teicu, ir sagatavojusi Ārlietu ministrija. Ārlietu ministrs varētu uzstāties ar ziņojumu. Tā kā visu šo dienu var veltīt ārlietām, es lūgtu sēdes vadītāju un visus deputātus atbalstīt priekšlikumu neierobežot Ārlietu ministrijas ziņojumu. Es domāju, šis ziņojums neilgs vairākas stundas. Tādējādi ministrs izteiktos pilnībā par visiem jautājumiem. Pēc ārlietu ministra uzstāšanās viņam varētu uzdot jautājumus. Pēc šiem jautājumiem sāktos debates.

Tā kā Ārlietu komisijā ir zināms dalījums, piemēram, Andrejeva kungs atbild par Eiropas struktūrām, vismaz par Eiropas Padomes struktūrām, Budovska kungs mums atbild par Baltiju un par Ziemeļvalstīm un par to sadarbību, un mums ir cilvēki, kuri atbild par Vāciju, kā arī cilvēki, kuri atbild praktiski par visiem reģioniem, es esmu lūdzis Ārlietu komisijas locekļus, lai katrs no viņiem uzstājas ar savām idejām konkrētajā jautājumā. Kiršteina kungs man ir teicis (es domāju, ka viņš savas domas nav mainījis, viņam nav pamata tik īsā laikā to darīt), ka viņš uzstāsies ar kopēju koncepciju, parādot frakcijas "Satversme" uzskatu galvenās atšķirības ārlietu jautājumos.

Un pēc tam beigās jau esmu pieteicies debatēs. Sauciet šo manu uzstāšanos par īsu koreferātu jeb vienkārši par debatēm. Manai runai būs divas daļas. Pirmkārt, kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs es mēģināšu apkopot to, ko būs pateikusi Ārlietu komisija, kā arī došu informāciju par konkrēto Ārlietu komisijas darbu, lai jūs zinātu, kādā veidā šobrīd strādā Ārlietu komisija. Tāds ir mans priekšlikums. Es ļoti lūdzu deputātus to atbalstīt. Šajās debatēs varēs uzstāties visi, nebūs nekādu problēmu. Un attiecīgi pēc tam tiks apskatīti visi jautājumi, tajā skaitā arī 24 deputātu iesniegums. Noslēgumā jāpieņem kāds lēmums par to, vai turpināt strādāt pie koncepcijas vai arī jāpieņem šī koncepcija. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas bija Bērziņa kunga ziņojums par procedūru. Man arī ir rakstveida iesniegums no deputāta Grūbes, deputāta Cupruna un deputāta Ūdra. Viņi iesaka 4.darba kārtības jautājumu, proti, par ārlietām, apspriest tādējādi, ka vajadzētu iztikt bez ārlietu ministra ziņojuma, tas ir, pieņemt to, kas ir iesniegts rakstveidā. Tas ir 1.punkts. 2.punkts - debates noturēt divas stundas. Un pamatots ar to, ka Augstākajai padomei ir ļoti daudz darba, tāpēc nebūtu vēlams šā jautājuma apspriešanu stipri papildināt. Grūbes kungs, tā kā jūsu paraksts ir pirmais, lūdzu, paskaidrojiet!

G.Grūbe: Nebūt tur nav rakstīts, ka varētu iztikt bez ārlietu ministra ziņojuma. Tā nu šeit nav rakstīts - "bez viņa iztikt". Vienkārši ieteikta procedūra, ka debates ilgtu stundu, tas ir, jautājumu uzdošana ilgtu stundu un debates - divas stundas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet tur nekas nav rakstīts, ka jūs gribat šo ziņojumu. Tā ka jālasa tas, kas ir rakstīts, nevis tas, kas ir domāts. Skaidrs. Tātad šie trīs deputāti arī ir domājuši ziņojumu.

Tātad par procedūru mums ir divi varianti. Viens, ko ieteica Bērziņa kungs un ko ir izstrādājusi Ārlietu komisija. Otrs, ko iesniedza šī deputātu grupa un kas paredz ārlietu ministra ziņojumu, vienu stundu jautājumiem un divas stundas debatēm. Tātad ierobežojums laikā praktiski ir vienīgā atšķirība no Bērziņa kunga ieteiktā varianta. Bez tam Bērziņa kungs beigās ir paredzējis vēl savu koreferātu. Tātad godājamiem deputātiem balsojot ir jāizšķiras, par kuru apspriešanas procedūru viņi domā. Vai visi ir gatavi balsot?

Deputāts Freimanis vēl grib izteikties. Lūdzu!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es ierosinu atbalstīt Bērziņa kunga iesniegumu. Tikai viena maza detaļa. Es domāju, ka mums balsošana nevar būt īpaši objektīva, ja mēs pirms balsošanas noklausīsimies kaut kādu kopēju "rezumē" (tā arī saka). Gorbačova laiki ir beigušies, kad Gorbačovs pasaka, ko viņš domā par visiem iepriekšējiem runātājiem. Un tādēļ es ļoti lūdzu, lai Bērziņa kungs neuzstājas pašās beigās, jo tādā gadījumā balsošana var atspoguļot vairāk vai mazāk Bērziņa kunga viedokli.

Priekšsēdētājs: Tātad Freimaņa kungs atbalsta Bērziņa kunga variantu, tikai ņemot vērā nianses. Lūdzu, vai Bērziņa kungs piekrīt šai Freimaņa kunga izteiktajai niansei? Neiebilst. Paldies. Tātad domas ir saskaņotas. Bērziņa kungs arī piekrīt Freimaņa kunga variantam.

Tātad ir divi apspriešanas varianti. Pirmais ir komisijas priekšsēdētāja Bērziņa kunga ieteiktais. Otrais, ko ierosināja trīs deputātu grupa. Lūdzu, vispirms balsosim par Bērziņa kunga ieteikto apspriešanas variantu. Rezultāts: par - 71, pret - 5, atturas - 12. Paldies.

Lūdzu, kā otro balsosim deputātu Grūbes, Cupruna un Ūdra iesniegumu ar laika limitu. Rezultāts: 34 - par, 15 - pret, 39 - atturas. Līdz ar to vairākumu ir guvis Bērziņa kunga ieteiktais variants - tātad uzstāšanās, jautājumi un debates bez jebkāda laika ierobežojuma.

Lūdzu godājamos deputātus jau laikus pierakstīties jautājumiem un debatēm. Jurkāna kungu lūdzam tribīnē. Lūdzu, Jurkāna kungs, lai orientētos, cik laika apmēram jums būs nepieciešams. Pusstunda. Paldies.

J.Jurkāns, ārlietu ministrs: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Mans uzdevums šodien šeit, parlamentā, ir runāt par Latvijas valsts ārpolitiku, par padarīto un darāmo. Apzinoties atjaunotās Latvijas veidotāju atbildību, es vēlos šo apspriešanu iesākt ar situācijas konkrētu apskatu.

To sākot, ir jāsaka, ka maldīgi būtu pieņemt, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma un aukstā kara beigām starptautiskie procesi, kas mums deva juridisko neatkarību, automātiski palīdzēs neatkarību nostiprināt un to vairs nekad nezaudēt. Eiforijas vilnis, ko Rietumu pasaulē izraisīja uzvara aukstajā karā, šķiet, jau ir noplacis. Iemesls tam: jaunās realitātes šodienas Eiropā ir sarežģītākas un neierastākas nekā vakar. Būtiskākais aukstā kara faktors, kas caurauda visas starptautiskās un nacionālās attiecības, bija divu sistēmu konfrontācija. Visa dzīve gan starptautiskajā, gan nacionālajā aspektā tika pakārtota un lielā mērā primitivizēta saskaņā ar vienas vai otras sistēmas vajadzībām. Piemēri nav tālu jāmeklē. Lai atceramies sociālistiskās sistēmas reāliju. Arī Rietumeiropa ne vienmēr izrādījusi sajūsmu par nepieciešamību pakļauties Amerikas dominantei transatlantiskajā aliansē, kā arī par amerikāniskā dzīvesveida iespiešanos vecajā pasaulē.

Tad, kad polarizācija politiski ir pārvarēta, visas apslēptās problēmas, visas nerealizētās tendences ir izlauzušās uz āru. Tas ir raksturīgi ne vien jaunajām demokrātijām, bet arī Rietumvalstīm, kuras tagad ir spiestas meklēt jaunas identitātes un integrācijas pamatus.

Par nacionālās identitātes krīzes izpausmēm var runāt Francijā. Redzams, ka Lielbritānija pārdzīvo lielāko saimniecisko atslābumu pēdējos 30 gados. Vācijas ekonomiskās potences bremzē apvienošanās radītās problēmas. Arī fakts, ka ASV samazina savu militāro klātbūtni Eiropā, ir skaidrojams ne tikai ar progresīvām izmaiņām pasaules politikā, bet arī ar šīs zemes ekonomiskajiem sarežģījumiem.

Šajā situācijā, kad eiropieši ir pārsteigti, varbūt pat apjukuši, par negaidītajām problēmām, arvien vairāk skati tiek pievērsti Eiropas Kopienai ar cerību, ka tieši šis institūts spēs harmonizēt un integrēt jaunos procesus. Ar šīm cerībām ir skaidrojams fakts, ka Māstrihtas līgums, kurš vistuvākajā nākotnē paredz būtiski izmainīt Eiropas sadarbību, tiek sagatavots tik pārsteidzoši īsos termiņos.

Var jau teikt, ka tādu tempu ieguvušais Eiropas integrācijas process ir visai trausls, tomēr gribu vērst parlamenta uzmanību uz to, ka Eiropas politiskā integrācija sakņojas ekonomiskajā kopībā. Ekonomiskajai integrācijai Eiropas Kopienas ietvaros ir sava nenovēršama un neatgriezeniska attīstības loģika. 1993.gadā Eiropas Kopienai pievienosies EFTA valstis, kā rezultātā izveidosies vienota brīvas tirdzniecības telpa, kurā dzīvos vairāk nekā 380 miljoni cilvēku. Tajā noritēs apmēram 40 procenti no pasaules tirdzniecības, un tas jau ir kaut kas vairāk nekā vienkārši brīvās tirdzniecības zona. Ar šo piemēru es gribu teikt: ja arī politiskās integrācijas procesi Eiropā uz laiku tiks traucēti vai bremzēti nelabvēlīgu faktoru ietekmē, tad tomēr agri vai vēlu ekonomiskais pamats nodrošinās eiropeiskās identitātes izveidi politikā, sociālajā sfērā, kultūrā.

Cienījamie deputāti! Ir skaidrs: ja gribam dzīvot pilnvērtīgu eiropiešu dzīvi, ja gribam, lai latviešu tauta iegūst Eiropas tautām līdzvērtīgu eksistences pamatu, mēs nedrīkstam bezatbildīgi stāvēt malā. Mums aktīvi jāpiedalās Eiropas norisēs pat tad, ja nesaņemam ātrus ekonomiskus labumus un drošības garantijas.

Tādēļ Ārlietu ministrija sakaru attīstību ar Eiropas Kopienu uzskata par savu prioritāru darbības virzienu. Mēs esam parakstījuši ar Eiropas Kopienu tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības līgumu. Eiropas Kopiena ir pieņēmusi deklarāciju par kooperāciju politiskajā jomā. Tiek gatavotas sarunas par Eiropas Kopienas asociatīvā statusa piešķiršanu Latvijai.

Latvijas stāvoklis politiskajā, ekonomiskajā, nacionālās drošības jomā veidosies daudz drūmāks, ja pamats Eiropas attīstībai 21.gadsmitā tiks radīts bez Latvijas līdzdalības. Aukstā kara reāliju izzušana gaisinājusi arī kādreizējo skaidrību Eiropas starptautiskās drošības situācijā, kad skaidri bija definēts pretinieks, izveidotas ciešas alianses, precīzi izvērstas stratēģiskās pozīcijas. NATO zaudējusi savu pretinieku, taču, būdama lielisks mehānisms globālo krīžu novēršanai, meklē savu pielietojumu jaunajā Eiropā. Rietumeiropas savienība, kura nākotnē, domājams, ieņems nozīmīgu vietu apvienotās Eiropas drošības izveidē, faktiski vēl nav gatava arī risināt tās krīzes, kas briedušas aukstā kara apstākļos. To parādīja Dienvidslāvijas traģiskie notikumi.

Helsinku procesam, Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei pieder būtiska loma aukstā kara izveidotā dzelzs priekškara krišanā. Patlaban konsensa un lielā jaunuzņemto dalībvalstu skaita dēļ Eiropas Drošības un sadarbības apspriede nespēj virzīties daudz tālāk par diskusijām par jauno visas Eiropas drošības struktūru.

Jācer, ka tie mehānismi, pie kuriem patlaban strādā Helsinkos, spēs uzturēt mieru un novērst konfliktus nākotnē. Lai tas neskan kā pārspīlējums, tomēr ir jāatzīmē, ka sekmīga jauno Eiropas drošības struktūru izveide būtiski ir atkarīga no tā, cik lielā mērā jaunās demokrātijas Eiropā, un tātad arī mēs, vēlēsimies un būsim spējīgi sadarboties ar tradicionālajām demokrātijām Rietumos.

Jebkuras valsts, lielas vai mazas, ārpolitikas pamatuzdevums ir gādāt par to, lai saglabātu un nostiprinātu tās nacionālo suverenitāti, rūpēties par valsts starptautisko drošību. Ārpolitikas loma nelielu valstu drošībā ir vēl jo nozīmīgāka, jo ir skaidrs, ka tīri militāriem līdzekļiem vien nacionālā drošība nav panākama. Tādēļ neapstrīdama ir patiesība, ka Latvijas nacionālā drošība ir panākama tādā mērā, kādā valstij izdosies iesaistīties starptautiskajā ekonomiskajā apritē. Tātad - saaugt ar Eiropu, izmantot tās iespējas, kuras piedāvā esošie un topošie starptautiskās drošības mehānismi.

Gandrīz visas jaunās demokrātijas Austrumu un Centrālajā Eiropā ar lielām cerībām raugās uz NATO kā iespējamo savas drošības garantu. Taču, ņemot vērā šīs organizācijas īpatnības, tās labi noregulēto politiski militāro mehānismu, ir saprotamas bailes, ka ar milzīgu militāro potenciālu apveltītā organizācija varētu tikt ierauta mūsdienu nestabilitātēs. Tādēļ jāatzīst, ka dotajā situācijā Latvijai nav paredzama tieša iesaistīšanās šajā militārajā struktūrā. Kā perspektīva ir jāaplūko Latvijas darbība Ziemeļatlantijas sadarbības padomē. Tā mūs tuvina NATO valstīm, veidojot kopīgus politiskos ideālus, ļaujot pārņemt to militāro pieredzi.

Patlaban Latvijai nozīmīgākā iesaistīšanās starptautiskajās drošības struktūrās ir tās pilntiesīga līdzdalība Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē. Kā nākotnē nozīmīga ir aplūkojama Latvijas līdzdalība atbruņošanās līguma izstrādē un noslēgšanā. Mums nevar būt vienaldzīga Krievijas jurisdikcijā esošā karaspēka atrašanās Latvijā, nedz arī tā trieciengrupu izvietošana mūsu valsts pierobežā. Tādēļ ar cerībām mēs raugāmies uz jauno Eiropas drošības forumu, kam būtiski jāmazina militāro konfrontāciju iespējas Eiropā. Taču jau tagad valdība ir gatava sadarboties ar atbruņošanās līguma dalībvalstīm inspekciju un verifikāciju procedūru īstenošanā.

Ir skaidrs, ka Latvijas drošības garantijas pirmām kārtām ir meklējamas starptautiskajās struktūrās. Tomēr gribu vērst jūsu uzmanību uz vienu apstākli. Ja Dienvidslāvijas agresijas sākumā Slovēnijai, Horvātijai, Bosnijai un Hercegovinai nebūtu bijis savu militāro vienību, tad jaunās valstis būtu pazudušas no pasaules kartes vēl pirms tam, kad šo valstu problēmu risināšanā iesaistījās Apvienotās Nācijas, Eiropas Kopiena, Eiropas Drošības un sadarbības apspriede.

Beidzoties aukstajam karam, Zviedrija palielināja savu militāro budžetu, Somija iepirka plašu partiju amerikāņu iznīcinātāju. Un, ņemot vērā mūsu kaimiņu pieredzi, mazajām valstīm ir nopietni jāņem vērā iekšpolitiskā nestabilitāte Austrumos. Domāju, ka Latvijai šajā lietā nevajadzētu būt izņēmumam. Latvijas militārais budžets ir pelnījis visnopietnāko parlamenta uzmanību.

Cienījamie deputāti! Gan satiksmē ar Rietumiem, gan satiksmē ar Austrumiem Latvijai ir jādarbojas kopā ar Igauniju un Lietuvu, jo pastāv jēdziens - Baltija. Tā mūs redz pasaule. Un Baltijas kopība atbilst visu trīs Baltijas tautu interesēm.

Ar Krieviju mēs piekopjam līdztekus principu, proti, kategoriski iestājamies par okupācijas karaspēka izvešanu nevis 1999.gadā, kā to piedāvā Krievijas puse, bet gan 1992.gadā no Rīgas un 1993.gadā no Latvijas. Ārlietu ministrija strādā, lai mūsu valsts taptu brīva tad, kad to vēlas tauta Latvijā, nevis birokrātija kaimiņvalstī.

Tajā pašā laikā nenākas gaidīt armijas izvešanu, lai tikai pēc tam sāktu sadarbību ekonomikā, kultūrā, izglītībā, zinātnē. Tas jādara, kā jau teicu, līdztekus armijas problēmu risināšanai. Latvijas galvenais uzdevums satiksmē ar Krieviju ir līdz minimumam pazemināt mūsu valsts politisko un ekonomisko atkarību. Mēs esam ieinteresēti tādā izdevīgā partnerī, kurš par savām ekonomiskajām interesēm Latvijai maksā ar precēm un valūtu, uz visiem laikiem atsakoties no mesiānisma un bruņota spēka lietošanas.

Mēs esam tranzīta teritorija, un šo pozīciju nevajag vērtēt par zemu. Latvija ir relatīva, organizēta telpa starp Rietumiem un Austrumiem ar samērā labi attīstītu infrastruktūru. Latvijas atkarība no Krievijas izejvielām, tā teikt, iemaināma pret Krievijas atkarību no Latvijas teritorijas tranzīta rakstura.

Šajā gadsimtā Latvijas ekonomiskā telpa ir ieguvusi kvalitatīvi jaunu pakāpi. Latvijā ir sazaroti zemes ceļi un dzelzceļi, jūras ostas nodrošina izeju Baltijas jūrā. To visu mēs propagandējam pasaulē un prasām no Krievijas pēc iespējas ātrāk likvidēt totalitārā režīma noziegumus un sekas pret Latviju, lai mūsu abu valstu tautas patiešām spētu sadarboties, nevis mītiņu tonalitātē apmainīties ar aizvainojošām un patētiskām frāzēm. Krievijai kā partnerim ir jāpiedalās Latvijas ekonomiskajā uzplaukumā, nevis jāizturas pret mums kā pret bijušo koloniju, kam nu visžēlīgi piešķirta formāla neatkarība. To pierādīja PSRS impērijas bēdīgais gals. Atkarība citam no cita var būt tikai savstarpēji balstīta sadarbībā un partneru attiecībās.

Mūsdienu modernajā pasaulē kraham lemtas tieksmes uzkundzēties kādas valsts neatkarībai. Ārlietu ministrija attiecībās ar Krieviju meklē iespējas cieņas pilnai sadarbībai un tanī pat reizē principiāli reaģē uz lielvalstnieciska spiediena mēģinājumiem, centieniem diktēt vai uzkundzēties. Mums visiem - parlamentam, valdībai, Ārlietu ministrijai - ir jādomā, kā rīkoties, ja gadījumā Krievijā pie varas nāktu komunisti vai kādi citi totalitārie spēki.

Attiecībās ar Krieviju ir jāpanāk līdzsvarota abu zemju etnisko minoritāšu interešu aizstāvēšana. Nevar par normālu uzskatīt stāvokli, ka Krievijā šodien nav nevienas latviešu skolas un neviena latviešu preses izdevuma. Lai atceramies, ka divdesmitajos gados Padomju Savienībā dzīvoja ap 200 tūkstošiem latviešu, bet 1939.gadā (to atzina pat padomju oficiālā statistika) bija tikai 126 tūkstoši. Līdz ar fizisko genocīdu pret latviešu tautu tika iznīcināta latviešu identitāte, likvidētas latviešu skolas, biedrības un teātra trupa Ļeņingradā, saimnieciskā organizācija "Produkts", laikraksti, teātris "Skatuve", grāmatu izdevniecība "Prometejs", bet 1937.gada 16.jūlijā Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par kultūras un izglītības biedrības "Prometejs" likvidēšanu. Es par to šodien runāju nevis tāpēc, lai jaunajai Krievijai uzveltu režīma noziegumus, bet tāpēc, lai prasītu no jaunās Krievijas atjaunot latviešu tiesības uz identitāti Krievijā, Krievijas teritorijā, jo Latvijas Republikā šī identitāte krieviem ir. Mēs centīsimies panākt, lai Krievijā tiktu atvērtas latviešu skolas.

Cienījamie deputāti! Latvijas ārpolitika var būt tik sekmīga, cik sekmīga ir tās iekšpolitika. Šajā sakarībā atļaujiet man pieskarties svarīgākajām Latvijas iekšējām problēmām. Realitāte rāda, ka blakus latviešu tautai mūsu valstī dzīvo cittautieši. Okupācijas režīms viņus te ir atvedis, bet, okupācijas režīmam sabrūkot, mums jāsatiekas ar dzīvu cilvēku likteņiem. Pēc manām domām, mums nav cita ceļa, kā dot tiesības cittautiešiem izvēlēties vai nu brīvu repatriāciju uz savu etnisko un vēsturisko dzimteni vai citām pasaules zemēm, vai arī dot iespēju integrēties Latvijas valstī un sabiedrībā. Ar integrāciju es nedomāju tikai sveštautiešu tiesības. Integrācija valstī nozīmē arī pienākumus. Nedrīkst saņemt Latvijas pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotāja dokumentu, vadoties tikai pēc principa, kur man labi - tur mana dzimtene.

Jebkura civilizēta valsts, pieņemdama demokrātisku pavalstniecības likumu un ievērodama cilvēka tiesības, prasa no saviem pilsoņiem un iedzīvotājiem arī starptautiskos cilvēka pienākumus, proti, ievērot šīs zemes un valsts likumus. Bet sevī savienot tiesības ar pienākumiem spēj tikai attiecīgajā valstī integrēts cilvēks. Mūsu valstī vēl daudz jādara, lai varētu no cittautieša pieprasīt pienākuma un tiesību saskaņu. Mums ir vajadzīgi cittautieši, kas neapdraud latviešu nācijas pastāvēšanu, bet tieši otrādi - sekmē Latvijas, latviešu un citu Latvijas valsts iedzīvotāju politiskos, ekonomiskos un kultūras sakarus ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un citām valstīm. Prakse rāda, ka šādi cittautieši Latvijā ir kultūrā, zinātnē, īpaši industrijā, biznesa un finansu struktūrās. Šie cilvēki, integrēdamies Latvijā ar savu garīgo potenciālu, ceļ Latvijas un latviešu starptautisko prestižu gan Austrumos, gan Rietumos.

Otra iekšējā problēma ir tā, ka Latvijas Republikā šobrīd praktiski nav konstitucionālas likumdošanas, izņemot vienīgi cilvēku un pilsoņu pamattiesību un pamatpienākumu jomu, par ko ir pieņemts īpašs konstitucionāls likums.

Latvijas PSR 1978.gada Konstitūcija, saskaņā ar kuru ir ievēlēta Augstākā padome un izveidotas citas galvenās valsts institūcijas, ar formālu aktu nav atcelta, bet praktiski ir pārstājusi darboties. Tajā pašā laikā pilnā mērā nav atjaunota arī Latvijas Republikas 1922.gada Satversme. Atskaitot tās1., 2., 3. un 6.pantu, pie tam pēdējais ir atjaunots ar ierunām. Visas pašreiz darbojošās valsts institūcijas ne pēc sava nosaukuma, ne pēc to izveidošanas kārtības, ne pēc savas kompetences neatbilst 1922.gada Satversmei. Nav izveidota konstitucionālā tiesa, kuras nodibināšanu paredz 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācija. Nav pieņemts tāds svarīgs konstitucionāls likums kā likums "Par pilsonību". Nepastāv kārtība, kas regulētu pilsonības iegūšanu un zaudēšanu. Nav izdoti arī citi svarīgākie likumi, kas nosaka valsts uzbūves pamatus, kā vēlēšanu likums, likums par partijām, likums par sabiedriskajām organizācijām.

Ekonomisko attiecību veidošanos ar ārvalstīm nopietni kavē neskaidrais īpašuma statuss Latvijā. Daļēji ir atjaunotas to personu īpašuma tiesības, kurām šie īpašumi tika nacionalizēti 1940. un 1941.gadā. Taču nav skaidrs, vai tas tiks izplatīts uz visiem īpašniekiem, kuru īpašums bija nacionalizēts. Kādā mērā tiks aizsargāti tie īpašumi, kas izveidojušies pēc 1940.gada? Šīs neskaidrības daudzos ārzemniekos rada nedrošības izjūtu. Tas pats sakāms par attieksmi pret Latvijas Republikas 1920./30.gadu likumiem. Vai tie tiks atjaunoti pilnīgi vai daļēji? Praksē ir izskanējuši dažādu partiju pārstāvju, tajā skaitā arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu, aicinājumi atzīt visus padomju perioda likumus par spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža. Un tas viss rada ārzemniekos nepareizu priekšstatu par likumdošanas darbību Latvijā.

Un tagad, cienījamie deputāti, es gribētu runāt par, manuprāt, visbūtiskāko problēmu, kas pastāv Latvijā. Ārvalstu ekspertu sarunās bieži vien atzīmē, ka viens no Latvijas iekšpolitiku destabilizējošiem faktoriem ir mūsu valsts varas un pārvaldes institūciju konsekvences trūkums nostājā pret bijušās Valsts drošības komitejas struktūrām un ar tām saistītajiem cilvēkiem. Šie eksperti uzsver, ka rietumvalstu politiķiem grūtības sagādā konstruēt savu ārpolitisko attieksmi pret Latvijas Republiku un veidot ārpolitiskos kontaktus, kamēr nopietni neķersimies pie šīs problēmas risināšanas. Šo pasākumu sistēmas pamatā jābūt juridisko aktu paketei, kas balstītos uz starptautisko juridisko pieredzi un praksi.

Posttotalitārisma sabiedrība, kāda pašreiz ir Latvijā, ir raksturīga ar pagātnē dažādās formās pastāvējušiem masveidīgiem iedzīvotāju kontaktiem ar bijušajām drošības iestādēm. Tāpēc pašlaik, lai izvairītos no sociāli politiskajiem sarežģījumiem, sabiedrībā jārada tāda morāli psiholoģiska atmosfēra, kas pamudinātu cilvēkus pieteikties valsts instancēs un atklātu šo agrāko kontaktu būtību. Tādā gadījumā neatklājusies paliktu mūsu valstij un sabiedrībai tiešām bīstamā aģentūras daļa. Tas tad arī būtu tas speckontingents, kura atšifrēšana būtu jāuzdod jaunajām Latvijas drošības struktūrām. Visbīstamākā šķiet situācija, kad, saglabājoties masu psihozes atmosfērai attiecībā uz iespējamo atšifrēšanu par bijušajiem kontaktiem ar Valsts drošības komiteju, izraisītos šādu kontaktu slēpšana. Tieši tas tagadējiem bijušās VDK saimniekiem atraisa rokas manipulēt ar cilvēku bailēm, spiežot tos turpināt sadarbību tieši pret Latvijas interesēm vērstā virzienā. Pēc manām domām, šajā situācijā, kāda ir izveidojusies Latvijā, pirmais, kas mums būtu jāizdara - jānokārto likumdošanas jautājumi. Likumā būtu jāparedz noteikta atbildība tiem Drošības komitejas bijušajiem darbiniekiem un aģentiem, kuri būtu izdarījuši konkrētus noziegumus pret cilvēkiem. Šāda pieeja dotu iespēju panākt sava veida politisku amnestiju tiem, kas nav pastrādājuši noziegumus.

Cienījamie parlamenta deputāti! Es šodien ziņoju jums par to, ko mēs vēlētos izdarīt Latvijas labā ārpolitikas jomā. Es runāju arī par to, kādi risinājumi vitāli nepieciešami iekšpolitikā, lai mūsu ārpolitiskā darbība būtu sekmīga. Ārlietu ministrija ir iesniegusi Augstākajai padomei detalizētu Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu izklāstu, deputātiem tie ir pieejami, komisiju priekšsēdētājiem - arī Ārlietu ministrijas atskaite par paveikto laikposmā kopš Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas. Ceru, ka tas kalpos par pamatu turpināt šodien uzsākto pirmo ārpolitisko diskusiju mūsu parlamentā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs! Līdz pārtraukumam ir deviņas minūtes, taču mēs varam sākt jautājumu uzdošanu. Tātad pirmais jautājumu uzdod deputāts Aleksejevs. Gatavojas deputāts Ābiķis.

Godājamie kolēģi! Es atvainojos, Aleksejeva kungs, jums drusku būs jāpagaida. Mums ir jāvienojas, tā kā jautātāju, protams, būs ļoti daudz: vai mēs ierobežosim jautājumu skaitu, zinot mūsu kolēģu ļoti lielo tieksmi aptvert neaptveramo? Tātad katrs uzdod vienu jautājumu. Paldies.

Lūdzu, Aleksejeva kungs, jums viens jautājums.

A.Aleksejevs: */Vispirms gribu pateikties sekretariātam par man piešķirtajām tiesībām ārpus rindas uzdot jautājumu. Ministra kungs! Lieta tā, ka mans jautājums sastāv no trim daļām. Un tā - vai jūs piekrītat tam, ka ekonomiskajai sadarbībai ar Krieviju ir vislielākā nozīme Latvijas ekonomikā, un kādu Latvijas rīcību Krievija var uzskatīt par nedraudzīgu? Vai jūs uzskatāt, ka Latvijas līguma ar Krieviju ratificēšana parlamentā ir svarīga?/

J.Jurkāns: Atbildot uz pirmo jautājumu, es uzskatu, ka Latvijas ekonomika jābūvē gan Rietumos, gan Austrumos. Es runāju par to, ka mums pēc iespējas ātrāk jāpanāk ekonomiska neatkarība no Krievijas, tajā pašā laikā būvējot, veidojot savas ekonomiskās attiecības ar Krieviju uz pavisam citiem pamatiem nekā līdz šim.

Jūsu otrs jautājums bija par to...

A.Aleksejevs: */Latvijas nedraudzīga attieksme pret Krieviju.../

J.Jurkāns: Es domāju, ka tas varbūt ir jautājums Krievijas ārlietu ministram. Man ir grūti spriest, kā Krievija tiekas ar Latviju: draudzīgi vai nedraudzīgi... Domāju, ka, spriežot pēc tām attiecībām, kas mums ir bijušas līdz šim, mūsu attiecības varētu būt daudz sliktākas.

A.Aleksejevs: */Jūs nesapratāt jautājumu. Kādu Latvijas rīcību Krievija var uzskatīt kā nedraudzīgu?/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Aleksejeva kungs! Jūs uzdevāt jautājumu, lūdzu, noklausieties atbildes! Te nav diskusiju klubs!

J.Jurkāns: Jautājumus varētu uzdot Krievijas vēstniekam Latvijā vai Krievijas ārlietu ministram.

A.Aleksejevs: */Un pēdējais. Vai jūs uzskatāt par svarīgu Latvijas līgumu ar Krieviju, ko ir ratificējusi Augstākā padome?/

J.Jurkāns: Es varbūt precīzi juridiski to nezinu, bet tieši uz tādiem jautājumiem precīzi atbildi dos mūsu Juridiskā departamenta direktors.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs, uzdodiet jautājumu! Gatavojas deputāte Marjaša.

Dz.Ābiķis: Cienījamais ministra kungs! Laikrakstā "Diena", kuram jūs sniedzāt interviju, jūs izteicāties, ka Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumus un likumus, kuri robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Vai to varētu saprast kā jūsu pieteikumu brīvprātīgai demisijai, ņemot vērā neseno piemēru ar Jerumani? Jo es nedomāju, ka jūs, būdams pietiekami kompetents cilvēks, nesaprastu, kādas sekas, kāda rezonanse varētu būt šādam paziņojumam gan Rietumos, gan Austrumos. Vai jūs, varbūt arī nekomentējot sīkāk, nepateiktu, kuri ir tie likumi un lēmumi, kuri robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem? Tā kā jūs minējāt arī vienu piemēru, proti, Valodu likumu, tad varbūt, ja jūs neatceraties konkrētus pantus, tad vismaz pasakiet, kuras nostādnes Valodu likumā jums liekas tādas, kas robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Paldies.

J.Jurkāns: Varbūt vispirms pateikšu par pašu interviju. Es katrā gadījumā, sniedzot interviju, nedomāju par to, ka es gribētu atkāpties no ministra amata. Šī intervija tapa varbūt to iekšējo izjūtu rezultātā, to iekšējo atbildību rezultātā, kas manī ir kā valdības pārstāvim par situāciju Latvijā, par varbūt to neattīstību, kādā šobrīd atrodas Latvija. Es negribu pieskarties konkrēti varbūt Valodu likumam un jautājumam par cilvēka tiesībām. Es domāju, ka vislabāk par to var runāt ne likuma burts, bet tas, kā šeit Latvijā jūtas cilvēki, uz kuriem šie likumi attiecas. Es runāju par to, ka mūsu galvenais uzdevums gan parlamentā, gan valdībā, izstrādājot savu likumdošanu, ir vadīties pēc tā, lai mēs pēc iespējas ātrāk varētu integrēt cittautiešus mūsu sabiedrībā. Ja mēs to neizdarīsim, mēs neko neizdarīsim.

Dz.Ābiķis: Jā, bet jautājums bija... Vai jūs tomēr varētu nosaukt konkrēti kādu likumu un lēmumu, kas robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem? Tas it kā nav tas pats, kas cilvēktiesību pārkāpums, kā diemžēl tas ir saprasts.

J.Jurkāns: Es jums atbildēju uz jūsu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša! Un gatavojas deputāts Salītis.

R.Marjaša: Cienījamais Jurkāna kungs! Jūsu detalizētajā, kā jūs pats izteicāties, ārpolitikas galveno virzienu aprakstā ir minētas ļoti daudzas valstis ļoti daudzās pasaules malās un ļoti daudzos reģionos, kurās ir aktuālas Latvijas Republikas intereses, bet nav minēta Izraēla. Es gribētu jums vaicāt: vai tā ir nejaušība? Vai tiešām Latvijai tur nebūtu nekādu aktuālu interešu? Es personīgi uzskatu, ka ir aktuālas intereses, sevišķi ņemot vērā tās plaisas, ko divi okupācijas režīmi ir situši starp latviešiem un ebrejiem. Paldies.

J.Jurkāns: Cienījamā Marjašas kundze! Par mūsu nopietno attieksmi pret Izraēlu liecina kaut vai tas fakts, ka Izraēlā šobrīd ir atvērts Latvijas konsulāts. Izraēlā ir Latvijas goda konsuls, un tuvākajā laikā uz Izraēlu sūtīsim ekonomikas atašeju. Tā ka, es domāju, šis piemērs liecina, ka Izraēla nav ignorēta, un ar Izraēlu mums veidojas labas attiecības.

R.Marjaša: Jā, bet kāpēc jūs šo valsti neiesaistījāt galvenajos virzienos?

J.Jurkāns: Es jums tagad nevaru atbildēt, kurā iedaļā, bet tas noteikti šajos virzienos ir ietverts varbūt kā reģions.

R.Marjaša: Nav. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Salīša kungs! Pēc tam mums būs 30 minūšu ilgs pārtraukums.

B.Salītis: Cienījamais Jurkāna kungs! Kā jūs un valdība realizējat mūsu valsts ārpolitiku, ja faktiski līdz šim mums nebija izstrādāta vienota ārpolitikas koncepcija?

J.Jurkāns: Līdz šim mēs esam sadarbojušies saskaņā ar parlamenta Ārlietu komisiju. Es domāju, ka mums nebija nekādu domstarpību ārpolitikas koncepcijas izstrādāšanā gan līdz šim, gan arī šajā periodā. Manuprāt, iepriekšējās valdības programmās mums bija ieskicēti tie ceļi, kas mums ejami ārpolitikā. Un mēs konsekventi tos gājām., Es domāju, ka tas, kas šobrīd ir sasniegts, liecina par to, ka mēs ārpolitikas jomā neesam nonākuši pretrunās ar parlamentu un ar valdību vai valdība ar parlamentu.

B.Salītis: Bet ārpolitiku realizē ne tikai valdība, bet arī mūsu Augstākā padome un arī citi, kas slēdz dažādas vienošanās ar citām valstīm. Vajadzīga tāda koncepcija, un tikai tad var īstenot vienotu politiku.

J.Jurkāns: Mums bija koncepcija: atjaunot Latvijas neatkarību. To mēs esam sasnieguši. Mēs esam izstrādājuši jaunu koncepciju atbilstošu jaunajiem apstākļiem. Minētā koncepcija ir iesniegta jums apspriešanai. Ja tā nav pilnīga, mēs to pilnveidosim. Tas nav galīgais variants. Un domāju, ka turpmāk būs tā, kā jūs to tagad skatāt.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc pārtraukuma jautās deputāts Panteļejevs. Patlaban sākas 30 minūšu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim vietas, turpināsim darbu plenārsēdē. Lūdzu, Panteļejeva kungs, jums vārds jautājumam. Gatavojas deputāts Daudišs.

A.Panteļejevs: Man ir šāds jautājums: jūsu koncepcijas 11.lappusē ir ierakstīta ļoti laba tēze par to, ka Ārlietu ministrija dos savus atzinumus par Latvijas likumdošanas un likumprojektu aktiem saistībā ar cilvēktiesību dokumentiem. Kam jūs dosit tos atzinumus un kad mūsu komisija var cerēt saņemt pirmo šādu atzinumu?

J.Jurkāns: Šādus atzinumus mēs dosim Ārlietu komisijai un jūsu komisijai.

A.Panteļejevs: Vai jūs varat aptuveni nosaukt termiņus, kad mēs saņemsim šos pirmos atzinumus?

J.Jurkāns: Patlaban es jums konkrēti nevaru atbildēt. Tad, kad mēs pie minētajiem jautājumiem, pie šiem konkrētajiem gadījumiem sāksim strādāt, mēs jums dosim arī atzinumus.

A.Panteļejevs: Tas nozīmē, ka līdz šim jūs neesat strādājuši pie jautājuma par likumdošanas aktu atbilstību cilvēktiesību normām.

J.Jurkāns: Nopietni ne.

A.Panteļejevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Daudiš! Gatavojas deputāts Seiksts.

I.Daudišs: Jurkāna kungs! Man interesē šāda lieta. Es gribētu, lai jūs precizējat Ārlietu ministrijas nostāju attiecībā uz goda konsula institūtu. Un konkrēti mani interesē situācija Kanādā. Kā zināms, ar mūsu Ārlietu ministrijas verbālo notu, kas iesniegta Kanādas Ārlietu ministrijai (tas ir izdarīts 11.oktobrī ar Kanādas vēstnieka starpniecību Latvijā) par goda ģenerālkonsulu Ontario provincei un ar pilnvarojumu citās provincēs un teritorijās ir nozīmēts Guntis Siliņa kungs. Diemžēl pēc jūsu rakstiskās informācijas var saprast, ka šobrīd Siliņa kungs nav nekas. Viņam ir jāiziet atestācijas komisija un vēl jāsaņem piekrišana no Kanādas Ārlietu ministrijas, ko viņš faktiski jau ir saņēmis pēc šīs verbālās notas. Es gribētu jūsu skaidrojumu vispār par goda konsuliem un par konkrēto situāciju.

J.Jurkāns: Gadījums ar Siliņa kungu, tāpat kā ar Dēliņa kungu, ir situācija, kas bija līdz 21.augustam. Pēc 1991.gada 21.augusta radās cita situācija, grozījās kārtība, kādā Ārlietu ministrija ieceļ konsulus. Tas nozīmē, ka tiem, kas jau bija iecelti, ja viņi grib turpināt goda konsula darbu, ir jāiesniedz attiecīgs lūgums Ārlietu ministrijā, jāatbrauc uz pārrunām ar atestācijas komisiju, lai Ārlietu ministrija no jauna varētu iesniegt Kanādas vai Austrālijas, vai kādas citas valsts Ārlietu ministrijai pieprasījumu, kura, izskatot katru konkrēto gadījumu, izdod tā saukto eksikvatūru. Un šis gadījums ar Siliņu ir tieši tāds pats.

I.Daudišs: Jurkāna kungs, nesakrīt fakti. Mūsu Ārlietu ministrijas verbālā nota ir iesniegta pagājušā gada 11.oktobrī, tas ir, pēc neatkarības atgūšanas.

J.Jurkāns: Pilnīgi pareizi. Bet tas nenozīmē, ka jaunajai kārtībai, kas ir izstrādāta tagad, bija jādarbojas iepriekš. Mēs esam izstrādājuši jaunu kārtību, kuras mums līdz šim nav bijis. Un turpmāk dzīvosim, vadoties pēc šīs kārtības.

I.Daudišs: Diemžēl pats Guntis Siliņš par šo kārtību ir ļoti lielā neizpratnē, kā arī daudzi citi Kanādā.

J.Jurkāns: Ārlietu ministrija ir izsūtījusi visām vēstniecībām, visiem goda konsuliem mūsu Ārlietu ministrijas nolikumu. Mēs jau esam saņēmuši atbildi no Austrālijas. Es domāju, ka tas apjukums jeb sajukums, kas valdīja goda konsula jautājumā, ir beidzies un ir atrisināts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Seikst! Lūdzu sekretariātu dot man turpmāko jautātāju sarakstu.

A.Seiksts: Cienījamais ministra kungs! Mans jautājums nav tik konkrēts kā iepriekšējais, bet konceptuāls. Mana pārliecība, ka Ārlietu ministrijai gan attiecībā uz Krievijas demaršiem, ko es gribētu nosaukt par presingu, ir post factum reakcija, nevis skaidrs konceptuāls izskaidrošanas darbs. Es negribu aizkavēt laiku ar piemēriem, taču mana pārliecība ir tāda, ka ne tikai Krievijas diplomātiskā vai politiskā presinga apstākļos, bet arī Rietumu sabiedrības neinformētība lielā mērā ir tas apstāklis, kas ļauj pat ārlietu ministra līmenī runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuru faktiski Latvijā nav.

Tātad ir šāds jautājums: vai jūs neuzskatāt, ka Ārlietu ministrija varēja memoranda vai kādā citā veidā informēt pasaules sabiedrību par reālo situāciju, kā arī lai mūsu pieņemtie likumu vai lēmumi neizskatītos kā cilvēktiesību pārkāpums? Ja vajadzīgi fakti, es pēc tam varu pateikt. Paldies.

J.Jurkāns: Ārlietu ministrijas praktiskā darbība nekur un nekad nav bijusi pretrunā likumiem, kuri ir pieņemti Augstākajā padomē. Es domāju, ka savā praktiskajā darbībā mēs vienmēr esam skaidrojuši un aizstāvējuši visu Latvijā pieņemto likumdošanu. Mēs esam skaidrojuši, ka patlaban Latvijā nav neviena likuma, kurš pārkāptu cilvēktiesības jeb neatbilstu starptautiskajām normām. Es domāju, ka varbūt, ja kādam ir tāda sajūta, ka mēs strādājam par maz, ka mums ir veikts mazs izskaidrošanas darbs gan Rietumos, gan Austrumos, tad, protams, būs grūti to izdarīt, sēžot Rīgā pie rakstāmgalda, jo mums vēl nav attīstīts mūsu ārpolitiskais dienests. Jūs zināt, ka mums ir pārāk maz vēstniecību gan Austrumos, gan Rietumos, lai mēs nopietni varētu stāties pretī, teiksim, Krievijas propagandai. Jūs zināt, kāpēc tas tā ir. Un es tikai ceru uz to, ka mūsu dzīve ies uz augšu, mūsu materiālie apstākļi uzlabosies, un mēs varēsim atvērt vēstniecības visās tajās valstīs, kur tas ir vitāli svarīgi Latvijas interesēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rikard, uzdodiet jautājumu! Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

R.Rikards: Cienījamais ministra kungs! Presē ir jūsu izteikumi, ka jūs nekādi nevarat atbalstīt tādu pozīciju, ka Latvijas parlaments izvirza teritoriālas pretenzijas pret citām valstīm. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kāds Latvijā vispār izvirzītu kaut kādas pretenzijas. Tas man ir pārsteigums. Tieši ko jūs domājat, kurš no parlamenta, un vai parlaments uzstājas par teritoriālajām pretenzijām? Es tikai zinu, ka citas valstis izvirza teritoriālas pretenzijas. Krievija izvirza teritoriālas pretenzijas pret Latviju un pretendē uz teritorijām, kas starptautiskos līgumos ir noteiktas kā Latvijas teritorijas. Tātad kā saprast jūsu vārdus, ka Latvija izvirza teritoriālas pretenzijas pret citām valstīm?

J.Jurkāns: Parlamentā pieņemtais lēmums par Abreni pasaulē tiek uzskatīts par teritoriālu pretenziju. To apstiprināja arī karte, kas publicēta Latvijā. Šie abi fakti ir izraisījuši diezgan plašu rezonansi gan Rietumos, gan Austrumos. Es ceru, ka visi šeit klātesošie saprot, ka vienalga, kādā formā jūs patlaban te Abrenes jautājumu nostādāt, lielā mērā Krievijai ir trumpis attiecībā pret Latviju konkrētā gadījumā. Es domāju, ka šis jautājums ir ļoti sarežģījis mūsu sarunu gaitu ar Krieviju, ir sarežģījis Ārlietu ministrijas darbu Rietumos, jo, kā teicu iepriekš, krievu diplomātija, propaganda strādā daudz labāk un veiksmīgāk nekā mēs. Viņiem priekš tā ir vairāk spēka un lielāka pieredze.

R.Rikards: Bet jūs uzskatāt, ka Krievija var nepildīt starptautiskos līgumus ar Latviju un pretendēt uz Latvijas teritoriju?

J.Jurkāns: Es uzskatu, ka Abrenes jautājums ir mūsu sarunu jautājums ar Krieviju, kas bija jārisina pie sarunu galda, iepriekš šo jautājumu neizvirzot. Es vēlreiz uzsveru - tas ir jautājums, kas bija jārisina pie sarunu galda, nevis pieņemot lēmumu Augstākajā padomē. Un, kā teicu, pasaulē ir tāda vienpusēja jautājuma nostādne, sevišķi pēc nolīgumiem minētais lēmums tiek traktēts kā teritoriāla pretenzija.

Priekšsēdētājs: Rikarda kungs, bija norunāts uzdot tikai vienu jautājumu. Jūs varat pierakstīties debatēs.

Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Gatavojas deputāts Buka.

S.Zaļetajevs: */Ministra kungs! Mūsu attiecības ar Krieviju tiešām apgrūtina pagātnes vēstures pieredze, un visi saprot, ka ir jāizdara ļoti daudz, lai starp šīm valstīm rastos uzticība. Tieši šajā sakarā un sakarā ar Abreni. Pērnā gada rudenī Ārlietu ministrija saņēma triju dokumentu projektus. Pirmais - līguma projekts starp Krievijas Federāciju un Latvijas valdību par pilsonības jautājuma noregulēšanu. Otrais - nolīgums starp Latvijas valdību un Krievijas Federāciju par sadarbību ar mērķi nodrošināt etniskās, valodas, kultūras un reliģisko minoritāšu tiesības. Trešais dokuments - līguma projekts starp Krievijas Federāciju un Latvijas Republiku par migrācijas procesu noregulēšanu un imigrantu tiesību nodrošināšanu. Šos dokumentus ministrija saņēma pagājušā gada oktobrī. Vai jūs nevarētu pateikt, kādā stadijā ir darbs ar šiem dokumentiem, un vai vispār ar tiem kaut kas tiek darīts? Ja šinī ziņā darba līmenis ir nepietiekams, vai tad mums ir tiesības rēķināties ar attiecību uzlabošanos starp Krievijas valdību un Latvijas valdību?/

J.Jurkāns: */Cienījamie deputāti! Es lūdzu atļaut man uz šo jautājumu atbildēt vēlāk./

Priekšsēdētājs: Jurkāna kungs, lūdzu latviski!

J.Jurkāns: Es palūgšu mūsu ministrijas ekspertu Juridiskā departamenta direktoru jums atbildēt ļoti precīzi uz šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka, uzdodiet jautājumu! Gatavojas deputāte Ždanoka.

S.Buka: */Cienījamais ministra kungs! Pirmkārt, izsaku līdzjūtību sakarā ar jūsu klātbūtni šodien Augstākajā padomē, jo valdības ārpolitiskās koncepcijas izklāstīšana varēja būt arī pavisam citāda. Šodien valdība un, dabiski, arī Ārlietu ministrija nav kādas politiskas partijas vai Augstākās padomes stingrā vairākuma gribas paudēja. No tā izriet, ka Ārlietu ministrijas starptautiskā darbība var balstīties vai nu uz valdības pašas gribu un darboties kā patstāvīgs institūts, vai arī paust kādas noteiktas Augstākās padomes politiskās grupas intereses, sākot no "Satversmes" un beidzot ar "Līdztiesību", vai arī balstīties uz starptautisku politisku vienošanos un līgumu normām, meklējot Latvijas vietu jau esošajās struktūrās. Kā, jūsuprāt, turpmāk darboties Ārlietu ministrijai, valdībai un Augstākajai padomei - vai turēties pie Latvijas pirmās republikas etnoradikālās politikas starptautiskajās attiecībās, pie prorietumnieciskas politikas tīrā veidā, jo mums ir arī tādas grupas, pie proaustrumnieciskas politikas, vai arī būvēt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem? Kādu jūs redzat savu turpmāko darbību?/

J.Jurkāns: Varbūt minēšu konkrētu piemēru par to, kā demokrātiskā valstī būtu risināts Abrenes jautājums. Vispirms parlaments lūgtu Ārlietu komisiju un Ārlietu ministrijas ekspertus strādāt, lai sagatavotu šo jautājumu. Pēc tam, kad Ārlietu ministrijas eksperti minēto jautājumu būtu sagatavojuši, to izskatītu Ārlietu komisijā. Pēc tam Ārlietu komisija izvirzītu šo jautājumu izskatīšanai parlamentā. Tāda ir kārtība. Es ceru, ka mēs veidojam demokrātisku valsti, un turpmāk ārlietu politikas un citi svarīgākie valsts politiskie jautājumi tiks risināti tieši tādā veidā.

S.Buka: */Kā, jūsuprāt, un kad tas var notikt, ja mums tiešām būs kopīga politika?/

J.Jurkāns: Tas droši vien ir atkarīgs ne no Ārlietu ministrijas, bet no situācijas parlamentā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka! Gatavojas deputāts Caune.

T.Ždanoka: */Cienījamais ministra kungs! Tuvojas Helsinku apspriedes par drošību un sadarbību Eiropā noslēguma dokumenta parakstīšana. Apspriedes atklāšanā jūs paziņojāt, ka Latvija šo dokumentu neparakstīs, kamēr ar Krieviju nebūs saskaņots jautājums par konkrētiem beigu termiņiem karaspēka izvešanā. No otras puses, šodien mēs tikko saņēmām Baltijas asamblejas dokumentu/ "Baltijas asamblejas aicinājums par Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijas". */Ceru, ka tas jums ir zināms. Šeit aicinājumā Helsinku apspriedei par drošību un sadarbību Eiropā nekas nav teikts par jūsu nosaukto pozīciju sakarā ar noslēguma akta parakstīšanu no Latvijas un divu citu valstu puses. Kā man zināms, šis jautājums nebija saskaņots ar parlamentu. Vai jūs man nevarētu paskaidrot, kāpēc orķestrī tāda nesaskaņotība?/

J.Jurkāns: Jā. Vispirms jūs zināt, ka vissvarīgākos jautājumus starptautiskajā arēnā Baltijas valstu ārlietu ministrijas un, cik es zinu, arī ārlietu komisijas cenšas saskaņot. Un līdz šim Baltija bija vienota savās ārpolitiskajās darbībās. Kas attiecas uz šo konkrēto gadījumu, tad patlaban Helsinkos strādā arī Latvijas ekspertu grupa, kura cenšas panākt, lai jautājums par svešas zemes karaspēka atrašanos kādā citā valstī bez tiesiska pamatojuma tiktu iekļauts Helsinku dokumentos. Kāds būs šā projekta liktenis, to mēs redzēsim jūlija sākumā.

T.Ždanoka: Vai šī rīcība vispār bija saskaņota ar kādu no parlamenta, proti, atteikties parakstīt dokumentus?

J.Jurkāns: Jā, mēs strādājām. Mēs šos jautājumus, kā mēdz teikt, "ventilējām" Ārlietu komisijā.

T.Ždanoka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Caune! Gatavojas deputāts Preinbergs.

I.Caune: Jurkāna kungs! Uz Ābiķa kunga jautājumu par Valodu likumu jūs skaidri pateicāt, ka jūs šajā jautājumā galvenokārt interesē tas, kā jūtas visi Latvijā dzīvojošie. Tātad konkrēti tie, kuri nav vēlējušies vai nav varējuši, vai nav apguvuši latviešu valodu. Taču vai šinī pat sakarībā jūs kādreiz ir interesējis arī jautājums, kā jūtas tie latvieši, kuri, ieiedami kādā iestādē vai veikalā, savā dzimtenē nevar lietot latviešu valodu? Un, ja pat viņi citu valodu neprot, kā tad viņi jūtas un kā jūs jūtaties? Un vai jūs šādā gadījumā arī saskatāt cilvēktiesību pārkāpumu?

J.Jurkāns: Cienītais deputāt! Iepriekš es runāju, ka šobrīd Latvijai vissvarīgākais ir panākt pilsonisko saskaņu. Un es domāju, ka visvairāk latviešiem rūp tas, vai mēs dzīvosim saskaņotā vidē, vai, palīdzot integrēties, es uzsveru vārdus - palīdzot integrēties, cittautiešiem Latvijas sabiedrībā, mēs palīdzam paši sev gan politiski, gan saimnieciski, gan arī stiprināt mūsu nacionālo identitāti.

I.Caune: Jūs uz otro jautājumu par tiem cilvēktiesību pārkāpumiem neatbildējāt.

J.Jurkāns: Redziet, cilvēktiesību pārkāpums ir ļoti stiepts jēdziens. Es domāju, ka šeit visvairāk varbūt varētu runāt par to, kā jūtas tas viens vai otrs cilvēks katrā konkrētā gadījumā.

I.Caune: Un vai tad jūs domājat, ka tā integrēšanās ir atkarīga tikai no latviešiem?

J.Jurkāns: Es jau teicu iepriekš savā runā, ka ne tikai.

I.Caune: Es domāju, ka mani tas neapmierināja...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg! Gatavojas deputāts Apsītis.

G.Preinbergs: Cienījamais ministra kungs! Pēdējās nedēļas laikā Latvijā ir risinājušies vairāki tādi notikumi, kuri izraisa zināmas bažas, un ne tikai Latvijā. Tā, piemēram, Krievijas aizsardzības ministrs Gračovs bija devis pavēli atļaut šaut uz iedzīvotājiem noteiktā situācijā. Varētu arī pieminēt notikumus Dobeles garnizonā. Taču nekādi nevar apiet Hazbulatova frāzi, ka Baltijas republikas neprot uzvesties starptautiskajās attiecībās. Es uzskatu, ka tie ir draudi un apvainojumi Baltijas tautām. Sakiet, lūdzu, kā jūs, būdams ārlietu ministrs, esat reaģējis uz šiem notikumiem?

J.Jurkāns: Vispirms mums visiem jāapzinās, cik sarežģīts process notiek Krievijā. Mums jāapzinās, cik trausla šobrīd ir demokrātija Krievijā. Mums jāapzinās, ka ar savu gan iekšpolitiku, gan ārpolitiku mums ir jādara viss, lai varētu palīdzēt tiem demokrātijas spēkiem, kas mūs ir atbalstījuši un palīdzējuši sasniegt mums neatkarību. Un es domāju, ka tikai tad, ja mēs atbalstīsim šos spēkus, mēs varēsim būt droši. Un arī tad mēs varēsim būt droši, ka mēs varēsim nosargāt savu neatkarību, ja tie spēki gūs uzvaru Krievijā un citās bijušajās Savienības republikās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti! Gatavojas deputāts Bērzs.

R.Apsītis: Ministra kungs! Sakiet, kā jūsu vadītā ministrija, kārtojot ārlietu jautājumus, ir sadarbojusies ar ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un viņu izveidotajām organizācijām?

J.Jurkāns: Jau no Tautas frontes laikiem mums ir bijušas labas attiecības gan ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, gan ar Amerikas Latviešu apvienību. Es domāju, ka par mūsu sadarbības līmeni un nopietnību runā varbūt tas fakts, ka šobrīd Zviedrijā par vēstnieku strādā Imants Gross, ka Francijā vēstniece ir Aina Ābols, ka Vācijā par vēstnieku ir iecelts Egils Levits un tā tālāk. Turklāt Ārlietu ministrijā pašreiz strādā vismaz septiņi cilvēki no mūsu trimdas.

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz! Vairāk jautātāju nav pierakstījušies. Ja tādi ir, tad lūdzu pieteikties sekretariātā.

A.Bērzs: Sakiet, lūdzu, pēc Ārlietu ministrijas domām, kā arī vadoties pēc koncepcijas, kuras valstis reāli var apdraudēt Latvijas neatkarību?

J.Jurkāns: Tās valstis, kurās pie varas varētu nākt totalitārie, militārie režīmi. Es domāju, ka, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, lai gan deputāts ar manu atbildi nebija apmierināts, es teicu, ka tie procesi, kas norit Krievijā, ir ļoti nopietni. Manuprāt, es arī savā runā par to teicu, ka mums varbūt vajadzētu ļoti nopietni domāt, plānot to situāciju, ko mēs darīsim, ja šie spēki, nedod Dievs, nonāks pie varas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele, uzdodiet jautājumu!

J.Endele: Jūs savā ziņojumā nedaudz pieskārāties arī tā saucamajai čekistu problēmai. Un šajā sakarā man ir jautājums: kā jūs uzskatāt, domājat, vai jūsu ministrijā ir cilvēki, kas savā laikā kā ārštata darbinieki sadarbojušies ar čeku, pienesot ziņas?

J.Jurkāns: Es to nezinu.

J.Endele: Es jums jautāju - kā jūs domājat?

J.Jurkāns: Es nezinu, es par to nedomāju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu laiks ir beidzies. Paldies ministra kungam par atbildēm.

Sāksim debates. Debatēs pašreiz ir pieteikušies 15 deputāti. Pirmais sarakstā ir deputāts Bojārs. Lūdzu. Gatavojas deputāts Kiršteins.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Ļoti žēl, ka nepiedalās mūsu cienījamais priekšsēdētājs Gorbunovs, jo viņš, patiesību sakot, ir augstākais mūsu ārlietu politikas īstenotājs.

Es tomēr gribētu, lai viss būtu savās vietās. Es negribu velt visu akmeņus uz Jurkānu. Tas būtu galīgi nepareizi un nekorekti. Un tāpēc es gribēju šos divus jautājumus nodalīt.

Ko es varu teikt? Protams, ka Jurkāna šīsdienas runa bija daudz labāka nekā visas iepriekšējās, kādas viņš ir teicis no šīs tribīnes. Un, protams, ka šī ārpolitikas koncepcija, kas ir mūsu priekšā, nekādā ziņā nav salīdzināma ar divām iepriekšējām, kuras es esmu turējis savās rokās un kas bija naivas un dažās vietās pat muļķīgas, atvainojiet. Šis jau ir nopietns darbs, kuru mēs varam kritizēt vienās vietās, otrās - slavēt, bet tā ir koncepcija, kuru mēs varam apspriest.

Un tagad konkrēti par lietu. Es gribu teikt, ka burtiski dažas dienas atpakaļ mēs bijām konferencē Kopenhāgenā, kur sapulcējās skandināvu zinātnieki un ārlietu resora vadītāji, politiķi. Tika apspriesta arī mūsu ārpolitika, turklāt ļoti nopietni. Minētajā konferencē bija arī Baltijas republiku pārstāvji. Es domāju, ka mums visiem, sevišķi Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, būtu ļoti vēlams iepazīties ar pāris no domām, kuras izteica viens no dāņu ekspertiem, kas ir strādājis Igaunijas Ārlietu ministrijā un kurš vērtēja mūsu ārpolitikas aparāta darbību un ārpolitiku vispār. Un man ir jāatzīst, ka daudz no tā, ko viņš teica, attiecas arī uz mums, respektīvi, vērojot mūsu ārpolitikas resora darbību, arī mums ir jāpieņem viņa domas.

Minētais dāņu eksperts, starptautisko tiesību profesors, Dānijas Ārlietu ministrijas uzdevumā, strādādams Igaunijas Ārlietu ministrijā, bija analizējis ne tikai Igaunijas, bet arī pārējo Baltijas republiku ārpolitikas resoru darbību. Pirmais un pats galvenais, ko viņš pateica ir tas, ka ir absolūti nesaprotams, kas Baltijas republikās veido ārpolitiku un kas par šo ārpolitiku atbild. Respektīvi, kas ir tas centrs, kas koordinē un veido ārpolitiku. Un tam ir pilnīgi jāpiekrīt. Un kas par ko beigu beigās atbild. Nav saprotams, kas pieņem lēmumus. Un slēdziens bija tāds, ka mūsu ārpolitikas aparāts un mūsu parlaments vispār ir personību aparāts un personību parlaments. Tādējādi ārpolitika notiek personību līmenī, turklāt šīm personībām savstarpēji konkurējot. Līdz ar to nav vienotas ārpolitikas.

Vēl viņš atzīmēja mūsu profesionālisma un pieredzes trūkumu. Kaut gan padomju laikā mums bija savi profesionāļi. Taču viņu bija ļoti maz, un mēs viņus visus izmetām ārā, jo praktiski nevienam no viņiem neuzticējāmies. Kas patlaban strādā ārpolitikā? Minētais eksperts pateica, ka tā ir grupa amatieru, entuziastu, proti, bez speciālās izglītības speciālajās disciplīnās. Un viņš absolūti viennozīmīgi pateica, ka bez speciālās izglītības diplomātijā nevar kvalitatīvi strādāt. Es viņam šajā lietā pilnīgi piekrītu. It sevišķi nevar strādāt ar Rietumu diplomātiem. Viņš teica, ka Rietumu diplomāti ir burtiski satriekti par to diplomātu uzņemšanas līmeni, kāds ir Baltijā. Tas esot zem katras kritikas (es jums lasu burtiski no sava pieraksta). Ja Rietumu diplomāti paliek Baltijas valstīs ilgāk par divām dienām, diplomāti tiekas ar nepārvaramām grūtībām. Lēmumus vai nu nepieņem, vai arī to, kas ir nolemts, nekad nerealizē dzīvē, kā arī, ja ir kaut kāda iestrāde, tad nav kas šo iestrādi noved līdz galam.

Tālāk. Viņš aizskar ļoti interesantu institūtu, proti, ka mēs uzņemam darbā ārpolitikas aparātā emigrantus tikai tāpēc vien, ka viņi zina angļu valodu. Viņš saka, ka tos emigrantus, kurus jūs uzņemat savā ārpolitikas aparātā, mēs nekad pie sevis darbā neņemtu, jo viņiem nav savas speciālās izglītības, mēs tādus bez izglītības vispār nepieņemam. Tas ir ļoti kritiski, protams, bet tā tika pateikts: "Jūs ņemat viņus tikai tāpēc, ka viņi runā angliski un ka viņiem ir baltiešu uzvārdi."

Vēl viņš pateica, ka lieta ir tā, ka šie emigrantu diplomāti nezina reālo situāciju Baltijas valstīs. Bieži vien mēs viņus pieņemam tieši no emigrācijas, un viņi zina konkrētās savas mītnes zemes lietas, bet nepārzina to, ko viņiem vajadzētu zināt kā Baltijas diplomātijas pārstāvjiem, strādājot ar rietumniekiem. Un tas nekādā gadījumā, pēc viņa domām, nebūtu pielaižams. Un tālāk dāņu eksperts atzīmēja, ka viņi sūtņus tomēr ņem no profesionāļu diplomātu vidus. Dabiski, mums tādu nav. Un, ja sūta personas, kuri nav profesionālie diplomāti, tad, pēc viņa domām, tomēr vajadzētu izvairīties sūtīt emigrantus. Es jau par šo jautājumu esmu vairākkārt runājis.

Tas, ko es teikšu patlaban, būs manas domas. Redziet, te tūlīt rodas konflikts starp emigrantu mītnes zemes pilsonību un viņa mītnes zemes valsti, jo šāds diplomāts ir divdomīgā situācijā. Es ar to nedomāju Dinbergu, jo viņš ir vienīgi Latvijas Republikas pilsonis. Nav gan īsti saprotams, kur viņš maksās nodokļus, un vai viņš maksās vispār? Un kur viņš pildīs savus pilsoņa pienākumus pret valsti? Turklāt nav īsti zināms, kā būs, teiksim, Zviedrijā, kur ļoti strikti izturas pret soda naudām? Nav zināms, vai par satiksmes noteikumiem viņš maksās soda naudas jeb nemaksās, neskatoties uz to, ka viņš ir attiecīgās mītnes zemes pilsonis.

Tālāk - par šo koncepciju. Pašā sākumā viena maza piezīme. Proti, pirmajā lappusē 3.nodaļā ir teikts, ka nepieciešams atrast kaut kādu līdzsvaru starp atbrīvošanos no PSRS atkarības un reālu iekļaušanos starptautiskajā apritē. Šī frāze mani vedina uz domām, ka koncepcijā izteiktas bažas par to, ka tik mēs pārāk strauji neatraujamies no PSRS un tā "neiešvunkojamies", ka nezaudējam līdzsvaru.

Vēl 3.lappusē ir runa par to, ka mums vajag aktīvi iesaistīt starptautiskos speciālistus diplomātijas realizācijā un vispār ārpolitikas analītiskajā darbā. Bet nav pateikts, vai tad mums pašiem savus speciālistus vajag piesaistīt vai ne? Es personīgi varu teikt, ka es nekad neesmu piesaistīts tur, kur es neesmu līdis, atvainojiet, bet aicināts es neesmu nekur.

Tālāk. Man ir iebilde tajā pašā lappusē par visu EDSA mehānismu. Un es domāju, ka mums ir ļoti nopietni jāpiestrādā it sevišķi cilvēktiesību jomā un it īpaši pie pēdējās sagaitas cilvēktiesību jautājumā Maskavā, jo tie, kas tur bija klāt, zina, ka Maskavas iestrāde var novest pie tā saucamās humanitārās intervences, kas ir ārkārtīgi bīstama. Un mums visiem ir jāņem vērā, ka tie Maskavas sagaitas dokumenti tika sagatavoti tieši pirms militārā apvērsuma. Tādējādi acīmredzot atsevišķas koncepcijas, respektīvi, par to, ka var atkāpties no cilvēktiesību principiem ārkārtējā stāvokļa gadījumā, tika speciāli sagatavotas šim militārajam apvērsumam. Diemžēl Maskavas sagaitas laikā šos principus pieņēma, un Rietumvalstis tos apstiprināja. Un tie, kas piedalījās Hāgas cilvēktiesību seminārā, zina, ka holandiešu zinātnieki teica, ka Hansa Dītriha Genšera koncepcija par to humanitāro intervenci ir absolūti nepieņemama un pielīdzināta Brežņeva doktrīnai, kad Padomju Savienība visus šos garos gadus aiz šādiem apsvērumiem iejaucās jebkuras sava bloka valsts iekšējās lietās.

Par Baltijas jūras reģionālismu. Minētais jautājums šeit ir skarts. Un varētu teikt, ka diezgan plaši aprakstīts, bet, atzīmējot prioritāti, nez kāpēc Baltijas jūras reģionālisma jautājums un sadarbība ar Skandināvijas valstīm nav nosaukta kā prioritāte. Es gribu teikt, ka skandināvi ļoti nopietni strādā pie šīs problēmas. Viņiem ir ļoti interesantas iestrādes. Šajās sagaitās vienmēr ir piedalījušies arī baltiešu zinātnieki. Un tās skandināvu koncepcijas, it sevišķi kuras pārstāv somu speciālisti, ir ļoti vērā ņemamas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir ļoti maza valsts. Un tāpēc mums vispirms ir jābalstās tieši uz mūsu reģionu, uz Baltijas jūras reģionu, Baltijas jūras tirgu un sadarbību ar Baltijas jūras reģiona valstīm. Mums nekad nepietiks spēka vienlīdz spēcīgai diplomātijai ar visu pasauli.

Tālāk. 5.lappusē 1.2.3. un 1.2.4.punktā konceptuāli ir pasniegta viena otra kaut kā ļoti dīvaina doma. Proti, Baltijas valstu kontinentālās robežas... Tādas kontinentālās robežas dabā nekur nepastāv. Pastāv kontinentālā šelfa robežas. Un tāpēc acīmredzot mums vajadzētu sasaukt konferenci jautājumā par šelfa robežu pārņemšanu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein! Gatavojas deputāts Freimanis.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti, dāmas un kungi! Vai ir atšķirība starp pārejas perioda ārpolitiku un neatkarīgas valsts ārpolitiku? Vai tas, kas bija labs līdz 21.augustam, bez grozījumiem der Latvijai arī pašreiz? Vai ārpolitikā pietiek ar staltu stāju un platu smaidu, kā tajā laikā, kad lielvalstis negribēja bojāt attiecības ar PSRS? Vai mums ir jābūt agresīviem, viltīgiem un, ja gribat, bezkaunīgiem, kā, piemēram, Latvijā to dara Izraēlas aizsardzības ministrs savas vizītes laikā? Šie un citi jautājumi varbūt būtu jāapskata pirms šīs koncepcijas izstrādes. Vai cilvēktiesības stāv dabiskā rindā aiz vides, tas ir, dabas, gara, tautas tiesībām? Un, kā uzskata deputāts Jānis Biezais, vai demokrātija nepārvēršas par vīģes lapu kosmopolītiem? Vai latviešiem šajā nožēlojamā stāvoklī jājūsmo, nekritiski jājūsmo par Māstrihtas vienošanos, par vēl lielāku migrāciju, par vēl lielāku brīvību, ko Austrumos ar sajūsmu saprot kā brīvību bez pienākumiem un atbildības? Lūk, vispārējie jautājumi, pirms mēs pārejam pie koncepcijas. Kas tā ir par koncepciju: vai tā ir neatkarīgas, okupētas, kolonizētas valsts interesēs izstrādāta ārpolitiskā koncepcija, vai tā ir koncepcija, kuru, piemēram, varētu izstrādāt Gorbačova fonds?

Mēs frakcijā "Satversme" izdalījām dažus jautājumus, kurus mēs varētu apskatīt no visas šīs koncepcijas. Tātad pirmais - Latvijas nacionālo interešu aizsardzība jeb Latvijas nacionālās intereses. Tas ir tik plašs jautājums, ka tam vajadzētu varbūt veltīt visu dienu. Taču es gribētu izdalīt šeit tikai vienu punktu. Tātad 100 vai 200, vai pat 50 000 cilvēku atgriešanās Latvijā. Tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Tas diemžēl šeit vēl nav apskatīts. Protams, ka tā ir programma, kas prasa līdzekļus un tā tālāk, bet Ārlietu ministrijai acīmredzot šie procesi tomēr kaut kādā mērā ir jāorganizē. Un šajā lietā mēs atkal nemācāmies no Izraēlas to, kā ir jāaizstāv savi tautieši visā pasaulē: gan pasaulē, gan Krievijā, gan Rietumos. Tātad tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem.

Tagad par pārējiem jautājumiem. Izdalīsim attieksmi pret lielvarām. Ar Amerikas Savienotajām Valstīm kā kosmopolītisku tautu sakausēšanas katlu, es domāju, mums ir vislabākās attiecības. Tur bija gan vecās iestrādes, gan varbūt arī tāpēc, ka Latvija pati arī ir kā tāds kosmopolītisks, demokrātisks tautu sakausēšanas katls.

Attiecības ar Ķīnu. Attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku mēs varam uzskatīt kā samērā kļūdainas un šo attiecību sabojāšanu - kā muļķību. Es politikā varbūt negribu lietot tādus vārdus kā ētiskās kategorijas, proti, ka mēs parakstām protokolus un pirms iestāšanās Apvienoto Nāciju Organizācijā, kad mums jāsaņem Ķīnas atbalsts, apsolām, ka mēs nedibināsim diplomātiskās attiecības ar Taivānu. Un tikai pēc tam, kad Ķīna nobalso par mums, tad mēs uzreiz savu nostāju grozām. Turklāt grozām šo nostāju pretēji Ārlietu komisijas balsojumam, kad bija nolemts nodibināt tikai tirdzniecības misiju, kura, protams, varētu strādāt kā konsulāts, bet ne atvērt ģenerālkonsulātu. Kas uzlabos attiecības ar Ķīnu? Vai nākamais ministrs? Kā un kad to izdarīs? To mēs šajā koncepcijā neatrodam.

Krievijas un Latvijas attiecības šeit varam vērtēt kā mazohistisku tieksmi ļauties apmuļķoties, kā vēlmes, sapņus, ilūzijas Krievijas stratēģisko interešu neizpratnē. Ja mēs atskatāmies pagātnē, tur ir ticība Gorbačovam, kā arī ticība, teiksim, un to arī parādīja Aleksejeva kungs ar savu jautājumu, "krievu kombikormam", ticība Krievijas naftai un tā tālāk. Bet galvenais ir pierādīt, ka bez Krievijas galīgi nevaram iztikt. Un tas, ka līdz Otrajam pasaules karam Krievijas daļa ārējā tirdzniecībā bija apmēram tāda pati kā Beļģijai, protams, bija pārpratums. Un visa mūsu politika kaut kādā mērā vai mūsu neizdarības virzītas uz to, lai mēs šos 95 procentus saglabātu arī turpmāk.

1990.gada jūlijā un septembrī tika sagatavots pirmais līgums ar Krieviju. Līgums tika iepriekš parakstīts, pirms tas tika nodots parakstīt Jeļcinam un Gorbunova kungam (un kuru nekad tādā veidā neparakstīja). Un tur bija divi interesanti panti, turklāt šai iepriekšējā saskaņošanā piedalījās gan Hazbulatovs, gan tagadējais ārlietu ministra vietnieks. Pirmais pants bija par to, ka Krievijas Federācija (tagad tā ir Krievija) atzīst Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti ar visām robežām saskaņā ar 1920.gada 11.augusta Krievijas un Latvijas miera līgumu. Tātad tas jau bija 1990.gada jūlijā, kad pats Hazbulatovs piekrita, ka varētu būt šāds formulējums.

Otrs interesants pants bija 38. Nepieciešamība izslēgt savā teritorijā jebkādu organizāciju un grupu veidošanās iespējas un darbību, kuru mērķis ir vienas vai otras līgumslēdzējas puses neatkarīgā valstiskuma graušana vai likvidēšana, šķēršļu radīšana neatkarīgas valsts politikas īstenošanai, kuru noteikušas likumīgi ievēlētās valstu pušu augstākās institūcijas, un varmācīga valsts varas sagrābšana. Tātad ir pagājuši divi gadi. Un velti, protams, patlaban meklēt, ka šajos virzienos mēs kaut ko darītu un mēs varētu dabūt Reinieku vai Daukši, vai atrast to pašu OMON bijušo komandieri Mļiņņiku, kurš mistiski ir noslēpies kaut kur Krievijā. Protams, Krievijas iestādēm ir ļoti labi zināms, kur strādā gan šie prokurori, gan šie komandieri. Protams, ir virkne citu piekāpšanos. Tā, piemēram, daudzi Ārlietu ministrijā no sirds brīnās, ka būs vīzas un ka mums nekāds līgums ar Krieviju par cilvēku bezvīzu pārvietošanos pagaidām nav noslēgts. Es, protams, jau tiku pieminējis, kur šajā koncepcijā ir visi šie skolu, bērnudārzu, latviešu kultūras biedrību jautājumi, kur ir īpašuma tiesības Abrenes pilsoņiem? Kas tos kārtos: vai Ārlietu ministrija, vai Zemes komisija? Rezultātā tā delegācija, kas izstrādāja šo pirmo līgumu, vienkārši tika novākta, jo, lūk, tie rezultāti nebija tik labi. Kas mums ir sasniegts pēc šiem diviem gadiem? Un dīvaini, ka tagad visas sarunas nenotiek Ārlietu ministrijas vadībā, bet gan valsts ministra vadībā. Protams, ka nekas nav sasniegts. Kāpēc bija vajadzīga šī kampaņa pret šo iepriekšējo - nav saprotams.

Attieksme pret Vāciju, maigi izsakoties, varētu būt dīvaina. Jo attiecības ar Vāciju mums ir vēl vairāk nenokārtotas nekā ar Krieviju. Tikai atšķirība ir tāda, ka viena ir nabaga, bet otra - bagāta. Un ar Vāciju ir ko kārtot. Acīmredzot politiskais un saimnieciskais līgums vai arī starpvalstu līgums ar Vāciju, ņemot vērā Vācijas īpašo lomu, ir viena no galvenajām nepieciešamībām, nevis 10 dažādi sīki līgumiņi par investīciju aizsardzību vai līgumi ar dažādām zemēm. Jā, ar Vāciju mums ir nenokārtotas saistības par tiem cilvēkiem, kas bija aizdzīti kara laikā darba dienestā, par tiem, kas bija iesaukti vērmahtā, par tiem, kas bija ieslodzīti dažādos cietumos, nometnēs un nogalināti, par pensijām, kas tika izmaksātas Krievijā, bet kuras nav saņēmuši Latvijas pilsoņi.

Izvestie īpašumi. Tikai 1941.gada augustā uz Vāciju tika izvesti 49 kuģi ar sviestu, papīrmalku, saplākšņiem, sojas pupām, labību, 70 vagoni ar cukuru un cementu, benzīnu. Tas ir tikai vienā mēnesī. Armijas vajadzībām vienā mēnesī vien tika saņemts 21 000 tonnu rudzu, 6000 tonnu kviešu, 800 tonnas gaļas. Es vienkārši intereses pēc izrakstīju datus tikai par vienu mēnesi, proti, par 1941.gada augustu. 1943.gadā par mašīnām atkal ir sīks pārskats. Tā, piemēram, ir aizvestas piecas finierlobāmās mašīnas, no "Vairoga" - 71 mašīna, izpostīta superfosfāta fabrika Rīgā. Mīlgrāvī, jūs zināt, bija svina sērskābes glabātavas. Tātad svina sienas tika aizvestas metāllūžņos. No Latvijas pienotavām tika izvāktas iekārtas, kā arī alvas trauki. Bez tam tika nolaupītas elektromotoru lokomobiles un gateri. Rūpniecības uzņēmumi nelikumīgi tika nodoti Vācijas firmu pārziņā: gumijas fabrika "Kvadrāts" firmai "Fēnikss", Zasulauka ķīmiskā fabrika "Tosmāre" tika nodota firmas "AEG" rīcībā uz trīsarpus gadiem. Absolūti nekas šajos jautājumos netiek darīts. Nodokļi tika ievākti, rūpnieciskie ražojumi paņemti, no lauksaimniecības 1500 jaunsaimnieki tika nosūtīti uz Vāciju. Katru gadu tika izvesti 250 vagoni ar āboliņa sēklām. Kas par to visu maksās, godājamie Ārlietu ministrijas darbinieki? Katru gadu - 1941./42.gadā tika izvesti 1,2 miljoni kubikmetru kokmateriālu, 1942./43.gadā - pusmiljons, 1944.gadā - 1,03 miljoni kubikmetru? Tas tika uzskatīts par kara laupījumu, par kuru vispār nekāda samaksa nav notikusi. Tātad, lūk, kāpēc ar Vāciju attiecības ir tikpat svarīgas vai pat svarīgākas nekā ar Krieviju, jo summa šeit nav miljonos, bet jau vairākos miljardos dolāru.

Nākamais jautājums - ārējā informācija jeb tas, ko agrāk sauca par propagandu. Protams, neapmierinoša. Varbūt vienīgi vēstniecība Maskavā mums piesūta kaut kādas analīzes. Pārējās, protams, ar to nenodarbojas. Propaganda, es domāju, šī informācija arī nevar būt apmierinoša, jo Ārlietu ministrijai nav skaidrs tas pats minoritāšu jautājums, kā pēc kara Latvijā 15-20 procentu bija minoritātes. Un cits pilsonības likums nav mainīts. Tad kā patlaban 50 procenti te tiek uzskatīti par minoritāti. Es domāju, ka tie 15 vai 20 procenti ir samazinājušies uz kādiem 10 procentiem. Loģiski, ka 35 procenti Latvijā varētu būt ārzemnieki. Bet, ja Ārlietu ministrija to neizprot, tad loģiski, ka to nevar izskaidrot arī citiem. Kur ir Latvijas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā? Kāpēc mēs joprojām nemācāmies no Izraēlas?

Nākamais. Ministriju personālijas. Tas ir vissmagākais jautājums. Latvija ieies vēsturē ar diviem kurioziem: ar premjera vietnieku, kurš pusgadu saņem algu Maskavā, jo šeit viņam valdība nevarēja izsniegt darba grāmatiņu.

Otrs kuriozs - mums ir ministrs, kurš nezina, ka šai valstij ir starptautiski noteiktas, Tautu savienībā reģistrētas robežas. Šai valstij ir konstitūcija, kura netiks grozīta, un ir noteikts pilsoņu kopums. Ja ministrs uzskata, ka Pitalova (es citēju no "Neatkarīgās Cīņas"): "neuzlabos mūsu demogrāfisko situāciju"... Tad jau Daugavpils vēl vairāk neuzlabos mūsu demogrāfisko situāciju, tādēļ steidzīgi arī no tās vajadzētu tikt vaļā. Ja jau tādi ir ārlietu ministra uzskati, tad ko par šo valsti lai domā cilvēki ārzemēs?

Atestācijas komisijas priekšsēdētājs faktiski bija iesaistījies kampaņā. Tajā laikā, kad notika kampaņa pret karaspēka izvākšanu no šejienes, parādījās tā sauktais bēdīgi slavenais žīdu jautājums. Tas uzpeldēja vienlaikus gan Austrijā ar Vīzentāla centru, gan Zviedrijā, gan Igaunijā, gan Latvijā. Rumbulas notikumu piemiņas gadadienā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Vulfsona kungs atļāvās pateikt, ka visa latviešu tauta ir vainīga. Tātad 600 policisti tika pielīdzināti visai latviešu tautai. Protams, tas nav tikai ebrejisks jautājums. Ārlietu komisijas uzskats, ka tas ir sociāls pasūtījums. Un, lūk, pēc Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amata Vulfsona kungs vada Atestācijas komisiju. Kā mums paskaidroja ārlietu ministrs, kuram, protams, mēs ticam, ka tur neiet ne GRU, ne KGB pārstāvji. Taču nav izprotams, ka tur kā lapsenes uz medus podiem nepārtraukti lido gan bijušie orgsekretāri, gan APN darbinieki. Un tagad ir interesanti, ka tiem, kas grib strādāt Latvijas diplomātiskajā dienestā, jāiet atrādīties Atestācijas komisijai pie īsti ticīgiem marksistiem. Ar to mēs laikam arī ieiesim vēsturē.

Frakcijas "Satversme" secinājumi: kopumā šo koncepciju, protams, ir jāturpina pilnveidot. Mēs šo koncepciju nevaram pieņemt vai apstiprināt, vai atzīt par pietiekamu tāpēc, ka, pirmkārt, nav pietiekamas nacionālās intereses; otrkārt, ir nelīdzsvarota attieksme pret lielvalstīm: Ķīnu, Vāciju un Krieviju; treškārt, nepietiekams darbs ar pasaules valstīm (lūk, kur būtu atbilde arī uz Aleksejeva kunga jautājumu). Tātad ar Ēģipti un ar Turciju, ar Irānu, ar Indiju, ar Brazīliju, ar Venecuēlu un tā tālāk. Un, ceturtkārt, ir nepietiekama ārējā informācija. Ministrijas jautājums un budžeta jautājums - tas ir atsevišķi. Protams, ar tiem varbūt netērēsim laiku.

Tātad kopumā tā nav neatkarīgas valsts ārpolitika, bet kādas jaunas valsts, kura ir bez pilsoņiem, bez konstitūcijas un bez robežām. Un izskatās, ka tā vairāk ir izstrādāta Gorbačova fondā nekā šeit. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Gatavojas deputāts Ščipcovs.

J.Freimanis: Godājamais priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Ārlietu programmu nevar skatīt bez tā, ka mēs neapskatām, kas šīs ārlietas realizēs. Šodien Latvijā ir beidzies pirmais laiks. Sākas valsts atjaunošana, jēdziens - Baltija, jēdziens - tilts. Un ir beigusies komplimentārā ārpolitika, kad mēs darījām visu iespējamo, lai varētu kādam paklanīties. Ir iestājies jauns laiks - valsts identifikācijas laiks. Un tas laiks, kad mums jāsāk domāt stratēģiski par Latvijas vietu starptautiskajā arēnā. Un šajā sakarībā es uzdodu retorisku jautājumu: kas gan to darīs? Pēdējā laikā mums ir sacelts troksnis par Jurkāna kungu. Lūk, ja mēs šodien atklāti minam viņa uzvārdu, tad tas nozīmē laivas šūpošanu un nezin ko vēl, tas nozīmē radikālismu un tā tālāk. Nē, kungi un dāmas! Laiks Godmaņa kabinetam vēl nav pienācis. Bet vai Ārlietu ministrija var strādāt šajā sastāvā - šis laiks gan ir pienācis. Un mums uz lietām ir jāskatās reāli, proti, paldies par visu, kas ir izdarīts, bet turpmāk mēs paskatīsimies...

Šeit mums jārunā par trim lieliem jautājumu blokiem. Pirmais bloks - tas ir valsts identifikācijas bloks, tas ir valsts alternatīvās orientācijas bloks, tas ir sabiedrību, sabiedroto meklēšanas laiks. Latvijas Republika šodien ir pilnīgi neaizsargāta starptautiskajā arēnā. Ar Amerikas Savienotajām Valstīm mums ir vienas deklarācijas un laba vēlēšanās. Vācijā mums nav nekā. Kaut arī pirms tam Vulfsona kungs mums deva cerības, ka tur kaut kas varbūt veidosies. Ar Ķīnu mums ir bēdīgas kļūdas. Ar Ziemeļiem kaut ko dara vienīgi Budovska kungs. Taču, es atvainojos, Budovska kungs pagaidām nestrādā Ārlietu ministrijā. Ar Ukrainu un Baltkrieviju mums ir ļoti interesanta mīņāšanās uz vietas. Nekā mums tur nav. Mums ir vienīgi komplimentāra politika ar Krieviju. Es par to nebrīnos, jo pie šā jautājuma strādā Vulfsona kungs un Valujeva kungs. Tātad mums ārpolitikā nav agresivitātes, mums nav asuma, mums nav sava rokraksta. Un es tiešām brīnos, ka Jurkāna kungs šodien pirmo reizi varēja pateikt, ka, lai būtu miers, mums ir jābruņojas. Tas ir ļoti labi pateikts. Un tā tas tiešām ir.

Otrs bloks. Valsts identitāte. Nav mums jautājuma par valsts identitāti. Tajā ārpolitikas koncepcijā, kuru jūs redzējāt, pēc vairākkārtīgiem atgādinājumiem tāds jēdziens kā nacionālās intereses vispār tiks ieviests. Sākumā jau tā tur nebija. Tā ka šis nacionālās identitātes jautājums mums ir kārtīgi jāizdomā, proti, kas tad mums tā mūsu nacionālā identitāte ir? Tātad vai Māstrihtas dokumenti mums der vai neder? Šodien jau Miterāns uztraucas par nacionālo identitāti Francijā?

Tālāk. Latviešu nācijas ārējie aspekti. Te jau runāja par to - ja mums nebūtu tādas Boļševicas kundzes, tad mūsu politikā ar Krievijas latviešiem nebūtu vispār nekā.

Un trešais, protams, - tās ir nacionālās intereses un nacionālās drošības jautājums. Gan pirmais jautājums, par kuru man nav ticības, ka to varētu apmierinoši risināt Ārlietu ministrija. Vai šī Ārlietu ministrija spēs risināt arī jautājumu par nacionālajām interesēm Latvijā? Man nav uzticības, jo līdz šim tā nav bijis. Es neticu tādai cilvēku pāraugšanai, kura notiek "5 minūtes pirms zvana".

Un trešais - Krievija. Politikā attiecībā uz Krieviju mēs ejam viennozīmīgi no muguras un reaģējam uz to, ko mums saka. Tātad pašreizējā politikā tas ir principiāli jāpārskata, proti, visa sava orientācija šajā sakarībā. Ir vienreiz jāsaprot, ka armiju no Latvijas neizved nevis virsnieku dēļ, bet tādēļ, kā mums Hazbulatova kungs izpļāpājās, ka, lūk, viņi vēlas taisīt bārteri... Otrā pusē cels īpašumus, ostas, lidmašīnas un tā tālāk. Lūk, īlens no maisa ir izlīdis. Tas ir ārpolitisks jautājums. Tātad mums nav šī pretsitiena Krievijas insinuācijām. Un vai būs - to es nezinu. Vismaz Vulfsona kungs to nedarīs. Ar mums runā par stratēģiskām interesēm? Ārlietu ministrija to nedara. To varbūt mēģina darīt Dineviča kungs, bet, protams, Dineviča kungs jau nav ārlietu ministrs.

Un beidzot, ja mēs runājam par robežām, ja runājam par miera līgumu, kā Ārlietu ministrija savos dokumentos var neievērot to, ka mums ir 1920.gada miera līgums. Mums nav citas juridiskās bāzes. Mums nav ko pārmest Kozirevam, ka viņš neciena 1920.gada miera līgumu, ja mūsu Ārlietu ministrija tā arī nav pieminējusi šo 1920.gada miera līgumu, ka tas jāreabilitē. Un tajā pašā laikā mēs redzam, uztraucamies par Abreni, bet Krievija ar Krimu izdarīja to pašu. Šodien teritoriālajos jautājumos esam uz vienas robežas ar Krieviju. To, ko mēs uzdrošinājāmies pateikt par Abreni, to Krievija ir pateikusi par Krimu. Vai tas ir labi vai slikti, tas ir cits jautājums. Mēs nejauksimies iekšā Krievijas strīdā ar Ukrainu. Bet robežas šeit nav nekādas starp divu valstu pieejām. Un, lūk, es nezinu, vai arī šo jautājumu Ārlietu ministrija spēs risināt.

Tādēļ es uzskatu, ka valsts ārpolitikā ir iestājies otrs periods, un es gribētu teikt, ka arī personālam sākas otrs periods. Es arī gribētu sacīt paldies Jurkāna kungam, bet viņam ir tomēr jāiet. Es gribētu vēl kaut ko pateikt. Šodien cilvēki mūs baida, sakot, ko jūs liksiet vietā. Es atbildēšu: vispirms krēsls ir jāatbrīvo un tad var meklēt cilvēku vietā, jo šodien mēs neatradīsim nevienu cilvēku, kas ļaus runāt ar sevi par šo jautājumu, ja nebūsim izšķīrušies, kas būs tas cilvēks, kas risinās ārpolitiku - vai būs iepriekšējais, vai mēs meklēsim jaunu. Tikai tad var risināt konstruktīvu jautājumu par to, kas būs nākamais. Mums jātiek skaidrībā ar iepriekšējo. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov! Gatavojas Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā Petera kungs.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, dāmas un kungi! Es negribētu nevienu par kaut ko pārliecināt un esmu kāpis tribīnē vienīgi ar mērķi, lai izklāstītu dažas savas domas, iespējams, ļoti subjektīvas un ar filozofisku raksturu. Mūsu apspriešana (nedod Dievs, ka tā iznāktu līdzīga tam Centrālās komitejas plēnumam, kurā nosodīja Ahmatovu un Zoščenko!) notiek apstākļos, kad ir sabiedrības pagrimšana, valda meli, divkosība, nesodītas slepkavības un vardarbība. Tādā laikā sīkpilsonis lūkojas uz varas pusi. Un ko viņš redz tajos, kam vara rokās, - Augstākajā padomē un valdībā? Daudzi Augstākās padomes deputāti un valdības locekļi varu jau pieēdušies līdz kaklam, ir gatavi privatizācijas procesam, ieprogrammējuši savu un savu pēcteču labklājībā mirdzošu nākotni. Un šādos apstākļos katrs skaidri redzošais un precīzi domājošais cilvēks valdībā saprot, ka jāpazūd, jāaiziet, jo tikai vājprātīgais tagad var noformēt kaut kādu valdību, lai sagaidītu šo rudeni un ziemu. Un, lūk, tādos apstākļos ļoti intelektuālais ārlietu ministrs, par kuru mēs ņirgājāmies vēl tikai pirms diviem gadiem, kas tajā laikā klusēja, kad mēs, tajā skaitā arī jurisprudences doktori, par viņu ņirgājāmies, salīdzinādami ar Baltijas matrožiem un līdzīgi, tagad izdara pārliecinošu un pareizu gājienu - viņš mums rāda sarkanu lupatu. Un mēs, apmulsušās niecības, tajā skaitā arī trīs deputāti no Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas, reaģējam uz šo sarkano lupatu, aizmirsdami, ka viņš valdībā ir vienīgais ministrs - nelatvietis, ka cilvēktiesības, es to varu konkrēti apgalvot, Valodu likumā jau tika pārkāptas tad, kad nenoteicām, ka likumā jābūt kaut kādām garantētām tiesībām uz pamatizglītību krievu valodā. Jā, tiesības ir, bet... Man bija tiesības būt Ņujorkā, Parīzē, Luksemburgā un citur, bet es nekur neesmu bijis. Saprotiet? Es esmu krievu deputāts, vispār - nabaga grasis, kas saka to, ko domā, un tāpēc man šī iespēja ir liegta. Un es uz šo iespēju nepretendēju, absolūti nepretendēju. Tomēr gribu teikt, ka ministrs kļūdījās: viņam vajadzēja teikt, ka Augstākajā padomē ir 2 - 3 desmiti saprātīgi domājošu deputātu, bet, lūk, ja viņš teiktu, ka ir 2 - 3 saprātīgi domājošu deputātu, tad katrs sevī domātu, ka viņš ir viens no šiem 2 - 3 cilvēkiem, un tad, iespējams, nebūtu šodienas priekšnesuma.

Es gribētu runāt par sekojošo. Ārpolitikas koncepciju mēs izskatām ar lielu nokavēšanos, ja tā vispār ir vajadzīga. Acīmredzot mūsu Ārlietu ministrija ir izdarījusi daudz derīga, ka mēs tikai tagad izvirzām jautājumu par koncepciju. Kas attiecas uz koncepciju, ar kuru esmu iepazinies, un tagad uzmanīgi noklausījos ārlietu ministra uzstāšanos, tad es ieteiktu nezāģēt zaru, uz kura sēžam. Tas ir, var būvēt tiltu uz Rietumiem un neaizmirst par ekonomiskajām attiecībām ar Austrumiem. Vai gan iespējami normāli ekonomiskie sakari, ja mēs, tēlaini runājot, katru dienu Austrumiem kutinām nervus un reizēm pat vienkārši spļaujam virsū? Šajā ziņā mums jārīkojas gudrāk. Mēs nevaram paātrināt procesu, kas tikai sācies, bet varētu saņemt dividendes enerģijas nesēju vai citā veidā, ja paši necenstos saraut saites ar Austrumiem. Tieši reālistiskas pieejas nav mūsu Austrumu un Rietumu politikā. Šajā ziņā mūsu koncepcijai jābūt reālistiskākai, precīzākai kā Austrumu, tā Rietumu virzienā. Lūk, tieši reālisma mūsu Austrumu politikā nav, īpaši ekonomikā. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu vidū valda emocijas, valda zemnieka intelektuālais potenciāls filoloģiskas izglītības dotajā izpausmē, kā pērn izteicās viens ārzemju žurnālists, kas bija šajā zālē.

Nolasīšu nelielu citātu no sava kolēģa raksta, kuru viņš vakar man laipni iedeva. Atvainojiet par stipro akcentu, lasīšu lēni:/ "Jurkāna kungs ir simpātisks, ar vienkāršu izcelsmi. Atmodas cilvēks, bet, liekas, nav izturējis pārbaudi ar demokrātiju. To viņš traktē amerikāņu gaumē, uz ko dedzīgi rezonē vietējie krievpagāni. Krievi un amerikāņi klaiņo milzu teritorijās un piebāž pasauli ar vulgārismu, kosmopolītismu un internacionālismu un tā tālāk".

*/Šis izteiciens ļoti labi raksturo to cilvēku viedokli, kas ir inspirējuši šo procesu, kurš, es teiktu tā, šajā gadījumā ir novedis pie pozitīva rezultāta. Man nepienāktos pāriet uz patētiku, taču gribu teikt, ka tiem, kas šodien nobalsos par ārlietu ministra atkāpšanos, pārfrāzēju dzejnieka vārdus: "jūs, saniknotais pūlis, pie Saeimas durvīm!" Ja jūs nobalsosit pret, jūs ar savu melno atriebību ministru pacelsit lielā godā. Kungi, es neaģitēju par ārlietu ministru! Dievs ar jums, ja gribat - uz priekšu! Starp citu, dažreiz jo sliktāk, jo labāk. Bet es gribu, lai jūs atcerētos deputātu Ščipcovu, tagad ieklausītos viņā. Iespējams, teiksit: bet tā taču bijusī "Līdztiesība", Demokrātisko iniciatīvu centrs, Interfronte... Uz priekšu! Lai kas ir bijis un būs, lai kāda diktatūra nenāktu no Austrumiem vai no Rietumiem, es biju tāds, kāds biju šajā Augstākajā padomē. Man par savu pagātni nav jākaunas. Es neesmu bijis nomenklatūras darbinieks - bet daudzi šeit klātesošie tādi ir bijuši, esmu tikai cilvēks, kas beidzis fizikas un matemātikas un radiotehnikas fakultāti un savas saprašanas robežās cenšos šodien izteikties. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Petera kungs! Gatavojas Šteina kungs.

J.Peters, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā: Augsti godājamais sēdes vadītāj, augsti godājamie deputāti! Es tribīnē iznācu neplānojis. Man gribētos tikai īsus komentārus, noklausoties ministra ziņojumu un deputātu jautājumus. Man šķiet, ka šodien šeit vajadzēja būt klāt pilnīgi visiem Latvijas Republikas vēstniekiem ārvalstīs, jo tad Latvijas Republikas Ārlietu ministrija spētu atbildēt uz jautājumiem, kurus kārto Ārlietu ministrija ar savu likumīgo pārstāvniecību palīdzību attiecīgajās zemēs. Mēs zinām, ka šo vēstniecību nav daudz, bet galvenajās, ļoti svarīgajās zemēs kaut kādas formas ir atrastas. Ir ārkārtējie un pilnvarotie vēstnieki, ir pārstāvji, ir goda konsuli. Un acīmredzot šīs struktūras tiks pilnveidotas tad, kad Latvijas Republikas finansisti novērtēs ārpolitiku kā vienu no pamatnozarēm un nevis tikai prasīs vien, bet arī kaut ko šai disciplīnai dos. Mēs neesam pieraduši, ka Latvijai ir diplomātija. Tā ir īpaša nozare. Mēs kavējamies nostalģiskās atmiņās par brīvvalsts laikiem, kad šī valsts disciplīna uzrādīja zināmus rezultātus ar kāpumiem un kritumiem, bet nenovērtējam to, ko šodien diplomātija var dot, bet kas arī diplomātijai ir jādod, lai tā varētu pastāvēt civilizētā veidā starp citiem diplomātiem, kaut vai tanī pilsētā, kura ir Krievijas galvaspilsēta un kurā ir ļoti spēcīgs diplomātiskais korpuss no visas pasaules.

Es gribu teikt, ka es negribu lielīties, es negribu izcelt kaut kādā veidā Latvijas vēstniecību Maskavā. Taču es gribu teikt, ka visi jautājumi diez vai ir adresējami ministram, jo, ja mēs saskatām mūsu lielās kaimiņvalsts rīcībā kādus draudus, kādas tieksmes pakļaut Latviju, neizpildīt savas saistības pret mums, tad nevajadzētu aizmirst, ka arī Latvijas vēstniecība visus šos gadus (es saku, šos gadus, taču šo gadu nav daudz, es tur strādāju gandrīz divus gadus) mēs esam nepārtraukti skaidrojuši Latvijas ārpolitiku, Latvijas iekšpolitiku, kur vien varam. Pirmkārt, Krievijas lielajās avīzēs. Krievijas lielās avīzes, demokrātiskās avīzes līdz šim bija noskaņotas ļoti labvēlīgi pret Latvijas neatkarības tieksmēm. Es pats esmu devis neskaitāmas intervijas avīzēs ar daudzmiljonu tirāžām. Mūsu līdzstrādnieki to ir darījuši. Latvijas vēstniecībā praktiski ir mainījies gandrīz viss diplomātiskais sastāvs, ja par diplomātiem var saukt cilvēkus bez diplomātiskās izglītības. Bet acīmredzot mums kā jaunai valstij daudzās nozarēs vienkārši šo profesionāļu nav. Mēs esam uzstājušies Krievijas televīzijā. Nesen programma "Vzgļad", ko skatās, manuprāt, simtiem miljonu cilvēku, uzstājās Latvijas Republikas vēstniecības politiskā padomniece, skaidrodama Valodu likumu, attaisnodama Valodu likumu un pierādīdama krieviem, ka tajā netiek nekādas diskriminācijas pret krievu un cittautību iedzīvotājiem realizētas. Mēs uzstājamies Rietumu avīzēs, jo nepārtrauktā korespondentu straume, kas Maskavā ielenc politiķus, uzdod arī mums daudz jautājumu. Mēs esam skaidrojuši Latvijas politiku, un tas ir Ārlietu ministrijas uzdevums. Tā ka, lūdzu, ieskaitiet to nevis Latvijas vēstniecības, bet Latvijas Ārlietu ministrijas kontā.

Mēs esam rīkojuši preses konferences regulāri par jebkuriem sastrēgušiem jautājumiem, kad pie Latvijas vēstniecības 20 līdz 22 vai pat 23 reizes (es neesmu vairs uz pirkstiem skaitījis) piketēja apmuļķoti, kā arī agresīvi cilvēki. Mēs pieņēmām šo cilvēku delegācijas. Ne pārāk daudz, bet īsi izskaidrojām, kas notiek Latvijā. Daudzi no šiem cilvēkiem tik tiešām ir apmuļķoti. Vadoņi nav apmuļķoti. Vadoņi ir gudri. Bet cilvēks, kurš dzīvo pagrabā un kuram nav maizes, atnāk meklēt ienaidnieku pie Latvijas vēstniecības. Mēs sarīkojām, organizējām ģenerālprokurora Skrastiņa preses konferenci mūsu vēstniecībā par arestētā OMON virsnieka stāvokli un likteni. Mēs organizējām preses sarunu ar OMON virsnieku Parfjonovu šeit ieslodzījumā.

Pēc Skrastiņa preses konferences krasi mainījās demonstrāciju raksturs, un cilvēki sāka saprast, ko nozīmē OMON Latvijā, ko nozīmē OMON Maskavā. Ir milzīga starpība, ka abreviatūra OMON Latvijā nozīmē kaut ko asiņainu. Maskavā tam ir ļoti diferencēta nozīme, jo dažas OMON vienības, kā jūs zināt, augusta puča laikā aizstāvēja arī balto namu un konkrēti Jeļcinu.

Mēs rīkojām konferenci Turlaja kungam pēc ekspertu sarunām. Ja jūs ievērojāt, šī konference tika atspoguļota Krievijas televīzijā ziņu programmā vai "Vesti" ļoti objektīvi. Varēja just, ka kamera ir mūsu pusē, ka operators ir mūsu pusē, ja jūs ievērojāt šo sižetu.

Mēs rīkojām preses konferences pēc Dineviča kunga nupat vadītās valsts delegācijas sarunām ar Krieviju. Jūs redzējāt, ka Krievijas televīzija korekti deva divus viedokļus. Proti, atspoguļoja Zotova viedokli par 1991.gadu un Dineviča kraso viedokli par 1992. un 1993.gadu.

Es vēlreiz saku, ka to ierakstu Ārlietu ministrijas darbībā, nevis savā. Goda vārds, es nekāptu šajā tribīnē, ja būtu jautāts arī par to, ko dara Ārlietu ministrijas pagarinājumi, proti, Ārlietu ministrijas pārstāvniecības daudzās valstīs. Mēs sniedzam regulāras kuluāru informācijas visos diplomātiskajos saietos, kur Latvija tiek ielūgta kā pilntiesīga Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, kā pilntiesīga diplomātiskā korpusa sastāvdaļa. Maskavā pie mums vēstniecībā nāk ļoti daudz rietumvalstu pārstāvju ministra rangā, dažreiz nāk personas viceprezidenta rangā un interesējas par notikumiem Latvijā. Nupat premjera Bilta uzdevumā pie manis uz konsultāciju bija Zviedrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Nupat bija Argentīnas ministrs, lai runātu par migrācijas jautājumiem no Latvijas.

Es gribētu ierosināt, tā kā es parlamentam neko nevaru diktēt (lai neiznāk atkal kādi redakcionālas dabas pārpratumi, jo es esmu pārliecināts, ka Jurkāna intervijā avīzē arī ir redakcionālas dabas pārpratumi), starpparlamentāras konsultācijas starp Latvijas parlamentu un Krievijas parlamentu. Mēs kādreiz sākām šādas konsultācijas. Toreiz vēl bijām pusatkarīgi jeb deklaratīvi atkarīgi. Es domāju, ka Ārlietu komisija šeit un Ārlietu komisija Krievijā varētu padarīt lielu darbu. Jebkura parlamentārā komisija varētu saņemt un atjaunot konkrētus kontaktus, lai mēs varētu sadarboties ar Krieviju un likvidēt pārpratumus. Es domāju, ka mēs varētu tikties pat Abrenē vai Pitalovā, ja šo jautājumu kārtīgi izstrādā. Varētu tikties pat visaugstākais līmenis. Protams, ka jāveic īpašs diplomātisks darbs, iestrādes, lai nebūtu kaut kādu pārpratumu un histēriju.

Vēl es jums gribu teikt, ka finansu stāvoklis ārpolitikā ir tik tiešām traģisks. Ja šodien gribam savākt kopā latviešus Krievijā, mēs nevaram pie viņiem aizbraukt, jo, ja lidmašīnu biļešu cenas ir augušas 10-20 reizes, tad komandējumu nauda Latvijas vēstniecībā ir palikusi tāda pati kā līdz šim. Mēs gribam braukt uz Krasnojarsku, Tomsku, Omsku, Novosibirsku, kur joprojām dažādu iemeslu dēļ, es uzsveru - dažādu iemelsu dēļ, dzīvo latviešu cilvēki no 1940.gada un 1949.gada izsūtījuma laika. Viņi gaida Latvijas vēstniecības pārstāvjus. Mēs nevaram tur aizbraukt finansiālu apstākļu dēļ. Lūdzu parlamenta iejaukšanos šajos jautājumos.

Un pašā noslēgumā gribu informēt parlamentu, ka Latvijas vēstniecība katru nedēļu sūta politiskās analīzes Augstākās padomes priekšsēdētājam, Ministru padomes priekšsēdētājam, ārlietu ministram, ārlietu ministra vietniekiem, Ārlietu komisijai. Es domāju, ka katrs parlamentārietis ir tiesīgs iegriezties visās manis nosauktajās instancēs un izlasīt politisko analīzi, ko Latvijas vēstniecība ir sagatavojusi par situāciju Krievijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Štein! Pēc tam būs pārtraukums līdz pulksten 15.00. Pēc pārtraukuma runās deputāts Dobelis.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Man pēc būtības ir viens jautājums: kurš ir vainīgs šajā pārpratuma problēmā? Izlasot Jurkāna interviju laikrakstā "Diena", mēs visi sapratām, ka ārlietu ministrs ir nostājies pret Augstākās padomes lēmumiem, pret Ārlietu komisijas lēmumiem. To es arī uztvēru kā Jāņa Jurkāna automātisku pašdemisiju, kā tas būtu normālā valstī. Bet lūkojiet dziļāk šo problēmu! Vērtējot plašāk jautājumu par to, kas ir vainīgs par radušos situāciju Latvijā, jāskatās, protams, dziļāk un plašāk. Vai vainīgs ir tikai Jurkāns vai Ministru padome, Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis ar palīgu un padomdevēju Inkēnu ārlietu jautājumos? Vai vainīga ir Ārlietu komisija, kurā es pats strādāju, līdz ar to esmu līdzvainīgs? Vai arī vainīga visa Augstākā padome?

Aplūkosim divus konkrētus jautājumus. Viens ir Abrenes jautājums. Pasakiet man, kurā starptautiskajā līgumā ir pārskatītas Latvijas un Krievijas robežas, kuras tika apstiprinātas 1920.gadā? Nekādos ne slepenos, ne atklātos protokolos ne Teherānā, ne Potsdamā, ne Jaltā, ne Helsinkos Latvijas un Krievijas robeža nekad nav grozīta. Protams, tas bija jāzina ārlietu ministram un tādējādi arī jāskaidro šī pozīcija un tas, kādās attiecībās mēs atrodamies ar Krieviju. Krievija pretendē uz Latvijas teritoriju. Tāpēc arī Ārlietu komisija nobalsoja par šādu lēmumu Abrenes jautājumā, kā arī attiecīgi tika izdota tāda karte, kur visi šie seši Abrenes pagasti ir parādīti, protams, Latvijas sastāvā. Taču šāda skaidrojuma no ārlietu ministra puses nebija.

Otrs. Kaut vai šinī intervijā, runājot par minoritātēm Latvijā, tiek jaukti šie jēdzieni "Latvijas pilsoņi" un "ārzemnieki", kuri ir citu valstu pilsoņi, un "bezpavalstnieki" Latvijā. Latvijas pilsoņi veidojas no mazākumtautības, kas ir lībieši Latvijā un latviešiem, kas arī ir pamattauta Latvijā. Pārējās ir minoritātes. Jēdziens "pastāvīgie iedzīvotāji" tiek traktēts dažādi. Tas ir demogrāfisks jēdziens pēc demogrāfiskiem kritērijiem - pastāvīgie, nepastāvīgie iedzīvotāji, kas ir jāskatās pēc teritorijas. Tas ir cilvēka teritoriālās atrašanās vietas, viņa dzīvesvietas jēdziens. Visi šie jēdzieni tiek jaukti kopā.

Daži sarunās ar Krieviju saka, ka pie mums atrodas citas valsts karaspēks, citi saka, ka atrodas okupācijas karaspēks Latvijā. Tātad nav šīs vienotības arī Augstākajā padomē. Nav šīs vienotības arī ārpolitikā. Deputāti, braucot ārpus Latvijas, dažādi traktē šos atšķirīgos jēdzienus. Tādējādi arī dažāda ir šī ārpolitiskā nostādne. Līdz šim arī Ārlietu komisijai nav bijusi izstrādāta vienota ārlietu koncepcija.

Es jau esmu teicis senāk, ka ir sajūta un doma, ka mēs daži vai katrs no mums (tad jāskatās atsevišķi) vēl aizvien dzīvojam tomēr divās dimensijās. Daži vēl dzīvo padomju Latvijā un daži dzīvo Latvijas Republikā. Vieni saka, ka mums nav pieņemti konstitucionālie likumi, bet mums ir pavalstniecības likums. Tieši otrādi - mums nav tiesību šo likumu grozīt un mainīt. Mums ir citi konstitucionālie likumi, kurus arī mums nav tiesību grozīt. Taču citi uzskata, ka var grozīt. Līdz ar to viens no momentiem, manuprāt, kas ir visos šajos līmeņos - gan lokālā, gan reģionālā, gan nacionālā līmenī-, Latvijā arvien eksistējošā padomju vara.

Otrs. Šāda pat attieksme vai dažādā pozīcija. Tā pozīcija, kāda ir Jurkāna kungam, ir sastopama arī Demokrātiskā centra partijas programmas projektā, kuru es nesen izlasīju. Minētais projekts ir tipisks pastāvīgo iedzīvotāju partijas programmas variants. Līdz ar to parādās tas, ka ministru kabineta sastāvā, protams, ir dažādu politisko virzienu pārstāvji. Ja vieni kabineta ietvaros iestājas par vienu, tad citi iestājas atkal par citu. Tas ir pilnīgs atspoguļojums arī tam, kas notiek šeit, Augstākajā padomē. Un pats galvenais šajā situācijā, ka aizvien vēl eksistē padomju vara. Un padomju varu mēs varam uzlabot tikai vienā veidā - to likvidējot. Tāpēc ir jācīnās par to, lai oktobrī būtu jaunas Saeimas vēlēšanas un lai šāds stāvoklis beigtos. Tad arī uzlabosies ārpolitika. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pirms pārtraukuma vārds Freimaņa kungam īsam paziņojumam. Pēc tam iesim pārtraukumā līdz pulksten 15.00.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Liels lūgums Vācijas un Latvijas parlamentāriešu draudzības grupai pulksten 14.30 sapulcēties blakustelpā, kur parasti sanāk Prezidijs. Latvijas un Vācijas parlamentāriešu draudzības grupai ir ļoti svarīgi organizatoriski jautājumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)

Sestdien, 24.februārī