1992.gada 18.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu, reģistrēsimies. Kolēģi deputāti aizvien vēl nāk. Lūdzu rezultātu. 121 deputāts. Darba kārtība 18. un 19.februārim.

Bērziņa kungs, lūdzu!

I.Bērziņš: LTF frakcijas vārdā es lūgtu cienījamos deputātus nobalsot par šādiem grozījumiem, pareizāk sakot, par precizējumiem. Šodien pulksten 15.00 neatkarīgi no tā, cik tālu mēs esam tikuši ar pārējiem jautājumiem, skatīt jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem līdz Saeimas vēlēšanām. Tas ir nepieciešams sakarā ar to, ka no rīta puses Gorbunova kungs ir aizņemts, viņam jāpilda internacionālais pienākums un jātiekas ar delegācijām. Un viņš ir vajadzīgs, lai izvirzītu kandidātu.

Tieši tāpat ir ar jautājumu par Latvijas Republikas Zemessardzes štāba priekšnieka iecelšanu, tāpēc es lūgtu tūdaļ pēc 3.punkta, kas ir ietverts 18.februāra darba kārtībā, izskatīt 19.februāra 1.punktu, kas faktiski ir viens balsojums un neaizņems ilgu laiku. Tas ir pirmais priekšlikums LTF frakcijas vārdā.

Un otrais priekšlikums: sakarā ar to, ka ļoti svarīgi būtu izskatīt šonedēļ divus jautājumus, tas ir, "Par 1992.gada pirmā pusgada Latvijas valsts budžetu" un "Par valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu", neatkarīgi no tā, cik tālu mēs tiksim izskatāmo jautājumu lokā, trešdienas, tas ir, 19.februāra, sēdi sākt ar jautājumu par 1992.gada pirmā pusgada Latvijas valsts budžetu un kā otro jautājumu izskatīt valsts īpašuma privatizācijas koncepciju un programmu. Šos divus priekšlikumus LTF frakcijas vārdā es lūdzu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies! Kolēģi, es lūdzu mazu uzmanību. Daži vārdi par maniem internacionālajiem pienākumiem. Šodien pie mums, Augstākajā padomē, ierodas Eiropas Padomes ģenerālsekretāre Lalumjēras kundze. Viņa ir izteikusi vēlēšanos 13.15 uzrunāt parlamentu. Tāpēc es aicinu jūs pieņemt to zināšanai, ļaut viņu uzlūgt un dot jūsu svētību viņas runai 13.15. Vai ir iebildumi?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Viņa runās 15 minūtes, jo pārtraukums parlamentā ir svēta lieta.

Un tagad par rītdienu. Augstākās padomes Prezidijs ir rekomendējis Augstākās padomes priekšsēdētājam doties uz Eiropas Padomes asambleju, kurā pulcēsies visu Eiropas valstu parlamentu vadītāji, lai piedalītos tur kopējās sēdēs un diskusijās un teiktu runu 10 minūšu garumā par to, ko mēs gribam darīt zināmu, par situāciju Latvijā un par mūsu valsts attīstības perspektīvām saistībā ar Eiropas procesiem un Eiropas kontekstā. To es arī darīšu, tāpēc rīt no rīta es došos uz turieni un diemžēl nebūšu šeit, parlamentā. Tāpēc ir ļoti liels lūgums izlemt jautājumu par Zemessardzes štāba priekšnieka iecelšanu šodien pulksten 15.00.

Kolēģi, tagad mēs uzklausīsim jūsu priekšlikumus tikai par šo bīdīšanu un pārbīdīšanu. Jaunus priekšlikumus izvirzīsim pēc tam. Vai jūs tagad runāsit par svītrošanām un bīdīšanu? Tad, lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Sakarā ar to, ka Ministru padomes sēdē tiks izskatīts jautājums par grozījumiem likumā "Par akcīzes nodokli", lūdzu pārcelt uz nākamo nedēļu otro šīsdienas darba kārtības punktu "Par grozījumiem likumā "Par akcīzes nodokli"".

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu.

V.Šteins: Sakarā ar to, ka nav noteiktas Saeimas ievēlēšanas (varbūt tās notiks 2000.gadā), es lūdzu svītrot 3.punktu, jo papriekšu ir jānosaka Saeimas vēlēšanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu.

P.Simsons: Pēc diskusijām frakcijā es atļaujos piedāvāt un lūgt 5.punktu pārcelt no šīs nedēļas uz citu nedēļu, ja nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Liepiņa kungs!

K.Liepiņš: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija lūdz 5.punktu pārcelt uz nākamnedēļas darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, koncentrēsim uzmanību balsošanai. To jautājumu, kuru komisija noņem, mēs, protams, nebalsojam. Es atgādinu jums mūsu tradicionālo pieeju.

Tie kolēģi, kuri ierosina svītrot, piemēram, 3.punktu un pārcelt 5.punktu... Es atvainojos, Liepiņa kungs, jūs komisijas vārdā runājāt? Nu tad mums tas jautājums automātiski tiek pārcelts. Arī 5.punkts - lēmuma projekts "Par nepamatoti politiski represēto loka noteikšanu" tiek pārcelts uz nākošo nedēļu. Atsevišķi balsosim lēmuma projektu par priekšsēdētāja vietnieka vēlēšanām, jo Šteina kungs iebilst, un tad tas ir jābalso atsevišķi. Par visu pārējo, kā ir ieteicis Prezidijs, balsosim kopumā, ņemot vērā tās pārbīdes, kuras ierosināja Bērziņa kungs, un tos lūgumus, kurus es jums pamatoju. Vai ir iebildumi? Vai es varu šo jautājumu izvirzīt balsošanai? Tad balsosim par darba kārtību, ko piedāvāja Prezidijs, un par tām pārbīdēm, kuras ieteica Bērziņa kungs. Lūdzu rezultātu. 90 - par, 3 - pret, atturas - 6. paldies. Darba kārtība ir apstiprināta.

Tagad atsevišķs balsojums par 3.punktu - lēmuma projekts "Par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem līdz Saeimas ievēlēšanai". Vai vairāk neviens nevēlas izteikt savu viedokli? Pagaidiet! Vienu mirklīti, mums ir jānorunā, par ko mēs balsosim. Mēs balsosim... Kolēģi, mazu uzmanību! Acīmredzot ir jābalso, tas ir vienkārši atsevišķs balsojums par Prezidija iesniegto lēmuma projektu darba kārtības 3.punktam. Jūs varat izteikt savu viedokli "par", "pret" vai "atturoties". Mēs atsevišķi balsojam tikai tāpēc, ka viens mūsu kolēģis, deputāts Šteins, izvirzīja savus argumentus pret, un mums ir tradīcija, ka tad mēs tāda veida jautājumus balsojam atsevišķi. Tātad jūs balsosit vai nu "par", vai "pret", vai "atturoties" par šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā.

Dobeļa kungs pieprasa reģistrāciju. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Paldies. 122 deputāti. Iznāk vēl mazāk. Normāli? Paldies. Pirms balsojuma par lēmuma projektu "Par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem", kā mums ir noformulēts, lūdzu, izsakiet savu viedokli. Trešais mikrofons.

I.Bērziņš: Es aicinu balsot par un visas iebildes pret šo lēmuma projektu, arī Šteina kunga iebildes, izvirzīt, izskatot šo lēmuma projektu. Pilnīgi iespējams, ka to vajadzēs grozīt, bet pati ideja, ka nepieciešams ievēlēt šo cilvēku, man liekas, gandrīz nevienam šeit, zālē, šaubas neizraisa. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja vairāk neviens nevēlas izteikt savu viedokli pirms balsošanas, tad mēs varam mierīgu prātu un sirdi balsot. Lūdzu rezultātu. 92 - par, 8 - pret, 11 - atturas. Lēmums pieņemts. Šis jautājums ir iekļauts darba kārtībā. Lūdzu - trešais mikrofons.

I.Bērziņš: Man vēl viens punkts ir jāliek priekšā šodien, jo šeit nav delegācijas vadītāja sarunām ar Maskavu. Tā kā ne vienu reizi vien jau šeit, šinī plenārsēdē, ir izskanējis priekšlikums mainīt delegācijas sastāvu, tad delegācijas vadītājs ir gatavs pēc pulksten trijiem, kad pirmie jautājumi ir izskatīti, sniegt projektu par šo delegācijas sastāvu un aicināt deputātus balsot. Ja deputāti grib izdarīt šo balsojumu šajā nedēļā, tad es lūdzu balsot par. Tāds ir delegācijas vadītāja Dineviča kunga ieteikums. Viņš nevarēja būt šeit klāt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, es domāju, ka tā nav liela problēma. Līdzko iesniegs lēmuma projektu, mēs iekļausim darba kārtībā, strādāsim un balsosim.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Šis dokuments visiem ir izdalīts.

Priekšsēdētājs: Balsosim par iekļaušanu darba kārtībā, bet tikai bez pulksteņiem, jo mums visi laiki jau ir nobalsoti. Balsosim par iekļaušanu darba kārtībā jautājumu par izmaiņām delegācijas sastāvā sarunām ar Krieviju. Lūdzu rezultātu. Par - 91, pret - 1, atturas - 10. Daži kolēģi balso ar roku, bet tur neko nevar darīt.

Pirmais jautājums - "Par lauksaimniecības produkcijas ražošanas stabilizāciju". Lūdzu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija!

G.Grūbe: Es gribētu vispirms teikt dažus vārdus varbūt par procedūru. Lauksaimniecības komisijā vakar tika apspriests jautājums par procedūru. Tātad ir iesniegti divi dokumenti. 149.dokumentu likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedza deputāti Jānis Lucāns un Jevgēnijs Zaščerinskis. Un otrs ir 184.dokuments, kuru iesniedza Augstākās padomes Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Man būtu komisijas vārdā priekšlikums vispirms dot vārdu Lucāna kungam vai Zaščerinska kungam (kā viņi paši vienosies) par 149.dokumentu, pēc tam ziņojumam dot vārdu man (5 minūtes) un līdzziņojumam - lauksaimniecības ministram Ģēģera kungam (15 minūtes).

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs un Zaščerinska kungs! Kurš runās? Lucāna kungs? Mums vajag nobalsot par reglamentu.

J.Lucāns: Protams, tādā veidā var rīkoties, kā pašreiz. Vispirms pateikt, ka šis projekts vairs netiks apspriests un ka tā vietā būs cits, bet pēc tam paziņot, ka tomēr apspriedīs. Man vajag trīs minūtes laika, lai es atrastu savus papīrus, kuros man tas viss ir uzrakstīts. Ja jūs varat gaidīt trīs minūtes, es esmu ar mieru uzstāties. Esmu gatavs. Bet trīs minūtes man ir vajadzīgas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, es domāju, ka mums nav problēmu. Mums katram savos papīros jāieskatās, un tās trīs minūtes paies. Man, piemēram, vispār šā papīra nav. Vai sekretariāts tos neiedotu?

Zeiles kundze! Tas ir organizatorisks jautājums attiecībā uz rītdienu. Daži deputāti ir izteikuši vēlmi, lai rīt budžeta jautājumu mēs translētu. Kāds ir komisijas viedoklis?

V.Zeile: Nu, komisijā mēs nepaspējām šo lietu speciāli aprunāt, bet vispārējā doma ir tāda, ka ļoti vajadzētu translēt, jo uzmanība ir ārkārtīgi liela, prese mums nestrādā, tā ka vajadzētu translēt šo jautājumu. Turklāt rīt būs divi ziņojumi. Finansu ministrs ziņos par 1991.gada budžeta izpildi, un ekonomisko reformu ministrs Kalniņa kungs ziņos par tautsaimniecības attīstību pirmajā pusgadā. Tas ir iepriekšējā reizē atceltais jautājums. Tie abi ir ļoti svarīgi jautājumi, kuri interesē visu republiku.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ja kādam ir iebildumi, tad mēs balsosim. Vai nav iebildumu? Nav.

Lucāna kungs, cik minūtes jums vajadzēs?

J.Lucāns: Tik, cik reglamentā paredzēts, teiksim, 10 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Lucāns: Es ceru, ka visi deputāti ir sameklējuši 149.dokumentu. Tas tika izdalīts pagājušajā otrdienā. Ja šā dokumenta nav, tad acīmredzot mums būs grūti kaut ko apspriest.

Šis lēmuma projekts radās jau novembrī, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem. Pirmkārt, līdz šim brīdim, šodienu ieskaitot, lauksaimniecības privatizācija notiek bez jebkādas nopietnas programmas. Ar programmu es saprotu ekonomiskos aprēķinus, kā pa gadiem veidosies zemnieku saimniecības, kā pa gadiem samazināsies lielsaimniecību ražošanas apjoms, kādi pa gadiem būs kapitālieguldījumi un kādas būs valsts iespējas attiecībā uz šiem kapitālieguldījumiem, un visu pārējo, kas saistās ar nopietnu tautsaimniecības pārkārtošanu, tas ir, šajā gadījumā ar lauksaimniecības privatizāciju. Līdz šim laikam šādas programmas un šādu aprēķinu nav, ir tikai laba vēlēšanās pēc iespējas ātrāk privatizēt. Tāpēc šajā lēmuma projektā bija paredzēts pieprasīt steidzami izstrādāt šādu programmu, lai mēs varētu orientēties, kādas ir valsts iespējas un kāda ir nepieciešamība pēc kapitālieguldījumiem, vismaz pēc resursiem. Tas bija pirmais jautājums.

Otrkārt, šis lēmums ir vērsts uz to, lai nerastos situācija, ka apstākļos, kad mums tik ļoti trūkst kapitālieguldījumu, neietu bojā tas uzkrātais kapitāls, ko iepriekšējās paaudzes ir radījušas un kurā ļoti nopietni varētu turpināt saimniekot.

Es minēšu tikai skaitļus. No 3000 govju fermām Latvijā apmēram 1300 ir tādas, kuras būtu pilnīgi derīgas zemnieku saimniecībām. Šajās fermās šobrīd, pareizāk sakot, pagājušajā gadā, atradās apmēram 41 procents no Latvijas govju ganāmpulka. Patlaban daļa no šīm fermām jau iet bojā, paliek tukšas, jo nav nodrošināti nosacījumi, lai varētu reāli šīs fermas privatizēt. Nav nekādu garantiju par zemi. Tās ir vajadzīgas, lai šīs fermas privatizētu. Tāpēc nav arī nekādas intereses par šo fermu privatizāciju, tieši otrādi, ap šādām fermām sāk rasties jaunas, sīkas zemnieku fermas, bet tās fermas paliek tukšas. Tāda ir reālā situācija šajā jomā.

Trešais apsvērums, kura dēļ radās šis lēmuma projekts, ir tāds, ka šobrīd visā šajā lauksaimniecības vadības sistēmas ķēdē nevienā līmenī nav nekādas atbildības par to, lai tiktu saglabāts kaut kāds ražošanas līmenis, lai normāli un mērķtiecīgi noritētu privatizācija, lai katram objektam meklētu īpašnieku. Lūk, arī šajā virzienā ir vērsts šis lēmums, kas atrodas jūsu priekšā.

Tie ir galvenie momenti, par kuriem būtu vērts šodien diskutēt, vai tas ir pieņemams vai nav pieņemams. Protams, ir ļoti nepatīkami atzīt, ka no novembra ir pagājis ļoti daudz laika un ka patlaban jau faktiski masveidā ir sākušās tā saucamās privatizācijas sapulces, tāpēc grūti būs daudz ko no šā lēmuma realizēt. Bet tas nenozīmē, ka nebūs tādu vietu, kur to nevarēs realizēt, tādas vietas ir, un tāpēc būtu lietderīgi šādu lēmumu pieņemt.

Un vēl viena problēma, kas ir skarta šajā lēmumā un ko es gribu īpaši akcentēt, ir tā, ka šī valsts īpašuma daļa, kuru varētu mērķtiecīgi pārvērst par privatizācijas fondu gandrīz vai katrā saimniecībā un ar šī privatizācijas fonda kapitāla palīdzību veicināt reālo privatizāciju, šobrīd ir faktiski sadalīta kā paju parāds visiem zemniekiem. Bet būtu bijis ļoti mērķtiecīgi to paturēt kā valsts īpašuma daļu, lai izveidotu privatizācijas fondu un lai pagastiem būtu, ar ko operēt, realizējot privatizācijas programmu.

Vēl viens bīstams simptoms, kuram es gribu pievērst deputātu uzmanību, ir tas, ka šim ražošanas gadam paju sabiedrības, nākamās paju sabiedrības, kuras pašreiz veidojas, ir pieprasījušas tikai apmēram 60 procentus no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tātad 40 procenti zemes pāries nākamo zemnieku īpašumā un radīsies ļoti liels skaits jaunu zemnieku. Patlaban nav arī nekādas skaidrības (vismaz es neesmu redzējis tādus skaitļus), kādā veidā šie jaunie zemnieki būs pavasarī nodrošināti ar sēklu, kādā veidā šie jaunie zemnieki būs nodrošināti ar kredītiem, lai varētu nopirkt šo sēklu. Šeit būs runa par ļoti lieliem skaitļiem, es domāju, apmēram ap pusmiljardu (tas ir minimums), jo visas sēklas maksā ļoti dārgi, piemēram, 1 ha kartupeļu apstādīšana maksās apmēram 20 tūkstošus rubļu, tā ir tikai sēklas tiesa. Tā ka jautājums ir ļoti nopietns. Tāpēc ir skaidra valsts programma, kā to visu realizēt.

Protams, degviela ir problēma pati par sevi. Ja degvielas jautājums netiks atrisināts, tad mums vispār šeit nav nozīmes ne par ko runāt. Tad jautājums būs pavisam citādi jāstāda. Tā ka lauksaimniekiem ir vajadzīgas garantijas, un šīm garantijām ir jābūt jau martā, pašreizējo saimniecību degvielas tvertnēs ir jābūt vismaz 50 procentiem no pavasara sējai nepieciešamā degvielas daudzuma. Ja tas nebūs, tad grūti paredzēt, kādā veidā mēs turpināsim savu saimniekošanu. Paldies. Viss pārējais ir uz tā papīra uzrakstīts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā es saprotu, tad mēs noklausīsimies visus ziņojumus un tad jautāsim. Bet varam arī tūlīt uzdot jautājumus. Vai Freimaņa kungs uzstāj uz to, ka tūlīt uzdosim jautājumus? Un kā jūs, Lucāna kungs, domājat?

J.Lucāns: Es labprātāk tūlīt atbildētu uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Divi jautātāji ir pieteikušies. Freimaņa kungs un Kiršteina kungs. Ja citiem kolēģiem nav iebildumu, tad, lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Lucāna kungs, mēs šo dokumentu rūpīgi apspriedām frakcijā, un es jums gribētu jautāt tādu lietu. Vai jums neliekas, ka šis projekts pilnīgi pārsvītro to zemes reformu, kuru mēs esam realizējuši līdz šim? Zemes komisiju te vispār nav, te ir tikai "poļitruki" no Lauksaimniecības departamenta. Paskaidrojiet, lūdzu, kāda ir jūsu attieksme pret visu līdzšinējo gigantisko darbu, ko veikušas zemes komisijas zemes privatizācijas un sadales jautājumos? Kāda ir jūsu principiālā nostāja. Vai tas, ko mēs līdz šim esam darījuši, ir bijusi tukša niekošanās?

J.Lucāns: Freimaņa kungs, mums ir jāsāk lietas kārtot, ievērojot situāciju, kādā mēs esam nonākuši. Runāt par to, kā tur bija vai nebija pirms tam, patlaban vairs nav nozīmes, kaut gan man ir ļoti daudz iebildumu pret tiem lēmumiem, kādus mēs esam pieņēmuši lauksaimniecības jautājumos, un to es nekad neesmu slēpis.

J.Freimanis: Kāds ir jūsu personiskais viedoklis?

J.Lucāns: To, ka mēs taisām šādas milzīgas reformas bez kaut cik ekonomiski aprēķinātas un pamatotas programmas, pēc manām domām, nevar uzskatīt par valstiski pareizu rīcību, tāpēc ir pēdējais brīdis beigās izrēķināt, kā tas viss ir jādara un ar kādām iespējām mums ir jārēķinās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Lucāna kungs! Par šo viscaur interesanto un nebūt ne noliedzošo dokumentu, kuru jūs esat iesniedzis, man tomēr ir daži jautājumi. Preambulā jūs diezgan kategoriskā tonī rakstāt, ka jebkādas atbildības sistēmas trūkuma dēļ un tā tālāk... strauji samazinās liellopu ganāmpulks, tiek ignorēti ekonomikas likumi. Vai mēs varam ticēt tam Statistikas komitejas 60.dokumentam, kur ir teikts, ka, piemēram, gada laikā cūku skaits zemnieku saimniecībās ir divkāršojies, liellopu skaits pieaudzis par 63 procentiem. Un kopumā gan privātajās, gan valsts saimniecībās, piemēram, aitu skaits ir palielinājies par 12 procentiem, putnu arī ir vairāk. Kam lai īsti tic? Vai šai preambulai vai statistikai?

J.Lucāns: Neticiet tai preambulai un padomāsim arī par statistiku. Es uzstādīšu pretjautājumu: kam ticēt? Vai statistikai vai tam, ka samazinās kopējais produkcijas apjoms, ko ražo lauksaimnieki?

A.Kiršteins: Nē, nē... Ja mēs skatāmies tirdzniecības tīklā, tad tur arī ir ļoti pretrunīga situācija, piemēram, daudzās vietās lauku rajonos ir grūtības ar produkcijas realizāciju. Bet mans jautājums bija tāds: vai jūs atzīstat, ka zemnieku saimniecībās notiek pieaugums? Vai nenotiek? Jums acīmredzot vajadzēja rakstīt, ka tas, kas teikts šajā preambulā, attiecas tikai uz lielsaimniecībām, nevis uz visu Latviju.

J.Lucāns: Tie skaitļi attiecas... Nē, skaitļi tur nav minēti, bet tendences attiecas uz visu lauksaimniecību kopumā - gan uz zemnieku saimniecībām, gan uz lielsaimniecībām. Kopumā šī tendence ir negatīva.

A.Kiršteins: Tas ir diezgan strīdīgi, bet es negribu debatēt. Otrs jautājums attiecas uz 3.2.punktu. Tātad lielsaimniecībās un paju sabiedrībās, kuras palikušas bez vadības, ar agrārās reformas inspektora starpniecību iecelt atbildīgās amatpersonas ar pilnvarām saņemt valsts garantijas lielsaimniecības privatizācijas novešanai līdz sekmīgam nobeigumam un tā tālāk. Es saprotu, ka tās atbildīgās amatpersonas ir kaut kas līdzīgs komisāriem, kurus ieceļ no augšas un kuri, lūk, realizē un pabeidz visu šo procesu. Kur radīsies šie spējīgie cilvēki, kas to visu veiks? Tas ir tāds konkrēts jautājums, jo es saprotu, ka tie, kuri kaut ko spēj lauksaimniecībā, jau sen ir zemi paņēmuši un jau sen ir privatizējuši visu, ko var, un darbojas. Ja lielsaimniecību vadītāji ir nolaiduši un neko nespēj, jo jūs jau rakstāt, ka "saimniecībās bez vadības", tad kur radīsies šīs atbildīgās pilnvarotās amatpersonas, kas, lūk, no malas atnāks un pabeigs šo procesu?

J.Lucāns: Protams, jūsu jautājums, Kiršteina kungs, ir ļoti pamatots, bet es gribu atbildēt jums ar pretjautājumu: bet ko tad darīsim? Atstāsim šo procesu pilnīgā anarhijas varā vai mēģināsim tomēr atrast kādu cilvēku, kas nopietni nodarbotos ar šo lietu, jo patlaban ir tāda tendence, ka daudzu lielsaimniecību pašreizējie vadītāji pēc privatizācijas sapulcēm ir nodomājuši aiziet, mēs nonāksim reālas anarhijas priekšā. Tātad jāmeklē risinājums šim jautājumam vai arī vienkārši jāpieļauj, lai iet bojā kapitāls. Šā procesa sekas, es domāju, man nav jāpaskaidro.

A.Kiršteins: Paldies.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, lūdzu! Nākamais - deputāts Seiksts.

M.Budovskis: Cienījamais Lucāna kungs, jūs vienmēr savas runas sākat ar frāzi: "valstiski pareiza rīcība" un "kas pabaros tautu"... Jūs minējāt statistiku, ka ir 3000 govju fermas un 1300 ir derīgas, un 41 procents no ganāmpulka... Man ir šāds jautājums: kāpēc jūs nevienu vārdu nebilstat par to, kāds ir izlaukums un kas tad pabaros tautu, ja tajā vienā fermā šobrīd vidējais izslaukums ir 2 litri dienā, bet privātais izslauc 10-12 litrus dienā. Es gribētu zināt, kāda šajās fermās ir darba organizācija un kāda ir pašlaik situācija ar darbaspēku? Cik ir palicis no tiem cilvēkiem, kuri strādāja lielfermās, kāda ir viņu darba kvalitāte un kas ir aizgājuši privātajās? Mani interesē būtiskā puse, kas patiešām pabaros tautu? Un pēc tam runāsim, kā reanimēt lielfermas.

J.Lucāns: Budovska kungs, jūs mani acīmredzot neesat precīzi sapratis. Es runāju par to, ka ir apmēram 1300 tādu fermu, kas ir derīgas privatizācijai un derīgas zemnieku saimniecības apsaimniekošanai. Pašreiz tās iet bojā, šīs fermas ir jāglābj un jāatrod tām īpašnieks. Lūk, par to iet runa. Es negribu aizstāvēt tās fermas un saimniecības, kur slauc 2 litrus no govs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiksta kungs!

A.Seiksts: Cienījamais Lucāna kungs un cienījamais priekšsēdētāj! Man jāatvainojas, ka jautājums nebūs par dokumentu, bet par praktisku detaļu, kas izriet no nesenām sarunām ar lauciniekiem. Ja valdība sagādās to minimumu benzīna pie arābiem un vāciešiem, kā, pēc jūsu domām, tas ir jāsadala? Vai pēc tehnikas vienībām vai pēc zemes platības? Līdzšinējā prakse ir tāda, ka zemnieki paliek pie sasistas siles. Es gribu dzirdēt jūsu domas.

J.Lucāns: To benzīna daudzumu, kas pašreiz sagādāts, varat dalīt, kā gribat, jūs ar to neko neatrisināsit. Tā ir pārāk maz.

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, lūdzu! Pēc tam deputāts Endele.

A.Aleksejevs: Cienījamais Lucāna kungs! Vai es jūs pareizi sapratu, ka valdībai šobrīd nav nekāda pamatota plāna lauksaimniecības attīstībai republikā?

J.Lucāns: Jā, es to teicu.

A.Aleksejevs: Paldies. Un sakiet, lūdzu, vai tas viss, kas šodien notiek veikalos - lauksaimniecības ražojumu samazināšanās, cenu kāpinājums -, varētu būt sekas tam, ka valdībai nav nekādas attīstības programmas?

J.Lucāns: Es domāju, ka tās ir ne tikai sekas, tas ir faktoru kopums.

A.Aleksejevs: Un vēl viens jautājums. Sakiet, lūdzu, cik mums vajadzētu privātsaimniecību, lai aizvietotu esošās kolektīvās saimniecības?

J.Lucāns: Es nevaru jums atbildēt uz šo jautājumu. Patlaban laukos ir tāda tendence, ka vidējais saimniecības lielums ir apmēram zem 15 ha, es neredzu perspektīvu šādai saimniekošanas sistēmai, kāda veidojas, tāpēc man ir grūti prognozēt. Pēc manām domām, Latvijā būtu vajadzīgs veidot zemnieku saimniecības, kuru kopplatība būtu vismaz 50 ha, lai tās ar laiku būtu spējīgas konkurēt pasaules tirgū, bet tā programma, pēc kuras mēs pašreiz vadāmies, novedīs mūs pie sīkām saimniecībām, un mēs nonāksim tajā pašā situācijā, kādā pašreiz atrodas Somija, kas spriež, ko darīt ar lauksaimniecību, jo tā nav spējīga konkurēt pasaules tirgū. Man bail no tā.

A.Aleksejevs: Man beidzamais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādi ieguldījumi vajadzīgi personiskās saimniecībās, lai tās būtu konkurētspējīgas?

J.Lucāns: Tas ir atkarīgs no saimniecības lieluma. Jo mazāka saimniecība, jo būs vajadzīgi lielāki valsts kapitālieguldījumi. Jo lielākas būs saimniecības, jo relatīvi mazāki būs valsts kapitālieguldījumi. Tas ceļš, pa kuru mēs pašreiz ejam, novedīs pie daudz palielinātākām kapitāla ieguldījuma vajadzībām nekā līdz šim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele. Lūdzu.

J.Endele: Cienījamais Lucāna kungs! Es cienu jūs un neapšaubu jūsu lielo pieredzi un kompetenci lauksaimniecības jautājumu risināšanā. Jūs vienmēr esat uztvēris mūsu parlamenta nekompetenci ekonomikas likumu zināšanā, taču, lasot jūsu dokumentu un nebūdams kompetents lauksaimniecības jautājumos, es nonāku pie tādas domas, ka jūs esat pretrunā ar preambulā teikto, kur jūs atkal atgādināt, ka šī privatizācija tiek veikta, notiek, neievērojot ekonomikas likumus. Jūs izvirzāt inspektoru, kas administratīvā kārtā vienpersoniski realizēs šo programmu. Mans jautājums: vai šeit nav pretruna ar ekonomikas likumiem, ja inspektori tīri administratīvi veiks šo privatizāciju?

J.Lucāns: Atbildot uz šo jautājumu, es gribētu teikt tā: jo tālāk mēs iesim uz priekšu pa maldīgu ceļu, jo grūtāk mums būs atrast ekonomikas metodes, kā no tā izkļūt. Bet es ar šiem inspektoriem nedomāju kaut kādus, kā šeit izteicās, "čekas" komisārus. Es ar šiem inspektoriem saprotu cilvēkus, kuri būtu tiesīgi rīkoties ar valsts īpašuma daļu vai privatizācijas fondu saimniecībā, lai, izmantojot šā fonda palīdzību, ar ekonomiskajām metodēm veicinātu reālo privatizāciju. Tāpēc es uzsvēru šā punkta svarīgumu, ka vajag nodalīt valsts īpašuma daļu kā privatizācijas fondu, par kuru, kā jūs atceraties, pagājušā gada, ja es nemaldos, septembrī vai augustā Zaščerinska kungs tik ļoti iestājās. Bet toreiz mēs nepieņēmām šo lēmumu, un tagad skaidri redzam, ka tā bija liela kļūda. Tas prasīs jaunus līdzekļu ieguldījumus. Ar šiem līdzekļiem būtu jārīkojas šiem tā saucamajiem inspektoriem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lucāna kungs! Jautātāju vairāk nav. Grūbes kungs, lūdzu! Pēc jums ministra kungs.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi deputāti, cienījamie valdības locekļi! Jums šodien tiek piedāvāti divi dokumenti - 149. un 184.dokuments, kuru sagatavojusi Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija.

Priekšsēdētājs: Darbojas! Jūs vēl neesat uzņēmis toni skaļuma ziņā.

G.Grūbe: Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija saņēma no Augstākās padomes Prezidija 149.dokumentu, kuru likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedza deputāts Jānis Lucāns un Jevgēnijs Zaščerinskis. Komisijā mēs izskatījām šo dokumentu un nācām pie slēdziena, ka mums jāgatavo papildu dokuments, kas atainotu visas komisijas domas. Tādā sakarībā tapa 184.dokuments.

Kas šajā dokumentā varbūt ir minēts un kāpēc tas tapa? Mēs uzskatām, ka šāds dokuments nebūtu bijis nepieciešams, ja valdības pašreizējā darbība un arī Latvijas Bankas darbība būtu virzīta tā, lai nodrošinātu agrāro reformu laukos. Taču, par nožēlošanu, tas nav noticis, un to mēs atzīstam šā lēmuma 1.punktā. Šajā lēmumā ir fiksēts tas, ka pamatā mēs atzīstam, ka rūpniecības nozares un militārās rūpniecības uzņēmumu pārprofilēšana Latvijā notiek, neņemot vērā lauksaimnieku intereses. Uzskatām, ka daudzus materiāli tehniskos resursus varētu saražot uz vietas Latvijā, bet tas netiek darīts. Tāpēc ļoti būtisks jautājums par sējas darbu veikšanu. 2.punkta 3.apakšpunktā ir fiksēts, ka tomēr šajā gadījumā valdībai jānodrošina degvielas resursi, ja komercstruktūras, kas nodarbotos ar to, republikā nav izveidotas. Šajā jomā privatizācija nav gājusi uz priekšu.

Valdības kā valsts uzņēmuma pārvaldītājas vai valsts īpašuma pārvaldītājas uzdevums šobrīd ir rūpēties par lauku nodrošināšanu ar degvielu. Mēs uzskatām, ka svarīgs ir 2.2.punkts par nepieciešamību pārskatīt nodokļu sistēmu. Pašreizējā nodokļa sistēma neveicina intensīvu ražošanu un nemudina domāt par intensīvu ražošanu priekšdienās. Šeit ir domāts, ka šādu projektu varētu iesniegt Augstākajā padomē jau nākamajam pusgadam, kurā būtu pārskatīta nodokļu sistēma lauksaimniecībā. Ļoti būtisks ir 2.5.punkts par to, ka tomēr nepieciešams Latvijas Republikā nekavējoties izskatīt likumu "Par patērētāju tiesību un interešu aizsardzību". Tas attiecas ne tikai uz lauksaimniecību. Tas ir vajadzīgs un nepieciešams visai Latvijai.

Mēs uzskatām, ka šodien ir jāpieņem 3.punkts, kas attiecas uz Latvijas Banku, jo, lasot Latvijas Bankas prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa kunga izteicienus presē un noklausoties viņa teikto Lauksaimniecības komisijā un Apvienotajā budžeta komisijā, mēs saprotam, ka faktiski Latvijas Banka nevēlas finansēt zemnieku saimniecības un lauksaimniekus vispār. Tāpēc mēs 3.1.punktā un 3.2.punktā liekam priekšā uzdot Latvijas Bankai nodrošināt šos finansējumus. Pretējā gadījumā mums ir jautājums, kāpēc vispār vajadzīga Latvijas Banka?

Es gribu uzsvērt, ka jānodrošina agrārās reformas un privatizācijas gaitas tiesiskā puse. 5.punktā ir teikts: "Uzdot Latvijas Republikas Prokuratūrai nodrošināt prokurora uzraudzību..." Jo tās pārrunas, kas mums bija ar Prokuratūras kolēģiju un ar ģenerālprokuroru Skrastiņa kungu, liecina par to, ka Prokuratūras darbinieki atsevišķos Latvijas rajonos faktiski nav informēti par pieņemtajiem Latvijas Republikas likumiem un būtībā neveic šo likumu uzraudzību.

6.punktā mēs paredzam, ka Augstākajai padomei jābūt informētai par šiem procesiem, tāpēc lauksaimniecības ministram un Latvijas Bankai regulāri jāinformē Augstākā padome.

Nobeigumā gribu pateikt, ka būtiskākais ir jautājums par degvielu un finansēšanu. Ja šie jautājumi netiks atrisināti, tad lauksaimniecība turpmāk nevarēs attīstīties. Visa Latvijas nākotne tomēr ir atkarīga no lauksaimniecības attīstības, no pozitīvas attīstības. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai tagad uzklausīsim ministra kungu un pēc tam jautāsim? Labi. Lūdzu. Dainis Ģēģers.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Cienījamie deputāti, godātais priekšsēdētāj! Pašlaik sabiedrības uzmanības centrā ir agrārā reforma un lauku problēmas vispār. To var saprast, jo finiša taisnei tuvojas zemes reformas pirmās kārtas pasākumi un līdzšinējo lauksaimniecības uzņēmumu privatizācija. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tā ir vienīgā reālā reforma valstī. Tā skar tūkstošiem laucinieku un to mantinieku pilsētās. Savukārt visu valsti satrauc stāvoklis ar lauksaimniecības produkcijas nodrošinājumu. Dažkārt nepareizi tiek izprasti pašreizējie produkcijas uzkrājumi, tā ir uzkrāta apmaiņai pret energoresursiem.

Domāju, visiem ir skaidrs, ka jebkura reforma ienes izmaiņas līdzšinējā darbības ritumā. Protams, mēs visi vēlētos, lai agrārās reformas apstākļos tiktu nodrošināta lauksaimniecības produkcijas ražošanas pēctecība. Tie ir nosacīti pirmā bloka jautājumi. Ar to risināšanu Lauksaimniecības ministrija ir arī nodarbojusies. Tomēr jāņem vērā, ka agrārās reformas galveno pasākumu īstenošana sakrīt ar vispārēju ekonomisko sabrukumu, kas radies, irstot PSRS tautsaimniecības kompleksam. Neskatoties uz to, galvenos ražošanas virzības momentus ir izdevies noturēt. Rudenī paredzētās zemes platības ir uzartas. Apsēti arī ziemāji. Ir stabils nodrošinājums ar sēklas resursiem, ja tikai zemniekiem būtu līdzekļi, par ko to iegādāties. Mājlopu skaits ir stabilizējies, galvenokārt pieaugot lopu skaitam tieši individuālajās saimniecībās un zemnieku saimniecībās. Tiešām varētu teikt, ka slaucamo govju skaits salīdzinājumā ar pagājušā gada 1.janvāri sastāda 99,3. Ir pieaudzis arī putnu skaits, bet valsts sektorā samazinājies aitu skaits.

Tagad aktuālākais ir radīt priekšnoteikumus sekmīgai lopu izmitināšanai tajā daļā, kura līdz šim saņēma koncentrēto lopbarību no valsts resursiem, kā arī materiāltehnisko nodrošinājumu pavasara lauku darbu sekmīgai norisei. Pēc saimniecību pirmās kārtas privatizācijas, ņemot vērā paju sabiedrību rīcībā paliekošā mašīnu parku strukturālo analīzi, ar pavasara lauku darbiem tiks galā pie nosacījuma, ja būs degvielas nodrošinājums.

Šogad sagaidāms, ka zemnieku saimniecību skaits pieaugs līdz 35 tūkstošiem ar kopējo zemes platību 445 tūkstoši hektāru. Lai patstāvīgi apsaimniekotu šo zemi, nepieciešams vismaz 32,2 tūkstoši traktoru ar pirmās nepieciešamības lauksaimniecības inventāru. Tas ir, protams, tādā gadījumā, ja mēs katru domājam nodrošināt. Patlaban 12 tūkstoši zemnieku saimniecību ir nodrošinātas ar pašu nepieciešamo. Jautājums būs jārisina, savstarpēji kooperējoties vai izmantojot kopsaimniecības pakalpojumus.

1992.gadā, iepērkot Austrumu un Rietumu tirgū traktorus un citu tehniku, ražojot tos pēc mērķprogrammas republikā, veidojot pagastos tehnikas koplietošanas kooperatīvus un sabiedrības, nodrošināsim vēl 11 tūkstošus zemnieku saimniecību. Nav risinājuma, kā nodrošināt atlikušos 12 tūkstošus zemnieku saimniecību. Viena no iespējām ir izmantot ārzemju kredītus tehnikas iegādei. Ar pieņemtajiem lēmuma projektiem būtu jāpanāk, lai pavasara lauku darbu periodā varētu nodrošināt degvielas resursus. Jāteic, ka sējai tūlīt sekos lopbarības sagatavošana un ražas novākšana.

Es gribētu un vēlētos, lai lēmumā tiktu fiksēts, ka ārvalstu investīcijas un kredīti pirmām kārtām jānovirza tehnikas iepirkšanai, konkrēti, graudu, kartupeļu, rupjās lopbarības ražošanas tehnoloģiju nodrošināšanai. Šeit ir iestrādes.

Cienījamie deputāti! Attieksmē pret lauksaimniecību tomēr joprojām dominē padomju laikmeta domāšana. Piemēram, republikas rūpniecība būtu spējīga ražot gandrīz vai visu laukiem nepieciešamo. Taču līdz šim par to neviens negribēja ne dzirdēt, krampjaini turoties pie Austrumu tirgus, kurš tikpat kā ir sabrucis. Jāpanāk, lai rūpnīcu vadītāji, realizējot savu monopolprodukciju Austrumu partneriem, vispirms rūpētos, lai republika no šīm rūpnīcām saņemtu pretī visu nepieciešamo pilnā apjomā. Arī lauksaimniecības produktu cenu celšanās sākums ir rūpniecība, nevis lauksaimniecība. Pēdējā laikā republikā darbojas daudzas tirdzniecības un starpnieku firmas, kā arī fiziskās personas, kas nodarbojas ar lauksaimniecības tehnikas realizāciju, neuzņemoties nekādu atbildību par ekspluatācijas nodrošināšanu. Šajā sakarībā šeit tika runāts par patērētāju interešu aizstāvību.

Otrs jautājumu bloks skar agrārās reformas pasākumu norises rezultātu uzlabošanu. Iepriekšējā reizē no šīs tribīnes daudz kas tika pateikts, tāpēc es neatkārtošos, vienīgi piebildīšu: ja toreiz būtu izskatīta daļa iesniegto priekšlikumu, tad šodien saruna būtu par cita līmeņa jautājumiem. Deputāta Lucāna iesniegtā lēmuma projekta saturs bija aktuālāks gada nogalē saistībā ar normatīvo aktu pārējo grozījumu paketi. Pašlaik ir cita situācija. Atsevišķas lēmuma projektā skartās nianses ir atrisinātas ar Augstākās padomes Prezidija skaidrojumiem. Tā, piemēram, ar 1992.gada 9.janvāra lēmumu ir noteikts, ka uzņēmumu privatizācijas komisijas vadītājs par komisijas sagatavotajiem materiāliem ir atbildīgs kā amatpersona saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem.

Formāli it kā ir atrisināti jauno statūtu sabiedrību reģistrēšanas jautājumi un daži citi. Tāpēc pašreizējā situācija jau prasa citu risinājumu. Joprojām aktuāls ir atbildības moments. Pašlaik ir tā, ka likumdevējs maksimālas tiesības zemes reformas jautājumos ir devis pagastiem, uzņēmumu privatizācijas komisijām - privatizācijas jautājumos, bet atbildību par galarezultātu neprasa ne no viena. Bet pagastā domā, ka par to jārūpējas Lauksaimniecības departamentam, departaments domā, ka tā ir tiesu kompetence, bet lauku cilvēks netiesājas un paliek tukšā. Atbildība nav atdalāma no ieinteresētā apsaimniekotāja. Diemžēl ekonomiski vājās saimniecības pārejas periodā izveidojas par statūtu sabiedrībām, jo pieprasījums pēc zemnieku saimniecībām ir mazs. Bet arī šīm sabiedrībām nevar atrast vadītājus, līderus, nevar atrast arī atsevišķi privatizējamiem sarežģītiem objektiem. Šobrīd apmēram 70 saimniecībās pārveidošanas darbu organizē gadījuma rakstura cilvēki, būtiski pārkāpjot likumu. Es šeit nerunāju par administratīvu iecelšanu, acīmredzot mums ir jādomā, kā ekonomiski, kā materiāli ieinteresēt uzņēmīgus cilvēkus, kuri šo privatizāciju varētu pabeigt.

Lai agrārā reforma iegūtu sabiedrisku nozīmīgumu, rajona lauksaimniecības departamenta vadītājam jādod tiesības ietekmēt procesu. Tas ir vajadzīgs tāpēc, ka nav neviena, kas kompleksi spriež par zemes reformu. Departamentam kopā ar pagastu agrārā reforma jāveic līdz galam. Un tas pa īstam sāksies tikai pēc 15.marta. Zemes apsaimniekošanas problēmu atrisināšana pavasarī lielā mērā būs atkarīga no savstarpējās sapratnes starp saimniecībām, statūtu sabiedrībām, jaunajām zemnieku saimniecībām un personīgo palīgsaimniecību īpašniekiem. Tāpēc šajos deficīta apstākļos ir jābūt valstiski fiksētam faktam, ka domstarpību gadījumos ar statūtu sabiedrībām par zemes apstrādāšanu un citu pakalpojumu nodrošināšanu zemnieku saimniecībām un pārējiem zemes lietotājiem vajag atbalstīt to pieprasījumus un proporcionāli zemes platībām izdalīt no sabiedrības mašīnu un traktoru parka tehnikas daudzumu.

Juridiska likumu izskaidrošana tiek veikta samērā plaši, tomēr jāteic, ka tas nav pietiekami. Arī pagastu vadītāji ļoti pasīvi izturas pret uzaicinājumu mācīties Lauksaimniecības universitātē.

Dzīvības jautājums ir finanses. Lai zemnieku saimniecības, piemājas saimniecības un citi zemes lietotāji pavasarī apsētos, nepieciešami īstermiņa kredīti 450 miljonu apmērā, bet, lai 1992.gadā izveidotu zemnieku saimniecību ražošanas bāzes pamatu, nepieciešami ilgtermiņa kredīti 1,8 līdz 2 miljardu rubļu apmērā. Ja šos jautājumus nevaram atrisināt, tad varam uzskatīt, ka lauksaimniecības produkcijas ražošanā dominējošo vietu ieņems visa veida lejupslīde un krasa cenu celšanās, kura var novest agrāro reformu strupceļā un izraisīt neparedzamas ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas. Trūkst arī kredītu apgrozības līdzekļu Lauktehnikas apgādes organizācijā.

Lauksaimniecība ienes valsts budžetā lielāko daļu - vairāk nekā 3,9 miljardus rubļu. Lauksaimniekam ir nepieciešama drošības izjūta. Sējas laiks tuvojas. Ja mēs pavasara sākumā nespēsim vai negribēsim radīt apstākļus sējas darbu uzsākšanai, kas nav iedomājams bez kredīta nodrošināšanas, bez degvielas, tad tā būs visas latviešu nācijas pastāvēšanas problēma. Vai tiešām Augstākās padomes lēmumi nav saistoši arī Latvijas Bankai un citiem resoriem? Arī es pieņemu kritiku savas ministrijas adresē, bet lauksaimnieki ir iegājuši tirdzniecībā, rūpniecībā. Ar maizes un lopbarības problēmām pamatā tiekam galā paši. Vai tiešām tā vienīgā vieta, kur var saglabāties latviskums, ir vienīgi lauksaimnieku problēma?

Ceru, ka šīsdienas plenārsēde iezīmēs drošu kursu uz lauksaimniecības produkcijas ražošanas stabilizāciju. Gribētu izteikt tādu priekšlikumu: vai nebūtu lietderīgi papildināt Augstākās padomes lēmuma projektu, lai tiktu ietverts punkts, ar kuru uzdotu valdībai izveidot lauksaimniecības attīstības fondu, nodrošināt ēku izdalīšanu Hipotēku bankai un Zemes bankai, kā arī Ministru padomei un Latvijas Bankai divu mēnešu laikā izveidot Hipotēku banku. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es ceru, ka jūs abus savus priekšlikumus par investīcijām un par šo lauksaimniecības attīstības fondu rakstiski iesniegsit, lai tos pēc tam varētu apspriest.

Grūbes kungs, lūdzu, ieņemiet vietu tuvāk tribīnei. Sāksim jautāt. Pirmais ir deputāts Freimanis, pēc tam Edmunds Krastiņš, Cilinskis, Aleksejevs, Endziņš, Ozols, Endele un Kide. Lūdzu.

J.Freimanis: Godājamais Grūbes kungs! Vakar šā dokumenta ideja tika apspriesta mūsu frakcijā. Principā mūsu nostāja bija ļoti labvēlīga. Ir tikai viens vienīgs jautājums attiecībā uz 3.punktā minētajiem īstermiņa kredītiem 450 miljonu rubļu apmērā, par ko, protams, būs jāmaksā vismaz 25-30 procenti, un ilgtermiņa kredītiem 2 miljardu rubļu apmērā. Sakiet, lūdzu, vai jūs esat labi pārdomājuši šo situāciju? Jūs taču ļoti labi zināt, ka mums jau šodien draud izveidoties budžeta deficīts 2 miljardu apmērā. Kā tas saiet ar mūsu iespējām, jo vienā kabatā mums nekā nav, un otrā arī ir "tukšpadsmit".

G.Grūbe: Par bankas lietām mēs patiešām esam ļoti nopietni diskutējuši. Jautājums patiešām nav viennozīmīgs, kā mēs bieži vien to sakām. Vakar Bergs-Bergmaņa kungs īstermiņa kredītiem mums solīja ne tikai 21 procentu, bet 31 procentu. Tātad pārtika kļūs vēl dārgāka nevis lauksaimnieku vainas dēļ, bet tieši šo augsto kredīta procentu dēļ.

Kas attiecas uz ilgtermiņa kredītiem, tad mēs patiešām zinām, ka republikas tautsaimniecība tiek finansēta apmēram 5-6 miljardu rubļu apjomā gadā, lauksaimnieki parasti ir saņēmuši tikai apmēram 600, 700, nu, līdz miljardam līdzekļu. Tātad šī proporcija nebūt nav par labu vai vismaz līdzsvarā ar lauksaimnieku devumu visai tautsaimniecībai. Tā ir jautājuma viena puse. Mēs, bez šaubām, apzināmies, ka sakarā ar to, ka Latvijas Banka ir paņēmusi 5 miljardus iedzīvotāju noguldījumus uz sevi, tā šobrīd atrodas uz bankrota robežas. Mēs apzināmies, ka jāmeklē papildu resursi. Taču, kā tas šeit tika sacīts, tā ir Latvijas Bankas, valdības un arī Augstākās padomes Ekonomikas komisijas problēma, kādā veidā risināt šos kredītu jautājumus. Tas nebūt nav Lauksaimniecības komisijas uzdevums. Bet tajā pašā laikā mēs apzināmies, ja šādu kredītu nebūs, tad lauksaimnieki, lai uzkrātu kaut kādus resursus, būs spiesti celt šīs pārtikas cenas, un piena litrs tuvākajā laikā maksās no 50 līdz 100 rubļiem. Iedzīvotāji nespēs šo pārtiku nopirkt, iedzīvotāji izies uz ielas, un veidosies līdzīga situācija, kāda izveidojās Gruzijā ar Gruzijas iepriekšējo valdību un parlamentu.

Mēs uzskatām, ka jāmeklē papildu iespējas lūgt ārzemēs investīcijas palīdzību, kā arī mēģināt realizēt atsevišķus Latvijas Republikas īpašumus, pārdodot tieši un no tiem veidojot kredīta resursus.

J.Freimanis: Grūbes kungs, es ļoti atvainojos. Runa ir par mazliet citām literārām formām, jo gribēt var visu ko, bet mēs daudz ko nevaram. Runa ir par to, vai mums nevajadzētu piestrādāt pie šā 3.punkta. Tas ir vēlējums.

Priekšsēdētājs: Otrais mikrofons. Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Es diemžēl par šo pašu punktu. Mēs vakar Ekonomikas komisijā kopā ar Bankas pārstāvjiem skatījām Lauksaimniecības ministrijas pieprasījumu. Jūs taču, Grūbes kungs, labi zināt, ka šos apjomus, kas tiek prasīti Latvijas Bankā, tā viena pati nespēj nodrošināt. Kā mēs varam prasīt to, kas nav izpildāms? Es nemaz neapstrīdu, ka ir vajadzīgs tieši tik daudz. Jūs esat sarēķinājuši, bet jūs taču labi zināt, ka šis punkts, Latvijas Bankai vienai pašai darbojoties, nav izpildāms.

G.Grūbe: Es jums, Krastiņa kungs, piekrītu, taču priekšlikumus, kā risināt šos jautājumus, Latvijas Banka neizvirza. Vismaz mūsu komisijai tie nav iesniegti, tikai republikas presē par to ir runāts. Mūsu komisijai paziņoja, ka kredītu nav un nebūs, un tas ir viss. Faktiski neviena instance nerisina šo kredītu jautājumu.

E.Krastiņš: Es sapratu, Grūbes kungs, ka jūs ar šādu, es teiktu, bezatbildīgu ierakstu gribat to, ko paši nespējat atrisināt, nobīdīt uz citu organizāciju, skaidri zinot, ka šo problēmu tādos apjomos, kādi te ir uzrādīti, neatrisinās. Es tomēr aicinu šo punktu formulēt citādi. Es aicinu arī deputātus balsot pret šo punktu tādā formulējumā.

G.Grūbe: Jā, es jums varētu piekrist, bet tad izvirzās cits jautājums. Ja ilgtermiņa kredītu lauksaimniecībai nebūs, tad es jau minēju, kādas sekas ir sagaidāmas. Varbūt Latvijas Banka patiešām viena nevar atrisināt, bet Latvijas Bankai ir pienākums rūpēties par tautsaimniecības kreditēšanu. Tai ir jāiesniedz priekšlikumi Augstākajā padomē un Ministru padomē, un, ja tās viņas priekšlikums neapmierina, tad arī šādos gadījumos tai ir paredzēta aktīva darbība. Bet Latvijas Banka nekādus priekšlikumus, ko darīt, neizvirza.

E.Krastiņš: Vēl viena piezīme Grūbes kungam kā Prezidija loceklim. Jūs runājāt par īpašuma pārdošanu un šo te summu novirzīšanu privatizācijas procesā un kredītos. Jūs labi zināt, ka jautājums par jebkādu īpašumu pārdošanu pašreiz ir Augstākās padomes kompetencē. Un arī jūs kā Prezidija loceklis esat atbildīgs par to, ka šonedēļ netiks izskatīti privatizācijas jautājumi. Acīmredzot netiks izskatīti.

G.Grūbe: Es ceru, ka Ekonomikas komisija tomēr atradīs laiku un iespēju arī pakavēties pie lauksaimniecības jautājumiem un iesniegs savus priekšlikumus Augstākajai padomei, lai tiktu nodrošināti kredītu resursi, ņemot vērā to, ka Latvijas Bankas prezidents ir no Ekonomikas komisijas. Tā ka Ekonomikas komisijai arī ir zināma atbildība.

Priekšsēdētājs: Vai Latvijas Bankas pārstāvji - prezidents vai viņa vietnieks - piedalās sēdē? Es ļoti atvainojos. Es aicinātu sekretariātu zvanīt un izsaukt uz šejieni, jo jautātāju vēl ir ļoti daudz. Ja nav Repšes kunga, izsaukt Bergu-Bergmani, jo tāda diskusija, kāda tikko notika starp Krastiņa kungu un Grūbes kungu, man liekas, nav pieļaujama. Mums ir jāataicina Bankas prezidents, lai viņš šos jautājumus paskaidro. Man Repšes kungs piektdien paskaidroja, ka ir iespējas šos kredītus tomēr dabūt, bet, protams, ir jādarbojas. Viņš konkrēti minēja divus ceļus, kā vajadzētu rīkoties. Bet es jūtu, ka tāda konfrontācija notiek, viens saka: "Jā, vajag", otrs saka: "Nē, tas nav iespējams." Bet, manuprāt, pašai bankai būtu jārunā par šīm problēmām vēl jo vairāk tāpēc, ka Repšes kungs šo problēmu skāra, protams, jārunā profesionāli, kādā veidā jāmeklē. Galu galā taču bankas un to vadība ir Augstākās padomes institūcija.

Lūdzu, Einār, es atvainojos, Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Jautājums ir par 4.1.punktu, kurā ir teikts, ka saskaņā ar likuma "Par pagastu pašvaldību" 30.panta 7.punktu pagasta pašvaldības priekšsēdētājs ir atbildīgs par agrārās reformas gaitu pagasta teritorijā. Man īsti nav skaidra šā punkta doma, ja tas ir saskaņā ar likumu. Jūs paskaidrojiet, kas mainās, ja mēs pieņemam šādu punktu?

D.Ģēģers: Mainās tas, ka likuma 30.panta 7.punktā ir minētas vispārējas frāzes, bet šeit mēs ar Augstākās padomes lēmumu nosakām, ka tomēr par to, lai agrārās reformas gaitā tiktu ievēroti Latvijas Republikas likumi, atbildīgs arī padomes priekšsēdētājs. Bet likumā "Par pagastu pašvaldību" ir minētas tikai vispārējas frāzes. Es uzskatu, ka pašreizējā momentā tas tomēr ir būtisks jautājums. Bez šaubām, pie kriminālatbildības ar šo lēmumu pagasta priekšsēdētāju nevar saukt un noteikti nesauks, bet viņa atbildība šobrīd ir nepieciešama, jo atsevišķos rajonos un pagastos tieši padomju priekšsēdētāji izliekas, ka viņi neredz vai negrib redzēt likumpārkāpumus un to, ka notiek atklāta izlaupīšana.

E.Cilinskis: Vai jūs saskaņā ar šo punktu iesniegsit kādus labojumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, vai tas paliks tikai šādā veidā?

G.Grūbe: Es domāju, ka turpmāk tie droši vien būs nepieciešami, bet šobrīd mēs uzskatām, ka esam nokavējuši. Mēs šajā gadījumā aprobežosimies tikai ar šo lēmuma punktu. Bet mēs uzskatām, ka katrā likumā, kur ir paredzēta atbildība, nav jāraksta tā vispārējā frāze, ka atbilstoši pastāvošajai likumdošanai, bet precīzi jānorāda, kādi pārkāpumi kādā veidā ir sodāmi. Es saprotu, ka juristi pret tādu praksi iebildīs, bet pašreizējā momentā ir ļoti būtiski, lai kopā ar likumu izpildītāji redzētu, kādas sankcijas pret viņiem tiks pieņemtas, ja likums netiks izpildīts.

E.Cilinskis: Tas ir saistīts ar to, ka, pašvaldību sesijās izskatot statūtsabiedrības pirms reģistrēšanas, faktiski neviens no padomes un pagasta vadības nav lietas kursā. Cilvēki sūdzas, ka nav iepazīstināti, ka nav nodrošināta atklātība. Lūk, šādā kvalitātē šie jautājumi pagastos tiek izskatīti.

Priekšsēdētājs: Aleksejevs, Endziņš, Ozols.

A.Aleksejevs: */Ģēģera kungs! Iepriekšējā reizē, kad jūs šeit uzstājāties, jūs mani pārliecinājāt par to, ka valdība izstrādā lauksaimniecības attīstības programmu. Sakiet, lūdzu, kādā stadijā pašlaik ir šī programma?/

D.Ģēģers: Tāda programma Lauksaimniecības ministrijā vienmēr ir bijusi, un tā ir arī šobrīd. Jautājums ir tikai par to, kādai šai programmai jābūt. Un es nekādi nevaru piekrist, ka šai programmai par zemnieku saimniecību veidošanu ir jābūt sastādītai un administratīvi vadītai. Mēs jau esam par to runājuši. Šādu ceļu gāja Igaunija. Igaunijā šis stāvoklis ir daudz sliktāks. Tieši šo administratīvo iecelšanas pārstāvju ceļu gāja Lietuva, un tur arī ir sliktāks stāvoklis. Mums ir jāveicina un jāvada šis process. Un, ja mēs šodien runājam par šīm problēmām, tad tas ir tāpēc, ka šobrīd tas ir aktuāli, lai nodrošinātu šīs reformas sekmīgu procesu.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Tas ir ļoti labi, ka jūs kontrolējat procesu. Tāpēc man ir daži tieši tādi kontroles jautājumi. Sakiet, lūdzu, vai šogad nesamazināsies piena un gaļas ražošana, vai sakarā ar privatizācijas programmas procesiem nesamazināsies sējumu platības?/

D.Ģēģers: Sējumu platības nesamazināsies. Runājot par lopkopības produkciju, jāteic, ka šajā gadījumā neliels samazinājums, protams, var arī būt, bet tas šobrīd nebūs noteicošais.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu stāstīt nevis par attiecīgu samazināšanos, bet nosaukt konkrētus skaitļus, kādu samazināšanos jūs pieļaujat?/

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, vēl viens jautājums!

D.Ģēģers: Ražošanas apjomu nosaka mūsu ievestā lopbarība no Austrumiem. Es jau ne vienu reizi vien esmu teicis, ka mēs ievedam regulāri vienu miljardu tonnu, atsevišķos gados pat 1,8 miljardus tonnu. Mēs ievedumu esam samazinājuši gandrīz vairāk nekā divas reizes. Tātad šobrīd tas nosaka mūsu ražošanas apjomu. Bet vai tas dažkārt mums ir bijis vajadzīgs tik liels mūsu apstākļos? Tam ir jābūt, bet tam ir jābūt veselīgam, sabalansētam ar Latvijā ražoto lopbarību. Un, ja šis samazinājums būs līdz 10 procentiem, tad tas vēl nebūs kritiskais. Kritisko robežu mēs, protams, sasniegt nedrīkstam, lai neatvērtu tirgu lauksaimniecības produkcijai no Rietumiem.

A.Aleksejevs: */Jūs mani nostādāt neveiklā situācijā. Gorbunova kungs man grib aizliegt jautājumu, bet jūs negribat atbildēt konkrēti. Jūs atbildat kā partijas darbinieks, vai ne tā?/

Priekšsēdētājs: Līdz ar to jūsu laiks ir beidzies, jūs pats to izmantojāt. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Aleksejevs: Vajag jautāt kā partijas darbiniekam.

Priekšsēdētājs: Vēl sliktāki jautājumi ir.

A.Endziņš: Cienījamais Grūbes kungs! Man būtu priekšlikums 2.6.punktā, kur jums ir rakstīts: "piešķirt rajona Lauksaimniecības departamenta pārvalžu direktoriem papildtiesības agrārās reformas nodrošināšanai atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem", tās beigas paņemt nost.

G.Grūbe: Jā.

A.Endziņš: Jo papildu tiesības, ja ir normatīvie akti, nekādas nav. Tad jau Ministru padome var noteikt kaut kādas papildu tiesības, bet frāze "atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem" ir lieka. Te ir pretruna.

Bet man vēl ir jautājums par 4.3.punktu, kurā jums ir rakstīts, ka "lauksaimniecības uzņēmumu pārveidošanas rezultātā izveidoto statūtsabiedrību reģistrācijai iesniedzamie dokumenti saskaņojami ar attiecīgā rajona Lauksaimniecības departamentu (pārvaldi)". Tas neizriet ne no likuma "Par uzņēmumu reģistru", ne arī no likuma "Par uzņēmējdarbību". Tā ir pretruna. Un, manuprāt, šo pretrunu varētu atrisināt vienīgi tā, ja te uzdotu Lauksaimniecības ministrijai izstrādāt paraugstatūtus, lai katra saimniecība, kas veido šo statūtsabiedrību, apmēram redzētu, kā pareizi jārīkojas. Citādi tas atgādina veco administratīvi komandējošo sistēmu. Saskaņot, saskaņot...

G.Grūbe: Es atbildu par 2.6.punktu. Es Endziņa kungam piekrītu, jo Ministru padome var departamenta direktoriem šīs tiesības paplašināt tikai Ministru padomes kompetences ietvaros. Tā ka es jums piekrītu un šādu svītrojumu pieņemu.

Kas attiecas uz 4.3.punktu, tad šāda pretruna pašreiz ir. Es lūgtu debašu laikā izteikt priekšlikumus, kā šo punktu varētu pārveidot. Katrā ziņā mūsu nolūks nav pastiprināt birokrātiju, mēs vēlamies kopīgiem spēkiem, lai Uzņēmumu reģistrā būtu reģistrēti šie dokumenti saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Mums ienāk signāli, ka tiek pieņemti ļoti nekvalitatīvi dokumenti, un pēc tam, kad tie ir reģistrēti, atkal vajadzīga viena procedūra, lai tos anulētu. Ja cienījamie juristi, kas atrodas zālē, varētu piedāvāt citu redakciju, mēs neatteiktos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol! Pēc tam deputāts Endele.

I.Ozols: Cienījamais Ģēģera kungs! Lēmuma visi punkti, izņemot 4. un 5.punktu, faktiski ir adresēti jūsu vadītajai ministrijai, kaut arī ir teikts, ka Ministru padomei. Vai tad šajā jomā bez šā lēmuma norādēm jūs jau nestrādājat? Vai jums nav iestrāžu šajā virzienā?

D.Ģēģers: Es atvainojos, es jau savā informācijā minēju, ka ir vesela rinda jautājumu, kurus nevar šodien risināt tikai ministrija, jo tie skar Rūpniecības ministriju un degvielas apgādi. Mūsu ministrijai ir ļoti daudzas iestrādes. Un pagaidām mēs, pateicoties pašu lauksaimnieku darbībai, arī vēl šodien kaut kā turamies ar degvielu un ar daudz ko citu.

I.Ozols: Bet jūs taču visus šos jautājumus zināt un droši vien esat valdībā ierosinājuši.

D.Ģēģers: Jā, es tos...

I.Ozols: Un neesat saņēmis valdības atbalstu?

D.Ģēģers: Varbūt nevajadzētu visu attiecināt uz valdību. Mums ir diezgan patstāvīgi arī dažādi resori, kuri šo iespēju varētu mazliet palielināt.

I.Ozols: Paldies! Grūbes kungs, man ir jautājums par 5.pantu. Jūs ierosināt uzdot Latvijas Republikas Prokuratūrai nodrošināt prokurora uzraudzību. Bet to jau likums "Par prokuratūru" nosaka, ka tai jānodrošina arī uzraudzība, bet mēs zinām, cik grūti iet republikas prokuratūrai ar tautsaimniecības ekonomisko likumu uzraudzību un tieši šīs uzraudzības realizēšanu. Vai jūs neuzskatāt, ka šis jautājums vairāk ir adresēts valsts kontroles institūcijai, ja tāda mums būtu, nevis prokuratūrai?

G.Grūbe: Jā, es varētu jums piekrist. Bet, tā kā mēs arvien vēl nevaram izšķirties par galvenā valsts kontroliera posteni, tad jau otro mēnesi šī vieta stāv tukša. Likums ir pieņemts, bet nekāda darbība nenotiek, un mums patiešām nav kur griezties pēc palīdzības, jo arī likumā ir noteikts, ka šos strīdu gadījumus izskata tiesa. Tātad pilsoņi var griezties pie prokurora tiesā. Citu mehānismu mēs pagaidām neredzam. Ja būtu valsts kontrole, arī tai mēs varētu lūgt, lai mums palīdz šajā jautājumā. Ja es pareizi saprotu, tad saskaņā ar likumu valsts kontrolei tieši šī ekonomiskā daļa bija viena no jomām, kas tai bija jākontrolē. Tā ka es jums piekrītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele! Pēc tam deputāts Kide.

J.Endele: Pirmais jautājums attiecas uz 2.punkta 6.apakšpunktu. Kādi motīvi ir pamatā tam, lai prasītu papildu tiesības Lauksaimniecības departamentu direktoriem? Kas tur būtu ietverts? Vai jūs varētu konkrēti pateikt, kas papildus nepieciešams?

D.Ģēģers: Šobrīd saskaņā ar likumu ir noteikta atbildība privatizācijas komisijai un zemes komisijām, tātad pagastiem.

Bet pašreizējais privatizācijas process un statūtsabiedrību veidošanās liecina (mums ir jau vairāki piemēri), ka šie departamentu cilvēki tiek lūgti atstāt sanāksmi, un tajā pašā laikā ir skaidri redzams, ka nav nodrošināta atklātība un informētība, cilvēki nav pietiekami iepazīstināti ar šiem īpašuma un mantas dalījumiem. Tādēļ šeit nav runa par kaut kādu pilnīgu apmaiņu vai ko tamlīdzīgu, bet gadījumā, ja ir konstatēts likuma pārkāpums, lai viņiem būtu tiesības apturēt šo procesu, kamēr noskaidros, vai tas atbilst likumiem.

G.Grūbe: Lūdzu, paskaidrojiet precīzāk. Pašreiz tā ir Ministru padomes kompetence - uzraudzīt, kādā veidā tiek apsaimniekots valsts īpašums. Kamēr nav šis īpašums atdots privātpersonām, šādas tiesības jādod arī departamentu direktoriem, it sevišķi situācijā, kad valsts saimniecības pārveidojas. Taču nolikums, pēc kura vadās ministrija un departamentu direktori, šīs tiesības tomēr ierobežo. Mēs uzskatām, ka Ministru padome savas kompetences ietvaros varētu dot departamentu direktoriem lielākas tiesības, protams, nepārkāpjot pastāvošo likumdošanu.

J.Endele: Par šo pašu punktu vēl tāds piemērs. Notiek privatizācijas sapulce, klāt ir arī departamenta pārstāvis, privatizācijas komisija neievēro atklātības principu, var redzēt, ka tas nav ievērots. Tālāk būtībā notiek apmuļķošana ar inventarizācijas sarakstiem. Departamenta pārstāvis sēž un ne ar vārdu neiebilst. Kā rīkoties?

D.Ģēģers: Šobrīd viņam nav tiesības šo procesu apturēt. Tāpēc arī šis punkts ir vajadzīgs, jo jānodrošina nosacījumi saskaņā ar likumu izpildi. Es varu minēt arī, ja vajag, konkrētas saimniecības, kur tiešām palūdza šiem pārstāvjiem aiziet. Un tas būtībā ir tādēļ, ka bieži vien speciālisti sagatavo savās interesēs šīs sanāksmes un pietiekami prātīgi tās noorganizē tā, ka absolūti neviens nav klāt. Un it kā nav tiesības arī prasīt, lai kāds pārstāvis būtu klāt.

J.Endele: Šajā pašā sakarā par 5.punktu. Es domāju, ka mēs šo lēmumu noteikti pieņemsim. Bet kā tas darbosies? Vai ar šā lēmuma pieņemšanas brīdi? Vai visas tās nelikumības, kas privatizācijas procesā ir notikušas iepriekš, pirms šā lēmuma pieņemšanas, prokurors būs tiesīgs izskatīt vai tikai tās, kas notiks pēc lēmuma pieņemšanas?

G.Grūbe: Prokuratūra jebkurā gadījumā var noprotestēt jau pieņemtos lēmumus, un prokuratūrai tas ir jādara. Ar šo punktu mēs prokuratūrai vēlreiz atgādināsim, ka Augstākā padome vērš uzmanību tieši uz šiem likumiem, kuru kontrole pašreizējā momentā ir ļoti aktuāla. Un arī Lauksaimniecības komisijai ir kontakts ar prokuratūras darbiniekiem, mēs pastiprināsim šo sadarbību, lai akcentētu tos virzienus, kuros šīs problēmas ir asākas, lai arī uz vietām prokuratūras darbiniekiem būtu vieglāk orientēties šajā ekonomiskajā likumdošanā.

J.Endele: Pēdējā piezīmīte. Pieņemsim, ka šajā pārveidošanas sapulcē ir pieņemts, neievērojot likumību, inventarizācijas saraksts, kuru obligāti nepieciešams pārskatīt. Vai tāda iespēja pastāv vai tam ir krusts pāri?

G.Grūbe: Prokuratūrai šāds lēmums ir jāprotestē.

J.Endele: Bet šeit nav...

G.Grūbe: Es atvainojos, bet prokuratūra to zina, mēs nevaram uzrakstīt visu, kas prokuratūrai jādara. Mēs vienkārši pievēršam uzmanību visam likumam, bet, kādā veidā to realizēt, tā jau ir procedūra.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies! Kolēģi deputāti, es jūs informēju, ka pirms piecām minūtēm ir ieradies Bergs-Bergmaņa kungs un piedalās mūsu sēdē. Viņš var atbildēt uz jautājumiem. Un es ceru, ka, pirms balsošanas apspriežot 3.punktu, acīmredzot būs vajadzīgs viņa komentārs vai ieteikumi un tā tālāk.

Vārds deputātam Kidem. Un tad mums būs pārtraukums. Pirms pārtraukuma man ir mazs paziņojums un nepieciešama arī maza konsultācija, tāpēc neatstājiet, lūdzu, zāli.

E.Kide: Es par to pašu 6.apakšpunktu, par kuru jau runāja Endeles kungs. Ja Endziņa kunga priekšlikumu jūs pieņemat un pamatoti svītrojat vārdus "atbilstoši normatīvajiem aktiem", tad šis punkts paliek deklaratīvs, ja jūs neierakstāt labojumus nolikumā par departamenta direktoru. Man ir priekšlikums izdarīt labojumus attiecībā uz departamenta direktora tiesībām un atbildību. Citādi šis punkts ir deklaratīvs.

Par 7.punktu, kurā rakstīts "ekonomiski nestabilo objektu"... Tas ir neviennozīmīgi. Vai tie ir nerentablie? Kā varēs noteikt šajā 7.apakšpunktā kārtību, kā tos stimulēt?

D.Ģēģers: Jā.

E.Kide: 4.punkta 2.apakšpunktā pēc tam, kad ir uzskaitīts, kā atsavina privatizējamos objektus saskaņā ar likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju" 19.pantu, ir pierakstīts klāt "vai citādi". Tātad es varu nerēķināties ar 19.pantu, bet ņemt "citādi". Es uzskatu, ka vārdi "vai citādi" jāsvītro nost, lai būtu viennozīmīgi.

Attiecībā uz 4.panta strīdīgo 1.apakšpunktu, kurā atbildība par agrārās reformas gaitu pagastu teritorijā uzlikta pagasta pašvaldībai, jāteic, ka šis punkts šo atbildību vēl vairāk sadala starp departamenta direktoru un pašvaldību. No kura jūs prasīsit atbildību? Bet ministra kungs jau teica, ka šī atbildība ir sadalīta un nav zināms, no kura prasīt...

D.Ģēģers: Tas jebkurā gadījumā.

E.Kide: ...starp pagastu un privatizācijas komisijas priekšsēdētāju. Ja jūs atstājat, ka saskaņā ar 7.punktu, tad tam vispār nav jēgas. Ja jūs uzliekat īpašu atbildību, tad ir jāuzskaita, kādas ir tiesības un kāda ir atbildība. Bet tādā gadījumā izvirzās jautājums, kā var pagasta vecākais atbildēt par kolhozu vai sovhozu, kuru ir pametis. Ja nav neviena pilnvarotā, kā pagasta vecākais var atbildēt? Vajadzētu meklēt vai nu tādu līdzekli kā pilnvaroto, vai arī kādam uzticēt.

D.Ģēģers: 6.punkta pēdējo daļu nevajadzētu svītrot, vienkārši jāieraksta: "lai nodrošinātu spēkā esošo normatīvo aktu izpildi". Mums ir sagatavoti priekšlikumi departamenta vadītāja nolikumam. Bet varbūt tā ir Ministru padomes funkcija, jo tas varētu izraisīt negatīvu attieksmi, ja mēs paši šādas tiesības dodam. Tādēļ šajā punktā tāda ideja ir ietverta. Un man būtu lūgums tomēr to atstāt.

Par 7.punktu ir grūti uzreiz pateikt, bet es domāju, ka tas jau ir tautas jautājums. Kā jau minēju, es esmu pret administratīvo funkciju piešķiršanu attiecīgajiem pārstāvjiem, bet, lai mēs pabeigtu šo privatizāciju, mums acīmredzot vajadzētu ekonomiski ieinteresēt statūtsabiedrību vadītājus, kuri piekristu šo bezperspektīvo uzņēmumu patiesas privatizācijas veikšanai. Šajā nolūkā varētu izmantot zināmas valsts garantijas, varbūt papildu sertifikātus vai arī daļu privatizācijas ieņēmumu. Tādēļ šeit viennozīmīgu atbildi atrast nevar. Bet, ja principā tāds variants tiktu akceptēts, tad mēs ātri izstrādātu šos nosacījumus, pie kuriem varētu atgriezties.

Par pagastu. Tātad mēs līdz ar to panākam, ka pagasta departamenta vadībai ir jāatbild jebkurā situācijā par visu teritoriju, bet šobrīd ne ministrijas darbinieki, ne departamenta vadītāji nevar nepārtraukti atrasties šajās 610 saimniecībās. Patlaban mani visvairāk uztrauc jautājums par atklātības nodrošināšanu pagastā, jo iniciatīvi cilvēki atradīsies, kuri varētu tālāk vadīt šos procesus. Galvenais ir tas, lai galarezultātā pagastu labklājība būtu tieši atkarīga no lauksaimnieciskās ražošanas rezultātiem.

E.Kide: Kiršteina kungs jau teica, ja jūs ķersities pie tāda līdzekļa kā pilnvaroto nosūtīšana uz saimniecībām, kuras vadītāji ir pametuši, tad tas būs komisārs, administrators.

D.Ģēģers: Nē. Es kategoriski esmu tam pretī. Tieši tādēļ tas jautājums jārisina pagastā ar vietējiem cilvēkiem. Bet viņiem jāpalīdz.

E.Kide: Bet jāatrod līdzeklis.

Priekšsēdētājs: Paldies.

D.Ģēģers: 2.apakšpunktā vārdus "vai citādi" es piekrītu strīpot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, pēc pārtraukuma jautājumus uzdos deputāts Zaščerinskis, Kinna un Ziediņš. Pēc tam ir vesels garš debatētāju saraksts. Bet tagad mazu uzmanību, pirms ejam pārtraukumā.

Godātie kolēģi! Eiropas parlamentos, kā jūs zināt, ir dažādas visai interesantas tradīcijas tajos gadījumos, kad parlamenta uzlūgtie viesi uzrunā parlamentu. Mums, protams, šo rituālu nav, jo tie, kā es tur esmu noskatījies, dārgi maksā. Tur ir tādi speciāli kungi ar zelta ķēdēm, kas viesi pavada un visādi izrīkojas. Mums tādu rituālu nav, un īstu tradīciju arī mums nav. Bet es ceru, ka mēs vienosimies par ļoti vienkāršu rituālu. Es domāju, ka viņa ienāks pie mums šeit, zālē. Acīmredzot Krastiņa kungs šajā brīdī vadīs sēdi. Acīmredzot mēs sveiksim Lalumjēras kundzi pieceļoties. Tā ir vispārēja parlamenta tradīcija.

Un otrs. Ņemot vērā to, ka mūs uzrunās dāma, pēc uzrunas vajadzētu viņu sveikt. Un, ja mums būtu kāds deputāta kungs, kas varētu pateikt trīs vārdus franču valodā un pasniegt šos ziedus, tas būtu jauki. Varbūt, mums ir kāds deputāta kungs, kas vismaz trīs vārdus var pateikt franču valodā? Ja nav un neviens nepiesakās, es aicinātu visus kolēģus šo godu uzticēt Silāra kungam, un pārtraukumā lai viņš iemācās šos vārdus. (Zālē smiekli.)

Paldies. Pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Lūdzu uzmanību! Atbildētāji uz jautājumiem jau ir tribīnē. Jautājumu uzdod deputāts Zaščerinskis, un gatavojas deputāts Kinna.

J.Zaščerinskis: Ģēģera kungs, pašlaik mums republikā ir apmēram 400 lielas fermas, kuras stāv tukšas. Vai izdodas kādu daļu no tām privatizēt, lai izmantotu tās pašas lopkopības produkcijas ražošanai vai sliktākajā gadījumā kaut kā vispār izmantotu? Vai tās aizies postā?

D.Ģēģers: Tas ir viens no smagākajiem jautājumiem, kuru es arī minēju. Šīs fermas tiešām ir tādas, kuras perspektīvā varētu izmantot zemnieku saimniecības, bet pagaidām šis process rit ļoti grūti. Vairumā gadījumu vēl nav cilvēku, kas vēlētos, daļā gadījumu - ir cilvēki, kuri vēlas, un mēs saskaramies ar daudzām problēmām. Pirmā problēma ir tāda, ka ir izpirkšana ar pajām, paju izpirkšanu, bet droši vien šo procesu iespaido nestabilā situācija ar naudu. Šodien reti kuram pajiniekam ir vajadzīgie rubļi. Otrs jautājums, ar ko mēs saskaramies (un es esmu vairākkārt to uzsvēris), ir mūsu cilvēku mentalitāte. Bieži vien dzirdami prātojumi - nepārdosim viņam, jo tad mums būs pie viņa jāiet strādāt.

J.Zaščerinskis: Otrs jautājums. Tagad vērojama tāda tendence, ka no pensionāriem, no mantisko paju īpašniekiem liela daļa bagātu cilvēku (galvenokārt tie ir pilsētnieki) uzpērk pajas, pat nedaudz pārmaksājot, ar mērķi pēc tam gan tehniku, gan lopus realizēt, kaut vai, teiksim, gaļas kombinātā. Vai ministrijai ir kāds priekšlikums, kā to ierobežot ar labojumiem likumos vai ar ekonomiskajām svirām?

D.Ģēģers: Es vēl varu papildināt, ka ne tikai pilsētniekiem, bet arī atsevišķiem saimniecību vadītājiem un saimniecību speciālistiem ir tādas tendences.

J.Zaščerinskis: Nu tad vēl bēdīgāk...

D.Ģēģers: Būtība ir skaidra - pirms pārdošanas ir jāpārceno. To mēs līdz šim nevarējām darīt un it sevišķi tajos gadījumos, kad nav vairāku pretendentu. Ja nevar organizēt izsoli, tad ir jābūt skaidrai kārtībai, par kādām cenām var realizēt. Pie šīs kārtības pašreiz mēs kopā ar Finansu ministriju strādājam, un līdz praktiskajai privatizācijai, kas notiks pēc paju sabiedrību izveidošanas, šis dokuments būs, es domāju, izstrādāts.

J.Zaščerinskis: Un, ja drīkst, tad vēl trešais jautājums. Cik, pēc ministrijas domām, ņemot vērā to, kā šie dati par lopu skaitu apkopoti, tie ir ticami?

D.Ģēģers: Šie dati, kas patlaban ir mūsu rīcībā, ir ticami, jo mēs strādājam ar visiem iespējamiem līdzekļiem arī uz vietām, lai šī lopu skaitīšana būtu pietiekami precīza, tāpēc tā ir atspoguļota ne tikai mūsu datos, bet arī statistiskas pārvaldes datos. Es gan gribētu piebilst, ka šodien Latvijā nav atrisināts jautājums par Statistikas pārvaldi, un nekādā gadījumā vismaz mūsu lauksaimniekus nevar apmierināt šīs pārvaldes darbs, jo reformas procesa vadīšanai ir nepieciešama ticama un precīza informācija. Patlaban Latvijā tāda orgāna nav, kas to nodrošinātu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna! Gatavojas deputāts Ziediņš.

J.Kinna: Man ir jautājums Grūbes kungam kā šī dokumenta autoram. Ja es nekļūdos, tad Latvijas Republikas Augstākā padome jau apmēram pirms pieciem mēnešiem ir pieņēmusi lēmumu "Par Hipotēku bankas izveidošanu", taču Latvijas Banka uz to nekādi nereaģē, šī Hipotēku banka joprojām nav izveidota. Tad kāpēc 6.punkta 2.apakšpunktā mēs ierosinām bankas prezidentam tikai atskaitīties par kredītu piešķiršanu, nevis par visu Augstākās padomes lēmumu ievērošanu?

G.Grūbe: 184.dokumentu iesniedza Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, tā ka es uz autortiesībām nebūt nepretendēju. Kas attiecas uz Hipotēku banku, tad jums patiešām ir taisnība - Latvijas Banka nav izpildījusi pagājušajā gadā pieņemto Augstākās padomes lēmumu "Par Hipotēku bankas izveidošanu". Tāds fakts ir, un es katrā ziņā piekrītu jūsu priekšlikumam, ka 6. un 6.2.punktu varētu arī papildināt ar šādu priekšlikumu: noklausīties atskaiti, kāpēc Hipotēku banka vēl joprojām nav izveidota.

J.Kinna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš: Man ir drīzāk priekšlikums nekā jautājums. Te izskanēja pretenzijas pret 4. un 5.punkta redakciju, tas ir, par jūsu centieniem ar šo lēmumu veikt likuma skaidrojumu. Ministrs runāja arī par pārcenojuma kārtību un par to, vai vajag vai nevajag. Un sakiet, lūdzu, kāda tad ir jūsu attieksme? Vai nevajadzētu no 4. un 5.punkta pilnībā atteikties šajā lēmuma projektā un sagatavot atsevišķu dokumentu, lai šajos ļoti svarīgajos jautājumos dotu Augstākās padomes Prezidija skaidrojumu.

D.Ģēģers: Protams, par metodiku, acīmredzot jāspriež juridiski. Es uzskatu, ka no praktiskā viedokļa tie šeit būtu ļoti nepieciešami, lai mēs nezaudētu laiku, jo diemžēl atsevišķās saimniecībās tiek sastādīti saraksti par pirmām kārtām privatizējamiem objektiem, ietverot arī šo tehniku, kas galarezultātā tiks realizēta arī paju sabiedrību locekļiem, kuriem dažkārt ir 2 un 3 hektāri zemes.

Z.Ziediņš: Ministra kungs, bet 4.punkta 3.apakšpunkts ir pretrunā ar likumu, tur ir ietverta laba doma, es jūs šajā ziņā atbalstu, bet šis punkts ir pretrunā ar likumu. Nevar ar šādu lēmumu skaidrot likumu. Vajadzīgs jauns Augstākās padomes Prezidija skaidrojums. Te ir ļoti pareizas domas ietvertas, bet tās ir jāieliek citā dokumentā.

G.Grūbe: Jā, mēs, Ziediņa kungs, varam piekrist, un es ceru, ka Muciņa kungs arī iesniegs savu priekšlikumu, par kuru viņš pārtraukumā mani informēja, un tad droši vien mēs pret likumu neiesim un arī šis punkts būs pieņemams. Mēs uzskatām, ka šā punkta redakcija patiešām ir jālabo.

Z.Ziediņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies ministra kungam un komisijas priekšsēdētāja kungam! Jautātāju vairs nav. Pēc deputātu lūguma tika aicināts mūsu Latvijas Republikas Bankas prezidenta vietnieks Bergs-Bergmaņa kungs, viņam jautājumu grib uzdot mūsu kolēģis deputāts Koroševskis. Varbūt vēl kāds deputāts vēlas uzdot Bergam-Bergmaņa kungam kādu jautājumu? Tad izmantosim šo iespēju.

Lūgsim Bergu-Bergmaņa kungu tribīnē, deputāts Koroševskis uzdod jautājumu. Ja vēl kāds no deputātiem vēlas izmantot šo iespēju, lūdzu, pierakstīties sekretariātā.

P.Koroševskis: Es atvainojos, ka izmantoju savu deputāta statusu. Man ir tāds jautājums. Visas mūsu bankas nodaļas ir saņēmušas jūsu parakstītu telegrammu, kurā teikts, ka nekādā gadījumā nevar zemniekiem dot kredītus, ja nav depozītu, tas ir, noguldījumu septiņiem gadiem. Krāslavas rajona Dagdas bankas nodaļai būtu iespējams dabūt zemniekiem pusotra miljona kredītu, tādi līdzekļi tur ir, bet sakarā ar šo telegrammu zemnieki nevar dabūt kredītus. Pašlaik septiņi zemnieki pieteikušies pirkt traktorus, kuri maksā apmēram 200 tūkstošus rubļu, tos patlaban var dabūt Rēzeknes lauktehnikā, zemnieki gribētu paņemt kredītu, bet viņiem atsaka. Esam runājuši ar Kolotovas kundzi, un viņa pateica, ka nekādā gadījumā, ka Berga-Bergmaņa kunga telegramma ir jāizpilda bez ierunām. Kā varētu atrisināt šo jautājumu?

A.Bergs-Bergmanis, Latvijas Bankas prezidenta vietnieks: Ja jūs atļausit man, cienījamie deputāti, tad es paskaidrošu, kāda vispār ir situācija ar resursiem un kā šie resursi veidojas.

Resursu struktūra ir šāda. Pirmām kārtām šos resursus veido pašas bankas statūtu fonds, un tie ir piesaistītie līdzekļi. Šie piesaistītie līdzekļi veidojas no depozītiem vārda tiešajā nozīmē ilgam laikam, par kuriem banka maksā paaugstinātu procentu, un šie resursi ir uz laiku brīvie uzņēmumu un organizāciju līdzekļi.

Kāda ir situācija attiecībā uz ilgtermiņa kredītiem? Mūsu banku nodaļas ir izsniegušas ilgtermiņa kredītus gandrīz 900 miljonu rubļu apmērā. Ar ko tie ir nosegti? Tie ir nosegti ar 63,5 miljoniem no bankas statūtu fonda un ar 70 miljoniem depozītu, kas ir ilgāki par gadu. Visi pārējie resursi ir nosegti ar uz laiku brīviem uzņēmumu, organizāciju līdzekļiem. Tātad būtībā bankai ir izveidojies draudošs stāvoklis, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašlaik kredītu resursi vispār samazinās. Un tad, kad mēs izskatījām šo problēmu, mums radās iespēja, kādā veidā to atrisināt, un es tiešām parakstīju tādu telegrammu. Es uzskatu, ka es pareizi darīju, to parakstīdams. Kamēr nav ilgtermiņa kreditēšanas resursu, vairāk nevar ņemt no šiem uz laiku brīvajiem organizāciju un uzņēmumu līdzekļiem.

Kāpēc mums tāda situācija izveidojās? Var uzdot jautājumu, kāpēc banka izdeva šādus kredītus, kurus būtībā nosedza tikai uz laiku no brīvajiem līdzekļiem. Līdz pagājušā gada 2.septembrim Padomju Savienībā bija tā saucamais vienotais katls, un tā ilgtermiņa kreditēšanas resursi bija iedzīvotāju uz laiku brīvie līdzekļi, kas tika noguldīti krājbankās depozītos. Šī summa, šie iedzīvotāju noguldījumi republikā pašlaik ir 5 miljardi, līdz tam laikam, kamēr tika pieņemts Gorbačova dekrēts, bija 3,5 miljardi, tātad apmēram miljards, tas ir, mazāk nekā viena trešā daļa šo iedzīvotāju noguldījumu tika novirzīta ilgtermiņa kreditēšanas vajadzībām. Šodien situācija ir krasi mainījusies. Kā zināms, šie krājbankas resursi atradās Maskavā un tika novirzīti valsts iekšējā parāda dzēšanai. Man pusotras nedēļas atpakaļ bija saruna ar Krievijas banku. Krievijas banka pateica, ka tuvākajā laikā tā šo valsts iekšējo parādu tās summas robežās, kas ir saistīta ar iedzīvotāju noguldījumiem, nodos mums. Pie tam viņi to izdarīs ļoti vienkārši - norakstīs no Latvijas Bankas korespondentu konta. Es uzskatu, ka šī problēma stāv arī parlamenta priekšā. Ja mēs nesaņemsim nekādus resursus par šiem parādiem un ja mēs iedzīvotājiem neanulējam visus noguldījumus (es uzskatu, ka to nedrīkst darīt), tad kādam būs jāmaksā vismaz 350-400 miljoni, jāatlīdzina krājbankai šie pieskaitāmie procenti. Kas to uzņemsies bez resursiem?

Cienījamie deputāti, rīt jums droši vien nāksies saskarties ar Latvijas Republikas budžetu, jo jūs to izskatīsit. Patlaban mēs kā kredīta resursus izmantojam budžeta līdzekļu atlikumus, kuri uz 20.februāri sastādīja apmēram 2 miljardus rubļu, to skaitā 1 miljards 600 miljoni - republikas budžets, mazliet pāri par 400 miljoniem - vietējo padomju budžets. Šodien mēs esam problēmas priekšā. Vakar Apvienotajā budžeta komisijā izskanēja doma, ka tad draud budžeta deficīts, tad 2 miljardu kredīta resursu vietā mums var rasties pat vajadzība pēc ilgtermiņa kredītiem, lai nosegtu budžeta deficītu. Šajā situācijā mums cits nekas neatliek kā neizsniegt ilgtermiņa kredītus, ja mēs negribam banku novest līdz bankrotam. Neviens man nav devis tiesības šos uz laiku brīvos uzņēmumu līdzekļus iedot jebkuram citam aizņēmējam uz 5 vai 10 gadiem.

Kāda varētu būt izeja? Rīt mums notiek visu banku nodaļu pārvaldnieku sanāksme, rīt ir uzaicināti arī kredītdaļu vadītāji, mēs paaugstināsim procentu likmes par depozītiem, celsim tās kaut vai līdz 20-25 procentiem, un, ja kāds no uzņēmumiem būs ar mieru savus uz laiku brīvos līdzekļus ieguldīt depozītos, tad šo summu mēs pilnībā izmantosim ilgtermiņa kreditēšanai.

Un vēl viens. Lauksaimniecības ministrija rekomendēja, lai mēs dodamies uz Maskavu un pērkam no Maskavas. Man bija telefona saruna ar Maskavu, ar cilvēkiem, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas, un, protams, mēs saņēmām pārmetumu. Viņi teica, ka pašlaik tiek veidota starpvalstu banku apvienība, kurā piedāvāja iekļauties arī mums, tas ir, iekļauties rubļa zonā, uzņemties saistības, realizēt vienotu naudas un kredītu politiku. Mēs, protams, tur neieradāmies un atteicāmies. Bet tagad, viņi saka, jūs brauksit pie mums ar izstieptu roku. Mēs brauksim. Bet vai dabūsim?

Ja ir kaut kādas izredzes, tad ir izredzes saņemt īstermiņa kredītus līdz šā gada beigām. Mēs nevaram paņemt 2 miljardus kredīta resursu, iedot tos fermeriem un gada beigās piedzīt. Tas nozīmē, ka banku darbs tiks paralizēts, ka mums tiks paralizēts korespondentu konts, un nekādus norēķinus mēs vispār izdarīt nevarēsim.

Lūk, tādas problēmas priekšā mēs atrodamies. Ja mums radīsies kaut vai mazākā reālā iespēja piesaistīt depozītus, lai mēs varētu izdot ilgtermiņa kredītus, tad to mēs darīsim, bet, kamēr šīs iespējas nebūs, nekādus solījumus es jums dot nevaru.

P.Koroševskis: Bet godājamais Berga-Bergmaņa kungs, mums Dagdas bankas nodaļa to pusotru miljonu kaut kam kredītos atdos, jo nodaļai tie līdzekļi ir.

A.Bergs-Bergmanis: Īstermiņa kredītos!

P.Koroševskis: Tad tiem septiņiem zemniekiem traktorus acīmredzot nevarēsim iedot. Es tā sapratu no visa teiktā.

A.Bergs-Bergmanis: Es tūlīt jums pateikšu, kāda situācija ir ar Dagdu. Es paskatīšos.

P.Koroševskis: Tur bija pusotra miljona līdzekļu, ko varētu iedot kredītos, bet tikai jūsu telegramma to neļauj.

A.Bergs-Bergmanis: Var izdot no īstermiņa kreditēšanas resursiem, var izdot īstermiņa kredītus. Dagdai izsniegti 4,4 miljoni ilgtermiņa kredītu, depozītu nav nevienas kapeikas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Caune. Vēl ir pieteikušies trīs deputāti. Taupīsim laiku, kolēģi, mums vēl ir ļoti liels darbs priekšā. Lūdzu, deputāt Caune! Gatavojas deputāts Lucāns, pēc tam deputāts Berķis, deputāts Kinna. Un ar to tad arī pavilksim svītru, es domāju, jo mums vēl ir milzumdaudz debatētāju.

I.Caune: Cienījamais Bergmaņa kungs! Latvijā ir izveidota "Vņešekonombanka", tā to sauca līdz šim, bet, cik es zinu, tad darījumi vēl tiek kārtoti ar Maskavas starpniecību, bet tur ir liela aizķeršanās, pat līdzekļi pazūd. Vai tas tā ir? Kā jūs domājat no Maskavas tikt vaļā?

A.Bergs-Bergmanis: Lielākā daļa no republikas uzņēmumu un organizāciju valūtas resursiem, kā tas visiem ir zināms, līdz tam laikam, kamēr mēs šo banku pārņēmām savā rīcībā, atradās Maskavā. Mēs tagad esam atvēruši Latvijas Ārējās ekonomiskās darbības banku un korespondentu kontu Maskavā, lai pārņemtu šos līdzekļus. Viņi ir ar mieru mums šos līdzekļus atdot un no sava korespondentu konta pārskaitīt mūsu korespondentu kontā, bet viņu korespondentu kontos ārzemēs nav neviena dolāra, saistības pāries mums, un reāli pie šīs valūtas mēs klāt netiekam.

Te ir cits jautājums. Tagad Latvijas Ārējās ekonomiskās darbības banka ir atvērusi savus korespondentu kontus tieši ārzemēs, mēs gribējām šādā veidā šo operāciju noformēt un tos valūtas resursus, kas bija uzņēmumu un organizāciju rīcībā, pārņemt un pārskaitīt no viena Ārējo ekonomisko sakaru bankas Maskavas korespondenta konta ārzemēs uz mūsu korespondentu kontiem, bet, cik man ir bijušas par šiem jautājumiem sarunas ar Ārējās ekonomiskās bankas speciālistiem, atbilde ir bijusi viena, ka nekas tur nesanāks tādēļ, ka PSRS nav norēķinājusies par saviem ārējiem parādiem. Pēdējās manā rīcībā esošās ziņas ir tādas, ka tās suverēnās republikas, kas ir iekļāvušās Savienībā, kā visiem tas ir zināms, uzņēmušās saistības kārtot savus ārējos parādus. Bet neviena no šīm valstīm nav ieskaitījusi nevienu dolāru korespondentu kontos, lai šos norēķinus izdarītu, tāpēc bijušās PSRS Ārējā ekonomiskā banka visām šīm operācijām ir uzlikusi moratoriju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Lucāns, gatavojas deputāts Berķis. Es atgādināšu, ka šodien pulksten piecos mēs vēl klausīsimies Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repšes kungu, tāpēc tagad, lūdzu, uzdodiet jautājumus kontekstā ar mūsu pieņemamo lēmumu.

Lūdzu, Lucāna kungs!

J.Lucāns: Lēmuma projektā "Par lauksaimniecības produkcijas ražošanas stabilizāciju" ir ierakstīti 2 miljardi šajā gadā zemnieku kreditēšanai. Sakiet, vai ir kaut kāda realitāte šim skaitlim?

A.Bergs-Bergmanis: Nav.

J.Lucāns: Un otrs jautājums. Ļoti daudzi valsts uzņēmumi, cik man zināms, sāk izmantot komercbanku pakalpojumus. Sakiet, kādā veidā tas ietekmē jūsu valsts bankas darbību?

A.Bergs-Bergmanis: Es atbildēšu mazliet plašākā mērogā. Ir saņemts Starptautiskā valūtas fonda slēdziens par to, kā tiek vērtēta mūsu banka. Un tur ir ierakstīts viens - ja mēs gribam iekļauties Pasaules bankas sistēmā (tādu pašu slēdzienu ir devušas arī pasaules bankas), tad visas tās 48 nodaļas, kuras tagad ir Latvijas rīcībā, ir jāprivatizē. Tātad tām visām jākļūst par privātām bankām. Pie tam ir vēl viena interesanta detaļa. Man bija garas sarunas ar šīs Pasaules bankas pārstāvjiem. Kad es viņiem pateicu, ka mums ir 17 komercbankas, tad man jautāja, kas ir šo banku akcionāri vai paju biedri? Mēs secinājām, ka viņus sevišķi uztrauc tas, lai šie akcionāri nebūtu valsts uzņēmumi, jo viņi uzskata, ka tādā gadījumā nekāda banku privatizācija nenotiek. Es varu nosaukt skaitļus par mūsu tā saucamo Zemes banku, kuras akcionāri ir arī lauksaimniecības uzņēmumi un arī lauksaimniecības ministrija, un pateikt, cik tā ir novirzījusi lauksaimniecības attīstībai un cik ir tādiem darījumiem. Es tūlīt sameklēšu tās izziņas un jums uz šo jautājumu atbildēšu. Ja nemaldos, tad tikai vien trešā daļa no visiem ieguldījumiem ir aizgājusi tieši lauksaimniecības vajadzībām. Kamēr jūs man uzdosit citus jautājumus, es mēģināšu sameklēt šo izziņu...

Priekšsēdētājs: Citus jautājumus diez vai uzdos, jo mums laiks iet uz priekšu.

A.Bergs-Bergmanis: Varu atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Bergs-Bergmanis: Kopējais šās bankas kredītieguldījums ir 207,8, un no visiem izsniegtajiem kredītiem lauksaimniecības vajadzībām ir iedoti 3,4 procenti. Lauksaimniecības organizācijas kā akcionāri - tur ir 11,5 miljoniem, to īpatsvars ir 36 procenti. Faktiski lauksaimniecībai ir izsniegti kredīti par 7,1.

Priekšsēdētājs: Skaitļi ir pateikti. Deputāts Berķis uzdod jautājumu. Un gatavojas jautājumu uzdošanas noslēgšanai deputāts Kinna.

A.Berķis: Pirmais jautājums: vai jūs nenosauktu, cik pagājušajā gadā ir iedoti ilgtermiņa kredīti un kam, ne tikai lauksaimniecībai, bet arī pārējiem? Es gribu zināt šīs proporcijas. Un, ja iespējams, tad pasakiet, kam šogad jūs esat paredzējuši šos ilgtermiņa kredītus dot un cik?

A.Bergs-Bergmanis: Vispirms es atbildēšu uz jūsu jautājuma otru daļu. Rīt mēs dosim norādījumus visām bankas nodaļām, ka nevienai citai nozarei nevienu kapeiku ilgtermiņu kredītu nedrīkst dot. Pagaidām, kā jūs zināt, ir manis parakstītā telegramma un tātad nav reālu iespēju iedot. Tas ir viens.

Attiecībā uz pagājušo gadu es gribu nosaukt vienu skaitli - kad Augstākā padome mums izdalīja 33 miljonus, mēs ceturtajā ceturksnī fermeriem izsniedzām jumta termiņu kredītus 48 miljonus.

A.Berķis: Kam pārējos?

A.Bergs-Bergmanis: Pavisam mums bija 871... Daudzām nozarēm ir pat samazinājies. Rūpniecībai uz 1991.gada 1.janvāri bija 128 miljoni ilgtermiņa kredītu, 1992.gadā - 61,8. Zemniekiem bija 53, kļuva - 133, transportam bija 25, palika 1 miljons, celtniecībai bija 4,4, ir izsniegti jau 7,3. No visiem ilgtermiņa kredītu ieguldījumiem, kas ir novirzīti tautsaimniecībā, 60 procenti ir lauksaimniecībai.

A.Berķis: Otrs jautājums: kāpēc Latvijas Banka nekārto jautājumus par dolāru atlikumu pārdošanu? Cik zināms, šis atlikums ir apmēram 30 miljoni dolāru?

A.Bergs-Bergmanis: Kas attiecas uz dolāriem, tad mums dolāru nav. Nav mums. Kā zināms, Latvijas Bankas rīcībā ir tas zelts, ko mēs esam pārņēmuši no Francijas un no Šveices, vēl līdz galam nav nokārtotas formalitātes attiecībā uz Amerikas zelta pārņemšanu. Tā kā vēl risinās sarunas ar Londonu, tos arī mēs vēl neesam pārņēmuši. Bet pirmām kārtām šie zelta krājumi būs jāizmanto, lai mēs varētu nodrošināt Latvijas latu. Es ar visu atbildības sajūtu jums apgalvoju, ka tādas valūtas mums nav.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Kinna.

J.Kinna: Bergmaņa kungs, es lūdzu jūs sagatavot oficiālu parakstītu atbildi uz Berķa kunga jautājumu: kāds ir pagājušajā gadā izsniegto ilgtermiņa kredītu sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm? Jūs atbildējāt, kā ir izmainījušies kredītu atlikumi šajās tautsaimniecības nozarēs. Bet mūs interesē, kāds ir sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm.

Un otrs jautājums: kāpēc līdz šim Latvijas Banka neveido vai neko nedara, lai izveidotu Hipotēku banku? Vai jaunā Latvijas Bankas vadība uzskata, ka lēmumi, kas ir pieņemti iepriekšējās Latvijas Bankas vadības laikā, tai nav saistoši?

A.Bergs-Bergmanis: Kas attiecas uz to izziņu, kādām nozarēm ir novirzīti ilgtermiņa kredīti, tad tāda izziņa tiks piestādīta. Lai varētu pastāvēt Hipotēku banka, ir jābūt zemei, ko ieķīlāt, lai varētu ieķīlāt zemi, tai jābūt par paju pirkšanas un pārdošanas objektu. Kamēr tas tā nav, neviena Hipotēku banka nedarbosies. Visiem fermeriem, ja viņi pretendē uz jebkuru kredītu, ir jābūt kaut kādai ķīlai. Un mēs kā ķīlu pieņemam pat to, ko pēc Civilkodeksa mums neklātos pieņemt kā ķīlu. Civilkodeksā ir attiecīgs ieraksts, ka pret ražošanas rīkiem nevar vērst piedziņu, pret tiem ražošanas rīkiem, kuri varēja būt cilvēku rīcībā tajā laikā, kad pastāvēja šis Civilkodekss. Tagad viņiem ir mašīnas, traktori un tā tālāk. Mēs tos pieņemam, bet juridiski vērst piedziņu pret tiem mēs nevaram.

Varbūt Augstākā padome uzskata par pašmērķi kārtējo reizi sasmalcināt kreditēšanas resursus. Jebkurai bankai ir jābūt resursiem, lai tā varētu pieņemt ķīlā kaut ko. Šo resursu, kā jūs redzat, nav. Manuprāt, mēs pārāk esam aizrāvušies ar banku veidošanu. Kā tik kāda problēma jārisina, tā tūlīt veidojam banku. Labāk būtu tos pašus trūcīgos resursus, kas patlaban ir republikas rīcībā, sadalīt pa dažādām jaunizveidotām bankas struktūrām. Tāds ir mans viedoklis.

J.Kinna: Bet sakiet, kā tas ir kontekstā ar Pasaules valūtas fondu un Pasaules bankas viedokli?

A.Bergs-Bergmanis: Attiecībā uz Starptautiskā valūtas fonda viedokli, ja jūs vēlaties, es varu nolasīt vienu izvilkumu, ko viņi saka par lauksaimniecību, bet es domāju, ka neuzkurināsim kaislības. Jūs teiksit, ka tas ir pamats tam, ka banka nedod kredītus. Ja jūs to nopietni izlasītu, tad redzētu, ka tur, gluži otrādi, ir pateikts, ka nedrīkst lauksaimniecībai dot tik daudz kredītus.

Priekšsēdētājs: Paldies Bergam-Bergmaņa kungam par atbildēm. Sāksim debates par apspriežamo jautājumu. Pirmajam tiek dots vārds deputātam Šļakotam, mūsu meža ministram, un gatavoties deputātei Buķelei.

K.Šļakota, meža ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Mana runāšana būs ļoti īsa. Es faktiski nokavēju jautājumus, es gribēju pieteikties jau jautājumos. Es tomēr gribu pateikt divas lietas, kuras man šķiet svarīgas. Pirmā ir tā, ka mūsu banka, faktiski Latvijas Banka, ir sasniegusi komercbankas līmeni un jūtas ļoti apmierināta ar to, ka ir sasniegusi tādu līmeni, un negrib saprast, ka pastāv vēl augstāks līmenis, pastāv Latvijas valsts bankas līmenis. Un šādai bankai ir pavisam citas funkcijas nekā tās, kuras patlaban veic mūsu Latvijas Banka. Es baidos, ka, pastāvot tādai politikai, mēs nebūsim gatavi ne savas naudas ieviešanai, ne arī šīs naudas nodrošināšanai pret inflāciju. Tā būtu šīs lietas viena puse.

Otra puse. Es gribu deputātus informēt, ka, pēc neoficiālās informācijas, Latvijas uzņēmumiem un Latvijas valdībai Latvijas Ārējās ekonomiskās darbības bankā un PSRS "Vņešekonombankā" Maskavā atrodas vairāk nekā 30 miljoni dolāru. Berga-Bergmaņa kungam šajā sakarībā tika uzdots jautājums, tikai viņš uz to neatbildēja. Ja mums būtu iespējas šo valūtu izņemt un realizēt, tad tas būtu labs pamats kredītu resursiem. Kā to var izdarīt? Tādas iespējas ir. Ir interesējušās vairākas ārzemju firmas, kas ir ar mieru nopirkt šo naudu pēc kursa no 7 vai 8. Es domāju, ka šoreiz tas nebūtu vissvarīgākais jautājums. Pirmkārt, mēs nododam šai bankai savas valūtas lietošanas tiesības. Es nevaru saprast, kāpēc mūsu Latvijas Banka neiet šādu ceļu, kas būtu reāli iespējams. Tas būtu reālākais ceļš.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāte Buķele, un gatavojas deputāts Bresis.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Lēmuma projekts, kuru mums šodien piedāvā Lauksaimniecības komisija, ir par lauksaimniecības produktu ražošanas stabilizāciju. Es gan gribētu, lai šis nosaukums būtu mazliet plašāks, proti, par lauksaimniecības stabilizāciju. Man šķiet, ka pašreiz mēs darbojamies kā tādi ugunsdzēsēji, un jau kuro reizi tas tā diemžēl notiek, jo ir jau ne tikai tās trīs galvenās nozares, par kurām mēs parasti runājam, ir arī daudzas citas, piemēram, meliorācija un tās programmas, linkopība un cukura ražošana, kuras faktiski ir bez līdzekļiem.

Šā lēmuma projekta 1.punktā, mīļie kolēģi, mēs esam ierakstījuši un pilnīgi pamatoti atzinuši, ka Ministru padome nav tikusi galā ar savu pienākumu. Man gan gribētos teikt, ka pašu pirmo vajadzēja rakstīt: "kā arī Augstākā padome nav bijusi konsekventa līdz galam savās prasībās pret valdību". Un tā tie valdības rati ir ripojuši uz priekšu kā nu kuru reizi. Un, kamēr mums ir tāds šurumburums un mēs te ļoti bieži par lauksaimniecību, es atvainojos, tikai pabļaustāmies, tikmēr tie rati tā arī iet - no viena grāvja otrā. Un šodien jau ir 18.februāris. Es domāju, ka jūs man piekritīsit, ka pavasara sējai mēs neesam gatavi. Ministra kungs gan ļoti optimistiski teica, ka visa zeme ir aparta. Es tam negribētu gluži piekrist. Visa zeme nav aparta. Nav mēsli izvesti. Zeme nebūs arī tik viegli sastrādājama pavasarī, kā mēs to varbūt iedomājamies. Bet es ļoti gribētu, lai mēs saprastu vienu un pašu galveno, ka Latvijā šopavasar nedrīkst palikt neviens pushektārs neapsēts. Pie tāda tehnikas potenciāla, kāds mums ir, un pie tāda cilvēku potenciāla to nedrīkstam pieļaut. Tas nebūtu ne ar ko attaisnojams. Bet vai tiešām tā būs - par to es neesmu pārliecināta.

Runājot par lēmumu, es pilnīgi piekrītu 2.punktam, kurā ir uzskaitīti visi tie pasākumi, kuri jāveic Ministru padomei, bet, pasarg Dievs, es nepiekrītu, ka divu mēnešu laikā jāprecizē, kādi kapitālieguldījumi ir vajadzīgi. Es atvainojos, mīļie kolēģi, mēs taču to vien esam darījuši kā precizējuši. Un, ja mums šodien attiecīgās valdības institūcijas to nevar pateikt, tad pēc diviem mēnešiem mums vispār vairs nebūs vajadzības neko precizēt. Un vai mēs tur ieliekam burtiski divas trīs dienas, vai arī vispār to varam sviest ārā.

Par nodokļu sistēmu. Ilgākais, ko mēs varam ielikt 2.2.punktā, ir mēnesis. Varbūt mēneša laikā to visu var izdarīt. Un 2.3.punktā teikts: izstrādāt pasākumu kompleksu. Tam taču sen ir jābūt gatavam! Bez tam manī ļoti dīvainas asociācijas izraisa 2.punkta 3.apakšpunkts: "Veikt nepieciešamos organizatoriskos un tehniskos pasākumus zemes apstrādes pakalpojumu sistēmas izveidošanai". Es baidos, ka šāds ieraksts absolūti neko nedos, ja mēs tiešām neprasīsim konkrēti no pagastiem, no departamentiem, no paju sabiedrībām un arī no zemniekiem tiešām vienotu kopīgu darbu un konkrētus rezultātus, lai zinātu, kas ko ars un kas kuru lauku apstrādās.

Man liekas dīvaini arī tas, ka vēl joprojām nav valsts pasūtījuma. Neviens uz laukiem nezina, kāds būs valsts pasūtījums galvenajos produkcijas veidos. Es vēlreiz saku, šodien ir 18.februāris. Kad tad mēs to zināsim? Manuprāt, tas ir jāzina. Es ticu, ka valdībai tie kontrolskaitļi ir. Bet tas ir jānovada patiešām līdz katram zemniekam, līdz katrai paju sabiedrībai un līdz katram pagasta vecim. Jo tikai tad varētu iet cauri šī zemes apstrāde tā, kā tam ir jābūt. Tad varbūt šis 3.punkts būs darbīgs. Man nekļuva skaidrs ne šodien no valdības pārstāvju uzstāšanās, ne arī citās reizēs, kāda vispār ir valdības tālākejoša politika lauksaimniecībā.

Es ne visai gribu piekrist Lucāna kungam. Viņš īpaši satraucas par to, ka samazinās lopu skaits. Manuprāt, mūsu republikā lopu blīvums visu laiku ir bijis nesamērīgi liels, un tāpēc mums vajadzēja tik ārkārtīgi daudz spēkbarības iepirkt. Varbūt mums vajadzētu regulēt šo lopu blīvumu, sabalansēt barības bāzi un censties katrā ziņā izaudzēt spēkbarību pašiem. Latvija vienmēr sevi ir nodrošinājusi ar labību. Manuprāt, pietiek ar to, ka mums ir jāiepērk benzīns. Mums vajadzētu par katru cenu censties izaudzēt pašiem savu spēkbarību. Bet, lūk, tādas īstas pārliecības, ka valdībā šāda tendence ir, man patiešām nav. Kamēr nav valdības pasūtījuma, es par to nebūšu pārliecināta.

Attiecībā uz budžetu es negribētu piekrist tam, ko sacīja Bergs-Bergmaņa kungs, ka lauksaimnieki vēlas nosmelt krējumu. Lauksaimniecība ir cikliska ražošanas nozare, kur pavasaris vienmēr ir ļoti grūts, jo tajā laikā nav produkcijas. Bez kredīta nevienu pavasari lauksaimnieki nav dzīvojuši. Es ļoti ceru, ka mūsu attiecīgās amatpersonas Latvijas Bankā to sapratīs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bresis. Gatavojas deputāts Simsons.

V.Bresis: Godājamie kolēģi deputāti! Es domāju, ka daudzi no mums nenovērtē to situācijas nopietnību, kāda patlaban ir. Šodien ir jau 18.februāris. Pēc nepilna pusotra mēneša sāksies pavasara lauku darbi. No tā, vai šie darbi sāksies vai nesāksies, ir atkarīga Latvijas Republikas nākotne. Tā es varētu faktiski šo jautājumu nostādīt. Ja mēs neizdarīsim visu, ko šodien ir iespējams izdarīt, lai tiešām normāli funkcionētu mūsu pamatnozare - lauksaimniecība, tad acīmredzot to nelaimīgo pareģotāju vārdi var arī piepildīties.

Būtībā runa ir par trim jautājumiem, kurus esam sajaukuši vienā kompleksā.

Kādi ir šie trīs jautājumi? Pirmais jautājums - pavasara sēja. Būsim pilnīgi atklāti! Es nezinu, kāpēc cienījamais ministrs ļoti maigi šodien par to runāja. Pavasara sēja mums absolūti nav nodrošināta. Jā, mums ir sēklas, tehnika, mums ir cilvēki, bet mums nav degvielas. Tas ir pamatu pamats, ar ko jāsāk strādāt. Ja šodien neierakstīsim savā lēmumā, ka valdībai ir jādara viss, lai tuvāko divu triju nedēļu laikā nodrošinātu lauksaimniekiem 40 tūkstošus tonnu benzīna un 70 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas, tad par velti mēs šeit tērējam laiku un spriežam, vai tā sēja notiks vai nenotiks. Ir apmēram viena trešdaļa saimniecību, kuras pa klusiem ceļiem sev šo degvielu ir atvedušas, un divas trešdaļas saimniecību, kurām nav šīs degvielas un nav arī kredītu, par ko nopirkt. Mums tas ir jāapzinās. Ja mēs spējam to apzināties, tad mēs varam lēmumu pieņemt. Ja ne, tad nav šeit ko čivināt.

Otrs moments - kredīti. Es tikko biju ārā un satikos ar grupu lauksaimnieku, kuri saka pilnīgi atklāti: mūsu algas līmenis ir 600 rubļu mēnesī un degvielai mums naudas nav. Kaut arī jūs mums to iedosit, ja mums nebūs šo kredītu, degvielu mēs nopirkt nevarēsim. Tāpēc es pilnīgi piekrītu, ka otrs pavasara sējas jautājums ir finansiālais. Šie 450 miljoni rubļu mums ir jāatrod. Es nerunāju par ilgtermiņa kredītu. Ja mēs nevaram nekur citur tos atrast, tad ieskatīsimies kaut vai savā budžetā, par kuru mēs rīt šeit spriedīsim. Varbūt izšķirsimies par radikāliem pasākumiem. Nefinansēsim kapitālieguldījumu celtniecību, kaut vai nefinansēsim ražošanas celtniecību. Varbūt vēl kaut kur paskatīsimies. Ļaunākais būtu sociālie un veselības aizsardzības objekti. Varbūt paskatīsimies uz neražošanas sfēru. Es zinu, ko tagad teiks Simsona kungs, bet varbūt paskatīsimies to miljardu, ko mēs tērējam aizsardzības zonā, varbūt tur kaut ko varam samazināt. Un tad varbūt atradīsim, ar ko nodrošināt šo pavasara sēju. Jo pretējā gadījumā mēs neizdzīvosim, kolēģi! Tas ir pārāk nopietni.

Trešais jautājums - organizatoriskie pasākumi. Es piekrītu, ja mēs šeit rakstām kaut kādas papildu tiesības departamentu direktoriem. Bet es nedomāju, Grūbes kungs, ka mums jāieraksta optum šie jautājumi, kopumā. Ierakstīsim tieši, kādas ir šīs tiesības. Aizsūtīt tur vadītāju speciālistu, kurš šo sēju organizē un tā tālāk. Bet konkrēti ir jāzina, par ko mēs balsojam.

Ceturtais - pavasara sējas kontrole. Es domāju, ka mūsu statistiķiem obligāti jādara viss, lai mēs varētu ikdienas kontrolēt, kas notiek katrā pagastā, kas notiek katrā saimniecībā. Jo pretējā gadījumā mēs varam šo informāciju saņemt tad, kad sēja jau būs galā. Tas būtu lēmums par šiem četriem virzieniem, kurš mums tiešām būtu neatliekami un steidzami jāpieņem, lai varētu normāli organizēt un novadīt pavasara sēju.

Otrs kompleksa jautājums ir saistīts ar perspektīviem jautājumiem, jau lielākiem jautājumiem, ilgtermiņa jautājumiem, par to, kas jādara, lai vispār stabilizētu lauksaimniecisko ražošanu. Es gribētu teikt, ka pie tādiem jautājumiem es varētu minēt kredītu sistēmu kā tādu un nodokļu sistēmu kā tādu. Varētu runāt par privatizāciju. Tālāk mēs runāsim par zemes privatizāciju. Varētu runāt par valsts institūciju funkcijām un to īstenošanu un daudziem citiem jautājumiem, kurus šeit aizskāra un ārkārtīgi nepilnīgi uzskaitīja.

Šis lēmums nevar pretendēt uz tādu nosaukumu kā stabilizācija. Es domāju, ka šo tēmu mums nevajadzētu skart, jo tā ir pārāk nopietna, tai vajadzētu būt atsevišķai sarunai. Es negribētu teikt, ka šī saruna nav vajadzīga, tā ir ārkārtīgi vajadzīga. Bet šodien mēs gluži vienkārši nevaram izdiskutēt, jo mēs neesam tam gatavi.

Trešais moments, cienījamie kolēģi, ir tas, ka mums ir vajadzīgi kaut kādi pasākumi, lai nomierinātu labā nozīmē lauksaimniekus pirms pavasara sējas darbiem. Lauksaimnieki ļoti lūdz, lai tiekas ar valdību visu rajonu vadītāji, tie varētu būt departamentu vadītāji, zemnieki un arī statūtsabiedrības, kuras ir noformējušās. Viņi tomēr grib zināt, vai viņi varēs sēt vai nevarēs, vai būs tā degviela vai nebūs, viņi grib zināt, kad beidzot stabilizēsies cenas. Jo šodien, kā jūs zināt, viens degvielas litrs tiek pielīdzināts vienam piena litram pēc cenām. Es jums vienkārši gribu teikt, ka ir sācies cenu karš republikā. Jūs jūtat, kas notiek. Liepājas zonā piena litra cena ir 15 rubļi. Es zinu, ka lauksaimnieki koordinējas, un vistuvākā laikā visi to izdarīs. Ir nepieciešams steidzami iejaukties. Ir vajadzīgs, lai valdība un mūsu cienījamais vadītājs Gorbunova kungs tiktos ar visiem lauksaimniecības pārstāvjiem, ir jāsaaicina rajona pārstāvji, lai tiktos un šīs tēmas izrunātu. Varbūt mums arī kļūtu skaidrāks, ko mēs gribam un kādi lēmumi mums ir jāpieņem. Jo pretējā gadījumā gluži vienkārši vilciens var aiziet. Mēs šeit varam turpināt runāt, bet jautājums saasināsies un tiešām kļūs draudošs.

Tāpēc es izvirzu tādu priekšlikumu - lēmums tomēr ir jāpārstrādā. Es ļoti cienu Grūbes kungu un cienījamos autorus, bet daudzi punkti neko nedos. Kaut vai minētais punkts par kapitālieguldījumiem, kurā fiksēts, ka precizēsim. Nu un tad? Mēs zinām, ka budžets būs sadalīts, ka visi kapitālieguldījumi ir sadalīti. Kur mēs tos meklēsim? Tas taču neko nedod. Tādi ir vairāki jautājumi, kuri būtībā neko neatrisinās, kaut vai par patērētāju tiesībām. Man liekas, ka ar šādu lēmumu mēs varam vienīgi sakaitināt lauksaimniekus. Varbūt saņemsimies, pieņemsim tikai lēmumu par sējas darbiem, degvielu, kredītiem, par papildu tiesībām, ja tādas ir vajadzīgas šiem departamentiem, par kontroli, un neizplūdīsim jautājumos, kurus mēs šodien neesam gatavi risināt. Paldies, cienījamie kungi, par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Deputāts Simsons, gatavojas deputāts Zaščerinskis.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Man grūti oponēt lauksaimniecības speciālistiem, kuri sastādījuši šos abus dokumentus un kuri ir teikuši daudzus nopietnus vārdus no šīs tribīnes. Lasot kolēģa Lucāna un Zaščerinska lēmuma projektu, mani pārņem patīkamas bērnības atmiņas par to laiku, kad lielākais priekšnieks sādžā bija partorgs. Šeit mēs paredzam visas tās funkcijas, kas atkal būtu partorgiem jāveic, lai lauksaimniecību dabūtu uz kājām. Es tikai nesaprotu, kāpēc tāda konstatācija, ka iet bojā iepriekšējo paaudžu uzkrātais kapitāls, nāk tik vēlu. Šāds process notiek kopš 1949.gada. Šī konstatācija ir daudz par vēlu. Strauji iet bojā līdzšinējās organizatoriskās struktūras. Es gribētu teikt, ka tas ir tieši labi, ka līdzšinējās organizatoriskās struktūras iet bojā un mēs esam spiesti veidot jaunas organizatoriskās struktūras.

Kā es saprotu, tad Lauksaimniecības komisijas un kolēģa Grūbes piedāvātais variants droši vien iegūs lielāko balsu skaitu, tāpēc nebūtu pamata kritizēt to variantu, kurš, es ceru, tiks noraidīts. Kaut vai runājot par 2.2.punktu, jāvaicā, vai mums ir vajadzīgi kādi inspektori, ja katrā rajonā ir prokurors, kurš var konstatēt visas nekārtības. Arī aicinājums vai uzdevums aizstāvēt valsts un tautas intereses ir grūti izpildāms, jo ne vienmēr valsts un tautas intereses sakrīt, it sevišķi, ja ar valsti mēs saprotam kaut ko vienu un ja mums ir atšķirīgi viedokļi, kas ir tauta un kas ir tautas intereses. Projektā ir ierosināts šiem inspektoriem sekmīgi paveiktā darba rezultātā piešķirt kādu kompensāciju, tas ir gluži tāpat kā toreiz, kad veiksmīgas kolektivizācijas pabeigšanas rezultātā arī tika dota kāda kompensācija, vismaz atrasties vadošā amatā šajā kolhozā. 2.4.punktā ir aicinājums vai piedāvājums veikt nepieciešamos grozījumus ... Man ir jautājums, kādā virzienā? Es domāju, ka šeit mums ir dažādi viedokļi par virzieniem, kādos vajadzētu grozīt agrārās reformas gaitu. Es saprotu, ka galvenais ir 3.3.punkts, kur no zemniekiem tiek prasīts attiecīgs nodrošinājums, garantija, ka viņš tiešām spēs strādāt. Bet grūti ir prasīt šādu garantiju no aplaupīta cilvēka, kuram arī mēs kā likumdevēji neko neesam atdevuši. 5.1.punktā ir izteikts piedāvājums nekavējoties uzsākt to objektu privatizāciju, par kuriem nav īpašuma tiesību neskaidrību. Vai mums tiešām ir īpašuma tiesību skaidrība, ja mēs vēl neesam vienojušies, kādi būs mantošanas noteikumi, vai cilvēki dabūs atpakaļ savu mantoto īpašumu un zemi vai arī nedabūs. Šeit tāds piedāvājums varētu būt ļoti problemātisks.

Attiecībā uz Grūbes piedāvāto likumprojektu atkal ir jāatgriežas pie bērnības atmiņām, jo ļoti daudzos gadījumos figurē vārds "uzdot". Tas man saistās ar sāpīgām atmiņām. Viss būtu ļoti labi, ja mēs ietvertu projektā arī atziņu - ko tad likumdevējs ir darījis un kāpēc viņš nav nodrošinājis zemes reformu ar kvalitatīviem un pienācīgiem likumiem. Būsim paškritiski un ar kādu vārdu pieminēsim arī to.

Vislielākie iebildumi man ir pret 2. un 6.punktu, jo te mēs atkal paredzam direktoriem un priekšniekiem piešķirt kādas papildu tiesības. Es gribētu šajos punktos šīm amatpersonām uzlikt papildu atbildību, jo vismaz savā rajonā es kādreiz teicu lauksaimniecības speciālistiem un departamenta direktoram, ka departaments ir tā instance, kura var izstrādāt modeli un piedāvāt katrai saimniecībai un katram zemniekam to labāko reformas un privatizācijas modeli, kad ņemt zemi, cik daudz ņemt, ar ko nodarboties. Šeit saiet skaitļi par kopējo situāciju rajonā.

Attiecībā uz 4.1.punktu es domāju, ka pagasta padomes priekšsēdētājs tāpat ir atbildīgs gan par agrāro reformu, gan par visu, kas notiek pagastā, un diez vai mums vajadzētu to īpaši norādīt.

Vienu lietu es gribētu ierosināt, un, tā kā tas attiecas uz likumdevējiem, tad, pirmkārt, nopietni vajag pārskatīt tos termiņus, kādus esam noteikuši savos likumos un lēmumos, jo esam spiesti konstatēt, ka termiņi bieži vien ir noteikti pēc mūsu izpratnes šeit, Augstajā namā. Pie izpildītāja reizēm jāiet prokuroram vai izpildītājs jāsauc pie prokurora, un galarezultātā tas pats godprātīgais cilvēks, kuru prokurors nopratina, atsakās no šī darba veikšanas. Viņš jūtas aizvainots. Galu galā galvenais, ko mēs varam darīt, ļoti strauji un drīz mainīt likumdošanu zemes reformas jomā, lai zemnieks kļūtu par savas zemes īpašnieku, nevis lietotāju. Galvenā vaina, manuprāt, ir tā, ka mēs esam devuši zemi nevis īpašumā, bet lietošanā. Tad viņš gan juridiski, gan materiāli būs atbildīgs par savas darbības rezultātiem uz savas zemes. Paldies. Tas ir viss, ko es gribēju pateikt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaščerinskis, gatavojas deputāts Ozols.

P.Simsons: Es aizmirsu palūgt, lai izslēdz šos papildu prožektorus, jo ir ļoti grūti sēdēt.

Priekšsēdētājs: Tūlīt Līgotņa kungs veiks nepieciešamās darbības.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Lucāna kunga un mans priekšlikums tika iesniegti jau oktobrī. Līdz ar to likumsakarīgi, ka daudzi jautājumi zināmā mērā ir novecojuši. Mani tikai pārsteidza tas, ka otrs variants, kuru pasniedz Lauksaimniecības komisijas vārdā, parādījās tikai šorīt no rīta. Un arī Lauksaimniecības komisija savā sēdē to izskata tieši piektdien, kad es neesmu klāt. Manuprāt, tas nav sekmējis sadarbību šo projektu izstrādē.

Es zinu, ka mums ļoti daudz deputātu ir ievēlēts no laukiem. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kāda ir situācija. Un tomēr dažus momentus es gribētu atgādināt. Kas pašlaik raksturo saimniecības? Pirmkārt, katastrofāli ir kritis psiholoģiskais noskaņojums tieši darba darītājiem. Arvien lielāka bezatbildība parādās, attieksme pret darbu, kas diezin cik laba vis nebija, kļuvusi vēl sliktāka. Galarezultātā samazinās ražošana un stipri samazinās.

Neskaidrība un bezperspektivitātes izjūta stimulē, kā tagad saka, individuālo privatizāciju. Kādreiz to sauca par pārņemšanu, bet godīgākie to dēvēja par zagšanu. Un arī šis individuālās privatizācijas veids diemžēl sāk pieņemt jau masveida raksturu.

Es godīgi teikšu, ka es neticu tiem skaitļiem, kas mums tika minēti par lopu skaitu. Ja tā būtu patiesībā, tad, neskatoties uz to, ka mums sakarā ar cenu pieaugumu ievērojami samazinājies piena patēriņš, bet piena tik un tā trūkst... Es nezinu, kā citādi to var izskaidrot. 400 fermas, kas stāv tukšas, jau tuvojas miljardiem. Mēs šodien risinām jautājumu, kā kreditēt zemnieku par dažiem miljoniem, kad nav kredīta resursu. Šīs fermas pēc bilances vērtības ir nesalīdzināmi lētākas, 200 galvu ferma maksā mazāk, nekā tagad var uzbūvēt 25 galvām jaunu fermu. Bet tās fermas, nepatērējot liekus materiālus un liekus spēkus, varētu būt sākuma resursi. Diemžēl mēs ne likumā, ne arī kur citur neesam iestrādājuši, lai šīs fermas maksimāli varētu izmantot. Un ieguldītais kapitāls, ieguldītie līdzekļi iet postā. Pēdējā laikā katru dienu aptuveni nāca klāt viena ferma, patlaban tas process ir piebremzējies, bet garantēju, ka pēc pāris mēnešiem būs divas fermas dienā, ja mēs neveiksim nekādus pasākumus.

Vēl ir raksturīga tāda parādība, ka saskaņā ar privatizācijas likuma darbību masveidā veidojas paju sabiedrības, bet no tām aiziet saimniecību vadītāji un labākie speciālisti. Ir rajoni, es domāju, ka ministrija to apstiprinās, kuros līdz 90 procentiem vadītāju atsakās no paju sabiedrības vadības. Iedomājieties situāciju! Aiziet speciālisti uz zemnieku saimniecību, atsakās vadītājs, bet, pastāvot tādam psiholoģiskajam noskaņojumam, tādai attieksmei pret darbu un tendencei uz zagšanu, kas notiks saimniecībās, kuras paliek pilnīgi bez vadības. Un tas ir iemesls, kāpēc vajag atbildīgo, vislabāk būtu, ja to varētu uzņemties pagasta valdes loceklis, varbūt no departamenta kāds speciālists. Varbūt varētu būt kādi risinājumi. Ko mēs tomēr vēl varētu darīt? Kāds mērķis bija mūsu lēmuma projektam?

Pirmkārt, mēs esam zaudējuši administratīvo atbildību, par to varbūt nevajadzētu žēloties, bet mēs neesam radījuši arī ekonomisko atbildību. Pagājušajā gadā izdalījām 393 miljonus kredīta, faktiski tos sadalījām un zaudējām. Palaidām garām to izdevību, kuru kādreiz lauksaimnieku speciālistu grupa piedāvāja. Jau pagājušajā gadā mums vajadzēja privatizēt tās nerentablās fermas, atdot tās uzņēmīgiem cilvēkiem uz kredīta un pateikt, ja jūs pacelsit ražošanu 1,5-2 reizes, jums kredītu dzēsīs. Tās fermas mums tagad būtu ražojušas un sāktu konkurēt ar vidējām saimniecībām, un varbūt pat ar spēcīgākām saimniecībām. Nāktu produkcija, nebūtu zaudētas tās fermas, bet tagad tās stāv tukšas. Mēs zaudējām, pieņemot likumu un norakstot šos kredītus, ne par ko. Sadalījām uz galviņām, un privatizācijas procesā, nodalot atsevišķās tehnoloģiskās vienības, mēs tās norakstām. Šie kredīti varēja būt ļoti efektīvs ražošanas procesa stimulēšanas mehānisms. Mēs varam daudz runāt, ka trūkst kredītu, ka nav tos kur ņemt. Ja nebūs ražošanas, vienalga, vai tas ir rūpniecībā vai lauksaimniecībā, ja mēs neražosim produkciju, agrāk vai vēlāk nonāksim strupceļā un atrisinājumu neatradīsim. Mūsu uzdevums - atrast sviras un darīt visu, lai būtu ražošana. Un viena no tādām svirām, manuprāt, ir privatizācijas stimulēšana. Pieņemot likumu, noraidījām vienu tādu variantu. Pašlaik inflācijas process pats par sevi it kā stimulē pārņemt objektus, jo tie ir bilances vērtībā un krietni zem faktiskās cenas, bet nekas nestimulē šo uzņēmīgo cilvēku pārņemt. Notiek pretējs process. Uzņēmīgie cilvēki uzpērk par palielinātu cenu pajas, bet ar mērķi tūlīt pat tos lopus aizvest uz gaļas kombinātu, nopelnīt trīs un četrkārtīgi to summu, kuru viņi ir izdevuši, bet tas samazinās ražošanu.

Mēs diemžēl neievērojam pašu pieņemtos likumus. Mēs neesam tiesiska valsts, mēģinām administratīvā kārtā realizēt zemes reformu, ne valdība to realizē ar savām institūcijām, ne tieslietu orgāni kontrolē likumības ievērošanu. Mēs mēģinām visas funkcijas - gan likumdevēja, gan izpildītāja, gan kontrolētāja, gan tiesas lēmēja - nodot zemes komisijai. Un galu galā diemžēl neesam ievērojuši zemes reformas likuma 2.pantu un neesam ievērojuši arī 12.pantu. Ja bija domstarpības izskaidrojumos, tad vajadzēja rīkoties kā tiesiskā valstī - vai nu grozīt likumu, vai dot Prezidija skaidrojumu. Tie ir trīs tādi momenti, kas būtu jāievēro privatizācijas stimulēšanai.

Pašreizējā situācijā es gribētu pateikt vēl vienu domu. 1949.gadā mēs piedzīvojām piespiedu kolektivizāciju, bet tagad realizējam piespiedu dekolektivizāciju. Esmu simtprocentīgi par privatizāciju, tā ka nevajag šo manu domu uztvert nepareizi. Es uzskatu, kamēr mūsu resursi, par kuriem šeit dzirdējām un runājām, nav pietiekami, vai vajadzēja noteikt obligātu termiņu līdz 15.martam tādām saimniecībām kā "Lāčplēsis", kā Saldus "Druva", kā Dobeles "Tērvete", kuras ražo tagad no katras gotiņas 7000 litru, kuru ražība ir 50 centneri no hektāra, lai tās pēc gada izkonkurē jaunie saimnieki, pēc diviem gadiem tās privatizēsies. Es esmu pārliecināts par to. Jo mans privatizācijas princips, mana attieksme pret mantu ir citāda. Jau mazs bērns vēl autiņos savu mantiņu sargā, bet nedrīkst neko darīt ar varu.

Es uzskatu, ka Lauksaimniecības komisijas iesniegtais lēmumprojekts tikai palabo tās kļūdas un tās nepilnības, kuras izpaudušās privatizācijas procesā. Steidzīgi būtu jāatrisina jautājums par stimuliem, lai veicinātu privatizāciju, lai ātrāk tiktu pārņemtas atsevišķas tehnoloģiskās vienības un atsevišķi objekti. Es pilnīgi piekrītu Breša kunga izteiktajai domai, ka, nenoraidot pašreizējos projektus, mums tomēr vajadzētu atrisināt arī kardinālākus jautājumus.

Lai sekmīgi tiktu galā ar pavasara sējas darbiem, valdībai būtu acīmredzot tuvākajā laikā jāatrisina jautājums par energoresursiem, ja valdība pati nespēj atrisināt šo un citus apgādes jautājumus, jādod iespēja pašiem lauksaimniekiem barterdarījumu ceļā to atrisināt. Daudzi atradīs gan degvielu, gan vajadzīgo tehniku, gan rezerves daļas. Bet, ja tiks nobremzētas visas iespējas ar licenču saņemšanu, domāju, ka ar sēju būs grūti un paliks neapsēti lauki.

Jāņem vērā vēl viens moments. Šīs grūtības, kas rodas ar visiem apgādes jautājumiem, jau daudzus zemniekus ir nobiedējušas, un tie, kuri bija pieteikušies uz zemes saņemšanu, sāk jau atteikties un grib saņemt kompensāciju. Tas nav labākais ceļš, jo, neprivatizējot mazās tehnoloģiskās vienības un ņemot vērā vēl šo momentu, mēs piedzīvosim ļoti lielus sarežģījumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Kā jūs redzat, šeit priekšā izvietojušies žurnālisti nebūt nav ieradušies, lai jūs iemūžinātu tādā atbildīgā brīdī, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ. Pulksten vienos un 15 minūtēs plenārsēžu zālē ieradīsies Eiropas Padomes ģenerālsekretāre Kristīne Lalumjēras kundze, bet pašlaik ir Ozola kunga kārta. Pazīstot viņu, es šaubos, vai viņš divās minūtēs varēs izstāstīt to, ko vēlējās teikt. Jums, Ozola kungs, reta iespēja uzstāties debatēs tieši tādā brīdī un tikt pārtrauktam. Tātad pēc pusotras divām minūtēm mums šis darba kārtības jautājums precīzi pēc saraksta būs. Kā es saprotu, Ozola kungs nevēlas savas debates upurēt. Paldies, Ozola kungs, vēlāk pēc pārtraukuma. Ņemot vērā to, ka trijos ir jāskata citi darba kārtības jautājumi, ne mazāk interesanti un aizraujoši, Ozola kungs var palikt vispār bez debatēm.

Vēl debatēt vēlas deputāti Berķis, Strīķis, Stroganovs, Plotnieks, Kinna un Lucāns. Tie visi ir ļoti nopietni kungi, un diez vai viņi riskēs tagad kādu repliku teikt. Varbūt ir kādi paziņojumi? Pirms pārtraukuma nekādi paziņojumi nesanāks. Dobeļa kungam ir paziņojums.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, es pirmām kārtām griežos pie Tautas frontes frakcijas un lūdzu tomēr pulksten 15.00 ļoti nopietni izturēties pret tām divām kandidatūrām, kuras mēs grasāmies apstiprināt. Runa ir par Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka kandidatūru un par Zemessardzes štāba priekšnieku, jo ļoti ilgu laiku mūsu Zemessardzei ir štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Tas vienkārši traucē normālu darbu Zemessardzē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi gan no Tautas frontes frakcijas, gan no citām frakcijām un deputātu grupām un tā tālāk, un tā joprojām, kā parasts, tiek aicināti pulksten 15.00 plenārsēžu zālē. Daru jums zināmu, ka turpmāk grāmatvedība savus aprēķinus kārtos pēc reģistrācijas, kas tiek izdarīta pulksten 17.00, nevis no rīta.

Godājamie kolēģi! Šodien Latvijas Republikā pēc Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ielūguma viesojas Eiropas Padomes ģenerālsekretāre Kristīne Lalumjēras kundze, un viņa ir izteikusi vēlēšanos pagodināt mūs ar uzrunu šodien Augstākās padomes plenārsēdē. Lūdzam viņu tribīnē, un uzmanīgi klausīsimies. Lūdzu. (Aplausi.)

K.Lalumjēra, Eiropas Padomes ģenerālsekretāre (Runā franču valodā, sinhronists tulko latviski.): Dāmas un kungi! Deputāti! Atklāti sakot, es neesmu gatavojusies uzstāties šodien jūsu priekšā. Bet, pēc jūsu prezidenta priekšlikuma un ieteikuma, es patiešām gribu jums teikt dažus vārdus un sajust ļoti lielu prieku un gandarījumu. Es jūtu šeit šodien lielas emocijas vispirms jau tādēļ, ka vēl nesen Latvija nebija neatkarīga valsts. Bet kopš tā laika jūs esat izkarojuši savu brīvību. Šorīt es noliku ziedus pie jūsu Brīvības pieminekļa. Un tajā brīdī es domāju par visām tām ciešanām, ko latviešu tauta ir pārdzīvojusi šajos garajos gados. Un es domāju par to drosmi, kas bija nepieciešama, lai izkarotu brīvību. Protams, tagad vēl ir ļoti daudz darāmā. Un es esmu ieradusies šeit, Rīgā, lai sagatavotu daudzas lietas, kas varētu interesēt latviešus.

Es esmu ieradusies kā Eiropas Padomes ģenerālsekretāre tādēļ, ka Latvija ir oficiāli izteikusi vēlēšanos kļūt par tās īsteno locekli. Latvijas mērķis, protams, ir pakāpeniski atgriezties Eiropā. Un tas ir arī mans mērķis, un tādēļ es esmu personiski arī ieradusies šeit, Latvijā. Protams, jums vēl tāls ceļš priekšā. Bet viens no etapiem, lai labāk varētu integrēties Eiropā, ir kļūt par Eiropas Padomes locekli.

Kas ir Eiropas Padome? Tā ir pirmā Eiropas organizācija, kas radīta drīz pēc Otrā pasaules kara, 1949.gadā. Tā ir radīta, lai celtu miera Eiropu. Tā ir radīta, lai pulcinātu kopā visas Eiropas tautas. Bet tā nav kopība, kas organizēta kaut kā. Lai iekļūtu Eiropas Padomē, katrai valstij ir jārespektē trīs galvenie principi. Vispirms ir jārespektē plurālistiskais demokrātijas princips. Protams, es negribu teikt, ka plurālisms ir tas pats, kas anarhija, tā ir tikai cieņa pret otra viedokli.

Otrkārt, katrai valstij, kas vēlas kļūt par Eiropas Padomes locekli, ir jārespektē cilvēktiesības un, protams, minoritāšu tiesības. Šajā sakarībā Latvijai ir ļoti sarežģīta problēma, jo Latvijā dzīvo skaitliskajā ziņā nozīmīgas minoritātes. Bet es nerunāšu par to.

Un, treškārt, katrai valstij, kas vēlas kļūt par padomes locekli, ir jārespektē likumdošana. Tātad likumu varenība pār jebkuras politiskas partijas viedokli. Šīs vērtības pašas par sevi ir galvenās Eiropas Padomē tāpēc, ka mēs zinām, ka tas ir pamats mieram Eiropā. Šodien mūsu galvenā problēma ir radīt situāciju, lai Latvija kā valsts atbilstu visiem šiem trijiem kritērijiem un varētu pa parādes durvīm ieiet Eiropas Padomē ar augsti paceltu galvu.

Jūs jau esat iesākuši vairākas reformas, par kurām jau runāja šeit. Es jau teicu to jūsu prezidentam un premjerministram un saku to jums. Mūsu karstākā vēlēšanās ir, lai jūs pēc iespējas ātrāk nobalsotu par šīm reformām. Bet, dabiski, svarīgs ir arī šo reformu saturs. Demokrātiskās reformas jums nepieciešamas tādēļ, lai jūs varētu iekļauties Eiropas demokrātijas ģimenes klēpī. Un, lai jums palīdzētu šajā ceļā, Eiropas Padome nav neaktīva un arī nebūs neaktīva. Mēs jau tagad sadarbojamies ar Latviju. Mums ir kopīga programma. Mēs jau esam runājuši par iespējamo konstitūcijas projektu. Mēs esam gatavi sniegt jums palīdzību un sūtīt šurp ekspertus, lai izanalizētu, kādiem jābūt visiem galvenajiem juridiskajiem likumiem. Šo palīdzības programmu juridiskajos jautājumos mēs esam piedāvājuši jau citām Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm. Mēs šo programmu esam nosaukuši par Dēmostena programmu, jo viņš taču bija par demokrātiju. Šī programma būs arī Latvijas rīcībā, ja Latvija to vēlēsies.

Mēs gatavojam arī citas programmas nākotnei. Tas attiecas arī uz citām Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm, tās būs programmas jurisdikcijas jautājumos, jo tieši visām postkomunistiskajām valstīm ir ārkārtīgi nepieciešama pareizi nostādīta jurisdikcija. Protams, es nerunāšu sīki par šo jautājumu, par to varētu runāt ļoti ilgi, bet man ir maz laika. Es runāju par šo sadarbības programmu tādēļ, lai jūs saprastu, ka mēs negaidām visu no jums, no Latvijas, bet jau tagad esam kopā ar jums, lai palīdzētu.

Eiropas Padomes sēdē Francijā, Strasbūrā, kura šķiet esam vēl ļoti tālu priekšā, bet tik tālu jau tas nemaz nav, es ceru, jūs varēsit ierasties tik lielā skaitā, cik vien iespējams. Es zinu, ka tas ir arī valūtas jautājums, bez tam ir vēl dažādi citi tehniskie jautājumi, kas jārisina, bet gan jau atradīsies izeja. Es palieku optimiste tādēļ, ka galveno savu ceļa gājumu jūs jau esat veikuši, kaut gan priekšā vēl ir daudz kas veicams. Bet ziniet, ka Strasbūrā Eiropas Padomē mēs ļoti daudz domājam par jums, par Latviju. Un jums jābūt stipriem. Tiesa, daudzus gadus Rietumeiropa bija aizmirsusi par Baltijas valstīm. Un mēs lūdzam jums par to piedošanu. Bet tagad mēs ceram, ka būsim pareizās pozīcijās un lielākos augstumos, nekā līdz šim esam bijuši, lai jums palīdzētu. Es nepacietīgi gaidu to dienu, kad Latvijas ārlietu ministrs parakstīs nepieciešamos dokumentus, lai Latvija oficiāli varētu ieiet Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē. (Aplausi.)

I.Silārs: (Runa tiek tulkota franču valodā.) Augsti godājamā ģenerālsekretāres kundze!

Lai cik skaisti arī būtu ziedi, agrāk vai vēlāk tie diemžēl novīst. Taču, kā teicis mums, latviešiem, tik tuvais franču rakstnieks Sent-Ekziperī, ir viens patiess krāšņums, tas ir cilvēku un tautu savstarpējo attiecību krāšņums. Tas nevīst nemūžam. Godājamās ģenerālsekretāres kundzes klātbūtne man dod cerības, ka attiecības ar organizāciju, kuras priekšgalā ir tik šarmanta ģenerālsekretāre, kas apvieno sevī ne tikai skaistumu, bet arī politisku gudrību, ļauj man cerēt, ka mūsu attiecības starp Latviju un jūsu pārstāvēto organizāciju tiešām būs mūžīgas. Par to es jums saku: "Merci beaucoup pour votre amitie." (Ilgi aplausi.)

Priekšsēdētājs: Cienītie kungi! Ļausim, lai viesi atstāj zāli. Pārtraukums. Iesim ēst pusdienas. Labu apetīti!

(Pārtraukums)

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
14:30  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem