1991.gada 23.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim vietas un reģistrēsimies. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. 78 deputāti reģistrējušies.

Godājamie kolēģi! Par mūsu tālāko darba kārtību. Pēc kārtas mums pašlaik būtu Vides komitejas pārskats. Šī biezā grāmata. Cik es saprotu, Vides komiteja ir gatava, jau vakar vakarā bija gatava ziņot, bet bija maz klausītāju. Lūdzu, Emša kungs! Tikai mums iepriekš laikam jāapstiprina reglaments šādam pārskatam. Emša kungs prasa 20 minūtes. Piekritīsim? Mums jānolemj, vai mēs atklāsim debates par šo darba kārtības jautājumu. Pagaidām deputāti nav izdomājuši.

Lūdzu, Emša kungs! Jums 20 minūtes.

I.Emsis: Cienījamo priekšsēdētāj, godātie deputāti! Saskaņā ar likumu "Par Vides aizsardzības komiteju" tās priekšsēdētājs reizi gadā sniedz parlamentam pārskatu par paveikto. Jūsu rīcībā ir brošūra pelēkzilos vākos, kurā komitejas darbinieki ir centušies atspoguļot darbu 1990.gadā un 1991.gada pirmajā pusē. Savā ziņojumā es negribētu atkārtot rakstīto, bet sīkāk analizēt tikai Vides aizsardzības programmiskos uzdevumus 1991.gada nogalē un 1992.gadā. Man jums ir jāatvainojas, ka brošūrā diemžēl ir palikušas dažas kļūdas. Un tāpat jāatvainojas par to, ka tā ir uzrakstīta tad, kad mūsu neatkarība vēl nebija postulēta, un sakarā ar to ir dažas nesaskaņas ar pašreizējo mūsu politisko situāciju, it sevišķi jautājumā, kas saistīts ar starptautisko sadarbību. Savā ziņojumā es gribētu apstāties tikai pie dažiem galvenajiem punktiem, un tie būtu: vides stāvokļa raksturojums valstī šobrīd; vides aizsardzības prioritāte; vides aizsardzības politika 1992.gadam.

Atšķirībā no Eiropas industriālajām un attīstītākajām valstīm vides kvalitāte Latvijā teritoriāli ir izteikti kontrastaina, kas ļauj šā faktora ietekmē arī mūsu vides kvalitāti vērtēt pilnīgi pretēji, balstoties uz to, ko apraksta autors ir redzējis. Blakus ļoti antropogēni noslogotām ekoloģiskām riska teritorijām, kāda mums ir visa Lielrīga ar tuvējiem ekoloģiski karstajiem punktiem Olaini, Jelgavu, Ogri, jāmin arī Ventspils, Daugavpils, Liepāja un Latvijas dienvidu rajoni. No vides aizsardzības viedokļa ļoti stabili rajoni, maznoslogota apkārtējā vide ar ļoti augstu ekoloģisko stabilitāti un augu un dzīvnieku sugu daudzveidību. Tas izsauc lielu izbrīnu arī ekspertu acīs. Līdz ar to visa mūsu ekoloģiskā politika ir vērsta divos virzienos.

Pirmkārt, likvidēt šo ekoloģiski karsto punktu spriedzi. Otrkārt, saglabāt šīs priekšrocības, kas saistītas ar dabas daudzveidību, ar dabas ģenētisko, respektīvi, ar genofonda daudzveidību un stabilitāti.

Runājot par šīm spriedzes teritorijām, šajā brošūriņā mēs esam centušies izanalizēt pašreizējo stāvokli. Es tagad paanalizēšu šīs problēmas no tīri programmiskiem virzieniem. Kas ir mūsu sarežģītākā problēma? Mūsu sarežģītākā problēma ir ūdeņu kvalitāte, kas skar gan dzeramā ūdens kvalitāti, gan arī notekūdeņu daudzumu un to attīstības pakāpi, ūdens kvalitāti Ogres un Daugavas baseinā, kā arī Rīgas jūras līci. Tā ir centrālā problēma. Šo situāciju rada Rīgas pilsēta ar savām notekūdeņu masām, kas sastāda vairāk nekā 95 procentus (pat līdz 98 procentiem, pēc dažiem aprēķiniem) no Latvijas vispār neattīrīto notekūdeņu slodzēm. Un līdz ar to centrālais jautājums mums, protams, bija Rīgas attīrīšanas iekārtu ekspluatācija, kura pašlaik ir uzsākta, pirmie 100 m3 diennaktī pašlaik šajās attīrīšanas iekārtās tiek attīrīti. Mehāniskajā, bioloģiskajā attīrīšanā ir paredzēts vēl viens ļoti moderns solis- anaerobās attīrīšanas process, kurš papildus noņem ievērojamu daļu fosfora un slāpekļa. Tā principā ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča pati galvenā problēma, jo tieši šo barības vielu ietekmē savairojas aļģes un mikroorganismi, kuri pūstot patērē skābekli, un iestājas šīs ekosistēmas degradācijas pazīmes. Un tas viss ir slāpeklis un fosfors. 50 procentos, mēs lēšam, ka tā ir urbanizētā vide, pilsēta, pārējie 50 procenti ir lauksaimniecība. Tātad mums pirmais solis būtu noņemt pilsētas slodzi no šīm teritorijām.

Kāda ir pašreizējā situācija? Situācija ir tāda, ka attīrīšanas iekārtas principā ir gatavas attīrīt šos 350 tūkstošus m3 notekūdeņu. Bet diemžēl Rīgas celtnieki nav gatavi nodot tos kolektorus, pa kuriem šos notekūdeņus līdz attīrīšanas iekārtām novadīt. Tā ir simptomātiska sistēma. Tāda pati sistēma, tāda pati situācija ir Jelgavā, kur arī attīrīšanas iekārtas ir daudzkārt jaudīgākas nekā komunikāciju tīkli.

Ko tas nozīmē konceptuāli? Konceptuāli tas nozīmē, ka mums ir kardināli jāizmaina šis monopols uz celtniecību. Kamēr eksistēs valsts celtniecības organizācijas un kamēr tās noteiks toni, šeit mainīt kaut ko ir grūti, un tāpēc centrālais priekšlikums ir maksimāli ātri privatizēt celtniecības sfēru, radot konkurenci. Kad es uzdevu šo jautājumu Rīgas pilsētas vadībai, tad saņēmu atbildi, ka viņi mēģinās panākt, lai likvidētu šo celtnieku diktātu, zināmu laiku vispār atsakoties no celtnieku pakalpojumiem Rīgā. Domāju, ka tas būtu ļoti pareizs solis, jo tikai tā varētu piespiest sākt darboties pēc citiem principiem. Šis monopolisms traucē dzīvi arī citās sfērās. Tāpēc tas ir iespējami īsā laikā jālikvidē.

Ja mēs runājam par šo ūdens problēmu, tad tā ir aktuāla arī citās republikas teritorijās. Sevišķi sarežģīts stāvoklis veidojas rajonu centros un tā sauktajos līdzšinējos kopsaimniecību centros, kur nepietiek līdzekļu, un arī šis vides aizsardzības nodoklis neļauj iekasēt tik daudz līdzekļu, lai varētu šīs centralizētās attīrīšanas iekārtas uzbūvēt. Mans priekšlikums šajā virzienā ir viens- šīs attīrīšanas iekārtas būvēt kā valsts pasūtījumu. Bet tātad atkal mēs atduramies uz šī celtniecības monopola barjeras.

Tālāk es gribētu atzīmēt, ka ir ārkārtīgi grūta situācija projektēšanas darbos, kas saistīti ar attīrīšanas sistēmas projektēšanu. Ar vairāku ārzemju ekspertu līdzdalību esam konstatējuši ārkārtīgi zemu šī projektēšanas darba kvalitāti.

Līdz ar to es gribētu iesākt jaunu tēmu šodienas ziņojumā par speciālistu un ekspertu kvalifikāciju vides aizsardzības laukā un viennozīmīgi pateikt, ka tā ir nepietiekama. Ļoti nepietiekama. Un galvenais šķērslis, kas mums traucē kardināli mainīt vides aizsardzības politiku labējā virzienā, ir kompetentu speciālistu un ekspertu trūkums.

Kā esam centušies to atrisināt? Mēģinājām to atrisināt, veidojot jauktas darba grupas, kurās ietilptu gan ārzemju eksperti, gan Latvijas eksperti. Ārzemju eksperti izmantotu latviešu ekspertu sniegto melnmateriālu, mēģinātu mūs iemācīt veidot konceptuālas programmas un sistēmu. Pašreiz strādā vismaz trīs darba grupas, viena- Daugavas baseinam. Praktiski darbs ir pabeigts, arī starptautiskajā arēnā šis darbs tiks iesniegts Ziemeļu valstu padomei nākamā gada sākumā. Tāds pats darbs jauktā speciālistu grupā ir sākts pie Lielupes projekta. Tāds pats darbs tiek sākts, lai izstrādātu arī Slokas celulozes un papīra fabrikas modernizācijas projektu un vēl vairākus projektus. Varētu arī nosūtīt speciālistus stažēties uz ārzemēm, kā arī saņemt ārzemju ekspertu palīdzību šeit, Latvijā, lasot lekcijas un tamlīdzīgi. Es domāju, ka daļēji mums ir izdevies atrisināt šos kvalifikācijas jautājumus. Ar to jūs varat sīkāk iepazīties sadaļā, kas veltīta starptautiskajai sadarbībai.

Nākamais jautājums, kam es gribētu pievērst uzmanību, ir tehnoloģijas jautājums. Visi centieni atrisināt vides aizsardzības problēmas procesa nobeiguma stadijā jeb fāzē, piemēram, Slokas celulozes un papīra fabrikā, kur mēs mēģinājām uzlabot un vēlreiz uzlabot attīrīšanu, parādīja mums, ka šis ceļš, tādā virzienā ejot, ir bezperspektīvs, proti, tika ieguldītas ārkārtīgi lielas naudas summas šo netīrumu novākšanā, bet mēs konstatējām, ka pati produkcija, producējošā vienība, pats sākums ir nekam nederīgs. Tīrīt jau var bezgalīgi, bet, ja tas mēslojums nāk un nāk aizvien vairāk un lielākās devās klāt, tad tas ir bezjēdzīgs darbs. Un no šī secinājuma kļūst skaidrs, ka ir vesela virkne rūpnīcu, kuras ar attīrīšanas sistēmu uzlabošanu savest ekoloģiski jēdzīgā kārtībā nav iespējams.

Par celulozi es jau teicu. Par papīru. Uz četrām rūpnīcām attiecas tieši tas pats. Vēl lielākā mērā tas attiecas uz būvmateriālu industriju, un kā pirmo es šeit gribētu nosaukt Brocēnu rūpnīcu, kura ir diezgan liels kauna traips Eiropas vaigā, jo šī ir vienīgā rūpnīca šeit, Rietumeiropas stūrī, kurā vēl tiek lietota azbesta produkcija. Kamēr mums šī produkcija būs un kamēr mūsu darbinieki strādās šajā rūpnīcā pat bez pienācīgas individuālās aizsardzības (es nemaz nerunāju par to, ka visā Eiropā vāc nost šo azbestu saturošo jumta segumu), tikmēr mēs šo problēmu kardināli atrisināt nevarēsim.

Kādi te ir divi ceļi? Ceļš ir viens: rūpnīca ir jānojauc un tās vietā jāuzceļ pilnīgi jauna. Tas pats attiecas uz daudzām citām ražošanas nozarēm. Un te nu ir jautājums: kā tad mēs atrisināsim šo vides aizsardzības problēmu? Tikai tiešā sakarā ar mūsu ekonomiskās sistēmas reorganizāciju. Vides aizsardzība var kalpot par to faktoru, kas ļauj tikai piesaistīt pēc iespējas lielāku ārzemju kapitālu daļu uz maksimāli atvieglotiem noteikumiem. Tas ir iespējams, jo ekoloģiskajā vidē šobrīd vides aizsardzības vārds Eiropā to pieļauj. Manuprāt, mēs par maz to izmantojam.

Pašreiz tiek izskatīts, piemēram, Brocēnu rekonstrukcijas projekts saistībā ar Zviedriju, saistībā ar Vāciju šis projekts izgāzās, tāpēc ka Vācija vēl nebija gatava atteikties no "Vņešekonombankas" pakalpojumiem.

Otrs, ko es gribētu sakarā ar šo tehnoloģiju teikt, ir tas, ka šobrīd viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir attīstīt ekoloģisku industriju, saprotot ar to uzņēmumus, kuri ražo attīrīšanas sistēmas, iekārtas, filtrus, mērinstrumentus un tamlīdzīgi. Arī tam tiek veikti priekšdarbi, bet Latvijā ir ļoti grūti atrast uzņēmumus, kas būtu ar mieru šo funkciju realizēt.

Nākamais svarīgākais jautājums pēc šiem diviem, manuprāt, ir toksiskie atkritumi, pēc tam- sadzīves atkritumi. Līdz ar to mēs svarīgāko uzdevumu uzskaitījumu varētu beigt.

Pārejot pie programmiskajām nostādnēm, kā mēs gribam šo jautājumu atrisināt, vispirms jāmin starptautiskā saskarsme. Es jau attiecībā uz kaimiņiem teicu, ka mēs gribam ar Lietuvu un Igauniju izveidot vienotu vides aizsardzības normatīvu sistēmu. Priekšdarbi ir izdarīti, tas ir mēģināts parādīt arī šajā prospektā. Ar PSRS mums arī vajadzētu izstrādāt vienotu nostādni par transrobežu pārnesumiem, jo mūsu Daugava ir tā, kas saņem lielu slodzi no PSRS republikām, un panākt labvēlības statusu.

Sadarbībā ar rietumvalstīm es jau tehnoloģijas minēju, kvalifikāciju un izglītību arī minēju un pēc iespējas lielākus kredītus uz atvieglotiem noteikumiem, kā arī mēraparatūru un vides kvalitātes nolietošanas sistēmas, arī skaitļošanas aparatūru, ko daļēji jau esam realizējuši.

Runājot par tautsaimniecību, es uzskatu, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem šobrīd ir rūpniecisko atkritumu utilizācija. Priekšprojektu mēs izstrādājām kopā ar Dānijas firmu. Esam to iesnieguši Ministru padomei. Pašreiz vajadzētu mēģināt atrast līdzekļus nākamajam gadam šīs rūpnīcas celtniecības sākšanai.

Tas pats attiecas uz sadzīves atkritumiem. Rīgas atkritumu izgāztuvi un tās postošās sekas mēs varēsim reāli likvidēt tikai vienā ceļā, proti, tad, kad uzbūvēsim atkritumu pārstrādes rūpnīcu. Projekts ir, tas ir akceptēts, jāatrod līdzekļi un jāceļ šī rūpnīca.

Es domāju, ka nākamais jautājums ir pabeigt Rīgas attīrīšanas iekārtu otro etapu, šeit mēs demagoģijai pakļauties nevaram, šī otrā kārta ir jāpabeidz, tā ir ieprojektēta, tā kapacitātes ziņā nedaudz pārsniedz Rīgas vajadzības, bet tas ir tikai tik daudz, lai varētu veikt apkalpošanas un pārējos uzdevumus, kas nepieciešami šādā milzīgā vides aizsardzības būvē.

Es domāju, ka ļoti svarīgi ir mainīt mūsu nodokļu politiku tajā brīdī, kad privatizācijas virzienā mainīsies visa ekonomiskā sistēma. Pašreiz tā ir pussociālistiska, es pat teiktu- par 80 procentiem sociālistiska, tāpēc arī nodoklis efektīvi šobrīd nestrādā. Mums ir jāapzinās, ka tas sāks strādāt efektīvi tad, kad būs tirgus ekonomika.

Par pretmonopolu es jau runāju un arī ekoindustrijai, kas ir viens no pašiem svarīgākajiem uzdevumiem kredītpolitikā, pieskāros. Par standartiem un normatīviem, kas principiāli atšķirtos no pašreiz maksimāli pieļaujamajām koncentrācijām, es arī teicu, tātad šeit būtu jābūt objektīvajām slodzēm laika vienībā uz produkcijas vienību vai uz cilvēku, vai kā citādi rēķinātiem normāliem, Eiropā saprotamiem slodžu vērtējumiem.

Es uzskatu, ka ir pēdējais laiks (mēs pie šā jautājuma esam mēģinājuši ķerties, kaut gan tas ir ārkārtīgi smags) ieviest sertifikācijas sistēmu pārtikas produktu kvalitātes novērtēšanā un cenu diferencē. Diemžēl šo jautājumu atkal nevar atrisināt bez brīvā tirgus, bez brīvās tirdzniecības un monopolu noņemšanas no tirdzniecības. Atkal un atkal šī pretmonopolu ideoloģija.

Kas attiecas uz lauksaimniecisko ražošanu, tad, protams, tādu situāciju, kāda izveidojusies Ulbrokā, atrisināt, ja tā varētu teikt, bez "galvas apgriešanas" šim objektam ir praktiski neiespējami. Vairāku simtu reižu pārsniegtie normatīvi un tamlīdzīgi... Mēs nevaram neko citu izdarīt, kā piedāvāt tikai vienu ceļu, ko arī šajās dienās piedāvājam Lauksaimniecības ministrijai- pārcelt šo produkciju uz citām iestādēm, kur vides aizsardzības objekti darbojas labāk, un šo objektu slēgt vai ierobežot līdz tādiem mērogiem, kas neizraisa pārmēru.

Paldies. Man atvēlētais laiks ir beidzies. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja tādi būs.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanai pagaidām pierakstījušies divi deputāti. Vārds jautājumu uzdošanai deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Emša kungs, man būtu divi jautājumi. Šajā grāmatiņā 13.lappusē ir vienīgā tabuliņa, kur runa ir par videi nodarīto zaudējumu un piedzīto soda naudu summu. Mēs redzam, ka soda naudu ir smieklīgi maz- tikai divarpus tūkstoši. Jautājums man ir tāds: vai tiešām šie dati ir vienīgie, kas ir jūsu rīcībā? Ja mums ir tādas soda sankcijas, tad tā ir tukša vieta. Tas būtu pirmais jautājums.

Un otrs jautājums. Cik var spriest pēc tām tabulām, 1990.gadā vides piesārņošanā ir uzlabojumi, salīdzinot ar 1989.gadu, ne visur, bet šur tur ir un diezgan jūtami. Sakiet, lūdzu, vai, jūsuprāt, šis uzlabojums ir panākts sakarā ar kaut kādām drakoniskām sankcijām vai nemitīgu politisku spiedienu, vai tas vairumā gadījumu ir regulārs darbs uz vietām, teiksim, optimizējot situāciju?

I.Emsis: Paldies par jautājumu par soda naudām, tās tiešām ir nelielas un smieklīgas, bet mūsu Augstākā padome nav spējusi grozīt administratīvo atbildību, kaut arī mēs šo priekšlikumu iesniedzām Likumdošanas jautājumu komisijā tieši pirms gada un trim mēnešiem. Tātad vēl arvien nekas nav izmainīts šajā jautājumā; kaut gan mēs daudzreiz esam par to runājuši, bet arī mēs neesam tikuši ne no vietas. Diemžēl šeit tiešām nav viss parādīts, jo te ir uzrādītas tikai soda naudas, vēl ir zaudējumu aprēķins, kas sastāda ievērojami lielāku summu, tā ir apmēram 2 miljoni gadā.

Uzlabojums ir ļoti vienkārša iemesla dēļ, proti, tā ir produkcijas apjoma samazināšanās, cenu šķērēm darbojoties. Tātad rūpniecības uzņēmumi ir samazinājuši produkciju, palielinot cenas uz produktiem, bet, apjomam samazinoties, samazinās arī izmeši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Man ir divi jautājumi. Sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat Rīgas jūras līča ekoloģiskās situācijas perspektīvu tuvākajos 3-5 gados, un kad, pēc jūsu domām, atkal varēs izmantot Rīgas jūrmalu?/

I.Emsis: Uz jūsu jautājumu par Rīgas jūras līča stāvokli viennozīmīgi atbildēt ir grūti. Analizējot Rīgas jūras līci kā ekosistēmu, viennozīmīgi atbildēt ir grūti, jo tā ir ārkārtīgi sarežģīta ekosistēma, bet es sapratu, ka jūs vairāk interesē tīri cilvēcīgs aspekts- kad varēs Rīgas jūras līcī peldēties. Uz to es varu dot apstiprinošu atbildi, ka, pēc maniem aprēķiniem, nākamā gada vasarā ūdens tīrībai Rīgas tuvumā un Jūrmalā jābūt tādai, kas atbilstu ūdenim, kurā var droši peldēties.

A.Aleksejevs: */Un otrais jautājums. Ko jūs esat paredzējuši darīt, lai glābtu Latvijas upes un ezerus, pasargājot tos no piesārņošanas ar mākslīgo un dabisko mēslojumu? Kādas konkrētas darbības notiek šajā virzienā?/

I.Emsis: Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo diemžēl šajā darbības gadā pret lauksaimniecisko jeb izkliedēto piesārņojumu nekādi būtiski pasākumi nav vērsti. Es nezinu, kā to šobrīd izdarīt, mēs pašreiz galveno akcentu liekam uz aizsargjoslu uzlabošanu un saglabāšanu gar upēm un ezeriem zemes reformas gaitā (to, par laimi, mēs zināmā mērā varam realizēt) un uz lielo lauksaimniecības objektu decentralizāciju, kam loģiski vajadzētu novest pie organiskās slodzes samazināšanās ūdens baseinos. Bet, vai tas tā notiks, to ir grūti paredzēt. Katrā gadījumā viena izeja ir- lauksaimnieciskais mēslojums paliek aizvien dārgāks, un es ceru, ka to arī ierobežos, arī ķimikālijas kļūst dārgākas, līdz ar to ierobežosies to patēriņa apjoms.

A.Aleksejevs: Bet citu konkrētu programmu jums nav?

I.Emsis: Diemžēl šajā virzienā mums programmu nav.

A.Aleksejevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Panteļejevs uzdod jautājumu.

A.Panteļejevs: Man ir viens jautājums- vai Vides aizsardzības komiteja jau tagad ir gatava un, ja nav, tad cik ātrā laikā varētu būt gatava iesniegt ekoloģisko rēķinu PSRS Bruņotajiem spēkiem, tādus ļoti precīzus datus ar aprēķiniem par tām ekoloģiskajām sekām, ko izraisa PSRS Bruņotie spēki? Tas ir vajadzīgs starpvalstu sarunās.

I.Emsis: Aprēķins ir gatavs, bet aprēķina autori ir lūguši priekšlaikus tos nedarīt atklātībai zināmus, tie ir "Elpai", un mēs kopā ar šo avīzi izdomāsim, kā parādīt atklātībai tik, cik šodien drīkstam, bet aprēķini ir izdarīti.

A.Panteļejevs: Jā, atklātībai... Bet otra lieta- kā argumentēt, es atkārtoju vēlreiz, ka starpvalstu...

I.Emsis: Tur tas ir pilnā mērā, jo tāpēc tas tika gatavots.

A.Panteļejevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bel!

A.Bels: Vai piekrītat, ka vajadzētu Rīgas atkritumizgāztuves rajonu Getliņos atzīt par ekoloģiskās katastrofas zonu un pieprasīt valdībai izveidot programmu šīs katastrofas likvidēšanai?

I.Emsis: Es to atzītu par ekoloģiskās nelaimes zonu, pašlaik nenosaucot, kurā kategorijā šo ekoloģiskās nelaimes zonu ierindot. Kā jūs zināt pēc vides aizsardzības likuma, mums tādas ir trīs, taču vienā no šīm zonām tā noteikti iekļaujas. Tas ir viens.

Otrs- kā varētu atrisināt šo jautājumu? Par to esam domājuši, un viens no variantiem ir tāds, ka Olaines rūpnīcas ir gatavas uzsākt izolējošās plēves jeb membrānas ražošanu atkritumu uzglabāšanas poligonu izklāšanai. Un, ja izdosies Novopolockas izdarīto avāriju rezultātā piedzenamo naudas summu piedzīt produkcijā, proti, monomērā vai polimērā, no kura varētu ražot šo plēvi piecus vai desmit nākamos gadus, tad varētu atrisināt šo problēmu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Šobrīd šāds ceļš tiek meklēts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Preinbergs, gatavojas deputāts Ābiķis.

G.Preinbergs: Cienījamais Emša kungs! Tad, kad nodibinājās Vides aizsardzības komiteja, šajā zālē tika lemts, kā pakļautībā tā būs, un radās precedents, ka Vides aizsardzības komiteja nonāca Augstākās padomes pakļautībā. Man ir šāda rakstura jautājums. Vai tas, ka Vides aizsardzības komiteja atrodas Latvijas Republikas Augstākās padomes paspārnē, ir sekmējis vai traucējis jūsu darbu? Un kā būtu, ja jūs atrastos zem Latvijas Republikas Ministru padomes jumta? Kā jūs pats to jūtat un vērtējat?

I.Emsis: Paldies Dievam, man ir iespējams šo lietu salīdzināt, jo tieši pusgadu es biju arī Ministru padomes, tiesa, iepriekšējā kabineta, pakļautībā. Es varu viennozīmīgi atbildēt, ka tas ir nācis Vides aizsardzības komitejas darbībai un, es atļaušos teikt, arī vides aizsardzībai Latvijā par labu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir izbeigta Ministru padomes aparāta dažkārt ļoti nekompetentu darbinieku nepārtraukta vadības tiranizēšana ar atskaitēm, uzziņām, rīkojumiem, pieprasījumiem, sūdzībām un tamlīdzīgi, kas vispār dezorganizē vadības darbu un jebkādu vides aizsardzības politikas realizēšanu padara neiespējamu, tāpēc mans priekšlikums par turpmāko pakļautību ir tāds: atzīstot to, ka tomēr ir arī ēnas puses, proti, atrautība no ekonomisko programmu realizācijas Latvijā, nākamajā Saeimā es izteiktu domu, ka tad, kad būs Ministru padomes kabinets un nebūs šī Ministru padomes traucējošā aparāta, Vides aizsardzības komiteja varētu būt Vides aizsardzības ministrija ar vienu izņēmumu- vides aizsardzības galvenajam inspektoram ir jātop šeit apstiprinātam Saeimā uz septiņiem gadiem, kā to šobrīd ir izdarījuši Igaunijas kolēģi.

G.Preinbergs: Liels paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Es noņemu savu jautājumu, jo manu jautājumu jau uzdeva Panteļejeva kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Salīti!

B.Salītis: Mani interesē tāds jautājums. Es nupat dzirdēju par pakļautības kārtību. Bet mani interesē, kā republikas valdība un arī uzņēmumi pilda tās vides aizsardzības programmas, kuras bija plānotas šajā gadā. Tas ir pirmais jautājums.

Un otrs. Vai, noklausoties šo informāciju vai atskaiti, nevajadzēja šeit būt klāt arī valdības pārstāvjiem, lai dzirdētu, kas ir darīts un kas nav izdarīts?

I.Emsis: Paldies. Vispirms atbildēšu uz jautājumu par šīm vides aizsardzības programmām. Tādas bija izstrādātas vairākām vietām, konkrēti Ventspilij, konkrēti Olainei, Baldonei un vēl atsevišķām vietām. Es varētu teikt, ka, tā aptveroši izsakoties, tās tiek realizētas aptuveni par 70-75 procentiem. Man ir grūti spriest, vai tas ir daudz vai maz, bet nelaime ir tā, ka šīs programmas atkal sastāda valdība, nevis atsevišķu ministriju ministri. Ja tās sastādītu atsevišķu ministriju ministri, tad būtu cilvēki, kas šīs programmas realizē. Bet tās sastāda valdības administrācija, un starp šo administrāciju un ministriem ir liela plaisa, kas, manuprāt, traucē šīs programmas realizēt. Tādas programmas jau ir sastādītas atsevišķiem uzņēmumiem, un šo programmu pildīšanas vai nepildīšanas pakāpe ir lielā mērā atkarīga no šo uzņēmumu ekonomiskā stāvokļa. Ekonomiski stabili uzņēmumi pilda šos pieņemtos projektus, bet ekonomiski vāji uzņēmumi vienkārši laižas pa straumi- kas būs, tas būs. Ja slēgs, tad slēgs, ja neslēgs, tad strādāsim.

Attiecībā uz otru jautājumu par valdības klātbūtni es domāju, ka valdībai bija visas iespējas ar šo grāmatiņu iepazīties, esmu dzirdējis arī kritiskas piezīmes par šo grāmatiņu un ņēmis tās vērā. Citādi nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Emša kungs! Paldies arī deputātiem, kuri uzdeva jautājumus. Šo darba kārtības jautājumu esam izskatījuši un noklausījušies Vides komitejas atskaiti.

Nākamais darba kārtības jautājums ir 16.- lēmuma projekts "Par pagaidām neprivatizējamo specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu saraksta apstiprināšanu". Ziņo deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi, jūsu priekšā ir sagatavotie dokumenti, bet tie mazliet atšķiras. Tajā dokumentā, kur ir darba kārtība, ir citi numuri, bet man ir izdalīts pēdējais, ko saņēmu no Kancelejas, tas ir 357. vai 9.dokuments, dokumenta numurs ir ļoti neskaidrs. Šis dokuments šobrīd jāņem par pamatu. Tie būtībā ir divi Augstākās padomes lēmuma projekti. Pirmais dokuments, kas ir pirmajā lappusē, ir lēmums par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.jūnija lēmumā par Latvijas Republikas likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" spēkā stāšanās kārtību. Un otrs dokuments ir otrajā lappusē- "Par pagaidām neprivatizējamo specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu saraksta apstiprināšanu". Un klāt vēl virkne pielikumu uz vairākām lapām vai, pareizāk, viens pielikums ar vairākām daļām, kurā ir šo saimniecību uzskaitījums.

Es neziņošu atsevišķi par šiem dokumentiem, bet par abiem kopumā, jo te arī materiāls būtībā ir kopīgs.

Tātad par pirmo dokumentu. Šie dokumenti ir tapuši saskaņā ar jau manis minēto Augstākās padomes lēmumu par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizācijas likuma spēkā stāšanās kārtību. Šajā lēmumā ir noteikts, ka šāds saraksts Augstākajā padomē ir jāapstiprina. Tas nepieciešams tāpēc, ka likuma tekstā ir noteikts, ka galvenā pazīme, pēc kuras nosaka lauksaimniecības uzņēmumus, uz kuriem attiecas šis likums, ir tā, vai šo uzņēmumu īpašuma struktūrā ietilpst sākotnēji apvienotais kapitāls vai neietilpst un vai tie ir veidojušies kolektivizācijas rezultātā vai nav. Lai precizētu šo situāciju, konkretizētu to un novērstu dažādas domstarpības un pārpratumus, ir sagatavots šis lēmuma projekts, kurā skaidri noteikti tie uzņēmumi, uz kuriem šīs pazīmes var attiecināt vai nu ļoti minimāli, vai arī vispār nevar, un tātad šis likums uz tiem neattiecas. Tāpēc šie abi divi dokumenti ir saskaņoti ar Jūras lietu komisiju, kā arī ar Ekonomikas komisiju, un to tapšanā ir piedalījušies Juridiskās pārvaldes speciālisti.

Dokumentā, kurā ir šis neprivatizējamo uzņēmumu saraksts, ir noteikts, ka tā sākotnējā apvienotā kapitāla daļa, ja vispār tāda eksistē uzņēmumā vai arī ja tā tiek konstatēta vēlāk, risinot jautājumus par šo uzņēmumu privatizāciju, ir jāaprēķina saskaņā ar likumā par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju noteiktajiem principiem, un tas ir jāizdara nevis tagad, kā bija norādīts Lauksaimniecības ministrijas iesniegtajā dokumentā, bet tas ir jāizdara tad, kad tiks veikta šajā sarakstā minēto uzņēmumu privatizācija. Vai tas notiks pēc šā likuma, vai tas notiks pēc kāda cita likuma- to katrā konkrētajā gadījumā varēs lemt likumā noteiktajā kārtībā. Un tāpēc šeit nebūtu lietderīgi vadīties pēc Lauksaimniecības ministrijas sagatavotā dokumenta, kurā bija ietverta doma, ka sākotnēji apvienoto kapitālu izmaksā tūlīt vai, pareizāk sakot, dod iespējas ar to rīkoties, jo šajā sarakstā ir vairāki uzņēmumi, kuros tas var radīt lielas un būtiskas problēmas. Tas var neradīt problēmas tajos gadījumos, kad šie privatizējamie uzņēmumi strādā ar peļņu un ir augsti rentabli, kad peļņa ir šī sākotnēji apvienotā kapitāla segšanas avots, bet daudzos gadījumos šajā sarakstā ir iekļauti uzņēmumi, kuri strādā bez peļņas. Tas var radīt būtiskus šķēršļus un paralizēt vai padarīt neiespējamu šādas normas realizāciju. Tas būtībā arī ir viss šī dokumenta saturs.

Dokuments vairākkārt tika rūpīgi izskatīts Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, un beidzot mēs vienojāmies ar Lauksaimniecības ministriju, kura būtībā bija viena no ieinteresētajām pusēm šā dokumenta pieņemšanā, par jums priekšā liktā saraksta apstiprināšanu. Kā redzat, saraksts sastāv no sešām sadaļām, kurās ir sagrupēti lauksaimniecības uzņēmumi, vadoties pēc to specializācijas nozarēm vai pēc dažādām pazīmēm, kuras uzskaitītas katras attiecīgās sadaļas nosaukumā.

Pirmajā sarakstā minēti dažādu nozaru ražojošie uzņēmumi, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības un citas produkcijas ražošanu un par kuriem faktiski arī bija vislielākās diskusijas šā lēmuma tapšanas gaitā. Te ir iekļauta virkne zvērkopības valsts saimniecību, kuras būtībā ir veidojušās kā rūpniecības tipa uzņēmumi. Te ir putnkopības saimniecības, kuras arī līdzīgi veidojušās, te ir četri lauksaimniecības tehnikumi, kuri atšķirībā no citiem tehnikumiem veic arī ražošanas funkcijas. Šos uzņēmumus mēs paredzam iekļaut sarakstā kā neprivatizējamus.

Par pārējiem uzņēmumiem, kuri minēti šajā sarakstā, es ceru, lielas diskusijas rasties nevarētu. Es domāju, nepieciešamo informāciju, kas ir manā rīcībā, esmu sniedzis. Ja būs jautājumi par šo sadaļu, tad atbildēšu uz jautājumiem.

Par to lēmumu, ar kuru tiek izdarīti grozījumi minētajā Augstākās padomes lēmumā par privatizācijas likuma spēkā stāšanos, jāteic, ka šie nelielie grozījumi ir saistīti ar to, ka nebija skaidrības par šo sarakstu. Lauksaimniecības ministrija kā atbildīgā institūcija par privatizācijas likuma realizāciju uzskatīja, ka šīs īpatnības, kuras bija paredzētas likuma 2.pantā, varēs tulkot tādā veidā, ka šie uzņēmumi faktiski varēs neprivatizēties, un nebija pieteikusi valsts mantiskās pretenzijas pret privatizējamiem uzņēmumiem. Tāpēc radās nepieciešamība reāli vienoties par likumu skaidrojumu, radās nepieciešamība šīs valstiskās pretenzijas pieteikt tieši tajos uzņēmumos, kuri tiešām tās valstiskās funkcijas arī pildīja, tas ir, mācībām, selekcijai, izmēģinājumiem un tā tālāk. Tāpēc arī radās vajadzība pagarināt šo mantisko pretenziju pieteikšanas termiņu. Šajā sakarībā ir tapis lēmums, ar kuru tiek izdarīti grozījumi. Pretenziju pieteikšanas termiņš ir pagarināts, pretenzijas var pieteikt četru mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās.

Tas arī viss, ko gribēju jums ziņot. Ja deputātiem ir jautājumi, es esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošanai pagaidām ir pierakstījušies divi deputāti. Es atļaušos, atrazdamies pie mikrofona, arī uzdot vienu jautājumu Krūmiņa kungam. Pēc kādiem kritērijiem šinī sarakstā numur viens ir ietverti šauri specializēti valsts lauksaimniecības uzņēmumi? Ir valsts saimniecība "Rīga". Šī valsts dārzeņu apgādes saimniecība strādā katastrofāli slikti. Tie pārējie tiešām šauri specializēti, bet šis ir vispārējs lauksaimniecības uzņēmums, kas gan pamatā nodarbojas ar audzēšanu siltumnīcās, bet nu tomēr...

R.Krūmiņš: Šeit varbūt nemēģināsim iztirzāt to, kā strādā šis uzņēmums, vai tas strādā labi vai slikti, tomēr tas ir šauri specializēts dārzeņu audzēšanas uzņēmums, kurš faktiski ir veidojies uz valsts kapitālieguldījumu rēķina un būtībā tur šī sākotnējā apvienotā kapitāla daļa ir ļoti nenozīmīga, patiesību sakot, tās tur nav. Un, ņemot vērā šo momentu un arī šī uzņēmuma specifiku vai būtisko atšķirību no tādiem klasiskiem lauksaimniecības uzņēmumiem kā kolhozi un sovhozi, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, kā arī Lauksaimniecības ministrija uzskatīja, ka šis uzņēmums būtu privatizējams saskaņā ar vispārējiem valsts īpašuma konversijas principiem, ja tas turpmākajā privatizācijas procesā tiks atzīts par lietderīgu. Vai arī šajā gadījumā varētu tikt pielietota kaut kāda speciāla likumdošana.

Priekšsēdētājs: Paldies par atbildi. Tikai tāda piebilde, ka apmēram uz vienu trešdaļu šīs saimniecības īpašnieks jau ir pieteicies, jo tas ir nacionalizēts uzņēmums.

Jautājumu uzdod deputāts Celmiņš, un gatavojas deputāts Silārs.

J.Celmiņš: Man būtu divi jautājumi. Pirmais par lauksaimniecības tehnikumiem. Šajā sarakstā viena daļa tehnikumu ir ietverta un viena daļa tehnikumu nav ietverta. Kā es saprotu, tie tehnikumi, kuriem mākslīgi piekarināja klāt šīs te saimniecības, nav ietverti. Bet vai jūs neuzskatāt, ka, piemēram, Kandavas tehnikuma mācību bāze būtu neprivatizējama? Vai šīs mācību bāzes atdalīšana no mākslīgi piekarinātās saimniecības nebūtu nekāda lielā problēma? Tas pats attiecas uz Bebru biškopības tehnikumu un citiem lauksaimniecības tehnikumiem.

R.Krūmiņš: Tāds jautājums, protams, var izvirzīties. Faktiski šī jautājuma būtība izriet no tā, ka mēs lēmumā par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizācijas likuma spēkā stāšanās kārtību esam noteikuši, ka privatizācijas īpatnības un saimniecības, uz kurām šīs īpatnības attiecas, nosaka Augstākās padomes Prezidijs, bet šo neprivatizējamo saimniecību sarakstu apstiprina Augstākā padome. Ja mums šie dokumenti būtu klāt, mēs ļoti viegli varētu konstatēt visas problēmas un to, kā tās tiek risinātas. Šobrīd tas dokuments ir sagatavots un iesniegts Augstākās padomes Prezidijam. Es varu paskaidrot, it īpaši attiecībā uz Kandavas tehnikumu, jo šā tehnikuma direktors piedalījās arī komisijas darbā, ka ir paredzēts šos tehnikumus un šo tehnikumu audzēkņu apmācībai nepieciešamo ražošanas bāzi iekļaut valsts pieteiktajās pretenzijās. Uz šo pretenziju pamata var veidot patstāvīgus uzņēmumus. Bet, ja tas kaut kādu dabisku vai arī organizatorisku apstākļu dēļ nav iespējams, tad šī te valstiskā kapitāla daļa nav iekļaujama aprēķinos un valsts atbildīgās institūcijas pārstāvis vienojas par pārējā uzņēmuma daļu, kura ir privatizējama saskaņā ar likumu, tas ir, par tehnikuma turpmākās darbības principiem šī uzņēmuma ietvaros līdz tam laikam, kamēr reāli varēs vai nu nodalīt šo tehnikumu, vai izveidot patstāvīgu uzņēmumu.

J.Celmiņš: Un otrs jautājums ir par šīm valsts izmēģinājuma saimniecībām. Tukuma rajonā tādas ir divas- Jaunpils un Pūre, Talsu rajonā- Stende. Latvijas Republika dibināja šīs valsts saimniecības, un Latvijas Republikas lauksaimniekiem tās bija vajadzīgas kā valsts saimniecības, bet šajā sarakstā šīs izmēģinājuma saimniecības nav iekļautas. Vai tikai tāpēc, ka to teritorija ir paplašināta?

R.Krūmiņš: Nē. Arī uz šīm specializētajām saimniecībām, kuras veic izmēģinājumu, mācību, selekcijas un dažas citas funkcijas, attiecas tās pašas privatizācijas īpatnības. Un konkrētajā gadījumā uz šo valstisko funkciju nepieciešamās materiālās bāzes pamata ir veidojams tehnoloģiski un organizatoriski nedalāms objekts (tas ir ietverts inventarizācijas sarakstā), kuru var atsavināt tikai kā vienotu veselu, bet uzņēmums kā tāds ir privatizējams saskaņā ar likumu. Lai nenotiktu šo valstisko funkciju sadrumstalošana, realizējot tīrā veidā šo privatizācijas likumu, valsts institūcijas pārstāvim ir dotas tiesības pieprasīt šādu nedalāmu objektu izveidošanu esošā uzņēmuma ietvaros. Bet šo objektu drīkst izveidot tikai uz valstisko funkciju veikšanai nepieciešamās uzņēmuma bāzes.

J.Celmiņš: Kas izlems šos jautājumus?

R.Krūmiņš: Šo jautājumu katrā konkrētajā gadījumā lems, vienojoties saimniecībai, saimniecības privatizācijas komisijai ar valsts institūcijas vai, šajā gadījumā, ar Lauksaimniecības departamenta pārstāvi, kurš arī būs tas, kurš pārstāvēs valsts intereses konkrētajā uzņēmumā.

J.Celmiņš: Es tomēr gribētu palikt pie viedokļa, ka tas būtu šeit mums kopīgi lemjams jautājums.

R.Krūmiņš: Ja jums šī problēma interesē, jums tiks dota iespēja iepazīties ar Prezidija sagatavoto lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Būtībā maniem kolēģiem ir tādas pašas problēmas ar šo projektu, kādas ir man. Šī atbilde, ka mēs kādreiz varēsim iepazīties ar kaut ko, mani pašreiz neapmierina. Es gribētu teikt, ka vajadzēja pagaidīt ar šā lēmuma iesniegšanu, jo mani tāpat satrauc fakts, ka šeit ir minēta valsts saimniecība "Rīga" kā neprivatizējama, bet es nesaprotu, kādēļ tiek privatizēts Kazdangas lauksaimniecības tehnikums, tiek privatizēts Bulduru dārzkopības tehnikums, tāpat minētā Pūre uztrauc. Un es no šā dokumenta nesaprotu, kāpēc man ir jābalso par Kazdangas privatizāciju, bet tajā pašā laikā neprivatizē Smilteni?

R.Krūmiņš: Es saprotu, ka ir nepieciešams papildu skaidrojums. Redziet, līdz šim praktiski visi lauksaimniecības tehnikumi ietvēra ne tikai mācību iestādi kā valstiski nozīmīgu objektu, bet šai mācību iestādei daudzos gadījumos tika pievienota vesela rinda atpalikušu kolhozu vai arī neatpalikušu kolhozu. Bet rezultātā izveidojās visai lieli- vairāku tūkstošu, desmit tūkstošu hektāru lieli lauksaimniecības uzņēmumi. Un šādos apstākļos jau Lauksaimniecības ministrija pirms šīs privatizācijas koncepcijas un pirms šā privatizācijas likuma pieņemšanas bija sākusi patstāvīgi realizēt šo mācību iestāžu reorganizācijas koncepciju. Šie tehnikumi būtībā nodalās kā patstāvīgas mācību iestādes ar tiem nepieciešamo ražošanas bāzi, kura izmantojama apmācībai, ar nepieciešamo zemes platību, bet pārējā daļa tiek pārveidota par patstāvīgu lauksaimniecības uzņēmumu, kas ne ar ko neatšķiras no parasta kolhoza vai sovhoza. Vai arī tagad, kad spēkā ir privatizācijas likums, tas var privatizēties saskaņā ar likumu bez jebkādām ierunām? Šajā sarakstā ir iekļauti tie četri lauksaimniecības tehnikumi, kuri jau šāda veida reorganizāciju ir veikuši. Bet tajā sarakstā, kur ir šīs privatizācijas īpatnības, lai neradītu situāciju, ka lielā lauksaimniecības uzņēmumu daļā vispār tiek paralizēts privatizācijas process, mēs paredzam tādu kārtību, ka šī valstiskā daļa, šie lauksaimniecības tehnikumi ar savu apmācības bāzi un zemes reformā paredzētajām zemes platībām tiek nošķirti kā patstāvīgi uzņēmumi vai arī paredzēta iespēja šādu patstāvīgu uzņēmumu veidot, bet pārējā platība, pārējais īpašums privatizējas saskaņā ar likumu.

I.Silārs: Piedodiet, Krūmiņa kungs, vai jums nešķiet nekorekti. Galu galā nevis mācību iestāde tiek privatizēta, bet kaut kāda noteikta zemes platība, kuru tai valsts savā laikā ir piešķīrusi. Bet te, es saprotu, mācību iestādes ir uzskaitītas.

R.Krūmiņš: Mācību iestādes, skaidri rakstīts.

I.Silārs: Pēc šā pārskaitījuma rodas secinājums, no kura izrietēja arī mans jautājums.

R.Krūmiņš: Šis jautājums ir saistīts ar to, ka likuma izstrādāšanas gaitā nevarēja strikti noteikt un uzskaitīt visus uzņēmumus, uz kuriem attiecas šis likums pēc nosaukuma, un visus uzņēmumus, uz kuriem neattiecas. Tāpēc radās šī problēma, ka ir jānosaka uzņēmumi, uz kuriem neattiecas, jo to, uz kuriem attiecas, ir daudz vairāk. Iepriekšminētā lēmuma pieņemšanas gaitā, kad tika pieņemts likums un lēmums par tā spēkā stāšanos, tika nobalsots, ka šo sarakstu apstiprina Augstākā padome, bet to uzņēmumu sarakstu, uz kuriem attiecas šīs privatizācijas īpatnības, apstiprina Augstākās padomes Prezidijs. Diemžēl tāda situācija ir izveidojusies. Mēs varam, protams, nobalsot citādi un pieņemt kādu citu lēmumu, ka visu apstiprina Augstākā padome vai visu apstiprina Prezidijs. Bet es te neredzu problēmu, jo visi dokumenti ir saskaņoti ar Lauksaimniecības ministriju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Freimanis, gatavojas deputāts Preinbergs.

J.Freimanis: Krūmiņa kungs, man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Lasot šo likumu, mani mulsina vārdiņš "pagaidām". Vai nedomājat, ka būtu korektāk šajā lēmuma tekstā iestrādāt kaut kādus normālus termiņus? Jo "pagaidām"- tas nav nekas. Otrs jautājums. Es neesmu speciālists šajās lietās, es vērtēju šo problēmu no zinātniskām pozīcijām. Man nav iebildumu pret otro, trešo tabulu un tā tālāk, jo te viss ir saistīts ar kaut kādā mērā vienotu valsts politiku cilts darbā vai šķirnībā, vai izglītībā. Tur viss skaidrs. Bet pirmajā tabulā ir ražojošās iestādes, un to ir vairāk nekā puse. Ja mēs šeit atliekam privatizāciju, tad tās strādās uz priekšu tikpat slikti un, braucot uz Siguldu, Vangažos jūs varēsit zvērkopības saimniecību "Gauja" atrast ar aizvērtām acīm, jo tā smirdēs tāpat, kā smirdējusi. Pēc kāda principa jūs esat šo pirmo tabulu sastādījis? Te ir ietvertas vienkārši ražošanas iestādes. Kādu apsvērumu dēļ tā būve ir virsū un tās varēs mierīgi strādāt tālāk? Tas man nav skaidrs, es neesmu speciālists.

R.Krūmiņš: Es sapratu jautājumu. Es jau, atbildot uz viena kolēģa uzdoto jautājumu, teicu, ka šeit ir ietverti tie ražojošie uzņēmumi, kuros nepietiekamā mērā ir izpaudusies šī galvenā pazīme, pēc kuras nosaka, vai šis likums attiecas uz konkrēto uzņēmumu vai ne. Tā ir pazīme, vai šā uzņēmuma īpašuma struktūrā ir sākotnēji apvienotais kapitāls vai nav. Praktiski tie ir uzņēmumi, kuros šādu kapitālu nav, vai arī tie jāmeklē ar lielu piepūli un ļoti lielu nosacītību. Lai nenonāktu pretrunā ar vispārējiem valsts īpašuma konversijas principiem, kuri tika pieņemti šā gada 20.martā ar mūsu pašu lēmumu, un lai nevarētu dažādi interpretēt šos mēģinājumus (mums bija ļoti daudz mēģinājumi "palīst" zem šā likuma darbības tādiem, kuri grib privatizēties un kuri negrib privatizēties pēc vispārēja šī konversijas principa), mēs strikti noteicām tās saimniecības, kurās mēs uzskatām- un arī ministrija uzskata šobrīd- par nelietderīgu veikt privatizāciju. Tie ir uzņēmumi, kuru ekonomiskie rādītāji ir visai labi. Tie strādā ar peļņu un dod gan pašiem uzņēmumiem ieņēmumus, gan arī valsts budžetā būtiskus ieņēmumus. Vai mums šinī situācijā lietderīgi ir būt pretrunā ar valsts īpašuma konversijas principiem? Lūk, par to mums nācās izšķirties. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija izšķīrās par to, ka šie ir tie uzņēmumi, kuri būtu atstājami kā neprivatizējami saskaņā ar šo likumu. Pagaidām neprivatizējami. Mēs gribējām pat zināmā mērā akcentēt domu, ka tos pagaidām neprivatizē. Jo saskaņā ar vispārējiem konversijas principiem varbūt pēc dažiem mēnešiem mēs uzskatīsim tos par privatizējamiem. Pie tam šis termins "pagaidām" tika lietots arī iepriekšējā lēmumā, tas ir, lēmumā par likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" spēkā stāšanās kārtību. Tur šāds termins parādās, un tāpēc tas ir minēts arī šeit.

J.Freimanis: Krūmiņa kungs, jūs drusku izpļāpājāties. Jūs minējāt, ka šie uzņēmumi nav privatizēti arī tāpēc, ka tie labi un rentabli strādā. Tas ir ļoti sociālistisks princips. Mūsējie argumentēja, ka labos kolhozus nevajag, sliktos vajag.

R.Krūmiņš: Es nedomāju, ka es izpļāpājos. Es tikai gribēju teikt, ka šobrīd nav lietderīgi tos privatizēt nevis tāpēc, ka tie labi un rentabli strādā, bet tāpēc, ka tie neatbilst tiem kritērijiem, kuri ir izvirzīti likumā par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju. Tiem nav šo pazīmju, pēc kurām nosacīt, vai tie pakļaujas šim likumam vai ne. Lai neradītu nekādas diskusijas, mēs tos iekļaujam šajā sarakstā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Preinbergs, gatavojas deputāts Teteris.

G.Preinbergs: Mans jautājums ir ļoti līdzīgs deputātu Silāra un Celmiņa jautājumam. Man tomēr absolūti nav skaidrs, pēc kādiem principiem sastādīti šie saraksti. Nav nekādu kritēriju. Es nevaru saprast, kā var privatizēt tādu tehnikumu kā Saldus, Bebrene, Bulduri, Kandava, Vecbebrene, Malnava saimniecības. Tā taču ir mācību bāze. Galu galā jāatgriežas pie vienas frāzes, kuru jau kolēģis Silārs izteica. Par ko īsti ir runa? Par skolu, tehnikumu vai to zemi?

R.Krūmiņš: Es gribētu akcentēt domu, ka šis likums nerisina jautājumu par zemi, par zemes privatizāciju vai neprivatizāciju. Te vispār zemes jautājums ir nobīdīts pie malas, ja tā varētu teikt, jo tās problēmas risina likums par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos. Te ir runa tikai par visu šo uzņēmumu īpašumu. Ir īpašums, kuru veido par budžeta līdzekļiem uzcelta mācību iestāde (varbūt šajā laikā, varbūt tas bija līdz 1940.gadam), šī mācību iestāde no budžeta līdzekļiem visu laiku ir finansēta. Tur strādājis mazāk vai vairāk pastāvīgs strādājošo kontingents. Un, no otras puses, mācību iestādēm, kuras savā laikā bija nodrošinātas ar kaut kādu ražošanas bāzi, ir pievienoti parasti kolhozi, kuri veidojušies kolektivizācijas rezultātā. Tāpēc uz šiem kolhoziem pilnā mērā attiecas šī likuma darbība. Bet tā kā šis uzņēmums kā vienots un nedalāms veselums būtībā šajos pēdējos gadu desmitos ir izveidojies, mēs nevaram citādi atrisināt šo problēmu, kā tikai nošķirot šī minētā uzņēmuma valstisko daļu ar visām nepieciešamajām apmācības bāzēm un zemes platībām, kuras nodrošina Prezidija lēmums par zemes piešķiršanu šīm vajadzībām, un pārējo daļu privatizējot saskaņā ar likumu. Šādā veidā jau ilgāku laiku tiek realizēta Lauksaimniecības ministrijas koncepcija par tehnikumu reorganizāciju.

G.Preinbergs: Reorganizācija ir reorganizācija. Bet te ir pavisam kaut kas cits, te ir konversija. Lūdzu, atbildiet man ar vienu vārdu: kas būs katra tehnikuma saimnieks?

R.Krūmiņš: Tehnikumu saimnieks būs valsts. Īpašnieks, tā varētu teikt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Teteris, gatavojas deputāts Černajs.

L.Teteris: Man Krūmiņa kungam viens jautājums. Vai minētais lēmums ir saskaņots ar Ministru padomi, ar Lauksaimniecības ministriju un ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti?

R.Krūmiņš: Lēmums ir saskaņots ar Lauksaimniecības ministriju, kura šajā gadījumā faktiski pārstāv Ministru padomi. Tas nav saskaņots ar Lauksaimniecības universitāti, respektīvi, nav saskaņots komisijas līmenī. Ja tas ir skaņots ministrijas līmenī vai valdības līmenī, tad ir cits jautājums.

L.Teteris: Cik man zināms, ar Lauksaimniecības ministriju un Ministru padomi tas nav skaņots.

Otrais jautājums- kādā veidā jūs iedomājaties Latvijas Lauksaimniecības universitāti atstāt bez mācību un pētījumu saimniecībām, bet Ministru padomes un Lauksaimniecības ministrijas projektā bija paredzēts, ka viena saimniecība netiek privatizēta, otra tiek privatizēta ar īpatnībām?

R.Krūmiņš: Te ir runa par Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecību "Jelgava" un par mācību un pētījumu saimniecību "Vecauce", ja pareizi minēju nosaukumus. Sākotnējā projektā tiešām bija tā, ka Jelgava bija iekļauta tajā sarakstā, kuras saimniecības privatizējamas ar īpatnībām, un Vecauce bija iekļauta sarakstā, kuras vispār nav privatizējamas. Bet vēlāk komisijas darba rezultātā, apspriežot un izdiskutējot šīs problēmas, mēs nonācām pie secinājuma, ka nav lietderīgi saglabāt šādus neprivatizētus parastus lauksaimniecības uzņēmumus, būtībā kolhozus vai sovhozus. Komisijā piedalījās arī Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji, pārvaldes priekšnieks Artačūna kungs saskaņoja šo jautājumu ar ministru, un viņš piekrita tādam variantam, ka šīs saimniecības tiek iekļautas to saimniecību sarakstā, kuras tiek privatizētas ar īpatnībām. Kā teicu, šis saraksts tiek apstiprināts ar Prezidija lēmumu. Abos gadījumos uz šīm saimniecībām attiecas nosacījums, ka valstisko funkciju veikšanai tiek nodrošināta apmācības bāze. Šajā gadījumā šo nepieciešamo mantu viņi iekļauj mantas inventarizācijas sarakstā kā nedalāmu objektu, kas atsavināms kā vienots un vesels. Un tāpēc mēs privatizāciju uzskatām par iespējamu. Var privatizēt dzīvokļus, var privatizēt komunālo saimniecību, kā arī vienu otru ražošanas struktūrvienību, kura nav tieši saistīta ar apmācību. Bet valstisko funkciju veikšanai nepieciešamā daļa tiek rezervēta, ja tā varētu teikt, respektīvi, ar šo mantas inventarizācijas sarakstu nodrošināta un saglabāta tāda, kāda tā ir bijusi visu laiku.

L.Teteris: Man tikai gribētos pateikt, ka Vecauces saimniecība šajā gadā nosvinēja savu 70 gadu jubileju. Un, tā kā tā bija valsts saimniecība jau Latvijas laikā, es domāju, ka vajadzētu šo jautājumu paskatīties. Ne tāpēc, ka es esmu šīs saimniecības vadītājs, bet ņemot vērā visu to situāciju, kāda ir ar studentu apmācību.

R.Krūmiņš: Te ir viena nianse- tajā laikā šīs saimniecības platība bija 700 ha, bet tagad tā ir divarpus tūkstošus vai trīs tūkstošus hektāru liela. Tā ir vienīgā atšķirība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Kolēģi Krūmiņ! Man ir divi jautājumi. Pirmais- kāds būs sēklkopības izmēģinājumu saimniecības statuss? Es domāju, ka man jums nav jāskaidro, ko nozīmē sēklaudzēšana.

R.Krūmiņš: Jā.

E.Buķele: Otrs jautājums, kas saistās ar diviem iepriekšējiem. Manuprāt, nav loģiska atbilde, ka privatizācijas process laukos neskarot zemi. Kāpēc tādā gadījumā netiek noteikts tehnikuma kā valsts mācību saimniecības statuss? Šajā sarakstā ir pretrunas. Bauskas rajonā, piemēram, Mežotnes lauksaimniecības skola ir ietverta, bet Saulaines sovhoztehnikums, kura platība ir sešreiz lielāka, nav. Vēl pirms diviem mēnešiem tehnikuma statuss nebija zināms.

R.Krūmiņš: Jā, par sēklkopību. Ir vesela rinda sēklkopības saimniecību, kuras zinātniskā līmenī nodarbojas ar sēklkopību. Un tā faktiski ir valsts funkcija- nodrošināt sēklas materiālu atražošanu. Tas arī tiek nodrošināts ar šajā mantas inventarizācijas sarakstā iekļaujamo nedalāmo objektu sarakstu. Tā ir viena no šo privatizējamo saimniecību īpatnībām, bet kopumā tās saimniecības tiek privatizētas saskaņā ar likumu. Tikai sēklkopības gadījumā nepieciešamais īpašums tiek iekļauts mantas inventarizācijas sarakstā. Nepieciešamā zemes platība jau ir nodrošināta ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu par zemes piešķiršanu nepieciešamajos apmēros pēc iepriekšējiem pieprasījumiem. Tas ir būtībā vienlaikus ar nolikuma apstiprināšanu un zemes reformas pirmās kārtas īstenošanu Latvijas Republikas lauku apvidos. Tas jau ir izdarīts, tāpēc es te neredzu būtiskus šķēršļus, kas varētu rasties, un faktiski nesaskatu te problēmu, jo viena daļa tieši tādu selekcijas tipa uzņēmumu griežas mūsu komisijā ar priekšlikumu, ka vēlas privatizēties. Arī pasaules praksē ļoti plaši ir izplatīta privāta šī selekcijas darba veikšana, un privātīpašums nav šķērslis sekmīgam selekcijas darbam. Bet, tā kā mums ir iedibināta tradīcija šo darbu veikt valstiskā līmenī, mēs dodam tiesības šiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar sēklkopību, pieprasīt šo nedalāmo objektu veidošanu.

Attiecībā uz otru jautājumu- par Saulaines tehnikumu- jāteic, ka man diemžēl nav tā saraksta. Cik es atceros, tad Saulaines sovhoztehnikums ir tajā sarakstā, kurš ir privatizējams ar īpatnībām, tas ir, Augstākās padomes Prezidija apstiprināmajā sarakstā, tātad uz to attieksies tā pati norma; ja ir iespējams tūlīt nošķirt pašu tehnikumu un tam nepieciešamo apmācības bāzi un izveidot patstāvīgu uzņēmumu, tad tas ir jāizdara; ja to kaut kādu apstākļu dēļ nevar, tad valsts pārstāvis vienojas ar pārējo uzņēmumu administrāciju vai jauno sabiedrību, ar kādiem nosacījumiem šis uzņēmums darbosies tā uzņēmuma ietvaros. Vai tas ir budžeta finansējums vai kādi citi apstākļi- tas jau katrā konkrētajā gadījumā tiks risināts. Bet valstiskās intereses tiek aizsargātas.

E.Buķele: Kolēģi, es ceru, jūs piekritīsit, ka tas process nevar vilkties bezgalīgi.

R.Krūmiņš: Bet es ceru, ka jūs piekritīsit, ka tas tomēr ir process, nevis kaut kāds vienreizējs akts, ar kuru var šādus uzņēmumus reorganizēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Man ir skaidrs par izmēģinājumu un selekcijas stacijām, par skolām es vēl varētu saprast, bet man nav absolūti skaidrs, teiksim, putnu fabrikas "Iecava", Ķekavas zvērkopības stacijas, zivkopības saimniecības "Nagļi" liktenis. Te ir viena tehniska lieta. Ja nevar privatizēt pēc vieniem noteikumiem, tad varbūt vajadzēja nosaukumā ietvert citus noteikumus. Tagad ir radīta Baltijas investīciju banka, kuras statūtos ir ierakstīts, ka tā nedrīkst sniegt ne tehnoloģiskus uzlabojumus, ne arī aizdot naudu valsts uzņēmumiem, izņemot gadījumus, ja ir kādi Baltijai kopīgi sakari vai komunikācijas. Ja šāds saraksts nonāks kādu banku rīcībā, tas pilnībā izslēdz iespēju kreditēt kaut ko jau šogad. Tas varbūt jau var sākties pēc viena mēneša. Kāpēc nosaukums ir "Pagaidām neprivatizējamo uzņēmumu saraksts", ja runa ir par tīrās ražošanas iestādēm?

R.Krūmiņš: Attiecībā uz nosaukumu es jau teicu, ka tā ir juridiskā pārmantojamība, jo mēs šādu terminu lietojām jau tajā lēmumā, ar kuru uzlikām par pienākumu sagatavot šādu sarakstu un iesniegt Augstākajai padomei.

A.Kiršteins: Par izmēģinājumu stacijām es saprotu. Bet tieši šie ražošanas uzņēmumi...

R.Krūmiņš: Šie ražošanas uzņēmumi, kā jau es teicu, ir tāpēc, ka tajos nav sākotnēji apvienotā kapitāla vai arī tas ir ļoti nenozīmīgā apmērā un sakarā ar to tas pakļaujas vispārējiem valsts īpašuma konversijas principiem, kuri ir apstiprināti šā gada 20.martā ar Augstākās padomes lēmumu.

A.Kiršteins: Es atvainojos, mans jautājums ir tāds: vai tad nevajadzēja nosaukumā rakstīt "Uzņēmumu saraksts, kuri pakļaujas vispārējiem konversijas principiem", nevis rakstīt "Neprivatizējamo valsts uzņēmumu saraksts".

R.Krūmiņš: Varbūt mēs varam arī mainīt, bet ...

A.Kiršteins: Šis jautājums jāpārrunā Ārlietu komisijā, jo tie materiāli var nonākt ārzemju rokās, arī banku rokās tie nonāk, jo ārzemēs pēta visus mūsu likumus. Man vienkārši būtu jocīgi, ja kāds atkal prasīs Ārlietu komisijai, jo viņi sapratīs tikai tā, ka nevar privatizēt, saprotiet.

R.Krūmiņš: Šajā situācijā tas vārds "pagaidām" tomēr mīkstina to neprivatizējamību, tas nenozīmē, ka mēs pēc diviem mēnešiem, kā jau es teicu, nevaram tos privatizēt.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungu papildinot, es varu teikt, ka vismaz četras valstis ir paziņojušas, ka tās nekādu kredīta palīdzību nekādā gadījumā nesniegs valsts lauksaimniecības iestādēm.

A.Kiršteins: Es atvainojos, vakar te bija Dienvidkoreja, Taivāna, kura ir gatava ar miljardiem investēt, bet viņu pirmais vārds ir, ka viņi neieguldīs ne centa, ja redzēs šādu sarakstu. Te ir runa tikai par taktiku un psiholoģisko momentu. Kāpēc mēs paši izlaižam šādus dokumentus un rakstām, ka tas būs neprivatizējams?

R.Krūmiņš: Te man jāatzīst, ka komisija nesaskaņoja šo jautājumu ar Ārlietu komisiju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Krūmiņa kungs, tā kā šis lēmums skar visu lauksaimniecības mācību kompleksu, jo ļoti daudzām mācību iestādēm ir mācību saimniecības, man ir tāds jautājums- kādēļ jūs nedevāt izskatīt un akceptēt šo lēmumu Tautas izglītības komisijā? Jūs pat nepieaicinājāt nevienu no Izglītības komisijas locekļiem, kad tika izskatīts šis lēmums. Mēs to redzam pirmo reizi.

R.Krūmiņš: Mums, komisijai, bija zināms, ka visas šīs lauksaimniecības mācību iestādes šobrīd atrodas Lauksaimniecības ministrijas pārziņā. Tur ir speciāla, es neatceros tās institūcijas precīzu nosaukumu, izglītības lietu pārvalde, kura ar šiem jautājumiem nodarbojas. Ja mūsu komisijā ir viens no Lauksaimniecības ministrijas pārstāvjiem, mēs uzskatām, ka tiek pārstāvētas visas ministrijas, tātad arī šīs izglītības daļas intereses. Mēs varbūt tiešām nepietiekami ņēmām vērā tieši izglītības darbinieku vēlmes, bet šobrīd mums nav izteiktas nekādas pretenzijas par šo te tehnikumu vai lauksaimniecības skolu...

E.Kide: Krūmiņa kungs, mēs nezinājām, ka tāds lēmums ir. Mums nevarēja pretenzijas rasties.

R.Krūmiņš: Redziet, par šo lēmumu ir zināms jau ļoti sen. Tas bija zināms kopš tā brīža, kad tika publicēts likums par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju. Un bija daudz tādu saimniecību, kuras tiešām nezināja, vai tās ir privatizējamas saskaņā ar šo likumu vai nav privatizējamas. Un tāpēc daudzi griezās gan komisijā, gan ministrijā ar šādu jautājumu. Bet šā lēmuma pielikuma misija ir tā, ka šī problēma ir jāatrisina un beidzot skaidri un gaiši jāpasaka, kurš uzņēmums tad ir privatizējams un kurš nav privatizējams saskaņā ar šo likumu.

E.Kide: Krūmiņa kungs, jūs atļāvāties izteikties, ka neatceraties tās institūcijas nosaukumu, kura atbild par visu šo lietu. Tā ir Lauksaimniecības ministrijas mācību pārvalde. Man jautājums: vai šīs mācību pārvaldes vadība zina par šo lēmumu? Kas ir piedalījušies šā lēmuma apspriešanā?

R.Krūmiņš: Piedalījās. Mums bija viena komisijas, pareizāk sakot, darba grupas sēde Lauksaimniecības ministrijā, kur piedalījās gan Kazdangas sovhoztehnikuma, es atvainojos, Kandavas sovhoztehnikuma direktors, piedalījās Vīganta kungs, kurš ir šīs institūcijas vadītājs. Un viņš ir pilnīgi informēts par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Šis lēmuma projekts tika izskatīts Prezidijā, un viena no komisijām, kam tas tika nosūtīts, ir Tautas izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Lūdzu, tieciet galā komisijā.

Deputāts Plotnieks uzdod jautājumu. Gatavojas deputāts Ābiķis. Ābiķis vairs nevēlas uzdot jautājumu?

A.Plotnieks: Man ir tāds jautājums godājamam referentam: vai jūs tomēr, pirms šodien ceļat galdā šo lēmuma projektu, pārvērtējāt tā nosaukumu no viena konkrēta redzesviedokļa, ka nekas nav mūžīgs, neviens likums vai lēmums, kuru pieņem mūsu parlaments, nav mūžīgs. Tādā gadījumā mums ir jāpieņem pagaidu likums par saukšanu pie administratīvās atbildības, pagaidu konstitucionāls likums un tā tālāk. Pats nosaukums vienkārši diskreditē šo lēmumu.

R.Krūmiņš: Es atvainojos, tomēr šim vārdam "pagaidām" ir arī zināma praktiska slodze šajā lēmumā. Kā jau teicu iepriekšējiem kolēģiem, ka mēs tomēr neparedzam nekad neprivatizēt šos lauksaimniecības uzņēmumus.

A.Plotnieks: Bet tad pieņemsim jaunu lēmumu.

R.Krūmiņš: Mēs neparedzam, ka tos neprivatizēsim.

A.Plotnieks: Nu, grozīsim...

R.Krūmiņš: Mēs paredzam, ka tiešām pagaidām...

A.Plotnieks: Grozīsim...

(Deputāti A.Plotnieks un R.Krūmiņš runā vienlaikus.)

A.Plotnieks: ...grozīsim rīt. Likumdevējam ir tādas tiesības.

R.Krūmiņš: Te ir jautājums, kā es jau teicu, par šo juridisko pārmantojamību, jo tajā lēmumā mēs rakstījām, ka tas ir pagaidām neprivatizējamo saimniecību saraksts. Tad neviens neiebilda pret šādu formulējumu. Man pašam bija nenoteikta attieksme pret šo vārdu, bet, tā kā citu vārdu mēs neatradām, neviens no juristiem arī tad neiebilda, mēs to atstājām, un tam uzlikto praktisko slodzi tas pilda. Bet es neņemos spriest, kā ir ar tiem psiholoģiska rakstura momentiem.

A.Plotnieks: Otrs jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka mēs varam, apjēdzot sava lēmuma būtību, par to izteikties, ja mums nav absolūti nekādas informācijas? Vai bez šīm lauksaimniecības skolām vēl ir citas, vai eksistē sēklaudzēšanas saimniecības vai neeksistē, vai bez jau šeit minētajiem šauri specializētajiem uzņēmumiem vēl ir arī citas zvērkopības saimniecības un tā tālāk? Pēc kāda kritērija vadoties, vienas ir iekļautas un otras nav iekļautas? Jo jūsu skaidrojums, ka, lūk, viena pirms 70 gadiem Latvijas Republikā eksistēja kā valsts saimniecība, bet bija mazāka nekā šodien un tāpēc to gribam privatizēt, nav arguments.

R.Krūmiņš: Šis lēmums ir tapis speciālistu lokā, un tas nav radies uz līdzenas vietas. Tā pirmsākums, kā jau es teicu, ir likums par šo lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju ar visām no tā izrietošajām problēmām, šis lēmums skar vienu problēmu no tā loka, uz kuru šis likums attiecas. Jau tolaik speciālisti, arī Lauksaimniecības ministrijā, sāka domāt par šo problēmu, bet šobrīd mūsu priekšā izkristalizējies dokuments. Tā izstrādes gaitā tika izskatīta gan šo saimniecību platības lietderība, gan materiāli tehniskais nodrošinājums, strādājošo skaits un ļoti daudzi citi parametri. Mēs jau varam, protams, sagatavot un iesniegt ļoti detalizētu informāciju par katru no šīm saimniecībām, uzrādot, cik nopelna vienā cilvēkdienā un cik degvielas patērē uz vienu etalonhektāru, bet es šaubos, vai būs lietderīgi Augstākajā padomē skatīt šos jautājumus. Es domāju, ka tam nolūkam ir attiecīgās komisijas, kuras šos jautājumus izskata.

A.Plotnieks: Pēdējais jautājums, ja priekšsēdētājs atļauj. Vai darba grupa tik tiešām ir izvērtējusi to, ko jūs mums piedāvājat kā paskaidrojumu, ka, lūk, vesela virkne saimniecību (tās varētu būt arī Lauksaimniecības universitātes mācību saimniecības un tā tālāk) varēs funkcionēt, ja kaut kādu nedalāmo objektu saraksts saglabājas, kaut vai, piemēram, Lauksaimniecības universitātes saimniecība "Jelgava", kas ir vesels komplekss, kur ir arī dzīvojamās ēkas un tā tālāk. Tad rīt privatizēsim visu, atstāsim kaut kādu zemes gabaliņu, piecas sējmašīnas un vienu traktoru un teiksim, ka tas būs tas komplekss, kas nodrošinās Lauksaimniecības universitātei kaut kādas mācību bāzes eksistenci. Vai jūs pašu koncepciju kā tādu esat apsvēruši?

R.Krūmiņš: Šis jautājums ir tieši saistīts ar to, ko jau teicu iepriekš. Tas prasa dziļu šā likuma darbības analīzi. Un faktiski tas ir jautājums par to, cik lielā mērā mēs spējam prognozēt šā likuma darbību un cik lielā mērā to nespējam prognozēt. Lauksaimniecības komisija izskatīja šo dokumentu un secināja, kad šāda tehnoloģiski nedalāmu objektu iekļaušana pilnā mērā nodrošinās šo funkciju veikšanu, attiecīgi tika pieņemti arī visi šie lēmumi un rezultātā sagatavots šāds dokuments.

Plotnieka kungs taču ir Likumdošanas jautājumu komisijas deputāts, un šis Prezidija lēmums ir novirzīts, ja nekļūdos, uz Likumdošanas jautājumu komisiju, kura detalizēti var iepazīties un uzzināt visas nianses, kas saistītas ar šā lēmuma pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies Krūmiņa kungam par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem. Es domāju, ka ir vajadzīgas 30 minūtes, lai kuluāros apspriestu visa šā jautājuma sarežģītību. Pārtraukums 30 minūtes. Lūdzu pēc tam pierakstīties debatēs.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Pagaidām zālē ir ieradušies 48 deputāti. Vizuāli. 49. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 49 deputāti. Vizuāli. 65 reģistrējušies. Es domāju, ka sekretariātam būs papildu slodze, salīdzinot elektroniskos datus ar reālajiem. Balsu skaitīšanas komisija, kā parasti, pēcpusdienas sēdēs nepiedalās. Nu jau tuvojamies liktenīgajam skaitlim. 51 deputāts ir ieradies Budovska kunga personā. Paldies.

Godājamie kolēģi, es domāju, ka mums atkrīt jautājums par trešā lasījuma apspriešanu. Arī lēmuma pieņemšana ir visai problemātiska. Bet tas neliedz debatēt par tiem lēmumiem, par kuriem esam iesākuši. Lūdzu debatētāju sarakstu! Trīs deputāti pierakstījušies debatēs. Pirmajam vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Cienījamie deputāti, kuri vēl palikuši zālē, lai izskatītu Lauksaimniecības komisijas iesniegto lēmuma projektu par specializēto uzņēmumu privatizāciju. Tiek izskatīts lēmums specializēto uzņēmumu privatizācijas kontekstā, bet ir aizmirstas divas lietas. Ir aizmirsts mācību konteksts mācību iestādēm, kurām ir mācību saimniecības, un, manuprāt, zinātniski pētniecisko iestāžu darbības konteksts. Kā primārais ir izvirzīta privatizācija. Un vispirms jau mani uztrauc tas, ka mēs, Izglītības komisija, neesam šo lēmumu skatījuši. Man grūti teikt un attaisnoties, kādēļ neesam, bet patiešām neesam. Es vaicāju Freimaņa kungam, vai mācību pārvaldes vadība zina, un saņēmu atbildi, ka Vīganta kungs ir bijis klāt. Tikko piezvanīju Vīganta kungam. Viņš nav bijis klāt. Un, noklausoties lēmuma projektu, ko es viņam nolasīju, viņš ļoti nobažījās par šā projekta saturu. Patiesi, es tā domāju, ka lēmuma projekts ir saskaņots visos tajos līmeņos, bet tā tas nav.

Pirmais. Konkrēti runājot. 1.punktā ir vārds "pagaidām". Lai kā arī jūs, Krūmiņa kungs, izskaidrotu šo vārdu "pagaidām", es nevaru piekrist formulējumam: "pagaidām privatizēt mācību saimniecības". It kā sunim nocērt asti gabaliņu pa gabalam un pēc tam to, kas paliks pāri. Es esmu ļoti izbrīnīts, ka akadēmijas rektors, atvainojiet, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Gronska kungs nezina, ka atsavina un privatizē Vecauces saimniecību, kas jau no Ulmaņa laikiem bijusi mācību saimniecība. Es neredzu Priekuļu selekcijas izmēģinājumu staciju šajā sarakstā, kaut zinu, ka ar Prezidija lēmumu tai tika izdalīti 742 hektāri, bet pārējie ir privatizējami. Krūmiņa kungs pateica vienu ļoti loģisku lietu, kuru varētu risināt, bet tas neatspoguļojas lēmumā, proti, katrai mācību iestādei- tehnikumam vai augstākajai mācību iestādei- izdalīt noteiktu apjomu zemes, tik, cik nepieciešams, pateikt, ka šī zeme ir valstiski neaizskarama, bet, ja tā pakļaujas privatizācijai, tad valstij jāizmaksā kompensācija tiem, kuri ir cietuši.

Es domāju, ka mūsu lēmumā noteikti jāietver tāds būtisks punkts, ka tā daļa nav privatizējama, es nevaru tā noformulēt, neesmu tiesīgs bez komisijas un bez Mācību un izglītības pārvaldes noformulēt. Bet es lieku priekšā- pagaidām lēmuma projektu apturēt, nodot to Tautas izglītības komisijā, pieaicināt vajadzīgās personas un attiecīgi interpretēt. Neredzu arī Jaunpils, Pūres un Stendes saimniecības, kuras ir ļoti bagāti apgādātas ar specializētu, par valūtu iepirktu tehniku, kas ir paredzēta tieši šķirņu audzēšanai. Ja šīs saimniecības pakļaus privatizācijai un visus mazos kombainiņus atdos privātām saimniecībām, tad Latvijas lauki, Latvijas fermeri paliks bez šķirnēm. Vienkārši paliks bez šķirnēm. Tāpēc arī šis jautājums jāizskata tādā kontekstā, lai nevarētu par budžeta līdzekļiem un par valūtas līdzekļiem izdarītos kapitālieguldījumus privatizēt privātajām personām. Es zinu, ka, piemēram, Priekuļu selekcijas stacijā grandiozi budžeta līdzekļi tika ieguldīti zinātniskajā bāzē. Un, ja pēc 2.panta realizēsies privatizācija, šie grandiozie budžeta līdzekļi un šķirņu saimniecībai nepieciešamā speciālā bāze vienkārši tiks sadalīta. Bet šī Priekuļu selekcijas stacija, kas arī nosvinēja 75 gadu jubileju, ja nemaldos, ir vajadzīga mūsu valstij.

Es negribētu aizkavēt jūsu uzmanību. Vēlreiz lūdzu nodot šo projektu Tautas izglītības komisijai, pieaicināt vajadzīgās personas un kompetenti, mierīgi, prātīgi izspriest šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Pirms pārtraukuma sesijas vadītājs mudināja kuluāros apspriest šo problēmu. Par lauksaimniecības skolām man, atšķirībā no Kides kunga, it kā radās tāda pārliecība, ka komisijai, iespējams, varētu uzticēties, jo pamatojums bija tāds, ka privatizācijai nav pakļautas tikai tās skolas, kurām tiešām pašreizējā brīdī ir atstāts tik daudz zemes, cik tām nepieciešams mācību procesa realizēšanai, bet privatizācijai ir pakļautas tās lauksaimniecības skolas, kurām šīs zemes tiešām ir par daudz, kuras ir apaugušas ar šīm bijušajām padomju saimniecību zemēm un tā tālāk. Taču es arī piekrītu tam, ka nevajadzētu šodien par šo lēmumu balsot, jo mani īsti nepārliecināja referenta argumenti par šauri specializētiem valsts lauksaimniecības uzņēmumiem, konkrēti, piemēram, par zvērkopības valsts saimniecību "Tumšupe". Es tomēr kā deputāts gribētu redzēt konkrētu pamatojumu, kāpēc tieši zvērkopības valsts saimniecība "Tumšupe" nav privatizējama. Jo es, starp citu, arī esmu ticies ar tās puses ļaudīm un dzirdējis pretenzijas, ka viņi neredz nekādus argumentus, kāpēc viņiem zināmu daļu šīs valsts saimniecības platības nevarētu atdot. Komisijas argumenti mani tieši šo saimniecību aspektā nepārliecināja, tāpēc uzskatu, ka vajadzētu atturēties no lēmuma pieņemšanas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Jautājums it kā nav sensacionāls un īpašu interesi neizraisa. Un tāpēc arī tik maz no mums varēja nofiksēt tablo. Un tomēr. Man šķiet, ka šādi- it kā formāli un juridiskā spēka ziņā ne īpaši izcili- dokumenti ļoti būtiski var ietekmēt Latvijas Republikas eksistenci un visas Latvijas tautas dzīvi. Jau tad, kad diskutējām par šo likumprojektu, izrādījās, ka daudzos gadījumos Kārlis Ulmanis būtu ierakstāms komunistu sarakstā, jo Latvijas Republikā tika veidotas un strikti aizsargātas daudzas valsts saimniecības, turklāt tam visam bija noteikta jēga un mērķis.

Ko nozīmē fermeru saimniecības eksistence- vai tas bija divdesmitajos, trīsdesmitajos gados vai tas ir šodien. Mēs zinām, ka daudzos gadījumos gluži vienkārši nav nedz kapitāla, nedz tehnikas, nav iespējas pašam audzēt sēklas, un tas arī nav vajadzīgs. Katrā ziņā ir vesela virkne valstu, kuras šodien mums rāda kā īpašu paraugu, nemaz tik lepni nedzīvo. Es, piemēram, varu minēt to, ka Dānijas lauku liela daļa tad, kad mēs uztraucamies, ka pie mums nav aparts viens vai otrs zemes gabaliņš, nebija aparti. Un dāņi to izskaidro ļoti vienkārši: zemniekam nav traktora, viņš gaida, kad pienāks viņa rinda, lai attiecīgā servisa stacija uzartu viņa lauku. Tātad acīm redzami nākotnē mums būs jārēķinās ar tādu situāciju, ka nepietiks tā un vēl daudz kā.

Kam var būt ārkārtīgi liela nozīme, lai mūsu zemnieku saimniecības vai fermeru saimniecības varētu saimniekot efektīvi, ražot preču produkciju? Acīmredzot šeit ir šķirnes, lopu šķirnes un sēklu audzēšana. Parlamentam, pieņemot jebkuru lēmumu, kas spēj ietekmēt situāciju šajā jomā, ir jābūt pilnīgai un izsmeļošai ainai, kādas ir šīs stacijas vai saimniecības, cik to ir, ko tās dara, cik liela platība ir nepieciešama un tā tālāk. Un tikai pēc tam mēs varam pieņemt lēmumu. Jo galu galā, manuprāt, mūsu lielākā nelaime ir tā, ka mēs pieņemam lēmumus pilnīgi bez jebkādas argumentācijas. Atliek tikai ticēt referentam, tā sakot, komisija vai darba grupa ir ļoti nopietni jautājumu izpētījusi. Starp citu, šis lēmuma projekts tik tiešām ir izskatīts Ministru padomē. Un man būtu ļoti interesanti papētīt, kāda ir apspriešanas stenogramma. Vai tur tomēr bija kaut kādi konkrēti dati un argumentācija vai nebija nekas? Ja mēs tā balsojot risināsim ekonomiskos jautājumus, es baidos, ka situācija daudzos gadījumos var kļūt neatgriezeniska. Tāpēc man šķiet, ka Latvijas interesēs nav privatizācija privatizācijas pēc, bet gan privātās iniciatīvas izkopšana un veicināšana, turklāt ar mērķtiecīgas valsts politikas palīdzību. Un šī valsts politika mums jāformē šajā zālē. Ja mēs, saglabājot vienu valsts saimniecību, varam nodrošināt, es runāju tīri nosacīti, 100 zemnieku saimniecības ar augstvērtīgu sēklu un panākt, lai šajās saimniecībās būtu ražīgi lopi, tad šīs saimniecības eksistence ir daudz vairāk vērta nekā tās vietā izveidotās divas, trīs vai četras fermeru saimniecības. Acīmredzot no tāda viedokļa tomēr ļoti rūpīgi jāizvērtē šis lēmuma projekts.

Otrs jautājums ir jautājums par mūsu mācību iestādēm. Tā ir Lauksaimniecības universitāte, tie ir šie tehnikumi. Es negribētu atkārtot to, ko no šīs tribīnes tikko teica mūsu godājamais kolēģis Kides kungs. Bet ir vēl viens ļoti būtisks moments. Mani, godīgi sakot, pārsteidz šajā zālē tiepīgi reklamētais viedoklis, ka šodien pietiekami neefektīvas saimniecības var padarīt par efektīvām, atdalot tos vai citus elementus. Es, piemēram, galīgi nestādos priekšā situāciju, ka Jelgavas rajonā esošā Lauksaimniecības universitātes saimniecība "Jelgava", kurā ir dzīvojamās ēkas, kurā ir attiecīgi mācību korpusi, kurā ir darbnīcas... ja mēs privatizēsim, tad acīmredzot būtu jāsāk ar mācību korpusiem. Tālāk ķersimies klāt pie darbnīcām, tad to pašu izdarīsim vēl ar dzīvojamo fondu, saglabāsim kaut kādu teritoriju universitātei, saglabāsim tehniku kaut kādā minimālā apjomā un teiksim pasniedzējam: jūs vediet studentus uz šo saimniecību, lai viņi tur apgūtu tā vai cita darba praktiskās iemaņas. Kā šī saimniecība varēs eksistēt? Tā ir, godīgi sakot, manā izpratnē, vienkārši fantastiska situācija. Jo daudzos gadījumos pilnīgas naturālas saimniecības apstākļos viņiem ir jāveido tās vai citas remontu zonas, tāpēc ka fermeri nav spējīgi sekmīgi strādāt, ja viņiem nav vesela tehnikas parka. Kā tad varēs darboties šī saimniecība, kurai ir jābūt par etalonu? Etalons taču nozīmē normālus darba apstākļus, normālus sadzīves apstākļus. Etalons nozīmē to, ka studentiem tiešām jāredz kaut kas priekšzīmīgs.

Jautājums būtu risināms nedaudz citādi. Savā laikā, piemēram, bija valsts saimniecība, tai pievienoja to vai citu kolhozu, cilvēki, kas līdz tam bija saimniekojuši savās saimniecībās, faktiski tika ekspropriēti. Tad varbūt izdalīsim šo saimniecību teritorijās attiecīgu platību zemnieku saimniecībai. Bet tad nav jāvadās no šā pieņēmuma, kas atskanēja no tribīnes. Sadalīsim visu un atstāsim to, kas ir nepieciešams, lai šī saimniecība varētu efektīvi apkalpot mācību procesu, bet pārējo privatizēsim. Jūs jūtat, starpība ir ļoti liela. Un šai starpībai ir jāparādās lēmumā. Nevar vienkārši nosaukt, un, sak, kā būs, tā būs, un tas mūs neinteresē.

Un nobeidzot- par pašu nosaukumu. Ne velti es jautāju godājamam referentam to, kā īsti saprast šo "pagaidām neprivatizējamo uzņēmumu sarakstu". Vai tas neliecina, ka mēs gluži vienkārši mēģinām izmantot juridiskas formas, lai maskētu patvaļu? Mēs šodien pieņemam "pagaidām", rīt tas vairs nebūs "pagaidām". Nav iespējama stabila tiesiskā kārtība, ja parlaments ražo aktus, kas darbojas pagaidām. Mums ir jābūt drosmei izlemt jautājumu pēc būtības. Pēc tam, ja tas ir nepieciešams, likumdevējs atgriežas un izdara attiecīgajā aktā grozījumus, bet nevar būt "pagaidām", nevar vienai, divām dienām pieņemt lēmumus vai likumus. Manuprāt, jautājums galīgi nav sagatavots, bet jautājums ir supersvarīgs. Lielā mērā no tā varbūt ir atkarīga mūsu rītdienas lauksaimniecība, tāpēc jāsagatavo arī viss nepieciešamais izziņas materiāls. Mums priekšā ir jābūt šim materiālam pilnā apjomā, lai mēs, zinot informāciju, varētu lemt pēc būtības, nevis atkarībā no tā, vai mums šķiet simpātisks ziņotājs, vai mums šķiet, ka visi materiāli ir ļoti korekti un pārliecinoši, vai ne. Jābūt informācijai, jālemj pēc būtības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Stroganovs un gatavojas deputāts Zaščerinskis.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Jautājums, kuru mēs šodien apspriežam, nav svētdienīgs jautājums. Mēs novācam augļus saviem agrāk pieņemtajiem likumiem. Lieta tā, ka esam pieļāvuši kļūdas savā pieņemtajā likumā par agrāro reformu un likumā par privatizāciju. Pat ja mēs šodien pieņemsim šo lēmumu, kuru profesors Plotnieks ierosina nepieņemt, un es viņam piekrītu,- agrāk pieļautās kļūdas mēs neizlabosim. Kāpēc? Tagad mēģināšu to izskaidrot.

Es pilnīgi pievienojos tam, ko teica kolēģis Kide, jo šajā sarakstā nav lauksaimniecības tehnikumu, bet tie savos rajonos ir lauksaimniecības kultūras centri. Uz šodienu sakarā ar privatizāciju tiek sagrauta šo tehnikumu bāze, jo tiek atņemta to zeme. Vai mēs agronomus mācīsim auditorijās pie kartēm? Un arī zemniekus? Lūk, tādus pamatus mēs šodien ieliekam! Ja tāpat iesim tālāk, tad pēc četriem pieciem gadiem mums sēklu fondu un jaunas mājlopu šķirnes nāksies ievest no Dānijas, Holandes, Zviedrijas, no Lietuvas, no Baltkrievijas, no Krievijas. Man nācās būt vienā Rēzeknes rajona selekcijas stacijā. Tur zemniekiem ir taisnība, pieprasot atdot viņiem kādreiz piederējušo zemi. Selekcijas stacijas administrācija paziņo, ka zeme vajadzīga viņiem, lai izveidotu augstražīgas mājlopu šķirnes, jo bez zemes nevar lopiem sagatavot lopbarību. Viņiem piedāvātā mājlopu turēšanas metodika liekas absurda, jo tā paredzēta gaļas preču ražošanai, bet nav derīga zinātniskam darbam. Kā iziet no šī strupceļa? Acīm redzams, ka šodien mums nav cilvēciskas drosmes atzīt, ka privatizāciju nevar veikt tikai privatizācijas pēc, jo tā mēs peldēsim pret straumi.

Šodien mums jāpadomā un jāskatās uz priekšu, jāparedz, kas būs nepieciešams nākotnes zemniekam. Vai kulturāla zemkopība, fermeru saimniecības varēs eksistēt, ja nebūs spēcīgas zinātniskās bāzes lauksaimniecības attīstīšanai? Bez zinātniskas palīdzības, bez apgādes ar augstražīgām mājlopu šķirnēm un laukaugu sēklas materiāla. Vai zemnieks varēs iegūt augstas ražas, ja sēs ne pirmšķirīgu sēklu, bet lopbarības graudus? Paskatīsim trīsdesmito gadu statistiku. Latgalē vidējā ražība bija 9 centneri tikai tāpēc, ka tās teritorijā nebija nevienas sēklkopības stacijas, kas apgādātu ar sēklām republikas austrumu reģionu. Šodien mēs atkal nostājamies uz tā paša ceļa. Bet runāt par preču produkcijas ražošanu... Lieta tā, ka nekāda preču produkcijas ražošana nesanāks, jo ar šo zemes reformu ieviešam sīksaimniecību sistēmu zemes izmantošanā. Uz 7-9 hektāriem nebūs preču produkcijas ražošanas. Ar šo apstākli saskarsies tie zemnieki, kas šodien veido savas zemnieku saimniecības uz maziem zemes gabaliņiem. Tāpēc mūs satrauc zemnieka turpmākais liktenis, šodien pirmām kārtām ir jādomā par selekcijas stacijām, izmēģinājumu stacijām, kas republikai būs nepieciešamas. Kāds tas būs- tas jānosaka zinātniekiem. Šādus jautājumus nevar atrisināt ar balsošanu. Tas ir absurds, pat amorāls. Ja tā darīsim, mēs nostāsimies pret nākotnes zemniekiem.

Nākamais jautājums tomēr ir jautājums par iepriekšējo kļūdu izlabošanu. Mums stingri jāpasaka, kas nedrīkst tikt privatizēts, kam jābūt vispārnacionālai bagātībai, kam jābūt valsts īpašumā. Šodien skan balsis: "Pazīstam mēs tās selekcijas stacijas, pazīstam mēs tos institūtus! Neko labu tie nav izdarījuši!" Iespējams, ka tas tā. Bet, pateicoties tiem, republikā ir ieviests daudz progresīvu graudaugu šķirņu, linu šķirņu, citu tehnisko kultūru šķirņu. Nevar visā vainot zinātniekus un institūtus. Ja būs sociāli ekonomiskais pasūtījums, tad arī šie institūti un stacijas strādās citādi. Arī tehnikumi un lauksaimniecības skolas tāpat. Ja paskatāmies uz šodienas lauksaimniecības skolu sarakstu, tad arī katrs šodienas zemnieks pateiks, ka tas ir absurds- lauksaimniecības skola, kas sagatavo 250 mehanizatorus, prasa 200 hektārus zemes. Šī zeme viņiem būs tikai mācību poligons, jo tiks pārarta desmitām reižu. Vai tas ir saprātīgi? Vai ir tehniski ekonomisks pamatojums šīs zemes pieprasīšanai? Tāda nav. Vispirms izlemsim jautājumu par to, kas republikai ir vajadzīgs nākotnes zemnieka labā, un tikai tad pieņemsim šo sarakstu. Ar zemniekiem jārīkojas taisnīgi, taču izskaidrojot viņiem, ka visu zemi atgriezt nevaram, jo tā ir vajadzīga visu kopīgām interesēm. Man liekas, ka tāds lēmums būtu pareizs./ Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaščerinskis un gatavojas deputāts Apinītis.

I.Briedis: Lūdzu par procedūru...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons- par procedūru.

I.Briedis: Man ir priekšlikums pārtraukt debates un jautājumu noņemt, atdot atpakaļ materiālus un vēlreiz izpētīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet deputātam Zaščerinskim ir dots vārds, pēc tam mēs lemsim. Lūdzu.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Mēs esam nonākuši zināmā strupceļā. Kāpēc? No vienas puses, pašlaik ekonomiskā situācija attīstās tādā virzienā, kas spiež mūs veikt pēc iespējas ātrāku privatizāciju. Es neiedziļināšos sīkākos paskaidrojumos, domāju, ka tas ir skaidrs. No otras puses, mums jāsaprot, ka jaunā zemnieku saimniecība, lielāka vai mazāka paju sabiedrība pati nespēs ne atjaunot, ne radīt jaunu šķirni. Pati nespēs, kā saka, sagatavot zinošus speciālistus, pati nespēs atjaunot un veikt selekcijas darbu lopkopībā. No tāda viedokļa ņemot, mācību saimniecības, selekcijas saimniecības, šķirnes lopu saimniecības (lielākas vai mazākas- tas acīmredzot ir debatējams jautājums) būtu saglabājamas, jo pretējā gadījumā mēs zaudēsim daudz vairāk, nekā iegūsim. Laikam jāņem vērā arī tā pieredze, kas bija Latvijas laikā, kā arī pieredze, kāda pašlaik ir Rietumeiropas valstīs.

No otras puses, ja to gribam izdarīt, mums jālabo jau mūsu pieņemtie likumi. Kādā ziņā? Likums par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju un Augstākās padomes Prezidija lēmums, kas izskaidro šā likuma piemērošanu, noteic, ka privatizācijai pakļauti visi lauksaimniecības uzņēmumi, kuri izveidojušies kolektivizācijas rezultātā un kuru īpašumu struktūrā ietilpst kolektivizācijas gaitā apvienotā manta. Ja mēs stingri vadāmies pēc šiem dokumentiem, diezin vai atradīsim tādas saimniecības- selekcijas, mācību un citas, kuras nebūtu privatizējamas. Tātad jau šeit veidojas zināma pretruna, kura būtu jālabo.

Tālāk. Pēc lēmuma projekta mēs gribam pašlaik pieteikt valsts kapitāla daļu. Ko tas praktiski nozīmē? Mums pašlaik nav valsts kapitāla. Ir valsts uzņēmumu kapitāls vai valsts uzņēmumu īpašums, kuru saskaņā ar likuma "Par valsts uzņēmumu" 10.pantu valsts nedrīkst atņemt uzņēmumam- ne pamatlīdzekļus, ne apgrozāmos līdzekļus, ne atlikušo peļņas daļu. Savukārt likuma "Par uzņēmējdarbību" 29.pants noteic, ka zaudējumus, ko uzņēmums cietis valsts vai pašvaldības institūcijas aktu vai rīkojumu izpildes rezultātā, izņemot īpašumu, atlīdzina attiecīgi no valsts vai pašvaldību budžeta.

Tātad, nelabojot tos likumus un pašlaik pieņemot, ka tās saimniecības kā valsts kapitāls ir neprivatizējamas, iznāk, ka mums būs jākompensē no budžeta. Domāju, ka vajadzētu vēlreiz pārskatīt kopsakarībā šos jautājumus un varbūt tomēr būtu lietderīgi atgriezties pie iepriekšpieņemto likumu korekcijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad bija ierosinājums pārtraukt debates šajā jautājumā un arī otrs priekšlikums- nodot minētos dokumentus atpakaļ komisijai pārstrādāšanai un nodrošināt deputātus ar papildu materiālu, lai varētu pieņemt motivētu lēmumu. Deputāts Strīķis vēlējās izteikties.

V.Strīķis: Par balsošanas motīviem. Godātie kolēģi! Man būtu liels lūgums. Ļaujiet debatēs uzstāties vēl otram šā lēmuma, faktiski, šā likuma līdzautoram Andrim Apinītim un man kā komisijas priekšsēdētājam sniegt paskaidrojumu saskaņā ar visu šo apspriešanas gaitu.

Priekšsēdētājs: To deputāti balsojot izlems, jo pagaidām debatētāju sarakstā ir palikuši tieši šie divi deputāti. Deputāts Apinītis un deputāts Strīķis. Bija ierosinājums pārtraukt debates. Mums ir jābalso, jo, atklāti sakot, tikai tāds balsojums par šiem jautājumiem ir iespējams, jo, šķiet, mums lēmuma pieņemšanai nav pietiekama skaita deputātu zālē. Lūdzu, reģistrēsimies. 72 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

V.Strīķis: Lūdzu, ja vēl drīkstētu...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Strīķa kungs!

V.Strīķis: Varbūt manu lūgumu jūs varētu likt balsošanai.

Priekšsēdētājs: Tātad divi balsojumi, viens- par debašu pārtraukšanu un otrs- par to, lai Strīķa kungs kā komisijas priekšsēdētājs varētu teikt galavārdu. Es domāju, ka par to nav jābalso, jo mums komisijas priekšsēdētājs vienmēr ir teicis galavārdu. Nu... Apinīša kungs arī. Bet mēs balsojam par debašu pārtraukšanu, tas ir Brieža kunga ierosinājums, un mums par šādiem ierosinājumiem ir jābalso. Ja nenobalsos, turpināsies debates.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Brieža ierosinājumu- pārtraukt debates par šo jautājumu. Lūdzu, balsosim par debašu pārtraukšanu. Lūdzu rezultātu. Par- 25, pret- 33, atturas- 10. Tātad nav vairākuma. Debates turpinās.

Pēc mūsu saraksta vārds ir deputātam Apinītim.

A.Apinītis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es mēģināšu jūsu uzmanību daudz neaizkavēt, jo saprotu, ka darba diena iet uz beigām un visi ir noguruši. Kur rodas problēmas ar šo likumu un šā likuma realizāciju? Problēmas rodas tur, ka šobrīd tas ir vienīgais likums, ar ko tiek noteikta privatizācijas gaita un virzība laukos. Un šī situācija ir apskatāma no divām pusēm.

Pirmkārt, ir ļoti daudz tādu lauksaimniecības uzņēmumu un mūsu iepriekšējā izpratnē arī šobrīd ir lauksaimniecības uzņēmumi, kuri grib privatizēties pēc šā likuma. Te jāmin arī specializētās saimniecības, specializētie lauksaimniecības uzņēmumi, un, kā jau kolēģis Zaščerinskis teica, gandrīz katrā var atrast zināmas kolektivizācijas pazīmes. Bet rodas absurda situācija. Specializētu putnu fabriku šobrīd praktiski jau var uzskatīt par rūpniecības uzņēmumu, bet veidošanās procesā var saskatīt kaut kādas kolektivizācijas pazīmes, un tā pēc šā likuma par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju grib privatizēties. Un ir otra situācija. Iepriekšējā sistēma ir radījusi tādu parādību, ka zem nosaukuma "mācību, pētījumu un selekcijas paraugsaimniecība" un citiem skaistiem nosaukumiem slēpjas daudzi tādi uzņēmumi, par kuriem mūsu kolēģis (šobrīd gan viņa nav) Krūgaļaužs teica, ka viņš zina tādas specializētas paraugsaimniecības un izmēģinājumu saimniecības, kurās, viņaprāt, tiek veikti izmēģinājumi lopu badināšanā. Tādēļ vadīties tikai pēc saimniecības nosaukuma mēs nevaram.

Un tāpat ir arī ar lauksaimniecības tehnikumiem un mācību un pētījumu saimniecībām. Jā, šādām saimniecībām ir jāpaliek, neapšaubāmi, jāpaliek, jo šī zinātnes un selekcijas daļa arī, mūsuprāt, jāpatur valsts kontrolē, vismaz lielākā daļa, un valsts uzdevums ir rūpēties par lauksaimniecības tālāku attīstību. Bet tai zinātnei šobrīd ir atvēlēta ļoti maza daļa un ir mākslīgi pielikta klāt ražošanas daļa, kas nu nekādi nav saistīta ar zinātnes attīstību. Mākslīgi veidotas milzīgi lielas saimniecības ar nosaukumu- izmēģinājumu, pētījumu un tā tālāk, un tā joprojām... Un šajās saimniecībās pamazām tika iekļauti apkārtējie kolhozi. Tā ka arī šajās saimniecībās ir 1949.gadā kolektivizēto zemnieku manta, un mums šī problēma ir jāatrisina taisnīgi.

Kāpēc rodas tādas neskaidrības par iekļaušanu vienā vai otrā sarakstā? Es jums, kolēģi, atgādināšu, ka likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju" 2.pantā mēs noteicām, citēšu: "Privatizācijas īpatnības specializētajās valsts saimniecībās (selekcijas, izmēģinājumu, mācību, ciltslietu, zvērkopības) un citās saimniecībās apstiprina Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs pēc Latvijas Republikas Ministru padomes priekšlikuma". Lēmumā par likuma stāšanos spēkā mēs noteicām, ka Ministru padomei līdz 1.augustam, jau līdz 1.augustam, jāsagatavo un jāiesniedz Augstākajā padomē pagaidām neprivatizējamo specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu saraksts. Es vēlreiz atkārtoju- šis saraksts, ko skatām šobrīd, Ministru padomei bija jāsagatavo līdz 1.augustam. Ministru padome, faktiski Lauksaimniecības ministrija, šo sarakstu iesniedza tikai septembrī, un tad sākās debates par to, kuras saimniecības šajā sarakstā ietvert un kuras saimniecības šajā sarakstā neietvert. Lai mums nerastos šādi pārmetumi un lai varētu šo problēmu skatīt kopumā, es piekristu arī tādam risinājumam, ka šo jautājumu izlemtu tad, kad šie abi divi saraksti būs blakus. Ja vajag, tad var sagatavot papildu informāciju un pēc tam izlemt šos jautājumus.

Un vēl viens priekšlikums, ko es arī Lauksaimniecības komisijā izteicu. Es saprotu, ka rodas iebildes. Viens otrs kolēģis arī teica, ka "pagaidām neprivatizējamo" nav precīzs nosaukums, te pagaidām, te nepagaidām... Parasti tautā gan saka, ka tās pagaidbūves ir visstabilākās... Lai nebūtu šāds termins, es ierosinu lēmumu pieņemt un sarakstu apstiprināt ar šādu nosaukumu: lēmums "Par uzņēmumu saraksta apstiprināšanu, kuri nav privatizējami pēc likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju"". Protams, mēs šobrīd nevaram paredzēt, vai tās būs privatizējamas un kad tās būs privatizējamas, varbūt tās tiešām nebūs privatizējamas, bet varbūt daļa būs privatizējama. To liktenis ir turpmāk lemjams, bet tās saimniecības, kuras šobrīd būtu jāsaglabā kā valsts saimniecības, nevar ļaut privatizēt pēc šā likuma. Tas ir viss, ko gribēju teikt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Strīķim.

V.Strīķis: Godātie kolēģi, kas esat šeit klāt tik vēlā vakara stundā! Liels paldies jums par izturību un par negaidīti lielo aktivitāti, apspriežot jautājumu, kurš izsauca ļoti daudz debašu. Mēs pacēlām augšā visus līdzšinējos zemes reformas un lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumus, kurus līdz šim esam pieņēmuši, kaut gan domājām, ka šis jautājums ir šauri specifisks un fiksēts visos līdzšinējos mūsu dokumentos.

Pie kolēģa Andra Apinīša teiktā gribu tikai piebilst, ka mums privatizācijas gaitā vajadzētu atdalīt divas lietas, proti, pirmā būtu zemes reforma, kuru jau pieņēmām kā pirmo dokumentu un kuras pirmā kārta rit pilnā sparā, un pašreiz mēs gatavojamies otrai kārtai- zemes privatizācijai. Attiecīgs likums tiek pieņemts. Jums visiem ir dokumentu kopojums par zemes reformu. Šā gada 21.februārī tika pieņemts nolikums, kura 20.pantā ir teikts, ka pamatojumu par selekcijas, izmēģinājumu, zinātniskās pētniecības vai mācību vajadzībām, kā arī dažādām specializētajām valsts saimniecībām nepieciešamo platību lielumu un izvietojumu izstrādā šo saimniecību speciālisti kopīgi ar attiecīgajiem zinātniskās pētniecības institūtiem, vidējām un augstākajām mācību iestādēm. Šo saimniecību sarakstu pēc saskaņošanas ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisiju apstiprina Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs. Šo sarakstu Augstākās padomes Prezidijs ir apstiprinājis šā gada 9.maijā, un visas šīs saimniecības tajā sarakstā ir ietvertas, līdz ar to kolēģu iebildumiem nav pamata, jo saskaņā ar šo sarakstu jautājums par visām selekcijas un sēklkopības saimniecībām ir atrisināts, jo šīm vajadzībām zeme saskaņā ar šo sarakstu tiek atstāta; atbilstoši attiecīgajiem normatīviem šī zeme tiek atstāta mācību saimniecībām un tiek atstāta arī ļoti cienījamai "Vecaucei", kur es veselu gadu esmu mācījies un dzīvojis. Šī zeme visām šīm saimniecībām tiek rezervēta, un līdz ar to tā netiks privatizēta, jo zemes komisijas vadās no šī saraksta un šiem normatīviem un pagastu zemes komisijas to ievēro. Protams, bija domstarpības, un pat Augstākās padomes Prezidijam bija jārisina strīda jautājumi par Skrīveriem un vairākām citām saimniecībām, un varbūt šīs problēmas vēl būs jārisina Augstākās padomes Zemes komisijai.

Nākamais jautājums, kuru mēs šodien skaram, ir mantas vai fondu privatizācija. Risinot šo jautājumu saskaņā ar likumu "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju", mēs varam iedalīt visas saimniecības trijās daļās, proti, pirmā ir lauksaimniecības uzņēmumi, kas privatizējas pēc šā likuma (šis darbs rit pilnā sparā), otra ir saimniecību grupa, ko Augstākās padomes Prezidijs rīt apstiprinās, respektīvi, tie ir lauksaimniecības uzņēmumi, kuri privatizējas pēc šā likuma ar īpatnībām, ņemot vērā mācību vajadzības, tehnoloģiskās vienības un grupas, kas ir jāsaglabā, ļoti solīdi un korekti tas jāizdara, lai saraksts rīt ir Augstākās padomes Prezidijā. Un trešā grupa, ko mēs šodien ļoti dedzīgi apspriežam, ir speciālās nozīmes lauksaimniecības uzņēmumi, kuri saskaņā ar šo likumu neprivatizējas. Šeit jau paskaidroja, ka pašreiz tautsaimniecībā kopumā tiek strādāts pie privatizācijas, tātad šie jautājumi turpmākā gaitā tiks risināti, proti, par agroservisa uzņēmumu, lauktehnikas, agroķīmijas, meliorācijas uzņēmumu, par gaļas un piena kombinātu privatizāciju.

Komisija šo jautājumu gatavoja jau gadu, strādājot kopīgi ar Lauksaimniecības ministriju un valdību. Pirms divām nedēļām Augstākās padomes Prezidijs zināmā mērā pat mūsu komisiju uzteica, kad mēs, iesniedzot šos sarakstus, pievienojām klāt savu viedokli. Pirms divām nedēļām visām komisijām šie dokumenti tika izsūtīti- gan valdības variants, gan arī mūsu komisijas viedoklis, tas tika iesniegts arī Tautas izglītības komisijai. Ļoti žēl, ka atsevišķi deputāti nav varējuši ar šiem materiāliem iepazīties. Mani satrauc tas, ka tie lauku deputāti, kuri ir speciāli šajās komisijās iesaistīti, nevarēja pamudināt šos jautājumus apspriest, lai tie būtu skaidri visiem deputātiem.

Komisijas vārdā es varu teikt, ka šeit neskaidrību nav, ka tiek atrisināti visi jautājumi, kurus jūs šeit izvirzījāt, šajā likumdošanas paketē. Manuprāt, nekādas papildu izziņas nebūtu vajadzīgas. Varbūt vainīga ir šī vēlā vakara stunda. Varbūt vajag pārdomāt līdz rītdienai. Mēs varētu lūgt nobalsot rīt no rīta par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to visi deputāti, kuri vēlējās debatēt, ir izteikušies. Mums jāpieņem lēmums. Tātad bija trīs iespējamie balsojumi... vai divi. Viens- par lēmuma pieņemšanu vai nepieņemšanu, otrs- par nodošanu atpakaļ komisijai, un trešais- atlikt šo balsojumu uz rītu. Ja mēs atliekam šādu balsojumu, tad laikam nav jābalso. Vai Krūmiņa kungs vēlas kaut ko teikt?

R.Krūmiņš: Es gribētu piekrist tam variantam, ka mēs atliekam šo balsojumu uz rītdienu. Strīķa kungs un citi mani kolēģi runāja par to pašu hronoloģiju, kāda bijusi, šo dokumentu sagatavojot. Valdībai tas bija jāsagatvo un jāiesniedz līdz 1.augustam. Tas jau nebija no gaisa pagrābts termiņš. Mums pēdējais termiņš ir 15.marts, kad visām šīm uzņēmumu privatizācijas komisijām darbs ir jāpabeidz un uzņēmumiem faktiski ir jābūt jau piereģistrētiem Uzņēmumu reģistrā. Bet mēs vēl turpinām šo problēmu vilkt garumā viena vai otra apsvēruma dēļ. Mēs vienkārši paralizējam vismaz daļā uzņēmumu šo te privatizācijas procesu, jo viņiem nav skaidrības, vai šis darbs ir jāveic vai nav jāveic.

Man personīgi būtu lūgums tām komisijām, kuras interesējas par šo problēmu, un tiem deputātiem, kuri interesējas par šo problēmu, kaut vai šovakar pat vai rīt no rīta atnākt uz Lauksaimniecības komisiju, mēs iedosim visiem šos materiālus, jūs varēsit iepazīties ar visu to informāciju, kas ir mūsu rīcībā par tām saimniecībām, kuras jūs konkrēti interesē, vai arī par saimniecību grupām, lai rīt varētu balsot, jo tad jums tā problēma būs pilnīgi skaidra.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Attiecībā uz piedāvāto procedūru man šķiet, ka tas ir ļoti primitīvi- rīt no rīta balsot. Rīt no rīta būs pilna zāle, neviens nekā nav dzirdējis, lūgs nobalsot. Un notiks tā, kā Plotnieka kungs teica: būsim nobalsojuši it kā par ļoti nenozīmīgu jautājumu, bet tam var būt ļoti nopietnas sekas. Es esmu tomēr par to, ka jātiek skaidrībā. Projekts jāatliek, otrreiz jāizdebatē un tikai tad jābalso.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Var pieņemt lēmumus tad, ja ir informācija. Es šajā ziņā pilnībā solidarizējos ar Kides kungu, jo kāpēc tad mēs šeit šodien esam sēdējuši. Mēs esam pietiekami kompetenti, lai tērētu laiku sēžot, bet neesam pietiekami kompetenti, lai izlemtu jautājumu. Runājot par balsošanas motīviem, es gribētu minēt otru momentu.

Godātie kolēģi! Tas nav tik vienkārši. Ja likumā ir teikts, ka tādas un tādas saimniecības neprivatizē, mēs tagad pieņemam lēmumu, kurš ietver izsmeļošu uzskaitījumu. Tad, es atvainojos, saskaņā ar šo lēmumu visas pārējās var privatizēt? No lēmuma neizriet, ka būs vēl kaut kāds cits domās iztēlojams saraksts, saskaņā ar kuru tad tomēr neprivatizēt. Šādu lēmumu mēs vispār nevaram pieņemt, ja tā jautājumu stāda.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Godājamie kolēģi! Šis saraksts Lauksaimniecības komisijā tika ilgi un dikti spriests, apmēram pusotru mēnesi, un arī kolēģiem deputātiem tas tika izdalīts laikus. Tie, kuriem bija jautājumi par kādām konkrētām saimniecībām, varēja pie komisijas deputātiem painteresēties un uzzināt, kāpēc tās ir ietvertas vai nav ietvertas šajā sarakstā. Es domāju, ka ļoti konstruktīvs bija deputāta Apinīša priekšlikums par šā lēmuma projekta nosaukuma maiņu, kas arī paskaidro, ka runa ir nevis par neprivatizēšanu vispār, bet par privatizēšanu pēc citiem likumiem un citiem principiem. Es nedomāju, ka šobrīd materiāls nav sagatavots un ka tas nav balsojams. Es lieku priekšā rīt balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Kolēģi! Man liekas ļoti jocīgi, ka daži no jums saka, ka redzot to sarakstu pirmo reizi. Es jums varu pateikt, ka es šo sarakstu redzēju jau pirms atvaļinājuma, jo atvaļinājuma laikā es ar šo sarakstu iepazīstināju savus vēlētājus Ogrē, piemēram, lauksaimniecības skolu. Es pateicu, ka viņi ir šajā sarakstā, tāpat kā dārzkopības izmēģinājumu saimniecība "Kārļi". Es tiešām nesaprotu, par ko šeit ir jautājums. Varbūt vienīgi par to, ka mums ir ārkārtīgi daudz papīru, kuri pa to burzmu pazūd un sajūk, un vairāk nekas. Es uzskatu, ka te nebūtu vairs ko debatēt, jo lauksaimniekiem tas viss, piedodiet, ir ļoti sen jau skaidrs. Tāpat arī visiem lauku deputātiem, kuriem sen jau prasīja viņu rajonos, lai pasaka, kuras saimniecības neprivatizēs. Mēs esam to pateikuši. Lūdzu, piedodiet, bet es ļoti gribētu, lai jūs tomēr kaut cik uzticētos Lauksaimniecības komisijai. Es lieku priekšā tomēr nobalsot, ja nevar šodien, tad rīt no rīta noteikti.

Priekšsēdētājs: Šodien gan nevar. Godājamie kolēģi! Varbūt pieņemsim bez balsojuma savu nolēmumu, ka tie deputāti, kuriem vēl nav īsti skaidrs par balsojuma būtību un kuriem vajadzīga papildu informācija un materiāli, šovakar vai rīt no rīta līdz plenārsēdei iepazīsies ar tiem Lauksaimniecības komisijā, lai varam balsot par šo lēmuma projektu, jo citas izejas mums laikam nav. Un ja rīt mēs nepieņemsim, tad, protams, šis lēmuma projekts nokļūs atpakaļ komisijā, lai varētu vēl piestrādāt un līdz ar lēmuma projektu iesniegt deputātiem papildu uzziņas materiālu. Tā ka nekas nav zaudēts arī tādā gadījumā. Vai mums ir jābalso par tādu lēmumu vai mēs vienkārši atliekam balsojumu uz rītdienu? Laikam tad tā.

Deputāts Kide iebilst, bet es saku vēlreiz, ja rīt... Godājamais deputāt, ja mēs tagad balsosim... Izskaitiet vizuāli deputātus zālē...

E.Kide: Es neesmu par balsošanu, bet par to, ka tas vēlreiz jāizskata komisijā, arī Tautas izglītības komisijā, kura nav izskatījusi. Mēs noskaidrosim, kāpēc nav dokumenti ienākuši, bet Izglītības komisijai jautājums par mācību iestādēm būtu jāizskata.

Priekšsēdētājs: Es jums varu pateikt, ka dokumenti Izglītības komisijā ir ienākuši. Vienīgi kādas stihiskas nelaimes dēļ tie varēja tur nenonākt, vai arī jūs neesat izskatījuši komisijā. Tas ir cits jautājums, bet es domāju, ka atstāsim šā jautājuma galīgo izlemšanu uz rītu, lai nebūtu tā, ka mēs šovakar pieņemam kaut kādu ļoti būtisku lēmumu. Izlemsim rīt no rīta. Iespējams, ka rīt mēs nebūsim skaitliski vairāk, bet varbūt būsim darba spējīgāki.

Lūdzu, Strīķa kungs!

V.Strīķis: Mēs, Lauksaimniecības komisija, paliekam zālē. Ja kādam ir kādas neskaidrības, tad, lūdzu, esam jūsu rīcībā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka vēl citi deputāti arī paliks zālē, jo līdz plenārsēdes beigām ir pusstunda.

Godājamie kolēģi! Ja izskatām tālāko darba kārtību, tad gandrīz vai iznāk tā, ka varam to pusstundu tik par medībām vien parunāt. 19.darba kārtības jautājums- medību likumprojekts otrajā lasījumā. Lūdzu.

K.Šļakota: Pēc tās pēdējās reizes, kad mēs izskatījām medību likumu pirmajā lasījumā, šis likums ir pieredzējis dažas diezgan nopietnas izmaiņas, par kurām gribētu jūs informēt.

Pirmkārt, pēc vairāku deputātu pieprasījuma mēs esam vairākos pantos precīzāk sadalījuši kompetenci. Un tagad ir redzams, par ko atbild pagasti un par ko atbild medību īpašnieks, par ko atbild Meža ministrija un par ko atbild Vides aizsardzības komiteja.

Otrkārt, ir precizēta kārtība, kādā var noslēgt līgumus par medību platību un medību tiesību lietošanu. Un trešais- 18.pantā parādīts, kādā veidā un no kādiem līdzekļiem tiek atlīdzināti tie zaudējumi, kuri nodarīti lauksaimniecībai, un man jāsaka, par lielu nožēlu, ļoti mazā mērā, apmēram vienā simtajā daļā no faktiskiem zaudējumiem mežsaimniecībai. Ja ieliekam šo zaudējumu simtprocentīgu atlīdzību, kuri tiek nodarīti mežsaimniecībai, tad medību atļauju cenām būtu jāpieaug vismaz 20-25 reizes. Tas ir viss, ko jums šodien gribēju teikt. Gaidu jūsu jautājumus.

Priekšsēdētājs: Jautājumu te nebūs. Te būs apspriešana pa pantiem, ņemot vērā 364. un 360.dokumentu, kur ir iesniegtie labojumi. Mums ir parastā procedūra. Lūdzu, pirmā nodaļa. Vispārīgie noteikumi. 1.pants.

K.Šļakota: Priekšlikumu nebija.

Priekšsēdētājs: Deputātam Bojāram priekšlikums par 364.dokumenta 1.pantu.

J.Bojārs: Man vispār tas ir tāds ražošanas likums, cienījamie kolēģi. Medības ir domātas medību fondu izmantošanai. Es vismaz 30 gadus medīju, bet nekad neesmu domājis, ka izmantoju medību fondus. Tā man bija sirdslieta, cienījamie kolēģi. Un tāpēc lieku priekšā rakstīt ļoti vienkārši, esmu to iesniedzis. Medības Latvijas Republikā reglamentē šis likums, un neko vairāk. Nevis medību fondu izmantošana. Nevar būt tāda industriāla lieta. 40 000 cilvēku nodarbojas nevis ar medību fondu izmantošanu, bet ar medībām, cienījamie kolēģi. Mans priekšlikums- nobalsot par šo variantu.

K.Šļakota: Man nav nekādu iebildumu, varam balsot. Man nav nekādu iebildumu pret balsojumu, es palieku pie redakcijas komisijas varianta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi, balsošanas režīmu!

J.Bojārs: Medības Latvijas Republikā.

Priekšsēdētājs: To visi var izlasīt 364.dokumentā. Balsošanas režīmu! Balsosim. Reģistrēties nevajag, jo neviens klāt nav nācis. Balsosim par deputāta Bojāra priekšlikumu. Viena balss papildus "pret". Mēs balsojam, Cupruna kungs! Lūdzu rezultātu. 28- par, 10- pret, 11- atturas. Šis labojums ir pieņemts. 1.pantā izdariet attiecīgās korekcijas. Lūdzu, vēl par 1.pantu? Nav. Paldies.

2.pants.

K.Šļakota: 2.pantā bez deputāta Emša priekšlikuma, kurš ir daļēji ņemts vērā, ir ietverta jauna rindkopa: "plēsīgo zvēru un kaitīgo putnu iznīcināšana". Tās nav medības. Godīgi sakot, diskusija par šo jautājumu bija liela, bet es piekristu šo jautājumu dot citā redakcijā trešajā lasījumā. Būtībā runa ir par bezatļauju medībām, par medībām, kurām nav vajadzīga atļauja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Tieši par šo pēdējo teikumu. Līdz šim es biju pilnīgi pārliecināts, ka vilku medības ir medības, ka lūšu medības ir medības, nevis plēsīgo zvēru iznīcināšana. Tāpat domāju, ka profesionālās medības- caunu, ūdeļu medīšana mūsu dāmu prasību apmierināšanai- arī ir medības, nevis kaut kāda iznīcināšana, piemēram, ūdru iznīcināšana.

K.Šļakota: Nav problēmu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es tomēr lūgtu, lai vismaz kaut kas paliktu no vecās redakcijas, lai sekmētu rekreāciju. Jo tiem 40 000 mūsu mednieku tā ekoloģiskā līdzsvara uzturēšana nav galvenais. Medības tik tiešām ir sirdslieta. Bet vienlaikus tās arī balansē ekoloģisko līdzsvaru. Tādā vai citādā formā es, piemēram, liku priekšā iestarpināt "rekreācijas nolūkos", bet piekrītu arī "sekmētu rekreāciju", kā tas ir Emša variantā. Tas mani apmierina.

K.Šļakota: Lai uzturētu līdzsvaru starp jums un Emsi, komisija vienojās, lai gan vienam, gan otram tiek puse no formulējuma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Cienījamie kolēģi, pirmkārt, es gribētu lūgt aiz šā saikļa "lai" visu to ekoloģisko līdzsvaru, rekreāciju, ekonomiku, vaļasprieku un tā tālāk svītrot un rakstīt: "lai uzturētu ekoloģisko līdzsvaru dabā ". Jo visu uzskaitīt tik tiešām nav iespējams. Likumdošanā nevar izsmeļoši uzskaitīt visus šos priekšnoteikumus, kāpēc notiek medības. Pietiek ar to, ka par medībām ir atzīta darbība, kuras nolūks ir nomedīt. Un nevis "lai". Jo tas pašreizējā redakcijā ir ārkārtīgi liekulīgi.

Otrkārt, neskatoties, ka Latvijas Republikas likumdošanā divdesmitajos gados bija tādi jēdzieni kā plēsīgi zvēri un...

K.Šļakota: Šis jautājums ir noņemts no darba kārtības. Viss ir kārtībā.

I.Čepāne:...tad es tomēr lūgtu izšķirties par tā palīgteikuma svītrojumu.

Priekšsēdētājs: Jo citādi būtu jāraksta: "sagādāt ģimenei uzturu". Arī tāda frāze. Par plēsīgiem zvēriem ir atrisināts, komisija piekrīt, ka plēsīgi zvēri tiek svītroti. Deputāte Čepāne ierosina vispār svītrot frāzi: "lai uzturētu ekoloģisko līdzsvaru dabā" un likt punktu pēc... ka ir nolūks pamanīt savvaļā medījamos dzīvniekus un putnus. Par svītrošanu. Deputāts Ulme vēl vēlas izteikties. Lūdzu.

A.Ulme: Par balsošanas motīviem. Medības par atpūtu var uzskatīt tikai dīkdieņi, medības par vaļasprieku var uzskatīt sadisti, un medības par sirdslietu var uzskatīt bezsirdīgie. Medības var būt kaislība. Es gribētu atbalstīt visus priekšlikumus attiecībā uz svītrošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Visi runātāji tika sadalīti kategorijās. Un tagad, lūdzu, balsosim! Lūdzu balsošanas režīmu. Par deputātes Čepānes ierosinājumu vispār svītrot šo frāzi: "lai uzturētu" un tā tālāk līdz teikuma beigām. Lūdzu rezultātu. Par- 41, pret- 6, atturas- 4. Bez šaubām, svītrots. Vēl par 2.pantu? Nav. Paldies. 2.panta redakcija mums ir skaidra.

K.Šļakota: Par 3.pantu tie priekšlikumi, kas iesniegti, ir ņemti vērā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne, pēc tam deputāts Endele.

I.Čepāne: Es gribēju teikt, ka nav ņemti vērā. Cienījamie kolēģi, es runāju nevis kā profesionāls mednieks, bet kā profesionāls jurists. Es 20 gadus tomēr esmu pētījusi šos ekoloģisko tiesību tiesiskās regulēšanas objektus. Mums likumdošanā ir tādi jēdzieni kā zemes fonds, ūdeņu fonds, meža fonds un tā tālāk. Pašreizējā redakcijā šie jēdzieni ir saplūduši. Un es lieku priekšā medību likumprojekta 3.panta rindkopu izteikt skaidri, lai nebūtu šīs dubultošanās, ka visi Latvijas teritorijā savvaļā dzīvojošie medījamie dzīvnieki veido Latvijas Republikas medību fondu un ir valsts īpašums. Bez tam šis divdabis "dzīvojošie" jau pasaka, ka viņi ir dzīvi. Kādēļ vēl vajag teikt "līdz to nomedīšanai", tas būtu jāsvītro. Esmu iesniegusi rakstisku priekšlikumu arī pagājušajā reizē, noformulējot šo te jēdzienu. Mums ir jāatceras, ka mēs nevaram šos fondus grupēt, jo ir zemes fonds, ūdeņu fonds un meža fonds.

K.Šļakota: Čepānes kundze nedaudz aizsteidzās priekšā. Par to ir runa 4.pantā, bet šos priekšlikumus mēs saņēmām šodien, un man ir grūti tos ņemt vērā. Es Čepānes kundzei varu teikt, ka tos iebildumus, ko viņa paredz 3.pantā, mēs apspriedīsim ar valodniekiem un varēsim ietvert.

I.Čepāne: Tas taču nav valodnieku jautājums, tas ir tieši juridisks jautājums. Es vēlreiz atkārtoju, ka runa ir par tiesiskās regulēšanas objektu. Mēs nevaram jaukt medību fondu ar medību platībām.

K.Šļakota: Čepānes kundze, 3.pantā par medību fondu nav runas. Tas ir 4.pants.

I.Čepāne: 3.pantā ir dots medību fonda jēdziens, bet to jūs esat aizstājuši ar tādu nejuridisku jēdzienu kā resursi.

Priekšsēdētājs: Situācija ir skaidra, bet mēs laikam varam balsot tikai par rakstiskiem priekšlikumiem, Čepānes kundze. Tā mums otrajā lasījumā ir. Tā ka ticēsim ziņotāja un komisijas godavārdam. Lūdzu, rakstisko papildinājumu iesniedziet pie trešā lasījuma, ja mēs tiksim galā ar otro lasījumu.

K.Šļakota: Citas izejas nav, Čepānes kundze. Neizskatot viņas priekšlikumus, es nevaru tikt vaļā.

Priekšsēdētājs: Varbūt piekritīsim. Trešajā lasījumā šis rakstiskais priekšlikums būs pavairots visiem deputātiem, un es domāju, ka tad nekādu problēmu nebūs.

Lūdzu, deputāts Endele.

J.Endele: Man ir diezgan sarežģīta situācija, jo 9.oktobrī es godājamam sekretariātam nodevu astoņus labojumus. Izrādās, ka tie līdz Šļakotas kungam ir aizceļojuši vakar vai šodien. Bet šobrīd tie pavairoti nav. Tie attiecas uz 3.pantu, par pārējiem es neatceros. Tā kā rakstiski to nav, tad balsošana nenotiek. Es ierosinu šodien skatīšanu atlikt, jo ne jau manas vainas dēļ tie labojumi nav saņemti. Bet 3.pantā ir ļoti būtiska norma par valsts īpašumu, tāpēc man būtu priekšlikums pavairot grandiozu dokumentu. Es saprotu, ka šogad Mednieku un makšķernieku biedrība ir izplatījusi kaut kādu dokumentu un piesavinājusies tiesības par aļņu medīšanu uzlikt it kā valsts nodevu. Man rokā ir Latvijas Republikas Meža ministrijai adresēts dokuments, kur ir skaidri un gaiši rakstīts, ka valsts sagādes nav. Valsts sagādes nav, bet šeit likumā ir valsts īpašums. Es ļoti lūgtu tomēr arī šo te dokumentu pavairot un iepazīstināt. Diemžēl...

K.Šļakota: Endeles kungs, līdz šim valsts sagādē nekad dzīvi dzīvnieki netika nodoti. Un likumā ir skaidri rakstīts, ka valsts īpašums tas ir līdz nomedīšanai. Pēc nomedīšanas tas kļūst mednieka īpašums. Dzīvu alni neviens nav nodevis eksportam vai valsts sagādē.

J.Endele: Tas ir ļoti labi, bet es vēlreiz lūdzu šobrīd pārtraukt skatīšanu, jo manu priekšlikumu cienījamiem deputātiem priekšā nav, un līdz ar to balsošana par tiem nevar notikt. Nezinu, kāpēc tā ir iznācis. Es nodevu 9.oktobrī sekretariātā.

K.Šļakota: Ja runa ir par 3.pantu, tad šis priekšlikums, ka medību resursi ir pašvaldību īpašums, tika nobalsots pagājušajā plenārsēdē kā konceptuāls balsojums. Vai tas ir pašvaldību vai valsts īpašums? Un deputāti nobalsoja par to, ka tas ir valsts īpašums. Tā ka, runājot par 3.panta labojumiem, par Endeles kunga priekšlikumiem, būs grūti piekrist. Runājot par viņa pārējiem labojumiem, jāteic, ka lielāko daļu mēs varēsim ņemt vērā.

J.Endele: Mēs nevarēsim ņemt vērā, jo to nav šeit, priekšā. Un tāpēc es ļoti lūdzu pārtraukt skatīšanu, kamēr ir šie dokumenti priekšā.

Priekšsēdētājs: Mēs, Endeles kungs, pēc 15 minūtēm pārtrauksim, jo tad beigsies plenārsēde. Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Es gribu jautāt nevis kā mednieks, bet kā meža īpašnieks. Šis 3.panta pirmais teikums ir nokavējies par trijiem četriem gadiem. Ja šis pats medību resurss lēkās pa manu privāto īpašumu, tad saskaņā ar Latvijas Civillikumu es arī varu darīt ar to, ko gribu. Te ir pretruna ar visiem Eiropas kodeksiem, ne tikai ar Latvijas. Ko mēs atkal gatavojam? Padomju likumdošanu? Te acīmredzot varētu būt rakstīts- vai nu zooloģiskajā dārzā, vai valsts mežos.

K.Šļakota: Atšķiriet 360.dokumentu, tur ir 14.panta labojums. Tas ir deputāta Rāznas iesniegtais labojums, kur teksts ir tāds: "Zemes īpašnieks var izmantot medību platības pēc saviem ieskatiem vai tās iznomāt." Arī pēc saviem ieskatiem. Un neviens nevar regulēt. Tas ir balsošanai. Komisijā izlemt jautājumu par īpašnieka tiesībām nevar, tas jādara plenārsēdē. Komisija šādu atbildību uzņemties nevar. Tas ir plenārsēdes jautājums. Paskatieties labojumu.

Priekšsēdētājs: Tur tikai par medību platībām ir runāts. Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Cienījamais Kiršteina kungs un pārējie, kuri domājat, ka jau šodien dabas resursi būs privātā īpašumā! Kiršteina kungs, jūs jau neklausāties! Dabas resursi vēl nav privātais īpašums, tad, kad tie būs, tad arī likumā acīmredzot tiks izdarīti attiecīgi labojumi. Bet pagaidām mums ir jāvadās pēc tā, kas mums ir. Mēs nevaram iztaisīt privatizāciju, nevaram privatizēt visu to, kas lēkā, jo mežs vēl nav privātīpašums un arī zeme nav vēl privātais īpašums. Starp citu, Latvijas Republikas likumdošanā, respektīvi, Civillikuma kodeksā, bija tādi jēdzieni kā publiskie ūdeņi. Tad, kad būs, mēs izdarīsim izmaiņas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamais referent! Vai jūs nepiekristu, ja mēs rakstītu, ka nevis dzīvnieki veido resursus, bet ka dzīvnieki ir medību fonds?

K.Šļakota: Par to man jākonsultējas ar deputāti Čepāni. Es nevaru uzreiz atbildēt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Varbūt mēs te nekonsultēsimies pārāk daudz un publiski. Mums ir 12 minūtes līdz plenārsēdes beigām. Tā kā deputāta Endeles un arī deputātes Čepānes priekšlikumi nav nodrukāti, pavairoti un izdalīti deputātiem, piedāvāju atlikt šā likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā, kamēr tiks pavairoti šie papildinājumi. Tāds priekšlikums bija, un deputāts Endele divas reizes uzstāja uz balsošanu. Man nav tiesību nelikt uz balsošanu.

Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Vairums mūsu komisiju pēc tam, kad ir notikusi diskusija par pirmajā lasījumā izskatāmo projektu, it kā ņem vērā tos konkrētos priekšlikumus, kuri izteikti debatēs. Šai gadījumā tā nav. Jautājums par to, ka šeit jārunā par zemes lietotāju un par zemes īpašnieku, ir pilnīgi ignorēts.

K.Šļakota: Plotnieka kungs, paskatieties labojumus 14.pantā. Mēs neuzskatām, ka mums komisijā ir iespējams izlemt jautājumu par zemes īpašnieka tiesībām. Šīs tiesības tiek atstātas plenārsēdei. Atvainojiet, mēs nevienā dokumentā vēl neesam reglamentējuši zemes īpašnieka tiesības un pienākumus. Mēs nevaram komisijā to reglamentēt.

Priekšsēdētājs: Situācija skaidra. Deputāta Endeles pieprasījums bija atlikt izskatīšanu, līdz tiek pavairoti šie dokumenti un izdalīti deputātiem. Mums par šo priekšlikumu ir jābalso. Kolēģi, reģistrēsimies, jo reģistrēto skaits un balsojušo skaits ir pārāk atšķirīgs. Lai būtu objektīvi, lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu: 62 deputāti reģistrējušies. Tas ir pulksten 18.20. Paldies.

Lūdzu, balsosim par deputāta Endeles priekšlikumu atlikt šā dokumenta izskatīšanu otrajā lasījumā, līdz tiek pavairoti un izplatīti visu deputātu iesniegtie papildinājumi un priekšlikumi otrajam lasījumam.

K.Šļakota: Es varu precizēt, rīt līdz pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Ja ir pavairots un izdalīts. Es ceru, ka Kanceleja nebūs aizgājusi uz mājām. Vai visi ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu. Viens papildus "pret". 44- par, 8- pret, atturas- 6.

Godājamie kolēģi, uz redzēšanos rīt pulksten 10.00. Atgādinu, ka plenārsēde notiks līdz pulksten 16.30. Karlsona kungs, vai jūs nepienāktu pie Prezidija galda...

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī