1991.gada 19.decembra sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 99 deputāti ir zālē.

Kolēģi, man jums jāpaziņo, ka tikko man zvanīja Godmaņa kungs. Viņš izteica domu, ka sakarā ar to, ka pašreiz to nekārtību un trūkumu ir tik daudz un ka viņš ir uzsācis jaunas lietas, viņš ļoti lūdz deputātus drusku pagaidīt to viņa informāciju, par kuru mēs runājām, ka tā tiks sniegta. Darba kārtībā tā ir pulksten 12.00, tas ir, pēc pirmā pārtraukuma. Es jums par šo informāciju pasaku un jūs varēsit vērtēt pēc tam, kad mēs to apspriedīsim.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Budžeta komisijas vārdā mēs lūdzam šodien darba kārtībā iekļaut lēmuma projekta "Par kredīta piešķiršanu un izdevumu finansēšanu no valsts un pašvaldību budžetiem laikposmā līdz pārejas perioda budžeta apstiprināšanai" izskatīšanu. Šis lēmums praktiski atvērtu kreditēšanas iespējas, nodrošinātu to līdz pirmā pusgada budžeta apstiprināšanai parlamentā, tas ir, līdz nākamā gada 31.janvārim. Šis dokuments principā daudz laika neaizņems, bet, neapstiprinot šo dokumentu, mēs radīsim zināmas problēmas no vietējo pašvaldību, no valsts budžeta finansējamo iestāžu saimnieciskajā darbībā.

Otrām kārtām mēs lūdzam iekļaut darba kārtībā (tas gan ir atkarīgs no pavairošanas tehniskajām iespējām) pēdējo šā gada likumprojektu "Par izmaiņām Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetā". Tajā ir praktiski ienākuma daļa, pārpildes izvietojums, lai nodrošinātu tautsaimniecības nozaru deficīta, kas radies šī saimniecības finansiālā gada noslēgumā, slēgšanu. Budžetā šādas rezerves ir. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Es lūdzu iekļaut darba kārtībā vakar nepabeigto jautājumu par vakar pieņemtā likuma "Par apgrozījuma nodokli" spēkā stāšanos. Tas ir ļoti būtiski, lai lēmumu par spēkā stāšanos pieņemtu šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Attiecībā uz deputāta Ozola ierosinātajiem jautājumiem, kā es saprotu, mēs varam balsot tikai par to, kas mums ir izsniegts. Par to, ko pavairos un kad pavairos, mēs tagad nediskutēsim. Mēs nevaram balsot par to, kas nav pavairots un kas nav izsniegts deputātiem. Mēs varam balsot par lēmuma projekta "Par kredīta piešķiršanu un izdevumu finansēšanu no valsts un pašvaldību budžetiem laikposmā līdz pārejas perioda budžeta apstiprināšanai" iekļaušanu darba kārtībā, jo tas ir izsniegts deputātiem. Man tikai ir jautājums: vai tas ir valdības viedoklis vai tikai jūsu komisijas viedoklis?

I.Ozols: Tas ir priekšlikums, kuru valdība ir iesniegusi Budžeta komisijā, kas minētajā komisijā ir arī izplatīts. Šajā jautājumā valdību šeit pārstāv finansu ministra vietnieks Pupčenoka kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai ir jautājumi? Varam balsot par iekļaušanu darba kārtībā. Rezultāts: 67- par, 9- atturas. Iekļauts darba kārtībā.

Par deputāts Kodoliņa ierosinājumu- izskatīt lēmuma projektu "Par likuma "Par apgrozījuma nodokli" spēkā stāšanās kārtību". Jautājumu nav, tātad varam balsot. Lūdzu. Iekļauts darba kārtībā.

Kolēģi, jūs esat iepazinušies, vēl jo vairāk- ar apgrozījuma nodokļa pieņemšanu jūs vakar paši esat darbojušies. Jūs esat arī iepazinušies ar šo lēmuma projektu "Par kredīta piešķiršanu un izdevumu finansēšanu no valsts un pašvaldību budžetiem laikposmā līdz pārejas perioda budžeta apstiprināšanai". Kā jūs uzskatāt, vai mēs varam nobalsot un tiešām šos abus jautājumus izskatīt kā pirmos, ja jums liekas, ka šeit nav vajadzīgas garas debates, jo te ir it kā acīm redzams fakts. Tad mēs varam balsot. Tas nozīmē, ka jautājums par Rīgas pašvaldību par 30 minūtēm tiek atvirzīts. Kā jums pašiem liekas? Ko saka jūsu iekšējā balss? Man gan personīgi gribētos, lai ātrāk tiktu pieņemts konkrēts jautājums, pēc tam varētu plaši diskutēt par patīkamām lietām. Teikmaņa kungs atmet ar roku un aicina jūs, kolēģi, ļoti operatīvi izskatīt šos abus jautājumus, un tad mēs no sirds varēsim diskutēt par pilsētas pašvaldību, jo tas ir interesants jautājums, sakarā ar kuru mums visiem būs plaša iespēja izteikt savus viedokļus un argumentus. Piekrītat, kolēģi?

Lūdzu, Ozola kungs! Bet tikai bez gariem skaidrojumiem, jo tad var iznākt ilga apspriešana.

I.Ozols: Es pateicos Teikmaņa kungam, ka viņš budžeta interešu vārdā atteicās no tā, lai Rīgas pašvaldības likumu izskatītu kā pirmo. Faktiski atbilstoši likumam par budžeta tiesībām ir noteikti asignējumi II daļas apmērā, reizinot ar koeficientu trīs. Tas ir tādēļ, lai sakarā ar neparedzētu cenu sadārdzinājumu mēs faktiski nodrošinātu vietējo pašvaldību, valsts budžeta iestāžu darbību 1992.gada janvārī, tas ir, līdz jaunā budžeta apstiprināšanai. Turklāt tas ir tikai kredīts, nevis papildu dotācija. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai ir jautājumi? Jautājumu nav. Līdz ar to, kolēģi, es varu jūs aicināt balsot par šo lēmumu. Vai ir vajadzīga reģistrācija? Marjašas kundze un Krūmiņa kungs atvainojas un lūdz mūs reģistrēties. Benzīna nav, bet uz ielām tomēr ir sastrēgumi. Starp citu, Parīzē šāds sastrēgums ir vismaz divas vai trīs reizes lielāks.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 94- deputātu skaits ir kļuvis mazāks. Balsosim par lēmuma projektu "Par kredīta piešķiršanu un izdevumu finansēšanu no valsts un pašvaldību budžetiem laikposmā līdz pārejas perioda budžeta apstiprināšanai". Rezultāts: 74- par, pret- nav, atturas- 8. Lēmums ir pieņemts.

Kodoliņa kungs, lūdzu jūs tikpat operatīvi izstāstīt mums lietas būtību, un mēs izšķirsim jūsu jautājumus.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Šis likumprojekts ir tik īss, ka par to var pateikt ļoti ātri. Tātad 605.dokumentā ir runa par apgrozījuma nodokli. Tam pievienots arī lēmuma projekts par jaunā likuma "Par apgrozījuma nodokli" spēkā stāšanos, proti, tas stājas spēkā, sākot ar 1.janvāri.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi? Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Iespējams, ka šo lēmumu nepieņēma kaut vai manas vainas dēļ. Balsojot es atturējos tikai tādēļ, ka tomēr neizpratu, kādēļ likums stājas spēkā, sākot ar 1.janvāri. Formāli tas var stāties spēkā ar 1.janvāri, kā tas patiešām ir teikts likumā par nodokļiem un nodevām. Kaut gan pēc būtības tam būtu jāstājas spēkā 1.aprīlī, jo ļoti daudziem šis nodoklis tiek palielināts, bet ļoti daudziem- tiek samazināts. Vai jūs varat pateikt iemeslus, kādēļ tas stājas spēkā? Vai tas palielinās budžeta ienākumu, vai arī ir kāds cits iemesls? Proti, kādēļ ir jāstājas spēkā 1.janvārī, bet ne 1.aprīlī? Ja jūs spēsit mani pārliecināt, es, protams, būšu "par".

A.Kodoliņš: Es uzskatu, ka tas fakts, ka pie mums vēl arvien tiek ņemts šis bezjēdzīgais apgrozījuma nodoklis kā starpība starp vairumcenu un mazumcenu, kas ir tirgus ekonomikai neatbilstošs pieskaitījums pie cenas, jau vien ir brēcošs tajā ziņā, ka mēs būsim palikuši pēdējā sociālistiskā republika Padomju Savienībā. Pat Krievijas Federācija pāriet uz normālu apgrozījuma nodokļa ņemšanas kārtību. Tā ka neslēpšu, ka tas dos zināmu pielikumu budžeta ienākumiem.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātais referent! Vai jūs tomēr neuzskatāt, ka šajā gadījumā, kad nodokļu likmes palielinās, lēmums jāformulē tā, ka ir jāievēro trīs mēnešu termiņš. Jo ar tādu konkrētu likumu nevar grozīt to, ko mēs saucam par "jumta" likumu.

A.Kodoliņš: Mēs negrozām "jumta" likumu. Principā mēs pieņemam jaunu likumu par nodokļiem. Atļauj pieņemt... Šajā "jumta" likumā rakstīts, ka šā panta noteikumi attiecas uz jaunu nodokļu un nodevu likumu, ja lēmumā par to pieņemšanu nav noteikts citādi. Šis ir tas gadījums, kad mēs, pamatojoties uz lēmumu, pieņemam jaunu likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Jautājumu vairs nav. Mēs varētu balsot. Es domāju, ka argumenti ir skaidri. Es katrā ziņā negribētu komentēt, jo tad es iestāšos gandrīz vai "par". Lūdzu. Rezultāts: 71- par, 1- pret, 8- atturas. Lēmums ir pieņemts. Vai ir kādas neskaidrības? Viss ir skaidrs. Paldies.

Turpinām apspriest likumprojektu "Par Latvijas Republikas galvaspilsētas Rīgas pašvaldību". Sekretariāts vakar debates ir noorganizējis tādā secībā, ka patlaban runās deputāti: Eglājs, Repša, Cilinskis, Gulbis, Punovskis un Šteins. Vēl ir pieteikušies kolēģi, kuru uzstāšanās secību noteiks sekretariāts.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Cienījamie deputāti! Es neesmu ne pilsētas padomes deputāts, ne Rīgas pilsētas rajona padomes deputāts, bet es dzīvoju Vidzemes priekšpilsētā, es esmu ievēlēts no Centra rajona. Tā ka tās pilsētas problēmas man ir diezgan labi zināmas. Bet es neesmu ieinteresēts segu vilkt uz rajona vai uz pilsētas pusi. Likumdošanas jautājumu komisijā mēs arī skatījām šos projektus. Tos apspriedām vēl arī dažādās citās sanāksmēs. Vakar es vēl noklausījos argumentus.

Mana nostāja ir tāda: šādu domi, kā liek priekšā un kā tas ir iecerēts, es īsti atbalstīt nevaru. Bet es saprotu, ka pats būtiskākais ir izlemt šo dažādo padomju kompetenci un sadalīt funkcijas, tas ir, sadalīt objektus, sadalīt, kas kuram pieder, kam par ko ir jārūpējas, kas par ko atbild, un atbilstoši tam arī jāizstrādā un jāizmanto budžets, tie ienākumi, kādi ir, un tamlīdzīgi. Es domāju, ka šādu domi izveido tad, kad kaut kur tiek iebraukts grāvī un tad tā sāks lemt un spriest, kā darīt,- tā prakse ir nepareiza, jo tai jau nebūs tie likumi. Tiesa var spriest saskaņā ar likumiem. Bet, ja izlemšana būs domei, tad tāpat būs visa tā segas staipīšana, proti, kurš pavilks, tam arī būs. Mums arī plenārsēdēs bieži ir tā, ka vispirms iebrauc grāvī un pēc tam sāk spriest, kā nu darīt. Kārtību katrs velk uz savu pusi tādā veidā, lai tā būtu viņa. Tā kā mums vispirms nobalso un tikai pēc tam sāk interesēties par balsošanas rezultātiem, vai ir pieņemts vai nav pieņemts, vispirms ir jānoskaidro, kas skaitās pieņemts, un tad jābalso.

Un tāpēc es domei redzu tādas funkcijas, kādas apmēram bija Latvijas Republikas dibināšanas Satversmes sapulcei, kurai uz pusgadu tika nodotas tiesības sadalīt perfekti visas funkcijas... Pēc tam šī dome būs daudz kompetentāka par mums, lai sadalītu, jo tur tiešām būtu pārstāvēti visi rajoni, centri un visas tur esošās situācijas. Bet viņi varētu izlemt šīs funkcijas, lai konkrēti arī turpmāk pie tām turētos. Dome pusgadu strādātu intensīvā režīmā. Es domāju, ka pusgada laikā ar visu lietu tiktu galā. Varētu lemt tos jautājumus un pēc tam sāktu strādāt valde vienpadsmit cilvēku sastāvā, saskaņojot kārtējos jautājumu, balstoties uz iepriekšpieņemto un formulēto kompetenču sadalījumu. Es baidos, ka šeit deputāti tās kompetences nevarētu sadalīt.

Es domāju, ka varētu izstrādāt likumu par Rīgas pašpārvaldi, paredzot tos jautājumus, atstājot šajā likumā kaut kādus gabalus, kas ir izlemjami domei, bet nevis tekošā kārtībā, bet kaut kādā noteiktā laikposmā. Tad, kad viņi būtu izdalījuši, mēs daļu pat ar lēmumu varētu akceptēt, lai turpina strādāt, bet tad tā dome pārstāj funkcionēt... un saskaņošanai centru 11 vai 13 cilvēki, kuri ar to nodarbotos, jo citādi es baidos... Te visiem būtu skaidri sadalītas funkcijas un būtu arī vieta šai domei. Citādi es to neredzu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Repša! Pēc tam- deputāts Cilinskis.

R.Repša: Cienījamie kolēģi! Tas, ar ko mēs šeit mokāmies jau ilgāku laiku, faktiski ir sarūsējusi mīna, kura ielikta Rīgas pašvaldības sistēmā no agrākajiem laikiem. Formāli tātad ir izveidotas it kā divu līmeņu padomes, bet kurām vajadzētu būt tādā zināmā hierarhijā, ka viena ir augstāka un otra- zemāka, bet kurām faktiski ir vienlīdzīgas tiesības. Nekur likumā līdz šim nav bijis rakstīts, ka Rīgas pilsētas padomes lēmumi kaut kādā veidā būtu, piemēram, saistoši rajonu padomes lēmumiem. Lūk, šī ir principiālā pretruna, kuras dēļ rodas visas šīs problēmas, ar kurām mēs tagad cīnāmies. Manā izpratnē, šo pretrunu var atrisināt tikai vienā veidā, proti, ja mēs atkāpjamies no šā divu līmeņu padomju principa un novirzām lemšanas prioritāti vai nu patlaban esošā augstākā līmeņa virzienā, tas ir, Rīgas pilsētas padomes virzienā, vai ejam uz kaut kādu decentralizētu modeli un novirzām šo lemšanas prioritāti zemākā, tas ir, rajonu pašvaldību līmeņa, virzienā. Manā izpratnē, laikam nebūs iespējams precīzi nodalīt funkcijas starp pašreiz esošo pilsētas padomi un pilsētas rajonu pašvaldības padomēm. Ja to būtu iespējams reāli izdarīt, tad acīmredzot šā pusotra gada laikā un vairāk, kopš pastāv jaunievēlētā Rīgas pašvaldība, tas būtu izdarīts. Bet visa šī mūsu diskusija un mēģinājumi atrisināt šo problēmu rāda, ka tas laikam praktiski nebūs iespējams arī tad, kad mēs pieņemsim šos jaunos likumus. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka, manā izpratnē, ir tikai, lūk, šie divi varianti- vai nu lēmējprioritāti novirzām uz augšu, vai uz leju.

Tagad par piedāvātajiem projektiem. Teikmaņa kunga aizstāvētais Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes projekts ir loģisks un konsekvents šīs lēmējprioritātes nobīdījums uz augšu, tas ir, uz Rīgas pilsētas padomes līmeni, ko šeit dēvē par tā saukto centralizēto variantu. Tik tiešām tas ir centralizēts variants, loģisks, konsekvents šīs idejas realizējums, jo, ja nemaldos, 16.pantā ir ierakstīts, ka Rīgas pilsētas padomes pieņemtie lēmumi ir saistoši rajonu padomēm un tālāk kompetenci regulē līgumi. Ideja tātad ir realizēta pietiekami skaidri, bet man liekas, ka šis projekts nav pieņemams tīri politisku iemeslu dēļ. Acīmredzot, ja tas tiktu pieņemts Augstākajā padomē, tad mūsu tautfrontiskās rajonu padomes, izmantojot Tautas frontes struktūru, savu pārsvaru Tautas frontes domē, atkal izvērsīs pietiekami nopietnu kampaņu Tautas frontē un visā Latvijā pirmām kārtām pret Augstāko padomi. Mēs ieiesim atkal tādā zināmā nesaskaņu periodā, kāds bija vērojams tad, kad šeit sprieda par pilsonības jautājumiem. Tāpēc, manuprāt, patlaban šis projekts nav īsti pieņemams.

Par Centra rajona piedāvāto projektu, kuru dēvē par tā saukto decentralizēto variantu. Ne velti es vakar uzdevu jautājumu Kreitusa kungam, kāpēc viņš savā projektā, ja viņš to dēvē par decentralizēto, nav gājis arī loģiski un konsekventi līdz galam, tā kā to savā variantā realizē Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome. Ja decentralizācija, tad decentralizācija. Palielinām rajonu un priekšpilsētu padomju pilnvaras, tad atkrīt vajadzība pēc pašreizējās Rīgas pilsētas padomes. Es domāju, ja šī virsbūve ir vajadzīga, tad tikai neliela koordinējoša institūcija, kura jāievēlē no šiem tagad decentralizētajiem pilsētas rajoniem un priekšpilsētām. Minētā institūcija nodarbotos ar dažu vispārīgu jautājumu koordinēšanu un lemšanu, piemēram, transports un enerģētika. Tādā gadījumā mēs iegūstam patiešām kaut kādu neatkarīgo Rīgas pilsētas rajonu un priekšpilsētu sadraudzību. Manā izpratnē, tā ir konsekventi realizēta decentralizācijas ideja.

Bet ko jūs izdarāt savā projektā? Jūs atstājat to pašu Rīgas pilsētas padomi, tās pašas rajonu un priekšpilsētu padomes, tam visam virsū uzkrāmējat vēl vienu centralizētu institūciju, tas ir, domi, un visus šos kumēdiņus nosaucat par kaut kādu decentralizētu modeli. Un diemžēl uz šīs makšķeres ir uzķērusies arī mūsu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija, kura liek mums visiem priekšā šo absurdo projektu tagad pieņemt. Es saprotu, ka Tautas pašvaldības komisijā ir izcili politiķi, viņi labi jūt, no kuras puses pūš vējš, un tad tajā virzienā arī attiecīgi strādā.

Es esmu pārliecināts, ka abi šie projekti šobrīd nav pieņemami, ka jāturpina darbs un jāizveido viena līmeņa Rīgas pašvaldības sistēma. Es agrāk biju iedomājies, ka šo nepatīkamo un laikam ļoti sāpīgo darbu varbūt varētu arī atlikt uz kaut kādu vēlāku periodu, varbūt pat pēc Saeimas vēlēšanām, proti, tādā smagā situācijā, kādā mēs pašlaik esam, varbūt nomocītu līdz tam laikam, bet, manuprāt, tam piekritīs arī Rīgas deputāti, ka reālā dzīve prasa tiešām tūlītēju risinājumu.

Es domāju, ka šādu risinājumu ir iespējams atrast, izveidojot viena līmeņa pašvaldības institūciju Rīgā. Galu galā pēc Kurzemes rajona reorganizācijas, ja nemaldos, Rīgā ir apmēram 600, varbūt drusku vairāk, Rīgas padomes, rajonu un pašvaldību padomju deputāti. Manuprāt, no šiem deputātiem ir iespējams izveidot apmēram 60 cilvēku veidojumu, es to nosauktu par deputātu izlasi, kuru ne jau mēs veidotu, bet viņi paši ievēlētu pārstāvjus šajā viena līmeņa Rīgas pašvaldības padomē. Es domāju, ka tikai tad Rīgā varētu sākties vispār kaut kāda atbildība un atbildīgs darbs mūsu Rīgas iedzīvotāju labā. Šādu projektu var izstrādāt ļoti ātri. Es pat esmu šādu projektu jau sastādījis, kuru es negribētu tagad izklāstīt, jo man vienkārši nav vairs laika. Minētais projekts pagaidām ir melnrakstā, bet lēmuma veidā to varbūt var pieņemt pat vēl ātrāk, nekā patlaban trijos lasījumos cīnīties cauri kādam no šiem projektu variantiem. Tāpēc es ierosinu deputātiem šodien nepieņemt nevienu no šiem diviem projektiem un uzdot mūsu Tautas pašvaldības komisijai kopā ar ieinteresētajiem deputātiem un citām komisijām, kuras gribētu piestrādāt pie šīs problēmas, radīt jaunu projektu, kurā Rīgas pašvaldību sistēmā pašreizējā pārejas periodā tiktu paredzēts viens padomju līmenis. Paldies par uzmanību, tas man ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Cilinska kungs! Pēc tam runās deputāts Gulbis.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Starp citu, mēs esam diezgan interesantā situācijā, jo pirms kāda laika mēs pieņēmām pirmajā lasījumā Rīgas pilsētas pašvaldības likumu, kurš vēl nekur nav atcelts. Tagad mēs studējam divus citus, bet tas tā...

Tātad ir visiem redzams konflikts starp pilsētas padomi un rajonu padomēm. Kas tas ir par konfliktu? Vai tas ir konflikts starp Rīgas iedzīvotājiem? Acīmredzot ne. Acīmredzot tas ir konflikts starp divu līmeņu birokrātijām. Un sistēma jau ir ielikta tāda, ka šis konflikts ir neizbēgams. Un, atstājot, lai šie divi līmeņi funkcionētu, iespējams, ka to konfliktu var mēģināt kaut cik dzēst un samazināt, bet izbeigt to nevarēs nekādā veidā. Bet var būt, ka tie divi līmeņi nefunkcionēs tik ilgi, un, teiksim, mēs vēl kādu laiku varētu pieciest.

Tātad, ko piedāvā principā tas modelis, ko iesniedz pilsētas padome? Principā tas piedāvā saglabāt esošo divu līmeņu situāciju un mēģināt kaut kā nodalīt šīs divas pilnvaras, lai vēl kaut kā izturētu atlikušo laiku. Jautājums, kuram šīs funkcijas būtu lielākas vai mazākas, teiksim, varbūt nav pirmā lasījuma jautājums. Mēs to varētu arī nodalīt, ja šis tiktu pieņemts pirmajā lasījumā, tas ir, tad arī rajoniem piešķirt daudz plašākas pilnvaras, nekā šobrīd šajā likumā tas ir paredzēts. Vismaz principiāli man nebūtu iebildumu, ja rajoni to var realizēt. Bet man nav arī sevišķu ilūziju, ka tas strādās ideāli, kaut gan es būtu arī ar mieru par šo pirmajā lasījumā balsot. Turpinot strādāt, varētu pie tā nonākt.

Tālāk. Runājot par otro variantu, jāsaka, ka tā vietā, lai kaut kā mēģinātu izkļūt no situācijas, reāli izveido trešo līmeni. Var jau dažādi atrunāties, proti, ka tas nav trešais, ka tagad tās septiņas padomes būs vienlīdzīgas un tā tālāk. Taču tā nav. Tur nekas neiznāks, tas būs trešais līmenis. Turklāt šis trešais līmenis, šī funkcionēšana ir pilnīgi absurda. Tas kaut kā strādās sabiedriskā kārtā, faktiski tam būs jāuzņemas visa galvenā slodze. Visi tie galvenie jautājumi būs jāizšķir domei ... Kurš tad rakstīs tos lēmumus un tā tālāk? Protams, var būt ļoti vilinoši tā, ka ņem 10 cilvēkus no katras padomes... tātad, lai tur būtu rajonu pārstāvji absolūtā vairākumā. Protams, var arī tā mēģināt, bet reāli mēs pārejam uz trīs līmeņu struktūru. Un cerēt, ka trīs līmeņu struktūra darbosies labāk nekā pašreizējā divu līmeņu, manuprāt, tā ir pilnīga utopija. Tādā gadījumā mēs nonāksim bezvaras situācijā... Bezvara jau nebūs, faktiski funkcionēs birokrātija. Protams, Rīgas padomē šis birokrātiskais aparāts ir milzīgs. Rīgas padomē saprotamu apstākļu dēļ, tas ir, šo divu vienlīdzīgo frakciju dēļ, neizdevās kaut cik jūtami ietekmēt...

Starp citu, domāju, ka šobrīd Rīgas padome to varētu varbūt darīt veiksmīgāk, jo šīs frakciju proporcijas ir mainījušās sakarā ar mūsu lēmumiem par armiju. Un, ja vēl mainītu kvorumu, tad varbūt arī Rīgas padomē mēs varētu kaut ko darīt. Taču katrā ziņā pašlaik stāvoklis nav ideāls. Bet nedomājiet, ka stāvoklis ir labs arī šajās bieži vien it kā tautfrontiskajās rajonu padomēs, kurās ir radies jauns birokrātijas slānis. Baidos, ka tas ir tikpat ēdelīgs kā tas lielais tur augšā. Lūk, tāda ir situācija.

Tātad kāpēc Rīgas pilsētas deputāti, kuri arī ir ievēlēti no rajoniem, nevar pārstāvēt rajonu padomju intereses un būt tā dome. Viņi nevar pārstāvēt šīs intereses tādēļ, ka viņus ir ievēlējuši iedzīvotāji, bet viņi nav ievēlēti no vietējām izpildkomitejām, jo jāpārstāv nevis iedzīvotāji, bet šo rajonu izpildkomiteju intereses. Lūk, to, protams, šie deputāti nevar.

Tātad ko mēs šobrīd varam darīt? Šobrīd, manuprāt, Augstākajai padomei ir... Iespēju pāriet no diviem līmeņiem uz trijiem es noraidu, teiksim, par to es nevaru balsot. Tātad mums atliek, manuprāt, kaut kā mēģināt šo jautājumu sakārtot un pieņemt Rīgas pilsētas padomes variantu pirmajā lasījumā, pēc tam pie tā vēl jūtami piestrādājot. Tādējādi varbūt līdz trešajam lasījumam tur kaut kas sanāks, un tas kādu laiku varētu funkcionēt. Tā ir viena iespēja.

Otra iespēja, manuprāt, būtu pat labāka, proti, mēģināt kaut kādā veidā tomēr šo nenormālo stāvokli likvidēt ar pāreju uz vienu līmeni. Kādā veidā tas varētu notikt? Vienkāršākais, protams, būtu atlaist rajonu padomes un atstāt pilsētas padomi. Skaidrs, ka tas arī dažādu iemeslu dēļ neder, un tas nebūtu tas labākais variants. Šajā gadījumā varētu iet to ceļu, ka atlaistu visas šīs padomes un izveidotu valdi, ko Augstākā padome apstiprina. Manuprāt, tomēr vēl labāk būtu, ja šīs rajonu padomes un pilsētas padome attiecīgi ievēlē šos deputātus, un mēs izveidojam šo domi, teiksim, apmēram 60 cilvēku lielu. Vismaz lielākā daļa no viņiem vai pat visi būtu profesionāli cilvēki. Vienlaikus saglabājot izpildu struktūras arī rajonos, varētu realizēt pilsētas administratīvā iedalījuma izmaiņas un pāriet jau uz normālu administratīvo iedalījumu, un tad arī domāt, vai šajos mikrorajonos arī ir vajadzīgas pašvaldības. Bet tas jau būtu nākamajās vēlēšanās.

Turpretim, ja mēs šos rajonus saglabājam tādus, kādi tie ir, un nostiprinām, tad šī pāreja uz jauno administratīvo struktūru arī būs apgrūtināta, jo šie rajoni funkcionēs tajās robežās, kādās tie ir, un tur jau ko mainīt būs ļoti grūti.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka šobrīd, manuprāt, mēs varam iet pa diviem ceļiem: vai nu pieņemt šo likumu par Rīgas pilsētas pašvaldību pirmajā lasījumā un pie tā nopietni strādāt, vai arī noraidīt abus un pieņemt to variantu, ko iesniedz Rolands Repša. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Gulbi! Pēc tam runās deputāts Punovskis.

J.Gulbis: Cienījamie kolēģi! Ļoti žēl, ka mēs tiešām pie šā jautājuma, kā Cilinska kungs jau teica, atgriežamies pēc gada. Tas, ka šis jautājums nav atrisināts, Rīgas pilsētu faktiski ir novedis tādā stāvoklī, ka tā nav spējīga vairs normāli strādāt. Problēma nav tikai starp abām pilsētas frakcijām, bet ir arī problēma, lai veiktu reorganizāciju Rīgas pilsētas izpildvarā, kas bija jāizdara un ko varēja izdarīt. Bet galvenās neskaidrības ir tās, ka to nemaz nevar uzsākt, jo nav šis pašvaldības likums un vispār nav zināms, kas tajā būs. Cilvēku nevar aicināt uz darbu, ja nevar pateikt, kas viņam būs jādara.

Kungi, manuprāt, vienalga, kā mēs šodien te spriežam, bet kaut kāds punkts ir jāpieliek. Jokoties ar pilsētu, kurā ir gandrīz miljons iedzīvotāju, vairs nevar.

Es domāju, ka Pašvaldības komisija nav spējīga izlemt šo jautājumu. Šī komisija, kā saka, darbojas konjunktūras līmeņos. Es personīgi uzskatu, ka šis ir konjunktūras šedevrs.

Tagad pāris jautājumu, respektīvi, dažas lietas par konkrētajiem projektiem. Pie pilsētas projekta mēs esam strādājuši ļoti ilgi. Šajā projektā deputāti ir ieguldījuši ļoti daudz darba. Projekta pamatā ir tāda doma, ka, apkopojot visu to informāciju, kas ir mūsu rokās (ja jūs atceraties, arī pilsēta bija iniciatore tam, ka tika noorganizēts pirmais pašvaldību seminārs ar Dānijas līdzdalību), mēs pētījām dažādu pilsētu darbības būtību un nonācām pie dažādiem secinājumiem. Šodien mūsu rīcībā ir arī Dānijas ekspertu slēdziens. Es personīgi par šo jautājumu esmu ļoti daudz runājis, kad jūlijā un augustā Īrijā tikos ar daudzu pašvaldību darbiniekiem, kuri tur bija sapulcējušies. Mūsu projekta pamatā tātad ir paredzēts, ka nākotnē būs pilnīga decentralizācija, nevis daļēja decentralizācija. Pareizi teica Cilinska kungs, ka tā ir tikai daļēja, lai praktiski nobremzētu šīs decentralizācijas tālāko norisi. Ja mēs nostiprināsim rajonu, tas ir, partijas, mākslīgi izveidotās struktūras, tad, ticiet man, nākamajās vēlēšanās likvidēt šīs struktūras jums būs vēl grūtāk nekā patlaban. To rāda pašreizējā prakse, ka tie cilvēki, kuri iesēdušies šajos krēslos uz vietas, es atvainojos, vēl daudz agrāk nekā bijušie nomenklatūras darbinieki, jau šodien brauc ar kraisleriem un ar volvo. Un tas manī izraisa tādu diezgan nepatīkamu sajūtu, ja tā varētu teikt, nemaz nerunājot par tautas domāšanu šajā lietā.

Man ir jautājums arī šiem kungiem, kuri te aizstāv šos priekšlikumus par rajonu: kāpēc ierindas deputāti viņus vairs neatbalsta? Kāpēc minētie kungi tikai šeit cīnās par šo projektu? Diemžēl tieši pēdējā laikā, tiekoties ar rajonu deputātiem, es redzu, ka viņi paši ir sapratuši, jo aizvakar viens deputāts man ļoti precīzi atbildēja, ka kungiem tas nav vajadzīgs. Jādala īpašums, jāsilda rociņas arī daudziem mūsu Augstākās padomes deputātiem, kuri rajonos jau to dara. Es baidos, ka tuvākajā laikā parādīsies ļoti nepatīkamas ziņas par vienu otru deputātu, kurš tās rociņas pašreiz ir labi sasildījis. Tie nav sīki jautājumi, domājot par to, ko dod variants par mūsu pilsētas decentralizāciju līdz galam. Ja lēmējvara paliek centrā, tad tā tikai koordinē darbību, tad izpildvara arvien vairāk paliek uz vietām.

Zinātniskās pētniecības institūts patlaban nodarbojas ar modeli, lai Rīgai atgrieztu vecos ekonomiskos teritoriālos apgabalus, kas vienā variantā var būt 20, otrā- apmēram 37, kā bija. Veidojas mikrorajonu struktūras, ņemot vērā, lai šajās struktūrās būtu iekšā tas, kas vajadzīgs mikrorajona dzīvei, sākot no skolas, poliklīnikas, bērnudārza, veikaliņiem, un viss pārējais. Kad šīs noteiktās mikrorajona struktūras ir izveidotas, tad arī pilsētas dienesti var veidot savu darbību, vadoties pēc tā, kā tiem ir vajadzīgs. Izglītības sistēmu veidos tā, kā tas šai sistēmai ir vajadzīgs. Policisti veidos tā, kā tas viņiem ir vajadzīgs: vai nu policists būs vienā mikrorajonā, vai viņš apvienos- tā ir viņu darīšana, šī dienesta darīšana. Pasaules prakse pierāda, ka īsteno šo galējo decentralizācijas variantu, kas katram dienestam dod iespēju veidot savu struktūru, pareizi sadalot savas funkcijas, kad tas nav vairs saistīts ar rajonu noteiktajiem administratīvajiem lēmumiem un tā tālāk. Tā, piemēram, šodien mēs risinām jautājumu par 4.bērnu poliklīniku, kuru iespējams atrisināt šo rajonu pašvaldībām. Minētā poliklīnika atrodas trīs rajonu krustpunktā. Runājot ar katru no rajoniem, redzam, ka katram no tiem ir savas domas. Bet cilvēki dzīvo vienā mikrorajonā, kurā tiek apkalpoti viņu bērni.

Cienītie kungi, cik ilgi tad mēs mākslīgi saglabāsim šīs mākslīgās robežas? Es domāju, ka mums visiem ir arī skaidrs, ka šī situācija, kāda ir Rīgā, ka tā mums ir jāatrisina. Modelis, uz ko iet Rīgas pilsēta un pie kura strādā Rīgas pilsētas deputāti, ir modelis, kas izveidojies Viļņā un Tallinā un jau lieliski funkcionē. Tas ir mūsu nākotnes modelis, uz kuru ir jāiet. Varam jau arī to nedarīt, ja mums pietiek drosmes, bet tagad jau mums drosmes ir vairāk, nekā vajag. Protams, mēs varam darīt tā, kā Maskava, proti, likvidēt rajonu deputātu padomes. Jūs teiksit- pilsētas var. Man ir vienalga, vai pilsētas vai daļas, bet pilsētas padome pašlaik funkcionē, turklāt tā patlaban var pat funkcionēt. Bet rajonu padomes mums jau vairs nefunkcionē pilnā sastāvā. Visus rajona deputātus Kurzemes rajonā mēs esam atlaiduši. Tas rajons vispār ir bez deputātiem. Kritisks stāvoklis ir visā Ziemeļu rajonā. Kungi, neaizmirstiet, Kurzemes rajonā ir 170 000 cilvēku! Tas ir ļoti liels rajons, kurā ir izveidojusies kritiska situācija. Tā pagaidu valdība, kas tur pašreiz atrodas, atvainojos, tie ir trīs cilvēki, kuri pilda gandrīz visas varas funkcijas: kur vien vajag, tur ir vai nu Caune, vai Pūķis, vai Kovaļevskis. Bet, atvainojiet, tas cilvēks taču ir viens! Viņš nevar pildīt visas šīs funkcijas... Vai ieliksim viņus vēl domē? Galu galā, kad tad viņi strādās? Vai viņi tikai piedalīsies visu līmeņu sēdēs?

Pašreiz pilsētā ir izveidotas arī komisijas. Ir normāli, ka šajās komisijās ir iesaistīti visu rajonu pārstāvji. Piemēram, aizvakar ar visu rajonu pārstāvjiem mēs ļoti solīdi un labi risinājām un atrisinājām izglītības un kultūras jautājumus pilsētā. Nonācām pie slēdziena, un komisijas reāli strādā. Vai tad jau atkal gribat tās izjaukt? Vai jūs gribat no jauna sev uztaisīt putru? Lūdzu, dariet! To jau mēs varam arī izdarīt.

Jaunais priekšlikums, ka jāatlaiž abi līmeņi un pēc tam jāveido jauns... Kungi, man jums jāsaka, ka es šādā afērā vairs negribu piedalīties, es baidos. Es ļoti labi atceros, cik grūti pirmoreiz gāja Rīgā, ņemot vērā iedzīvotāju sastāva procentuālās attiecības, lai mēs panāktu Rīgas padomes ievēlēšanu. Mēs ļoti labi redzējām, ka šis darbs notiek ar ārkārtīgi lielām grūtībām. Lamājot šo Rīgas padomi, mēs brīžiem aizmirstam, kādos apstākļos tā strādā un kāds vispār Rīgā ir kontingents. Un pašreiz to nojaucot un ieliekot jaunu diktatorisku valdi, kungi, baidos, ka jūs neatradīsit, kas jums tur funkcionēs.

Nobeidzot savu uzstāšanos, teikšu, ka jūs šeit varat pieņemt to rajonu variantu, bet, vai Rīgas pilsētas deputāti vispār būs tajā domē, par to gan es šaubos! Proti, es šaubos, vai viņi tiks izvirzīti domē, vai viņi tur piedalīsies, jo daudziem pilsētas deputātiem šī smagā cīņa, kāda viņiem praktiski bijusi visus šos divus gadu, jāsaka, ka ir līdz šai vietai... Un, ja vēl šeit sāks ar viņiem manipulēt, tad, draugi mīļie, jūs varat atrasties pie sasistas siles. Vai tas mums ir vajadzīgs? Domāju, ka nav vajadzīgs. Tuvākajā laikā mums būs jāsāk arī atbildēt par saviem pieņemtajiem lēmumiem. Un es gribētu labi fiksēt lēmumu, ko mēs šodien pieņemsim, lai pēc kāda laika mēs uz to pusi paskatītos. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Punovski! Pēc tam runās deputāts Šteins.

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Pirms es sāku runāt par lietas būtību, man gribētos ar dažām atkāpēm sākt par to tēmu, kuru skāra iepriekšējie runātāji. Vakar man ļoti iepatikās Cilinska kunga uzdotais jautājums: vai nevarētu būt iespēja, ka dome atcels savus iepriekšējā dienā pieņemtos lēmumus, jo nākamajā dienā būs cits domes sastāvs? Analogs jautājums var izvirzīties. Manuprāt, tas ne vienreiz vien ir izvirzījies attiecībā uz Rīgas pilsētas padomi, jo deputāti, kuri pārstāv vienas intereses, attiecībā pret tiem deputātiem, kuri pārstāv citas intereses, tajā ir bijuši 50 pret 50 procentiem. Vai šajā padomē nenotiek tā, ka kādā dienā tiek atcelti agrāk pieņemtie lēmumi? Es neredzu iemeslu, kāpēc tas nevarētu notikt arī domē?

Otra atkāpīte. Gulbja kungam tomēr būtu lūgums nosaukt to vienu otru deputātu vārdā, citādi tas viss izskatās pēc tādām tukšām pļāpām, kurām šajā tribīnē nu gan nebūtu vietas.

Sakarā ar likumprojekta izskatīšanu es gribu izteikt to pašu aicinājumu, ko vakar izteica Teikmaņa kungs, proti, ka jūsu priekšā ir divi projekti, no kuriem viens ieved kārtību Rīgas pilsētā, bet otrs turpina diskusiju. Tikai es šo lietu saredzu nedaudz citādāk. Es redzu, ka kārtību Rīgas pilsētā ieved tas likumprojekts, kurš paredz domes izveidošanu, bet diskusiju turpina tas likumprojekts, kurš paredz iepriekšējo struktūru atstāšanu tādā veidā, kādā tās ir bijušas līdz šim. Es šo problēmu, proti, Rīgas pašvaldību, gribētu tomēr skatīties no abām pusēm: gan no rajonu puses, gan no pilsētas puses un, protams, arī no Augstākās padomes puses. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka Rīgas padome ir slikta un rajoni labi, vai otrādi, ka rajoni ir slikti un Rīgas padome ir laba. Ir novērojams tas, ka Rīgas padome bieži vien lēmumus pieņem virspusēji, neiedziļinoties to būtībā. Ir novērojams arī tas, ka rajonu padomju lēmumos ir vērojams lokālpatriotisms. Arī tas ir fakts. Trūkumi ir abos līmeņos. Kas tam ir par iemeslu? Protams, ka nepilnīga likumdošana. Tajos likumos, kurus mēs pieņemam, parasti sakām: tas un tas ir jāveic pašvaldībām. Kamēr tas attiecas uz lauku teritorijām, tikmēr tā lieta ir vairāk vai mazāk skaidra, ka galvenokārt ir pagasti. Kad sakām: Rīga, kad attiecinām to uz pilsētu, mums vairs nav skaidrības, kāda pašvaldība ir domāta- Rīgas pilsētas padome vai rajona padome. Kas var izšķirt šos strīdus? Augstākā padome, protams, to savos likumos nepasaka. Rezultātā rodas konflikti, domstarpības. Es uzskatu ja Rīgas padome pusotra gada laikā nav paspējusi atrisināt šos konfliktus, tad tā nespēs atrisināt arī turpmāk, ja arī mēs pieņemtu to likumu, kuru piedāvā patlaban Rīgas padome. Turklāt es visiem klātesošajiem tomēr gribētu aizrādīt, ka mēs vienreiz konceptuāli balsojām par to, ka ir jābūt vēl vienai struktūrai- Rīgas pilsētas pašvaldības institūcijai. Mēs balsojām par to, ka tad ir jābūt otrai palātai. Turpinot šo diskusiju par otras palātas izveidošanu, gan Rīgas pilsētas padomes deputāti, gan rajonu padomju deputāti nonāca pie slēdziena, ka tiešām šo otro palātu ir grūti izveidot un tā neatbilst vispārpieņemtajām likumdošanas normām. Tādēļ mums tika ierosināta daudz izsvērtāka un, manuprāt, arī pamatotāka ideja par domi.

Ar ko dome nodarbosies? Jā, protams, viena no tās funkcijām būs domstarpību izšķiršana. Bet dome nebūs tiesa, tādēļ tā neiesaistīsies domstarpību izšķiršanā tad, kad šīs domstarpības būs radušās. Dome šīs domstarpības izšķirs jau pirms tam, kad tās vispār varētu rasties. Faktiski tā šīs domstarpības novērsīs, jo domes pamatfunkcija tomēr būs kompetences sadale, norādot, kādas funkcijas jāveic pilsētas padomei un kādas funkcijas jāveic rajona padomei. Mēs nevaram šeit nodarboties ar kompetences sadali, jo tas ir pārāk sarežģīts process, ja negribam šim procesam pieiet tikai virspusēji, kā tas ir piedāvāts Rīgas pilsētas padomes likumprojektā, nosaucot 11 punktus, kuri ir pilsētas padomes kompetencē, un četrus punktus, kuri ir pilsētas rajonu kompetencē. Es uzskatu, ka tas ir stipri par maz, jo neatrisinās šo konfliktsituāciju. Kompetences sadalei tādā gadījumā jābūt rūpīgai. Un, kā jau te viens iepriekšējais runātājs minēja, tas varētu aizņemt 4-5 lapas. Es domāju, ka Augstākajai padomei ar to nebūtu jānodarbojas. Un tieši dome būtu tā institūcija, kas šo kompetenci sadalītu.

Nākamais jautājums, ar ko nodarbotos dome, būtu īpašumu izmantošanas jautājums. Ja mēs uzskatām, ka nav pilsētas padomes īpašums un nav rajona padomes īpašums, bet ir visas pilsētas īpašums, tad pilsētas īpašumu nevar sadalīt pilsētas padomē un rajona padomē kaut kā fiksēt... Tas tomēr ir vienots pilsētas nedalāms īpašums, ar kuru var rīkoties tikai viena noteikta institūcija. Rajona padomes priekšlikumā šī institūcija ir dome, kura lemj par īpašumu atsavināšanu, par to nodošanu vienai vai otrai struktūrai, par īpašumu izmantošanu. Dome arī nosaka, kuras īpašuma formas un kādā veidā tiek pārvaldītas, kuras pārvaldīs pilsētas padome, kuras- rajona padome. Tādējādi domes izveidošana arī atrisina to konfliktu, kas patlaban ir izveidojies jautājumā par īpašumu sadali.

Vēl es gribētu teikt, ka šeit par minētajiem projektiem nebūt necīnās pašvaldību vadītāji, kā tas tika mēģināts iecentrēt. Es nezinu, vai tas jums ir zināms vai ne, bet šo projektu par domes izveidošanu ir atbalstījušas praktiski visas deputātu padomes. Vismaz trīs padomes, cik es zinu, ir iesniegušas likumdošanas iniciatīvas kārtībā... Varbūt es kļūdos, varbūt tās ir četras padomes, bet arī pārējās divas, arī Kurzemes rajona valde, atbalsta šo projektu. Un tas nozīmē, ka ne jau pašvaldību vadītāji cīnās, lai šis projekts tiktu pieņemts, to jūs aicina darīt praktiski visi 500 rajonu deputāti. Protams, arī rajonu deputātu vidū domas dalās, bet vairākums tomēr ir par to, lai atbalstītu šo projektu par domes izveidošanu.

Manuprāt, šodien balsojumam jābūt tīri konceptuālam: vai nu dome ir, vai domes nav. Mums ir jāizšķiras tieši par šo jautājumu, kas izšķirs arī visu pārējo. Nav būtiski tas, ka likumprojektā Revīzijas komisija ir paredzēta kā pašvaldības institūcija, bet otrā likumprojektā tas nav paredzēts. Nav būtiski arī tas, ka vienā likumprojektā ir vairāk noteikts, kas ir nodots viena vai otra rajona vai pilsētas pārziņā. Tas viss patlaban ir mazsvarīgi. Es domāju, ka par to mēs tiešām varēsim spriest otrajā lasījumā, kad skatīsim šo likumprojektu pa pantiem, bet šobrīd mums ir jānosaka galvenais, proti, kāda ir šī Rīgas pašvaldības struktūra, kāda tā būs.

Tās normas, kuras attiecas uz Rīgas pilsētas pašvaldības institūciju darbību, uz valdes funkcijām, uz padomes priekšsēdētāja, uz izpilddirektora funkcijām, abos likumprojektos ir pieņemamas. Tās daudzviet ir līdzīgas un daudzviet ir arī atšķirīgas, bet arī tas ir pielāgojams tieši otrajā lasījumā, kad projekts tiks izskatīts pa pantiem, kad daudz ko vērtīgu var pārnest no viena projekta uz otru projektu. Bet šajā brīdī ir jāizšķiras tikai par vienu galveno, proti, par to, kāda Rīgā būs struktūra: vai dome būs, vai domes nebūs? Es patlaban uzskatu, ka šai domei ir jābūt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Štein! Varbūt nepieciešams atnest kādu statīvu?

V.Šteins: Nē, nevajag, paldies. Cienījamie kolēģi! Skaidrs ir tas, ka gadu mēs esam skatījuši šo Rīgas problēmu. Varbūt faktiski neesam skatījuši, bet laiks ir gājis uz priekšu. Šodien, skatot tādu patiešām vēsturisku lēmumu, mēs gribam izlemt to, ko mums vajadzēja izlemt pirms gada. Tātad faktiski ir divi jautājumi, vai arī to problēmu varētu sadalīt divējādi. Proti, viens ir politiskais jautājums, un ir skaidrs, ka Pašvaldības komisijas vadībai šis politiskais jautājums, kas pašreiz ir izveidojies starp Rīgas padomi un rajona padomēm, ir jāatrisina. Tāpēc arī ir šie divi lēmuma projekti. Acīmredzot šajā brīdī, cik es saprotu, mēs to jautājumu varam izlemt tikai politiski, bet ne objektīvi, kā tas dzīvē faktiski eksistē.

Ja skatāmies lietas objektīvo pusi, pirmkārt, Rīga ir Latvijas valsts galvaspilsēta. Un šādas funkcijas tai pienākas. Mēs jau redzējām dažu labu konfliktu starp valsts institūcijām un Rīgas institūcijām, aizgājām pat tik tālu, ka jautājums par māju piešķiršanu bija jāizlemj Augstākajai padomei.

Nākamā funkcija bez galvaspilsētas funkcijas- Latvija iedalās piecos apgabalos jeb zemēs. Viens apgabals ir viena zeme, un Rīga ir kā teritoriāla vienība šādā hierarhiskā līmenī. Acīmredzot Rīgai būs vajadzīga sava zemes rāte vai landtāgs, vai dome, kas Rīgā kādreiz būs jāievēlē.

Vēlreiz ir jautājums par to, kā teritoriāli administratīvi sadalīt nākamās pakāpes, faktiski, kā perspektīvā iedalīt Rīgas pilsētu. Es domāju, ka kategoriski ir jānoraida šis padomju varas mākslīgais iedalījums sešos rajonos, kuru kādreiz bija nedaudz vairāk: bija vēl Staļina rajons. Minētais iedalījums bija mākslīgs, jo vienā ielas pusē cilvēki dzīvoja Oktobra rajonā, bet otrā ielas pusē- Proletāriešu rajonā. Līdzīgi bija arī citos rajonos. Pašreiz eksistējošajam iedalījumam nav nekāda objektīva ģeogrāfiska, pilsētbūvnieciska un vēsturiska pamatojuma. Līdz ar to ir pierādījies, ka viss iedalījums objektīvi nevar normāli funkcionēt, ja tam pamatā nav pilsētbūvnieciskā seguma. Tātad šis iedalījums ir mākslīgs. Rīga kādā kabinetā mākslīgi ir sagraizīta gabaliņos... Acīmredzot, kā Andris Teikmanis teica, vadoties pēc partijas biedru skaita, vai arī varbūt pēc cita apsvēruma, bet tika radīts tīri subjektīvs iedalījums. Un šis Rīgas iedalījums mums ir jānoraida. Līdz ar to es pilnīgi piekrītu domai, ka turpināt stiprināt šo mākslīgo iedalījumu, ir bezjēdzīgi.

Tāpēc acīmredzot ir pienācis laiks, kad, manuprāt, nevajadzētu trīs gadus gaidīt jaunās vēlēšanas. Tāpat kā visā Latvijā ir nepieciešama administratīvā reforma, tā ir nepieciešama arī Rīgā. Rītdien pilsētas padome izskatīs šos jaunos priekšlikumus. Arhitektūras pārvalde ir izstrādājusi priekšlikumus, ka jaunajam Rīgas teritoriālajam iedalījumam ir jābūt loģiskam, balstītam uz vēsturiski, ģeogrāfiski un sociāli izveidotām vienībām. Katrs no jums, kurš dzīvo Rīgā, zinās, kas ir, teiksim, Grīziņkalns, Dārzciems, Āgenskalns. Te runāja par patriotismu. Ir skaidrs, ka ir Grīziņkalna patrioti un ir Jaunciema patrioti un tamlīdzīgi. Tas ir loģiski, jo tās ir Rīgā izveidojušās vēsturiskās kopienas, kuras mums vajag tikai atzīt, bet kuras padomju vara ir noniecinājusi. Kad jauca nost Vecmīlgrāvi, tad, dalot dzīvokļus, cilvēkiem speciāli tos nedeva Vecmīlgrāvī, bet šos cilvēkus izsūtīja pa citiem Rīgas rajoniem, lai vietējie iedzīvotāji nepaliktu Vecmīlgrāvī, lai viņiem izzustu šī kopienas sajūta, lai šo sajūtu iznīcinātu.

Šajā jaunajā priekšlikumā ir paredzētas 37 zemākas teritoriālas vienības. Pēc tam varbūt varēsit apskatīties šīs 37 vienības un tās loģiskās vienības, kādās iedalās Rīga. Un tās būtu pamatvienības. Tas nenozīmē, ka katrā ir jāievēlē milzu padome vai tamlīdzīgi. Acīmredzot izpildvara varētu būt maksimums trīs līdz pieci, varbūt septiņi cilvēki. Katrā no šīm 37 vienībām acīmredzot būs vēlēšanas. Būs jānotiek arī viņu pārstāvju vēlēšanām pilsētas rātē vai domē, kā mēs to nosauksim. Pašreiz visi gan ir vienojušies, ka būs dome.

Vai vispār šeit vēl ir vajadzīgs kāds iedalījums? Es nedomāju, ka pašreiz, varbūt nākotnē tie vēl būtu mākslīgi jāapvieno, radot vēl vidusposmu. Mēs laukos patlaban domājam, ko darīt ar apriņķiem: cik tie ir vajadzīgi un vai tie ir vajadzīgi? Tas pats būs arī šeit, proti, vai starp šīm 37 mazākajām vienībām un pilsētas rāti vai domi būtu vēl kas vajadzīgs? Tādas pārliecības un tādu pierādījumu nav. Bet uz šādu modeli mums vajadzētu pāriet. Manuprāt, tas strīds, kuram vajadzēja būt patiešām pirms gada, šodien ir pārāk neauglīgs. Vajadzētu pieņemt politisku lēmumu par to, kā iziet no šīs konfliktsituācijas, un iet tālāk, pārejot uz jauno Rīgas administratīvo iedalījumu, kuru tad veidotu no jauna. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka Rīga rosina uz lielu domas amplitūdu, un tas ir ārkārtīgi labi. Taču ir bažas, ka mēs varam izšķīst savā lēmumā, un no viena lēmuma var iznākt vismaz astoņi līdz deviņi citi lēmumi. Un tad arī mūsu balsis sadalīsies pa šiem daudzajiem lēmumiem. Bet mana dziļākā pārliecība ir tā, ka Rīgas jautājums neatliekami ir jāizlemj. Pretējā gadījumā mēs paildzināsim visas tās jau šobrīd pastāvošās ļoti grūtās problēmas. Es domāju, ka mums šodien būtu jāvienojas par pašu principiālāko, tas ir, vai mēs ejam decentralizācijas vai centralizācijas ceļu. Es domāju, ka tā nav Tautas pašvaldības komisijas konjunktūra, bet tā ir visu pašvaldības likumu kopīgā koncepcija, ka mēs ejam šo decentralizācijas un demokratizācijas ceļu. Nav citas iespējas. Ja Rīga būs centralizēta, tad būs centralizēta autoritārā, pat totalitārā pārvalde visā Latvijā. Te nav nekādas alternatīvas. Man liekas, ka šī elementārā doma būtu jāsaprot mums visiem.

Turklāt es gribētu aizrādīt gan deputātam Jānim Gulbim, gan arī tiem citiem, kuri teica, ka tas ir pašvaldību izstrādātais kārtējais priekšlikums. Gribu atzīmēt, ka, kaut gan mēs esam piedalījušies daudzās diskusijās, šie abi projekti ir izstrādāti pilnīgi patstāvīgi. Vienu izstrādāja Rīgas padome, otru- rajonu padomes. Bet mēs milzīgi daudz koncentrējam sarunu ap Rīgas domi. Es gribētu teikt, ka tas nav galvenais. Šķietami tā ir struktūra, no kuras būs atkarīgs viss, taču īstenībā tā nav. Manuprāt, lielā politika sākas tomēr no budžeta. To mēs bieži aizmirstam. Dāņu kolēģi mums to ir teikuši, arī citi no demokrātiskajām valstīm, ka galvenais tomēr ir finanses un budžets, proti, tas, kā mēs ievāksim nodokļus, un tas, kā mēs veidosim budžetu. Saimnieks sākas no naudas, no budžeta. Tas, kam būs patstāvīgs budžets, pratīs arī patstāvīgi saimniekot. Deputāts Teikmanis vakar teica, ka dažiem rajoniem esot liela nevienmērība, jo dažiem rajoniem paliekot pāri milzīgi daudz naudas, bet citiem tās trūkstot. Manuprāt, tas vienkārši ir nenokārtotais nodokļu jautājums. Acīm redzami tomēr zināmas normas Rīgai ir nepieciešamas atsevišķi. Un tad varētu ienest kārtību arī šajā budžeta sadalē.

Nākamais- man liekas, ka visbūtiskākais jautājums ir par zemes un objektu pārvaldīšanu. Manuprāt, gan zeme, gan īpašumi būs Rīgas pašvaldības īpašums tādā lielā nozīmē, bet katrā ziņā šo īpašumu nāksies pārvaldīt. Un būs jāvienojas par to, kādām struktūrām kādus īpašumus nodot pārvaldīšanā. Tātad tas bija otrais jautājums.

Trešais jautājums ir kompetenču sadalījums. Es domāju, ka mēs neparasti nelietišķi, nekonkrēti risinām tieši kompetenču sadalījuma jautājumu. Un, manuprāt, te savs mīnuss ir arī rajonu projektā, kur kompetenču sadalījumam nav piegriezta vajadzīgā vērība. Kompetences, cik tas ir iespējams, jāsadala likumā. Likumam un tiesiskajām normām ir jādarbojas. Un tikai tas, ko mēs nevaram paredzēt šajās dienās, kad apspriežam likumprojektu, galvenokārt ir jāizšķir otrajā lasījumā. Tikai tad tas ir jāizdara jau vietējai pašvaldībai. Manuprāt, šeit varētu būt šīs divas galvenās domes funkcijas, kas, kā jūs redzat, ir paredzētas lēmuma projektā: pirmkārt, koordinējošā funkcija un, otrkārt, strīdus jautājumu izšķiršana.

Tātad par domi. Manuprāt, dome rada savas grūtības, bet tā ir optimālā izeja, kuru piedāvā patiesībā visi rajoni un kur mēs varētu izšķirt strīdus jautājumus. Uz paritātes pamatiem tajā satiktos rajoni un pilsēta un kopīgiem spēkiem izšķirtu nobriedušos jautājumus.

Šodien es dzirdu diezgan daudz balsu, ka rajoni ir jālikvidē. Es esmu par to, ka rajonu padomes un paši rajoni ir jālikvidē. Un šī reforma ir turpmākās reformas jautājums. Es domāju, ka mums šodien pašvaldībai vajadzētu uzdot pavisam konkrētus termiņus, proti, kad pieņemsim likumu, vajadzētu būt izvērstam lēmumam, kurā paredzēt to, ka savā laikā arī šos rajonus kā posmus likvidēsim un izveidosim reģionālas struktūras, varbūt tādas, kā ierosina pilsēta, varbūt arī citādas.

Bet šis darbs, es gribu teikt, ir neparasti grūts. Tas ir ļoti nopietns darbs, kas jāpārdomā. Manuprāt, šajā gadījumā ir jādod iespējas savu vārdu teikt arī Rīgas iedzīvotājiem, tas ir, to plaši apspriežot. Tam ir vajadzīgs laiks. Bet es gribētu jums atgādināt vienu, proti, ka daudzu rajonu, daudzu reģionu izveidošana vēl nenozīmē decentralizāciju. Izveidojot daudzus reģionus, var būt ļoti perfekti nostrādāta centralizācija. Lielā mērā tas atkarīgs no tā, kā būs veidotas lēmējinstitūcijas un kā būs veidota Rīgas pašvaldības pārvalde.

Es vēlreiz griežos pie jums visiem, ka mums šodien no šiem daudzajiem viedokļiem tomēr vajadzētu izlobīt vienu un vajadzētu izšķirties. Turklāt es gribētu teikt, ka šodien vajadzētu izšķirt jautājumu par kompetenci, par funkcijām, izšķirt konceptuālos jautājumus. Pa pantiem būtu jārunā nākamajā reizē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, mūsu apspriešana tuvojas nobeigumam. Mums vajadzētu izlemt sekojošo: galavārdu lūdza Teikmaņa kungs, bet es saprotu, ka arī kāds no rajona gribētu teikt galavārdu. Ir pieteicies gan Dravnieks- Latgales priekšpilsētas prezidija loceklis, Latvijas Tautas frontes domnieks, gan Viktors Elksnis- Ziemeļu rajona Tautas deputātu padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas vadītājs, gan arī deputāts Teikmanis. Es aicinātu vienu rajona pārstāvi teikt īsu galavārdu, jo, kolēģi, es nezinu, ka jums tā problēma ir skaidra. Mums vienkārši būs jālemj. Mēs nemitīgi atkārtojamies. Protams, ir ļoti jauki, ka debatējam, aģitējam par savu variantu un tas ir jādara, bet jaunus argumentus es šeit nedzirdu. Acīmredzot Dravniekam un Elksnim mēs tomēr vārdu nedosim. Ir jābūt kaut kādai aptuvenai sistēmai.

Man vēl jautājums komisijai, tas ir, Škapara kungs, kā jūs saprotat (diemžēl es sākumā nebiju), kāda ir jūsu doma par pirmajā lasījumā akceptēto likumprojektu? Tur ir interesantas lietas.

J.Škapars: Ņemot vērā arī jaunās konceptuālās nostādnes, kas tagad nākušas klāt, es domāju, ka šo lēmumu vajadzētu atcelt, un šo apspriešanu plenārsēdē uzskatīt par apspriešanu pirmajā lasījumā, un izlemt jautājumu, vai pieņemam vienu vai otru likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tur mums būs sarežģītas lietas. Laikam būtu pareizi vispirms uzstāties Kreitusa kungam, pēc tam Teikmaņa kungam, vai otrādi. Es īsti nezinu, kā būtu pareizi. Varbūt jūs paši izlemjat, kurš no jums pirmais dosities pie mikrofona.

Teikmaņa kungs, lūdzu!

A.Teikmanis: Es nerunāšu ilgi. Jums tiešām ir jāizšķiras un jāmēģina tai lietai pielikt punktu. Ir divi projekti. Vienā ir visi tie principi, par kuriem runāja Škapara kungs. Tie visi ir maināmi, grozāmi otrajā lasījumā, proti, centralizācija, kompetences sadale, īpašuma un budžeta jautājumi. Otrajā projektā visi šie jautājumi ir atrisināti vispārīgas formulas veidā, proti, to visu lemj dome. Šodien mēs dzirdējām dažādus viedokļus, tajā skaitā arī domes aizstāvju viedokļi pilnīgi kardināli atšķiras. Ir domas, ka viena tāda dome ir vajadzīga, ka tā ir nepieciešama kā šķīrējtiesa, kā arī uzskati, ka dome ir vajadzīga, bet kategoriski nosakot, ka tā nebūs šķīrējtiesa, bet gan augstākā pašvaldības institūcija. Šodien, runājot par domi, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Kolēģi, tātad ir jāizšķiras: vai nu būs konkrēts darbs, konkrēts teksts un konkrēta atbildība, vai arī nenoteiktu laiku turpināsies diskusijas ar nezināmiem rezultātiem. Lūdzu, izšķirieties!

Priekšsēdētājs: Paldies, Kreitusa kungs, vai jūs runāsit?

I.Kreituss, Rīgas Centra rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Noslēgumā pavisam īsi par rajona koncepciju. Pirmkārt, tā ir tāda, ka Rīgai jābūt vienotai. Tas ir visa pamatā. Un, lūk, kā šis vienojošais elements tiek piedāvāta Rīgas dome. Es noraidu tos argumentus, ka Rīgas dome nebūs lemtspējīga vai ka tā strādās tikai sabiedriskā kārtā. Tādēļ ir paredzēts, ka vēlāk, kad situācija būs nostabilizējusies, Rīgas dome sanāks divreiz gadā. Vienreiz, lai izlīdzinātu budžetu starp rajoniem, lai lemtu par rezerves fonda izmantošanu, tas ir, kuram rajonam palīdzēt, vai arī iedot naudu pilsētas padomei. Sākumā domei darba būs vairāk. Tas ir saistīts ar kārtības ieviešanu Rīgā un visu šo neskaidro jautājumu noregulēšanu.

Nevar piekrist Repšas kungam, ka veidojas sarežģīta trīs līmeņu struktūra. Nekādā ziņā. Ir tikai viens līmenis, kurā ir septiņas padomes. Turklāt nebūs tā, kā visiem ir iegājies, proti, ka Rīgas padome ir augstāka, jo tas ir viens līmenis, un tālāk ir rajonu padomes. Turpmāk tas iedalījums tiek paredzēts tikai pēc funkcijām. Un tiešām šeit es Repšas kungam piekrītu, ka Rīgas padome kā tāda it kā nebūtu vajadzīga, jo tai paliks tikai atsevišķas funkcijas, kuras ir kopīgas Rīgai. Acīmredzot nākotnē tā vajadzētu būt, bet es esmu kategoriski pret to, ka tagad likumdošanas kārtībā atlaistu Rīgas padomi, likumīgi ievēlētos deputātus. Tāpēc pašlaik Rīgas padome būtu jāsaglabā tāda, kāda tā ir.

Šeit daudzi runāja par jauno Rīgas struktūru. Vecie rajoni nesaglabāsies un, lūk, Rīgas padome grib decentralizēties un rajoni grib saglabāt vecās struktūras. Nav taisnība. Tieši otrādi, ja rajoni uzstājas par decentralizāciju pilsētas mērogā, tad reāli tā decentralizācija notiek rajonu iekšienē. Mēs jau ejam to ceļu, ka mikrorajoniem nododam maksimāli daudz funkciju. Vidzemes priekšpilsētā ir izstrādāts un pašlaik tiek ieviests tāds modelis, ka namu pārvaldēm tiek dotas lielas tiesības, liela atbildība, un tām ir jāatrisina visi tie jautājumi, ar kuriem iedzīvotāji tajās galvenokārt griežas. Ir pat ļoti interesanta norma, es gan nezinu, vai šī norma ir pieņemta, proti, ja iedzīvotāji griežas namu pārvaldē un lūdz atrisināt kaut kādu jautājumu un namu pārvalde nespēj savā līmenī šo jautājumu atrisināt, kādēļ iedzīvotājiem jāgriežas augstākā, tas ir, rajona, līmenī, tad namu pārvaldei savam rajonam ir jāmaksā nauda, jo rajonam jānodarbojas ar to, kas būtu jāatrisina pašā apakšā, tiešā iedzīvotāju tuvumā. Arī Centra rajonā pašlaik notiek līdzīga reorganizācija ar decentralizācijas pieskaņu.

Mēs, visi rajoni, esam par to, ka rajonu struktūra ir jāmaina. Mēs arī paredzam, ka nākotnē dalījumam ir jābūt loģiskam. Mēs arī bijām tie, kuri nāca ar iniciatīvu nākamā gada pavasarī sasaukt starptautisku semināru, uzaicinot speciālistus no viena līmeņa pašvaldībām, no lielajām pilsētām... Seminārā izanalizētu un iepazītos ar situāciju un pēc tam pieņemtu principiālu lēmumu par to, kāda būs Rīga nākotnē. Un Rīgas padome bija tā, kas teica: "Nē, mums nevajag, tas nav vajadzīgs, mums tāpat viss ir skaidrs." Tā ka nevajag šos akcentus šoreiz likt nepareizi.

Es gribu kategoriski iebilst Gulbja kungam par viņa demagoģisko runu, kuru viņš šeit teica. Proti, ka decentralizācija ir vajadzīga tikai rajonu vadītājiem. Gribu atzīmēt arī, ka viņš dezinformē parlamentu par to, kas ir Viļņā. Tieši pretēji, Viļņu sadalīja 20 apgabalos. Es personīgi uzskatīju, ka tas ir pareizi. Mana doma bija tāda, ka jāsadala, teiksim, sīkākos iedalījumos. Rudenī Lietuvā bija konference, kurā es arī piedalījos. Tajā runāja Viļņas mēra vietnieks un teica, ka viņi ar to ir nonākuši tādā smagā situācijā, ka nezina, kā no tās iziet, kā atgriezties pie cita modeļa, jo šis sīkais dalījums un centralizētā vara Viļņas mērijā galīgi nestrādā. Ar to es negribu noliegt, teiksim, tos variantus, kuri tiek piedāvāti attiecībā uz rajonu dalījumu Rīgā. Bet es gribu teikt, ka, izanalizējot situāciju un apsverot visus par un pret, ir jāpieiet nosvērti. Tikai tad var pieņemt lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kreitusa kungs, es esmu spiests jums izteikt piezīmi par citu deputātu sacītā vērtējumu tādā veidā, kā jūs te izteicāt.

Un tagad turpināsim darbu. Škapara kungs, jūs pats aicinājāt, lai mēs darbojamies. Lūdzu.

J.Škapars: Sakarā ar Teikmaņa kunga sacīto, es esmu par Rīgas pilsētas variantu. Es gribētu teikt, ka komisija vienprātīgi nobalsoja par rajona variantu. Tas ir tas, kas iestrādāts 613.dokumentā. Tāds ir komisijas balsojums un arī mans personiskais viedoklis.

Priekšsēdētājs: Šeit tas viss ir uzrakstīts, Škapara kungs! Lūdzu, deputāt Budovski! Tikai īsi.

M.Budovskis: Ja es drīkstētu par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Vai jūs, kolēģi, nesaprotat, ka tā prakse ir galīgi absurda. Ja mēs debatējam, tad debatējam un tad jūtam, kā virzās jautājuma izskatīšana. Tad pēkšņi mēs gribam uzlikt akcentus ar balsošanas motīviem... Tad jau visiem jādod vārds par balsošanas motīviem. Ozola kungs, arī jūs tad nāciet pie mikrofona! Tā taču nevar, Budovska kungs! Lūdzu, ieņemiet vietu! Tā ir stagnātiska prakse, kolēģi!

Lūdzu, paņemsim dokumentus! Nevienam nav liegts izteikt piezīmes un protestēt. Kā es loģiski saprotu, procedūra būtu tāda, ka ir 354.dokuments, kura jums nav, bet kurš kādreiz ir pieņemts. Lietas būtība ir tāda, ka pilsētas padomes sastāv no divām palātām un tā tālāk. Tas ir bijis pieņemts pirmajā lasījumā. Būtu pareizi, ja mēs būtu sprieduši par diviem variantiem, tas ir, par Centra rajona iesniegto variantu un par pilsētas, tas ir, Teikmaņa, iesniegto variantu, un vēl trešais varētu būt Repšas kunga iesniegtais variants. Lai mēs turpinātu balsot par šiem, būtu korekti, ka mēs savu lēmumu atceltu. To ierosināja arī pati komisija. Tas turpmākā rīcībā neradītu kādus precedentus, uz kuriem mēs varētu atsaukties, ka ir spēkā cits balsojums. Vai jūs neiebilstat, ka nobalsojam, ka atceļam savu kādreiz pieņemto likumu "Par Latvijas Republikas galvaspilsētas Rīgas pašvaldību" pirmajā lasījumā? Neiebilstat. Pēc tam, kolēģi, balsosim...

Būs tāda kārtība, ka balsosim par Centra rajona iesniegto likumprojektu, jo tas mums ir tādā secībā, ka arī Pašvaldības komisija tam ir pievienojusi savu lēmuma projektu. Bet būtībā tas ir balsojums par Centra rajona iesniegto likumprojektu. Nākamais balsojums būs par Teikmaņa iesniegto likumprojektu. Un pēdējais balsojums, ja jūs tam piekrītat,- par Repšas kunga iesniegto likumprojektu.

Vai es esmu pareizi izvērtējis šo situāciju un jums piedāvājis? Pareizi. Pēc katra balsojuma es vēl atkārtošu, lai jums nebūtu nekādu problēmu un sajukuma. Vai mums ir vajadzība reģistrēties? Lūdzu reģistrāciju! Mēs pieņemsim par pamatu pirmajam lasījumam ar balsu vairākumu.

Endziņa kungs, par procedūru, lūdzu!

A.Endziņš: Man liekas, ka mums vispirms ir jāizlemj jautājums par pirmā projekta pirmā lasījuma likteni. Tikai tad, ja pieņemsim lēmumu, tad varēsim jautājumu atrisināt tālāk par šiem iesniegtajiem projektiem.

Priekšsēdētājs: Es tā arī paskaidroju.

A.Endziņš: Es no jūsu teiktā sapratu, ka mēs sāksim balsojumu nevis par to, bet par citiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Nē, kolēģi Endziņ, es paskaidroju, ka mēs pirmo balsojumu izdarīsim par to, lai atceltu... Lūdzu, cik deputātu ir zālē? Zālē ir 87 deputāti. Tātad pirmais balsojums par to, lai mēs atceltu agrāk pieņemto likumu "Par Latvijas Republikas galvaspilsētas Rīgas pašvaldību" pirmajā lasījumā. Balsosim par atcelšanu. Rezultāts: 79- par, pret- 0, atturas- 0. Tur tāpat. Līdz ar to šo likumu mēs nododam arhīvā.

Tagad, lūdzu, Rīgas pilsētas Centra rajona Tautas deputātu padomes iesniegtais lēmuma projekts ar Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas lēmuma projektu. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 23- par, 27- pret, 25- atturas.

Tagad balsojums par Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes, tas ir, deputāta Teikmaņa, iesniegto likumprojektu "Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību". Rezultāts: 31- par, 14- pret, 28- atturas. Paldies.

Tagad mūsu deputāta Repšas iesniegtais likumprojekts, tas ir, 616.dokuments, ka pirmajā lasījumā jānoraida iesniegtais Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes un Centra rajona Tautas deputātu padomes likumprojekts, uzdodot Latvijas Republikas Augstākās padomes Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai izstrādāt jaunu projektu, kurā tiktu paredzēts, ka pašvaldības sistēmā ir viens padomju līmenis. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 46- par, 21- pret, 10- atturas. Te nu mēs esam, kolēģi!

Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Lēmums, ko Rolands Repša lietderības dēļ ir uzrakstījis uz papīra, vienkārši ir procedūras lēmums, kuru viņš varēja izteikt mutiski. Tāpat kā pirmajā lasījumā, procedūras lēmums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Par procedūru. Godātie kolēģi, šajā gadījumā mēs esam tikai izlēmuši, ar kādu likumprojektu darbojamies. Tātad tagad ir jāsagatavo likumprojekts atbilstoši tam, kas šeit ir formulēts par viena līmeņa padomi. Tas nav galīgs lēmums, tas ir tikai mūsu darba procedūras jautājums.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, jūs arī gribat izteikt savu viedokli?

V.Eglājs: Pēc visiem šiem... tas ir tīra procedūra. Pietiek ar balsojošo vairākumu. Viss ir pareizi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad, kad es jums nolasīju šos trīs projektus, neviens neiebilda, ka tie ir līdzvērtīgi projekti balsošanai. Tāpēc es pilnīgi varu secināt, ka šodien mūsu turpmākajā darbā tiešām ir jāvadās pēc tā lēmuma projekta, kurš ir guvis balsu vairākumu, salīdzinot ar projektiem, un arī no balsojošo balsu vairākuma. Es saprotu, ka šeit nekas nav noticis tādā veidā, ka Rīgas padomei būtu kaut kas jādara. Kā tā strādāja līdz šim, tā tai jāstrādā arī turpmāk līdz tam brīdim, kamēr būs tāds projekts, kuru pieņems Augstākā padome likumā noteiktajā kārtībā. Vai pret šādu procedūras konstatējumu un mūsu lēmumu jums ir iebildes? Sākas pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim plenārsēdi. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 91 deputāts.

Godmaņa kungs, pirms jūs sākat savu uzrunu, es jūs gribētu iepazīstināt ar to, kā mums ir formulēts jautājums, kas ir diezgan sarežģīts, proti, Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja informācija par nodokļu iekasēšanu, naudas inkasāciju, iekšējā tirgus aizsardzību un studentu nodarbinātību. Ir arī lēmuma projekts par valdības programmas iesniegšanas termiņiem. Lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es gribētu savu uzstāšanos sadalīt vairākās daļās un lūgt jūs koncentrēties uz atsevišķo sadaļu saturu. Man jāatvainojas, ka man nav sagatavoti materiāli, lai varētu dot jums izskatīt. Tie būs sagatavoti tuvākajā laikā, pēc tam, kad mēs beigsim visus izmeklēšanas procesus. Taču visi jautājumi, par kuriem es gribu runāt, ir tik nopietni, ka uzskatu, ka es praktiski tos pat nevaru sadalīt secībā pēc to svarīguma.

Pirmais jautājums, par ko es gribu runāt, saistās ar nodokļu iekasēšanu, ar indeksāciju.

Otrs jautājums ir par tām situācijām, kuras ir parādījušās un kuras pēdējā brīdī, faktiski gandrīz vai vakar, es personīgi noskaidroju, proti, kas ir noticis ar mūsu vienu vai otru tirdzniecības sfēras nozari. Uzskatu par savu pienākumu jūs par to informēt. Tā vai citādi, manuprāt, tur būs jāstrādā prokuratūrai. Tā kā, protams, vēl nekādu prokuratūras un izmeklēšanas slēdzienu nav, tad es nevienu nevaru apvainot. Tajā pašā laikā tās amatpersonas, kuras tur ir piedalījušās, es visas šeit nosaukšu mutiski vārdos un uzvārdos.

Trešais jautājums, ar ko es gribētu jūs iepazīstināt, ir par stāvokli sakarā ar pārtikas cenām un par stāvokli, kāds patlaban mums ir pārtikas tirgū gan cenu jautājumā, gan arī piegāžu apjomā.

Par ceturto jautājumu es gribētu lūgt uzstāties tieslietu ministru, kurš liks jums priekšā principus, jo visus šos punktus, kurus mēs ierosinām kā izmaiņas likumdošanā, vienalga, nāksies izskatīt Likumdošanas jautājumu komisijā un citās komisijās un neapšaubāmi arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā. Mēs ierosinām attiecīgos pasākumus, lai ierobežotu vai grozītu to situāciju, kas patlaban ir izveidojusies Latvijā.

Es pilnīgi saprotu, ka tas, ko es tagad teikšu, neapšaubāmi, nenāks par labu valdībai, ne arī man- valdības vadītājam. Bet es uzskatu par savu pienākumu jums to visu izstāstīt, jo, manuprāt, deputātiem ir jābūt pilnīgi informētiem par to, kā šie jautājumi tiek risināti.

Tātad pirmais. Kad 4.maijā mēs izveidojām valdību, tad mums nebija absolūti nekādas skaidrības, kas notiek ar valūtas operācijām, ar valūtas pirkšanu un pārdošanu, ar valūtas budžetu un vispār, kas ar to nodarbojas. Vienkāršiem vārdiem runājot, pietiekami ātri man nācās sākt parakstīt tādus papīrus, kuri saistījās, piemēram, ar 20 un 30 dolāru izdalīšanu, kas nepieciešami viena vai otra deputāta un amatpersonas ārzemju komandējumam. Un tikai tad man izdevās noskaidrot, ka ir arī citas institūcijas, kuras paraksta pavisam citas summas, kas absolūti nav ne 20, ne 30 un ne mazāk dolāru... Tātad pavisam citas summas, un ka tas viss pamatā koncentrējas Ekonomikas ministrijā. Visa šī lieta bija tā tīta miglā... un absolūti neviena praktiska valdības lēmuma, nekāda normatīva akta, kas visu šo lietu faktiski normētu. Tika pieņemts lēmums radīt Ārējo ekonomisko sakaru departamentu, kas koncentrēja savās rokās visu, kas ir saistīts ar valūtu. Daļēji tas tika izskaidrots ar vairākiem iemesliem.

Pirmais iemesls: protams, PSRS tajā laikā neļāva darboties Latvijai kā pilnvērtīgai valstij un veikt arī ārējos ekonomiskos sakarus, tas ir, nodarboties ar normālām ārējām ekonomiskām operācijām.

Otrais- uzņēmumiem tika ļauts atvērt rēķinus ārzemēs. Un man nav patlaban skaidrības arī ar mūsu valdības lēmumiem, kā šos rēķinus atgriezt šeit atpakaļ vai vismaz fiksēt, kur un kādi tie ir. Tas bija saistīts ar to, ka nevarēja garantēt uzņēmumu rēķinu drošību un stabilitāti Latvijas teritorijā, un to, ka "Vņešekonombanka" praktiski šos līdzekļus iesaldē. Es domāju, ka šie līdzekļi pamatā jau ir zaudēti.

Trešais iemesls bija saistīts ar to, ka tajā laikā katrai ministrijai faktiski bija iespējas organizēt pašai savu ārējo ekonomisko darbību pat tiktāl, ka ministrijām tika atvērti rēķini. Tas viss kroplīgā situācijā bija jālabo. Tādējādi tika pieņemts lēmums (es pats to personīgi pieņēmu) ar domu izveidot Ārējo ekonomisko sakaru departamentu, kas nodarbosies tikai ar valūtas jautājumiem un kura ziņā nonāks visa valūtas bilance, tas ir, Ārējo ekonomisko sakaru departaments nodarbotos ar to, ka izstrādā un liek priekšā valdībai un Augstākajai padomei normatīvos aktus, saistītus ar valūtas atskaitījumiem.

Diemžēl sakarā ar to, ka mūsu nauda nav konvertējama, jebkurš uzņēmums, kas nodarbojas ar valūtu, jauc kopā rubļus un dolārus. Taču, ja tiek jaukti kopā rubļi un dolāri, tad attiecībā uz šiem uzņēmumiem praktiski nav iespējams pieņemt un attiecināt normālas peļņas nodokļa likumdošanas normas, jo nav skaidrs bankas noteiktais kurss. Līdz ar to tika pieņemts samērā loģisks lēmums, un es uzskatu, ka departaments savu funkciju izpildīja, ka noteica divējādus atskaitījumus: valūtas atskaitījumus 10 procentu apmērā no tiem, kuri šeit nodarbojas ar tirdzniecības operācijām, 18 procentu apmērā no tiem, kuri nodarbojas, ja nemaldos, ar pakalpojumiem, 18 līdz 40 procentu apmērā no tiem, kuri nodarbojas arī ar ražošanu un eksportu kā tādu. Šo daļu ņēma no apjoma. Tātad, ja es kā firma nopelnu tūkstoti dolāru, dabūju, nevis nopelnu, bet iegūstu operācijā tūkstoti dolāru, ja tas ir pakalpojums, ko es esmu sniedzis kā starpnieks, tad valdība no manis atpērk 18 procentus par kursu 1,80, kas tajā laikā vēl tika noteikts. Tādā gadījumā tas nepārvēršas par nodokli, bet tas pārvēršas par valūtas atskaitījumiem. Visu pārpalikušo naudas summu dolāros pārrēķina pēc kursa: viens dolārs pret vienu rubli astoņdesmit kapeikām un noskaita visus 35 procentus peļņas nodokli. Tātad bija tāda situācija, ka atbilstoši likumdošanai maksā peļņas nodokli 35 procentu apmērā. Savukārt valūtas maksājumus maksāja atsevišķi, kā es teicu, tā iemesla dēļ, ka salikt kopā praktiski nav iespējams, jo kursi mainās.

Kā jau es sāku skaidrot, tas pats notiek arī ar valūtas maiņu. Tad, kad Latvijas Republikā tika pieļauta valūtas maiņa, Latvijas Banka firmai "Parex" un vēl vienai otrai organizācijai izdeva licenci ar atļauju nodarboties ar valūtas maiņu. Man šeit ir arī Latvijas Bankas dokumenti, kuros redzams, ka ar Latvijas Bankas padomes 19.marta lēmumu ir apstiprināti ārzemju valūtas pirkšanas un pārdošanas nosacījumi. Tie faktiski ir ļoti liberāli. Ir tikai viens jautājums: kā kontrolēt? Visi šie atskaitījumi ir noteikti. Piemēram, firma "Parex" principā valūtas maiņas situāciju Latvijā ir monopolizējusi. Tā ir privāta firma, kura ar Latvijas Banku nekādi nav saistīta. Un Latvijas Banka tajā laikā nebija spējīga to darīt, es ceru, ka banka tagad to darīs... Firmai, kura maina šo naudu, tika noteikts pusotra procenta maksājums no apgrozījuma valūtā. To visu sagatavoja Ārējo ekonomisko sakaru departaments, valdība ar savu lēmumu to apstiprināja. Protams, rodas lieli strīdi, vai tas ir pusotrs procents vai tam ir jābūt diviem procentiem, vai trīs, vai desmit procentiem. Cik es zinu, Krievijā šī norma ir noteikta ne lielāka kā 10 procenti. Polijas pieredze rāda, ka tur šis apgrozījums ir apmēram pusotra līdz divi procenti. Bet galvenā nelaime, kuru galvenokārt es varu attiecināt laikam pats uz sevi, ir situācija, ka Ārējo ekonomisko sakaru departamentam tika uzticēts turēt savās rokās visu valūtas bilanci. Tas nozīmē- gan izdevumus, gan ieņēmumus. Taču nebija, kas kontrolētu, kā tiek iekasēti attiecīgie nodokļi, attiecīgie valūtas maksājumi, it īpaši valūtas maksājumi, jo Ārējo ekonomisko sakaru departamentā šādas īpaši izveidotas struktūras nav.

Savukārt Finansu ministrija nenodarbojas ar valūtu. Līdz ar to Finansu inspekcija, kā es sāku pamazām noskaidrot, ir veikusi tīri simboliskas pārbaudes. Tā, piemēram, firmas "Parex" pārbaude ir veikta 16.decembrī. Es šodien tikos ar Finansu ministrijas inspektori, kura man atnesa dokumentus. Redzams, ka, vadoties pēc tā saucamā "platežnoje poručeņije" (maksājuma uzdevums - Red.), reizi kvartālā viņa ir apskatījusies, cik tad firma "Parex" ir pārskaitījusi, ieņēmusi un cik tā pusotra procenta ir devusi... Tātad firma strādā no 27.februāra, bet pārbaude ir bijusi tikai 16.decembrī. Man ir grūti teikt, bet visa tā informācija, kura kļuva man zināma, liecina par to, ka ļoti daudzos gadījumos cilvēkiem, kuri maina, netiek izsniegti tā saucamie dubultčeki. Ņemot vērā to, ka kursa izmaiņas starp pirkšanu un pārdošanu nav absolūti tādas, kādas tās ir civilizētās valstīs, bet daudz lielākas, un, ja šie dubultčeki netiek izsniegti un to kopijas netiek laikus atkal grāmatvedībā iegrāmatotas un visos maiņas punktos precīzi saliktas, tādā gadījumā, lai gan es nevaru nevienu apvainot, manuprāt, inkasācijas sistēma, it sevišķi kontroles sistēma, atrodas viszemākā līmenī.

Un situācija ir paradoksāla, jo Ārējo ekonomisko sakaru departaments man apgalvo, ka tam nav jārūpējas par to, kā tiek iekasēts nodoklis, tā kā Latvijas Banka, izdodot licenci, nosakot un apstiprinot noteikumus. Man apgalvo, ka departamentam nav jāinteresējas, kā tiek iekasēti tie pusotra procenti, kuriem vajadzētu aiziet nekur citur, kā valstij. Un Finansu ministrija, kas no valūtas ir norobežojusies, uzskata, ka tā pārbaude ir vairāk vai mazāk simboliska. Mēs noskaidrojām, ka visās valūtas "bodēs", visos valūtas restorānos, visur tur, ko mēs esam izveidojuši, labākajā gadījumā ir bijušas piecas līdz desmit pārbaudes.

Man šo situāciju pat ir grūti raksturot. Tāpēc vakar valdības sēdē tika pieņemts lēmums, ka Ārējo ekonomisko sakaru departamentam līdz janvārim jāsagatavo nevis vienkārša atskaite, atskaite, kurā ir pilnīgi visas licences. Jo ir dotas licences... un, kā jūs zināt, tie atskaitījumi no licencēm iet pēc līgumā minētajām summām. Ir tā saucamā dubultlīguma sistēma, kuru ir ļoti grūti atšifrēt, bet attiecībā uz gadījumu ar mežu, nākamā sēdē tiks pieņemts lēmums, ka uz mežiem tas tiks izslēgts, un viss mežs pāries valsts monopola tirdzniecībā. Tātad viņi sagatavos visu atskaiti, ar kuru, es domāju, iepazīsies valdība, neapšaubāmi, arī Budžeta komisija. No 1.janvāra viss aiziet Finansu ministrijai, savukārt ministrijai un Finansu inspekcijai ir uzdots līdz 18.janvārim pārbaudīt, kas ir noticis ar visiem maksājumiem, kuri nākuši no visiem valūtas "iestādījumiem" Latvijā.

Es uzskatu, ka arī par šo nepatīkamo situāciju jums ir jābūt informētiem. Tāpat arī es uzskatu, ka liela daļa vainas man ir jāuzņemas uz sevi, ka neesmu izkontrolējis līdz galam cilvēkus, kuri par to ir atbildīgi. Piemēram, paradoksāla lieta- Latvijas valsts nauda, tas ir, šie valūtas atskaitījumi, normālā veidā būtu jāpārskaita Latvijas Bankai. Taču tajā laikā, kad pieņēma šīs atskaitījumu izmaiņas, kad mēs atteicāmies Gorbačovam maksāt 40 procentu nodokli un iedibinājām 18 procentus, bija pāris cilvēku, kuri sēdēja uz pāris krēsliem. Tāpēc tika izvēlētas trīs komercbankas, kurām šī nauda tika pārskaitīta. Visiem, kuri nodarbojās ar valūtu, tika nosaukti šie rēķini, uz kuriem bija jāpārskaita nauda. Es pasvītroju, tās ir privātās komercbankas. Mūsu valdības lēmumā ir ierakstīts, ka par pakalpojumiem ir jāmaksā valūtas atskaitījums 18 procentu apmērā. Iedomājieties situāciju: kad es sāku interesēties, piemēram, pie finansu ministra un pie Ārējo ekonomisko sakaru departamenta ģenerāldirektora par to, vai šīs bankas vispār maksā valstij 18 procentus, tad ne viens, ne otrs vadītājs nekā nevarēja atbildēt. Nav runa par to, ka šīs komercbankas mums neko nemaksāja par valsts naudas depozītu. Sākumā tāda prakse varēja būt sakarā ar to, ka šīm privātbankām nebija resursu un tās nespēja to izdarīt. Tā ka patlaban, protams, tas nav normāli. Ja valsts iegulda naudu rubļos valsts bankā, kā tas notiek ar budžetu, tad mēs varam neprasīt procentus un banka mums neprasa naudu par pakalpojumiem. Tā ir normāla situācija. Bet, ja valsts iegulda savu naudu privātbankā un privātbanka, iespējams, šo naudu izmanto kā kredītresursu citiem ar pietiekami augstu procentu, kas pelna... Turklāt šī banka vēl nemaksā 18 procentu atskaitījumus par valūtu. Tas viss vēl ir jānoskaidro izmeklēšanā. Un nav runa tikai par valdības naudu, bet runa ir par jebkuru privāto klientu naudu. Tādā gadījumā, es uzskatu, visa inkasācija un pastāvošā nodokļu sistēma ir uz absolūtas nulles līmeņa.

Es esmu devis rīkojumu, lai Finansu inspekcijā pieci cilvēki nodarbojas ar valūtas pārbaudi un absolūti neviens- Ārējo ekonomisko sakaru departamentā. Ir dots rīkojums par to, ka štatus mēs šeit nevaram taupīt. Finansu inspekcijā acīmredzot šie štati, kas pārbaudīs visas valūtas operācijas, ir jāpalielina tik daudz, cik ir vajadzīgs, jo līdz 18.datumam tiem attiecīgi ir jāizdara pārbaude par to, kas ir bijis.

Nākamais- par šo inkasāciju. Godīgi sakot, paradoksāli ir arī tas, ka nav veiktas pietiekami daudz un lielā skaitā starppārbaudes visos tajos uzņēmumos, kuri nodarbojas ar valūtas darījumiem. Tas ir absolūti... Tas pats attiecas arī uz komercveikaliem, kuri nodarbojas, tā teikt, ar brīvajām cenām un sen jau pārdod mums preces par augstām cenām. Visos tajos uzņēmumos nav neviena kases aparāta. Vienā otrā uzņēmumā tas gan ir, bet mums nav nekādas likumdošanas. Tas nozīmē, ja kases aparāts netiek izmantots, tad, manuprāt, nav grūti iedomāties, kāda izveidojusies situācija visā šajā inkasācijā. Proti, nauda tiek inkasēta tīrā veidā. Šī nauda nevienam netiek dota vai arī tiek atskaitītas kaut kādas druskas. Pārējā tīrā nauda griežas un atražo sevi. Šī situācija draud mums ar to, ka varam pārvērsties par absolūtu "banānu republiku" vai Dienviditālijas modeli, kad praktiski visu kontrolē tikai mafija, un jūs veltīgi sēžat te un veltīgi mēs sēžam valdībā.

Tāpēc man būtu lūgums uzklausīt arī Skudras kungu, kad viņš izvirzīs priekšlikumus par to, kā mēs, pirmkārt, iedomājamies inkasāciju, jo bez inkasācijas jebkādu nodokļu ievākšana ir pilnīgi, tā teikt, bezjēdzīga nodarbošanās. Mēs patlaban esam saistījušies ar vairākām ārzemju firmām, no kurām sākumā iepirksim pietiekamu skaitu modernu kases aparātu, kuri praktiski neļaus izdarīt visas tās lietas, kuras var izdarīt ar mūsu kases aparātiem. Tie ir japāņu ražojumi, kuri neļauj, piemēram, veikt kases operāciju divreiz vai trīsreiz dienā, slēgt kases un veikt pilnu pārskatu, kas neļauj patvaļīgi mainīt kases numuru, kas fiksē katru sekundi, dienu, gadu un gadsimtu, kad ir iegājis pircējs un iegādājies preci. Šie kases aparāti praktiski nav arī salaužami, ja nu vienkārši naturāli var sabojāt, kā savā laikā 20.gados Latvijā dauzīja kases aparātus tie, kuri tos negribēja.

Jautājums ir cits, proti, jautājums ir par likumdošanu. Mēs liksim visiem šiem uzņēmējiem, tajā skaitā arī tiem, kuri nodarbojas ar komercdarbību (es domāju komercveikalos), šos kases aparātus sākumā iegādāties. Mēs tomēr radīsim iespēju tos iegādāties. Mēs varējām iet otru ceļu, proti, paziņot, ka tiem, kuriem, sākot no 10.janvāra, nebūs šo kases aparātu, veikali vienkārši jātaisa ciet. Mēs iesim pretim, nekādu peļņu ar to nedomājam gūt, bet pēc tam, kad visas šīs attiecīgās institūcijas būs apgādātas ar šiem kases parātiem, visi pārējie šos kases aparātus pirks paši. Es nerunāju par to, ka visi šie aparāti būs jānopērk par dolāriem, bet es uzskatu, ka tās organizācijas, kuras nodarbojas ar dolāru ieņēmumiem, varēs atlicināt to nelielo summu, lai nopirktu šo kases aparātu. Savukārt komercorganizācijas, es domāju, ir pietiekami bagātas, lai konvertētu savus rubļus kaut vai tajā pašā firmā "Parex" un nopirktu arī attiecīgo kases aparātu.

Es uzskatu, ka šis jautājums ir tehniski risināms, ar to nodarbosies valdība, bet valdība diemžēl nevar... un es uzskatu, ka daļēji var būt arī pārmetums par maniem izteikumiem, kuri bija pārāk asi. Pareizi nebalstoties uz likumdošanu, mēs nevaram atrisināt vairākus jautājumus, kuri rodas tad, ja šis kases automāts netiek izmantots. Proti, tādā gadījumā, ja es ieeju veikalā iepirkties, kases aparātā tiek fiksēta pavisam cita summa, bet prece tiek pārdota par citu summu. Ir absolūti skaidrs, ka būs nepieciešams, lai veikalos katrai precei tiktu pielikta klāt tās cena, tā sauktā birka, nevis kā tas ir tagad... Ja mēs fiksēsim, ka kādā veikalā šī attiecīgā birka nav pielikta, tad atkal aicināsim jūs palīgā veikt pret šiem veikaliem atbilstošas sankcijas.

Tālāk. Ja jau jautājums būtu tikai par privātveikaliem un ja jautājums būtu tikai par komercveikaliem, kuri Rīgā vien, kā es interesējos, pavisam ir 270. Taču tas nebūt vēl nav viss. Diemžēl sakarā ar to, ka mēs esam atbrīvojuši cenas pārtikas produktiem un zemniekam pašam ir iespējams savu produkciju pārdot Rīgā, kā arī veikala vadītājam ir iespējams mainīt nocenojumu, it sevišķi, kad produkts zaudē kvalitāti, tas varētu attiekties uz sacietējušu maizi vai uz saskābušu pienu, šos piecenojumus ir iespējams mainīt attiecīgi Piena kombinātā, ir iespējams šīs cenas mainīt arī tiem, kuri nodod Piena kombinātam produkciju, tad Finansu inspekcija tajos pārtikas veikalos, kuros nav kases aparātu, ir pilnīgi bezspēcīga, jo tirgotāji var arī uzrādīt jebkuru summu, un orientēties šajos piecenojumos vai uzcenojumos, vai arī nocenojumos ir pilnīgi neiespējami. Tāpēc valdība ar parlamenta atbalstu uzskata par vajadzīgu minētajā situācijā netaupīt līdzekļus un iegādāties šo tehniku, kura būtu pietiekami augsti kvalitatīva, lai arī tā maksātu divreiz vairāk. Šādas tehnikas atmiņā ar attiecīgo nodrošinājumu informācija saglabājas sešas nedēļas. Tagad mēs pētām konjunktūru, lai burtiski līdz jaunajam gadam varētu šo jautājumu atrisināt, jo pretējā gadījumā ejam vienu ceļu. No vienas puses, mēs it kā liberalizējam visu, bet, no otras puses, pazaudējam pašu galveno valsts funkciju. Es, protams, uzskatu, ka tā ir valdības vaina, bet mums ir vajadzīgs arī parlamenta atbalsts tieši likumdošanas veidā, lai varētu noteikt nepieciešamās sankcijas pret tiem, kuri neievēros attiecīgos tirdzniecības noteikumus.

Diemžēl bijušajai Tirdzniecības ministrijai tika uzdots pusotra... pusgada laikā sagatavot visus jaunos tirdzniecības noteikumus. Varu tikai ar sarūgtinājumu pateikt, ka nekas netika izdarīts. Un tas ir jādara patlaban burtiski katru dienu un nakti.

Es nerunāju par to, ka visiem šiem kases aparātiem vajadzētu būt benzīna uzpildes un pārdošanas stacijās. Es nerunāju par to, ka tiem ir jābūt praktiski visās vairumtirdzniecības bāzēs. Ar laiku acīmredzot mēs atvērsim un palīdzēsim atvērt vairākām firmām pārdošanas birojus, kuri šos kases aparātus patiešām pārdos jaunajiem uzņēmējiem. Mūsu nosacījums vienīgi būtu tāds, ka bez šī kases aparāta uzņēmums nedarbosies.

Tālāk- kas attiecas uz valūtas maiņu. Es tomēr uzskatu, ka monopolizēt situāciju vienas firmas rokās... Un pēdējā informācija, kas man kļuvusi zināma, ir tāda, ka šī firma grib sākt pretendēt uz zelta iepirkšanu, kas vispār, pēc manām domām, ir kaut kas tāds, kas pārsniedz jebkādas privātrobežas. Mēs vienkārši nemākam attiecīgos likumdošanas aktus par antimonopola nodokli ieviest dzīvē. Tomēr ir jāpieņem attiecīgā likumdošana, lai šis monopols tiktu pārtraukts.

Tajā pašā laikā es domāju arī par to situāciju, ka, ja attiecīgais valūtas mainītājs pieprasa, tad var dot to čeku, bet, ja viņš neprasa, tad čeku var arī nedot. Tas ir milzīgs nonsenss, un es nezinu nevienu variantu, kā tad Finansu inspekcija darbosies.

Tie ir tie daudzie jautājumi, uz kuriem es gribēju vērst jūsu uzmanību. Tie ir specifiski un jūs interesē. Valdībā mums ir viena grupa, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Tā notiek demokrātiskās valstīs. Iedomājieties situāciju, kad jūs ieejat veikalā un pēc tam nākat ārā, un jums rokā nav čeka (jūs to esat pazaudējis): kas notiek tajā brīdī? Kādas soda sankcijas tiek piemērotas? Ticiet man, šīs soda sankcijas ir tik drakoniskas, ka jums pat sapņos tas nav rādījies. Un, ja mēs šeit kādā veidā parādīsim kaut kādu maigumu, es domāju, mēs nonāksim situācijā, ka tik tiešām pārvērtīsimies par absolūti mafiozu republiku. Tas ir viens.

Deputāti, nākamais jautājums ir ļoti nopietns. Tas attiecas uz valdības struktūru. Patlaban ir stingra bijušo valdības locekļu darbības analīze, bet es jūs gribu iepazīstināt tikai ar vienu piemēru, lai jums būtu skaidrība, kā var risināt jautājumus acīmredzot tajā variantā, kad mēs tomēr vēl neesam kārtīgi iedibinājuši valsts kontroli. Diemžēl arī valdībā mums nav tās kontroles institūcijas (mēs tikai tagad to esam izveidojuši), kas cenu liberalizācijas un privatizācijas apstākļos var izdarīt kaut ko tādu, kas var radīt šādas sekas.

Vakar naktī mēs izskatījām praktiski jautājumu par to, kā darbosies Ārējās tirdzniecības ministrija. Kā jūs zināt, visi tirdzniecības uzņēmumi, es domāju, galvenokārt ir jāatdod municipalitātēm. Un šeit nav jautājums par to, kas notiek ar šiem veikaliem. Tas ir municipāls īpašums, un municipalitātes ar tiem nodarbojas. Valdība par to vairs neinteresējas. Bet valdības sfērā paliek tā saucamās bāzes. Kā jūs zināt, šīs bāzes dalījās tādā veidā, ka viena daļa bāzu bija Materiālo resursu ministrijai un viena daļa bāzu bija Tirdzniecības ministrijai. Likvidējot faktiski Tirdzniecības ministriju un izveidojot Ārējās tirdzniecības ministriju, to sāka veidot, vadoties pēc tā, ka mums ir virkne bāzu, kurām tagad ir jāieiet Ārējās tirdzniecības ministrijas jaunajā struktūrā, un atbilstoši likumdošanai mēs varētu veikt arī privatizācijas procedūru kā tādu.

Bet izrādījās, ka trīs būtiskākās bāzes, kas Latvijā patlaban atrodas, tas ir, "Latgalantērija", "Tekstils" un "Latbakaleja" jau ir privātas. Apstākļos, kad mēs esam atbrīvojuši cenas, tas mums ir ļoti nepatīkami. Mēs tātad uzreiz veicam visu analīzi un visu izmeklēšanu. Neapšaubāmi, mēs piesaistīsim tūlīt pat prokuroru, bet es vienkārši gribu jūs nedaudz iepazīstināt ar tām personām, kuras ir piedalījušās, lai jūs varētu izdarīt attiecīgos secinājumus.

Tātad iepriekšējās administrācijas laikā, es domāju- pirms 4.maija, ar šīm bāzēm vispirms tiek noslēgts nomas līgums. Šos divus gadus atpakaļ noslēgto līgumu mums neizdodas atrast līdz pat šim brīdim, kaut gan es gaidu, ka man tūlīt ienesīs to pa durvīm iekšā. Un tas ir ienests, nesiet to šurp! Pēc tam notiek tāda interesanta lieta... Kāpēc es jums par to stāstu? Tas viss lielākoties ir saistīts ar attiecīgajiem valdības locekļiem, kuri atstāja valdību. Tātad noslēdz nomas līgumu. Darbojas nomnieki. Šie nomnieki ir visi tie, kuri strādā tirdzniecības bāzē. Tātad- kā bāze pelna naudu? Pamatojoties uz šiem līgumiem, tiek iepirkta prece, kuru pārdot. Rodas apgrozījuma līdzekļi. Izmantojot daļu no šiem apgrozījuma līdzekļiem, rodas sava peļņa. Praktiski kopā ir sajaukta tā peļņa, kas ienāk, valstij kaut kādi procenti tiek pārskaitīti, bet viena daļa peļņas tagad krājas nomniekiem, vadoties pēc vecajiem Rižkova laikā pieņemtajiem lēmumiem. Tad viņi ierodas pie ministra un lūdz, lai attiecīgais ministrs, piemēram, 1991.gada 2.augustā, tas ir, pēc tam, kad ir pieņemts Augstākās padomes likums par to, ka jebkāda šāda nomāšana un statusa maiņa, pirkšana un pārdošana ir izdarāma tikai ar Ministru padomes atļauju vai rīkojumu... Taču nekādas Ministru padomes atļaujas vai rīkojumi nav parakstīti.

Tātad ierodas pie ministra un raksta attiecīgo dokumentu Valsts īpašuma konversijas departamenta direktoram Ziemeļa kungam. Minētajam dokumentam ir šāds teksts: "Uzņēmuma "Latgalantērija" nomnieku kolektīvs lūdz izskatīt jautājumu par nomnieku kolektīva pārveidošanu akciju sabiedrībā un nozīmēt valsts komisiju." Apakšā ir rakstīts: "Saskaņots, Latvijas Republikas tirdzniecības ministrs, 13.augustā."

Visu to, kā viņš apmēram tādā veidā mierīgi turpina darboties, izpētīs juristi un prokuratūra. Lūk, šis Ziemeļa kunga vadītais departaments, pamatojoties uz šā dokumenta, sūta atbildi, kura ir ļoti vienkārša, proti, ka Valsts īpašuma konversijas departaments neprotestē. Es atvainojos, ar visiem šiem dokumentiem būs jāiepazīstina arī plašāka sabiedrība.

Tātad uz šādu dokumentu Latvijas Republikas Ministru padomes Valsts īpašuma konversijas departaments atbild, ka tas neiebilst pret akciju sabiedrības "Latprobimpex", tas ir, "Latbakalejas", izveidošanu, ņemot vērā, ka akciju sabiedrības "Latprobimpex" pamatkapitālu veidos uzņēmuma "Latprobimpex" nomnieku kolektīva nopelnītie līdzekļi. Es tagad izsaucu Bluķa kungu, kurš vēl formāli skaitās, jo vēl nav pagājuši divi mēneši, un prasu, uz ko pamatojoties faktiski tiek dots šāds, tā teikt... Viņš man parāda dokumentu, kas ir nolikums. Tajā viņš pasvītro divus punktus: nodrošināt, lai tiktu ievērotas Latvijas Republikas intereses valsts īpašuma konversijas procesā, kas manī radīja tādu zināmu izbrīnu... Nr.422 savu pilnvaru ietvaros dot norādījumus un konsultācijas ministrijām, departamentiem, citām valsts pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem īpašuma konversijas jautājumos. Tad iedomājieties, ka šī institūcija, neapšaubāmi, atļauj galīgi nerēķināties ar Latvijas Republikas likumiem, kuri ir pieņemti par valsts īpašumu un tā aizsardzību Latvijas Republikā un kuros skaidri uzrakstīts, ka visus saimnieciskos darījumus ar valsts uzņēmumu, ar citu valsts organizāciju pamatlīdzekļiem, tos nododot, pārdodot par izpirkšanas tiesībām, iznomājot fiziskajām un juridiskajām personām, līdz tam laikam, kamēr tiks pieņemti attiecīgie Latvijas Republikas likumi, kas regulē īpašuma konversiju, var veikt tikai ar Latvijas Republikas Ministru padomes atļauju.

Turpmākā situācija ir ļoti vienkārša. Tā kā šāda atļauja ir saņemta, Bluķa kungs, protams, to neuzskata par atļauju. Viņš to vienkārši uzskata par konsultāciju. Plauža kungs nekavējoties izveido komisiju. Es esmu interesējies, aprunājoties ar komisijas locekļiem, cik ilgi šīs komisijas te strādāja. Daži komisijas locekļi apgalvo, ka viņi nemaz komisijā nav piedalījušies. Tas gan ir jānoskaidro izmeklēšanā. Tātad pēc tirdzniecības ministra pavēles tiek izveidota komisija, kura novērtē valsts un nomnieku daļas. Novērtēšanas laiks ir ļoti īss. Es pat brīnos, kā tik īsā laikā var novērtēt. Tā, piemēram, šajā komisijā piedalās arī Valsts īpašuma konversijas departamenta direktora vietnieks Bluķis, kā arī visas ieinteresētās personas. Ja patlaban paskatās, kas ir noticis, tad izrādās, ka, piemēram, "Latgalantērijā" nomniekiem pamatkapitāls ir viens miljons 327 tūkstoši, 10 miljoni apgrozāmie līdzekļi, valsts īpašums ir palicis 527 tūkstoši un 8 miljoni apgrozāmie līdzekļi. Faktiski jau divu gadu laikā ir izveidojusies situācija, ka cienījamie nomnieki šo valsts uzņēmumu praktiski ir pārņēmuši. Tā iznāk pēc šiem dokumentiem. Es nezinu, kā viņi visu to ir aprēķinājuši un kas to visu ir pārbaudījis... Tur ir komisija, finansisti un tā tālāk.

Tas pats attiecas uz "Latprobimpex", kur arī attiecība ir tāda, ka, piemēram, valstij apgrozāmie līdzekļi ir 4 miljoni, nomniekiem ir 22 miljoni. Tas nozīmē, ka "Latbakalejā" nomnieku īpašums ir piecas reizes lielāks. Par "Tekstilu" man nav izdevies tos steidzamos dokumentus dabūt. Starp citu, par "Tekstilu" bijušais ministrs dokumentu parakstīja 1991.gada 12.novembrī. Atcerieties, 13.novembrī ministrijas vairs nebija. Mēs vienkārši ministriju likvidējām, ieceļot jaunu ministru. Pagaidām ir tāda situācija, ka ir izveidojusies paradoksāla lieta, proti, šīs akciju sabiedrības jau ir privatizētas. Šajās sabiedrībās cilvēkiem ir akcijas par 600000 un par 300000... Tur ir Koļesņikovam, tur ir vairākām personām. Zem viena jumta kopā atrodas šī akciju sabiedrība, vēl paliek kaut kādi valsts uzņēmumi, kuri šeit ir minēti. Visa tā manta tur ir kopā. Visi tie līdzekļi patlaban iet precēs. Kā to visu nodalīt- nav īstas skaidrības. Un tas viss apmēram izskatās tā, cik es saprotu, ka tās akciju sabiedrības prezidents patiešām ir prezidents un tās valsts uzņēmumu daļas- ir viceprezidents.

Es vakar izsaucu arī Ģēģera kungu un Šķēles kungu, un mēs sākām domāt, vai šajā situācijā mums ir jācīnās par to, lai pārtikas produkti ietu caur "Latbakalejas" bāzi, ja mēs stabili stādāmies priekšā, ka par četrām piektdaļām tā jau ir privāta. Turklāt privāta tādā veidā, ka tā pilnīgi var nevienam neatskaitīties par to, kur tā galu galā visu savu produkciju liek. Nu labi, tur ir zināmi līgumi, bet tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Mēs veiksim šeit visu nepieciešamo izmeklēšanu, piesaistot prokuratūru. Diemžēl man ir jāsaka, ka līdzīga situācija, pagaidām neoficiāla, ir sakarā ar visām beidzamajām bijušās Veselības aizsardzības ministrijas izdotajām pavēlēm, kuras attiecas uz pārtikas veikalu privatizāciju. Pašreiz tās, protams, tiek apstādinātas un atceltas. Bet pats fakts, ka attiecīgie valdības locekļi dienu pirms viņu atstādināšanas no ministra amata pieņem attiecīgus lēmumus, manī izraisa zināmas pārdomas par to, cik lielā mērā šī lieta ir tīra. Es šeit saku atklāti un neslēpjos no šiem vārdiem.

Es domāju, ka valsts kontrole ir jānodibina. Un, ja tā ir nodibināta, tad jāieceļ valsts kontrolieris un jāpiešķir vēl papildu tiesības. Es baidos, lai mēs varētu pārformēt Finansu inspekciju, mums vēl paies laiks. Tie kadri, kas tur strādā, nav spējīgi izdarīt visu, kas ir vajadzīgs. Kā redzat, man personīgi paškritiski ir jāsaka, ka es neesmu šo lietu kontrolējis, ka es to varu tikai fiksēt tajā brīdī, kad es to tiešām ieraugu.

Vēl neliela informācija jums par vienu lietu. Es domāju, ka mums nekad neizdosies neko panākt, šeit sēžot, pieņemot lēmumus un diskutējot, tāpat mums sēžot tur un pieņemot valdības lēmumus, ja parlamentā privatizācijas juridisko bāzi mēs pieņemam tādā veidā... Es nezinu, es neesmu jurists, bet man nav skaidrs, ko nozīmē tāda situācija, ka man pasaka: šis līgums bija noslēgts tad, kad darbojās tas par Rižkova jautājumu pieņemtais likums. Un tādā gadījumā viss ir likumīgi arī tagad. Vai, ja pieņem likumu, kurš pirmo likumu pilnīgi izslēdz, turpmākās akcijas ir iespējamas vai nav? Es neesmu profesionālis jurisprudencē, bet es domāju, ka tas pilnīgi nav iespējams, ka šeit ir jāpieņem attiecīgi mēri. Tādā ziņā es gribu teikt, ka mēs par to informēsim prokuroru.

Es ļoti gribētu, lai šeit iesaistītos valsts kontrole un arī Tirdzniecības komisija. Es nezinu, bet es pieļauju, ka Tirdzniecības komisija nav informēta par visām šīm lietām un ka tai par minētajām lietām pilnīgi nekas nav zināms. Arī man pašam tas kļuva zināms beidzamajā brīdī. Bet es domāju, ka šajā meklēšanā obligāti ir jābūt abām minētajām institūcijām.

Tālāk. Es domāju, ka deputātus noteikti interesē, kāds stāvoklis patlaban ir mūsu pārtikas tirgū. Pavisam īsi. Ja mēs skatāmies pēc tā, kā pildās pārtikas produktu apgādes apjomi, īpaši Rīgā, jo Rīga ir visgrūtākajā situācijā, attiecīgi salīdzinot tajās dienās, tajā laika periodā, kad nebija šīs ažiotāžas, nebija šo brīvo cenu, varu pateikt, ka mēs praktiski katru dienu maizi dodam vidēji no 40 līdz 50 tonnām. Acīmredzot tas ir saistīts ar to, ka pieprasījums pēc maizes ir būtiski izaudzis sakarā ar to, ka citi produkti ir dārgi. Mums ir parādījušies pirmie fakti, ka maize tiek arī atdota atpakaļ. Mūsu operatīvā komisija izskata jautājumu par to, ko darīt: vai veikalu vadītājiem varam dot tiesības pašiem nocenot? No tirdzniecības viedokļa tas būtu ļoti loģiski, bet atkal, raugoties no godīguma viedokļa, šeit ir milzīgas problēmas Finansu inspekcijai, jo tādā gadījumā var nocenot jebko, pārdodot arī pirkto, nocenot un pārdot par dārgāko cenu. Tomēr jau pats fakts, ka maize 6-7 tonnas tiek dota atpakaļ, parāda, ka maizei esam sasnieguši kaut kādu atsitiena cenu. Raugoties no tīri tirdznieciskā viedokļa, tā mums faktiski ir zināma informācija par to, ar ko mēs varam rēķināties turpmāk, tas ir, ar konjunktūru attiecībā uz maizes produkciju.

Diemžēl es to pilnībā nevaru teikt par piena produkciju. Lai gan es varu atbildēt uz jebkuru jūsu jautājumu par to, kā notiek piena produkcijas piegāde gan pēc apjoma, gan pēc nomenklatūras. Piemēram, 18.decembrī ir pieprasīta 221 tonna maizes. Es teicu, ka tajos laikos, kad mēs dzīvojām normāli, mums vajag 170 tonnas. Gaļa ir pasūtīta 80 tonnas un arī piegādāta ir 80 tonnas. Piens pasūtīts 247 tonnas un tikai 158 tonnas ir piegādātas. Patlaban ar piena produktiem mēs esam iegājuši tajā stadijā, kad piena kombinātiem nākas pārkonstruēt savu nomenklatūru sakarā ar to, ka dārgā produkcija- saldais krējums un tā tālāk, ko tie ir ar mieru pārdot, vairs nav attiecīgi pieprasīta. Tādēļ tie daļu saņem atpakaļ. Rezultātā piena kombinātiem ir jāpārkonstruējas. Tas nav vienkāršs process, bet tam visam mēs sekojam līdzi.

Protams, parādās arī tādas jaunas formas, ka attiecīgo uzņēmumu direktori... Kā zināt, valdības lēmumā ir rakstīts, ka Latvijā katrs brīvi var iepirkt produkciju. Tas nozīmē, ka uzņēmuma direktors var griezties pie gaļas kombināta direktora un teikt: "Man ir attiecīgie līdzekļi, es no jums gribu iepirkt tik un tik gaļas." Mūsu valdības lēmumā tas ir noteikts. Faktiski pie attiecīgiem pārstrādes uzņēmumiem sāk veidoties reāla birža. Rodas tendence, ka mēs atdodam nomā veikalus. Sākumā (no pirmdienas) 12 veikali aiziet nomā koncernam "Latvijas labība". Tādā veidā samazinot starpniecību, uz piecenojumu rēķina tiek pazemināta cena. Turpināsies šī tendence arī piena kombinātā un arī gaļas kombinātā. Strādājot kopā ar Rīgas pilsētas tirdzniecību, mēs pamazām centīsimies dabūt ārā šos tirdzniecības starpniekus.

Jautājums par rūpniecības precēm, ņemot vērā to, ko nupat teicu par šīm bāzēm, kļūst pavisam sarežģīts. Es gribu teikt tikai vienu, proti, ka rūpniecības ministram tika dots uzdevums kopā ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas Tirdzniecības pārvaldi panākt, lai katram rūpniecības uzņēmumam, kas ražo plaša patēriņa preces, teiksim, "Aurorai", kas ražo zeķes, "Radiotehnikai", kas ražo radio un tā tālāk, Rīgas tirdzniecības tīklā tiktu piešķirti veikali, lai kā arī tirdzniecība protestētu. Šie uzņēmumi pieņem darbā šo veikalu direktorus un tieši novada savu produkciju. Tādā gadījumā rūpniecības ministram ir vienkāršāk iespaidot situāciju, jo rūpnīcas direktoram vienreiz var uzprasīt, kāpēc nav šīs produkcijas veikalā, var uzprasīt viņam otrreiz, kāpēc veikalā nav produkcijas, un trešo reizi šī rūpniecības direktora nav. Viņa vietā ir cits. Tas pats attiecas uz šo veikalu filiālēm Rīgā un, iespējams, arī filiālēm ārpus Rīgas.

Un pēdējais- attiecībā uz muitas jautājumiem. Patlaban visa licencēšana ir koncentrēta operatīvās komisijas rokās, ja ir runa par pārtikas precēm. Acīmredzot, ja situācija sakarā ar šīm rūpniecības bāzēm mums noskaidrosies un mēs nedabūsim atpakaļ to statusu, kādam tam ir jābūt (es ceru, ka tomēr to dabūsim), tad licencēšanu, kas attiecas uz rūpniecības precēm, mēs koncentrēsim komisijas rokās. Tas draud ar šīs situācijas nobremzēšanos, kas mums jau visu laiku ir bijusi. Bet mēs esam secinājuši, ka pārtikas precēm, kaut vai attiecībā uz zivju produkciju, ir izdota rinda licenču, kuras pilnīgi ir ne tikai pret Latvijas interesēm, bet kuras absolūti nekur nav derīgas. Tā, piemēram, apmēram divus miljonus tonnu kārbu pārdot par 60 tonnām dīzeļdegvielas, ko tepat jebkurā gadījumā jebkurš var paņemt. Man šīm iepriekšējām zivsaimniecības struktūrām, kuras ir rakstījušas tās licences, vairs nav uzticības. Tāpēc man jums ir šāds lūgums: par visu, kas attiecas uz muitu, kas attiecas uz tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem, kas attiecas uz to, ka pašreiz netiek lietoti kases aparāti un tā tālāk, noklausīties tieslietu ministra ziņojumu.

Priekšsēdētāj, es varētu atbildēt uz jautājumiem. Pēc tam varētu noklausīties tieslietu ministra konkrētos priekšlikumus par grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Viņš vienkārši jums liks priekšā tos pantus, kurus mēs ierosinātu mainīt. Mēs esam absolūti un cieši pārliecināti, ka, ja šeit likumdošanā neizdarīsim šīs izmaiņas, tad nenodrošināsim vienu no valsts galvenajām funkcijām, proti, nodokļu iekasēšanu, naudas inkasāciju. Līdz ar to visas mūsu reformas un viss mūsu reformu kurss būs tikai tukša skaņa. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja jūs atbildat tūlīt uz jautājumiem...

I.Godmanis: Es esmu gatavs tūlīt atbildēt.

Priekšsēdētājs: Jautās deputāti Ščipcovs, Kehris, Plotnieks, Aleksejevs, Lagzdiņš un Biķis.

O.Ščipcovs: */Cienījamais premjerministr! Es gribēju jums uzdot jautājumu otrdien no rīta, bet tādu iespēju man nebija. Tagad, uzmanīgi noklausoties jūsu ziņojumu, es jūtu, ka mans jautājums nav īsti par šo lietu.

Parlaments kopā ar arodbiedrību pārstāvjiem negrib noteikt cilvēka iztikas minimumu, kaut gan ir stingri diskriminantās analīzes rāmji, statistiskie vērtējumi un tā tālāk. Sakiet, lūdzu, kādu iemeslu dēļ- praktisku vai zinātnisku- arī valdība atsakās to darīt?/

I.Godmanis: Valdība, pirms cenu atbrīvošanas tiekoties ar arodbiedrību pārstāvjiem, vienojās, ka mēs kopā ar arodbiedrību izskatīsim cenu minimālā groza saturu un tā apmēru rubļos. Mēs ar valdības līderiem vienojāmies, ka mums ir nepieciešams laiks. Šajā gadījumā divu iemeslu dēļ mēs lūdzam laiku līdz jaunajam gadam.

Pirmais iemesls, patlaban mēs operatīvi analizējam to, kā mainās ienākums budžetā, atbrīvojot cenas pārtikas produktiem. Bez šīs analīzes mums būs lielas problēmas, lai noteiktu tās izmaksas no budžeta attiecīgajām sociālajām grupām, kuras materiāli ir vissliktāk nodrošinātas. Un mēs varam iet tādu ceļu, ka a priori apsolīsim, cik mēs izmaksāsim, bet pēc tam mums tās naudas nebūs. Tas ir viens punkts.

Otrais iemesls, tas ir, punkts divi. Mēs esam strādājuši Labklājības ministrijā un ir noteikts jauns iztikas minimums, kas attiecas tikai uz pārtikas produktiem.

Cienījamie deputāti! Jaunajā budžetā 1992.gada pirmajam pusgadam mēs esam paredzējuši pietiekami būtisku summu, kura sastāda (te man nav ko slēpties) apmēram 884 miljonus. Tā ir rezerves summa, kura ir paredzēta 1992.gada pirmajā pusgadā un kuru mēs gribētu, lai jūs, cienījamie deputāti, apstiprinātu. Ja tas tiks izdarīts, tad, sākot ar janvāri, šo naudu varēs izmaksāt sociāli visvājāk aizsargātajām grupām. Bet, es uzsveru, saglabājot Ženēvas shēmu, tas ir, koeficientu shēmu, kura katram ir noteikta alga, nevis vienkārši, kā krieviski saka, "povaļno", indeksējam pilnīgi visus, jo tādā gadījumā mēs neatrisināsim šo sociālās spriedzes jautājumu. Labklājības ministrijai un Statistikas komitejai ir likts priekšā apsekot 1300 ģimenes. Šos līdzekļus, kuri veido minimālo algu apmēram 460 līdz 470 rubļu apmērā 28 rubļu vietā, mēs esam paredzējuši izmaksāt jau praktiski no janvāra pirmās dienas.

Tāda jums ir mana atbilde. Proti, mēs strādājam kopā ar arodbiedrību, tā gluži nav, mani palīgi tur strādā regulāri. Mēs patlaban cīnīsimies par šā minimuma noteicošiem parametriem, jo skaidrs, ka arodbiedrības mums zīmēs lielāku skaitli. Mēs, valdība, izejot no mūsu finansu iespējām, cīnīsimies par to skaitli, kuru varam reāli fiziski samaksāt, izejot no budžeta iespējām. Tā ir mana atbilde.

O.Ščipcovs: */Vēl neliels jautājums. Visādā veidā jūtot līdzi jūsu darbībai, es gribētu dzirdēt, kādu iemeslu dēļ, ejot uz tā sauktajām brīvajām cenām, jūs izvairāties no apkalpojošās sfēras privatizācijas? Vai nu jūs traucē viens iemesls, kas saistīts ar to, ka nav jauno naudas vienību? Vai arī mēs baidāmies no negodprātīgiem cilvēkiem? Vai jums ir vēl kādi citi iemesli? Konkrēti: kādi iemesli jums nedod iespēju jau tagad iet uz šīs sfēras privatizāciju? Varbūt tas ir likums par pilsonību?/

I.Godmanis: Nē, vienīgais iemesls, kas mums patlaban traucē veikt privatizāciju apkalpošanas sfērā, rūpniecībā un tā tālāk, ir tas, ka rubļa stāvoklis neļauj mums veikt šo privatizāciju par rubli kā par maksāšanas līdzekli. Pašreiz labākajā gadījumā mēs varam realizēt divus modeļus. Pie tā ir uzdots strādāt Ekonomisko reformu ministrijai. Šie modeļi ir jāiesniedz arī jums izskatīšanai.

Pirmais- tas ir jebkuru objektu pārdošana izsolē par brīvi konvertējamu valūtu.

Otrais ir tā sauktais atliktais maksājuma princips, kas daļu samaksā brīvi konvertējamā valūtā vai īpašos gadījumos- rubļos. Bet lielāko daļu samaksā atlikti latos vai konvertējamā valūtā. Situācijā, kad rubļa inflācija sasniegusi tik kolosālus tempus un tik kolosālus mērogus, mēs nevaram atļauties patlaban valsts īpašumu izpārdot par rubļiem. Tas ir galvenais iemesls, kas pašreiz bremzē privatizāciju. Un es uzskatu, ka mēs nedrīkstam to darīt, lai kā arī tas mūs netraucētu laikā, kad tiek ieviestas brīvās cenas. Es jau teicu, ka šis darbs tirdzniecības sfērā mums notiek. Tirdzniecības sfēra pamazām pārmainās sakarā ar to, ka notiek tiešām tirgošanās: zemnieks iet tieši veikalā. Tagad mēs veikalus dodam tieši pārstrādei. Bet galvenais iemesls, kas mums traucē veikt privatizāciju, ir tas, ka maksāšanas līdzeklis, kas mums ir patlaban, tas ir, rublis, pēc mūsu domām, pēc valdības domām, nav tas līdzeklis, par kuru mēs varam veikt valsts īpašuma privatizāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kehri! Nākamais- deputāts Plotnieks.

O.Kehris: Augsti godātais Godmaņa kungs! Pēc pusotra gada darba jūsu atklāsmes valūtas jautājumos noteikti ir ļoti vērtīgas. Augstākā padome jau gadu ir lūgusi atsegt Ministru padomes rīcību valūtas jautājumos un prasījusi iesniegt valūtas budžetu. Šodien, kā mēs izskatījām Ekonomikas komisijā un vadoties pēc Finansu ministrijas ekspertu slēdziena, to var sastādīt līdz 100 miljoniem rubļu, bet, pārvēršot pēc pašreizējā kursa, var sastādīt desmit miljardus rubļu, līdz 100 miljoniem dolāru. Tātad līdz desmit miljardiem rubļu. Mēs šeit izskatām valsts budžetu par 4,9 miljardiem rubļu, turklāt mums netiek izsniegts sociālās nodrošināšanas budžets, kurš nākamā gadā ir 7,5 miljardi. Rezultātā deputātiem zūd jebkura kontrole pār to, kā valsts aparāts izlieto nodokļu maksātāju naudu. Tik tiešām nodokļus Ministru padome iekasē ļoti nepilnvērtīgi. To jūs teicāt. Bet jebkurā gadījumā, mēs, deputāti, no šīs naudas šeit izskatām labi ja 30 procentus.

Tātad man ir jautājums: kādi ir galvenie iemesli šādai situācijai?

I.Godmanis: Galvenie iemesli, kāpēc ir tāda situācija, ir šādi.

Praktiski līdz 21.augustam, pat līdz 25.jūlijam, kad bija runa par valūtas atskaitījumiem, šeit bija valūtas atskaitījumi, kurus pieprasīja un kurus iekasēja no vissavienības uzņēmumiem, proti, tā sauktais Gorbačova nodoklis 40 procentu apjomā. Lai izvairītos no šā Gorbačova 40 procentu nodokļa, jau pirms 4.maija Deklarācijas tika izdarītas divas lietas. Uzņēmumiem tika atļauts savus rēķinus turēt ne tikai "Ekonombankā", bet arī Rietumos. Es cienījamo Finansu ministrijas ekspertu, kuri jums mēģināja kaut ko teikt, darbu, protams, ļoti cienu, bet, ņemot vērā to, ka uzņēmumam šie rēķini ir Rietumos, un es neredzu patlaban mehānismu, kā mēs atšifrēsim, cik lielā mērā un kādās bankās tie tur ir, es šiem skaitļiem ticu ārkārtīgi minimāli. Tas ir pirmkārt.

Situācija izmainījās, sākot no 1991.gada 10.jūlija, kad tika pārņemta licencēšana, kas būtiski izmainīja arī valūtas ieņēmuma daļu. Es domāju, ka galvenie iemesli bija šādi: netika radītas strukturālas saistības starp divām lietām. Tas, kam bija uzticēts turēt savās rokās valūtas maku, acīmredzot pilnīgi nejutās atbildīgs par to, kā šis valūtas maks pildās. Otrs objektīvais iemesls ir saistīts ar to, ka, lai slēgtu šos maksājumus centralizētajam Maskavas budžetam, faktiski liela daļa uzņēmumu šo naudu glabāja ārzemēs. Neskatoties uz mūsu lēmumu, lai šī nauda tiktu atgriezta Latvijā, neviens, protams, to nepilda. Kamēr mēs nesaistīsimies ar attiecīgām starptautiskām organizācijām, kas dod šo iespēju, nekādu pilnīgu valūtas budžetu, cienījamais Kehra kungs, mēs jums vienalga nespēsim iesniegt. Tātad, kamēr mēs šo situāciju negrozīsim, neviens valūtas budžets nebūs precīzs.

O.Kehris: Ja drīkst jautāt, vai jūs tomēr iesniegsit tādu valūtas budžetu, kādu jūs esat spējīgi sastādīt?

I.Godmanis: Mēs jums iesniegsim. Līdz 1.janvārim Ārējo ekonomisko sakaru departaments dos pilnu atskaiti par visām licencēm, par visiem ienākumiem, kādi ir nepieciešami no visām ar valūtu saistītajām organizācijām. Un no 1.janvāra līdz 31.janvārim uz šīs atskaites pamata, tāpat arī izvērtējot potenciālos ienākumus, jūs no Finansu ministrijas saņemsit valūtas budžeta projektu, kā tas ir paredzēts Augstākās padomes likumā. Bet es vēlreiz gribu pasvītrot, ka šie valūtas līdzekļi neatrodas tikai Latvijā, bet daļa atrodas tieši "Ekonombankā", kur tie ir iesaldēti, un no tiem lielāko tiesu ārā mēs nedabūsim. Savukārt līdzekļus, kuri atrodas Rietumos, mēs nedabūsim citu iemeslu dēļ. Tādējādi, Kehra kungs, es jums gribu teikt, ka nelolojiet pārāk lielas cerības, ka budžets atbildīs realitātei.

O.Kehris: Paldies. Vai jūs tikai divos vārdos nevarētu pateikt par 2,5 miljardiem rubļu, kas pilnībā atrodas republikā, tas ir, par sociālās nodrošināšanas budžetu? Par to es arī jautāju, bet jūs neatbildējāt.

I.Godmanis: Šis dokuments par sociālo budžetu ir. Es domāju, ka tas jau ir novirzīts komisijā. Par to ir jāprasa Krastiņa kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs!

I.Godmanis: Tas ir sastādīts un viss ir kārtībā.

Priekšsēdētājs: Dziļās pārdomās var gatavoties Aleksejeva kungs.

A.Plotnieks: Godātais premjera kungs! Man jums ir divi jautājumi. Pirmais ir vispārīga rakstura jautājums. Manuprāt, šodien mums ir skaidrs, ka ekonomikas vadības jomā situācija ir katastrofāla. Vai jūs neuzskatāt, ka šādas katastrofālas situācijas iemesls, pirmkārt, ir tas, ka faktiski valdība strādā bez programmas, jo tā, kuru mēs kādreiz izdiskutējām, sen jau ir palikusi labu vēlējumu lomā un apmēram piecgadu plānu stilā?

Un, otrkārt, ka mums ir izveidots tik katastrofāli uzpūsts valsts aparāts, ka viena ierēdņu daļa nezina, ko dara otra daļa, galu galā visi kopā nedara neko.

I.Godmanis: Atbildu uz otro jautājumu. Beidzamās valdības reformas rezultātā ministriju skaits tika samazināts no 21 līdz 16. Tika likvidēta tā sauktā lietu pārvalde. Visas patlaban jaunizveidotās ministrijas galvenokārt tika radītas uz iepriekšējo ministriju apvienošanas pamata, personīgi man nosakot (es gan nezinu, cik es varu noteikt) cilvēku limitu, kura maksimums ir 100, izņemot attiecīgas ministrijas, kuras varētu būt lielākas, bet tajā pašā skaitā būs arī ministrijas, kas ir mazākas. Vadoties pēc jums patlaban iesniegtā budžeta projekta, redzams, ka tikai uz valdības aparātu, tajā skaitā uz ministriju aparātu, mēs ietaupām vairāk nekā 40, ja ne 50 procentus. Tā ka par aparāta uzpūšanu es jums nevarētu piekrist.

Attiecībā uz programmu. Jā, Plotnieka kungs, te nu mēs atgriežamies pie tās pašas vecās lietas, par kuru es šeit jau esmu runājis simts reižu. Jūlijā mēs bijām sagatavojuši programmu, kuru iesniedzām šeit. To izskatīja komisijas, to izskatīja frakcija, bet pēc augusta puča programmas izskatīšana tika absolūti atlikta un vispār netika virzīta tālāk.

Es piekrītu, ka atsevišķās nodaļās, it sevišķi politiskajā nodaļā, ir būtiskas izmaiņas. Ministrijām ir dots uzdevums šīs ministrijas pārveidot, bet jums ir jāņem vērā, ka arī ministriju struktūra ir mainījusies. Bet es galīgi nedomāju, ka tā programma, kuru mēs jūlijā taisījām, būtu pilnīgi metama ārā, jo ekonomikā nekas tik totāli nav mainījies. Šajā jautājumā vērstos pārmetumus es no valdības mierīgi varu nolikt arī uz jūsu pleciem.

A.Plotnieks: Paldies. Un otrs ir pavisam konkrēts jautājums, proti, cik es saprotu, vērtējot situāciju visās šajās jomās, mūs nevienu īpaši neinteresē tas, ko darīs šis vidusmēra Latvijas iedzīvotājs, sauksim viņu par misteru X, kurš nav pavisam nabadzīgs pensionārs, bet kurš strādā un saņem aldziņu. Kaut man jums jāsaka, ka pēdējās dienās dažādu profesiju cilvēki man ir teikuši, ka tādā veidā viņi nav ar mieru ilgi gaidīt, proti, dzīvot un iztikt.

Šajā sakarībā mani interesē tāds moments: vai jūs tomēr neuzskatītu par nepieciešamu pildīt Augstākās padomes lēmumu jautājumā par sertifikāciju, tas ir, lai katrs Latvijas iedzīvotājs saņemtu savu daļu no šā mistiskā valsts īpašuma? Vai jūs tomēr esat gatavi kaut ko darīt, lai cilvēku izdzīvošanai nepieciešamos produktus, kad viņš nonāk līdz robežai, mēs tomēr dotētu, kaut vai kartupeli un siļķi, ja neko vairāk. Un vai šajā sakarībā jūs neuzskatītu tomēr par nepieciešamu, lai mēs visi, maksājot šo piemaksu līdz 25 procentiem, neapmaksātu šo tirdzniecības aparāta birokrātisko posmu, bet lai par to viņi pirktu šos kases aparātus, jo es saprotu, ka pat kases aparāti būs jāapmaksā pircējiem, lai valdība varētu uzskaitīt ienākumus. Paldies.

I.Godmanis: Pirmkārt, šos kases aparātus nopirks visas tirdzniecības organizācijas par saviem līdzekļiem, konvertējot rubļus valūtā. Ja valdība pērk šos aparātus par valūtu, tad arī visām tirgotāju organizācijām nāksies konvertēt rubļos un kases aparātus nopirkt. Par to neviens nodokļu maksātājs neko nemaksās.

Otrais- par tirdzniecības uzcenojumiem. Mēs nedotēsim neko, mēs maksāsim klāt naudu, tas ir, to naudu, par ko es šeit runāju. Mēs neatgriezīsimies pie dotācijas sistēmas. Pagājušā gada 5.janvārī vienreiz to izdarījām un rezultātu izbaudījām. Mēs nedotēsim neko. Igaunijā dotē pienu, biezpienu un maizi. Un tie ir tie produkti, kurus Igaunijā ir visgrūtāk dabūt. Mēs maksāsim atsevišķām sociālajām grupām. Mēs neiesim atpakaļ to ceļu, ko esam uzsākuši. Ja esam aizgājuši uz cenu atbrīvošanu, tad cenas fiksētos rāmjos atpakaļ neliksim. To lai dara cita valdība, Plotnieka kungs!

Cits jautājums, ja ražošanas katastrofālas samazināšanās dēļ mēs fiksēsim, arī izmaksājot tos naudas līdzekļus, kurus mēs esam paredzējuši budžetā. Ja mūsu izmeklēšanas rezultāti rādīs, ka nevaram nodrošināt cilvēkam minimumu, tādā gadījumā mēs iedarbināsim rezerves variantus. Un šis rezerves variants, iespējams, būs racionēšana, pie kā jau mēs arī strādājam. Bet tas būs tikai tajā gadījumā, ja būsim stāvoklī, ka mums nebūs savs maksāšanas līdzeklis līdz tam brīdim, kad mūsu kaimiņrepublikas, it sevišķi Krievija, ieviesīs savu valūtu agrāk par mums. Tas būs tikai tajā gadījumā, ja laukos ražošana nokritīs tik katastrofāli, ka preces veikalos pazudīs vispār. Es uzskatu, ja patlaban mēs varam runāt par pozitīvu momentu, tad tas ir tas, ka, salīdzinot ar citiem reģioniem un republikām, mums veikalos ir preces. Jā, šīs preces ir dārgas, bet attiecīgām sociālām grupām šīs piemaksas pie algas mēs maksāsim. Un tikai šis ceļš ir ejams.

Ja mēs padosimies situācijai un aiziesim atpakaļ uz to, ka mēs dotēsim ražotāju... Mēs to nedarīsim, lai dara cita valdība. Plotnieka kungs, tas ir jūsu ziņā izlemt un pieņemt šeit lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev! Pēc tam- Lagzdiņš.

A.Aleksejevs: */Cienījamais premjerministra kungs! Vispirms gribu jums atvainoties par to, ka arī es jūtos vainīgs jūsu priekšā par to, kas notiek mūsu republikā, jo neesmu spējis pārliecināt Augstākās padomes deputātus, ka stāvoklis ir katastrofāls un tas jāapspriež. Es, tiesa, jau vairākus mēnešus to pieprasu, bet bez panākumiem.

Bet tagad jautājums. No jūsu ziņojuma izriet secinājums, ka lielākā daļa valdības lēmumu ir radījuši apstākļus mafiozo elementu darbības vislabvēlīgākai situācijai, kas izputinājusi tautu. Tad, lūk, vai jums neliekas, ka tam, kas pašlaik notiek republikā, pirmais iemesls nav tas, kā jūs pats izteicāties, ka jūs neesat ne jurists, ne ekonomists, ne finansists? Un vai šo jūsu specifisko situāciju gudri neizmanto mafiozi elementi?/

I.Godmanis: Aleksejeva kungs, es varu atbildēt, ka to programmu, kas ir jāveic valdībai, cīnoties ar mafiju, mēs gribētu izpildīt. Mēs aicinātu palīgā valdību; ja jūs uzskatāt, ka valdība to var izdarīt cita valdības vadītāja personā, jūs varat šo jautājumu Augstākajā padomē pacelt.

A.Aleksejevs: */Nē, es domāju tieši par jums, jo mēs un jūs parasti izskatām ministriju nosaukumus, bet ne to struktūras un funkcijas. Un tā, lūk, mēs atduramies pret to, ka nav sistēmas, ir tikai ministriju nosaukumi, ir ministru uzvārdi, bet nav ministriju funkciju. Lūk, kur tas jautājums! Un te ir jūsu kā premjerministra galvenā atbildība. Vai jūs spējat tādu sistēmu, tādu struktūru izveidot? Lūk, to es jums jautāju./

I.Godmanis: Pēc valdības reorganizācijas katrai ministrijai ir noteikts stingrs ietvars, kādā veidā tā darbojas. Tas ir atspoguļots nolikumā. Parlaments ir tiesīgs pēc attiecīgā deputāta pieprasījuma šo ministriju nolikumu izskatīt parlamenta sēdē.

A.Aleksejevs: */Un otrais jautājums./

I.Godmanis: Es jums atbildēšu vienkārši, Aleksejeva kungs. Es jau teicu, es ceru, ka jūs sapratāt. Ja uzskatāt, ka neesmu spējīgs to darīt, jūs varat pacelt šo jautājumu šeit.

A.Aleksejevs: Es to izteicu jau pagājušajā gadā, kad valdība apsprieda ekonomisko politiku. Bet man ir otrs jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Aleksejevs: Tas ir par studentiem. Diemžēl jūs neesat gatavs, bet pagājušajā ceturtdienā jūs tik droši pateicāt, ka studenti saņems stipendiju, nevis pensiju, un viņiem ir jāstrādā. Tā ka es domāju, ka valdībai ir kaut kāda programma, kā nodarbināt studentus. Taču izrādās, ka valdībai tādas programmas nemaz nav. Tas izskatās pēc zināma Ļeņina principa, ka galvenais ir sākt dēku, pēc tam kļūs skaidrs.

I.Godmanis: Es nezinu, ko jūs tur citējat, es varu atbildēt tikai to, ka attiecīgajā budžeta projektā, kur ir domātas izmaksas mazapmaksātajām grupām, ir iekļauts arī studentu stipendiju paaugstinājums. Otrām kārtām, es neesmu pārliecināts, ka par katra cilvēka strādāšanu ir jābūt atsevišķai valdības programmai.

A.Aleksejevs: Nē, taču attiecībā uz studentiem ir jābūt. Un pagājušajā ceturtdienā jūs kategoriski teicāt, ka jūs viņiem vispār nedosit nevienu kapeiku. Tā jūs uzstājāties ceturtdien.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ! Pēc tam jautās deputāts Biķis. Lagzdiņa kungs es ļoti atvainojos, es vēl nolasīšu jautātāju sarakstu, pēc tam, kad jūs uzdosiet jautājumu, mēs vienosimies. Tātad jautājumus uzdos deputāti: Celmiņš, Ābiķis, Repša, Gulbis, Šapovālovs, Teikmanis, Kinna, Dīmanis, Grūbe, Bojārs un Buķele. Protams, mēs sāksim ar Buķeles kundzi. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Kā vienu no galvenajiem anarhijas cēloņiem konversijas procesos jūs nosaucāt to, ka nav atbilstošas likumdošanas. Tādējādi deputāti un klātesošie masu informācijas līdzekļu pārstāvji saprata, ka šīs anarhijas galvenā vaina ir meklējama Augstākajā padomē, proti, ka likumdevējs nav izstrādājis atbilstošus normatīvos aktus. Ņemot vērā to, ka mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kā arī neatkarīgajā Latvijā un arī Rietumeiropā galvenais likuma izstrādātājs, iesniedzējs un caursitējs parlamentos ir valdība, man ir jautājums: kādus likumdošanas aktus valdība ir iesniegusi Augstākajā padomē, kuri regulētu konversijas procesus, bet kurus komisijas ir noraidījušas? Kādi traucējumi šajā likumdošanas darbā ir Ministru padomei no Valsts īpašuma konversijas komisijas puses, kādi šķēršļi šajā likumdošanas darbā ir no parlamenta puses?

I.Godmanis: Es gribu atbildēt uz šo jautājumu tā, ka es tomēr nedomāju, ka visa vaina ir likumdošanā. Es domāju, ka liela daļa vainas ir arī izpildvaras, godīgi teikšu, zināmā korumpētībā, kura ir izskaužama nebūt ne tik ātri un nebūt ne tik vienkārši. Šis darbs ir uzsākts un mēs izdarīsim visu, lai šo korumpētību izslēgtu.

No otras puses, attiecībā uz privatizācijas jautājumiem jāsaka, ka tie likumi, kuri šeit ir iesniegti, pamatā tika iesniegti no Valsts īpašuma konversijas departamenta puses. Tātad tika pieņemts likums par mazo uzņēmumu privatizāciju, kuru mēs varam darbināt, bet kuru limitē rubļu problēma. Diemžēl, skatot šo likumu, valdība minēto problēmu acīmredzot izlaida cauri. Un tad, kad izskatīja parlaments, šī problēma netika pietiekami novērtēta.

Attiecībā uz lielo uzņēmumu privatizāciju, kur ir runa par valsts uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās, likumdošana līdz galam nav pieņemta, šis jautājums vēl ir jāskata. Lagzdiņa kungs, Augstākās padomes attiecīgajās komisijās iesniegta arī likumu pakete, bet es vēlreiz gribu teikt, ka situācija ir daudz sarežģītāka. Likumdošanas ziņā situācija ir pretrunīga. Ir pieņemti vairāki likumi par privatizāciju, kuri zināmā mērā ir pretrunā ar tiem privatizācijas likumdošanas aktiem, kurus vienlaicīgi vajadzētu iedarbināt. Un mēs esam tādā gandrīz bezizejas situācijā kaut vai jautājumā par to, kā municipalitātes, piemēram, uz vietām veic veikalu privatizācijas procesu, ja trīs gadu laikā, sakarā ar atgriešanu bijušajiem īpašniekiem, nevar mainīt juridiskās personas.

J.Lagzdiņš: Atļausiet vēl vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Konversijas procesu regulē Augstākās padomes lēmums par valsts īpašuma konversijas pamatprincipiem. Šai sakarā man ir jautājums. Pēc jūsu uzstāšanās Augstākajā padomē šajā lēmumā tiek ietverti nevis juridiski principi, nevis tiesiski principi, nevis kaut kādas reālas tēzes, bet tīri filozofiski principi. Piemēram, ka konversija notiek vienlaicīgi un pakāpeniski, kam absolūti nav nekādas jēgas reālajā konversijas procesā. Tomēr sakiet, lūdzu, vai Ministru padomei ir izstrādāta konkrēta, secīga konversijas programma? Un kad mēs šo programmu varētu redzēt un kad ar to varētu iepazīties parlaments?

I.Godmanis: Atcerieties, mēs jau vienu programmu jums iesniedzām. Atsevišķi konversijas programmu tajā brīdī, kad bija runa par... Parlaments programmu kā tādu nepieņēma, pieņēma tikai attiecīgos principus. Tagad mums ir izveidota jauna ministrija, kurai praktiski ir tikai viens uzdevums, proti, turpināt to darbu un nodrošināt parlamentu tieši ar šo likumu paketi. Tas ir Ekonomisko reformu ministrijas vienīgais uzdevums. Nekas cits. Viss.

Priekšsēdētājs: Biķa kungs, atļaujiet Buķeles kundzei! Lūdzu.

E.Buķele: Cienījamo premjer! Es esmu spiesta to jautāt, tā kā jūs šeit runājāt par "Latbakaleju", proti, vai jums nešķiet, ka "Latvijas naftā" vajadzētu ļoti strikti nodalīt tās naftas bāzes, kur glabājas komercbenzīns, no tām naftas bāzēm, kur glabājas rūpnīcu degviela un valsts degvielas fondi? Vai tas šajā sistēmā tomēr ātrāk neieviestu kārtību?

I.Godmanis: Par "Latvijas naftu" es varu pateikt savu principiālo nostāju, ka "Latvijas nafta" ir jādemonopolizē. No "Latvijas naftas" kā no monopola ir jāizveido vairākas organizācijas. Pašlaik, ņemot vērā to, ka esam noslēguši līgumu ar Krieviju, izmantojot to, ka līgumu ietvaros mums būs noteiktas zināmas cenu robežas. Tādējādi no "Latvijas naftas" rokām zināmā mērā mēs izņemsim ārā diktātu par benzīna produktiem. Tas ir viens.

Otrs. Lai demonopolizētu "Latvijas naftu", un tas ir saistīts arī ar jūsu jautājumu, mēs samērā izmisīgi pašlaik meklējam "Latvijas naftai" privātu konkurentu, kas būtu spējīgs konkurēt ar šo valsts organizāciju. Ja, uzsākot demonopolizācijas procesu pret "Latvijas naftu", mums nav konkurenta, kas ir spējīgs šajā demonopolizācijas procesā nodrošināt vismaz minimālu naftas produktu klātbūtni Latvijā, mēs, cienījamā Buķeles kundze, tajā brīdī, kad demonopolizējam šo struktūru, varam palikt absolūti vispār bez benzīna un naftas produktiem. Tas ir ārkārtīgi bīstami. Tāpēc mēs to darīt vienkārši nevaram, kaut gan teorētiski to tā vajadzētu darīt.

E.Buķele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biķa kungs!

I.Godmanis: Februārī šādi konkurenti būs.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, no jūsu ziņojuma mēs sapratām, ka par daudz ko no tā, kas šajā gadā Latvijā ir noticis, jums nebija informācijas, un tas ir saprotams. Bet, manuprāt, valdības struktūrās vajadzēja būt cilvēkiem, kuru pienākums bija šādu informāciju jums sniegt. Vai jūs šodien izdarīsit secinājumus par viņu atbilstību vai neatbilstību amatam un par viņu atbildību? Kas jums šo informāciju nesniedza?

I.Godmanis: Pirmkārt, par tiem momentiem, par kuriem es šeit teicu, ir atbildīgi tie ministri, kuri ir atstājuši savu posteni. Un es domāju: ja ministrs ir atstājis savu posteni, tas nekādā gadījumā neatbrīvos viņu no atbildības. To noskaidros attiecīgie izmeklēšanas orgāni. Tas ir viens. Un tieši šiem ministriem vajadzēja informēt valdību par situāciju. Jo iznāk, ka visus šos aktus ir parakstījuši ministri... Un valdībā tas ir noteikts ar likumu... nav šis fakts parādījies, tas ir tīri uz šā ministra sirdsapziņas.

V.Biķis: Paldies.

I.Godmanis: Un otrs. Ir izveidots speciāls dienests, kurš patlaban ir pilnveidots. Šis dienests nodarbojas ar situācijas pētīšanu diemžēl pašā valdībā un ministrijās.

V.Biķis: Paldies. Vai drīkst vēl vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Biķis: Sakarā ar to, ka daudziem Latvijas uzņēmumiem, tajā skaitā arī valsts uzņēmumiem, Eiropā ir valūtas rēķini, protams, stāvoklis ir diezgan sarežģīts. Manuprāt, zināmā mērā to tomēr ir iespējams arī kontrolēt, jo licences tika izsniegtas. Vai visi šie valsts uzņēmumu vadītāji, kuri tagad šīs ziņas nesniedz un nepilda valdības rīkojumu, nebūtu atbrīvojami no darba?

I.Godmanis: Jā. Es gribu teikt, ka Latvijas Republikas valdības institūciju rokās licencēšana bija tikai, sākot no 10.jūlija, tajā skaitā arī par daļu tranzītproduktu, kuri ražoti Krievijā. Tātad visas tās licences, ar kurām gāja visa eksporta un importa darbība, līdz tam tika izdotas absolūti citās vietās. Lielāko tiesu tās izdeva lielās eksporta un importa firmās Maskavā. Lai izkontrolētu šo licenču apjomu, darbību, līdzekļus un naudu, kas iegūta par šīm licencēm, es patlaban nestādos priekšā, kā mēs to spēsim izdarīt. Es šeit redzu tikai vienu variantu, ko jūs teicāt, proti, ka mums ir jāveic darbs ar katru uzņēmumu atsevišķi. Ja mēs vienu uzņēmumu noķeram, tad soda sankcijas ir tādas, kas pārējiem uzņēmumiem liek pārdomāt savu rīcību. Protams, atkal rodas jautājums par likumīgo pamatu. Pēc palīdzības mums būs jāgriežas pie jums, jo likums "Par valsts uzņēmumu" šajā ziņā aizstāv uzņēmumu. Tik vienkārši izdarīt spiedienu uz šo valsts uzņēmumu mēs nevarēsim. Tas ir viens.

Ir vēl otrs variants- iesaistīt arī starptautiskās organizācijas, ar kurām faktiski uzņēmumiem ir kontakti. Mums ir jānoskaidro, cik lielā mērā tās var mums palīdzēt, jo bankas bez šo organizāciju palīdzības, protams, savus noslēpumus neizpauž.

V.Biķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, ko darīsim tālāk? Jo ēst vai neēst, tā ir katra deputāta personīga lieta. Bet, vadoties pēc reglamenta, ir pārtraukums. Pēc tam vēl bija mūsu balsojums, ka šajā laikā būtu jābeidzas mūsu plenārsēdei. Es vēl nosaukšu kolēģus, kuri grib jautāt. Tie ir Celmiņš, Ābiķis, Repša, Gulbis, Šapovālovs, Teikmanis, Kinna, Dīmanis, Grūbe un Bojārs.

I.Godmanis: Vajadzētu atbildēt.

Priekšsēdētājs: Vajadzētu, taču pārtraukumu laikam tomēr vajag, vai kā citādi. Kādi ir priekšlikumi? Tā ir procedūra. Godmaņa kungs, apsēdieties kaut uz mirkli. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Es atsakos no sava jautājuma. Domāju, ka situācija ir diezgan skaidra, un iesaku arī pārējiem atteikties no jautājumu uzdošanas. Patlaban vajadzētu apspriest, ko mēs darīsim pirmdien un otrdien, un beigt darbadienu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es katrā gadījumā neatbalstu Ābiķa kunga priekšlikumu, jo jautājums ir ļoti būtisks. Nevajadzētu vienkārši aizliegt deputātiem vārda tiesības uzdot jautājumus, jo situācija nebūt nav viennozīmīga, ja lieto šo moderno vārdu. Tāpēc es lūgtu pusstundu pārtraukuma un stundu turpināt jautājumus. Lai precizētu, jābalso, ka stundu mēs turpinām uzdot jautājumus, tas ir, līdz pulksten 15.00.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungs, kāda ir jūsu pozīcija attiecībā uz šiem priekšlikumiem? Jūs jau teicāt, ka gribat, lai šeit runā Skudras kungs.

I.Godmanis: Jā. Jautājums ir tāds... Es, protams, gribētu censties atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem, ja būšu spējīgs to izdarīt, es nezinu. Centīšos. Diez vai Skudras kunga jautājumu jūs šodien spēsit izskatīt, tā kā šis jautājums prasa lielas diskusijas. Tādēļ es lūgtu šo Skudras kunga jautājumu iekļaut kādā no nākamajām sēdēm, proti, pirmdien, ja jums ir sēde.

Priekšsēdētājs: Vai es varu likt uz balsošanu Grūbes kunga priekšlikumu- pusstundu pārtraukums, pēc tam pabeigsim jautājumu uzdošanu? Jautājumi tiktu uzdoti līdz pulksten 15.00, jo tik ilgi mēs strādāsim.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts! Paldies. Balsosim par Grūbes kunga ierosinājumu. Rezultāts: 59- par, 14- pret, 9- atturas. Turpināsim darbu pēc pusstundas.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, šodien diemžēl jāiztiek tikai ar tēju... Godmaņa kungs acīmredzot mani gaida, bet man šajā pārtraukumā bija tāda sanāksme, kuru biju ieplānojis pulksten 13.30.

Lūdzu, Gulbja kungs! Pēc tam jautās Šapovālovs.

J.Gulbis: Vakar, apspriežot ar saviem vēlētājiem un ar daļu rajona deputātiem, ko šajā situācijā darīt, lai savā rajonā normalizētu tirdzniecību, mums radās priekšlikums: pirmkārt, mēs uzskatām, ka uzcenojums līdz 25 procentiem ir drausmīgi augsts, ka tas tirdzniecības darbiniekiem absolūti neveicinās vēlēšanos vispār darboties un tirgot, jo šis procents viņiem ātri dod pietiekamu summu, lai viņi varētu dzīvot. Es nezinu, vai tas ir tiesa, bet pasaulē, civilizētajās valstīs, šis uzcenojums esot atļauts ne lielāks par trim procentiem. Kā jūs skatāties uz mūsu priekšlikumu, ka nevajadzētu bāzes, bet mums ir iespējams, ka ražotājs nosaka savu cenu, ka jebkurš tirgotājs var ņemt tikai piecus, sešus vai septiņus procentus? Tas būtu augstākais, un viss.

I.Godmanis: Jā, es atbildēšu konkrēti. Pirmkārt, civilizētajā pasaulē, kur tirgus ir pilns, uzcenojums iet pat līdz 200-300 procentiem. Tad, kad tirgus ir pilns, uzcenojums praktiski var būt pat dubults, vai ne? Taču tas nav piemērojams šeit.

Otrkārt, ne jau aiz lielas mīlestības pret tirdzniecību mēs ejam uz šiem 15, 20 un 25 procentiem. Patlaban 25 procenti ir nomainīti uz 20 procentiem attiecībā uz visām precēm... Ja mēs uzliksim, teiksim, 3 līdz 7 procentus, kā gribētu, jo valdība arī ir ieinteresēta likt tādu procentu, lai cena ir zemāka, tad mēs varam nonākt tādā stāvoklī, kā tas notika daudzās vietās Igaunijā, kur atsevišķas pašvaldības nosprieda noteikt šo piecenojumu, kas mazāks par 12 procentiem, un veikali palika tā šaurā vieta, kur vispār nemaz netirgo. Tie vispār atsakās pieņemt preci. Tas ir viens. Tātad veikalniekam, lai viņš tirgotu, ir jābūt zināmai peļņai.

Otrs. Ja vairākos veikalos paskatās kalkulāciju, cik viņi maksā par elektrību, par nomu, pat par telpām, par visiem izdevumiem, plus algas, plus tas, ko viņi daļēji maksā arī ekspedīcijai, tad tas, kas paliek pāri no tiem 20-25 procentiem, tiešām ir ļoti maz. Protams, ir vēl jāpārbauda, bet vadoties pēc šīm kalkulācijām, tas tā ir.

Trešais. Ja mēs tagad 3 līdz 5 procentu uzcenojumu liksim uz precēm maizes veikalos, gaļas veikalos, piena veikalos, tad tos praktiski nekad nevarēsim privatizēt, jo cilvēks patlaban redzēs, ka valsts veikalā nerentējas pārdot maizi, vai arī ieinteresētība pārdot maizi būs ļoti zema salīdzinājumā, piemēram, ar to, ka, tirgojot komercveikalā, viņam peļņa būs 300-400 procenti.

Un pēdējais. Ekonomiskā grupa, kā arī operatīvā komisija piektdien izskatīs ierosinājumu, vai mēs nevaram grozīt piecenojumu tādā veidā, ka mēs noteiktu 3-8 procentus konstanto piecenojumu, turklāt būtu piecenojums par tonnām, ko veikals saņem un pārdod, tas ir, summu, kas noteikta par tonnu. Tad arī Finansu inspekcijai ir iespējams visu to pārbaudīt. Protams, visvienkāršākais ir šo piecenojumu samazināt, bet valdības bažas ir saistītas ar to, ka tādā gadījumā mēs uzreiz dabūsim "atsitienu" no tirgotājiem. Tādējādi tas tirgošanās posms mums būs tā šaurā vieta. Viņi saražos, pārstrādās, bet veikals nepārdos, un pirmie divi procesi aiziet pilnīgi, tā teikt, greizi. Lūk, šīs ir atbildes, kuras mēs tagad studējam. Es saprotu jūsu jautājumu. Mēs studējam, vai nevaram grozīt šā piecenojuma struktūru, nevis uzreiz samazināt tā apjomu.

J.Gulbis: Es gribētu teikt, ka diez vai tur tirgotāju trūks... Tā ir lieta pārdomām.

I.Godmanis: Labi, ņemsim vērā to priekšlikumu.

J.Gulbis: Otrs jautājums: kā jūs domājat, skatot poļu pieredzi, vai, ieviešot brīvās cenas, ir lietderīgi pašreiz turpināt valūtas veikalu darbību (varbūt, ka vēlāk)?

I.Godmanis: Jā, es atvainojos, es vēl vienu lietu nepateicu. Kad mēs tos veikalus tirdzniecībai tagad ņemam nost un dodam tieši pārstrādes uzņēmumiem, tad tajos ir cits uzcenojums, proti, tajos ir 10 procenti. Lukašenokam daudzos veikalos ir 7 procenti, respektīvi, šie veikali konkurē ar tiem veikliem, kuri nav tieši padoti pārstrādes uzņēmumiem. Mūsu mērķis ir tāds, ka mēs vienu, divus, līdz desmit veikalus tagad ņemam no tirdzniecības un dodam pārstrādes nozarei. Tādējādi šajos veikalos ir mazāks piecenojums, kas arī pārējos veikalus spiež samazināt piecenojumu. Arī tāda bija jēga.

Par valūtu es atbildētu tā: Polijā zlotu ātri konvertēt izdevās viena iemesla dēļ. Proti, Polijā cilvēkiem rokās bija pietiekami liela summa valūtas. Mums nav nekādu iebildumu pret firmu "Parex", kā arī pret visām šīm firmām, jo minētais naudas apgrozījums stimulē to, ka valūta ir cilvēkiem rokās un grozās. Tad, kad vajadzēs konvertēt latu, būs divas ļoti svarīgas lietas: cik cilvēkiem ir valūtas un cik mēs varētu, teiksim, aizņemties stabilizācijas fondu no Starptautiskā valūtas fonda, kas kopumā dos to valūtas kvantumu, kuru daļēji varēs izmantot bankas, lai varētu mainīt, piemēram, latu pret dolāru. Un otrādi. Tāpēc, raugoties no šā viedokļa, kamēr pie mums vēl nav tā diena, kad mēs ieviešam latu, valūtas tirdzniecību apstādināt nevajadzētu. Polijā dolāru tirdzniecību apturēja tajā dienā, kad pasludināja, ka zlots tiek iekšēji konvertēts. Tik tiešām arī mēs iesim šo ceļu, ka tad dolāru veikali būs ciet.

Ir cita nelaime, proti, ka patlaban ir tāda tendence, ka mēs jau nevaram izkontrolēt nevienu, kas iebrauc Latvijā ar rubļiem. Ja "Parex" vai jebkura cita firma, kas konvertē rubli pret dolāru, brīvi to dara fiziskajām personām, tad iedomājieties, ka kaut kur ārpusē notiek karš, piemēram, Kaukāzā, kur, izmantojot ieročus, sapelnīts liels kvantums naudas. Kāds atbrauc uz šejieni ar koferi, kurā ir nauda. Pēc bankas noteikumiem, kuri ir pilnīgi liberāli, kuri neprasa nevienu dokumentu, nevienu personības apliecību, ne naudas iegūšanas avotu, to kofera saturu vienkārši apmaina pret dolāriem. Un tā tendence, ka šos ar rubļiem pilnos koferus var ievest šeit un mainīt pret dolāriem, ļoti pastiprinās. Līdz ar to dolāru kurss, protams, aug. Tiem, kuriem ir dolāri, tas ir izdevīgi. Bet dolāru masu no valsts tas zināmā mērā slauka ārā. Tas mūs zināmā mērā uztrauc, jo ņemsim vērā, ka firmā "Parex" starpība starp dolāra iepirkšanu un pārdošanu ir nenormāli liela. Normālās valstīs starpība ir apmēram procenta ietvaros.

J.Gulbis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Šapovālova kungs! Pēc tam jautās Kinnas kungs.

P.Šapovālovs: */Premjerministra kungs! No jūsu ziņojuma es sapratu, ka jūs ekonomiskajā sfērā nebijāt gaidījis tik daudz ļaunprātību, tāpēc jūs tagad prasāt no parlamenta izdarīt tās vai citas izmaiņas mūsu likumdošanā, lai novērstu vai aizšķērsotu ceļu ļaunprātībām, likumu pārkāpumiem un noziedzībām. Man jums ir sava jautājuma pirmā daļa. Pēc tam, kad Skudras kungs mums izteiks savus priekšlikumus likumdošanas izmaiņām un papildinājumiem, vai jūs uzskatāt, ka ar tiem pietiks? Vai ar tiem būs pietiekami, lai profilaktētu un novērstu ļaunprātības kā tagad, tā nākotnē? Protams, mūsu tagadējo ekonomisko attiecību gaismā.

Un jautājuma otrā daļa. Atvainojiet, bet esmu gatavs jums atgādināt, ka pirms pusgada es jums personīgi nosūtīju referātu, kurā bija 1990.gada noziegumu analīze. Tur prognozēju noziedzības dinamiku arī 1991.gadam. Starp citu, referātā tika skarti visi tie jautājumi, par kuriem jūs tagad esat spiests runāt. Un es saņēmu atbildi ar jūsu parakstu, ka nekādi pasākumi nav vajadzīgi, jo viss ir kārtībā. Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu, ka pie šī referāta, kuru jums pirms pusgada aizsūtīju, tagad nevajadzētu atgriezties?/

I.Godmanis: Cienījamo deputāt, es gribētu atbildēt trijās daļās, kā jūs man uzdevāt jautājumu.

Pirmkārt, par otro daļu. Jūsu referātu es tiešām atceros. Es to lasīju, nodevu kompetentiem orgāniem, no kuriem saņēmu to vēstules projektu, kuru parakstīju un jums aizsūtīju. Bet es turpinu strādāt ar kriminogēno laboratoriju, kura informāciju arī par to, kas notiek 1991.gadā un prognozes 1992.gadam, dod tieši man. Šī informācija, tā teikt, nav pozitīva, tāpēc iekšlietu sistēmā mēs pieņemam virkni pasākumu, lai tomēr pamatā cīnītos ar tām negatīvajām parādībām, kuras mums ir,- rekets, noziedzība tirgos, sabiedriskās ēdināšanas punktos. Visus šos pasākumus mēs turpināsim. Es ceru, ka Rīgā jūs to jau esat sajutuši. Tā ir tāda politika, tā nav kampaņa.

Nākamais. */Es aizmirsu.../

P.Šapovālovs: */Par Skudras priekšlikumiem. Vai jūs domājat, ka ar tiem būs pietiekami?/

I.Godmanis: Redziet, reizē ar brīvo cenu ieviešanu, situācija fundamentāli mainās. Tas ir tas elements, kas fundamentāli izmaina attieksmi pret noziedzību, jo, ja mēs palaižam brīvās cenas, parādās divas lietas. Organizētā noziedzība to izmanto pašā tirdzniecības sfērā, ierēdniecībā, jo tirgū brīvās cenas ar visiem brīvajiem piecenojumiem, bez kārtīgas inkasācijas un bez kārtīgas nodokļu sistēmas izpētes momentā aiziet pilnīgi mafiozi. Tāpēc tieši tagad es gribu lūgt jūs atbalstīt mūsu iesniegtos priekšlikumus. Nelaime ir tā, ka tas, ko mēs ierosinām un ko es aizstāvu, ir pārāk radikāli. Acīmredzot arī valdības sēdē galvenokārt juristi iestājās pret šiem pasākumiem, jo tie ir pārāk radikāli.

Tā, piemēram, par kases aparāta izmantošanu vai par kases aparāta bojāšanu- mantas konfiskācija. Pirmo reizi ir sods no 30-50 tūkstošiem rubļu, otrā reizē ir mantas konfiskācija. Par čeku neizsniegšanu pirmo reizi sods- 30 tūkstoši rubļu, otro reizi sods- veikala aiztaisīšana un tajā esošās mantas konfiskācija. Par pārkāpumiem tirdzniecībā, par mantas slēpšanu, sviesta slēpšanu vai kaut kādu manipulēšanu ar produktiem, par blēdīšanos ar piecenojumiem pirmajā reizē sods- 50 tūkstoši rubļu, otrajā reizē- attiecīgās personas mantas konfiskācija. Es patlaban runāju aptuveni, jo visus pantus precīzi neatceros.

Muitas noteikumu pārkāpšana. Ja es braucu ar savu mašīnu un vedu pāri robežai nemuitotu preci, tad tiek konfiscēta gan prece, gan mašīna. Pret to juristi iebilda, jo ir zināma problēma. Tā, piemēram, es varu paņemt mašīnu no sava drauga un īrēt. Rodas jautājums, vai mašīnu, kura pieder manam draugam, var konfiscēt? Par to notiek juridiska diskusija, kura praktiski neko nevar atrisināt. Ja es braucu ar valsts mašīnu, tādā gadījumā valsts mašīnu mēs konfiscēt nevaram, bet tā amatpersona, kas ir atbildīga par to, ka mašīna ir tur, zaudē darbu un maksā naudas sodu. Persona, kas šo mašīnu izmanto, maksā sodu 50 tūkstošu rubļu apmērā, atkārtoti- mantas konfiskācija. Tās personas, kurām ir oficiāli valūtas ienākumi, sodu maksā valūtā. Ja nav un viņš nevar samaksāt visu valūtā, tad konvertē pēc reālā kursa rubļos. Faktiski tā ir virkne sodu pasākumu, kurus, protams, es aizstāvu, lai gan tās ir ļoti asas sankcijas.

Es uzskatu: ja mēs šajā gadījumā nodemonstrēsim gļēvumu, godīgi sakot, valdības vainas dēļ, es atzīšos, mēs jau esam pazaudējuši apmēram gadu... Taču te ir tādas divas lietas. Mēs gribam it kā attīstīt privāto sistēmu, liberalizēt cenas, atļaut, lai privātie strādā, lai viss iet, bet tajā pašā laikā to otru pusi mēs it kā nereformējam. Ja mēs tā turpināsim, tad es jums vēlreiz gribu pateikt- mēs būsim "banānu republika". Es esmu kategoriski pret to. Tāpēc lūgtu parlamentu nopietni izskatīt mūsu priekšlikumus un tos atbalstīt. Mēs aicinām arī deputātus uz valdības sēdi. Aicinām Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāju un Ekonomikas komisijas priekšsēdētāju. Būs iebildumi. Es domāju, ka deputāti mēģinās to lietu mīkstināt. Es kā valdības vadītājs lūgtu nemīkstināt šīs lietas. Cita lieta, kas ir atkarīga no valdības, proti, kas izpildīs šo sodu un kā šo sodu iekasēs. Kas būs tā izpildvara, tas ir mūsu uzdevums. Ir jāsoda nežēlīgi, ja tiek izmantoti... vai nelikumīgi, vai nav kas kaut ko dara. Finansu inspekcija reizi gadā pārbauda tos, kuri nodarbojas ar apgrozījumiem, kad apgrozās desmitiem miljonu dolāru. Es ļoti atvainojos, es uzskatu, ka Finansu inspekcija vispār nav strādājusi.

P.Šapovālovs: */Liels paldies. Es jūs sapratu, tikai vēlreiz gribu uzsvērt, ka, kā tautā saka, mēs mēģinām noķert aiz astes. Nesen taču pieņēmām muitas kodeksu, tajā ir vesela nodaļa par administratīvajiem sodiem. Taču uz priekšu neviens no mums nepaskatījās. Jā, tagad mēs uzliksim kases aparātus, konfiscēsim mašīnas un daudz ko citu darīsim. Taču pēc zināma laika atkal kaut kas notiks, un mums atkal par to būs jārunā. Es gribu runāt vienkārši priekšlikuma kārtībā. Valdībai kopā ar Tieslietu ministriju tomēr vajadzētu izveidot kaut kādu darba grupu, lai analizētu nākotnē paredzamo. Tas, ko mēs tagad darām, tas ir labi, taču pēc kāda laika pārkāpēji atradīs kādu citu spraugu, lūk, tas viss./

I.Godmanis: Jums ir dziļa taisnība. Es gribu minēt tikai vienu piemēru. Mums ir ideja, ka atvērsim Rīgā rūpnīcu firmas veikalus un piespiedīsim turēt tajos saražoto produkciju. Tie ir veikali, kuros prece ir, un tur koncentrēsies cilvēki, apkārt būs kriminogēnais elements. Un tur mums būs jācīnās, tā tas ir. Bet ir divas lietas: vai nu nav nemaz produkcijas, vai vismaz ir virkne veikalu, kur šī produkcija ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna!

J.Kinna: Sakiet, lūdzu, vai valdībai ir skaidri zināms, kam īsti pieder firma "Parex"?

I.Godmanis: Nav zināms. Firma "Parex" ir reģistrējusies privātorganizācija. Līderis tur ir pilsonis Kargins. Cik es saprotu, agrāk darbojies iekšlietu sistēmā. Taču atbilstošā likumdošana mums absolūti nedod nekādas tiesības, tāpat nav nekādu precīzu pierādījumu, ka firma būtu izdarījusi kādu pārkāpumus, tādēļ uzsākt pret to kaut kādu izmeklēšanu zināmā līmenī... Tad viņi paceļ to kā cilvēktiesību pārkāpumu.

Par to būtu jārūpējas Latvijas Bankai, kura firmai "Parex" deva licenci, atļaujot strādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Repšas kungs!

R.Repša: Kārtībai ir jābūt, un ļoti patīkami, ka valdība ir sākusi cīņu ar šīm negatīvajām parādībām, tajā skaitā arī ar to izpausmēm pašā Ministru padomē. Šajā sakarībā ir divi jautājumi, uz kuriem jūs varat atbildēt pavisam īsi: ar "jā" vai "nē".

Vai, neskatoties uz visām šīm grūtībām, valdība tomēr konsekventi turpinās jau vairākkārt deklarēto politiku, kas vērsta uz privatizāciju un privātās iniciatīvas attīstīšanu, uz dažādu neefektīvu, birokratizētu un korumpētu valsts struktūru ražošanā mērķtiecīgu un pakāpenisku likvidāciju? Jo, pēc manām domām, tas ir vienīgais ceļš uz Latvijas saimniecisko uzplaukumu, tajā skaitā arī uz visu šo slimību, kuras mēs šodien iztirzājām, radikālu ārstēšanu. Jā vai nē?

I.Godmanis: Jā, pastāvot nosacījumam, ka attiecīgās privātstruktūras nežēlīgi maksās nodokļus.

R.Repša: Likumā noteiktajā kārtībā... Otrs jautājums: vai tiks pārskatīts pirms divām nedēļām Ministru padomes pieņemtais lēmums, ar kuru cienītais Armands Plaudis, bijušais tirdzniecības ministrs, tika iecelts par valsts uzņēmuma "Starptautiskais tirdzniecības centrs" ģenerāldirektoru?

I.Godmanis: Šorīt ar manu rīkojumu no minētā amata viņš ir atbrīvots.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dīmaņa kungs! Pēc tam jautās Grūbe.

S.Dīmanis: Vai jums neliekas, ka mēs esam pielaiduši ļoti lielu metodoloģisku kļūdu, jo cenas ir atbrīvotas apstākļos, kad nenotiek reāla privatizācija? Līdz ar to cenām tiek pierakstīta nulle. Pēc tam ar lielām grūtībām nulle tiks pierakstīta darba algām. Ražošanā nekas neizmainīsies, jo šajā gadījumā atgriezeniskā saite caur cenām ir viltus saite. Un kaut kāds efekts būs sasniegts tikai tad un tāpēc, ka daudziem produktiem ir tā sauktā aizlieguma cena, un cilvēks vienkārši šo produktu nevar nopirkt. Bez šaubām, cenas nedaudz kritīsies, bet tas praktiski nekā nedos.

I.Godmanis: Es vispār neesmu no tiem, kas pārmet tiem, kuri kādreiz ir strādājuši. Taču šajā lietā es laikam varētu pārmest bijušajai Ekonomikas ministrijai. Ekonomikas ministrija, tās Cenu departaments apmēram pusgada laikā... lai atbrīvotu cenu visai rūpniecībai. 99,1 procents rūpniecības cenu ir brīvas. Tās var saukt par līgumcenām, bet praktiski tās ir brīvas... dažos virzienos dezorientējot valdību, ka ir šausmīgi dārgas izejvielas. Ja mēs šo soli bijām izdarījuši, tad neizdarīt soli attiecībā uz lauksaimniecību, neskatoties uz to, ka mums privatizācija nav attīstīta, ir absolūti neiespējami. Jo apstākļos, kad lauksaimniecības cenas paliek fiksētas, vienalga, kaut vai divas vai trīs reizes statiski noteiktas, turpinoties brīvo cenu režīmam rūpniecībā, disbalanse tautsaimniecībā pastiprinās, kas noved pie tā, ka praktiski veikalos pārtikas vispār nav. Tā ka šis faktors strādā virs tiem faktoriem, kurus jūs teicāt. Un tie faktori, kurus jūs teicāt, ir pilnīgi pareizi. Es tikai vēlreiz gribu teikt vienu lietu, un uz to es pastāvu, ka es neredzu iespējas privatizācijai par rubļiem.

S.Dīmanis: Taču galvenais, kas jāsasniedz ar privatizāciju, ir tas, lai efektīvi notiktu ražošana, nevis valdība saņemtu kaut kādu kompensāciju kaut kādā naudā. Jo kompensācija latos būs jāgaida vēl 10 līdz 20 gadus, jo, kamēr notiks sākotnējā uzkrāšana latos, paies ļoti ilgs laiks. Valdībai valūtu neiegūt tādos apmēros, lai notiktu plaša vienlaidus privatizācija. Un vēl viens- tas, ka rubļi tagad paliek sasaistīti apgrozības sfērā un ir jānotiek privatizācijai, tad arī rada mafiju. Jo zinu, ka patlaban uzņēmējdarbības galvenais darbības veids ir paņemt mēnesī 15 procentu kredītu, nopirkt un pārdot, atkal nopirkt, ik stundu dabūjot lielāku preču daudzumu noliktavās. Tur ir tā mafija. Tā tas būs.

I.Godmanis: Man ir informācija par atsevišķu privātfirmu noliktavu stāvokli, kas pilnīgi atbilst tam, ko jūs sakāt. Lielas privātfirmas patlaban uzkrāj preci, konvertējot caur dolāru, nopērkot par lētām cenām ārzemēs un tā tālāk. Mums patlaban likumdošanā nav... Es neredzu nekādu vajadzību šīm firmām uzbrukt un kaut ko konfiscēt. Jūs teicāt, ka latus valdība nedabūs atpakaļ. Pirmais, es domāju, ka tas nebūs šausmīgi, jo to, ka maksājums ir atlikts, valdība var izturēt. Otrs, mēs šeit runājam par sertifikātiem.

Es jums varu pateikt savu principiālo nostāju attiecībā uz sertifikātu, proti, kādu es to iedomājos. Sertifikātu idejai bija divas puses. Pirmā puse bija tāda, ka tik tiešām tā nauda, ieskaitot noguldījumus bankās un to, kas ir uz rokām, sastāda 7-8 procentus no tās nacionālās bagātības, kas ir Latvijā. Tātad, ja mēs pirktu par to procentu, ko es toreiz piedāvāju, tad labākajā gadījumā varēs nopirkt 7-8 procentus valsts īpašuma. Tāpēc sertifikātu idejas autori piedāvāja iet to ceļu, ka daļu vajag dalīt. Tas tik tālu ir pieņemams. Bet nepieņemama ir tā metodika, kā šie sertifikāti tiktu rēķināti, tas ir, tiktu ņemtas atpakaļ desmit paaudzes, kas praktiski reāli nav izdarāms. Tas sabiedrībā izsauktu ārkārtīgi lielu sociālo vētru. Tāpēc mans priekšlikums ir tāds, ka tajā brīdī, kad mēs mainīsim latus (tas ir tikai modelis) pret rubļiem, mēs konstanto rubļu summu apmainīsim pret latiem. Šī summa būs ļoti tuvu tam variantam, kad mainīja 60 markas, un viss. Manuprāt, mēs mainīsim tādu rubļu summu, lai pretim būtu tas latu daudzums, kas nepieciešams, lai zināmu laiku varētu izdzīvot. Visu to, ko cilvēki ir uzkrājuši, mēs nevaram tā vienkārši atmest. Tas tiks saņemts investīcijas čekos un attiecīgi par šiem investīcijas čekiem... tas faktiski ir valsts aizņēmums. Daļa no tiem ir vērtspapīri, par kuriem var iegādāties īpašumu vai akcijas. Bet sertifikātu ideja šeit tiek pielikta klāt tādā veidā, ka jāskatās, cik ilgi cilvēks Latvijā ir nostrādājis. Tā, piemēram, ja viņam ir 10 000 rubļu, kas ir virs 1000 rubļu nosacītās summas, kura tiks mainīta latos, tad šos desmit tūkstošus rubļu indeksē. Ja viņš ir nostrādājis 25 gadus, tad indekss var būt 1,5-2. Bet, ja viņš vakar to naudu ir atvedis koferī, tad indekss būs pavisam cits, proti, 0,1 vai 0,01. Tādā gadījumā mēs šo sociālo taisnīgumu reizē apvienotu ar latu un rubļu apmainīšanas sistēmu. Tādā veidā mēs cilvēkiem varētu proporcionāli nodrošināt vērtību, kādu viņi uzkrājuši gada laikā. Tāds ir mans priekšlikums.

S.Dīmanis: Pēdējais jautājums. Jūs esat parakstījis Muitas ūniju, kurai jāsāk darboties, sākot ar 1.janvāri. Tā tas laikam ir?

I.Godmanis: Patlaban es no Vagnora kunga esmu saņēmis vēstuli par to, kā republikā koordinēt mūsu finansiālo darbību. Es esmu aizsūtījis atbildes vēstuli. Diemžēl situācija Igaunijā neatļauj Igaunijas valdības vadītājam piedalīties. Es nezinu, mums ir plānots 20.datumā tikties un apspriest šos jautājumus, tajā skaitā arī Muitas ūniju. Muitas ūnija būs iespējama tikai tad, ja Lietuva atbrīvos cenas. Tā kā Lietuvā cenas ir fiksētas un Igaunijā daļai produktu ir fiksētas cenas, tas ir, biezpienam, maizei un pienam, šīm abām republikām Muitas ūniju praktiski ir ļoti grūti realizēt. Labi, iedomājieties, ka Muitas ūnija labi darbojas tad, kad cenas tiešām ir brīvas visās šajās trijās valstīs. Tas patlaban ir vienīgais limitējošais faktors. Ja līdz janvārim viņi to izdarīs, tad es neredzu nekādus būtiskus šķēršļus. Šajā jautājumā līdzīgas sarunas notiek ar Baltkrieviju un Krieviju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Godmaņa kungs! Es saprotu, ka jūs un jūsu valdība virzās uz tirgus ekonomiku. Es saprotu, ka Āboltiņa kungs savā laikā deklarēja, ka vienīgais mehānisms, kā pāriet uz tirgu, ir cenu atbrīvošana. Man gan gribētos teikt, ka ir nepieciešama privatizācija, jo tirgus nevar veidoties apstākļos, kad ir valsts monopols. Tas būtu diskutējams jautājums. Tad, kad pieņēma lauksaimniecības privatizācijas likumu un arī zemes reformu, es cerēju, ka sekos arī privatizācija rūpniecībā. Taču, bez šaubām, tā nenotiek. Es saprotu, ka nenotiks, jo atsevišķas valsts struktūras šo situāciju izmanto savtīgās interesēs. Tāpēc manam jautājumam būtu trīs daļas.

Pirmā: vai tiks izvērtēta visa bijušo un pašreiz esošo valdības locekļu darbība tieši šajā sfērā, cerot, ka Augstākajā padomē un pašvaldībās notiks šāds process?

I.Godmanis: Jā, neapšaubāmi, tajā skaitā arī iespējamo valdības locekļu atrašanās dažādu akciju sabiedrību valdēs un padomēs.

G.Grūbe: Es ceru, ka šis materiāls nonāks presē?

I.Godmanis: Jā.

G.Grūbe: Paldies. Otrais jautājums: vai bijušajai Ekonomikas ministrijai un pašreizējai Lauksaimniecības ministrijai tiks izteikta "pateicība", ka īpašuma konversijas jautājumi nav ieguvuši likumīgu formu? Pastāvīgi tiek pārkāpti Augstākās padomes lēmumi par to, ka noteiktos termiņos jāiesniedz likumprojekti.

I.Godmanis: Man grūti runāt par tādu formu kā pateicība. Grūbes kungs, es tikai gribētu, lai jūs saprastu pašu galveno. Runājot par limitējošo procesu rūpniecībā, jāsaka, ka mēs mēģinājām eksperimentēt, privatizējot sešus uzņēmumus, bet momentā to pārtraucām, jo jūs labi zināt, kāds tam ir rezultāts. Rubļa inflācijas apstākļos tā ir valsts īpašuma izpārdošana par velti. Tāpēc, lai kā arī jūs no manis pašreiz prasītu privatizāciju rūpniecībā, es jums vienmēr atbildēšu, ka neredzu iespēju privatizēt par rubļiem.

Ekonomisko reformu ministrijai ir uzdots tuvākajā laikā izstrādāt atliktās maksāšanas mehānismu. Daļēji tas jau tika izstrādāts Valsts īpašuma konversijas departamenta darbības laikā. Taču tas netika noformēts, lai to varētu izskatīt kā likumu. Mēs nevaram pārdot par rubļiem. Turklāt tajā pašā laikā mēs esam tuvu latiem. Tagad ir runa par tā saukto Erharda variantu par sertifikātiem. Es arī domāju, ka tas būtu kļūdaini. Es liktu priekšā to variantu, kuru jau ieteicu līdz šim. Proti, kā es atbildēju Dīmaņa kungam, cilvēkiem jāapmaina daļa naudas, kas uzkrāta krājkasēs. Jāmaksā konvertējamā valūtā vai nu uzreiz izsolē, vai pēc tam atklātā maksājumā. Uzskatot latus par iekšēji konvertējamiem, es personīgi esmu pret aicinājumu privatizēt kaut kādās citās formās. Es esmu pret to, ka valsts īpašums tiktu pārdots par bezvērtīgu naudu. Es esmu ar mieru personīgi turēties to laiku, ja ne es, tad es ieteiktu kādam citam valdības vadītājam turēties to laiku, kamēr mēs ieviesīsim latu, jo apmēram maija beigās mēs iesaistīsimies Starptautiskajā valūtas fondā, kas dod cerību saņemt palīdzību konvertējamās valūtas veidā. Jo, ja mēs pārsteigsimies, manuprāt, nonāksim pie tā paša. Patlaban izsolē 202 rubļus maksā par vienu dolāru, apmēram pēc divām nedēļām dolārs jau var maksāt 600 rubļus. Tad man vienkārši nebūs iespējams politiskajām organizācijām un ne tikai parlamentam atbildēt, kāpēc valdība atkal ir sākusi izsaimniekot valsts mantu, piemērojot parlamentā pieņemtos likumus par mazo uzņēmumu privatizāciju. Diemžēl...

G.Grūbe: Tie tāpat tiek izsaimniekoti... Nekas netiek darīts un...

I.Godmanis: Redziet, Grūbes kungs, situācija faktiski ir tāda, ka te ir darbs tieslietu orgāniem. Tāpēc es teicu, ka neviens nekur sveikā cauri netiks. Un visi tie varianti, kuri ir izdarīti... it sevišķi, ja būs iesaistīti valdības locekļi un tāpat arī cilvēki no pārvaldes struktūras... Viss tiks izskaitīts un viss tiks attiecīgi atgriezts iepriekšējā stadijā. Starp citu, tas attiecas uz tām firmām, kuras iedomājas, ka bez valdības ziņas tās no armijas par rubļiem iepirks attiecīgos īpašumus vai nekustamās lietas, cerot, ka Latvijas valdība pēc tam no šīm firmām neiekasēs attiecīgo summu konvertējamā valūtā vai nu latos, vai dolāros un tā tālāk. Šī naivā cerība visiem ir jāatmet, tas nenotiks.

G.Grūbe: Jautājuma beidzamā daļa: kāpēc tad, kad valdība iesniedz ekonomiskos likumus, šeit nav valdības pārstāvju? Kāpēc šie projekti netiek efektīvi aizstāvēti?

I.Godmanis: Mēs vakar izskatījām Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kurā speciāli ir ietverts viens punkts par to, ka ekonomisko reformu ministrs vai viņa pilnvarots pārstāvis piedalās visās Ekonomikas komisijas sēdēs, kā arī visās plenārsēdēs, kurās tiek apspriesti ekonomisko reformu likumi. Tur, protams, bija uzrakstīts tādā prasības formā, runājot par Prezidiju. Diemžēl prasības formā mēs nevaram rakstīt, lai Prezidijs vai Augstākā padome slēgtās sēdēs pieaicina valdības locekli, kurš nav deputāts. Tad mēs atstājam vēlējuma formu, proti, ka būtu jāpiedalās. Tas ir iestrādāts nolikumā.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Pirmais jautājums: mēs vakar nobalsojām, ka šodien gribētu zināt, kad redzēsim valdības programmu? Kad jūs to iesniegsit?

I.Godmanis: Valdības programmu kopā ar atskaiti mēs iesniegsim marta beigās.

J.Bojārs: Vai jūs neuzskatāt, ka tas ir pārāk garš termiņš šādā katastrofālā situācijā?

I.Godmanis: Pirmkārt, es negribētu situāciju saukt par katastrofālu. Attiecībā uz pārtikas produktu piegāžu apjomiem es negribu, lai deputātiem rastos tiešām katastrofāla sajūta. Tas ir zināmā mērā emocionāli. Es varu ar skaitļiem pierādīt, ka situācija nav tik katastrofāla.

Otrkārt, mēs esam tajā brīdī, kad cenas ir atbrīvotas. Nepārtraukti ir jādarbojas operatīvajai komisijai, kas sanāk katru dienu. Mums jārisina šie operatīvie jautājumi. Tāpēc es uzskatu, ka patlaban mēs varētu jums iesniegt kvalitatīvu programmu reizē ar atskaiti, kad mums būs skaidrs, ko šī cenu atlaišana izdarīja budžetā, tāpat arī tas, cik būsim kompensējuši cilvēkiem algās, sākot no jaunā gada. Marta beigās mēs spēsim jums iesniegt atskaiti, kurā būs arī tas, ko mēs faktiski darīsim nākamajā gadā, jo budžets, kā jūs zināt, ir apstiprināts līdz jūlijam.

J.Bojārs: Godmaņa kungs, atļaujiet nepiekrist. Studentam, kas mēnesī saņem 150 rubļus, šīs cenas liekas katastrofālas. Un pensionāram, kas saņem 300 rubļus,- arī.

Bet es gribētu jautāt pavisam ko citu. Tas, ko izstāstījāt, mums diemžēl ir milzīga aisberga mazākā virsotne. Patiesībā šī valsts izlaupīšana notiek visās jomās un diezgan sekmīgi. Bet, no otras puses, tās bija vispārzināmas lietas. Vai jūs nezinājāt agrāk, ka veikalos ir vajadzīgs kases aparāts, ka valūtas monopols vairumā valstu pieder pašai valstij, ka valūtas kurss jānosaka valstij? Tās ir tādas vispārzināmas lietas. Kā būtu, ja, piemēram, Zviedrijā atklātos kas tamlīdzīgs, proti, ka valdība ir tā strādājusi?

I.Godmanis: Uz to es gribu atbildēt vienkārši: es esmu tomēr par to, lai būtu zināms funkciju sadalījums. Es uzskatu, ka banka dod licenci attiecīgi privātfirmām mainīt naudu. Un, ja banka ir tā, kurai jānosaka kurss, tad tas ir bankas jautājums, protams, ar valdības palīdzību. Es uzņemos atbildību par to, ka neesmu pilnīgi un pietiekami prasījis ministrijām risināt šo jūsu nosaukto jautājumu. Es jums piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Visi tie deputāti, kuri vēlējās uzdot jautājumus, ir tos uzdevuši. Zatulivitera kungs, jūs vēl gribējāt jautāt? Tad ejiet ātrāk pie mikrofona, nevis pie sekretariāta. Lūdzu.

V.Zatuliviters: */Cienījamo premjerministr, man jums ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Iepazīstoties ar jūsu programmu cīņā pret ēnu ekonomiku, kura pašlaik tiek plaši apgaismota presē, man ir radies priekšstats, ka šajā programmā priekšroka tiek dota nevis ekonomiskām, bet administratīvām metodēm. Vai jūs paredzat, ka šī programma būs efektīva, ja tā paredz administratīvo formu uz ekonomiskās cīņas rēķina?/

I.Godmanis: Es varētu atbildēt tā: ja iepazīstas ar visu demokrātisko valstu pieredzi, tad visas šīs cīņas formas pret tiem pārkāpumiem, par kuriem es runāju, ir vistiešākā veidā totāli administratīvas. Proti, par nodokļu nemaksāšanu momentā seko kriminālsods. Attiecīgi arī par inkasācijas noteikumu neievērošanu- absolūti administratīvi kriminālsodi. Tāpat arī par muitas nodokļu neievērošanu- absolūti administratīvi kriminālsodi. Es domāju, ja demokrātiskajās valstīs ir šāda pieeja, tad diez vai mēs izdomāsim kaut ko ekonomiski efektīvāku. Es domāju, ka mums vajadzēs izmantot administratīvās metodes.

V.Zatuliviters: */Un otrais jautājums. Pēc visa spriežot, pasākumi ir virzīti tā, lai pārtrauktu pārkāpumus kā tirdzniecībā, tā citās sfērās. Visi šie pasākumi virzīti uz kaut kādu kvantitatīvo rādītāju, nerūpējoties par kvalitatīvo pusi. Jūs tūlīt sapratīsit, ko es gribu teikt. Pašlaik pēc baltmaizes batonu kvalitātes skaidri var pateikt, ka to cepšanai izmantoti milti, kas jau ilgi ir pelējuši, ka tiek izmantoti sen norakstīti, bet noslēpti milti, kas nu laisti ražošanā. Jo batonu kvalitāte ir tik zema, ka jāsecina, ka kāds šos miltus ir izvilcis no slēptuves, lai gūtu kreiso peļņu. Tas, lūk.../

I.Godmanis: Mūsu operatīvajā komisijā ir Pušmucānes kundze, kas nodarbojas tieši ar pārtikas produktu kvalitātes komisijas vadību Lauksaimniecības ministrijā. Pušmucānes kundze tiešām personīgi apbraukā gan veikalus, gan bāzes, un pēc viņas rīkojumiem, kurus es esmu parakstījis, ir pietiekami daudz produktu izņemts ārā, tajā skaitā arī eļļa ar melnajiem nosēdumiem. Tas vienkārši ir palicis pāri kā nosēdums no sadedzinātām saulespuķu sēklām. Tāpat ir runa par pāris maizes šķirnēm. Protams, šī kontroles institūcija, kura, kā vienmēr, pie mums ir bijusi nolaista, ir jāaudzē no jauna. Cilvēku ir maz, piemēram, Tirdzniecības inspekcijā visā Rīgā bija pieci cilvēki. Tas ir maz. Savukārt tas atkal ir saistīts ar administratīvā aparāta izaudzēšanu. Šajā lietā es esmu aicinājis palīdzēt vietējās padomes.

Un pēdējais. Atvainojiet, es aizmirsu atbildēt Bojāra kungam par to, kas attiecas uz studentiem.

Runājot par studentiem un pensionāriem, kuri saņem 300 rubļus, jāsaka, ka mēs regulāri, reizi nedēļā, tiekamies ar vietējo padomju priekšsēdētājiem. Mēs jau esam apsprieduši sistēmu, kura Rīgā darbojas praktiski visos rajonos, tajā skaitā arī daudzos lauku rajonos. Mums ir vienošanās, ka tie cilvēki, kas saņem maz līdzekļu no vietējā budžeta un no sociālās nodrošināšanas budžeta, saņem papildu talonus, kuru summa, sākot no jaunā gada, mainīsies. Ar šiem taloniem minētie cilvēki var iet ēdnīcā un paēst, neizdodot tos līdzekļus, kuru viņiem nav. Šī sistēma darbojas visā Rīgā. Tādējādi mēs vienkārši nedarbojamies tikai pēc tā principa, ka pasludinām brīvās cenas... un jums ir 300 rubļu. Mēs esam arī strādājuši, lai noorganizētu šīs ēdnīcas. Tiesa, sākumā tās bija izveidotas tikai kā trūcīgo cilvēku ēdnīcas, bet izrādījās, ka tās nedarbojās, tāpēc šie cilvēki tajās ēdnīcās ēd par taloniem. Jūs par to varat iegūt informāciju jebkurā rajonā. Vidzemes priekšpilsētā, piemēram, jau ir 800 cilvēku, kuri ēd šajās ēdnīcās. Turklāt viņu skaits aug, un, ja būs nepieciešams, tad vajadzēs izdalīt līdzekļus arī no sociālās nodrošināšanas budžeta.

Bet es vēlreiz gribu teikt, ka mums ir jānoturas, mums tur ir jāmaksā. Ja atgriezīsimies pie sistēmas, ka maksāsim lauksaimniekiem dotācijas, tad tādā gadījumā ir beigas, mēs neko nepanāksim. Ir šis šausmīgi grūtais periods, bet tas ir jāpārdzīvo. Neko nevar darīt.

V.Zatuliviters: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, varbūt kāds grib īsi izteikt kādus priekšlikumus. To mēs varētu izdarīt. Jā, es atvainojos, debatēs ir pieteikušies deputāti: Aleksejevs, Bojārs un Dinevičs. Taču Bojārs ir aizgājis, Dineviča kungu es neredzu un Aleksejeva kungs atsakās no vārda. Jā, redziet, kā es uzminēju! Viņš tiešām atsakās no vārda. Paldies, Aleksejeva kungs!

Kolēģi! Acīmredzot vispirms pateiksimies Godmaņa kungam, jo tā bija viņa iniciatīva atnākt un tomēr mums visu šo informāciju sniegt, cik dziļi un plaši- to mēs paši varējām vērtēt. Vai šī informācija bija savlaicīga vai nebija savlaicīga- to mēs arī varam vērtēt. Es domāju, ka šo informāciju mēs pieņemam zināšanai. Taču deputāti acīmredzot varētu domāt arī par mūsu komisiju darbu.

Klausoties visu šo informāciju, man šķita tā dīvaini, vai nu mūsu Tirdzniecības komisija nevarēja nojaust, vai nezināja, kas notiek un kā tam ir jānotiek ar tām pašām bāzēm, ar tām pašām privatizācijām un citām lietām. Manuprāt, tas pats attiecas arī uz mūsu Budžeta komisiju. Jāsaka gan, ka Budžeta komisija tieši tagad ir sākusi aktīvi darboties. Lēmuma projekti, kuri attiecas uz valūtu un citām lietām, kā jūs zināt, jau ir iekļauti darba kārtībā. Es ceru, ka par šiem jautājumiem mēs diskutēsim. Tas pats attiecas uz Ekonomikas komisiju. Visi tie ir jautājumi, kuri var nākt arī pēc mūsu iniciatīvas, pēc mūsu ierosinājumiem. Taču patlaban pieņemam zināšanai.

Kolēģi, kad mēs turpināsim darbu? 23.decembrī pulksten 10.00.

Tagad vārds deputātiem dažu paziņojumu sniegšanai. Pirmais ir pieteicies kolēģis Birkavs.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Šodien pulksten 13.30 Sarkanajā zālē bija paredzēta Parlamenta savienības nacionālās grupas sanāksme. Tā tiek pārcelta uz pirmdienu pulksten 13.30. Sanāksme notiks Sarkanajā zālē. Tie, kuri vēlas iepazīties ar nepieciešamajiem materiāliem, var tos dabūt sekretariātā, kur es tos atstāšu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi Grūbe!

G.Grūbe: Man par procedūru. Mums šodien tomēr vēl būtu jāvienojas par to, kad mēs uzklausīsim Skudras kungu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir ierosinājumi? Es sapratu, ka Godmaņa kungs ierosināja, ka nākamās sēdes sākumā Skudras kungs sniegs mums šo informāciju. Lūdzu.

A.Endziņš: Es stingri gribētu apšaubīt, vai ir tāda vajadzība. Kā jau Godmaņa kungs teica, es vakar piedalījos arī Ministru padomes sēdē, uz kuru biju uzaicināts. Šajā sēdē tika iesniegts un izskatīts projekts par labojumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Un, ja informācija notiek tādā veidā, ka tikai pastāsta apmēram to, kas ir, tad tas viss jau ir presē. Valdība iesniegs šo dokumentu, tas nonāks komisijās. Pēc tam to apspriedīsim. Tad jau Skudras kungs varēs nākt un valdības vārdā aizstāvēt šo projektu plenārsēdē. Tā ir parastā procedūra.

Priekšsēdētājs: Jā, Skudras kungs šodien būs Prezidija sēdē. Jūs varat iesniegt Prezidija sēdē, un mēs oficiāli uzliksim par pienākumu Endziņa kungam un visiem pārējiem mūsu kolēģiem vistuvākajā laikā to izskatīt. Tāpēc pašreiz termiņu jeb laiku mēs nenoteiksim. Nav iebildumu?

No zāles: Nē.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi paziņojumi? Paldies. Uz redzēšanos!

(Sēdes beigas)

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde