1991.gada 27.marta sēdes stenogramma

Rīta sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 124.

Godātie kolēģi, es jums gribētu atgādināt, ka vakar mēs pieņēmām lēmumu turpināt debates jautājumā, kas attiecas uz agrārās reformas nodrošināšanu. Šai sakarā man ir viens lūgums. Es gribētu, lai jūs to uzklausāt, nedaudz pārtraucot sarunas. Es domāju, ka katram no jums radās pārdomas pēc vakardienas debatēm. Man katrā ziņā šīs pārdomas saistītas ar to, kas jau zināms mums visiem, ka mūsu sabiedrība ir ļoti slima. Ļoti slimi ir arī mūsu lauki. Mēs it kā kliedzam par savu slimību, saucam pēc palīdzības, un tagad mums jāizlemj šajā zālē- kas ir tie slimnieki un kas ir tie dakteri-slakteri. Man liekas, mēs esam vienā personā gan slimnieki, gan dakteri. Tāpēc ļausim, lūdzu, mums visiem izkliegt šo sāpi par slimību, jo mēs neuzrakstīsim nekādu recepti, ja neuzklausīsim slimnieku līdz galam. Tāpēc jāuzklausa katrs, kam sāp lauku problēmas, vai viņš ir lauku deputāts vai nav.

Otrs- domāsim vairāk par recepti, proti, par mūsu lēmumu. Mēs varam kliegt par slimību dienu, divas, bet, ja neuzrakstīsim recepti, nekāda atveseļošanās nesāksies. Tāpēc ļoti liels lūgums- šeit arī vakar izskanēja konkrēti priekšlikumi- runāt par mūsu recepti. Recepte ir mūsu lēmums. Citas receptes mums nav. Vai lēmums atbilst vai neatbilst receptei, es nezinu. Katrā ziņā mēģināsim to recepti rakstīt, lai pēc tam nākamajā sēdē atkal nebūtu problēmas, kuri ir slimnieki un kuri ir dakteri-slakteri.

Es nosaukšu runātājus. Kā es atceros, vakar kolēģis Caune pabeidza savu runu. Līdz ar to no runātāju saraksta viņu varētu svītrot. Tagad runāt ir pieteikušies deputāti Ūdris, Lucāns, Zaščerinskis, Felss, Koroševskis, Grūbe, Andris Bērziņš, Šļakota. Tāds ir mans saraksts. Bojārs arī nupat pieteicās. Es arī gribēju četras minūtes runāt debatēs, ar jūsu atļauju es arī sevi ierakstu. Bet man ir tikai viens priekšlikums, es vispārējās debatēs negribētu runāt.

Tagad, kolēģi, par pašu apspriešanu. Es kādreiz jums teicu par Ziemeļu padomes reglamentu. Jā, mēs varam visādi par to domāt, un mums var būt savi priekšlikumi. Bet vai nevajadzētu dot vārdu replikai, uzziņai vai kā citādi uz 1-2 minūtēm?

Kas mums notiek? Viens kolēģis runā un paziņo ar faktiem: situācija ir tāda un tāda. Otrs kolēģis uzstājas pēdējais un pasaka: ziniet, tā ir tautas maldināšana, jo situācija ir pavisam cita. Tam kolēģim, kas runājis iepriekš, vajadzētu dot uzziņai dažas minūtes, ja viņam ir konkrēti fakti un informācija, jo citādi mūsu diskusijās tie fakti paliek kaut kur gaisā karājoties. Tāpēc man liekas, ka tādas iespējas vajadzētu dot, bet tikai līdz divām minūtēm, bet viena minūte konkrētam faktam vai argumentam. Ja jūs neiebildīsiet, es centīšos to ņemt vērā.

Vārds deputātam Ūdrim. Sekretariātā sastādītais saraksts ir precīzs, es šeit neko ne pielieku, ne atņemu.

Ā.Ūdris: Cienījamais kolēģi! Attiecībā uz jautājumu par ražošanas ekonomikas stabilizāciju lauksaimniecībā vispirms gribētu apstāties pie mūsu zemnieku saimniecību veidošanās procesa. Šogad zemnieku saimniecībām iedalītie budžeta līdzekļi ir 102 miljoni rubļu. Mums ir jāanalizē situācija, kā šie līdzekļi tiek ieguldīti tieši zemnieku saimniecību veidošanās procesā. Es uzskatu, ka šie līdzekļi atbilst apmēram 500 fermeru saimniecību ražotspējas bāzes izveidošanai, kas varētu gada laikā dot atdevi. Man ir priekšlikums izskatīt tieši naudas līdzekļu sadali pa rajoniem, pa departamentiem. Kā šie līdzekļi pēc kāda laika dos atdevi, tas ir jau mūsu pašu kopīgs jautājums, lai pēc tam nenonāktu fakta priekšā, ka līdzekļi ir iztērēti.

Tālāk priekšlikums runāt tomēr arī par nodokļu sistēmu. Sociālais nodoklis 18,5 procentu apmērā turpmāk varētu palikt, bet varbūt, ka varētu pieiet arī diferencēti un atvieglojumus nodokļiem izvirzīt tām zemnieku saimniecībām, kas pēc iespējas vairāk produkcijas tomēr dod atpakaļ. Tādējādi, kā jau teicu, vajadzētu izveidot diferencētu nodokļu skalu.

Tālāk par atbildību, ko Lauksaimniecības departaments uzņemas sakarā ar šo ekonomikas stabilizāciju. Ja izanalizējam, tad redzam, ka no departamenta puses nav viennozīmīgas attieksmes pret rajoniem. Tā, piemēram, Liepājas rajons pats uzņemas atbildību par zemnieku saimniecību veidošanos. Es domāju, ka šeit tomēr pilnvaras jādod rajoniem. Viņiem arī jātic, tāpat arī pagastiem.

Mēs vēl neesam saņēmuši atbildi par licenču izsniegšanu uz vietas tiem darījumiem, kas notiek rajonos. Es domāju, ka neviens rajons sevi neizsaimniekos, tāpat to nedarīs arī pagasts. Domāju, ka šī atbilde uz deputātu pieprasījumu būtu jādod jau tuvākajā laikā.

Tālāk par Lauksaimniecības ministrijas, arī valdības attieksmi pret dažādu ražotāju asociāciju veidošanās procesu. Es pārstāvu kartupeļu ražotāju un pārstrādātāju sabiedrību apvienību. Gribu teikt, ka mēs nebūsim ne monopolizētāji, ne tie, kas centīsies atņemt darbu Lauksaimniecības ministrijai un valdībai. Mēs vienkārši centīsimies aizstāvēt tos, kas ir apvienojušies, lai kopīgi praktiski realizētu mūsu ekonomiskās intereses un nodrošinātu arī kaut kādu produkcijas ieguvi turpmāk.

Tālāk priekšlikums par cenu veidošanas mehānisma vienkāršošanu. Mēs tomēr pārāk ilgi debatējam par lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenām. Es domāju, ka valsts varētu garantēt tikai minimālo cenu nodrošināšanu lauksaimniecības produkcijai bez dotācijām, bez subsīdijām. Uz līguma pamata par katru ražoto produkcijas veidu jāvienojas ražotājiem, tirdzniecības pārstāvim un valsts interešu pārstāvim. Domāju- pie šā jautājuma vajadzētu sīkāk pakavēties un to atrisināt līdz galam. Mēs pārāk sen šo jautājumu esam izvirzījuši un ilgi neesam atrisinājuši.

Tālāk par mūsu republikas lauksaimniecības attīstības konkrētās programmas izstrādi. Es domāju, ka kaut kādas daļas no programmas ir katrā lauksaimniecības ražošanas apakšvienībā vai struktūrā, bet konkrēta atbildīgā speciālista, darbinieka vai zinātnieka šīs programmas galā nav. Mums vienkārši nav, no kā prasīt atbildību. Kas atbildēs par zemnieku saimniecību veidošanās procesu, kas atbildēs par pārejas periodu no kopsaimniecībām uz zemnieku saimniecībām? Šo sarakstu varētu turpināt arī bezgalīgi.

Mums neizvirzītos jautājumi, ja būtu koncepcija par problēmu risinājumu tieši tādā veidā, kā mēs vakar runājām par tiem pašiem graudiem. Mums ir bijis stāvoklis, kad republikā ražoti nepilni divi miljoni tonnu graudu. Tas ir tuvu tam daudzumam, kāds nepieciešams, lai mēs graudus neiepirktu. Tātad šīs problēmas ir atrisināmas šeit pat uz vietas, tikai mazliet padomājot, kā tas izdarāms. Es domāju, ka šie priekšlikumi ir iesaistāmi mūsu ekonomikas stabilizācijas procesā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Deputātu kungi! Mēs spriežam par cenām un indeksācijām, spriežam par dekolektivizāciju un privatizāciju, bet lauksaimniecības ražošana turpina samazināties, un haoss turpina palielināties. Agrārās ekonomikas institūts direktora Feifera kunga personā pierāda tirgus cenu nelietderību lauksaimniecībā, bet tajā pašā laikā mūsu bufetē kefīra glāze joprojām ir vislētākais dzeramais starp sintētiskajiem draņķiem, ko tur pārdod. Nevar saprast, kas te ir aplam, vai visa lauksaimniecība, vai Feifera kunga institūts ar savu ideoloģiju. Nesaprotu arī ekonomikas ministra taktiku un Āboltiņa kungu personiski.

Kā radīt intensīvu lauksaimniecību ar ekonomiskās eksistences minimumu? Uz to nav iespējama normāla atbilde. Bet varbūt vispār nevajag lauksaimniecību? Pirksim pārtiku par dolāriem!

Deputātu kungi, ja ir nozares, kurās mēs vāji orientējamies, tad būsim tik korekti un uzklausīsim tos, kuri orientējas. Lauksaimniecības politikā galveno uzsvaru liek uz privatizāciju. Privatizācijas process manā izpratnē ir sarežģīts saimnieka atbildības meklēšanas process, un tāpēc mani visu laiku mulsina mūsu neatlaidīgā nodarbošanās ar kapitāla sadales principiem. Mēs nezin kāpēc tam vienmēr pievienojam vārdu "privatizācija". Tajā pašā laikā mēs gada laikā pat neesam ne reizi apsprieduši to, kādi ekonomiskie nosacījumi jārada, lai rastos uzņēmējs, kurš spētu ap sevi koncentrēt kapitālu un iedot šim kapitālam to radīšanas spēku, kas nepieciešams sabiedrības ekonomikas uzplaukumam. Mūsu līdzšinējā darbībā lauksaimniecības privatizācijā manā izpratnē ir pieļauta kļūdu sērija, kuras nelabojot, mēs šo tautsaimniecības nozari novedīsim līdz ļoti zemam ražošanas līmenim un dosim visas iespējas mūsu politiskajiem oponentiem pārņemt iniciatīvu. Kādas ir šīs kļūdas?

Pirmkārt, lauksaimniecības privatizācijas uzsākšana bez sākotnējās situācijas analīzes un bez nopietnas koncepcijas ar variantiem dažāda ekonomiskā stāvokļa saimniecībās.

Otrkārt, agrārās reformas izsludināšana bez analīzes par valsts resursu mobilizācijas iespēju jaunai kapitālu uzkrāšanai privatizācijas procesā.

Treškārt, nozare jau vairāk nekā gadu ir bez jebkādas vadības sistēmas, bet radītie lauksaimniecības departamenti šobrīd ir misionāru dienests ar atbilstošām ietekmēšanas iespējām.

Ceturtkārt, valsts ir pazaudējusi jebkādu interesi par laukos ieguldīto kapitālu likteni un jebkādu kontroli pār teritorijas saražoto kopproduktu.

Piektkārt, bezatbildīgās cenu un nodokļu politikas rezultātā lielākā daļa lielsaimniecību šobrīd zaudē ekonomisko līdzsvaru. Piena ražošana kārtējo reizi kļūst neizdevīga, bet kooperatoram sēdēt riteņotā mājiņā un pārdot 100 porcijas saldējuma dienā ir izdevīgi. Kefīra glāze joprojām ir lētākais dzeramais.

Tā ir ļoti rupja kļūda.

Sestkārt, lielsaimniecību vadītājus un speciālistus mēs esam pataisījuši par nogremdēšanai nolemta kuģa vadītājiem ar vēl ierobežotākām lemšanas un nodrošinājuma iespējām nekā agrāk. Tagad brīnāmies, ka viņi katrs jau meklē glābšanas laivu un netaisās varonīgi nogrimt kopā ar kuģi. Šī ir, manuprāt, visrupjākā kļūda, kas pieļauta.

Septītkārt, valsts līdzekļus un kapitālu nododam zemnieku rīcībā ar tādu vērienu un bezatbildību, it kā mūsu galvenais uzdevums būtu ātrāk nogremdēt impēriju, nevis radīt stipru zemnieku saimniecību.

Šo kļūdu rezultātā zemnieku saimniecība daudzos gadījumos tiek veidota nenodrošināta un bezperspektīva, pamatā ar pašapgādes programmu. Gadās, ka valsts kredītus pat nodzer. Lielsaimniecībās strauji krīt darba disciplīna, izplatās zagšana, pasliktinās ekonomiskais stāvoklis un strauji mazinās ražošana, samazinās liellopu skaits, ko atjaunot būs grūti. Vadītāji šajā haosā nereti aiziet no saviem amatiem, parādās pagaidu priekšsēži, nekādi ekonomiski regulēšanas mehānismi nedarbojas kā pretspēks straujajai lejupslīdei. Bankrotējošās saimniecībās ieguldītais pamatkapitāls zaudē vērtību. Nepārdomātais un nenodrošinātais privatizācijas modelis rada daudz vietēju pretrunu un neapmierinātības.

Ko darīt šajā situācijā?

Esmu pārliecināts, ka ar sociālā nodokļa samazināšanu, nelielu iepirkuma cenu pacelšanu un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu būs pietiekami līdz pusgadam, bet nepietiekami, lai par to varētu runāt nopietni. Haotiskā lejupslīde ir gājusi pietiekami ilgu laiku un par to būs dārgi jāmaksā. Bet būs jāmaksā vēl dārgāk, ja kavēsimies ar radikālu līdzekļu pielietošanu lejupslīdes apturēšanai. Piedāvāju deputātu pārdomām vienu pasākumu kompleksu, kas, manuprāt, varētu iedarboties. Laika trūkuma dēļ runāšu ļoti lakoniski.

Pirmkārt, radīt jaunu lauksaimniecības attīstības koncepciju, kur nav izsludināta saimniekošanas formas prioritāte, bet gan saimniekošanas efektivitātes prioritāte līdzīgos ekonomiskos apstākļos. Koncepcija satur iespēju lielsaimniecību radītā kapitāla tālākai izmantošanai privatizācijā kaut vai caur kooperāciju.

Otrkārt, apturēt agrārās reformas likuma darbību vai vismaz dažu tā punktu darbību un aizstāt to ar pakāpeniskas privatizācijas likumu, kas paredzētu zemnieku saimniecību veidošanu konkursa kārtībā, atbilstoši kapitāla ieguldīšanas iespējām organizēties spējīgās saimniecībās un īpaši valsts programmu bankrotējušās saimniecībās ar nolūku iespējami saglabāt ieguldīto valsts kapitālu.

Treškārt, aprēķinot saražotā kapitāla daļu lielsaimniecībās strādājošajiem, valsts ieguldītā daļa paliek valsts departamenta kontrolē caur departamenta balsstiesībām daļu īpašnieku sapulcē atbilstoši ieguldītajam kapitālam. Valsts atgūst kontroli pār savu īpašumu un interesēm. Lielsaimniecības vadītājs kļūst atbildīgs gan par valsts, gan par kopīpašumu, tāpēc viņam šajā sarežģītajā situācijā vajadzīgs īpašs tiesiskais statuss un ekonomiskais nodrošinājums pat uz valsts kapitāla rēķina. Jārada vadītājam nosacījumi un reāla iespēja kļūt par vērā ņemamu līdzīpašnieku. Līdzīgi nosacījumi jāattiecina arī uz speciālistiem un labākajiem strādniekiem. Šeit rodas pirmie īpašnieka meklēšanas ekonomiskie nosacījumi.

Ceturtkārt, lauksaimniecības privatizācija prasīs milzīgus kapitālieguldījumus, aptuveni divreiz lielākus nekā pašreizējais lauksaimniecības kapitāls, un šo uzkrājumu nevarēs izdarīt ar nesāpīgiem paņēmieniem. Tāpēc lauksaimniecībai jādod brīvas tirgus cenas, citu nozaru preču cenas iespējami bremzējot. Tādējādi uz īpašas cenu diferences rēķina varētu uzkrāt kapitālu laukos. Lai prioritārā cena neradītu iespēju celt dzīves līmeni uz tautas rēķina, noteikt, ka daļa ienākumu bankas likumu kārtībā ierēķināmi nedalāmos fondos, no kuriem līdzekļi izlietojami tikai kapitālieguldījumiem.

Dažiem šie pasākumi liksies pārāk drakoniski un tāpēc nepieņemami. Atļaujos atgādināt, ka kapitāls būs jāiegulda tā kā tā, un nav citas iespējas, kā to izdarīt uz dzīves līmeņa pazemināšanas rēķina. Ja to nesapratīsim un turpināsim indeksāciju un citus līdzsvarošanas pasākumus, tad sasniegsim vēl daudz zemāku dzīves līmeni. Ražošana sāks iet uz augšu tikai tad, kad dzīves līmenis un naudas ienākumi savstarpēji līdzsvarosies ar preču masu. Protams, šī soļa realizēšanai absolūti nepieciešama noslēgta ekonomiskā sistēma.

Lauksaimniecība Latvijā ir vienīgā tautsaimniecības nozare, kam ir visi attīstības nosacījumi. Ir briesmīgi apzināties, ka tieši šī nozare pašreiz sabrūk. Mēs jūtamies apmierināti, ka 1990.gadā mums izdevies saražot daudz gaļas. Deputātu kungi, šis "panākums" dibināts uz liellopu ganāmpulka samazināšanās un govju skaita samazināšanās rēķina. Jebkurš zemnieks saprot, ka govju ganāmpulka iznīcināšana nozīmē lauksaimniecības iznīcināšanu. Ja kāds vēl nesaprot šo pēdējo briesmu signālu, tad viņam atliek tikai nožēlot, ka atrodas šeit.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es vēlreiz gribu jūs aicināt sarunām izmantot blakus telpu.

Otrkārt, ja jums tiešām ir pretargumenti, kurus mēs gribam izteikt, tad kulturālā parlamentā, kā es esmu novērojis, to visu uzklausa, pieraksta un pēc tam pretargumentus izsaka no tribīnes, nevis skaļi izsaka tos savam blakussēdētājam brīdī, kad šeit runā kolēģis.

Varbūt mēs varam šos divus apstākļus ņemt vērā, lai darbs būtu efektīvāks.

Vārds deputātam Zaščerinskim.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Jūs jau esat dzirdējuši, ka nesegtais sadārdzinājums lauksaimniecībā sastāda pāri par miljardu. Ja parēķinām, vidēji uz saimniecību tas ir apmēram divi miljoni. Šādā situācijā mēs faktiski lauksaimniekiem garantējam saplēstas bikses ar ielāpiem- nelieliem budžeta līdzekļu iedalījumiem sēklu iegādei vai pagājušā gada dabas katastrofu dzēšanai. Ar nelielu cenu pieaugumu cenšamies šīs bikses salāpīt, bet pie jaunām kā netiekam, tā netiekam.

Manuprāt, pirmais un galvenais jautājums, kas būtu jāatrisina un ko jau šeit Lucāna kungs teica, ir šis cenu jautājums. Lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas vajadzētu noteikt tā, kā to prasa ekonomikas likumi, proti, pēc sliktākajiem saimniekošanas apstākļiem un ar noteiktu garantētu peļņas procentu.

Vienlaikus no labākos apstākļos strādājošiem uzņēmumiem un saimniecībām, vienalga, vai tā būtu zemnieka saimniecība vai lielsaimniecība, vajadzētu diferenciālo renti.

Pieaugot sadārdzinājumam, bez šaubām, proporcionāli jāaug arī lauksaimniecības produkcijas cenām. Aprēķinu bāze, manuprāt, varētu būt 1990.gada 1.janvāris, attiecīgi ņemot vērā jau izdarīto cenu pielikumu lauksaimniecības produktiem un arī sadārdzinājumu. Tā mēs acīmredzot varētu daudzmaz vienādos apstākļos nostādīt kā labākos, tā sliktākos apstākļos strādājošos lauksaimniekus un daudzmaz līdzsvarot ekonomiskos noteikumus par dažādām tautsaimniecības nozarēm.

Kur varētu ņemt līdzekļus? Pirmkārt, jāmeklē iespējas ņemt no budžeta asignējumiem, tai skaitā jau plānošanā izdalītajiem 393 miljoniem plus izņemtā diferenciālā rente, sociālā nodokļa samazinājums un iztrūkstošā summa, palielinot mazumtirdzniecības cenu. Citas izejas nav.

Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo kopējais zaudējums naudas izteiksmē būs mazāks. Domāju, ka arī pie šiem noteikumiem būs saimniecības, kas nespēs izturēt konkurenci un piedzīvos bankrotu.

Šinī sakarībā uzskatu, ka steidzīgi būtu nepieciešams likums par bankrotu, izveidojot kreditēšanas fondu hipotēku bankā, lai stimulētu tos uzņēmīgos cilvēkus, kuri, kā šeit jau Lucāna kungs teica, veido gan zemnieku saimniecības, gan pārņem esošās lielfermas. Nepieciešams izstrādāt noteikumus, no cik ilga laika un ar kādu ražošanas kāpinājumu, un kādu kredīta daļu šiem uzņēmīgajiem cilvēkiem varētu dzēst valsts, tādējādi gādājot par tiem, kas spēj saglabāt un varbūt pat palielināt ražošanu. Domāju, ka tas varētu palīdzēt atrast saimnieku, kas gribētu saglabāt esošos ražošanas objektus un palielināt vai vismaz nesamazināt ražošanas apjomu, kas varētu ietaupīt līdzekļus, tagad būvējot nelielas fermas, bet pēc 10-20 gadiem tās pārbūvējot un palielinot. Jāņem vērā, ka šajās saimniecībās (es domāju par bankrotu priekšā stāvošajām saimniecībām) lielākā daļa objektu arī līdz šim ir būvēti par kredītiem. Domāju, ka tas varētu samazināt kreditēšanai nepieciešamo summu.

Nākamais. Acīmredzot privatizācijas procesā jāatrod iespēja daļu līdzekļu novirzīt lauksaimniecībai no citām tautsaimniecības nozarēm. Citas izejas nav. Privatizācijas procesā, manuprāt, steidzīgi būtu nepieciešams dzēst līdz 1983.gadam saņemtos kredītus. Pēc 1983.gada saņemtos un neatmaksātos kredītus atgriezt valstij jeb praktiski pašvaldībām natūrā ar sociāliem un infrastruktūras objektiem, tas ir, ar bērnudārziem, ambulancēm, ēdnīcām, ceļiem un citiem. Pārsvarā tieši šie objekti ir būvēti par kredītiem un budžeta līdzekļiem. Būs tikai godīgi, ja mēs tos atdodam valstij un neprasām kredīta atmaksu.

Pagastus, kas nespēj uzturēt infrastruktūru, ar zināmiem nosacījumiem vajag atbalstīt no budžeta. Ražošanas vajadzībām ne saimniecībām, ne zemnieku saimniecībām pie tādiem nosacījumiem, kad ir noteiktas cenas, budžeta līdzekļus vairāk neizdalīt. Pirmkārt, tas nebūs taisnīguma princips, ja mēs šogad vienam vai diviem tūkstošiem zemnieku iedosim budžeta līdzekļus. Nākamgad, kad viņu būs krietni vairāk, nesaņems neviens. Tad labi izdarītais un labi gribētais pasākums var beigties tieši otrādi: psiholoģiski mēs varam radīt pat sliktāku iespaidu.

Jaunsaimnieku saimniecību veidošanos var stimulēt ar aprēķināto paju izņemšanas tiesībām un kredītiem. Saimniecības, paju sabiedrības, zemnieku saimniecības, kas ar šādiem noteikumiem nav spējīgas tomēr izturēt konkurenci, diemžēl tiek pakļautas bankrota noteikumiem, kā jau iepriekš es teicu.

Pēdējais jautājums, par paju sabiedrībām runājot, ir privatizācijas jautājums. Pašreiz runājam par to, ka izstrādājam zemes reformas likumu. Izveidojoties zemnieku saimniecībām, pēc 20.jūnija paju sabiedrībām (es ceru, ka tad jau būs paju sabiedrības) vai kolhoziem un sovhoziem paliks tikai minimālā platība ražošanas objektu darbības nodrošināšanai. Šī minimālā platība būs vajadzīga, lai nodrošinātu fermas. Faktiski tur, kur būs pieprasījums pēc zemes, nebūs, kur audzēt augkopības preču produkciju, tas ir, graudus valstij, cukurbietes valstij, linus valstij. Lai varētu iegūt produkciju, lielsaimniecībām vai paju sabiedrībām tādā gadījumā nāktos atstāt tukšu kādu no fermām, jo platību vairāk nebūs. Vai ar tādiem noteikumiem mēs spēsim sagādāt valstij vajadzīgo augkopības produkciju? Vai tuvākajā laikā zemnieku saimniecības spēs to izdarīt? Pašlaik arī šis jautājums, jādomā, jārisina gan ar cenām (tagad tiešām tās ir palielinātas), gan varbūt ar to, ka valsts pasūtījumu kārtošana un attiecīgie resursi tiek novadīti līdz pagastam. Pagasts tādā gadījumā būs ieinteresēts arī šā uzdevuma risināšanā un attiecīgi kārtos zemes jautājumus, resursu jautājumus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Godātie kolēģi! Es domāju, ka nav vērts runāt par tiem jautājumiem, kas jau šeit vairāk vai mazāk izskanēja. Varbūt pāris vārdus par konkrēto situāciju tuvākajam laikam.

Tad, kad ekonomiskā situācija tuvojas grīdai, acīmredzot mums nekas cits neatliek kā galu galā izšķirties par to, kas ir primārs un kas ir sākums visam pārējam. Ja šis ekonomiskais deķītis, ar ko mēs cenšamies piesegties, ir kļuvis par šauru, tad acīmredzot jāizšķiras, kurš būs tas, kas vairāk vai mazāk sals.

Ko es ar to gribu teikt? Ja mums trūkst resursu, finansu, materiālu kopumā republikā, tad jāpieņem acīmredzot ir lēmums, kam mēs šos resursus vēl vairāk apgriezīsim un kam mēs tos dosim?

Mani būtībā šobrīd uztrauc konkrētā situācija. Palikušas dažas nedēļas līdz sējas laikam. Diez vai republikas lauki šobrīd ir spējīgi veikt sēju, daudzmaz tuvojoties tiem optimālajiem termiņiem un izpildes kvalitātei, kādu prasa agrotehnika. Šaubos par to.

Es zinu, kā tika veikti remonti šogad, kāds ir tehnikas materiāltehniskais nodrošinājums. Fakts ir tāds, ka saimniecības nav saņēmušas metālu kopš pagājušā gada trešā ceturkšņa. Praktiski daudzās saimniecībās nav neviena leņķdzelža, nav daudzu citu metāla pozīciju. Tehnika remontēta, būtībā griežot no lūžņiem gabalus ārā un mēģinot kaut kā izlāpīties. Lai nu man kauns varbūt runāt par tādu situāciju no šīs tribīnes, bet tā diemžēl ir dzīves realitāte. Ja Materiālo resursu ministrija joprojām uzskatīs, ka ar šiem jautājumiem jānodarbojas tikai Lauksaimniecības ministrijai, tad es varu ar pilnu atbildības izjūtu teikt, ka mēs droši vien to grīdu sasniegsim daudz ātrāk, nekā mēs to vēlētos sasniegt.

Tas pats par akumulatoriem. Saimniecības regulāri katru gadu tos ir saņēmušas vismaz par 30 vai 50 procentiem mazāk, nekā vispār ir vēlējušās. Šogad vispār nekas nav saņemts. Ja mēs vēl izlāpīsimies sējas laikā, tad es nezinu, ko mēs iesāksim ražas novākšanas laikā. Būs jāpļauj gan zāle, gan arī graudi droši vien. Akumulatori ir vitāli nepieciešami. Mašīnas šobrīd brauc ar tiem akumulatoriem, kas ir liekami kombainiem. Bet uz kulšanas laiku to reāli vairs nebūs gan pēc skaita, gan tādēļ, ka viena daļa jau sen būs no ierindas izgājusi. Neviens nevar pateikt, kā atrisināt šos jautājumus. Tāpēc acīmredzot šobrīd ir jāizšķiras, kam tos nedot un kam tos dot. Cita risinājuma es neredzu.

Lai atrisinātu šo problēmu, pirmkārt, ir jāfiksē cenas tiem rūpniecības resursiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību, un lauksaimnieciskajai produkcijai jānosaka minimālais cenu līmenis. Materiālo resursu ministrijai beidzot jāsāk nodarboties ar lauksaimniecisko apgādi, jo viena pati Lauksaimniecības ministrija šo jautājumu nenokārtos. Tas arī ir skaidrs. Ja valdība nevar nokārtot šos materiāltehniskos jautājumus un tos atrisināt ar šīm ministrijām, tad nekādā gadījumā nedrīkst birokratizēt licenču izsniegšanu lauksaimniekiem, kas risina šos horizontālos sakarus paši ar savām iespējām. Pretējā gadījumā nebūs vispār reālas izejas. Šobrīd es gribētu, lai Ministru padome pieņemtu reālu lēmumu par licencētās kārtības izmaiņām. Ar šīm problēmām iznāk saskarties diendienā praktiķiem, kuri licences meklē un kārto horizontālos sakarus pa tiešo.

Acīmredzot valdībai jāatrod iespēja atrisināt sociālās infrastruktūras jautājumu lauksaimniekiem par 49 miljoniem. Pretējā gadījumā paliks nepabeigti iesāktie objekti un netiks atrisināta situācija republikā arī ar tiem objektiem, kas vēl ceļami. Lauksaimniekiem šīs naudas nav. Jādabū astoņi miljoni rubļu, lai šogad sējas periodam nodrošinātu sēklas materiāla iegādi tām saimniecībām, kam nav, ar ko finansēt šo pozīciju, un iegādātos degvielas resursus. Pretējā gadījumā lauki var palikt neapsēti. Manuprāt, te jāpārvērtē Ekonomikas ministrijas darbs vienreiz, beidzot un galīgi, jo tā virza šo ekonomisko politiku republikā. Mans uzskats, ka tas jāizdara šeit un radikāli.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Koroševskim.

P.Koroševskis: Cienījamie deputāti, valdība! Te jau daudz kas tika pateikts, es tikai gribētu par to, kas netika uzsvērts. Daži uzskata, ka gan Krāslavas rajonā, gan Latgalē kopā lauksaimnieciskajā ražošanā ieguldīt līdzekļus ir veltīga nodarbošanās. No valdības ir ieteikumi nodarboties ar amatniecību, specializēties uz liellopu gaļu. Vispār ekonomiskie apstākļi vienādi ir visiem, un tā, ka dabas apstākļi sliktāki, ir mūsu, tur dzīvojošo, problēma. Šie ieteikumi, pēc mūsu domām, ir nenopietni, ja vēl ne vairāk. Bet 1990.gadā, kad Latgales novads tika atzīts kā dabas stihijas piemeklēts, rēķinot lauksaimnieciskajai ražošanai nodarītos zaudējumus, rēķinot, cik valstij realizēts nosacītās lauksaimniecības produkcijas uz vienu balli intensīvi izmantojamās zemes, aina ir sekojoša: Rīgas rajons realizēja 175,2 kg uz vienu balli, Cēsu rajons- 78,2 kg, tā ir otrā vieta, trešā vietā ir Krāslava- 73,5 kg, pēc tam seko Ogre- 72,4 kg, Daugavpils- 69,7 kg, Rēzekne- 69,3 kg, Alūksne- 68,3 kg, Bauska- 65,6 kg- 8.vieta un tā tālāk. Lejasgalā ir Balvi- 52 kg, Jelgava- otrā vieta no lejasgala- 54 kg, Ludza- 54,8 kg.

Apmēram tāda pati aina ir, ja rēķina, kā tiek izmantots ražošanas potenciāls, proti, strādāt nemācēšana, arī saimniekošana. Tās nav ambīcijas vai lepnums, tas ir tikai ekonomiskais aprēķins. To, ka lauksaimniecības produkcijas ražošanai Latgales zonā dabas apstākļu dēļ izmaksas ir un būs pie jebkurām īpašuma formām lielākas, it kā nevajag pierādīt, to visi saprot. Bet visiem tiek noteiktas vienādas cenas, vienādi nodokļi, izņemot zemes nodokli, kurš ir visiem tik niecīgs, ka gan ļaundariem- 10 rubļi par hektāru, gan Mārupei- 97 rubļi par hektāru nekādus atšķirīgus ekonomiskos apstākļus nerada. Paldies Dievam, ka vēl tas zemes nodoklis ir tik mazs.

Tā mēs dzīvojam jau no novembra. Mums liekas, ka tas ir tiešām diskriminējoši. Pašlaik ir tā, ka cilvēkiem nevaram izmaksāt algu. Cilvēki, visu to redzot, sniedz iesniegumus gan uz bijušajām zemēm, gan palīgsaimniecībām, nerēķinoties ar saviem spēkiem un spējām, bet domājot vienīgi par to, lai paši sevi un savu ģimeni uzturētu.

Šajos apstākļos lauksaimnieki jāmobilizē uz pavasara sējas darbiem. Šodien radīti tādi ekonomiskie apstākļi, ka ir izdevīgas zonas. Dabiski, ka cilvēki visiem spēkiem centīsies migrēt uz šīm zonām. Mūsu tulznu zeme paliks vēl tukšāka. Valdībai, izstrādājot ekonomiskos noteikumus, noteikti jāņem vērā dabas radītie apstākļi. To vajadzētu beidzot saprast arī mums, visiem deputātiem.

Vēlreiz gribētu uzsvērt, ka vajadzētu nekavējoties, burtiski nekavējoties, atmaksāt tos zaudējumus, kurus nodarīja stihija 1990.gadā, un kas tika solīts Latgalei. Uz šo jautājumu es gribētu jau šodien dzirdēt kaut kādu atbildi no valdības.

Pašreiz sakarā ar cenu nevienlīdzību ar rūpniecību Krāslavas rajonam lauksaimnieciskā ražošana netiek segta ar 29 miljoniem. Gribētos, lai visi deputāti atbalstītu lēmumu, kuru iesniedz Lauksaimniecības un mežu komisija, un lai valdība ātrāk to spētu realizēt, ievērojot ražošanas apstākļus. Ka tas ir ielāps un vairāk nekas, visiem ir saprotams, bet šajos apstākļos šis ielāps ir tiešām nepieciešams, ja mēs negribam samazināt lauksaimnieciskās produkcijas ieguvi tik strauji kā līdz šim.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, atlikušie valdības pārstāvji un viesi! Es domāju, ka šodienas Augstākās padomes stāvoklis līdzinās vecmāmiņas stāvoklim sabiedrībā. Nerunājot par to, ka šo vecmāmiņu jau neklausās, mūsu runas, it sevišķi laucinieku runas, izsauc tādu reakciju Ministru padomes profesionāļu vidū, ka lielākā daļa vienkārši šodien nepiedalās. Es ceru, ka viņi, bez šaubām, pašreiz ceļ lauksaimniecību.

Necerot, ka šos priekšlikumus kādreiz izlasīs varbūt ekonomikas ministrs vai vēl kādi citi augstāka ranga darboņi, es atļaušos tomēr dažus izteikt. Mani ļoti sāpināja tas moments vakardien, kad ļoti kompetenti par materiāltehnisko nodrošinājumu runāja Kurdjumova kungs, taču valdības vadītājs izteicās, ka vispār šis kungs neko nejēdzot no šiem jautājumiem. Mani tas uztrauc tieši tāpēc, ka attiecībā uz materiāltehnisko nodrošinājumu nav starpības, vai ir runa par zemnieka saimniecību vai par lielsaimniecību, kuras mēs taisāmies šodien likvidēt, vai par kaut ko tamlīdzīgu. Ja nebūs materiāltehniskā nodrošinājuma, tad praktiski nebūs nekādu saimniekošanas formu laukos.

Man nav šobrīd saprotams, kāpēc arī cienījamā Lauksaimniecības ministrija aizmirsusi vispār servisorganizācijas kā tādas. Šobrīd servisorganizācijas netiek pieminētas ne attiecībā uz nodokļiem, ne arī uz cenām. Tāpēc ļoti asa reakcija ir no ražotāju puses. Šīs servisorganizācijas šobrīd vienkārši paceļ tiktāl savu pakalpojumu cenas, ka neviens šos pakalpojumus vairs nespēj izmantot, tā ka šeit kaut kas nav normāli. Bet mēs absolūti neesam redzējuši priekšlikumus, kādā veidā šo situāciju normalizēt.

Nākamais- par rezerves daļu sagādi. Es ceru, ka šogad vēl šie traktori un kombaini, bez šaubām, kustēsies, jo, nostrādājot 20 gadus saimniecībā, es zinu, ka katrs kārtīgs inženieris kaut ko jau sev mājās ir savilcis. Bet uz rudeni gan es neceru, ka vispār kāda tehnikas vienība kustēsies. Šobrīd, ja runājam it sevišķi par siena sagatavošanas tehniku, par valūtas iedalīšanu lauksaimniecības tehnikas rezerves daļām, vispār neviens negrib runāt.

Nākamais- par lauksaimniecības mašīnām un traktoriem. Bez šaubām, ir ļoti skaisti runāt par reģionālo mašīnbūvi, bet tajā pašā laikā Rūpniecības ministrija, Ekonomikas ministrija, Materiālo resursu ministrija šīm lauksaimnieku aktivitātēm praktiski šogad ir pārvilkušas svītru.

Kur tad mēs tālāk ejam? Tie paši traktori, kurus varbūt gadus piecus atpakaļ dalīja kopsaimniecībām, vēl jādala arī zemnieku saimniecībām. Izrādās, ka uz vienu traktoru praktiski konkurē pieci vai desmit kandidāti, bet rezultātā tas traktors netiek nevienam. Es nezinu, kādā veidā domā neaizaudzēt zemi tālāk, ja šim gadam praktiski nav iedalīti līdzekļi vai arī to ir nepietiekami melioratīvajiem būvdarbiem. Es saprotu, ka vienkārši ir paredzēts šīs zemes aizlaist aizvien tālāk.

Par ceļu būvi. Es gan vakardien dzirdēju no Ģēģera kunga, ka šeit viss esot kārtībā, taču man vairāk vai mazāk ir ziņas, ka kārtības šeit nav nekādas, un ka tieši šie 25 procenti tiekot izmantoti, lai būvētu Maskavas vai Pleskavas ceļu. Es saprotu, ka uz to pusi vajag braukt, bet kā izvest sienu un izvest gaļu no tās pašas fermas un kā vispār zemniekam aizbraukt līdz mājai? Tas laikam ceļu būvniekus un Satiksmes ministriju praktiski neinteresē.

Par celtniecības materiāliem. Mēs esam katru gadu redzējuši šos ļoti skaistos procentus, kurus iedod Ministru padome. Tik un tik procenti no tirgus fonda būs lauksaimniekiem. Kad es mēģināju noskaidrot, cik tas tirgus fonds ir liels un cik sastāda šis fonds, ko iedod lauksaimniekiem, vairāk par 3,4 procentiem man parasti par atsevišķām pozīcijām neizdevās sameklēt. Vai tā ir lauksaimniecības atbalstīšana? Vai vispār mēs runājam par to, ka gribam arī paēst?

Par pārstrādes uzņēmumiem. Es domāju, ka mēs vispār esam aizmirsuši, ka lauksaimniecībā ir tādi pārstrādes uzņēmumi. Mūsu dižais finansists Džeriņa kungs, visu cienību viņa uzņēmībai, ir ieplānojis šeit četru procentu rentabilitāti. Ņemot vērā, ka ir sadārdzinājums, tagad lielākā daļa šo pārstrādes uzņēmumu pienu vai gaļu pārstrādā praktiski ar zaudējumiem vai arī par brīvu. Es nezinu, cik ilgi viņi to turpinās? Par tehnisko nodrošinājumu vispār neviens nerunā. Šie kombināti būtu jānodrošina ar rezerves daļām un arī ar valūtu, jo tās ir importa iekārtas.

Mēs esam daudz šķēpus lauzuši par lauksaimniecības vadības reformu, bet tajā pašā laikā šī reforma kopumā un arī Ministru padomes darbība kopumā netiek skatīta kontekstā ar pašvaldībām. Šeit ir ļoti interesanta situācija. Lauksaimnieku komisija panāca, ka Lauksaimniecības ministrija vairāk vai mazāk tomēr ir integrēta izpildkomitejas sistēmā, bet pārējās, it sevišķi Satiksmes un Mežu ministrija, praktiski darbojas, kā ienāk prātā. Jāprasa, ko tās pašvaldības vispār spēs darīt? Tāpēc mana prasība ir tomēr kategoriska, un es vēlreiz griežos pie Augstākās padomes Prezidija un vēlos atbildi uz manu deputāta pieprasījumu, kad beidzot būs šis likums par Ministru padomi, un kad mēs beidzot varēsim redzēt, ko no Ministru padomes mēs vispār varam vēlēties.

Es gribētu lūgt, lai kolēģi izskata šo sarakstu, cik daudz vispār ir pārtrauktu sociālo objektu būvdarbu laukos. Tas ir tieši, kā saka, mūsu valdīšanas laikā. Es gribu tikai pateikt, ka šajā smalkajā drukā saraksts ir uz vairākām lappusēm. Es domāju, ka tas ir ļoti nopietns materiāls, par kuru vispār derētu padomāt.

Ļoti plaši un gari mēs runājam par šodienas lauksaimnieku iesniegto lēmuma projektu. Es piekrītu Kodoliņa kungam, kurš frakcijas sēdē izteicās, ka projekts absolūti neesot gatavs un tādā formā nav pieņemams. Tā esot kaut kāda stratēģija. Es atvainojos, kolēģi, tā nav nekāda stratēģija, tas vienkārši ir Ministru padomes 79.lēmuma neizpildes labošanas mēģinājums.

Ja cienījamais Godmaņa kungs būtu šeit, tad es gribētu atgādināt, ko viņš solīja sanāksmē, kad tikās ar lauksaimniekiem, un cik ir izpildīts no 79.lēmuma, ko Ministru padome pieņēma. Vienīgā reālā izpilde ir, ka graudu, linu un cukurbiešu cenas ir garantētas. Tie 393 miljoni ir budžeta izpildes kārtībā. Ja zinām, ka uz šo brīdi budžets ir ar deficītu, tad šo miljonu nebūs. Par iepirkuma cenām tur ir rakstīts, ka kādreiz tās būtu jāizstrādā. Tā ka lauksaimniekiem nav nekādu cerību.

Man tikai šobrīd nav skaidrs, kāpēc nav izskatīts deputāta iesniegums par ekonomikas ministra atrašanos ieņemamajā amatā. Man nav skaidrs, vai vispār mums vajadzīga Rūpniecības ministrija ar Oherina kungu priekšgalā, man nav skaidrs, vai šodien vajadzīga tāda Materiālo resursu ministrija, kura var tikai vaimanāt, nevis strādāt. Man nav skaidrs, kāpēc Lauksaimniecības ministrija ar tik lielu uzņēmību vienmēr strādāja pie kaut kāda fonda, lai būtu ko dalīt ministrijai, bet nestrādāja, lai radītu lauksaimniecībā noteiktu sistēmu. Visbeidzot, atgriežoties pie Augstākās padomes darba, es uzskatu, ka mums jālikvidē Ministru padome, jābeidz kreditēt šie institūti, tie jāpārņem Augstākās padomes pārziņā, bez šaubām, veicot kadru revīziju. Es domāju, ka Augstākā padome varēs nopietni strādāt arī pie likumu un lēmumu projektiem un Ministru padomes profesionāļiem nebūs jāsmīn. Tad arī darbs virzīsies uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos Andrim Bērziņam. Vai viņš ir šeit zālē? Nav. Divas minūtes uzziņai lūdz lauksaimniecības ministra vietnieks Stikāns. Lūdzu, tribīnē.

A.Stikāns, lauksaimniecības ministra vietnieks: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Gribētu papildināt deputāta Grūbes informāciju. Traģiskā finansiālā stāvoklī nonāk lauksaimniecības apgādes organizācijas. Mēs esam spiesti strādāt nevis tā saucamajā tirdzniecības grafikā, bet uzkrāšanas grafikā, tagad viss, ko mēs varam dabūt ārā no PSRS rūpniecības, ievērojot situāciju PSRS, ir tas, ko pēdējos varbūt pāris mēnešos šogad mēs esam savilkuši savās noliktavās. Sevišķi vācu lopbarības sagatavošanas tehnikas rezerves daļas, kuras mēs esam uzkrājuši un ar kurām varēsim nodrošināt vismaz vēl divus gadus tehniku, kas bija iepirkta par padomju naudu.

Pašreiz bankas kreditē mūsu sagādes uzņēmumus pēc vecajiem noteikumiem. Pastāv tā sauktais virsnormatīva jēdziens, par ko mūsu sagādes organizācija maksā ar paaugstinātu kredītu. Tas arī noved mūsu sagādes sistēmu uz izputēšanas robežas. Mans lūgums ir republikas finansu un bankas orgāniem izskatīt šo jautājumu visā nopietnībā, jo, kā jau vairāki deputāti minēja, lauksaimniecības apgāde ir slikta. Bet, ja tā izputēs, tad vispār nebūs nekādas.

Priekšsēdētājs: Uzziņai vārds deputātam Blažēvičam- viena minūte.

J.Blažēvičs: Par vakardienas premjera izteikumu sakarā ar to nelaimīgo kombikormu. Kombikorms maksā ne tikai 70 kapeikas, bet arī 90 kapeikas, pat vairāk. Ar to iztiek individuālie ražotāji. Ja premjers domā, ka manā un deputāta Kurdjumova runā ir kļūdas, ka es neprecīzi esmu izteicies, ka tas ir vienīgais arguments par Augstāko padomi, tad es ļoti atvainojos.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šļakotam.

K.Šļakota: Es šodien gribētu teikt, ka deputāti, kas vakar protestēja pret debašu pārtraukšanu, nedarīja to tāpēc, ka gribēja izrunāties. Jo vairāk tāpēc, ka Gorbunova kungs skaidri pateica, ka radiotranslācija ir pārtraukta. Es domāju, ka par to vajadzētu informēt regulāri katrā plenārsēdē. Iemesls ir cits, kāpēc mēs gribējām pārtraukt, proti, vairs nepietiek ar klausīšanos vienreiz divos mēnešos. Ja lauksaimniecības lietas neaiziet līdz muguras smadzenēm (par galvas smadzenēm es nerunāšu), tad tur nekas nemainīsies.

Lauksaimniecība nav atraujama no pārējās ekonomikas. Tāpēc pašapmāns ir tas, ka šis pieņemtais lēmums var atrisināt visas problēmas. Ja slima ir visa ekonomika, lauksaimniecība nedzīvos.

Kas ir jādara? Es nerunāšu par lauksaimniecības problēmām. Lēmuma projekts jau ir sagatavots, tas ir papildināts šodien. Es gribētu parunāt par dažiem jautājumiem, kurus mēs nekustinām, kuri mums ir it kā "svētās govis". Varbūt tomēr paskatīsimies, vai būtu mums vērts tās pakustināt!

Pirmā un lielākā "svētā govs" ir mūsu bezdeficīta budžets. Kam tas nāk par labu? Godājamie deputāti! Viņš nāk par labu tikai savienībai, lai mēs ar vienu procentu savas ekonomikas labotu inflācijas procesus savienībā. Neaizvērsim acis! Izmantosim šo momentu, šo "bardaku", kas ir pašreiz! Izmantosim to, nevis izliksimies, ka mēs varam veidot neatkarīgu ekonomisko telpu. Šim nolūkam jāprognozē procesi, ir vajadzīga analīze, nevis gaiļa tipa pašapziņa vai televīzijas aktiermākslas meistari.

Pēc dažām dienām pieaugs cenas Savienībā. Mazumtirdzniecības cenas. Tās izģērbs Latviju par vienu miljardu. Vai mēs esam padomājuši un parēķinājuši, ko pretstatīt šai politikai? Absolūti nekā.

Es gribētu izteikt dažus priekšlikumus šajā jautājumā. Pirmkārt, mums ir jāpaceļ cenas, bet mums ir jārēķinās ar to, ka pietrūks naudas masas. Steidzīgi jāievieš norēķinu čeku sistēma, sociālie veikali, sociālās ēdnīcas. Šinī virzienā valdībai ir jāstrādā, nevis jāfantazē par "balto naudu" vai par latu ieviešanu. Mums jādomā par izdevumu dotēšanu šādā gadījumā un par noteikta preču fonda radīšanu valdībā. Kādā veidā? Ne jau tādā veidā kā pašreiz, kad mēģina ar varu piespiest uzņēmumus kaut ko darīt šajā preču fondā. Nē, Augstākā padome varētu nākt pretī un atļaut ieviest peļņas nodokļa vietā naturālo nodokli. Rūpniecības uzņēmumi nemaksātu peļņas nodokli, bet atdotu valdības rīcībā naturālo nodokli preču veidā.

Otra "svētā govs", ko mēs neesam kustinājuši, bet kas ir mūsu pārziņā, ir Latvijas Banka. Latvijas Banka ir pierādījusi pilnīgu nespēju rīkoties un kaut ko izdarīt. Kāpēc mēs skatāmies uz šīm personām, kas saņem algu un neko nedara? Vai Augstākajai padomei vajadzīgs informators, lai informētu, kas notiek PSRS bankā. Atvainojiet, es domāju, ka mēs tādu informatoru varam dabūt par lētāku naudu.

Vai pašreiz izveidot Latvijas Banku ir liela problēma, merkantilu vai arī patriotisku jūtu iespaidā aicinot cilvēkus tur veidot savus noguldījumus? Mēs saprotam, ka PSRS krājbankas Latvijas filiālē šie noguldījumi sen jau ir iztērēti. Kredītu resursus varētu regulēt, attiecinot uz lauksaimniecību mazākas procentu likmes, bet uz rūpniecību un citām nozarēm- lielākas kredītu likmes.

Par izveduma kontroli. Es gribētu teikt, ka mēs esam nonākuši līdz absurdam. Es saprotu, ka Ekonomikas ministrijai ārkārtīgi gribas kontrolēt šo izvedumu. Tas ir novedis līdz tam, ka tagad daži cilvēki, kas dod tās licences, ir nopirkti, 10 reižu jau nopirkti. Vairāk viņus nopirkt ir ļoti grūti, jo ir daudzi, kas viņiem maksā par izvedumu gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Ar šo jautājumu nenodarbojas neviens, ar to nodarbojas tikai premjers. Ar izvedumu uz Rietumiem. Rezultātā mums izveduma nav nekāda, mēs velti sapņojam par valūtas fondiem. Uzņēmumi pašreiz brauc meklēt atļaujas uz Maskavu un kaut kur citur, maksājot tur 10, 20 vai 30 tūkstošus rubļu skaidrā naudā par izveduma licenci. Mūsu fantāzijas par izveduma tirgus kontroli uz Austrumiem un uz Rietumiem palikušas "svētās govs" līmenī, kuru mēs arī nekustinām. Lai muita trenējas. Jo vairāk tāpēc, ka to apiet vairs nav nekādu problēmu. Bet domāsim labāk par to, kā ātrāk atraisīt rokas uzņēmumiem! Par to, kā dot tiesības šo izvedumu kārtot kaut vai līdz 50, līdz 100 tūkstošiem rajonā uz vietas un netaisīsim teātri no šiem jautājumiem! Mēs esam radījuši institūtus, kurus esam padarījuši par šīm "govīm", un nekā neesam ieguvuši.

Nākamais, par ko es gribētu izteikties, ir vadības darbs gan Ministru padomē, gan Augstākajā padomē. Es nezinu, ar kādām acīm man skatīties uz Augstākās padomes vadību, ja būtiski jautājumi netiek risināti mēnešiem ilgi. Es šeit gribu pieminēt Krastiņa kungu sakarā ar likumiem par Ministru padomi. Absolūti nekas nav darīts pa šo laiku. Kas mūs traucē?

Es gribu šeit pieminēt Īvāna kungu attiecībā uz Latgales programmu. Latgales komisija kādu brīdi formāli sanāca kopā, bet pašreiz pat nesanāk. Latgale jau ir norakstīta. Priekš kam tā vajadzīga? Mums visiem ir labi šeit sēdēt. Bet vai labi ir sēdēt tiem, kas mūs ievēlēja?

Man ļoti negribētos, lai pienāktu tāds laiks, kad mēs būsim spiesti saukt Ministru padomes priekšsēdētāju citā vārdā. Piemēram, Kārlis Godmanis. Uz to tagad stipri iet. Ministru padomē šis kooperatīvais gars izpaužas tādā veidā, ka Ministru padomē sadraudzības vietā izveidojusies kooperācija, kaut kāda savienība, kurai ir savas intereses un kura cīnās par šīm interesēm. Ministru padomei pašreiz visvērtīgākais ir tas darbinieks, kurš visilgāk saskaņo kādu dokumentu, visilgāk viņu notur pie sevis. Jo ilgāk notur, jo vērtīgāks un vajadzīgāks ir darbinieks, jo ātrāk šis dokuments iziet cauri, jo darbinieks ir nevajadzīgāks, pat lieks.

Es gribētu parunāt vēl par dažām fikcijām, kuras mums liekas kā realitātes. Pirmā fikcija ir tā, ka tika palielinātas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas Latgalē. Šīs cenas netika palielinātas par atsevišķiem produkcijas veidiem. Ņemot vērā dotācijas, ko maksājam, cenas ir zemākas pašreiz nekā bija.

Otra fikcija ir tā, ka mēs iedevām Latgalei tā saucamo slīcēja fondu- Latgales palīdzības fondu no budžeta. Atceraties? Laba sajūta bija. Mēs palīdzējām. Šī naudiņa nav nonākusi tur, un tā nenonāks tur. Mums ir finansu ministrs un mums ir Ministru padomes priekšsēdētājs, kurš grib saglabāt kontroli pār šo naudu. Jau pagājuši trīs mēneši, un nauda nav nonākusi tur, lai gan mēs lepni pieņēmām šo lēmumu.

Pēdējā fikcija, kuru es gribētu minēt, ir sestā "svētā govs", ko mēs nekustinām. Tie ir tie 102 miljoni rubļu, ko mēs esam iedalījuši zemnieku saimniecībām. Mēs uzskatām, ka ar šiem 102 miljoniem zemnieku saimniecības tiks uz kājām.

Godājamie kolēģi, mēs neesam iedalījuši šo naudu zemnieku saimniecībām, mēs to esam iedalījuši PMK, SCO, elektrotīklu PMK, ceļu būves rajonam, kas tagad meklē dārgākus objektus, lai atrisinātu savas problēmas, bet nevis zemnieku problēmas.

Atbrīvosimies no fikcijām! Atbrīvosimies no tā, kas mums uzlikts kā satrakotiem zirgiem acu klapes, lai tie neskatās uz sāniem! Paskatīsimies uz malām vienreiz!

Es esmu noguris bendēt savu veselību un nervus un mēģināt pierādīt nepierādāmo, bet es uzskatu, ka nevaru nolikt deputāta pilnvaras. Es daudz domāju par to, kā nolikt deputāta pilnvaras. Es nevaru tās nolikt, man jārunā ar saviem vēlētājiem. Bet vienu es varu pateikt, proti, es nevaru akceptēt to, ko mēs darām, to, ka mēs izliekamies, ka neredzam, kur šī rīcība noved. Es nevaru turpināt piedalīties plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kurdjumovs- uzziņai divas minūtes. Lūdzu.

L.Kurdjumovs: */Par premjera vakardienas paziņojumu, ka republika ir apgādāta ar resursiem. Manās rokās ir ministra Zausājeva vēstule, un vēlreiz absolūti autoritatīvi un ar pierādījumiem ziņoju Augstākajai padomei: ja ar lēmumu netiks noteikti finansiālie resursi 11 miljoniem kapitālieguldījumu reģionālajai mašīnbūvei, viens miljons 200 tūkstoši dolāru parādu dzēšanai un 14 tūkstoši tonnu velmējumu- tad reģionālās mašīnbūves republikā nebūs. Un visi pārējie paziņojumi par šīs nozares nodrošināšanu, tā sakot, ar resursiem- profanācija. Es atbildu par saviem vārdiem./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Neviens no maniem diplomiem nav lauksaimniecības sakarā, tāpēc es nerunāšu kā profesionāls lauksaimnieks.

Es kategoriski iebilstu pret jaunas ministrijas radīšanu mūsu republikā. Tādā kaimiņvalstī kā Zviedrija ir 13 ministrijas, bet mums jau tagad ir ap 20. Mēs taisāmies radīt vēl jaunu ministriju. Lielbritānijā ir 15 ministrijas, no tām četras vispār ir teritoriālās pārvaldes ministrijas. Vācijas Federatīvajā Republikā bija (tagad pēc apvienošanas es nezinu) 15 ministrijas. Ja mums ir 20, tad acīmredzot mums ir par daudz naudas, ar kuru mēs varam segt savu birokrātu ģimenes budžetu.

Es gribu atgādināt, ka lielākajā daļā pasaules valstu, it sevišķi mūsu mazajās kaimiņvalstīs, ministrijas ir ļoti mazas. Zviedrijā vidējā ministrijā ir 100 cilvēku, ne vairāk. Mēs radām ministrijas pēc pilnīgi nepareiza vecā principa, Padomju savienības principa, pēc ražošanas nozaru ministriju principa, lai nodrošinātu kaut kādu jaunu ražošanu. Apmēram 12 gadus es nostrādāju valsts pārvaldes aparātā un zinu no galvas visus šos skaistos piemērus, kādi mums ir bijuši. Ir radītas kaut kādas ministrijas, kas funkcionāli kaut ko nodrošinās. Tas ir bijis pilnīgi kļūdaini.

Atcerieties, pavisam nesen radīja ministriju, kuras nosaukums man nav palicis galvā, bet kuru radīja tāpēc, ka mums trūkst (un šodien vēl trūkst) sakņu un augļu. Tāpēc radīja ministriju, kuru tautā pēc tam nosauca par "Minhpen". Ar to pašu nosaukumu šī ministrija nomira. Kāds bija tās īstais nosaukums, es neatceros.

Mēs tagad gribam pēc tā paša principa radīt jaunu ministriju. Man galīgi nav saprotams, kāpēc mēs nevaram uzdot Rūpniecības ministrijai ražot lauksaimniecības mašīnas. Ja ministrs nezina to darbu un nav spējīgs to nodrošināt, tad viņš ir vienkārši jāņem nost. Kāpēc nevar uzdot šim ministram nodrošināt šādu mašīnu ražošanu?

Pieņemsim, ka mēs radīsim šo lauksaimniecības mašīnu ražošanas ministriju. Bet šai ministrijai nebūs pakļauta visa rūpniecība. Kā tad ministrija nodrošinās šo ražošanu? Noteikti kāds šeit zālē piecelsies kājās vai atnāks kāds no valdības un teiks, ka nepieciešams radīt Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku tieši šajā jautājumā, jo citādi attiecīgi augstu pārvaldes līmeni nevarēsim nodrošināt.

Atvainojiet, cienījamie kolēģi, sēžot klusumā un veidojot jaunās konstitūcijas pamatprincipus, mēs nospriedām, ka mums jāatgriežas pie tādiem pašiem normāliem valsts pārvaldes principiem, kādi ir visās pārējās normālās valstīs un kādi tie bija Latvijas Republikā. Mums nav vajadzīgi nekādi Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieki. Vispār Ministru padome nav vajadzīga. Ir vajadzīgs ministru kabinets. Ministru kabinets ar ministriem. Ministru prezidents, kā tas bija pirmskara Latvijā, izvēlas vienu no saviem ministriem, kas tad, lūk, ir pirmais ministrs.

Es vakar ilgi strīdējos ar daudziem deputātiem. Viņi teica, ka mums vajag šo atbrīvoto speciālo Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku lauksaimniecības jautājumos. Bet absolūti nav skaidrs, kāpēc tas jādara, ja mēs dodam lauksaimniecībai prioritātes? Kāpēc nevaram atteikties no visas šīs trīskāršās vai četrkāršās vadības sistēmas vispār un no Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku sistēmas un tad pateikt, ka lauksaimniecības ministrs ir pirmais vietnieks? Tad tā būs tā prioritāte.

Ilgstoši skatoties, kā strādā mūsu aparāts, es esmu nonācis pie secinājuma, ka šī trīskāršā pārvaldes sistēma ir galīgi neefektīva, jo ministrijas "atfutbolē" savus jautājumus Ministru padomei tāpēc, ka Ministru padome tā kā tā stāv augstāk. Ja Ministru padome izlemj, tad jautājums ir izlemts galīgi. Ministru padomē sēdošie birokrāti savukārt negrib darīt melno darbu un "futbolē" jautājumus uz leju, uz ministriju, uzdodot sagatavošanas darbus veikt ministrijai. Līdz ar to īsto atbildīgo ir ļoti grūti atrast. Bet katrā ziņā šī Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku sistēma, kur katrs vietnieks atbild par kaut kādām nozarēm, ir galīgi neefektīva. Viens vietnieks savulaik bija ārlietu ministrs Viktors Krūmiņš. Ar to, ka viņš bija Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņš absolūti nepacēla mūsu ministrijas prestižu, atvainojiet, tā bija tikpat slikta, cik bija. Ja ir īsta un pilnvērtīga ministrija un īsts un pilnvērtīgs ministrs, tad šī ministrija strādā.

Tālāk es gribētu runāt vēl par pāris stratēģiska rakstura jautājumiem, kuri mums tika likti priekšā. Es esmu pret šī vietnieka radīšanu. Viņš absolūti nav vajadzīgs. Jūs saprotat, ka tad mēs ieliksim lauksaimniecības ministram priekšnieku. Lauksaimniecības ministrs teiks, lai viņš izlemj augstākā līmenī. Turpretī, ja tajā augstākajā līmenī kaut kas neizdosies, tad Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks pateiks, ka ministrs nav izdarījis to, kas viņam likts. Vainīgo mēs neatradīsim.

Es uzskatu, ka no lauksaimniecības ministra jāprasa pilna atbildība par visu lauksaimniecības sfēru. Es nezinu, vai viņš šodien tiek galā vai nē. Es tāpēc neapspriežu šo jautājumu attiecībā uz viņu. Bet, ja viņš netiek galā, tad ir jāatrod tāds, kas tiek galā. Tas būtu tik vienkārši.

Tālāk par Godmaņa izteiktajām koncepcijām. Viņš teica par naudu. Vai mēs tagad dosim naudu lielsaimniecībām, kurām vajadzētu labāk nomirt, vai mēs labāk dosim to naudu tām fermām, kurām vajadzētu dzimt? Es domāju, ka nauda jādod gan vieniem, gan otriem, jo lielsaimniecības pagaidām mūs visus baro, bet fermeri nākamgad un aiznākamgad arī vēl nebaros, jo viņi nebūs tik tālu izaudzējuši savu ekonomisko potenciālu. Tā ka jāatbalsta ir fermeri, bet nedrīkstam ļaut priekšlaicīgi nomirt lielajiem kooperatīviem, kas mūs baro. Atvainojiet, arī kapitālismā ir absolūti dzelžains likums. Jūs nedrīkstat nokaut to vistiņu, kas nes zelta oliņas. Pagaidām tās oliņas, ko mēs ēdam, nāk no lielsaimniecības. Mēs nedrīkstam speciāli stimulēt to "nokaušanu".

Turklāt es gribu pateikt, ka dzīvotnespējīgu kolhozu Siguldā nav, tas ir, nav manā rajonā, bet Dobeles rajonā tajos kolhozos, kas mirst nost, fermeri neņem zemi. Jādomā, kādā veidā mums radīt tādus apstākļus, lai cilvēki ņemtu to zemi. Viss tur ir tik tālu nolaists, ka cilvēki ir zaudējuši iniciatīvu. Kolhozu priekšsēdētāji, piemēram, Īlē, viens pēc otra ir nākuši un tikai izlaupījuši kolhozu un aizbēguši. Katrs nākamais atkal sazogas tik, cik viņam vajag, un, kad iestājas atbildības moments, aizbēg prom. Es nesen biju Īlē, man visu smalki un gaiši izstāstīja turienes cilvēki. Varbūt es kļūdos, bet tā man viņi stāstīja.

Tāpēc esmu pret šādu sistēmu. Jebkurā valstī, arī kapitālistiskajā, nodokļu sistēmu izveido nevis tāpēc, lai kaut ko nokautu, bet tāpēc, lai vispār stimulētu ražošanu. Ja mums vispār jāstimulē ražošana, jāpaskatās, kas ir tas, kas tagad ražo, un tad arī ir jāstimulē tā nozare. Nodokļu politikai jābūt ražošanu stimulējošai, nevis kaut ko nogalinošai.

Jūs atceraties, kā pēc kara fermerus "nokāva" ar nodokļiem. "Nokāva", palielinot nodokļus tik tālu, ka viņi nespēja tos maksāt. Pēc tam viņus represēja un izsūtīja uz Sibīriju par to, ka viņi nespēja nomaksāt nodokļus. Tagad mēs veicam boļševizāciju no otra gala. Mēs "nokausim" lielfermas tikai tāpēc, ka mums ideoloģiski tās ir jānokauj, nevis tāpēc, ka izvērtēsim katras fermas ražotspēju. Es gribētu teikt, ka absolūti nepareiza ideja ir tā, ka lauksaimniecības produkcija jālaiž pilnīgi brīvās tirgus cenās. Tas tā nav. Attīstītās kapitālistiskās valstīs visa lauksaimniecības produkcija ir subsidēta tādā vai citādā veidā. Cenu politika tiek stingri regulēta.

Mūsu kaimiņiem Zviedrijā ir tikai 3000 hektāru lauksaimnieciski apstrādājamās zemes. Mums ir 2000. Viņi apgādā astoņus miljonus iedzīvotāju. Pie tam viņu lauksaimniecības politiku nosaka parlaments un nevis valdība. Viena no viņu problēmām ir, kā tikt galā ar pārpalikušo gaļu un ar pārpalikušajiem graudiem, kurus viņi par daudz saražo, bet viņi saražo drusku par maz spēkbarības, un tā tiek importēta. Tā ka mums nav ko uztraukties par to, ka mēs importējam, jo kaimiņi dara tāpat. Tas acīmredzot struktūrā nav nekas briesmīgs.

Bet es gribēju vēlreiz pieskarties cenām. Valsts noteiktu cenu kaimiņos nav. Nav arī brīvo cenu. Kas tādā gadījumā nosaka cenas Zviedrijā? Saprotiet, ka Zviedrijā visa lauksaimniecības produkcija galvenokārt tiek saražota privātās fermās, pie kam lielākā daļa no šīm fermām ir līdz 10 hektāriem lielas, pārējās visas ir mazākas.

Cenas nosaka speciāla fermeru delegācija, kas satiekas cenu noteikšanas procesa laikā ar patērētāju delegāciju. Tur ir klāt arī arodbiedrību pārstāvji, kooperatīvās un privātās tirdzniecības un pārtikas rūpniecības industrijas pārstāvji, jo, atvainojiet, katrs zviedru fermeris dod darbu vēl trim cilvēkiem, kuri tiek nodarbināti lauksaimniecības produkcijas pārvadāšanā un pārstrādē. Zviedrijā ir izveidota tā sauktā Nacionālā lauksaimniecības produkcijas tirgus padome.

Es uzskatu, ka šobrīd mums virzība ir pareiza, jo veidojas lauksaimnieku kooperatīvās jaunās struktūrvienības, kuras sarunu ceļā ar arodbiedrībām un ar attiecīgām citām kooperācijām noteiks cenu. Acīmredzot tas būs vispareizākais virziens. Kāpēc šī cenu politika ir tāda? Tāpēc, lai aizsargātu lauksaimniecību pret ārējās tirdzniecības cenām, kuras ir daudz zemākas nekā Zviedrijā, jo Zviedrijā viens no galvenajiem valsts stratēģijas uzdevumiem ir garantēt, lai zeme varētu ražot pietiekami daudz lauksaimniecības produkcijas sev kā miera, tā kara laikā. Miera, kara un blokādes laikā. Par to mēs arī neesam padomājuši, ko mēs darīsim blokādes laikā. Bet viņiem ir sava politika arī blokādes laikā.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi Bojār! Vai jūs sakarā ar savu specialitāti- reglamentu arī nevarētu pateikt dažus vārdus?

J.Bojārs: Jā. Jūs neesat signalizējis. Es pēdējo teikumu... Es gribētu pateikt tā, ka vienīgais uzdevums cenu politikā Zviedrijā ir turēt augstas cenas, vienīgi piena produkcijas cenas valsts tur maksimāli zemu, lai atmaksātos ražošana un lai bērniem būtu lēts piens, ko dzert.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kehrim.

O.Kehris: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti un klātesošie! Man personiski ir pilnīgi skaidrs, ka agrārā politika ir Latvijas Republikas ekonomiskās politikas galvenā sastāvdaļa. Manuprāt, tam būtu jābūt skaidram arī visām valsts pārvaldes organizācijām, vienalga, vai tās nodarbojas ar ražošanu, sagādi, tirdzniecību vai apkalpošanu. Manuprāt, šāds lēmuma projekts, ja to atbalsta lauksaimnieki un ir gatava uzņemties Ministru padome, banka, ir vajadzīgs. Lauksaimniekiem ir jādod gan nodokļu atvieglinājumi, gan starpkapitāls, gan atviegloti bankas kredīti, gan hipotēku bankas kredīti un varbūt arī daudz kas cits, par ko šeit runāja premjera vietnieks Arnis Kalniņš. Tomēr, ja Lauksaimniecības komisija būtu ļāvusi šo lēmumu apspriest komisijās, tā kvalitāte būtu tikai ieguvusi. Varbūt tad arī šeit mazāk būtu politiskās aģitācijas un lekciju, un vairāk mēs varētu runāt par lēmuma projektu.

Tādēļ es arī nerunāšu par tiem jautājumiem, kuri, manuprāt, ir skaidri. Gribu apstāties pie 5.sadaļas, kas skar priekšlikumus par republikas birokrātijas palielināšanu. Lai nu ko, bet to nu gan mēs esam iemācījušies, jo nevienu kantori, nevienu departamentu vai ministriju nodibināt nevaram atteikt. Mēs esam saglabājuši praktiski visus vecos veidojumus un vēl radām jaunus. Tādēļ daži fakti.

Pašlaik mums (par pamatu es ņemu republikas Ministru padomes 15.marta datus, kur apkopoti valdības rīkojumi un ņemts vērā centrālā aparāta darbinieku skaits, neskaitot personālu, kas apkalpo) jau ir pieci tūkstoši šādu darbinieku ar 30 miljonu rubļu aptuveno darba algu. No tām vislielākā pašlaik ir Lauksaimniecības ministrija. Nākamā lielākā ir Ekonomikas ministrija, kura ir tikpat liela kā valdības administrācija kopā ar Finansu ministriju. Tā ir tikpat liela kā Ārlietu, Tieslietu, Veselības aizsardzības, Kultūras un Enerģētikas ministrija kopā. Kopumā tur strādā apmēram 15 procenti no visiem ministrijās strādājošajiem darbiniekiem. Ja mēs šeit vēl pieskaitītu Mežsaimniecības, Zivsaimniecības ministrijas, rajonu pārvaldes, departamentus un Reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves departamentu, tad tas būtu jau 40 procenti jeb divas piektdaļas no visiem. Tādi ir fakti.

Man šķiet, ka nodokļu maksātājiem nevajadzētu turpināt uzturēt šīs struktūras un atbalstīt to, ka lauksaimniecības produkcijas cenā ietilpst šīs birokrātiskās struktūras. Lai gan nauda ir jādod lauksaimniecībai un ražotājiem, bet viņi paši atradīs, kādas struktūras viņiem ir vajadzīgas.

Tādējādi es arī par šo 5.daļu esmu iesniedzis savus priekšlikumus un uzskatu, ka tādā redakcijā kā pašreiz tai nevajadzētu būt. Bet arī šeit dažos punktos ir tāda interesanta prakse, ka Lauksaimniecības komisija, kura sagatavojusi šo lēmuma projektu, pati uzņemas saistības, ko tā tālāk darīs. Ja šo praksi tālāk turpinātu, tad Ekonomikas komisija kopā ar Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju un Likumdošanas jautājumu komisiju līdz 15.maijam sagatavotu un iesniegtu izskatīšanai Augstākajā padomē likumprojektu "Par Latvijas Republikas Ministru padomi".

Es esmu no šīs tribīnes runājis kādas trīs reizes par to, frakcijā- divas reizes. Grūbes kungs, manuprāt, pat nedaudz vairāk. Bet šis jautājums nav izkustējies no vietas. Citu mēs nevaram piedāvāt.

Tālāk par šiem priekšlikumiem. Man zināmā mērā runāšanu atviegloja Bojāra kungs ar savu teikto, jo es tik tiešām arī uzskatu,- ja noņemsim atbildību Lauksaimniecības ministrijai par valsts politikas realizēšanu un radīsim vēl vienu premjera vietnieka amatu, tad, protams, būs ko darīt atkal šīm ministrijām. Tad jau būs četras ministrijas: Lauksaimniecības, Mežsaimniecības, Zivsaimniecības, būs tad arī Traktoru vai šī Lauksaimniecības mašīnu ministrija. Tad varēs sūtīt vēstules viens otram un premjera vietniekam un galīgi nebūs skaidrs, kas ar ko nodarbojas.

Ja ministrs netiek galā, tad tā arī vajag teikt, bet ir jābūt Lauksaimniecības ministrijai, kura realizē valsts politiku savā nozarē un izvirza Ministru padomē jautājumus. Ja šis Ministru kabinets un citi ministri negrib saprast vai nesaprot lauksaimniecības intereses, tad ir ļoti iespējams, ka jāskata arī šo ministru loma. Arī tas ir skaidrs, ka jebkurai ministrijai ir jānodarbojas ar Latvijas svarīgāko nozari- lauksaimniecību.

Ministram ir jābūt profesionālim. Pietiek, ka mēs šeit par daudz ko diskutējam. Tur būtu jārealizē šī politika, nevis vēl jāienes diskusijas no radikālākā vai neradikālākā politiskā strāvojuma. Tādēļ es arī neatbalstu to, ka būtu nepieciešama vēl viena jauna ministrija. Tiesa, mēs ceram, ka Ministru padomes priekšsēdētājs izteiks savus priekšlikumus, jo pašā tuvākajā laikā attiecībā uz struktūras labojumiem viņš ir gatavs to darīt. Bet mums ir jābrīdina viņš no tā, ka mēs nevaram atbalstīt jaunu ministriju radīšanu un arī jaunu vietnieku radīšanu. Ja mēs kādreiz varējām lepoties ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu uz vienu iedzīvotāju, varējām lepoties ar studentu skaitu uz vienu iedzīvotāju, tad tagad mēs Eiropā varētu būt pirmajā vietā vienīgi ar ministru skaitu uz vienu republikas iedzīvotāju. Bojāra kungs par Rietumu valstīm, bet arī, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, mēs pārliecinoši šeit esam līderu pozīcijās.

Ja man vēl bija kādas šaubas par šiem jautājumiem, tad tās galīgi izkliedēja tas materiāls, kurš vakar mums tika izdalīts un kurš ir adresēts Latvijas Republikas Augstākajai padomei- par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju. To ir sagatavojusi republikas Lauksaimniecības ministrija. Interesants dokuments, kurā ministrija norāda mums, kas būtu Augstākajai padomei jāuzdod Ministru padomei un kas Ministru padomei jāuzdod savām ministrijām. Manuprāt, tas ir tieši tas jautājumu loks, ar ko jāstrādā šai ministrijai un jāizvirza jautājumi ministru kabinetā. Protams, var jau arī lūgt Dievam, lai viņš uzdod mums- Augstākajai padomei- kaut ko darīt šajos jautājumos.

Paskatāmies konkrētus punktus! Piemēram, ir paredzēts akceptēt to, ka reģionālās mašīnbūves padomes kā starpnozaru orgāna lēmums tās kompetences ietvaros ir saistošs visiem darba uzņēmējiem un valsts pārvaldes orgāniem.

Es gribētu teikt, ka ne ministrijas radījušas šos traktorus. Ja mēs strādāsim ar spēku un ar varu, kā esam mēģinājuši to darīt, mēs nesasniegsim neko. Jāstrādā ar kapitālu un ar interesēm. Kamēr ministrija uzskatīs, ka tā ražo traktorus un ražo pienu, kā arvien raksta to uz savām etiķetēm (varbūt tās vēl ir vecās sadrukātas), tik ilgi mums nekas nemainīsies. Ministrijai ir jārealizē valsts politika savā nozarē un nevis savādāk. Tas, kas ir izklāstīts mūsu projektā, ir daudz precīzāks.

Atlikušajās 30 sekundēs- par budžeta deficītu. Budžeta deficīts ir arī politisks jautājums. Ja mēs saprotam to, ka PSRS ir kaut kāda telpa virs Krievijas, Latvijas un pārējām republikām, budžeta deficītu varēs norakstīt, bet, ja mēs uzskatām, ka PSRS ir kaimiņvalsts, tad budžeta deficīts rubļos ir Latvijas Republikas parāds PSRS. Un to vajadzētu ekonomiski saprast.

Priekšsēdētājs: Paziņojums. Es lūdzu Augstākās padomes Prezidija locekļus Baltajā zālē uz 5 minūtēm konsultācijai. Starpbrīdis pusstunda.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemiet savas vietas! Es jūs informēšu par Augstākās padomes Prezidija sēdi, kurai bija konsultējošs raksturs. Tāda jauna forma mums tagad ir. Mēs spriedām par šādu jautājumu. Kā jūs redzat, 26. un 27.martā mūsu plenārsēžu darba kārtību mēs nevaram aptvert un visus šos jautājumus izskatīt. Augstākās padomes Prezidijs, vērtējot mūsu politisko situāciju pašreiz, iesaka izlemt jau tagad 12.00 un nobalsot, ka mēs strādājam šodien līdz pulksten 20.00, lai rītdienu nesaistītu ar plenārsēdēm nekādā gadījumā.

Otrs. Līdz pulksten 20.00, ņemot vērā arī politiskos aspektus, pirms došanās uz ļoti neilgām brīvdienām (tās pat ir smieklīgi nosaukt par brīvdienām, bet tomēr tā mēs nosaucām to vienu nedēļu), tiekoties šīs nedēļas laikā ar saviem vēlētājiem, mums būtu šodien līdz pulksten 20.00, kā domā Prezidija locekļi, nonākot pie šā secinājuma pēc konsensusa principa, nepieciešams izskatīt šādus jautājumus.

Pirmais, protams, pabeigt šo jautājumu.

Otrais- par sociālo nodokli. Tas ir tikai balsojums par laukiem.

Tālāk- par iedzīvotāju ienākuma indeksāciju pirmajā lasījumā.

Par izmaiņām Latvijas Republikas valsts budžetā- pirmajā lasījumā. Ja mēs ar tādu domu visi strādāsim, ka līdz pulksten 20.00 šos jautājumus gribam izskatīt, Prezidija locekļiem liekas, ka to varētu izdarīt šodien. Būtu tagad jānobalso nevis par to, ka mēs strādāsim līdz 20.00, ka plenārsēde notiks līdz 20.00, bet par to, ka mēs šeit zālē būsim līdz pulksten 20.00, jo tās ir dažādas lietas. Mēs dažreiz balsojam, ka būs šī plenārsēde, un ap 18.00 jau deputātu nav zālē. Tāpēc vajag ļoti konkrēti izteikt savu attieksmi.

Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Es tomēr gribētu, lai šodienas dienas kārtībā iekļautu arī lēmuma projektu par imigrācijas departamenta izveidošanu. Tas ir ļoti īss jautājums. Es uzskatu, ka šis jautājums ir nobriedis jau sen un ka mēs ļoti neilgā laikā to izlemsim.

Priekšsēdētājs: Vai citu priekšlikumu nav?

Vispirms mēs nobalsosim par Augstākās padomes Prezidija ieteikto šodienas darba kārtību, pēc tam balsosim par deputāta Ābiķa papildinājumu. Lūdzu, reģistrējieties! Rezultāts: 116. Tagad balsojam par Augstākās padomes Prezidija ieteikto šīsdienas darbu. Rezultāts: 73. Lēmums ir pieņemts. Mēģiniet savu dalību katrā ziņā zālē vakarā nevis sabalansēt, bet īstenot adekvāti balsojumam.

Tagad par deputāta Ābiķa papildinājumu. Rezultāts: vairākums. Lēmums pieņemts. Vārds kolēģim Geidānam.

I.Geidāns: Cienījamais sēdes vadītāj! Man ir lūgums balsot par to, lai iekļautu darba kārtībā 32.lēmuma atcelšanu. Tas ir šodienas dienas kārtības 2.punktā. Vēl procesuālas dabas jautājums. Man ir lūgums, lai administrācija vienojas ar bufeti, ka tā arī strādā līdz astoņiem.

Priekšsēdētājs: Balsojam par deputāta Geidāna priekšlikumu. Rezultāts: arī tiek iekļauts. Tātad mums ir šie Prezidija ieteiktie jautājumi, pēc tam papildus balsotie un laiks līdz pulksten 20.00 plus mūsu visu aktivitāte, mērķtiecība, godprātība un tā tālāk.

Turpinām izskatīt jautājumu par agrārās reformas nodrošinājumu. Dodu vārdu kolēģim Andrejam Krastiņam uzziņai- 2 minūtes.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi, rīta plenārsēdē un arī iepriekšējā sēdē tika izteikti vairāki pārmetumi man personiski un, kā tika noformulēts, arī Augstākās padomes vadībai, ka nekas netiekot darīts ar Ministru padomi. Es, atklāti sakot, gribētu informēt par situāciju, kāda radusies ar likumprojektu par Ministru padomi. Šeit šis likumprojekts ir. Man gan tas ir rokās tikai krievu valodā. Tas laikam neatbilst tagadējai koncepcijai, kāda izteikta par Ministru padomi.

Mums ir otrs dokuments- pagaidu Konstitūcijas projekts, kurā pavisam uz citiem noteikumiem tiek veidota Latvijas Republikas valdība. Mums šis jautājums laikam būs jāizlemj koleģiāli frakcijas sēdē, darba grupas sēdē, pie kuras koncepcijas mēs pieturēsimies un kurā brīdī mēs ar plašu roku mainīsim Latvijas Republikas valdību. Es nedomāju, ka tas notiks tik ļoti mierīgi, tik ļoti mierīgā atmosfērā, ja tiks pilnībā reorganizēta Latvijas valdība.

Tas ir mans personiskais viedoklis, ka tagad nav tā politiskā situācija, nav tas laiks, kad kardināli ko varētu mainīt. Protams, izmaiņas ir nepieciešamas un tās ir jāpanāk. To arī Ministru padomes priekšsēdētājs ir teicis.

Kā es jau minēju, likumprojekts ir gatavs. Tas atbilst praktiski iepriekšējai valdības struktūrai, tikai nosaka tās tiesības un pienākumus. Ir arī otrs likumprojekts, kas kardināli maina mūsu valdības situāciju. Tādējādi stāv priekšā uzdevums izlemt, ko mēs darām,- kardināli mainām valdību vai uzlabojam iepriekšējo situāciju. Tā ka jāsanāk ir vēlreiz komisijai par valdības likumprojektu. Šis te praktiski netiks pārstrādāts, jo te ir divas dažādas koncepcijas. Tas tiks izsniegts parastajā kārtībā arī deputātiem un attiecīgajām komisijām. Tāda ir informācija.

Priekšsēdētājs: Vārds informācijai ministra vietniekam Ādamsona kungam.

J.Ādamsons, lauksaimniecības ministra vietnieks: Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Atļaujiet precizēt informāciju par 102 miljonu rubļu budžeta līdzekļu izlietošanu zemnieku saimniecībām. Šie līdzekļi tiek novadīti rajonu pašvaldībām, kuras kopā ar pagastu pašpārvaldēm šos līdzekļus sadala konkrēti zemniekiem vai arī nelielu pārstrādes uzņēmumu un servisa uzņēmumu izveidošanai zemniecības vajadzībām. Lauksaimniecības ministrija ir izstrādājusi metodiku, kurā atbilstoši zemes vērtējumam un zemnieku ēku stāvoklim ir noteikti "griesti" jeb augstākais līmenis, cik zemnieks var saņemt šos budžeta līdzekļus. Līdz ar to zināmā mērā ir liegta iespēja šos līdzekļus pārmērīgi koncentrēt un izmantot celtniecības organizācijām labvēlīgos apstākļos.

Šāda kārtība paredzēta tikai šinī gadā, bet nākamajā gadā šie budžeta līdzekļi pamatā tiks izmantoti kredīta resursu iesaistīšanai zemnieku vajadzībām. Šinī gadā ne bankas, ne Finansu ministrija nebija gatavas strādāt ar zemnieku saimniecībām par kreditēšanu tādā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Kad mums tika izsniegts lēmuma projekts par agrārās reformas nodrošinājumu, it kā nekas nevēstīja par to vētru, kas faktiski tomēr parlamentā ir sacēlusies. Šobrīd es pat gribētu teikt, ka tā nav vētra, bet zināmas vētras priekšnojautas. Situācija lauksaimniecībā šobrīd ir ievadīta tādējādi, ka, izskatot it kā detalizēta rakstura jautājumus finansu jomā, budžeta sabalansēšanā vai kādā citā jomā, mums nāksies atkal un atkal atgriezties pie kardinālām lauksaimnieciskās ražošanas problēmām. Mēs neesam neko atrisinājuši. Mēs tikai esam mēģinājuši to darīt. Ja mēs paši no šī viedokļa uzmanīgi pavērtēsim to, kas šodien ir teikts no šīs tribīnes, es gribētu tomēr atļauties mums visiem izteikt pārmetumu, ka, pieņemot to vai citu lēmumu, mēs gala rezultātā bieži vien neņemam vērā to, kas ir izteikts apspriešanas gaitā. Ja mēs šoreiz gribētu to ņemt vērā un atrastu pietiekami daudz gribas to darīt, tad acīmredzot mums pirmām kārtām jāatzīst, ka runa nav par privatizāciju šai sakarībā.

Es ierosinātu pašu šo lēmuma konstrukciju grozīt, ko ar lēmumiem ir ļoti grūti izdarīt, ja ir tikai viens lasījums, un nosaukt to "Par neatliekamiem pasākumiem krīzes pārvarēšanā Latvijas lauksaimniecībā".

Mums jāsāk domāt par atsevišķiem pasākumiem, kurus mēs varētu šai sakarībā veikt.

Vai mūsu koncepcija, kura tā vai citādi, pieņemot to vai citu lēmumu, virmoja šeit gaisā, mainās vai ne? Es gribētu teikt- mainās. Atradīsim drosmi atzīt, ka mēs galu galā pārkāpjam no vienas laivas otrā un darām to, dažkārt pat neapzinoties.

Mēs pirmām kārtām gribējām tikt vaļā no kompensācijām. Šobrīd mēs domājam, ka nekas nesanāks un vajadzēs dotāciju mehānismu tomēr izstrādāt.

Mēs ar vieglu roku norakstījām kopsaimniecības. Šodien ar šo lēmumu mēs faktiski sākam domāt, ka jāsāk kopsaimniecībām palīdzēt. Kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka krīzi lauksaimniecībā izjūtam ne vien savu vēlētāju izteikumos, bet visā apkārtējā vidē. Tā turpinās un padziļinās. No šā viedokļa tie priekšlikumi, kurus šobrīd satur lēmuma projekts, ir klaji nepietiekami.

Varbūt es atļaušos nolasīt jums dažus fragmentus no Jelgavas rajona kopsaimniecības "Vienība" sagatavotā vēstījuma, lai mēs šeit nedaudz dzirdētu tos cilvēkus, kas nevar piedalīties parlamenta sēdēs. 1990.gadā saimniecības peļņa bija 2,9 miljoni rubļu. 1990.gadā saimniecība realizēja 1635 tonnas gaļu, kuras ražošana 1991.gadā praktiski ir jāpārtrauc, jo nes saimniecībai zaudējumus. Tiek minēti šādi faktori: augstas nodokļu likmes, dārga spēkbarība un servisa pakalpojumi, kā arī materiālu un citu nepieciešamo izejvielu augstās cenas.

Vēl viens jautājums, ko vispār mēs neesam līdz šim pat skāruši,- komunālās saimniecības zaudējumi 1990.gadā sasniedza gandrīz 20 000 rubļu, kurus pilsētās sedza no valsts budžeta līdzekļiem. Tas, ko prasa saimniecība, tā vai citādi arī sasaucas ar mūsu lēmumu ierosmēm. Ko mums vajadzētu darīt, no šā viedokļa runājot par šo lēmuma projektu?

Pirmkārt, neraugoties uz to, ka lēmums sastādīts profesionāli un ir risināta vesela virkne jautājumu, vajadzētu tomēr kardināli koriģēt. Šai sakarībā es ierosinātu otrajā daļā, kur ir Latvijas Bankai paredzēti uzdevumi, minēt vēl vienu, kas izriet no mūsu debatēm. Tas skan šādi: "Izstrādāt un nekavējoties ieviest lauksaimnieciskajai ražošanai nepieciešamo materiālo resursu uzkrāšanu, veicinot kreditēšanas sistēmu." Banka to var izdarīt. Ja mēs varēsim rast līdzekļus un iepirkt to, ko šodien vēl var iepirkt, rītdien mums būs kaut kāda materiālā bāze lauksaimniecībai. Ja mēs to šodien nedarīsim, tad rīt, neraugoties uz to, ka no šīs tribīnes atskanēs draudi valdībai, ministriem, pašvaldībām un tā tālāk, kopumā mēs vairs neko nesaglābsim.

Kas būtu jādara šai sakarībā Augstākajai padomei? Man šķiet, ka mums vēlreiz jāatgriežas atpakaļ pie mūsu nodokļu likumdošanas. Mēs likumu pieņēmām bez koncepcijas. Koncepcijas mums nav galu galā arī šodien. Man šķiet, ka, pārskatot nodokļu likumdošanu, radot zināmu rezervi lauksaimnieciskajai ražošanai, mums vismaz būtu jāatrisina jautājums par peļņas nodokli, paredzot, ka 70 procenti no summas, kas savākta nodokļos no palīgražotnēm, jāvirza nevis uz valsts budžetu, bet uz pagastu. Tad pagastā būs līdzekļi, ar ko finansēt vietējo saimniecību. Tad acīmredzot mēs varēsim finansēt šo komunālo saimniecību. Par to ir īpaša runa. Bet mūsu nabadzīgie kolhozi un tie kolhozi, kas rīt izputēs, nespēs uzturēt šajos ciemos komunālo saimniecību. Mēs neviens šodien nezinām atbildi, kas to finansēs. Tas būs jāfinansē pagastam, bet par kādiem līdzekļiem?

Tālāk no šā paša viedokļa- par īpašuma nodokli. Katrā ziņā kopsaimniecībās nav daudz tādu objektu, par kuriem būtu jāmaksā īpašuma nodoklis. Bet arī šeit kardināli jāpārskata nodokļu likmes un jāvirza līdzekļi uz pagastiem, lai tiem būtu iespēja attiecīgi finansēt.

Ceļa nodoklis- jāpārskata likmes, atkal virzot uz pagasta iekšējiem ceļiem. Tas jādara kompleksi. Mēs vakar uzlikām vienu ielāpu jau pussaplīsušajām lauksaimniecības biksēm. Visas šīs bikses ir kardināli jāpārtaisa.

Tālāk otrs jautājums. Tas ir jautājums par cenām. Godājamie kolēģi, mēs runājam par cenām un sūkstāmies. Bet šodien mēs visi strādājam pie viena elementāra modeļa. Šis modelis ir tāds: brīvas cenas rūpniecībā, valsts noteiktas cenas- lauksaimniecībā. Nekas nesanāks! Var būt brīvas cenas visur vai nekur. Vai nu mums jāiet pa to vai citu cenu legalizācijas ceļu lauksaimniecībā, paverot šeit brīvas durvis, vai arī mums jāietekmē rūpnieciskās ražošanas cenas. Mēs neesam noteikuši supermodeļus par monopolražotajām precēm. Arī tas jādara.

Šai sakarībā attiecībā uz lauksaimniecību mums jāieraksta īpaša sadaļa lēmumā, kas paredzētu, ka ir jāizstrādā dotāciju un cenu koncepcija. Jāizstrādā likumprojekts par dotācijām, paredzot, ka lauksaimniecībā mēs stimulēsim to vai citu produktu ražošanu, rēķinot uz kilogramu saražotās produkcijas, neatkarīgi no tā, kur tā paliek, izņemot gadījumu, ja pats ražotājs produkciju realizē ārpus republikas. Ja tā iet apmaiņas fondā vai mēs to apēdam vienalga par kādu cenu, mēs vienalga sitīsim uz leju tirgus cenu, jo valsts subsidēs pēc iespējas lielāku lauksaimniecisko ražojumu apjomu parādīšanos šai tirgū. Mums jāizstrādā šāda koncepcija, citādi mēs netiksim ne no vietas.

Mums nav jāparedz ministrijas dibināšana, tā vai cita departamenta reorganizācija. Pirmkārt, es ierosinātu šeit no 5.sadaļas atstāt tikai 3.punktu: "Agrorūpniecisko nozaru valsts pārvaldes koncepcija, tās integrācija ar vietējām pašvaldībām." Tad atbilstošus normatīvos aktus un viss.

Jāpapildina ar jaunu punktu, kas paredzētu, ka mēs veicam praktiskus pasākumus, lai pārņemtu republikas pārziņā tās rūpnīcas, kas spēj ražot lauksaimniecības tehniku. No šīm rūpnīcām jāizveido vienots komplekss. Ja mums būs šis vienotais komplekss, kas spēs saražot kombainu, traktoru un vēl kaut ko citu, tad mums būs ko vadīt. Šodien mēs ražojam fragmentus, kurus izvedam uz to vai citu reģionu, un pieliekam punktu. Nekur tālāk mēs neesam tikuši.

Tātad, pagriežot visu šo lēmumu ļoti konkrēti, mēs varbūt šo krīzi vismaz apturēsim, ja arī nesaglābsim situāciju. Ja mēs pieņemsim šeit frāzes, situācija nemainīsies un paldies mums neteiks neviens.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kinnam.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Es nebiju šodien domājis uzstāties, bet, noklausoties savu kolēģu lauksaimnieku kvēlās runas, gribu dažus momentus minēt.

Pirmkārt, acīmredzot ir naivi cerēt, ka, pastāvot vispārējam ekonomikas sabrukumam Padomju savienībā, Latvijā būs zaļa oāze un ka šeit nāks iekšā gan metāls, gan ķīļsiksnas, gan riepas, gan akumulatori, gan viss pārējais, ko mēs paši neražojam pietiekamā daudzumā un vēl vairāk nekā līdz šim. Tā ir utopija. Nekādu resursu plūdu nebūs, it sevišķi tad, kad uz konkrēto ražošanu ietekmi atstās ogļraču streiks un visi pārējie notikumi Krievijā.

Tam, ka lauksaimniecībā šīs problēmas ir varbūt vairāk samilzušas nekā citās tautsaimniecības nozarēs, pamatā ir divi faktori. Pirmais faktors ir tas, ka tomēr Ekonomikas ministrijas darbības rezultātā no lauksaimniecības tiek izņemts vairāk līdzekļu nekā lauksaimniecībai kā nozarei tiek atdots.

Otrs, kas rada šobrīd šo satraucošo situāciju, ir tas, ka lauksaimniecībā reāli sākusies privatizācija. Noklausoties mūsu runās, jūtams, ka mums ir gan alkas pēc vecajiem labajiem resursu plūdiem, gan arī vēlēšanās aizcirst tās durvis, kurās savu kāju ir iebāzis zemnieks, un grib šīs durvis atvērt arvien plašāk vaļā, normāli iesoļojot laukos un aiztaisot tās durvis ciet, dibināt prezidentālu pārvaldi lauksaimniecības uzņēmumos un tādā veidā uz kādu laiku stabilizēt lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu.

Praktiski neizdosies. Statistika ir pierādījusi, ka, ja mēs atskaitām nost ievestos kombikorma daudzumus, gadu no gada mūsu lauksaimniecības produkcijas ražošanas lejupslīde ir ļoti liela.

Kas konkrēti darāms? Varbūt vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk tas ir atspoguļots šajā lēmuma projektā. Es piekrītu Plotnieka kungam, ka varbūt ir jāpārskata vēl nodokļu politika. Šobrīd es gribu teikt, ka tā ir vienīgi ērta priekš lauksaimniecības. Bet mums absolūti nav kredītpolitikas. Tomēr Latvijas Bankas darbība Latvijā ir jāuzsāk.

Tālāk par divām trešdaļām lauksaimniecības uzņēmumu bankrotu. Ekonomikas ministrs saka, ka 2/3 lauksaimniecības uzņēmumu ir jābankrotē. Mums ir jāpanāk papildu līdzekļu atgriešana un ne mazu līdzekļu atgriešana, lai šīs divas trešdaļas mēs spētu samazināt līdz 10-15 procentiem. Vai šeit kalpos par sākotnējo pamatu cenu paaugstināšana, kuras viena daļa ir izdalīta un otra daļa tiks izdalīta aprīļa sākumā? Vai kalpos šis kompensācijas fonds, lai gan diemžēl man nav skaidrs, kāds būs šis fonda izvērtēšanas mehānisms pašlaik? Bet šie līdzekļi lauksaimniecībā ir jāatgriež, lai mēs nepieļautu šādu divu trešdaļu uzņēmumu bankrotu.

Konkrēti es domāju, ka mēs vēl aizvien spītējamies. Šeit spītējas valdība par to, ka privatizācija ir iespējama tikai, izmantojot absolūtu izpirkšanas variantu. Valdībā ir iestrēguši vairāk nekā 10 sovhozu iesniegumi, kuri vēlas pārvērsties par kolhoziem. Gandrīz desmit lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumus lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji pieprasa savā pārvaldīšanā. Vai nu tas mums patīk vai nē, ir jāieved lauksaimniecības produkcijas ražojumi tirgū. Bet, lai tie būtu tirgū, lauksaimnieka rīcībā ir jābūt pārstrādes uzņēmumiem. Šeit valdības politika ir tāda, ka tikai ar izpirkšanu mēs varēsim lauksaimniekiem atdot viņiem pienākošās pienotavas vai citas servisa organizācijas. Tas nav pareizi, jo pretējā gadījumā šādas spītēšanās rezultātā mēs praktiski šo īpašumu formu pārstrādes un servisa uzņēmumos kreditējam un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju praktiski nostādām ārpus tirgus.
Es gribu teikt, ka ne tikai lauksaimniecībā, bet visās tautsaimniecības nozarēs izdzīvos tie uzņēmumi, kas pārvērtīsies, kas transformēsies. Labākais, ko šobrīd parlaments varētu darīt, ir pieņemt tos likumus, kas šobrīd ir sagatavoti par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju, likumu par paju sabiedrībām un (paldies kolēģu komisijai, kas to sagatavojusi) likumu par kooperatīvajām sabiedrībām, kas ir piemērojams, lauksaimniecībā reāli privatizējot gan pārstrādes uzņēmumus, gan servisa uzņēmumus, tātad- reāli veidojot līgumsabiedrību.

Priekšsēdētājs: Es arī lūdzu trīs minūtes. Nekavējot laiku, runāšu no šī mikrofona.

Es gribēju teikt tikai to, ka mani Mārupes vēlētāji vai viņu vairākums ir agrofirmas "Mārupe" ļaudis. Tiekoties ar viņiem neilgi pirms šīs sanāksmes, redzēju, ka viņu domas vairumā sakrīt ar tām atziņām, kuras izskanēja no šīs tribīnes. Tāpēc es pilnīgi varu atbalstīt šo lēmuma projektu.

Vēl jo vairāk, ar vēlētājiem mēs esam izskatījuši Ministru padomes lēmumu Nr.79. Jāsaka, ka viņi atbalsta, protams, korekti, bet atbalsta šo lēmumu. Viņi no mums acīmredzot tāpat kā citās vietās gaida likumu par privatizāciju, bet es minēšu tikai divus savus papildinājumus. Tie ir šādi.

Pirmais- par zemes komisijām. Mēs bijām pieņēmuši likumu "Par grozījumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksa 129. un 130.pantā", kad gāja runa par aptauju. Kāpēc mēs to izdarījām? Mēs ļoti labi sapratām, ka šeit ir runa par apziņas brīvību. Ļoti svarīga ir amatpersonu rīcība šajā lietā. Mēs ierakstījām, ka referenduma komisijas loceklis ir atbildīgs par visām nebūšanām, kas var rasties viņa darbības rezultātā, un paredzējām bargus sodus šajos labojumos. To varēja saprast, jo bija runa par apziņas brīvību.

Tagad ir runa par zemi un par Zemes komisijas darbu. Mēs tagad dzirdam, ka šī Zemes komisija dažās vietās ir dažādi organizēta gan pēc sastāva, gan citādi. Vai tad mums nevajadzētu, kad tā sāks vai turpinās savu darbu, arī attiecībā uz šo komisiju paredzēt dažus labojumus kriminālkodeksa pantos un šos labojumus ierakstīt, lai viņu mapītēs tas arī tā būtu? Savukārt, kad paies gads, tad izrādīsies, ka visi balsoja, pēc tam priekšsēdētājs parakstīja kaut ko, bet nebūs īsti neviena atbildīgā, kas ir lēmis, kā lēmis un tā tālāk. Es jau vienreiz izteicu šo domu un atkal ierosinu izdarīt labojumus kriminālkodeksa attiecīgajos pantos. Tas nebūt nebūs drauds, bet vienkārši loģiska lietu secība un būtība.

Otrs jautājums- par štatiem, par to samazināšanu, par birokrātiju. Mums nāk vēstules, un arī vēlētāji izsaka ļoti lielu neapmierinātību ar jaunās varas birokratizāciju un ar štatu palielināšanos. To man ir teikuši ne tikai kā deputātam, bet arī kā priekšsēdētājam. Es jums arī to gribu teikt. Tautā ir teiciens- "kā tie putni no tās ābeles". Jūs jau zināt, kā tas ir, kad ābelē ir sasēdušies putni: kad šo ābeli purina, tad tie aizskrien projām, pēc kāda brīža viņi sasēžas ābelē atkal un daudz vairāk nekā pirms purināšanas.

Tā apmēram runā par to, ka mēs veidojam jaunus un jaunus departamentus. Acīmredzot tie ir jāveido, jo tāda ir dzīve. Bet jūs piekritīsiet, ka tie veidojas tomēr administratīvi, nevis caur ekonomiskām svirām. Bet tas liek domāt arī šādi: ja mēs tos veidojam administratīvi, vai tomēr nevajadzētu Prezidijam radīt darba grupu vai kādu komisiju, nevis pastāvīgo, bet tieši šā jautājuma izpētei, un tomēr padomāt administratīvi, kā varētu samazināt šos štatus, jo cik tad ilgi tie augs? Tie aug administratīvi, tāpēc gribot negribot jālieto administratīvi līdzekļi, lai tos samazinātu.

Vai mūsu valdība vēl kaut ko grib teikt, vai varam sākt apspriest? Vārds premjeram Godmanim.

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es aicinātu atbalstīt un pieņemt Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu, gribu tikai nedaudz vērst uzmanību uz attiecīgiem tā punktiem.

1.punktā ir uzdots Latvijas Republikas Ministru padomei veikt pasākumus jautājumā par valsts iepirkuma cenu pārskatīšanu ne retāk kā reizi pusgadā. Es pilnībā aizstāvu šādu viedokli. Tikai es domāju, ka šeit automātiski būs jāsāk līdzdomāt arī par turpmāko. Mēs šeit neizturēsim deputātu budžetu. To es gribētu sevišķi likt pie sirds Apvienotajai budžeta komisijai.

1.5.punktā ir runa par graudu ražošanu. Ļoti aicinātu Lauksaimniecības komisiju un visus lauku deputātus, kuri šeit ir, nākt ar priekšlikumiem, kā rīkoties graudu programmā. Graudu programma ir nacionāla programma visā pasaulē. Praktiski par graudiem atbild parlaments. Tā ir, piemēram, Amerikā, Francijā.

Te ir divas koncepcijas. Vienā runa ir par iepirkumu, par to, ka mēs importējam zināmu daļu graudu šinī pārejas periodā. Otra koncepcija, ka mēs par dolāriem pērkam un mēģinām nopirkt šeit uz vietas graudus. Katrā ziņā tas būtu valdībai jāizstrādā. Es šeit redzu arī konkrētus darbības virzienus. Vienkārši es gribētu ieinteresēt deputātus par to padomāt.

1.6.punkts. Latgales problēma. Cienītie Latgales deputāti, mēs esam vairākas reizes tikušies. Visas mūsu tikšanās lielākoties reducējās uz to, ka vajadzētu investēt naudu Latgalei. Es esmu gandrīz vai kategoriski tādās domās, ka naudu investēt Latgalei nevar. Ir jāinvestē kaut kas cits. Vai nu jāmēģina kādu no Latgales saimniecībām nodrošināt privileģētā veidā ar īpašu tehniku lauksaimniecībai un skatīties, kā attīstās tā lieta tālāk, vai mēģināt kaut kā saistīt sociālo vidi Latgalē, kura ir maz apdzīvota, un mēģināt to veidot kā atpūtas zonu rīdziniekiem.

Tas ir bīstami, bet vienkārši naudu Latgalei patlaban iedot- būs tas pats, kas iebērt tukšā maisā. Tur ir tā nelaime.

Tālāk jautājums, kas attiecas uz Latvijas Banku. Pilnīgi piekrītu tam, ko teica Kinna attiecībā uz kredītpolitiku. Es tomēr uzskatu, ka kredītpolitika ir bankas politika. Mēs varam dot tikai priekšlikumus bankai un neko citu, jo mēs esam tiesīgi noteikt kredītu likumus šeit Latvijā.

Pats smagākais jautājums šinī lēmumā, pēc manām domām, tas arī ir pārbaudīts valdībā- Lauksaimniecības ministrijas struktūras ir atbilstošas realitātei un atbilstošas uzdevumiem, kādi jāveic. Ir jautājums 6.punktā par 393 miljoniem. Tā nauda ir lauksaimniekiem jāatdod, nav runas. Kā atdot zemākā līmenī? Kā departamenta līmenī nauda tiek dalīta? Mehānisma nav. Es pat domāju, ka mēs valdībā pieprasīsim šo mehānismu no Lauksaimniecības ministrijas. Ja deputātiem būs jautājumi, mēs kārtējo reizi divās nedēļās arī informēsim, kā šī naudas sadale norit. Tur ir šausmīgi daudz problēmu. Kā šos 393 miljonus pareizi atdot rajoniem, lai būtu visdažādākās kolīzijas?

Kas attiecas uz 5.punktu, uz 4.punktu šeit runāts. Es sajaucu... Tas 4.punktā ir rakstīts. 5.punktā jebkurā gadījumā es varētu atbalstīt šos priekšlikumus, jautājumi ir nobrieduši. Tā ir kritika arī attiecībā uz mani. Tur nav atrisināts jautājums par pirmo vietnieku.

Pats beidzamais, ko es gribēju jums pateikt. Cienījamais deputāts Plotnieks nupat savā ļoti normālajā un ļoti atbilstošajā manierē teica, ka vajadzētu daudz ko atstāt pagastiem. Pagasti varētu risināt jautājumus par lauku sociālo infrastruktūru. Mēs runājam par tām nullēm, bērnudārziem un visu to, ko savā laikā cēla saimniecības daļēji par savu naudu, daļēji par centralizēto- valsts naudu. Tādējādi procesā ir skaidrs, ka tas nepaliks ražotājiem. Tas nepaliks saimniecībām. Varbūt vienīgi dzīvojamais fonds, kas ir vajadzīgs slaucējām. Daudzi priekšsēdētāji negribēs atdot šīs daudzstāvu mājas, kas ir pie fermām, lai slaucējas vismaz varētu tur dzīvot. Pretējā gadījumā tur būs krahs. Nav, kas strādā fermā. Pārējais viss tiks noņemts nost vai tiks atdots. Daži negribēs atdot. Daži gribēs. Te ir vesela problēma arī parlamentam. Tā ir faktiski jauna revolūcija laukos.

Tas attiecas uz pilsētām arī, tāpēc es šeit runāju. Tas attiecas uz visām pilsētām. Ražotājiem nav jānodarbojas ar sociālās infrastruktūras uzturēšanu pie dzīvības. Viņš var dot savus līdzekļus būvēšanā, bet nevis uzturēt objektus pie dzīvības. Te ir tas principiālais jautājums, ko jums vajadzētu saprast. Ne no kurienes nekādi valsts līdzekļi šeit nenāks. Visu naudiņu par elektrību, par apkuri, par kvadratūru un tā tālāk nāksies iekasēt no cienījamiem iedzīvotājiem, kas dzīvo dotajā dzīvojamajā fondā. Tas pats būs pilsētā, tas pats būs Rīgā, un tas pats būs laukos. Ja valdība noturēsies, tad tā no nākamā gada rudens uzsāks konsekventi šādu politiku, jo nav nekādu līdzekļu, no kuriem mēs varētu dotēt visu šo dzīvošanu par pusvelti, kad neviens nezina, cik maksā apkure. Rīgā varat paprasīt cilvēkiem. Neviens nepateiks, cik viņš par apkuri maksā.

Es gribu jūsos iedēstīt domu, kā pareizi pārvarēt revolūciju cilvēku prātos. Ja viņš ir dzīvojis, maksājot par īri līdz 10 procentiem, tagad viņam par īri vajadzēs maksāt, kā tas ir normālās valstīs, 40-50 procentus no savas algas.

Priekšsēdētājs: Debates tiek pārtrauktas.

Paņemiet, lūdzu, lēmuma projektu par agrārās reformas nodrošinājumu. Mēs tagad apspriedīsim lēmuma projektu, izskatot visas sadaļas, visus punktus un apakšpunktus, kuros ir iesniegti labojumi. Par katru balsosim atsevišķi un pēc tam balsosim kopumā.

Ir saņemts 26 deputātu ierosinājums: "Ņemot vērā Ekonomikas ministrijas neveiksmīgi veidoto cenu un nodokļu politiku, kuras rezultātā divām trešdaļām Latvijas Republikas lauksaimniecības uzņēmumu tuvākajā laikā draud bankrots, liekam priekšā nobalsot par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas ministram Āboltiņam."

Saskaņā ar visiem mūsu likumiem un normām mēs to varēsim izdarīt, bet mums tas būs jāizdara tikai pēc tam, kad pieņemsim lēmumu, jo kopā nekādā gadījumā mēs nevaram. Nav iebildumu autoriem?

Lūdzu, izskatām lēmumu. Varbūt vispirms par nosaukumu. Deputātam Plotniekam jau viss sākas ar nosaukumu. Vārds deputātam Strīķim.

V.Strīķis: Deputāts Plotnieks liek priekšā nosaukumu izteikt šādā redakcijā: "Par neatliekamiem pasākumiem krīzes pārvarēšanā Latvijas lauksaimniecībā". Pašreiz tas skan "Par agrārās reformas nodrošinājumu".

Šķiet, ka priekšlikums komentārus neprasa. Agrārās reformas nodrošinājums ietver visus aktuālos lauksaimniecības jautājumus un ir balstīts uz agrārās reformas lēmumu, ko mēs pieņēmām jūnijā. Tāpēc es domāju, ka vajadzētu atstāt veco.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 117 deputāti. Izsakiet savu attieksmi pret deputāta Plotnieka ierosinājumu- vai jūs esat par, pret vai atturaties. Par nosaukumu ir runa. Rezultāts: mazākums. Paliek komisijas formulējums.

V.Strīķis: Deputāts Plotnieks arī ierosina no preambulas izslēgt pirmo daļu vai pirmo iedaļu. Saskaņā ar agrārās reformas lēmumu valdībai tika uzdots īstenot zemes reformu, ekonomisko attiecību reformu, agronozaru vadīšanas reformu un materiāltehnisko nodrošinājumu. Bet, ja mēs palikām pie iepriekšējā nosaukuma, tad, šķiet, ka tā pirmā preambula būtu vajadzīga.

Priekšsēdētājs: Mums tomēr ir jābalso. Līdzko būs klusums zālē, jūs uzreiz uzzināsit, par ko balsot. Momentā jums kļūs zināms. Rezultāts: mazākums. Paliek komisijas variants. Klausieties, lūdzu nākamo balsojumu!

V.Strīķis: Deputāts Bresis 1.iedaļā 2.punkta trešajā rindkopā ierosina vārdu "pusgadā", kur ir runa par cenām, aizvietot ar vārdu "ceturksnī", reizi ceturksnī.

Mēs komisijā ļoti ilgi un dikti par to diskutējām. Šķiet, ka pašreiz tas īsti reāli nav.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs paliekat pie sava varianta?

V.Strīķis: Jā.

Priekšsēdētājs: Balsosim tikai par priekšlikumiem. Rezultāts: mazākums. Paliek komisijas variants. Nākamais, lūdzu.

V.Strīķis: Deputāts Bresis ierosina 1.iedaļā 3.punktu aiz vārdiem "1991.gadā" papildināt "pirmajā pusgadā", proti, tad 3.punkts skanētu sekojoši: "1991.gada pirmajā pusgadā dzēst lauksaimniecības uzņēmumiem..." un tā tālāk. Šķiet, ka tas būtu atbalstāms.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, runājiet drusciņ konkrētāk!

V.Strīķis: Komisija atbalsta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Kolēģi, izrādās, ka es labi iedibinātu tradīciju esmu sagrāvis. Man saka tādā veidā, ja komisija nav "pret" un zālē nav "pret" deputāti, tad nebalso nemaz. Nav iebildumu? Turpinām. Tā ir laba tradīcija, es atvainojos.

V.Strīķis: Deputāti Kokorišs un Blažēvičs 1.iedaļas 6.punktu ierosina izteikt tādā redakcijā: "Veicinot lauku sociālās infrastruktūras, īpaši Latgales, attīstību, līdz 1991.gada 1.maijam piešķirt valsts līdzekļus iesākto objektu finansēšanai un materiāltehniskajai nodrošināšanai." Drusciņ mēs Blažēviča izteiksmi komisijā mainījām, bet būtība paliek. Komisija šo deputātu ierosinājumu atbalsta.

Priekšsēdētājs: Iebildumu nav? Lūdzu, nāciet pie mikrofona, deputāt Salīti!

B.Salītis: Es jautāju, vai līdzekļi ir? Balsot jau var, ja līdzekļi ir. Es balsoju par.

Priekšsēdētājs: Kam jūs jautājat? Premjeram? Lūdzu no valdības kādu atbildēt uz deputāta Salīša jautājumu.

I.Godmanis: Kopējā summa tur ir ne vairāk, ne mazāk kā 120 miljoni. Tādas summas mums patlaban nav. Līdz maijam mēs izmaksāt to nevaram. Mēs vāksim kopā pa miljonam, pa desmit miljoniem un centīsimies samaksāt visā gadā. Nevajag uzdot valdībai tādus uzdevumus, kurus tā nav spējīga izpildīt.

Priekšsēdētājs: Atbilde ir, ka valdībai līdzekļu nav. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Lembergs: Man ir jautājums par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Lembergs: Es ieteiktu tomēr apspriest 1.punktu pa visiem punktiem atsevišķi. Tagad mēs tikai apspriedām tos labojumus, kas bija debatēs, bet neapspriežam katru punktu atsevišķi. Tāpēc arī radās jautājums. Piemēram, 1.3. arī ir par naudu, 1.1.- tur arī ir nauda. Jāapspriež atsevišķi un uzreiz jāatbild, kur ir nauda?

Priekšsēdētājs: Bet, kolēģi...

B.Salītis: Tās nav debates, mēs apspriežam pa punktiem, es piedāvāju.

Priekšsēdētājs: Tā nav. Ja jūs svītrojat to punktu, ja jūs esat pret to punktu, tad pasakiet to, un mēs apspriedīsim. Kāpēc laiku tērēt tur, kur nav problēmu?

B.Salītis: Tāpēc, ka visi šie punkti nav izpildāmi, ja tiem nav apakšā nauda.

Priekšsēdētājs: Nu, tad sākam visu no gala. Lūdzu, otrais mikrofons.

L.Kurdjumovs: */Domāju, ka par deputāta Blažēviča priekšlikumu par līdzekļu iedalīšanu materiāli tehniskās apgādes uzlabošanai varētu balsot. Bet diemžēl mums visiem, manuprāt, skaidrs, ka līdzekļu iedalīšana vēl nenozīmē materiāli tehnisko apgādi. Šodien līdzekļi- tas nav galvenais. Galvenais, ko par tiem var nopirkt. Tāpēc man ir ierosinājums, kas skar materiāli tehniskās apgādes sistēmu, bet ne tikai līdzekļus šim mērķim./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Es tomēr uzskatu, ka lauku reforma nav atdalāma no šīs sociālās sfēras un ka valdībai jāatrod līdzekļi. Valdība piešķir līdzekļus tur, kur varbūt ne vienmēr tie ir vajadzīgi. Jāatrod šie līdzekļi laukiem, citādi mēs vispār apturēsim garīgo izaugsmi laukos uz ilgiem laikiem. Neaizmirstiet, Godmaņa kungs, ka tur dzīvo latvieši.

Priekšsēdētājs: Mēs norunājām, ka pēc jebkuras uzstāšanās var uzreiz izteikt savu viedokli. Lūdzu, Godmaņa kungs, tas arī uz jums attiecas, ja jūs gribat izteikt pretargumentus.

I.Godmanis: Man ļoti patīkami dzirdēt, ka tiek apelēts pie mana latviskuma. Tomēr es gribu teikt vienu. Redziet, te ir runa par sociālās infrastruktūras attīstību. Tās pamatā ir kopsaimniecības, jo Latgalē neviens cits neko neceļ kā labākajā gadījumā kopsaimniecības. Lai arī cik tas jocīgi būtu, vistrūcīgākajos rajonos Latvijā- Krāslavas, Ludzas, Preiļu- kapitālie ieguldījumi celtniecībā ir desmit un vairāk reižu lielāki nekā citos Latvijas rajonos. Tas ir fantastiski- trūcīgie rajoni ceļ visvairāk! Dabiski, ka viņi tagad nevar pabeigt šo celtniecību, viņi tagad prasa, lai dod līdzekļus. Bet kas notiks tajā brīdī, kad mēs pārveidosim visu šo situāciju un atdosim pagastiem šo struktūru?
Mēs ņemsim kopsaimniecībām nost, un tad prasīsim tos līdzekļus jau no reāliem avotiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē pagarināt veco sistēmu. Mēs iedosim naudu, saimniecība turpinās visu to pašu celtniecību, bet vai to nobeigs, man nav nekādas pārliecības. Es domāju, ka tas ir pilnīgi nepareizs priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam. Lūdzu runāt ļoti īsi.

J.Blažēvičs: Godmaņa kungs, feldšeru punkts nav tikai lielsaimniecībām domāts, un skolā iet ne tikai lielsaimniecību bērni. Bet, piemēram, mūsu Jūrkalnes pagastā vispār nebūs šī kolhoza, taču tur vajadzīga skola, kuras nav. Kolhoza tur nebūs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Kokorišs: Es gribētu precizēt premjera teikto attiecībā uz līdzekļiem, jo runa nav par 120 miljoniem, kas attiecas uz sociālās infrastruktūras objektiem. Runa ir par 16 miljoniem, nevis 120.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Mani ļoti sāpina, ka premjera kungs tā var runāt par Latgali, par sociālo sfēru, ka tur šie objekti nebūtu jāpabeidz. Es nezinu, kāpēc tad mēs vispār šeit sēžam, lielākā daļa būdami pilsētnieki, un nedomājam, ka vispār laukos ir vajadzīga sociālā sfēra. Tad man jādara tas pats, ko ieteica jau Kazimirs Šļakota, proti, vienkārši jāaiziet no šīs zāles.

Priekšsēdētājs: Tikai nevajag skarbas runas teikt, jo mums visiem jau ir ļoti skarbs izskats. Kad vēl skarbas runas mēs sakām, tad ir pavisam grūti. Nolasiet savu priekšlikumu un balsosim!

V.Strīķis: Ir priekšlikums 6.punktā mainīt redakciju un izteikt to šādi: "Veicinot lauku sociālās infrastruktūras, īpaši Latgales, attīstību, līdz 1991.gada 1.maijam piešķirt valsts līdzekļus iesākto objektu finansēšanai un materiāli tehniskajam nodrošinājumam."

Priekšēdētājs: Balsosim. Komisija atbalsta šo priekšlikumu, kā jūs dzirdējāt. Izsakiet savu viedokli! Rezultāts: vairākums. Deputāti Bresis, Šļakota un Kinna atturējās.

V.Strīķis: Attiecībā uz šo pašu iedaļu Lauksaimniecības komisija ievēroja vairāku deputātu ierosinājumu papildināt 7.punktu: "Trīs dienu laikā no valsts budžeta Ministru padomei iedalītā rezerves fonda izdalīt līdzekļus astoņu miljonu rubļu apmērā sēklas un degvielas iegādei aizdevumu veidā lauku saimniecībām, kurām sējas laikā šo līdzekļu nav un nebūs."

Priekšsēdētājs: Vai jūsu komentārs būs?

V.Strīķis: Komisija atbalsta.

Priekšsēdētājs: Balsojam. Es atvainojos, lūdzu, Godmaņa kungs.

I.Godmanis: Es esmu pilnīgi par to, ka vajadzētu šādus līdzekļus izdalīt. Es esmu pret šo avotu, no kā tie tiek izdalīti. Lauksaimniecības ministrijai ir paredzēti līdzekļi, un no šiem līdzekļiem šī nauda ir jāatrod, nevis jāaiztiek Ministru padomes rezerves fonds. Es esmu par to, ka nauda ir jāizdala, bet nevis no Ministru padomes rezerves fonda.

Priekšsēdētājs: Vai jūs varat redakciju mainīt?

V.Strīķis: Tad acīmredzot trīs dienu laikā būs jāizdala no Lauksaimniecības ministrijai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem. Ir tādi, vai ne?

Priekšsēdētājs: Vārds ministram Ģēģeram.

K.Šļakota: Es gribētu pajautāt premjeram vienu lietu. Ja ir runa pašreiz par šiem astoņiem miljoniem, kurus tikai aizņemas lauksaimnieki, lai apsētu, tad, cienītais premjera kungs, kur ir 26 miljoni, kas bija iedalīti pirms trīs mēnešiem Latgalei? Kur tie ir palikuši? Vai jums tāpēc ir žēl šos astoņus miljonus?

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lembergam.

A.Lembergs: Cienījamie deputāti, ar šo priekšlikumu tiek pārkāpts Latvijas Republikas likums par budžeta tiesībām. Latvijas Republikas budžetā, ko mēs esam apstiprinājuši, ir atsevišķs pants, kur ir paredzēta Latvijas Republikas valdības rezerve. Tātad tā ir Latvijas Republikas valdības rezerve. Tādā gadījumā jāizdara izmaiņas Latvijas Republikas likumā par 1991.gada budžetu: samazināt Latvijas Republikas valdības rezerves fondu budžetā par astoņiem miljoniem, palielinot attiecīgai nozarei. Tad tam ir jāiziet cauri trīs lasījumiem, un tikai tad tas var tikt pieņemts.

Ir viens variants, proti, ja premjers, tas ir, valdība, pieņem lēmumu par to, ka valdības lēmumā tas tiek izdarīts. Tad šīs izmaiņas nav vajadzīgas. Tā kā Godmaņa kungs tam nepiekrīt, to nevar darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Es gan cerēju, ka premjera kungs teiks, ka viņš var atrast šos līdzekļus, jo Lemberga kungs ļoti pareizi uztvēra, ka šis rezerves fonds ļoti veikli aiziet pilsētu budžetos. Lauciniekiem tomēr šos astoņus miljonus, kas vajadzīgi sējai, bez šaubām, Ministru padome nevar atrast. Es tikai gribu piebilst, ka Kuldīgai šie pieci miljoni tika atrasti.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeilei.

V.Zeile: Ļoti daudzi jautājumi šeit ir saistīti ar budžetu un tā gaidāmajām izmaiņām. Šajā sakarībā es gribētu gan deputātiem, gan Lauksaimniecības komisijai, gan valdībai pateikt sekojošo- ļoti slikti mēs esam izspēlējuši šā jautājuma apspriešanas scenāriju. Ja es pareizi saprotu, tad šodien pulksten 14.00 sākas ļoti nopietna valdības sēde, kurā tiek skatīts jautājums par grozījumiem budžetā saistībā ar lauksaimniecības vajadzībām un kurā viss detalizēti iespēju robežās tiks izskatīts lauksaimniecībai par labu. Ja mēs vispirms būtu izdarījuši šīs izmaiņas valsts budžetā ar grozījumiem, tad acīmredzot šis lēmuma projekts, kuru mēs šodien skatām, būtu pavisam citāds, tas varētu būt jau ar konkrētākām summām. Šodien mēs varam formulēt tikai tādus mūsu stratēģijas punktus, kur nav runas par summām, jo mēs neesam redzējuši šo valdības budžeta grozījumu projektu.

Priekšsēdētājs: Vārds Godmaņa kungam.

I.Godmanis: Vēlreiz par valdības rezerves fondu. Es esmu pilnībā par to, ka šie astoņi miljoni ir jāizdala, bet es vienkārši gribu panākt to, ka katra ministrija, kam ir līdzekļi un kas šos līdzekļus ministrijas ietvaros var atrast un pārdalīt, lai arī rūpējas, jo pretējā gadījumā es saņemšu ne tikai no ministrijām, bet no visiem jums katru dienu pa 10 prasībām, kurās ir prasīts no rezerves fonda izdalīt vismaz pāri par miljonu. Kad mēs nonāksim totāli kritiskā situācijā (mēs tūlīt tajā būsim, jo nemaksāsim tos 2,2 miljardus centram), rezerves fonds būs tukšs, un tad vairs nebūs, kam prasīt. Tas būs jau maijā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Man liekas, ka šis jautājums ir ļoti vienkāršs. Es saprotu, ka valdībai ir jāizlemj, no kuras kabatas izņemt šos astoņus miljonus, bet var būt arī cits risinājums, ka astoņus miljonus vispār neizņem un pēc viena mēneša tie vispār vairs nebūs vajadzīgi, jo jautājums būs atrisinājies pats no sevis. Mani vienkārši satriec tas, kādā veidā mēs normālus saimnieciskus jautājumus pārvēršam sev par šķēršļiem, kuru rezultātā cietīsim milzīgus zaudējumus.

Priekšsēdētājs: Vārds ministra vietniekam Beniķim.

U.Beniķis, lauksaimniecības ministra vietnieks: Es tomēr gribētu būt godīgs pret Godmaņa kungu un aizkavēt cienījamo deputātu uzmanību ar 3.punkta redakciju. Man rokās ir dokuments, saskaņā ar kuru kredītu summas atlikums līdz 1983.gadam saņemtajiem kredītiem ir 299 miljoni. Es domāju, mēs būtu ļoti negodīgi pret valdību, ja tomēr parlaments akceptētu, ka šis punkts nekavējoties jāizpilda. Valdībai tiešām šobrīd tādu līdzekļu nav.

Otrs punkts. Ir nepieciešams, un es ceru, ka Budžeta komisija to virzīs tālāk, lauksaimniekiem no izdalītā budžeta ir jādod astoņi miljoni no ārpusrezerves republikas fonda. Tādā gadījumā vienīgais avots ir- samazināt budžeta līdzekļus zemniekiem, ņemot vērā šā pavasara situāciju. Tas mums jāapzinās. Lūgums Budžeta komisijai atbilstoši to virzīt tālāk. Citu līdzekļu ministrijas rīcībā nav.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ar balsošanu tā ir, kā ir. Iebilst Budžeta komisija. Nevajadzētu varbūt pārkāpt mūsu pašu likumus. Šajā gadījumā, ja jau visiem ir liela vēlēšanās, lai tie astoņi 8 miljoni būtu, bet pagaidām tikai jāsarīmē, kā tos dabūt, tad tas punktu jāatstāj tā, kā tas šeit ir... paredzēt.

I.Godmanis: Man ir priekšlikums atstāt šādu redakciju: uzdot valdībai šādus līdzekļus atrast, neaiztiekot rezerves fondu.

Priekšsēdētājs: Pilnīgs konsenss, pilnīgs. Ejam tālāk. Nav jābalso.

V.Strīķis: Šo iedaļu, kas ir paredzēta Ministru padomei, papildināt ar 8.punktu- līdz 1991.gada 15.aprīlim pieņemt lēmumu par lauksaimniecības materiāltehnisko un pārējo nodrošinājumu 1991.gadā. Komisija atbalsta.

Priekšsēdētājs: Es diemžēl Bušas kundzei pašreiz veltīju uzmanību. Par ko jūs tikko runājāt?

V.Strīķis: Tātad vēl 8.punktu, kurā paredzēts līdz 1991.gada 15.aprīlim pieņemt lēmumu par lauksaimniecības materiāltehnisko un pārējo nodrošinājumu 1991.gadā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūsu komentārs?

V.Strīķis: Komisija atbalsta.

Priekšsēdētājs: Vai vēlas kāds izteikt savu viedokli? Balsojam. Nav jābalso. Lūdzu, tālāk.

V.Strīķis: 9.punktu šādā redakcijā- 1991.gada pirmajā pusgadā izveidot lauksaimniecības hipotēku banku, nosakot šīs bankas kredīta izsniegšanas kārtību.

Priekšsēdētājs: Nav citu viedokļu?

V.Strīķis: Arī pie 1.sadaļas- Ministru padomei.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Kodoliņ, lūdzu, nāciet pie mikrofona. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Kodoliņš: Mazliet tomēr mūsu sēde, manuprāt, ir tāds absurda teātris. Šeit pilnīgi pareizi ministra vietnieks Beniķa kungs teica, ka 3.punktu nepieņemt ir nepareizi. Ministru padome nevar izdarīt to, ko tā nevar, tai nav 299 miljoni rubļu. Tagad mēs tai uzdodam izveidot lauksaimniecības hipotēku banku, ko tā arī nevar izdarīt. Tas ir citu uzdevums, tas ir mums jāveido. Galu galā manā izpratnē, ja mēs gribam saukties par parlamentu un to nepārtraukti darām, tad kaut cik korekti arī veidosim lēmuma projektus. Šeit ir jāiziet cauri lēmuma projektam, komisijai jāpasēž un jāiet pie juristiem, jāizveido kaut cik korekts lēmuma projekts un tad jāpieņem, nevis tagad. Jāizsniedz deputātiem rakstiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs.

I.Godmanis: Tā kā mums ir izveidota Latvijas Banka, kurai pēc definīcijas ir jāpārzina visa banku sistēma Latvijas Republikā, es absolūti apšaubu situāciju, ka hipotēku banka, tas ir, jauna tipa banka, ir jārada valdībai un nevis Latvijas Bankai. Tāpēc es uzskatu, ka tajā lēmumā nav pareizi ierakstīts, tam ir jābūt Latvijas Bankas nodaļā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Saksa kungs.

P.Sakss, Latvijas Bankas prezidents: Ja šī apakšpunkta autori ir domājuši, ka šādu banku var dibināt valdība, tad ir jautājums, vai autori ir ar valdību konsultējušies par pamatkapitāla veidošanu. Otrs. Var arī Latvijas Banka izveidot pie esošajām bankām atsevišķi hipotēku nodaļas un nodarboties ar šādu uzņēmējdarbības veidu, es piekrītu premjeram.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, man liekas, ka te, protams, Kodoliņa kungam ir taisnība. Viss ir jāizsniedz deputātiem, lai viņi visu var redzēt un tad balsot, te iebildumu nav. Bet, ņemot vērā, ka mums tomēr vajadzētu virzīties uz priekšu, es ierosinu tos priekšlikumus, kuri nav līdz galam izstrādāti, vienkārši neizskatīt un nebalsot, balsosim tikai par tiem, kas ir šeit, kas ir pavairoti un izsniegti mums. Tos varam izspriest, svītrot kādu punktu vai papildināt ar ļoti loģisku, konkrētu punktu. Bet, ja mēs te tiešām tagad momentā gribam bankas veidot un visu naudu sadalīt un pārdalīt, un te momentā par visu to nobalsot, tas ir grūts jautājums, tāpēc, godājamie lauku komisijas biedri, locekļi un godabiedri, tagad vajag izlemt, kā mēs virzīsimies uz priekšu, vai mēs pavairojam vai atliekam to jautājumu vai tomēr virzāmies uz priekšu, pieturoties pie jūsu projekta.

V.Strīķis: Godātais priekšsēdētāj, varbūt šo jautājumu mēs atliekam, jo otrās iedaļas 2.punktā paredzēts, ka Latvijas Banka līdz 15.aprīlim sniedz pārskatu Augstākajai padomei. Tātad līdz 15.aprīlim mēs šā jautājuma izklāstu gaidīsim no Latvijas Bankas prezidenta.

Priekšsēdētājs: Tad jūs atsaucat šo jautājumu?

V.Strīķis: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār.

J.Bojārs: Man ir priekšlikums jūsu priekšlikuma ietvaros. Ierosinu par sagatavotajiem jautājumiem nebalsot, balsot pēc pusdienas, bet balsot par tiem, par kuriem var nobalsot tagad, jo mums ir 15 minūtes gandrīz, nobalsot. Pusdienas laikā lai ierosinātāji sagatavo šos jautājumus pilnīgi.

Priekšsēdētājs: Virzāmies tālāk.

V.Strīķis: Deputāts Repše ierosina 2.iedaļas 3.punktu otrajā rindkopā papildināt aiz vārda "izsniedzamo" ar vārdiem "un jau izsniegto" bankas aizdevuma procentu likmju noteikšanas un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Jūsu viedoklis?

V.Strīķis: Atbalstām.

Priekšsēdētājs: Vai šeit ir kādas problēmas? Nav.

V.Strīķis: Deputāts Bresis ierosina arī šīs pašas 2.iedaļas 4.punktu papildināt, proti, nobeigt šo rindkopu ar vārdiem "līdz 1.maijam". Izstrādāt lauku finansēšanas un kreditēšanas sistēmu līdz 1991.gada 1.maijam.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Lūdzu, Saksa kungs.

P.Sakss: Es sekretariātā esmu iesniedzis Latvijas Bankas priekšlikumus par otrās sadaļas 1., 2.apakšpunktu un par 3., 4.apakšpunktu. Es vēlētos arī, lai izskatītu 1. un 2.apakšpunktu.

V.Strīķis: Par 1. un 2. nebija no jums priekšlikuma, bija par 3. un 4.

Priekšsēdētājs: Pēc pusdienas mums nekas cits neatliks. Ejam tālāk.

V.Strīķis: Man ir kopija. Šeit ir runa par 2.punkta 3., 4.apakšpunktu. Latvijas Banka ierosina 1., 2.punktu svītrot, bet komisija neatbalstīja šo ierosinājumu. 1.punkts ir ierakstīts Ministru padomes lēmumā Nr.79. Ministru padome griežas pie Augstākās padomes ar priekšlikumu šo punktu ietvert, un lauku komisija mūs atbalstīja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Saksa kungs, miniet īsus savus komentārus vai viedokli.

P.Sakss: 2.punkta 1.2.apakšpunkta svītrošanas motīvi. Mēs esam iegādājušies 30 procentus kredīta resursus, kurus šodien lietojam. Tie ir 1,1 miljards rubļu. Vienlaikus PSRS Valsts banka garantē mūsu iedzīvotājiem noguldījumu pieaugumu 5,86 procentus vidēji gadā. Vai mēs varam griezties PSRS Valsts bankā ar šādu pretenziju, un, ja tā pieņems šādu mūsu pretenziju par pamatotu, vai tā atgriezīsies pie šī iepriekšējā iedzīvotāju noguldījumu procenta, attiecīgi samazinot mums maksu par kredīta resursiem? Mēs varam darīt, ja tas ir nepieciešams, bet vai tas dos vēlamo rezultātu?

Priekšsēdētājs: Ierosina svītrot otrās sadaļas 1. un 2.punktu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi.

V.Strīķis: Par 2.punktu- tieši mēs gribējām noklausīties bankas darbu par visu kredītu un finansu politiku. Par 1.punktu- mēs varētu saprast prezidenta iebildumus. Protams, deputāti izteiks savu attieksmi pret to. Bet par 2.punktu es gribētu tomēr līdz 15.aprīlim šo politiku dzirdēt un pieņemt attiecīgu lēmumu Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim! Vispirms par 1.punktu un pēc tam par 2.punktu.

V.Strīķis: Otrās sadaļas 1.punktu Latvijas Banka ierosina svītrot, komisija un valdība ierosina atstāt.

Priekšsēdētājs: Vispirms par 1.punkta svītrošanu. Rezultāts: vairākuma nav. Paliek. Tagad par 2.punkta svītrošanu.

V.Strīķis: Komisija šo punktu lūdz atstāt.

Priekšsēdētājs: Rezultāts: arī nav vairākuma.

V.Strīķis: Latvijas Bankai bija priekšlikums 3., 4.apakšpunktu apvienot un mainīt redakciju. Tas skanētu šādi: "Izstrādāt lauku finansēšanas un kreditēšanas sistēmu, ievērojot diferencētu pieeju lauksaimniecības, it sevišķi zemnieku saimniecību, attīstībai izsniedzamo banku aizdevuma procentu likmju piemērošanā." Komisija tomēr lūdz atstāt šo punktu tādā redakcijā, kā bija, jo, abus punktus apvienojot, zūd to jēga un saturs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Saksa kungs.

P.Sakss: 3., 4.punkts varētu arī būt tā, kā piedāvāts ar Repšes kunga ieteiktiem labojumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies.

V.Strīķis: Tad atgriežamies pie 3.punkta, ko deputāts Repše ierosina papildināt...

Priekšsēdētājs: Paldies. Viss jau ir izlemts.

V.Strīķis: Lauku komisija un vairāki deputāti ierosina šo otro iedaļu, kas attiecas uz Latvijas Banku, papildināt ar diviem punktiem, proti, 5.- noteikt kārtību bankas kredīta saņemšanai zemnieku saimniecībām gadījumos, kad to īpašnieks nespēj pats sameklēt galvotāju kredīta saistību noformēšanai.

Priekšsēdētājs: Neviens nevēlas komentēt? Lūdzu, Saksa kungs.

P.Sakss: Godātais priekšsēdētāj! Es vēlētos, lai šādus jautājumus, kas skar banku klasiskos kreditēšanas veidus, kādi ir pieņemti visā pasaulē, vispirms saskaņotu ar bankām un tad izvirzītu izskatīšanai. Šie ir pretēji visiem kreditēšanas principiem pasaulē.

Priekšsēdētājs: Gribat bankas pazudināt?

V.Strīķis: Acīmredzot līdz 15.aprīlim tas ir jāatliek.

Priekšsēdētājs: Komisija noņem.

V.Strīķis: Vēl komisija ierosināja nodrošināt reģionālās mašīnbūves vajadzības pēc kredīta resursiem ar atvieglotiem noteikumiem, paredzot bankas kredīta procenta daļēju segšanu no valsts budžeta.

Priekšsēdētājs: Jums ir tāda doma atlikt šo jautājumu?

V.Strīķis: Ja prezidents iebilst, tad jāatliek.

Priekšsēdētājs: Ejam tālāk.

V.Strīķis: Deputāts Plotnieks ierosināja otro sadaļu papildināt ar 5.punktu šādā redakcijā: "Izstrādāt un nekavējoties ieviest lauksaimnieciskajā ražošanā nepieciešamo materiālo resursu uzkrāšanu veicinošu kreditēšanas sistēmu."

Priekšsēdētājs: Jūsu komentārs, lūdzu.

V.Strīķis: Mans personiskais komentārs var palīdzēt jautājuma risināšanā tikai atkarībā no tā, kā bankas uz to skatās. Šo jautājumu mēs komisijā nepaguvām apskatīt.

Priekšsēdētājs: Tad- pēc pusdienas. Lūdzu, Beniķa kungs.

U.Beniķis: Godājamie deputāti! Man ir jāatvainojas, bet es vienlaikus runāšu par visiem trijiem punktiem. Būtība ir tāda, ka tie nav bankas jautājumi. Banka kā saimnieciskā aprēķina organizācija tiešām no tā var ciest zaudējumus. Šeit būtībā ir budžeta jautājums. Ja uz budžeta rēķina valsts var tā rīkoties savās interesēs, lai šie nepieciešamie uzkrājumi būtu, ja valsts apņemas šo procentu par kredīta lietošanu nosegt, tad tas ir reāls atbalsts, kas mums ir nepieciešams. Citādi mēs būsim materiāli tehnisko resursu (sauksim to par rezerves fondu) uzkrājumu ziņā fiasko priekšā. Lauktehnikas nav spējīgas paņemt kredītu, turēt lielus krājumus un skaisti bankrotēt. Tas ir nevis bankas jautājums, bet tas ir budžeta jautājums.

Tāpat attiecībā uz garantu zemniekiem ir acīm redzams, ka nav viņiem galvotāju. Šeit bija tāda doma un priekšlikums, ka par galvotāju varētu uzstāties valsts. Arī tas nav bankas jautājums. Es domāju, ka bankai nekādu iebildumu pret šādu risinājumu nebūtu.

Arī attiecībā uz reģionālo mašīnbūvi. Mēs redzam, ka tā ir valstiska interese. Procenta jautājums saistās ar ļoti lielu summu. Es atļaušos teikt, ka arī tas ir budžeta jautājums.

Tātad, cienījamie deputāti, šis jautājums ir jūsu rokās, mūsu reģionālās mašīnbūves iespējas, materiāltehnisko resursu nodrošinājuma jautājums, un tāpat arī zemnieku izdzīvošanas un attīstības jautājums ir jūsu rokās.

Priekšsēdētājs: Sākas procedūras jautājums. Pirmkārt, starpbrīdis, pusdienas laiks, tāpat noteikti mums ir jābeidz laikus.

Otrs. Mēs arvien vairāk pārliecināmies, ka, ja gribam ekspromti veidot punktus, budžetu dalīt un bankas veidot un tā tālāk, tad mēs varam nonākt pie bēdīgiem rezultātiem, nepieņemot pašu lēmumu. Tātad tagad pusdienlaiks.

No zāles: Saīsināt pusdienas laiku par pusstundu.

Priekšsēdētājs: Mums ir balsojums pirms pusdienas laika.

V.Strīķis: Lūdzu komisijas deputātus pulksten 14.00 blakuszālē uz sēdi.

Priekšsēdētājs: Arī visus ieinteresētos, it sevišķi autorus, arī Plotnieka kungu.

V.Strīķis: Bankas prezidentu un lauksaimniecības ministra vietnieku U.Beniķi arī.

(Pārtraukums)

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
14:30  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem