1991.gada 21.maija sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pulkstenis ir trīs. Tā kā mēs norunājām, ka strādāsim pēcpusdienas sēdē tikai līdz pulksten 16.30, jo piecos paredzēta valdības informācija, tad būtu laiks sākt. Es varbūt pirms balsojumiem neaicināšu reģistrēties, jo arī Juris Dobelis, mūsu sekretariāta vadītājs, kas strikti to ievēro, nav savā vietā. Mēs varētu sākt darbu, jo ir sapulcējušies tie cilvēki, kas ieinteresēti tieši šajā darbībā. Tātad sāksim nākamās nodaļas izskatīšanu.

Par Prezidiju mēs esam izlēmuši, plenārsēžu organizācijas un darba kārtības sakarā jautājumi tika uzdoti. Tātad, lūdzu, kas vēlētos izteikties par devīto nodaļu? Es atgādināšu sarakstu, kas tika sastādīts pagājušajā ceturtdienā, kad deputāti pieteicās debatēm par atsevišķām nodaļām. Runāt par devīto nodaļu ir pieteicies tikai deputāts Silārs. Viņa pašlaik nav. Varbūt kāds no zālē klātesošajiem vēlas runāt par devīto nodaļu?

Lūdzu, deputāts Morozļi.

G.Morozļi: */Cienījamie kolēģi! Es gribētu pieskarties nelielam, bet ļoti svarīgam jautājumam. Mēs runājam par Augstākās padomes debatēm, taču neievērojam apspriešanas galveno principu- katram deputātam ir tiesības piedalīties jebkura jautājuma apspriešanā. Mums iznāk tā, ka šo tiesību deputātam nav, jo šajā nodaļā 134.pantā rakstīts: "Debates tiek pārtrauktas ar balsojošo deputātu balsu vairākumu." Kā notiek praksē? Jautājuma apspriešanā deputāts praktiski var piedalīties vienu reizi. Vai tas garantē deputāta tiesības? Varbūt viņam ir divi, trīs, četri nesaprotami jautājumi. Viņš tos nevar uzdot. Faktiski ar to deputātam ir liegtas deputāta tiesības. Debatēs vēl sliktāk. Ja mums par kādu jautājumu, vēl jo vairāk par sarežģītu, daudziem deputātiem rodas nepieciešamība izteikt savu viedokli, veidojas garš runātāju saraksts. Kā mēs šo problēmu risinām? Uzstājas viens deputāts, izklāsta savu viedokli un tūlīt pēc tam ierosina pārtraukt debates. Savu viņš ir pateicis, bet pārējie viņu neinteresē. Mēs balsojam un debates pārtraucam, tas ir, vairākiem deputātiem neļaujam izklāstīt savus uzskatus un piedalīties apspriešanā. Debatēm, manuprāt, jāturpinās tik ilgi, kamēr būs uzstājies katrs, kam apspriežamajā jautājumā ir savs redzējums, citādi deputāta darbībai zūd jēga. Ko mēs redzam praksē? Daudz runātāju: kādi pieci uzstājušies pa 10 minūtēm, tad pēkšņi nolemjam- pārējiem pa piecām minūtēm. Tas nozīmē, ka deputāti nokļūst nevienlīdzīgā situācijā. Tāpēc apskatāmajā nodaļā visi šie jautājumi jāizlemj. Es uzskatu, ka tikmēr, kamēr ir tādi, kas vēlas runāt, debates pārtraukt vispār nevajag, citādi tā vairs nebūs deputātu darbība./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai vēl kāds no deputātiem vēlas izteikties par devīto nodaļu? Jā, lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Pirmais jautājums. Mums pietiekami skaidri jānodala divi jēdzieni- sesijas darba kārtība un plenārsēdes darba kārtība. Par tām ir runa devītajā nodaļā, bet starpība ne sevišķi skaidra. Es gribētu vairāk noteiktības. Pēc mana viedokļa, sesijas kārtība ir jautājumu saraksts, kuri šajā sesijā jāizskata, kā arī visi Augstākās padomes dokumenti, kas jāpieņem. Manuprāt, sesijas darba kārtību var ierobežot arī ar likumprojektiem, kurus iesniedz valdība, realizēdama savu programmu un uzskatīdama, ka šajā sesijā jāapspriež arī tie likumprojekti, ar kuriem vēl tikai strādā. Protams, pēc savas iniciatīvas Augstākā padome var šo sarakstu paplašināt, bet, kad sesijas darba kārtība ir noformulēta, tad ieviest tajā vēl kādus likumprojektus var tikai ārkārtas apstākļu gadījumā un, dabiski, ar pietiekami lielu kvalificētu balsu skaitu, teiksim, trīs ceturtdaļas. Līdzās likumprojektiem Augstākā padome var izvirzīt izskatīšanai lēmumu projektus vai paredzēt to izskatīšanu sesijas kārtībā. Tas ir jautājums, ko vajadzētu apspriest. Katrā gadījumā es gribētu, lai sesija noformētos nevis "no" un "līdz", "no zvana līdz zvanam", "no Lieldienām līdz Līgo", bet ar izlemjamo jautājumu sarakstu. Izejot no sesijas sākumā saskaņotas darba kārtības, jāformulē plenārsēdes, darba kārtība katrai plenārsēdei. Dabiski, ja likumprojekts sesijā izskatīts, par to pieņemts lēmums, tad atgriezties pie tā nākamajā sesijā diezin vai ir mērķtiecīgi. Tāda iespēja pavisam skaidri jāizslēdz.

Nākamais jautājums ir par nodaļu, ko pašlaik neizskatām. Tas ir jautājums, ko mēs saprotam ar demokrātiju. Dažu mūsu deputātu domu gājiens izceļas ar zaldātisku vienkāršību: mūsu mērķis- neatkarība, mēs pildām šo uzdevumu. Kas ir par, tas draugs, kas pret- tas ienaidnieks, bet, kas vairāk domā, tas melis un viltnieks, kam prātā tikai kaitēt kustībai pa nosprausto ceļu. Domāju, ka nevajag debatēt, lai pierādītu tāda domu gājiena aplamību.

Pieņemsim, šinī zālē kāds ienāk un ierosina izklīst pa mājām, apsola, ka rīt būs pilnīgi neatkarīga Latvija. De iure un de facto! Garantē nolīgumus ar Maskavu un Vašingtonu, savu valūtu, savu muitu un policiju, savus bruņotos spēkus, bet ar vienu noteikumu- izklīstiet pa mājām! Kāda būs jūsu reakcija? Teikšu godīgi un atklāti: es izvēlētos dzīvot tādā atkarīgā valstī, kas nodrošina manas tiesības, cilvēktiesības, pilsoņa tiesības. Tiesiskā valstī. Un nekādā gadījumā neizvēlētos neatkarīgu, taču totalitāru valsti. Es gribētu dzirdēt, kā katrs no jums rīkotos līdzīgā situācijā, kāda būtu jūsu izvēle? Atzīšos godīgi- es par demokrātiju neesmu sajūsmā, demokrātiskos institūtus cenšos atbalstīt tikai tāpēc, ka nekas labāks par tiem nav izdomāts. Visa civilizācijas vēsture rāda, ka līdz šim laikam demokrātija vislabāk nodrošina cilvēka tiesības. No tā, cik demokrātiski būs nodrošināts mūsu parlamenta darbs, būs atkarīga Latvijas nākotne un mūsu likteņi.

Gribu pasvītrot, ka opozīcija parlamentā nav dekoratīvs pielikums, kas jāpiecieš. Atcerēsimies, ka aprīļa beigās parlaments atteicās apstiprināt likumu par valsts kontroli. Neviens, iespējams, neizvirzīja sev par mērķi ieskatīties šajā problēmā dziļāk. Kāpēc gan dažādās piedāvātās valsts kontroles koncepcijas mūs neapmierināja? Pēc mana viedokļa, ja mēs gribam, lai mums būtu iedarbīga un neatkarīga kontrole... Citādi sakot, kas gan tā būs par kontroli, ja tā būs atkarīga no mūsu gribas? Šī iedarbīgā un neatkarīgā kontrole ir opozīcija, godātie kungi! Nekas labāks par to nav izdomāts! Ja jūs esat ieinteresēti ne tikai pašu varā, bet arī valsts labklājībā, kas nav iedomājama bez normālas kontroles, tad jums jābūt ieinteresētiem, lai opozīcija parlamentā strādātu kā normāls valsts kontroles institūts, nevis kā formāla greznuma lietiņa. Tāpēc saasinu jūsu uzmanību uz nopietnu attieksmi pret visiem opozīcijas izvirzītajiem priekšlikumiem. Opozīcija nevis sabotē jūsu darbu, bet grib ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

Es lūdzu cienījamo sanāksmi par divām minūtēm pagarināt manu uzstāšanos. Protams, aizbāzt muti var jebkurā momentā, taču ierosinu 107.panta pirmo teikumu dot citā redakcijā: "Plenārsēde ir pilntiesīga, ja piedalās ne mazāk par pusi ievēlēto deputātu."/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vai deputāti piekrīt tam, ka mēs Zaļetajeva kungam pagarinām uzstāšanās laiku? Tad man ļoti jāatvainojas Zaļetajeva kungam, bet mums ir jābalso, citas demokrātijas izpausmes formas diemžēl mūsu rīcībā nav. Lūdzu, ātri reģistrēsimies, jo es nevaru vadīties pēc jūsu balsīm, kad viens saka jā, otrs- nē. Lūdzu rezultātu. 74 deputāti ir reģistrējušies. Kas balsos par to, lai Zaļetajeva kungam pagarinātu uzstāšanās laiku par divām minūtēm, kā viņš lūdz? Par- 39, pret- 18, atturas- 8. Zaļetajeva kungam debašu laiks tiek pagarināts par divām minūtēm.

S.Zaļetajevs: */Izsaku atzinību par iespēju izklāstīt iecerēto līdz beigām, ļaunprātīgi neizmantošu zāles pacietību.

Mans otrais priekšlikums ir neierobežot debašu ilgumu. Var ierobežot katras uzstāšanās laiku līdz desmit minūtēm, var dot iespēju par katru izskatāmo jautājumu uzstāties tikai vienu reizi, tas nozīmē, ka debates nevar būt bezgalīgas. Tomēr nepieciešams dot iespēju uzstāties visiem, izklāstīt savus argumentus un nākt ar priekšlikumiem. Tas īpaši attiecas uz opozīciju. Mums jāņem vērā, ka vairums projektu, kurus apstrādājam un pieņemam, nāk no valdības vai valdības vārdā un no parlamentārā vairākuma. Tas nozīmē, ka opozīcija plenārsēdē ir vienīgā vieta, kur var dzirdēt citādu argumentāciju, jo parlamenta vairākums projektus var apstrādāt un pārspriest, izvirzīt priekšlikumus un argumentus savas frakcijas sēdēs, bet opozīcijai šādu iespēju nav. Šajā situācijā to vēl vairāk ierobežot es uzskatu par nepiedodamu kļūdu.

Tāds pats stāvoklis ir ar jautājumu uzdošanas procedūru, varbūt pat vēl sarežģītāks. Te plenārsēdē parlamentārais mazākums var izmantot vienīgo iespēju uzstāties ar visu nianšu un detaļu izgaismošanu. Vairākums to visu var izdarīt agrāk. Atņemt iespēju mazākumam to izmantot es uzskatu par nepiedodamu kļūdu.

Tādā veidā mani priekšlikumi: kvorums, nesamazināt uzstāšanās laiku debatēs un uzdodot jautājumus. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Tā, es runāšu darba grupas vārdā. Gribēju paskaidrot vispirms 107.panta koncepciju. Tur teikts, ka plenārsēžu tiesīgumam kvorums nav noteikts, pret ko iebilda iepriekšējais runātājs. Mēs pagājušajā rudenī lielā vienprātībā nobalsojām par tādu principu, ka, nepiedaloties balsošanā, nevar panākt vairāk, nekā balsojot pret. Tas ir tieši šis kvoruma princips. Cilvēks nepiedalās balsošanā, nu, te viņa nav, varbūt izgājis ārā, bet viņa dēļ pārējie zālē nevar pieņemt lēmumu. Tāpēc mūsu situācijā kvoruma noteikšana ir nepieciešama, lai nevarētu traucēt likumdošanas darbību.

Tālāk. Mūsu pieredze liecina, ka galvenais darbs- jautājumu izdiskutēšana, izstrādāšana- jāpadara darba grupā vai komisijā, jo ir veltīgi domāt, ka katrs un jebkura likumprojekta sakarā saņems atbildi uz visām neskaidrībām plenārsēdē, kad cilvēks, kurš nav pat izlasījis likumprojektu, jautā par pirmo, kas iekrīt acīs. Tāds darba stils mums sāk ieviesties, tāpēc es domāju, ka zināmai kārtībai ir jābūt. Galvenais ir, lai likumprojektam būtu virzība- pirmais lasījums, otrais lasījums, trešais lasījums- un lai tas viss neizvērstos tādā nemitīgā pļāpāšanā.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kāds, kas aizmirsis pierakstīties, bet tomēr grib debatēt? Nav tādu. Paldies, tad deputātam Bojāram noslēguma vārds par devīto nodaļu, kas attiecas uz plenārsēžu kārtību.

J.Bojārs: Es gribēju atbildēt cienījamajam Morozļi kungam uz viņa pieprasījumu- uzstāties neierobežoti ilgi. Tāda kārtība pastāv tikai ASV Senātā, to sauc par flibustjēringu, respektīvi, par jūras laupītāju metodi, un šo metodi lieto tikai tad, kad grib nogremdēt pretējās puses iesniegtu likumprojektu. Tātad izvērš debates neierobežotā garumā, visu laiku katrs nākamais runātājs bloķē tribīni- un tādā veidā izgāž likumprojektu. Es nedomāju, ka vajadzētu pieļaut flibustjēringa metodi mūsu parlamentā, it sevišķi ņemot vērā to, ka pat Kongresa pārstāvju palātā flibustjēringu nepieļauj.

Redzat, mums 111.pantā ir tāda norma, ka spīkers nolasa priekšlikumus, cik ilgu laiku atvēl katras problēmas izskatīšanai un katram runātājam. Es uzskatu, ka šis ir viens no mūsu darba grupas varbūt sakarīgākajiem priekšlikumiem, jo kaut kāda normāla kārtība ir jāievieš šajā zālē, jānolemj, cik ilgi mēs ar konkrētu jautājumu nodarbosimies. Un tad- kā mēs esam nolēmuši, tā mums arī jāstrādā. Noteikums par katram runātājam atvēlēto laiku pie mums tiek ievērots, bet citādi ir ar konkrētas problēmas izskatīšanu. Mēs varbūt vienkārši sadalām dienu divās daļās un tad katrā dienas pusē pieņemam lēmumu, cik jautājumu mēs izskatīsim. Nu, redziet, lai mainītu apstiprināto plenārsēdes darba kārtību, mums ir jānobalso par jautājumu steidzamības noteikšanu, lēmumu šajā jautājumā var pieņemt ar divām trešdaļām balsu. Es domāju, ka tas šeit ir normāli izkārtots.

Vēl viens jautājums, par kuru mēs pagājušo reizi smējāmies, bet dažiem deputātiem ir citas domas. Vai mēs āmuru izmantosim kā skaņas signālu? Ja jau mēs ar tādu pietāti ievērojam to, kā strādāja Saeima, bet Saeimā arī signāls bija āmura piesitiens. Varbūt tas būtu nozīmīgāks nekā mūsu nemelodiskais vai melodiskais pīkstiens.

Tālāk. Freimaņa kungs, 117.pantā es atradu to normu, par kuru mēs runājām,- runātājs tiesīgs izteikties vienīgi par darba kārtības jautājumu. Tālāk mums ir tā- Kārtības ruļļa pārkāpuma gadījumā spīkers vispirms deputātam aizrāda- tas ir 129.pants. Ja runātājs aizrādījumu atkārtoti ignorē, pārtrauc deputāta uzstāšanos. Es domāju, ka tas būtu normāli, varbūt vienīgi varētu uzlikt spīkeram par pienākumu nesakarīgu runu obligāti pārtraukt. Ja jūs būsit tik laipns, varbūt formulējiet šo normu, es principā esmu par to.

Man jums jāteic, ka tekstā vēl palikusi viena kļūda. 33.lapaspusē, 123.pantā- vārdi "priekšsēdētāja vietnieks".

Zaļetajeva kungs ierosināja ieviest šādu normu: ja sesijas darba kārtība ir formulēta un par to ir nobalsots, tad papildināt šo darba kārtību var tikai, ja par to balso trīs ceturtdaļas deputātu. Tas nav pareizi, es nevaru piekrist, ka kritērijs darba kārtības grozīšanai būtu augstāks nekā Konstitūcijas pieņemšanai, kurai pietiek ar divām trešdaļām balsu. Tāds priekšlikums nav pamatots. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tas bija galavārds. Bojāra kungs ir gatavs atbildēt uz jautājumu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Morozļi: */Bojāra kungs! Jūs, manuprāt, nedaudz samainījāt jēdzienus. Es nerunāju par to, lai deputātam dotu tiesības runāt tik, cik viņš grib. Tas, protams, nav iedomājams. Es runāju par to, lai katram deputātam, kas vēlas izteikties par noteikto jautājumu, dotu laiku sava viedokļa izklāstīšanai. Lūk, par to es runāju, bet ne par to, lai runātu ilgi- trīs vai četras dienas./

J.Bojārs: Es gribu atbildēt. */Biedrs Morozļi nesaprot latviski, tādēļ izņēmuma kārtā es viņam teikšu krievu valodā to, ko es domāju: ja darba kārtība ir noformulēta un mēs esam izlēmuši, ka šo jautājumu apspriedīsim stundu, divas vai trīs, ja mēs par to esam nobalsojuši, tad vairs par to nerunāsim./ Ja mēs balsojot būsim izlēmuši, cik daudz laika atvēlēsim konkrēta jautājuma apspriešanai, tad šo laiku pārsniegt nedrīkstēs. Pretējā gadījumā jāpārbalso.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums ir jābalso par devīto nodaļu. Atcerēsimies iepriekšējos balsojumus- mēs atlikām to jautājumu izskatīšanu, kuri attiecas uz Augstākās padomes vadības struktūru, tāpēc visur tekstā, kur runa ir par spīkeru, ar šo jēdzienu sapratīsim plenārsēdes vadītāju. Man šķiet, nekādu pretrunu te nevarētu būt, lai šis vārds paliek, tas nemaina lietas būtību. Domāju, ka nav konceptuāls arī jautājums par 114.pantā minēto āmuru, kuram, kā iepriekšējā plenārsēdē kāds izteicās, piemītot spēja nodibināt kārtību un iedvest respektu. Kāds mums būs skaņas signāls, vai tas būs āmurs vai zvans, vai gongs, to izlemsim kādā no pēdējiem lasījumiem.

Es aicinu vēlreiz reģistrēties, jo vairāki deputāti pa šo laiku ir ieradušies plenārsēdē, turpretī citi- aizgājuši. Balsosim par devītās nodaļas akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Tiešām- zālē ir par trīs deputātiem vairāk, nekā bija, iepriekšējo reizi reģistrējoties.

Lūdzu balsošanas režīmu. Ņemot vērā izteiktās piezīmes, balsosim par devītās nodaļas- "Augstākās padomes darba organizācija un plenārsēžu kārtība"- akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 57- par, 6- pret un 9- atturas. Nodaļa tiek akceptēta pirmajā lasījumā.

Arī numerācijā ieviesusies kompjūtera kļūda- projektā ir divas devītās nodaļas un pēc tām uzreiz seko vienpadsmitā. Desmitā nodaļa laikam ir slepena un nav apspriežama. Acīmredzot šī numerācijas kļūda mums pašiem ir jāizlabo, ierakstīsim- desmitā nodaļa.

Atvainojiet, Zaļetajeva kungs, šajā jautājumā pirmajam ir tiesības izteikties Bojāra kungam.

S.Zaļetajevs: */Jautājums par sēdes vadīšanas kārtību. Debatēs tika izvirzīti vismaz trīs priekšlikumi. Es nesaprotu, kāpēc par tiem netiek balsots?/

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu. */Tiem priekšlikumiem, kas tika izvirzīti, nav konceptuāla rakstura, pie tiem varēs atgriezties otrajā lasījumā. Es tā saprotu./

Pirmajā lasījumā tiek balsots konceptuāli par visu projektu. Bojāra kungs savā galavārdā jau mums atbildēja uz visiem jautājumiem un izvērtēja visus priekšlikumus.

S.Zaļetajevs: */Bojāra kungs šajos jautājumos izteica savu negatīvo attieksmi, taču neteica, ka tos varēs izskatīt otrajā lasījumā. Otrkārt, es nezināju, ka Bojāra kungs šos jautājumus var izlemt Augstākās padomes vietā. Likās, ka Augstākā padome savus lēmumus pieņem balsojot.../

Priekšsēdētājs: Ja jau esam uzsākuši diskusiju, varu jums ieteikt savu attieksmi pret projekta akceptēšanu vai neakceptēšanu izpaust, balsojot par vai pret. Augstākā padome tikai tādā veidā izsaka savu attieksmi un ne citādi.

S.Zaļetajevs: */Bet man nekādu pretenziju nav, tikai trīs priekšlikumi. Es nesaprotu, kāpēc netika balsots par deputāta ierosinātajiem priekšlikumiem. Vai vienīgais iemesls ir uzskats, ka ierosinātie priekšlikumi ir nekonceptuāli un ka ir iespēja pie tiem atgriezties otrajā lasījumā?/

Priekšsēdētājs: Jā, protams, ja jūs savus priekšlikumus iesniegsit rakstveidā, tie tiks pavairoti un pārtulkoti valsts valodā.

Lūdzu, Bojāra kungs, par desmito nodaļu. Otrajā lasījumā mums vēl būs jāatgriežas pie vairākām nodaļām, kuras nav pieņemtas pirmajā lasījumā. Tagad apspriedīsim desmito nodaļu, kuras numerācijā ir ielavījusies drukas kļūda.

J.Bojārs: Es domāju, ka tos numuriņus mēs sarindosim pareizā secībā. Tā. Par likumdošanas procesu. Šim jautājumam atvēlēta centrālā vieta likumprojektā, mūsu Kārtības rullī. Es gribētu, lai mēs tomēr vienotos jautājumā par likumdošanas iniciatīvu, respektīvi, kam pieder šī iniciatīva.

Tajā variantā, kas jums ir izdalīts, diemžēl kompjūteristi nav izdzēsuši dažus vārdus. Mēs likām priekšā piešķirt likumdošanas iniciatīvu tikai deputātiem, visām sabiedriskajām organizācijām- ar deputātu starpniecību. Respektīvi, ja konkrēta sabiedriskā organizācija atbalstījusi kāda deputāta ievēlēšanu, ja deputāts ir šīs organizācijas loceklis vai arī sabiedriskajai organizācijai izdodas pārliecināt deputātu, tad deputāts likumdošanas iniciatīvas kārtībā var iesniegt projektu Augstākajai padomei. Silāra kungam kaut kas nav skaidrs... (Deputāts Silārs runā no zāles.)

Priekšsēdētājs: Runa ir par desmito nodaļu, kura ir nepareizi numurēta kā devītā. 36.lappuse, kreisā puse, vidējā daļa- "Ārkārtas sesijas".

J.Bojārs: Nē, pār ārkārtas sesijām man nav ko teikt. Es gribu runāt par citiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Tā, godājamie kolēģi, atrisināsim šo konfliktu uzreiz. Vai kādam ir būtiskas iebildes sakarā ar ārkārtas sesijām? Jautājumu arī nav?

Deputāts Apsītis, lūdzu, pirmais mikrofons.

R.Apsītis: Desmitās nodaļas 140.pantā ir rakstīts, ka dekrētu par ārkārtas sesijas sasaukšanu pieņem Prezidijs un tā tālāk. Vai tad Prezidijs arī turpmāk izdos dekrētus, kā tas bija kādreiz?

J.Bojārs: Nesauksim to par dekrētu, rakstīsim- lēmums. Tāds priekšlikums bija. Izlabosim tūlīt vai arī balsosim, varbūt pat nav nepieciešams balsot par to, jo, man liekas, tas nav principiāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Atcerēsimies, ka nodaļu "Prezidijs" mēs vispār neskatījām, tā ka arī šis jautājums būs jāizlemj tad, kad balsosim par konkrēto nodaļu. Deputāts Freimanis vēlas izteikties par ārkārtas sesijām, lūdzu.

J.Freimanis: Man ir jautājums par procedūru. Krastiņa kungs, sakiet, lūdzu, ko mēs pašlaik darām? Mēs apspriežam Kārtības rulli, bet tajā pašā laikā papildus tam tekstam, ko uzskatām par pamatu, iesniegti septiņi priekšlikumi. Cilinska kunga, Caunes kunga, Edmunda Krastiņa kunga, Budovska, Šapovālova un Repšes kunga, un vēl viens priekšlikums. Jautājums ir tāds- vai šie priekšlikumi ir iestrādāti projektā vai mēs ar tiem kaut ko darīsim vai ne?

Priekšsēdētājs: Godājamais Freimaņa kungs, visi šie varianti ir izdalīti deputātiem, autori, kas ir ieinteresēti savu priekšlikumu pieņemšanā, protams, atrodas zālē un savas idejas aizstāv uzstājoties, bet Bojāra kunga uzdevums ir atbildēt, vai šie priekšlikumi ir iestrādāti projektā vai nav un, ja nav iestrādāti, tad kāpēc. Un beigu beigās, tāpat kā vienmēr ir bijis, ja deputāts, piemēram, Cilinskis, kura gan pašlaik nav zālē, uzstājas par to, ka viņa priekšlikums ir balsojams, vai deputāts Freimanis un arī citi deputāti uzskata to par konceptuālu priekšlikumu, tad mēs par to balsojam.

J.Freimanis: Tātad tiem, kas par saviem priekšlikumiem nerunā, vilciens jau ir aizgājis?

Priekšsēdētājs: Ja cilvēks ir ieinteresēts, tad viņš, protams, runā par savu priekšlikumu vai to dara kāds cits deputāts, kurš šo priekšlikumu atbalsta, jo, vismaz es tā ceru, visi deputāti ir ārkārtīgi rūpīgi izstudējuši visus priekšlikumus. Es nedomāju, ka plenārsēdes vadītājam vajadzētu atgādināt, ka ir bijis tāds vai citāds priekšlikums. Nezinu, ja deputāti nav apmierināti, viņi var ierosināt citu apspriešanas kārtību.

Lūdzu, Bojāra kungs, varbūt jūs varat izteikties par tiem priekšlikumiem, kādi te ir bijuši vai nav bijuši.

J.Bojārs: Tā, cienījamie kolēģi, līdz tam brīdim, kad mēs sākām apspriest Kārtības ruļļa redakciju, mēs bijām saņēmuši veselu virkni priekšlikumu, no kuriem visus, kurus bija iespējams iestrādāt, mēs iestrādājām. Jaunie priekšlikumi, kas iesniegti pēc šīs redakcijas izstrādāšanas, protams, nav iekļauti projektā. Es šajā gadījumā varu vienīgi piekrist Krastiņa kungam- ja deputāts ir ieinteresēts, lai kāds princips tiktu iestrādāts likumā, viņam par to ir jācīnās šeit, zālē, nevis kādam citam jāuzstājas viņa vietā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai esam gatavi konceptuāli balsot par desmitās nodaļas pieņemšanu tādā variantā, kāds mums ir piedāvāts? Iebildumu nav. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par- 49, ieskaitot deputāta Freimaņa balsi, pret- 4, atturas- 6, tātad nodaļa akceptēta pirmajā lasījumā.

Tālāk- vienpadsmitā nodaļa "Likumdošanas process". Jautājumus par likumdošanas iniciatīvas tiesībām uzdodiet deputātam Bojāram. Lūdzu.

J.Bojārs: Es vēlreiz gribu pateikt, cienījamie kolēģi, kas nebija šeit un nedzirdēja, ka mums ir priekšlikums atstāt 1.punktu. Tas nosaka, ka iniciatīvas tiesības ir deputātiem un valdībai- šāda norma ir parasti ietverta reglamentos un likumos. Es iestājos par to, ka arī Augstākajai tiesai kā galīgajai un pēdējai tiesību sargāšanas instancei jāpiešķir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tātad vārdus "Augstākā tiesa" vajadzētu atstāt, bet visu pārējo izslēgt- prokurorus, arbitrus, vietējās padomes un tā tālāk. Vietējās padomes likumdošanas procesā var iesaistīties ar savu deputātu starpniecību. Deputāti taču tiek ievēlēti no vēlēšanu apgabaliem. Tad mums būtu skaidrāks likumdošanas process. Par to jautājumu ir jābalso vai jāvienojas principā. Ja nav iebildumu pret šādu nostādni, varam arī nebalsot.

Priekšsēdētājs: Pirmais runās deputāts Silārs pie otrā mikrofona, pēc tam deputāts Zaļetajevs.

I.Silārs: Man ir jautājums par 165.pantu un tieši par to, kas jau tika apspriests, tas ir, par konceptuāliem priekšlikumiem. Pantā ir rakstīts, ka konceptuāli priekšlikumi jāiesniedz rakstveidā pirms likumprojekta izskatīšanas pirmajā lasījumā plenārsēdē, bet absolūti nav reglamentēts termiņš, kādā iesniedzami priekšlikumi,- vai var iesniegt plenārsēdes rītā vai...

J.Bojārs: Jūs uzskatāt, ka nepieciešams reglamentēt laiku priekšlikumu iesniegšanai? Es piekrītu, ka zināms laiks vajadzīgs sekretariātam, laiks nepieciešams arī, lai sagatavotu šos priekšlikumus. Es piekrītu.

I.Silārs: Atļaut konceptuālu priekšlikumu iesniegt plenārsēdes rītā...

J.Bojārs: Ko jūs liktu priekšā? Es domāju, ka sekretariāts iestātos par trim dienām, ātrāk priekšlikumus nevar sagatavot.

I.Silārs: Es šaubos, vai pat trīs dienu laikā konceptuālu priekšlikumu var sagatavot pirmajam lasījumam, varbūt otrajam un trešajam lasījumam pietiktu ar trim dienām.

J.Bojārs: Cik ilgu laiku jūs iesakāt?

I.Silārs: Nedēļu.

J.Bojārs: Rakstīsim- nedēļu, man nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs ierosināja un deputāts Bojārs, kurš pārstāv darba grupu, piekrita, ka termiņš varētu būt nedēļa. Es domāju, ka mēs varam iztikt bez balsojuma, jo neizskanēja neviens protests. Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Zaļetajevs uzdod jautājumu.

S.Zaļetajevs: */Tas, ka pašlaik reglaments tiek izskatīts pirmajā lasījumā, ir šodienas procedūra. Vai tā apmierina likumprojektu izskatīšanas prasības tā, kā tas ir formulēts projekta vienpadsmitajā nodaļā?/

J.Bojārs: Man jāatgādina, ka vienpadsmitā nodaļa pagaidām nedarbojas, tā vēl nav pieņemta.

S.Zaļetajevs: */Es nesaku, ka tā darbojas, vienkārši gribu zināt, vai tas, kā mēs šodien izskatām likumu, no nākotnes redzesviedokļa atbilst paredzamajam vai iespējamajam, kas rakstīts vienpadsmitajā nodaļā, dabiski, ja mēs to pieņemsim? Apmierina vai neapmierina?/

J.Bojārs: Es jums konkrēti atbildēšu, es neiebilstu pret to, ka par jūsu priekšlikumu tiek nobalsots, tāpat arī par visiem pārējie priekšlikumiem. Man nekas nav pretī.

S.Zaļetajevs: */Es nesapratu atbildi. Es jautāju: vai šodienas process apmierina to, kas izteikts vienpadsmitajā nodaļā, vai neapmierina? Ja apmierina, tad man būs viens secinājums par šo nodaļu, bet, ja neapmierina,- tad cits. Lai kaut kā radītu skaidrāku priekšstatu, kā šī nodaļa darbosies./

J.Bojārs: Zaļetajeva kungs, jūs jaucat divas lietas, tas ir, kā tiek vadīta plenārsēde pašreiz un kāda kārtība noteikta projekta vienpadsmitajā nodaļā. Jūs uzskatāt, ka sēdes netiek vadītās tādā veidā, kādu reglamentē Kārtības rullis. Ko mēs varam teikt? Kad Kārtības rullis būs akceptēts, mēs varēsim pieprasīt, lai plenārsēdes norise atbilstu kārtībai, kāda noteikta šajā nodaļā. Pirmām kārtām vienosimies par spēles noteikumiem.

S.Zaļetajevs: */Labi, tad man ir tāds priekšlikums. Vai jūs nevarētu skaidri formulēt šīs nodaļas konceptuālo ievirzi, lai mēs zinātu: lūk, šī ievirze ir konceptuāla, bet šī- nekonceptuāla? Kas to izšķir? Kādā līmenī tā ir? Cik dziļa ir šī konceptualitātes ievirze?/

J.Bojārs: Zināt, man jums pilnīgi atklāti jāpasaka, ka jautājuma izšķiršana par to, vai kādam pantam ir konceptuāls raksturs vai nav, ir atkarīga tikai no mums. Speciāla robeža nav noteikta, tas mums pašiem jāizšķir. Redzat, te ir 50 panti. Ja mēs mēģināsim izdalīt, pēc mūsu domām, konceptuāla rakstura pantus, mēs velti patērēsim daudz laika. Ja jūs uzskatāt, ka jautājums ir konceptuāls, pieprasiet balsošanu. Lai iet tā lieta!

S.Zaļetajevs: */Iespējams, ka dažus jautājumus es uzskatu par konceptuāliem, bet pēc tam izrādīsies, ka vairākums tos uzskata par nekonceptuāliem. Es vienkārši būšu nesaprašanā./

J.Bojārs: Es arī daudzus jautājums uzskatu par konceptuāliem, bet, ja zāle uzskata, ka tie nav konceptuāli, ko es tur varu darīt?

S.Zaļetajevs: */Varbūt projekta autoram pašam formulēt konceptuālu ievirzi dažiem pantiem, teiksim, nedēļas vai desmit dienu laikā? Ceru, visi piekritīs, ka tas nav konceptuāls jautājums, kaut arī var gadīties, ka otrajā lasījumā ar pārsteigumu konstatēšu, ka jautājums ir tik principiāls... Varbūt jūs uzņemsities iniciatīvu dažus nosacījumus formulēt? Kas, pēc jūsu uzskata, ir konceptuāli?/

J.Bojārs: Jā, protams, to es varu izdarīt, tikai es nevaru galvot, ka arī citi būs tādās pašās domās.

S.Zaļetajevs: */Ja jūs tās formulēsit, tad citu nosacījumu nebūs. Ar to jūs šajā nodaļā fiksēsit, kas ir konceptuāls, un nekādu pārpratumu vairs nebūs, būs noteiktība- tas, ko es visu laiku cenšos panākt./

J.Bojārs: Man liekas, jūs gribat mūs vienkārši noķert, noķert mūs tādās lamatās, lai to, ko es nosaukšu par konceptuālu un par ko nobalsosim kā par tādu, mēs nevarētu labot otrajā lasījumā, bet pārējo varētu labot. Tā?

S.Zaļetajevs: */Pilnīgi pareizi./

J.Bojārs: Redzat, bet es negribu, ka mani tā noķer. Es nezinu, kā domā citi.

S.Zaļetajevs: */Tad es ierosinu pirmajā lasījumā vispār izsvītrot jēdzienu "konceptuāls nosacījums", jo paliek pilnīgi nenoskaidrots, pat procedūra to apstiprina./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs! Ar lielu interesi noklausījos jūsu disputu ar Bojāra kungu, bet mums tomēr vajag arī strādāt, vai ne? Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Drobots.

J.Drobots: */Cienījamais Bojāra kungs! Man jautājums par 158.panta otro daļu, kur teikts, ka katra piezīme vai priekšlikums tiek dots krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā. Vai tas nav Valodu likuma pārkāpums, un, ja ir, vai tad nebūtu jāraksta, ka runātājam krievu valodā jānodrošina savas uzstāšanās tulkojums latviešu valodā?/

J.Bojārs: Es nevaru piekrist jūsu pozīcijai, jo ar likumu noteikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Tātad likumprojektu iesniegšana latviešu valodā ir normāla prasība, bet iesniegt tos krievu valodā nebūtu īsti pareizi, tā ka tulkojums latviešu valodā būs jāpievieno. Augstākās padomes Kanceleja gan līdz šim tika galā ar tulkošanu un tādu kritēriju nebija. Jūs iesniedzāt savus priekšlikumus krievu valodā, bet Augstākās padomes aparāts nodrošināja tulkošanu. Ja plenārsēdē uzskata, ka šī norma nav derīga, tad nobalsosim par tās izslēgšanu.

J.Drobots: */Šeit rakstīts: "priekšlikuma iesniedzējam jānodrošina tulkojums", taču tajā pašā laikā valodu likumā teikts, ka ik pilsonim ir tiesības runāt tajā valodā, kurā viņš uzskata par vajadzīgu. Jūs sakāt, ka kanceleja nodrošinās, bet tās ir dažādas lietas./

J.Bojārs: Vēl šeit ir jāņem vērā šāds aspekts: ja jūs iesniedzat likumprojektu gan krievu, gan latviešu valodā, jūs atbildat par abām redakcijām, turpretī, ja jūs to iesniedzat tikai krievu valodā, tad redakcija latviešu valodā būs nedaudz atšķirīga, jo jūs taču saprotat, ka dažkārt viens vārds- tā vai citādi pārtulkots- var mainīt lietas būtību. Varbūt tā es varētu atbildēt. Katrā ziņā- ja jūs iesniedzat savu projektu abās valodās, jums ir pilna pārliecība par tulkojuma identitāti, respektīvi, tas variants, kas tiek apspriests plenārsēdē, gan latviešu, gan krievu valodā ir tieši tāds, kādu jūs gribējāt. Tā es varu atbildēt.

J.Drobots: */Es jūs sapratu. Jūs uzskatāt, ka tas nav Valodu likuma pārkāpums?/

J.Bojārs: */Es tā domāju./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Bojāra kungs! Jūs tiešām domājat, ka šeit ir "ķeršana uz mušpapīra", nevis patiesības meklēšana?/

J.Bojārs: Es teikšu, ka šis jautājums ir konceptuāls, bet jūs teiksit, ka nav. Tā mums puse dienas paies zinātniskos strīdos par to, kas ir konceptuāls un kas tāds nav.

A.Aleksejevs: */Sakiet, Bojāra kungs, vai jūs uzstājaties komisijas vārdā?/

J.Bojārs: Jā, es uzstājos komisijas vārdā un izsaku komisijas viedokli. Protams, kā jau teicu Zaļetajeva kungam, es varu pateikt, kas, pēc manām domām, ir konceptuāls. Piemēram, es uzskatu, ka konceptuāls ir jautājums par likumdošanas iniciatīvas tiesībām. Tas, pēc manām domām, ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, ne tikai konceptuāls. Bet tas ir mans vērtējums. Es varu noturēt veselu priekšlasījumu par savu koncepciju, ja jūs man dosit vārdu, lai es uzstātos šādā veidā.

A.Aleksejevs: */Bojāra kungs! Jautājums par apspriešanas tehnoloģiju. Iespējams, ka ir pareizi apspriest nevis pantus, bet pirmajā lasījumā deputātiem dot tikai tos jautājumus, kurus jūs saucat par konceptuāliem, lai mēs nenovirzītos sāņus, bet koncentrētu uzmanību uz galvenajiem jautājumiem, pārējos atstājot, lai tos vēlreiz "pārlāpstotu" otrajā lasījumā./

J.Bojārs: Tādā gadījumā notiks tieši tā, kā es teicu,- būs kaut kādi panti, kurus jūs uzskatīsit pat konceptuāliem, bet es tos nebūšu iesniedzis.

A.Aleksejevs: */Taču nekas nenotiks, ja tos šodien izskatīsim kā konceptuālus. Nākamreiz varam pie tiem atgriezties. Tā? Bet, ja nākamajā reizē mēs paziņosim, ka tie ir konceptuāli jautājumi, tad pie tiem atgriezties vairs nevarēsim. Man liekas, ka tieši tagad šos jautājumus vajag atzīt par konceptuāliem. Ja kāds tam nepiekrīt, var palabot, un tad pie tiem varēs atgriezties otro reizi./

J.Bojārs: Ja es piekristu jūsu domām, mums būtu jāizsniedz katrs likumprojekts divos variantos. Tas ļoti sarežģītu darbu sekretariātam un paildzinātu visu mūsu likumdošanas procesu.

A.Aleksejevs: */Saprotams. Kaut gan tieši tas saīsinātu procedūru. Nevajadzētu neko citu, kā tikai koncepciju. Otro variantu varētu sagatavot otrajam lasījumam.

Un pēdējais jautājums par tulkošanu. Es uzskatu, ka tādā veidā jūs gribat deputātu vairākumam liegt iespēju iesniegt savus priekšlikumus. Ja jūs esat ieinteresēti patiesības meklējumos, es jūs varu saprast- jūs baidāties no nekvalitatīva tulkojuma, kaut gan tādai organizācijai kā Augstākā padome no tā nevajadzētu baidīties. Taču es pieļauju variantu, ka deputāts tulkojumu var vīzēt./

J.Bojārs: Man jāsaka, ka līdz šim jūsu demokrātiskās tiesības neviens nepārkāpj un visus priekšlikumus, ko jūs iesniedzat, kanceleja tomēr tulko. Mēs likumā ietvērām šo normu, orientēdamies uz to, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Tieši tāpēc ietverta vēl viena norma- es tikai nevaru pateikt, kurā pantā,- ka likumprojekta oriģināla teksts ir latviešu valodā. Jūs taču saprotat, ka arī starptautiskajās tiesībās katra valsts par oriģinālu uzskata līguma tekstu savā valodā, nevis otras līgumslēdzējas puses valodā.

A.Aleksejevs: */Tieši tas ir konceptuāls jautājums. Vai jūs gribat nostādīt mūs situācijā, kad lūgsim vai izmantosim savas tiesības?/

J.Bojārs: Es nevienu nekur negribu nostādīt. Balsosim par šo jautājumu. Tāds bija mūsu priekšlikums. Ja tas jūs neapmierina, jūs varat balsot pret.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs, pēc tam deputāts Gorbunovs pie pirmā mikrofona.

I.Silārs: Atvainojiet, varbūt es neesmu bijis pietiekami uzmanīgs: vai debates pirmajā lasījumā ir reglamentētas?

J.Bojārs: Noteikumi ir tādi paši kā debatēm vispār. Pirmajā lasījumā debatēm arī nav atvēlēts citāds laiks nekā parasti. Es varbūt nesaprotu jūsu jautājumu?

I.Silārs: Redzat, kādēļ es uzdodu šo jautājumu. Es pamanīju, ka 176.pantā ir paredzēta jauna kārtība, kādas mums nebija līdz šim. Te teikts: ja rakstveidā iesniegtais deputāta priekšlikums nav ņemts vērā, autoram ir tiesības debatēs šo priekšlikumu pamatot. Runa ir par otro lasījumu. Bet otrajā lasījumā mums taču debašu nav, mēs apspriežam likumprojektus pa pantiem. Līdz šim debates notika tikai katra likumprojekta vai lēmuma projekta pirmajā lasījumā. Tādēļ man radās šis jautājums.

J.Bojārs: Es tomēr esmu par to, ka otrajā lasījumā nedrīkst noliegt debates. Var būt, ka mēs gribam vēl izdebatēt kādu jautājumu. Jūs taču zināt, kā pie mums notiek, daudzi tikai otrā lasījuma laikā tā īsti pamostas, varbūt arī deputāts gatavs izteikties tikai otrajā lasījumā, jo tikai līdz tam brīdim spējis sameklēt vajadzīgo literatūru un izstudēt konkrētus jautājumus, kas viņu interesē. Es personiski esmu par to, lai arī otrajā lasījumā būtu atļautas debates. Ja mēs, apspriežot konkrētu likumprojektu, nolemjam, ka debates nav vajadzīgas, un neviens nepieprasa vārdu, dažkārt var būt arī tā, ka debašu nav. Ir taču bijuši tādi gadījumi, ka otrajā lasījumā neviens neprasa apspriest pa pantiem. Tomēr noliegt otrajā lasījumā debates nevajadzētu, es personiski esmu pret to, bet būs tā, kā jūs nobalsosit.

I.Silārs: Te jau ir tā lieta- es neredzu, ka pirmā lasījuma sakarā vispār būtu pieminētas debates. Par debatēm ir runa tikai sakarā ar otro lasījumu.

J.Bojārs: Vai tad mums vajadzētu rakstīt, ka pirmajā lasījumā debates ir atļautas?

I.Silārs: Bet kāpēc mums ir jāraksta, ka tās ir atļautas otrajā lasījumā?

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, jūs varbūt izteiksities debatēs- pirmajā lasījumā?

I.Silārs: Mans nākamais jautājums. Es jau sacīju, ka īsti neizpratu jautājumu par likumdošanas iniciatīvu. Centos tikt skaidrībā, tādēļ ieskatījos svešvārdu vārdnīcā. Tur šī vārdkopa skaidrota šādi: likumdošanas iniciatīva ir tiesības iesniegt likumprojektu likumdošanas institūcijai. Tad es nesaprotu, kā es varu tiesības nodot, tiesības iesniegt un tiesības virzīt.

J.Bojārs: Svešvārdu vārdnīca nav likums. Mēs šeit rakstām likumu. Mēs darba grupā uzskatījām, ka iniciatīva ir... Piemēram, kā amerikāņiem... Tur ir kastīte, kurā deputāti samet iekšā iniciatīvas. Ko nozīmē vārds "iniciatīva"?

I.Silārs: Nevis iniciatīva, bet likumdošanas iniciatīva.

J.Bojārs: Jā, es tūlīt izskaidrošu. Likumdošanas iniciatīva ir šāda- mums ir jāpieņem likums par AIDS apkarošanu. Viss. Deputāts nav pietiekami kompetents, lai izstrādātu likumu, tādēļ tiek radīta darba grupa. Turpretī likumprojektu var iesniegt kā iniciatīvu, arī deputāts var nākt ar priekšlikumu, vispārīgos vārdos formulējot, kādi likumi jāpieņem, kādēļ, kādā veidā... Jūs varat apstrīdēt, bet tāda ir mūsu darba grupas konceptuālā nostādne. Mēs nākam ar iniciatīvu- pieņemt tādu un tādu likumu, bet es, saprotiet, neesmu kompetents izstrādāt šo likumprojektu, un tad mēs vai nu izlemjam izveidot darba grupu, kas tālāk strādās pie šā likumprojekta, vai arī noraidām iniciatīvu. Tā tas ir Amerikā. Viņi, piemēram, deviņas desmitdaļas kastītes satura izmet ārā. Tajā kastītē, kur tiek sakopotas iniciatīvas, nav likumprojektu, tur ir pieteikumi pieņemt "bill". Pie viņiem tas saucas par "bill". Tāda ir mūsu pieeja. Nu, Silāra kungs, personiski jūs varbūt varat formulēt kādu likumu par medicīnas jautājumiem, tur jūs esat kompetents, vai ne? Bet varbūt jums liekas, ka nepieciešams pieņemt ļoti svarīgu likumu pa ekoloģiju. Kāpēc jūs nevarētu nākt ar iniciatīvu par šāda likuma pieņemšanu, kaut arī pats varbūt neesat kompetents tādu uzrakstīt? Tā mēs sapratām to lietu.

I.Silārs: Pilnīgi pareizi, es varu nākt ar iniciatīvu, bet kā es savu iniciatīvu varu nodot kādam citam?

J.Bojārs: Kā pieteikumu. Jūs nododat to kā likumdošanas iniciatīvu, kā pieteikumu.

I.Silārs: Jūs esošā terminā ieliekat citu saturu, te nepieciešams paskaidrojums. Varbūt visi pārējie saprot to citādi, nevis tā kā jūsu darba grupa.

J.Bojārs: Te mums ir uzrakstīts skaidri un gaiši: "Likumdošanas iniciatīva ir pieteikums par noteiktu likumprojektu izstrādāšanu un pieņemšanu." Ja deputāti uzstājas pret šādu likumdošanas iniciatīvas tulkojumu un uzskata, ka likumdošanas iniciatīva nozīmē gatava likumprojekta iesniegšanu Augstākajai padomei, tad mums balsojot ir jāizlemj par citu redakciju.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es tiešām aicinātu neuzsākt diskusijas jautājumu uzdošanas laikā. Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Gorbunovs.

A.Gorbunovs: Diemžēl atmosfēra arī mani ietekmējusi, liekot uzdot jautājumus un diskutēt, man jāatvainojas par to. Gribu runāt par 158.pantu. Katrā ziņā man jūsu skaidrojumi nešķita argumentēti, kolēģi Bojār. Ja šis jautājums netiks atrisināts un mēs to izšķirsim vienkārši balsojot, tad Valodas likums būtībā tiks mainīts. Ka latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir noteikts, par to nav nekādu šaubu, un tas ir jāievēro. Bet, ja paliek spēkā jūsu skaidrojums, ka Kanceleja nevar pārtulkot projektu vai priekšlikumu tekstus un tāpēc deputātiem tie jāiesniedz ar savu tulkojumu, tad, gribat vai negribat, bet jūs esat autors formulējumam, ka visi dokumenti visur ir jāiesniedz tikai latviešu valodā.

J.Bojārs: Tas nu tā gluži nav, bet mēs taču varam par to nobalsot. Jūs varat vai nu pieņemt, vai izgāzt priekšlikumu. Nu, cienījamie deputāti, ko mēs te strīdēsimies un tērēsim laiku... Gorbunova kungs ir pret, Aleksejeva kungs pret, acīmredzot Zaļetajeva kungs arī būs pret un vēl būs citi. Nu tad balsosim, ko es te strīdēšos?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Man ir konceptuāls jautājums attiecībā uz visu nodaļu. Sakiet, lūdzu, kāpēc šīs nodaļas izstrādāšanas procesā ignorētas iedibinātās tradīcijas, kāpēc tās šeit nav reglamentētas un normētas attiecīgajos pantos? Piemēram, mēs šeit bieži vien izsakāmies par balsošanas motīviem. Nevienā citā valstī balsošanas motīvi netiek traktēti tā kā pie mums. Visur par balsošanas motīviem runā pēc tam, kad ir nobalsots, bet tā ir cita tēma, vai ne? Tātad izteikšanās par balsošanas motīviem pie mums ir ieviesusies praksē, tāpat jautājumu uzdošana. Šajā 300 pantu Kārtības rullī nav ne vārda par to, citās nodaļās nav ne vārda par mūsu iedibinātajām tradīcijām, kuras vajadzētu reglamentēt. Tas ir viens. Otrkārt...

J.Bojārs: Drusciņ apstājieties... Par balsošanas motīviem ir runāts 31.lappusē, 114.panta 7.punktā, tāpēc nevajag teikt, ka mēs pārkāpjam esošās tradīcijas.

J.Lagzdiņš: Kur tas ir?...

J.Bojārs: 31.lappuse, 114.panta 7.punkts ar iekaviņu. Atvainojiet, cienījamie deputāti, es...

J.Lagzdiņš: Kur tas ir?

J.Bojārs: Pusgads ir pagājis, es nevaru visus pantus atcerēties no galvas. Man jāpameklē. 31.lappuse, 114.pants, punkts numur septiņi ar iekaviņu- "Par balsošanas motīviem var uzstāties līdz 3 minūtēm". Es nesaskatu šeit nekādu demokrātijas ignorēšanu vai tradīciju aizmiršanu.

J.Lagzdiņš: Tālāk. Par jautājumu uzdošanu.

J.Bojārs: Par jautājumu uzdošanu arī teikts turpat, redziet: "replikas, jautājumi, pieprasījumi... atbildēm uz deputātu pieprasījumiem un jautājumiem- līdz 5 minūtēm..." Par to runāts 115.pantā. Atvainojiet, nevis 114., bet 115.pantā. Es kļūdījos.

J.Lagzdiņš: Sakiet, lūdzu... Man ir jautājums. Kā jūs uzskatāt, vai mums nevajadzētu kaut kādā veidā ierobežot šo jautājumu uzdošanu un izteikšanos par balsošanas motīviem, jo mēs bezgalīgi daudz laika pavadām, uzdodot jautājumus. Es personiski uzskatu, ka jautājumus nevajadzētu uzdot, it īpaši, ja kāds vēlas kaut ko noskaidrot. Savi jautājumi jāiesniedz rakstveidā, lai referents varētu atbildēt uz tiem savā referātā, nevis jātērē milzīgi daudz laika...

J.Bojārs: Atvainojiet, Lagzdiņa kungs, ko jūs pats tagad darāt? Jūs man uzdodat jautājumu. Ja jūs esat pret jautājumu uzdošanu, tad sēdieties un necelieties augšā.

J.Lagzdiņš: Es neiešu un nesēdēšu.

J.Bojārs: Kāpēc tad jūs sakāt, ka nevajag uzdot jautājumus? Nu, tad neuzdodiet, sēdieties un klusējiet... Un iesniedziet man rakstveidā. Tāds ir mans lūgums. (Zālē smiekli.) Viņš pats uzstājas pret jautājumu uzdošanu un pats uzdod jautājumus. Nu, nevar taču tā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, līdz sēdes beigām ir 23 minūtes. Protams, nedrīkst apspiest deputāta brīvību izteikties un jautāt, tomēr būsim konstruktīvāki! Jautājumus uzdot turpina Lagzdiņa kungs, un atbild Bojāra kungs.

J.Lagzdiņš: Tad man vēl viens jautājums. Kāpēc šeit, šajā nodaļā, ir bezgala daudz tādu normu, kuras mēs konsekventi ignorējam? Piemēram, 185.pantā noteikts, ka balsošanas diena tiek paziņota trīs dienas iepriekš. Nu, nevienu reizi mēs neesam to ievērojuši!

J.Bojārs: Pagaidiet, mums jau šis Kārtības rullis vēl nav pieņemts.

J.Lagzdiņš: Vecajā reglamentā bija teikts tieši tāpat.

J.Bojārs: Darba grupas uzdevums bija formulēt noteikumus, nevis atbildēt par to, kā tos ievēro. Tas ir pavisam cits jautājums, Lagzdiņa kungs. Jums pašam jārūpējas, lai normas tiktu ievērotas.

J.Lagzdiņš: Atļaujiet tomēr turpināt jautājumu. 114.pantā noteikts, ka likumdošanas iniciatīvas tiek reģistrētas likumdošanas reģistrā. Minēts bezgala daudz priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Ir vesela rinda tādu normu, kuras, kā liecina prakse, mēs neievērosim. Vadība mums neprasa tās ievērot, un mēs tās ignorējam. Man ir jautājums: kāpēc jūs neesat ņēmis vērā praksi un neesat piemērojis likumu dzīvei?

J.Bojārs: Kāpēc gan mums vajadzētu pamatoties uz sliktu praksi? Ja jūs uzskatāt, ka ieteiktā norma ir nepareiza, lūdzu, iesniedziet savu priekšlikumu rakstveidā trīs dienas iepriekš, mēs varēsim nobalsot par šīs normas izslēgšanu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaļetajevs pie pirmā mikrofona uzdod jautājumu.

S.Zaļetajevs: */Man rokās dokuments, kas saucas/ "Nolikums par likumdošanas aktu projektu sagatavošanu Augstākajā padomē. Sagatavojusi Kancelejas organizatoriskā nodaļa, ietverti Juridiskās pārvaldes priekšlikumi..." */Vai jums šis dokuments zināms?/

J.Bojārs: Juridiskā pārvalde nav strādājusi kontaktā ar mūsu darba grupu, un darba grupa nevar zināt, kas dzimst dažādās struktūrvienībās un komisijās. Turpretī Juridiskajai pārvaldei vajadzēja zināt, un tā zināja, kas nodarbojas ar Kārtības rulli. Es šeit redzu vienkārši mūsu iekšēju nesaskaņotību, kad labā roka nezina, ko dara kreisā, un otrādi. Diezin vai tas ir pareizi...

S.Zaļetajevs: */Tas ir, ka es esmu izdarījis pareizu secinājumu: nekāda sakara starp šiem dokumentiem nav./

J.Bojārs: Jā, jums taisnība.

S.Zaļetajevs: */Nākamais jautājums. Šeit figurē tāds jēdziens, kā "projekta darba variants". Ko tas nozīmē? Es zinu, ka ir likumprojekts un pieņemts likums. Kāda doma ielikta jēdzienā "projekta darba variants"?/

J.Bojārs: Par kuru pantu jūs runājat?

S.Zaļetajevs: */Vispirms tas ir 161.pants./

J.Bojārs: Šoreiz man ir jārunā tieši par jūsu frakciju. Mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad Augstākajā padomē tiek izstrādāti dokumenti, par tiem vēl nav nobalsots, nekas vēl nav izlemts, pie šiem dokumentiem strādā tikai darba grupa. Un pēkšņi jūsu presē, piemēram, "Sovetskaja Latvija"... Varbūt ir nepareizi, ka vēršos tieši pie jums...

S.Zaļetajevs: Nekas, es neapvainojos.

J.Bojārs: Jūs varbūt neatbalstāt laikrakstu "Sovetskaja Latvija" vai "Jedinstvo", to es nezinu. Tajos pēkšņi mēdz parādīties kāds milzīgi kritisks raksts par kaut kādu darba grupā izstrādājamu dokumentu, turklāt pat tad, ja mēs esam vienojušies, starp citu, arī ar jūsu frakcijas pārstāvjiem, ka materiāls vēl ir negatavs, nav nobriedis, ka to nevajag publicēt, jo vēl daudz jāstrādā... Manuprāt, te ir runa vienkārši par Augstākās padomes iekšējās ētikas noteikumu pārkāpšanu. Es vēlreiz gribu atgādināt, ka neko neuzspiežu, tāds ir darba grupas viedoklis, pamatojoties uz mūsu pieredzi, jo bieži vien masu informācijas līdzekļos tiek kurinātas kaislības ap dokumentu, kurš vēl nav sasniedzis absolūti nekādu noteiktu gatavības pakāpi.

S.Zaļetajevs: */Tad es jautājumu uzdošu citādi. Vai jūs varat pateikt, kurā momentā projekta darba variants kļūst par projektu?/

J.Bojārs: Es domāju, ka ar to brīdi, kad frakcija ir nobalsojusi par kādu dokumentu, tas ir frakcijas iesniegtais vai frakcijas atbalstītais projekts, un tas jau ir oficiāls dokuments. Mēs pat varētu atkāpties vēl tālāk, līdz brīdim, kad komisija nobalsojusi un pieņēmusi dokumentu. Kā jūs atceraties, par pilsonības likumu mēs nebijām vienojušies pat darba grupā, nebijām vienojušies nekādā līmenī, kad tas absolūti negatavā, zaļā variantā jau bija nodots sabiedrības apspriešanai.

S.Zaļetajevs: */Bet mēs tagad apspriežam reglamentu. Kā es saprotu, šis reglaments jūsu frakcijā nav pieņemts, tāda lēmuma nav. Tātad mēs tagad apspriežam nevis reglamenta projektu, bet reglamenta projekta darba variantu? Vai es pareizi saprotu?/

J.Bojārs: Es atkal varbūt kļūdos, un man nav taisnība, citiem varbūt ir citāds viedoklis, bet es uzskatu, ka tikai tas, par ko mēs Augstākajā padomē esam konceptuāli nobalsojuši, ir oficiāls dokuments. Šo dokumentu paraksta Augstākā padome, nevis Bojārs, Eglājs vai Rikards.

S.Zaļetajevs: */Tas nozīmē, ka pie mums notiek darba varianta pārvēršanās par pieņemtu lēmumu, nenokļūstot projekta stadijā?/

J.Bojārs: Nekā tamlīdzīga.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, man tomēr jāaizrāda, kaut gan es varbūt esmu neobjektīvs, ka deputāts Zaļetajevs šajā pēcpusdienas sēdē ir patērējis maksimumu laika, nedodot iespēju izteikties pārējiem deputātiem un tādējādi ierobežojot viņu tiesības. Lūdzu, deputāts Bērzs- pie otrā mikrofona, pēc tam deputāts Jundzis- pie trešā mikrofona.

A.Bērzs: Es mazliet baidos un tāpēc jau iepriekš lūdzos no Bojāra kunga mazliet saudzības. Mana jautājuma būtība ir tāda: projektā ir norādīts, ka uzstāšanās par balsošanas motīviem var ilgt trīs minūtes. Es jau kādreiz ļoti sen par šo jautājumu runāju, arī Gorbunova kungs mani pareizi saprata, bet praksē šis jautājums palika neatrisināts līdz jaunā reglamenta pieņemšanai. Mēs šo tradīciju esam mantojuši varbūt no Saeimas laika procedūras, kad uzstāšanās par balsošanas motīviem notika pēc balsošanas, lai izskaidrotu sabiedrībai un saviem vēlētājiem balsošanas rezultātus. Mēs šo jēdzienu- uzstāšanās par balsošanas motīviem- lietojam tad, kad būtu jālieto cits jēdziens- uzstāšanās vai aģitēšana par balsošanu. Vai nebūtu lietderīgi šķirt šos jēdzienus- "aģitācija par balsošanu" un "uzstāšanās par balsošanas motīviem"? Šos jēdzienus nošķirt mēs varam tikai, Kārtības rullī ierakstot, kas ir uzstāšanās par balsošanas motīviem, jo pa šo laiku mums ir tāda tradīcija ieviesusies un izveidojies nepareizs priekšstats. Kā jūs skatāties uz šo lietu?

J.Bojārs: Jā, Bērza kungs, jūsu priekšlikums, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, bet es līdz šim sapratu, un, ja nemaldos, tā tas ir arī Krievijas parlamentā un PSRS Augstākajā padomē, ka par balsošanas motīviem runā pirms balsošanas, piemēram, es balsošu tā un tā un aicinu jūs balsot tā un tā... Es piekrītu, varbūt atvēlētās trīs minūtes šiem motīviem ir pārāk daudz, bet mēs centāmies normas kaut kā sagrupēt. Lūk, trīs minūtes atvēlam atkārtotām runām un izteikumiem par balsošanas motīviem, bet replikām par sēdes vadīšanas kārtību, procedūru, pieteikumu, jautājumu uzdošanai, atbildēm- divas minūtes. Varbūt mēs nepareizi esam sagrupējuši, varbūt jums ir citi priekšlikumi. Bet es līdz šim uzskatīju, un praksē arī tā ir iegājies, ka par balsošanas motīviem mēs uzskatām tās īslaicīgās uzstāšanās, kuras atļautas tieši pirms balsošanas. Redzat, kā pie mums notiek: tūlīt, tūlīt būs balsošana, cilvēki skrien pie mikrofoniem- atļaujiet par balsošanas motīviem, man ir tiesības! Nezinu, varbūt es domāju nepareizi, varbūt mēs viens otru nesaprotam.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Jundzis pie trešā mikrofona. Līdz šīs sēdes beigām ir 13 minūtes.

T.Jundzis: Bojāra kungs, mani arī satrauc 161.panta otrā daļa, tas ir, jautājums par aktu, projektu, darba variantu publicēšanu. Sakiet, lūdzu, ja likumdošanas iniciatīvas kārtībā deputāts, piemēram, es, iesniedzis projektu, to izskatījusi un akceptējusi komisija, piemēram, Aizsardzības un iekšlietu komisija, vai pēc šīs procedūras veikšanas tiešām deputātam nav tiesību lūgt publicēt minēto Augstākās padomes likumprojektu, pirms tas ir izskatīts plenārsēdē? Iespējama arī tāda situācija, ka plenārsēde manu projektu vispār noraida. Vai arī tad man nav tiesību to publicēt, darīt zināmu sabiedrībai un tādējādi aizstāvēt savu viedokli?

J.Bojārs: Es vēlreiz gribu atgādināt, kāds bija mūsu nolūks, formulējot šo normu. Mēs balstījāmies uz pieredzi, kuru guvām, izstrādājot pilsonības likumu, kuru pavisam negatavā veidā publicēja presē pretējā frakcija un sacēla ap to milzīgu jezgu. Tādu rīcību es uzskatu par nekorektu, jo mēs taču komisijā bijām vienojušies projektu pagaidām nepublicēt, visiem bija skaidrs, ka dokuments vēl nav pietiekami pilnveidots. Uzskatu, ka neizstrādāta dokumenta publicēšana ir deputāta ētikas normu pārkāpums. Es kā autors vienmēr ļoti pārdzīvoju, ja darbu, kuru pats atzīstu par negatavu, ar visām kļūdām, līdz galam neizdomātiem formulējumiem nodod apspriešanai un aplaista ar netīrumiem.

T.Jundzis: Bojāra kungs, es jums pilnībā piekrītu, bet, no otras puses, jūs zināmā mērā ierobežojat autora tiesības, lai gan tas, ko jūs sakāt, ir pareizi.

J.Bojārs: Tad varbūt precizēsim formulējumu. Jums ir priekšlikumi? Iesniedziet labāku formulējumu, un, mēs ietversim. Ideja, es domāju, visiem ir skaidra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Deputāts Stroganovs.

F.Stroganovs: */Cienījamo kolēģi Bojār! Es tomēr gribētu vēlreiz atgriezties pie 161.panta. Kam adresēta rindkopa par presi? Deputātiem vai masu informācijas līdzekļiem? "Projektu darba variantu, Augstākās padomes aktu publicēšana ir aizliegta."/

J.Bojārs: Bet kā, jūsuprāt, būtu labāk?

F.Stroganovs: */Šinī gadījumā nav saprotams, kam adresēts šis ieraksts. /

J.Bojārs: Nu, tā ir tā sauktā gumijas formula, kuru var saprast gan tā, gan citādi.

F.Stroganovs: */Ja pants adresēts masu informācijas līdzekļiem, tad tas ir pretrunā ar likumu par masu informācijas līdzekļiem. Tur tā lieta./

J.Bojārs: Varbūt iesakiet savu precizējumu. Augstākā padome pati nosaka savus iekšējās kārtības noteikumus un ir tiesīga lemt, kādi dokumenti ir publicējami un kādi- ne. Augstākajai padomei ir tādas tiesības. Ja jūs domājat vai jums ir labāks formulējums, lūdzu, iesniedziet to rakstveidā, un mēs par to balsosim.

F.Stroganovs: */Manuprāt, rakstot pantu šādā formulējumā, mēs baidāmies no sabiedrības. Kas gan tur slikts, ja tiks atklāti mūsu trūkumi, mēs tos uzzināsim un turpmāk kļūdas nepieļausim. Es ierosinātu šo teikumu no likumprojekta izsvītrot./

J.Bojārs: Par to ir jābalso. Es uzskatu, ka autori izturas pret savu darbu ar ļoti lielu pietāti un negrib, ka presē parādās negatavi darba varianti, kuri tiek vazāti pa presi un ķengāti. Autoriem pārmet, ka viņi slikti strādājuši, bet viņi taču pateikuši, ka darbs vēl nav gatavs,- lūdzu, nepublicējiet! Viņi nav devuši atļauju. Jūs mani atvainojiet, ir tāds jēdziens kā autora tiesības. Atšķiriet Civilkodeksu, tur ir skaidri un gaiši pateikts, ka autoram ir tiesības uz savu darbu. Ja likumprojekts ir autora darbs, tad tas pieder autoram tikmēr, kamēr autors nav devis to atklātībai un pateicis- jā, es ļauju savu darbu publicēt. Likums par autora tiesībām nosaka, ka neviens bez autora atļaujas nedrīkst publicēt viņa darbu. Lūk, tā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Bojārs: Tas ir Civilkodekss.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vairs jautātājus pie mikrofona neredzu. Līdz pārtraukumam ir mazāk nekās astoņas minūtes, un līdz ar to ir ierobežotas deputāta Lagzdiņa tiesības, kurš vienīgais ir pierakstījies debatēs par šo jautājumu. Es viņam dotu vārdu, bet debatēt viņš varēs tikai septiņas minūtes. Lūdzu.

E.Repše: Par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Repše: Es, protams, nepaspēšu, lai gan biju pierakstījies sekretariātā.

Priekšsēdētājs: Man ir jāatvainojas Repšes kungam, tiešām pagājušajā ceturtdienā viņš ir pierakstījies runāt par vienpadsmito nodaļu. Tomēr es domāju, ka nav pamata satraukumam- mēs tik un tā šodien nepaspētu pabeigt debates, jo arī Zaļetajeva kungs grib runāt. Mēs vienkārši debates pārtrauksim līdz nākamajai apspriešanas reizei. Nekādu problēmu nav. Pašreiz Lagzdiņa kungs ir tribīnē un var izmantot savas septiņas minūtes, bet varbūt jūs viņam piešķirsit 10 minūtes.

J.Lagzdiņš: Godāto plenārsēdes vadītāj, godātie kolēģi! Es runāšu pavisam, pavisam maz. Es gribētu teikt uzreiz, ka no šīs nodaļas būs atkarīgs tas, cik operatīvi, kārtīgi un plānveidīgi mēs šeit, šajā plenārsēžu zālē, strādāsim. Manuprāt, autors- kā jau es, uzdodot jautājumus, uzsvēru un liku manīt- nav novērtējis reālo situāciju un mūsu likumdošanas praksi. Proti, es jau teicu, ka ir izveidojusies tradīcija runāt par balsošanas motīviem un uzdot jautājumus. Mums ir vairākas tādas procesuālas darbības, kuras netiek reglamentētas šajā likumprojektā. Jūsu aizrādījums, ka jautājumu uzdošana reglamentēta 114.panta 6.apakšpunktā, godāto kolēģi, nav īpaši korekts. Izlasot šo pantu uzmanīgi, jūs ievērosit, ka šeit ir runa par deputāta pieprasījumu un deputāta jautājumu, bet tas ir kaut kas pavisam cits. Deputāta jautājums ir procesuāls dokuments, īpašs dokuments, nevis vienkārši jautājums, ko deputāts var uzdot pie mikrofona plenārsēdes laikā.

Tātad, kolēģi, vēl... (Zālē balsis.)

Priekšsēdētājs: Man jāaizrāda, ka deputāti parasti nerunā no vietas. Tas ir pretrunā ar šā reglamenta 126.pantu.

J.Lagzdiņš: Un vēl, kolēģi. Man pilnīgi nav pieņemama šeit iekomponētā doma, ka likumdošanas iniciatīva ir pavirši noformēts gribas akts, iesviests kaut kādā kastītē, kas atrodas kaut kur parlamenta ēkā. Kolēģi, ja mēs šādi rīkosimies, un es domāju, ka diemžēl parlaments nobalsos par to, ka likumdošanas iniciatīvas tiesības ir dodamas visam diezgan plašajam nosaukto juridisko un fizisko personu lokam, tad jūs varat iedomāties, kādā mērā parlaments tiks noslogots ar dažādām idejām. Mēs paši reizēm, nesaprazdami, kas ir likumdošanas iniciatīva, arī nākam ar gribas aktu, ar savu sāpi pie mikrofona vai kaut kur presē un sakām- ir jādara tas un tas. Pat tāda solīda organizācija kā Tautas fronte neskaitāmas reizes masu informācijas līdzekļos ir iebildusi pret deputātu atsaukšanas institūtu, bet ar likumdošanas iniciatīvu joprojām nav nākusi. Tas nozīmē, ka pat šāda organizācija acīmredzot īsti neprot šīs tiesības izmantot. Bet iedomājieties, kas notiks, ja šie gribas akti, tik vieglā formā ietverti, mums būs oficiāli jāuzskaita! Tad šajā zālē būs pilnīga anarhija un nekāda plānošana nebūs iespējama.

Turklāt likumprojekta daudzos pantos ietvertas normas, kuras mēs atklāti ignorējam. Mums vai nu jāpastiprina reglamentācija, jādod plašākas tiesības sēžu vadītājiem, vai kādā citā veidā jāpadara šīs normas reāli izpildāmas, vai arī tās vispār jāizslēdz. Citādi nebūs jēgas, ja blakus tādām normām, kuras tiek ievērotas, pastāvēs normas, kuras drīkst neievērot. Tas degradēs gan likumdošanas procesu, gan arī visu mūsu darbu.

Man ir ierosinājums šo nodaļu nepieņemt- ne šodien, ne arī nākamajā balsojumā. Domāju, ka varbūt nebūtu lieki izveidot tādu cilvēku grupu, kuri tiešām grib šo Kārtības rulli savest kārtībā. Es personiski esmu ar mieru piedalīties šajā darbā un palīdzēt jums.

Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka būtu nekorekti dot vārdu citiem deputātiem, debatētgribētājiem, jo līdz plenārsēdes beigām ir tikai divas minūtes. Deputāts Bojārs vēlas komentēt.

J.Bojārs: Es gribu izmantot savas papildu tiesības... neko nevar dzirdēt.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

J.Bojārs: Ļoti īsi. 143.pantā ir ietverta norma, kas nosaka, kādam jābūt iesniedzamajam likumprojektam, un 150.pants reglamentē, kas notiek ar likumdošanas iniciatīvu, kuru iesniedzējs nevar izstrādāt līdz galam. Likumdošanas iniciatīva tiek izskatīta komisijā. Nekādas nekārtības šeit zālē nebūs. Kāda var būt nekārtība, ja komisija pasaka, ka priekšlikums nekur neder un tādu iniciatīvu mēs nepieņemsim? Zālē nonāk tikai tādi likumprojekti, kuri nobrieduši izskatīšanai plenārsēdē. Nav par ko uztraukties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, domāju, ka šīs nodaļas apspriešanu mēs turpināsim tajā plenārsēdē, kuru nolemsim veltīt Kārtības ruļļa izskatīšanai. Protams, rīt tas nebūs, jo rīt mums paredzēta cita darba kārtība. Bet šodien pulksten 17.00 mēs noklausīsimies valdības informāciju.

Vārds paziņojumam deputātam Preinbergam. Pēc tam pārtraukums līdz pulksten 17.00.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi deputāti, kuri dzīvo Lubānas ielā! Esiet tik laipni un noklausieties informāciju šeit, pie pirmā mikrofona.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pulkstenis ir pieci, un klāt valdības informācijas stunda. Atgādināšu kārtību: vispirms uzstājas ministrs, pēc tam tiek uzdoti jautājumi. Visa šī procedūra ilgst precīzi stundu. Lūdzu, Oherina kungs, tribīnē! Deputātus lūdzu sagatavoties jautājumu uzdošanai pēc ministra ziņojuma.

J.Oherins, rūpniecības ministrs: Cienījamie deputāti! Vispirms es gribētu teikt, ka Rūpniecības ministrija, pildot parlamenta un valdības nostādnes, savu darbu organizējusi, ievērojot šādus nosacījumus, kas, manuprāt, ir diezgan principiāli un ievērojami atšķiras no iepriekšējos periodos piekoptajiem.

Pirmkārt, tā ir atteikšanās, precīzāk izsakoties, piespiedu atteikšanās, no budžeta dotācijām 1991.gadā. Ja mēs būtu turpinājuši strādāt tāpat kā agrāk, būtu nepieciešama budžeta dotācija apmēram 0,6 miljardu rubļu apmērā, bet tas pašreiz republikas budžetam nav pa spēkam.

Otrkārt, mēs sapratām, ka šajā laika periodā nevarēs piešķirt budžeta līdzekļus arī jaunai celtniecībai un rekonstrukcijai.

Trešā tēze, kuru es gribētu uzsvērt, jo tā, manuprāt, ir principiāla,- mēs no pirmās dienas un līdz pat šai dienai turpinām strādāt, neveidojot tādas struktūras, kuras administratīvi būtu pakļautas valsts institūcijām vai valsts pārvaldes institūcijām.

Ceturtkārt, ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar cenu piespiedu paaugstināšanu pārtikas, kā arī nepārtikas precēm, atkarību no centra, kas arī plānoja cenu paaugstināšanu, kompensācijas jautājumus, kuri kļuva aktuāli uzņēmumu kolektīvos, mēs reducējām uz to, lai uzņēmumi paši risinātu savas ekonomiskās problēmas un kompensācijas jautājumus.

Tas viss, protams, nebija viegli, un es domāju, ka pats smagākais vēl ir priekšā- tas ir indeksācijas jautājums. Pagaidām mums ir izdevies dialogu ar ražotājiem uzturēt. Es neesmu pārliecināts, ka mums izdosies vienoties par visiem kritērijiem sakarā ar indeksāciju, bet domāju, ka daudzus kompensācijas jautājumus mums izdevies samērā sekmīgi risināt. Es domāju, ka, vērtējot vispār rūpniecības darbību, šodien vairs nedrīkst analizēt tikai vienu aspektu, piemēram, apjomu vai preču apjomu salīdzinošās cenās, jāmēģina tomēr vienlaikus analizēt vairākus rādītājus, lai iegūtu skaidru priekšstatu par attīstības tendencēm. Rūpniecības ministrijas kontrolētā sfēra kopumā izpildījusi savas saistības 97,7 procentu apmērā salīdzinājumā ar pērno gadu, tas liecina par rūpniecības lejupslīdi, par to diskutēt it kā vairs nevajadzētu. Mani vairāk interesē attīstības tendences un prognozes. Speciālistu vērtējumā ceturkšņa vai pat četru mēnešu rezultāti daudz neatšķiras no iepriekšējā gada rezultātiem- tad bija 98 procenti, tagad apmēram 97 procenti.

Kādas ir speciālistu prognozes par gadu kopumā? Speciālisti, kuri nepakļaujas tendencei uzdot vēlamo par esošo, prognozē, ka preču produkcijas kritums līdz gada beigām salīdzinošās cenās varētu būt apmēram 15 procenti. Es mēģināšu paskaidrot, kāpēc tas tā ir.

Runājot par preču ražošanu, visvairāk cilvēkus uztrauc, protams, vieglās rūpniecības un kokapstrādes rūpniecības stāvoklis. Varbūt tas skan paradoksāli, bet mašīnbūvē un metālapstrādē triju mēnešu laikā ir pat, kā teikt, dzīvsvara pieaugums- 102 procenti salīdzinošās cenās. Kas būtisks šajā laikā saglabāts? Tas ir darba ražīgums, kas tomēr bijis pozitīvs. Kāpēc es minu šo problēmu? Tāpēc, ka, tikko mēs sākam analizēt republikas tautsaimniecību, nepārtraukti aktuāls ir jautājums par struktūrpolitiku, bet struktūrpolitikas jautājums numur viens ir cilvēku nodarbinātība tautsaimniecībā. Pirmajā ceturksnī no rūpnieciskās ražošanas ir aizgājuši 23 000 strādājošo. Tas ir ārkārtīgi liels skaitlis, es gribētu teikt, tā ir vēl nebijusi dinamika, ko iepriekšējos gados centās direktīvi ietekmēt ar administratīvām metodēm. Pašlaik tas noticis relatīvi bez jebkādu piespiedu metožu lietošanas. Nu, vai par to priecāties vai skumt, tā ir tāda emocionāla lieta, bet es domāju, ka šie cilvēki sabiedriskajai ražošanai nav zuduši. Viņi pārgājuši no rūpnieciskās ražošanas sfēras uz pakalpojumu sfēru, un šai sakarībā tā ir pozitīva pārbīde. Ja rēķina šo cilvēku darba ieguldījumu, viņu zaudējuma dēļ nav saražotas preces aptuveni 200 miljonu rubļu vērtībā. Sevišķi tas skar vieglo rūpniecību, no kuras aizgājuši 5000 strādājošo, tas ir ļoti ievērojams skaitlis.

Par ko būtu jāuztraucas? Nevajadzētu uztraukties par to, ka cilvēki no rūpniecības pāriet citās tautsaimniecības sfērās. Jāuztraucas par to, ka ir radīti pamatfondi, arī importa tehnoloģijas, ko nevar pienācīgi noslogot, bet tas ir zaudējums visai republikas tautsaimniecības attīstībai. Es dalos ar jums šajās problēmās, jo mūsu uzdevums ir kopīgiem spēkiem rūpēties, lai tajos uzņēmumos, kur minētie procesi notiek, tie risinātos saprātīgās robežās.

Analizējot rūpniecības ekonomiskos rādītājus, redzam, ka pirmajā ceturksnī iegūtā peļņa- 2 588 miljoni rubļu -, tas ir divas reizes augstāks līmenis nekā iepriekšējā periodā. Turklāt dinamika ir tāda: mašīnbūves un metālapstrādes temps ir bijis 130 procenti, bet melnās metalurģijas- tikai 100 procenti, ķīmiskās rūpniecības- 180, bet vieglās rūpniecības- 254 procenti. Aiz šiem procentiem, protams, slēpjas vēl daudzi skaitļi tādā kombinācijā, ka atkal rodas jautājums- tas ir labi vai slikti? Es mēģināšu šo jautājumu izvērtēt citā aspektā, respektīvi, saistībā ar maksājumiem budžetā. Pirmajā ceturksnī rūpniecības uzņēmumi, kas atrodas Rūpniecības ministrijas ietekmes sfērā, budžetā iemaksājuši 416 miljonus rubļu, no tiem 146 miljonus rubļu- peļņas nodokļa veidā. Apgrozījuma nodokļa veidā budžetā ierakstīti 227 miljoni rubļu. Par apgrozījuma nodokli es negribētu runāt, toties no peļņas nodokļa iegūtie 146 miljoni ir diezgan būtiska summa.

Ja salīdzina datus par peļņu dažādos uzņēmumos, kļūst redzama ārkārtīgi plaša gamma. Peļņas koeficients svārstās robežās no 1,5 līdz 7. Nav nozīmes nolasīt visu tabulu, bet apkopotie dati liecina par to, ka zināmā mērā sāk darboties ekonomiskais mehānisms. Es gribētu minēt vienu piemēru. Mēs jau daudz esam runājuši par iniciatīvu, kādu izrāda vesela virkne uzņēmumu. Piemēram, ja "Kompresors" savu produkciju ārpus mūsu republikas robežām pārdod par līgumcenu un tādā veidā iegūst labus ekonomiskos rādītājus, manuprāt, tur nebūtu nekā peļama. Gluži otrādi, par to būtu jāpriecājas. Un tomēr- ja uzņēmums nevis iegulda kādus līdzekļus papildus vai uzlabo tehnoloģiju, bet savu peļņu palielina vienkārši uz cenu rēķina, paaugstinot cenas pirmās nepieciešamības precēm, tad, protams, tā ir problēma, kurai jāvelta liela uzmanība. To mēs arī darām. Protams, šis jautājums ir saistīts ar cenu koncepciju, tādēļ nepieciešama kopīga darbība ar Cenu departamentu. Mums ir vajadzīgs nepārtraukts dialogs ar Cenu departamentu.

Par cilvēku aiziešanu no rūpniecības uz citām nozarēm mēs runājām tikai tādā sakarā, kā šis process ietekmē saražotās produkcijas apjomu, bet te ir vēl viena problēma. Var rasties tāda situācija, kad nebūs iespējams noslogot tikpat daudz strādājošo kā agrāk, bet bijušo darbinieku kvalitatīva pārkvalifikācija pa šo laiku nav notikusi. Es domāju, ka šī problēma republikā pagaidām vēl nav atrisināta, bet jautājums par kvalifikācijas celšanu sistēmā vairs nav atliekams.

Par darba samaksu. Tā ir pieaugusi līdz 138 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, tātad darba samaksas dinamika ir ļoti augsta, tomēr mēs nedrīkstam šo jautājumu skatīt vienkāršoti un teikt- tas ir slikti, tāpēc ka darba samaksa ir nesaraujami saistīta ar cenu indeksu visām pārtikas, kā arī rūpnieciskajām precēm. Jautājums par pārtiku jau tika speciāli diskutēts, tāpēc pie tā negribu kavēties. Cenu celšanās process vēl nav beidzies, tas notiks tikai tad, kad radīsies kāds zināms līdzsvars vai kvalitatīvi ienākumi, izmaksas varēs saistīt ar iepriekšējo bāzi. Valdība ir pieņēmusi lēmumus, lai šīs izmaksas nebūtu spontānas. Tādu darbu valdība un banku sistēma veic. Ir paredzēts arī mehānisms, kas ļautu atrisināt konflikta situācijas. Tas īsumā būtu viss par operatīvo stāvokli, kāds pašlaik ir Latvijas rūpniecībā un ražojošajā sfērā vispār.

Vēl es gribētu jūs iepazīstināt ar Rūpniecības ministrijas darbu, risinot tādas problēmas, kurām ir nozīme ne tikai šodienas apstākļos, bet arī veidojot iestrādes nākotnei. Pats svarīgākais jautājums ir sagatavošanās darbs īpašuma konversijas jomā. Tika diskutēti dažādi dokumenti, spriests par atsevišķa departamenta izveidi, par likumiem, kas reglamentēs konversiju, un mēs uzskatām, ka valdības programmā jautājums konceptuāli ir atspoguļots. Tas bija arī parlamenta uzdevums- gatavoties īpašuma konversijai, un mēs esam kopīgi šo darbu darījuši. Kādā veidā? Pirmkārt, mēs neesam atraidījuši nevienu iniciatīvas grupu, kas nākusi pie mums ar vēlēšanos mainīt īpašuma formas, pareizāk sakot, gatavoties šim darbam, respektīvi, mēs koordinējām iniciatīvas grupu un valsts pārvaldes institūciju kopīgo darbību.

Otrkārt, mēs vienojāmies ar Nacionālā īpašuma konversijas departamenta vadītāju Ziemeļa kungu, ka tā iestrāde, kura radīta, nodibinot speciālas komisijas uzņēmumu darbības rādītāju analizēšanai, neies zudumā, bet maksimāli efektīvi tiks izmantota sakarā ar jaunajiem dokumentiem, kuri reglamentēs īpašuma konversiju. Respektīvi, mēs strādājam, nenoniecinot to, kas jau ir izdarīts, bet papildinot paveikto ar jaunām atziņām.

Treškārt, strādājot pie šīs konversijas sagatavošanas, mēs esam izvirzījuši mērķi nepieļaut, ka kādu uzņēmumu sadalītu tikai tāpēc, ka kādam tas patīk, bet sadalīt, lai radītu priekšnoteikumus tālākai konversijai, lai nepazustu ražošanas efektivitāte. Es gribētu uzsvērt, ka šis ir ārkārtīgi darbietilpīgs jautājums un šī darbietilpība velkas vairākus mēnešus, ja mēra laika vienībās. Tāpēc es gribu paskaidrot, ka gan Īpašuma konversijas departamentam, gan nozaru ministrijām, tas ir mans viedoklis, es, protams, pārstāvu Rūpniecības ministriju un nevaru runāt par visām ministrijām, darbs bija ārkārtīgi liels un ilgstošs, bet tagad spontāni daudzi uzņēmumi mēģina īsā laikā sagatavot vai dabūt dokumentus, lai varētu skaitīties tikpat kā pārgājuši uz savu īpašumu. Tas ir absolūti bezcerīgi, un nekādu steigu nedrīkst pieļaut, tāpēc ka šie jautājumi ir ļoti nopietni.

Ko mēs esam izdarījuši, lai tuvinātos šai īpašuma konversijai? Pirmkārt, 10 uzņēmumi ir pārgājuši uz nomas attiecībām. Turklāt tā, kā juridiski visam vajadzētu būt, nevis tikai parakstot pavēli. Septiņi uzņēmumi ir sagatavoti pārveidošanai akciju sabiedrībās. Tas notiek ar Īpašuma konversijas departamenta piekrišanu. Varbūt likums par demonopolizāciju vēl šodien nav īsti skaidrs, tomēr mēs esam septiņus lielākus uzņēmumus sadalījuši mazākos, izveidojot no tiem 26 patstāvīgus uzņēmumus, kas ir pavisam konkrēts solis demonopolizācijas virzienā. Šo darbu domājam turpināt.

Parlamentā vairākkārt ir skatīti jautājumi, kas saistīti ar lauksaimniecību. Es nebūt negrasos ne ko atgādināt, ne teikt, ka tie jautājumi ir pavisam skaidri, es gribētu vienīgi parādīt, kā mainās Rūpniecības ministrijas ietekmes sfēras lauksaimniecības reģionālajā mašīnbūvē. Pirmkārt, ir noticis tas, ka mēs reģionālās mašīnbūves attīstībā esam pārgājuši jaunā kvalitātē. Mēs esam apguvuši 59 vienības, 40 vienības jāapgūst vēl šajā gadā, un 40 vienībām jārada tehniskās dokumentācijas paraugi šajā gadā, lai varētu sagatavot ražošanu nākamajam gadam.

Ko es gribētu šeit piebilst? Principā ir izdevies, es to saku ar pilnu pārliecību, mainīt attieksmi, kāda bija mašīnbūves uzņēmumiem pret lauksaimniecības mašīnbūvi.

Otrkārt, arī tā sauktie Savienības pakļautības uzņēmumi pilnīgi atbalsta šo ideoloģiju un ir ar mieru strādāt šajā režīmā. Tādējādi no 35 uzņēmumiem, kas pašlaik konkrēti piesaistīti lauksaimniecības mašīnbūvei, 20 uzņēmumi ir Savienības pakļautības uzņēmumi. Tie šo darbu veic droši vien mazākā apjomā, nekā mēs to vēlētos, tomēr attieksme vairs nav tāda, kāda bija tolaik, kad viņi negribēja šo sarunu vispār sākt.

Kas pašlaik būtiski traucē un kas noteikti ir jāatrisina? Ir divi jautājumi.

Pirmais, es uzskatu, ir organizatoriskais jautājums. Tā ir mana problēma, mūsu ministrijas problēma, kā šajā posmā mainīt valsts vadības struktūru ministrijas ietvaros, lai tālāk sāktos darbs ar uzņēmumiem ne vairs tā kā pirmajā posmā, kad mums vajadzēja tikai sakoordinēt Lauksaimniecības mašīnbūves departamenta un uzņēmumu darbību. Tagad ir jāsākas dziļākam un sarežģītākam darbam speciālistu līmenī. Taču uzreiz tiek izvirzītas prasības par augstāku darba samaksu, un es negribētu šo problēmu pasniegt tā, ka, neatrisinot šo jautājumu, nebūs reģionālās mašīnbūves. Uzskatu, ka problēma ir jāatrisina tā, lai reģionālā mašīnbūve būtu. Šiem speciālistiem, lai viņi varētu risināt kvalitatīvu dialogu pašā rūpnīcā, strīdēties par finansu lietām, par ražošanas sagatavošanas izmaksām, ir jābūt vismaz rūpnīcas galvenā inženiera līmenī. Un šādi speciālisti diemžēl par 300 rubļiem, kā jūs saprotat, šo darbu vairs nav ar mieru darīt. Tā ir viena problēma.

Otra problēma ir ar Krievijas Federāciju un Baltiju reģionālajā mašīnbūvē. Manuprāt, veidojas tāds stāvoklis, ka katra no republikām grib būt tā, kas ražos galaizstrādājumu, šo kooperācijas mezglu cenšas atstāt savam kaimiņam. Varbūt ar igauņu kolēģiem mums izdosies vienoties par vairākiem konkrētiem jautājumiem. Esam šo darbu sākuši, vairākkārt ar viņiem tiekoties un kopīgi apspriežot kooperācijas jautājumus, bet ar lietuviešu kolēģiem pašlaik šāda kontakta nav. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka Lietuvā mainījušās organizatoriskās struktūras, to cilvēku, ar kuriem mēs sākām sarunas, vairs nav.

Bet pats galvenais, manuprāt, šodien ir tas, ka sākam zaudēt tos uzņēmumus, arī Savienības uzņēmumus, kuri bija devuši piekrišanu nodarboties ar lauksaimniecības reģionālo mašīnbūvi. Materiāltehniskā apgāde šiem uzņēmumiem joprojām nav atrisināta. Ja šis uzdevums netiks pacelts nacionālās programmas līmenī, viss darbs, ko esam veikuši, piesaistot uzņēmumus, gluži vienkārši zaudēs efektivitāti. Tas ir pilnīgi skaidrs, jo debesu brīnumi, kā teikt, notikt nevar. Manuprāt, materiāltehniskās apgādes apjoms ir tāds, ka gadījumā, ja republikā ir šī prioritārā programma, tā ir jāpilda visiem. Te nevarētu būt nekādas citas nostādnes.

Vēl viens problēmu loks, pie kā Rūpniecības ministrija strādā, ir šāds: pēdējā laikā vairāku iemeslu dēļ ir parādījušās tādas problēmas kā importa materiālu samazināšanās, jo nav valūtas, vai arī pilnīgi jauna problēma- nav materiālu, kurus visu laiku saņēmām no Savienības, piepeši tie vairs netiek piegādāti. Varētu minēt divus piemērus. Importa materiāli, par kuriem jāmaksā valūtā, ir mēbeļu lakas. Vajadzīgi apmēram 3 miljoni rubļu gadā. Pilnīgi jauns jautājums ir tipogrāfijas krāsas. Vakar tās mums nebija jāpērk par valūtu, bet rīt mūs dzīve spiedīs to darīt. Līdzīga situācija ir ar tādām ķīmiskajām precēm kā poliuretāns, smaržvielas sadzīves ķīmijā. Tās visas ir pozīcijas, kas prasa valūtu. Mēs esam organizējuši darbu tā, lai atrastu iespēju visus šos materiālus ražot savā republikā. Jautājumu par mēbeļu lakām, par tipogrāfijas krāsām, es domāju, mums izdosies atrisināt jau šogad.

Klāt nāk vēl līgumu slēgšana ar citu republiku firmām vai uzņēmumiem par kopīgu mērķprogrammu finansēšanu. Konkrēts piemērs pašlaik ir ar Krievijas Federāciju par tādu strīdīgu pozīciju kā poliuretāns. Tas ir viens no lielākajiem deficītiem ķīmijas nozarēs. Poliuretāna reālā piegāde plastmasas izstrādājumiem ir 10 procentu apmērā. Tas ir pilnīgi bezcerīgs stāvoklis. Mums jāmeklē nestandarta ceļi, jo ar šādu stāvokli nevaram samierināties.

Vēl gribētu dažus vārdus teikt par ekoloģijas problēmām. Pavisam konkrēti jāsaka, ka esam veikuši darbu, lai radītu jaunu tehnoloģiju toksisko atkritumu iznīcināšanai ar sadedzināšanas metodi. Kopā ar Vides aizsardzības komiteju un ASV dzīvojošā latvieša Embrekta kunga firmu Jelgavas rajonā tiks uzstādīta pirmā toksisko atkritumu iznīcināšanas iekārta. Darbā iesaistīsies arī Tehniskā universitāte, jo ir jāpaveic ārkārtīgi liels teorētiskais darbs. Kopā ar Zviedrijas speciālistiem tiek apsekoti vairāki Rīgas uzņēmumi, lai izstrādātu nepieciešamās rekomendācijas un ieviestu tās praksē, izmantojot arī Zviedrijas palīdzības fonda līdzekļus.

Viens no ārkārtīgi sarežģītiem jautājumiem, kas dažiem uzņēmumiem var beigties pavisam nelāgi, ir pieslēgšanās kolektoriem sakarā ar Rīgas notekūdeņu būves pabeigšanu. Katram uzņēmumam ir noteikts savs termiņš, tiek veikts darbs, lai šīs lokālās iekārtas tiktu sakārtotas. Ja kādam neizdosies to izdarīt, būs jārunā no spēka pozīcijām. Diemžēl es nevaru piedāvāt citu metodi, jo ar uzņēmumiem ir strādāts vairākus gadus. Visi ir laikus informēti. To darījusi arī Rīgas pilsētas izpildkomiteja, turklāt ne tikai šogad, bet jau pirms daudziem gadiem. Jums ir jāzina, ko mēs uzskatām par vājāko vietu Rūpniecības ministrijas darbībā, kas ir jādara rūpniecības ministram ar savu aparātu. Ir divas tīri organizatoriskas problēmas.

Pirmkārt, tas ir paralēlisms ar Ekonomikas ministriju. Mēs jau esam par šīm problēmām runājuši, arī par tiem jautājumiem, kas skar konkrētu uzņēmējdarbību. Mēs esam panākuši zināmu vienošanos, es ceru, ka tā tiks ievērota, lai šo paralēlismu samazinātu.

Otra problēma ir koncernu un asociāciju vieta mūsu ražošanas pārvaldē. Vēsturiski tā veidojās sakarā ar to, ka tika likvidēta Rūpniecības komiteja un sākās dažādas spēles ar štatiem, cenšoties sevi parādīt labā gaismā. Reorganizācija koncernos un asociācijās pēc skaitliskā sastāva ir tieši ekvivalenta visam ministrijas aparātam. Bet, tā kā tas ir brīvprātības princips, pašlaik šīs asociācijas un organizācijas ir jāpārreģistrē, un šie uzņēmumi ir spiesti tagad meklēt izeju, reģistrēties Uzņēmumu reģistrā. Un mūsu nostāja ir tāda: esam izteikuši vairākus priekšlikumus, arī dibināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību, bet tikai ar noteikumu, ka mēs likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" varam fiksēt tādu stāvokli, ka šādu sabiedrību vadītājus apstiprina valdība, parlaments var uzņemties augstāku funkciju, bet katrā ziņā mēs nevaram šos cilvēkus atstāt nevadāmus.

Kāpēc es par to runāju? Šie koncerni un asociācijas, veicot ārkārtīgi lielu pozitīvu darbu, ārkārtīgi lielu, es uzsveru, tajā pašā laikā nevilšus kļūst par jauniem monopolistiem, jo sāk aizstāvēt tikai to organizāciju intereses, kas tajos jau ir iestājušās. Bet tajā pašā laikā tāda nozare kā vieglā rūpniecība kopumā tos vairs neinteresē. Taču mēs nevaram pieļaut, ka republikā būtu divas struktūras: viena, kas nodarbosies ar vieglās rūpniecības pārvaldi, teiksim, 70 procentu apmērā, un pie ministrijas organizēt vēl vienu departamentu speciāli vieglajai rūpniecībai, kas vadītu 30 procentus uzņēmumu. Tas ir galīgi nepieņemami. Vienu no šīm organizatoriskajām problēmām, es uzskatu, mēs atrisināsim, bet par otru esam sagatavojuši priekšlikumus Ministru padomei.

Lūdzu, esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāti ir pieteikušies jautājumu uzdošanai. Deputāte Buķele, pēc tam- deputāts Grūbe.

E.Buķele: Cienītais ministra kungs, man ir divi jautājumi. Veidojot Rūpniecības ministriju, viens no tādiem būtiskiem uzdevumiem bija vissavienības uzņēmumu pārņemšana Latvijas Republikas jurisdikcijā. Vai uzskatāt, ka šis uzdevums tiek risināts sekmīgi?

Otrs jautājums ir citāda rakstura. Vai jūs kā valdības loceklis un vairāku nozaru vadītājs piedalāties valdības programmas izstrādāšanā tādai situācijai, ja tiks pastiprināta republikas ekonomiskā blokāde? Vai nevar pienākt brīdis, ka tad, kad būs jāvāc labība, nebūs degvielas vai ziemā nebūs kurināmā?

J.Oherins: Pirmais jautājums, manuprāt, ir viens no stūrakmeņiem problēmu lokā mūsu republikā. Tas ir saistīts ar īpašuma attiecībām starp Latvijas Republiku un PSRS. Sarunās, kuras ir sākušās, tas tiek skarts, bet nekāda atrisinājuma diemžēl nav. Man deputāti var uzdot pretjautājumu, sak', neskatoties uz to, jāstrādā ir, kāpēc šos uzņēmumus nevarētu pārņemt ar kādām direktīvām metodēm? Es par šo jautājumu esmu domājis daudz un meklējis dažādus risinājumus. Pastāstīšu, pie kāda vērtējuma esam nonākuši, izdarot analīzi par Savienības pakļautības uzņēmumiem.

Pirmkārt, ir dažādi kolektīvi ar dažādu noslieci. Otrkārt, ir dažādi kolektīvi un vadītāji. No abiem šiem faktoriem ir atkarīgs tas, vai attiecīgais kolektīvs ir ar mieru, kā teikt, rakstīt statūtus, turklāt tādus, kādi ir pieņemami Latvijas Republikai, vai arī grib iet pa vieglākās pretestības ceļu, sakot, ka Maskavā ministrs tos neapmierina. Daudzi man ir ieteikuši izraudzīties spēka pozīciju, sak', aizliegsim šiem uzņēmumiem kādu darbību, kaut vai bankas darbību, vai arī nedosim tiem materiālos resursus un tamlīdzīgi. Es varu viennozīmīgi paskaidrot, ka nevienu šādu paņēmienu nevaru uzskatīt par pilnvērtīgu kā sviru. Vai nu šīs sviras ir absolūti neefektīvas, vai tās gluži vienkārši tikai saasina sabiedrisko kvēli. Mēs esam mēģinājuši iet pa citu ceļu. Mēs ar tiem dialoga režīmā meklējam ceļu, kā tuvināt šos uzņēmumus Latvijas nostādnei, lai varētu reģistrēt mūsu Uzņēmumu reģistrā.

Teikt, ka Savienības uzņēmumu problēma ir atrisināta, es diemžēl nevaru, tas būtu tīrākais pašapmāns un arī jūsu apmāns. Bet šī problēma tādā veidā, kādā tā pastāv, manuprāt, ir risināma dialoga režīmā. Es nezinu, kā kuram ir iznācis. Es varu ar šo uzņēmumu vadītājiem tikties vai netikties, bet gribu teikt, ka atsevišķi uzņēmumi, to gan ir ārkārtīgi maz, demonstratīvi nostājas pret mūsu likumdošanu. Vairākums tomēr ir tādu, kas saprot savu dualitāti, saprot, ka nevar strādāt, neizdarot arī zināmus žestus savām esošajām vai bijušajām Savienības direktīvajām institūcijām. It sevišķi tā ir uzņēmumos, kur ir iekšējā ministrija, iekšējā kooperācija, kur vispār nav alternatīvas. Un tas ir jāsaprot. Mēs šādu uzņēmumu vai nu gribam nostādīt pilnīgi bezizejas stāvoklī, vai arī izlikties, ka tie cilvēki, kas tur strādā, nav Latvijas Republikas iedzīvotāji. Es domāju, ka tas ir nepareizi. Šāda dialoga režīma politika kādam varbūt nepatīk, bet visādā ziņā tā ir ļāvusi izvairīties no sociālās spriedzes, jo voluntāristisks pieprasījums- darīt tā vai tā- izraisa konfliktsituāciju. Tas ir par Savienības pakļautības uzņēmumiem. Taču es sapratu, ka mana atbilde jūs pilnībā neapmierina.

E.Buķele: Kāds ir stāvoklis ar VEF?

J.Oherins: Ar VEF kolektīvu esmu runājis, gan ar pirmo, gan ar otro kolektīvu, gan ar pašu direktoru. Ir sagatavoti tādi reģistrācijas statūti, kas atbilst Latvijas interesēm, Latvijas likumdošanai. Tādu uzņēmumu, kas grib maksājumus izdarīt voluntāri, pagaidām ir 14.

E.Buķele: Oherina kungs, es ļoti atvainojos...

J.Oherins: Kad ar šo uzņēmumu vadītājiem individuāli runā, viņi neprotestē ne pret vienu maksājumu, ne pret Latvijas likumdošanu. Viņus visvairāk uztrauc tā duālā situācija, kādā viņi nokļūst, jo viņi tik tiešām nevar atrisināt vairākas pozīcijas.

E.Buķele: Oherina kungs, šeit ir ļoti liela sakarība ar manu otro jautājumu. Ja tiešām Savienība sabruks, un tas acīmredzot vairs nav bremzējams process, tas notiks agrāk vai vēlāk, kas notiks ar šiem uzņēmumiem? Vai tie būs spējīgi funkcionēt? Kā virzās jūsu darbība, lai patiesi neapstātos ražošana?

J.Oherins: Pirmkārt, mēs meklējam un gatavojam priekšlikumus par rūpniecisko noslodzi. Lauksaimniecībā un mašīnbūvē viss risinās gluži konkrēti. Otrkārt, mēs saprotam to, ka šodien pavisam spontāni var veidoties apstākļi, neatkarīgi no tā, sabrūk Savienība vai nesabrūk, ka attiecīgais uzņēmums var nestrādāt. Tāpēc mums tik un tā jādomā, kā noslogot šos uzņēmumus. Ja tajos strādājošie cilvēki paliks bez darba, tik un tā republikas budžetam atkal būs jauna slodze, jo būs jāmaksā kādi pabalsti. Bet pilnībā atbildēt par šiem uzņēmumiem es jums nevaru. Jūs gribat dzirdēt atbildi, ka tur viss ir kārtībā, bet to es jums pateikt nevaru. Es varu pateikt, ko mēs darām, bet, ka viss ir kārtībā, to gan ne.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Grūbe, gatavojas deputāts Felss un vēl 21 deputāts. Visi viņi pierakstījušies uzdot jautājumus. Lūdzu.

G.Grūbe: Mans jautājums sastāv no divām daļām. Es griežos pie Oherina kunga kā pie valdības pārstāvja ar šādu jautājumu: kādu recepti jūs ieteiktu jaunajām ģimenēm, lai tās varētu iegādāties jūsu ministrijā, ministrijas sistēmā, es atvainojos, ražotās mēbeles?

J.Oherins: Es šeit esmu atbildētājs, es nevaru atļauties atbildēt uz jautājumu ar pretjautājumu. Es domāju, ka jaunajām ģimenēm, tā ir mana pārliecība, šodien ir jāsaņem vienreizējs sociāls pabalsts. Tā kā mēs nolēmām, ka nedotēsim no budžeta nekādus rūpniecības uzņēmumus...

G.Grūbe: Tagad jautājums kā ministram: kā pieaugusi darba samaksa un darba ražīgums apvienībā "Latvijas mežs" un kā tiek risināti jautājumi par reģionālo mašīnbūvi mežsaimniecības un lauksaimniecības produkcijas pārstrādei?

J.Oherins: Par lauksaimniecības produkciju es teicu, tā tiek risināta...

G.Grūbe: Pārstrādei, es atvainojos.

J.Oherins: Mēs nedalām atsevišķi- pārstrāde, augkopība, laukkopība, mums ir reģionālā lauksaimniecības mašīnbūve, tas ir viens komplekss, kam piesaistīta visa mašīnbūvniecība. Kā es teicu, starp tiem 20 Savienības pakļautības uzņēmumiem šodien problēma numur viens ir materiālie resursi. Šodien mēs neesam pilnīgā skaidrībā, kāds ir optimālais daudzums, ko vispār mums deva republikā ražošanai. Mēs visi ražosim, kas ir vajadzīgs šajā nozarē, tomēr apstāsimies pie kaut kāda zināma daudzuma. Pēc nomenklatūras. Lai jums neliktos, ka ir tāda mana prātošana vai neprātošana, pateikšu, ka pirms dažām dienām amerikāņu menedžeri pateica skaidri un gaiši, ka tikai viens kritērijs nosaka valsts konkurētspēju ārzemju tirgū, tas ir ražīgums.

Par darba algu un ražīgumu. Darba algu acīmredzot nevar saistīt ar ražīgumu. Es pateikšu, kāpēc. Ražīgums ir krities, kopizstrāde ir kritusies, bet darba alga pieaugusi apmēram pusotras reizes.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Felss, gatavojas deputāts Krūmiņš.

A.Felss: Man tāds jautājums: pirms pusgada notika diskusija par celulozes rūpnīcas būvniecību, bija runa par to, ka tiks iedalīti budžeta līdzekļi. Kāda ir situācija?

J.Oherins: Pašlaik ir pabeigts darbs pie triju vietu teorētiskās izvēles. Ir izveidota komisija, kurā strādā arī projektēšanas institūts "Agroproms". Nākamā mēneša sākumā šos projektus vedīs uz vietām, apspriedīs ar attiecīgajām deputātu padomēm un izpildkomitejām. Attiecīgās vietējās varas institūcijas tiks iepazīstinātas ar dokumentāciju, ar visiem potenciālās piesaistes plusiem un mīnusiem. Speciālistu ieteikums ir orientēties uz 300-500 tūkstošiem tonnu produkcijas. Zinot, cik apmēram maksā viena tonna, kas ir apmēram 2,5-3 tūkstoši dolāru; saprotot, kas tas ir par apjomu, jebkurai deputātu padomei un izpildkomitejai būs ārkārtīgi liela problēma, jo viņiem būs jāizšķir, vai šis rajons zels un plauks.

Es varu nosaukt tās trīs vietas, kuras, pēc projektētāju uzskata, ir visperspektīvākās. Tās ir Līvānu rajons, Liepājas rajons un Ventspils rajons. Bet es vēlreiz saku, ka nebūs nekāda spēka spiediena vai direktīvas. Mēs strādājam ar trim variantiem, ir arī ceturtais un piektais variants- Balvi un Zilupe. Arī Ludzas rajons tiek apspriests, bet par šīm vietām iestrādes pagaidām nav. Jautājums, protams, būs ārkārtīgi diskutabls, es nebūt neesmu pārliecināts, ka šī komisija uz vietām rajonos izrunās un tās lēmums būs galīgs. Projekts ir tik liels, ka es uzskatu par mērķtiecīgu to izvērtēt arī parlamentā, jo tādi projekti Latvijā nav bijuši. Mums viss jāapsver pareizi, jo tas ir tas stabilitātes jautājums, ko man uzdeva par valdības programmu blokādes laikā, tas ir mūsu resurss, pasaules tirgus šo preci pieņem par konvertējamu valūtu, un tas nozīmē, ka izvēle mums būs jāizdara. Varbūt kādam būs alternatīvs variants vai vēl kas cits, ko es nevaru prognozēt, bet visādā ziņā runāšanas stadija ir garām, ir izstrādāti projekti,- lai speciālisti un pašvaldības izlemj.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputātus Krūmiņš, gatavojas- deputāts Biķis.

Ģ.Krūmiņš: Man ne tik daudz jautājums, bet problēma pārdomām gan ministrijai, gan deputātiem. Varbūt varēs sagaidīt kādu konkrētu atbildi. Jautājums ir par lauksaimniecības reģionālo mašīnbūvi. Kā es saprotu, pašreiz ar reģionālās mašīnbūves jautājumiem nodarbojas nevis Rūpniecības ministrija, bet Lauksaimniecības ministrija. Kā ir paredzēts visu to attīstīt, vai tiešām mēs metīsimies uz naturālo saimniecību un katrs taisīs to, kas viņam ir vajadzīgs? Vai tomēr nevajadzētu jautājumu izvirzīt tā, ka Lauksaimniecības ministrija pilda tikai pasūtītāja lomu, ka tā sarēķina, kādos apjomos kāda nomenklatūra vajadzīga. Varbūt varētu būt Lauksaimniecības mašīnbūves departaments, kas šos jautājumus apkopo, koordinē un uzstājas kā pasūtītājs. Tas varētu saņemt zināmas finanses, bet es domāju, ka tieši pati produkcijas ražošana tomēr būtu Rūpniecības ministrijas uzdevums. Ja šī mašīnbūve ir Lauksaimniecības ministrijas rokās, tad rodas jautājums- uz kādas bāzes visu to taisīt? Vai uz lauktehnikas ražošanas bāzes? Vajadzētu padomāt, kā izmantot lauktehnikas jaudas. Varbūt sīkākās lauktehnikas organizācijas varētu būt lauksaimniecības mašīnbūves parka servisa uzņēmumi, lielākās varētu pārprofilēt par kāda agregāta vai mezgla ražotājiem. Kā jūs domājat perspektīvā risināt šos jautājumus?

J.Oherins: Pirmkārt, šajā posmā mēs neesam strādājuši atsevišķi. Lauksaimniecības ministrijas Mašīnbūves departaments ar Rūpniecības ministriju ir strādājis kopā, un šī izvietošana vairāk nekā 20 Savienības uzņēmumos, par ko es runāju, tas ir Rūpniecības ministrijas darbs. Bet šis darbs ir jāveic citā kvalitātē. Kad tas bija pirmais posms, tad bija ārkārtīgi vienkāršota pieeja, bija paraugs, bija tendence attiecīgo rūpnīcu iesaistīt, bet nu sākas speciālistu darbs- darbs, kas ir saistīts ar finansēšanu, ar ekonomisko efektivitāti, lai izstrādājumu cena nebūtu tik augsta, ka neviens zemnieks nevarēs tos nopirkt.

Nākamais jautājums ir objektīvs un pareizs- izveidot kooperāciju. Šis darbs Rūpniecības ministrijai ir daudz lielākā mērā jāpārņem savās rokās, par to mēs esam vienojušies ar Godmaņa kungu, obligāti tas ir jādara, un mēs to darām. Un darīsim. Mēs gribam nodibināt tādu ārpusbudžeta finansēšanas pārvaldes institūciju, kas ar šiem jautājumiem nodarbotos pastāvīgi. Kas attiecas uz lauksaimniecības un tieši lauktehnikas uzņēmumiem, es domāju, tie visi jau ir noslogoti, iesaistīti jau pašā sākumā.

Otrkārt, šā departamenta uzdevums, mūsuprāt, ir tās nomenklatūras apzināšana, kas ir vajadzīga lauksaimniecībā, un pareiza koordinācija lauktehnikās. Ja salīdzinām lauktehniku jaudas un ieguldītos kapitāllīdzekļus to attīstībā, tad redzam, ka tās principā ir salīdzināmas ar mašīnbūves uzņēmuma jaudām. Tas republikā ir ārkārtīgi liels potenciāls, tam ir jāpaliek, un tas ir jāizmanto. Papildus mašīnbūvē jāiesaista rūpnieciskā sfēra. Te izskanēja priekšlikums, kas manī izsauca pilnīgu neizpratni,- sakoncentrēt četras vai piecas mašīnbūves rūpnīcas, un tās būs tās, kas ražos lauksaimniecības tehniku. Es personiski absolūti nepieļauju domu, ka šāda rīcība varētu būt produktīva, jo šodien jau ir piesaistīti vairāk nekā 20 Savienības uzņēmumu, vairāk nekā 30 vispārrūpniecisko uzņēmumu, kas ir mūsu sfērā. Tā ka runāt par kādiem pieciem uzņēmumiem, ka tie būs lauksaimniecības mašīnu glābēji, manuprāt, ir nereāli. Tāpēc vien, ka ir vajadzīgs, lai katra nozare piedalītos lauksaimniecības mašīnbūvē, kaut vai Autoelektroaparātu rūpnīca. Tai būtu jādod konkrētas izstrādnes, taču tā nav un nekad nebūs orientēta tikai uz lauksaimniecības mašīnbūvi. Tas pats attiecas uz daudziem citiem uzņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Biķis, gatavojas deputāts Eglājs.

V.Biķis: Oherina kungs, man būtu vairāki jautājumi. Pirmais. Sakiet, lūdzu, vai gada laikā, kopš strādā ministrija, ir izdevies radīt vispārēju koncepciju par to, kādas rūpniecības nozares Latvijā būtu jāattīsta, proti, kuras būtu vairāk, kuras mazāk perspektīvas?

J.Oherins: Uz šo jautājumu es varu atbildēt, ka mēs esam pašā sākumā. Esam vispusīgi izvērtējuši potenciālo struktūrpolitiku un izvirzījuši šādus kritērijus: pirmkārt, maksimāli izmantot vietējos resursus, otrkārt, nepieciešams kvalificēts darbaspēks, tas mūsu republikā jau būtu, un esam apstājušies pie koksnes kompleksās pārstrādes būtības un programmas. Un tas ir pamatā mūsu rūpnieciskajai attīstībai, jo, kā jau es teicu, tur nepieciešams ārkārtīgi augsts kapitālieguldījumu līmenis. Vienlaikus vairākās nozarēs nevarēsim to paveikt. Tā nu esam orientējušies uz koksnes pārstrādi gan pusfabrikātiem, celulozei, gan arī papīrā.

Otrs jautājums, kas varbūt skan dīvaini, ja to izsaka Celtniecības ministrija, ir tas, ka mēs esam sākuši darbu, noslēdzot līgumus ar lauksaimniecības speciālistiem par to, ka Latvijā jāatjauno linu rūpniecība ar visu kompleksu, jo mūs šodien lini interesē kā izejviela, lai būtu noslēgts cikls: lini kā produkts, kas atjaunojas katru gadu, pārstrādei audums un gatavie izstrādājumi. Mēs šo darbu darām un zināmā mērā esam raduši dialogu ar Krievijas rūpniecības ministru. Mums bija tikšanās ar citu republiku rūpniecības struktūru pārvaldi, esam atraduši kopīgas intereses, arī Krievijā atdzimst linu audzēšana. Domājam, ka tas ir otrs konkrēts risinājums, ne tikai par koksnes pārstrādi. Tas ir ar lielāku iestrādi, tur ir konkrēti projekti, sarunu objekts. Linu jautājumā notiek darbs, un es esmu pārliecināts, ka šis darbs ir tieši tas, kas ir ārkārtīgi reāls un nepieciešams, lai būtu noslēgts cikls.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat, vai valdības, respektīvi, Ekonomikas ministrijas, cenu un nodokļu politika kaut kādā veidā veicina šo prioritāšu attīstību un vai tā vispār ko ietekmē? Un kā jūs no savas ministrijas viedokļa vērtējat mūsu Ekonomikas ministrijas darbu?

J.Oherins: Pēdējais jautājums man šķiet tāds kutelīgs, jo ekonomikas ministrs ir mans kolēģis un man gluži vienkārši nav morālu tiesību vērtēt savu kolēģi. Es atbildēšu attiecībā uz problēmu, par ko runāju savā ziņojumā. Manuprāt, šajā periodā mūsu un Ekonomikas ministrijas darbā ir bijis paralēlisms. Esmu izvirzījis jautājumu par šā paralēlisma likvidēšanu. Esmu par to runājis tieši ar ministru, mums ir bijušas vairākas diskusijas par šo problēmu. Es domāju, ka jautājums tiks atrisināts.

Par Ekonomikas ministrijas cenu un nodokļu politiku- vai tā ietekmē struktūrpolitiku un kādā veidā? Šo struktūrpolitiku tieši, lai stimulētu koksnes pārstrādi, tā pašlaik neietekmē, bet principā nodokļu politika ir tuvu tam, lai pēc nelieliem labojumiem likumprojektā tā varētu ietekmēt. Kas, manuprāt, ir izdevies nodokļu politikā? Tas, ka mēs tomēr valsts pasūtījumam esam dabūjuši peļņas nodokli... nevis dabūjuši, saprotiet pareizi,- nodokļu izstrādāšanas gaitā ir realizēts tas, ka ir zināmas atlaides un ka rūpnīcas jau ir ieinteresētas skatīties un meklēt, kur ir peļņas nodokļa atvieglojumi. Jo praktiskā dzīve ir tāda, ka nebūt ne visi uzņēmumi dzīvo karaliski, nebūt ne visiem koeficients ir 7 attiecībā pret pagājušo gadu. Ir tādi, kam tas ir 1,1, 1,0, un diemžēl ir arī tādi, kam ir mīnusa zīme.

Kas attiecas uz cenu politiku, manuprāt, cenu politika un cenu koncepcija tika nokavēta par pusgadu. Un pēc tam sākās haoss un neprātīgs skrējiens. Bet sekas vēl pļausim. Taču es negribētu būt tik ļoti kritisks, es saprotu, ka uz cenu politiku laikam lielu iespaidu atstāja tas haoss, kāds tur valdīja jau kopš 1987.gada, kad tika pieņemts tā sauktais radikālās ekonomiskās reformas likums, kas attiecās arī uz cenām. Tā ka sēkla tika iesēta jau pirms laba laika un cenām šajā periodā jau trīs reizes vajadzēja būt mainītām. Diemžēl centrs novilcināja šo cenu politikas realizāciju, pēc tam teica: nu, redziet, viss, ko jūs darāt, notiek uz tautas rēķina. Bet mēs to inkriminējam Ekonomikas ministrijai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs, gatavojas deputāts Liepiņš.

V.Eglājs: Cienījamo ministr, mēs nesen apstiprinājām grozījumus budžetā un izdalījām kompensācijām budžeta iestādēm sakarā ar cenu paaugstinājumu Savienībā, kas šeit arī atstāj iespaidu, tos 25 rubļus. Kompensācijai. Jūsu ministrijai tika iedalīts apmēram 20 reizes vairāk līdzekļu nekā, teiksim, Satiksmes ministrijai. Man nav īsti saprotams, kāpēc tā. Vai jūsu ministrijā darbinieku skaits ir 20 reizes lielāks nekā Satiksmes ministrijā?

J.Oherins: Es nevaru noteikti atbildēt uz šo jautājumu, varbūt tā ir drukas kļūda, jo nav taču nekāda iemesla. Ja pareizina cilvēku skaitu ar 25, tad dabū absolūto lielumu. Mūsu ministrijā cilvēku skaits nevar būt 20 reizes lielāks vai mazāks nekā Satiksmes ministrijā. Varbūt mums iedalīts ar koeficientu...

V.Eglājs: Tas, ko mēs iedalījām kompensācijām pēc valdības iesniegtā projekta, jūsu ministrijai bija apmēram 20 reizes vairāk nekā Satiksmes ministrijai.

J.Oherins: Es ļoti atvainojos...

V.Eglājs: Es gribētu zināt, kāpēc tas tā?

J.Oherins: Es nevaru uz to atbildēt, jo neesmu iesniedzis šādu projektu. Man šā materiāla gluži vienkārši nav. Ja būtu iedalīts arī uzņēmumiem, tad būtu nevis 20 reizes, bet gan 2000 reizes vairāk. Tās ir dažādas lietas. Bet šeit ir runa par budžeta iestādi. Un starp budžeta iestādēm nevar būt nekādu atšķirību. Tas vienkārši ir pārpratums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Liepiņš, gatavojas deputāts Rāzna.

K.Liepiņš: Cienījamo ministr! Pirms nepilna gada es jautāju, vai nav pienācis laiks, bet šodien jautāšu, vai nav pienācis pēdējais brīdis, lai sāktu risināt dizaina un dizaineru problēmas rūpniecībā. Neatrisinot šīs problēmas, Latvijas rūpniecības ražotā produkcija labākajā gadījumā ir izniekotu izejvielu vērtībā. Vai ar šādas kvalitātes produkciju Latvijas uzņēmumi būs spējīgi iziet ja ne pasaules, tad vismaz Eiropas tirgū un sekmīgi konkurēt?

J.Oherins: Jūs zināt manu attieksmi. Es uzskatu, ka ir nevis pēdējais laiks, bet gan nepārtraukts process. Taču es gribētu arī teikt, ka šodien ar spēka metodi neko nevar izdarīt. Un, ja šodien ir kāda ideja un to grib materializēt, idejas autoram jābūt aktīvākam un jārada priekšnoteikumi, lai izstrādājumu izgatavotājs būtu ieinteresēts tos ieviest. Rūpniecības ministrija nevar ar varu piespiest, tas arī būtu nepareizi, veikt tādu darbu. Mēs esam gatavi kopsadarbībai ar dizaineriem. Viņi tiek atbalstīti, taču diemžēl dizaineru potenciāls, kāds ir Latvijā, vēl netiek pārdots par pienācīgu cenu. Tā es gribētu teikt. Jūsu potenciāls ir daudz augstāks.

K.Liepiņš: Paldies. Es jūs turu pie vārda un garantēju augstas kvalifikācijas speciālistus. Varbūt mēs varēsim norunāt konkrētu tikšanos, kad viņi būs gatavi, un šo problēmu pie jums apspriest.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Rāzna, gatavojas deputāts Freimanis. Vienlaikus lūdzu deputātus padomāt par situāciju, jo pulkstenis jau ir 18.00. Viena stunda ir pagājusi.

S.Rāzna: Godāto ministr! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vismaz tuvākajos piecos gados mūsu republikas rūpniecība lauksaimniecībai kaut ko sarežģītāku par mēslu ratiem diez vai varēs uztaisīt. Un tāpēc būtu lietderīgi meklēt sadarbību ar citām Savienības rūpnīcām šīs sarežģītās tehnikas iegādei. Esmu noskaidrojis, ka Lauksaimniecības ministrija, konkrēti, Reģionālās mašīnbūves departaments, jums ir iesniedzis priekšlikumus par šo sadarbību un pat par kopuzņēmumu radīšanu. Jums ir iesniegts priekšlikums par sadarbību ar Minskas traktoru rūpnīcu un arī ar JU MZ traktoru rūpnīcu. Sadarbība ir šāda: republika ražos agregātus, bet pretī saņems traktorus. Vai jūs šajā sakarībā kaut ko konkrētu esat izdarījuši un kad šī sadarbība vispār notiks?

J.Oherins: Es gribētu precizēt jūsu jautājumu: nevis iesniedzis, bet kopīgi izstrādāts un kopīgi apspriests, radies kopīgā darbā ar Lauksaimniecības mašīnbūves departamentu.

Uz Minskas rūpnīcu, kura ražo traktorus, nākammēnes brauks mūsu speciālistu grupa, lai mēģinātu noslēgt līgumu par pirmajiem sadarbības soļiem. Varbūt deputātiem būs interesanti uzzināt, ka šie priekšlikumi nebūt nav ar debesmannā kopā saistīti. Ir apmēram tāda attiecība- 20 000 priekšējo velkošo tiltu pret vienu traktoru. Respektīvi, darbietilpība, es ļoti atvainojos, ir diezgan īpatnēja. Tas vēl nebūtu nekas, taču skar struktūrpolitiku, par ko jūs jau jautājāt. Tā ir vistipiskākā vidēji smagā metāla apstrāde, vidējā mašīnbūve. Priekšējie velkošie tilti ir tērauda izstrādājumi, metālapstrāde ar zobratu frēzēšanu. Īsāk sakot, Minskas traktoru rūpnīca pašlaik meklē partneri, kas stātos laulībā bez konkrētas garantijas.

Kāpēc es to saku? Minskas traktoru rūpnīca joprojām seko Savienības rekomendācijām. Pirmajā frāzē viņi gribētu, lai šos traktorus tomēr akceptē Savienības apgādes sistēmas- vai nu Valsts plāns, vai jaunā materiāltehniskā apgāde. Un tas mums galīgi nav pieņemams. Ja tagad radām jaunu ražotni, mums ir jābūt vai nu ekvivalentam nolīgumam pēc darbietilpīguma, vai pēc kādiem finansiāliem rādītājiem, bet, ja gatavo traktoru saņemšana būs atkarīga vēl no kāda cita, nevis tikai no Minskas rūpnīcas, mums tas nav pieņemami. Tāpēc mēs tur sūtām cilvēku brigādi, kas mēģinās to atrunāt, izzondēt, vai viņi nav ar mieru vienoties ne tikai par tiltiem, bet arī par kādiem citiem mezgliem. Viņiem bija interese par divām lietām- par traktoru kabīnēm, kuru ražošana ir tikpat darbietilpīga kā dzinēju riteņu un visu pārējo sastāvdaļu ražošana, un par Autoelektroaparātu rūpnīcas dažām izstrādnēm. Tātad- mainīties un ekvivalenti tirgoties. Tā mēs šo jautājumu risinām.

S.Rāzna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Freimanis, gatavojas deputāts Vaivads.

J.Freimanis: Oherina kungs! Lūdzu, ļoti īsi pasakiet, vai Rūpniecības ministrijai ir kaut kāda stratēģija attiecībā uz iespējamām ārzemju kapitāla investīcijām, respektīvi, uz to, ko mums būtu vajadzīgs atjaunot pirmām kārtām. Tas ir turpinājums jautājumam, ko uzdeva Biķa kungs.

J.Oherins: Es domāju, ka saukt to par stratēģiju būtu nepareizi. Es domāju, ka, godīgi runājot, stratēģija kā tāda tā nav. Es gribu pateikt savu domu līdz galam. Manuprāt, Rūpniecības ministrijai nedrīkstētu būt stratēģija atsevišķi no Latvijas tautsaimniecības kopumā. Ir jābūt vienotai investīciju politikai, un primāriem mērķiem jābūt virs pakārtotiem mērķiem. Ja iesim pa katras nozares stratēģijas ceļu, katrs centīsies vilkt deķi uz savu pusi. Man ir priekšlikumi par savu nozari, mēs esam gatavi konkrēti formulēt priekšlikumus, bet es domāju, ka to nevar saukt par stratēģiju. Tie ir mani priekšlikumi, pareizāk, mūsu priekšlikumi rūpniecības novirzienam, bet Latvijas Republikai vajadzīga investīciju stratēģija kopumā.

J.Freimanis: Tātad jums sava daļa ir?

J.Oherins: Jā, man sava daļa ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Aleksejevs, gatavojas deputāts Gabrānovs.

A.Aleksejevs: */Cienījamais ministra kungs! Kā es sapratu, jūs uzskatāt, ka republikai jāpāriet uz tirgus ekonomiku. Ja tas tā ir, tad galvenais priekšnosacījums- preču esamība. Šajā sakarā es gribu jautāt, kādus pasākumus jūs esat ieplānojis un kurā laikā republikā būs preču pārpilnība tādā pakāpē, ka varēsim runāt par tirgus ekonomiku?/

J.Oherins: */Pirmkārt, tirgu ar precēm piepilda vairāki kanāli, ne tikai republikas rūpniecība. Tas ir vispārzināms./

A.Aleksejevs: */Bet jūsu daļu? Kādā veidā un kad?/

J.Oherins: */Mani pasākumi- tā ir valdības programma. Atbilstoši tai mūsu ministrija kopā ar citām īsteno valdības darbības plānu pārejai uz tirgu. Tāda koncepcija sen pieņemta, mēs ejam tirgus attiecību virzienā./

A.Aleksejevs: */Lūdzu, atvainojiet, bet man bija pilnīgi konkrēts jautājums. Jūs teicāt, ka līdz gada beigām rūpnieciskās ražošanas kritums sasniegs 15 procentus./

J.Oherins: */Jā, tas tā var būt./

A.Aleksejevs: */Tāpēc es no jums gribēju uzzināt pavisam konkrēti, kad un kādos tempos sāksies rūpnieciskās ražošanas pieaugums?/

J.Oherins: */Pirmkārt, rūpnieciskais potenciāls šodien ir tāds, ka nav pilnīgi nekāda, pasvītroju- pilnīgi nekāda, objektīva pamata ražošanas samazināšanai. Faktori, kas objektīvi bremzē ražošanu, ir ar centrālajām struktūrām saistītie neatrisinātie materiāli tehniskās apgādes jautājumi. Piemēram, vieglajai rūpniecībai mūsu kopējos nolīgumos oficiāli iedalīti 55 miljoni rubļu sintētisko diegu un ķimikāliju iegādei, kas, par nožēlu, līdz šai dienai nav realizēti. Atbildēt, kad tas būs, viens es nevaru./

A.Aleksejevs: */Pateicos. Es sapratu, ka mūsu nākotne ir pilnīgi atkarīga no Savienības./

J.Oherins: */Nē, jūs mani nepareizi sapratāt. Ja tāds ir jūsu viedoklis, varat pie tā palikt. Bet es tā neteicu./

Priekšsēdētājs: Deputāts Gabrānovs, gatavojas deputāts Ziediņš.

P.Gabrānovs: Kādā veidā rūpniecību ietekmē jaunie nodokļu likumi? Kā, procentuāli salīdzinot... cik miljonus maksāja agrāk nodokļos, cik tagad un cik lielas summas rūpniecība maksā Savienībai?

J.Oherins: Rūpniecība tiešā veidā Savienībai pēc nodokļu likumu pieņemšanas nemaksā. Ja ir kādi indivīdi, kas mēģina apiet mūsu likumu, tas ir atsevišķs jautājums. Rūpniecība maksā pa vienkanāla sistēmu. Kā jau teicu, mēs šogad esam samaksājuši vairāk nekā 400 miljonus rubļu no republikas rūpniecības budžeta, un šī summa, manuprāt, nav tieši salīdzināma ar iepriekšējo gadu summām, jo ir galīgi mainījusies cenu politika, turklāt peļņas maksājumi netiek pārskaitīti.

P.Gabrānovs: Bet kāda apmēram pagājušajā gadā tā summa bija?

J.Oherins: Par...

P.Gabrānovs: Kaut vai nav salīdzināms, bet summāri... Cik pagājušogad šajā pašā periodā samaksājām budžetā un cik tagad? Tagad- 400 miljonus, bet pagājušogad?

J.Oherins: Pagājušogad samaksājām nedaudz mazāk, nedaudz mazāk...

P.Gabrānovs: Iznāk, ka tagad nodokļu likumi...

J.Oherins: Tie nav sliktāki kā iepriekšējie.

P.Gabrānovs: Tad labāki ir priekš...

J.Oherins: Nē, es domāju, tā ir tāpēc, ka pieaug peļņas masa. Šogad pieaug peļņas masa sakarā ar cenu dinamiku un kustību, daudzi uzņēmumi atrada iespēju peļņas masu palielināt, un šis peļņas masas pieaugums ietekmēja nodokļu apjomu.

P.Gabrānovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš, gatavojas deputāts Zaščerinskis.

Z.Ziediņš: Cienījamo ministr! Rīgas mašīnbūves rūpnīcā eksistē akciju sabiedrība "Decemviri". Nezinu, vai tas ir gruzīnu valodā vai kādā citā... Rīgas dīzeļrūpnīcā pastāv "Diabaltic Ltd.", viņi pat atļāvušies tulkot- tā ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Un tā tālāk un tā joprojām, lai gan Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēmusi lēmumu par kooperatīvu darbības pārtraukšanu uzņēmumos. Kā jūs šo faktu varat komentēt un kāda ir jūsu attieksme pret to? Jo... mazs papildinājums. Konkrēti šis "Diabaltic" tagad piedāvā lauksaimniekiem nopirkt akcijas par miljonu rubļu, tātad pārdod valsts īpašumu.

J.Oherins: Mana attieksme pret šo jautājumu ir tāda, kā jau es sākumā teicu. Es uzskatu, ka ar šiem uzņēmumiem jāuztur dialogs. Savienības uzņēmumu vadītāji ir jāaicina reģistrēties Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Lai varētu atbildēt uz jūsu jautājumu, es pastāstīšu, kāda nostādne šodien valda republikas Rūpniecības asociācijas vadībā, kur pirmais un, es pat gribētu teikt, gandrīz vai vienīgais strīda jautājums pašlaik ir tas, ka viņi uzskata: 51 procents Rižkova valdības piešķirto īpašuma tiesību ir viņiem uz mūžu mūžiem nodots un viņi no tā labprātīgi atteikties nevar. Viņi uzskata, ka tas ir galvenais jautājums, kas vienlaikus garantē viņiem gan politiskās, gan arī ekonomiskās tiesības, un neslēpj to. Viņi saka: ja jums nebūtu tādu pretrunīgu momentu par īpašumu un pilsonību, tad mēs šo jautājumu neceltu, bet tagad esam dabūjuši 51 procentu un no tiem netaisāmies atkāpties. Līdz ar to visas šīs akciju sabiedrības ir izveidojušās tikai uz Rižkova lēmuma Nr.10-62 pamata un ir reģistrējušās arī Maskavā, citas ir ar mieru reģistrēties Rīgā, un mums tagad jāizvēlas viens no diviem ceļiem. Mēs varam izlikties, ka viņi ir slikti, nav labi audzināti, un ar viņiem vispār nerunāt. Manuprāt, tas nav pareizi, ar viņiem tomēr ir jārunā. Man ir konkrēti piemēri... tādas tīri specifiskas rūpnīcas, kas sākuma stadijā rakstīja, ka pakļaujas tikai PSRS likumiem- un par Latviju vispār neviena vārda nebija -, šodien ir ar mieru grozīt šos statūtus, lai tie mums būtu pieņemami, lai attiecīgo uzņēmumu varētu reģistrēt Latvijā. Protams, visi varbūt nav ar mieru, bet Dīzeļrūpnīca ir ar mieru, Ķīmiskās mašīnbūves rūpnīca meklē dialogu.

Z.Ziediņš: Paldies, ministra kungs, mums bija, manuprāt, vērtīgi dzirdēt šo informāciju kopā ar tiem skaitļiem, ko jūs nosaucāt, ka ir gan astoņas akciju sabiedrības, gan 30 citi uzņēmumi, kas pāriet Latvijas Republikas jurisdikcijā, bet tātad eksistē vesela grupa šādu uzņēmumu, kas ir ārpus Latvijas jurisdikcijas, un te man tāda maziņa, maziņa piebildīte. Tajā pašā Dīzeļrūpnīcā, kur pieņemts 51 procents akciju, kā jūs pareizi teicāt, 49 procenti rūpnīcas jaudas stāv, fiziski stāv, jo nav, kas tās nodrošina. Paldies.

J.Oherins: Tā ir problēma, es jums piekrītu, tā ir problēma, pie kuras jāstrādā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaščerinskis uzdod jautājumu, gatavojas deputāts Kide.

J.Zaščerinskis: Cienījamais ministra kungs! Vai jūs vismaz aptuveni nevarētu pateikt par rūpniecības uzņēmumu materiāltehnisko apgādi, cik tā pašlaik ir centralizēta un cik lielā mērā balstās uz tiešajiem līgumiem?

J.Oherins: Es varu pateikt, kādas ir tendences. Tendences ir maksimāli atiet no centralizētajām pozīcijām un atstāt tikai decentralizētās. Centralizētas šogad paliks apmēram 200 pozīcijas pēc nomenklatūras. Diemžēl šogad tendence ir atpakaļejoša, jo vecā centra struktūras, kas nodarbojas ar materiāltehnisko apgādi, šo pozīciju skaitu grib palielināt apmēram līdz 270-280. Man ir skaidrs, kāpēc to grib. Tāpēc, ka šīs struktūras, operējot ar valsts resursiem, kļūst par starpniekiem un, vairs nesaņemot no valsts budžeta finansējumus, šīs operācijas veic uz starpniecības rēķina, tas viņiem kļūst par ārkārtīgi augstas klases biznesu. Tāds ir mans personiskais vērtējums. Viņi grib mākslīgi paaugstināt šo cenzu, lai dalāmā nomenklatūra būtu lielāka, kaut gan tā bija jau nokritusies vairāku gadu laikā. Tāda ir objektīvā situācija materiāltehniskajā apgādē.

Priekšsēdētājs: Paldies, un otrs jautājums. Ir Ministru padomes lēmums par rūpniecības preču sadārdzinājuma kompensāciju uz budžeta rēķina. Vai būtu arī tādi rūpniecības uzņēmumi, kuriem tas radītu sarežģījumus, ja tas būtu uz pašu uzņēmumu līdzekļu rēķina?

J.Oherins: Jā... Vispirms es gribētu izteikt savu viedokli. Katrā ekonomiskā lietā, manuprāt, ne mazāk svarīga kā tie 24 rubļi tomēr ir ticība stabilitātei, arī tādā tīri politiskajā plāksnē. Valdībā tika apspriests jautājums par šo pēdējo kompensāciju, ka to vajadzētu izmaksāt no budžeta, mēs šādu domu izteicām, kad tikāmies ar jūsu kolēģiem Ministru padomē, mēs to centāmies pamatot, arī Godmaņa kungs pamatoja, kāpēc viņš tā uzskata. Es šeit nevaru izteikt citu piedāvājumu kā tikai to, kas tiks spriests Ministru padomē.

Vai būtu uzņēmumi, kuriem tas radīs grūtības? Jā, objektīvi tādi ir. To nav daudz, apmēram 15 procenti, kam tās peļņas, kā jau es teicu, nav. Šeit visi nav ar skaistu peļņu. Ar peļņu ir tā... Koeficientu es arī nosaucu- septiņi, ja? Es jau netaisos slēpt, jo tie materiāli jau nav nekādi slepenie.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumu uzdod deputāts Kide, gatavojas deputāte Zeile.

E.Kide: Oherina kungs! Jūs savā ziņojumā pieskārāties jautājumam par to, kā koncerni, asociācijas un apvienības varētu reģistrēties par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Sakiet, lūdzu, vai šajās sabiedrībās figurē tikai valsts kapitāls vai, kā likumā paredzēts, var iemaksāt arī fiziskās personas? Un vai tas nav par iemeslu tam, lai ar laiku, it kā privatizācijas procesā, šos uzņēmumus daļēji pārvērstu par privātuzņēmumiem? Tā ir jautājuma pirmā daļa.

J.Oherins: Kā jau es teicu, šeit ir divas lietas: statūti un šīs asociācijas, koncerni. Šodienas terminoloģijā prezidentu būtu jāļauj iecelt Ministru padomei, tādā gadījumā statūtos šīs privātpersonu iemaksas varētu tikt limitētas. Es domāju, caur to varētu atrast kaut kādu atslēgu, jo vienkārši tikai ņemt un izveidot sabiedrību ar ierobežotu atbildību- ar to mēs neko neiegūsim, būs vienīgi galīgi nekontrolējama situācija. Diviem kritērijiem noteikti ir jābūt. Un viens no tiem- vadītāja iecelšana ar valdes piekrišanu, citādi nekas nebūs, mēs aiziesim vēl trakākā monopolismā, nekā ir šodien. Tas ir tas, kas mani visvairāk uztrauc.

E.Kide: Oherina kungs, bet mani uztrauc tieši tas fizisko personu kapitāls, kaut arī jūs teicāt, ka ierobežots, jo pēc likuma, ja es nemaldos, 50 vai 70 dalībnieki drīkst būt. Ja tas ir milzu koncerns un ir tikai 50-70 dalībnieku, kuri iemaksājuši noteikto naudas summu, tātad no pārējā koncerna proporcionāli nāk peļņa. Vai tie nekļūs par galvenajiem īpašniekiem un vai tie nav tie paši pārvaldnieki, kas sevi ieliek fizisko personu lokā un ar laiku praktiski paliks par nosacītiem šā koncerna īpašniekiem?

J.Oherins: Es sapratu, taču tur, kur ir tie 50 dalībnieki, ir domātas ne tikai fiziskās personas, bet arī juridiskās personas. Statūtos to precizē un fiksē, un, ja statūti ir apstiprināti Ministru padomē, tiem tā vienkārši nevar aiziet garām. Tas ir pilnīgi brīvprātīgs veidojums, kuram nav absolūti nekādu saišu ar mums. Ja viņi grib, viņi startē, ja negrib,- nestartē tādā režīmā. Jautājums ir pavisam cits. Mēs šodien visi zināmā mērā esam ieinteresēti, lai tādas funkcijas, kas uzņēmumam tiešām būtu izdevīgas, kā arī iekšējo nozaru nodrošināšanu ar darbu šis veidojums veiktu. Ja viņi to neņemas veikt, tad ne par kādu SIA dibināšanu ar valsts atbalstu nevar būt runas. Kāda vajadzība ir Ministru padomei vai Rūpniecības ministrijai uzņemties ģeneratora lomu, lai viņi kaut ko dibinātu? Jautājums ir pavisam citāds. Koncerns un asociācija neatbilst likumam "Par uzņēmējdarbību", tie ir jālikvidē. Kā viņi rīkosies tālāk, tas ir viņu lokāls jautājums.

E.Kide: Paldies. Mana jautājuma otrā daļa ir šāda: manās rokās nonāca papīrs no "Latvijas koka", tajā ieteikts apvienoties šādā asociācijā, tas ir, ierobežotas atbildības sabiedrībā, "Latvijas kokam", "Latvijas precei", "Latvijas kūdrai". Vai tieši šie uzņēmumi var būt vienas ierobežotas atbildības sabiedrības dalībnieki? Ja tā, tad tas būs viens grandiozs monopols!

J.Oherins: Nē, kad mēs šo jautājumu skatījām, redzējām, ka tāda tendence ir manāma, ka pats koncerns grib būt šīs SIA dibinātājs, bet juridiski tā nedrīkst būt, jo koncernam ir jāpārveidojas, lai varētu reģistrēties, šodien tam nav tiesību būt dibinātājam. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir jādibina no jauna, pamatojoties uz brīvprātības principu, turklāt šajā dibināšanā nevar ieguldīt koncernu līdzekļus, kas agrāk iedalīti no budžeta, tie var būt tikai līdzekļi, kurus iegulda uzņēmumi. Te ir tāds īpašs jautājums, jo šajos koncernos tad, kad tika dalīta Rūpniecības komiteja, notika visādi brīnumi. Tur bija tā: lai mehāniski sadalītu un parādītu, ka ir labi samazinātas štata vienības, ka to 100 cilvēku vairs nav valsts pārvaldes struktūrā, viņiem tika piešķirti zināmi līdzekļi, ar kuriem viņi operēja, kuri šodien ir arī nesuši peļņu daudziem uzņēmumiem, bet šis jautājums nevar tikt ignorēts, jo mēs zinām, cik bija to līdzekļu un to visu... tie jau nav nekādi...

E.Kide: Jūs turat to savā kontrolē, es tā sapratu?

J.Oherins: Pagaidām jā, ja kāds cits ārpus mūsu ietekmes sfēras nepieņem kādu personisku lēmumu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāte Zeile, gatavojas deputāts Kodoliņš, līdz plenārsēdes beigām palikušas piecas minūtes.

V.Zeile: Pēc deputāta Aleksejeva labākajām tradīcijām mans jautājums sastāv no trim daļām. Pirmā daļa- kā ministrija nozarē gatavojas veikt demonopolizāciju, ņemot vērā visu jūsu iepriekšteikto, jo ļoti drīz mēs izskatīsim un arī, cerams, pieņemsim pretmonopola likumu.

J.Oherins: Man pa vienam uz jautājumiem atbildēt?

V.Zeile: Es domāju, pa vienam, jā.

J.Oherins: Par demonopolizāciju. Kā jau teicu, mēs ministrijā esam veikuši un turpinām zināmu darbu, kurš ir saistīts ar tuvošanos īpašuma konversijai. Demonopolizācija un īpašuma konversija zināmā mērā daudzos aspektos sakrīt. Konkrēts piemērs. Lai varētu veikt īpašuma konversiju, apvienība vai kāds cits veidojums vispirms ir jāsadala mazākos uzņēmumos jeb, kā mēs sakām,- pirmuzņēmumos pēc to iepriekšējā statusa. Mēs ejam atpakaļ: ko kādreiz salika ar varu kopā, kad veidoja apvienības, tagad sadala. Tas ir viens, tas ir pilnīgi skaidri pateikts, ka demonopolizācijas jautājums risinās vienlaikus ar sagatavošanos īpašuma konversijai, jo šī mazā vienība vieglāk padodas konversijai.

Otrs jautājums- mūsu likums par pretmonopola darbību. Mēs šo likumu esam skatījušies. Man personiski Ekonomikas komisijā ir izteiktas bažas par šā likuma gatavību, par iespēju piemērot šo likumu tādu, kāds tas ir uzrakstīts. Kāpēc es to saku? Šajā likumā vispār nav formulēts, kas ir monopols. Un vārds "monopols" ir aizstāts ar produkcijas daudzumu, ko ražo republikā. Ja mēs uz visu attiecināsim vārdu "monopols", Latvijas Republikā visi būs monopolisti, kamēr mēs dzīvosim. Un ar ko tad cīnīsimies? Paši ar sevi, ar pašu radītajām grūtībām? Ja šeit būtu monopols, tad ir tā veidotā peļņa. Monopola klasiskā peļņa, kāda veidojas. Par to likumprojektā nav neviena vārda. Tur ir pateikts, ka monopols ir tas, kas ražo daudz vienas produkcijas preču. Tādā gadījumā visa lauksaimniecība ir monopols. Piedodiet par tādu salīdzinājumu, bet no šā viedokļa mani šis likums uztrauc.

Un otrs aspekts, kāpēc tas mani uztrauc. Sākumā rūpniecību mēs pametām pašas ziņā, tā teikt, dzīvojiet, kā mākat! Viens no tādiem piemēriem ir kompensācija- 66 rublīši un pēdējais- indeksācija. Indeksācijas sekas neviens pagaidām vēl prognozēt nevar. Vismaz es neņemos prognozēt, kā darbosies indeksācijas mehānisms. Bet pretmonopola likums šodien tikai tāpēc, ka mēs gribētu izdarīt kaut ko labu sabiedrībai, uzliks jaunu brīvības pakāpes ierobežojumu uzņēmējdarbībai. Un kā tas šobrīd ies kopā ar likumu "Par uzņēmējdarbību"? Vai mēs neesam pārsteidzīgi? Tāpēc es Ministru padomes sēdē izteicu šādu priekšlikumu: pretmonopola likuma vietā uzdot- Augstākā padome ir tiesīga to darīt- katrai nozarei savas kompetences ietvaros izstrādāt savas darbības plānu, pareizāk sakot, sarakstu, kurā būs parādīta konkrētā demonopolizācijas procedūra. Piemēram, apvienība "Kosmoss". Tajā bija pieci uzņēmumi, mēs tos sadalījām pirmuzņēmumos. Tas ir jau padarīts darbs. Šādi piemēri ir vairāki. Iesim pa šo ceļu, veiksim konkrētus demonopolizācijas pasākumus. Bet vai ar likumu, kurā ir rakstīts, ka viss, ko mēs ražojam, ir monopols, mēs uzlabosim ekonomisko situāciju, es par to ļoti šaubos.

V.Zeile: Paldies. Un otrs jautājums. Jūsu nozarē arī noritēja direktoru un citu pirmo vadītāju atestācija. Kādi ir šīs atestācijas rezultāti, kā jūs vērtējat vadītāju lojalitāti pret Latvijas Republikas vadību un kas tas ir par bubuli, ar kuru mūs nemitīgi laiku pa laikam biedē, sakot, ka rūpniecība taisās streikot. Te bija runa par 15.maiju, tagad pavīd 23.maijs. Kas tie ir par vadītājiem un kas viņus neapmierina Latvijas Republikā?

J.Oherins: Es varu pateikt tikai to, ka tie cilvēki, kas nāca uz atestāciju (tāds darbs tik tiešām ir veikts, ir sagatavoti nolīguma teksti starp Rūpniecības ministriju un uzņēmumiem), ir kādi 70 fiziski un praktiski sagatavoti vadītāji. Viņi ar parakstīšanu kavējas, nevis kavējas, bet ir tāda noruna, ka tiks izdarīta ekspertīze arī Ekonomikas ministrijā par iespējamām, tipiskām tēzēm, lai pārliecinātos, vai mēs kaut ko neaizmirstam kopumā.

Otrkārt. Atestācija vēl turpinās. Pavisam nesen, pirms pusotras nedēļas, man bija tikšanās ar Rūpniecības asociācijas vadību, arī ar citiem uzņēmumu vadītājiem. Mēs praktizējam tikties atsevišķās grupās, lai pārrunātu problēmas. Man personiski neviens no viņiem nav draudējis ne ar streiku, ne ar ko citu. Man šķiet, ka šo spēli spēlē nevis praktiskie vadītāji, bet pavisam citi cilvēki.

V.Zeile: Paldies. Un trešais jautājums. Klīst valodas, ka republikā saskaņā ar Rižkova lēmumu izveidojušās akciju sabiedrības, kuras ir reģistrējušās ārpus Latvijas. Ja tas tā ir, tad cik ir tādu sabiedrību, cik lielu strādājošo skaitu šādas akciju sabiedrības aptver?

J.Oherins: Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, ir reģistrējušās 14 sabiedrības, no tām daļa ir dubultreģistrācijā, arī "Alfa", bet ne visas 14 akciju sabiedrības ir lielas. Pavisam tajās ir kādi 25 000 strādājošo. Bet šis process var jebkuru brīdi mainīties, jo sagatavotības princips, manuprāt, ir relatīvi augsts. Tas var mainīties atkarībā no kādiem specifiskiem apstākļiem.

V.Zeile: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Jautājumu uzdod Kodoliņa kungs. Mums vēl ir pierakstījušies apmēram 11 deputāti, ir divas minūtes pāri plenārsēdes beigšanas laikam, pašlaik zālē atrodas tikai 38 deputāti. Es saskaitīju, šeit sēdēdams. Tā ka, lūdzu, Kodoliņa kungs, uzdodiet jautājumu, bet mums ir jālemj par savu turpmāko darbu.

A.Kodoliņš: Cienījamais ministr, sakiet, lūdzu, kā jūs šodien gandrīz pēc pusgada darba, uzskatāt: vai likums "Par valsts uzņēmumu" ir pareizi izveidots, jo vairāk tāpēc, ka bieži vien statūtu projektos var lasīt tādas frāzes kā šī: "Uzņēmuma vadītājam ir tiesības norakstīt uzņēmuma parādus", "uzņēmums var pārdot tādus un tādus līdzekļus" un tamlīdzīgi. Sakiet, vai principā neesam pārliecinājušies par to, ka valsts uzņēmums ir valsts uzņēmums un tikai valsts var noteikt, ko var darīt ar savu mantu, nevis uzņēmuma direktors.

J.Oherins: Nu, ja pie mums nonāk tādi statūti, mūsu jurists tos nelaiž tālāk. Katrā ziņā atnes man. Šādos gadījumos statūtos parasti ir papildinājums šai tēzei, ka uzņēmums var pārdot noteiktā kārtībā, tas ir, ar zināmām atļaujām, ar valsts institūciju atļauju. Tā ka šādus statūtus mēs uzdodam pārstrādāt atbilstoši likumam "Par valsts uzņēmumu". Manas domas par likumu "Par valsts uzņēmumu"? Es teikšu tā, ka likums bija vajadzīgs; protams, tas ir pretrunīgs, turklāt mums ir pierasts, ka visi uzņēmumi ir valsts uzņēmumi. Tajā pašā laikā dzīve rāda, ka parādās paralēlas struktūras, un tas viss ir normāli. Bet, kas attiecas uz statūtiem, tad juristiem jāskatās, nedrīkst tādus papīrus parakstīt.

A.Kodoliņš: Varbūt tomēr precizēsim. Mums izskatīšanā ir likumprojekts par bankrotu. Būs situācijas, esmu pilnīgi pārliecināts, kad bankrotēs valsts uzņēmumi un izrādīsies, ka tiem nekā vairs nav. Kas garantēs aizdevējiem, ja uzņēmums būs iztukšots?

J.Oherins: Bet kas iztukšos? Bankrots var iztukšot no peļņas viedokļa, bet pamatfondus uzņēmums nedrīkst pārdot, ja tam nav bijušas uz to tiesības, tas nozīmē, ka jautājums nav bijis izskatīts. Ja uzņēmums kaut ko izpārdos, tam būs jāatbild likumā noteiktajā kārtībā.

A.Kodoliņš: Te jau tas āķis, ka likums ir, ka visi īpašnieki atbild par saviem uzņēmumiem, izņemot valsti. Vai jums tas liekas normāli?

J.Oherins: Nu, es varu jums atbildēt tā, ka valstij būtu jāatbild par šā uzņēmuma būtību. Tā es saprotu.

A.Kodoliņš: Bez šaubām. Tāpēc jau valstij ir īpašums un tā, kā visi īpašnieki, raugās, lai īpašums tiek uzturēts, tāpēc mans pārvaldnieks atbild par mana īpašuma saglabāšanu un es atkal tiesā atbildu, tāpēc jau es uzpasēju savu īpašumu. Bet šeit ir tāda situācija, ka visi īpašnieki atbild par saviem īpašumiem, izņemot valsti. Man liekas, ka tā ir tāda nenormāla situācija.

J.Oherins: Acīmredzot tas būtu atrisināms tieši likumdošanas procesā, un te laikam būtu jāskata juristiem cauri, vai to var ierakstīt vai nevar, jo galu galā par ko tad tā valsts atbildēs? Par to, ka uzņēmums ir ekonomiski stabils, vai par to, ka kāds ir kaut ko izvazājis? Par izvazāšanu, manuprāt, iestājas administratīvā atbildība un kriminālatbildība. Kas tad vairāk valstij ko atbildēt? Par ekonomisko labklājību valsts vairs nevar atbildēt. Tas ir vietējās nozares ziņā, ka mēs tos, kas nestrādā, barosim, barosim tos dotējamos, tā teikt, visu mūžu. Mēs nekad no tiem vaļā netiksim. Tāpēc tas ir jāmaina kā īpašuma forma, lai tad, kad valsts redz, ka uzņēmums nevelk, var pieņemt kādu lēmumu. Varbūt valstij ir jābūt konversijas ģeneratoram.

A.Kodoliņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Tā kā citu ierosinājumu nav, turpinām jautājumu uzdošanu. Jautājumus vēl uzdod deputāti Seile, Kostins, Preinbergs, Ivanovs, Drobots, Ščipcovs un Bojārs. Tātad deputāte Seile un tad- pārējie. Lūdzu, man vajag konkrētu ierosinājumu. Lūdzu, deputāte Seile uzdod jautājumu.

A.Seile: Cienījamais ministra kungs! Neilgi pēc tam, kad jūs iecēla amatā, Rūpniecības ministrijai tika uzdota koku licencēšana izvešanai uz ārzemēm. Protams, šajā jomā nekas nav realizējies, jo licences izsniedz Maskava, bet tagad ar 1.jūniju...

J.Oherins: Es atvainojos, Rūpniecības ministrijai nekad tas nav bijis uzdots...

A.Seile: Kopējā sēdē piedalījās Rūpniecības ministrijas pārstāvji, Meža ministrijas pārstāvji un Ekonomikas ministrijas pārstāvji Godmaņa kunga klātbūtnē. Kāda ir jūsu koncepcija par šo meža materiālu licencēšanu un vai jums ir kāds pārskats par to, cik vispār meža materiālu izved uz ārzemēm?

J.Oherins: Es ļoti atvainojos, Rūpniecības ministrijai šāda kompetence nav uzticēta. Tā ir bijusi viena no darba sēdēm, pēc tam jautājums precizēts, ir speciāls nolikums par licencēšanu un kvotēšanu. Tas ir uzdots attiecīgajām ministrijām. Mūsu ministrijai tas nav uzdots.

Mana koncepcija par kokmateriāliem īsumā ir šāda. Republikai jābūt pilnīgā skaidrībā par summāro kokmateriālu daudzumu, ko mēs iegūstam. Jābūt pilnīgai skaidrībai par to, cik nepieciešams kokmateriālu tām nozarēm, kuras nodarbojas ar kokmateriālu ieguvi, pārstrādi un gatavās produkcijas izgatavošanu, lai šīs nozares ar šo materiālu daļu var kompensēt valūtas izdevumus, ja tādi ir vajadzīgi nozaru funkcionēšanai. Piemēram, Bolderājai ir nepieciešamas rezerves daļas iekārtām, tāpat Mēbeļu kombinātam.

Nākamais- jāmaina kārtība kvotu, nevis licenču piešķiršanā tautsaimniecības nozarēm. Ir jāsaprot, ka kvota nav dokuments, kuru var voluntāri pieņemt viens cilvēks, bet ir dokuments, kas orientēts uz pareizu tautsaimniecības sakārtošanu: cik procentiem jāpaliek lauksaimnieku vajadzībām, cik procentu jādod mežkopjiem saimniecību veidošanai, cik jādod zemnieku saimniecībām, cik- celtniecībai un cik- rūpniecībai. Ja paliek pāri, mēs varam dot atļauju izvest ārpus republikas teritorijas. Diemžēl šodien ne kvotas, ne licenču izdošana, manuprāt, nav uzdevumu augstumos. Vairāku iemeslu dēļ. Es vienmēr esmu iestājies par to, ka nevar būt tāds atsevišķs departaments, kurš būtu gudrāks par visiem republikā strādājošajiem. Vienalga, kāds būtu šā departamenta nosaukums. Ja šis departaments ir licencēts, es neticu, ka tas var būt labāk sagatavots kokmateriālu jautājumā nekā Lauksaimniecības ministrija, Rūpniecības ministrija un varbūt Tirdzniecības vai materiālo resursu ministrija. Acīmredzot pieņemt lēmumu var tikai koleģiālā veidā. Diemžēl lēmumi tiek pieņemti individuālā veidā. Un tad sākas ķēdes reakcija. Tas ir par konceptuālo pusi jautājumā par kokiem.

Pārskatu par koku izvešanu neviens nesniedz. Es zinu, ka tas ir pieprasīts, speciāli pieprasīts, lai mēs zinātu, kur tā koksne paliek, bet licencēšanas kārtībā tas pagaidām nav ierakstīts. Tātad mana attieksme ir negatīva. Es būtu drīzāk iestājies par citu variantu- par ekonomiskās piespiešanas metodi. Domāju, pie tā mēs arī pāriesim. Manī personiski neizraisa uzticību visi šie muitas ierobežojumi, licenču ierobežojumi. Ja tiem nav striktas atgriezeniskas saites, tie līdzinās cukura taloniem, kurus neviens veikalā neskaita, bet saka, ka ir pārdoti 100 kilogrami. Lai varētu atskaitīties, ir jābūt ekvivalentam ar kaut ko. Tādas ir manas domas, citiem varbūt šķiet, ka viss ir kārtībā, ka tagad ar muitu viss ir tā. Ja jau tā būtu, tad nebūtu šo nepārtraukto pārkāpumu faktu. Drīzāk es būtu ar mieru šo licenci visu pārdot, jo izvešanai mums ir paredzēta kvota- 100000 kubikmetru, un mēs izsolē to pārdodam. Tas būtu pareizāk, tad visi zinātu, kāds ir ienākums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumu uzdod deputāts Kostins, gatavojas deputāts Preinbergs.

V.Kostins: */Ministr Oherin! Latvijas rūpniecība šogad ir nostrādājusi četrus mēnešus. Vai jūs nevarētu skaitļos salīdzināt ar 1990.gadu? Vai ir ražošanas pieaugums vai kritums, par cik? Vai rūpniecībā ir pieaudzis vai krities darba ražīgums salīdzinājumā ar pērno gadu? Vai jūs nevarētu pateikt arī par uzņēmumu peļņu- vai tā ir palikusi iepriekšējā līmenī, pieaugusi vai samazinājusies? Un, ja iespējams, salīdziniet šos četrus mēnešus ar Savienības ministriju?/

J.Oherins: */Pirmkārt, Rūpniecības ministrijas Savienībā nav, tā ka uz pēdējo jautājumu es jums atbildēt nevaru. Kas attiecas uz salīdzinājumu ar pērno gadu, tad es šos skaitļus jau nosaucu savas uzstāšanās sākumā. Gan produkcijas apjomu salīdzinošās cenās, ievērojot cenu izmaiņas. Kopumā rūpnieciskās ražošanas apjoms, salīdzinot ar pērno gadu, ir 94 procenti. Tas Rūpniecības ministrijai pakļautajos uzņēmumos, bet, ja pieskaita visus pārējos,- 98 procenti. Darba ražīgumā ir kāpums- 1,4 procenti. Tas ir, neskatoties uz to, ka pirmajā ceturksnī 23 tūkstoši strādājošo no rūpniecības ir aizgājuši. Taču mums ir veselas nozares, kur izejvielu trūkuma dēļ ražošana nenotiek visu dienu. Darba ražīguma celšanās dēļ ministrijai pakļautajos uzņēmumos peļņa ir 588 miljoni rubļu, kas ir vairāk nekā pērn. Salīdzinājums, protams, nav precīzs, jo peļņu rēķina esošajās, nevis salīdzināmajās cenās. Tāda peļņa./

V.Kostins: */Labi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, deputāte Briņķe deputātu grupas vārdā iesniedz ierosinājumu- pārtraukt jautājumu uzdošanu. Mums ir jābalso par to. Es tagad ieteiktu reģistrēties, tas būtu interesants pētījums, cik mēs esam. Un balsosim par šo priekšlikumu. Jo deputāti, kas nav tikuši pie jautājumu uzdošanas, var izrādīt neapmierinātību par voluntāru rīcību.

Lūdzu, reģistrēsimies, godājamie kolēģi! Katrs pats par sevi, jo es, atklāti sakot, esmu saskaitījis visus, kas šeit ir. Vai visi ir reģistrējušies? Paldies. Lūdzu rezultātu. 32. Atklāti sakot, ir mazliet vairāk, jo divas deputātes sēž drusku ērtākās vietās, tā ka ir 34 deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputātes Briņķes un deputātu grupas ierosinājumu- pārtraukt jautājumu uzdošanu. Paldies. Lūdzu rezultātu. Par- 21, pret- 7, atturas- 3. Tas apmēram atbilst tam skaitam, kāds vēl nav uzdevis jautājumu.

Paldies ministra kungam, paldies deputātiem! Plenārsēde ir beigusies. Atsākam darbu rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī