1991.gada 28.maija sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ieņemt vietas, jo melodiskais signāls nezin kāpēc nedarbojas. Šajā pēcpusdienas sēdē mums ir jāuzsāk debates par Latvijas Republikas likumprojektu "Par zemes lietošanu". Neaizmirsīsim, ka pulksten 17.00 ir paredzēta valdības atskaite, bet pulksten 18.30 deputāti ar saviem jautājumiem varēs pagodināt Labanovska kungu, tā ka mums ir ļoti ierobežots laiks. Bojāra kungs laikam grib izteikties par apspriešanu. Lūdzu.

J.Bojārs: Cienījamie kungi izrādīja lielu nevēlēšanos apspriest reglamentu, un tādā gadījumā es ierosinu apspriest vismaz vienu mūsu nākamā reglamenta noteikumu un, pirms sākam izskatīt kādu jautājumu, vienoties, cik šim jautājumam veltīsim laika, jo mums jebkuras debates ievelkas bezgalīgā garumā. Runātāju bieži vien ir daudz, un parasti tie ir vieni un tie paši cilvēki, tāpēc vienosimies visi kopā tā, lai varam sadalīt darba kārtību un lai ar visiem punktiem tiekam galā. Mums jāvienojas, cik laika kuram punktam atvēlēsim, un tad paši pakļausimies savam lēmumam. Pretējā gadījumā tiešām netiksim vasaras brīvdienās.

Tātad es ierosinu pārtraukt jautājumu uzdošanu un noteikt, cik ilgi debatēsim, lai tiekam galā arī ar pārējiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jūs visi dzirdējāt deputāta Bojāra priekšlikumu- nolemt, cik ilgas pašreiz šajā jautājumā un arī citos jautājumos būs debates. Atgādinu, ka katram debatētājam ir 10 minūtes laika. Pagaidām debatēs par šo jautājumu ir pierakstījušies četri deputāti, vai aprobežosimies ar šo deputātu skaitu?

No zāles: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad bija ierosinājums aprobežoties ar četriem deputātiem, kuri ir pierakstījušies debatēs. Tad mums par to ir jābalso. Lūdzu, reģistrēsimies. Deputāts Stepičevs vēl var paspēt reģistrēties. Rezultātu! Pēcpusdienas sēdē ir reģistrējušies 90 deputāti.

Un tagad balsosim par ierosinājumu, ka šajā darba kārtības jautājumā- likumprojektā "Par zemes lietošanu"- aprobežosimies ar to, ka debatē četri deputāti pa 10 minūtēm. Lūdzu balsot. Rezultātu! 49- par, 3- pret, 23- atturas. Lēmums ir pieņemts.

Tātad šajā jautājumā rindas kārtībā debatēs šādi deputāti: Bērzs, Blažēvičs, Briņķe un Lagzdiņš. Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Augstais nams! Man vispirms ir nesaprotams jautājums, ko nozīmē "rindas kārtībā", ja zinu, ka es debatēm pierakstījos pēc Briņķes kundzes, tā kā tas tomēr ir ļoti interesanti, ka esmu ticis pirmais pie debatēšanas.

Priekšsēdētājs: Es varu paskaidrot- Briņķes kundze, izlasījusi jūsu vārdu, deva jums pirmajam vietu debatēs.

A.Bērzs: Citkārt man vajadzētu iet projām, bet nu laika taupīšanas dēļ es tomēr palikšu.

Par šo likumprojektu. Pirmām kārtām man ir ļoti patīkami, ka es vēlreiz lauksaimniekiem, arī Grūbes kungam, varu atgādināt- loģiskā secība zemes darbos ir šāda: aršana, kultivēšana, sēšana un tad, ja tas ir nepieciešams, šo zemes gabalu pēc tam vēl norullē. Šis likumprojekts man izskatās kā ļoti rūpīga, ļoti centīga vēl neuzarta zemes gabala rullēšana. Kāpēc man tas tā izskatās? Tāpēc, ka šis likumprojekts tiek izstrādāts uz tās bāzes, kuras pamatā ir Ļeņina dekrēts par zemes nacionalizāciju un Kirhenšteina kopija šim aktam. Mana loģika saka, ka zemes jautājums mums būtu jārisina tā loģiskajā secībā, tātad vispirms tiek atjaunots likumīgo īpašnieku īpašums uz zemi. Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt, tiek noteikta kārtība, kādā izmaksā kompensāciju tiem zemes īpašniekiem, kuriem zemi nevar atdot.

Treškārt, nosaka kārtību, kādā var kļūt par jaunu zemes īpašnieku.

Un, ceturtkārt, nosaka kārtību, kādā lieto zemi. Ja zemes lietošanu nosaka vispirms un tad sāk noteikt, kurš varēs dabūt no jauna zemi, kuram un kā kompensēs un tad beigās meklēs, kā atdot likumīgajam īpašniekam zemi, tad tas viss iznāk ļoti ačgārni. Tāpēc, pēc manām domām, šis likumprojekts pašlaik nav izskatāms.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais- deputāts Blažēvičs. Tā kā deputāta Blažēviča nemaz nav zālē, lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Vispirms es atvainojos Bērza kungam, ka palūdzu viņu debatēs runāt pirms manis. Mēs, sievietes, gan esam parasti pieradušas darīt otrādi, bet šoreiz, acīmredzot saprazdama, ka viņš izteiks tieši šādu domu, es gribēju runāt pēc viņa un mēģināt viņa domu atspēkot.

Pirmkārt, kāpēc šis zemes lietošanas likums tomēr ir nepieciešams? Lai to pateiktu, man mazliet jāpakavējas šā likumprojekta tapšanas vēsturē. Jums, cienījamais kolēģi Bērza kungs, ir pilnīga taisnība, ka šis likums ir tapis, balstoties uz PSR Savienības un savienoto republiku zemes likumdošanas bāzes, kas tika apstiprināta pirms pāris gadiem, kad arī Latvijā tika izveidota īpaša likumu izstrādātāju un dažādu speciālistu grupa, kas izstrādāja šo Zemes kodeksu, kas tagad tiek nosaukts par zemes lietošanas likumu.

Tik tiešām, tajā laikā, kad šim likumprojektam tika izstrādāts pamats, Latvijas sabiedrībā mēs vispār nedrīkstējām runāt par zemes piešķiršanu privātajā īpašumā vai par zemes īpašuma atjaunošanu. Kāpēc tomēr nepieciešams šis likums "Par zemes lietošanu"?

Cienījamie kolēģi! Es varbūt neizklāstīšu savas personīgās domas, bet gan vairāku Civiltiesību zinātņu katedras speciālistu viedokli, kuri uzskata, ka pašreiz mūsu valstī, tas ir, Latvijas Republikā, ir šis pārejas periods un šajā pārejas periodā, kad visi dabas resursi tomēr vēl nav nodoti īpašumā vai vēl nav atjaunotas īpašuma tiesības, tomēr ir nepieciešams šāds likums, kas regulē dabas resursu lietošanas tiesības. Protams, sākumā Zemes kodekss un arī visas zemes tiesības tika radītas mākslīgi, jo 1917.gadā Krievijā pēc Oktobra revolūcijas uzvaras, kā jūs zināt, Pēteris Stučka bija viens no tiem, kas pateica, ka nacionalizācijas rezultātā zeme un visi pārējie dabas resursi vairs nav prece, un tie tika izņemti no civiltiesiskās apgrozības. Stučka bija viens no tiem, kurš visas lielās valsts mērogā izstrādāja koncepciju par zemes tiesību nepieciešamību. Tālāk attiecīgi radās meža tiesības, zemes dzīļu tiesības un tā tālāk. Bet normālā sabiedrībā- es ceru, ka mēs tomēr tajā iekļūsim -, ja zemes un pārējie dabas resursi tiks denacionalizēti, tiks atdoti privātajā īpašumā, tad šīs tiesiskās attiecības būtu jāregulē ar civiltiesību palīdzību, kā tas bija Latvijas Republikas laikā, proti, ar Latvijas Republikas Civilkodeksu; 1937.gadā šīs attiecības pilnīgi tika regulētas ar civillikuma palīdzību. Zemi varēja pirkt, pārdot, iznomāt, dāvināt, atstāt mantojumā un tā tālāk.

Tātad es vēlreiz atkārtoju, ko teica Grūbes kungs,- šis likums regulē lietošanas tiesības, bet īpašuma tiesības būtu jāregulē civillikumam, Civilkodeksam. Cik man zināms, Juridiskās fakultātes mācību spēki ir īpaši izstrādājuši tiesību normas, kas regulētu šīs tiesiskās attiecības. Tas man bija sakāms par pirmo jautājumu, kāpēc tomēr šim likumprojektam "Par zemes lietošanu" šodien ir jābūt.

Tālāk es gribētu pakavēties pie strīdu izšķiršanas kārtības, kādu paredz šis likumprojekts. Kā jau liecināja manis uzdotais jautājums, visai apšaubāma ir Zemes kodeksa 82.pantā paredzētā norma, ka zemes strīdus starp Latvijas Republikas un citu valstu fiziskajām personām izšķir Latvijas Republikas Augstākā padome, proti, ja mēs pieņemam, ka citas valsts pilsoņi arī dzīvo pie mums, Latvijas Republikā, tātad tie ir PSRS pilsoņi, tad es domāju, ka šajā gadījumā šeit ir jāpieņem Ministru padomes priekšlikums, jo tādējādi mums galvenokārt būs jānodarbojas tikai ar šo zemes strīdu izskatīšanu un pie citiem jautājumiem vispār netiksim.

Es vēl gribēju runāt par 21.panta piekto daļu. Sākumā es domāju, ka būtu jāierosina svītrot pēdējo teikumu, kas sarežģī šīs nomas tiesiskās attiecības, bet tagad, parunājoties ar Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas un citu komisiju speciālistiem, es tomēr par to sāku šaubīties. Varbūt mums tiešām vajadzētu padomāt par to, ka pašreizējā periodā zeme var būt tikai lietošanā un šo nomu tiešām vajag stingrāk reglamentēt? Taču, ja zeme pāries īpašumā un tiks atjaunotas īpašuma tiesības, tad, protams, šeit nebūtu nepieciešama nekāda īpaša reģistrācija ne Ministru padomē, ne pagasta padomē, ne rajona padomē, bet šos noteikumus regulētu vispārējā civiltiesiskajā kārtībā, kā to paredz nomas līgums.

Par priekšlikumiem, kas saistīti ar vides aizsardzību. Tā kā es darbojos Apkārtējās vides aizsardzības komisijā, varu teikt, ka mums, vides aizsardzības speciālistiem, ļoti nepatīk 14.nodaļa, jo tā tik tiešām ir pārrakstīta no iepriekšminētajiem PSR Savienības un savienoto republiku zemes likumdošanas dokumentiem, un mums tādas īpaši aizsargājamo dabas objektu kategorijas, kāda šeit ir minēta, vispār nav. Mēs iesniegsim jums rakstisku priekšlikumu, kā šo nodaļu, piemēram, 7.panta trešo daļu vajadzētu izteikt. Mēs uzskatām, ka 7.panta trešajā daļā minētās Ministru padomei noteiktās funkcijas zemes lietošanas attiecību regulēšanā vajadzētu tomēr nodot Augstākās padomes kompetencē, proti, tikai Augstākā padome ir tiesīga pieņemt lēmumus par dabas rezervātu un nacionālo parku izveidošanu. Tas būtu vispārnacionālo dabas bagātību aizsardzības interesēs.

Nākamais pants, kur runāts par vides aizsardzību, ir 16.pants. To mēs gribētu papildināt ar normu, ka Latvijas Republikas Ministru padomes kompetencē ir tiesības piešķirt zemi arī tādos gadījumos, kuri attiecas uz republikas nozīmes sanācijas objektu izveidošanu. Šeit es domāju, piemēram, toksisko atkritumu izgāztuves un radioaktīvu atkritumu glabātaves, jo, ņemot vērā pašreizējo spēkā esošo likumdošanu, kurā stingri nav noteikta šī materiālā atlīdzība konkrētā rajona vai pagasta pašvaldībai par šo objektu izvietošanu, mums rodas ļoti lielas problēmas. Un tāpēc Ministru padomei, protams, balstoties uz attiecīgu ekoloģisko ekspertīzi, šie jautājumi būtu jāizlemj.

21.panta pēdējā daļā ir runa par zemes lietotāju tiesībām piešķirtajā zemē izmantot esošos vispārizplatītos derīgos izrakteņus, kā arī ūdeņus, floru un faunu, taču, manuprāt, šeit noteikti būtu jāpieraksta klāt "likumā noteiktajā kārtībā", jo šodien, juku laikos, tik tiešām ir tā, ka mēs mežus izsaimniekojam- pārdodam uz ārzemēm, tā ka likums dažkārt šo kārtību neregulē.

Un pašās beigās es gribēju teikt pāris vārdu par 28.panta devīto daļu, kur ir runa par zemes lietošanas tiesību izbeigšanos,- tātad piešķirtās zemes lietošanas tiesības tiek izbeigtas, ja zemes lietotājs sistemātiski nepilda šā likuma 24., 25. un 49.pantā noteiktos pienākumus. Es paskatījos šos pienākumus, un tik tiešām, ja šis lietotājs sistemātiski gada laikā tos nepilda, tad no šīs zemes pāri paliek tikai tuksnesis. Es domāju tā- vai nu šeit ir nepieciešams dot kaut kādu skaidrojumu, ko nozīmē vārds "sistemātiski", vai šo vārdu vispār no 28.panta devītās daļas vajag svītrot.

Nobeigumā es tomēr aicinu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā, un gan savā, gan arī Apkārtējās vides aizsardzības komisijas vārdā mēs iesniegsim konkrētus rakstiskus priekšlikumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Kolēģi! Bez šaubām, šis ir viens no pamatlikumiem mūsu republikas valsts saimnieciskajā un administratīvajā uzbūvē, bet es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ko es jautāju, kad mēs tuvākajā laikā atcelsim esošo Konstitūciju un pieņemsim pagaidu likumu? Līdz ar to šis likums ir jāuzskata par konstitucionālu likumu attiecībā uz zemi un tāpēc ir jāparedz normas, kas regulē valsts un zemes attiecības. Es domāju, tas nebūs nekas cits, kā vien tas, ka mēs šeit Konstitūcijas esošās normas, ko paši ar labojumiem esam pieņēmuši, iekļausim šajā likumā. Tas ir pirmais.

Otrais. Noteikti ir jānosaka visu zemes lietotāju atbildība par zemes lietošanu. Ja reiz mēs uzskatām, ka ir zemes valsts rezerves fonds un ka to, saskaņojot ar pašvaldībām, iedala Ministru padome, tad noteikti šajā likumā jānosaka kārtība, kādā šo zemi lieto un uztur Ministru padome. Šī atbildība tai ir jāuzliek tāpat kā visiem citiem zemes lietotājiem. Neapšaubāmi lēmuma projektā, kas būs par šā likuma stāšanos spēkā, ir jāparedz arī šo pašvaldības institūciju finansēšanas kārtība kaut vai tikai uz nākamo gadu, teiksim, par zemes dienestu dažādošanu un šī darba finansēšanu.

Tālāk. Neapšaubāmi ir jāatstāj arī šo strīdu izšķiršanas gadījumi starp diviem pagastiem, lai būtu arī trešā līmeņa institūcija, pašlaik tas ir rajons, un līdz šā sasaukuma beigām rajonam ir jāatstāj tiesības, kādas tam ir, un pēc tam redzēsim. Acīmredzot šos jautājumus izlems Ministru padome.

Es domāju, ka mums noteikti lēmumā ir jāparedz vēl viens moments. Šeit 26.pantā ir ietverti noteikumi, ka nedrīkst staigāt un braukt pa lietotāja zemi, bet juridiskajām personām- dzīt lopus, un tas ir ļoti pareizi. Taču, ja zeme būs stingri sadalīta katram lietotājam, tad, es atvainojos, man, apstājoties ar automašīnu, nebūs, kur iet. Un tāpēc šeit, likumprojektā, ir jāparedz šī vispārējā zemes lietošanas kārtība, jo citādi tiešām, izņemot ceļus, Latvijas Republikas pilsoņi nevarēs saprasties, turklāt šiem noteikumiem neapšaubāmi jābūt ļoti stingriem, lai nebūtu bezsaimnieciskas attieksmes pret zemi, pret mežiem vai pret mūsu dabas bagātībām vispār. Pati norma ir pareiza, tikai tā ir plašāk jāizvērš, jo visur šīs tiesības tiešām tiek regulētas.

Tālāk. Es gan īsti nezinu, bet man gribētos lūgt juristus padomāt par šo rantjē slāni. Lasot šo likumu, manuprāt, tomēr parādās šis rantjē slānis, kas varētu nomāt zemi, un, lai gan es nebūt slikti nedomāju par ārvalstu pilsoņiem, tomēr mūsu zeme varētu pāriet īpašumā arī viņu bērniem un citiem, kam vispār ar Latvijas Republiku nav nekāda sakara. Man ļoti gribētos, lai šo jautājumu kāds izpētītu, un arī es labprāt pats visu likumu uzmanīgi izskatīšu, lai šā rantjē slāņa nebūtu.

Un pēdējais. Grūbes kungs par reģistrēšanu jau atbildēja, ka visiem zemes lietotājiem pēc šā likuma pieņemšanas ir otrreiz jāiet reģistrēties. Tad jūs varat iedomāties, ka tā ir vēl viena zemes reforma, un tur acīmredzot radīsies domstarpības. Tāpēc es ļoti lūdzu, lai noslēgumā Grūbes kungs varētu tomēr pateikt, kas ir domāts ar jūsu atbildi, ka zemes lietotājiem vēlreiz jāreģistrējas pēc šā likuma pieņemšanas. Vienreiz mums zemes reforma jau ir bijusi. Un visus iesniegumus esam iesnieguši, tāpēc vēlreiz to darīt nebūtu vajadzības. Varbūt esam nepareizi jūs sapratuši? Mums būtu liels lūgums to visu izskaidrot un nerīkot vēlreiz visas Latvijas mērogā šo pieteikumu iesniegšanu. Es domāju, ka visumā likums varētu tikt akceptēts pirmajā lasījumā, bet tas tomēr ir noteikti ļoti plaši jāizdiskutē, un tiešām arī šīs juridiskās attiecības Civilkodeksā ir jāsakārto.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates noslēdz deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Šeit jau, uzdodot jautājumus, izskanēja doma, vai vispār šis normatīvais akts ir vajadzīgs. Spriežot pēc valdības nostājas, kuru pauda premjerministrs Godmanis, šāds likums par zemes lietošanu ir ļoti nepieciešams. Premjerministrs pamatoja šādu nepieciešamību ar to, ka tuvojas 20.jūnijs, tā diena, kad lielas zemes platības tiks nodotas daudzu fizisko un juridisko personu lietošanā. Pavirši izlasot apspriežamo likumprojektu, daļēji jāpiekrīt domai, ka likumprojekts vairāk vai mazāk ir mākslīgi radīts un šobrīd nebūtu īpaši jācenšas to pieņemt. Tomēr, manuprāt, tās tiesību normas, kurās ir runa par zemes lietošanas tiesību izbeigšanos, tuvākajos divos trijos gados zināmā mērā varētu disciplinēt potenciālos un reālos zemes lietotājus, tās varbūt viņus varētu stimulēt kārtīgāk un produktīvāk strādāt.

Es gribētu konkrētāk un detalizētāk iedziļināties piektajā nodaļā, kurā ir runa par fizisko personu tiesībām lietot zemi. Es pilnībā pievienojos kolēģa Bojāra izteiktajām šaubām par likumprojektu, konkrēti par 3.pantu, kur ir dots uzskaitījums; viņš aizsāka šo tēmu, kolēģis Edmunds Krastiņš to turpināja, proti, ka likumprojektā ir vērojams kaut kāds, ja varētu teikt, bezsistēmas iekārtojums, tāpēc 3.pantā pēc būtības ir sajaukti zemes lietotāji ar zemes lietošanas mērķiem; 11.pantā attiecīgi nav dots sīks zemes lietotāju uzskaitījums pēc viņu tiesiskā statusa, turklāt šis uzskaitījums, manuprāt, ir neprecīzs. Tā sekas ir tādas, ka ir atsevišķa nodaļa, kura reglamentē fizisko personu zemes lietošanas tiesības, bet nav atsevišķas nodaļas par juridisko personu zemes lietošanas tiesībām, nemaz nerunājot par to, ka būtu, manuprāt, nepieciešams tomēr ne tikai ņemt vērā mūsu politisko situāciju, bet arī diferencēti paredzēt šos jautājumus likumā par zemes īpašuma tiesībām, turklāt arī attiecībā uz ārvalstu pilsoņiem.

Par piekto nodaļu. Manuprāt, šo mērķu uzskaitījums ir nepietiekams, jau šobrīd fiziskajām personām neapšaubāmi ir jādod lietošanā zeme ūdens saimniecībai, mežkopībai, uzņēmējdarbībai, šeit jau tika minēta arī komunālā saimniecība, tātad viesnīcu celtniecība un tā tālāk. Un neloģiski ir tas, ka šā paša likuma tālākās nodaļas, proti, 10., 11. un 13.nodaļa, par šiem jautājumiem gan runā, bet attiecībā uz fiziskajām personām šis jautājums tiek noklusēts. Bez tam 28.panta 2.punktā, kurā ir pamatīgi runāts par zemes lietošanas tiesību izbeigšanos, ir noteikts, ka fiziskajām personām, kurām zeme bijusi piešķirta uzņēmējdarbības veikšanai, tā var tikt atsavināta, ja tās nedara to vai to. Tādējādi tiek izbeigta fizisko personu uzņēmējdarbība. Kolēģi, šādu pretrunu, pat pavirši caurskatot likumprojektu, ir diezgan daudz.

Neraugoties uz to, es tomēr pēdējā brīdī izšķīros, ka, ņemot vērā pragmatisko nepieciešamību, šo likumprojektu pieņemt līdz 20.jūnijam, tas tomēr kolektīvi būtu jāatbalsta, bet visiem tiem deputātiem, kuri ir ieinteresēti zemes reformā, ir jāpiedalās šā likumprojekta uzlabošanā, lai to padarītu tādu, kāds atbilst pašreizējai reālajai situācijai mūsu Latvijas Republikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to saskaņā ar mūsu noteikto pagaidu kārtību debates ir beigušās. Galavārdu teiks Grūbes kungs.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Es katrā ziņā piekrītu deputāta Bērza priekšlikumam, ka mums šāds likumprojekts nav vajadzīgs, vienīgi ir jāsaka tas maģiskais teiciens- ja rītdien mēs varētu būt citā sabiedrībā un nokārtot visu to, kas mums jānokārto... Es pilnīgi piekrītu Bērza kungam. Taču tajā pašā laikā, ļoti nopietni runājot, mums pašreiz ir jāizšķiras, jo vecais, iepriekšējais Zemes kodekss pilnīgi šim pārejas periodam neatbilst un tajā nav iespējams iestrādāt visas tās normas, kuras pašreiz agrārās reformas likumdošanā jau ir iestrādātas. Mēs, protams, varam strīdēties, vai tās ir pārāk maz vai pārāk daudz radikālas, taču pašreiz mums nav šāda likuma, kurā būtu noteikts, kādu zemi piešķir, kādā veidā to reģistrē un uzskaita un tā tālāk. Visa šī procedūra ir ietverta tikai vecajā Zemes kodeksā. Šobrīd varam vienīgi atzīt, ka tas ir neatbilstošs, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka būs vēl arī likums par zemes privātīpašumu, tā gan vēl nav, bet tas visiem cilvēkiem būtu nepieciešams kaut vai šodien, kad mēs runāsim par pilsētu zemes reformu. Tātad jāatzīst, cienījamie juristi, ka arī Civilkodeksā mums nav nekādu izmaiņu, un jūs tās pat neesat iesnieguši, tā ka šeit mēs esam nonākuši ļoti lielās pretrunās.

Es pilnīgi piekrītu šiem iebildumiem par esošajām nepilnībām, un mēs esam gatavi strādāt, taču tajā pašā laikā es gribu teikt, ka esam nokļuvuši ļoti interesantā situācijā. Bez šaubām, šis likums parādījās jau tūlīt pēc Jaungada ar Zemes kodeksa nosaukumu, tas kā valdības projekts nonāca visās komisijās, bet oficiālu atsauksmi esam saņēmuši tikai no divām komisijām, proti, no Rūpniecības komisijas un no Apkārtējās vides aizsardzības komisijas. Pārējās komisijas izliekas, ka tāda likumprojekta vispār nav, tā ka mēs patiešām esam ļoti bēdīgā situācijā. Un mums patiešām ir jāatzīst, ka visa šī reģistrēšanās kārtība un jautājums par zemes uzskaiti tomēr ir jāreglamentē, it sevišķi pēc 20.jūnija zemes piešķiršanas radīsies daudz vairāk zemes lietotāju, nekā bija līdz šim, taču mums par šiem jautājumiem nav nekāda juridiska dokumenta, turklāt tagad mēs nevaram saņemt no komisijām priekšlikumus, tāpēc, ļoti cienot kolēģus, es tomēr aicinu viņus šo likumprojektu izlasīt. Bez šaubām, to vajag izlasīt arī speciālistiem un visām komisijām, bet it sevišķi es griežos ar šo lūgumu pie juristiem. Labi, es atzīstu, ka deputāti šodien šo likumprojektu ir izlasījuši, tas ir ļoti apsveicami, bet varbūt būtu vēl labāk, ja mēs nākamās nedēļas sākumā saņemtu arī priekšlikumus.

Es pilnīgi piekrītu deputātam Lagzdiņam par piekto nodaļu, ka šeit patiešām šī uzņēmējdarbība nav aprakstīta un tas ir būtisks trūkums. Es uzskatu, ka arī par juridiskajām personām būtu jāraksta, lai gan mēs neesam to rakstījuši, jo uzskatījām, ka šajā periodā juridiskajām personām nav šīs zemes lietošanas tiesību pārmantošanas. Tikai tāpēc mēs to neierakstījām. Attiecībā uz fiziskajām personām mēs ļoti pamatīgi gājām to ceļu, lai uzrakstītu, ka viņas pārmanto šīs tiesības, lai vismaz par fiziskajām personām viss būtu jau zināms. Vai tas ir slikti vai labi- tas ir cits jautājums, bet katrā ziņā mēs negribējām neko tādu, kas apzināti ierobežotu vai liktu šķēršļus uzņēmējdarbībai. Tādu domu nevajadzētu izvirzīt.

Un, visbeidzot, es vēlreiz aicinu visas komisijas šonedēļ izskatīt šo likumprojektu, lai nākamnedēļ varētu saņemt priekšlikumus un virzīties uz priekšu. Likumprojekta apjoms patiešām ir ļoti liels, un sakarā ar šīm pretrunām mums tas ir jāizskata vairākos virzienos. Turklāt mēs to esam iesnieguši vēlreiz Tieslietu ministrijai un Likumdošanas jautājumu komisijai, šo projektu vēlreiz izskata Juridiskā pārvalde un citi. Mēs esam darījuši visu, lai saņemtu šos priekšlikumus, bet diemžēl nesaņēmām. Tāpēc lūdzu visiem pamatīgi strādāt. Paldies par priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs: Tātad ir saņemti divi priekšlikumi- neakceptēt likumprojektu pirmajā lasījumā un akceptēt to pirmajā lasījumā. Viss ir atrisināms ar vienu balsojumu. Sekretariātu lūdzu zvanīt, bet deputātus- reģistrēties.

Lūdzu, Albertiņas kundze!

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Es jūs ļoti lūdzu nobalsot pirmajā lasījumā par šo likumprojektu, un jūs varat man ticēt, ka tas mums patiešām ir ļoti nepieciešams. Jo vairāk tādēļ, ka mēs realizējam agrāro reformu, un tas var mums radīt negaidītus sarežģījumus. Tāpēc būtu ļoti neprātīgi, ja mēs atteiktos no šā likumprojekta pieņemšanas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu reģistrēties arī tos deputātus, kuri tikko ienākuši zālē. Rezultātu! Ir 115 deputāti. Paldies.

Un tagad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma "Par zemes lietošanu" akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 69- par, 19- pret, 18- atturas. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies. Vai Grūbes kungs vēlas teikt kādus vārdus?

G.Grūbe: Paldies kolēģiem! Es patiešām ļoti lūdzu šonedēļ un nākamās nedēļas sākumā iesniegt šos priekšlikumus, jo mums patiešām ir jāizskata ļoti liels apjoms.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Nākamais jautājums mūsu darba kārtībā ir atzīmēts ar ciparu divi, tas ir likumprojekts "Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā "Par sociālo nodokli"". Tas ir otrajā lasījumā un steidzams. Par šo likumprojektu ziņos sociālās nodrošināšanas ministra vietnieks Platā kungs. Lūdzu!

J.Platais, sociālās nodrošināšanas ministra vietnieks: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Šodien mēs otrajā lasījumā izskatām izmaiņas Latvijas Republikas likumā "Par sociālo nodokli". Savas īsās uzstāšanas laikā uzsvēršu tikai dažus momentus, kuri bija strīdīgi pirmajā lasījumā, kā arī vairākus papildinājumus, kuri veidojas patlaban komisiju savstarpējā sadarbībā, kad tapa šis otrā lasījuma variants.

Būtiskas izmaiņas ir notikušas likumprojekta 3. un 4.pantā. Kā jūs atceraties, pirmajā lasījumā tika izslēgts šā likumprojekta 3.pants, bet, tikušās savā starpā, Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija un Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija tomēr vienojās, ka likumprojektā šie punkti varētu būt kā varianti. Sakarā ar to, ka studentu, tehnikumu un arodskolu audzēkņu vispārējā atbrīvošana no sociālā nodokļa var radīt virkni pārkāpumu, kuri saistīti ar sociālā nodokļa nomaksu kopumā, var veidoties tāda situācija, ka, noformējot studentu, skolu audzēkni vai tehnikuma audzēkni darbā, faktiski viņa vietā strādās citi cilvēki un saņems algu, kura netiks aplikta ar sociālo nodokli. Tātad situācija patiešām ir samērā reāli iespējama un var radīt kādus variantus "melnajā" darbaspēka tirgū, tādēļ salīdzinājumā ar pirmajā lasījumā nobalsoto variantu šeit ir piedāvātas izmaiņas, piemēram, 4.pantā tomēr derētu šo mācību iestāžu dienas nodaļu skolēnu, audzēkņu un studentu darba samaksu atbrīvot no sociālā nodokļa, ja viņi strādā vasaras sezonā, tas ir, laikā no 1.jūnija līdz 30.septembrim, un tas dotu iespēju labāk iekārtoties darbā un izmantot ražīgam darbam tieši vasaras sezonu, savukārt ziemas sezonā šādu darba veidu varētu tik ļoti nestimulēt. Tādējādi būtu ieteicams pieņemt 3.pantu tā pirmajā variantā, ka mācību iestāžu dienas nodaļu audzēkņu un studentu darba samaksa tiek atbrīvota no sociālā nodokļa maksājumiem, ja šo samaksu izdara par darbu mācībražošanas prakses laikā. Tātad, ja šādu variantu nepieņem un ja deputāti pastāv uz to, ka šīs kategorijas obligāti nepieciešams atbrīvot no sociālā nodokļa nomaksas visa gada laikā, tad ir jāpieņem 4.panta pirmais variants, lai gan tas varētu būt reāli saistīts ar zināmu iedzīvotāju grupu parādīšanos mūsu "melnajā" darbaspēka tirgū un zināmiem likumpārkāpumiem, kurus diemžēl mēs patlaban novērst nevaram.

Pēc šā 748.dokumenta izdalīšanas deputāts Lagzdiņš piedāvāja izmaiņas 5.panta 3.apakšpunktā. Šīs izmaiņas ir tīri redakcionāla rakstura, tās ļauj labāk uztvert šā panta tekstu; tās ir saskaņotas arī ar Juridisko pārvaldi un ar Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisiju, kuras pamatā piekrīt šādai redakcijai. Nolasīšu to: "Šā panta 2.punktā minētās personas var maksāt sociālo nodokli 19 procentu apmērā no summas, kas nav mazāka par divkāršu iztikas minimumu. Šajā gadījumā personas saglabā visas likumos noteiktās tiesības sociālās palīdzības saņemšanai, izņemot pārejošas darba nespējas pabalstus, un iegūst tiesības uz valsts vecuma pensijas saņemšanu ar paaugstinātu vecuma cenzu." Attiecīgās izmaiņas Latvijas Republikas likumā "Par valsts pensijām" ir iesniegtas Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā, tuvākajā laikā komisija tās droši vien izskatīs un piedāvās Augstākajai padomei apspriešanai kā izmaiņas likumā "Par valsts pensijām".

Bez tam salīdzinājumā ar iepriekšējo šā likumprojekta variantu ir parādījies 5.pants, tas rada izmaiņas izdienas pensijas apdrošināšanā. Atgādināšu: izdienas pensija cilvēkam tiek piešķirta atkarībā no darba stāža, kas nostrādāts konkrētajā profesijā kopumā, un neatkarīgi no kopējā darba stāža, kāds ir šim konkrētajam cilvēkam. Izdienas pensija cilvēkam dod tiesības aiziet pensijā agrāk, ja viņš šajā darbā ir sācis strādāt uzreiz pēc izglītības iegūšanas. Sakarā ar to, ka mums ir ieviesti paaugstināti maksājumu apmēri tiem cilvēkiem, kuri strādā darbos ar kaitīgiem vai smagiem darba apstākļiem, patlaban daudzi darba devēji orientējas uz to, ka viņiem dažas profesijas savās darbavietās būtu jāiekļauj izdienas pensijas grupā, lai cilvēkiem radītu atvieglotus pensijas saņemšanas noteikumus. Pēc Sociālās ministrijas domām, izdienas pensijas tiks attiecinātas pārsvarā uz tām iedzīvotāju kategorijām, kuras strādā budžeta iestādēs, tā ka darba devējus tas skars tikai ierobežotā iestāžu grupā.

Runājot par izdienas pensijām, jāteic, ka patlaban mums ir pieņemti lēmumi, ka šajā grupā ietilpst baleta un cirka mākslinieki, lidotāji un vēl atsevišķas citas nelielas iedzīvotāju grupas, bet pašlaik ir parādījušies iesniegumi no ļoti daudzām darba grupām, no ļoti daudziem darba devējiem un atsevišķu profesiju pārstāvjiem, kuri katrā ziņā uzskata, ka viņu profesijai nepieciešams atrasties izdienas pensijas grupā, tādi, teiksim, ir dzelzceļnieki, attiecībā uz kuriem par šo jautājumu var diskutēt. Iespējams, ka viņus varētu ierindot izdienas pensijas kategorijā, bet tādā gadījumā mums būtu jāparedz attiecīgi maksājumi, lai tie nebūtu jāsedz citiem iedzīvotājiem.

Par 7.panta 1.punktu. Tas radies, transformējot pirmajā lasījumā izskatīto un principā akceptēto 5.panta 4.punkta redakciju, lai tā būtu labāk saprotama. Tas ir Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes priekšlikums. Beidzot savu uzstāšanos, es gribu jūs lūgt atbalstīt Latvijas Republikas likuma "Par izmaiņām Latvijas Republikas likumā "Par sociālo nodokli"" pašreizējo redakciju, lai šodien šis likumprojekts varētu tikt pieņemts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šis ir likumprojekta otrais lasījums, sākas tā apspriešana pa pantiem. Tā kā jautājumu nav, lūdzu, izsakieties par šā likuma 3.panta 2.apakšpunktu. Vai deputātiem par to ir kādas piebildes, labojumi?

J.Platais: Rakstiski tādi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Tad, lūdzu, izsakieties pa 4.panta 1.apakšpunktu. Vai iebildumu nav? Labi. Tad izskatīsim 4.panta 5.apakšpunktu. Tam ir divas redakcijas. Lūdzu.

V.Seleckis: Es aicinu šinī jautājumā rīkoties šādi: atbalstīt to variantu, par kuru esam nobalsojuši jau pirmajā lasījuma reizē, proti, apstiprināt ierakstu, kas tagad minēts kā 4.panta 9.apakšpunkts. Tādā gadījumā, ja mēs pieņemam šo variantu vai arī otro variantu, tad atkrīt nepieciešamība pieņemt pašreiz apspriežamo 5.apakšpunktu, un tāpēc pirmām kārtām vajadzētu izlemt par šiem diviem variantiem. Ja gadījumā otrais variants tomēr paliek, tad vajadzētu atgriezties pie šā 5.apakšpunkta, taču es aicinu deputātus atbalstīt 9.apakšpunkta pirmo variantu. Par šādu variantu mēs jau esam nobalsojuši pirmā lasījuma laikā.

Bez tam es gribētu uzsvērt, ka tas arguments, ko nupat minēja cienījamais ministra vietnieks, manā skatījumā nav pamatots tāpēc, ka nezin vai iedzīvotājiem būs liela interese izmantot šo atkāpi, lai rīkotos negodīgi, jo galu galā tiem cilvēkiem, kuri strādās it kā uz studenta vai skolēna vārda, taču nebūs iespēja saņemt sociālos pabalstus, šis darbalaiks viņiem netiks ieskaitīts darba stāžā, no kura aprēķina pensiju un tā tālāk. Tas ir pirmkārt.

Un otrkārt. Pat tad, ja būs šādi pārkāpumi, manuprāt, tādu personu skaits noteikti nebūs tik liels, lai būtiski ietekmētu sociālo fondu un kaut ko visas valsts mērogā varētu nopietni traucēt. Un galu galā es domāju, ka kontroles grūtības, kuras rodas, pieņemot mūsu piedāvāto, lūk, šo progresīvo variantu, nedrīkst būt cēlonis tam, lai atteiktos no progresīva un nepieciešama labojuma, kas, manuprāt, tomēr atbilst mūsu visu interesēm. Lūk, tāds pamatā ir mūsu komisijas viedoklis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Es atbalstu Selecka teikto par kārtību. Tātad, domājot loģiski, balsošanu vajadzētu sākt ar 9.apakšpunktu, taču es gribu piebilst vēl to, ka pašreizējā redakcijā 5.apakšpunkts principā atļauj arodskolu, tehnikumu un studentu strādāšanu, bet izslēdz tādas iespējas vispārizglītojošo skolu audzēkņiem. Tas ir diskriminējoši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kodoliņa kungs! Es vienīgi palūgšu, apspriežot pantus, beigās minēt, kuru no šiem variantiem katrs atbalsta.

A.Kodoliņš: Man ir lūgums Krastiņa kungam ņemt vērā, ka vispirms ir jāapspriež 4.panta 9.apakšpunkts.

Priekšsēdētājs: Jā, mēs to varam izdarīt kompleksi.

A.Kodoliņš: Tādā gadījumā es runāšu tieši par šo 9.apakšpunktu, jo tas ir izšķirošais. Es tomēr uzskatu, ka esmu no tiem, kuri atbalsta otro variantu. Bez šaubām, mēs kārtējo reizi nonākam situācijā, kad gribam skaisti rīkoties, taču mums ir jāņem vērā, ka šis nodoklis tomēr ir nodoklis, ar kuru apliek visu samaksu pēc vienas likmes. Katrs izņēmums attiecībā uz šo nodokli, tas ir, grāmatvedības sarežģījumi un dotā iespēja izvēlēties- maksāt vai nemaksāt nodokli -, diemžēl mudina ļaunprātīgi izmantot šā nodokļa maksājumus. Ja mēs domājam par nodokļa atbrīvojumu sezonas darba laikā, tas ir visai saprotami, bet, manuprāt, nebūtu pamata apgalvot, ka tad, ja students strādā, teiksim, ziemas periodā, viņa darbs ir mazāk produktīvs, un tāpēc mēs viņu apliksim ar mazāku sociālo nodokli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis students, kas strādā cauru gadu, tomēr jau ir saņēmis darba grāmatiņu un sāk veidot savu pensiju; tādējādi pēc loģikas šāds atbrīvojums vairs nebūs normāls. Ja ir cilvēks, kas spēj mācīties dienas nodaļā un cauru gadu strādāt, tad viņš nav atbrīvojams. Es uzskatu, ka otrais variants ir loģiskāks.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Es negribu atkārtoties, cienījamie deputāti! Jo Kodoliņa kungs ļoti labi pamatoja otro variantu, arī es atbalstu šo otro variantu, jo ar to mēs dodam iespēju visiem audzēkņiem, studentiem, skolēniem visu vasaras sezonu, septembra mēnesi ieskaitot, strādāt un pelnīt ziemai sev maizīti. Ja kāds students patiešām ziemā paralēli mācību procesam vēl pelna naudu, tad, lai novērstu visus šos sarežģījumus, vajag atstāt viņam nodokļa maksāšanu, lai gan es atbalstītu šo otro variantu. Man liekas, ka tas ir labs kompromisa variants.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Vaivads: Es tikai gribu atgādināt un lūdzu, lai to apstiprina arī sociālās nodrošināšanas ministra vietnieks, ka studentam neatkarīgi no tā, vai viņš strādā vai nestrādā, studiju laiks dienas nodaļā jau tiek ieskaitīts darba stāžā. Tātad runāt par to, ka šim nodoklim ir sakars ar strādājoša studenta pensiju, nav pamata. Bez tam, ja viņam tiek maksāts vēl papildus, tad es nezinu, kādā sakarībā tas notiek, jo studentam šis laiks tik un tā tiek ieskaitīts darba stāžā. Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt. Es tomēr atbalstu to variantu bez papildinājuma par sezonas darbu, jo, piedodiet, lai nu kā, bet mums tomēr vajadzētu parūpēties arī par to, lai students varētu sakrāt sev nopelnīto naudu, ne tikai mācoties un vasarā strādājot, bet lai viņš varētu iegūt arī zināmas izglītības priekšrocības, piemēram, kaut kur aizbraucot, tā ka mums it sevišķi jārūpējas par studentiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu deputātus nekļūt smieklīgiem un būt konsekventiem. Mēs vienreiz pirmajā lasījumā plenārsēdē jau nobalsojām par 9.apakšpunktu. Es aicinu nemainīt savu viedokli dažu dienu laikā un balsot tāpat, kā balsojām iepriekšējā reizē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Es gribētu jums tikai atgādināt vienu, ka mēs jau vienreiz nokļuvām nelāgā situācijā, balsodami par pensiju likumu tādā variantā, kādā tas mums tika piedāvāts. Ja jūs esat to aizmirsuši, tad es atgādināšu- tas bija par pilnu pensiju maksāšanu visiem strādājošajiem pensionāriem, un tāpēc es, būdama Apvienotās budžeta komisijas locekle, tomēr ļoti lūgtu šajā gadījumā padomāt par šo jautājumu, jo patiešām, kā Kodoliņa kungs jau teica, var gadīties ļoti daudz dažādu sarežģījumu. Tas vispār šinī gadījumā nebūt nav tik aktuāli, vai viņi strādās vai nestrādās, bet es pilnībā piekrītu tam, ka tad, ja viņš ir darbā visu gadu, viņam nodoklis tomēr ir jāmaksā, tā kā tas visu laiku, starp citu, ir arī bijis. Tas nebūs nekas īpaši jauns. Arī ar savām pārmērīgajām labdarībām, manuprāt, mums nevajadzētu īpaši aizrauties, jo mēs vienu otru reizi jau esam nokļuvuši diezgan dīvainā situācijā, lai neteiktu vairāk. Situācija ar budžetu ir ļoti slikta, kā jūs to ļoti labi zināt. Paldies.

J.Platais: Pirms notiek balsojums šajā jautājumā, es gribētu vēl atzīmēt to momentu, ka nodokļa maksāšana vai nemaksāšana šajā gadījumā pašu studentu ietekmēs visai maz. Tā reāli ietekmēs tikai to variantu, vai viņam būs vieglāk vai grūtāk iekārtoties darbā. Ja gadījumā ir vajadzīgi studenti tādam darbam, kuru bieži vien piedāvā saistībā ar specialitāti, teiksim, topošajiem ārstiem pastrādāt par sanitāru kādā veselības aizsardzības iestādē, tad studentu šajā darbā paņems labprāt, jo šeit darbaspēka trūkst, un arī pašai veselības aizsardzības iestādei problēmas neradīsies, jo uz visu šo apjomu, cik viņiem ir paredzēts darba algas fonds, budžetā plāno arī sociālo nodokli. Tas pats ir ar tādām ierindas darba vietām. Ja students formējas pastāvīgā darbā un strādā visu laiku, tad šeit šādi atvieglojumi īpaši nav vajadzīgi, taču, lai viņam būtu vieglāk iekārtoties darbā vasarā, sezonas laikā, tam varētu būt visai liela nozīme. Tad darba devējam, lūk, šis nodokļa atvieglojums dod iespēju šajā laikposmā izšķirties par labu studentam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums praktiski pirmais balsojums ir 4.panta 9.apakšpunktu kā pirmo variantu. Ja par to tiks nobalsots un to pieņems, tad pilnīgi automātiski 4.panta 5.apakšpunktam ir otrais variants, tas ir,- panta izslēgšana, tā ka tur vairs arī balsojuma praktiski nav. Izmantojot to apstākli, ka esmu pie mikrofona un zālē nevaru aiziet, man ir varbūt nevis jautājums, bet iebilde par šo terminu- sezonas darbu no 1.jūnija līdz 30.septembrim. Ar ko tas tiek noteikts? Jo man tā vien liekas, ka tad vairs nebūs, kas rauj cukurbietes, jo tas bieži vien notiek pēc 30.septembra. Tas ir diezgan grūts darbs, un tur parasti aicina sezonas strādniekus un studentus. Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Gribēju runāt tieši par šo jautājumu. Tā kā mums pašlaik būs masveidīgi zemnieku saimniecības, zemniekam, ja būs jānovāc bietes vai kartupeļi, būs šad un tad savs dēls patiešām jāatstāj mājās savā saimniecībā novākt ražu, jo mēs zinām, ka zemniekam, izņemot lāpstu, nekādas mehanizācijas nav.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs varam principiāli nobalsot, un, ja būs kādas trīs tīri redakcionālas izmaiņas, tad to vēl varēs izdarīt pēc šā balsojuma kā papildinājumu vai kā izslēgumu.

Godājamie kolēģi, reģistrācija mums tagad nav vajadzīga, klāt neviens nav nācis, tikai ir gājuši projām. Tātad pirmais balsojums ir par 4.panta 9.apakšpunkta pirmo variantu, un pēc tam balsosim par 4.panta 9.apakšpunkta otro variantu. Nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 43- par, 16- pret, un 22 atturas. Paldies. Un tagad būs balsojums par otro variantu. Lūdzu rezultātu. 37- par, 29 pret un 17 atturas. Ar nelielu balsu pārsvaru ir uzvarējis pirmais variants.

Tātad mums atkrīt arī 4.panta 5.apakšpunkta balsojums. Varbūt kāds deputāts uzskata, ka mums jābalso vēl arī par to iepriekšējo? Nav? Tātad 4.panta 9.apakšpunkts ir nobalsots un paliek pirmajā variantā, bet 4.panta 5.apakšpunkts tiek izslēgts. Paldies.

Par 5.pantu. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Seiksts: Jūs, Platā kungs, bijāt tajā departamenta sēdē, kur mēs vienojāmies un arī jūs piekritāt, ka 3.apakšpunkts varētu skanēt: "ar pensijas vecuma ierobežojumu". Ja mēs šo 65 gadu vecumu izņemam ārā, vai jums nešķiet, ka tad, ja kāds pensijas vecumu sev palielinās par vienu gadu, tik un tā maksās 19 procentus, bet kāds varbūt pēc tam gribēs vēl vairāk, un tad būs juceklis. Manuprāt, šie 65 gadi ir jāatstāj. Vai arī būs citas likmes?

J.Platais: Šis jautājums tika saskaņots ar Augstākās padomes Juridisko pārvaldi. Kad konkrēti tiks izskatīts jautājums par pensijas piešķiršanu, tas notiks atbilstoši likumam "Par valsts pensijām", kurā šīs izmaiņas patlaban tiek iestrādātas, bet attiecīgais projekts tiks iesniegts deputātiem, taču šajā gadījumā tiek paredzēts šis sociālā nodokļa iemaksas variants. Šajā gadījumā sociālā nodokļa likumā formulējums tiek vienkāršots.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kas vēl grib izteikties par piekto? 5.punkts šajā likumā arī pamatā attiecas uz 5.pantu.

J.Platais: Tātad deputāts Lagzdiņš ir iesniedzis priekšlikumus par 3.punkta formulējuma uzlabošanu, taču tas punkta būtību nemaina.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Vai ir kādi iebildumi pret piekto? Nav. Tad mums laikam arī nav jābalso. Balsosim kopumā par visu.

Par 6.pantu. Tas ir divos variantos. Otrais variants ir pantu pagaidām nepieņemt. Lūdzu deputātus izteikties par abiem variantiem. Ja neviens nevēlas izteikties, tad mums ir vienkārši jābalso, kuru variantu atstāt. Es atļaušu deputātiem tos divās minūtēs izlasīt. Tātad 6.panta pirmais variants sastāv no pamata un diviem apakšpunktiem, otrais variants ir par panta nepieņemšanu. Domāju, ka mēs varam izlemt ar vienu balsojumu. Ja gadījumā netiek nobalsots šis pirmais variants, tad tas nozīmē, ka pants nav pieņemts un mums nevajag divas reizes balsot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 6.panta pirmo variantu. Rezultātu! Par- 55, pret- 9, atturas 13. Pants ir pieņemts pirmajā variantā.

Par 7.pantu. Lūdzu deputātus izteikt pretenzijas vai iebildumus. Vai ir ierosinājumi? Nav. Paldies. Godājamie kolēģi, es lūdzu sekretariātu ļoti skaļi zvanīt. Kamēr deputāti nāk zālē, mēs varēsim visi reģistrēties. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Ir reģistrējušies 100 deputāti. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumu "Par izmaiņām likumā "Par sociālo nodokli"" otrajā lasījumā un arī galīgajā variantā, tā kā nav ienākuši nekādi labojumi. Rezultātu! Par- 84, pret- 1, atturas 8. Likums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi! Mums ir jāizskata vēl viens dokuments- lēmums par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, kādi ir jautājumi, iebildumi, pretenzijas? Vārds Apsīša kungam.

R.Apsītis: Man ir tāds jautājums: vai 3.punktā noteiktais termiņš- "Uzdot Latvijas Republikas Sociālās nodrošināšanas ministrijai sagatavot likumprojektu "Par izmaiņām Latvijas Republikas likumā "Par valsts pensijām" līdz 1991.gada 1.jūnijam" ir reāls?

J.Platais: Izmaiņas jau ir sagatavotas un iesniegtas komisijā.

R.Apsītis: Paldies, šodien ir jau 28.maijs.

J.Platais: Šo likumprojektu vakar iesniedza komisijai.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Platais: Tikai lūgums ņemt vērā, ka tehniskas kļūmes dēļ ir iznācis tā, bet mēs neesam ievērojuši, ka likuma 6.pantā tiek paredzēts nodokļu palielinājums. Sakarā ar to šis pants var stāties spēkā tikai ar 1.oktobri. Lūdzam deputātu piekrišanu lēmumā par likuma stāšanos spēkā iekļaut 3.punktu, ar kuru noteikt, ka 6.pants stājas spēkā ar 1.oktobri, tad tas atbilstu Latvijas Republikas likumam "Par nodokļiem un nodevām". Tas attiecas uz izdienas pensiju.

Priekšsēdētājs: Vai iebildumu nav? Paldies. Tātad mēs 3.punktu tādā redakcijā, kādā tas ir tagad, svītrojam, ņemot vērā, ka ir iesniegts jau šis variants un 3.punkta vietā ir pateikts tas, ka 6.pants stājas spēkā ar 1.oktobri. Domāju, ka nekādi rakstiski labojumi par to nav jāiesniedz. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu. Rezultātu! 87- par, 1- pret, 4- atturas. Lēmums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, mums līdz šodienas plenārsēdes beigām ir atlikušas 19 minūtes. Es domāju, ka sākt likumprojekta "Par pilsētu un ciematu zemes reformu" apspriešanu būtu nenopietni. Arī likums par tautas izglītību, liekas, nav pelnījis tik sasteigtu pieņemšanu. Jā, par notu. Mūsu notas galvenais autors un iesniedzējs ir deputāts Jundzis. Pašlaik tā tiek tulkota un būtu jāpieņem rīt no rīta.

Godājamie kolēģi! Vai kādai no komisijām ir padomā kāds no dokumentiem vai projektiem, kurš būtu šobrīd pieņemams? Sekretariātā ir ienācis viens materiāls. Taču varbūt Tālavs Jundzis pēc tam mums paziņos, kā virzās darbs ar notu.

Bez tam man deputātiem ir šāds paziņojums: "Godājamie deputāti! Ja jūs vēlaties iegādāties biļetes uz "Čikāgas piecīšu" koncertu šā gada 21. vai 22.jūnijā, kurš notiks Mežaparka Lielajā estrādē, tad lūdzam pierakstīties." Vēl tāda nebūtiska piebilde- biļetes cena ir 13 rubļu. Tātad- lūdzu! Es ļaunprātīgi izmantoju dienesta stāvokli un pierakstos pirmais.

Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Ir izsniegts 727.dokuments- Augstākās padomes lēmums "Par dokumentu dublikātu, norakstu un izrakstu pareizības apliecināšanu". Man būtu ierosinājums izmantot šo laiku, lai to apspriestu. Birkava kunga gan nav, bet, tā kā arī es kopā ar viņu piedalījos šā dokumenta izskatīšanā un izstrādāšanā, tad mēs varētu to izskatīt.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādas pretenzijas pret 727.dokumenta izskatīšanu? Nav. Vai dokuments ir visiem? Paldies. Ja sekretariāts man iedotu vienu šā dokumenta eksemplāru... Taču pa to laiku mēs varbūt varam aicināt Muciņa kungu kāpt tribīnē.

Lūdzu, Muciņa kungs, jums vārds!

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Likumdošanas jautājumu komisija ir iesniegusi projekta otro variantu, lūdzam nesajaukt to ar pirmo variantu. Tas ir 727.dokuments- "Par dokumentu dublikātu, norakstu un izrakstu pareizības apliecināšanu". Šis lēmums tiek piedāvāts Augstākajai padomei divu apsvērumu dēļ. Pirmais moments- līdz šim darbojās PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēts ar šādu pašu nosaukumu, tas risināja lielākoties tos pašus jautājumus, kas tiek risināti šeit. Tādējādi mēs aizvietojam PSRS likumu ar Latvijas Republikas lēmumu.

Otrs moments. Sakarā ar uzņēmējdarbību ir radušās dažādas sīkākas tehniska rakstura problēmas uzņēmējdarbības reģistrēšanas gaitā, it sevišķi Rīgā, kur diemžēl Tieslietu ministrija nespēj pietiekami augstā līmenī nokārtot šo jauno uzņēmēju un uzņēmējsabiedrību reģistrāciju. Kā esmu novērojis, atšķirības, vismaz no Liepājas, te pastāv. Un tādēļ šeit, projektā, ir 3.punkts, kas mazliet atvieglo dokumentu norakstu apliecināšanu un faktiski attīsta dokumentu par grozījumiem uzņēmējdarbības reģistrēšanas likumā, ko mēs ar vieglu roku izdarījām, kad atbrīvojām uzņēmējus no nepieciešamības visur iesniegt tikai notariālā kārtībā apliecinātus norakstus.

Par pirmo punktu. Uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām ir jāapliecina dokumentu noraksti, ko fiziskās un juridiskās personas iesniedz šiem uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām, jo likumdošanas aktos nav prasīts iesniegt notariāli apliecinātus šādu dokumentu norakstus. Tātad tā ir vecā PSRS norma, kas agrāk darbojās, lai lieki neapgrūtinātu notariātus. Ja kādam ir dokumenta oriģināls un tā kopija jāiesniedz kādai iestādei, tad šis pilsonis dodas ar šo oriģinālu un kopiju pie amatpersonas, kura pieņem šos dokumentus un pati ar savu zīmogu apliecina, ka šis pilsonis ir uzrādījis oriģinālu, kas paliek pie šā pilsoņa, bet iestādē tiek iesniegta šī kopija, ko iestādes amatpersona pati apliecinājusi un tādā veidā to legalizējusi. Tāda prakse ir tiesā un arī citās iestādēs.

Deputāts Ēlerts par lēmumu ir iesniedzis priekšlikumus, jo neesot skaidrs, kā uzņēmumi varēs apliecināt norakstus, kurus tiem iesniedz. Jā, jūs domājat pareizi, izprotams ir tikai tad, ja vienlaikus ar kopiju iesniedz arī oriģinālu. Tātad jūs domājat, ka šeit ir jānorāda tas, ka jāiesniedz arī dokumenta oriģināls. Jā, loģiski, dokumenta noraksta apliecināšanā ir vesela virkne darbību. Pirmām kārtām- tiek iesniegts oriģināls, otrām kārtām- tiek iesniegts noraksts, trešām kārtām- tas tiek salīdzināts, ceturtām kārtām- ja oriģinālā ir dažādi kasījumi un pierakstījumi vai rodas kādas šaubas par tā autentiskumu, tad šī apliecināšana netiek izdarīta. Tas nav tikai vienkāršs mehānisks akts. Kad iesniedz oriģinālu, tas ir druscītiņ sarežģītāks mehānisms, tādēļ ar vārdiem "jāapliecina dokumenta noraksts" mēs saprotam daudz plašāku rīcības kompleksu, ne tikai to, ko jūs saprotat ar vārdiem "jāiesniedz oriģināls", tā ka es domāju, šī redakcija ir pietiekami korekta.

Par 2.punktu. Tur ir runa par pretēju darbību. Tātad, ja iestādē, uzņēmumā vai organizācijā atrodas kaut kādu iestāžu, uzņēmumu vai organizāciju dokumenti un ja kādas citas iestādes prasa izsniegt tām šo dokumentu norakstus, tad šādai vajadzībai izsniedz šo dokumentu dublikātus, norakstus un izrakstus. Un arī tad nav jāiet speciāli pie notāra, bet vadītājs vai pilnvarota amatpersona paraksta un uzliek zīmogu, kā arī norāda datumu un atzīmi, ka oriģināls atrodas organizācijā. Es domāju, arī šeit nav nekādu strīdīgu momentu, turklāt tāda prakse mums šobrīd pastāv.

Par 3.punktu. Tas ir jauns: "Noteikt, ka, dibinot uzņēmumus un uzņēmējsabiedrības, to dibinātājs pilnvaro personu, kura ir tiesīga apliecināt uzņēmuma dibināšanas līgumu un citu dokumentu norakstus un izrakstus, kā arī dibinātāja parakstus." Tā otrā daļa mums ir svarīga attiecībā uz bankām. Šā lēmuma apspriešanā piedalījās arī banku pārstāvis un izteica norādes, ka PSRS likumdošanā, kam tās ir spiestas šobrīd pakļauties, par bankām citas instrukcijas nav. Šīs norādes bija par to, ka, lai atvērtu bankās pagaidu rēķinu, kurš faktiski netiek izmantots saimnieciskajā darbībā, bet tikai dibinot uzņēmējsabiedrības, ir nepieciešams notariāli apliecināts dokuments. Un tas kavē atvērt šos banku kontus. Bez tam tika izteikta doma, ka tad, ja mēs pieņemtu šādu lēmumu, nebūtu nepieciešams šis notariāli apliecinātais dokuments pagaidu konta atvēršanai. Ja Augstākā padome kā likumdevēja tagad pieņemtu šādu lēmumu, tad bankām būtu pietiekams pamats pakļauties mūsu lēmumam, kaut arī tās ir PSRS bankas, un tomēr tās nokārtotu visas šīs problēmas. Tātad 3.punkta otrā daļa skaidri un gaiši dod norādījumu bankām, tādēļ man nav pamata pieņemt Ēlerta kunga otro piebildi, jo šeit ir norādīta tieši pagaidu konta atvēršana bankās. Līdz ar to tieši šī banku problēma tādā veidā tiek atrisināta. Es saprotu, ka no loģikas viedokļa tas ir pareizi, ka uzņēmējdarbībā mēs likvidējam šo nepieciešamību iesniegt notariāli apliecinātus dokumentus. Taču, tā kā diemžēl lielākā daļa banku vēl atrodas PSRS pakļautībā, tad tāds lūgums ir ienācis, un es domāju, ka mums vajadzētu šādu formulu ierakstīt.

4.punkts ir tāds pats kā parasti, ka ir zināms dokumentu saraksts, kurā minētos norakstus neapliecina. Bez tam ir vēl arī 4.punkta otrā daļa par tehnoloģiju, kā tas ir jāizdara. Tas gan vairāk attiecas nevis uz notāriem, bet uz šīm iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām, lai tās zinātu, kā tas viss jādara.

Un 5.punkts: "Pieprasīt Ministru padomei līdz 1.jūlijam iesniegt likumprojektu par attiecīgiem grozījumiem un papildinājumiem sakarā ar šo lēmumu." Doma ir tāda, ka tad, kad mēs pieņemsim jauno likumu par notariātu, visas šīs normas mēs ievietosim likumā "Par notariātu". Faktiski šim lēmumam ir pagaidu raksturs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi būtu jautājumi ziņotājam par šo lēmumu? Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Sakiet, lūdzu, vai šis lēmums attiecas arī uz to dokumentu apliecināšanu, kurus, dibinot un reģistrējot uzņēmējsabiedrības, iesniedz Uzņēmumu reģistram? Varbūt tur būs paredzēta cita kārtība? Tas ir tur, kur mēs vēl nesen likumos mainījām formulējumu- "notariāli apliecināts" pret "apliecināts attiecīgajā kārtībā"?

L.Muciņš: Es nesaprotu, lūdzu, atkārtojiet vēlreiz.

E.Krastiņš: Nesen mēs izdarījām grozījumus likumā "Par akciju sabiedrībām", likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" attiecībā uz iesniedzamajiem dokumentiem, kas tiek iesniegti Uzņēmumu reģistram, tur frāze "apliecināts notariālā kārtībā" tika aizstāta ar formulējumu "apliecināts attiecīgajā kārtībā". Vai šis noteikums attieksies arī uz tiem dokumentiem, kurus iesniedz Uzņēmumu reģistram, dibinot uzņēmējsabiedrību? Vai tur būs kāda cita kārtība? Vai šis dokuments regulēs apliecināšanas kārtību vai ne?

L.Muciņš: Jā, 3.punkts to jau regulē: "Noteikt, ka, dibinot uzņēmumus, to dibinātāji pilnvaro personu, kura ir tiesīga apliecināt uzņēmuma dibināšanas līgumu un citu dibināšanas dokumentu norakstus un izrakstus, kā arī dibinātāju parakstus." Tātad tas attiecas uz dibināšanas līgumu, uz ziņojumu par mantisko ieguldījumu un vēl uz vienu dokumentu.

E.Krastiņš: Acīmredzot arī uz statūtiem.

L.Muciņš: Nē, statūtus paraksta paši dalībnieki, un viņu parakstus apliecina notārs. Tur diemžēl paliek vecā kārtība, ka šos dalībnieku parakstus apliecina notārs, un pēc tam notārs arī reģistrē uzņēmumu.

E.Krastiņš: Taču tad nav īsti skaidrs, jo te ir rakstīts: "dibināšanas līgumu un citu dibināšanas dokumentu norakstus un izrakstus..." Bet statūti arī ir dibināšanas dokumenti.

L.Muciņš: Jā, jā. Es piekrītu, bet tur ir cita kārtība.

E.Krastiņš: Bet kur šajā lēmumā to var redzēt, ka tur ir cita kārtība?

L.Muciņš: Tas izrietēja no vispārīgajiem notariāta dokumentiem, jo statūtus viņi nevar apliecināt un reģistrēt, viņi nevar apliecināt statūtu pamatojumu, ja paši šie paraksti nav apliecināti notariālā kārtībā. To regulē likums par valsts notariātu. Te mēs druscītiņ esam bijuši liberāli, ierakstīdami likumā par uzņēmējdarbību tādu brīvu frāzi, ka vairs nav vajadzīgi... Jūs atceraties- es biju pret tādu atvieglotu kārtību, bet te ir palikusi šī statūtu sistēma, un paldies Dievam, ka tā ir palikusi. Tā tomēr prasa stingrāku apliecināšanas kārtību. Un es domāju, ka tas ir pareizi. Šeit runa nav par papildu dokumentiem- ziņojumu par ieguldījumu, vienošanos par mantiskās daļas ieguldījumu, dibināšanas līgumu. Šeit ir trīs papildu dokumenti klāt.

E.Krastiņš: Tad varbūt, lai būtu pilnīgi skaidrs tiem cilvēkiem, kuri šo darbu veic, vajadzētu ierakstīt aiz "dibināšanas dokumenta" iekavās- "izņemot statūtus"?

L.Muciņš: To veic tikai valsts notāri, un šeit nekādu problēmu nav.

E.Krastiņš: Bet vai tur būtu sarežģījumi, ja mēs iekavās ierakstītu- "izņemot"?

L.Muciņš: Mums ir likums. Jūs saprotiet- likums ir augstāks, un likums šajā gadījumā atrisina šo problēmu. Šeit tikai ir domāti papildu dokumenti, jo līdz šim bija tāds iespaids, ka arī tos vajadzētu notariāli apliecināt. Arī es par to biju, bet diemžēl jūs nobalsojāt, ka to nevajag darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Vaivads: Man ir tīri praktisks jautājums. Jūs teicāt, ka dokumenta apliecināšana ir vesela procedūra, bet mums ir desmitiem tūkstošu uzņēmumu, un vai katrs no tiem tagad būs tiesīgs apliecināt dokumentu norakstus?

L.Muciņš: Tie bija tiesīgi tā rīkoties visu laiku, tā ka nekas nav mainījies.

J.Vaivads: Bet kādēļ tad ir vajadzīgs šis 1.punkts?

L.Muciņš: Ja mēs gribam dzīvot saskaņā ar PSRS likumiem, tad tā mēs arī varam darīt.

J.Vaivads: Tādā gadījumā es atsaucu savu jautājumu. Vēl par 4.punktu. Vai tiešām joprojām spēkā ir prasība par caurauklošanu un vai tā ir simboliska prasība? Vai tiešām ir paredzēts sastiprināt ar auklām?

L.Muciņš: Es aicinu zinātniekus izgudrot kaut ko labāku un jaukāku. Pagaidām ir tā.

J.Vaivads: Terminoloģiski vai fiziski?

L.Muciņš: Nē, fiziski, fiziski! Man pastāstīja, ka ārzemēs ir dažādas speciālas zīda šņorītes un ne vairs mastikas zīmogi, bet gan metāliski reljefzīmogi. Tas viss ir ārzemēs, bet diemžēl pie mums vēl tas nedarbojas un caurauklošana paliek.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons- lūdzu!

S.Buka: */Mani interesē 3.punkts, vai tas ir saskaņots ar reģistru, kas jau ir publicējis sludinājumu par to, ka veselai rindai dokumentu nav vajadzīgs notariāls apstiprinājums. Reģistrs ir devis tādu oficiālu sludinājumu. Jūs zināt: ja veidojas slēgta akciju sabiedrība, tad statūti un līgums par dibināšanu jāparaksta visiem dibinātājiem, un mēs jau zinām piemērus, kad Ādažos tādu dibinātāju var būt apmēram pieci tūkstoši. Un, ja nebūtu šī labojuma, nāktos notariāli apstiprināt piecus tūkstošus parakstu. Tā tiešām ir nenormāla situācija, bet vai tas ir saskaņots ar reģistru un vai viņus apmierina šāds atvieglots variants?/

L.Muciņš: */Šis dokuments pēc viņu iniciatīvas tiek pieņemts./

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz pārtraukumam vēl ir divas minūtes. Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Rešetņikovs: */Mums Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kuros kadru daļas un atsevišķas apakšvienības ir tiesiskas strādāt ar kara dokumentiem. Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu 4.punktā aizliegt izdot kara dokumentu kopijas, lai tur būtu konkrēti pateikts par to?/

L.Muciņš: Par dienesta apliecībām- "služebnije dostovereņija", te tas ir noteikts. Runāt speciāli par karavīru dokumentiem es neredzu vajadzības, es esmu ar tiem pats daudz strādājis, un tiem tiek normāli noņemtas kopijas parastajā kārtībā. Saimnieciskajā darbā, vismaz Liepājā, nekādu sevišķu izņēmumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Turklāt Latvijai nav savas armijas un nav arī kara dokumentu.

Lūdzu, vai par lēmuma punktiem kādam ir jautājumi? Un iebildes? Vai varam pieņemt kopumā šo lēmumu? Lūdzu sekretariātu zvanīt un aicināt deputātus uz balsošanu. Reģistrācijas režīmu! Rezultātu! Ir 101 deputāts. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu "Par dokumentu dublikātu, norakstu un izrakstu pareizības apliecināšanu". Ja deputāts Ulme, nākot iekšā, paceltu roku, tas nozīmētu, ka viņš balso par. Paldies. Lūdzu rezultātu. Par- 90, pret- 3, atturas 5. Lēmums ir pieņemts.

Pārtraukums līdz pulksten 17.00, kad mēs gaidām Godmaņa kunga un Saksa kunga atskaites. Deputātiem es ieteiktu jau tagad pierakstīties sekretariātā jautājumu uzdošanai.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mūsu šodienas plenārsēdes iepriekšējais darba kārtības jautājums ir Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa un Latvijas Bankas prezidenta Saksa kunga informācija par Augstākās padomes 1991.gada 27.marta lēmuma "Par agrārās reformas nodrošinājumu" izpildi.

Godmaņa kungs pagaidām vēl nav ieradies, bet šeit ir Kalniņa kungs, kurš ir gatavs sniegt informāciju, jo šie jautājumi ir viņa kompetencē, bet pēc tam arī Saksa kungs varētu sniegt informāciju, un tālāk mēs laikam rīkosimies atbilstoši apstākļiem.

Lūdzu, Kalniņa kungs! Es atgādināšu, ka jums dota viena stunda laika.

A.Kalniņš, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks: Cienījamie deputāti! 27.martā tika pieņemts Augstākās padomes lēmums "Par agrārās reformas nodrošinājumu", un tur ir virkne pozīciju, kas bija jāpilda Ministru padomei un dažādām citām institūcijām. Atļaujiet uzreiz konkrēti runāt par šīm atsevišķajām pozīcijām.

Pirmais uzdevums bija pieņemt lēmumu "Par piena un gaļas valsts iepirkuma cenu paaugstināšanu". Kā jūs zināt, šis process bija samērā ilgstošs, par to daudz diskutēja. Ministru padome 25.aprīlī pieņēma lēmumu "Par valsts iepirkuma piena un piena produktu mazumtirdzniecības cenām", bet ar 2.maiju tika noteiktas jaunas piena un krējuma cenas, kuras caurmērā bija noteiktas par 20 procentiem augstākas, nekā tās bija līdz tam. Ja mēs paskatāmies, teiksim, atdzesēto pienu, kas ir nodots zem 10 grādiem, tad šā piena cena šobrīd pie bāzes tauku satura ir 715 rubļi par tonnu, bet, ja virs 10 grādiem, tad 695 rubļi; 2.šķiras pienam- 640 rubļi par tonnu, tātad cenas pieaugums ir mazliet vairāk par 100 rubļiem uz vienu tonnu.

Nākamā pakāpe. Saskaņā ar šo pašu 25.aprīļa lēmumu Ministru padome pieņēma otru lēmumu- "Par valsts iepirkuma cenām lopiem un putniem", ar kuru attiecīgi tika noteiktas par 10-15 procentiem augstākas cenas, kas stāsies spēkā no 20.jūnija. Praktiski vislielākais cenu pieaugums apzināti tika noteikts jaunām bekoncūkām, jo līdzšinējā prakse bija tāda, ka vairāk tika stimulēta liellopu gaļas ražošana, bet mazāk cūkgaļas. Tagad, salīdzinot pašas augstākās kvalitātes gaļu, augstākā nobarojuma liellopiem šobrīd cena ir 5500 rubļu par vienu tonnu dzīvsvarā, bet jaunām bekoncūkām- 5700 rubļu par vienu tonnu dzīvsvarā. Rēķinot šo cenu pieaugumu pienam, lopiem un putniem, tas gadā prasa 430 miljonus rubļu, bet no maija beigām līdz gada beigām- 306 miljonus rubļu.

Kā jūs zināt, vienlaikus valsts mazumtirdzniecības cenas netika grozītas, tāpēc 22.maijā Ministru padomes sēdē tika izskatīts priekšlikums Augstākajai padomei par budžeta ieņēmumu palielināšanu. Sakarā ar jaunās nodokļu sistēmas funkcionēšanu radās zināmi papildu ienākumi un resursi, lai veidotu dotācijas šai cenu starpībai starp jaunajām paaugstinātajām valsts iepirkuma cenām pienam un liellopiem un vecajām atstātajām valsts mazumtirdzniecības cenām. Šī dotācija 218 miljonu rubļu apmērā cenu starpības segšanai tiek ierosināta akceptēšanai Augstākajā padomē. Ir sagatavots arī likumprojekts par šīm izmaiņām valsts budžetā.

2.punkts šajā Augstākās padomes lēmumā bija šāds: "Pieņemt lēmumu par lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkuma cenu pārskatīšanu ne retāk kā reizi pusgadā, atkarībā no izmaksu indeksācijas pa ceturkšņiem." Mēs valdības Ekonomisko reformu komisijā divas reizes esam izskatījuši šo indeksācijas metodiku, teiksim, kādas ir cenu izmaiņas uz ražošanas un tehniskajiem līdzekļiem, ko iepērk lauksaimniecības uzņēmumi un fermeri, un kāda ir valsts iepirkuma cenu dinamika uz šo galaprodukciju, uz lauksaimnieku ražoto produkciju. Faktiski ir atzīts, ka šāda metodika principā ir sagatavota un vienā no nākamajām Ministru padomes sēdēm šāda metodika tiks pieņemta. Šī metodika paredz indeksēt valsts pasūtījuma produkcijas apjomu, tādā veidā garantējot šai produkcijai izdevīgākus realizācijas nosacījumus.

Otra pozīcija, ko šī metodika risinās, ir jautājums par ražošanas izdevumu sadārdzinājuma kompensācijas kārtību un apmēriem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, attiecībā uz kuriem saskaņā ar mūsu priekšlikumu, no vienas puses, vienosies Lauksaimniecības ministrija, Ekonomikas ministrija un Finansu ministrija un, no otras puses, ražotāju pārstāvji- Lauksaimnieku savienības, Zemnieku federācijas un ražotāju asociācijas pilnvaroti pārstāvji.

Un beigās būs variants par šīs starpības kompensēšanu vai nu ar iepirkuma cenu paaugstināšanu un subsīdiju noteikšanu, vai ar nodokļu atvieglojumu noteikšanu. Tāpat kā attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma indeksāciju, šis mehānisms agrorūpnieciskā kompleksa sfērā darbosies pirmām kārtām kā izmēģinājuma mehānisms, pārbaudes mehānisms, taču pilnā spēkā tas darbosies no nākamā gada 1.janvāra.

3.punkts: "Dzēst lauksaimniecības uzņēmumiem līdz 1983.gadam izsniegtos ilgtermiņa aizdevumus." Atbilstoši Ministru padomes 19.aprīļa lēmumam "Par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju" termiņa maksājumi 1991.gadam ir iekļauti kompensācijas fondā. Kā jūs zināt, tie ir 393 miljoni rubļu. Turklāt šajā nosauktajā Ministru padomes lēmumā ir paredzēts, ka, sākot ar 1992.gadu, valsts budžeta asignējumi ilgtermiņa aizdevumu segšanai tiks doti tām saimniecībām, kurās reāli notiek īpašuma konversija.

4.punkts: "Iesniegt Augstākajai padomei izskatīšanai lauksaimniecības uzņēmumu, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, kā arī lauksaimniecību apkalpojošā agroservisa privatizācijas programmu." Principā šādu programmu par pārstrādājošās rūpniecības un agroservisa valsts uzņēmumu konversijas pamatprincipiem ir sagatavojuši Lauksaimniecības ministrijas institūti. Pamatprincips ir tāds, ka vairumā gadījumu, konvertējot valsts uzņēmumus pārstrādes sfērā, agroservisa sfērā, arī tā sauktajā lauktehnikas sfērā, šajā konversijas procesā jāpiedalās ar zināmu kvotu arī pašiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un agroservisa pakalpojumu saņēmējiem. Mūsu doma ir tāda, ka, lai gan šī izstrādātā koncepcija visumā saskan ar kopējo projekta uzmetumu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju, kā arī par valsts īpašuma konversiju kopumā, tomēr acīmredzot būs nepieciešams atsevišķs likumprojekts par konversijas īpatnībām lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un agroservisa sfērā.

Tālāk. Mums bija uzdevums iesniegt Augstākajai padomei izskatīšanai ekonomiski pamatotu graudu ražošanas, pārstrādes un izmantošanas nacionālo programmu. Ministru padomes 24.maija sēdē tika pieņemts lēmums "Par pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu graudu ražošanas nacionālās programmas izpildi". Šāda programma tika sastādīta diezgan ilgā periodā un pietiekami rūpīgi. Gan Lauksaimniecības ministrijai, gan Finansu ministrijai, gan Materiālo resursu ministrijai, gan Rūpniecības ministrijai un Arhitektūras un celtniecības ministrijai tajā ir paredzēta virkne uzdevumu šīs graudu ražošanas nacionālās programmas izpildē. Šī programma ir sagatavota kā atsevišķs materiāls, un visi interesenti Lauksaimniecības ministrijā ar to var iepazīties.

Kā jūs zināt, viens no galvenajiem mezgla punktiem ir graudaugu sējumu platības paplašināšana. Pamatā šī programma aptver periodu līdz 1995.gadam. Lai šīs graudaugu sējumu platības palielinātu, ir nodoms veikt augšņu meliorāciju un aizlaisto zemju atgūšanu, kā arī pietiekami plašu augšņu kaļķošanu.

Vienlaikus tika akceptēts arī Latvijas Republikas Ministru padomes likumprojekts "Par Latvijas Republikas graudu rezerves fonda izveidošanu". To ir paredzēts izveidot 300 000 tonnu apmērā galvenokārt pārtikas labībai, tātad pārtikas labībai, plus 5000 tonnu arī graudu rezerves fondam, lai tuvāko piecu gadu laikā izveidotu pārtikas rezerves fondu. Ir jāveic arī zināmi pasākumi, lai mums būtu normālas, plašas graudu glabāšanas tilpnes. Šajā ziņā ir paredzēta esošo tilpņu paplašināšana koncernā "Latvijas labība".

Un vēl viens jautājums, kas mums tika uzdots ar Augstākās padomes lēmumu,- veicināt lauku sociālās infrastruktūras, īpaši Latgales, attīstību, paredzot valsts līdzekļus no budžeta tur iesākto objektu finansēšanai un materiāli tehniskajam nodrošinājumam 1991.gadā. Ar Augstākās padomes 24.aprīļa lēmumu, ko jūs paši pieņēmāt, Augstākā padome, izdarot izmaiņas 1991.gada budžetā, ir izdalījusi Latgales rajoniem 42 miljonus rubļu un lauku sociālās infrastruktūras attīstībai- 49 miljonus rubļu.

Tālāk. Augstākās padomes lēmumā bija izvirzīts uzdevums aizdevuma veidā piešķirt 8 miljonus rubļu sēklas un degvielas iegādei tām lauku saimniecībām, kurām pavasara sējas laikā šo līdzekļu nebūs. Tas ir izdarīts- ar 12.aprīļa rīkojumu no Ministru padomes rezerves fonda 8 miljoni rubļu šim nolūkam bezprocenta īslaicīga aizdevuma veidā ir piešķirti.

Tālāk. Tika dots arī tāds uzdevums- pieņemt lēmumu par lauksaimniecības materiāli tehnisko nodrošinājumu 1991.gadā. Jāteic, ka šis jautājums bija visgrūtākais šajā deficīta laikmetā, taču tāds lēmums 4.maijā tika parakstīts un 8.maijā izskatīts Ministru padomes sēdē, tā ka pie zināmas vienošanās mēs esam nonākuši.

Pamata pozīcijā nopietnākā diskusija izvērtās par iespējām nodot lielāku metāla fondu lauksaimniecības mašīnbūves vajadzībām. Ir ierakstīts, ka metālprodukcijas piegāde 1991.gadā paredzēta 60 tūkstošu tonnu apmērā. Bez tam ir ieplānoti arī nepieciešamie materiālie resursi rūpnīcām, kuras ražo rezerves daļas lauksaimniecības produkcijas ražošanas un pārstrādes tehnikai. Šajā lēmumā ir paredzēta arī virkne citu pozīciju- tiks meklētas iespējas papildu traktoru iepirkšanai Latvijas vajadzībām ar preču apmaiņas fonda starpniecību. Tas pats attiecas uz būvmateriālu ražošanu un piegādi lauksaimniecībai.

Aktuāls ir jautājums par zināmiem valūtas resursiem, jo diemžēl agrorūpnieciskais komplekss lielā mērā prasa izejmateriālus, ko iepērk par brīvi konvertējamo valūtu. Minimālās, pašas nepieciešamākās vajadzības ir fiksētas šajā lēmumā: tās ir saistītas ar Reģionālās mašīnbūves departamenta mašīnu iepirkšanu un parāda nomaksāšanu par ievestajām mašīnām.

Tika izteikts un tiek gatavots arī tāds priekšlikums, lai Lauksaimniecības ministrijas sistēma pakāpeniski veidotu arī savu brīvi konvertējamās valūtas un pašfinansēšanās modeli. Tāda iestrāde lielā mērā jau funkcionē apvienībā "Latvijas koks". Šāds priekšlikums tiek izteikts ar mērķi, lai kāpinātu Lauksaimniecības ministrijas aktivitāti ārējo ekonomisko sakaru jomā, lai tā pārdotu savu produkciju par brīvi konvertējamo valūtu un līdz ar to rastu arī papildu valūtas resursus, kas nepieciešami, kā jūs zināt, graudu programmas realizācijai. Laukiem jāiepērk gan herbicīdi, gan citās kultūras, kuras neražo Latvijā un kuras šobrīd nevar nopirkt par rubļiem. Es detalizētāk šim lēmumam par materiāli tehnisko apgādi nepieskaršos, jo šīs ziņas ir Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas rīcībā, tai ir šo dokumentu komplekts, tur var ar tiem iepazīties.

Bez tam Augstākās padomes lēmumā bija dots uzdevums izstrādāt valsts pārvaldes koncepciju, tās integrāciju ar pašpārvaldēm rajonos. Jāteic, ka šeit praktiski konceptuālā līmenī ir sperti ļoti mazi soļi. Lauksaimniecības ministrija gan ir uzrakstījusi virkni traktātu, taču ir jāpagaida, kamēr tiks pieņemts Augstākās padomes lēmums par rajonu pašvaldībām, un tad varēs spert jau konkrētākus soļus tajā virzienā, kāda izskatīsies šī lauksaimniecības vadība, kāda būs rajona pašvaldības jaunā struktūra, un galīgi izspriest šīs attiecības ar valsts pārvaldes orgāniem.

Mēs rītdien Ministru padomes sēdē izskatīsim jautājumu par kārtību, kādā valsts un kopsaimniecību īpašums nonāk pašvaldību īpašumā. Runa ir par kultūras un sadzīves rakstura fondiem, nododot tos pēc brīvprātības principa municipālajā īpašumā, tā ka šajā ziņā pirmie soļi tiek sperti arī šeit. Kādi var būt komentāri? Veiktais darbs, protams, ir tikai neliels solis, tomēr varbūt komplekss solis, lai mēs stabilizētu lauksaimniecības produkcijas pārstrādi. Es domāju, ka, protams, gan pārstrādes, gan lauksaimniecības jomā, kā jau minēju, ir gaidāms atsevišķs likumprojekts par šo konversiju. Taču es gribētu vispirms izteikt komentāru attiecībā uz cenām.

Kā jūs zināt, arī pirms šiem lēmumiem tika paaugstināta graudaugu iepirkuma cena, tā, piemēram, ir 720 rubļu par tonnu. Kādu taktiku domājam izvērst turpmāk? Redziet, pieejas var būt dažādas. Igauņu kolēģi tikko paaugstināja kviešu iepirkuma cenu līdz 900 rubļiem par tonnu. Domājot par pārtiku nākamajam gadam, mēs tomēr ceram sarūpēt to maizes labības daudzumu, kas nepieciešams mūsu Latvijas iedzīvotāju patēriņam, bet paturam prātā domu, ka nākotnē varēsim kviešus saražot pietiekamā daudzumā, mainot to šķirņu struktūru, kurām būs arī pietiekams lipekļa saturs baltmaizes iegūšanai. Kā šo kvantumu varētu maksimāli stimulēt ar iepirkuma cenām? Varbūt to varētu atrisināt līdzīgā veidā, kā to darījām ar cukurbiešu ražošanas stimulācijas modeli?

Un otrā daļā. Zināmā mērā ar valsts iepirkuma cenu palīdzību tiks veicināts arī lopbarības graudu iepirkums tām specializētajām saimniecībām jeb, kā mēs sakām, kompleksiem, kuru ekspluatācijā mēs esam sevišķi ieinteresēti, lai tie ražotu cūkgaļu.

Tālāk vēl komentārs attiecībā uz cukurbietēm. Mūsu uzdevums bija līdz septembrim precizēt esošo stimulācijas modeli attiecībā uz cukurbietēm, lai cukurbiešu audzētājiem septembrī būtu skaidrs, kāds ir minētais modelis, ko izmantos 1992.gadā.

Komentārs attiecībā uz cenām lopkopības produkcijai. Mēs visnotaļ esam ieinteresēti cūkgaļas ražošanas īpatsvara palielināšanā kopējā gaļas ražošanā, tas ir ļoti izdevīgi no mūsu budžeta līdzekļu viedokļa, un ir vienalga, vai ir jāmaksā ar iepirkuma cenu starpniecību vai arī dotāciju veidā. Pirmie soļi, kā jau teicu, tiek sperti par labu cūkgaļas ražošanai salīdzinājumā ar liellopu gaļas ražošanu. Protams, paliek problēma ar iepirkuma cenām pienam. Šobrīd, ja ņemam vērā faktisko piena tauku saturu, mēs varam maksimāli iegūt 800-850 rubļu par vienu tonnu realizētā piena. Taču, ņemot vērā to, ka pienu ļoti daudz izmanto tieši mazapmaksātie iedzīvotāju slāņi, attiecībā uz kuriem mums jādomā par iztikas minimumu, tad šā produkcijas veida stimulācijai mums jāseko ļoti uzmanīgi, un, ja te notiek kaut kas nelāgs, arī tad mums šajā ziņā jāreaģē pietiekami elastīgi.

Visumā runājot par cenām, mums tomēr perspektīvā būtu ļoti izdevīgi, ja skatāmies uz Rietumiem, noteikti ražot ekoloģiski tīru produkciju, ko varētu izmantot bērna uzturam. Ārzemēs cenas ekoloģiski tīrai produkcijai- pienam, graudiem un citai produkcijai- ir ievērojami augstākas. Protams, mums vēl ir diskusija par to, ka esošās cenas mums nesedz visu tehnikas sadārdzinājumu. Šeit tomēr būtu jānāk palīgā ļoti konkrētai kredīta sistēmai. Ja pērkam visu tehnikas komplektu un gribam uzreiz to ielikt viena vai divu gadu iepirkuma cenās, tad tā tomēr nevar rīkoties. Šīm izmaksām amortizācijas veidā jāsadalās pa vairākiem gadiem. Traktoru pērk vienreiz desmit gados. No šā viedokļa raugoties, turpmāk jādomā par elastīgu kredīta mehānismu, lai sadārdzinājums, kas rodas šīs tehnikas iepirkšanas brīdī, kad veidojas fermeru saimniecības, lai tas izlīdzinātos vairāku gadu skatījumā. Protams, Lauksaimniecības ministrijai šajā ziņā ir diezgan konkrētas iestrādes, tomēr šajos apstākļos mēs nevarēsim šo tehniku pilnā komplektā nopirkt katras zemnieku saimniecības vajadzībām; varētu sīki izstrādāt tehnikas izmantošanas kooperācijas modeli, lai gan pasaulē ne visur tā tiek darīts.

Vēlreiz analizējot likumu "Par lauksaimniecības privatizāciju", mēs ļoti nopietni domājam tajā aspektā, lai šis agroserviss, mehāniskās darbnīcas, kombaini un citas mašīnas būtu ne tikai tiem, kuri nāk no lielsaimniecībām, kolhoziem un valsts saimniecībām, bet arī no zemnieku saimniecībām, lai tās būtu arī tiem fermeriem, kuri nekad nav bijuši kolhozos un padomju saimniecībās, bet tagad veido šīs zemnieku saimniecības no jauna. Lūk, šai kategorijai būs visgrūtāk, jo ne katrs varēs šo tehniku iegādāties, un šeit ir ļoti nepieciešams vienots korporācijas mehānisms attiecībā uz jebkuru nosaukto kategoriju.

Un, visbeidzot, pāris skaitļu, vērtējot no rezultāta viedokļa. Protams, kā jūs zināt, ir samazinājies produkcijas ražošanas apjoms. Kāda ir situācija pie mums salīdzinājumā ar mūsu kaimiņu republikām Igauniju un Lietuvu? Tāds materiāls, starp citu, vakar vismaz tika izdalīts, tikai visi varbūt nav paspējuši ar to iepazīties. Tāda statistika ir iedota. No tās mēs redzam, ka pirmajā ceturksnī piena un gaļas ražošana Latvijā, salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, principā ir samazinājusies. Ja pārrēķinām pienā arī gaļu, tad šis samazinājuma procents mums tomēr ir vismazākais salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Taču tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka sākotnējais līmenis, bāze, protams, Lietuvai un Igaunijai ir bijusi mazliet augstāka nekā Latvijai. Salīdzinājumā ar PSRS lopu un putnu iepirkums 1991.gada pirmajā ceturksnī, ņemot vērā 1990.gada pirmo ceturksni, Padomju Savienībā bija mazāks par 14 procentiem, bet Latvijā- par 13 procentiem, tā ka žonglējam vienā un tajā pašā līmenī. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad pēc kārtas vārds Saksa kungam, Latvijas Bankas prezidentam.

P.Sakss, Latvijas Bankas prezidents: Godātie deputāti! Lai izpildītu republikas Augstākās padomes lēmumu "Par agrārās reformas nodrošinājumu", Latvijas Bankas padomē tika apspriesti šā uzdevuma risinājuma ceļi, kā arī šim nolūkam tika izveidota darba grupa, ko vada bankas padomes loceklis Ozoliņa kungs. Darba grupas sastāvā ir iekļauts Augstākās padomes deputāts Krūmiņa kungs, Lauksaimniecības ministrijas un Finansu ministrijas pārstāvji, banku speciālisti.

PSRS Augstākā padome ar 1991.gada 4.aprīļa lēmumu "Par stāvokli lauksaimniecībā un neatliekamiem pasākumiem lauku darbu sagatavošanā" uzlika par pienākumu PSRS Valsts bankai atcelt norādījumus par paaugstināta bankas kredīta procenta likmes piemērošanu lauksaimniecības kompleksa uzņēmumiem un organizācijām par saņemtajiem kredītiem pēc stāvokļa uz 1990.gada 1.novembri. Latvijas Banka, pildot Augstākās padomes lēmumu, iesniedza PSRS Valsts bankai protestu un lūdza attiecīgi samazināt maksu par centralizēti iepirktajiem kredīta resursiem. Savukārt PSRS Valsts banka ziņoja PSRS Augstākajai padomei, ka šādi rīkoties nav iespējams, jo iedzīvotājiem un uzņēmumiem par to noguldījumiem tiek maksāti attiecīgi paaugstināti procenti. Ja republikas uzskata par nepieciešamu šādi rīkoties, lai tās šo operāciju veic republikāniskā budžeta ietvaros. Latvijas Republika šogad iepērk kredīta resursus viena miljarda trīssimt desmit miljonu rubļu apmērā par 8 procentiem, un pēc 1.jūlija par centralizēti iepērkamajiem resursiem tiks noteikti 12 procenti. Maksa par kredītu lietošanu tiek diferencēta atkarībā no termiņa un riska pakāpes. Piešķirot prioritāti kredīta atvieglojumiem zemnieku saimniecību attīstības veicināšanai vai kādai noteiktai ražošanas nozares attīstībai, nepieciešami asignējumi no valsts budžeta bankas procenta likmes starpības segšanai. Zemnieku saimniecībām piešķirtais kapitālieguldījums un kreditēšanai izmantojamā kredīta likmes samazinājums var tikt segts no zemnieku saimniecību kapitālieguldījumiem iedalītajiem budžeta līdzekļiem. Turklāt šajā virzienā būtu novadāmi arī Latvijas Zemnieku fonda līdzekļi, kas sekmētu zemnieku saimniecību un ar tām saistīto saimniecisko nozaru attīstību. Banku iestādes jautājumā par kapitālieguldījumiem pieņem arī paaugstinātu procentu no šiem kapitālieguldījumiem, kas domāti zemnieku saimniecību attīstībai. Republikas Ministru padome ar 19.marta 79.lēmumu ir noteikusi, ka lauksaimniecības departamenti ir tiesīgi iedalīt līdzekļus no sadārdzinājuma kompensācijas fonda lauksaimniecības produkcijas ražotājiem sadārdzinājuma kompensēšanai, arī no bankas aizdevuma procenta.

Savukārt Lauksaimniecības ministrija ir izstrādājusi metodiskos norādījumus par sadārdzinājuma kompensācijas fonda aprēķināšanu šim gadam un līdzekļu piešķiršanu no šā fonda, kas arī ir domāts zemnieku saimniecībām. Bankas procentu sadārdzinājums, kas ietverts šinī kompensācijas fondā, ir 60 miljoni. Un zemnieku saimniecībām šajā kompensācijas fondā ir paredzēti 8 miljoni. Pamatojoties uz lauksaimniecības produktu ražošanas un pārstrādes uzņēmumu naudas resursu analīzes datiem, Lauksaimniecības ministrija uzskata par optimālu noteikt kredīta likmi par īstermiņa aizdevumiem 5 procentus, bet par ilgtermiņa- 6 procentus. Attiecībā uz nākamo gadu ir veikti aprēķini, cik liela ir nepieciešamā kompensācijas summa lauksaimniecības uzņēmumiem, kā arī reģionālās mašīnbūves uzņēmumiem, lai segtu starpību. Kopumā šī summa sasniedz apmēram 50 miljonus rubļu, ko nepieciešams segt no attiecīgā budžeta.

Par finansēšanas un kreditēšanas sistēmu. Lauksaimniecībai nepieciešamo izdevumu finansēšana tiek veikta atbilstoši apjomiem, kādi noteikti Latvijas Republikas valsts budžetā un pašvaldību budžetos. Banku iestādes izdevumus finansē saskaņā ar atvērtajiem budžeta kredītiem neatkarīgi no faktiski ieskaitītajiem ieņēmumiem budžeta kontos. Banku iestādes ir saimnieciskā aprēķina organizācijas, un finansēšana var tikt veikta, ja kontos ir ieskaitīta reālā nauda. Banku un Finansu ministrijas speciālisti strādā pie šā mehānisma pilnveidošanas, un, sākot ar 1.jūliju, finansēšana no budžeta līdzekļiem tiks veikta faktiski ieskaitītās summas robežās.

Par kreditēšanas sistēmu. Republikas lauksaimniecības vajadzības pēc kredīta resursiem šogad ir nodrošinātas. Banku iestādes pēc atsevišķu objektu ilgtermiņa un īstermiņa kreditēšanas pakāpeniski pāriet uz sistēmu, saskaņā ar kuru paredzēta kredīta piešķiršana uz atsevišķu termiņu subjektam neatkarīgi no kredīta izmantošanas mērķa. Pārejas periodā uz tirgus attiecībām jau darbojas un arī turpmāk darbosies šīs abas sistēmas. Kredīta attiecības tiek veidotas uz līguma pamata.

Atzinība jāizteic Lauksaimniecības ministrijas speciālistiem, kas kopā ar Latvijas Banku un atsevišķu nozaru bankām aktīvi darbojušies pie šīs sistēmas pilnveidošanas. Jautājumā par zemnieku saimniecību kredīta saistību nodrošināšanu varu teikt, ka Latvijas Banka kopā ar speciālistu grupu ir izstrādājusi un piedāvā šādu ierosinājumu: kā galvotājs var uzstāties gan juridiskā, gan fiziskā persona, kura veic uzņēmējdarbību, ja juridiskā un fiziskā persona var pierādīt, ka tai ir līdzekļi, ar kuriem tā var uzstāties kā galvotāja. Kā ķīlu varētu ņemt zemi, kas nodota zemnieku saimniecības rīcībā. Šinī gadījumā nepieciešams zemes novērtējums naudas izteiksmē un likums par zemi kā privātīpašumu, kurā būtu paredzēts, ka zemi var izmantot kā bankas aizdevuma ķīlas objektu. Gadījumā, ja zemnieks nav spējīgs apmaksāt aizdevumu, bankai kopīgi ar attiecīgā pagasta izpildkomiteju vajadzēs lemt jautājumu par zemes nodošanu citam zemes lietotājam. Par galvotāju kredīta saistību noformēšanā līdz hipotēku bankas izveidošanai var uzstāties attiecīgā pagasta izpildkomiteja, kas šim mērķim paredzētu daļu no nodokļu un nodevu ieņēmumiem. Uzņēmumiem neatkarīgi no to īpašuma formas, kā arī zemnieku saimniecībām kā ķīlu varētu piemērot brīvprātīgo apdrošināšanas līdzekļu līgumu par kredīta nenomaksāšanu termiņā, ieskaitot procentu par kredītu, kas noslēgts ar apdrošināšanas organizāciju. Ķīlas apmērs var būt tās summas robežās, kuru segs attiecīgā apdrošināšanas organizācija. Kredīta saņemšanas gadījumā zemnieku saimniecībai jābūt apdrošinātai. Latvijas Republikas Galvenā apdrošināšanas pārvalde strādā pie šā jautājuma risināšanas un mēs esam kopīgi iecerējuši līdz gada beigām sagatavot normatīvos dokumentus, lai banku iestādes attiecīgi varētu kreditēt zemnieku saimniecības.

Augstākās padomes lēmumā bija paredzēts, ka Latvijas Bankai vajadzēs sniegt pārskatu Augstākajai padomei par bankas līdzšinējo finansiālo kredītu politiku. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā ar Apvienotās budžetu komisijas locekļa piedalīšanos šis jautājums tika izskatīts kopīgi ar banku vadītajiem, un tad Latvijas Banka sniedza pārskatu šinī jautājumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Uzdot jautājumus Kalniņa kungam ir pierakstījušies trīs deputāti, bet Saksa kungam- divi deputāti, tāpēc lūgsim Kalniņa kungu un arī Saksa kungu apsēsties tepat priekšā. Mēs jautājumu uzdošanai varam atvēlēt maksimums pusstundu, jo pulksten 18.30 mēs noklausīsimies Labanovska kungu.

Pirmais jautājumu Kalniņa kungam uzdod deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Man gan ir trīs jautājumi. Pirmais jautājums: vai Ministru padome šobrīd kontrolē šo 393 miljonu fondu, kā arī 42 un 49 miljonu fonda efektīvu izmantošanu?

A.Kalniņš: Tajā materiālā, ko mēs iedevām Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, apmēram uz divām lapiņām ir izklāstīta metodika, pēc kāda principa šī nauda absolūto summu veidā ir nonākusi visu rajonu lauksaimniecības departamentiem, un pēc šā dokumenta ir arī redzams, ka tas tiek saistīts ar noslēgto kontraktācijas līgumu apjomu par 1991.gada produkcijas piegādi valsts vajadzībām. Tātad šis jautājums ir uz Lauksaimniecības departamenta darbinieku sirdsapziņas. Cik esmu dzirdējis no Lauksaimniecības ministrijas pārstāvjiem, viņiem ir bijušas vairākas kopsanākšanas par metodiku, kā šajā ziņā rīkoties.

G.Grūbe: Nākamais jautājums ir par 144.lēmumu, par materiāli tehnisko nodrošinājumu. Jautājums ir tāds: šā lēmuma 1.2. punktā ir runa par metālu, vai tā ir pietiekami daudz reģionālajai mašīnbūvei, un tā otra daļa ir par Ārējo sakaru departamentu; tur 8.punktā ir teikts, kuram jānodrošina šie finansu resursi. Vai šie punkti tiks izpildīti? Un kad tie tiks izpildīti?

A.Kalniņš: Par metālu. Mums divas nedēļas ilga šī diskusija. Sākumā mums figurēja vairāk nekā desmit tūkstoši tonnu, bet tad nonācām pie kompromisa, ka seši tūkstoši tonnu ir drošas, tās preču apmaiņas veidā ienāks Materiālo resursu ministrijā un tiks izmantotas Reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves departamenta pieprasījuma apmierināšanai, bet tas metāla daudzums, ko sākotnēji bija pieprasījusi Lauksaimniecības ministrija produkcijai, ko ražo savā nozarē Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes un Rīgas lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumi, tiks iedalīts, pamatojoties uz Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumu par Latvijas preču apmaiņas fonda izmantošanu republikas reģionālās mašīnbūves vajadzībām. Tātad kūtsmēslu ārdītāji un citas mašīnas nonāks viņu rīcībā, lai šajā ziņā viņi varētu rīkoties- tirgoties un iegūt metālu.

Par šo 8.punktu, par Ārējo ekonomisko sakaru departamentu. Tie 0,4 miljoni divreiz ir izdalīti...

G.Grūbe: Jā. Un beidzamais jautājums. Jūs tomēr vairāk vai mazāk neatbildējāt par agrārās reformas nodrošinājuma 6.punktu. Es saprotu, ka tas ir adresēts Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim, bet līdz 15.aprīlim bija jāiesniedz priekšlikumi Augstākajai padomei par Ministru padomes sastāva un struktūras pilnveidošanu. Man vēl arvien nav pārliecības, ka visi šie lēmumi un arī jūsu 144.lēmums tiks izpildīts, ja netiks reorganizētas Ministru padomes struktūras.

A.Kalniņš: Kā jūs zināt, ir projekts par Latvijas Republikas Ministru padomes reorganizāciju. Likums ir apspriests Krastiņa kunga vadībā, arī Ministru padomes sēdē bija tā apspriešana. Atklāti sakot, konkrētā veidā attiecībā uz šo tautsaimniecības bloku, protams, šajā likumprojektā tādas nianses nav, bet par Ministru padomi kā tādu šāds likumprojekts ir jau šeit, Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Es varu papildināt, ka tas ir nodots izskatīšanai visām komisijām.

G.Grūbe: Jā, bet es tieši prasīju, un arī šeit 6.punktā bija runāts par to, ka ņemot vērā tieši lauku intereses... Tur bija teikts tieši par šo materiāli tehnisko nodrošinājumu, jo parasti mēs vienkārši nepildām tos likumus un lēmumus, kuri ir pieņemti.

Priekšsēdētājs: Nākamais Kalniņa kungam jautā deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Man tomēr ir jautājums par šiem pēkšņi nez kur parādījušamies budžeta līdzekļiem, par šiem 218 miljoniem, kuri it kā ir pēkšņi atrasti nodokļu izpildes rezultātā. Man tomēr šis jautājums atgādina Augstākās padomes maldināšanu vai vismaz valdības nekompetenci, savā laikā aprēķinot un prognozējot šīs te jaunās nodokļu sistēmas darbību. Es tomēr gribētu dzirdēt jūsu skaidrojumu par to, kā tik pēkšņi varēja rasties tik liela summa, kura faktiski sastāda vismaz 5 procentus no budžeta, un vai arī turpmāk tāda neparādīsies. Es te tomēr saskatu ja ne gluži ļaunprātību, tad tomēr apzinātu Augstākās padomes un deputātu maldināšanu tādā apstāklī, ka tāda vispār var parādīties.

Un jautājuma otrā daļa faktiski ir tāda: kad tad valdība beidzot tomēr pieņems šo lēmumu par mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanu, jo šī sistēma, ka valdība pieņem lēmumu un pēc tam pēdējā brīdī to atceļ... Tā ir absolūti neizskaidrojama parādība, kas te notiek!

A.Kalniņš: Par pirmo jautājumu. Es iekšēji vienmēr esmu noskaņots uz to, ka vajag strādāt, lai radītu rezervi, un nekad neko nepārspīlēt. Jāsaka atklāti, ka jaunā nodokļu sistēma sāka darboties ar 1.janvāri un tāds nodoklis, kā, piemēram, īpašuma nodoklis, vispār nāca jauns, tātad vispirms vajadzēja apzināties šo īpašumu kā tādu; pirmajos mēnešos šajā ziņā maza kustēšanās bija...

Attiecībā uz zemes nodokli. Tā ir trešā pozīcija, kas attiecas uz dabas resursu nodokli. Pirmajos mēnešos tur notika maza kustība, un mēs ar lielām šaubām katru mēnesi- janvārī, februārī, martā- skatījāmies, kā nu būs. Taču pirmā ceturkšņa beigās jau sāka parādīties normāls šo nodokļu funkcionēšanas mehānisms, parādījās reālā peļņa rūpniecībā, jo nodokļus no peļņas lielā mērā maksāja par iepriekšējā gada rezultātiem; pastāvot jaunā cenu mehānisma citai peļņas absolūtajai summai, arī pa šo kanālu budžetā ienāca papildu līdzekļi. Man gan nav līdzi visas šīs tāmes, taču man liekas, ka arī deputātu vidū ir izplatīts tāds apskats, kur redzams, kā ir pieaudzis šis ienākums pa atsevišķiem nodokļu veidiem un kā uz tā rēķina ir veidojies šis pluss. Es domāju, ka mums šajā gadā nav garantijas, ka vēl pēc trim, četriem mēnešiem var notikt dažas izmaiņas. Mums ir jāskatās līdzi, kā darbosies nodokļu sistēma. Kā jūs zināt, arī jūsu apspriešanai tiks iesniegts pilnīgāks apgrozījuma nodokļa modelis, kas nomainīs esošo, bez tam mums izstrādāšanas stadijā ir arī savs, ja tā var teikt, muitas jeb eksporta un importa nodoklis, tā ka ir nišas, kuras šogad vēl var parādīties, bet es domāju, ka labāk ir strādāt un radīt rezervi, un tad tā ir mūsu rīcībā, un mēs varam lemt, ko darīt ar šo naudu.

Attiecībā uz mazumtirdzniecības cenu paaugstinājumu man personīgi jau pašā sākumā bija tāds viedoklis, ka šajos apstākļos varēja izvirzīt jautājumu par iepirkuma cenu paaugstināšanu, bet pēc 2.janvāra, kad paaugstinājām valsts mazumtirdzniecības cenas, ar to pagaidām varēja nesteigties un šo jautājumu iesaldēt. Es un arī valdība kopumā domājam, ka šobrīd mēs neesam par to, ka mazumtirdzniecības cenas būtu jāpaaugstina. Protams, šī diferenciācija veidojas, un es uzskatu, ka tikmēr, kamēr mums nav sakārtots darba algas mehānisms, kamēr nav noregulēts indeksācijas mehānisms un kamēr mums nav konkrētas informācijas par mazapmaksātiem, maznodrošinātiem iedzīvotāju slāņiem, kā viņi iztiek, jo piena produkti ir viņu pamatbāze gan tradicionāli, gan arī no nacionālā viedokļa, es šobrīd neesmu par šo mazumtirdzniecības cenu paaugstinājumu. Tomēr nav izslēgts, ka citu valstu praksē šāda kārtība pastāv un ka ne vienmēr šīs cenas ir saskaņotas ar tām cenām, ko maksā fermerim, un ka līdz ar to veidojas tādas pašas cenas attiecībā uz iedzīvotājiem, līdzīgi tam, kā tas ir ar mūsu kartupeļiem, kuriem nav valsts iepirkuma cena, bet ir brīvā cena, tur pa visu vertikāli veidojas vienots cenu mehānisms.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Biķis.

V.Biķis: Ja drīkst, Kalniņa kungs, man jums būtu divi jautājumi. Pirmais- tīri praktiskas dabas. Sakiet, lūdzu, ko jūs ieteiktu darīt zemniekam, kurš ir saņēmis šos ilgtermiņa aizdevumus, kredītus, bet, neskatoties ne uz Maskavas, ne uz mūsu lēmumiem, banka no viņa tomēr iekasē šos paaugstinātos procentus? Ko praktiski tādā gadījumā darīt- maksāt, nemaksāt, griezties tiesā? Kāda ir praktiskā izeja?

A.Kalniņš: Vai runa ir par tiem, kuri šobrīd saņem kredītus, vai tie ir vēl vecie kredīti?

V.Biķis: Nē, nē, vecie kredīti!

A.Kalniņš: Vai viņš tos saņēmis individuāli, vai tos saņēmusi lielsaimniecība?

V.Biķis: Viņš ir individuālais zemnieks.

A.Kalniņš: Kā jūs zināt, mūsu priekšlikums bija, ka tos procentus- vai nu tos astoņus vai vēl citus- nebūtu lietderīgi... Tas viss ir atkarīgs no tā, kāds priekšlikums ir ienācis. Lauksaimniecības ministrijā arī ir priekšlikumi, lai likmi, teiksim, no 8 vai 10 procentiem, kāda ir pieņemta attiecībā uz banku kredītiem, samazinātu līdz 2 procentiem vai pat bez procentiem fermeru saimniecībām segtu uz valsts budžeta rēķina, ja tas ietilpst lauksaimniecības ražošanas nolūkos.

V.Biķis: Piedodiet, bet es zemniekam šādā veidā nevaru atbildēt, ja viņš griežas pie manis ar jautājumu: ko man darīt- maksāt vai nemaksāt?

A.Kalniņš: Nē, šis jautājums mums nokārtojams ar Latvijas Bankas starpniecību. Mums ir jādomā par attiecīgām budžeta izmaiņām sakarā ar šo procentu, lai rastu šā procenta apmaksai vajadzīgās summas.

V.Biķis: Paldies. Un otrais jautājums. Apspriežot valdības ekonomisko politiku attiecībā uz lauksaimniecību, nav noslēpums, ka daļa no mums izteica zināmu neapmierinātību ar Ekonomikas ministrijas politiku. Toreiz Godmaņa kungs solīja maija vidū sniegt atskaiti, jo gads būs pagājis, un arī konkrēti izvērtēt šīs ministrijas darbību. Tā kā maija mēnesis beidzas, tad sakiet, lūdzu, vai jūs mums nevarētu pateikt, kad šī izvērtēšana notiks?

A.Kalniņš: Jā, tāds nodoms bija, tāda mums valdībā ir vienošanās, ka līdz jūsu brīvlaikam to jautājumu varētu izskatīt, jo būtībā resori, ministrijas kā tādas savus pārskatus ir sagatavojušas. Tas, kas notika 4.maija lasījumā, tā bija tāda mini mini..., kurā neskāra nozaru struktūrpolitiku. Mums tāds materiāls ir, tāds ir sagatavots, un no taktikas viedokļa būtu labi, ja Augstākā padome, jūs, vispirms ar likumdošanu forsētu agrārās reformas realizāciju. Es domāju, ka jūnijā vēl paliks laiks, lai izskatītu jūsu uzdoto jautājumu.

V.Biķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Tā finansiālā injekcija lauksaimniecībai, kas nupat izdarīta, manuprāt, pēc dažiem mēnešiem beigsies, un beigsies arī tās efekts. Kāda ir paredzēta turpmākā valdības politika? Ja es pareizi saprotu, tad jūs atkal izmantosit dotācijas. Vajadzētu, lai būtu skaidrība ražotājiem, lai būtu skaidrs, kas tiks maksāts par produkciju, lai lauksaimnieki varētu zināt un orientēties ražošanā, jo pašreiz ne tikai lielsaimniecībās nav nekādas skaidrības, bet arī zemnieku saimniecībās šinī jautājumā nav skaidrības, un, ja ilgi turpināsim, piemēram, attiecībā uz piena cenām tādu politiku, kāda tā ir pašreiz, tad mēs, manuprāt, varam ļoti lielā mērā zaudēt Latvijas piena lopkopības apjomus, bet tos atgūt- tas vairs nav viena gada jautājums.

A.Kalniņš: Principā, ja ņem formāli, tad, protams, cenas visiem ir zināmas, kādas tās šobrīd ir. Cita lieta- cik tās ir korektas no atražošanas viedokļa. Kā es jau minēju, tad šajā indeksācijas mehānismā lauksaimniecībā nāks iekšā materiāli tehniskie resursi, taču jūs atceraties, cik grūti mums gāja no oktobra līdz aprīlim, lai panāktu iepirkuma cenu izmaiņu. Un tagad, kad no 2.maija mums piena iepirkuma cenas tika paaugstinātas par 100 rubļiem uz tonnu vai pat mazliet vairāk, tad uzreiz pēc diviem mēnešiem vai vēlāk, es domāju, ka varbūt vienkārši nebūs īsti pamatoti... Taču, savācot mūsu faktisko informāciju, kā tas notiks šajos mēnešos un arī turpmāk, es domāju, ka uz rudens pusi pie šā jautājuma būs vēl jāatgriežas. Visādā ziņā es domāju, ka neprecizitāte mūsu un arī ministrijas darbā ir tajā ziņā, ka mums ir jādeklarē plašāk, ka agrorūpnieciskajā kompleksā būs, lūk, šāds indeksācijas mehānisms, un, ja pieaugs tehnikas cenas, tad neizbēgami tiks izmainītas arī valsts iepirkuma cenas, tā ka tāda aksioma ir, taču, kā segs šo starpību,- tā jau ir cita lieta, tā ir valdības un arī parlamenta lieta. Taču šāda tēze ir, un ar to ražotājiem ir jārēķinās, ka tas ir jānodrošina. Citas izejas, protams, nav.

J.Lucāns: Es, protams, saprotu tās lielās grūtības, kas saistītas ar cenu paaugstinājumu, bet tajā pašā laikā mana pārliecība ir tāda: ja mēs novilcināsim šo cenu paaugstināšanu, tad grūtības būs vēl lielākas, jo tās būs saistītas ar ļoti radikālu ražošanas samazināšanu.

A.Kalniņš: Jāsaka atklāti, ka, mums tagad braukājot apkārt, nākamajā mēnesī ir jānoķer kalkulācija, kāda veidojas piena ražošanā šobrīd, pastāvot jau izmainītām piena cenām, taču aprēķinos ir jāieskaita arī kredītmehānisms, kas darbojas šajā apritē. Es sākumā jau teicu, ka mēs nevaram tā rīkoties, arī pasaulē tā nedara, ka visu sākotnējo, vienreizējo ieguldījumu uzkrauj viena gada ražotās produkcijas kalkulācijai un to visu nosedz. Tā ir jāizstiepj, un daļēji pēc tam šo kredītu var arī norakstīt, ja pasākums veicas labi...

J.Lucāns: Paldies. Lai Dievs dod, ka nebūtu par vēlu izdarīt šīs izmaiņas attiecībā uz cenām...

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod Janeka kungs.

J.Janeks, Liepājas rajona agrorūpnieciskās apvienības "Liepāja" priekšsēdētājs: Es tomēr gribētu piebilst, ka no šā lēmuma, kuru mēs ļoti gaidījām no Ministru padomes, ir izpildīti tikai kādi pāris punkti. Jā, cena ir paaugstināta, kaut gan ar piebildi, ka par gaļu maksās, liekas, tikai no 20.jūnija. Tas ir viens.

Ļoti nopietns ir punkts par to, ka līdz 1.maijam Ministru padomei vajadzēja pieņemt lēmumu par lauksaimniecības produktu valsts iepirkuma cenu pārskatīšanu ne retāk kā reizi pusgadā- atkarībā no izmaksas indeksācijas pa ceturkšņiem. Taču mēs "apakšā" par to nekā nezinām. Varbūt Rīgā kaut kas arī ir zināms, bet mums gan nav zināms. Un ražotājos valda ļoti liels satraukums, turklāt visa veida ražotājos, jo mums tas ir ļoti svarīgi, turpretī būvmateriālu ražotāji, celtniecības izpildītāji un servisa organizācijas dzīvo ļoti mierīgi, jo viņi visu jau ir ielikuši savos normatīvos. Un, ja 2,5 ir par maz, tad uzliek trīs, atsevišķās vietās- četri un dzīvo mierīgi. Tāpēc tā eiforija, kas valda attiecībā uz 393 miljoniem, nav vietā.

Mans jautājums ir tāds: kad mēs beidzot zināsim par indeksāciju?

A.Kalniņš: Es vēlreiz saku, ka tāda metodika jau ir un to ir paredzēts veikt pa pusgadiem. 1.maijā tika paaugstinātas iepirkuma cenas, un tad bija visa tā cīņa ap šiem maģiskajiem 393 miljoniem rubļu, tā ka ir šie divi kanāli- iepirkuma cenu paaugstinājums un 393 miljoni rubļu it kā subsidēšanai. Un vēl trešais- sociālā nodokļa samazināšana. Tādējādi šajā stadijā tās klasiskajā veidā it kā vajadzētu sabalansēt vēlamo un dodamo rentabilitāti. Kas notiks tālāk? Tātad darbosies šis indeksācijas mehānisms tehnikai, minerālmēsliem, herbicīdiem cenu bāze būs otrais ceturksnis jeb maijs-jūnijs. Tad šiem materiāli tehniskajiem līdzekļiem veidosies bāze trešajā ceturksnī atkarībā no cenu dinamikas, līdz ar to paralēli tiks skatīts, kā veidojas arī cenu dinamika un valsts iepirkuma cenu dinamika, vispār realizācijas cenu dinamika attiecībā uz lauksaimniecības produkciju.

J.Janeks: Es atvainojos, bet parlaments pieņēma lēmumu, ka Ministru padome līdz 1.maijam izdos lēmumu par indeksāciju. Taču tāda lēmuma nav!

A.Kalniņš: Es domāju, ka ne vēlāk par 10.jūniju tas tiks pieņemts, bet praktiskā iedarbināšana ātrāk arī nevarētu būt, jo tikai maija sākumā šajā ziņā tika nofiksēta bilance.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Bresis.

V.Bresis: Kalniņa kungs, sakiet, lūdzu, vai jūs nevarētu padalīties ar mums savos noslēpumos, jo, manuprāt, mēs varam bezgalīgi stīvēties ap šo lēmumu izpildi. Skaidrs ir viens, ka tie ir izpildīti pavirši. Es negribu teikt, ka tā ir tikai mūsu valdības un bankas vaina, bez šaubām, ir arī citi iemesli, kāpēc tie netiek izpildīti. Bez tam es domāju, ka šai izpildei vairs nav pārāk principiālas nozīmes. Man šķiet, ka mums vajadzētu skatīties tālāk, turklāt uz principiālām lietām. Sakiet, lūdzu, vai valdībai šai sakarībā nav padomā kardināls lēmums, ko varbūt vajadzētu pieņemt parlamentam, teiksim, par to, kā mums beidzot sadalīt valsts un ražotāju funkcijas un kā izbeigt šo valsts monopolizāciju ražošanā, kura, kā mēs zinām, jebkurā normālā valstī ar tirgus ekonomiku nav valsts rokās? Kā beidzot līdz ar privatizāciju mums Latvijā veidot normālu ražotāju pašpārvaldes sistēmu, jo šis valsts monopols gluži vienkārši absolūti izslēdz šādu ražotāju pašpārvaldes sistēmas veidošanos? Kā, piemēram, mums atbrīvot no valsts monopola žņaugiem tirdzniecības sistēmu? Man liekas, ka pēdējā laikā mēs nevis gribam panākt šo jebkuras izaugsmes pirmo noteikumu- brīvību tirdzniecībā, bet atkal izdodam jaunas notas, nolikumus, ierobežojumus un tā tālāk. Taču līdz ar to nedarbosies ne padomju rublis, ne kas cits. Sākas jauns valsts monopols.

Kā, piemēram, jūs beigu beigās domājat jaunos zemniekus nodrošināt ar tehniku, ar kredītiem? Šīs pasaciņas, kuras mēs klausāmies neskaitāmas reizes, patiešām nevienam nekādu labumu nenes. Un tāpēc man liekas, ka tās vienkārši ir tāda ķīvēšanās un laika stiepšana. Vai valdībai nav padomā kādi ļoti radikāli, bet ārkārtīgi steidzīgi un vajadzīgi jauni lēmumi?

A.Kalniņš: Protams, labāk ir dzīvot bez administratīviem lēmumiem, pamatojoties uz ekonomiskām svirām. Šajā sakarībā tas skar jautājuma organizatorisko pusi, un tādas iestrādes noteikti ir Lauksaimniecības ministrijas rīcībā. Protams, es pilnīgi piekrītu, ka, novadot koncepciju kaut kādu lēmumu veidā, zināma atpalicība ir- vienalga, vai tas ir Lauksaimniecības ministrijas vai Ministru padomes līmenī. Tas pats notiek arī parlamenta līmenī attiecībā uz esošajām agroservisa organizācijām un pārstrādes uzņēmumiem, kuriem būtu jāietilpst šajās klasiskajās kooperācijās, kā tas pasaulē pieņemts. Šobrīd, šajos mēnešos, kardināli jaunu lēmumu varbūt nevajadzētu gatavot un pieņemt, jo tuvu ir jau 20.jūnijs- viens no kritiskākajiem brīžiem agrārās reformas realizācijā. Šāgada laikā un, manuprāt, arī nākamā gada pirmā ceturkšņa beigās, kad visi būs piereģistrējušies un būs apmēram zināms, kad piešķirs Latvijas lauksaimniecības cilvēkiem zemi un daļēji arī meža platības, kad būs piereģistrējušies tie, kuri nu ir, tad sāksies dabiskais process, protams, paturot viņu tiesības uz esošajām valsts agroservisa organizācijām un pārstrādes uzņēmumiem ar zināmiem izņēmumiem, tad sāksies dabisks process normālas kooperācijas veidošanā, kopējas kooperācijas veidošanā gan tehnikas izmantošanā, gan pārstrādes jaudu izmantošanā. Šobrīd tas būtu lietderīgi.

Es domāju, ka Lauksaimniecības ministrija varētu to izdarīt zināmu metodisko ieteikumu veidā, kas attiektos uz tehnikas kooperatīvo izmantošanu, bet visādā ziņā ar šādu radikālu lēmumu attiecībā uz lauksaimniecības pašpārvaldes sistēmas ieviešanu jau šogad, šā gada vidū, varbūt vajadzētu nogaidīt un rīkoties tad, kad būs redzams, kas noklās Latvijas zemi, jo visi būs reģistrējušies, un tad sāksies normāls process gan akciju sabiedrībās, gan fermeru saimniecībās, gan piemājas saimniecībās, gan varbūt arī tajos lauksaimniecības uzņēmumos, kuri ir mežsaimniecības sistēmā; arī tie tad sāks darboties šajā jomā. Es pilnīgi atbalstu deputāta Breša domu, ka šobrīd ir ļoti liela daudzveidība šajā ziņā, jo ir daudz organizāciju, kur nevienam nav pilnīgi groži rokā. Cik tas ir slikti, cik tas ir labi? Tam laikam ir gan plusi, gan mīnusi, bet tāds nu ir šis pārejas periods. Šobrīd kaut ko administratīvi ar kādu lēmumu nolikvidēt, piemēram, kādu federāciju vai kādu savienību, es baidos, ka tas būtu pārsteidzīgi.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Kalniņa kungs, mēs visi priecājamies, ka sakarā ar rūpniecības uzņēmumu peļņas pieaugumu un algas palielinājumu ļoti labi pildās mūsu budžeta ienākuma daļa. Vai valdība apzinās, ka krietnā mērā tas notiek sakarā ar cenu politiku uz lauksaimnieku rēķina? Tas būtu viens jautājums. Ja valdība to apzinās, vai tiek veiktas kādas iestrādes, lai dzēstu tos kredītus, kuri saņemti līdz 1983.gadam un kuri mums lēmumā jau ierakstīti? Kā Godmaņa kungs solīja, tas notiks privatizācijas procesā arī attiecībā uz visu pārējo.

Un pēdējais nelielais jautājums: vai valdībai ir informācija par to, kāda ir iepirkuma cena gaļas produktiem Lietuvas Republikā? Man ir tāda informācija, ka mūsu kaimiņu saimniecības savus lopus realizē Lietuvā, tāpēc ka tur gaļas iepirkuma cena ir par trim rubļiem lielāka.

A.Kalniņš: Uz pirmo jautājumu būs divdaļīga atbilde. Protams, teiktajam lielā mērā var piekrist, jo rūpniecībai daudzos gadījumos ir tā sauktās līgumcenas. Piemēram, Rīgā ir uzņēmums "Kompresors", kas ražo ļoti vajadzīgu produkciju. Taču ko mēs tam varam pārmest, ja tas kaut kur Krimā ir atradis labu noietu šai savai produkcijai par līgumcenām, kas šobrīd veido tam sātīgu peļņu? Protams, no šīs peļņas ienāk arī mums budžetā. Diemžēl tādu piemēru ir daudz, kur komplektētājs ar saviem partneriem dalās peļņā, kas ir iegūta no gatavās galaprodukcijas. Es gribu par jautājuma otro daļu teikt tā, ka patlaban varbūt vajadzētu veidot kādu fondu ar zināmu nacionālu nokrāsu fermeru saimniecību atbalstīšanai. Te varētu būt ierosme, lai šā fonda veidošanā piedalītos rūpniecības uzņēmumi divējādā veidā: vai nu ar tīru, skaidru naudu, kā tas daudzās pasaules valstīs notiek, kad jārisina kaut kādas nacionālas problēmas, vai arī tie dod kādu citu savu ieguldījumu, ja mēs gribam, piemēram, MTZ traktoram ražot kaut kādus rīkus kooperācijā ar Minskas traktoru rūpnīcu. Tad šīs ražotnes, teiksim, sākot sadarbību, kaut kādā rūpnīcā var piedalīties ar savu kapitālu. Es domāju, ka tas varētu būt tāds kā aicinājums, tāpēc mūsu komisijām, arī Lauksaimniecības ministrijai, vajadzētu piestrādāt un veikt attiecīgu darbu Rūpniecības asociācijā, lai tā peļņa, kas tai šobrīd ir relatīvi brīva, varētu piedalīties šāda nacionālā fonda formēšanā fermeru saimniecību atbalstīšanai gan skaidrā naudā, gan arī graudā- tiešu asignējumu veidā, piedaloties ražošanas izveidošanā, kas saistīta ar mašīnu ražošanu lauksaimniecības produkcijas pārstrādājošajai rūpniecībai.

Kādreiz bija tāda doma, ka jāveido sava nacionālā valūtā- lats. Tad būtu Vispasaules lata fonds, kur nāktu resursi iekšā, lai ātrāk tiktu pie savas nacionālās valūtas. Es domāju, ka šinī konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to finansiālo situāciju, kāda ir citās tautsaimniecības nozarēs, šāds pasākums varbūt arī izdotos. Un šāds pasākums nebūtu noslēdzams tikai Latvijas ietvaros, tajā varētu piedalīties arī Ļeņingrada un citi, kas patērē lauksaimniecisko produkciju, kura ražota Latvijā un ārpus Latvijas robežām.

Par kredītu norakstīšanu. Es domāju, ka ierakstītā tēze ir jārealizē. Pārejot uz īpašuma konversiju, privatizāciju, kredīti ir norakstāmi, un šajā ziņā no budžeta ir jālūdz attiecīgi līdzekļi. Es atvainojos, vai trešais jautājums bija par kredītiem?

J.Zaščerinskis: Nē, par to, vai Lietuvas iepirkuma cenas...

A.Kalniņš: Vienīgi varu sniegt tādu informāciju par šīm cenām; un tā tas ir, ka Lietuvā cūkgaļai tā ir augstāka, tā ir 3 rubļi, turpretī Igaunijā tikai 2 rubļi, tātad zemāka. Mēs atrodamies kaut kur pa vidu. Tā ir valsts iepirkuma cena. Mums ir 5,7 rubļi, Lietuvā- 8,8, Igaunijā- 3,8, Krievijas Federācijā- 3,8. Ja savukārt paskatāmies piena cenu, tad mums tā šobrīd ir 715 rubļi par tonnu, Lietuvā tā ir zemāka- 612 rubļi, tātad šajā ziņā ir otrādi. Tātad tā maksā 100 rubļu mazāk par tonnu piena. Arī graudu cenas mums ir nedaudz augstākas nekā Lietuvā, bet zemākas nekā Igaunijā, tā ka šī spēle ir smalka spēle, un jāsaka, ka šim procesam tā ir elastīga.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungam jautājuma uzdošanai un Kalniņa kungam atbildei uz jautājumu mums ir atlikušas 40 sekundes.

J.Kinna: Kalniņa kungs, valdība, pieņemot lēmumu par iepirkuma cenu paaugstināšanu, nepieņēma lēmumu par mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanu. Tātad ir loģiski, ka budžetā rodas robs. Līdz šim budžets ir bijis Augstākās padomes prerogatīva. Vai valdībai tādā gadījumā nav jāgriežas Augstākajā padomē, lai segtu šo budžeta deficītu? Varbūt valdībai ir kādi lieki līdzekļi, par kuriem Augstākā padome vienkārši nezina?

A.Kalniņš: Nē, tas ir redzams budžeta projektā, kas iesniegts Augstākajai padomei, un, ja tas šinī sekundē varbūt vēl nav iesniegts, tad mūsu valdības sēdē tas viss tika apspriests, pie tā ir piestrādāts, un tāds priekšlikums tiek iesniegts parlamentā. Tur ir runa par 280 miljoniem rubļu.

Priekšsēdētājs: Paldies Kalniņa kungam, kurš atbildēja uz visiem jautājumiem. Diemžēl tie, kuri vēlējās uzdot jautājumus Saksa kungam, ir palikuši tukšā. Mūs gaida tikšanās ar Labanovska kungu, tā ka pašiem bija jāplāno šis laiks. Saksa kungam jautājumus gribēja uzdot šādi deputāti: Buķele, Grūbe, Kide un Buls. Ļausim sievietei uzdot jautājumu Saksa kungam, un pēc tam būs piecu minūšu ilgs pārtraukums.

E.Buķele: Saksa kungs, man ir ļoti īss un konkrēts jautājums. Savulaik jūs sacījāt, ka 8 procentus liela kredīta likme- tā ir arī banku izdzīvošana. Sakiet, lūdzu, kas tie ir par procentiem, ko tagad bankas papildus ņem par pakalpojumiem?

P.Sakss: Astoņi procenti- tā ir likme, par kādu bankas iepērk centralizētos resursus. Centralizētos! Tās maksā par to, ko iepērk, bet, lai bankas izdzīvotu, lai tās varētu maksāt saviem darbiniekiem algu, lai veidotu ražošanas attīstības fondu, sociālās attīstības fondu un lai no peļņas atskaitījumiem veidotu pamatkapitālu, obligāti ir jāpalielina šī procenta likme.

E.Buķele: Skaidrs. Tomēr vai jums nešķiet, ka tad, ja šie procenti jau ir uzkāpuši līdz 15, tā vairs nav izdzīvošana, bet, piedodiet, iedzīvošanās?

P.Sakss: Jā. Atsevišķas komercbankas šādu procenta likmi piemēro, un mums saskaņā ar mūsu likumiem nav iespēju regulēt šā procenta maksimālo robežu. Šo procentu nosaka kredītņēmēja un kredītaizdevēja savstarpējais līgums.

E.Buķele: Piedodiet, ka iznāk gandrīz vai diskusija, bet vai jūs saprotat, kādā situācijā pašreiz ir lauksaimnieki, jo viņiem šī ir vienīgā banka, pie kuras var griezties?

P.Sakss: Šī banka šādu paaugstinātu procenta likmi, spriežot pēc tās informācijas, ko es saņēmu no Ozoliņa kunga, nepiemēro. Paldies, es mēģināšu par to tikt skaidrībā pie Ozoliņa kunga.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs pie otrā mikrofona vēlas teikt vārdu...

G.Grūbe: Es sacīšu tikai divus teikumus. Saksa kungs, jūs vēl neesat līdz šai dienai izpildījis nevienu punktu, kas attiecas uz Latvijas Banku. Es arī saprotu, ka visus kredītprocentus jūs paredzat segt no budžeta, un man tagad ir jautājums: kāda jēga tad vispār ir Latvijas Bankas pastāvēšanai? Varbūt jūs varētu atbildēt dažos teikumos.

P.Sakss: Es atbildēju jau tad, kad tika gatavots šis lēmums par to, cik mēs esam bagāti un cik lielus kredīta resursus iepērkam. Mēs esam spiesti tā rīkoties. Ja mūsu uzņēmēji negrib kredītu iepirkt, lūdzu,- nepirksim kredītu! Taču mēs labprāt gribam šo kredītu lietot, bet mums šo resursu nav. Mēs esam spiesti tos pirkt par 8 procentu likmi no PSRS Valsts bankas. Lai izdzīvotu, mēs šo procenta likmi nevaram noteikt zemāku par 8 procentiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Atbildes uz jautājumiem ir sniegtas. Paldies Saksa kungam! Sekos deviņu minūšu ilgs pārtraukums, un tad uz jautājumiem atbildēs Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs Rišards Labanovska kungs.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir ieradusies visa Radio un televīzijas komitejas vadība. Darba kārtībā mums ir punkts, ka Rišards Labanovska kungs atbildēs uz deputātu jautājumiem. Domāju, ka mēs labāk organizēsim mūsu darbu, ja dosim Labanovska kungam apmēram 20 minūtes ziņojumam, bet pārējā laikā- līdz vienai stundai- viņš atbildēs uz deputātu jautājumiem. Lūdzu deputātus pierakstīties jautājumu uzdošanai sekretariātā, lai nebūtu nekāda sajukuma.

Vārds Labanovska kungam.

R.Labanovskis, Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs: Labvakar, godātie deputāti! Man ir apgrūtinoši jums izsmeļoši atskaitīties vai jūs informēt, tāpēc ka par to var runāt stundām, bet mūsu darba rezultāts ir ēterā. Es jums sniegšu informāciju par to, ko jūs nezināt vai neredzat, kā arī pastāstīšu par dažiem secinājumiem, kurus esam izdarījuši, domājot par priekšdienām.

Nesen mūsu socioloģiskais dienests veica pētījumu, aptaujājot 1500 respondentu, tie apmēram sadalījās pēc tautībām tā "fifty-fifty" latviešos un nelatviešos par programmas skatāmības intensitāti, salīdzinot Latvijas televīzijas pirmo un Latvijas televīzijas otro programmu, Centrālās televīzijas pirmo programmu, Latvijas radio pirmo un Latvijas radio otro programmu, lai procentuāli noskaidrotu, kas skatās, kurās stundās skatās vai klausās, kāda ir intensitāte un tā tālāk.

Vienkāršoti izvērtējot datus un neiedziļinoties sīkumos, varu informēt, ka Latvijas televīzijā ir divas programmu skatāmības virsotnes. Viena ir no pulksten 17.00 līdz 18.00, kad raidām CNN, to skatās arī nelatvieši, kopumā pēc procentuālā rādītāja- 150 tūkstoši skatītāju, bet tas nav sevišķi izdevīgs laiks. Pēc tam ir kritums no pulksten 18.00 līdz 20.00 vai 20.40; tad 20.40 raida krievu ziņas, "Šodien Augstākajā padomē", tad bērnu raidījumi un tā tālāk. Un pēc tam diagrammā seko straujš kāpums kā kalnu pīķis, jo pulksten 22.00 ir "Panorāma", to skatās apmēram 60 procenti no visas latviešu auditorijas un 18,9 procenti nelatviešu, tātad kopā apmēram 80 procenti cilvēku. Salīdzinājumā ar oktobrī veikto aptauju to skaits ir apmēram tāds pats, varbūt pusprocentu mazāks. Raksturīgi tas, ka Latvijas televīzijai mazliet mazāk, bet Latvijas radio ievērojami ir pieaudzis nelatviešu klausītāju skaits. Un tūliņ pēc "Panorāmas" seko straujš kritums lejup, salīdzinot ar tiem, kuri skatās Centrālās televīzijas pirmo programmu. Par otro programmu apkopojums vēl nav izdarīts, vēl neesam no skaitļotāja saņēmuši visus paziņojumus un faktus. Tie tiek apstrādāti, bet tos pirmos man jau iedeva.

Centrālajai televīzijai leņķis ir platāks, turklāt šajās stundās apmēram no pulksten 19.00 līdz 21.00 latvieši Centrālās televīzijas programmu skatās vairāk nekā Latvijas televīzijas programmu. Tas mums ir satraucošs fakts. Ja paņemam "Rīgas Viļņus", tad redzam, kas mums šajā laikā no 18.30 līdz 20.20 apmēram ir. Pulksten 18.30 ir ekrāns bērniem- multiplikācijas filma. Tad seko angļu valoda, "Brīvais mikrofons", mazs koncerts, ziņas desmit minūtes, sludinājumi- tas viss ir pirmdien. Otrdien: angļu valoda, "Temīdas svaros", "Lūdzu vārdu", ziņas, sludinājumi. Trešdien: angļu valoda, TV pastāvīgajās komisijās, ziņas, sports, sludinājumi. Ceturtdien: raidījums ugunsdzēsējiem, angļu valoda, raidījums pedagogiem, deputāta komentārs, ziņas, sports, sludinājumi. Piektdien: cilvēki un zvēri pasaulē, "Globuss", valdības viedoklis, kinožurnāls, ziņas, sports, sludinājumi.

Varētu jautāt, kāpēc mēs savā laikā izdarījām izmaiņas- pārcēlām "Panorāmas" laiku un sadalījām ziņas? Šādu pārkārtojumu iemesli ir vairāki: pirmkārt, sakarā ar to, ka programma "Laiks" mainīja savu skanējuma laiku- tas sakrita ar "Panorāmas" laiku. Pirmā reakcija bija tāda- sak, kas tur ko reaģēt, mēs Maskavai pakaļ neizdancosim. Ja viņi mainīs programmas laiku, vai mums tāpēc būs jāmaina sava programma? Tā ir nepareizi. Jo, kā liecina šī aptauja, programmu "Laiks" arī skatās ļoti liela latviešu auditorija, un nevajag liegt šo iespēju cilvēkiem, kuri grib skatīties šo programmu, lai aiz simpātijām vai antipātijām gūtu informāciju. Viņiem šī iespēja ir jādod. Tātad "Panorāmas" raidīšanas laiks bija jāpārceļ. Otrkārt, skatoties pēc Maskavas programmas, redzam, ka šajā laikā pirms pulksten 20.00 sāk demonstrēt ne tikai mākslas filmas, bet arī seriālus. Kā liecina aptauja, filmu izkonkurēt ir ārkārtīgi grūti.

Vai tas viss būtu jāņem vērā uz visiem laikiem un jāatstāj šāds programmas izklāsts un izkārtojums? Es runāju galvenokārt par informatīvo programmu, jo tā ir saņēmusi visvairāk pārmetumu, arī skatītāju vēstulēs un telefona zvanos. Ir apmierinātie, ir neapmierinātie. Laucinieki varbūt vairāk piekrīt šim pulksten 22.00 variantam nekā pilsētnieki. Tas tiek darīts un radīts ne tikai tāpēc, lai kaitinātu, bet arī lai meklētu labāku modeli. Aptauja ir izdarīta aprīlī, tad, kad vēl viens otrs raidījums mūsu ekrānā nebija ņemams vērā. Es domāju, ka mums no tā daži secinājumi ir jāizdara. Vairums tiecas uz to, ka rudens periodā "Panorāma" ir jāatceļ uz pulksten 20.00 un jāatgriežas pie latviešu mentalitātei raksturīgās prasības šo programmu veidot 30 minūšu garumā un kā žurnālu. Ja atceraties, tad, kad mani apstiprināja šajā amatā, bija pārmetumi par to, ka "Panorāma" ir pelēka, sižeti izplūduši, raidījumā ir daudz emocionalitātes, bet maz lietišķuma, objektivitātes, dinamikas un tā tālāk. Bet acīmredzot tādā kompaktā un lielākā raidījumā būtu viss- gan informācija, gan komentārs, un tas ir nepieciešams agrākā vakara stundā.

Lai veidotu programmu tā, kā tas pienākas, ir jābūt kaut kādiem zinātniskiem argumentiem, zināmai izpētei, kaut kādai aptaujai par sabiedrības viedokļiem. Pašlaik domas nosveras uz to, ka mēs no 1.oktobra pāriesim uz pulksten 20.00. Es domāju, ka mums vajadzētu darīt tā, kā visur citur pasaulē televīzijā to dara. Protams, mēs nedzīvojam normālā laikā, un šīs ļoti stingrās prasības, lai televīzija būtu normāla, kad jūs un visa sabiedrība apkārt esat salauzīti un ne īpaši normāli, man liekas, nav sevišķi objektīvas, tāpēc ka televīzija atspoguļo sabiedrībā notiekošos procesus, nervozitāti, spriegumu, reizēm samulsumu un tā tālāk. Tālab mēs piedāvājam "Panorāmu" raidīt pulksten 20.00 30 minūtes ilgi, atjaunot nakts ziņas, bet pēc pulksten 23.00 pārcelt informāciju, kas ir krievu valodā, un ziņas no Latvijas Republikas Augstākās padomes- uz otro programmu, to paredzamais laiks- pulksten 20.30. Tas ir arhisarežģīts uzdevums kārtot šo otro programmu, kura vienreiz, es atkārtoju, ir mūsu rokās, par sakaru līdzekļiem tiek maksāts no mūsu budžeta, jo mēs paredzējām, ka šī otrā programma nebūs tāda, kāda tā bija. Mēs to saistījām ar Jeļcinu, ar neatkarīgās Krievijas sabiedrības izveidošanos, un pašlaik tas apstiprinās. Šie raidījumi ir visai interesanti, tur ir "Vēstis", tur ir citi publicistiski raidījumi, kuri šobrīd ir interesanti mūsu auditorijai, kaut gan pārspīlēt, manuprāt, arī šeit nevajag. Mēs veidojam savu programmu tādējādi, lai iegūtu maksimālu informāciju no mūsu ziņām un no "Panorāmas", no Krievijas Federācijas "Vēstīm", tās neaizsedzot ne ar ko citu un neietilpinot tajās ne sportu, ne pārējo, bet tik un tā tas ir grūti. Tagad Kipra spēlē futbolu šajā otrajā programmā pulksten 20.00. Ja tur iekombinēsim savus raidījumus, tad būs liela brēka, taču kaut kas ir jādara. Tomēr nevar būt tā, ka mūs sit visi; lai televīziju sit vismaz tikai sportisti, bet citi lai ir apmierināti vai lai saka paldies par to, taču šī programma ir kaut kā jānoformē.

CNN mēs ieguvām ar viegliem noteikumiem, bet parasti viņi prasa maksu par šo stundu, ko mēs raidām darbdienās, taču par šo apmēram pusotru stundu ilgo raidījumu svētdienās, šo pasaules apskatu, CNN un tās viceprezidents pieprasīja mums līdz trim minūtēm mēnesī sagatavot informāciju angļu valodā par aktualitātēm, kādas ir te. Mēs izveidojām dažu cilvēku grupu, kas ar to nodarbojas paralēli citiem pienākumiem. Trīs sižeti jau ir aizsūtīti, ieskaitot mūsu ārlietu ministra Jurkāna uzstāšanos dzīvajā ierakstā, kas no studijas tika tieši pārraidīts uz turieni. Tātad mēs CNN varam ņemt tieši no gaisa un tas nāk no Atlantas.

Bez tam pēc vienošanās ar Polijas radio un televīzijas vadību, ar jauno Polijas radio un televīzijas ģenerāldirektoru Terļecki- es personīgi tikos ar viņu un runāju- ir ievadītas konkrētas sarunas kopdarbībai, kas paredz kopīgu programmu veidošanu starp tām valstīm, kuras atrodas Baltijas jūras krastā un kuras tiecas uz apvienoto Eiropu, bez tam noteikumos ir nosacīts, kuru raidījumu veidos Polijā, kuru Igaunijā, Lietuvā vai Latvijā, un tad šajās zemēs raidīs šo programmu. Mēs arī saņēmām atļauju retranslēt no viņu antenas zināmu laiku raidījuma konkrētas programmas. Tā kā tā ir arī pārbūves sfēra noteiktā stadijā, tad mēs apmēram notrāpījām rīt, piektdienas vakarā, raidīt šo programmu, kas ir vīkenda sākumā- tur ir mazliet ziņu, mazliet publicistikas, ir parunāšana un pēc tam izklaides rakstura sižeti- kabarē, dziedāšana, dziesmu festivāli, lai tas būtu mazliet atviegloti. Taču programma nav sevišķi augstvērtīga, un tagad, šonedēļ, tās nav, jo tur īsti nebija ko rādīt, kādās citās dienās varbūt ir interesantākas programmas, bet to visu sabalansēt un likt iekšā mūsu programmā ir ārkārtīgi grūti. Taču mēs par to domāsim, tas ir viens no tādiem momentiem, kas bija solīts, un es vēl mūsu cienītajai Itai Kozakevičai savulaik apsolīju, kad šādi simptomi parādījās, ka varētu būt oriģināla poļu programma, turklāt mūsu otrā televīzijas programma tam ir piemērota. Šajā gadījumā varu teikt, ka solījums ir izpildīts. Bez tam es esmu panācis arī vienošanos ar ASV oficiālās informācijas aģentūras "USIA" kontrolēto televīzijas sabiedrību "Wolfgnat", kura mums uzdāvinās satelīta antenu, kas uztvers visu programmu četras stundas dienā. Viņi raida Austrumeiropai ar tiesībām mums bez maksas šo programmu rādīt un pasūtīt jebkuru citu programmu, kas viņiem ir izveidota videoierakstos. Tur ir arī ļoti interesantas programmas gan par dzīvo dabu, gan par biznesa lietām, gan par angļu valodas apmācību. Jautājums ir vienīgi tāds, cik lielā mērā amerikanizēt mūsu Latvijas televīzijas programmu. Vajag saglabāt mēra sajūtu, bet šādus ierakstus dot tulkojumā- ar subtitriem, taču CNN, protams, netulkot. Citur atskan domas, ka šo CNN arī vajadzētu tulkot, taču tādā gadījumā es būšu spiests šo programmu noņemt no ētera, jo to izdarīt praktiski nevar, un tad tā būs tāda kā proklamācija, kur aiz kadra ir dzīvi tulkotāji. Šī kvalitāte vienmēr zudīs, un kurš tad uzņemsies maksāt un varēs raidījumu tulkot?

Visus politisko diskusiju tipa raidījumus mūsu televīzijas kanālā vajadzētu beigt līdz 20.00- ar "Panorāmu" un no pulksten 21.00 nodoties kultūras programmām, atpūtai, izklaides koncertiem. Nekas oriģināls tas nav, taču vai mums izdosies šo nodomu realizēt, to es nezinu. Un ne jau tāpēc, ka es vainoju jūs... Mūsu dzīve būs tāda, kāda būs situācija, bet praktiski nakts laikā runāt par cenām, ekonomiku, lauksaimniecības problēmām, es domāju, ka tas nekur neder, tas ir jāizrunā iepriekš, un atrisināt visus jautājumus- arī ekonomiskos un pārējos- ar televīzijas starpniecību, man liekas, nav pareizi. Tā ir jau veca parādība, ka bieži vien mēs, žurnālisti, saņemam pārmetumus- vai nu mēs neesam pietiekami gudri parādījuši, vai paši kaut ko nepareizi runājuši. Mums nav analītiķu, kā jūs redzat. Televīzijā viņu galīgi nav, varbūt radio ir pat vairāk; tur, teiksim, ir žurnālisti ar lielāku pieredzi. Vai arī viņi vairāk iedziļinās.

Ko tad dara televīzijas žurnālisti? Viņi aicina talkā speciālistus, tāpēc ekrānā viņu apgrozās ļoti daudz. Cik liela jēga ir tam, ka ekrānā ir 10-12 cilvēki- tas ir cits jautājums, tomēr speciālisti tiek aicināti. Viņi var izteikties, paust savu viedokli, diskutēt un strīdēties visos šajos "Brīvajos mikrofonos" un pastāvīgajās komisijās. Ir publicistikas raidījumi, arī kultūras, taču to līmenis nav augsts. Neteiksim, ka arī televīzijā tas būtu bijis īpaši augsts.

Ko darīt? Runāt, prasīt, analizēt, mācīt- tas divreiz notiek katru nedēļu- pirmdienās un piektdienās- televīzijas sapulcēs. Tur reizēm runā nežēlīgi, pat pārāk nežēlīgi, īpaši attiecībā uz "Panorāmu", un tā sāk kaut ko jaunu piedāvāt... Varbūt esam pāreksperimentējušies, jo šie eksperimentālie raidījumi jau ir līdz kaklam. Eksperimentēt var, bet tad vajag šo eksperimentu novest līdz galam, taču mums līdz galam tas netiek novests.

Mēs esam analizējuši, par to daudz domājuši, ka vajag jaunus spēkus, vajag žurnālistus. Maskavas "Spartaks" un Kijevas "Dinamo" var nokomplektēt spēcīgu futbola "blici", varbūt arī Krievijas televīzija var no tiem miljoniem, kas tai ir, kaut ko savākt. Mēs nevaram izrakstīt no ārzemēm spējīgus žurnālistus, mums tiem ir jāizaug tepat- no tiem pašiem jauniešiem, kas mācās mūsu Universitātē Žurnālistikas fakultātē, no tiem, kuri nāk uz televīziju, kas apgrozās tās redakcijās, kuri pakāpeniski sāk saņemt sev uzdevumus. Tātad mums jārēķinās ar to reālo situāciju, kāda ir. Slikti māca- iespējams, neprot atrast kontaktu- arī iespējams.

Atkārtojumu politika mūs kaitina, bieži vien arī cilvēkus. Nolēmām, ka atkārtosim tos raidījumus, kuri varbūt ir svarīgi nākamajā rītā, bet sestdien un svētdien atkārtosim tos, kuri ir vai nu aizmirsušies, vai bijuši izcili vai labi, kā arī tos, kuri ir bijuši pirms vairākiem mēnešiem, tos tad varētu parādīt. Tomēr tajā apjomā, kādā esam iekļāvušies, pilnībā sagatavot oriģinālraidījumus mēs nevaram. Finansiālie apstākļi mums to īpaši neatļauj, lai varētu raidīt tikai oriģinālraidījumus.

Tas īsumā ir viss, ko man "ekspromtum" gribējās pasacīt. Atstāšu laiku jūsu jautājumiem, jo es saprotu, ka esmu nācis nevis lasīt ziņojumu, bet atbildēt uz jautājumiem, ko jūs man esat sagatavojuši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad pienācis jautājumu laiks. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Labanovska kungs! Kādreiz, tas attiecas gan uz radio, gan uz televīziju, es no rīta varēju dzirdēt, ka Latvijā būs mainīgs mākoņu daudzums, ka Latvijas pilsētās būs tas un tas, ka Latvijas valsts budžetā ir problēmas. Vārdu sakot, es gribu zināt, kad mums būs Latvijas televīzija, Latvijas radio, nevis republikas televīzija un republikas radio?

R.Labanovskis: Jūs runājat par formu vai par saturu?

I.Ēlerts: Par formu.

R.Labanovskis: To ir viegli labot.

Priekšsēdētājs: Ja tā bija atbilde... Jautājumu uzdod deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Man varbūt būs vairāki jautājumi, bet es vispirms gribu jautāt par radio: kādas izmaiņas notiks ar raidījumu "Armijas meridiāns"? Es zinu, ka tas bija ļoti populārs raidījums, un, cik man zināms, šis raidījums jums pašreiz ir miršanas stadijā. Tas tiek noņemts no pirmās programmas. Tāpat mani paralēli interesē, kas notiks ar raidījumu "Brīvais ekspresis", kas radās un piedzima tad, kad mums bija barikādes, bet tagad arī tas mirst. Un ko nozīmē pasākumi, kuri, man liekas, politiski ir kļūdaini, jo no pirmās programmas pilnīgi tiks izņemti radioraidījumi krievu valodā, bet otrā programma, cik man zināms, pārklāj ne vairāk kā 60 procentu lielu teritoriju. Ko jūs gribat ar to panākt? Tas ir par radioraidījumiem, bet nākamais jautājums man būs par televīzijas programmu.

R.Labanovskis: Tātad radio programmā, manuprāt, šie izdarītie pārveidojumi, kas notika rudenī, ir novērsuši zināmu haosu. Tā ir sasistematizēta blokos- informatīvajos blokos, tematiskajos blokos, muzikālajos blokos, un tagad ir priekšlikums visus raidījumus krievu valodā koncentrēt otrajā programmā. Kāpēc? Tāpēc, ka otrajai programmai vajadzētu izkonkurēt "Majaku", kuru šobrīd klausās vairāk nekā Latvijas radio otro programmu. Otrajā programmā mēs dienas vidū dodam kanālu "Rossijai", neatkarīgās televīzijas programmai. Otrajā programmā mums no rīta skan visai populārs raidījums "Doma laukums"- latviešu "Labrīt!" variants, kā rāda šī aptauja, tad rīta stundās tas izkonkurē "Majaku". Pārējā dienas laikā- ne. Tāpēc, lai otrās programmas prestižs nezustu, lai piesaistītu tai vairāk krievu auditorijas, ir nepieciešams, lai mūsu raidījumi būtu ietverti šajā kopīgajā blokā, nevis izmētāti pa Latvijas nacionālo radio programmu dažādos laikos. Tāpēc es nevaru uzskatīt, ka "Armijas meridiāns" un "Ekspress Svoboda" mirst. Šie raidījumi tiek iekļauti otrās programmas raidījumos izdevīgos laikos pagaidām ar atkārtojumu pirmajā programmā, lai nebūtu uzreiz kā ar nazi nocirsts. Tie ir populāri raidījumi, un es zinu, ka arī latviešu auditorija tos klausās. Ja deputāti domā citādi, mēs varam to apspriest. Mans viedoklis ir šāds. Ja deputāti domā, ka krievu raidījumiem vajadzētu būt izmētātiem pa Latvijas radio programmu, tad mēs varam par to domāt vai strīdēties.

Par informatīvajiem izlaidumiem, kas bija krievu valodā līdzās latviešu ziņām. Četri informatīvie raidījumi otrajā programmā katru darbadienu paliek. Plus vēl publicistiskais pielikums "Doma laukums" piektdienas vakaros.

J.Lucāns: Es vēl reizi atgriezīšos pie šā jautājuma, jo es vienkārši konstatēju un gribu uzsvērt, ka otrā programma noklāj tikai 60 procentus no Latvijas teritorijas...

R.Labanovskis: Tas ir, to klausās 61 procents iedzīvotāju.

J.Lucāns: Jā. Līdz ar to, pārslēdzot "Armijas meridiānu" uz otro programmu, jūs būtībā šo raidījumu jau "apglabājat". Tagad mani vēl interesē televīzijas programma. Ir jautājums: ko nozīmē "Panorāmas" saskaldīšana? Es jau to teicu, turklāt jākonstatē, ka tā rezultātā "Panorāma" palikusi neinteresanta, pelēka, diktori nav sagatavojušies šim raidījumam, un būtībā mēs "Panorāmu" skatāmies tikai tādēļ, lai kaut ko uzzinātu, bet nesaņemam nekādu gandarījumu, skatoties šo "Panorāmu". Paldies Dievam, tagad ir trešā programma un Krievijas televīzijas raidījumi, kas būtībā kaut kādā veidā kompensē to, ko mēs zaudējam "Panorāmā". Vai es saprotu pareizi? Jo "Panorāma" pašreiz ir ļoti neinteresanta pārraide.

Un tad man ir vēl tāds konkrēts jautājums. Jūsu rīcība man atgādina kaut ko no Kravčenko paņēmieniem, jo jūs ar atsevišķiem žurnālistiem noslēdzat līgumus līdz 31.decembrim un būtībā sākat pārveidot žurnālistus, kuri mūsu skatījumā būtībā ir ļoti populāri. Vai tas ir attaisnojams? Vai tas nav kaut kas līdzīgs Centrālajai televīzijai, kur tā notiek pašreiz?

R.Labanovskis: Es skaidri redzu, no kurienes pūš vējš. Vispirms par "Panorāmu". Izrādās, es nevaru simtprocentīgi piekrist, ka "Panorāma" nekur neder. Es esmu dzirdējis arī tādas kategoriskas runas, ka tā nekur neder, ka galīgi nav interesanti, ka nav informācijas un tā tālāk. Taču es jums saku, pirms gada tā bija gara, pelēka, izplūdusi, emocionāla, nebija lietišķa. Mēs zinām, ka "Panorāmā" ir problēmas. Varbūt atgriezties atpakaļ pie diktoriem, kas lasa? Žurnālists gan psiholoģiski ierokas dziļāk problēmā, bet žurnālisti ir dažādi. Jā, cilvēki ir beiguši augstskolu, ir beiguši mūsu vidusskolu, jau gadiem ilgi strādā televīzijā... Pie kā mēs nonācām? Mēs nonācām pie tā, ka priekšsēdētājs ar savu pavēli ir aizliedzis dažiem žurnālistiem runāt aiz kadra un komentēt starptautiskos notikumus, lai gan būtībā viņi nav slikti žurnālisti, jo aiz kadra ir jābūt perfektam lasījumam. Ir jācīnās ar kolektīvo viedokli, ar Galvenās redakcijas vadību, kura negrib to pieļaut, lai gan tas viss ir vilcies pārāk ilgi, pārāk daudz vēstuļu ir ienācis.

Vai esmu rīkojies Kravčenko stilā? Iespējams. Nākas ar pavēli radīt režisorus, valodas speciālistus, likt attiecīgiem cilvēkiem darba laikā mācīties runas kultūru. Žurnālistikas fakultātē, izrādās, šī valodas apguve tādā veidā notiek tikai vienu semestri vienreiz nedēļā. Tagad esam nonākuši tik tālu, ka pieredzējuši žurnālisti slikti runā, liek nepareizus akcentus un tā tālāk. Mēs tagad mācāmies. Es esmu pret to- kā daži domā- ka vajag mācīties ekrānā, ka neviens ģēnijs, tā sakot, nav nokritis no gaisa, lai tad viņš tagad mācās un apbružājas. To var ciest tikai līdz zināmai robežai, un tad vairs nevar.

Runājot par "Panorāmu", es domāju, ka tur ir daudz nepilnību. Atsevišķos gadījumos izpaužas provinciālisms. Kaut vai, piemēram, gadījums, kas bija saistīts ar muitas dedzināšanu. No Maskavas man zvana amerikāņu televīzijas kompānija, vai es nevarētu dot atbildi par to, kas ir noticis. Es saku- labi, tūliņ! Zvanīšu uz "Panorāmu", jo naktī filmēt nevar, bet viņi acīmredzot brauks. Taču viņi, atklāti sakot, netaisījās braukt, vajadzēja noorganizēt, vajadzēja likt, lai brauc uz turieni, aiz Bauskas, lai uzfilmē un parāda to. Tur mēs iegūsim valūtu, ārzemnieki zina, kas ir vajadzīgs, bet mēs vēl tikai kūņojamies. Ir vajadzīgi entuziasti, kas domā, kas var atcelt sižetus par puķītēm, par izstādēm un braukt tur, kur risinās svarīgākais.

Kas ir vajadzīgs? Attiecībā uz "Panorāmu" vajadzētu vairāk grupēt, dot tad kaut kādu mugurkaulu, lai būtu vairāk dinamikas, vīrišķības. Lai būtu informācijas atlase, lai mēs nebaidītos mest papīrkurvī to, kas nav vajadzīgs, bet bieži vien es redzu, un arī mēs to jūtam, ka redakcija ņem visu informāciju, kas ir ienākusi. Paldies, ka tā ir ienākusi, bet lai tā nebūtu tukša. Mums informācijas dienests nav izveidots tā, kā pienākas. Informācijas dienestam ir jābūt. Pie tam ir jābūt ar tehnisko aprūpi, ir jābūt korespondentiem laukos, lai žurnālistiem nevajadzētu tērēt benzīnu un braukāt uz turieni. Agrāk varēja iztikt ar filmām, un mēs daudz braukājām. Tagad filmu neviens vairs neņem, tāpēc ka salīdzinājumā ar video, tā nekur neder, tā ir ļoti vāja, arī tās apstrāde ir dārgāka. Video- atbrauc, un viens divi ir gatavs! Taču, lai videokameras aizsūtītu kaut kur uz Daugavpils vai Liepājas pusi, vienmēr ilgi domā, Rīgā ir ļoti daudzi notikumi, un mēs grozāmies te, ap Rīgu, un tad mums pārmet, ka tā nav Latvijas televīzija, ka tā ir Rīgas televīzija. To mēs redzam. Tāpēc atvērām Rēzeknē reģionālo televīziju. Līdz ar to varam paralēli raidīt no turienes informāciju, kas ir tur, Latgales zonā. Turienes korespondenti nodod to uz šejieni. Programma "Latgale" ir pārcēlusies uz to pusi un strādā Rēzeknē. Mēs tai atdevām vienu PTS, kas ir darba kārtībā, tas tur strādās un veidos savus raidījumus. Tādu pašu vajadzētu izveidot arī citur, piemēram, Liepājā un Valmierā, mēs tā vēlamies, bet tur ir vajadzīgi zināmi kapitālieguldījumi. Šādas reģionālās televīzijas punkti ir; Lietuva ar to zināmā mērā glābās tajā briesmīgajā janvārī. Kad viņiem Viļņu slēdza, viņi pārcēlās uz Kauņu, arī no Šauļiem vēl varēja raidīt. Mums būtībā šādu punktu nav. Mēs esam ļoti centralizēti šeit, Rīgā. Tāpēc arī šī kvalitāte, šis žurnālistu profesionālisms vienmēr ir aktuāls jautājums. Redzat, ir tā, ka tas ir ārkārtīgi grūti paveicams.

Tas, ka oktobrī izdarījām zināmas pārmaiņas, tas teorētiski bija pareizi. Pirmajā blokā vajag koncentrēt informāciju īsi un lakoniski, bet nākamajā- šo informāciju izvērst un dot skaidrojošus komentārus. Pasaulē šāda prakse ir. Reizēm, piemēram, Amerikā ir pat stundu ilgs ziņu bloks. Tur tādā veidā notiek- pēc tam seko komentāri, pieaicina cilvēkus, tā paiet vesela stunda un viss. Tad vairāk nekas arī nav vajadzīgs. Un citur ir tāpat- pa 10-15 minūtēm- kā ir šeit, un tur uzskata par ļoti lielu grēku, ja pulksten 22.00 atkārto to, kas ir bijis pulksten 20.00. Tas nav nekāds grēks. Es domāju tā, ka pie televizora visu laiku nav jāsēž. Tāpēc attiecībā uz šo "Panorāmu" žurnālistu meistarības jautājums ir ļoti aktuāls, un es par to jau runāju, šīs redakcijas saliedējot, un tie, kuri nespēj komentēt un analizēt, tie ilgi neizturēja, piedodiet, to "brūķi". Viņi izvēlējās veco ceļu, kas ir ērtāks, lai veidotu savu programmu, lai varētu vairāk izteikties, bet šeit viss ir dzelžainos rāmjos, te ir nervozitāte, te ir dzīvais ekrāns.

J.Lucāns: Piedodiet, Labanovska kungs, jūs man tomēr neatbildējāt uz pēdējo jautājumu. Es vēlreiz konkretizēšu to. Mani interesē, lūk, kas. Mēs zinām tādus žurnālistus kā, piemēram, Helēnu Grāvi. Viņu jūs nevarat apvainot nekompetencē vai kādā citā grēkā. Es domāju, ka viņa ir ļoti populāra. Cik man zināms, viņa šodien jau strādā uz līguma pamata līdz 31.decembrim. Kādi iemesli jūs spieda izdarīt šo gājienu?

R.Labanovskis: Ar Helēnu Grāvi tas tā nav. Helēna Grāve ir laba žurnāliste, un mēs katrā ziņā gribam darīt tā, lai viņa nekad nedomātu aiziet no Latvijas radio projām. Arī Kruks un Korņilova, kas veido šīs programmas, mums ir ļoti vajadzīgi cilvēki. Jebkura informācija par to, kā ir mēģinājuši iestāstīt, ka te mēģina tikt vaļā no krievu redaktoriem, ir absolūti nepareiza. Mums, lai varētu sestdienās un svētdienās veidot arī "Doma laukumu", ir vajadzīgi profesionāli žurnālisti- krievi, un mums viņu trūkst. Kāda runa gan te var būt par to, ka no viņiem grib tikt vaļā? Runa ir par to, ka jebkurā kolektīvā, kad mēs tiekamies un runājam, un analizējam situāciju, visi jautā, kad jūs slēgsit līgumus ar mums, kad ar redakcijām, ar radošajām grupām tiks noslēgti līgumi? Tā ir progresīva un normāla forma, mēs varam būt skaitliski mazāk un saņemt vairāk. Bet kāpēc iztulkot to kā mēģinājumu tikt no kāda vaļā? Nekādā ziņā! Otro programmu mēs zināmā mērā pārvēršam par eksperimentu, lai pārējie šādā veidā seko līdzi. Lai krievu redaktori un visi pārējie varētu tajā piedalīties un strādāt. Līgums ir līdz 31.decembrim, bet pēc tam mēs līgumu atkal pagarinām. Pagarināsim! Runa ir par otro programmu. Es gan nezinu, bet psiholoģiski laikam ir tā, ka otrā programma tiek uzskatīta par otršķirīgu un mazāk svarīgu un tāpēc laikam tā runā.

Ko tad darīt, ja mēs gribam šo koncepciju attīstīt? Varbūt vajag rēķināties ar to, ka cienījamā žurnāliste, kompetentā un populārā Helēna Grāve negrib strādāt otrajā programmā? Varbūt tad viņai vajag taisīt izņēmumu un atstāt viņas raidījumu pirmajā programmā, bet pārējos var aizvirzīt uz otro programmu?
Es te nekādus zemūdens akmeņus neredzu, un mūsu nodomi ir tīri, bet kāpēc ir tāds zemteksts, to es nesaprotu, jo vairums žurnālistu ir ar mieru un ir parakstījuši līgumu, bez tam šī līgumu sistēma dod iespēju pašiem censties, attīstīties un strādāt, saņemot arī attiecīgu materiālo nodrošinājumu. Protams, ar cilvēkiem, kuri negribēs vai nespēs strādāt, vai nederēs- jā, ar viņiem ir vienkāršāk līgumu neatjaunot. Taču pašlaik neviena konkrēta tāda cilvēka vadībai padomā nav. Tāda nav arī Radio komitejas vadībai, kura ir šo priekšlikumu izstrādājusi un ierosinājusi šādā veidā strādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Labanovska kungs! Liekas, jūs neapgalvosit, ka radio un televīzijā pastāv cenzūra, taču man ir jautājums: kāpēc tad tie raidījumi, kuri ir par sabiedriski politiskiem tematiem, ir tik ļoti nogludināti, it kā būtu no viena skatījuma skatīti, un tiem piemīt neraksturīga vienprātība, kādas pašreiz mūsu sabiedrībā nav, savā ziņā varbūt pat noklusējot tos problēmu asumus, kuri dzīvē pastāv? Vai jūs tiešām domājat, ka tādā veidā stabilizējat stāvokli republikā? Pēc manām domām, jūs panākat pretējo- visi varbūt gan tā nevarētu teikt, bet liela daļa cilvēku uzskata, ka šie raidījumi ir ļoti pelēki tieši šā iemesla dēļ.

R.Labanovskis: Vai jūs varat nosaukt pāris konkrētu piemēru?

J.Lucāns: Es nemaz nesaukšu vairāk, bet minēšu tikai vienu, kaut vai, piemēram, tās reportāžas, kas nāk no Augstākās padomes. Ņemsim jebkuru no šīm reportāžām, un tās visas ir pelēkas, bez sprieguma, kāds dzīvē pastāv.

R.Labanovskis: Cenzūra Latvijas radio un televīzijā nepastāv. Es nebūšu kompetents jums uz šo jautājumu atbildēt, tāpēc ka nedz es, nedz mani vietnieki nekādas instrukcijas, kā rādīt un ko nerādīt, nedodam. To es jums, tā sakot, liekot roku uz sirds, varu teikt. Vienā otrā gadījumā es esmu saņēmis pat signālus un telefona zvanus, kad man pārmet: ko tā televīzija ir atļāvusies, kāpēc ir teikusi tā vai šitā. Es atbildu, ka to nav teikusi televīzija, bet to ir teicis tas vai cits žurnālists. Un to, lūdzu, nevajag identificēt- it sevišķi mūsu apstākļos- ar visas Radio un televīzijas komitejas vai tās vadības viedokli. To varbūt vairāk vajadzētu darīt "Panorāmā", tai vajadzētu tomēr paust kaut kādu oficiālāku viedokli, bet raidījumos, man liekas, daudz kas izskan, arī ģeķības, vismaz es tā domāju.

Ja runā par to, ka kādreiz bija zināma cenzūra, tad es jums varu pateikt, ka zināma cenzūra bija arī janvāra dienās. Tad mēs burtiski, kā saka, medījām žurnālistu pārāk lielo vēlmi un dedzību izlaist ēterā nepārbaudītus faktus, kas tajā brīdī varēja izraisīt ļoti nevēlamas kolīzijas. Vajadzēja visu vēlreiz un vēlreiz pārbaudīt, personīgi maksimāli atbildēt un tikai tad laist ēterā. Domāju, ka tas ir normāli šādās reizēs. Kaut kur preses intervijās tika teikts- o, kāda cenzūra bija tajās dienās! Vai nu cenzūra, vai ne cenzūra, bet atbildībai vajadzēja būt, taču mums arī ikdienā bieži vien šīs atbildības pietrūkst. Es gribētu redzēt lielāku atbildību. Bet te jau ir tā lieta, ka jūs pārvērtējat manas pilnvaras vai spējas. Tad, kad es gribu kaut ko, tā sakot, stingrāk ieviest vai prasīt, tad uzreiz saceļas brēka, un kāds skrien pie preses, sniedz intervijas pa labi un pa kreisi, skrien pie deputātiem, ka nevar tik nedemokrātiski rīkoties. Taču tad, kad vajag atbildēt par to, ko ir izdarījusi viena vai otra redakcija, viens vai otrs žurnālists, tad no manis prasa pilnu atbildību.

Kā man šajā duālismā rīkoties? Vai prasīt lielākas pilnvaras plašākai rīcībai vai vispār būt demokrātam, plātīt rokas un teikt: es nekā nevaru darīt, presē ir brīvība, katrs, ko grib, to dara, tā es varu ņemt vērā šo jūsu aizrādījumu un pateikt to cilvēkiem, maniem kolēģiem, kas te strādā. Mārtiņš Jurjāns šeit pavada visu dienu, un to reportāžu, ko Ancupovs sniedz, piedodiet, šo jautājumu, šīs reportāžas, televīzija vispār nekontrolē. Ancupovs, kā zināms, saņem algu pie jums, ir jūsu darbinieks, un šīs 10 minūtes, ko viņš sagatavo, tās viņš brīvi laiž ēterā un neviens- arī redakcija, caur kuru materiāls iet, neko viņam neaizrāda, tas ir, tā sakot, Augstākās padomes viedoklis. Tādi raidījumi var pastāvēt, un lai tie pastāv! Dažreiz esmu dzirdējis arī tādu domu, ka kādreiz deputātus parāda ne gluži tā... Vai nu kāds ir aizsnaudies vai kā citādi, bet es taču nevaru tur neko darīt, tad kāpēc man adresē šo jautājumu? Ancupovs, Dimants un Jurjāns taču ir šeit no rīta līdz vakaram. Lūdzu, pajautājiet, kāpēc viņi nenovērš vai nemontē ārā šādus kadrus. Un otrais, ko es jums varu pateikt,- neguliet, lūdzu!

J.Lucāns: Bet radio? Jūs pašreiz runājat par televīziju.

R.Labanovskis: Es to pašu varu attiecināt arī uz radio, varu tikai aicināt būt "asākiem" vai, tā sakot, nerespektēt. Līdz šim vairāk bija tāds aicinājums: respektējiet! Augstākajā padomē jums vai nu patīk viens vai otrs deputāts, vai nepatīk, taču mēs esam viņu vēlējuši, un laiks ir tāds, tāpēc kopumā ieturēsim kursu- negribu lietot skaļus vārdus- uz Latvijas valstisko neatkarību, lai gan liekas, ka to mēs esam apliecinājuši, organizējot aptauju. Tad, kad preses nebija, tad, kad mēs rāvāmies un strādājām dienu un nakti, bet šobrīd es jau jūtu, ka iezīmējas tāda tendence, un arī paši žurnālisti to grib un ir man vairākkārt teikuši- vajag mums vairāk paust savu viedokli. Vajadzētu izteikties par to, kas mums patīk, kas nepatīk, atļaujiet kritizēt, nu, atļaujiet! Man reizēm pat neprasa šo atļauju kritizēt, jo sabiedrībā un tautā šie viedokļi nav viennozīmīgi, vajag vairāk uzklausīt, ko saka tur. Es tam varu tikai piekrist. Lūdzu, dariet!

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Labanovska kungs, es jums gribētu uzdot īsus jautājumus. Es ceru, ka jūs man arī īsi atbildēsit.

Pirmais jautājums. Es desmit dienas neesmu bijis plenārsēdēs, un varbūt tāpēc šis jautājums nebūs labs; ja tā, tad Krastiņa kungs mani palabos. Vai jums ir izveidota Radio un televīzijas kolēģija, un, ja tā ir, kad tā ir tikusi vai tiks apstiprināta Augstākajā padomē? Varbūt, ka tad neesmu bijis klāt, taču vai šī konsultatīvā kolēģija ir izveidota?

R.Labanovskis: Kolēģijas nav.

J.Freimanis: Kāpēc?

R.Labanovskis: Tāpēc ka īpaši šī kolēģija nevienam nav bijusi vajadzīga, tāpēc ka pašlaik noris darbs pie likuma "Par Latvijas radio un televīziju", kuru, cik es zinu, pirms aiziešanas vasaras atvaļinājumā Augstākā padome gatavojas pieņemt vismaz pirmajā lasījumā, un tur ir piedāvāti šie vadības dažādie orgāni. Vai šī kolēģija vai valde ir nepieciešama, par to tiek diskutēts. Es zinu, ka šajā grupā, kas ar to nodarbojas, notiek domu apmaiņa par to, vai ir nepieciešama Konsultatīvā padome, kuru es visnotaļ gribētu, lai tāda būtu, lai tā varētu kontrolēt vadību un mani, lai tā ieteiktu stratēģisko kursu sekot tam, bet tur, kur šis piedāvājums netiek viennozīmīgi uzņemts, es tikai atsaucos uz civilizēto valstu pieredzi, ar kuru esmu iepazinies citās zemēs. Es negribētu to salīdzināt ar tādām milzīgām un lielām padomēm, kādas tās ir Somijā un Polijā. Tur šī Konsultatīvā padome skaitliski ir liela- Somijā ir 17 cilvēki, bet Polijā- 9 cilvēki, un tā ir orgāns starp parlamentu un radio un televīziju.

Runājot par to, ka man vai vadībai ir jāatbild uz katra grupējuma, katras noskaņas deputātu vēlmēm, jāteic, es nupat lasīju, ka Nacionālās neatkarības kustība ir pieņēmusi rezolūciju noņemt vadību tāpēc, ka tā sludina tikai Darba partijas idejas un raidījumu līmenis ir krities. Manuprāt, ja mēs būtu viena grupējuma, vienas partijas vai vienas noskaņas rupori, tad mēs nevarētu nedz šādu komiteju vadīt, nedz šādā komitejā strādāt. Mums ir jābūt tādiem, kas respektē domu dažādību, plurālismu, kas ieņem zināmu centristisku pozīciju un rēķinās ar praktisko realitāti. Un tālab šāds orgāns- Konsultatīvā padome, vienalga kā to sauc,- manuprāt, ir nepieciešama, un parlaments varētu apstiprināt cilvēkus, kuri paustu sabiedrības viedokli un parlamenta domas attiecībā uz radio un televīziju. Tad būtu normālāks darbs. Es vienīgi nezinu, vai tas ir iespējams. Var būt, ka mūsu pašreizējā saasinātajā politizēšanās procesā, pastāvot ļoti krasajai norobežotībai divās frakcijās, tur veidojas Bābeles tornis. Tomēr katrā ziņā normālam darbam ir nepieciešams kaut kāds orgāns, un ir vienalga, vai tas ir profesionāls orgāns, kā Polijā, kur šiem cilvēkiem maksā naudu, bet Somijā tie pārsvarā ir no parlamenta deputātu vidus- tātad sabiedrisks orgāns, kurš apstiprina ģenerāldirektoru vai priekšsēdētāju, galvenos vadošos komitejas vadītājus un stratēģisko līniju, satura jautājumos īpaši nejaucoties. Tā es jums atbildētu.

J.Freimanis: Jā. Un otrais jautājums. Labanovska kungs, jūs daudz runājāt par raidījumu kombinēšanu, kā vienu raidījumu aizvietot ar otru, kā tos sakombinēt kopā ar Krieviju. Jūs taču saprotat, ka jums pārmet ne tikai pelēcīgumu, bet jums pārmet to, ka pirmā programma nav pietiekami latviska, vienīgais tāds raidījums ir "Savai zemītei". Un tas skan reti. Es te nedomāju par sentimentālām prievītēm, bet pirmajā programmā jābūt Latvijas raidījumiem latviešu nācijai vai vismaz latviski runājošai tautas daļai. Jums tā ir bezpersonisks, kosmopolītisks raidījums. Vai jūs šajā sakarībā varat mums kaut ko pateikt?

R.Labanovskis: Es jums jau teicu par krievu valodas raidījumu koncentrēšanu otrajā programmā, kur skan ziņas un "Šodien Augstākajā padomē"; otrajā programmā mums jau skan nedēļas notikumu apskats krievu valodā, pirmdienās "Ikdiena" un raidījums "Piestātne vai mājas?", kas ir veltīts ne tikai krievu auditorijai, tas ir kultūras biedrību pasūtījums par šo tematiku, tā ka bez šiem diviem raidījumiem, ja pārējos mēs pārceļam, šī būs tikai tīri latviski skanoša programma. Jūs nupat dzirdējāt pretēju viedokli, ka raidījumu krievu valodā pārcelšana no pirmās programmas uz otro programmu ir politiska kļūda, tā ka viedokļi te var būt dažādi. Es saprotu, ka te ir vēl viens jautājums. Jūs droši vien domājat arī to, ka pirmajā programmā latviešu raidījumos skan arī krievu valoda un ne vienmēr tā tiek tulkota.

J.Freimanis: Nē, tas nebija manis teikts. Jūs neesat sapratis Ēlerta kunga jautājumu, tāpēc jūs nevarat saprast manu jautājumu. Es runāju par latviskuma elementu, par to, ka tas ir latviešiem domāts raidījums. To es biju domājis. Un es nedomāju, ka jābūt labiņiem ar visiem. Labi, jūs neesat uz to atbildējis, laikam nevarat.

Un vēl trešais- pēdējais jautājums. Jūs visu laiku gaudāties, ka jums nav tā un tā, un tā. Sakiet, lūdzu, ļoti īsi: ko jūs vēlaties no parlamenta un Ministru padomes, lai jūsu raidījumi būtu skatāmi labāk nekā Krievijas raidījumi?

R.Labanovskis: Ja es teiktu, ka vajadzīgi līdzekļi, tas būtu banāli, un jūs smaidītu, tāpēc ka viena profesionālā "Betakam" videokamera maksā ap 60 000 dolāru. Es to nopirkt nevaru, lai gan mūsu rīcībā ir septiņas šādas kameras, piecas no tām strādā informācijas un publicistikas raidījumiem. Vai šis sadalījums ir pareizs? Līdz šim bija tāda prasība, ka vajag maksimāli daudz šāda satura raidījumu. Es uzskatu, ka vajag tomēr zināmu līdzsvaru, vajag skatīties un pārdalīt, jo ir arī kultūra, ir izglītība, kuras pelnījušas lielāku uzmanību, un tam ir vajadzīgs arī tehniskais nodrošinājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Labanovska kungs, man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums izriet no manām subjektīvajām izjūtām. Es Latvijas televīzijas un radio darbību iedalu divos periodos- viens periods, kad programmas bija piesātinātas ar sabiedriski politiskām aktualitātēm, tas bija tas laika periods, kad mēs uz ielām ilgstoši, turklāt vēlu vakaros, redzējām maz cilvēku, jo tie visi bija pie televizoru ekrāniem, tas bija tas periods, par kuru radošo profesiju pārstāvji teica: man nav laika vairāk radīt, jo mani visu aizņem televīzija un radio. Un otrais periods ir tas periods, kad pakāpeniski šīs sabiedriski politiskās aktualitātes gan televīzijā, gan radio arvien samazināja un samazināja, bet pašreizējā mirklī es pat teiktu, ka tautā tās vairs neskan. Gan darbavietās, gan arī tiekoties sabiedrībā, par šo jautājumu vairs nediskutē, tas ir kā noņemts no dienas kārtības. Bez tam šis otrais periods praktiski sakrīt ar to laika periodu, kad mēs jūs apstiprinājām par Latvijas radio un televīzijas līderi. Vai jums ir socioloģiska rakstura informācija, kā sabiedrība, tauta novērtē pašreizējo radio un televīzijas darba stilu salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu un kam tā dod priekšroku? Ja jums šādas informācijas nav, tad kādas ir jūsu paša domas, jūsu subjektīvais viedoklis? Vai tas ir tādā stadijā, ka pašlaik praktiski mobilizē mūsu tautu uz to mērķi, uz ko mēs ejam?

Un otrais jautājums man ir tehniska rakstura. Burtiski aizvakar Latvijas radio pārraidīja interviju ar černobiliešiem par to, ka Latvijas Augstākā padome nav apstiprinājusi visas tās saistības un prasības, kuras praktiski ir garantētas Padomju Savienības likumdošanā, un galvenā tēze tur bija- ratificējiet Padomju Savienības likumu, un viss būs kārtībā! Pirms divām dienām Krastiņa kungs, mūsu Sociālās nodrošināšanas komisijas priekšsēdētājs, objektīvi atspoguļoja šo jautājumu mūsu Latvijas televīzijā. Un tagad skatieties, kas iznāk,- tie, kuri neredzēja Krastiņa kunga informāciju, noklausījušies tikai šo vienu, manā skatījumā- krasi tendenciozo- informāciju Latvijas radio, griezās pie manis ar pārmetumu: kā jūs izturaties pret černobiliešiem, kāpēc jūs praktiski neratificējat Padomju Savienības likumus? Tajā pašā laikā nereti mums ir tāda tendence, ka mēs gan televīzijā, gan radio atspoguļojam tikai vienu viedokli, bet nesniedzam pretējo, līdz ar to zināmā mērā dezinformējot sabiedrību. Nereti tas tā ir. Vai tā ir sistēma vai žurnālistu neprofesionalitāte? Varbūt te ir kaut kas labojams, lai tomēr tiktu ievērota objektivitāte, nolikts blakus gan viens viedoklis, gan arī otrs?

R.Labanovskis: Kāda sistēma? Tā ir profesionalitātes prasība- atspoguļot abus viedokļus; tas ir pats par sevi saprotams.

I.Ozols: Vienā pārraidē, ja?

R.Labanovskis: Jā, protams, vai nu vienā, vai tūliņ blakus; vajag, lai žurnālists var pretējo viedokli vismaz izstāstīt. Tā ir elementāra patiesība. Taču es dzirdēju radiointerviju ar Krastiņu un ar vienu černobilieti, kur černobilietis izvirzīja prasības un paziņoja, ka viņi gatavojas streikot, un Krastiņš viņam atbildēja, ka viņa prasības ir pamatotas, bet teica to ar attiecīgām niansēm, un viņi no šā streika atteicās. Raidījumā "Rīta stunda" šāda intervija bija.

I.Ozols: "Rīta stundā"- jā, pēcpusdienā atkal bija pretējā.

R.Labanovskis: Es to dzirdēju pa radio, nevis televīzijā, tā ka, ja tur kas izsprucis tikai diktora lasījumā kaut dažos teikumos, tad es nezinu, bet Krastiņa kungs bija pie Latvijas radio mikrofona kopā ar vienu černobilieti, un izskanēja divi viedokļi. "Labrītā" es to dzirdēju.

I.Ozols: Es nedomāju šo konkrēto gadījumu, bet viena viedokļa paušana vienā intervijā ir ļoti raksturīgi, kad tas notiek atšķirti no pretējā viedokļa.

R.Labanovskis: Pareizi, tā ir, bet to jau vairāk pārmet opozīcija, ka mēs sludinot tikai Tautas frontes frakcijas vai Tautas frontes viedokli, bet nesludinām pretējo viedokli, taču ne vienmēr šā pretējā viedokļa sludināšana ir iespējama, jo ir arī īpaši posmi: piemēram, aptaujas organizēšanas laikā Aleksejeva kungs iesūdzēja mani Prokuratūrā, ka viņa Interfrontes uzskatu paušanai nav dota pusstunda laika radio un televīzijā, bet tajā pašā laikā šis vārds netika dots arī Pilsoņu komitejai, kura arī aicināja boikotēt šo pasākumu, jo tas neesot likumīgi okupētajā Latvijā, kur nelikumīgi ievēlēta Augstākā padome organizē šādu aptauju. Kāpēc gan tādā brīdī, kad sabiedrība un tauta gatavojas izteikt savu viedokli, vajag ļaut gari sludināt šādus viedokļus? Mēs nedevām šādu iespēju. Lūk, kā saslēdzas viens un otrs viedoklis. Es jums saku, ka ir jādod pretēji viedokļi, žurnālistam jācenšas dot maksimāli pretējus viedokļus, it īpaši kaut kādos asos jautājumos, un to žurnālisti arī cenšas darīt, bet, ja kādreiz viņi to nedara, tad tā ir viņu neprofesionalitāte vai slinkums.

Un atbilde uz otro jautājumu. Ozola kungs, man uz to ir grūti atbildēt, jūs mani, tā sakot, šeit noliekat. Kā lai es savu darbību salīdzinu ar iepriekšējo? Es jums varu pateikt tikai to, ka tagad vajag nosaukt tos Vagra laikus, kad mēs radio un televīzijā runājām par lietām, par kurām līdz tam laikam neviens nebija uzdrošinājies runāt,- par mūsu vēsturi, par PSRS vēsturi, par kultu, par nelietībām, par visiem tiem jautājumiem, par kuriem jūs zināt. Tas viss bija aktuāli, sāpīgi, drosmīgi. Tas bija laiks, kad žurnālisti bija sabiedrības degpunktā, viņi kļuva populāri; viņi arī šeit, parlamentā, tad daudz ko varēja runāt un darīt. Toreiz arī es teicu, ka pašlaik ir ziedu laiki, paies laiks- gads, divi, un ar šo mītiņu skaisto runāšanu, drosmi mēs nekur vairs tālu netiksim, tad būs jāanalizē, tad būs jāmācās, tad būs ļoti daudz jāzina un tad būs daudz kas jāizlaiž caur sevi un kaut kas jāpiedāvā, tā sakot, jāaicina uz lietu labāku kārtību. Un tagad daudzi no šiem žurnālistiem, lai gan viens otrs no viņiem vēl ir populāri arī šodien, vairs nespēj to izdarīt un mēģina darboties ar veco bagāžu- skaisti parunā.

Un tikai retais var analizēt un tagad pateikt kaut ko gudru. Es runāju par savu "kantori". Tas bija paredzams, tāds posms pašlaik ir. Televīzijai un radio vienmēr nevar būt zvaigžņu stunda, un es nesaku, ka šai zvaigžņu stundai jānāk tad, kad apkārt šauj. Zināms atslābums arī sabiedrībā ir noticis. Tiekoties ar cilvēkiem, viņi saka: beidziet politizēt, dodiet mums kaut ko tādu, kas dvēseli veldzē, kas ir kaut kas gaišāks, mums ir apnicis! Tomēr es, būdams komitejas vadītājs, nevaru simtprocentīgi tam piekrist, taču daļēji tajā ir jāieklausās, jo mēs esam sabiedrībā valdošo noskaņu spogulis, mums ir jāreaģē uz to. Tāpēc mēs lauzām galvas, kā rīkoties. Ja samazināsim šos politiskos, ekonomiskos, cenu un citus tamlīdzīgos raidījumus, tad es saprotu, ka tieši par to varu dabūt pa kaklu. Reizēm par to man tagad dod pa kaklu, un man ir stipri jāpiedomā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Ābiķis. Vienīgi man ir liels lūgums godājamiem deputātiem- uzdodiet konkrētus, īsus jautājumus! Savukārt Labanovska kungam ir lūgums konkrētāk atbildēt, jo ir vēl pieci deputāti, kas vēlas uzdot jautājumus, un laikam būtu ļoti nepareizi, ja kādam nedotu vārdu, jo visi ir gatavojušies.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Man interesē subtitrēšanas problēma. Kāds varētu būt šīs problēmas materiālais risinājums? Cik jums naudas būtu vajadzīgs, lai atrisinātu šo problēmu, jo tā ir tāda lieta, kas ir jārisina, un jūs esat noteikti tiesīgi prasīt no budžeta līdzekļus, lai šo problēmu atrisinātu, jo tas ir valodas aizsardzības jautājums. Un kāda vispār ir jūsu sadarbība ar valdību? Vai tā palīdz? Varbūt jūs vēlētos saņemt lielāku palīdzību no valdības?

R.Labanovskis: Pagaidām mēs iztiekam ar to, kas mums ir iedalīts budžetā, bet prasīt no valdības brīdī, kad tai klājas grūti, mēle neklausa. Ja mēs prasītu pēc būtības, lai kaut ko varētu uzlabot un nostāties uz daudzmaz civilizētas televīzijas sliekšņa, tad jāsaka, ka ir vajadzīga valūta, jo par rubļiem vairs neko nopirkt nevar. Tagad arī pusprofesionālā kamera ir jāpērk par ļoti daudziem rubļiem. Taču visa tehnika, kas mums ir, arī uzņemšanas tehnika un montāža, ir tikai ārzemju tehnika. Tai jābūt unificētai, jo nevar tā mētāties, ka viens, teiksim, ir krievu magnetofons, otrs- vācu vai tamlīdzīgi. Arī subtitru mašīna mums ir, ir cilvēki, kas sāks ar šo mašīnu intensīvi strādāt, atsevišķas filmas jau ir subtitrētas. Arī kino tiks subtitrēts, bet es vienīgi nevaru apsolīt, ka pilnīgi visas kinofilmas, kas ir krievu valodā, tiks dotas ar subtitriem. Taču šī prasība ir pareiza, un šis ceļš ir jāiet; tas vienlīdz attiecas ne tikai uz televīziju, bet arī uz tiem, kuri šīs filmas rāda Rīgas kinoekrānos. Ja tās būtu subtitrētas, tad būtu vienkāršāk. Es runāju par filmām, kas ir dabūjamas no Kino iznomāšanas kantora.

Ja runājam par tām filmām, kas mums ir jārāda, nevis oriģinālfilmām, bet citu valstu filmām, tad tā ir atkal valūta, tātad tās ir jāpērk. Kā mani informēja tie, kuri ar šo lietu nodarbojas, tulkošanai vajadzīgi 120 rubļi plus vēl algas cilvēkiem, kuri veiks šā darba tehnisko pusi, kad būs atbrīvotas telpas un nestrādās citi magnetofoni. Arī tā, bez šaubām, ir problēma. Turklāt par tiem grašiem, kurus mēs nopelnām, apkalpojot ārzemju uzņemšanas grupas, kas brauc uz šejieni- mēs dodam transportu, mēs montējam šo materiālu, bieži vien nodrošinām tulku,- par tiem mēs esam jau nopirkuši Vācijā magnetofonu, kas mums atvieglos dzīvi, kad vēl vairāk būs šādas tehnikas. Taču mūsu parks- arī mikrofonu un magnetofonu parks- ir ļoti novecojis, tas prasīs naudu, mēs drillējam, strādājam, bet galviņas dilst un pienāks tāds brīdis, kad tās būs vajadzīgas. Tāpat ir ar autotransportu, tur ir katastrofāls stāvoklis. Turklāt neredz nekādu izeju arī Kino akciju sabiedrība. Ārzemnieks piedāvā, mēs pašreiz apsolām, nezinot, kādi būs šie noteikumi. Šīs akciju sabiedrības var atteikties braukt un ierakstīt Bērnu redakcijas raidījumu, ja tām būs izdevīgs cits pasākums.

Man jāskatās arī no tāda viedokļa, ne tikai no merkantilisma viedokļa. Subtitrēšana, protams, nenotiks tiem raidījumiem, kuri skan dzīvajā ēterā. Tur ir jāizlīdzas citādi- ar aizkadra lasījumu. Var rīkoties dažādi. "Panorāmā" mēs konsekventi rīkojamies tā, ka dodam tulkot šo informāciju, bet "Labvakar" šo jauno modeli izstrādājis tādu, ka pieaicina arī krievu tautības redaktorus, lai "Labvakar" skatītos plašāka auditorija, lai tur būtu šo krievu redaktoru sagatavotie materiāli, un arī tos skatītos; tāpēc viņi arī netulko. Tulkot vajadzētu, taču krasi piespiest to darīt mūsu demogrāfiskajā situācijā, man liekas, diez vai ir pareizi, un es nevaru piekrist tādam lozungam, ka šobrīd maksimāli vajag tiekties uz latvisku Latviju. Vēl pirms pāris mēnešiem atbildīgi darbinieki zvanīja mums un man teica: dodiet pēc iespējas vairāk raidījumu krievu valodā, stāstiet krievu valodā! Nevajag krist no viena grāvja otrā!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Godātais Labanovska kungs! Es domāju, ka mēs esam vienisprātis par to, ka katra kolektīvi veikta darba rezultāts un tā kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, kāda atmosfēra valda attiecīgajā darba kolektīvā. Un tāpēc atļaujiet man uzdot ne visai delikātu jautājumu, jo, lūk, manās ausīs, pašam negribot, ir nonākušas dažādas runas par to, ka jūsu komitejā ir ne visai veselīga darba atmosfēra, ir izveidojušies grupējumi, notiek cīņa par varu un tā tālāk. Ja tas nav pārāk nekorekti jautāts, sakiet, lūdzu, vai tas tiešām tā ir, un, ja ir, vai ir izdevies to pārvērtēt un konsolidēt darba kolektīvu?

R.Labanovskis: Nē, Apsīša kungs, šobrīd ir tādi laiki pienākuši, ka pilnīga vienprātība ir ļoti... Kompakti un konsolidējoši strādāt kolektīvā, kurā ir divi tūkstoši simts cilvēku, es uzskatu, nav iespējams, tāpēc ka arī mūsu komitejā ir cilvēki, kuri vairāk simpatizē vienam vai otram viedoklim, vienai vai otrai kustībai. Jūs jau no preses un intervijām jūtat, kuri ir cilvēki ar ambīcijām un kuri pretendē uz lielāku, izcilāku lomu programmā, uz sava īpatsvara palielināšanu, kuriem liekas, ka viņi pelnījuši vairāk, nekā šobrīd saņem. Nenovēršami ir tas, ka tagad notiek zināmi programmas pārkārtojumi, taču es nevaru teikt, ka tie ir izdevušies ideāli. Ārkārtīgi smagi to ir darīt kolektīvā, kur daudzi cilvēki ir pazīstami vai populāri, kur daudzi uzskata sevi par personībām, un daudzas tādas varbūt arī ir, un tām jāpieiet, tā sakot, ar glazētiem cimdiem. Tad, kad skan priekšlikumi par daudzām pārveidēm, ierosinājumi par redakciju apvienošanu vai jaunu ciklu izveidošanu, daļa cilvēku ir enerģiskāka un nāk ar saviem priekšlikumiem, citi stāv malā, nogaida un neko neierosina, taču bieži vien kritizē to, kas tiek piedāvāts jauns. Šie procesi, man liekas, ir dabiski, tie var nepatikt arī vadītājiem, un vienmēr ir labāk strādāt iepriekšējās redakcijās, kad izdevās saliedēt domubiedru grupu, tad daudz ko varēja izdarīt, jo žurnālistu raidījumu līmenis esošajās redakcijās bija tāds, ka tas tika ievērots; tad visi strādāja ar entuziasmu un kopīgu viedokli. Savas nianses ir. Šobrīd, man liekas, tas nav iespējams. Tur, kur kolektīvi ir kompakti, tas ir normāli, bet ir arī tādi kolektīvi, kur tas neizdodas un, domāju, arī neizdosies. Taču cita ceļa nav kā vien sadzīvot, kā skaidrot un mēģināt izvirzīt kritērijus.

Ir arī otrs ceļš- tā ir atlaišana jeb atbrīvošana. Ir pagājis šis laiks, un atsevišķos gadījumos ar dažiem cilvēkiem, parasti vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, ir nemitīgi jādiskutē, jāstrīdas, jāpierāda, un arī tad tik un tā viens otrs vadītājs nevēlas neko darīt un īstenot, manuprāt, pareizu un reālistisku politiku, kāda būtu nepieciešama šajā posmā, bet viņiem ir savs īpašais viedoklis, un tā velkas mēnešiem ilgi. Acīmredzot man ir tiesības izvirzīt jautājumu par šāda cilvēka piemērotību amatam vai viņa atbrīvošanu. Tas atbalsosies arī šajās sienās, kā esmu pārliecinājies par to. Jums mani vajag saprast.

Priekšsēdētājs: Kā es sapratu, deputāts Beļskis atsakās no jautājuma, tātad jautājumu uzdod deputāts Silārs.

I.Silārs: Es sākšu vispirms ar to, ka iebildīšu deputātam Freimanim. Latvisks raidījums ir tikai "Savai zemītei". Es ļoti cienu raidījumu "Zīmes" un citus, taču manas pretenzijas būtībā skar vienīgi televīziju- tā ir audio un vizuālā informācija, un man sāp sirds par šo neprofesionalitāti. Es varu piedot saviem kolēģiem nepareizu latviešu valodu, turpretī nevaru to piedot žurnālistam, profesionālim, kurš nes vārdu tautā. Ja viņš nepārvalda savu galveno instrumentu- valodu, tas mani kaitina un traucē skatīties. Es tagad nevaru pateikt tieši kurā raidījumā tas bija- "Dzīvīte, dzīvīte" vai "Ikss", jo es tos ar mokām skatos, taču, ja es dzirdu, ka žurnālists runā par "aerodromu", tad man gribas teikt, ka lidlaukam ar airēšanu gan nekāda sakara nav.

Tāpat es domāju, ka tomēr kaut kādam mehānismam, varbūt arī ekonomiskam, ir jābūt. Jābūt kritērijiem attiecībā uz šiem diktoriem. Es domāju, ka viņi tika atsijāti, izturēja stingru konkursu, mācījās, bet tagad man šķiet, ka viņi neciena paši sevi. Par to liecina šī vaļīgā izturēšanās, šīs galīgi bezgaumīgās kulises, fons, uz kura reizēm notiek šie raidījumi. Šie defekti noskaņo negatīvi pret televīziju. Un es domāju, ka ir jādod zināms laiks izvēlei- vai viņi varēs strādāt vai nevarēs strādāt. Es domāju, ka pārāk ilgs ir šis laiks, kad mēs redzam, ka cilvēks nevar strādāt, ka viņš nav piemērots televīzijai.

Bez tam man ir politiska rakstura pārdomas. Tās ir: pašreiz mēs esam atraduši ceļu uz Poliju, mēs esam atraduši ceļu uz Ameriku, bet mums nav kontakta ar Igauniju, ar Lietuvu. Reizēm gadās, ka par "degošiem" momentiem Lietuvā, par kuriem runā visa pasaule, mēs saņemam vizuālo informāciju nevis no saviem žurnālistiem, bet no Amerikas, no CNN. Es domāju, ka Lietuvas robeža nav tālu. Ja mums būtu šie kontakti, mēs savus ierakstus varētu nogādāt līdz robežai un saņemt pretī Lietuvas "karstos" ierakstus. Tāpat tam vajadzētu notikt attiecībā uz Igauniju. Un domāju, ka arī šeit ir jāatrod iespēja, lai radītu šo entuziasmu materiāli, ja tā nav žurnālistiem sirdīs. Un tā mēs atkal esam katrs par sevi. Mēs ejam uz Eiropu, bet aizmirstam par saviem tuvākajiem kaimiņiem. Tāds ir mans viedoklis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka šeit atbilde nav nepieciešama, tā bija viedokļa izteikšana.

R.Labanovskis: "Labvakaru" lietuvieši raida tieši. Viņi to ir lūguši. Viņi piesaista tulku un translē. Diemžēl stabilu programmu no viņiem pašreizējā situācijā ir grūti dabūt. Ar igauņiem ir citādi. Te acīmredzot ir valodas barjera. Taču varbūt ir tā, ka uz tālākiem skatās, bet tuvāko kaimiņu vairāk atstāj novārtā. Izņēmums ir atsevišķas dokumentālas filmas, ko no igauņiem esam ieguvuši apmaiņas ceļā. Attiecībā uz operatīvo informāciju šādi mēģinājumi ir bijuši, bet dažādu tehnisku iemeslu, zināmā mērā neizdarības vai nevēlēšanās dēļ, tie ir apsīkuši, kaut gan, lai apmainītu radio releja līniju, nav jātērē benzīns un jābrauc uz Tallinu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Cienījamais Labanovska kungs! Es ceru, jūs piekritīsit, ka "Labvakar" salīdzinājumā ar pagājušo rudeni ir mainījies pēc satura un formas. Sakiet, lūdzu, kā jūs to vērtējat?

R.Labanovskis: Vērtēt raidījumu, kurš tikai trīs reizes ir bijis savā jaunajā struktūrā un ar jauno viedokli, ir pagrūti. Es domāju, ka katrs nākamais raidījums ir labāks. Taču es esmu teicis, ka ne katrs raidījums ir jāgatavo kā pēdējais dzīvē, tas nav jāpagarina līdz trim stundām, tajā nav jāiebāž viss, kas nāk priekšā. Vajag vairāk atlasīt, vajag koncentrētāk pasniegt materiālu, bet "Labvakar", manuprāt, šobrīd cenšas aizpildīt to vakuumu vai robu, kas ir mūsu informatīvajās un publicistiskajās programmās, kad tajās nav pārdomu un analīzes elementu. Mums bija saruna par to ar daudziem cilvēkiem, jo informācija skrien, un "Labvakars", manuprāt, cenšas paanalizēt gan starptautiskos notikumus, ar kuriem tagad strādā Markots, gan arī tos, kas ir pašu mājās. Vai viņiem tas izdodas? Iekšpolitiskais komentārs un attieksme tur ir bīstama un var neapmierināt, taču es domāju, ka "Labvakars" nav no neinteresantākajiem raidījumiem mūsu programmā un tam ir jāpilnveidojas, jo pie šā raidījuma tagad strādā vairāk cilvēku. Es domāju, ka kritikas elements šajā raidījumā pastiprināsies, un tas varbūt ne vienmēr visiem var patikt. Tomēr tas nav mūsu galvenais jeb oficiālais raidījums, kurā viss, ko pasaka "Labvakarā", būtu jāuzskata par patiesību pēdējā instancē.

G.Preinbergs: Vēl viens jautājums. Jūs minējāt kritisko elementu- jā, tas ir ļoti labi un vajadzīgi jebkurā jomā. Tomēr man šķiet, ka nekādā gadījumā nevar salīdzināt, teiksim, "Liepājas metalurga" ražojumus ar nokrišņu daudzumu Austrālijā. Tā, manuprāt, mums pēdējā laikā ir iznācis. Es redzēju, kā vienā no raidījumiem tika analizēti daži aspekti deputāta darbā un tie tika salīdzināti ar pavisam citas jomas darbiniekiem. Man liekas, ka tas ir ļoti nekorekti, bet kā jūs uz to skatāties? Manuprāt, varētu salīdzināt mūsu Augstākās padomes darbu ar Lietuvas vai Igaunijas Augstākās padomes darbu, bet nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Kā jūs domājat?

R.Labanovskis: Es piekrītu jums.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kristovski! Jautājumu uzdošanu noslēgs deputāte Zeile.

Ģ.Kristovskis: Cienījamais Labanovska kungs! Jūs šīs sarunas gaitā jau minējāt, ka dažkārt jums tiek pārmests par to, ka raidījumos tiek likts uzsvars uz kādu konkrētu politisku grupējumu. Arī man pašam dažkārt ir radušās šādas domas, tas galvenokārt ir saistīts tieši ar šo politisko raidījumu bloku, kurā ir tādi raidījumi kā "Globuss", šobrīd arī tāds raidījums kā lielais "Globuss". Ja mēs vēsturiski atceramies, tad tur ir uzstājušies tādi ļoti slaveni politiskie komentētāji kā, piemēram, Ķezbera kungs, Neilands, mēs varētu nosaukt vēl daudzus. Es pat esmu dzirdējis Centrālās televīzijas raidījumus, kur Neilands vēl joprojām saka "naša strana" un tamlīdzīgi. Zinot to, ka šis raidījums faktiski uz tautu atstāj diezgan lielu iespaidu, tam līdzi nāk viss šis vecais imidžs, jo šie labie komentāri... Rodas iespaids, ka šis ir tas vispareizākais viedoklis, un tad neapšaubāmi arī apstiprinās tā doma, ko Ķezbers dažkārt vēlēšanu laikā teica, ka Latvijā ir tikai trīs izcili politiķi, tie ir- Neilands, Vulfsons un, protams, trešais ir viņš. Ja mēs šajos raidījumos redzam visu šo grupu kopā un dažkārt šeit pašā malā tiek iespiests Kiršteins vai varbūt ir redzēts Dīmanis, tad man tomēr rodas jautājums par šo raidījumu. Kas tas ir par kritēriju un kurš ir tas noteicējs, kas šajā politiskajā blokā, šajā lielajā raidījumā izveido šo komandu un šo raidījumu? Kas tiek uzaicināts uz šo raidījumu? Un tad man tiešām dažkārt rodas doma- jā, Darba partijai tiešām ir šīs plašās durvis, pa kurām tā var ieiet iekšā...

R.Labanovskis: Vai drīkst pajautāt- jūs esat Latvijas Nacionālās neatkarības kustības biedrs?

Ģ.Kristovskis: Te jau ir tas joks, ka es vispār neesmu nevienā partijā.

R.Labanovskis: Es tikai gribētu atbildēt tā, ka...

Ģ.Kristovskis: Nē, nē, tas jau nebija pārmetums, bet vienkārši jautājums.

R.Labanovskis: Es jums teikšu tā- ja zināmai partijai te dotas priekšrocības, tad es, protams, atturos izteikties, jo nekad ar zīmuli neesmu rēķinājis un arī nerēķināšu, cik kuram ir dots... Taču, ja runājam, piemēram, par Nacionālo neatkarības kustību, šo radikālo kustību, kuru es cienu, tad uzskatu, ka tai ir pilnīgas morālas tiesības uzstāties, cepuri nost, par tās konsekvenci, ko tā šeit ir darījusi. Ir bijušas nodrošinātas translācijas no kongresiem, ir dotas dienasgrāmatas, radio un televīzijā regulāri tika intervēti Berklava kungs, Dobeļa kungs, Kiršteina kungs, un es nevarētu teikt, ka kādas citas partijas cilvēkiem būtu bijis tāds "zaļais ceļš", kāds tas ir šajā gadījumā, bet, manuprāt, nav pareizi ar zīmuli tik sīki rēķināt ne no manas puses, ne arī no citu puses. To nevajadzētu darīt.

Tagad par "Globusu". Jā, es esmu dzirdējis par "Globusu" kritiskas piezīmes, to, ka "Globuss" vairs nav tik populārs, kāds tas bija kādreiz, un tas ir neapšaubāmi. Kāpēc tas tā bija? Jā, šie cilvēki politikā, starptautiskajā politikā ir kompetenti cilvēki. Viņus labprāt klausījās, jo savā laikā "Globuss", iztirzājot zināmus starptautiskus jautājumus, varēja pateikt tādas lietas, kuras nevarēja pateikt citos radījumos. Tā tas bija. Šobrīd "Globusam" ir grūti, un mēs burtiski pirms pāris nedēļām par to runājām; es šo jautājumu izvirzīju televīzijas mākslinieciskās padomes sēdē- ko darīt ar "Globusu"- vai to likvidēt un visu atstāt "Labvakaram", jo starptautiskā informācija tur ienāk, tur to komentē Markots un zināmā mērā pieslejas arī Inkēns, jo jaunu raidījumu droši vien nodibināt nevar. Varbūt atstāt "Globusu" tikai vienu reizi mēnesī kā skatītāju "Globusu", kad ir telefona zvani, vēstules un tā tālāk? Tur var uzaicināt daudzus, un, es domāju, ja tur būs arī Neilands vai Ķezbers, vārdu sakot, viens no daudziem, tad es tur īpašu grēku neredzu. Bet tas, ka, lūk, šie komentētāji, kas gadiem ilgi ir komentējuši, atkal parādās regulāri un viņiem nemaz īpaši nav ko teikt, šo situāciju padara kutelīgu.
Tālab mēs domājam pagaidām taisīt šo skatītāju "Globusu" līdz vasarai, šo raidījumu atstāt un tad izdomāt, vai reizi mēnesī, vai mēģināt tajā "ieliet jaunas asinis". Jūs jau zināt, un ne man jums ir jāstāsta, kuri pašlaik ir kompetentākie politikas vērtētāji un kurus skatītāji pieņems uzreiz. Mēģinājumi ir bijuši, man personīgi patīk Indulis Bērziņš, bet vairāk es nosaukt arī nevaru, kas varētu analizēt, turklāt lai tas viss nebūtu pārāk subjektīvi.

Priekšsēdētājs: Pēdējā jautājumu uzdod Valentīna Zeile.

V.Zeile: Mani pamudināja uzdot jautājumu pienākuma apziņa, jo esmu mazliet saistīta ar budžeta lietām. Jautājums sastāv no divām daļām. Pirmā- vai jums un komitejai ir kāda ideja vai virsuzdevums, kuru jūs ļoti vēlētos realizēt, bet šim nolūkam jums pašreiz ir pietrūcis finansu rubļos vai dolāros? Jūs ļoti labi mums visu izstāstījāt, un es apzinos, kā tas ir, kad ir ideja, bet jūs nevarat to realizēt savas sliktās materiāli tehniskās bāzes dēļ.

R.Labanovskis: Mēs nevaram ierakstīt videotēkā nevienu solīdu, paliekošu iestudējumu ar mūsu profesionālo aktieru un režisoru spēkiem, tādu, kas paliktu un kas būtu atkārtojams pēc gadiem. Protams, tagad mēs varam tikai liet asaras, ka kinofilmās nav palikuši daudzi mūsu izcilie aktieri, jo jebkurš uzvedums maksā briesmīgus tūkstošus... Varu jums pateikt, ka tagad Kultūras programmu redakcija ir ķērusies pie Andrieva Niedras "Līduma dūmiem" septiņās sērijās, tas maksās pāri par 20 tūkstošiem, tur ir vajadzīgi sponsoru līdzekļi, jo nepieciešami rekvizīti un viss pārējais, kas ir saistīts ar šāda uzveduma radīšanu, it īpaši, ja grib strādāt tā, kāda ir Latvijas televīzijas tradīcija,- darboties dabā, ne tikai kaut kur studijas ietvaros ierakstīt... Taču tas viss ir saistīts ar lieliem izdevumiem, kādu agrāk nebija, plus vēl papildizdevumi, jo, kā man teica, no 1.jūlija aktieru likmes ievērojami palielināsies. Tātad aktieru apmaksas likmes palielinās, bet mūsu nauda paliek iepriekšējā apmērā.

Lai izveidotu spilgtu, labu koncertu, vienalga, vai tā būtu klasiskā mūzika, mūsu operas vai baleta ieraksts, lai izdarītu to televīzijas variantā, tas maksā lielu naudu. Lielu naudu ne tikai tāpēc, ka vajag nodrošināt visus rekvizītus, bet, kā jau teicu, arī aktieriem vajag maksāt un tā tālāk. Bez tam vajag izbrīvēt tehniku, ar kuru varētu strādāt nedēļām ilgi. Taču, ja tādas programmas mums izdotos izveidot, tad tās mēs varētu pārdot ārzemēs. Mums pašlaik visas sarunas, kas ir bijušas, ir tādas, ka ir vajadzīgas mākslinieciski spilgtas un tehniski nevainojamas programmas. Mēs pašlaik uz to izejam tikai ar bērnu programmām. Mēs ar Polijas starpniecību varbūt sāksim iziet Eiropas tirgū. Varbūt kaut kādus īsus sižetus ar Prāgas palīdzību varētu piedāvāt komercizstādē Kannu televīzijā. Taču mums ir jārūpējas, lai šeit būtu sistēma,- es runāju par kultūras programmām -, un tad ir vajadzīgi daudz lielāki līdzekļi. Es jau teicu- viena profesionāla videokamera maksā 60 tūkstošus dolāru; ja tur klāt ir vajadzīgi vēl montāžas magnetofoni un tā tālāk, tad vēl plus...

V.Zeile: Jautājuma otrā daļa ir šāda. Es vienmēr saraujos, kad dzirdu vārdus "centriska pozīcija" un "reālā dzīve", jo nezinu, uz kurieni virzīsies šis "centrs", uz kurieni vedīs šis "centrs"- vai pa labi vai pa kreisi, vai plusos vai mīnusos... Un otrais moments. Ja šī piesaiste realitātei ir, tad tā ir piezemēšanās, tā ir apstāšanās. Kā jūs vispār komentēsit šo savu izteicienu- uz kurieni mūs ved un virza Latvijas Televīzijas un radio raidījumu komiteja?

R.Labanovskis: Latvijas Televīzijas un radio raidījumu komiteja virza sabiedrību uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Vai janvāris un aptauja jūs pietiekami nepārliecināja par to, kādās pozīcijās mēs stāvam un cik mums ir spēju un spēka palīdzēt un darīt? Man jums nav jāatklāj, kam es simpatizēju vai kas man patīk, vai kurš no politiķiem man ir tuvāks bet, ja mēs nostāsimies vienās pozīcijās, vienalga, kurās, kaut vai stipri radikālās pozīcijās, vai tad jūs domājat, ka radio un televīzija tādu kursu varēs izturēt, nesaņemot no sabiedrības pārmetumus par vienpusību, par nerēķināšanos ar svārstīgajiem, ar citādi domājošajiem un tā tālāk? Es jau saprotu, ka mēs principā cenšamies pildīt Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas viedokli, bet frakcija, kā jūs zināt, nav vienota. Ja tā būtu vienota, es būtu priecīgs un laimīgs strādāt tādos apstākļos; tad man nebūtu lielu pretrunu. Kā žurnālistam tas, protams, nebūtu tik interesanti, bet, ņemot vērā šo viedokļu dažādību, ir jādomā, kā vadīt šādu lielu masu informācijas līdzekli. Šajā ziņā vieglāk ir vienai vai otrai avīzei, jo tā pauž savu viedokli, es to varu lasīt ar interesi, ja piekrītu tam, bet vai tāpēc uzreiz šo avīzi stiept pie mikrofona vai pie ekrāna? Es piecreiz par to domāju. Arī katrs atbildīgais redaktors ir spiests domāt. Es saprotu jūsu domu, taču necenšos izlikties labāks un revolucionārāks, nekā esmu, tāda ir mana pozīcija šādā postenī, un es domāju, ka tai ir jābūt tādai. Ja tā ir nepareiza, tad par to vajag spriest jums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir sniegtas atbildes uz visiem jautājumiem, deputātiem ir radušās pārdomas par likumu "Par radio un televīziju" un par konsekvencēm. Paldies.

Mūsu šodienas darbs ir beidzies. Tiksimies rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī