1991.gada 17.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Izskatām jautājumu "Par kārtību, kādā no valsts budžeta dzēšami kredīti".

R.Krūmiņš: Dāmas un kungi! Cienījamie kolēģi! Faktiski šis ir pēdējais dokuments tajā Augstākās padomes pieņemamo dokumentu paketē, kas saistās ar lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Mēs esam pieņēmuši likumu "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju", likumu "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju". Ir pieņemts lēmums par neprivatizējamo uzņēmumu sarakstu, kura nepieciešamība izriet no šā likuma un lēmuma par tā spēkā stāšanos. Šis būtībā ir trešais dokuments un saistās arī ar likuma darbības procedūru sakarā ar nepieciešamību, ka privatizācijas gaitā, lai stimulētu privatizācijas procesu ir jādzēš privatizēto lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu kredīti. Ja tos atstātu tādā formā, kādā tie ir šobrīd, tad tas būtiski kavētu privatizācijas procesu, vai arī, pat ja tas nenotiktu, radītu būtiskus šķēršļus banku darbībai, jo faktiski bankai privatizācijas gaitā zustu kredītu atmaksātājs. Faktiski bankai nebūtu kam izvirzīt savas pretenzijas.

Tāpēc, lai izbeigtu šo iepriekšējo gadu kaitīgo praksi, kad, kā mēs zinām, ik gadus dzēsām vairāku simtu tūkstošu, vairāku simtu miljonu lielus ilgtermiņa un īstermiņa lauksaimniecības uzņēmumu kredītus, šobrīd ir izvēlētas un šajā lēmumā jums tiek likta priekšā kredītu dzēšanas selektīva kārtība, kad tiek nodrošināts tas, ka lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu kredīti pēc privatizācijas procedūras veikšanas tiek dzēsti tikai uz reāli atsavinātajām lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu, jāteic, ka bijušo zvejnieku kolhozu, kapitāla daļām. Tātad tikai tajā gadījumā, ja šo daļu īpašnieks atsavina likumā noteiktajā kārtībā privatizētā uzņēmuma mantu, viņam uz šo daļu pienākošā kredīta daļa tiek dzēsta. Ik mēnesi, apkopojot šos daļu atsavināšanas datus un uz šīm daļām pienākošās kredītu saistības, par attiecīgu summu kredīts tiek dzēsts saskaņā ar šā lēmuma noteikumiem.

Runājot par konkrētiem dokumentiem, es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka pirmais tika izdalīts 445.dokuments. Tas bija Ministru padomes sagatavotais un iesniegtais dokuments, kurš faktiski bija lēmuma par likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" spēkā stāšanās kārtību variants, jo tur bija noteikts, ka ir jāsagatavo nolikuma projekts, kuru apstiprina ar Augstākās padomes lēmumu. Apspriežot vairākkārt šo jautājumu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, mēs secinājām, ka šāda forma nebūtu tā optimālākā. Tātad vienkārši ir vajadzīgs Augstākās padomes lēmums. Tāpēc mēs nolēmām, pamatojoties uz šiem Ministru padomes iesniegtajiem dokumentiem, gatavot šādu Augstākās padomes lēmuma projektu. Kā viens no variantiem jums tika izdalīts 519.dokuments. Taču, ja jūs atceraties, pagājušajā nedēļā mums to nācās noņemt no dienaskārtības sakarā ar to, ka Jūras lietu ministrija mums vēl iesniedza šā lēmuma projekta papildinājumus. Bez tam 519.dokumenta papildinājums bija 558.dokuments, bet pēc vakardienas apspriešanas Budžeta komisijā tagad ir sagatavota galīgā dokumenta redakcija. Tas ir 603.dokuments, kurā ir iestrādāti visi šie iepriekšējie materiāli, tāpēc jums vairs nav nepieciešams tos meklēt. Šajā dokumentā ir iestrādāts viss, kas apspriešanas gaitā tika izteikts. Es šobrīd esmu gatavs arī atbildēt uz jūsu jautājumiem, ja tādi ir radušies.

Jā, es vēl gribētu pateikt tās summas, kādas ir paredzēts dzēst. Attiecībā uz lauksaimniecības uzņēmumiem aina ir šāda: uz šā gada 31.oktobri ir atlikuši 304 miljoni dažāda veida ilgtermiņa kredītu, bez tam ir 67 miljoni ilgtermiņa kredīti, kuri ir izsniegti lauksaimniecības uzņēmumiem un individuālo dzīvojamo māju celtniecībai. Turklāt no šiem 67 miljoniem 35 miljoni ir dzēšami no privatizēto uzņēmumu līdzekļiem, un 32 miljoni ir tādi, kuri ir dzēšami no šo māju īpašnieku līdzekļiem. Šobrīd šo māju īpašnieki ir noslēguši līgumus ar privatizācijai pakļautajiem uzņēmumiem un maksāšanas saistības viņiem ir ar tiem. Kā jūs redzat, lēmuma 2.punkts nosaka, ka šīs maksāšanas saistības ir pārformējamas tiešās attiecībās starp banku, noslēdzot ar to attiecīgus līgumus. Tātad šie 32 miljoni dzēšanai pakļauti netiek. Tādējādi kopsummā iznāk 339 miljoni.

Bez tam saskaņā ar Jūras lietu ministrijas Augstākajai padomei iesniegto dokumentu kredīti 37 miljonu apmērā ir piešķirti zvejnieku kolhoziem. Un šī summa kopā sastāda 376 miljonus, kuri būtu dzēšami saskaņā ar šo lēmumu, pamatojoties uz šā lēmuma nosacījumiem.

Budžeta komisijā izskatot šo jautājumu attiecībā uz lauksaimniecības uzņēmumiem, Lauksaimniecības ministrija nākamajam budžeta periodam ir pieprasījusi 283 miljonus kredītu dzēšanai. Jautājuma apspriešanas stadijā Budžeta komisija piekrita iestrādāt budžeta projektā 250 miljonu lielu summu, kura būtu atvēlama 1992.gada pirmajiem sešiem mēnešiem, tā saucamajam budžeta pārejas periodam. Bez tam Jūras lietu ministrija no savas puses ir pieprasījusi budžetā 12 miljonus nākamajam budžeta periodam, tas ir, 1992.gada pirmajam pusgadam.

Ir informācija, ka pēc tam, kad budžeta projektu apsprieda valdība, no sagatavotā dokumenta šīs summas vismaz pagaidām ir izslēgtas. Ir it kā doma tās iestrādāt Latvijas Bankas statūtu fondā. Taču jāteic, ka šai domai īsti piekrist nevaram, jo mums jau tāda prakse bija, ka šo bēdīgi slaveno traktoru "Ursus" daļējai finansēšanai paredzētā summa tika iestrādāta bankas statūtu fondā. Taču te tiek jauktas divas būtiskas lietas, proti, ka bankas statūtu fondu kā tādu faktiski nevar izlietot kā kredītu resursu. Tāpēc nevar lietot to normu, kura ir iestrādāta, ja es nekļūdos, likumā par bankām, proti, ka pieļaujamais kredīta apjoms veidojas attiecībā 1:20 pret statūtu fondu. Te šī norma nav pielietojama, jo mēs zinām, ka šobrīd Latvijas Bankas kredītapjoms, ko tā apkalpo, ir vairākus miljardus rubļu liels. Tas nozīmē, ka tās statūtu fondam vajadzētu būt vismaz vairāku simtu miljonu rubļu lielam. Un, ja mēs zinām, ka tagad bankas statūtu fondā ir tikai daži desmiti miljoni rubļu, tad šī summa faktiski aizies tikai kā garants esošajiem Latvijas Bankas kredītiem. Bet faktiski nekādus jaunus kredītresursus uz šā pamata nav iespējams piesaistīt, un Latvijas Banka šo summu var izlietot savas infrastruktūras attīstībai un tā tālāk, bet papildu kredītresursus var piesaistīt, tikai mainot attiecību un radot ieinteresētību ar procentu likmēm. Tātad šobrīd ir šī neskaidrība ar finansēšanu.

Taču es domāju, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, kuru arī vakar Budžeta komisijā principā atbalstīja, proti, dokumenta pieņemšanu, kā arī summu piešķiršanu kredītu dzēšanai lēmumā noteiktajā kārtībā, tad nebūs šķēršļu. Tās summas, kuras es nosaucu, faktiski bija maksimālās organizētās summas, kas varētu būt nepieciešamas, ja privatizētajos lauksaimniecības uzņēmumos un zvejnieku kolhozos daļu atsavināšana notiktu pēc visoptimistiskākajām prognozēm. Tātad maksimāli strauji...

Bet tajā pašā laikā mums ir informācija, ka, piemēram, visā 1992.gadā par lauksaimniecības uzņēmumiem šo apmaksājamo kredītu summa ir tikai 31 miljons. Tas nozīmē, ka par pirmo pusgadu šī summa varētu būt tikai apmēram puse no 31 miljona. Minētajā situācijā arī šajā lēmumā ir iestrādāts variants, ka, ja tiešām budžeta stāvoklis ir ļoti saspringts un nav iespējams izdalīt nepieciešamos līdzekļus, Lauksaimniecības ministrija un Jūras lietu ministrija kā atbildīgās institūcijas par šo kredītu dzēšanu var pieņemt lēmumu par šo kredītu pieņemšanu uz sevi, sedzot tikai kārtējo gadu apmaksājamās summas un procentus, un kārtējos maksājumus par šiem kredītiem. Tādējādi tie varētu būt 15, 16 miljoni rubļu plus vēl procenti par 371 miljonu, tas ir, maksimālajā gadījumā. Bet šajā pirmajā pusgadā praktiskā privatizācija, notiekot atsavināšanai, ņemot vērā likuma darbības īpatnības un visu privatizācijas procedūru, nevar būt, jo nevar tik strauji iedarboties. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar dažiem desmitiem miljonu rubļu būtu pilnīgi pietiekami, lai nodrošinātu šā lēmuma darbību nākamajā budžeta periodā, tāpēc es te neredzu būtiskus finansiālus šķēršļus. Es domāju, ka Budžeta komisija šo manis teikto arī apstiprinās.

Vēl ir viena lieta, proti, par lēmuma projekta 6.punktu. Tajā ir paredzēts, ka šo kredītu dzēšanai var tikt izlietoti ne tikai budžeta līdzekļi, bet, ja piešķirtie budžeti līdzekļi nav pietiekami, var tikt izmantoti līdzekļi no Ministru padomes ārpusbudžeta privatizācijas fonda. Manā rīcībā ir informācija, ka novembra vidū šajā ārpusbudžeta privatizācijas fondā bija 23 miljoni rubļu. Tātad tā arī ir diezgan ievērojama summa, kura varētu tikt izlietota šim mērķim.

Tas ir viss. Ja ir jautājumi, cienījamie kolēģi, es esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai jautājumu nav, cienītie kolēģi? Nav. Priekšlikumu nav? Nav. Lūdzu, reģistrēsimies. Pagaidiet, Krūmiņa kungs, deputāts Kinna vēlas runāt. Jautājums vai priekšlikums? Lūdzu, priekšlikumi!

J.Kinna: Cienītie kolēģi! Kopumā ļoti atbalstot šo lēmuma projektu, jo tas varētu paātrināt reālo privatizāciju, cilvēku uzdrīkstēšanos atsavināt savas kapitāla daļas, es tomēr gribu vērst jūsu uzmanību uz šā lēmuma 4.punktu un ierosināt to svītrot. Kāpēc? Tāpēc, ka ļoti daudzi tie vājākie lauksaimniecības uzņēmumi iet uz privatizāciju caur likvidāciju. Tur vairs nav iespējams veidot pārveidošanas komisijas, nav iespējams nodibināt paju sabiedrības, bet šie uzņēmumi praktiski jau ir likvidējušies, un tiem nekas cits neatliek kā sadalīt, pārdot šo īpašumu tiem, kuri reāli spēj īpašumu apsaimniekot.

Es tikko atgriezos no vienas šādas privatizācijas sapulces, kura pieņēma lēmumu, ka visiem nav iespējams veidot jaunu paju sabiedrību un pēc tam atsavināt paju daļas, ka viņiem ir jālikvidējas, jāpārdod, dodot priekšroku paju īpašniekiem. Jāturpina saimniekot pēc tīri individuāla modeļa, privāta modeļa, ieskaitot, teiksim, kad serviss... viņi veido paju sabiedrības vai statūtsabiedrības. Tāpēc es ierosinu šo 4.punktu svītrot, lai mēs ar savu lēmumu tiem cilvēkiem, kuri pārņem šos uzņēmumus, vienkārši neaizliegtu iespēju dzēst kredītus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Izteikties grib arī deputāts Berķis. Lūdzu.

A.Berķis: Visi droši vien ir arī gatavi nobalsot par šo projektu, bet es drošības dēļ gribu arī no savas puses piebilst: lai cik nepatīkami ir atlaist kādu parādu tādā situācijā, kā jau tas vienmēr ir lauksaimniecībā bijis, ka gluži vienkārši nekādas citas izejas nav, jo šīs saimniecības pašas nevar un nekad vairs nevarēs ar šiem parādiem tikt kārtībā... Savukārt, ja kāds zemnieks grib iziet laukā no šīs saimniecības un sākt savu patstāvīgu saimniekošanu un ja viņam pasaka, ka, izejot ārā, jums būs jāuzņemas daļa no šiem saimniecības parādiem, tad jūs tādu cilvēku neatradīsit, kurš būs gatavs to uzņemties un kurš to var uzņemties. Un tāpēc tā ir tāda spiesta lieta, kaut gan tā katrā ziņā gulstas uz tiem resursiem, kurus pēc tam varētu piešķirt zemniekiem. Bet ir tāda nepieciešamība, ka šis likums ir jāpieņem. Un es piekrītu arī Kinnas kunga ierosinātajam priekšlikumam, ka 4.punkts ir jāsvītro, jo citādi patiešām iznāk tāda nevienlīdzība. Labāks ir tas variants, ka saimniecība likvidējas, jo tad šie zemnieki varbūt negrib iet tādās paju sabiedrībās. Viņi grib uzsākt patstāvīgu darbību. Un iznāk, ka pat šajā gadījumā uz viņiem attieksies šie parādi, kuri netiks dzēsti. Lūdzu nobalsot tā, kā tas tiks prasīts, kā arī svītrot 4.punktu.

Priekšsēdētājs: Mums ir jābalso ar balsu vairākumu par 4.punkta svītrošanu. Pēc tam balsosim par lēmumu kopumā.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es tikai vēl gribētu nedaudz izteikties par 4.punktu. Es principā personīgi neiebilstu pret šā punkta svītrošanu, kaut gan tā darba grupa, kas gatavoja šo dokumentu, tomēr turas pie tā, ka šim punktam vajadzētu šeit būt. Lietas būtība ir tāda, ka tās normas, kuras ir iestrādātas 4.punktā, darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs tās šeit ierakstām vai neierakstām. Proti, tās ir likumā par uzņēmējdarbību un likumos par attiecīgajiem sabiedrību veidiem. Taču es domāju, ka šis jautājums varētu būt tiešām izlemjams un balsojams ar vienkāršu balsu vairākumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu, zvaniet! Rezultāts: 91. Mēs balsosim par 4.punkta svītrošanu no pieņemamā lēmuma projekta. Jānobalso ar vienkāršu balsojošo vairākumu. Rezultāts: 58- par. Punkts ir svītrots. Varbūt vēlreiz reģistrēsimies, ņemot vērā to, ka Ābiķa kungs sirsnīgi skrēja uz savu vietu. Un arī pārējie, kas ir blakuszālē, varbūt sekojiet paraugam un nāciet uz šejieni!

Reģistrāciju! Rezultāts: 98. Lūdzu, balsosim par šā lēmuma pieņemšanu. Rezultāts: 84- par, 2- atturas. Lēmums ir pieņemts.

Lēmuma projekts "Par Tukuma rajona Tautas deputātu padomes 19.sasaukuma 5.sesijas lēmuma attiecīgā punkta atcelšanu". Lūdzu.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Šī ir tā pirmā reize, kad pie jums griežas Augstākās padomes Zemes komisija, jo pēc kompetenču sadalījuma Zemes komisijai nav tiesību atcelt nevienas padomes lēmumu. Un šajā situācijā mēs esam izdarījuši to, ka esam lūguši Tukuma rajona Tautas deputātu padomi pašai atcelt šo lēmumu. Tā kā padome ir atteikusies atcelt savu lēmumu, Zemes komisijai nekas cits neatliek kā griezties plenārsēdē.

Kāda ir lietas būtība? Lietas būtība ir tā, ka divu Tukuma rajona pagastu- Cēres pagasta un Kandavas pagasta- zemes komisijas ir uzņēmušās Dieva tā Kunga lomu izlemt, kādā veidā sadalāms mantojums, un piešķīrušas mantoto zemi vienai no mantotāju pusēm, absolūti ignorējot otras puses likteni. Tā kā tādu Dieva tā Kunga lomu likums nav paredzējis piešķirt nevienai no zemes komisijām, arī Augstākās padomes Zemes komisijai, un ja mantojums diviem brāļiem ir jāsadala līdzvērtīgi, protams, ievērojot tā brāļa intereses, kuram tur pieder vai nepieder māja, bet nav tiesības absolūti ignorēt otra brāļa vai māsas intereses, kā tas ir pirmajā gadījumā, tad man nekas cits neatliek kā lūgt Augstāko padomi atcelt šos Tukuma rajona Tautas deputātu padomes lēmumus un uzdot Tukuma Tautas deputātu padomei izskatīt šos jautājumus tā, kā to paredz likums.

Es ceru, ka nākotnē šos jautājumus virzīsim uz tiesu, jo uzskatu, ka ir ļoti nenopietni aizkavēt Augstākās padomes plenārsēdi, lai atceltu tādu lēmumu, kas radies, padomēm vienkārši strādājot pēc principa: "Jā, mēs tā gribam, un mēs tā lemjam!" Es ceru, ka nākotnē mums tādu gadījumu nebūs, un mēs šādus atcelšanas strīdus virzīsim uz tiesu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājums Felsa kungam.

A.Felss: Man ir jautājums, vai Zemes komisija netika izspriedusi jautājumu, klātesot Agrim Jaunkļaviņam? Viņš ir mūsu kolēģis un ir parakstījis šo lēmumu, cik es saprotu.

J.Kinna: Skatot šo jautājumu Zemes komisijā, Jaunkļaviņš skaidri un gaiši pateica, ka rajonā, kad tika izskatīts šis jautājums, viņš ir balsojis pret šā lēmuma pieņemšanu, tātad atcelšanu, bet savā padomē viņš ir bijis mazākumā.

A.Felss: Šodien no viņa teiktā es sapratu, ka ir pavisam citādāks slēdziens attiecībā uz šo lietu, tāpēc es arī jautāju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš Es kaut ko nesaprotu: vai pagasta zemes komisijas lēmums tika pārsūdzēts rajona zemes komisijā?

J.Kinna: Līdz 20.jūnijam, kad visiem bija jāpieprasa zeme, visas strīdā ieinteresētās personas arī bija šo zemi pieprasījušas. Tad attiecīgo pagastu padomes jau ne tikai izskatīja šos strīdus, bet piešķīra vienam no pieprasītājiem... Ne tikai zemes komisija, bet padomes uzreiz jau pieņēma lēmumu. Tas ir pretrunā...

L.Muciņš: Nē, to es visu saprotu. Vai ir pagasta zemes komisijas lēmums?

J.Kinna: Jā.

L.Muciņš: Tas ir pārsūdzēts rajona zemes komisijā?

J.Kinna: Jā.

L.Muciņš: Ko rajona zemes komisija?

J.Kinna: Rajona zemes komisija, tā kā to uzreiz apstiprināja attiecīgo pagastu padomes, tāpat nav tiesīga pārsūdzēt... atcelt šos lēmumus.

L.Muciņš: Es nejautāju par padomju lēmumiem, es jautāju par pagasta zemes komisijas lēmumu, proti, ko par to teica rajona zemes komisija?

J.Kinna: Rajona zemes komisija apstiprināja.

L.Muciņš: Ko apstiprināja?

J.Kinna: Pagasta lēmumu.

L.Muciņš: Pagasta zemes komisijas lēmumu?

J.Kinna: Arī sesijas lēmums ir...

L.Muciņš: Tas ir papildus. Tātad ir zemes komisijas lēmums. Kāpēc ieinteresētās personas nepārsūdzēja tālāk Augstākās padomes Zemes komisijā?

J.Kinna: Viņi pārsūdzēja Augstākās padomes Zemes komisijā. Mēs konstatējām, ka zeme nav piešķirta saskaņā ar likumu, bet tā problēma bija tajā, ka pagasti jau bija pieņēmuši sesiju lēmumus, kurus mēs neesam tiesīgi atcelt.

L.Muciņš: To es saprotu, bet, manuprāt, juridiski pareizi būtu, ja jūs atceltu zemes komisijas un pagasta zemes komisijas lēmumu, tā vietā pieņemot savu pareizo lēmumu.

J.Kinna: To mēs arī izdarījām.

L.Muciņš: Tātad jūsu lēmums šobrīd ir spēkā.

J.Kinna: Mēs nevaram atcelt...

L.Muciņš: Es saprotu. Tā ir cita lieta. To mēs tūlīt pajautāsim Tautas pašvaldības komisijai, bet šobrīd juridiski vienīgais lēmums, kurš ir spēkā un par kuru vismaz otra puse nav griezusies tiesā, ir Augstākās padomes Zemes komisijas lēmums, kurš nosaka, ka abiem mantiniekiem pienākas zeme.

J.Kinna: Jā.

L.Muciņš: Tātad mums atliek novākt tikai šo traucējošo pagasta padomes lēmumu.

J.Kinna: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile!

A.Seile: Man ir tāds jautājums: vai pēc Augstākās padomes Zemes komisijas lēmuma rajona zemes komisija griezās rajona padomē, lai padome atceļ šo lēmumu?

J.Kinna: Jā.

A.Seile: Taču neatcēla, vai ne?

J.Kinna: Nē.

A.Seile: Tātad rajona padome šo lēmumu apstiprina divas reizes. Un kāda ir motivācija?

J.Kinna: Kā gribam- tā lemjam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Punovski!

A.Punovskis: Kinnas kungs, vai jūs tiešām uzskatāt, ka Augstākajai padomei būtu jānodarbojas ar rajonu un pagastu lēmumu atcelšanu? Priekš tā ir likums par attiecīgā līmeņa pašvaldībām, kur ir skaidri rakstīts, ka šos lēmumus atceļ tiesa.

J.Kinna: Jā, es saprotu. Es jau sākumā arī teicu, ka mēs mēģināsim panākt, lai šos lēmumus atceļ vai nu tiesa, vai Augstākā padome.

A.Punovskis: Tikai tiesa.

J.Kinna: Nē, arī Augstākā padome ir tiesīga atcelt.

A.Punovskis: Likums!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man ir tāda paša veida jautājums. Jūs teicāt, ka nākotnē šādus jautājumus izlems tiesa. Es nesaprotu, kas traucē tiesai jau tagad izšķirt šo jautājumu?/

J.Kinna: Mēs, izskatot šo zemes strīdu, strīdniekiem apsolījām, ka iesniegsim Augstākajā padomē, lai šo lēmumu atceltu. Protams, mēs varējām viņiem arī likt griezties tiesā, bet tikai ļoti parasta ir tā situācija, ka šajā gadījumā personas tiesā nevinnē. Bet principā tas arī ir iespējams. Ja Augstākā padome šādu lēmumu nepieņems, tad viņiem nekas cits neatliks, kā griezties tiesā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš... Nē? Paldies, Kinnas kungs! Debatēs vēlas izteikties deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Cienījamie kolēģi! Es piekrītu, ka šāds lēmums nav Augstākās padomes kompetencē, un tas fakts, ka šis lēmuma projekts ir nonācis līdz Augstākajai padomei, liecina tikai par to, ka mēs kaut kur iepriekš savā darbībā esam kļūdījušies. Manuprāt, viena nopietna kļūda, sākot zemes reformu laukos, tika pielaista tad, kad pieņēma lēmumu par zemes komisiju izveidošanu. Mēs negājām vis uz to, lai atjaunotu Latvijas Republikas Zemes ierīcības komisijas darbību ar tādām pašām pilnvarām un tiesībām, kādas šai Zemes ierīcības komisijai bija Latvijas Republikā, bet izveidojām savu dīvainu Zemes komisiju, kurai ir tāds juridiskais statuss, ka tā nav tiesīga tikt galā ar šādu ļoti vienkāršu jautājumu.

Bet vēl es gribu runāt arī par citu šā jautājuma aspektu. Skaidrs, ka, vadoties pēc juridiskā viedokļa, vadoties pēc pašreiz pastāvošajiem likumiem, īpašums ir jāsadala vienlīdzīgi. Citas izejas šeit nav. Varētu vēl apskatīt morālo aspektu. Divas no šīm minētajām ģimenēm man ir ļoti labi pazīstamas. Viena no tām ir Bētiņu ģimene Cēres pagastā. Te ir runa par bijušo vecsaimniecību, no kuras visa minētā ģimene 1941.gadā tika izvesta uz Sibīriju. Šī ģimene tur ir izcietusi ilgus un grūtus gadus, līdz piecdesmito gadu otrajā pusē šie divi brāļi atgriezās. Viens no brāļiem- Zigurds Bētiņš- sāka saimniekot bijušajā vecsaimniecībā, otrs brālis palika Rīgā mācīties. Tagad viņš strādā par direktora vietnieku Valsts Rīgas apgaismes tehnikas rūpnīcā. Bet ne tur būtu šis princips, jāskatās, kas tie ir par cilvēkiem. Skaidrs, ka viens no viņiem, kuram ir lauksaimnieciskā izglītība, ir spējīgs šo saimniecību vadīt un organizēt. Otrs ir izteicis vēlēšanos iegūt savā īpašumā zemi, bet ne saimniecību.

Rodas jautājums, kā mēs rīkojamies, kā mēs izvirzām principu par Latvijas Republikas atjaunošanu, proti, ko mēs saprotam ar vārdiem- atjaunot Latvijas Republiku. Diemžēl ar to mēs saprotam tikai divus momentus: Latvijas Republikas pilsoņu īpašumu atjaunošanu un Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu. Par pārējo mēs nedomājam. Bet, manuprāt, es šo problēmu skatītu pavisam citādi. Es uzskatu, ka atjaunot Latvijas Republiku nozīmē atjaunot arī Latvijas Republikas ekonomisko struktūru laukos. Tātad Latvijā jāatjauno šīs zemnieku saimniecības tādas, lai tās varētu funkcionēt tā, kā tās funkcionēja līdz 1940.gadam. Te arī rodas šis jautājums par zemnieku saimniecību dalāmību vai nedalāmību. Šis jautājums ir tikpat vecs, cik veca ir visa mūsu pasaule. Jautājums par saimniecību dalāmību radās jau Romas impērijas laikā, runājot par vergturu latifundijām. Minētais jautājums tika regulēts ar likumdošanu feodālajā viduslaiku Eiropā. Šo jautājumu regulēja Latvijas Republika, Lietuvas Republika. Vēl tagad daudzās valstīs ar likumu tiek regulēta saimniecību dalāmība vai nedalāmība.

Un tagad padomāsim, ja mēs patlaban atjaunojam īpašumtiesības... Ir ļoti daudzas zemnieku saimniecības, uz kurām pretendē divi, trīs, četri vai pat pieci mantinieki. Šādā veidā realizējot zemes reformu, tas ir, domājot tikai par īpašnieka tiesībām, faktiski mēs šīs saimniecības iznīcinām, mēs tās izpostām, mēs atļaujam tās saplosīt gabalos, atļaujam to vietā izveidot sīkus zemes īpašumus, kuri agri vai vēlu izputēs.

Īstenībā katrai lauksaimniecības nozarei ir sava optimālā zemes platība, lai šī saimniecība varētu funkcionēt. 25 hektāru liela saimniecība varētu funkcionēt varbūt kā sīka lopkopības, dārzkopības vai augkopības saimniecība, bet, ja mēs gribam izveidot saimniecību, kas nodarbojas ar graudaugu audzēšanu, tad, lai šī graudaugu audzēšana būtu rentabla, saimniecības minimālajai platībai ir jābūt 50-60 hektāru lielai.

Konkrētā saimniecība, par kuru es runāju- Cēres ciema "Kalēji"-, ir nodrošināta kā graudkopības saimniecība. Šobrīd Zigurds Bētiņš saimniecību ir izveidojis, apgādājis ar tehniku, ar visu inventāru, ar visu nepieciešamo, lai tā varētu funkcionēt kā graudkopības saimniecība. Sadalot šo zemi, mēs šo saimniecību praktiski iznīcinām. Tā vairs nebūs rentabla un nevarēs pastāvēt un funkcionēt.

Tādēļ man ir ierosinājums šajā gadījumā nekādu lēmumu nepieņemt. Es domāju, ka mūsu Lauksaimniecības komisijai un likumdevējiem vajadzētu uzdot padomāt par to, kā ierobežot zemnieku saimniecību sadalīšanu. Ar likumu ir jānosaka situācijas, kad mantinieki zemnieku saimniecību nevar saplosīt gabalos un iznīcināt. Pieņemot attiecīgu lēmumu par šīm saimniecībām, mēs šīs, konkrētajā gadījumā minētās labi nostādītās, ekonomiski funkcionējošās, ar tehniku apgādātās saimniecības faktiski iznīcinām un sagraujam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš, nākamais- Punovskis.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Diemžēl, atbildot uz jautājumiem, Kinnas kungs, manuprāt, pateica pareizi... lēmumus, kuri šajā lietā ir pieņemti. Tātad zemes komisijas pieņem lēmumu un, ja kāds nav apmierināts ar pagasta zemes komisijas lēmumu, tad to pārsūdz rajonā. Tātad rajons nepareizo pagasta zemes komisijas lēmumu un arī padomes lēmumu atstāj spēkā, ko var pārsūdzēt tālāk Augstākās padomes Zemes komisijā. Kā uzskata Kinnas kungs, šī komisija ir atcēlusi gan rajona, gan pagasta zemes komisiju lēmumus. Šobrīd spēkā ir Augstākās padomes Zemes komisijas lēmums, kuram patlaban pretrunā ir pagasta padomes lēmums. Es domāju, ka mums ir jāskatās likumā "Par agrāro reformu", kas paredz kārtību... Tātad, ja republikas Zemes komisijas lēmums nepatīk tam brālim, kuram ir tā labi nostādītā graudkopības saimniecība, viņš varēja griezties tiesā. Cik es saprotu, viņš to nav darījis vai arī viņam visi termiņi ir garām. Es nezinu precīzi to pateikt, bet, manuprāt, šis jautājums ir pietiekami skaidrs, proti, spēkā ir republikas Zemes komisijas lēmums, ka šī zeme ir jāsadala abiem. Līdz ar to es neuzskatu, ka šajā jautājumā mums šeit būtu kaut kas jālemj. Ja mēs vienojamies par to, ka abiem brāļiem, kuri ir mantinieki, šī zeme ir jāsaņem, tad jau viss ir kārtībā.

No otras puses, es gribētu, lai šeit uzstājas Tautas pašvaldības komisijas pārstāvji. Es nezinu, vai viņi ir izskatījuši šo projektu, pirms to virzīja uz plenārsēdi. Škapara kungs varētu paziņot šīs komisijas lēmumu un kāda ir kārtība. Manuprāt, Punovska kungs pateica pareizo ceļu: ja kādam ir traucēkļi, tad, protestējot pret šo pašvaldības lēmumu, var griezties tiesā.

Es uzskatu, ka šī pašvaldība agrārās reformas likuma robežās nav bijusi pilnvarota lemt šos jautājumus. Līdz ar to tās lēmums mums nav saistošs. Manuprāt, pirmām kārtām, tas nav saistošs tiem cilvēkiem, kuriem ir jāizpilda republikas Zemes komisijas lēmums, kurš, ja mēs uzskatām, ka tas ir pareizs, ir jāizpilda. Otrām kārtām, tas ir iejaucies kompetencē, kuru likums par agrāro reformu pagasta pašvaldībai nav nodevis. Tātad faktiski tas ir bez juridiskām sekām, un, raugoties no procesuālā viedokļa, es personīgi uzskatu, ka tādēļ arī mums tas nav jāatceļ. Ja pagastā vai rajonā kaut kas notiek, tad mums ir jāskatās, jālūdz iejaukties vai arī lai prokurors ceļ šo prasību, vai kā citādi. Es domāju, ka nepareizi izteicās iepriekšējais runātājs, ka mēs varot lemt... Es domāju, ka mēs varam lemt par visu, bet vienkārši būtu necienīgi mums šo jautājumu lemt, jo tas būs precedents... Es neredzu, kādēļ mums šo jautājumu vajadzētu lemt. Vai tad nākamos gadījumus mēs te nelemsim? Es neiedziļinos jautājumā, proti, kurai pusei ir taisnība. No procesuālā viedokļa es uzskatu, ka šis lēmums nav mūsu cienīgs. Tātad mēs varam lemt visu, bet diez vai pareizi būtu par to lemt.

Otrām kārtām, republikas Zemes komisija ir pieņēmusi pietiekami solīdu lēmumu, ir atcēlusi abu zemākstāvošo komisiju lēmumus. Šo Zemes komisijas lēmumu tiesā neviens nav pārsūdzējis. Tātad tas ir spēkā, un jāskatās, kad tas ir jāizpilda. Varbūt ir problēmas ar šā lēmuma izpildi? Tad patiešām mums ir jāskatās un varbūt likumā kaut kas ir jāparedz, lai šādas patvaļības vairs neatkārtotos.

Attiecībā uz kolēģa Celmiņa teikto. Rītdien darba kārtībā ir likums par Latvijas 1937.gada Civillikuma atjaunošanu. Tur no 741.panta līdz 751.pantam, tātad 10 panti, ir par jautājumu, kas saucas: "Ārpus pilsētu administratīvajām robežām esošās lauksaimniecības rakstura zemes dalīšana pie mantojuma sadales". Šajos pantos viss ir smalki paredzēts un noteikts. Neradīsim problēmas tur, kur to nav, bet vienreiz sāksim ar pareiza un izsvērta likuma atjaunošanu, noārdot tos eklektiskos lipinājumus, kurus mēs esam salipinājuši vienā otrā likumā, paši nezinot to, kas 10 gados jau sen mums ir izstrādāts, izdebatēts un saražots profesionālu juristu līmenī. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Punovski!

A.Punovskis: Paldies. Es jūsu uzmanību vairāk neaizkavēšu. Deputāts Muciņš praktiski jau pateica visu to, ko arī es gribēju teikt.

Priekšsēdētājs: Mums vienkārši ir jāizšķiras. Lūdzu, Kinnas kungs, jums galavārds!

J.Kinna: Pirmām kārtām es gribu pateikt paldies kolēģim Celmiņam par to, ka viņš ļoti precīzi bija uztvēris tās lielās atšķirības, kas bija republikas Zemes komisijā. Es neprecīzi pateicu tās nosaukumu pirmās reformas laikā un kādas funkcijas un pilnvaras ir dotas mums šobrīd. Šeit ir tā situācija, ka galīgo lēmumu... Muciņa kungs, jūs varbūt varat traktēt juridiski, ka spēkā ir mūsu lēmums. Bet mums tūlīt sāksies ārkārtīgi lielas problēmas, kad izstrādātos zemes ierīcības projektus apstiprinās vietējās pagastu padomes. Šo situāciju likums par zemes komisijām absolūti nav atrunājis. Proti, kas notiks, ja pagasta padome apstiprinās kaut kādu strīdus situāciju, kas būs pretrunā ar mūsu lēmumu? Vai šo procesu, šo strīdu varēs atrisināt tikai tiesā? Vai mums būs jāgriežas pie Augstākās padomes pēc papildu pilnvarām tikai šajos jautājumos? Tā ir viena no vislielākajām problēmām, ar kurām mēs tuvākajā laikā saskarsimies. Tukums ir izņēmums, tā kā zemes komisijas lēmumu uzreiz pasteidzās apstiprināt ar rajona un padomes sesijas lēmumu. Tādu izņēmumu nav daudz. Mums vēl ir viens strīds Skrīveros, kur tāpat ir izdarīts, bet pārējais tā nav. Nākotnē šāda situācija var būt diezgan masveidīga, kad pagastu lēmumi būs pretēji gan rajonu zemes komisiju lēmumiem, gan Augstākās padomes...

Es piekrītu, kad vairākums saka, ka nevajag radīt precedentu ar šādu lēmumu atcelšanu Augstākajā padomē. Es piekrītu un varētu pat nelikt uz balsošanu, bet es gribu brīdināt kolēģus, ka acīmredzot nāksies plenārsēdē vēlreiz iedziļināties šajās problēmās, par kurām runāja Celmiņa kungs un kuras es jums mēģināju pateikt. Droši vien vajadzētu pieņemt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, jums jāpasaka skaidri un gaiši, vai balsot par lēmumu vai ne.

J.Kinna: Es domāju, ka es to varētu noņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Uzziņai. Es domāju, ka ir pareizi, ka mēs šobrīd noņemam. Domāju, ka mēs nekad nespēsim izmantot visu to priekšrocību, ko dod tiesas procesi, kuros uzstājas paši cilvēki un katrs izklāsta savus argumentus. Citādi iznāks tā, ka Celmiņa kungam ir pazīstama viena puse un viņš var gari un plaši stāstīt par progresīvo graudkopību. Bet otru pusi šeit neviens nepazīst, tādēļ par to arī nav aģitatora. Es domāju, ka tādām vajadzībām mums ir tiesas process. Tāpat arī skaidrs, ka likuma piemērošanas gaitā radīsies šādas problēmas. Es uzskatu, ka tas ir normāli, ja tās rodas. Tā tam ir jābūt. Tas ir normāls process, tādēļ no tā netaisīsim nekādu traģēdiju. Tāpēc likums zināmu laiku ir darbojies.

Apkoposim, kādi ir priekšlikumi. Zemes komisija nāks ar saviem priekšlikumiem. Likuma līmenī, neizšķirot konkrētu gadījumu, bet vispārinot, izstrīdēsimies par diviem principiem. Paskatīsimies, kā tas ir Latvijas laika Civillikumā. Varbūt pat mēs šeit velti laužam šķēpus, jo tajā, iespējams, viss ir atrisināts. Mums varbūt vajag tajā ielasīties un palūgt precīzus izskaidrojumus. Cik es saprotu, Civilkodeksa jaunās redakcijas komisija šajā nodaļā absolūti nevienu grozījumu nav piedāvājusi. Viss paliek, kā 1937.gada Civillikumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Likumprojekts "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā" pirmajā lasījumā.

Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jums ir iesniegts apjomīgs 555.dokuments, kas ir projekts "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā". Es ceru, ka jūs esat ar šo projektu iepazinušies. Tāpēc es vērsīšu jūsu uzmanību tikai uz atsevišķiem aspektiem, parādot varbūt šo grozījumu būtību.

Ko varbūt vajadzētu uzsvērt pirmām kārtām? Projekts ir izstrādāts, ņemot vērā un balstoties uz likuma "Par darba koplīgumiem" 1.pantu. Līdz ar to projekts paredz būtiskas izmaiņas Darba likumu kodeksa terminoloģijā. Tā, piemēram, "darba devēji", "darbinieki" ir vārdu "arodorganizācijas", "arodbiedrības" vietā.

Ko varētu atzīmēt otrām kārtām? Šis projekts nodrošina visu darba devēju un darbinieku līdztiesību darba attiecībās neatkarīgi no uzņēmēja īpašuma formas un darbinieka sociālā stāvokļa. Vērsiet uzmanību uz projekta 14.panta redakciju.

Trešām kārtām šie labojumi dod iespēju atteikties no PSRS darba likumdošanas principiem un PSRS Augstākās tiesas lēmumu piemērošanas republikā, kā arī no abstraktām un novecojušām normām, tā, piemēram, no 21.panta, 38.panta un no vairākām citām normām. Varētu arī atzīmēt, ka šis projekts pietuvina mūsu republikas darba likumdošanu starptautiskajām normām, kā arī pielīdzina mūsu darba likumdošanas normas mūsu kaimiņvalstu- Igaunijas un Lietuvas- darba likumdošanai.

Jāatzīmē, ka projekts nosaka jaunas darba samaksas un materiālās stimulēšanas principus atbilstoši likumam "Par uzņēmējdarbību", likuma "Par valsts uzņēmumu" 16.pantam, likuma "Par pašvaldības uzņēmumu" 14.pantam un citu mūsu pieņemto likumu normām. Daļēji tie ir ietverti šā gadā 7.maijā pieņemtajā likumā "Par grozījumiem un papildinājumiem Darba likumu kodeksa 83. un 84.pantā". Grozījumi ir nepieciešami arī citās Darba likumu kodeksa normās, kas attiecas uz darba samaksu.

Vēl varētu atzīmēt, ka pārejas periodā no valsts īpašuma monopola uz visu īpašuma formu vienlīdzību uzņēmējs, darba devējs daudzus darba attiecību jautājumus turpmāk varēs regulēt un reglamentēt ar darba koplīguma starpniecību, vai arī darba līgumpusēm tieši vienojoties. Īpaši tas attiecas uz darba samaksu, darba aizsardzību, darba atvieglojumiem darbiniekiem, kuri darbu savieno ar mācībām.

Jāsaka vēl, ka projekts paredz izslēgt trešo "a" nodaļu, paredzot, ka derīgās normas būtu jāietver likumā par nodarbinātību. Šajā sakarībā jāizdara izmaiņas Darba likumu kodeksa 35.pantā. Jums izsniegtajā brošūrā šīs izmaiņas nav ietvertas. Tāpēc patlaban es jūs par to informēšu. Proti, būtu priekšlikums, ka 35.pantu varētu izteikt... jau panta nosaukuma, proti, "Garantijas darbiniekiem, ja samazina darbinieku skaitu sakarā ar bankrotu" tekstā ieliekot normas, kas paredzētu, ka, izbrīvējot darbiniekus sakarā ar viņu skaita samazināšanu vai sakarā ar darba devēja bankrotu, darbinieki tiek personiski rakstiski brīdināti ne vēlāk kā... Turpinājumā par to varētu diskutēt, vai divas nedēļas vai mēnesi, vai trīs mēnešus iepriekš. Un tālāk, kā jau projektā, vajag izdarīt attiecīgos redakcionālos labojumus.

Salīdzinājumā ar to, kas jums ir izsniegtajā projektā, gribētu vērst jūsu uzmanību vēl arī uz priekšlikumu, kas ir jūsu brošūras 17.lappusē, kur ir 21.punkts. Runa ir par 23.pantu, kuru vajag izteikt jaunā redakcijā. Jautājums par pārbaudes termiņu varētu būt diskutējams. Šeit ir ierakstīti trīs mēneši. Mēs esam saņēmuši tagad priekšlikumus ar ieteikumu, ka šāds pārbaudes termiņš nedrīkstētu pārsniegt vienu kalendāra mēnesi.

Un vēl, salīdzinot to, kas jums ir izsniegts, vēršu jūsu uzmanību uz 23.punktu, kur ir runa par 33.panta redakciju. Šeit tātad 1., 2.punkts būtu redakcionāli pārveidojams. 29.punktā varētu būt arī jaunās redakcijas variācijas, kur ir runa par 37.panta redakciju jautājumā par atlaišanas pabalstu. Tajā ir priekšlikums diskutēt par jautājumu, vai vidējās izpeļņas apmērā vai mēneša vidējās izpeļņas apmērā...

Tas īsumā ir viss, uz ko gribētu vērst jūsu uzmanību. Ja ir jautājumi, lūdzu- es centīšos atbildēt. Šeit ir klāt arī Universitātes docente Vizma Dubure, kura tādā gadījumā nāks man palīgā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Endziņa kungs, man būtu divi jautājumi. Es ar gandarījumu konstatēju, ka ir samazināts tas laiks, kas ir vajadzīgs darbiniekam, ja viņš ir brīdinājis par savu aiziešanu, proti, līdz tam brīdim, kad viņš jāatbrīvo, maksimums, ir divas nedēļas. Vai jūs neuzskatāt, ka būtu jāatvieglina arī pretējais process, tas ir, darbinieka atlaišana? Nav noslēpums, ka Ministru padomes reorganizācija lielā mērā bija arī pamatota ar to, ka dažās ministrijās vajadzēja izdarīt šo procesu. Proti, lai tādas lietas nenotiktu atlaižamo darbinieku dēļ. Kādas ir jūsu domas, vai nevajadzētu atvieglināt?

A.Endziņš: Principā to varētu. Tas saistās ar cilvēku sociālo aizsargātību. Šeit termiņš saistītos, manuprāt, ar tām garantijām materiālā izteiksmē. Iepriekš varētu būt brīdinājuma termiņš, jo ne vienmēr tas ir iespējams. Kā jau es jūs informēju, teiksim, sakarā arī ar bankrotu vai kaut ko tamlīdzīgu šis termiņš varētu būt īsāks. Tā ka, ja būs konkrēti priekšlikumi, manuprāt, tos varētu iestrādāt.

I.Ēlerts: Paldies. Otrs ir sīkāks jautājums, proti, nupat komisijas saņēma priekšlikumu, faktiski likumprojektu, kurā par izmaiņām 103.pantā attiecībā uz vidējās izpeļņas aprēķinu tas risināšanas ceļš, protams, manuprāt, bija nepareizs. Vai pie viena nevajadzētu atrisināt arī to, lai šo garo kodeksu mēs nelabotu pēc pāris mēnešiem?

A.Endziņš: Es jums pilnībā piekrītu. Ja ir konkrēti priekšlikumi, katrā gadījumā tas būtu jārisina laikus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Man ir vairāki jautājumi. Jūs teicāt, ka ar šo kodeksu tiek atceltas visas tās kārtības, kas attiecas uz kooperatīvajām sabiedrībām un tā tālāk. Vai es pareizi sapratu, ka viss tiek virzīts uz vienotu darba likumdošanu?

A.Endziņš: Uz vienotu, jā.

A.Felss: Skaidrs. Paldies. Nākamais jautājums par 24.pantu. Vecajā redakcijā- par 33.panta 3.punktu. Proti, var saprast tā, ka, ja pēdējā gada laikā šai personai nav bijis disciplinārs sods par sistemātiski neizpildītiem darba pienākumiem, viņu atbrīvot nedrīkst.

A.Endziņš: Jūs domājat par 3.punktu?

A.Felss: Par 33.panta 3.punktu vecajā redakcijā. Jaunajā- 24.pantu.

A.Endziņš: 33.panta 3.punktā teikts, ka, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla sistemātiski neizpilda pienākumus, ko uzliek darba līgums, un ja darbiniekam pēdējā gada laikā uzlikts disciplinārs sods...

A.Felss: Jā, es uzskatu, ka nebūtu vajadzīgs teikt, ka, ja pēdējā gada laikā darbiniekam uzlikts disciplinārs sods... Ja nu viņš ir mainījis vairākas darbavietas vai kaut kā citādāk izvairījies no šīs sodīšanas? Vai man viņš obligāti jātur, ja viņš, teiksim, divas, trīs reizes nepildīs to, kas viņam ir jāpilda? Es domāju, ka tā lieta ir jākārto automātiski.

A.Endziņš: Šeit, Felsa kungs, ir runa par to, ka sistemātiskums paredz: attiecībā pret šo darbinieku ir veikti kaut kādi pasākumi no administrācijas puses. Te nav domāts, ka termiņam obligāti ir jābūt gadam, tas ir, tieši gada ietvaros. Ja viņš būs nostrādājis, teiksim, pilnus trīs mēnešus vai sešus mēnešus un jūs šajā laikā par to, ka viņš nepilda darba pienākumus, būsit uzlikuši disciplināru sodu, tad jau tas ir gada laikā. Jo, ja pārkāpumi būs atkārtojušies, jūs šajā gadījumā varēsit realizēt 33.panta 3.punktu.

A.Felss: Vēl jautājums par 33.8.pantu tajā pašā lappusē, kur ir teikts: ja ir izdarīta darba devēja mantas izlaupīšana, kas atzīta ar likumīgu, spēkā esošu tiesas spriedumu vai ar institūcijas, kura ir tiesīga uzlikt administratīvu sodu, lēmumu. Arī šobrīd ir zināmā mērā diezgan paradoksāla situācija. Proti, ja tu esi noķēris zagli, tu viņu nekavējoties vēl nevari atbrīvot no darba, jo vispirms jāpagaida, kamēr pilnīgi pierādīs viņa vainu, tas ir, kad būs tiesas spriedums. Un šis zaglis, ja viņam nav bijuši citi disciplinārie sodi, vienalga turpina strādāt tajā pašā darbavietā, dažos gadījumos pat terorizējot pārējo kolektīvu, kas mēģina vairāk vai mazāk pretoties viņa darbībai, vai arī analogi gadījumi. Šobrīd viņš tiek aizstāvēts.

A.Endziņš: Šajā gadījumā, manuprāt, viņš netiek aizstāvēts, jo jebkurā gadījumā personas vaina ir jāpierāda. Šeit tas saistās vai nu ar tiesas spriedumu, vai arī, teiksim, var uzlikt administratīvu sodu.

A.Felss: Jūs zināt, kamēr tiesa izskata lietu, tas velkas vairāk nekā divus mēnešus.

A.Endziņš: Un ja tagad atklāsies, ka jums gan ir šķitis, ka šis cilvēks ir nozadzis mantu, bet izrādīsies, ka tā ir bijusi viņa manta, proti, viņš nav bijis vainīgs, bet jūs jau būsit piemērojis no savas puses šo attiecīgo pantu, kā tad būs?

A.Felss: Es varu saprast jūsu iebildumus. Bet, ja noķer nozieguma vietā pie rokas, bet pēcāk tu neko nevari izdarīt, jo tev jāgaida šī procedūra, kamēr paies mēnesis, divi, kamēr izmeklēs un tā tālāk.

A.Endziņš: Mūsu apstākļos situācija var būt tāda, ka ir izlaupīšana. Pieņemsim, ka tas ir tirdzniecības uzņēmums... Ārzemēs visa prece ir iezīmēta, ko pie kases aparāta var neitralizēt un iet ārā. Bet var būt gadījums, ka jums līdzi ir sava manta, kuru jūs esat nopircis kaut kur citur, bet par kuru jūs iepriekš nevienu neesat brīdinājis. Šī manta varbūt ir tā pati manta, kas ražota šajā pašā uzņēmumā. Un kad jūs nāksit ārā... Te vienkārši tas ir jāpierāda.

A.Felss: Es jums pastāstīšu par citu situāciju. Iedomājieties, ka fermā noķer zagli, kas nozadzis divus sivēnus. Zaglis tiek nodots attiecīgajiem orgāniem, tiesa būs pēc pusotra mēneša, galarezultātā tā iznāk. Zaglis nodomā, ka labi, pa to laiku es jums vēl parādīšu, kā te vajag strādāt. Pārējiem taču arī jāstrādā tajā fermas kolektīvā un tā tālāk. Lūdzu- piemērs no lauksaimniecības.

A.Endziņš: Es domāju, ka šajā gadījumā mums jādomā par to, lai paātrinātu procesa iespējamību, proti, varbūt šādos gadījumos, kad noziedznieks ir aizturēts nozieguma vietā, administratīvais process būtu jāvienkāršo. Šeit šaubu nav, ka šis process ir jāvienkāršo. Bet radīt tādus priekšnoteikumus iespējamai patvaļai, tas ir diezgan problemātiski. Katrā gadījumā tas ir ļoti diskutējams jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Man jautājums par 38.pantu. Kā jums liekas, vai tiešām šāds pants ir jāsaglabā, jo, manuprāt, tas ir pietiekami nekonkrēts. Kāpēc šis pants ir?

A.Endziņš: Pants ir par darba līguma laušanu pēc darbinieka arodorganizācijas institūciju pieprasījuma. Es domāju, ka tas ir vērsts tieši uz darbinieku sociālo aizsargātību. Ja jūs uzskatāt, ka pants nav precīzi formulēts, tad varam diskutēt. Jūs varat iesniegt savu priekšlikumu. Bet katrā gadījumā tas ir vērsts uz to, lai darbinieku intereses tiktu aizsargātas pret uzņēmēju vai pret administrāciju.

E.Cilinskis: Jā, tas it kā būtu pareizi, teiksim, ja viņš pārkāpj likumdošanu. Būtībā ir tā, ka, ja arodbiedrības darbinieki pieķers kaut sīkāko pārkāpumu, var izvirzīt jautājumu par atcelšanu, kas obligāti ir jāizpilda. Vai tas tādā formā varētu būt?

A.Endziņš: Šeit nav obligāta prasība, ka viņš noteikti ir jāatstādina. Bet ir tas, ka var šādu jautājumu ierosināt. Tas ir viens no pamatiem darba līguma izbeigšanai. Šī prasība ir tā saucamais trešās puses pieprasījums.

E.Cilinskis: Ierosināts- tas ir pareizi, bet tad ir jālauž...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man ir konceptuāla rakstura jautājums. Gribu izskaidrot savu domu. Līdz šim laikam Darba likumu kodekss darba attiecības regulēja tikai ar vienīgo darba devēju- valsti, taču tagad mums ir daudz darba devēju. Kādā mērā šo Darba likumu kodeksu varēs attiecināt uz visiem pārējiem darba devējiem? Tas ir, vai šī Darba likumu kodeksa normas uzliek kādus ierobežojumus iespējām noslēgt darba līgumus ar privātuzņēmējiem- darba devējiem, citiem kolektīviem un darbiniekiem?/

A.Endziņš: Jau pašā sākumā, kad informēju par šo projektu, es teicu, ka projekts nodrošina visu darba devēju un darbinieka līdztiesību darba attiecībās neatkarīgi no uzņēmēja īpašuma formas, kā arī no darbinieku sociālā stāvokļa. Šeit varbūt uzmanību pievēršat, ka tas saistās jau pirmām kārtām ar projektā ietverto Darba likumu kodeksa 14.panta redakciju.

S.Zaļetajevs: */Tas ir, ja būs noslēgts tāds darba līgums, kura normas kaut kādā ziņā būs pretrunā ar Darba likumu kodeksa normām, vai tad šis līgums būs jāanulē, vai tas būs jāapstrīd tiesā?/

A.Endziņš: Šeit skaidri un gaiši ir ielikta norma, ka, teiksim, puses var vienoties. Tas jau arī ir likumā par koplīgumiem, bet nekādā gadījumā tas nevar būt vērsts uz to, lai pasliktinātu darbinieka stāvokli. Līdz ar to, ja tas ir tā, tad šāds noteikums nevar būt spēkā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endziņa kungs! Vai debatēs kāds vēlas izteikties? Debatēs neviens nav pieteicies.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 74. Balsosim par likumprojekta "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā" pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 61- par, 2- pret un atturas- 4.

"Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un dažos citos kodeksos". Endziņa kungs, tas ir 560.dokuments. Kas par to ziņos? Juris Kaksītis no Augstākās tiesas. Lūdzu.

J.Kaksītis, Augstākās tiesas tiesnesis: Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Tieslietu ministrija, iesniedzot šo likumprojektu, savā pavadvēstulē norāda, ka likumprojekts izstrādāts, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarības principa īstenošanu un pastiprinātu atbildību par necieņu pret tiesu. Mēs uzskatām, ka, izdarot šādus papildinājumus kā Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tā arī Kriminālkodeksā, daļēji varēs novērst tos starpgadījumus, kuri izraisās, gan izskatot konkrētas krimināllietas, gan arī tiesas darbā.

Šādu grozījumu un papildinājumu izdarīšana šobrīd ir nepieciešama, manuprāt, arī citā sakarībā, jo jau agrāk ir izdarīti daži grozījumi un papildinājumi Kriminālprocesa kodeksā un Civilprocesa kodeksā. Tie ir it kā aizsteigušies priekšā tam iesniegumam, kurš tika izdarīts jau gandrīz pirms vairākiem gadiem.

Otrs jautājums, manuprāt, ir tīri starpvalstu jautājums, it sevišķi šobrīd, kad tiek dibinātas attiecības starp bijušajām PSRS republikām un mūsu valsti tiesiskās palīdzības sniegšanā un citos jautājumos. Šādā situācijā ir nepieciešamība, lai mūsu republikā būtu likums, kas vismaz no likumdošanas viedokļa, no tiesiskā viedokļa aizsargātu tiesas tiesnešu godu, cieņu pret dažādiem aizskārumiem, vienlaikus risinot arī tos jautājumus, kuri saistās ar līdzīgiem pārkāpumiem iepriekšējās izmeklēšanas un izziņas laikā.

1989.gada nogalē apmēram šajā pašā laikā bijušajā PSRS vissavienības likumdošanas veidā tika pieņemts likums par atbildību, kas saistās ar necieņu pret tiesu. Kontekstā ar šo likumu laikam mūsu apziņā, tajā skaitā arī projekta iesniedzēja apziņā, palika norādījums: ja tiks izrādīta necieņa pret tiesu, tad turpmāk par to būs administratīvā atbildība. Līdz ar to šajā likumprojektā lielākā daļa priekšlikumu ir saistīti ar grozījumu izdarīšanu Administratīvo pārkāpumu kodeksā un atsevišķos gadījumos arī Kriminālkodeksā.

Minētais projekts, manuprāt, it kā nosacīti sastāv no trijām daļām. Pirmkārt, tie ir grozījumi, kuri saistīti ar visai specifisku jautājumu izlemšanu jautājumā par necieņu pret tiesu. Šajā pirmajā daļā ir tādi panti, kuri (vismaz projekta kontekstā) nostiprina šo specifisko, gadiem pastāvējušo izskatīšanas kārtību, kura nav nedz administratīvā lietu izskatīšanas kārtība, kādu mēs to zinām klasiskā veidā, proti, protokola noformēšanas pārkāpumu fiksēšana, izskatīšana tiesā vai tiesnesim izskatot, nedz arī tiesas sodi, kādi ir paredzēti spēkā esošajā civilajā likumdošanā un arī kriminālajā likumdošanā, pareizāk sakot, Civilprocesa kodeksa un Kriminālprocesa kodeksa specifiskajā 201.26.pantā, kurā ir paredzēts gadījums, kad, ja tā varētu izteikties, tanī pašā auditorijā, tanī pašā vietā un tanī pašā laikā, kad tiek izrādīta necieņa pret tiesu, tiesa prasa gandarījumu, un šis gandarījums izpaužas uz vietas pieņemtā un izteiktā soda veidā.

Nākamais aspekts ir ierosinātās izmaiņas, kas saistītas ar tiesvedības procesa uzlabošanu, tajā skaitā arī par to problēmu, kura pirms dažām minūtēm šeit tika izvirzīta, tas ir, par laika perioda saīsināšanu starp nodarījuma izdarīšanu un attiecīgās personas saukšanu pie atbildības.

Un trešais likumprojektā ietverto jautājumu bloks ir jautājumi, kuri vairāk ir saistīti jau ar procedūras kārtību, tas ir, ar tām izmaiņām, kuras likumdošanā visos gadījumos notiek automātiski, ja vien ar kādu citu likumprojektu vai citu likumu tiek grozīts vai papildināts projekts.

Man jāatvainojas deputātu priekšā, bet es izteikšu arī vienu savu personīgo viedokli, kas diemžēl zināmā mērā manas vainas dēļ netika izteikts jau komisijā. Šo viedokli es izsaku tādēļ, ka es vadu darba grupu, kas nodarbojas ar jauna Administratīvo pārkāpumu kodeksa izstrādi kontekstā ar jau spēkā esošo civilo un kriminālo likumdošanu. Man šķiet, ka vismaz līdz otrajam lasījumam varētu mums atļaut izdarīt zināmas korekcijas, kas saistās ar šādiem projekta pantiem.

Pirmkārt, 4.lappusē trešā rindkopa no augšas, tas ir, par materiāliem vai izskatāmajām lietām, kā arī par to, kādā veidā tās būtu skatāmas. Tas attiecas arī uz 201.28., 201.29., 201.30. un 201.34.pantu. Proti, ko es šeit gribu teikt? Ja jūs izlemsit, ka papildinājumi jāizdara tādā veidā un tādi, kādi ir izteikti projektā, tad var gadīties, ka šāds likums nevis paātrinās, nevis uzlabos lietu izskatīšanu, bet tieši otrādi- paildzinās, jo spēkā esošā administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas prakse un procedūra ir noteikta, proti, pārkāpuma fiksēšana, pēc tam protokola sastādīšana, protokola atgriešana tiesā un protokola izskatīšana tiesā. Bet nedrīkstētu, manuprāt, atteikties no tiem tiesas sodiem, no tiem specifiskajiem tiesas sodiem, kuri ir nostiprināti jau spēkā esošajā likumdošanā. Tas attiecas uz 8.nodaļu, kuru projekta autori liek priekšā izslēgt. Es domāju, ka tā tomēr būtu saglabājama arī uz priekšu.

Kādēļ šobrīd radās šāda zināmā mērā kolīzija? Kā jūs redzat, iesniedz Augstākā tiesa un iesniedz Tieslietu ministrija. Es gribu drusku vēsturiski pastāstīt. Augstākā tiesa šo jautājumu savā daļā, kā tai šķita, izskatīja 1989.gada nogalē. Bija Augstākās tiesas plēnuma lēmums. Augstākā tiesa, izmantojot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, 1990.gada 22.oktobrī nosūtīja Augstākajai padomei savu projekta daļu ar lūgumu izdarīt šos papildinājumus. Tieslietu ministrijā šos jautājumus skatīja līdztekus, bet mazliet citā aspektā. Un šajā sakarībā Tieslietu ministrija lika mums priekšā papildināt jau agrāk iesniegto projektu ar dažiem citiem jautājumiem, kas šķiet svarīgi Tieslietu ministrijai. Bet, tā kā tas dažreiz praksē rodas, kad divas institūcijas, lai gan savā starpā ļoti saistītas, saliek savas idejas kopā, tad ne vienmēr rezultāts ir tas optimālākais.

Man šķiet, ka arī turpmāk būtu jāiztur šī līnija, ka būtu administratīvā atbildība, kriminālā atbildība un trešais, ka likumdošanā pastāvētu arī tiesas sodi par tiem jautājumiem, kuri faktiski civilajā likumdošanā šodien jau ir nostiprināti. Teiksim, civilajā likumdošanā šodien ir paredzēta atbildība par to, ja neiesniedz attiecīgus dokumentus, kādi ir jāiesniedz. Civilajā likumdošanā ir paredzēta atbildība par rakstveida pierādījumu neiesniegšanu, par prasības nodrošinājuma pārkāpumu, par tiesas sēdes kārtības neievērošanu un tā tālāk. Manuprāt, šī nodaļa būtu paturama, šie panti būtu papildināmi ar sankcijām tādā apmērā un tādā veidā, kādi tiek ielikti šajā projektā. Tikai lai tie nebūtu administratīvi, lai tās nebūtu administratīvās lietas, lai šī lietvedība, lai šī procedūra netiktu apgrūtināta.

Ja manis izteikto priekšlikumu jūs noraidīsit, tad man ir alternatīvs priekšlikums. Runājot par šo trešo rindkopu 4.lappusē, kur teikts, ka par pirmajā daļā 201.26., 201.27.pantā un tā tālāk paredzētajiem pārkāpumiem tiesas priekšsēdētājs nosūta materiālus Iekšlietu daļas priekšniekam tādā gadījumā, ja tie paliek kā administratīvie pārkāpumi, kā administratīvā lieta, tad es lūgtu nevis papildināt ar to, ka nosūta Iekšlietu daļas priekšniekam, bet ka tiesnesis, kura lietvedībā atrodas lieta, vai tiesnesis pēc tiesas sēdes priekšsēdētāja norādījuma šo protokolu sastāda pats. Un tiesas sēdes priekšsēdētājs izskata pats, lai nodotu citam priekšniekam izskatīšanai. Tādējādi nebūtu šī, atvainojiet, trīskāršā papīru sūtīšana no viena resora uz otru resoru. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, lūdzu, kādi ir jautājumi? Vai kaut kas nav saprasts, vai ir neskaidrs? Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Atsaucoties uz to jūsu pēdējo alternatīvo aicinājumu... Bija PSRS likums par necieņu pret tiesu. Kādā mērā tas tika izmantots šā likuma izstrādāšanā? Vai šis likums paredzēja, ka sūtīt arī uz Iekšlietu daļu, vai tomēr tiesnesim deva iespēju izrīkoties ar soda naudu turpat tajā procesā? Kādi bija šīs prakses rezultāti?

J.Kaksītis: Minētais jautājums vispār netika risināts šajā likumā. Procedūras jautājumi netika paredzēti. Mūsu republikā vispār šis likums netika piemērots, tā kā ir procedūra, ja mūsu parlaments neratificē, un šis likums netika ratificēts, tad visā mūsu republikā tas netika piemērots, bet procedūras jautājumus tur vispār neparedzēja. Tas bija tikai naturāla rakstura, ka par to tiek paredzēta administratīvā atbildība, un viss.

L.Muciņš: Jūs esat labās domās par mūsu tiesām.

J.Kaksītis: Es atvainojos, es jums nevaru atbildēt uz jautājumu, ko nezinu, es neesmu izprasījis, bet...

L.Muciņš: ...gāja darbā diezgan efektīgi, tāpēc es domāju, ka vajadzētu atbalstīt tieši šo, kas mums ir, proti, ka nevis sūtīt, bet tiesai dot iespēju izvērtēt.

Otrs jautājums.

J.Kaksītis: Piedodiet, bet šeit visos gadījumos tiesai nedod iespēju.

L.Muciņš: Es domāju tieši to, ko var tiesāt. Otrais jautājums ir par 201.29.pantu. Varbūt jūs varētu tomēr kaut kā sīkāk motivēt domu: "Ja nav izpildīts tiesneša pieprasījums iesniegt civillietā rakstveida pierādījumus vai lietiskos pierādījumus." Proti, es gribētu dzirdēt jūsu motivāciju, jo pierādīšana pēc civilprocesa, tā sacīt, tas ir tiešs pienākums. Ja es kaut ko apgalvoju un nevaru pierādīt, tad riskēju zaudēt lietu. Bet pēc tam, lai zaudētu 1000 rubļu tādēļ, ka tiesa domās, ka tomēr vajadzētu prasīt no manis tādus pierādījumus, un es tos nevaru dot, vai šī pieeja atšķirībā no visām pārējām zināmā mērā ir vairāk vai mazāk korekta, vai tā būtu pareiza? Un, ja tā, tad kā jūs to motivētu?

J.Kaksītis: Es to motivētu ar to, ka diemžēl mums šodien vēl nav iesakņojies tas princips, ka tiesa ir neitrāla un klausās, ko spriež puses, jo mums ir arī process, kur pušu nav, ir tikai viena puse. Un šodienas realitātē mēs būtu ļoti priecīgi, ja civilprocesā, kriminālprocesā mums nebūtu... mums uzliek par pienākumu arī Augstākās tiesas lēmumu nodrošināt, lai tiktu noskaidroti visi faktiskie apstākļi. Un ir lietu kategorijas, arī šajā likumā ir uzskaitīts, ka tādu un tādu gadu dokumenti šajā lietā ir obligāti, bet mēs šos dokumentus nevaram saņemt. Piemēram, lietu kategorija par attiecīgu atjaunošanu darbā sakarā ar atbrīvošanu kaut kādu iemeslu dēļ. Tātad viens no noteikumiem tajā tiesas lietā būtu attiecīgs kadru daļas dokuments, kas apstiprina štata vienību un tā tālāk. Tātad runa nav par tiesas izdomājumiem, bet par to, ka obligāti jāiesniedz tādi dokumenti, kuri šīs kategorijas lietu izskatīšanā ir obligāti.

L.Muciņš: Es aicinātu tomēr šeit precizēt šo virzienu. Un pēdējais jautājums. Tā kā jūs jau teicāt, ka esat administratīvās likumdošanas izstrādāšanas grupas dalībnieks (es tā sapratu), kāds ir jūsu uzskats, teiksim, par to, cik ātri mēs atgriezīsimies atkal un liksim 500, 1000 un 1500 rubļu vietā 3000, 6000 un 10 000 rubļu. Vai mums, raugoties no ekonomiskā viedokļa, nevajadzētu izvēlēties kādu universālāku mehānismu, saistot to ar vidējo darba algu, vai kaut kā citādi? Pretējā gadījumā drīz vien mēs te sēdēsim un ik pa brīdim grozīsim Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

J.Kaksītis: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, es jums piekrītu, ka tā kā tagad arī nav pareizi, bet es domāju, ka jūs piekritīsit arī man, ka nebūs nemaz tik vienkārši šodien noteikt, kāda ir šī nominālā, reālā un apslēptā izpeļņa, kas ir ļoti dažāda. Tiesas praksē mēs bieži vien nonākam pie atziņas, lai arī zinām, ka cilvēks ir turīgs, varbūt pat bagāts, bet, kad ir jāapraksta manta, tad viņam nekādas mantas nav. Manuprāt, diemžēl daudzi negodīgi cilvēki reizē ar likumu neievērošanu ir arī iemācījušies atrast šajā likumā vietas, kuras var apiet, un tādā veidā noteikt šo izpeļņu un proporcionālo sodu vai izlīgšanu. Arī šodien spēkā esošajā Administratīvo pārkāpumu kodeksā jau ir šī prasība, proti, lai tas būtu atbilstoši materiālajam stāvoklim. Mēs tā domājām, bet pagaidām, manuprāt, tas ir viens, un viss savā starpā sasaistīts ar ekonomiku un mūsu tirdznieciskajām attiecībām. Mūsuprāt, tādu optimālu izeju vēl nav izdevies atrast.

L.Muciņš: Es domāju nevis kaut kādu konkrētas personas vidējo algu, bet to vidējo, ko tagad jau sāk izmantot vismaz Augstākā padome koeficienta aprēķināšanai. Tātad tādu, ko statistika un Ministru padome zināmā periodā ir paziņojusi, ka tā zināmā periodā ir vidējā alga.

J.Kaksītis: Jā, paldies, es piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Man vienkārši būtu tāda veida jautājums: vai jūs neiebilstu, ja mēs uz otro lasījumu iestrādātu arī tikko saņemto mūsu Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikumu par 29.panta otrās daļas procesu kodeksu izslēgšanu? Tas saistās ar iespēju pārsūdzēt kasācijas kārtībā tās izmaiņas, kas jau bija izdarītas, bet bremzē 29.panta otrā daļa, kādēļ būtībā tas arī nestrādā.

J.Kaksītis: Jā, jā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairāk nav. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties? Lūdzu, balsosim par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 57- par, 2 pret, un 3- atturas. Pieņemts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Man būtu tāds ierosinājums: tā kā mums ir palicis pēdējais jautājums, varbūt to varētu izskatīt pirms pārtraukuma un ar to arī varbūt beigtu, ja nav citu priekšlikumu. Mēs ietaupītu laiku.

Priekšsēdētājs: Vai deputāti ir ar mieru izskatīt bez pārtraukuma un beigt ātrāk? Deputāti nav ar mieru. Varbūt nobalsosim, jo te ir tāda murdoņa, ka nevar saprast. Es domāju, mums ir reglaments... Daži darīšanas var sarunāt pārtraukumā un tamlīdzīgi. Strādāsim, vadoties pēc parastās kārtības, tad droši vien ātrāk beigsim. Tātad pēc pārtraukuma viens jautājums paliek, vai ne?

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Skatīsim likumprojektu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilkodeksā un Latvijas Dzīvokļu kodeksā".

Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Piedāvātais likumprojekts par grozījumiem divos kodeksos ir turpinājums mūsu jau agrāk pieņemtajam likumam "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju". Šis likums "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju" viens pats var darboties tikai tajā jomā, kas saistās jau ar faktisko dzīvokļu privatizāciju, bet nevar attiekties uz turpmāko situāciju. Tādēļ mums arī ir nepieciešams izskatīt šo projektu par labojumiem Civilkodeksā un par labojumiem Dzīvokļu kodeksā.

Un tagad konkrēti par to, kas tiek piedāvāts. Pirmā daļa- labojumi Civilkodeksā īpašus komentārus neprasa. Ja esat iepazinušies ar pielikumu, kurā ir izvilkums no šā Civilkodeksa, proti, 107., 108.pants, un redzams, ka šajos pantos ir noteikts, ka vienam pilsonim jeb personai īpašumā nevar būt vairāk par vienu dzīvojamo māju, kā arī viņa īpašumā nevar būt dzīvojamā māja un kooperatīvais dzīvoklis, ne arī jebkurš dzīvoklis. Šīs normas savu laiku ir pārdzīvojušas, tādēļ mēs vienkārši piedāvājam 107. un 108.pantu no Civilkodeksa svītrot.

Tālāk- par izmaiņām Dzīvokļu kodeksā. Šajā gadījumā mums nav citas likumdošanas, kas regulētu dzīvokļu likumdošanu, kā tikai spēkā esošais Latvijas Dzīvokļu kodekss. Tas, kas jums tiek piedāvāts, faktiski varētu būt arī atsevišķs likums, proti, likums par kooperatīvo sabiedrību darbības principiem un par īpašumtiesību uz dzīvokli iegūšanas pamatprincipiem, bet mēs tomēr piedāvājam to izskatīt kā labojumu tieši Dzīvokļu kodeksā, jo Dzīvokļu kodeksā faktiski šādas normas, kas attiecas uz kooperatīvajiem dzīvokļiem, eksistē. Tādēļ mēs nolēmām neko jaunu neradīt, tas ir, neradīt jaunu likumu, bet gan labot esošo likumu.

Tātad par to, kas ir ietverts šajā likumā. Tā kā joprojām eksistē un kādu laiku vēl eksistēs dzīvokļu deficīts, tomēr ir nepieciešama pašvaldību iejaukšanās, lai regulētu kārtību, kādā veidā fiziskās personas stājas dzīvokļu iegūšanas uzskaitē, un arī kārtību, kādā veidā fiziskās personas šo dzīvokli var iegūt. Tātad pamatprincipi tiek noteikti ar šo likumu, bet visu pārējo regulē pašvaldība. Un es atkārtoju vēlreiz, ka tas viss ir tikai tādēļ, ka pie mums patlaban pieprasījums pēc dzīvokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Tādēļ likuma labojumā ir 127.pants, kurā ir minēts, ka šo kārtību un secību nosaka pašvaldība.

Ir ļoti loģiski, ka pašvaldība dod arī atļaujas būvēt namus, līdz ar to nosakot to cilvēku loku, kuriem šīs būvtiesības dot. Šeit ir runa tikai par jaunbūvējamiem namiem vai arī jau būvniecības stadijā esošajiem namiem, kuri atrodas uz pašvaldības zemes. Par namiem, kurus būvē privātīpašnieks uz privātīpašumā esošās zemes, šajā likumā nav runa. Minētajā likumā ir runa tikai par tiem namiem, kuri atrodas uz pašvaldības zemes, proti, par daudzdzīvokļu namiem.

Tātad šajā likumprojektā mēs esam saglabājuši arī dažas normas, kuras jau tika akceptētas likumā "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju", tas ir, ka dzīvokļa īpašnieks var būt Latvijas Republikas pilsonis vai arī iedzīvotājs, kurš Latvijā ir nodzīvojis pēdējos 16 gadus, nepārkāpjot pierakstīšanās un imigrācijas normatīvos aktus. Minētais princips tiek atkārtots jau šajā likumā. Šis likums tiek sasaistīts kopā arī ar likumu "Par kooperatīvajām sabiedrībām" tajā daļā, ka šie dzīvokļu īpašnieki ir tiesīgi un atsevišķos gadījumos viņiem pat ir pienākums dibināt kooperatīvo sabiedrību likumā "Par kooperatīvajām sabiedrībām" noteiktajā kārtībā. Šajā likumprojektā ir arī uzsvērts, kurā brīdī tiek iegūtas īpašumtiesības uz dzīvokli un kurā brīdī rodas īpašumtiesības uz paju. Faktiski uz paju īpašumtiesības rodas ar to brīdi, kad potenciālais īpašnieks, kooperatīva biedrs, ir sācis maksāt savu pajas daļu. Pēc tam, kad māja tiek uzbūvēta, kooperatīva biedrs kļūst par attiecīgā dzīvokļa īpašnieku saskaņā ar statūtiem un saskaņā, protams, ar šo likumu.

Kas attiecas uz dzīvokļu ekspluatāciju un maiņu, tad šīs normas te īpaši netiek iztirzātas. Dzīvokļu ekspluatācija, izīrēšana tiks izskatīta jaunajā īres likumā "Par dzīvojamo telpu īri", kas ir sagatavošanas stadijā, un tuvākajā laikā tiks nodots jums akceptēšanai. Šeit ir minēts tikai tas, ka ekspluatācija, īre un maksājumu kārtošana notiek likumdošanā noteiktajā kārtībā. Tā kā mēs runājam par Dzīvokļu kodeksu, tad arī sīkāka šīs kārtības reglamentācija minētajā kodeksā nav nepieciešama.

Tālāk ir arī divi panti par dzīvokļa atsavināšanu, tas ir, atsavināšana faktiski notiek divos gadījumos: ja īpašnieks ir zaudējis īpašumtiesības vai arī īpašnieks ir miris. Tādos gadījumos atsavināšana notiek jau Civilkodeksa noteiktajā kārtībā. Dzīvokļa atsavināšana var notikt arī valsts interesēs, tas ir, ja nepieciešams ēku nojaukt valsts vai sabiedrības interesēs. Tādā gadījumā dzīvokļa īpašniekam tiek izmaksāta kompensācija, kas nav zemāka par iemaksāto paju. Mēs šeit arī piedāvājam, ka kompensācija nedrīkst būt zemāka par dzīvokļu tirgus cenas vidējo vērtību.

Tas īsumā būtu viss par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: 126.pantā ir sacīts: "kuri tiek celti vai atrodas uz pašvaldības īpašumā vai lietošanā nodotās zemes". Man ir jautājums- kas pašvaldībai ir nodevis zemi īpašumā? Un kā tas ir saprotams, ka pašvaldībai īpašumā ir nodota zeme? Es saprotu, ka ir nodota lietošanā un pašvaldība tur rīkojas, bet nodot īpašumā?

A.Punovskis: Šeit ir domātas pašvaldības īpašumā esošās vai pašvaldības lietošanā nodotās zemes.

V.Eglājs: Teiksim, Rīgā ir zemesgrāmatas, kurās atzīmēta pilsētas zeme, bet kā ir ar pašvaldības īpašumā esošo zemi? Kur tā radās? Kā pašvaldībai var būt īpašumā zeme?

A.Punovskis: Faktiski tā ir domāta pilsētas un lauku zeme, kura nav privātīpašumā. Ja šī zeme nav privātīpašumā, tad acīmredzot tā ir pašvaldības īpašumā.

V.Eglājs: Nē, tā ir pilsētas zeme vai lauku zeme. Es saku, ka ir valsts zeme, tā nav Ministru padomes zeme un nav Augstākās padomes zeme, tāpēc zeme ir pagasta vai pilsētas zeme, bet nav pašvaldības īpašums. Es saprotu, ka pašvaldībai ir tikai uzticēts ar šo zemi rīkoties.

A.Punovskis: Es varu jums piekrist, ka šeit ir nepieciešamas korekcijas atbilstoši likumam par zemes reformu pilsētās un lauku apvidos, bet doma ir tā, ka šī zeme ir pagastu vai pilsētu zeme. Tā ir tā doma, kuru arī jūs acīmredzot tā esat sapratis, vai ne?

V.Eglājs: Es tā vienkārši... ja tajā pantā izsvītrotu ārā vārdus: "uz pašvaldības lietošanā nodotās zemes".

A.Punovskis: Es domāju, ka mēs šo frāzi pieskaņosim likumiem par zemes reformu pilsētās un lauku apvidos.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Punovska kungs, man ir vairāki jautājumi. Jūs pazīst kā aktīvu pašvaldību interešu aizstāvi, tāpēc ir jautājums par 128.pantu, kurā teikts, ka pašvaldība nosaka secību pieteikumu iesniedzēju uzņemšanai dzīvokļu kooperatīvajā sabiedrībā. Vai tad tā kārtība, ar kuru Dzīvokļu kodekss deva šīs tiesības Ministru padomei, līdz ar to būtu jānolaiž līdz pašvaldību līmenim?

A.Punovskis: Jā, es tā domāju, jo ar Ministru padomes lēmumu nevar noteikt vienotu šīs secības kārtību visā Latvijas Republikā. Te ir jāņem vērā katra republikas reģiona specifika, katras pilsētas specifika, proti, tās nacionālais un skaitliskais sastāvs. Katrai pašvaldībai ir jādod tiesības noteikt šo secību. Es minēšu vienkāršu piemēru, proti, viena lauku mazpilsēta tādēļ, ka tai kādā nozarē ir nepieciešami augsti kvalificēti speciālisti, nosaka tādu secību, ka pirmie šajā rindā uz kooperatīvo sabiedrību iestāsies un tātad par dzīvokļu īpašniekiem pirmie varēs kļūt tieši augsti kvalificētie speciālisti, piemēram, tie, kuri brauc no Rīgas. Tātad tas ir atkarībā no katra reģiona specifikas.

L.Muciņš: Līdz pat pagastiem un rajonu pilsētām?

A.Punovskis: Jā.

L.Muciņš: Es par šo jautājumu izteikšos debatēs. Vēl man ir daži jautājumi. 131.pantā teikts, ka pajas īpašnieks ir tiesīgs izstāties no kooperatīva un atsavināt savas pajas daļu. Tātad attiecīgi visa šī shēma, kaut gan man tā liekas tāda drusciņ saistīta... es no galvas neatceros - ar to iepriekšējo likumu. Vai tas moments ir pārdomāts? Jo es sapratu, ka agrāk mums bija cita kārtība, proti, ka viņa īpašumā nebija dzīvoklis, bija tikai paja. Tagad mēs šo veco kārtību esam it kā atstājuši uz periodu, kamēr vēl tas dzīvoklis nav uzcelts, vēl ir tikai tā paja. Vai šis jautājums ir vispusīgi pārdomāts? Varbūt, ja viņš ir tiesīgs izstāties no kooperatīva, tad viņš izstājas, saņem savu naudu, pēc tam nāk nākamais, kas ir rindā. Taču attiecīgi tikai jāatrunā, kādi ģimenes momenti vai kā... Šī shēma man faktiski atgādina to veco, labo laiku shēmu, tikai tagad tā ir sašaurināta... nevis no dzīvokļa lietošanas, bet no dzīvokļa celtniecības laika. Vai visi šie aspekti ir pārdomāti? Un kā jūs motivētu tādu ierakstu, ja tas ir pārdomāts?

A.Punovskis: Faktiski šī atsavināšana tiešām reāli ir izstāšanās no kooperatīva. Tātad, ja pajas īpašnieks vai arī dzīvokļa īpašnieks tajā celtniecības stadijā vēlas izstāties no šī kooperatīva un līdz ar to atsakās no dzīvesvietas šajā namā, tad viņš saņem atpakaļ savu paju, ja šā dzīvokļa celtniecība nav pabeigta, vai arī viņš saņem kompensāciju par šo dzīvokli, tas ir, faktiski šo dzīvokli jau pārdodot. Bet pēdējais teikums regulē šo atsavināšanas kārtību, proti, ka pirmpirkuma tiesības ir attiecīgās teritorijas pašvaldībai. Tas nozīmē, ka tieši pašvaldība atkal noteiks nākamo cilvēku, kuram būtu tiesības iekļūt šajā kooperatīvā un tātad iemaksāt savu paju celtniecības turpināšanai, vai arī nopirkt dzīvokli saskaņā ar otro daļu.

L.Muciņš: Bet mums parasti tur notiek vēl plašāk, piemēram, viņš pēkšņi nomirst vai šķiras... Visi šie gadījumi mums kaut kā tā diezgan aprauti...

A.Punovskis: Gadījumā, ja nomirst, ir 133.pants... Attiecībā uz šķiršanās gadījumu es jums piekristu, ka tad varētu būt tāda pati norma, kāda bija likumā par dzīvokļu privatizāciju, proti, ka pirmpirkuma tiesības ir tam ģimenes loceklim vai īrniekam, kurš dzīvo kopā.

L.Muciņš: Tas viss mums ir attiecībā uz kārtību par dzīvokli, bet es runāju par to paju periodu, kamēr dzīvoklis tiek būvēts. Te, redziet, šis moments mums atkal drusku ir izslīdējis no regulēšanas.

A.Punovskis: Acīmredzot varētu piemērot tādu pašu kārtību, kā par dzīvokli, proti, ka pirmpirkuma tiesības ir pajas īpašnieka ģimenes loceklim, tam atsakoties- pašvaldībai.

L.Muciņš: Jā, Augstākajā padomē ir bijis tāds stagnātisks paņēmiens... Es to ļoti plaši izmantoju un man ir atsūtītas diezgan labas domas... Vai jūs šo likumprojektu esat aizsūtījuši Tieslietu ministrijai, Ministru padomes Juridiskajai pārvaldei un dažām citām institūcijām, teiksim, Augstākajai tiesai, Prokuratūrai, kā tas parasti ir pieņemts Augstākās padomes Juridiskajā pārvaldē un Likumdošanas jautājumu komisijā? Jo pat tur cilvēki, kuri tomēr, labi gribēdami, ne vienmēr var zināt un atcerēties, lai sakombinētu visu tā, lai pēkšņi kāds nekonstatētu, ka likumā par agrāro reformu mums ir kāds trūkums.

A.Punovskis: Šis projekts ir skatīts Augstākās padomes Prezidija izveidotajā komisijā, kas nodarbojas ar dzīvokļu problēmu risināšanu. Šīs komisijas sastāvā ir Ministru padomes, tas ir, valdības, pārstāvji, Arhitektūras un celtniecības ministrijas darbinieki.

L.Muciņš: Es tātad saprotu, ka nav aizsūtīts...

A.Punovskis: Nē, Likumdošanas jautājumu komisijā šis projekts, protams, ir skatīts, bet es domāju, ka mēs varētu aizsūtīt šo projektu pēc pirmā lasījuma.

L.Muciņš: Jā, man tomēr būtu tāds aicinājums, jo te ir tāda lieta, ka apmēram pēc diviem vai trim gadiem mēs nonāksim pie kaut kāda fakta un pēkšņi konstatēsim, ka kaut ko tiešām esam aizmirsuši, it sevišķi tagad, grozot likumus un tos saliekot kopā. Neviens šeit nav tik ideāls, lai varētu neaizsūtīt likumprojektu šajā jomā kompetentākiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar šiem jautājumiem. Arī pašvaldībām ir jānosūta. Es aicinu tomēr izmantot Juridiskās pārvaldes praksi, ka likumprojekti tomēr tiek izsūtīti. Es jūs to lūgtu darīt.

A.Punovskis: Jā, labi, to mēs varētu darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Alksni!

L.Alksnis: Punovska kungs! Man ir jautājums par 134.pantu. Tajā ir teikts: ja kooperatīvā dzīvojamā māja ir jānojauc sabiedrības interesēs, tad šiem kooperatīva locekļiem tiek izmaksāta iemaksātā paja, kas nav zemāka par dzīvokļu tirgus cenas vidējo vērtību. Tad iznāk tā, ka cilvēks saņem šo savu iemaksāto daļu, ja tā varbūt arī ir lielāka par tajā brīdī esošo šā dzīvokļa tirgus vērtību, bet viņš, kā saka, tiek pakļauts tādam liktenim, ka paliek bez pajumtes. Vai jūs nedomājat, ka šo normu varbūt vajadzētu paplašināt ar tādu papildinājumu, ka pašvaldībai šiem cilvēkiem būtu jārada iespēja pirkt jaunu dzīvokli vai arī jānodrošina jaunas dzīvojamās platības pirkšanas iespējas?

A.Punovskis: Faktiski šīs pirkšanas iespējas jau tiek nodrošinātas ar to, ka kompensācija nav zemāka par dzīvokļu tirgus cenas vidējo vērtību. Protams, situācijā, kad ir dzīvokļu deficīts, šai personai ir zināmas grūtības ar jauna dzīvokļa iegādi. Jūs varētu iesniegt šādu priekšlikumu. Es domāju, ka darba grupā mēs to izskatīsim.

L.Alksnis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. 127.pants./ Tur ir teikts tā: "kārtību, kādā reģistrē personas, kā arī nosacījumus viņu uzņemšanai".*/Vai jūs varat pateikt, kādi ir šie nosacījumi? Vai šie nosacījumi sakrīt ar 123.pantā uzskaitītajiem, vai tie ir kādi stingrāki nosacījumi? Vai otrādi- tas ir paplašināts mīkstāku nosacījumu loks?/

A.Punovskis: 127.pants, protams, nav pretrunā ar 128.pantu. 128.pantā mēs esam noteikuši pamatprincipu, ka dzīvokļa īpašnieks var būt pilsonis un iedzīvotājs, kas Latvijā ir nodzīvojis 16 gadus. 127.pantā ir noteikts, ka pašvaldība ir tiesīga noteikt kārtību, kādā reģistrē personas...

S.Zaļetajevs: Kārtību un nosacījumus...

A.Punovskis: Jā, kārtību un nosacījumus, ar šiem nosacījumiem saprotot to, ka personai ir jāatbilst zināmiem nosacījumiem, kuri varētu būt apmēram līdzīgi tiem nosacījumiem, kuri Dzīvokļu kodeksā patlaban jau ir ietverti. Šie nosacījumi tātad ir: apdzīvojamā platība mazāka par noteikto normu, personas ir invalīdi vai slimi cilvēki, kā arī ir daudzbērnu ģimenes. Šie ir tie nosacījumi, kurus ir tiesīga noteikt pašvaldība, pieņemot attiecīgu lēmumu par vienas vai otras personas iekļaušanu dzīvokļu kooperatīvajā sabiedrībā.

S.Zaļetajevs: */Man ir nākamais jautājums. Vai tas nozīmē, ka mēs, principā vēlēdamies radīt dzīvokļu tirgu, kas zināmā mērā ir mūsu likumsakarīga vēlēšanās, atspoguļota šajā likumprojektā, tomēr cenšamies ierobežot dzīvokļu kooperatīvu veidošanos, ieviešot tikai pašpārvaldi, atsakoties no pašu pilsoņu privātas iniciatīvas? Ja ir kāds pilsoņu loks, kas paši, neatkarīgi no pašvaldības, ir gatavi maksāt nomu pašvaldībai par zemi un celt sev namu, tad kāpēc, vienkārši sakot, tas nevar būt atspoguļots likumā? Ja es pareizi esmu sapratis, tad tāda veida darbība šajā likumprojektā nav paredzēta, tā paliks ārpus likumdošanas rāmjiem?/

A.Punovskis: Jūs esat pareizi sapratis- šos nosacījumus nosaka pašvaldība. Ja personu grupa vēlas uzbūvēt ēku uz pašvaldības īpašumā esošās zemes, tad, neapšaubāmi, pašvaldībai ir jādod atļauja. Pašvaldība būs tā, kas dos atļauju šo namu būvēt. Līdz ar to pašvaldība arī nosaka, vai šīs personas ir tiesīgas būvēt šo namu vai nav tiesīgas. Jo acīmredzot dzīvokļu un zemes deficīts mums ir pietiekami liels, lai visi gribētāji varētu piekļūt pie šo namu būvēšanas. Ja pašvaldības rīcībā ir ierobežota zemes teritorija, uz kuras var uzbūvēt zināmu skaitu namu, tad pašvaldība ir tiesīga noteikt nosacījumus attiecībā uz to personu loku, kuras varētu šos namus būvēt. Pretējā gadījumā kāds personu loks vispār paliks bez iespējām iegūt savā īpašumā dzīvokļus. Es runāju varbūt tieši vairāk par tām personām, kuras ir sociāli mazaizsargātas. Šeit ir runa par to, ka pašvaldības var noteikt privilēģijas sociāli neaizsargātām personām.

S.Zaļetajevs: */Bet vai tādā gadījumā nebūs tā, ka kooperatīvu noorganizēs pilsoņu grupa, kam sociālā taisnīguma vērtējumā tiešām jātiek pie dzīvokļiem, bet viņi materiālā ziņā nebūs spējīgi uzbūvēt namu? Tas taču ir ļoti svarīgi. Par kādu naudu un kādos apstākļos šie pasūtītāji varēs pirkt būvmateriālus, maksāt celtniekiem? Šiem cilvēkiem būs tiesības iestāties kooperatīvā, bet kā tālāk? Kas viņu vietā to visu izdarīs? Kas būs būvuzņēmējs? Maksāt par būvmateriāliem, kurus, protams, varēs nopirkt nevis par valsts, bet tikai par tirgus cenām? Un kas maksās celtniekiem, kas, protams, strādās nevis par valsts, bet pašu aprēķinātu samaksu? Tad nu iznāks tā. Mēs aizsargāsim cilvēkus, tas ir, rādīsim viņiem mirāžu- pieņemsim rindā. Taču namu uzcelt reāli viņi nevarēs. Visa celtniecība apstāsies, jo tiem, kas varētu būvēt, mēs tādu iespēju nedosim, bet tiem, kam atļausim būvēt, to nevarēs. Mēs nonāksim strupceļā./

A.Punovskis: Personas vairs nav šā likuma jautājums. Kārtība, kādā veidā tiek iemaksātas pajas, kādā veidā tiek dzēsti kredīti un kādā veidā notiek pārliecināšanās par personas maksātspēju, nav šā likuma jautājums. To var noteikt arī šīs dzīvokļu kooperatīvās sabiedrības statūti. Šeit ir runa tikai par to, ka pašvaldībai ir dotas tiesības atkarībā no katra reģiona specifikas noteikt to personu loku, kurām ir kaut kādas prioritātes iegūt šos dzīvokļus savā īpašumā, kā arī uz šo dzīvojamo ēku celtniecību. Rīgā šie nosacījumi var būt vieni, Ludzā tie var būt pavisam citi. Slavenais Ministru padomes 254.lēmums, ar kuru ir noteikta šī kārtība visā Latvijas Republikā, patlaban nespēj darboties, jo tas nav piemērojams atsevišķos Latvijas reģionos. Tādēļ tieši pašvaldībai ir nepieciešams izšķirt, kuras personas un kādā kārtībā var tikt pie šiem dzīvokļiem.

S.Zaļetajevs: */Labi. Pēdējais jautājums man par 131.pantu. Pēdējā frāze. Kāda jēga šeit ielikta jēdzienā "pirmpirkuma tiesības"? Ko tas nozīmē? Ja kāds, teiksim, piedāvā par rubli vairāk nekā pašvaldība, vai tad viņam ir tiesības nopirkt? Jo tad tā pārvērtīsies par kaut kādu atlaidi. Kas aiz šīs atlaides slēpjas? Kā šīs pirmpirkuma tiesības tiks regulētas? Jo tā taču ir atlaide. Tā vai citādi tirgus apstākļos pārdot dzīvokli nāksies tam, kas vairāk maksās. Vai kas šeit stāv augstāk par to? Vai.../

A.Punovskis: Pirmām kārtām dzīvokļa cenu noteiks dzīvokļa īpašnieks. Otrām kārtām šo cenu vispirms ir tiesības samaksāt attiecīgās teritorijas pašvaldībai. Tas nenozīmē, ka pašvaldība ir tiesīga samazināt prasīto cenu, bet tai ir tiesības maksāt to cenu, kuru prasa, bet tai ir tiesības maksāt pirmajai. Pašvaldība, protams, var arī pati nepirkt šo dzīvokli, bet tā var atdot pirkšanas tiesības kādai citai personai, kura acīmredzot atbilst 127. un 128.pantā minētajiem noteikumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeltkalne!

B.Zeltkalne: Es gribēju atbildēt deputātam Zaļetajevam, bet Punovska kungs jau daļēji atbildēja. Proti, komisija vairākkārt ir izskatījusi šos priekšlikumus pirmajam lasījumam. Un es gribētu lūgt deputātus nedebatēt par problēmām, kuras neskar šo likumprojektu. Celtniecība, kas varēs iestāties, kas varēs saņemt, kas noteiks prioritāti,- tas nav šā likuma uzdevums. Komisija strādā un jau tuvākajā laikā iesniegs plenārsēdē arī likumprojektu par valsts un pašvaldību palīdzību maznodrošinātajām ģimenēm. Man ir lūgums pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, lai mēs varētu apspriest rakstiskā veidā iesniegtos deputātu priekšlikumus un varētu iet tālāk, jo tas viss jau ir izdebatēts, runājot un pieņemot likumu "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju".

Priekšsēdētājs: Paldies, Punovska kungs! Debatēs runās deputāts Apsītis. Nākamais runās deputāts Zaļetajevs, pēc tam- Eglājs.

R.Apsītis: Godātie deputāti! Man jāsaka daži vārdi mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā. Mēs šo likumprojektu apspriedām divas reizes. Pirmo reizi tas notika 28.novembrī, kad nebija klāt projekta autora deputāta Punovska. Toreiz mums radās ārkārtīgi daudz dažādu jautājumu, neskaidrību, un mēs nolēmām, ka uz komisijas sēdi ir jāuzaicina arī pats autors. Viņš ieradās 2.decembrī, un tad mēs turpinājām apspriešanu. Un jāsaka tā, ka šo jautājumu nebija mazāk, bet nu autors komisijas locekļiem sniedza atbildes. Cits jautājums, cik šīs atbildes apmierināja vai neapmierināja komisijas locekļus. Varētu teikt tā, ka Likumdošanas jautājumu komisija sliecās atbalstīt šo likumprojektu, jo mēs saprotam, ka sakarā ar to, ka Augstākā padome ir pieņēmusi likumu "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju", kas notika 4.decembrī, bez šaubām, ir jāizdara attiecīgie grozījumi divos kodeksos- pirmkārt, Latvijas Civilkodeksā, otrkārt, Latvijas Dzīvokļu kodeksā.

Starp citu, ja runājam par Civilkodeksa grozījumiem, tad mūsu komisija ieteica izslēgt jeb svītrot no Civilkodeksa ne tikai 108.pantu, kā tas bija paredzēts sākumā, bet arī 107.pantu. Autors tam arī piekrita. Abu šo pantu iepriekšējā redakcija ir mūsu uzziņas materiālos.

Ja runājam par grozījumiem Dzīvokļu kodeksā, tad šeit visvairāk ir neskaidrību, pretrunu un arī konceptuālu jautājumu, kurus droši vien mums vajadzētu izšķirt šodienas plenārsēdē, apspriežot šo projektu pirmajā lasījumā.

Es gribētu pievērst jūsu uzmanību trim konceptuāliem jautājumiem, it īpaši pirmajiem diviem jautājumiem. Pirmā problēma ir par pašvaldību lomu. Pēc Likumdošanas jautājumu komisijas viedokļa, pašvaldībām ir piešķirta pārlieku liela prioritāte minētā likumprojekta kontekstā. Gandrīz ikvienā pantā ir minēts vārds "pašvaldība". Viens no raksturīgākajiem piemēriem ir 131.pants. Par to jau šeit nupat tika runāts, ka, lūk, pirmpirkuma tiesības ir attiecīgās teritorijas pašvaldībai. Kāpēc? Mēs par to spriedām, balsojām, domas dalījās apmēram uz pusi. No, teiksim, tajā brīdī klātesošajiem astoņiem komisijas locekļiem četri bija "par", četri- "pret". Te jāņem vērā arī tas, ka Likumdošanas jautājumu komisijā ir pārstāvētas visas frakcijas.

Otra problēma ir tāda, ka šajā projektā vairākos pantos ir noteikts, ka par dzīvokļu kooperatīvās sabiedrības biedru var kļūt persona, kas Latvijā nodzīvojusi pēdējos 16 gadus. Arī jau nupat uzdotajos jautājumos mēs saklausījām, ka šīs koncepcijas apšaubīšana pastāv. Par to jau arī liecina deputāta Zaļetajeva jautājumi.

Un, visbeidzot, trešā problēma ir tāda, ka 130.pantā ir norādīts, ka īpašumtiesības dzīvokļu kooperatīva biedrs iegūst ar īpašuma tiesību apliecinošu dokumentu reģistrācijas brīdi Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistrā. Nekustamo īpašumu reģistra mums vēl nav, tāpēc mūsu komisija ar bažām domā par šo jautājumu, raugās arī uz mums draudzīgo Ekonomikas komisiju, jo šī komisija atbild par likumprojekta izstrādāšanu par Nekustamo īpašumu reģistru. Pēc dažām dienām būs jau pagājis mēnesis, kopš pirmajā lasījumā tika apspriests likumprojekts "Par Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru". Tas notika 21.novembrī. Mēs esam noteikuši, ka likums "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju" stājas spēkā ar 1992.gada 1.janvāri. Šis datums ļoti strauji tuvojas. Vai mēs paspēsim pieņemt šo likumu par Nekustamo īpašumu reģistru? Tātad tāds ir jautājums.

Tā ka kopumā mēs gribam atbalstīt šo likumprojektu. Tomēr, lūk, šādas konceptuālas domstarpības bija mūsu komisijā, par kurām šovakar es godprātīgi centos informēt komisijas locekļus un plenārsēdes dalībniekus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Nākamais- Eglājs.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie kolēģi! Tiešām- jautājums par izmaiņām Dzīvokļu kodeksā ir aktuāls. Sakarā ar pieņemto likumu par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju tas prasa pārlūkošanu. Jautājums ir tikai par to, kā šī pārlūkošana notiek un kādus rezultātus mēs iegūsim. Tā, lūk.

Vispirms atgriezīsimies, tā teikt, pie pirmavotiem, pie impulsa, ar ko sākās šī likumprojekta izstrādāšana. Šo impulsu deva likums par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju. Tajā, starp citu, jau izvirzīta ļoti svarīga problēma, kurai es gribu pievērst jūsu uzmanību. Lēmumā par likuma par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju stāšanos spēkā ir teikts, ka visi dzīvokļu celtniecības kooperatīvi, kas dibināti līdz šī likuma spēkā stāšanās datumam, līdz 1992.gada 1.jūlijam, ir jālikvidē vai jāreorganizē tādā kārtībā, kāda noteikta Latvijas Republikas likumdošanā. Te paceļas ļoti svarīgs jautājums: kādā veidā nodrošināt normālu dzīvokļu fonda ekspluatāciju pašlaik vēl darbojošos dzīvokļu celtniecības kooperatīvos, kā tos reorganizēt? Ja kāds no jums ar šo problēmu ir saskāries, tas zina, ka tā ir kolosāla, ļoti liela un sarežģīta problēma. Bet ja vēl ņemam vērā pašreizējās lielās grūtības, kas radušās ekonomiskās reformas rezultātā pašreizējiem dzīvokļu celtniecības kooperatīviem, arī inflācijas dēļ, arī tādēļ, ka iedzīvotāji vēl nav pieraduši pilnā mērā maksāt par to, ko viņi izmanto, teiksim tā? Un, lūk, tādos apstākļos jānotiek dzīvokļu celtniecības kooperatīvu reorganizācijai, kooperatīvo sabiedrību veidošanai. Kādā veidā šis uzdevums tiks risināts? Šo uzdevumu es uzskatu par ļoti svarīgu.

Ja atsaucamies uz modernizācijas nepieciešamību, tad pirmām kārtām uz to arī jāskatās no šīs redzesviedokļa. Bet kādā veidā tā tiek risināta piedāvātajā likumprojektā? Šeit tiešām 123.pantā teikts, ka dzīvokļu kooperatīva biedrs var būt Latvijas pilsonis vai iedzīvotājs, kas Latvijā nodzīvojis pēdējos 16 gadus. Bet atvainojiet, šī norma taču ir pretrunā ar jau pieņemto kooperatīvo dzīvokļu privatizācijas likumu! Lieta tā, ka uz kooperatīvo dzīvokļu īpašniekiem tas neattiecas. Tas kooperatīvā dzīvokļa īpašnieks, kurš neatbilst šīm normām, teiksim, nav Latvijas Republikas pilsonis un šeit ir nodzīvojis tikai 10 gadus, atbilstoši likumam par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju kļūst par kooperatīvā dzīvokļa īpašnieku, bet atbilstoši piedāvātajam likumprojektam par izmaiņām Dzīvokļu kodeksā, nevar kļūt par dzīvokļu ekspluatācijas kooperatīva biedru. Kas no tā iznāk? Acīmredzama pretruna. Vai nu šeit ir kāda nevērība, vai ar šo tiek radīta bāze iepriekšpieņemta likuma pārskatīšanai, lai izdarītu labojumus likumā par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju. Vai tā? Šāda darbošanās kārtība man liek tā domāt, kas manī rada ļoti dziļu neapmierinātību.

Tālāk. Šīs problēmas ir vienkāršas, tām tikai jādod precīzs vērtējums. Ja tiešām ir paredzēts tādā plānā darboties, tad nav ko slēpties. Tā tiešā tekstā par to arī runāsim. Bet ja tas tā nav, tad tomēr tiem cilvēkiem, kuri ir likumīgi dzīvokļu celtniecības kooperatīvu biedri, tomēr garantēsim dzīvokļa īpašnieka tiesības, ja viņi Latvijā arī nav nodzīvojuši 16 gadus. Tāpēc acīmredzot no šīs normas, kas ielikta 123.pantā, vajag atteikties. Vispār citas izejas no šīs situācijas es neredzu.

Attiecībā uz pašvaldību, pašvaldības lomu celtniecības kooperatīvu reorganizācijā. Šeit jautājums ir juceklīgs. Šeit ļoti principiāli ir atšķirt divus momentus. Pirmais moments- pilnīgi jaunu kooperatīvu organizēšana, kuriem vēl nav ne kapeikas pie dvēseles, nekādu īpašumu, nekādu namu. Tas ir viens moments, viena problēma. Un otra problēma- kā organizēt jaunus dzīvokļu ekspluatācijas kooperatīvus uz pašlaik eksistējošo dzīvokļu celtniecības kooperatīvu bāzes. Piedāvātajā Dzīvokļu kodeksa izmaiņu projektā par to ne vārda nav teikts. Iznāk, ka mēs visu radām no jauna. Tādēļ šeit es paredzu ļoti lielus sarežģījumus.

Tālāk. Pašvaldību loma. Mēs droši vien jau esam sakrājuši diezgan lielu pieredzi saimnieciskās darbības valstiskā regulēšanā, un es jums teikšu, ka iedzīvotāju nodrošināšana ar dzīvokļiem tomēr ir viens no saimnieciskās darbības veidiem. Ja šai problēmai gribam piešķirt politisku nokrāsu, tad pieļaujam ļoti lielu kļūdu. Šīs problēmas normālas atrisināšanas ceļš ir pāreja uz normālu dzīvokļu tirgu, radot brīvu dzīvokļu tirgu, lai dzīvokļu cenas un atbilstoši tam maksa par dzīvokļu celtniecību būtu piedāvājuma un pieprasījuma nosacītas, lai dzīvokļu ražošanas bāzes apjoms būtu pašreizējā pieprasījuma noteikts, lai tam nebūtu nekādu mākslīgu ierobežojumu, un arī otrādi- lai nebūtu mākslīgi palielināta dzīvokļu pieprasījuma. Kā vienā, tā otrā gadījumā radīsies negatīvs efekts. Nedrīkstam no vienas galējības aiziet uz otru. Taču šajā likumprojektā, kaut arī atklāti nav pateikts, ka pašvaldības regulē saimniecisko darbību, tomēr tas jūtams, un tas nav pareizi. Mums jāstimulē apstākļi normālai saimnieciskai darbībai, ekonomiskai darbībai. Pašvaldību pārāk liela loma ekonomiskās darbības regulēšanā, pirmkārt, graus mūsu jau tā ne pārāk attīstīto privāto uzņēmējdarbību, tā draud ar to, ka mēs vispār nevarēsim atrisināt dzīvokļu problēmu. Tādēļ es nevaru piekrist piedāvātajam likumprojektam, kaut gan es vēlreiz pasvītroju, ka Dzīvokļu kodeksa normas ir jāmaina. Bet priekšlikumi, kas piedāvāti mūsu uzmanībai, neder dzīvokļu problēmas atrisināšanai. Tieši otrādi, tie draud jau tā grūto problēmu tālāk sarežģīt un beigu beigās novest strupceļā. Es pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Cienījamie deputāti! Likumdošanas komisijas pārstāvis Apsītis šeit jau runāja, bet es gribētu pievērst uzmanību tieši šīm īpašuma problēmām. Mēs vakar izskatījām dažādus projekta variantus par Rīgas pilsētas pašvaldību. Ja varētu tā teikt, tad ļaunuma sakne sākas tur, ka nevar sadalīt īpašumus. Un tas, ka ir nosaukts pašvaldību īpašums, man liekas, nav īsti pareizi. Ja zinām, ka īpašuma normas ir valsts īpašums, kas skaitās visas Latvijas Republikas īpašums, tad ir tas, ko mēs saucam par pašvaldību īpašumu, kas ir pilsētu īpašums vai pagastu īpašums, tas ir, noteiktas teritorijas īpašums. Bet, tā kā mums ir divu līmeņu pašvaldības, tad šajā vietā, kur saka "pašvaldību īpašums", nevar īsti saprast, kas tad ir tas īpašnieks. Un īstenībā tas nav nekāds īpašnieks, jo mēs jau nesakām, ka tas ir Ministru padomes īpašums vai Augstākās padomes īpašums. Kaut gan vai tas jau nav Budžeta komisijas īpašums, tā kā šī komisija ņemas ar Latvijas Republikas budžetu? Un tāpat arī te, kur ir runa par tām... Īstenībā pašvaldība- tā ir institūcija, kuras rīcībā ir nodots īpašums, tāpat kā valsts uzņēmums jau nav direktora vai tā administrācijas īpašums. Pašvaldība ir tiesīga tikai rīkoties, bet nav tiesīga rīkoties kā ar savu mantu. Un tieši tā lieta, ka šeit nav tā robeža, kas ar ko var rīkoties. Ja cilvēks rīkojas ar savu mantu, tad viņš šo mantu izsaimnieko. Tā tas ir. Ja cilvēks ir dabūjis mantojumu, viņš var to izsaimniekot, nodzert un cauri. Bet pašvaldība nav tas, kas to cilvēku manta. Tāpēc tieši šī privatizācijas lieta ir ļoti būtiska, lai nonāktu pie konkrētām fiziskām personām, kurām tas īpašums tiešām ir. Un tāpēc 26.pantā teiktais, ka zeme varētu būt pašvaldības īpašums... Vakar tika spriests par to, kas būs tad, ja mainīs pašvaldību, nu tie rajoni grozīs savas robežas, ko tad viens rajons otram pārdos: zemi vai mājas, ja tas ir rajona īpašums. Tā kā Rīgā tas ir pilsētas īpašums, neatkarīgi no tā, kas tur ir ievēlēts, un neatkarīgi no tā, kā tās pašvaldības teritorijas ir sadalītas, tas nav viņu, bet tas ir pilsētas īpašums. Un mēs varam mainīt, pieņemt tādu vai citādu pašvaldības likumu, bet īpašuma attiecības jau nemainās atkarībā no tā, kurš ir ievēlēts pagasta valdē vai vēl kaut kur citur. Ja pagastam pieder, tad pagastam, ja pilsētai- tad pilsētai.

Šajā sakarībā mani vēl stipri uztrauc 131.pants, kurā noteikts, ka pirmpirkuma tiesības ir attiecīgās teritorijas pašvaldībai. Man šķiet, ka tas ir stimuls antiprivatizācijai, jo kopīpašums vienmēr ir tas grūtāk apsaimniekojamais īpašums. Un, ja tādas lietas, kā te visur bija... ne tas ir pants, ka nav mantinieku, tad kaut kur jābūt..., bet tās nav pašvaldību īpašumtiesības, tas kļūst pilsētas īpašums.

Vēl es gribētu teikt par 134.pantu. Proti, šis pants par tām kompensāciju maksāšanām ir ļoti neskaidrs. Šeit ir skaidrs, ka izmaksājama kompensācija, ja zemes gabalu atņem kaut kādās valsts vai citās interesēs, bet nav saprotams, kurš šo kompensāciju maksā: vai tā nāk no pašvaldības budžeta vai no valsts budžeta. Man liekas ja zemi atņem valsts vai visas sabiedrības interesēs, tad skaidri jāpasaka, ka kompensācija tad ir jāmaksā no valsts budžeta.

Un savukārt šeit ir sacīts, ka kompensācija, kas nav zemāka par iemaksāto paju un nav zemāka par dzīvokļa tirgus cenas vidējo vērtību. Es domāju, ka domu par iemaksāto paju vajadzētu svītrot. Vienīgi šeit ir pirkts kaut kāds dzīvoklis uz kooperatīva kredītu un viss iemaksāts. Tāda ir tā kārtība, bet, ja saka, ka nav zemāks par iemaksāto paju un par dzīvokļa tirgus vērtību, tad es varu garantēt, ka visos gadījumos tirgus vērtība būs lielāka nekā šī iemaksātās pajas vērtība. Es citu iespēju neredzu. Tāpēc, manuprāt, šajā pantā runāt par to iemaksāto paju būtu lieki, jo noteicošā vienmēr būs tirgus vērtība.

Un vēl kas. Es lielā mērā piekrītu arī iepriekšējam runātājam, ka likums tomēr nedrīkst radīt to dzīvokļu kooperatīva biedru diskrimināciju, kuri par savu dzīvokli ir nomaksājuši neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas Republikas pilsoņi vai nav. Jo šajā vietā tā lieta ir tāda, ka kāds tagad visu ir nomaksājis un varētu būt par biedru, taču izrādās, ka tā īpašuma viņam vairs nav. Es gribu vērst deputātu uzmanību, ka īpašumtiesības ir augstākā līmenī nekā visa lieta par pilsonību. Un, ja sāks stādīt pilsonību augstāk par īpašumtiesībām, tad nekas labs neiznāks un nekur pasaulē tā nav iznācis. Jo, mainoties pilsonībai, nekādi nevar mainīties īpašums, kas kādam pieder. Un otrs princips. Likumam nekad nevar būt atpakaļejoša darbības spēka. Mēs vēl varam ierobežot tā, ka nedrīkst stāties kooperatīvā. Taču likumā atstāt iespējas, ka kooperatīva pārorganizēšanās laikā kādu no jau esošajiem kooperatīva biedriem varētu izstumt ārā, es saku, ka no tā nebūs nekāda labuma. Tā ka tiešām būs jārisina vairākas problēmas tad, ja dzīvoklis būs pašvaldības lietošanā, nevis konkrētās fiziskās personas lietošanā.

Vēl es gribētu vērst uzmanību uz tādu problēmu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri Latvijā jūt diskomfortu un gribētu braukt citur. Viņam ir dzīvoklis, bet nav iespēju samainīties ar citām valstīm. Lieta tāda, ka jābūt kārtībai, ka dzīvokļi normāli nonāk fizisko personu īpašumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Runāt debatēs vairs neviens nav pieteicies. Varam balsot par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Punovska kungs, lūdzu!

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es jūs ilgi vairs neaizkavēšu, tomēr ar dažām replikām gribētu atbildēt uz to, kas tika izteikts debatēs. Pirmām kārtām par šo terminoloģiju, kas attiecas uz pašvaldības īpašumu vai lietošanu. Tur jau es piekritu, ka te faktiski ir redakcionāla kļūda, un jālieto termins "pilsētas un pagasta zeme". Ar to tas konflikts, kas šeit izvērtās plašumā, tiks atrisināts.

Nākamais- par pirmpirkuma tiesībām. Es atgādināšu, ka mūsu pieņemtā likuma "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju" 10.pantā šīs pirmpirkuma tiesības ir noteiktas, proti, tās ir dotas attiecīgās teritorijas pašvaldībai. Tiesa gan- tās vispirms ir personām, kuras ir pastāvīgi pierakstītas un dzīvo kopā ar dzīvokļa īpašnieku. Ja tās atsakās, tad pirmpirkuma tiesības ir noteiktas jau pašvaldībai. Līdz ar to mēs šeit neko jaunu vairs nepasakām. Turklāt šīs pašvaldības pirmpirkuma tiesības nekādā ziņā nerada bažas par to, ka tiks izveidots kaut kāds kopīpašums, jo pašvaldība jau no tiem nopirktajiem dzīvokļiem neradīs kaut kādu kopīpašumu. Pašvaldība noteiktajā kārtībā vienkārši pārdos savus dzīvokļus tām personām, kurām uzskatīs par nepieciešamu. Ar to mēs regulējam tikai šo dzīvokļu tirgu, lai visus dzīvokļus nenopirktu tie, kuriem ir biezāki maki. Tādējādi dzīvokļu deficīta apstākļos pašvaldība tomēr spētu nodrošināt ar dzīvokļiem sociāli neaizsargātos slāņus.

Runājot par to, cik gadu jānodzīvo Latvijā, tad jāsaka, ka arī šī norma jau tika iestrādāta likumā "Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju". Ir noteikts, ka Latvijā jānodzīvo 16 gadi. Es domāju, ka tas ir konceptuāla rakstura jautājums. Ja ir kādi citi priekšlikumi, mēs varam par tiem balsot. Šajā brīdī citu priekšlikumu nebija. Darba grupa piedāvāja šos 16 gadus.

Par Nekustamā īpašuma reģistru arī jau tika iestrādāts iepriekšējā likumā. Kā jūs atceraties, šis likumprojekts par reģistru ir pieņemts pirmajā lasījumā. Es tiešām ceru, ka minētais likums gada sākumā tiks pieņemts arī galīgā variantā un reģistrs sāks strādāt.

Vēl ļoti īsi par to, ka Zaļetajeva kungs un Eglāja kungs tomēr nedaudz sajauca divas dažādas lietas. Šis likums nekādā gadījumā neattiecas uz tiem dzīvokļu kooperatīviem, kuri faktiski jau patlaban eksistē. Šeit ir runa tikai par jaundibināmiem dzīvokļu kooperatīviem. Šis likums nosaka kārtību, kādā veidā personas iegūst tiesības iestāties dzīvokļu kooperatīvajā sabiedrībā.

Kas attiecas uz esošajām dzīvokļu kooperatīvajām sabiedrībām, tad privatizāciju šajās sabiedrībās regulē agrāk pieņemtais likums. Protams, īpašumtiesības uz dzīvokli saglabājas saskaņā ar iepriekš pieņemto likumu. Šajā likumā nekas netiek pateikts, ka varētu tikt zaudētas īpašumtiesības uz jau faktiski ar iepriekšējo likumu privatizēto dzīvokli. Es uzsveru, ka dzīvokļu kooperatīvās sabiedrības pamatmērķis ir apvienot personas, lai uzceltu dzīvojamo māju. Tad, kad dzīvojamā māja ir uzcelta, šī kooperatīvā sabiedrība var izjukt. Tā var transformēties kādā citā veidā, tas viss ir īpašnieka rokās. Tātad kooperatīvā sabiedrība ir nepieciešama tikai uz laiku, kamēr tiek uzcelta dzīvojamā māja.

Par kompensāciju. Kompensācija tiks maksāta no valsts budžeta. Es nezinu, vai tas šeit obligāti ir jāieraksta. Tas ir redzams tekstā, proti, ka atsavināšana ir notikusi valsts interesēs. Acīmredzot valsts ir tā, kura maksā kompensāciju. Kas attiecas uz iemaksāto paju, par kuru ir runāts 134.pantā, tad to svītrot nevajag, jo, pastāvot atsevišķiem nosacījumiem, tirgus cena var kļūt zemāka par iemaksāto paju. Tātad gadījumos, ja ēka, piemēram, ir sliktā stāvoklī, ja tai nepieciešams kapitālais remonts, vai arī tā vienkārši atrodas ļoti neizdevīgā vietā, šī dzīvokļu tirgus cena var kļūt zemāka par iemaksāto paju. Tas liekas paradoksāli, bet var būt, ka tāda situācija veidojas, ka dzīvokļus šādā vietā un šādā ēkā neviens negrib pirkt.

Un pats pēdējais. Nekādā gadījumā es neuzskatu, ka šim likumam būtu atpakaļejošs spēks. Tas šeit nekur netiek pateikts. Un tas tā arī nav domāts. Likums sāk darboties tikai ar to brīdi, kad tas tiek pieņemts. Un darbosies tikai uz priekšu, tas ir, regulēs jaunu dzīvokļu kooperatīvo sabiedrību veidošanos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Man būtu uzziņa sakarā ar uztraukumu par īpašumu. Šeit nevajadzētu jaukt to, ka, kamēr īpašniekam ir īpašums, īpašums uz paju ir svēts. Tad, kad dzīvoklis tiek uzcelts vai arī ar iepriekšējo likumu privatizēts, tad rodas īpašums uz dzīvokli, kurš arī ir svēts un netiek aizskarts. Regulēts vienīgi tiek jautājums, kādā veidā īpašums uz paju tiek nomainīts ar īpašumu uz dzīvokli. Šeit vidū stājas minētie 16 gadi. Ja nav īpašuma uz dzīvokli, tad ir īpašums uz paju. Jūs varat izņemt savu naudu un braukt uz turieni, uz kurieni sirds vēlas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 61. Lūdzu, balsosim par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 49- par, 6- pret, 5- atturas.

Likumprojekts "Par nodarbinātību" otrajā lasījumā. Rītdienas likumus neizskatīsim? Ja kāds no deputātiem domā, ka varētu izskatīt kaut ko no rītdienas jautājumiem, var to mēģināt. Kaut gan faktiski ir pusstunda. Nav neviena no tiem jautājumiem, ko varētu izskatīt pirmajā lasījumā. Špoģa kungs, varbūt jums ir kāds likums, ko tagad varētu skatīt? Nav? Dažu nav, daži vairojas, kā man saka. Šodien mēs laikam vairs neko nevaram izdarīt.

Tiksimies rīt. Uz redzēšanos!

(Sēdes beigas)

Otrdien, 27.februārī
08:30  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēde
08:30  Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Saeimas priekšsēdētājas biedres Zandas Kalniņas-Lukaševicas tikšanās ar Azerbaidžānas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Elnur Sultanov
12:00  Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA priekšsēdētāja Edmunda Jurēvica tikšanās ar Nīderlandes Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā V.E. Claudia Magdalena Njoo Pieterse
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
13:00  Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēde
13:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas sēde
13:00  Saeimas priekšsēdētājas V.E. Daigas Mieriņas tikšanās ar Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Manuel Alhama Orenes
14:00  Saeimas Prezidija un parlamenta komisiju priekšsēdētāju tikšanās ar Saeimas un nevalstisko organizāciju foruma koordinējošās grupas dalībniekiem, kā arī atvērto durvju dienas dalībnieku pārstāvjiem
14:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
14:30  Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde
15:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēde