1992.gada 25.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir viena minūte pāri trijiem. Lūdzu ieņemsim vietas! Mēs no rīta akceptējām pēcpusdienā izskatīt jautājumu "Par valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu". Ja vadīsimies pēc 21.dokumentā izklāstītās apspriešanas kārtības, tad šodien par šiem tematiem mums būtu jāatklāj diskusija, uzklausot katras komisijas viedokli, kuru paustu viens tās pārstāvis. Ja kādā no komisijām nav panākts kopējs viedoklis, tad ziņotu divi vai pat vairāki pārstāvji. Es domāju, ka par procedūru mēs tādējādi varētu vienoties. Var būt, ka ir kādi papildinājumi? Iespējams, ka Špoģa kungs var ieteikt kādu citu apspriešanas kārtību. Nē. Tātad vadīsimies pēc šādas kārtības. Paldies.

Tādā gadījumā mums būtu jāvienojas par procedūru. Cik ilgs laiks būtu dodams katras komisijas pārstāvim? Tātad vispārējais debašu laiks - 10 minūtes, vai arī kāds cits laiks? Kādi, lūdzu, godātajiem deputātiem būtu ierosinājumi?

Špoģa kungs, lūdzu!

K.Špoģis: Man šķiet, ka mums kaut kādā veidā vajadzētu ļoti stingri ierobežot. Mums visiem, kam vēl kaut kas ir sakāms, būtu jāizrunājas, kā saka, kapitāli. Protams, grūti jau pateikt, cik ilgi vajadzētu runāt. Varbūt mēs varētu debatēt līdz pārtraukumam, bet, ja būs vairāk runātāju, mēs varētu strādāt arī ilgāk un pēc tam sākt lēmuma projekta konkrētu izrediģēšanu pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Špoģa kungs piedāvā šīs pusotras stundas veltīt diskusijai un pēc pārtraukuma strādāt pie lēmuma. Bet varbūt šajā diskusijā tomēr vadīsimies arī pēc kaut kāda reglamenta, jo citādi kāds no kolēģiem runās visas pusotras stundas, bet cits - mazāk. Tāpēc debatēm orientējoši mums ir noteikts reglaments - 10 minūtes. Pie šā reglamenta tad arī turēsimies. Protams, varētu būt atkāpes gan uz vienu, gan uz otru pusi. Komisiju pārstāvjiem, kuri piedalīsies diskusijā, lūdzu pierakstīties sekretariātā, lai varētu orientēties laika sadalē.

Pirmajam vārds ir deputātam Špoģim. Lūdzu.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Par šo valdības iesniegto valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu, kā visi atceramies, pirms divām nedēļām mēs jau šeit noklausījāmies visus referātus un komentārus. Uzdevām visus jautājumus, saņēmām atbildes un paskaidrojumus par visu, kas bija šajā dokumentā. Tātad šodien par šo problēmu - par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu - noslēdzam diskusiju. Gribētos piezīmēt, ka diskusija par šo tēmu, it sevišķi pēdējā laikā, bija aktivizējusies. Turklāt aktivizējusies ne tikai Augstākās padomes struktūrās, bet arī visu līmeņu deputātu struktūrās. Ļoti aktīva diskusija notika sabiedriskajās organizācijās, lietpratēju aprindās un, protams, arī citās vidēs. Visi saņemtie priekšlikumi lielā mērā būs derīgi mūsu turpmākajā darbā.

Es gribētu atzīmēt, ka šīs koncepcijas apspriešana mums šodien notiek tautsaimniecības likumdošanas un reformu procesā, tas ir, zināmā loģiskā šķirtnē, kad, nobeidzot vienu posmu, mēs gribam sākt otru. Manuprāt, ar šo pirmo posmu, cienījamie kolēģi, mēs uzņemamies darbības koncepciju un radušos likumu bloku. Pirms pusotra gada - 1990.gada septembrī - mēs pieņēmām konceptuālo likumu "Par uzņēmējdarbību". Šā pirmā posma mērķis bija, pirmkārt, atmodināt un atraisīt uzņēmēja un privāto iniciatīvu. Otrkārt, iesaistīt aktīvā apritē privātos uzkrājumus un sekmēt privātā kapitāla veidošanos. Šodien mēs varam pamatoti konstatēt, ka tā koncepcija - mūsu pirmais periods un tas likumu bloks - tomēr tika pieņemts un darbojas. Patlaban saskaņā ar mūsu likumiem mums ir vairāk nekā 3000 individuālo privātuzņēmēju, vairāk nekā 9000 dažādu uzņēmējsabiedrību, neskaitot, protams, zemniekus un lauksaimniecības uzņēmumus. Tas viss ir veidojies saskaņā ar mūsu likumiem.

Tagad mēs apspriežam šo valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu, lai sāktu vispār jau šo īpašumu privatizāciju. Mēs, strādājot pie valdības iesniegtā dokumenta, kā arī citās komisijās, centāmies rast atbildes pirmām kārtām uz diviem jautājumiem - vai varam uzskatīt un pieņemt šo Ministru padomes iesniegto dokumentu kā pietiekami izstrādātu un sakārtotu valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju? Protams, nevaram - programmas praktiski tur ir diezgan pamaz.

Un otrs jautājums: vai apspriežamajā dokumentā vispār ir atrodami konceptuāli privatizācijas risinājumi un segmenti? Protams, tie ir un ļoti pamatīgi, kā arī diezgan daudz realizācijas mehānisma ieskicējumu. No šādiem secinājumiem rodas vēl trešais jautājums. Kāda ir turpmākā izeja, ko mums darīt un kā rīkoties turpmāk?

Un te nu mēs redzam divus iespējamos ceļus. Tā kā šodien ir ļoti daudz aizrādījumu, ļoti daudz priekšlikumu, tad viens no tiem varētu būt, ka reizē ar visiem rakstiskajiem ierosinājumiem minēto dokumentu atdotu autoriem pārstrādāšanai, lai pēc kāda laika visu apspriešanas ciklu sāktu no jauna. Protams, daudzējādā ziņā tas būtu traģisks ceļš, jo tādā gadījumā jebkāda privatizācijas virzība būtu ne tikai atlikta uz ilgāku laiku, bet arī daudzu citu seku dēļ zināmā mērā to traucētu, paralizējot attiecīgo valdības struktūru darbu.

Un otrs ceļš būtībā pilnībā ir redzams 179.dokumentā, tas ir, lēmuma projektā "Par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas koncepcijas programmu", kuru kopīgā darbā izstrādājušas Ekonomikas komisija un Rūpniecības komisija. Minētā lēmuma projekta papildinājumā, kas ir 179.1.dokuments, ietverti arī citu ieinteresēto komisiju un deputātu iesniegtie priekšlikumi. Vakar un šodien vēl no rīta ir saņemti arī citi priekšlikumi, kuri visi mums jāizvērtē darba gaitā.

Ļoti īsi komentējot šo projektu, es gribētu teikt, pirmkārt, ka tajā būtībā ir akceptētas valdības iesniegtajā dokumentā pieņemtās pamattēzes, kas būtībā izpaužas gan preambulā, gan arī visā tekstā. Otrkārt, šis likumprojekts satur visus pietiekami precīzi formulētus galvenos konceptuālos risinājumus, kā arī laikā orientējamus programmas uzdevumus, kuri mums ir jāveic.

Treškārt, tajā ir ietverta doma, ka valdībai tiks iesniegta mūsu diskusijas stenogramma, tiks iesniegti visi komisiju un deputātu ierosinātie priekšlikumi un sabiedrisko organizāciju iesniegtie apcerējumi, lai tos visus izvērtētu un ievērotu, izstrādājot visu nepieciešamo likumu paketi, kā arī realizācijas mehānismus katram solim un katrai nepieciešamībai. Izskatot katru no tiem, mēs varētu kontrolēt šos iesniegtos likumprojektus, varēsim kontrolēt savu priekšlikumu realizāciju un katra likuma atbilstību pamatkoncepcijām, kuras varētu akceptēt gadījumā, ja pieņemsim šo lēmuma projektu. Attiecībā uz šo projektu pagaidām, protams, nav iesniegts neviens noraidījums, bet no visām ieinteresētajām komisijām ir iesniegti priekšlikumi, kuros izteikts atbalsts, bet ir arī ļoti daudz priekšlikumu par šā projekta uzlabošanu un pilnveidošanu. Minētie priekšlikumi visi ir mūsu rīcībā. Tie ir izdalīti deputātiem. Pirmie iesniegtie priekšlikumi ir apkopoti 179.1.dokumentā.

Godājamie kolēģi, mēs lūdzam un aicinām jūs šobrīd diskusijā konstruktīvi izteikties arī par šo lēmuma projektu. Varbūt pirmām kārtām par šo lēmuma projektu, lai, diskusijai beidzoties, mēs varētu pieņemt attiecīgu lēmumu un sākt reālo privatizācijas darbu visos līmeņos un visos virzienos. Ievadot šo diskusiju, to es gribēju pateikt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāti debatēs ir pieteikušies, taču, godātie kolēģi, mums ir jāvienojas, vai deputāti piesakās pēc politiskās piederības, pārstāvot dažādas frakcijas deputātu grupas un tā tālāk, vai tā, kā mēs bijām vienojušies 121.dokumentā, ka izsakās komisiju pārstāvji, jo katra komisija ir devusi savu atzinumu. Pagaidām no komisiju priekšsēdētājiem es redzu tikai vienu, kas ir gatavs runāt, - deputātu Grūbi. Deputāts Batarevskis ir pieteicies kā frakcijas "Satversme" pārstāvis, nevis kā komisijas priekšsēdētājs. Tādā gadījumā mums praktiski ir jāmaina apspriešanas koncepcija, jo komisiju pārstāvji nav pieteikušies.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Es domāju, ka vajadzētu dot vārdu. Frakcija "Satversme" arī ir iesniegusi savus rakstiskos priekšlikumus, kurus viņi acīmredzot argumentēs. Tas lietai nāks par labu.

Priekšsēdētājs: Labi! Špoģa kungs arī ir apspriešanas kārtības autors, un viņš atbalsta. Tādā gadījumā pirmajam vārds ir deputātam Batarevskim - deputātu frakcijas "Satversme" pārstāvim. Gatavoties deputātam Grūbem. Ko viņš pārstāvēs, viņš pateiks pats no tribīnes.

O.Batarevskis: Godātie kolēģi! Šodien mums ir jāizšķir svarīgs jautājums, tas ir, par īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu. Un šajā sakarā ļoti svarīgi ir izvirzīt galvenos priekšnosacījumus tai idejai, pēc kuras mēs vadāmies, sastādot un veidojot šo programmu.

Manuprāt, ir svarīgi zināt un apzināties mērķi, uz kuru mēs ejam. Šis mērķis ir - atrast mantai saimnieku, lai tā tiktu apsaimniekota, lai vērstu šo mantu mums visiem par labu. Pirmais princips, kuru, izskatot šo programmu, mēs ierosinām izvērtēt un iekļaut lēmumā par šo pašvaldību privatizācijas koncepciju, ir jautājums par to, ka vispirms cilvēkiem ir jāatdod tas, kas viņiem ir atņemts nelikumīgā ceļā, veicot nacionalizācijas procesu, kas sākās pēc Latvijas okupācijas 1940.gada jūnijā. Šajā sakarā frakcija "Satversme" ierosina papildināt lēmuma projektu ar 1.1., 1.2. un 1.3. punktu. Šie mūsu priekšlikumi jums ir izsniegti un norādīti 179.4.dokumentā.

Kāpēc mēs uzsveram šo ideju par īpašuma atdošanu īpašniekiem? Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem ir tieksme veidot īpašumu, un viņi ir ieinteresēti šo īpašumu balstīt un pēc iespējas vieglākā veidā iegūt labumu. Bet tie, kuri grib iegūt īpašumu caur lietojumu, atcerieties, ka arī jums ir interese šo īpašumu saglabāt. Un šā īpašuma saglabāšanas princips ir šīs indikācijas tiesības. Proti, ja šis īpašums tiek izņemts no jūsu likumīgā valdījuma, no jūsu likumīgā īpašuma, tad jebkuram cilvēkam, kas to ir ļaunprātīgi darījis, ir jāatdod jums šis īpašums atpakaļ. Un, ja mēs nebalstīsimies uz šā principa, tad mēs jaunajiem īpašniekiem, kuri par tādiem taps šajā privatizācijas procesā, nākotnē negarantēsim šo īpašumu garantiju.

Kāpēc uzsveram to, ka ir jāņem vērā Civillikumā norādītais mantinieku loks? Arī tas ir svarīgi, jo, ja meklējam mantai īpašnieku, tad mēs meklējam pēdējo cilvēku - šā īpašuma pārņēmēju. Un, jo plašāks ir šis mantinieku loks, kā tas ir noteikts Latvijas Civillikumā, jo lielākas garantijas, ka šai mantai būs saimnieks un ka tā nekļūs par bezsaimnieka mantu jeb tā saukto kopīpašumu, kas nepieder nevienam, bet kuru visi grib izmantot un ekspluatēt, un beigu beigās pazudina.

Un šeit ir svarīgi tas, ka mēs iebilstam pret principu, kas turpina nacionalizācijas procesu, tas ir, ja runājam par kompensācijām bijušajiem īpašniekiem. Šeit ir svarīgi, ka kompensācija ir tā paša īpašnieka gribas izslēgšana, jo galu galā īpašnieks ir tiesīgs izlemt jautājumu par to, kā rīkoties ar mantu. Un, ja viņš piekrīt šai kompensācijai, tad tā ir tikai viņa griba, un tam nav jābūt uzspiestam procesam no valsts vai valdības puses. Tāpēc arī šeit tiek likta priekšrocība šim īpašnieka gribas uzsvērumam. Un tāpēc 1.2.punktā mēs arī esam ietvēruši šo jautājumu, lai netiktu atstumts jebkurš mantinieks izlemt tiesas ceļā un apliecināt, ka tā manta, kas kādreiz ir bijusi īpašniekam, pašreiz ir kļuvusi par bezīpašnieka mantu un turpmākajā privatizācijas procesā ir privatizējama.

Lieta tā, ka sakarā ar privatizāciju var rasties daudz un dažādu problēmu, skatoties no juridiskā viedokļa, tas ir, kā mēs uztveram šo īpašumu, ko mēs uztveram par nekustamo īpašumu un ko mēs uzskatām par kustamo mantu? Un, ja mums šajā sakarībā nebūs pilnīgas skaidrības un ja mēs neattiecināsim to, kas Civillikumā tiek noteikts par nekustamu vai kustamu mantu, tad turpmākajā privatizācijas procesā var rasties daudz un dažādu domstarpību. Šeit mēs gan neiebildām pret dzīvojamo namu un dzīvokļu pārdošanu to līdzšinējiem īrniekiem, bet var rasties vairākas problēmas sakarā ar jau spēkā esošo likumdošanu par zemes īpašumu. Jo mums ir ļoti labi zināms, ka nams ir nedalāms īpašums. Un, ja mēs to uztveram kā nekustamu īpašumu saistībā ar zemi, tad katrā gadījumā mums jāzina, kas būs šis privatizācijas subjekts, tas ir, kas kļūs par īpašnieku, jo mums ir ierobežojums uz zemes īpašumu. Tāpēc arī svarīgi ir atdalīt šos jēdzienus un tos noskaidrot, pirms sākt privatizāciju.

Es ceru, ka jums visiem ir skaidrs, ka esam ķērušies pie svarīga posma, un no šī liktenīgā balsojuma būs redzama jūsu attieksme pret to, vai jūs atzīstat likumīgo īpašnieku un viņa tiesības, vai arī jūs ejat pa šo nacionalizācijas ceļu, nosakot kompensāciju un, pareizāk sakot, turpinot šo nacionalizāciju, piespiežot īpašnieku, kaut arī pret kompensāciju, atteikties no viņa īpašuma. Un es ceru, ka jūs iesit to ceļu, ka atdosit mantu atpakaļ īpašniekam, tādējādi garantējot savu turpmāko īpašnieka statusu arī uz to mantu, ko jūs iegūsit īpašumā, privatizējoties vai turpinot darboties saimnieciskajā jomā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Grūbem. Gatavoties deputātam Kiršteinam.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Katrā gadījumā es domāju, ka liels solis uz priekšu ir jau tas, ka mēs šādu dokumentu Augstākajā padomē izskatām un ka šāda virzība uz priekšu tomēr notiek. Taču mums ir jāatzīst, es griežos arī pie Likumdošanas jautājumu komisijas, ka tomēr nav skaidrs, cik ilgi vēl jautājums par 1937.gada Civillikumu mums praktiski karāsies gaisā? Es saprotu, ka mēs esam pieņēmuši smuku deklarāciju, ka mēs, kā saka, sāksim to izmantot. Taču mūsu komisiju darba dokumentos tā nav kā dokuments, mēs to nevaram izmantot, arvien vēl nav skaidrības, kādā veidā tas tiks ieviests dzīvē? Kāda būs šī procedūra? Kad beidzot šie dokumenti mums visiem deputātiem Augstākajā padomē tiks izsniegti? Tas ir viens jautājums.

Otrs jautājums. Bez šaubām, es piekrītu Batarevska kungam - ir jārunā par principiem. Un te principi tomēr ir ļoti nežēlīgi. Un, ja man nevar pārmest attiecībā uz to, ka man būtu vai arī nebūtu kādi īpašumi, jo es esmu absolūti bez tiem, tad jautājums tomēr ir ļoti interesants - kāpēc tad mēs runājam, ka vienai daļai šis īpašums pilnībā ir jāatdod, bet mēs nerunājam par to, kādā veidā tad tā otrā daļa kādreiz tiks pie īpašuma? Šajā sakarā ir arī ļoti interesanta situācija, proti, kāpēc mēs šīs lietas beidzot negribam sakārtot tādā veidā, ka laikam nevarētu teikt, ka tikai viena tautas daļa ir atbildīga par otras tautas daļas ciešanām. Ir atbildīgi tātad arī trešie spēki, kas bija tajā laikā - Krievija jeb PSRS, kā mēs to nosauksim, kara laikā arī Vācija. Runājot par to, kādā veidā zuda šie īpašumi, daudzos gadījumos mēs gudri klusējam. Tātad, kad mēs skatām šādas konceptuālas lietas, es gribētu dzirdēt atbildi arī uz šo jautājumu, jo arī tādā veidā ir zuduši īpašumi.

Visbeidzot, runājot par šiem principiem, es tomēr gribētu zināt: ja jau esmu nostrādājis vairāk nekā 20 gadus ražošanā un neesmu kļuvis īpašnieks un man nav bijusi iespēja šajā sabiedrībā tikt pie īpašuma, kādā veidā man kāds kompensēs vai atdos manu īpašumu? Tātad arī šī atbilde ir vajadzīga. Un ja mēs nemēģinātu izcelt tikai vienu daļu... Es pilnīgi piekrītu, ka mums ir patiešām jātiek ar šo bijušo īpašnieku jautājumu skaidrībā, bet blakus ir arī jāraksta otra daļa, proti, arī mans rēķins. Tādā gadījumā atradīsim saskaņu un šeit zālē nestīvēsimies uz priekšu un atpakaļ. Bet pašreiz tā saskaņa mums nerodas, jo viena puse uzskata, ka - šīs tiesības, otra puse uzskata, ka - tās tiesības, un kopēju saskaņu mēs tomēr nemeklējam.

Es gribētu runāt par daudzos gadījumos arī negatīvo pieredzi, ko ir ieguvuši lauksaimnieki. Es domāju, ka arī tā tomēr ir jāanalizē, lai mēs arī citos procesos virzītos uz priekšu. Manuprāt, grupa, kas strādāja pie šā projekta, diez vai šādu analīzi ir veikusi, jo es neredzu šo realizācijas mehānismu.

Ja runājam arī par zemes reformu, tad jāsaka - slikti vai labi strādā zemes komisijas (parlamentā un arī tautā pārsvarā ir pārliecināti, ka tās strādā slikti), taču patlaban mums vēl sliktāka situācija ir ar tiesību aizsardzības iestādēm. Tiesa, prokuratūra un arī cilvēku apziņa... Ģenerālprokurora kungs man ziņoja, ka prokuratūrā par zemes jautājumiem no visas republikas praktiski cilvēki ir griezušies tikai 22 gadījumos. No tiem 14 gadījumos iesniegumus rakstījušas lauku zemes komisijas. Tātad praktiski tikai astoņos gadījumos cilvēki griezušies tiesā un prokuratūrā. Pagājušajā mēnesī tiesā bija ierosināts tikai viens jautājums. Tātad arī šis moments, kādā veidā mēs izglītojam savu tautu un cik tā ir gatava šādā veidā strādāt, ir ļoti būtisks, ja runājam par privatizāciju.

Bez šaubām, es piekrītu un uzskatu par ļoti būtisku, ka nedrīkstam kavēties. Mēs esam zaudējuši ļoti daudz laika. Cerams, ka patlaban patiešām šos projektus nenoliksim malā. Bet Igaunijas pieredze, sevišķi attiecībā uz lauksaimniecību, rāda, ka tieši šī kavēšanās, it sevišķi gadījumos ar lielsaimniecībām, perspektīvā nepiedāvājot nekādu variantu, praktiski noved pie šo saimniecību izlaupīšanas. Arī vakar man bija iespēja būt Igaunijā, kur tas process patiešām ir ļoti interesants, lai arī mūsu speciālisti papētītu šo Igaunijas bēdīgo pieredzi.

Un visbeidzot. No Ogres rajona Tautas frontes nodaļas es šodien saņēmu lūgumu un arī zināmā veidā prasību, lai šie principi, par kuriem mēs lemjam, būtu pietiekami atklāti un par tiem būtu pietiekami debatējusi arī visa tauta.

Es arī atgriežos pie sākuma daļas, proti, ja mēs beidzot tiktu skaidrībā par bijušo īpašnieku un arī par tiem, kuri visus šos gadus ir nodzīvojuši un nostrādājuši tajā Padomju Latvijā, tad, es domāju, mums vienas sabiedrības daļas pretenzijas pret otru sabiedrības daļu nebūtu. Bet pilnībā mēs negūstam arī to skaidrību, bet, manuprāt, iedzīvotājiem arī patlaban ir vajadzīga skaidrība par Rīgas īpašumiem, lai patiešām ne tikai mēs un ne tikai Grūtupa kungs no savām grāmatām zinātu, bet arī visi republikas iedzīvotāji zinātu to, kas tad ir šie potenciālie īpašnieki, kā šie īpašumi turpmāk pārveidosies, kā rokās tie nonāks un kāda veidosies situācija pēc 5 vai 10 gadiem. Es domāju, ka arī šī lieta ir ļoti būtiska. Un tad nebūtu šo pretrunu, it sevišķi par zemes īpašumu, kad šobrīd liela daļa lauksaimnieku ir pret zemes pārdošanu un pirkšanu un tā tālāk. Ja mums būtu šī aina skaidra un mēs zinātu arī šīs tendences, tad droši vien arī mūsu nepatika pret šo procesu būtu daudz citāda.

Tāpat es domāju, ka beidzot mums jārunā arī par juridisko personu zemes īpašumiem. Šajā koncepcijā, tas ir, piedāvātajā lēmumā, arī tos mēs praktiski esam apgājuši un domājam, ka lauksaimnieki vieni paši to atrisinās. Manuprāt, lauksaimnieki vien šos jautājumus arī nespēs atrisināt. Tāpēc es aicinu arī šajā koncepcijā tomēr skaidri un gaiši pateikt par zemes īpašumu, pateikt kā par fiziskajām personām, tā arī par juridiskajām personām. Un, ja šie principi beidzot būs deklarēti, tad arī mums likumdošanā būs daudz vieglāk strādāt un arī darbs praktiski virzīsies uz priekšu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Kiršteinam, kurš pārstāv Ārlietu komisiju. Gatavojas deputāts Repša, kurš pārstāv Arhitektūras un celtniecības komisiju.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Es varbūt vienkārši izteikšu dažas īsas piezīmes jau pie iepriekšteiktā. Proti, ar ko galvenokārt ir saskārusies Ārlietu komisija, tiekoties ar dažādu valstu delegācijām un uzņēmējiem?

Tātad pirmām kārtām - 1.7.punktā, kur ir ierakstīts: "Dzīvojamo namu un dzīvokļu pārdošana to līdzšinējiem īrniekiem", - turpmākais jautājums ir par dzīvojamo namu un dzīvokļu privatizāciju vai pārdošanu arī ārzemju pilsoņiem, jo vairākas firmas, kā arī diplomātiskie dienesti ir izteikuši vēlēšanos iegādāties dzīvokļus šeit privātīpašumā. Tātad nākamais jautājums ir, ko darīt ar zemi? Kā jau teica deputāts Batarevskis, šis jautājums acīmredzot ir jāatrisina. Viens risinājuma veids varētu būt tāds, kāds ir gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan citur, proti, ka, piemēram, uz Latvijas Republikas pilsonim piederošās zemes atrodas kāds dzīvojamais komplekss, kur dzīvokļi ir privāti, bet katrs īpašnieks maksā zināmu summu šī zemes gabala uzturēšanai, teiksim, par komunikācijām, par apzaļumošanu, un no tā saņem attiecīgus ienākumus. Tātad šis jautājums mums vispār nekur nav atrisināts.

Kā teica arī Grūbes kungs, tas pats attiecas uz juridiskajām personām, jo mēs pieņēmām lēmumu, ka zeme var piederēt pilsoņiem. Mēs neesam atrisinājuši jautājumu par juridiskajām personām. Un mēs esam izvairījušies no tiem gadījumiem, kad, piemēram, tāpat, kā tas ir arī Polijā un Ungārijā, kur sākumā šie likumi bija līdzīgi mūsu likumiem, zemi varēja nopirkt tikai pilsoņi. Bet ir daudzas firmas, apdrošināšanas sabiedrības, sevišķi tādās bagātās valstīs kā Japāna un citur, kuras tikai būvē savus kantorus uz privātās zemes, kuras apmērs var būt ļoti neliels - kaut vai desmitā daļa no hektāra. Tā ka acīmredzot agri vai vēlu mums ir jāizskata jautājums par zināmu nelielu zemes gabalu pārdošanu vai nomāšanu uz 99 gadiem arī šīm ārzemju juridiskajām personām, protams, izņēmuma gadījumos un ar Ministru padomes speciālu atļauju. Bet šādi labojumi likumdošanā ir ieviesti gan Ungārijā, gan Polijā.

Šīs koncepcijas 4.punktā ir teikts, ka Ministru padomei līdz 30.martam ir jāiesniedz objektu saraksts. Tā, piemēram, neprivatizējamo valsts objektu saraksts. Bet gribētos dzirdēt kaut kādu koncepciju arī no Ekonomikas komisijas, proti, vai šie neprivatizējamie objekti ir tādi objekti, kuri ir bezcerīgi novecojuši un nederīgi un kurus neviens negribēs, vai, tieši otrādi, tie ir tik labi un nozīmīgi, ka tie ir jāpatur Latvijas valsts īpašumā. Un kādā veidā tad Ministru padome noteiks, ko var privatizēt un ko nevar privatizēt? Es saprotu, ka būs saraksts, bet pēc kādas koncepcijas, pēc kādas sistēmas vadīsies, kurš būs tas, kas pateiks, ka transporta objektiem, piemēram, būtu jāpieder valstij, vai enerģijas objekti, teiksim, termoelektrocentrāle, nevarētu piederēt kādai privātai sabiedrībai.

Mēs šo jautājumu uzdevām arī mūsu premjerministram frakcijas "Satversme" sapulcē. Viņš minēja vienu piemēru, ka Londonā, lūk, privatizējot pazemes metro, tur sadūrušies divi vilcieni. Tikpat daudz piemēru varētu minēt, kad transports pieder privātsabiedrībām, bet nekādu avāriju nav. Ja mēs skatām Krievijas piemēru - notiek tieši otrādi, proti, visas avārijas gadās valsts transporta sistēmā. Es negribu nevienu mācīt, bet arī mēs nevaram atbildēt. Un es neredzu šeit skaidru koncepciju, kuri objekti tad būtu jāatstāj privātfirmas īpašumā.

Mani arī nepārliecina, ka ieroču ražošanai obligāti ir jābūt valsts interešu sfērā un ka laba privātfirma arī nevarētu ar to nodarboties. Es esmu dzirdējis tādas vispārējas deklarācijas, ka labi ir, ja valstij pieder transports un enerģijas objekti. Slikti ir tad, ja tur ir veikali vai kaut kas cits. Bet varbūt ir otrādi? Kāpēc tas tā ir? Balstoties uz kādu analīzi? Kas būs tie, kas noteiks?

Te ir norādīts, ka Ministru padomei un arī pašvaldībām ir jāiesniedz par valūtu privatizējamo objektu saraksts. Es gan īsti nevaru iedomāties, ka pašvaldības iesniegs par valūtu privatizējamo objektu sarakstu. Un cik tas būs nopietni? Iesniegt jau var, bet man nav skaidrs, kādi šeit tiks pielietoti kritēriji?

Un pašās beigās, kur ir pieminēti dažādi izstrādājamie likumi, protams, atkal ir latviešu tautas taisnīguma izjūta un liels brāļu Grimmu pasaku iespaids, tāpēc sertifikācija ir ierakstīta vispirms, bet ražošana un viss pārējais ir atstāts kaut kur beigās. Taču lai jau tas būtu! Bet acīmredzot ir vajadzīgs likums par izsolēm - gan par starptautiskajām, gan par vietējām izsolēm, lai šāda privatizācija vispār kaut kādā veidā varētu notikt.

Nobeidzot savu uzstāšanos, es gribētu vēlreiz atgādināt, ka tie priekšlikumi jeb šie trīs punkti, kurus iesniegusi frakcija "Satversme", varbūt arī parādītu visai pasaulei, ka šeit nenotiek, teiksim, piespiedu kompensācijas izmaksāšana īpašniekiem, kas nav nekas cits kā kārtējā nacionalizācija. Bet, atjaunojot šo Civillikumu un ievērojot to īpašnieku, kuri ierakstīti zemesgrāmatā, īpašumtiesības, mēs varētu tomēr radīt kaut kādu drošības sajūtu arī starptautiskajiem kapitālieguldītājiem, lai viņi redz, ka šeit katrus nākamos piecus gadus likumdošana tomēr nemainās un ka šīs īpašuma tiesības tiek saglabātas. Jo īpašumtiesības kā starptautisko tiesību sastāvdaļa, līdzīgi kā pilsonība un kā konstitūcija, faktiski pieder pie konstitucionālo likumu kopojuma un tās nevar grozīt, kā ienāk prātā, teiksim, ik pēc dažiem gadiem.

Tāpēc es gribu aicināt arī Likumdošanas jautājumu komisiju tomēr kaut kādā mērā varbūt paātrināt šā Civillikuma pieņemšanu. Mēs esam nolēmuši, ka mums ir termiņš līdz janvārim (tur bija līdz februārim, martam), bet mēs to vēl šeit neesam pieņēmuši attiecībā uz mantošanas tiesībām. Un bez šā Civillikuma privatizācijas jautājumos mēs nepavirzīsimies nevienu soli. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tātad pirmām kārtām runās komisiju pārstāvji. Ir pierakstījušies arī citi deputāti. Tātad runās deputāts Repša no Arhitektūras un celtniecības komisijas. Gatavojas deputāts Skulte, kas pārstāv Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju.

R.Repša: Cienījamie kolēģi! Es nevaru apgalvot, ka es simtprocentīgi pārstāvu komisiju, jo komisijā arī bija viedokļu plurālisms. Es domāju, ka šeit varbūt uzstāsies arī citi komisijas locekļi un izteiks citus viedokļus.

Es gribētu arī noteikti aicināt jūs šo dokumentu izskatīt, diskutēt, labot tajā, kas labojams, bet nekādā ziņā nemēģināt to noraidīt pilnībā. Jo, ja mēs to noraidītu pilnībā un atdotu atpakaļ Ministru padomei, tad es baidos, ka tuvākā pusgada laikā jaunu dokumentu mēs neieraudzīsim un process nesāksies. Tagad par dokumenta saturu.

Pirmkārt, es domāju, ka preambulā vajadzētu pietiekami skaidri pateikt, ka mūsu mērķis ir privatizēt pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas visus valsts un pašvaldību uzņēmumus, izņemot atsevišķus uzņēmumus enerģētikā, transportā, sakaros, aizsardzības sfērā un, iespējams, arī vēl citur. Jo daļēja un nekonsekventa privatizācija neizbēgami novedīs pie valsts īpašuma turpmākās izsaimniekošanas, pie valsts struktūru un ēnu ekonomikas saplūšanas, līdzīgi kā Ungārijā, Polijā un Čehoslovākijā, kuras tagad nolēmušas krasi kāpināt privatizācijas tempus.

Mēs varētu sev izvirzīt uzdevumu līdz 1994.gadam privatizēt vismaz pusi no pašreizējiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem. Protams, jebkuras kvantitatīvas prognozes šajā komplicētajā jautājumā ir diskutablas.

Otrkārt, es noteikti gribētu atbalstīt valdības koncepcijā ietverto punktu, kurš paredz iespēju valsts uzņēmumus pārdot izsolē ārvalstu uzņēmējiem par brīvi konvertējamu valūtu. Iegūtā valūta turpmāk var tikt investēta Latvijas ekonomikā, tajā skaitā arī privātajā sektorā, kur atdeve noteikti būs visefektīvākā. Paredzu, ka šis punkts var radīt populistiskus uzbrukumus ar motivāciju par Latvijas izpārdošanu.

Bet paskatīsimies rūpīgāk, ko tad, tā sakot, grasāmies izpārdot? Vai šīs padomju laikā būvētās, mums nevajadzīgās, tehniski un morāli atpalikušās rūpnīcas var tikt uzskatītas par mūsu nacionālo bagātību? Es domāju, ka mēs varētu būt gluži apmierināti, ja kāds ārzemnieks būtu ar mieru šo "bagātību" no mums atpirkt un vēl ieguldīt līdzekļus to modernizēšanā, tādējādi radot daudz augstākus darba un atalgojuma apstākļus tur strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus nespētu nodrošināt un vēl ilgi nespēs pašmāju investori. Bez tam par šo procesu nevajadzētu arī uztraukties, jo Polijas, Ungārijas un Čehoslovākijas pieredze liecina, ka nevajag lolot pārmērīgas cerības uz ārzemju pircējiem. Līdz ar to pārdoto uzņēmumu skaits būs visai neliels.

Treškārt, galvenokārt es gribētu iebilst pret valdības piedāvāto privatizācijas procesa realizācijas mehānismu ar valsts īpašuma fonda un ar to saistīto holdinga sabiedrību palīdzību, akcionējot valsts uzņēmumus. Šeit mēs paši savām rokām padarīsim likumīgu valsts īpašuma izlaupīšanu, kura patlaban notiek puslīdz nelegāli, radot monstru - holdinga sabiedrības - un izvirzot tām uzdevumu likvidēt pašām sevi privatizācijas procesā. Pieļauju, ka es kļūdos. Varbūt ir iespējams šo sarežģīto mehānismu iedarbināt un sekmīgi realizēt procesu līdz galam. Taču man tomēr nav saprotams, kāpēc mēs nevaram iet skaidrus un vienkāršus ceļus, atdalot valsts īpašuma pārvaldīšanu no privatizācijas - pārvaldīšanu it īpaši. Ja privatizāciju veic ātri un visaptveroši, var turpināt līdzšinējā veidā un uz likuma "Par valsts uzņēmumu" un likuma "Par pašvaldības uzņēmumu" bāzes. Tā Ministru padomei un tās institūcijām dod plašas iespējas iecelt un atbrīvot direktorus, apstiprināt statūtus un veikt citas funkcijas. Kāpēc mēs gribam atkal taisīt revolūciju uzņēmumu pārvaldē? Ir labi zināms, ar ko revolūcijas beidzās.

Bez tam, ja jūs apskatīsit šai koncepcijai pievienoto likumu paketi, tad redzēsit ļoti īsu un jauku dokumentu par privatizācijas pagaidu kārtību (ja es pareizi atceros tā nosaukumu). Redzot šā dokumenta ārkārtīgi vienkāršo un skaidro shēmu, man rodas loģisks jautājums: kāpēc šo pagaidu kārtību nevarētu realizēt kā normālu kārtību? Un nav saprotams, kāpēc no šīs vienkāršās pagaidu kārtības pēc tam jāpāriet uz šo ārkārtīgi sarežģīto vispārējo kārtību?

Ierosinu un aicinu pēc debatēm to likt uz balsošanu. Privatizācijas pamatprincipu galīgo izstrādi, likumdošanas aktu izstrādi un privatizācijas procesu vispārīgo vadību veic Latvijas Republikas Augstākās padomes izveidotā Privatizācijas komisija. Procesa vadībai uz vietām Latvijas Republikas Augstākās padomes Privatizācijas komisija izveido reģionālās privatizācijas komisijas, kurās tiek iekļauti Augstākās padomes un pašvaldību deputāti, Ministru padomes un tās institūciju darbinieki, uzņēmēji, arodbiedrību un citu sabiedrības ieinteresēto slāņu pārstāvji, kuri kontrolē privatizācijas gaitu, nodrošina atklātumu.

Taisnīguma principa ievērošana novērš iespējamās nelikumības. Katra atsevišķa objekta privatizācijas tehnisko izpildi veic ārzemju un Latvijas auditorfirmas.

Esmu pārliecināts, ka šāds vienkāršs risinājums būs saprotams un pieņemams Latvijas iedzīvotājiem un vienlaikus nodrošinās strauju un efektīvu privatizācijas gaitu. Vilcināties vairs nedrīkst! Šis balsojums praktiski ir iekļauts mūsu komisijas pieņemtajā lēmumā par šo koncepciju, tas ir 178.dokuments.

Acīmredzot es drīkstu izteikties arī par Ekonomikas komisijas un Rūpniecības komisijas iesniegto lēmuma projektu. Attiecībā uz to man ir tikai četras piebildes. Pirmkārt, šajā dokumentā ir jānorāda, kādas struktūras vada privatizāciju. To es jau teicu, un tas ir ietverts mūsu komisijas iesniegtajā 178.dokumentā. Tas ir visa šā procesa pats sākuma moments, kuram, bez šaubām, šajā lēmuma projektā ir jābūt iekšā.

Otrkārt, pilnīgi piekrītu Batarevska kungam, ka pie privatizācijas veidiem precīzi ir jāieraksta atdošana arī bijušajiem īpašniekiem.

Treškārt, pie privatizācijas maksāšanas līdzekļiem, manuprāt, noteikti trūkst divu būtisku elementu, proti, materiālās vērtības, kuras arī varētu tikt radītas privatizācijas procesā kaut kādu uzņēmumu izpirkšanā un tamlīdzīgi, un hipotēkas princips, kuram arī tur noteikti vajadzētu būt ietvertam. Es nezinu, kāpēc šīs idejas tur netiek iekļautas pie atliktā maksājuma principa realizācijas. Man liekas, tām ir ļoti būtiska nozīme.

Ceturtkārt, ir atkal uzskaitīti daudzi norādījumi un dots darba uzdevums Ministru padomei tai bezmaz 24 stundās sagatavot zināmus dokumentus. Acīmredzot jājautā Špoģa kungam: lai uzsāktu uzņēmumu pārdošanu ārvalstu un arī pašmāju uzņēmējiem par brīvi konvertējamu valūtu un citiem maksāšanas līdzekļiem, vai nevajag nekādu dokumentu, Augstākās padomes lēmumu vai kaut ko citu? Man liekas, kaut kas ir vajadzīgs, lai šo procesu startētu. Ja nav vajadzīgs, tādā gadījumā, man šķiet, Ministru padome pie šā procesa varētu sākt strādāt jau kaut vai, sākot no rītdienas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Skulte! Jūs laikam tik tiešām pārstāvēsit Pašvaldības komisiju. Gatavojas deputāts Gavrilovs.

D.Skulte: Cienītie kolēģi! Es domāju, ka man izdosies ietaupīt laiku. Minēto jautājumu Pašvaldības komisija apsprieda savā sēdē. Patlaban es pie jums vēršos ar Pašvaldības komisijas pozīciju, kura ir šāda: ņemt par pamatu, lai mēs varētu turpmāk strādāt pie šā kopīgā Rūpniecības komisijas un Ekonomikas komisijas sagatavotā lēmuma projekta, jo ir iesniegti priekšlikumi. Arī mēs, ņemot par pamatu šo projektu, jau izvirzījām daudzus priekšlikumus. Manuprāt, varbūt nebūtu lietderīgi mums patlaban plenārsēdē nodarboties ar katra šā sīkā papildinājuma balsošanu, bet būtu jālūdz šai komisijai, ja mēs tai uzticamies sakarā ar minēto projektu, iestrādāt tajā šos papildinājumus. Pēc tam nākošnedēļ varētu nobalsot kopumā par šo lēmuma projektu, lai varētu sākt darbu.

Par dažām komisijas sēdē izvirzītām principiālām un konceptuālām atšķirībām.

Pirmais. Pašvaldības un iekšlietu komisija tomēr uzskatīja, ka visā kopējā paketē ir nepieciešams arī vienojošais likums, kurā būtu ietverti visi šie privatizācijas pamatprincipi. Par to jau teica iepriekšējie runātāji, ka diemžēl netiek dota atbilde galvenokārt uz četrām jautājumu grupām. Neatrisinot plenārsēdē politiska rakstura jautājumus, mēs nekur nepavirzīsimies uz priekšu. Runājot tikai par mehānismu un par pašu realizāciju, nevienojoties par četriem pamatprincipiem, mēs nekur netiksim. Un šie pamatprincipi, mūsuprāt, ir šādi: pirmais - pilsonības un šo privatizācijas procesu saistība vai nesaistība. Un šeit arī principiāli jāizšķiras, kādu ceļu mēs iesim.

Otrais - par denacionalizāciju. Jātiek ir pilnīgā skaidrībā par visu mantu, nevis jārunā par atsevišķām daļām, atraujot zemi no pārējiem īpašumiem. Tātad konceptuāli mums jātiek skaidrībā.

Trešais - par kompensācijām. Kādā veidā šīs kompensācijas notiks. Šis jautājums ir jāatrisina arī politiski. Un jāatrisina arī šīs domstarpības ar citu koncepciju autoriem, konkrēti balsojot par sertifikātu variantu, ja mēs to pieņemam vai nepieņemam, ka arī plašā mērā to pielietojam.

Un vēl kāds ļoti sarežģīts jautājums, par kuru es domāju, proti, mēs neesam pietiekami runājuši (tikai plātījuši rokas) par to, ko darīt ar jau de facto privatizētajiem objektiem, kuri pašlaik strādā. Vai atzīt vai neatzīt to likumību? Jo premjers uzstājoties arī precīzi nepateica, kāda ir valdības pozīcija šajā jautājumā par to, kas šajā jomā ir jau paveikts pēc 4.maija un varbūt arī pirms 4.maija, proti, kādā veidā saistīsies jau de facto veiktā privatizācija ar mūsu pieņemtajiem likumiem? Kā tas viss kopā saistīsies?

Un tādēļ, lai par šiem principiem vienotos, lai mums katrā likumā nebūtu jāatgriežas, ir nepieciešams šis galvas likums. Mēs to nosauktu par privatizācijas pamatprincipiem, kuros būtu dota atbilde uz šiem politiskajiem jautājumiem, jo tikai tad mēs varēsim konkrēti virzīties uz priekšu.

Un vēl viena lieta. Mani ļoti neapmierina, arī komisijā mēs par to runājām, jautājums par to pašu nabadzības minimumu, ko mēs šeit izspiedām paši no sevis, proti, 1991.gada marta lēmumu par privatizāciju un par šiem principiem. Es ļoti gribētu, lai kolēģi paņemtu šo lēmumu un apskatītos, ka ļoti daudzi tā punkti, kuri noteica valdības konkrēto darbību objektu apzināšanā, vienkārši nav izpildīti, lai gan ir pagājis ļoti liels laiks. Bet, neizdarot arī šos darbiņus, par kuriem mēs runājām pirms gada, mēs uz priekšu netiksim. Tātad vispirms laikam vajadzētu skatīties jau agrāk nolemto, vai mēs esam spējīgi to izpildīt, un tikai pēc tam būtu jārunā arī par lielākiem sasniegumiem privatizācijas jomā.

Nobeigumā es tātad vēlreiz gribu teikt, ka jāsāk šī darbošanās, jo it īpaši pilsētu pašvaldības augstākā mērā ir gatavas veikt privatizāciju. Un tieši municipāldirektori, kuri arī strādāja mūsu darba grupā, prasa šo likumu un šo juridisko nodrošinājumu. Pretējā gadījumā viņi nevar garantēt, ka šī lieta jau nesāksies stihiski, jo privatizācijas jautājumos, ja tā varētu teikt, vilciens, īpaši pašvaldību līmenī, jau ir sācis ļoti strauji iet uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Gavrilov! Gatavojas deputāts Biezais.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti, cienījamo Prezidij! Mēs pieņemam ļoti atbildīgu lēmumu, tāpēc nevajag izlikties neredzam, ka projekts, kas mums piedāvāts, ir ļoti viduvējs, lai neteiktu vairāk. Palūkosimies, kādus zemūdens akmeņus un kādas grūtības slēpj šis dokuments, kurā par problēmām ir pateikts pārāk neskaidri.

Vispirms tā ir neizlēmība, mūsuprāt, nepareizā pilsonības jautājumu izlemšana. Tas jāatceras, jo šīs problēmas risinājums 15.oktobra lēmuma gaismā tā vai citādi šeit izpaudīsies un ieviesīs savas korekcijas. Tas mums tagad ļoti skaidri jāsaprot.

Šeit tomēr jāpiebilst, ka projekta autori, protams, cenšas atdalīt pilsonības un īpašuma jautājumus. Taču, tā kā pilsonības jautājums reizē ir arī varas problēma un īpašuma jautājums arī ir varas problēma, tad šie aspekti neizbēgami krustojas. Ja to neņemsim vērā, tad šim papīram tuvākajos mēnešos nebūs nekādas vērtības. Tas ir pilnīgi acīm redzams.

Otrais jautājums - tas ir princips, kuru mēs ilgi apstrīdējām. Tā ir privatizācija ar izpirkšanu. Labi, nolēmām, ka jāizpērk, bet valūtas problēmu nenoteiktība šo jautājumu ir ļoti sarežģījusi. Šis lēmuma projekts ir pārslogots ar visdažādākajām atrunām - ar kādu valūtu, kādu daļu un tā tālāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pavisam nav saprotams, kad tas stāsies spēkā, kādi ārējie apstākļi šos procesus ietekmēs. Šajā plānā jau pilnīgi skaidri var paredzēt, ka finansu problēmas šo dokumentu mainīs ļoti pamatīgi. Mēs piedāvājām citu principu, kādā veidā šo problēmu jau sen būtu varējuši atrisināt, taču jums patīk daudz lielākas grūtības. Nu ko, turpiniet!

Tālāk. Par 1.2. un 4.2.punktu. Tur tas pats princips pārdošanai par valūtu un norāde, ka būs speciāls objektu saraksts. Pirmkārt, nav saprotami šo objektu atlases principi. Te pilnīgi nav skaidrs, kas izvēlēsies šos objektus, ko pārdos par valūtu. Var pierādīt, var iedomāties, kā tas tiks darīts, taču man atkal liekas, ka realitāte šeit ieviesīs savas skarbās korekcijas. Ne jau Ministru padome sastādīs šo objektu sarakstu, bet ekonomiskās krīzes reālā gaita. Ja mūsu uzņēmumi apstāsies, ko veicina daudzi šeit klātesošie, tad atliks tikai viena iespēja: ne par krietnu valūtu, bet par sviestmaizi šos uzņēmumus pārdot, un pavisam ne tos, kas būs kaut kādos sarakstos, bet, glābjot vēl iespējamo, kas vien būs pie rokas. Jo par normālu cenu mūsu uzņēmumus neviens nepirks, par to es vēl teikšu. Bez tam, pat ja kāds ievērojams magnāts kaut ko arī nopirks, tad tomēr kā prātīgs aprēķina cilvēks paturēs prātā, ka resursiem vienalga būs jānāk no austrumiem un ka blakus ir lielais austrumu tirgus. Gudrs uzņēmējs nekad no tā neatteiksies, nenāks šeit ar aizvērtām acīm. Šeit ir problēmas sakne.

Nākamais jautājums, nākamās briesmas, kas mums draud, - tas ir kompensāciju sakarā ar dzīves līmeņa pazemināšanos, kas jau ļoti saredzami veidojas Krievijā. Dzīves līmenis jau tagad pazeminās, tas pazemināsies vēl straujāk reizē ar masu bezdarbu. Kā apstādināt šo procesu? Prognozes un receptes, kas tika dotas jau pirms dažiem gadiem, solīja tikai bagātību.

To cilvēku aktivitāte, kas tagad paliek bez darba, jānovirza mazu uzņēmumu sfērā. Lai viņiem būtu ar ko nodarboties, kamēr valdīs bezdarbs. Ar privatizāciju šī problēma jārisina ne kaut kad skaistā nākotnē, kas nu tiek solīta, bet jau pašlaik, tuvāko mēnešu laikā. Bet projektā šādas privatizācijas mehānisms nav ielikts. Tas nozīmē, ka dabiskais process mūsu pieņemto lēmumu aizslaucīs mēslainē, jo tas nav izpildāms.

Vēl viens ļoti atbildīgs moments. Šeit pats galvenais akcents likts uz to, kā sadalīt mantu. Bet pašam galvenajam akcentam jābūt uz investīciju stimulēšanu. Mums investīciju stimulēšanas mehānisma vispār nav. Uzņēmējs nav ieinteresēts ieguldīt savu naudu ražošanā. Par to jau visas avīzes ir rakstījušas. Bet kāds princips mums šeit projektā ir ielikts? Jāliek tieši investīciju princips, ja rūpnīcas jāpārdod. Kurš saprātīgs uzņēmējs pirks rūpnīcu, ja nebūs pārliecināts, ka iegūto mantu varēs kapitalizēt? Te es runāju par to, ar ko sāku. Vēl jau mēs nezinām, kādai cenai pircējs piekritīs un vai republika no šīs pārdošanas ko iegūs. Es domāju, ka iegūs ļoti maz. Un kad būs zināmi reālie skaitļi, tad mums nāksies atbildēt, es tā domāju, par nacionālo bagātību izsaimniekošanu. Tas būs ļoti nopietns jautājums. Pagaidām mēs šeit varam spriedelēt, bet, kad sāksies process, īpašuma jautājums būs ass.

Un pēdējais. Privatizācijas mērogi un tempi. Šajā projektā mērogi pat ideālos apstākļos būs niecīgi. Iespējams, ka šajā gadā labi ja 20 procentus varēs pārdot par valūtu. Skaidrs, ka tam jāpievērš vislielākā uzmanība. Sertifikāti - tas nav nopietni.

Godmaņa kungs teica, ka tas viss notiks bez papīra zīmēm. Taču tas, kas pārzina banku lietas, zina, ka tas nozīmē milzīgu daudzumu jaunu bankas kontu. Tos ieviest 2 - 3 gados ir utopija. Tas skaidri nozīmē, ka priekšroka tiks dota pirmajam punktam - pārdošanai par valūtu. Un arī par to nāksies atbildēt, jo pēc mūsu pašreizējā kursa, kas šodien eksistē, par ko jau smējās vairākas "balsis", Amerikas koledžas students par savu stipendiju var nopirkt veselu rūpnīcu. Tāpēc ne mērogi mūs var apmierināt, ne tempi, jo ar tiem nebūs ne tirgus attiecību, ne īsta privātīpašuma. Tas viss var ievilkties uz daudziem gadiem. Atvainojiet mani, bet liekas, ka šis kārtējais diskusiju raunds beigsies ne ar ko. Bet krīze tuvojas. Kā ekonomistam man jāsecina, ka krīzei mēs esam pilnīgi nesagatavoti kā ekonomiskā, tā sociālā plānā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Biezais! Gatavojas deputāte Zeltkalne.

J.Biezais: Cienīto priekšsēdētāj, cienītie kolēģi! Godīgi sakot, par šo tēmu jau ir kauns runāt. Tā man nav poza. Lieta tāda, ka praktiski ir pārstājusi darboties Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisija. Deputāti ir ļoti aizņemti. Man nepietiek caursišanas spēju. Ir arī citas darbības, kā arī haotiskas rīcības, ja atceraties nelaimīgo valsts kontroli, kas tā arī nav sākusies. Par to jau nav ko runāt. Mani tādēļ iepriecina deputāta Repšas kunga doma, ka ir jāveido Privatizācijas komisija. Pēc tam, kad mēs to nolemsim, ar vienu lēmuma teikumu mēs varbūt varēsim arī nokārtot šīs formalitātes, tā kā tas ir Augstākās padomes lēmums.

Tālāk nedaudz par tēmu. Tā kā Augstākā padome principā ir atzinusi 1937.gada Civillikuma atjaunošanu, cik man zināms, pietiekami plašā lokā, tā spēkā stāšanās prognozējama šā gada jūnijā. Tas bez paša Civillikuma skar zemesgrāmatu likumu, kas jau principā ir sagatavots atjaunošanai. Paralēli tam ir Nekustamo īpašumu reģistrs un citi likumi. Uzskatu, ka apskatāmajā projektā šis moments nav pietiekami uzsvērts un akcentēts. Arī privatizācijas likuma griezumā ir vērojamas atsevišķas nekonsekvences un neskaidrības Civillikuma iedzīvināšanas jomā. Tāpēc lūdzu pārvarēt zināmu čaulu un pievērst uzmanību 179./4.dokumentam, tas ir Satversmes dokumentam. Iekļaujot šīs tēzes mūsu lēmumā, mēs apliecinātu, ka esam vismaz morāli gatavi Civillikuma gara un burta reabilitācijai.

Nedaudz polemizējot ar kolēģi Gunti Grūbi, jāsaka, ka, protams, skatoties šīs bijušo, nākamo un aiznākamo īpašnieku problēmas viena vai divu gadu griezumā, var arī kādu taisnīguma vai kādu citu pamatprincipu apšaubīt vai nepamanīt. Manuprāt, principi "privātīpašuma institūts", "mantošanas institūts", "dzimtas jēdziens" - tverami plašāk, skatāmi aptuveni plus mīnus 50, varbūt plus mīnus 100 gados. Tā, piemēram, vectēvs 1872.gadā rentēja mājas no Jaungulbenes barona un 1876.gadā izpirka. Rentes noteikumi bija diezgan smagi. Tika nosacīts, ka nedrīkst turēt mazāk kā trīs zirgus un mazāk kā astoņus govslopus. Tā radās īpašums, kas pāriet mantojumā. Un tā tas turpinās. Tas nozīmē, ka jebkura jūsu dzimtas paaudze, cītīgi strādājot un cītīgi vēloties iegūt privātīpašumā zemi, par 90 procentiem šo vēlēšanos var apmierināt. Nav svarīgi, kura dzimta 100 gadus agrāk vai vēlāk to iegūs. Vēsture jau ir ilga. Es domāju, ka šis plūdums nekā īpaši neiespaido pārējo cilvēku dzīves gaitu, jo katram vēsturē ir kāda loma un vieta. Mums par zināmu apmierinājumu jāpiezīmē, ka muižu sairšanas periodā, kas notika šā gadsimta 20.gados un, cerams, arī 90.gados - šis process nedaudz paātrināsies un zemi, iespējams, varēs iegūt arī 10 gados. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeltkalne! Gatavojas deputāts Kide.

B.Zeltkalne: Godātie kolēģi! Es jau sāku pierast pie domas, ka Dzīvokļu komisiju neviens īpaši neņem vērā. Un kur nu vēl, lai uzklausītu komisijas viedokli un lai ar to rēķinātos! Bet neko nevar darīt, jo tā nav pastāvīgā komisija, un ar to acīmredzot nav nevienam jārēķinās. Bet tagad par lietas būtību.

Viens jautājums ir, ja mēs runājam par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju. Otrs - ja tajā iekļaujam arī dzīvokļu problēmu.

Pret iesniegto lēmuma projektu, kuru kopējā sadarbībā ir radījušas Ekonomikas komisija un Rūpniecības komisija, principā varētu teikt, ka būtisku iebildumu nav. Tas būtu atbalstāms, izņemot vienā jautājumā, proti, šo dzīvokļu lietā.

Pirms pavisam neilga laika, kad Godmaņa kungam uzdeva jautājumu par to, vai valdība strādās pie dzīvokļu jautājuma risināšanas (ar to es biju domājusi valdības programmu dzīvokļu krīzes likvidēšanā), tad es saņēmu atbildi - nē, ka ar to nodarbosies pašvaldība. Tādēļ liels bija mans pārsteigums, ka, iesniedzot mums izskatīšanai valdības programmu, runa bija par dzīvokļu privatizāciju. Līdz šim mēs baidījāmies lietot vārdu "dzīvokļu krīze". Bet tagad varam droši apgalvot, ka tā ir lielākā dzīvokļu krīze, kāda jebkad ir bijusi 20 gadu laikā. Ir aplēsts, ka Latvijā trūka no 12 līdz 13 tūkstoši dzīvokļu. Patlaban Rīgā vien dzīvokļu rindā ir uzņemti 100 tūkstoši cilvēku, par primāro ņemot tikai kvadratūru.

Tagad par 179.dokumenta 1.7.punktu - "Dzīvojamo namu un dzīvokļu pārdošana to līdzšinējiem īrniekiem". Man rodas būtisks jautājums: kam mēs privatizēsim, ko mēs privatizēsim un par ko? Vai visiem tiem, kas tikai nupat ieradušies, vai arī tiem, kas dzīvo avārijas mājās, vai tiem, kas dzīvo kādā pagājušā gadsimta celtnē, kur vienā nelielā dzīvoklī bez ērtībām ir divas un trīs ģimenes? Kam? Es negribu šeit nolasīt lekciju. Visu, ko es jautāju, apdomājiet pēc būtības.

Gribēju piebilst, ka Dzīvokļu komisija nav vēl izskatījusi valdības izstrādāto dzīvokļu privatizācijas likumprojektu. Bet personīgi varu pateikt, ka man šis likumprojekts nav pieņemams, tā, piemēram, 13.pants, kurā teikts šādi: "Par privatizējamo dzīvojamo māju un dzīvokļu īpašniekiem var kļūt Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri nodzīvojuši Latvijas Republikas teritorijā ne mazāk kā 10 gadus" un tā tālāk. Tāpēc rodas jautājums, vai tiešām mums visiem, arī tiem cilvēkiem, kuri Latvijas labā nav godīgi pat pirkstu pakustinājuši, jāprivatizē dzīvokļi? Jāsaka, ka liela daļa to vien gaida.

Šādi jautājumi man tika uzdoti arī Brīvo arodbiedrību aktīva sanāksmē, kas notika pagājušo ceturtdien. Minētajā sanāksmē, varētu teikt, par vienu no galvenajiem jautājumiem kļuva dzīvokļu privatizācija. Lietas būtība bija tāda, ka cilvēki nesaprot, kas traucē privatizāciju? Mēs nevaram uzskatīt, ka mums ir analoga situācija ar Sanktpēterburgu un ar Maskavu, kur šī dzīvokļu privatizācija jau notiek. Un iet to pašu ceļu, manuprāt, būtu pilnīgi neiespējami. Ja mēs palūkojamies, ko privatizēt, tad visus privatizācijas objektus varam iedalīt vairākās lielās grupās. Proti, bijušo īpašnieku nami, jaunie rajoni, dzīvokļi, kas ir uzcelti pēckara periodā. Varētu runāt par resoru mājām un par daudz ko citu.

Dzīvokļu komisija jau ir izstrādājusi vairākus likumprojektus un nodevusi komisijām izskatīšanā. Tā, piemēram, īres likumu, par īri kopmītnēs, par valsts un pašvaldību palīdzību maznodrošinātām ģimenēm un citus.

Paliek būtisks jautājums: kas notiks ar šīm maznodrošinātajām ģimenēm, kurām nav naudas ikdienas iztikai, kur nu vēl dzīvokļu privatizācijai? Ja arī te būtu kādi sertifikāti vai kāda palīdzība... Tas ir īpaši skatāms jautājums.

Man būtu ļoti konkrēts priekšlikums: izslēgt šo dzīvokļu privatizācijas jautājumu un strādāt pie tā atsevišķi. Vai nu tā būtu dzīvokļu privatizācijas koncepcija, vai tā jau būtu konkrēti izstrādāta programma, vienalga, kā to nosaukt, ja tā tiktu uzticēta Dzīvokļu komisijai, tad komisija pie tās varētu strādāt. Ja ir citas komisijas, kas šo jautājumu zina labāk, tad varētu nodarboties arī citi.

Manuprāt, vismaz pašreiz dzīvokļu privatizācija būtu pāragra. Mēs jau esam pieredzējuši, kā patlaban tiek risināti kooperatīvo dzīvokļu privatizācijas jautājumi. Jāsaka, ka ir ļoti daudz problēmu. Un tas ir tikai pirmais solis. Mēs varam teikt, ka ir pārkāpta aste, bet suns vēl nebūt nav pārkāpts. Ja patlaban izejam uz vispārēju dzīvokļu privatizāciju, kas tad būs ieguvēji?

Manuprāt, tikai atbraucēji un mūsu līdzšinējie viesi, bet ne tie cilvēki, kuri šeit ir dzīvojuši līdz 1940.gadam. Man būtu priekšlikums - dzīvokļu privatizācijas jautājumu skatīt pavisam citā dokumentā un pie šā jautājuma strādāt, tādējādi pašreiz izslēdzot šos punktus no minētajiem dokumentiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide! Gatavojas deputāts Bojārs. Godātie kolēģi, kamēr kolēģis Kide nāk uz tribīni, es atgādināšu, ka mēs nolēmām debatēt līdz pārtraukumam. Izņemot deputātu Kidi, debatēs vēl ir pieteikušies trīs deputāti.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Priecē kāds apstāklis, ka pamazām privatizācijai nepieciešamie dokumenti kristalizējas un veidojas pamatdokuments. Es domāju, ka par pamatdokumentu uzskatāms Rūpniecības komisijas un Ekonomikas komisijas kopējais dokuments par privatizācijas koncepciju, kā arī vēl paralēli iesniegtie dokumenti.

Es uzskatu, ka paralēli labu dokumentu ar daudziem ierosinājumiem ir izstrādājusi arī Pašvaldības komisija. Ja Ekonomikas komisijai izdosies iestrādāt visus tos priekšlikumus un atrast kompromisu, tad patiešām mēs varētu sagaidīt dokumentu.

Un tomēr, konkrēti ņemot par pamatu Ekonomikas komisijas dokumentu, tas ir, 179.dokumentu, gribu teikt par preambulu, kurā teikts, ka ir vērtīgi priekšlikumi gan valdības privatizācijas virzienu dokumentā, gan arī Rūpniecības komisijas iesniegumos. Bet faktiski šis dokuments no šiem iesniegumiem neko neakceptē. Un tas var radīt zināmas grūtības, valdībai izstrādājot likumprojektus par privatizāciju, jo mēs neko nepasakām, kas ir labs un kas ir slikts. Es uzskatu, ka šajā lietā likumprojektam stipri palīdz Pašvaldības komisijas iesniegtie labojumi, kuri paredz tā saucamo privatizācijas jumta likumu. Ja jūs labi palasāt to priekšlikumu par "jumta" likumu, kur likuma veidā ir izteiktas tās galvenās konceptuālās tēzes... Varētu padomāt arī ko citu, bet, šķiet, ka to derētu iestrādāt.

Man vēl ir viens konkrēts priekšlikums: 1.lappusē preambulas pēdējā teikumā ir teikts, ka neatliekami nepieciešama konkrēti laikā orientēta privatizācijas procesa programma 1992.-1993.gadam. Manuprāt, to vajadzētu iekļaut lemjošajā daļā un uzdot līdz zināmam datumam, piemēram, līdz 31.martam. Kā tad mēs varam bez programmas strādāt? Bet tikai konstatēt, ka būtu labi, ja būtu...

Piekrītu Pašvaldības komisijas priekšlikumam, ka no valdības kompetences vajadzētu izņemt un nodot Augstākajai padomei īpašuma novērtēšanas principus. Tas ir ļoti svarīgi, jo, cienītie deputāti, no sešiem uzņēmumiem, ko valdība eksperimentāli ir privatizējusi, mēs esam ieguvuši tikai 39 miljonus. Ja par tādām cenām tiks privatizēts turpmāk, tad mums nekā nebūs. Tāpēc vajadzētu to uzticēt Augstākajai padomei.

Vēl gribētu teikt, ka "jumta" likumā vajadzētu iestrādāt un paralēli no valdības prasīt finansiālo resursu aprēķinu. Tas nepieciešams, lai varētu īstenot privatizāciju.

Cienītie deputāti! Mēs zināmā mērā esam sagatavojušies lauksaimniecības privatizācijai un nonākuši tādā situācijā, kad zemnieks iziet uz lauka, mēs pasakām, ka kredītiem mums ir nulle - gan īslaicīgiem, gan ilgtermiņa. Patlaban rindā blakus zemniekam pēc kredīta pieprasījuma nostāsies gan visi sīkie, gan lielie rūpnieki, kas privatizēsies, bet mums ir nulle. Var teikt, ka līdzekļus dos Privatizācijas fonds. Tas nav tik vienkārši. Es jau teicu, ka tajā ienāk samērā maz līdzekļu.

Tātad no valdības un no valsts bankas vajadzētu pieprasīt aprēķinu, cik līdzekļu ir vajadzīgs privatizācijas dažādo kārtu ilgtermiņa kreditēšanai: pirmajai kārtai, otrajai kārtai un trešajai kārtai. Manuprāt, nav pareizi Repšas kunga teiktais: "Ātri visu privatizēt, bet bez kredītiem!" Mums visiem ir jāņem vērā: ja uzņēmumu privatizē, tad jaunajam īpašniekam ir nepieciešami apgrozības līdzekļi. Un tos var dabūt tikai no īstermiņa kredītiem. Investīcijām vajag no ilgtermiņa kredītiem. Ja tā visa nav, tad privatizācija paliek tikai papīra līmenī. Tāpēc es uzskatu, ka būtu lietderīgi šādu aprēķinu no valdības tomēr prasīt, lai to iestrādātu likumā.

Manuprāt, gan likumprojektā, gan vienā, gan otrā lēmuma projektā ir paredzēts 1992.-1993.gadā privatizējamo objektu saraksts un programma. Pašvaldības komisija uzskata, ka pašvaldībām varbūt nemaz nevajadzētu tāda saraksta. Es uzskatu, ka par 1992. un 1993.gadu vajag. Būtu jāveido arī saraksti atbilstoši privatizācijas kārtām, tas ir, varbūt pat līdz 10 gadiem, lai cilvēki un uzņēmumi zinātu, kādā veidā, kādi objekti un kad tiek plānoti privatizēt.

Tad Ekonomikas komisijas likumprojektā, kas ir kā pamatdokuments, es ierosinātu iekļaut tomēr likumu par kompensācijām. Arī pašvaldība to iesaka, jo, ja mēs neizlemsim par kompensācijām, tad visi tie, kuri denacionalizē īpašumus uz zemi, nevarēs iesniegties privatizācijā un privatizācija nevarēs notikt. Tātad arī šāds likumprojekts būtu vajadzīgs.

Gribu griezt vērību uz to, ka jāprasa valdībai, lai tā noved līdz galam Ministru padomes lēmumu par valsts īpašuma nodošanu pašvaldībai. Minētais lēmums nosaka, ka var nodot tikai uz vienošanās pamata. Bet, ja mēs sāksim privatizēšanu, mums vairs nav laika stiept to segu uz vienu vai otru pusi. Mums ir jānodod īpašumi. Un mums ir jāzina, kas ir pašvaldības īpašums un kas ir valsts īpašums. Taču objekti vēl nav nodoti, un daudzi negatavojas tos nodot.

Un pats pēdējais, runājot pašlaik praktiski par privatizāciju. Proti, mēs saskaramies ar to, ka valsts intereses un bijušā īpašnieka intereses saskaras ar pašreizējām īpašnieka interesēm. Par to jau ir daudz runāts. Jūs varbūt vakar redzējāt televīzijas pārraidē sižetu par Cēsu rajona keramikas centra "Betes" atdošanu bijušajam īpašniekam. Uz kūts drupām no jauna tika uzcelta varena, skaista keramikas mākslas centra ēka. Ar šo slaveno centru Latvija var lepoties. Un patlaban atrodas īpašnieks, kas saka: "Drupas gan bija, bet, ja jūs esat uzcēluši - drupas tagad būs mūsu." Un, lūk, tiesa ir spiesta šo kultūras objektu atdot atpakaļ bijušajam īpašniekam.

Es uzskatu, ka mums būtu jāizstrādā likumprojekts, kas noteiktu, ka tādi ļoti nozīmīgi dabas, vēstures un kultūras objekti, kuri šajos gados ir izveidoti bijušajos īpašumos, tomēr jāatstāj valstij, kompensējot vai atrodot citus ceļus, lai šos objektus tomēr neizputinātu.

Es esmu par to, lai Ekonomikas komisijas un Rūpniecības komisijas kopīgi izstrādātu likumprojektu ar visiem ierosinātajiem labojumiem, turpinātu veidot un pieņemtu visātrākajā laikā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār! Un pēc tam lemsim par turpmākajām debatēm.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Patlaban izskatāmajam jautājumam mēs veltījām vairāk nekā divas Latvijas Demokrātiskās darba partijas valdes sēdes un Politiskās komisijas sēdes. Šos jautājumus mēs turklāt izskatījām ārkārtīgi nopietni, pulcinot dažādu Universitātes speciālistu komandas, katrā valdes sēdē pieaicinot pat ārzemju speciālistus. Gan vienā, gan otrā gadījumā piedalījās arī amerikāņu profesori. Rezultātā mēs sagatavojām savus priekšlikumus par to, kas būtu labojams valdības projektā. Šos priekšlikumus iesniegsim arī mūsu komisijā. Bet patlaban es runāšu par lietas būtību.

Vispirms valdības iesniegtais dokuments, manuprāt, ir bezpersonisks un nav saprotams, kas tas īsti ir par dokumentu? Ja kāds to pildīs vai nepildīs - kādas tad būs sekas? Ja šis dokuments tiktu nosaukts par Ministru padomes lēmumu, tad tas kādam būtu obligāts. Bet, ja tas nekādi nav nosaukts, bet formulēts, ka tie ir kaut kādi virzieni, tas vispār neko nenozīmē. Šo dokumentu visi var ignorēt. Ar to es nedomāju tos pielikumus un likumus, kuri nāk pēc šā dokumenta.

Bez tam es nevaru piekrist arī šajā dokumentā izvirzītajiem mērķiem. Katru reizi, kad mēs vadījām šīs savas valdes sēdes, mēs obligāti pieaicinājām gan strādnieku savienības, gan arī arodbiedrību pārstāvjus. Arodbiedrības arī kategoriski iestājas par to, kādam ir jābūt privatizācijas mērķim, proti, privatizācija nedrīkst notikt privatizācijas dēļ. Citādi mēs ieslīdēsim tajās vecajās boļševiku programmās, ka visas sabiedrības mērķis ir tāds, ka uz vienu cilvēku vajag saražot tik un tik tūkstošus tonnu tērauda. Taču, kur pēc tam to tēraudu vai čugunu grūdīs, to neviens nezina. Patlaban tas metāls tanku veidā rūsē aiz Urāliem. Tātad šīs privatizācijas mērķim vajadzētu būt tautas labklājības līmeņa celšana un ne vairāk. Visus pie šīs domas būtu jāpiesaista, proti, pie domas par tautas labklājību un darba cilvēka labklājību. Viss pārējais, manuprāt, ir mazsvarīgi. Tam jābūt ierakstītam programmā. Un galvenie vadošie mērķi ir radīt un iedarbināt pēc iespējas vairāk privāto uzņēmumu un pēc iespējas vairāk dot mūsu iedzīvotājiem izdevību veidot šādus uzņēmumus, tiesības iegūt kredītus un tā tālāk.

Viens no galvenajiem uzdevumiem, kas, manuprāt, nav pietiekami uzsvērts šajā valdības dokumentā, ir monopoldarbības samazināšana, proti, demonopolizācija. Tai jābūt privatizācijas stūrakmenim, jo beigu beigās ko tad mēs veidojam? Mēs veidojam brīvā tirgus ekonomiku. Un brīvā tirgus ekonomika nav iespējama lielo monopolu apstākļos. Tā ir iespējama tikai tad, kad vismaz puse no visiem uzņēmumiem ir mazie vai vidējie uzņēmumi. Tikai tad sāk darboties brīvais tirgus.

Vēl, protams, sertifikācijas jautājums. Aplūkojot šo jautājumu, mēs uzskatījām, ka ļoti svarīgi, lai būtu politiskā stabilitāte. Mums jāorientē šis process tādā veidā, lai nodrošinātu politisko stabilitāti.

Ļoti svarīga ir ārvalstu kapitāla iesaistīšana: ja domājam par ārvalstu kapitāla iesaistīšanu, tad tūlīt jāpasaka, kādu ārvalstu kapitālu mēs iesaistām. Jo, atvainojiet, man ir liecinieki, kuriem Austrumos nekavējoties ir likuši priekšā šādu darījumu: "Ņem 80 miljonus un pērc Latvijā jebkuru nekustamo īpašumu. No tiem 40 miljoni ir tev un par 40 miljoniem tu nopirksi man." Redziet, kādas summas apgrozās! Tāpēc šajā privatizācijas programmā mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāskatās, kādu kapitālu iesaistīšanā mēs esam ieinteresēti, lai savās mājās vispār būtu saimnieki.

No otras puses, mēs uzskatām, ka valdības projektā un arī esošajā likumdošanā, it sevišķi investīciju likumdošanā, nav pietiekami spēcīgi iestrādāti mehānismi, kas piesaistītu ārvalstu kapitālu. Nav šādu mehānismu. Taču ārvalstu likumdošanā un ārvalstu praksē ir speciālas fineses. Tā, piemēram, mums nav paredzēts tāds iesaistīšanas mehānisms kā brīvo un speciālo ekonomisko zonu izveidošana. Ar to nav jāsaprot, ka veidosim kaut kādas gigantiskas zonas. Starp citu, vēl vecās valdības laikā bija atbraukuši tādi avantūristi no Maskavas, kuri ierosināja visu Jūrmalu izveidot par brīvo ekonomisko zonu. Turklāt, stingrāk pārbaudot, izrādījās, ka šie zēni vispār nezina, kas ir brīvā ekonomiskā zona un kāds ir tās statuss. Jo parasti šādai zonai apkārt ir jāveido dzeloņdrāšu žogs un stūros jāliek ložmetēji, tā kā cenu starpība ir drausmīga un valūta, kura tiek izlietota brīvajā ekonomiskajā zonā un ārpus tās, ir pilnīgi atšķirīga. Tāpēc mums jādomā arī par šo modeli.

Tātad ko nozīmē brīvā ekonomiskā zona? Tādas ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet parasti tas, kas strādā kā brīvā ekonomiskā zona, ir uzņēmums. Tātad uzņēmumu pārdod ar atrunu, ka tas strādās kā brīvā ekonomiskā zona. Starp citu, Starptautisko attiecību institūtā ir savākta pilnīgi visa literatūra, un mums ir gatavas izstrādes ar visiem aprēķiniem par to, kā taisīt brīvās ekonomiskās zonas. Vajadzības gadījumā mēs šīs izstrādes varam iesniegt.

Par sertifikātiem. Sertifikācijas ideju, protams, atbalstām, bet uzskatām, ka sertifikātiem varam veltīt ne vairāk kā 90 procentus no visa privatizējamā īpašuma, tas ir, privatizēt par sertifikātiem. Un bez tam, ja lietojam sertifikātus, jebkurā gadījumā tiem jābūt universāla rakstura. Tātad, ja valsts izdod sertifikātus, man ir tiesības pirkt par tiem, ko es gribu, - vai es izpērku savu dzīvokli, vai, ja man jau ir privātmāja, tad es pērku akcijas, vai vispār to, kas ir tirgū. Turklāt sertifikātiem jābūt tādiem, ka tos nevar pārdot vienkārši no rokas rokā. Pretējā gadījumā lielie uzpircēji nopirks šeit visu tirgū. Un tādu uzpircēju, atvainojiet, šeit jau ir ļoti daudz. Es jums jau vienu piemēru devu.

Attiecībā uz ārvalstu kapitālu valdības projektā nav iestrādāts, ka jebkura pārdošana ārvalstu kapitālam ir jāsaskaņo ar investīciju likumu un tas ir obligāti. Un es liktu priekšā investīciju likumu, no justīcijas viedokļa, vispār pārstrādāt, tā kā tas ir nekompetents un kropls. Vismaz tas būtu jāiztaisa kā Krievijas investīcijas likums, kuru, starp citu, ir izstrādājuši amerikāņi. Šis likums būtu jāizveido vismaz kā igauņu likums, taču, neatstājot tādu, kāds tas ir patlaban. Par to es jau agrāk tiku ļoti daudz runājis.

Kad pie mums bija atnākuši arodbiedrību pārstāvji, viņi uzsvēra, ka ļoti nopietni ir jāstrādā pie privatizācijas negatīvo seku novēršanas programmas. Šīs sekas ir zināmas. Man pat ir līdzi visi materiāli par Poliju, kurus es nupat saņēmu. Man ir rezultāts un iepriekšējie materiāli. Bet pavisam nesen no Varšavas universitātes es saņēmu pilnīgi svaigus materiālus ar visiem negatīvajiem rezultātiem. Tādējādi tas obligāti ir jāizdara un arodbiedrības visā privatizācijas procesā ir jāiesaista.

Ļoti nozīmīgs jautājums ir pati privatizācijas taktika. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut to, ka bijušie valsts monopoli tiek pārvērsti par privātiem monopoliem. Es došu pavisam nelielu piemēru. Es nupat uzstājos rūpnīcā "ELLAR", kura ir viena no modernākajām Latvijas rūpnīcām un kurā strādā 2 tūkstoši cilvēku. Tā bija pakļauta militāri rūpnieciskajam kompleksam. Un viena no galvenajām šīs rūpnīcas izstrādēm jeb produkcijām ir automātiskie kompleksi, kuri vada pusvadītāju ražošanu. Minētais komplekss praktiski ir konkurētspējīgs pasaules tirgū, tā kā tas ir ļoti moderns uzņēmums ar japāņu tehniku. Un vai jūs varat iedomāties? Šo uzņēmumu gribēja nopirkt viens kooperators - viens cilvēks, kurš atnāk un pasaka: "Es gribu nopirkt šo uzņēmumu." Lūk, šādu procesu mēs nekad nedrīkstam pieļaut, ka šāds milzīgs, moderns uzņēmums nonāk viena privātīpašnieka rokās, turklāt pilnīgi nav zināms, kādos nolūkos. Varbūt, ka viņš taisās spekulēt ar šo uzņēmumu, vairākkārt pārdodot caur biržām, kā mūsu apstākļos tas notiek.

Vēl ļoti liela nozīme būtu programmai, kā visā privatizācijas procesa laikā novērst korupciju. Es uzskatu, ka mēs bieži vien nenovērtējam, kāda korupcija jau notiek pašvaldību līmenī. Tāpēc mēs nedrīkstam pieļaut pilnīgu pašvaldību monopolu, respektīvi, pašvaldību vadītāju monopolu privatizācijas procesā. Jo patlaban pašvaldību rīcībā esošais īpašums milzīgā ātrumā tiek izpārdots par naudu, par cieto valūtu. Šo procesu mēs nedrīkstam tā atstāt.

Vārdu sakot, visu, ko mēs esam izstrādājuši, iesniegsim Ekonomikas komisijā turpmākai izvērtēšanai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pašlaik it kā ir laiks pārtraukumam, bet mums ir jāvienojas par mūsu turpmāko darbošanos, jo mēs bijām nolēmuši, ka debatēsim līdz šim pārtraukumam. Debatēs vēl ir pieteikušies divi deputāti: Mucenieks un Plotnieks. Tātad mums jānolemj, vai pēc pārtraukuma mēs šos divus kolēģus klausīsimies? Klausīsimies. Nekādu asu iebildumu nebija. Un pēc tam laikam Špoģa kungs varēs rezumēt visus šos ieteikumus, kuri ir iesniegti gan rakstiski, gan izteikti mutiski. Rezultātā mēs nospriedīsim, ko darīt tālāk. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim, lūdzu, vietas! Godājamie kolēģi, no tiem kolēģiem, kuri ir pierakstījušies, mums ir palikuši divi debatētāji: deputāts Mucenieks un deputāts Plotnieks. Kā jau norunājām, pēc šo divu deputātu uzstāšanās Špoģa kungs izteiks savus apsvērumus par mūsu turpmāko iespējamo darbību.

Lūdzu, deputāt Muceniek! Gatavojas deputāts Plotnieks.

V.Mucenieks: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, kas vēl palikuši! Runājot par privatizāciju, vispirmām kārtām jāsaka, ja mēs kādu procesu, kādu darbību uzsākam, tad ir jautājums, kādā nolūkā to darām un kādā virzienā skatāmies? Kā saka, nepārprotami un skaidri es esmu ievērojis to, ka mūsu skatiens ir vērsts atpakaļ. Bet es domāju, ka mums būtu jāskatās arī uz priekšu, jo, ja mēs ar privatizāciju aprobežosimies tikai tajā nozīmē, ka mēs sadalīsim esošo īpašumu, atdosim, pareizāk sakot, ne bijušajiem īpašniekiem, bet viņu mantiniekiem to, kas vēl palicis, turklāt tādā veidā, kā tas ir palicis, tad mūsu ekonomika diez vai izkustēsies no vietas. Tā ka mums ir jādomā arī par to, kā iziet no ekonomiskās krīzes vispār, kā attīstīt ražošanu, kā veicināt uzplaukumu visās mūsu dzīves sfērās. Un, ja mēs pavērojam, kā tas notiek citur pasaulē, kur ekonomika ir normāla un stabila, tad redzam, ka šajos procesos ražošanā, darbā iekļaujas visi sabiedrības slāņi. Un ir iekārtots tā, ka katrs to dara centīgi un ar iniciatīvu. Ja tu neizrādīsi iniciatīvu, paliksi bez darba un maizes. Tāpēc arī mums šī ekonomiskā reforma ir jāveic tā, lai visus sabiedrības slāņus maksimāli ieinteresētu tajā aktīvi piedalīties. Un šajā sakarībā es patlaban runāšu galvenokārt par Latvijas pilsoņiem. Proti, man nav īsti izprotama šī dalīšana kategorijās.

Dažas nedēļas atpakaļ Tautas frontes frakcijas sēdē piedalījās cienījamais tautfrontietis Bernāna kungs. Viņš izteicās šādi: "Bijušie īpašnieki un pārējā tautas daļa." Man un, manuprāt, arī daudziem citiem šis formulējums principā nevar būt pieņemams. Pastāv tāds uzskats (cik tas plaši izplatīts, par to mēs katrs varam spriest un domāt atsevišķi), ka šajos 50 gados ir cietuši tikai bijušie īpašnieki, proti, tikai tie, kuriem ir piederējuši īpašumi. Un tie, kuri nabagi pasaulē ienākuši un šinī sistēmā dzīvojuši, tiem arī ne pie kāda īpašuma nevajadzētu tikt. Un tas ir pilnīgi dabiski, ka viņiem arī šinī sakarībā nekas nepienākas. Bet es domāju, ka mēs pieļaujam kļūdu. Arī mēs, kuriem šo īpašumu nav un neesam pie tā tikuši tādēļ, ka mums šis potenciālais īpašums ir konfiscēts katru mēnesi mūsu algas dienā. Un tā tas ir noticis 50 gadu gaitā.

Lai pierādītu, ko gandrīz 100 gadus atpakaļ varēja sasniegt cilvēks, kurš arī bija ienācis pasaulē pliks, jums nolasīšu nelielu fragmentu no Augusta Dombrovska testamenta. Tajā viņš raksta šādi: "No sava tēva un mātes neesmu nekā vairāk mantojis, kā sevi pašu. Visa manta, par kuru es savā testamentā lemju, ir manis paša iegūta, pelnot paša rokām un pieliekot visus spēkus bez mazākās sevis taupīšanas. Darbs pārspēj visu - tā ir mana visdziļākā atziņa." Es nelasīšu visu, proti, ko viņš novēl savam dēlam. Augusts Dombrovskis tālāk raksta: "Savu nekustamo īpašumu Rīgā, Bezdelīgu ielā 3, līdz ar visām ēkām, mūzikas instrumentiem u.c. piederumiem bezalkohola biedrībai "Ziemeļblāzma" lietošanai no manis nodoti zem nosacījuma... Biedrības nams ar inventāru, parku un citiem piederumiem, no manis arī celtā ēka proģimnāzijai, kā arī Rakstnieku nams, saukts "Burtnieku nams". Abi nami celti uz gruntsgabaliem, kas arī manim pieder. Uz minētiem nekustamiem īpašumiem šī testamenta zemāk minētie nosacījumi neattiecas un maniem mantiniekiem uz tiem visiem it nekādu tiesību nav. Tos atdotu savai mīļajai latvju tautai." Tātad viņam bija arī vēl citi īpašumi. Un viņš bija pasaulē ienācis pliks.

Un es domāju, ka arī mums patlaban galvenajam jautājumam ir jābūt - nevis ko Latvija šajā sabrukuma un posta situācijā var dot mums, bet ko mēs varam dot Latvijai. Tas būtu jāizvirza priekšplānā, jo pašreiz iznāk pat mazliet jocīgi. Mēs rūpējamies par bijušajiem īpašniekiem, par viņu mantiniekiem, lai gan principā es pret to neiebilstu, bet ir šausmīgi, ka par mūsu nabagiem, par invalīdiem, par pensionāriem, par bērniem, kuriem nav vecāku vai kuri, teiksim, dzīvo nelabvēlīgajās ģimenēs, diemžēl ir jārūpējas labdarības organizācijām ārzemēs. Tāpēc es domāju, ka šajā kopējā attieksmē mums kaut kas ir jāgroza un jādomā par visiem sabiedrības slāņiem, cik nu mēs to šobrīd varam atļauties un spējam. Jo, ja mēs taisāmies veidot demokrātisku sabiedrību, tad mums ir jābalstās uz sabiedrības vairākumu. Ja mēs akcentēsim tikai kāda mazākuma intereses, tādā gadījumā par demokrātiju nevar būt runas. Ar to es arī gribētu beigt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Protams, dienas nogalē karstas debates gaidīt diez vai ir cerīgi. Un tomēr, man šķiet, ka šis ir jautājums, par kuru vajadzētu debatēt un par kuru vajadzētu parlamentā piedāvāt to vai citu risinājuma principu.

Sakiet, godājamie kolēģi, vai tā nav likteņa ironija, ka lēmumu šajā jautājumā mēs esam laiduši pasaulē divu gadu laikā? Turklāt nekā praktiska neesam izdarījuši. Pie kam katrs nākamais lēmums, es gribētu atļauties teikt, ne ar ko mūs nav bagātinājis. Mēs it kā mīņājamies uz vietas un, izmantojot trenažieri, imitējam kustību uz priekšu.

Ja es lasu Latvijas Republikas Augstākās padomes 20.marta lēmumu "Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem", tad šodien, 25.februārī, salīdzinot to projektu, kas mums ir uz galdiem, ar iepriekšējo, man ir jāsaka, ka neko īpaši jaunu es tajā neatrodu. Tad sakiet, ko mēs gada laikā esam darījuši? Labi, mūsu priekšā ir Ministru padomes piedāvātais dokuments, kurš saucas "Privatizācijas procesa tālākas attīstības virzieni Latvijas Republikā". Tajā ir viena otra simpātiska doma, bet tas ir visai tālu no tiem standartiem, kādiem tomēr jāatbilst juridiskā skatījumā. Tas ir pārdomu dokuments. Tas ir filozofisks traktāts, bet tas nav juridisks akts.

Tālāk, runājot par mūsu šeit piedāvāto lēmuma projektu, es vairākos jautājumos varētu solidarizēties ar attiecīgajām komisijām, bet tajā pašā laikā man gribas jums visiem jautāt: "Vai mēs esam tiesīgi izvairīties no atbildības, izlemjot vienu vai otru jautājumu principiāli?" Vairākos konceptuāla rakstura jautājumos, ja mēs lēmumu pieņemam, mums tomēr ir skaidri un gaiši jādod atbilde tautai. Turklāt mūs šeit sagaida plakāti no abām pusēm. Un ļoti dažādi, jo prasības ir ļoti dažādas.

Šajā sakarībā es gribētu teikt, ka pirmais konceptuālais jautājums ir jautājums - valdība un pašvaldība. Ja jūs uzmanīgi vērtējat Ministru padomes sagatavotos pamatprincipus par pašvaldībām, tad sapratāt, ka tur nekā nav. Ja no šī paša viedokļa mēs papētām mums piedāvāto lēmuma projektu, tad pašvaldībām tiek atļauts lemt, ko tās darīs ar to īpašumā esošajiem uzņēmumiem. Bet pašvaldībām ir cita pozīcija. Un es jums varu nocitēt Jelgavas, Dobeles, Bauskas un Tukuma rajona pašvaldību pārstāvju pozīciju šajā jautājumā, kura ir šāda: "Pamatojoties uz to, ka vietējās pašvaldības, būdamas arī valsts interešu pārstāves, tomēr pilnīgāk pauž iedzīvotāju intereses nekā republikas nozaru ministrijas, akceptē koncepcijā pašvaldību lomu privatizācijas norisē un uzskata, ka valsts īpašuma nodošana pašvaldību īpašumā ir valsts īpašuma privatizācijas pirmais posms. Pašvaldībām aktīvi jāpiedalās ne tikai mazo objektu privatizācijā, bet arī jāprivatizē pārējie teritorijā esošie uzņēmumi, izņemot tos, kuriem ir ievērojama nozīme visas republikas ekonomikā." Un tālāk seko virkne konkrētu piedāvājumu, kas būtu jāizdala ar šo pamatprincipu tekstu. Es gribētu papildināt, ka šajā mums iesniegtajā lēmuma projektā minētajai idejai tajā vai citā kompromisa variantā tomēr ir jāatspoguļojas.

Otrs jautājums - sertifikācija. Es pat nezinu, ar ko šo sertifikāciju salīdzināt. Varētu teikt, ka tā ir it kā dubļos iemesta kapeika. Un mēs mīņājamies tai apkārt un domājam, vai ir vērts smērēt pirkstus, lai šo kapeiku paceltu. Vai šī kapeika ir tik nevērtīga, ka labāk saglabāsim tīras rokas?

Tātad pagājušā gada 20.martā mēs teicām, ka kaut kādu daļu varētu dalīt. Ministru padome, pateicoties, es gribētu teikt, lielā mērā Augstākās padomes spiedienam, savā dokumentā ir paredzējusi ne vairāk kā 30 procentus sadalīt darba sertifikātos. Ko nozīmē "ne vairāk"? Viens, divi, pieci, trīsdesmit? Jebkurš skaitlis. Mūsu lēmuma projektā ir it kā sperts solis uz priekšu - precizēts skaitlis. Bet šis precizētais skaitlis ir nevis jau noteiktas daļas ziņā precizēts, bet gan vēl mazāka daļiņa - līdz 20 procentiem. Bet man jums jāsaka, ka tauta, kuru mēs esam aicināti šeit pārstāvēt, visvairāk ar mums ir neapmierināta tieši jautājumā par šo darba sertifikātu likteni.

Es jums varu vienkārši nocitēt, jo man jau ir piecas mūsu korespondenta Jāņa Slokas vēstules, kas veltītas šiem jautājumiem. Viņš, būdams ļoti labs strādnieks, piemēram, formulē šādas tēzes, no kurām es citēšu tikai dažas: "Citiem vārdiem sakot, likumam par valsts īpašuma konversiju var likt apakšvirsrakstu: "Par varu valstī". "

Tālāk viņš raksta: "Savu nostāju es varētu formulēt, ka man ir jābūt iespējām realizēt savas tiesības piedalīties sev radītās peļņas sadalē, bez tam man ir tiesības prasīt taisnīgu šo sadali. Peļņas sadales tiesības ir saimniekam, tātad man jābūt tiesībām un reālām iespējām kļūt par saimnieku."

Diez vai kāds, ar kuru jūs šodien runāsit savā vēlēšanu apgabalā, tieši jums pateiks: "Es gribu kļūt par algādzi." Tātad, ja mēs šajā lēmumā konceptuāli iezīmējam to ceļu, pa kuru mēs gribam iet, mums jāgarantē Latvijas tautai, ka viņai nolaupītais tiek atdots. Ja mēs atdodam likumīgajam īpašniekam, tad arī tam, kas radīja vērtības 50 gadu laikā, arī šo ēku remontējot. Un jābūt ir tieši šiem 30 procentiem, jo man jāsaka tā - kacināt cilvēkus nevar. Vismaz trešā daļa no valsts īpašuma jāsadala tādā veidā un ne citādi. Un tas ir jāieraksta.

Nākamais jautājums arī ir konceptuāla rakstura, proti, kā mēs maksāsim? Ievērojiet, ka mēs, mūsu Augstais nams, šajā lēmumā mūsu nākamo, manuprāt, tomēr valūtu, kuru mēs gribētu, lai ciena, neliekam blakus brīvi konvertējamai valūtai. Tātad latos varēs maksāt par vieniem, bet par citiem, izmeklētajiem, tikai brīvi konvertējamajā valūtā. Sakiet, vai parlaments vēl nedzimušu nacionālu naudu var vairāk diskriminēt, kā ar šādu jautājuma nostādni? Es uzskatu, ka lats un brīvi konvertējamā valūta noteikti jāliek blakus. Un tādā gadījumā mēs tomēr garantēsim iespēju Latvijas iedzīvotājiem pašiem kļūt saimniekiem. Un es pat gribētu teikt: vai šajā lēmumā, šajā daļā vajadzētu jau sadalīt kategorijās? Ja jau mēs dalām kategorijās, tad jābūt tomēr skaidrai atbildei: par ko? Rentablo - par brīvi konvertējamo? Nerentablo - par rubļiem vai latiem?

Nākamais konceptuālais jautājums - kā mēs gatavojamies šo privatizācijas procesu veikt un uz ko mēs orientējamies? Man ir tāds iespaids, ka privatizācijas mērķi mēs faktiski redzam tikai sadalē. Vai sadale, pārdale šajā gadījumā ir galvenais? Vai šī lēmuma projektā iestrādātā konstrukcija orientē uz jaunām darba vietām, uz ražošanas apjoma pieaugumu? Parādiet man vienu punktiņu lēmumā, kurš būtu orientēts tādā virzienā. Es neko neatrodu par iekārtu realizāciju privatizācijas procesā. Kaut gan ministriem, kad mēs viņus šeit apstiprinājām, es uzdevu šo jautājumu. Par šiem jautājumiem vēl esmu runājis citādā sakarībā. Mums ir jāveicina sīko uzņēmumu un sīko fabriku radīšana. Un šajā lēmumā ir jābūt iestrādātam, lai šīs dažādās īpašuma formas, savstarpēji mijiedarbojoties privatizācijas procesā, viena otru bagātinātu un dotu mums jaunas darba vietas un ražošanas pieaugumu.

Tāpēc es ierosinātu šo lēmumu pieņemt tikai tad, kad mēs tomēr būsim izvērtējuši pamatjautājumus, lai šis lēmums mūs konceptuāli bagātinātu, nevis būtu tikai kārtējais aprakstītais papīrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tātad mēs esam izdebatējuši, proti, visi, kuri ir pierakstījušies, ir debatējuši. Situācija izveidojusies tāda, ka pēc debatēm ne pie kāda kopsaucēja pagaidām mēs laikam neesam nonākuši. Varbūt, ka mūsu kolēģis Špoģis varēs dot kādu rezumējumu gan par debašu rezultātiem, gan par mūsu turpmāko procesuālo darbību. Lūdzu.

K.Špoģis: Es domāju, ka tikai tāds vispārējs rezumējums būtu ļoti neproduktīvs un ļoti nekonstruktīvs. Es piedāvāju ne savu procedūras risinājumu, bet tādu, kas jau darba kārtībā ir saskaņots starp ieinteresētajām komisijām. Pirmais - pieņemt lēmumu, ka šo sagatavoto lēmuma projektu "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu" mēs pieņemam par pamatu, ar kuru strādājam.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Varbūt izsakieties par visu turpmāko gaitu.

K.Špoģis: Ja mēs to pieņemam par pamatu, tad šodien izskatām visus saņemtos priekšlikumus, kā arī pieņemam nepieciešamos iekšējos lēmumus attiecībā uz variantiem. Tādējādi iekšējo darbu mēs būtu izdarījuši. Pēc tam abas komisijas ar citu komisiju līdzdalību... Jā, vēl šeit kolēģi runāja, bet tas, tā sakot, paliek vibrējot gaisā, bet es ceru, ka līdz šīsdienas beigām un ne vēlāk viņi savus priekšlikumus iesniegs arī rakstiski, kā to līdzīgi ir izdarījis absolūtais vairākums, visi pārējie kolēģi, kuri domā lietišķi. Pēc tam mēs varētu jau sakārtot to galīgo kopējo lēmuma projektu, kurš nākamajā otrdienā no rīta pirmais tiktu likts uz balsošanu. Taču viss iekšējais darbs jāizdara šodien, ņemot par pamatu šo, ļoti sīki izskatot katru punktu un katru apakšpunktu.

Priekšsēdētājs: Paldies par šo priekšlikumu, Špoģa kungs! Varbūt mēs uzklausīsim arī kādus citus priekšlikumus par to, kā strādāt turpmāk?

K.Špoģis: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Pa to laiku, kamēr kāds no deputātiem gatavojas izteikties, kā plenārsēdes vadītājs, kuram ir zināma pieredze, vadot dokumentu pieņemšanu, es gribu vienīgi pateikt, ka, šādā veidā strādājot, mēs šodien nekādu dokumentu nepieņemsim, tā kā man priekšā ir komisiju seši dažādi varianti. Septītais ir frakcijas "Satversme" variants. Astoņi un deviņi... vēl mums ir politiski varianti no Demokrātiskās darba partijas un vēl varbūt ar vienu noslieci, kas praktiski pilnīgi konceptuāli atšķiras ļoti daudzos punktos. Atklāti sakot, visi šie varianti deputātiem ir diezgan grūti pārskatāmi. Un nobalsot kaut ko pa pantiem laikam jau neiznāks.

Špoģa kunga piedāvājums - pieņemt par pamatu - zālē izraisīja diezgan vētrainu reakciju, protams, atceroties pavisam neseno vēsturi sakarā ar dokumenta kā par pamata pieņemšanu. Šis variants laikam vienkārši nav populārs, kaut gan ir apspriežams. Iespējams, ka šajā gadījumā tas tieši atbilst. Vienīgi es izsaku tādu perspektīvu, ka pusotras stundas laikā, tādā veidā apspriežot, par to pašu jautājumu no jauna sāksies debates, kad, kā saka, katra puse kaut ko spriež. Bet varbūt, ka man nav taisnība, un es vienkārši profesionāli nemācēšu to tādā veidā novadīt? Tāpēc, lūdzu, jūsu ierosinājumus.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

Ģ.Krūmiņš: Man būtu ierosinājums nedēļas laikā apkopot visus šos papildinājumus un labojumus, strādājot divām un varbūt vairākām komisijām, un iekļaut šā lēmuma projekta galīgo pieņemšanu nākamās otrdienas darba kārtībā kā vienu no pirmajiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Arī šeit laikam ir izkristalizējusies doma, ka mums būtu lietderīgāk, ņemot vērā šā lēmuma lielo nozīmi un tamlīdzīgi, pieņemt šo lēmumu, praktiski ejot mūsu likumu pieņemšanas ceļu, varbūt kaut kur apvienojot pirmo un otro lasījumu. Tādējādi šīs abas komisijas, protams, sagatavotu pamattekstu un arī variantus par atsevišķiem dokumentiem, bet jau katram pantam būtu konceptuāls variants, par kuru mēs tiešām varētu balsot un izdiskutēt par balsošanas motīviem. Un vienīgi par to termiņu... Vai ir kāds cits variants par to, ka mēs tūlīt ekspromtā sāktu skatīt visus šos labojumus? Laikam neviens neiestājas, jo mēs apzināmies, ka tas būs diezgan nereāli. Vienīgi šis termiņš - viena nedēļa, kad abas komisijas strādātu. Krūmiņa kungs uzskata, ka Rūpniecības komisija būtu gatava vienu nedēļu piestrādāt un to izveidot. Un laikam arī citas izejas nav, jo mums vienkārši nav vairāk laika.

Tātad par turpmāko procedūru ir šāds ierosinājums: abām komisijām, protams, arī ieinteresētajiem deputātiem un komisijām piedaloties, nedēļas laikā apkopot ierosinājumus un jau uz šī pamata ar jau pieņemtajiem kaut kādiem labojumiem izveidot dokumentu. Tā kā mums ir tāda likumprojektu pieņemšanas kārtība, tad plus ņem vēl papildinājumu ar nepieņemtajiem un neiestrādātajiem labojumiem vai variantiem, kuri būtu balsojami, jau pieņemot šo lēmumu konkrēti pa pantiem. Vai ir kāds cits priekšlikums?

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, bet man tomēr vēl ir tāda doma, ka izveidojusies situācija, ka mums šie priekšlikumi ir diametrāli pretēji. Ja, nākamreiz balsojot, mēs vienā vietā iebalsosim vienu, tad tas automātiski kā ķēdīte nes līdzi visus pārējos. Un vai Špoģa kungs, apskatoties šos deviņus dokumentus, tomēr nevarētu šodien pēc stundas mums likt priekšā to, kas mums būtu jāizšķir konceptuāli tikai plus vai mīnus, lai vispār šī komisija varētu strādāt, jo tādā gadījumā šis nākamais dokuments sastāvēs no vieniem variantiem, kuri pirmajā lappusē izslēgs to, kas būs rakstīts otrajā lappusē.

K.Špoģis: Tieši to es arī piedāvāju...

Priekšsēdētājs: Es nenoraidīju, es piedāvāju, lai deputāti to izlemtu. Mums šeit nav redzami konceptuāli balsojumi. Mums tie jāformulē tā, lai būtu skaidrs, kuri būs tie konceptuālie balsojumi. Lūdzu, mēs varam balsot šodien, rīt, parīt, jo mēs esam nolēmuši, ka ceturtdien strādāsim.

Vārdu lūdz deputāts Gorbunovs, lūdzu!

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Man liekas, ka pretrunu taču nav. Tika piedāvāta nedēļa, bet komisija saka, ka tā jau rīt par atsevišķiem punktiem var mums iesniegt konceptuālus balsojumus. Tādā gadījumā jau var izskatīt. Tātad mēs šodien pārtraucam izskatīt un turpināsim rīt, jo komisija, kā es sapratu, ir gatava jau rīt piedāvāt mums šo balsojumu. Kā tur ies, tad mēs redzēsim, bet mums patlaban nebūtu komisijai jābremzē darbs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājums gan bija tāds, ka komisija piedāvāja nekavējoties balsot konceptuāli. Dabīgi, to mēs varam izdarīt arī rīt, kaut gan tas ir diezgan problemātiski, jo rīt pirmais jautājums mums ir budžets. Un būsim atklāti, ja šis jautājums tiks izskatīts konstruktīvi, tad budžeta apspriešana un pieņemšana var ieilgt visu dienu, bet mēs esam nobalsojuši, ka strādāsim ceturtdien ar plenārsēdes lēmumu. Tādā gadījumā komisija varbūt var sagatavot jau konceptuālo balsojumu rakstiskos variantus, par kuriem mēs balsosim ceturtdien no rīta pulksten 10.00. Nekas mūs nekavē to darīt. Kādas ir komisijas domas par to? Jo tad mums paliek rezervē viena diena, lai to izstrādātu. Protams, arī šodien varam balsot konceptuāli, ja tas tiks izstrādāts.

Lūdzu Špoģa kungs!

K.Špoģis: Ceturtdienas variants nav pieņemams, bet, ja jau taisīt, tad taisīt tā, kā jūs gribat, tad mēs mēģināsim to sagatavot līdz nākamajai otrdienai.

Priekšsēdētājs: Špoģa kungs, es neko negribu! Špoģa kungs teica, tā kā es gribot, lai tas būtu nākamajā otrdienā, tad tas būšot nākamajā otrdienā. Godājamie kolēģi! Es ceru, ka nākamajā otrdienā plenārsēdi vadīs Birkava kungs. Un tad tiešām tas būtu ļoti jauki, bet es negribu noņemt atbildību, un es negribu nekā, kā tikai novadīt šo plenārsēdi līdz galam.

Lūdzu, Špoģa kungs, ja jūs vēlaties tūlīt, tad formulējiet konceptuālos balsojumus. Mēs reģistrēsimies un balsosim tūlīt! Nav problēmu! Ja deputāti piekritīs, tad, lūdzu, balsosim.

K.Špoģis: Es atvainojos. Jūs laikam nesadzirdējāt - es piekrītu tam variantam, ka nākamajā otrdienā no rīta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kāds cits variants? Nav. Tātad varam plenārsēdē nobalsot, ka nākamo otrdien no rīta pulksten 10.00 mēs konceptuāli balsosim par lēmumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu". Pēc konceptuālajiem balsojumiem, turpinot strādāt, mēs izskatīsim arī pa atsevišķiem pantiem. Vai par to varam balsot? Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 90 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Godājamie kolēģi! Tātad balsosim, ka nākamās otrdienas plenārsēdē pulksten 10.00 balsosim par šā lēmuma projekta punktiem, sākot ar konceptuālajiem balsojumiem. Rezultāts: par - 80, pret - 1, atturas - 1. Paldies. Tātad esam pieņēmuši saistošu lēmumu, proti, nākamajā otrdienā pulksten 10.00 sāksim ar balsojumiem.

Godājamie kolēģi! Mums ir iespēja izskatīt vēl citus jautājumus, kas ir paredzēti rītdienas darba kārtībā. Par privatizācijas komisijām tika nolemts, ka tas ir kompleksā un jābalso kopā ar šo lēmumu.

Bērziņa kungs! Rītdien ir jautājums par Ārlietu komisijas sastāva izmaiņām, taču nav izdalīts dokuments.

Mums ir lēmuma projekts "Par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu". Nav Muciņa kunga. Ir likumprojekts ar ļoti skaistu nosaukumu - "Par ugunsdrošību". Taču mēs neredzam deputātus, kuri būtu gatavi runāt par šo jautājumu. Viss pārējais mums ir par budžetu.

Deputāt Raimond Krūmiņ, lūdzu!

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Man būtu priekšlikums iekļaut darba kārtībā vēl vienu dokumentu, kurš ir sagatavots un izskatīts Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, taču šorīt no rīta netika iekļauts darba kārtībā, jo nebija pavairots. Patlaban šis dokuments ir pavairots, tādēļ to varētu iekļaut darba kārtībā. Tas ir Augstākās padomes lēmums "Par papildinājumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.jūnija lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" spēkā stāšanās kārtību"". Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas domas ir tādas, ka minētais lēmums jāizskata kā steidzams. Tas ir saistīts ar privatizēto lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu reģistrāciju, pareizāk teikt, to statūtu sabiedrību reģistrāciju. Dokumenta numurs ir 208. Ja mēs nobalsosim par šā dokumenta iekļaušanu darba kārtībā, tad to tūlīt var izdalīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Krūmiņa kungs ir pārliecināts, ka, ja mēs balsosim, tad dabūsim 66 balsis?

R.Krūmiņš: Mums varbūt vajadzētu nobalsot par iekļaušanu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Kā tad īsti ir ar to Ārlietu komisijas lēmumu? Izrādās, ka tas vienkārši deputātiem nav izdalīts. Es domāju, ka tur domstarpību nebūs, jo vienīgi jāapstiprina jauns komisijas locekļu skaits. Pat cilvēki nemainās. Mūsu komisija ir mazākā skaitā sakarā ar Gapoņenko kunga aiziešanu. Un tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Taču, cik es saprotu, neviena no šiem dokumentiem deputātiem nav. Krūmiņa kungs, lūdzu!

R.Krūmiņš: Man ar kanceleju bija tāda noruna, ja mēs iekļausim darba kārtībā, tad dokuments tiks izdalīts. Kamēr jautājuma nav darba kārtībā, tā dokumentus neizsniegs.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs vēlas teikt kādu vārdu, lūdzu!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Situācija patiešām ir tāda - kamēr jautājums nav iekļauts darba kārtībā, kanceleja attiecīgos dokumentus neizdala. Tāpēc man būtu priekšlikums - nobalsot, lai kanceleja tūlīt varētu izdalīt šo dokumentu. Pēc tam spriedīsim, vai mēs šodien to vēl pieņemsim vai ne. Dokuments patiešām ir svarīgs sakarā ar to procedūru, ka šie lauksaimniecības uzņēmumi jāreģistrē līdz 15.martam.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs! Man personīgi no mana vēlēšanu apgabala bijušajiem kolhozniekiem ir apmēram sešas vēstules, kurās ieteikti dažādi procedūras varianti. Cik es saprotu, tad tas ir diezgan smags jautājums, nevis tikai vienkārša nobalsošana.

G.Grūbe: Jā, Krastiņa kungs, tāpēc es lūdzu šo jautājumu iekļaut darba kārtībā, lai attiecīgais dokuments tiktu izdalīts un deputāti varētu spriest, vai viņi var tagad pieņemt, vai viņiem ar šo dokumentu ir jāiepazīstas līdz rītdienai, vai arī līdz ceturtdienai un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gorbunovs ir iesniedzis radikālāku priekšlikumu - šodien pārtraukt plenārsēdi. Bet es domāju, ka mēs varam apvienot šos lūgumus. Varbūt mums nevajag balsot, bet lūgsim visi kopā mūsu godājamo kanceleju izdalīt šo dokumentu, lai deputāti līdz rītdienai varētu iepazīties ar šajā dokumentā ietvertajām problēmām. Pēc tam mēs arī varētu balsot par minētā dokumenta iekļaušanu vai arī neiekļaušanu darba kārtībā. Bet patlaban, es domāju, mēs varētu ar mierīgu sirdi, tā kā daudzi deputāti to jau dara bez jebkāda balsojuma, izziņot pārtraukumu līdz rītdienai pulksten 10.00, lai varētu izskatīt budžeta problēmas.

I.Bērziņš: Es atvainojos! Es lūgtu vienkārši palikt tiem, kurus interesē budžeta jautājums. Zeiles kundze pēc sēdes beigām īsi ziņos par budžetu, lai rīt mēs ar to jau varētu nopietni strādāt.

(Sēdes beigas)

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
14:30  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem