1991.gada 26.marta sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu! Plenārsēdē piedalās 114 deputāti.

Godātie kolēģi! Nesāksim ar piezīmēm par kārtības jautājumiem, bet sāksim darbu. Sakarā ar mūsu darba kārtību ir jāizskata divi jautājumi- valdības informācija un lēmuma projekts par agrārās reformas nodrošināšanu. Kā jūs atceraties, no rīta mēs iekļāvām darba kārtībā arī Latvijas Republikas Prokuratūras informāciju sakarā ar ierosinātajām krimināllietām par degvielas izsaimniekošanas jautājumiem. Kādi ir priekšlikumi? Vai mēs vispirms varam noklausīties 10 minūšu ilgu Prokuratūras informāciju un tad noklausīties mūsu valdības informāciju? Varbūt rīkosimies tā, kā bija ieplānots? Lūdzu, trešais mikrofons!

T.Jundzis: Es tomēr ierosinātu dot vārdu prokuroram, jo viņa ziņojums būs ļoti īss. Ja mēs sāksim ar lauksaimniecību, tad mēs varam nepagūt noklausīties prokurora ziņojumu.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Vārds Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Skrastiņa kungam 10 minūšu ilgai informācijai!

J.Skrastiņš, Latvijas Republikas ģenerālprokurors: Cienījamie deputāti! Jūs mani esat nostādījuši samērā sarežģītā stāvoklī, jo man ir jāinformē par lietu, kuras izmeklēšana praktiski ir sākuma stadijā. Ja jūs atceraties, pagājušā gada 24.oktobrī Augstākā padome uzdeva Latvijas Republikas Prokuratūrai pārbaudīt ar benzīna nepiegādi saistīto "Ātrās palīdzības" darbības traucēšanu. 7.novembrī Latvijas Republikas Prokuratūra, sniedzot informāciju Augstākajai padomei, norādīja, ka komercbenzīna tirdzniecības likumības jautājuma izmeklēšanu Prokuratūra turpinās. Tajā pašā laikā mēs vienojāmies ar Iekšlietu ministrijas attiecīgajiem dienestiem, ka pārbaudīsim arī to, vai peļņas iegūšanas iespējas, ko dod komercbenzīna realizēšana, nerada amatpersonu ļaunprātīgu rīcību šīs peļņas iegūšanai iedzīvošanās nolūkos. Šobrīd varu ziņot par šīs pārbaudes gaitā iegūtajiem rezultātiem. Kā jau teicu, šī lieta ir tikai izmeklēšanas sākotnējā stadijā.

1991.gada 25.februārī Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Kriminālās meklēšanas daļā cīņai pret noziedzību ir ierosināta krimināllieta par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ražošanas komercapvienībā "Latšer" no amatpersonu puses saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālkodeksa 162.panta II daļu. Izziņas iestādes rīcībā atradās dati par to, ka minētās apvienības "Latšer" kasieris Romualds Giržeks nevar iesniegt atskaites dokumentus par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu, kas pēc ienākušajiem dokumentiem atradās pie viņa kā kasiera, ar kuru noslēgts pilns materiālās atbildības līgums. Pārbaudot šos datus, Giržeks paskaidroja, ka daļu "Latšer" sabiedriskā īpašuma viņš bez kāda noformējuma ir aizdevis uz nenoteiktu laiku saviem personīgajiem paziņām, bet par daļu summas nevarēs sniegt nekādus paskaidrojumus. 1.martā Giržeks tika aizturēts, 4.martā viņam tika izraudzīts drošības līdzeklis- apcietinājums, bet 11.martā viņš tika saukts pie kriminālatbildības.

Nenoliedzot nelikumīgu rīcību ar uzticēto sabiedrisko mantu, Giržeks neatzīst šīs naudas summas piesavināšanos. Apsūdzētā izvirzīto versiju pārbaude turpinās, tiek veikta arī "Latšer" finansiālās darbības revīzija. Izmeklēšanas gaitā Giržeks sniedza liecības par "Latšer" ģenerāldirektora Iļjas Šufera nelikumīgo rīcību, izdarot 50 un 100 rubļu naudaszīmju apmaiņu. Pārbaudot šīs liecības, noskaidrojās, ka 22.janvāra vakarā Šufers sastādījis nepatiesu inkasācijas dokumentu par 297 000 rubļu, norādot, ka šī summa ir 21. un 22.janvāra ienākums par benzīna realizāciju, kaut faktiski šāda veida ienākums bija tikai 32 000, bet 265 000 bija "Latšer" kases atlikums skaidrā naudā. Vienlaikus Šufers un viņa kolēģis Konstantīns Paņins apmainīja vairākus desmitus tūkstošu rubļu personīgās naudas, kas bija 50 un 100 rubļu naudaszīmēs, pret sīkākām naudas vienībām, kuras bija iegūtas benzīna realizācijas gaitā.

4.martā izziņas iestādes 120.panta kārtībā aizturēja Šuferu, 7.martā viņam tika izraudzīts drošības līdzeklis- apcietinājums, bet 13.martā Šuferam tika uzrādīta apsūdzība par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

4.martā krimināllieta pieņemta lietvedībā Latvijas Republikas Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē. Turpmākajam darbam ir izveidota izmeklēšanas grupa, kuru vada sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Tās sastāvā ietilpst Valkas rajona prokuratūras izmeklētājs un Valsts drošības komitejas vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Ir arī izveidota operatīvā grupa no Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības komitejas operatīvajiem darbiniekiem cīņai ar organizēto noziedzību.

5.martā komercapvienības "Latšer" ģenerāldirektors Šufers nopratināts kā aizdomās turētais. Viņš sniedza liecības par to, ka komercapvienībai "Latšer" pastāv līgums ar kooperatīvu "Laiks", saskaņā ar kuru "Latšer" pārskaita "Laikam" 19 kapeikas par katru litru par komerccenām realizētā benzīna, kaut "Laiks" nesniedz tai pilnīgi nekādu palīdzību benzīna iegādē, transportēšanā, glabāšanā un realizēšanā. Pārbaudot aizdomās turētā liecības, noskaidrojās, ka tiešām 22.augustā ar atpakaļejošu datumu- it kā 8.augustu- tika parakstīts šāds neizprotams līgums starp komercapvienību "Latšer" un kooperatīvu "Laiks". Tāpat ir noskaidrots, ka kooperatīvs "Laiks" tā darbības formas, materiālās bāzes un darbinieku skaita ziņā nevarēja sniegt nekādu palīdzību komercbenzīna tirdzniecības jautājumos. Nopratinot "Latšer" un "Laiks" pārstāvjus, ir iegūti dati, ka šis līgums ir fikcija, tas ir mehānisms, kā no "Latšer" ienākumiem izņemt un nodot neitrāla kooperatīva rīcībā lielu daļu peļņas.

Līgums noslēgts pēc ražošanas apvienības "Degviela" un tai pakļauto uzņēmumu vadītāju iniciatīvas un tieša priekšlikuma. Augustā ražošanas apvienības "Degviela" pārstāvji komercapvienībai "Latšer" izvirzīja noteikumu noslēgt šādu līgumu, pretējā gadījumā liedzot iespēju komercbenzīna glabāšanai valsts uzņēmuma- Rīgas naftas bāzes- tvertnēs un tā realizēšanai degvielas uzpildes stacijās. Tādējādi personas, kas valsts uzņēmumos ieņem atbildīgu amatpersonu stāvokli, savus dienesta pienākumus veica atkarībā no tā, vai "Latšer" pārskaitīs "Laikam" daļu peļņas vai ne. Tā kā peļņas ieguve no komercbenzīna realizēšanas nodrošināja gan savu tehnisko jaudu, ierīču un celtņu izmantošanu, tad fiktīvais līgums pēc vairāk nekā divu nedēļu ilgas apspriešanas tika noslēgts, kā rezultātā "Degviela" nodrošināja komercapvienībai "Latšer" visas iespējas komercbenzīna glabāšanai un realizēšanai, izmantojot valsts uzņēmuma jaudas.

Pārejas periodā uz tirgus attiecībām plānveidīgās valsts piegādes ir nomainītas ar līgumattiecībām komercbenzīna realizēšanā kā objektīva nepieciešamība. Nenoslogoto jaudu izmantošana šajā darbībā ir racionāla un izprotama. Juridiski šie darījumi ir noformēti kā tiešie līgumi starp komercapvienību "Latšer" un "Degvielas" uzņēmumiem, saskaņā ar kuriem jaudu izmantošana tiek atmaksāta, tā ka "Degvielai" bija iespēja iegūt papildu ienākumus un izmantot tos apvienības attīstības nolūkos. Tiktāl šī darbība nerada īpašu izmeklēšanas iestāžu interesi.

Pārbaudot iemeslus, kādēļ "Degvielas" un "Latšer" sadarbība bez oficiāla līguma slēgšanas tika veidota atkarībā no "Latšer" un "Laika" fiktīvā līguma, ir noskaidrots, ka nauda, kas tika pārskaitīta saskaņā ar šo līgumu, bija paredzēta "Degvielas" vadības personīgajiem ienākumiem.

Kooperatīvā "Laiks" par fiktīviem kooperatīva biedriem tika uzņemtas četras personas, kuras kooperatīvā neveica pilnīgi nekādus uzdevumus, tomēr viņām regulāri tika izmaksātas algas un prēmijas. Prēmijas vairākkārt pārsniedza algas apmērus. Šīs naudas summas personīgi no kooperatīva "Laiks" priekšsēdētāja saņēma paši "Degvielas" vadītāji, viltojot "mirušo dvēseļu" parakstus naudas izmaksas dokumentos.

Par fiktīvā līguma noslēgšanu un naudas izmaksāšanu fiktīvajiem darbiniekiem naudu vienlīdzīgās daļās ar "Degvielas" darbiniekiem saņēma arī kooperatīva "Laiks" priekšsēdētājs.

Laikā no 1990.gada septembra līdz 1991.gada februārim tādā veidā no kooperatīva "Laiks" kases tika izņemti un šīm amatpersonām izmaksāti vairāk nekā 95 000 rubļu. Katrs noziedzīgās grupas dalībnieks saņēma vairāk nekā 12 000 rubļu. Novērtējušas minētās darbības kā kukuļņemšanu, izmeklēšanas iestādes saukušas pie atbildības pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 164.panta "Degvielas" galveno inženieri Viktoru Škuratovu, Rīgas naftas bāzes direktoru Genādiju Kacajevu, "Degvielas" auto uzpildes stacijas uzņēmuma direktoru Vadimu Paņinu. Pret visiem trim izraudzīts drošības līdzeklis- apcietinājums.

Izmeklēšanas rīcībā ir ļoti nopietni pierādījumi, ka līdzvērtīgu naudas daļu saņēmis arī ražošanas apvienības "Degviela" ģenerāldirektors Jevgeņijs Djačkovs.

22.martā pret viņu izraudzīts drošības līdzeklis- apcietinājums, un kriminālprocesa 70.panta kārtībā pašreiz tiek risināts jautājums par viņa saukšanu pie kriminālatbildības par kukuļņemšanu. Izmeklēšana atrodas sākotnējā stadijā, tāpēc atbildīgo personu loks šobrīd pilnīgi vēl nav apzināts. Ņemot vērā izmeklēšanas taktiku, kā arī izmeklēšanas noslēpumus, es šobrīd nevaru runāt par pierādījumiem un katra apsūdzētā pozīciju izmeklēšanā. Varu tikai informēt un piebilst, ka praktiski visi apsūdzētie atzīst viņiem inkriminētās darbības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Informācija, kura bija ieplānota, ir izskanējusi.

Turpināsim izskatīt mūsu nākamos jautājumus- uzklausīsim valdības informāciju un izskatīsim lēmuma projektu "Par agrārās reformas nodrošināšanu". Mūsu Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgā komisija iesaka šādu reglamentu: premjerministra vietnieka Kalniņa kunga referātam- 30 minūtes, ministram Ģēģeram- 20 minūtes, un pēc tam mēs uzdosim viņiem jautājumus. Komisijas vārdā referātu mums nolasīs komisijas vadītājs kolēģis Strīķis. Pēc tam sāksim debates un lēmuma pieņemšanu. Vai ir kādi citi priekšlikumi vai papildinājumi sakarā ar mūsu reglamentu? Protams, jautājumu apspriešanas ilgums ir saistīts ar mūsu šodienas darba kārtību. Nav iebildumu? Vai citu priekšlikumu arī nav?

Kalniņa kungs, lūdzam jūs tribīnē!

A.Kalniņš, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks: Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un klātesošie! Kā mēs visi labi zinām, šobrīd notiek būtiska cenu liberalizācija visās tautsaimniecības nozarēs. Līgumcenu, brīvo cenu ieviešana rūpniecībā, celtniecībā, transportā ievērojami sadārdzinājusi lauksaimniecisko ražošanu, kurā iepirkuma cenas visiem galvenajiem produkcijas veidiem ir fiksētas. Kaut arī pēdējais valsts iepirkuma cenu sadārdzinājums lauksaimniecības produkcijai bija ne visai sen- pagājušā gada 16.oktobrī, tomēr pēdējos mēnešos noticis materiāli tehnisko līdzekļu, rūpnieciski ražotās lopbarības, tehnikas, būvmateriālu, naftas produktu, elektroenerģijas tālāks padārdzinājums un citu izmaksu pieaugums.

Otrkārt, toreiz, 16.oktobrī, valsts iepirkuma cenu līmeņa izmaiņas bija nepilnīgas, sadārdzinājuma fonds netika izveidots.

Treškārt, nebija vēl zināmas sociālā nodokļa konkrētās likmes. Palielinājušās arī bankas aizdevumu procentu likmes. Ņemot to visu vērā, sākot ar 1991.gada ražu, Ministru padome šā gada 13.martā nolēma būtiski paaugstināt galveno augkopības kultūru iepirkuma cenas.

Vispirms par maizes labības ražošanas stimulāciju. To nosaka vairāki apstākļi. Latvijā pagājušajā gadā izlietoja 501 tūkstoti tonnu maizes graudu, no kuriem tikai 216 tūkstoši tonnu jeb 43 procenti ir pašražotie graudi. Atsevišķām kultūrām šie dati bija šādi. Es neminēšu absolūtos ciparus, bet tikai teikšu, ka attiecībā uz rudziem mūsu pašražotās labības devums bija 79 procenti, uz kviešiem- 20 procenti, uz miežiem- 93 procenti un uz auzām- 31 procents.

Parasti par to nediskutē, ka pie mums nevarētu izaudzēt pārtikai rudzus, miežus un auzas. Vairāk runa ir par to, ka Latvijas apstākļos nevaram izaudzēt tādas kvalitātes kviešus, kas būtu noderīgi makaroniem un citiem augstvērtīgiem maizes labības izstrādājumiem. Kopumā Latvijā pagājušajā gadā saražoja 370 tūkstošus tonnu kviešu graudu. Bet iepirka kvalitatīvākus, kādi nepieciešami augstvērtīgas maizes ražošanai, tas ir, tādus, kam lipekļa saturs ir 17 procenti un vairāk. Tādus iepirka 40 tūkstošus tonnu jeb 13 procentus no nepieciešamā daudzuma. Republikā audzētās kviešu šķirnes nenodrošina graudus ar stabilu lipekļa saturu, kas ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem veģetācijas periodā. Somijā un it sevišķi Zviedrijā ir selekcionētas vasaras kviešu šķirnes ar augstu- līdz 30 procentiem- lipekļa saturu. Ieviešot šo šķirņu audzēšanu Latvijā, ieinteresējot cilvēkus ar iepirkuma cenām, ir iespējams tuvākajos gados nodrošināt republiku ar pašražotiem graudiem, tātad arī ar kviešiem augstvērtīgas baltmaizes un citu izstrādājumu ražošanai. Tādēļ vislielākais cenu pieaugums saskaņā ar šo minēto lēmumu ir noteikts pārtikai domātajiem graudiem (divas reizes). Tātad ir iespējas republikas iedzīvotājus nodrošināt ar pašražotiem graudiem, tad tie mazāk būtu jāiepērk par augstu cenu, kas šobrīd jau ir 60-70 kapeikas kilogramā, un vēl piedevām jāpārdod piegādātājiem deficītās plaša patēriņa preces, kad mēs iepērkam labību no Kazahijas, no Krievijas Federācijas dienvidu reģioniem vai no Ukrainas. Tiek prasīts vēl cits variants- brīvi konvertējamā valūta. Piemēram, 4.klases kviešiem ar lipekļa saturu no 18 līdz 23 procentiem un atlases rudziem iepirkuma cena ir paaugstināta no 300 līdz 630 rubļiem par tonnu. Kviešiem, rudziem, miežiem un auzām, kuru audzēšanā nav lietoti pesticīdi un kuri ir paredzēti bērnu pārtikas un diētisko produktu ražošanai, noteikta cena 750 rubļu apmērā par tonnu. Zemāks cenu pieaugums- par 60-70 procentiem- ir graudiem, kas domāti lopbarībai. To cena tagad ir 410 rubļu par tonnu.

Šeit orientācija ir viennozīmīga- neatlaidīgi palielināt lopbarības graudu ražošanu republikas lopkopības vajadzībām vai arī pārdot tos specializētām lopkopības saimniecībām par savstarpējām vienošanās cenām, lai samazinātu lopbarības graudu iepirkumu no ārienes. Protams, aktuāls paliks jautājums par proteīnu saturošo lopbarības līdzekļu- raušu un citu- papildu iegādi. Turpmāk mums jārēķinās ar to, ka lopbarībai domāto graudu iepirkums par rubļiem kļūs vēl sarežģītāks. Protams, mums ir visas tiesības uz to pretendēt, jo prāvu lopkopības produkcijas daļu mēs pārdodam PSRS tirgum, apkalpojam arī PSRS izejvielu eksporta operācijas caur mūsu ostām, par ko Padomju savienība iegūst brīvi konvertējamo valūtu, tātad mums it kā būtu pretenzijas arī turpmāk iegādāties graudus no austrumu republikām un reģioniem. Taču par gaidāmajām grūtībām lopbarības graudu iepirkšanā liecina kaut vai tas fakts, ka šā gada pirmajā ceturksnī PSRS centrālie varas orgāni izskata jautājumu par to, lai PSRS ietvaros iepirktu pirmajā ceturksnī no valsts saimniecībām un citiem ražotājiem auzas un miežus par 150 invalūtas rubļiem tonnā un kukurūzu- par 180 invalūtas rubļiem tonnā. Tas nozīmē vēl vairāk palielināt konkurenci lopbarībai domātās labības tirgū.

Veicināma arī alus miežu ražošana. Alus miežu pārdevums Latvijā no 1986.līdz 1990.gadam vidēji bija apmēram 13 tūkstoši tonnu gadā, no kuriem ieguva 900 tūkstošus tonnu iesala jeb tikai 52 procentus no iesala kopējās vajadzības, ko mēs Latvijā patērējam. Pastāvot tagad noteiktajai jaunajai alus miežu cenai- 650 rubļu par tonnu (iepriekšējā cena- 380 rubļu), iesala vairumcena sasniegs 1330 rubļu par tonnu. Jau šobrīd Latvijā iesals ir apgrozībā par līgumcenām- 1500 rubļu par tonnu. Rapši un rapšu pirmās klases graudu cena ir 980, bet otrās klases- 820 rubļu par tonnu (cena ir palielināta par 24 procentiem). Šeit mērķis ir viens -iegūt vairāk augu eļļas pārtikai un proteīna piedevu lopbarībai. Šobrīd mēs esam vēl patālu no vēlamā. Latvijā 1990.gadā iegūts 3700 tonnu rapša sēklu, no tām 854 tonnas pārdotas valstij, to atlikums izlietots lopbarībai un atstāts nākamā gada sēklai. Augu eļļas ieguvei 1990.gadā republikā pārstrādāja 27 000 tonnu rapša sēklu, bet tikai 0,7 tūkstoši tonnu bija saražotas republikā. Republikā ražoto rapša eļļu pārtikai vēl neizmanto, jo tās kvalitāte diemžēl neatbilst pārtikas eļļas standartiem. Vaina ir nepiemērotās rapša šķirnēs. Rapša eļļu izmanto tikai tehniskajām vajadzībām- arī Rīgas laku un krāsu rūpnīcā.

Pēdējā laikā vairākās Latgales novada kopsaimniecībās uzsākta eļļas ieguve no linsēklām, kuru iedzīvotāji aktīvi izpērk pārtikas vajadzībām. Runājot kopumā par graudu ražošanas stimulāciju, pamatstratēģija ir šāda: ar cenām un citiem stimuliem iedarboties uz ražotājiem, lai mēs nodrošinātu sevi ar maizes labību; otrkārt, atklāt nišu, lai no pašmāju augiem iegūtu augu eļļu; treškārt, apmierināt visas vajadzības pēc iesala ar saviem miežiem un maksimāli veicināt lopbarības graudu ražošanu, arī tādu lopbarības graudu ražošanu, kas būtu bagāti ar proteīnu.

Nepieciešams turpmāk palielināt arī mūsu cukurbiešu ražošanu cukura ieguves vajadzībām. Jāteic, ka šobrīd no republikā izaudzētām cukurbietēm mēs iegūstam tikai 35-40 procentu no patēriņam vajadzīgā cukura daudzuma, kas nepieciešams mūsu Latvijas iedzīvotājiem. No cukurniedrēm iegūtā jēlcukura imports kļūst arvien problemātiskāks, un var izvirzīties jautājums par tā samaksu brīvi konvertējamā valūtā. Latvijas Republikas cukurfabrikas pagājušā gadā janvārī un februārī saņēma 30 000 tonnu jēlcukura, bet šogad tajos pašos mēnešos- tikai 15 000 tonnu jeb divas reizes mazāk. Bez tam pagaidām šis norēķins notiek rubļos- 1100 rubļu par vienu tonnu jēlcukura. Pasaules tirgū vienas tonnas jēlcukura cena ir apmēram 250 dolāru. Ņemot vērā to, ka vienas tonnas cukura iegūšanai nepieciešama 1,1 tonna jēlcukura, ja tā iegāde būtu jāapmaksā brīvi konvertējamā valūtā, būtu nepieciešami 275 dolāri. Rēķinot par 1 dolāru maksātos 35 rubļus, par kādu cenu dolāros pārdeva Maskavā 28.februāra pēdējā valūtas izsolē, par vienas tonnas cukura ražošanai nepieciešamās izejvielas iegādi būtu jāizdod 9625 rubļi. Taču, ņemot vērā jaunās iepirkuma cenas, kas ir noteiktas tagad- 136 rubļi par tonnu- un zinot, ka vienas tonnas cukura ieguvei vidēji nepieciešamas 10,7 tonnas cukurbiešu, šīs izmaksas būs tikai 1500 rubļu, tas ir, sešas reizes mazāk, nekā iepērkot izejvielas par brīvi konvertējamo valūtu, ja mēs tādā situācijā arī nonāktu. Protams, pagaidām cukura ražošana no jēlcukura iznāk lētāka, tas ir, izejvielas vērtība ir apmēram 120 rubļu uz vienu tonnu cukura salīdzinājumā ar 1500 rubļiem, kad izmanto šim nolūkam cukurbietes pēc jaunās apstiprinātās cukurbiešu cenas. Tādēļ arī iepirkuma cena visu kategoriju saimniecībās tika paaugstināta par 66 procentiem- no 82 līdz 136 rubļiem par tonnu cukurbiešu. Protams, ja cukura saturs bietēs to nodošanas brīdī pārsniedz bāzes saturu, tas ir, 15,4 procentus, tad par katru tonnu piemaksā vēl 4 rubļus. Bez tam, kā jūs zināt, paliek spēkā arī tā stimulācija, ka saimniecībām, kas slēdz līgumus par cukurbiešu piegādi valstij, vienalga, lai kādas kategorijas saimniecība tā būtu, ir tiesības par katru valstij pārdoto cukurbiešu tonnu nopirkt 20 vai 40 kilogramus cukura (ja saimniecība audzē cukurbietes pirmos trīs gadus) par 1450 rubļiem tonnā vai 1,45 rubļiem kilogramā. Taču, ieviešot jaunās cenas, cukura cena acīmredzot celsies apmēram līdz 1,80 vai 1,90 rubļiem par kilogramu. Bez tam par katru realizēto cukurbiešu tonnu, kā jūs zināt, pastāv sava veida stimulācija- ražotājam ir tiesības nopirkt pretī 600 kilogramus cukurbiešu graizījumu lopbarības vajadzībām, kā arī vērtīgo melasi 15 kilogramu apmērā, maksājot 100 rubļus par katru nodoto cukurbiešu tonnu. Individuālajiem ražotājiem par katrām pirmajām trim pārstrādei piegādātajām cukurbiešu tonnām atļauts nopirkt par vairumtirdzniecības cenu līdz 70 kilogramiem cukura. Attiecībā uz pārējām tonnām darbojas tāds pats režīms kā tikko nosauktais- 20 kilogramu par 1 tonnu cukurbiešu.

Nozīmīgu vietu Latvijas tautsaimniecībā ieņem linkopība. Republikā pagājušajā gadā saražoja 4,7 tūkstošus tonnu linšķiedras, bet garšķiedras linus- 1,26 tūkstošus tonnu. Linu audumu ražošanai republikā izlietots 2,1 tūkstotis tonnu garās linšķiedras, jo linu audumus ražo tikai no garās linšķiedras. Audumu ražošanai nepieciešamais garās linšķiedras daudzums virs republikā saražotā ir 0,64 tūkstoši tonnu jeb 40 procenti no vajadzīgā daudzuma, kas tiek iepirkts Baltkrievijā. 1992.gadā republikas linu audumu ražošanas jaudu nodrošināšanai nepieciešami apmēram 2,6 tūkstoši tonnu garās linšķiedras, bet perspektīvā republikas vieglās rūpniecības vajadzībām būs nepieciešami 4-5 tūkstoši tonnu, jo samazināsies kokvilnas iepirkuma iespējas. Ņemot vērā teikto, garšķiedru linu produkcijas- linu stiebru, malto linu stiebru- cenas tika palielinātas par 60-72 procentiem. Sevišķi cenas pieaugs tilinātajiem stiebriņiem ar augstu numuru- līdz 1000-1500 rubļiem par tonnu. Vienlaikus republikas Lauksaimniecības ministrija stimulācijas nolūkā ir noteikusi arī atprečošanu ar spēkbarību par nodoto linšķiedru- tilinātiem stiebriņiem, linu salmiņiem, kā arī par augstas kvalitātes linsēklām. Linu audzēšanas un pārstrādes kopējais ienesīguma pieaugums panākams uz stiebriņu, uz šķiedras kvalitātes paaugstināšanas rēķina, kā arī racionāli izmantojot linsēklas un linu blakusprodukciju- pakulas un spaļus, lai iegūtu eļļu un citus izstrādājumus. Bez tam ir daudz darāmā, lai linu audzētāji, linu sākotnējie pārstrādātāji un linu audumu ražotāji veidotu vienu ciešu kooperāciju un ienākumi no galaprodukcijas ražošanas būtu arī brīvi konvertējamā valūtā, kas reāli ienāk linu audumu izgatavotājiem, un to varētu izlietot jaunās tehnikas, tehnoloģijas un herbicīdu iegādei, lai pirmajā fāzē tā tiktu arī tieši pašiem linu audzētājiem, lai rūpniecība dalītos ar lauksaimniekiem šajā ienākošajā konvertējamā valūtā, piemēram, ar šīm centrālajām kopsaimniecībām un fermeru saimniecībām, par trim minētajām svarīgākajām kultūrām: graudaugiem, cukurbietēm un liniem. Jāapsver visas iespējas, lai šopavasar mēs būtiski paplašinātu šo kultūru sēklplatības un noslēgtu kontraktācijas līgumus ar pārstrādes uzņēmumiem.

Vienlaikus tiek izskatīts arī jautājums par valsts iepirkuma cenu izmaiņām attiecībā uz pārējiem lauksaimniecības produktiem- pienu un mājlopiem. Un visnotaļ svarīgi ir tas, lai turpmāk nerastos tā sauktās cenu šķēres, kas rodas starp materiāli tehnisko līdzekļu iepirkuma cenām, ko lieto lauksaimnieks, un viņa gatavās produkcijas realizāciju. Šim nolūkam ir sagatavots šādu izdevumu un ieņēmumu indeksācijas pirmais variants. Tas nozīmē, ka vajag noteikt lauksaimniecības ražošanas indeksu kā rādītāju, kas raksturo lauksaimniecības produkcijas ražošanā patērēto un apmaksāto preču un pakalpojumu cenu un tarifa kopējā līmeņa izmaiņas noteiktā laika periodā. Savukārt ieņēmumu indekss raksturo ienākumus, kas gūti, realizējot lauksaimniecības produkciju. Salīdzinot šos abus indeksus, ir nosakāms kompensācijas summas apjoms un varianti tā dzēšanai. Jau tiek projektēta arī attiecīgā blakusprocedūra- kas šos indeksus studēs un kādi varianti tiks izmantoti šo cenu šķēru likvidēšanai to rašanās gadījumā.

Ar Ministru padomes pieņemto lēmumu Lauksaimniecības ministrijā tiek izveidots arī sadārdzinājuma kompensācijas fonds 1991.gadam 393 miljonu rubļu apmērā. To pa ceturkšņiem saņems rajonu Lauksaimniecības departamenti proporcionāli nesegtā sadārdzinājuma summai, ievērojot noslēgtos kontraktācijas līgumus par lauksaimniecības produkcijas piegādi valstij 1991.gadā. Savukārt uz departamentiem gulstas vislielākā atbildība par to, kādā veidā šie līdzekļi nonāks līdz tiešajiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un vai tas izsauks motivāciju- ražot vairāk lauksaimniecības produktu. Tad jau drīzāk komunālās saimniecības uzturēšanas, zemes izmaksu un citu tiešo mērķu izdevumu segšanas līdzekļu galvenā daļa būtu novirzāma proporcionāli valsts realizētās produkcijas daudzumam. Un šī piemaksa par vienu tonnu vai centneru realizētās produkcijas būtu jāsaņem ne tikai kopsaimniecībām un valsts saimniecībām, bet arī fermeru saimniecībai. Sevišķa uzmanība būtu pievēršama ražotājiem, kuri atrodas sliktākos saimniekošanas apstākļos,- tātad saimniecībām ar zemu zemes auglību, kur zeme ir pauguraina, akmeņaina vai tai ir slikts ģeogrāfiskais izvietojums, jo tagad valsts iepirkuma cenas Latvijā ir vienotas un zemes nodoklis nepietiekami diferencē dažādos saimniekošanas apstākļus.

Paredzētas izmaiņas arī kredītpolitikā. Šobrīd krasi pieaug maksa par bankas kredītiem, arī par tiem, kuri saņemti jau agrāk. Likumā ilgtermiņa kredīti, arī sakarā ar individuālās dzīvojamās mājas celtniecību, ir no 0,5 procentiem līdz 9,15 procentiem, bet īstermiņa kredīti- no viena vai diviem procentiem līdz deviņiem procentiem. Lauksaimniecības uzņēmumiem tas gadā rada papildu sadārdzinājumu apmēram par 60 miljoniem rubļu. Pieņemamās izmaiņas kredītpolitikā ir šādas. Pirmkārt, Latvijas Bankai ļoti oficiāli ir jāiesniedz pretenzijas PSRS bankai par procentu likmes nepamatotu paaugstināšanu par agrāk saņemtajiem kredītiem, sākot ar 1990.gada novembri. Attiecībā uz šiem kredītiem ir atstājamas tās likmes, kuras bija spēkā to saņemšanas brīdī. Stāvoklis šobrīd ir tāds, ka lauksaimniecības uzņēmumi paaugstinātās procentu likmes maksās arī par aizņēmumiem, kuri saņemti līdz 1991.gada 1.novembrim.

Zemnieku saimniecības par aizņēmumiem, kas saņemti līdz 1990.gada 1.novembrim, protams, maksās sākotnējās- nepaaugstinātās procentu likmes, kādas vienā no iepriekšējām reizēm ir noteikusi mūsu Augstākā padome ar savu lēmumu.

Otrkārt. Vienlaikus ierosinām Latvijas Bankai izskatīt priekšlikumu par diferencētu pieeju lauksaimniecības- it sevišķi zemnieku saimniecību- attīstībai izsniedzamo aizdevumu procentu likmju noteikšanai un to samazināšanai.
Runa varētu būt par procentu starpības- es, piemēram, šajā gadījumā ņemtu 10 punktus- segšanu uz valsts budžeta rēķina, kura veidotos no bankas kredīta jebkuram aizdevuma ņēmējam, piemēram, par 12 procentiem, un lauksaimniecības produkcijas ražotājam atvēlētā kredīta- piemēram, par diviem procentiem. Tātad šī starpība būtu intervālā starp 12 un diviem procentiem. Šie ir tie minētie desmit punkti, un varētu rasties jautājums par to segšanu uz valsts budžeta rēķina.

Treškārt, kredītpolitikā vēlams radīt papildu iespējas saņemt kredītresursus atbilstoši tirgus ekonomikas likumiem. Un šajā gadījumā pēc Lauksaimniecības ministrijas ierosinājuma nepieciešams atjaunot Latvijā hipotēku institūcijas.

Šajā sakarā ir jārunā ar Valsts lauksaimniecības hipotēku banku, kurā ieķīlājot savu nekustamo īpašumu, arī zemi, īpašnieks varētu saņemt kredītu saimnieciskās darbības attīstīšanai. Hipotēku bankas radīšana palīdzētu bez valsts budžeta papildu noslodzes akumulēt līdzekļus maksātnespējīgo uzņēmumu atveseļošanai, bankrotējošo uzņēmumu īpašumu realizēšanai, kā arī bijušo- līdz 1940.gadam- īpašnieku īpašumu izpārdošanai, ja šie īpašnieki vai viņu mantinieki nevēlas ar šo īpašumu nodarboties. Šāds Latvijas Republikas Lauksaimniecības hipotēku bankas statūtu pirmais variants ir sagatavots. Kredītpolitikas ceturtais virziens varētu būt tāds, ka tām lielsaimniecībām, kuras reāli veic īpašuma attiecību konversiju, ir jādzēš šie ražošanas attīstības vajadzībām saņemtie kredīti.

Tālāk. Puse no individuālo māju un saimniecības ēku celtniecībai saņemtajiem kredītiem, kuri pašreiz atrodas saimniecības bilancē, varētu tikt norakstīti uz valsts rēķina, ja saimniecība reāli veic īpašuma attiecību konversiju, bet otru pusi nomaksā māju īpašnieki, pārformējot šos kredītus uz māju īpašnieku vārda. Piebildīsim, ka pēc stāvokļa uz 1991.gada 1.janvāri lauksaimniecības uzņēmumiem ir 254 miljonu rubļu ražošanas vajadzībām izlietoto īstermiņa aizdevumu parādi un 515 miljonu rubļu ilgtermiņa aizdevumu parādi. Nākamajos gados būs jādzēš apmēram ik gadu pa 60, 50 vai 40 miljoniem rubļu.

Racionāli risināms arī jautājums par budžeta līdzekļu izmantošanu fermeru saimniecību attīstībai. Pamatā būtu liekami vairāki principi. Pirmkārt, budžeta līdzekļus vispirms ir iespēja saņemt tām zemnieku saimniecībām, kuras reāli spēj ražot lauksaimniecības produkciju- tātad apsaimniekot ne mazāk par 10 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Otrkārt. Kā neatmaksājami valsts budžeta līdzekļi ir jāpiešķir jaunu meliorācijas būvju veidošanai un to rekonstrukcijai, saimniecības iekšējai izveidei, rekonstrukcijai, elektrifikācijai un telefonizācijai. Papildus ir spriežams jautājums par neatmaksājamu pabalstu izsniegšanu zirgu un slaucamo govju iegādei, kā arī artēzisko aku būvniecībai, kur ģeoloģiski nav iespējams citādā veidā nodrošināt zemnieku saimniecību vajadzības pēc dzeramā ūdens.

Treškārt. Runājot par fermeru saimniecību budžeta asignējumu politiku, varētu minēt arī to, ka puse no dzīvojamo māju būvniecībai saņemtajiem līdzekļiem zemniekiem būtu jāatmaksā. Protams, pastāv vēl arī ceturtais variants, ka fermeris, uzsākot jaunu saimniecisko darbību, saņem arī zināmu, tā teikt, sāpju naudu- 10 tūkstošus rubļu no valsts budžeta.

Būtisks ir arī tas, ka Ministru padome ir akceptējusi Lauksaimniecības ministrijas priekšlikumu par sociālā nodokļa 37 vai 38 procentu likmes samazināšanu; fermeru saimniecībām tās būtu līdz 18-19 procentiem, bet lauksaimniecības uzņēmumu sabiedrībām, kas veic lauksaimniecisko darbību un pašu ražotās produkcijas pārstrādi,- 18,5 procenti. Vienlaikus mums jāatceras, ka līdz ar šo Ministru padomes 79.lēmuma pieņemšanu sociālās nodrošināšanas budžetā veidojas zināms deficīts, kurš tiktu pakāpeniski kārtots, apspriežot jūsu auditorijā šos jautājumus.

Svarīgs ir arī vēl viens principiāls jautājums, kas skar ne tikai lauksaimnieku intereses. Municipālais departaments kopīgi ar Lauksaimniecības ministriju ir sācis izstrādāt priekšlikumus par lauksaimniecības uzņēmumiem un organizācijām piederošo sociālās sfēras, dzīvokļu un komunālās saimniecības objektu nodošanu pašvaldības iestāžu pārziņā un par šo objektu uzturēšanas un ekspluatācijas izdevumu segšanu. Acīmredzot vispusīgi tika izvērtēti dažādi galvenie modeļi, jo šo problēmu nepieciešams noskaidrot gan lauku apvidū, gan arī pilsētā.

Runājot tieši par lauku apvidu, varētu teikt, ka par šo sfēru diskusijām ir sagatavots pirmais variants. Taču, beidzot savu uzstāšanos, varu teikt, ka ārpus šīs sarunas un priekšlikumu ietvariem paliek vēl divi ļoti svarīgi jautājumi.

Pirmkārt, lai kompleksi risinātu visu jautājumu kopu, kas nodrošinātu pašizmaksu un lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjomu stabilizāciju, ir nepieciešama kompleksa pieeja. Mēs šobrīd pamatā runājam par stimuliem, bet mehānismu, kas spiestu stabilizēt izmaksas, mēs neesam vēl pietiekami izcēluši, lai gan pieņemtā nodokļu sistēma un arī fiksētā cena spiež jebkuru ražotāju samazināt šīs izmaksas.

Otrkārt, šīs, jau minētās, lauksaimniecības ekonomikas stabilizācijas programmas īstenošanai ir nepieciešami prāvi finansu resursi. Un tomēr ne mazums problēmu būs ar attiecīgajām ministrijām, kas pārzina republikas valsts budžetu un sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumu daļu. Šajā ziņā daudz var līdzēt arī agrorūpnieciskajā kompleksā ietilpstošā pārtikas un cita veida rūpniecība, kas, paplašinot savu ražošanu, varētu ar starpniecību veidot plašāku ienākuma bāzi minētajos budžetos. Kā mēs zinām, atsevišķu pārtikas produktu pārdošanā nav, šī dinamika ir nelabvēlīga, kā rezultātā mēs nodokļu veidā zaudējam zināmus ienākumus bankā, republikas valsts budžetā, kā arī vietējos budžetos. Ar to tad arī atļaujiet man beigt savu uzstāšanos, ja tā var teikt, tīri no cenu ekonomikas viedokļa, un lūgt šo pasākumu izklāstu turpināt lauksaimniecības ministram. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds lauksaimniecības ministram Ģēģeram, lūdzu!

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti un klātesošie! Atjaunotās Latvijas Republikas faktisko neatkarību lielā mērā noteiks spēja apgādāt pilsoņus ar pārtiku. Stāvokli saasina pārtikas deficīts un tā sekas- bada rēgs austrumos no mums. Diemžēl jāteic, ka arī Lietuva un Igaunija ir gatavas pāriet uz apgādi pēc kartīšu sistēmas. Pagaidām Latvijā ir saglabāta zināma stabilitāte apgādē ar pārtiku. Arī zemnieku saimniecību attīstībā esam spēruši platāku soli salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem. Šodienas plenārsēdē piedāvājamie lauksaimnieku problēmu risinājumi, iespējams, ne visiem jums, cienījamie deputāti, liksies pieņemami. Apmainoties ar domām par tiem, mums jāpanāk lauku ļaudīm iespējami labvēlīgi šo jautājumu risinājuma varianti. Šādā aspektā es mēģinātu argumentēt Lauksaimniecības ministrijas viedokli šobrīd sēdē izskatāmajā jautājumā.

Pamatojoties uz valdības izstrādāto un Augstākajā padomē sankcionēto tautsaimniecības attīstības programmu, Lauksaimniecības ministrija ir izstrādājusi agrārās reformas realizācijas programmu. Ar agrārās reformas pārvaldes tiešu līdzdalību ir izstrādāts agrārās reformas galveno pasākumu realizācijas plāns 1991.gadam hronoloģiskā secībā. Jau kopš pagājušā gada novembra septiņās republikas saimniecībās un reizē arī attiecīgajos pagastos tiek aprobēti zinātnieku un ministrijas speciālistu darba grupās izstrādātie ieteikumi agrārās reformas realizēšanai. Atkarībā no izvēlēto saimniecību apstākļu īpatnībām šeit veidojas arī atšķirīgi varianti lielsaimniecību īpašuma konversijai un jauno saimniekošanas formu sagaidāmajām strukturālajām attiecībām un to savstarpējai sadarbībai. Šajās saimniecībās iegūtā pieredze plašāk tiek popularizēta rajonu semināros un apspriedēs, taču ir jau izkristalizējušās arī vairākas vispārējas problēmas.

Pirmkārt. Ievērojami jāpalielina lauksaimniecības problēmām atvēlētais konsultatīvā rakstura iespieddarbu apjoms, it īpaši krievu valodā. Visās izdevniecībās lauksaimniecības izdevumiem jāpaver zaļais ceļš, bet, kā es šodien uzzināju, valsts izdevniecībā "Avots" tiek likvidēta Lauksaimniecības literatūras redakcija, vienīgā, kas līdz šim bija republikā.

Otrkārt. Jāvirza dziļumā aizsāktais darbs ekonomisko nosacījumu diferenciācijā par labu lielākajām, ražīgāk un intensīvāk strādājošajām zemnieku saimniecībām. Tās saimniecības, kuru zemes platība vidēji ir mazāka par 10 hektāriem- bet šobrīd tādu ir 25 procenti no to kopskaita -, neatrisinās republikas apgādi ar pārtiku.

Treškārt. Rajonu un pagastu zemes komisiju kvalitatīvais sastāvs saskaņā ar likumu ir atkarīgs no deputātu profesionālā līmeņa. Diemžēl tas ne vienmēr ir pietiekami augsts, lai kvalificēti lemtu par zemes robežu maiņas, izmantošanas un citiem jautājumiem. Acīmredzot tas jāizvērtē, veidojot darba komisijas un darba grupas agrārās reformas un īpašuma konversijas jautājumos, bet it īpaši tas attiecas uz darba grupām pagastos. Veidojot šeit konversijas un agrārās reformas jautājumu darba grupas, es lūgtu šo lēmumu sankcionēt Augstākajā padomē. Speciāla rakstura problēmas es aplūkošu, runājot par agrārās reformas galvenajiem blokiem.

Par reformām un to ietvaros attiecīgi veicamajiem pasākumiem jūs, cienījamie deputāti, jau dzirdējāt premjera vietnieka Kalniņa kunga ziņojumā. Tomēr es izteikšu vēl dažus apsvērumus un papildinājumus. Valdība ir noteikusi fiksētas valsts iepirkuma cenas graudiem, cukurbietēm, liniem, gaļai un pienam. Ievērojot gan ražotāja, gan patērētāja intereses, nav reālu iespēju atteikties no cenu reglamentācijas šiem produkcijas veidiem. Jāteic, ka lauksaimnieki to ir pozitīvi novērtējuši, un pašreiz ir ļoti ievērojami aktivizējusies līgumu kontraktācija tieši par graudaugiem un cukurbietēm. Vienīgi no valdības un parlamenta nostājas fiksēto valsts iepirkuma cenu, nodokļu un citu maksājumu savlaicīgā regulēšanā, kā arī no šim nolūkam nepieciešamo budžeta līdzekļu novirzīšanas lauksaimniecībai ir atkarīgs tas, vai izdosies novērst inflācijas procesa iespējamās katastrofālās sekas vai ne. Tikai tādā veidā visas tautsaimniecības mērogā var vienmērīgi sadalīt ekonomisko slogu, kas veidojas, pārejot uz tirgus attiecībām, un novērst haosu republikas neatkarībai tik svarīgā nozarē, kāda ir lauksaimniecība, lai lauksaimniecībai vienīgajai nebūtu jānes šis slogs.

Ne mazāk svarīgs jautājums ir ekonomisko sviru izvēle. No lauksaimniecības produkcijas ražotāju viedokļa raugoties, viss it kā būtu skaidrs. Jānosaka un regulāri jāprecizē, kāds būs cenu līmenis, kas nodrošinās ražošanas attīstību sliktākajos ražošanas apstākļos un segs ražošanas izdevumus. Bet arī šajā ziņā rodas problēmas. Jo būtu netaisnīgi pieļaut, ka Alūksnes, Balvu un daudzu citu rajonu zemnieki, paju un akciju sabiedrības izskatītos kā ubagi salīdzinājumā ar Jelgavas, Rīgas, Dobeles rajonu saimniekiem, un tāpēc ir jāizstrādā un jārealizē nodokļu sistēma, kas paredzētu plašā diapazonā diferencētas nodokļu likmes.

Atšķirības zemnieku materiālajā stāvoklī pastāvēja arī 30. un 40.gados- līdz pat piespiedu kolektivizācijai. Arī Latgales problēma nav izveidojusies tikai politisku kolīziju rezultātā. Tā balstās uz šeit daudz augstāku lauksaimniecības ražošanai nepieciešamo izmaksu līmeni nekā citur. Turklāt tādi reģioni ir ne tikai Latgalē. Apstākļos, kad likumsakarīgi un mijiedarbīgi ceļas iepirkumu mazumcenas, svarīgi ir panākt zemāku inflācijas līmeni iespējami garākā laika periodā, un tāpēc valdība paredz, ka lauksaimniecības ekonomikas stabilizācija jāveic pēc trīskanālu sistēmas: pirmkārt, valsts iepirkuma cenu paaugstināšana; otrkārt, sociālā nodokļa likmju samazināšana (par to es gribu izteikt pateicību deputātiem, tā kā tas šodien ir pieņemts pirmajā lasījumā); treškārt, sadārdzinājuma kompensācijas fonda veidošana.

Realizējot tikai divus pirmos ekonomiskās stabilizācijas pasākumus valdības paredzētajos apmēros, bet trešo- kā to paredz mūsu oponents- svītrojot, mēs saņemam neatrisināmu rēbusu, jo pusgada laikā saimnieciskās darbības apjoms tikai finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ var apsīkt par 20-30 procentiem, bet, jau iesējot, mums ir jābūt skaidrībā par to, kā novākt un kas novāks. Ja gribam pastāvēt kā neatkarīga valsts, tad šodien ir jāatrisina viss piedāvāto jautājumu komplekss, lai stabilizētu pārtikas ražošanu, jo rīt jau var būt par vēlu. Mums pārdomāti un noteikti jāvirzās uz saimniekošanas sakārtošanu atbilstoši ekonomikas likumiem un mūsu reālajām iespējām. Tieši tāpēc nav pieņemama teorētiskā iespēja izkļūšanai no situācijas- krasi celt valsts iepirkuma cenas un līdz ar to arī pārtikas mazumcenas. Te var piekrist priekšlikumiem, ka sadārdzinājuma kompensācijas fondu varētu sadalīt pa veidiem. Tā būtu atgriešanās pie vecās prakses, kad likās, ka no augšas viss ir labāk redzams. Tad jāprasa: ar ko gan lauksaimniecība ir sliktāka, jo citas- gan ražojošās, gan apkalpojošās- nozares visu sadārdzinājumu ir ietvērušas cenās un pašas brīvi rīkojas ar saņemtajiem līdzekļiem? Bez ierobežojumiem, protams, iztikt nevar, taču tiem ir jābūt reāliem, tas ir, nekompensētās sadārdzinājuma atlīdzības apmēram ir jābūt saistītam ar lauksaimniecības produkcijas realizācijas apjomu valsts vajadzībām, ko apstiprina noslēgtās kontraktācijas līgumi. Viss pārējais ir jāuzskata par iejaukšanos uzņēmēju saimnieciskajā darbībā, taču lauksaimnieki to visdažādākajās formās pietiekami izbaudīja jau iepriekšējos gados.

Protams, ja valsts atrastu papildu līdzekļus, ko investēt ražošanas attīstībā, tad būtu nepieciešama pavisam cita metodika, tad varētu runāt par konkursiem, izsoles principiem un citiem variantiem. Lauksaimniecība šajā gadījumā neprasa dotācijas vai līdzekļus savas attīstības veicināšanai. Runa ir vienīgi par vienādu pieeju lauksaimniecībai pārējo tautsaimniecības nozaru vidū. Tāpēc mēs ierosinām inflācijas rezultātā radušos papildu izdevumu noteikšanai lietot Ekonomikas institūta jau izstrādāto ražošanas indeksācijas sistēmu, par ko nesen minēja Kalniņa kungs. Turklāt es uzskatu, ka indeksācija jāizdara jau šogad un vismaz divas reizes, bet turpmāk- reizi ceturksnī. Lauksaimnieki nebūt neprasa, lai viņiem tiktu radīti "siltumnīcas" apstākļi. Vēl viens apliecinājums tam ir mūsu priekšlikums par hipotēku bankas izveidošanu. Saprotams, ka šādā saistībā ne mazāk aktuāli ir pasteidzināt likuma "Par bankrotu" pieņemšanu. Bez jau Kalniņa kunga minētajiem faktoriem hipotēku bankas izveidošanas nepieciešamību nosaka arī tas apstāklis, ka pastāvošā banku sistēma nav gatava lauksaimniecības uzņēmēju, arī zemnieku saimniecību kreditēšanai ar atvieglotiem nosacījumiem.

Īpašuma konversijas sakarā varu teikt, ka pagaidām nav piemērota valstiska risinājuma lielsaimniecību un komunālās nozīmes objektu konversijai. Arī šajā jomā ir sagatavots atbilstošs ministrijas koncepcijas projekts. Ne mazāk svarīgs ir arī apmēram 100 lielsaimniecībās jau iesāktais darbs īpašuma paju daļas aprēķināšanai šajās saimniecībās strādājošajiem- gan pašreizējiem, gan arī bijušajiem. Šis darbs ir obligāti veicams. Bez tam lielsaimniecību pārveidošanā par statūtu sabiedrībām noteicošajam ir jābūt brīvas izvēles principam. Pēc lauku darbu perioda un zemnieku saimniecību pieprasījumu izanalizēšanas, kā arī pēc materiālās nodrošināšanas apjoma noteikšanas acīmredzot šis darbs būs jāturpina septembrī un oktobrī, un saskaņā ar izstrādāto plānu paju daļas aprēķināšanai saimniecībās to beigsim līdz 1.novembrim. Līdz tam zemes komisijās būs izskatīti zemnieku iesniegumi par zemes piešķiršanu lietošanā, būs paveikts arī organizatoriskais un dokumentu sagatavošanas darbs statūtsabiedrību izveidošanai. To nodibināšanu mēs pamatos plānojam pabeigt līdz gada beigām. Vēlreiz uzsveru- to darīsim tikai tajās saimniecībās, kur kolektīvs pats būs izlēmis izveidot statūtsabiedrību vai kādu citu vēlamo formu.

Šeit būtu vietā piezīme par likuma "Par valsts īpašuma konversiju" un par likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju" pieņemšanas aizkavēšanos. Tāpēc jau lauku darbu sākumā nosacīti uz laiku tiks bremzēti jau iestrādātie priekšlikumi par konversiju, arī iestrādes par apkalpojošo uzņēmumu privatizāciju. Jo tik svarīgā jautājumā vispirms nedalītā ķēdītē ir jābūt sakārtotiem juridiskiem aktiem, un tikai saistībā ar tiem jāseko praktiski veicamajiem pasākumiem.

Daudzas nākotnē risināmās domstarpības zemes īpašuma tiesību jautājumos lai ir pietiekams brīdinājums par šādas nesakārtotības iespējamajām sekām mums visiem. Ierobežotā laika dēļ par agrārās reformas pārējo problēmu loku un priekšlikumiem tālāk runāšu galvenokārt tēžu veidā. Ja radīsies neskaidrības un būs nepieciešami papildinājumi, tos sniegšu, atbildēdams uz jūsu jautājumiem.

Par zemes reformu. Būtiski ir nesamazināt līdzšinējās apsaimniekojamās zemes platības līdz tam brīdim, kamēr tā pāries citu apsaimniekotāju rīcībā vai pašvaldību valdījumā. Šeit jāatgādina ar likumdošanu noteiktā pašvaldību atbildība zemes reformas realizēšanā, kuru ne vienmēr mēs jūtam, un es šajā ziņā gribētu lūgt lielāku atbalstu no mūsu deputātiem. Atbalstot bijušo īpašnieku intereses, Augstākajai padomei iespējami īsākā laikā būtu jātiek skaidrībā par viņu agrākā zemes īpašuma kompensācijas kārtību. Zemes pieprasījumu analīze liecina, ka bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki daudzkārt pieprasa zemi ar termiņa pieprasījuma nosacījumiem vien cerībā saņemt par to kompensāciju, bet nevis ražot uz tās lauksaimniecības produkciju. Tajā pašā laikā potenciālajiem zemniekiem zūd iespēja šo zemi saņemt tūlītējai izmantošanai, arī lielsaimniecību rezervētā rīcība, piemēram, šādu platību auglības saglabāšanā, ir pretrunā ar mūsu vēlmēm.

Par zemnieku saimniecībām. To attīstību reglamentē četri galvenie faktori: pirmkārt, finansēšanas iespējas; otrkārt, nodrošinājums ar būvmateriāliem; treškārt, celtniecības jaudas; ceturtkārt, nodrošinājums ar lauksaimniecības tehniku. Neskarot tuvāk zemnieku saimniecību nodrošinājumu ar būvmateriāliem un celtniecības jaudām, kur daudz kas šogad jau mainās, tomēr jāteic, ka celtniecības kompleksam ir jānodrošina un jāpalielina tieši saistvielu ražošanas apjomi. Ar decentralizētām mazām ražotnēm mēs acīmredzot varēsim atrisināt sienu celtniecības materiālu problēmu... Piebildīšu, ka, pēc aptuvenām prognozēm, kapitālieguldījumi zemnieku saimniecību finansēšanai 1992.gadā nepieciešami ne mazāki par 950 miljoniem rubļu. To nodrošināšanai pamatā izmanto valsts kredīta resursus 800-850 rubļu apjomā un ne mazāk; bez tam šogad 120 miljonu rubļu apmērā izsniegti valsts budžeta asignējumi. No pēdējiem zināma daļa novirzāma galvenokārt palielināto bankas aizdevumu procentu nomaksai, pēc uzcelšanas tos dzēšot, bet pārējā daļa- meliorācijas, elektrifikācijas, telefonizācijas darbu veikšanai.
Lai mērķtiecīgi veiktu zemnieku saimniecībām nepieciešamās tehnikas ražošanu un iepirkšanu, ir izstrādāta mašīnu sistēma augkopības stacionāro procesu tehnoloģijām, tās realizācijas gaitā pagājušajā gadā apgūtas un sāktas ražot 59 tehnikas vienības. Šogad paredzēts uzsākt 49 mašīnu sērijveida ražošanu. Ar zemnieka īpašumā neesošo tehniku vajadzēs savstarpēji kooperēties, it īpaši attiecībā uz sarežģītās tehnikas izmantošanu, kad būs atbrīvojusies daļa lielsaimniecības tehnikas. Uz to bāzes ir jāveido darbnīcas un tehnikas nomas pakalpojumu punkti, un par to liecina arī šajos septiņos pagastos ieplānotie modeļi, kas veidojas.

Zemnieku profesionālajai apmācībai ir izstrādāta un jau sākusi darboties speciāla sistēma. Paredzam, ka, apmācības beidzot, katrs zemnieks saņems apliecību "zaļais sertifikāts". Savukārt zemnieku konsultēšanai veidojam pagastu, rajonu vai reģionu konsultāciju birojus ar kopējo datu banku republikā.

Par materiāli tehniskā nodrošinājuma jautājumiem. Ja neņemam vērā iespējamo vispārējo krīzi Savienībā, tad būtiskākais ir reģionālās mašīnbūves nodrošinājums ar metālu. Taču, papētot šīs problēmas sakni, redzam, ka vaina tomēr jāmeklē vien pašu mājās, mūsu republikā, jo no Latvijā ievedamā metāla reģionālajai lauksaimniecības mašīnbūvei nepieciešamais metāla daudzums ir mazāks. Es vēlreiz gribu uzsvērt- mazāks par trīs procentiem no kopējā metāla daudzuma, ko republikā ieved. Tāpēc Lauksaimniecības ministrijai nav saprotami un pieņemami Materiālo resursu ministrijas un arī Ekonomikas ministrijas priekšlikumi par metāla apgādi šajā gadā, kur kā sekas var izrādīties mašīnbūves darba pārtraukšana vai strauja tā samazināšanās. Tālāko komentēt, manuprāt, nav nepieciešams. Šajā sakarā es lūdzu arī Augstāko padomi akceptēt Reģionālās mašīnbūves padomes kā starpnozaru orgāna statusu, kuras lēmumi savas kompetences ietvaros būtu saistoši visiem darbuzņēmējiem un valsts pārvaldes orgāniem. Es šobrīd neredzu citu iespēju, kā operatīvi un tieši iedarboties uz republikas uzņēmējiem un valsts orgāniem, kuri nepilda savas saistības vai uzliktos pienākumus. Nedomāju, ka pašreizējā situācijā, izveidojot Lauksaimniecības mašīnbūves ministriju, stāvoklis ar laukiem vajadzīgo mašīnu ražošanu uzlabosies krasāk, nekā tas notiek pašreiz. Reģionālās mašīnbūves padomei kā starpnozaru lēmējorgānam saistībā ar Reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves departamentu kā izpildorgānu iespējas potenciāli ir daudz lielākas, tiesa, nepietiekamu pilnvaru dēļ pagaidām tās netiek izmantotas. Tāpat lūdzu Augstāko padomi akceptēt mūsu sagatavotos, ar ekonomisko stimulēšanu un materiāli tehniskā un finansiālā nodrošinājuma garantēšanu saistītos priekšlikumus. Vienlaikus zem parlamenta velvēm aicinu kolēģus Āboltiņa, Siliņa un Zausājeva kungus šeit akceptēto garantiju izpildi uzskatīt par savu neatliekamo rūpi reģionālās mašīnbūves attīstīšanā republikā.

Lauksaimnieki nevar būt mierā arī ar pašreizējo nostādni meliorācijas un augšņu ielabošanas jautājumu risināšanā, kas draud ar zemes tālāku aizlaišanu un noplicināšanos. Uzskatu, ka budžetā jāatrod līdzekļi zemes meliorācijai un kaļķošanai, bet galvenais šiem mērķiem atvēlēto līdzekļu rīkotājs var būt vienīgi un tikai nākamais zemes lietotājs, arī zemnieks. Sakarā ar nepietiekamajiem valsts asignējumiem būtībā ir jāpārtrauc Ministru padomes 1989.gada 13.novembra 233.lēmumā paredzētās lauku sociālās attīstības programmas izpilde, kas agrārās reformas realizēšanā ir vitāli svarīga. Nerisinot šo problēmu, mēs lielās platībās nevarēsim izveidot zemnieku saimniecības. Šādos apstākļos acīmredzot ir nepieciešama jauna lauku sociālās infrastruktūras attīstības programma, kura jāizstrādā Ministru padomes Municipālajam departamentam kopā ar Ekonomikas ministriju, protams, līdzdarbojoties arī Lauksaimniecības ministrijai.

Cienījamie deputāti, mūsu iespējas- tie esam mēs paši. Īstenojot agrārās reformas stratēģiskos un taktiskos uzdevumus, ne visas problēmas ir Lauksaimniecības ministrijas kompetencē un ir adresējamas tai. Piemēram, jau 1990.gada 26.septembrī Augstākās padomes lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par uzņēmējdarbību" spēkā stāšanās kārtību" noteikts, ka visiem uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām, kuru organizatoriskās formas neatbilst likuma prasībām, līdz 1991.gada 1.jūlijam ir jāveic reorganizācija vai jāpārtrauc sava darbība, tostarp arī kolhoziem, kas likumā par uzņēmējdarbību nav ietverti. Taču vēl šobrīd nav pieminētā likuma "Par konversiju" un likuma "Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju". Nav arī likuma "Par paju sabiedrībām", likuma "Par valsts uzņēmuma pārveidošanu par akciju sabiedrību". Tātad nav juridiska pamata kolhozu un arī citu lauksaimniecības nozaru uzņēmumu- kopskaitā ap 1200- pārveidošanai atbilstoši jaunajām saimniekošanas formām. Ir atlikuši tikai trīs mēneši, un lauku darbu sezona arī ir klāt. Tāpēc, neatliekami izdarot attiecīgu papildinājumu minētajā likumā, jāpagarina laiks lauksaimniecības uzņēmumu reorganizācijai vai to darbības pārtraukšanai līdz 1992.gada 1.martam.

Lauksaimniecības ministrija ir iesniegusi Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgajai komisijai apjomīgu informāciju, un cerams, ka tā konkrēti tiks izskatīta. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumus uzdot pierakstījušies deputāti Biķis, Koroševskis, Grūbe. Lūdzu, uzdosim jautājumus Kalniņa un Ģēģera kungiem. Atbildēm uz jautājumiem izmantojiet tribīni un pirmo mikrofonu, bet jautājumus uzdodiet pie otrā un trešā mikrofona. Lūdzu, deputāt Biķi.

V.Biķis: Ja drīkst, man ir divi jautājumi, tā kā bija divi ziņotāji.

Priekšsēdētājs: Vai katram pa vienam, jā? Lūdzu!

V.Biķis: Jā. Pirmais jautājums būtu tāds- sakiet, lūdzu, kāda ir garantija, ka šogad būvmateriālus, kuri ir paredzēti attiecīgajos fondos vai tiks izdalīti atbilstoši limitiem, saņems lauku saimniecības, ieskaitot arī zemnieku saimniecības? Ja šādas garantijas nav, tad varbūt ir vajadzīgs šinī gadījumā atsevišķs lēmums vai kas cits. Jo es zinu, ka pagājušajā gadā gan tika izdalīts, bet netika saņemts.

D.Ģēģers: Par būvmateriālu atprečošanu. Pagājušā gadā tiešām tā bija ar būvmateriāliem, kuri tika atprečoti caur tirdzniecības sistēmu, un, kā mēs zinām, tad liela daļa no šiem materiāliem palika tuvāk pie Rīgas vai rajonu pilsētās un līdz zemniekiem tiešām nenonāca. Tādēļ šogad šis jautājums ir izskatīts valdības sēdē un ir pieņemts lēmums. Šogad ilgās debatēs un strīdos tika radīta zināmā mērā kontrolējoša sistēma. Un tātad jau 50 procenti no šā tirgus fonda ies caur lauksaimnieku apgādes sistēmu. Ņemsim vērā, ka šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, celtniecības darbu limita apjoms ir 72 miljoni, un tas ir nodrošināts ar būvmateriāliem, kas ir lauksaimniecības sistēmā.

V.Biķis: Paldies. Ja drīkst, vēl šāds jautājums. Sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat tādu stāvokli, ka, trūkstot līdzekļiem, konkrēti, valūtai, pat lauksaimniecības mašīnu rezerves daļu iepirkšanai, tanī pašā laikā, realizējot lauksaimniecības produkciju par valūtu, tiek iepirktas tādas lietas kā vieglās mašīnas, un ne tikai dienesta, bet arī personīgās, tiek pirktas, teiksim, tipogrāfijas iekārtas un tā tālāk. Tās, manuprāt, nebūt nav pirmās nepieciešamības preces.

D.Ģēģers: Es to vērtēšu tāpat kā jūs- ļoti negatīvi, bet ir jāskatās mazliet dziļāk- šeit galvenais iemesls ir tieši tas, ka mums uz šodienu nav sakārtota pati valūtas fonda veidošanas sistēma. Šobrīd, teiksim, ne ministrija, ne arī faktiski Ministru padome saskaņā ar pašreizējo likumdošanu nevar to ietekmēt, ko iegādāties katram uzņēmējam, kurš pats ir nopelnījis valūtu. Es katrā ziņā šeit redzu iespēju līdz zināmam mēram sakārtot šo jautājumu. Mēs, Lauksaimniecības ministrija, vismaz savus priekšlikumus valdībai esam iesnieguši.

Priekšsēdētājs: Deputāt Grūbe, otrais mikrofons!

G.Grūbe: Man pirmais jautājums ir Kalniņa kungam. Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija vairāk nekā mēnesi intensīvi izskatīja atsevišķu ministriju un ministru darbu tieši lauksaimniecības stabilizēšanā. Un tāpēc man rodas ļoti ass jautājums: vai valdībā kopumā visi atbild un arī dara, lai tiktu stabilizēta lauksaimnieciskā ražošana? Jo mums ir pārliecība, ka tas ir tikai vienas ministrijas uzdevums. Vai tā ir taisnība?

A.Kalniņš: Es domāju, ka jebkurā situācijā simtprocentīgi nekad nevar apgalvot, ka mēs visi strādājam ar vienādu ieinteresētību vai spriedzi arī attiecībā uz šo agrorūpniecisko kompleksu. Tomēr jau no tā vien, ka tagad tika pieņemtas izmaiņas cenu politikā, tika izveidots sadārdzinājuma fonds tajā situācijā, kāda tā bija pagājušā gada oktobrī,- jau no tā vien mēs varam spriest, ka stāvoklis uzlabojas. Protams, šeit ir vēl liela atmata, lai rūpniecības nozares vai uzņēmumi iesaistītos visās tajās lietās, ko te jau Ģēģera kungs minēja no mašīnbūves viedokļa, ne tikai lauksaimniecībā, bet arī pārstrādes rūpniecībā. Tur ir vēl daudz darāmā.

G.Grūbe: Otrais jautājums man ir Ģēģera kungam. Tas ir jautājums par ceļu būvi. Saskaņā ar ceļu nodokli 25 procenti bija paredzēti lauksaimniecības ceļu būvei, bet Satiksmes ministrija, kā tā plānoja vismaz nedēļu atpakaļ, grib izmantot šos līdzekļus pat Pleskavas un Maskavas ceļiem un tā tālāk. Vai uz šo brīdi ir panākta kaut kāda vienošanās, lai situāciju mainītu?

D.Ģēģers: Jā, jautājums ir skaidrs. Tieši šodien, runājot ar Satiksmes ministriju, vismaz bija konkrēts apliecinājums, ka Satiksmes ministrija rajonu izpildkomitejām- tātad pašvaldībām- ir ieskaitījusi šos līdzekļus, tāda bija pēdējā noruna.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dinevičam. Lūdzu!

J.Dinevičs: Man ir divi jautājumi ministram un viens- vietniekam. Jūs teicāt, ka vajadzētu investēt vai veidot jaunas ražošanas jaudas. Sakiet, ko jūs īsti taisāties investēt esošajās saimniecībās- vai, teiksim, jaunos zemniekus vai arī pārstrādājošo rūpniecību?

D.Ģēģers: Runājot par investīciju, es to pieminēju citā sakarā, ka šis kompensācijas fonds šajā reizē nav saistāms ar investīcijas principu. Taču, ja runājam par investīciju vispār, tad investīcija katrā ziņā jau zināmā mērā ir paši šie budžeta līdzekļi, kurus mēs ieguldām zemnieku saimniecībās. Un tikai zemnieku saimniecībās! Praktiski šajā gadā tās pamatā ir zemnieku saimniecības, bet ļoti minimālā daudzumā- produkcijas pārstrādes uzņēmumi.

J.Dinevičs: Otrais jautājums. Jūs runājāt par reģionālo lauksaimniecības mašīnbūvi. Te ir jau zināmas iestrādes, un Latvijā pašreiz pie tā ir ļoti nopietni jāstrādā. Tā, bez šaubām, arī ir. Bet, sakiet, kā tas notiek kooperāciju līmenī starp Baltijas valstīm un valstīm ap Baltiju? Vai tomēr šis process tiek virzīts tādējādi, lai galaprodukti tiktu veidoti šeit, Latvijā?

D.Ģēģers: Runājot par kooperāciju starp Baltijas valstīm, pastāv sadarbības programma gan starp lauksaimniecības ministrijām, gan starp rūpniecības ministrijām. Un nedaudz šajā darbībā ņem dalību arī ekonomikas ministrijas. Jāsaka atklāti, ka praktiski mašīnbūvniecībā pagaidām nekāda sevišķa attīstība nav vērojama ne Lietuvā, ne Igaunijā. Lietuvieši ļoti nopietni strādā vienā jautājumā- pie traktoru ražošanas. Un par šo traktoru ražošanu mēs esam iedevuši materiālus arī komisijai, tika iedoti izvērsti varianti un konkrēti tīklu grafiki, ja tā varētu teikt, kā mums šo problēmu risināt. Ja mēs panāksim šo kooperāciju ar Savienības uzņēmumiem, kas mums ekonomiski varbūt būtu pat izdevīgāka, tad tas tiks darīts tā, lai no šiem mezgliem katra republika montētu savām vajadzībām traktorus savā republikā.

J.Dinevičs: Paldies. Un tagad jautājums premjerministra vietniekam Kalniņa kungam. Mums ir divi dokumenti- viens ir izstrādāts Latvijas Republikas Ministru padomē, bet otrais projekts nāk no mūsu komisijas. Projektā, kurš nāk no mūsu komisijas, 5.punktā tiek skartas valdības struktūras izmaiņas. Kāds ir jūsu viedoklis par šo izmaiņu lietderību? Vai, jūsuprāt, tādas ir nepieciešamas, un, ja ir, tad kad valdība būtu gatava tās realizēt?

A.Kalniņš: Vispirms es neesmu pilnvarots atbildēt valdības vārdā. Es varu izteikt tikai savu personīgo viedokli. Ja es teiktu pavisam personiski, tad es būtu ļoti priecīgs, ja valdībā premjeram būtu vairāki vietnieki, tad man personiski būtu labāk.

Runājot tīri no metodoloģiskā viedokļa, jāteic, ka stāvoklis, protams, ir samērā sarežģīts. Un zināms attaisnojums tam varētu būt it kā pārejas periods uz tirgus attiecībām. Tā ir rūpniecība, celtniecība vai transports, vai vēl grupa citu servisu, kuriem būtu lauksaimniecībai jāpalīdz, nevis vienkārši jāpalīdz, bet jānodrošina viss lauksaimniekiem nepieciešamais. Lūk, šajā pārejas periodā ir vajadzīga arī citu tautsaimniecības nozaru piestrāde, kamēr nav brīvas, dabiskas tirgus sistēmas, lai šīs pārējās nozares varētu ciešāk iekļauties šajā agrokompleksa integrācijā. No klasiskā viedokļa- atbildības viedokļa- raugoties, protams, labākais variants ir tāds, ka ir viena persona, kas atbild par nozari kopumā.

J.Dinevičs: Vai es drīkstu izteikt vēl vienu precizējumu?

A.Kalniņš: Lūdzu!

J.Dinevičs: Šeit varētu likties, ka it kā veido jaunas struktūras, taču man liekas, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija nevienu brīdi to nav vēlējusies. Vai jūs uzskatāt par iespējamu, ka šī reorganizācija notiktu ievērojami plašāk? Piemēram, Rūpniecības ministrija, kurai sākotnēji bija uzdevums it kā nodarboties ar PSRS uzņēmumu pāriešanu Latvijas jurisdikcijā, savu uzdevumu nav veikusi un šajā ziņā neko nedara. Varbūt uz šīs ministrijas bāzes un no kādas Lauksaimniecības ministrijas daļas varētu veidot šo Reģionālās mašīnbūves ministriju?

A.Kalniņš: Ģēģera kungs var mani papildināt, bet, neskatoties uz to, ka šobrīd Lietuvā ir likvidēta Rūpniecības ministrija- jā, tāds fakts ir -, tomēr jāņem vērā tāda īpatnība, ka Latvijā ir sakoncentrēts milzīgs rūpnieciskais potenciāls, kas ir nesalīdzināmi lielāks, nekā tas ir Lietuvā vai Igaunijā. Es, protams, piekrītu deputāta Dineviča uzskatam, ka Rūpniecības ministrija ir darījusi nepietiekami, taču es to kvalificētu kā šīs ministrijas augšanas grūtības, tā kā darāmā šai ministrijai ir ļoti daudz. Tikko viens deputāts jau teica, ka, nemaz nerunājot par mērķtiecīgas struktūrpolitikas izmaiņām, mūsu rūpniecība ir pārspecializējusies, pārkoncentrējusies, tā ka darāmā... Kaut arī paralēli pastāvēs Lauksaimniecības mašīnbūves ministrija vai kāda cita institūcija, tomēr Rūpniecības ministrijai šobrīd darāmā ir ļoti daudz. Citiem vārdiem sakot, ja tādas ministrijas nebūs, ja tā visas šīs funkcijas ar laiku neizstrādās tā, kā tas ir vajadzīgs, tad tik un tā šos jautājumus būsim spiesti risināt Ministru padomes līmenī.

Priekšsēdētājs: Deputāt Endele, lūdzu, trešais mikrofons!

J.Endele: Vispirms man ir viens globāls jautājums. Mēs rītdien izskatīsim likumprojektu par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Tur ir runa par darba pajām. Kāda ir jūsu attieksme vispār un konkrēti laukos pret šīm darba pajām? Vai jūs esat "par" vai "pret" tām un kāpēc?

D.Ģēģers: Lauksaimniecībā katrā ziņā paju aprēķināšanu mēs uzskatām par praktisku un obligātu pirmsākumu jebkurai konversijai, jebkurai pārveidošanai attiecībā uz mūsu lauksaimniecības uzņēmumu tālāko nākotni. Tas attiecas gan uz mantiskajām pajām, gan uz darba pajām. Un darba pajas, manuprāt, ir jāaprēķina visiem, kuri vēl strādā vai ir senāk strādājuši. Bet, ja nav kam izmaksāt, šai pajas daļai ir jābūt šīs statūtu sabiedrības rezerves fondā, taču nedrīkst ļaut šo citu cilvēku pelnīto daļu sadalīt tiem, kuri to nav nopelnījuši.

J.Endele: Un otrs sīks jautājums- par cukuru. Tātad ir skaidrs, ka cukura mums nav un arī nebūs tik daudz, cik vajadzīgs. Kāpēc šobrīd privātražotājam ir uzlikta tāda bremze pēc pirmajām trim tonnām? Izklausās tā, ka nevajag daudz nodot.

D.Ģēģers: Es domāju, ka tas ir labs stimuls- 70 kilogrami par katru no trim pirmajām tonnām, kad nodod privātais vai arī fermera saimniecība, ja viņš neslēdz lielāku kontraktācijas līgumu. Arī virs 3 tonnām, rēķinot ekonomiskā ieinteresētība ir jūtama.

J.Endele: 20 kilogrami ir par katru nākamo tonnu.

D.Ģēģers: Es to sapratu. Es uz savas tā sauktās nulles arī saražotu vairāk nekā tikai 3 tonnas. Bet par katru nākamo tonnu ir vēl klāt, taču ne 70 kilogrami.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, pie mikrofoniem nedebatējiet! Vārds deputātam Plotniekam. Pēc tam jautās deputāts Aizezers un deputāts Preinbergs, līdz ar to jautātāju saraksts būs izsīcis.

A.Plotnieks: Godātie referenti! Jautājums ir par lauksaimniecības izmaksu sadārdzinājuma kompensācijas fondu- konkrēti par šiem 393 miljoniem rubļu. Kā zinātniski var pamatot tieši šo skaitli?

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Redziet, te ir izdarīti daudzi aprēķini, bet aprēķini izriet no kādiem noteiktiem faktoriem. Mēs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, kad runājām par budžeta līdzekļiem, ļoti pamatīgi izanalizējām šīs atšķirības pa reģioniem gan zemes kvalitātes vērtējumā, gan meliorācijas īpatnību ziņā, gan to nodrošinājumā ar ražošanas pamatfondiem un ar tehniku. No šejienes izriet, ka šie ražošanas apstākļi dažādos reģionos ir dažādi un prasa dažādas izmaksas, ieskaitot arī elektroenerģiju, dīzeļdegvielu un tā tālāk. Tas arī ir ierēķināts. Un šādā veidā ir atrasta šī nekompensētā daļa, kuru mēs nekompensējam ar cenu. Ja mēs to kompensētu ar cenām, tad viss būtu normāli.

Tagad ar cenām- vai mēs varam kompensēt ar cenām un ielikt šo summu cenā? Tad mums iznāk tā, ka atbilstoši pašreizējām cenām Rīgas, Dobeles un Jelgavas rajoni patlaban saņem vairāk, nekā pārdodot pēc vecajām cenām, taču praktiski visa pārējā republikas daļa, it sevišķi Latgales daļa, saņem mazāk. Un tā mazāk iegūst ne jau no sava darba atkarīgu iemeslu dēļ, bet sakarā ar šo sadārdzinājumu, kas nav atkarīgs no ražotāja darba. Un tā tas ir visā pasaulē.

Un tādēļ, ja mēs šajās cenās ieliksim šo diferenciāciju, tad normāli būtu, ja mēs panāktu tādu cenu līmeni, ka varētu maksāt lielus nodokļus un panākt šo diferencēto nodokļu sistēmu. Tātad šis ir laika jautājums, un man pat gribētos, lai mēs gada laikā no tā tiktu vaļā, piemēram, tad atkristu jautājums par komunālās saimniecības privatizēšanu un nodošanu pašvaldībām un tā tālāk. Tā ir burtiski pašreizējā pārejas perioda problēma.

A.Plotnieks: Tādā gadījumā es gribētu šo jautājumu turpināt. Vai, pēc jūsu aprēķiniem, visos republikas rajonos cenu paaugstinājums plus šī attiecīgā daļa no fonda pilnā apjomā nosegs rūpniecības ražojumu padārdzinājumu?

D.Ģēģers: Es sapratu. Un tieši tādēļ es savā ziņojumā minēju, ka šajā konkrētajā situācijā ir šie trīs punkti. Acīmredzot, pat no dažādiem politiskiem aspektiem raugoties, mēs nevaram pieļaut šo iepirkuma cenu celšanos un šo mazumcenu vēlreiz tik strauju celšanos. Tātad atgriezīsimies pie šiem trim punktiem. Minimāli vēlreiz paceļot cenas, šis sociālais nodoklis varētu būt trešais avots, taču tas katrā ziņā nenosedz simtprocentīgi, bet tikai par 85-90 procentiem. Bet arī tas būtu pietiekami progresīvi.

A.Plotnieks: Bet tikai tajā gadījumā, ja pieaugs ražošanas intensitāte. Vai arī tas ir paredzēts, ja, piemēram, es minu Jelgavas, Dobeles un citus šos optimālos rajonus, ja viņi ražos, pieņemsim, no hektāra par 20 procentiem vairāk labības un tā tālāk.?

D.Ģēģers: Redziet, reālā situācija pašreiz ir tāda, ka ne pagājušā gada rudens, ne arī šis gads mums labu graudu ražu nesola.

Un otrais. Mūsu apjomi tomēr ir bijuši ļoti atkarīgi no ievestās lopbarības, un arī šeit būs reāls samazinājums, bet to neesam paredzējuši kompensēt, arī tas tad paliek uz lauksaimnieku pleciem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aizezer! Pēc tam runās deputāts Preinbergs. Deputāta Aizezera nav? Deputāt Preinberg, lūdzu!

G.Preinbergs: Mēs zinām, ka pašreiz ir cenu paaugstinājums visām lauksaimniecības precēm. No šīs pašas tribīnes mēs esam dzirdējuši premjeru sakām, ka, lūk, apavu cenas paaugstinās tāpēc, ka nav ādas. Pirms nedēļas to mums stāstīja arī tirdzniecības ministra vietnieks, ka, lūk, šā paša iemesla dēļ bērnu apavu dārdzība no dažiem rubļiem pieaugusi līdz 60 rubļiem. Taču mums ir zināmi arī tādi fakti, ka ir firmas, kas izved ādu, piemēram, "Redebers", Latvijas un Itālijas kopuzņēmums "Latit", agrofirma "Uzvara", uzņēmums "Vengro-Balt", tās izved tūkstošiem tonnu jēlādu par vairāk nekā pusmiljonu dolāru, vairāk nekā par 5 miljoniem forintu un apmēram pusotra miljona invalūtas rubļu. Sakiet, lūdzu, vai tas notiek ar valdības ziņu, un, ja tas notiek ar valdības ziņu, cik no šīs valūtas par to saņem Latvijas Republika? Vai te nav meklējams apavu cenu pieauguma īstenais cēlonis, respektīvi, vai tā nav mūsu nacionālās bagātības izlaupīšana?

A.Kalniņš: Es simtprocentīgi neatbildēšu, bet jau sākumā varu teikt to, ka tiešām, kad kalkulēja jaunās iepirkuma cenas un valsts mazumtirdzniecības jaunās cenas gaļai un gaļas izstrādājumiem, kā arī pienam un piena izstrādājumiem, tad kalkulācija attiecās tikai uz vecu shēmu par blakusproduktiem, un tāpēc mājlopu ādas tika novērtētas citādā līmenī, nekā tas faktiski ir pieņemts pasaules kalkulācijas praksē. Līdz ar to šis blakusprodukta veids, šī āda, ieguva sešas reizes lielāku vērtību, un atbilstoši šai vērtībai tika samazinātas piena un gaļas ieguves izmaksas, lai strauji neceltos valsts mazumtirdzniecības cenas gaļas produktiem. Nu šis cenu paaugstinājums jeb šo ādu vērtības paaugstinājums, kuras nāk no gaļas kombinātiem, objektīvi tiešām paaugstina apavu izmaksas. Ādu kvalitāte mūsu republikā pēc ārzemju atzinumiem ir virs vidējā līmeņa, un tās ir ļoti labi piemērotas apavu rūpniecībai, ja ir bijusi pareiza apstrāde.

Par jautājuma otro pusi. Bez šaubām, šajā sfērā ir daudz neprecizitāšu un nepilnību. Un lielā mērā šīs nepilnības rodas arī sakarā ar to, ka kopuzņēmumiem ir dažāds statuss šajos sakaros ar ārzemēm, ka licences, kvotas maz izsniedz republika, bet to dara centrs, un mums jāņem vērā šī īpatnība, ka mēs par to vēl nevaram pilnīgi atbildēt. Šis jautājums tiek studēts, jo tomēr par daļu ādu, ko viņi pārdod, viņi diemžēl iegādājas iekārtas apavu rūpniecībai. Es esmu bijis dažos šajos uzņēmumos, arī "Kosmosā", kur faktiski ir ārzemju iekārtas, kuras vairs nefinansē no centra par rubļiem. Tagad par tām ir jāmaksā ar brīvi konvertējamo valūtu un papildus iekārtām nāk klāt vēl arī ķīmiskās vielas produkcijas pārstrādei. Un šī ir objektīva pozīcija, kas ir vajadzīga, tā ka es gribētu to simtprocentīgi attaisnot, tur viss ir kārtībā. Manā rīcībā gan nav tādu bilanču aprēķinu, bet diemžēl tāda ir dzīves īstenība.

Nākamā izeja varētu būt tāda, ka visās šajās "vārīgajās" vietās, vienalga, vai tie ir ādas pārstrādes uzņēmumi vai apavu rūpniecība, veidojas citas īpašuma attiecības. Un šeit ir divi ceļi. Vai nu valsts saglabā zināmu paketi- 20 procentu vai kādu daudzumu akciju šajā jaunveidojumā, vai arī kopuzņēmumā nāk iekšā ārzemnieks. Tas ir no vienas puses, ka mēs saglabājam savu klātbūtni šajā pasākumā.

Un, otrkārt, ka mēs ļaujam šo kopuzņēmumu privatizēt. Mēs no valdības puses izvirzām nosacījumu, ka 10-15 gadu laikā tam būs jāpārdod ādas valsts apavu uzņēmumiem vai arī tirdzniecības organizācijām, kas ir mūsu republikā. Tāds iezīmējas konkrētais ceļš, lai mums neaizietu garām šis mūsu nepārvaldāmais ādas eksports uz ārzemēm.

D.Ģēģers: Es gribēju, ja drīkst, tomēr papildināt- burtiski dažus vārdus. Runājot par cenu, es uzskatu, ka vienreiz mēs esam pareizi novērtējuši šīs ādas. Protams, par to var diskutēt.

Otrais jautājums. Es tikai gribu informēt, lai jūs nepārsteidz tas, ka ir divi vienādi cehi: tāds ir Bauskas rajona "Uzvarā" un starpsaimniecību uzņēmumā Bauskā. Kopā mums vēl ir parāds 6 miljonu apmērā. Es šeit neko negribu teikt, jo tas nav atkarīgs ne no jums, šeit sēdošajiem, ne no manis. Tas jau bija izdarīts pirms tam. Tur daļēji "Uzvara" vēl norēķinās, jo draudēja starptautiska tiesa.

Un otrs jautājums ir, teiksim, par Jēkabpils gaļas kombināta iekārtām, arī tur iepriekš bijuši līgumi. Citus gadījumus par ādas eksportu, ko īstenojuši lauksaimnieki, es nezinu. Taču jautājums par tiem uzņēmumiem, kuri izved ādas, arī mani uztrauc.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatētāji un atbildētāji! Līdz pārtraukumam atlikušas divas minūtes. Mums tiešām jautājumu uzdošanu vajadzētu pabeigt. Deputāt Geidān un deputāt Kide, lūdzu, nāciet pie mikrofona, jums jautājumiem un atbildēm dosim divas minūtes!

I.Geidāns: Cienījamais ministra kungs, izgaisiniet, lūdzu, mūsu šaubas! Mums tomēr palika pārliecība, ka jūs bremzējat cukurbiešu ražošanu, it sevišķi attiecībā uz privātajiem zemniekiem, ja jau mēs tikai par 3 tonnām dodam tos 70 kilogramus cukura, bet, ja nodod vairāk, tad tikai 20 kilogramus. Mums nav saprotama šī politika.

D.Ģēģers: Jūsu skatījumā būtu pareizs princips- ja vairāk ražo, tad vairāk palielinās šis kilogramu skaits. Un vizuāli tā acīmredzot arī ir. Man ir pat grūti jums kaut ko iebilst. Taču mēs esam vairāk stimulējuši tos, kuri līdz šim nav audzējuši cukurbietes, lai viņi sāktu tās audzēt. Un arī turpmāk, es uzskatu, šī kompensācija ir pietiekami efektīva. Ja mēs kompensēsim par visu devumu 70 kilogramus par tonnu, tad mums vispār nebūs republikas valsts fonda, ar ko nodrošināt republikas iedzīvotājus ar cukuru.

A.Kalniņš: Es tikai gribu piebilst- cukura vidējais saturs ir, protams, augstāks, bet, kad tas ir pārstrādāšanas fāzē, tad ir tikai 11 procenti, tātad no tonnas cukurbiešu iznāk 11 procenti cukura, tas ir, apmēram 100 kilogramu. Tātad starp 100 kilogramiem un 70 kilogramiem paliek 30 kilogramu starpība, kas tiek izmantota konditorejā un tā tālāk, visur tur, kur mums tas ir vajadzīgs. Protams, var runāt par to, ka 20 kilogramu vietā varētu būt cits skaitlis, bet 40 kilogrami ir domāti tiem, kuri tikai uzsāk cukurbiešu audzēšanu. Mums patlaban ir svarīgi, lai cilvēki no jauna uzsāk cukurbiešu audzēšanu un tos 40 kilogramus par vienu tonnu maksā pirmos trīs gadus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Cienījamie ziņotāji! Es kā Apvienotās budžeta komisijas loceklis gribu vaicāt: šeit figurē sadārdzinājuma fonds- 393 miljoni, figurē skaitlis 200 miljoni kredītu segšanai, kas izmaksāti līdz 1983.gadam. Es nerunāju par tiem skaitļiem, kas ir sakarā ar sadārdzinājumu par lauksaimniecības produktu iepirkšanu. Kopā tas ir aptuveni 600 miljoni, tas ir aprēķināts. Mani kā Apvienotās budžeta komisijas locekli interesē- kur ir tas avots, no kurienes radīsies šie līdzekļi? Jo mēs, Apvienotā budžeta komisija, neesam to rēķinājuši, no kurienes tie radīsies, jo man šķiet, ka tā ir lāčāda, kuru vēl nav ko dalīt.

D.Ģēģers: Šajā gadā ir runa tikai par 393 miljoniem, tur ir ieskaitīti arī šie kredīta procenti. Tālāk- par konversiju. Mēs paredzam, ka gada beigās, lai reāli stimulētu šo konversiju, šos kredītus, kurus nevar pārņemt jaunie uzņēmēji, varētu pārņemt valsts, tā ka tas mums vēl ir priekšā. Mums tas acīmredzot gada beigās būs jālemj un jādomā par nākamā gada budžeta precizējumu.

Priekšsēdētājs: Es ierosinu jums par šo nopietno jautājumu debatēt pārtraukumā, bet tagad sākas pusstundu ilgs pārtraukums. Un pēc tam sekos debates.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Mums sekretariāts ir iesniedzis runātāju sarakstu debatēs. Atļaujiet darīt jums to zināmu: tas ir PSRS deputāts Janeks un Latvijas Republikas deputāti Kurdjumovs, Bresis, Blažēvičs, Caune, Ūdris, Lucāns, Zaščerinskis, Felss, Koroševskis, Grūbe, Andris Bērziņš, Šļakota, Rozentāls (Zemnieku federācija), Godmanis, Kehris, Aizezers. Es jums gribu atgādināt, ka pirms debatēm komisija lūdz dot vārdu deputātam Strīķim. Mēs strādāsim līdz pulksten 18.30. Protams, debatēs runātājiem tiek dotas 10 minūtes, bet man ir lūgums runāt tikai sešas minūtes. Nē, balsot nevajag, mums ir reglaments, nevajag katrā jautājumā... Tie kolēģi, kuri ciena sevi un savus kolēģus, runās 5 minūtes, par to man nekādu šaubu nav. Lūdzu, deputāt Strīķi!

V.Strīķis: Godātais priekšsēdētāj! Ļoti cienītā valdība! Godātie klātesošie!

Lauksaimniecības komisijas deputāti šai dienai, proti, agrārās reformas nodrošināšanas jautājumu izskatīšanai Augstākajā padomē, ļoti nopietni gatavojās, jo jautājums ir par to- būt vai nebūt Latvijā civilizētai lauksaimniecībai un sakarā ar to būt vai nebūt neatkarīgai Latvijai. Tāpēc mums ir tik liela atbildība lauku ļaužu un visas Latvijas priekšā.

Pēdējā laikā mēs esam saņēmuši ļoti daudz vēstuļu. Spilgtākās no tām ir Valkas un Limbažu rajona Tautas deputātu padomju sesiju, kā arī Lauksaimnieku savienības Centrālās padomes prezidija lēmumi un Madonas, Rēzeknes, Rīgas, Kuldīgas, Aizkraukles, Ogres lauksaimnieku atsevišķu saimniecību un Rēzeknes rajona Lendžu pagasta ļaužu vēstule ar 87 parakstiem. Visās šajās vēstulēs ir izteikti konkrēti priekšlikumi, bažas, satraukums, pat izmisums. Kas tad ir noticis ar lauku cilvēkiem, kuri parasti ir bijuši tik līdzsvaroti, kas tad viņus tā uztrauc? Šodien mūsu priekšā ir Augstākās padomes 593.dokuments par agrārās reformas nodrošināšanu. Mums ir arī Ministru padomes 79.lēmums, par kuru šeit tika plaši stāstīts, un tas ir par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju. Vai šie dokumenti atrisina visus šos jautājumus, un līdz ar to mēs varam teikt, ka lauku cilvēki var nomierināties un līdz ar to jau gatavoties pavasara sējai?

Tomēr vispirms par vēsturi. Līdz šā gada 1.janvārim ekonomisti, finansisti mums solīja, ka lauksaimnieku produktu cenas mums dos 50 procentu lielu papildu ienākumu, ka materiālie resursi sadārdzināsies par 40-50 procentiem un ka visa tā rezultātā lauksaimnieciskajā ražošanā, ļoti precīzi rēķinot, būs 43,7 procentus augsta rentabilitāte. Kas tad ir iznācis? Iznācis ir tā, ka pēc trijiem mēnešiem lauksaimnieki ir mīnusā. Protams, visi šie jautājumi, šie lēmumi, kurus es minēju, ir ļoti svarīgi, tomēr galvenais ir mūsu domāšana. Ja mēs netiksim vaļā no vecās ekonomiskās domāšanas, kurai seko arī vecā rīcība, proti, ka attiecībā uz lauksaimniecību var palikt pārpalikuma princips, tad šie lēmumi mums nelīdzēs. Jo vēl nesenā pagātnē Ministru padomes 236.lēmums par sociālo infrastruktūru arī šogad netiek pildīts. Arī tad, kad, runājot par cenām, valdība mums solīja un arī Ministru padomes lēmumā bija ierakstīts, ka laukiem tiks atvēlēts 361 miljons rubļu mērķprogrammām, finansisti tomēr mums teica, ka diemžēl laukiem līdzekļu nepaliek. Tad, kad bija jārisina lauku ceļu jautājums, arī tad pagājušajā gadā palikām laukiem parādā, un arī šogad nekas labāks nespīd.

Vispārīgi vērtējot, ko tad tie laucinieki brēc? Iespēju robežās viss tiek darīts, arī mūsu Augstākajā padomē vairumā gadījumu laucinieku prasības un ierosinājumi tiek atbalstīti. Tomēr, ja paskatāmies dziļāk, gribas jautāt: vai aizvadītajā gadā ir kas mainījies, vai mums arvien vēl ir spēkā baismīgā proletariāta diktatūra? Uzreiz jāatbild, ka nekas nav mainījies. Ne tautsaimniecības struktūru ziņā, ne struktūrpolitikā un orientācijā mums nav konkrētas programmas.

Kāda tad mums ir tautsaimnieciskā struktūra, tās valstiskā pārvalde? Mums ir Rūpniecības ministrija, bet Augstākajā padomē- Rūpniecības pastāvīgā komisija. Lai kolēģi neapvainojas, bet ko tad jūs, godātie rūpnieki, esat darījuši lauku labā? Jo jūs taču pirmām kārtām esat lauku dēļ. Vai jūs vēl arvien esat proletariāta diktatūras varā? Kā tad ir iznācis, godātie rūpnieki? Lauksaimniekiem pašiem ir jādibina savs Reģionālās mašīnbūves departaments, jāgriežas pie jūsu rūpniecības magnātiem, lai izlūgtos kādu mazumiņu, kādu vienkāršu darbarīku vai to, lai jūs izgatavotu kādu detaļu arī laukiem? Vai kāds rūpnieks vai transporta darbinieks ir bijis Ventspilī, lai kopīgi izrunātu un risinātu cilvēku drošības, ekoloģijas jautājumus, lai laukiem būtu mēslojums? Un kā tad ir ar ceļiem? Ar būvmateriālu ražotājiem, celtniekiem, enerģētiķiem, par kuriem es jau te teicu? Nupat Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā bija tikšanās ar satiksmes ministru Janovska kungu. Lai gan viņš mums daudz stāstīja, tomēr praktiski darbojas vecu vecais- tas pats pārpalikuma princips, jo, lūk, jāuzceļ Jūrmalas, Daugavpils un Jelgavas apvadi, Maskavas šoseja arī. Bet laukiem pagājušogad 4,9 miljardus palika parādā, jo neiznāca... Tāpat arī šogad. Taču, ja pa Daugavas kreiso pusi vairs nevar izbraukt un nevar vairs izvest pienu un gaļu, tad tas ir lauku ziņā!

Arī būvmateriālu un enerģētiķu darba sadārdzinājums ir 3-6 reizes: vai tā nav kontribūcija pret laukiem? Vai tā ir vienmēr pamatota? Un ko dara Ekonomikas ministrija? Ministrs Āboltiņš pie mums Lauksaimniecības komisijas sēdē priecājās, jo, lūk, tauta par relatīvi lēto pārtiku būšot valdībai pateicīga, jo, lūk, ģimenes budžetā pārtikai būs relatīvi procentos mazāks īpatsvars. Tas tik tiešām tā ir, jo, kā jau es teicu, lauku produkcijas cenas pacēla tikai 1,5 reizes, bet tai, kuru pērk lauki,- 2-3 reizes. Laucinieki varētu gandrīz vai laimē starot, jo saskaņā ar jaunajām šīgada lauksaimniecības produkcijas cenām viņiem būs 1,5 reizes vairāk naudas, bet valdība varēs saņemt ļautiņu pateicību, jo tie naivie lauķi, lūk, nesapratīšot, ka tā lielā nauda ir tikai māns, jo tā klusām un ar lielu uzviju tiks izņemta un laukiem paliks viens miljards rubļu liels nenosegtais sadārdzinājums. Tas nekas, kā teica Āboltiņa kungs, ka 2/3 valsts uzņēmumu šogad izputēs, jo, lūk, pašreiz veikalos desa ir, gaļa arī ir un dažreiz Rīgā var dabūt arī piena produktus. Par to, ka ar lauksaimniecības produkcijas cenām viss ir kārtībā, liecinot tas, ka tirgū lauku gaļas cenas neceļoties. Jāsaka skaidri un gaiši, ka ministra Jāņa Āboltiņa prieks būs īss- pastāvot šīm cenām, kad lauku vajadzības ir atstātas pēdējā vietā, produkcijas ražošanas apjoms kritīsies un veikalos gaļas vairs nebūs, bet to, kādas cenas būs tirgū, mēs pašreiz varam tikai zīlēt.

Ļoti daudz nesakārtota ir Latvijas Valsts bankā- nav skaidrības, nav valstiskas lauksaimniecības finansēšanas un kreditēšanas sistēmas, nav kredītu. Pašreiz rit cīņa par aizņēmumu procentiem. Šeit mēs esam iecerējuši speciāli šo jautājumu skatīt- gan komisijā, gan acīmredzot arī Augstākajā padomē, jo šis jautājums mūsu lauksaimniekiem pašreiz ir viens no nozīmīgākajiem.

Un kur tad vēl paliek nesakārtotā materiāli tehniskā apgāde? Turklāt šādā garā varētu vēl turpināt. Rezultātā iznāk, ka pašiem lauciniekiem ir gan jātaisa mašīnas, gan jāorganizē materiāli tehniskā apgāde, gan pašiem jāpārstrādā produkcija, gan jātirgojas. Tad laucinieki ķeras pie salmiņa. Un ko tas nozīmē? Tātad ir jāorganizē pašiem sava lauksaimnieciska valsts mūsu pašu Latvijā, valsts valstī. Šodien, apspriežot tik atbildīgu jautājumu, kāda ir agrārā reforma un tās nodrošinājums Latvijā, mums ir jākonstatē šie fakti. To, ka mūsu lauksaimnieki ir neapskaužamā situācijā, protams, valdība ir pamanījusi, un ir radīts šis lēmums par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju, kas dod ļoti daudz, kā jau te tika minēts. Ļoti daudz kas turpmāk ir atkarīgs no mūsu valdības darba, vai tā varēs šīs lauksaimnieku problēmas atrisināt kopumā un vai tā būs jaunā ekonomiskā domāšana, ko mēs tik ļoti gaidām; vai mēs to, kas pašreiz ir ierakstīts lēmuma projektā par agrārās reformas nodrošinājumu, arī apstiprināsim, proti, ka, sākot ar 15.janvāri, pienam un gaļai būs paaugstinātas cenas. Acīmredzot ir vajadzīgs arī valdības lēmums par to, kā šogad apstrādās zemi un kāds šogad būs nodrošinājums ar resursiem. Vai šogad lauku cilvēki varēs mierīgi apsēt, kopt un arī novākt ražu?

Te tika runāts par cenu regulāru pārskatīšanu. Tā ir ļoti nepieciešama. Rīt mēs izskatīsim lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumu, ir vajadzīga graudu nacionālā programma un tā tālāk. Mēs tomēr izsakām cerību, ka valdība, it īpaši Ekonomikas ministrija, tomēr vēlēsies un pratīs uz solīdiem pamatiem un korekti risināt nozaru attiecības. Tad lauku deputāti būs mierīgāki. Un līdz ar to, lai šeit netaisītu premjeram Godmanim lielas galvassāpes, mēs tomēr pieprasām izraudzīt sev Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku lauku jautājumos. Es domāju, ka šī saruna atkārtosies laikā starp siena un labības pļauju, tad, kad varēsim rezumēt valdības paveikto šajā periodā un runāt par tālāku agrārās reformas nodrošinājumu; tad, kad būs saņemti zemes pieteikumi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad sāksim debates. Pirmajam debatēs vārds Janeka kungam. Lūdzu!

J.Janeks, PSRS tautas deputāts: Cienījamie deputāti! Šodien izskatāmais jautājums lauksaimniekiem ir ārkārtīgi svarīgs. Es domāju- arī visai Latvijai, jo pārtikas produktu ražošana ir ļoti nepieciešama visiem Latvijas iedzīvotājiem. Es gribētu teikt, ka mums vajadzētu ļoti uzmanīgi izskatīt šos ar lauksaimniecību saistītos jautājumus un ņemt vērā, ka lauksaimniecībā drupas ir radītas ļoti bieži, jau sākot no 1905.gada. Vai būtu pareizi, teiksim, šo īpašumu, kas pašreiz atrodas, kā mēs zinām, it kā nepareizā formējumā- kolhozos un sovhozos- patlaban sagraut? Tā tomēr ir tautas manta, un mums vajadzētu censties to izmantot. Manuprāt, pašreiz laukos gandrīz vissvarīgākais jautājums ir privatizācijas process. Kā mēs zinām, tad tur mantai, ar kuru strādā, un arī ražošanas līdzekļiem nav īpašnieka. Ja mēs katrai mantai pareizā formā atrastu īpašnieku, tad, es domāju, zemniekam varētu būt 100 vai 200 slaucamās govis. Mēs īpašnieku varam atrast dažādos veidos un arī sniegt viņam servisu ar to mehanizāciju, kura mums ir. To varētu darīt arī citā veidā, piemēram, ar kaltēm, un tā tālāk. Mums nevajadzētu tik pārlieku braši un bezsaimnieciski rīkoties un atkal visu celt no jauna. Manuprāt, privatizācijas apstākļos to varētu panākt.

Man gribētos arī nedaudz uz rajona fona parādīt, ka mēs neko daudz ar cenām neesam vinnējuši. Ja salīdzinām faktisko cenu, kādu ieguvām un kādu, teiksim, mums piedāvā valsts par produktiem tagad, tad liellopu gaļai tā pieaugusi par 24 procentiem, cūkgaļai- par 38 procentiem, putnu gaļai- par 29, olām- par 80, pienam- par 24 procentiem, turpretī izdevumi ir pieauguši jau 2,9 reizes. Un mēs nekādā ziņā nevaram pavilkt to nastu, kura pašreiz ir uzlikta.

Mūsu valdībai būtu divas iespējas- vai nu celt cenu, vai, teiksim, bloķēt izdevumus. Man liekas, ka arī tur var atrast tādas iespējas un bloķēt šos izdevumus; tad mums nevajadzētu attiecībā uz cenām lietot tādu indeksāciju, kura varbūt nav pieņemama arī mūsu cilvēkiem, kad jāiepērkas veikalos. Atšķirībā no citiem mums vienīgajiem ir noteiktas "cietās" cenas produktiem. Pārējie visi tās atstāj tādas, kādas viņi vēlas. Manuprāt, arī šeit ir jādomā par pretmonopolu likumu, jo ne visās vietās šis cenu aprēķins ir pareizs. Šorīt, pirms pusdienām, mēs runājām par lauksaimnieku atbrīvošanu no sociālā nodokļa. Un arī pašreiz materiālos ir runa par 393 miljoniem. Es dzirdēju, ka ļoti daudzi izsakās: no kurienes atkal tas radies? Taču es varu nolasīt, ka ar Ministru padomes lēmumu, kad veidoja šīs cenas, bija atvēlēts 361 miljons rubļu, bet Finansu ministrijai tika uzdots izstrādāt budžeta projektu, kurā paredzēts pielikumā noteiktajās cenās neiekļaut šo sadārdzinājumu 361 miljona rubļu apmērā un ieskaitīt tos Lauksaimniecības ministrijas lauksaimniecības mērķprogrammas finansēšanai. Tas viss ir aizmirsts, tas viss nav izpildīts, un tikai pašreiz parādās 393 miljoni, turklāt nedaudz nāk vēl subsīdijas arī citiem veidiem. Es domāju, ka šodien mums noteikti vajag arī formāli uztvert tādu lietu. Uz Liepājas rajona bāzes sabiedriskās saimniecības aizņem 87 procentus zemes. Un, kaut gan mums ir vislielākais zemnieku skaits salīdzinājumā ar citiem rajoniem- 524, taču viņu saimniecības aizņem zemes platību tikai 5,3 procentu apmērā no lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Otrkārt. 166 zemnieki ir tādi, kas apsaimnieko mazāk par 10 hektāriem, bet vidējais lielums, kas ir zemnieku saimniecībām, ir 13,5 hektāri. Katrā ziņā ar šādu zemes daudzumu nepavisam nevarēsim paēdināt tautu. Tāpēc ir jāskatās un jāpēta, kā mums, ejot uz privatizāciju, vajag pārveidot mūsu sabiedriskās saimniecības. Arī mēs savā rajonā jau esam nodibinājuši īpašuma konversijas komisiju, un, ja būs normālas cenas, ja tomēr kāda grupiņa saimniecību bankrotēs, tad iepriekš jau būtu šis bankrots jāsagatavo tā, lai varētu arī strādāt, izmantojot tās potences, kādas ir lielajām fermām un varbūt arī lielākai zemes platībai.

Otrais jautājums, par kuru es gribētu runāt, ir reģionālā mašīnbūve. Saprotiet, ka pašreiz lauksaimnieki atkal ir atstāti bešā, lai izkuļas, kā paši prot. Man liekas, Lucāna kungs vienreiz jau teica, ka slīcējs pats rūpējas par savu glābšanu. Un šīs samērā lielās rūpnīcas, kas atrodas mūsu republikā, absolūti neražo tieši mūsu reģionam nepieciešamās lauksaimniecības mašīnas. Tāpēc es katrā ziņā esmu par to, ka reģionālā mašīnbūve ir jānodod Ministru padomes pārziņā un tai jākalpo visas mūsu valsts un valdības interesēm. Jūs saprotiet- ja šī mašīnbūves izveide turpināsies tikpat lēni kā līdz šim, tad lauksaimniecības produkcijas ražotāji- varbūt te būs arī citādas formācijas- nebūs spējīgi nodrošināt un saražot šo produkciju.

Vēl būtu ļoti nopietni jāizskata arī zemnieku kreditēšanas jautājums. Man liekas, ka viens no Latvijas vissāpīgākajiem jautājumiem arī tuvākajā perspektīvā būs piena lopkopība. Šī nozare visu laiku ir pastāvējusi, bet turpmāk situācija var kļūt draudīga, jo piena izslaukumi visur samazinās. Samazinās tāpēc, ka cilvēki psiholoģiski šajā sistēmā nedarbojas. Un tā kā zemnieku saimniecības tomēr attīstīsies, šeit vajadzētu noteikti ieguldīt līdzekļus, lai zemnieki varētu uzcelt kūtis un vairāk specializēties piena lopkopībā.

Un pēdējais jautājums. Es gribētu šeit lūgt visus klātesošos uzņemt nopietni domu par to, ka mums Ministru padomē vajadzīgs premjerministra vietnieks lauksaimniecības jautājumos. Man ir priekšlikums, ka tāds cilvēks varētu būt Jānis Lucāns. Es gribu teikt, ka Jānis Lucāns, kad mēs braucām uz Maskavu, bija radikāls, jā. Taču tagad jūs it kā uzskatāt viņu par konservatīvu. Jānis Lucāns ļoti labi izprot lauksaimniecību, un Jānis Lucāns var daudz darīt, lai lauksaimniecības produkcijas ražošana vēl saglabātos. Tāds ir mans ieteikums, un jūs katrā ziņā to lemsit. Mēs esam arī pulcējušies kopā Kurzemes zonas lauku saimniecību priekšsēdētāji, un arī viņi ir par to, ka Jānis Lucāns varētu būt Ministru padomē priekšsēdētāja vietnieks lauksaimniecības jautājumos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Kurdjumovam. Lūdzu!

L.Kurdjumovs: */Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Cienījamie Augstākajā Padomē klāt esošie valdības locekļi!

Es sākšu ar to, ar ko beidza Janeka kungs. Absolūti atbalstu Jāņa Lucāna kandidatūru uz Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka lauksaimniecības jautājumos posteni. Gribu atzīmēt, ka jautājums par tāda posteņa radīšanu mūsu republikā šajā namā radās, ja mani neviļ atmiņa, vēl pagājušā gada jūnijā. Tas, ka tāda posteņa līdz šim laikam nav mūsu valdībā, runā tikai par to, kādu nozīmi Augstākā padome un valdības galva piešķir agrārās politikas jautājumiem laukos. Domāju, ka šis ir svarīgs un noteicošs faktors tām problēmām, kuras mums būs jārisina republikā.

Gribu divos vārdos skart arī to lēmuma projektu, kurš mums ir izsniegts- par agrārās reformas nodrošināšanu. Un gribu vaicāt deputātiem: vai visiem ir Lauksaimniecības ministrijas 22.marta vēstule Nr.196/2? Tā saucas tieši tāpat, kā Ministru padomes lēmums, kas arī ir mūsu rīcībā: "Par ekonomikas stabilizāciju lauksaimniecībā".
Vai deputātiem ir tāda vēstule? Ir? Tad man tūlīt ir konkrēts priekšlikums. Šodien republikas Augstākās padomes lēmumu, ievērojot, ka termiņi tajā visos punktos noteikti ne agrāk kā 15.aprīlī, 1.maijā, 1.jūnijā un tā tālāk, nepieņemt, bet izskatīt šī lēmuma struktūru atbilstoši Lauksaimniecības ministrijas lūgumam. Šajā lēmumā nav ne vārda par lauku materiālo nodrošinājumu, ne viena vienīga vārda. Ievērojot, ka mēs šodien jau apspriedām lauku sociālās nodrošināšanas jautājumus, svarīgākos no šajā lēmumā parādītajiem, visus pārējos jautājumus nākas izstrādāt līdz galam, uzdot Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai pēc mūsu brīvdienām pirmām kārtām atgriezties pie šī lēmuma. Tas ir kardināls priekšlikums, un es lūdzu priekšsēdētāja kungu likt šo jautājumu uz balsošanu.

Nākošais. Tā kā Kurdjumovs parasti no šīs tribīnes uzstājas par materiāli tehniskās apgādes jautājumiem, tad es gribētu šiem jautājumiem, kuri nekādi nav atspoguļoti lēmumā, šodien pievērst sevišķu uzmanību.

Man, atklāti sakot, šķiet nedaudz dīvaini, ka uzstājas manis cienītais ministrs Ģēģera kungs, un viņš šos jautājumus neskar. Man ir tāds iespaids, ka, ja ne bailes, tad bijāšana mūsu premjera priekšā neļauj ministram izteikt visu, kas sakrājies viņam uz sirds. Tā kā es no šīs bijāšanas esmu brīvs, es atļaušos šos jautājumus pieminēt no šīs tribīnes.

Es gribu atgādināt cienījamajai Augstākajai padomei un valdības locekļiem, ka materiālās apgādes jautājumi nedod mieru šajā namā visu mūsu nepārtraukto sēžu laikā. Gribu ziņot Augstākajai padomei, ka jau pagājušā gada jūlijā jūsu padevīgais kalps rakstīja deputāta pieprasījumu premjeram ar lūgumu Ministru padomes darba plānā paredzēt, manuprāt, kardinālu problēmu risināšanu, kuras saistītas ar, pirmkārt, agrārās ražošanas materiāli tehniskās apgādes nodrošināšanu ar valūtu un, otrkārt, ar noteikšanu- ko, kad, kas un kādā daudzumā izgatavos vai iegādāsies nepieciešamo ne tikai mūsu republikas fermeru saimniecību, bet arī kolektīvo saimniecību apgādāšanai. Man ir tas gods nolasīt fragmentu no atbildes, ko es saņēmu. Tas ir svarīgi, manuprāt, tāpēc, ka es gribu to izmantot sekojošajā runā. Lūk, ko man atbild Ministru padome: "Tiek īstenots priekšlikums par individuālo zemnieku saimniecību mehanizācijas līdzekļu tehniskās apgādes uzlabošanu. Republikas Ministru padome ar 31.07.90. lēmumu Nr.80 izveidoja Lauksaimniecības ministrijas pārziņā Reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves departamentu." Šodien mums lēmuma projektā paredzēta arī Ministrijas organizācija. Domāju, ka varētu veidot pat Reģionālās mašīnbūves Ministru padomi, bet, ja nebūs resursu, tad ne no Ministru padomes priekšsēdētāja, ne ministra, ne no Departamenta direktora, vienalga, rezerves daļas lauksaimniecības mašīnām neiztaisīsi. Lūk, tāda atbilde bija: "Departaments ir izstrādājis konkrētu programmu, kurā minēts cik, kas un kad mums būs republikā 1991.gadā. Vēl vairāk, Ekonomikas, Lauksaimniecības un Materiālo resursu ministrijas beidz izstrādāt un saskaņot reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves nodrošināšanas ar materiālajiem un tehniskajiem resursiem kārtību. Lai realizētu priekšlikumus par importētās lauksaimniecības tehnikas ekspluatācijas nodrošināšanu, republikas valdība pēta iespējas piešķirt valūtu attiecīgo rezerves daļu iepirkšanai". Vai jums nešķiet, cienījamie deputāti, ka šī atbilde pilnīgi atbilst tā saucamajiem stagnācijas laikiem, no kuriem mēs tā atgaiņājamies. Tur nav nekā konkrēta, mums visu apsola, bet, kas iznācis patiesībā, atļaujiet jums ziņot.

Tātad, līdz šai dienai reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves programmas īstenošanai ne tikai vienkārši trūkst resursu, bet Ekonomikas ministrija nav piešķīrusi limitus uz 10 tūkstošiem tonnu velmējumu, 3 tūkstošiem tonnu cauruļu, 220 tonnām krāsainā metāla, uz 60 tonnām nerūsējošā tērauda. Ievērojot to, ka šo limitu nav līdz šai dienai, Valsts apgādes komiteja nodarbojas ar resursu meklēšanu tikai iedalīto limitu robežās, visas reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves problēmas- tas ir valsts pasūtījums, bet, saskaņā ar mūsu pašu lēmumu, valsts pasūtījums tiek apgādāts jebkurā gadījumā obligāti. Pat ja šodien Zausājeva kungs saņems šos limitus un sāks vētrainu darbību šo materiālo resursu meklēšanā, tad pirmais pusgads jau zaudēts. Gribu atzīmēt, ka Reģionālās mašīnbūves departaments un Lauksaimniecības ministrija izvietojušas republikas uzņēmumos noteiktus pasūtījumus no esošajiem resursiem, lai izgatavotu, piemēram, rezerves daļas pazīstamajiem kompleksiem E 280/301, kuri, starp citu, sastāda pavisam 80 procentus no lopbarības sagatavošanas parka republikā. Piemēram, Daugavpils darbgaldu remonta rūpnīca (direktors deputāts Agafonovs) šogad saražos E 280/301 rezerves daļas par 800 tūkstošiem rubļu. Ir arī citi pasūtījumi, kuriem piesaistīti citi rūpniecības uzņēmumi. Bet šodien bez resursiem runāt par nopietniem izrāvieniem nevar. Tam jābūt skaidram visiem, taču šie jautājumi nevienā, ne Augstākās padomes, ne Ministru padomes, lēmumā nav parādīti, tai skaitā arī mūsu lēmumā, kaut gan absolūti visiem zināmi šie skaitļi un ministrija savlaicīgi informēja par tiem augstākās instances.

Tālāk. Mēs ar jums samērā nesen apspriedām budžetu. Lauku deputāti ar putām uz lūpām no šīs tribīnes lūdza valdību paredzēt 361 miljonu lauksaimniecības kompleksa vajadzību papildus finansējumam. Toreiz, pirms četriem mēnešiem laikam, atrast naudu nebija iespējams. Taču šodien no kaut kurienes atradās gandrīz 400 miljoni. Nu, lai Dievs dod, ka mūsu republikas rūpniecība un viss tautsaimnieciskais komplekss strādātu tik aktīvi un kārtīgi, ka šī nauda varēja parādīties. Bet jautājums ir cits: kam bija taisnība, kad tika izskatīts budžeta deficīts sakarā ar lauksaimniecības finansējumu- deputātiem vai valdībai, kura neatrisināja šo jautājumu pirms četriem mēnešiem? Tā ka, laikam valdībai jāieklausās, ko runā deputāti, ne vienmēr deputāti runā muļķības. Un vispār, uzskatu, ka mums laiks strādāt pēc formulas: "Mācīties no citu kļūdām". Tā dara gudri ļaudis. Mēs, turpretim, visu laiku cenšamies labot savas kļūdas. Visus mūs šeit klātesošos- kā valdību, tā arī deputātus- par gudriem nosaukt šajā gadījumā ir diezgan problemātiski.

Tālāk. Šajā vēstulē, par kuru es šodien jau runāju, Lauksaimniecības ministrija skrupulozi izklāstīja, kam, kad un kādos apjomos jāizdala materiālie resursi, lai izpildītu 1991.gada programmu. Tas attiecas arī uz asignējumiem valūtā. Par valūtu es runāšu drusku vēlāk. Te runā arī par nepieciešamību ražot zāģmateriālus, no kuriem, starp citu, 70 tūkstošu kubikmetru vietā, kurus lūdz Lauksaimniecības ministrija, atšķirībā no 116 tūkstošiem kubikmetru, kuri tika saņemti 1990.gadā, šodien saņemti tikai 14 tūkstoši kubikmetru. Tas nozīmē, ka pat Līvānu māju būves kombināta produkcija netiks saražota, nenotiks celtniecība laukos. Vēl vairāk, šie 70 tūkstoši pietiks tikai pirmo divu problēmu atrisināšanai. Bet vajadzības pēc zāģmateriāliem apstrādājošajās nozarēs un lauksaimniecības tehnikas iekšējām vajadzībām, vispār netiks risinātas. Tāpēc es vēlreiz uzstāju uz Lauksaimniecības ministrijas vēstules analīzes nepieciešamību sakarā ar tās lēmumu.

Mans laiks beidzas. Pēdējie divi vārdi.

Lauksaimniecības ministrija un Reģionālās mašīnbūves departaments ar kontraktiem spēja iegūt importa tehnikas paraugus, kuriem jākļūst par analogiem to izlaidei republikas uzņēmumos. Līdz šodienai mēs esam parādā saviem piegādātājiem Rietumos par paraugiem, kuri saņemti 1989. un 1990.gadā, 800 tūkstošus dolāru, 1990.gadā- 400 tūkstošus dolāru. Nu, labi, piemānīsim rietumniekus, nedosim viņiem naudu. Bet vai viņi mums noticēs nākamreiz, kad mums vajadzēs saņemt kaut kādus citus paraugus vai kaut kādus citus pakalpojumus?

Es lūdzu atvainot, mans laiks beidzies, pateicos par uzmanību. Un pēdējais./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, atvainojiet, nē, nē./

L.Kurdjumovs: */Ierosinājums sekretariātam, lai katras divas nedēļas uz šīs tribīnes tiktu izskatīti jautājumi par visiem lauksaimniecības nodrošināšanas variantiem, klātesot ministriju, Lauksaimniecības ministrijas, visu ieinteresēto organizāciju pārstāvjiem. Un lūdzu arī šo jautājumu likt uz balsošanu. Atvainojiet, paldies./

Priekšsēdētājs: Es izsaku jums, deputāt Kurdjumov, piezīmi par Reglamenta neievērošanu. Lūdzu, deputāt Bresi!

V.Bresis: Godātie kolēģi! Neviens nešaubās, ka mūsu stratēģija un galvenie virzieni ir pareizi, bet man gribas jautāt, vai mūsu nepārdomātā, brīžiem pat muļķīgā taktika nenoārdīs stratēģiju un nenovedīs mūsu valsti strupceļā, un ko tad mēs darīsim? Kādreiz no šīs tribīnes, kad mēs apspriedām valdības ekonomisko politiku, es izteicos ļoti prozaiski un sacīju, ka galvenais pavārs mums ir pasniedzis neizceptu kotleti. Šodien mēs faktiski varam secināt, ka esam šo kotleti sekmīgi apēduši, bet nu mums sākas vēdergraizes. Es gribu teikt tikai to, ka acīmredzot tas nav pēdējais process, kas mūs vēl sagaida. Man ir ļoti liels jautājums- kā varēja rasties tāda situācija, ka vesela nozare patiešām varēja nonākt ekonomiskā bankrota priekšā?
Vai tā tiešām ir pārāk nenopietna lieta, par kuru mēs varam tikai smaidīt, un, tā teikt, to viegli pārdomāt? Man atvēlēto dažu minūšu laikā es varu runāt tikai ļoti shematiski un pateikt vismaz savas domas, kas ir vainīgs pie tā, ka mēs tiešām it kā tīšām gribam aprakt paši sevi un savu neatkarīgo republiku.

Pirmkārt. Es gribu skaidri un viennozīmīgi teikt, ka sevi nav attaisnojušas valstiskās republikas līmeņa ekonomiskās struktūras, kurām bija jāprojektē un jāseko visu nozaru normālai un vienlīdzīgai attīstībai un jāiesniedz mums, parlamentam, attiecīgi priekšlikumi, kas būtu darāms, lai šīs nozares varētu normāli eksistēt. Mēs šīs savas struktūras esam neskaitāmas reizes klausījušies, tās ir ļoti viegli atrunājušās, tā teikt, pūtušas miglu mūsu zālē, bet no tā absolūti nekas nav mainījies. Manā uztverē arī šīsdienas lēmums un mūsu nostāja šajā jautājumā ir pārāk vieglprātīga un nav pietiekami stingra.

Otrkārt. Kopsummā mūsu agrārā reforma tomēr notiek pārāk haotiski, bet privatizācija manā uztverē vairāk atgādina mantas dalīšanu, jo mēs vairāk rūpējamies, kā tiks sadalīta manta, nevis kā notiks ražošanas pārkārtošana un jaunā ražotāja normāla ražošanas procesa nodrošināšana. Mēs absolūti nezinām, un mums šodien nav saprotams, cik daudz mēs varam veidot, cik ir izveidojies šādu zemnieku saimniecību, kā mēs regulēsim šo procesu un ar kādiem instrumentiem to darīsim- vai darīsim to ar ekonomiskiem paņēmieniem vai regulēsim šo procesu ar kaut kādiem citiem paņēmieniem, jo, atklāti sakot, darbojoties tīri haotiski, tā būtu pašnāvība.

Man liekas, ka vēl nav izveidota- mēs tikai vēl paredzam to darīt- zemnieku saimniecību kreditēšanas sistēma, finansu sistēma, bet ir tikai dažnedažādi varianti. Atklāti runājot, neviens vēl nav skaidri izteicies, kāda būs šī sistēma. Nav izveidoti paralēli varianti, jo šiem diviem procesiem ir jābūt sabalansētiem, jo materiāli tehnisko resursu nodrošināšanas sistēmā darbojas princips- cik vajag naudas, tik vajag pretim arī resursu.

Nav izveidota zemnieku servisa sistēma. Mēs šodien runājam par reģionālo mašīnbūvi- piedodiet, bet, kad es skatos materiālus, kuri ir izstrādāti, tad redzams, ka šī ražošana, teiksim, zemniekiem ir devusi trīs, četrus, piecus tūkstošus eksemplāru mašīnu- pašu nepieciešamāko skaitu gadā. Tātad acīmredzot mēs taisāmies veidot ne vairāk par trīs, četriem tūkstošiem zemnieku gadā. Bet kāpēc tad mēs projektējam šeit, parlamentā, un runājam par 30- 40 tūkstošiem? Tātad šeit veidojas disproporcija. Ja mēs runājam par reģionālo mašīnbūvi, tad diemžēl arī no rūpniecības viedokļa nevaram runāt nopietni. Vai tad nav smieklīgi, ka mūsu gigantiskā republikas rūpniecība, kurai valsts pasūtījums bija apmēram 3,5 miljonu apmērā, tagad pieņem šo valsts pasūtījumu 1,5 miljonu apmērā? Vai tad tas, piedodiet, nav smieklīgs apjoms, ka Latvijas rūpniecība izgatavo mašīnas mūsu zemniekiem tikai simtos?

Manuprāt, mums nav arī pašu zemnieku pārkvalifikācijas un mācību sistēmas. Mēs visi runājam par "zaļajiem diplomiem", bet tas viss paliek tikai runu līmenī. Mūsu zemnieki pamatā diemžēl nav sagatavoti šim darbam. Un, ja mēs runājam ar praktiķiem, tad apmēram 80 procenti zemnieku gluži vienkārši šodien nav spējīgi strādāt patstāvīgi.

Manā uztverē viens no galvenajiem procesiem, kas mums var ļoti dārgi izmaksāt, ir tas, ka mēs zemnieku saimniecības un statūtu sabiedrības veidojam kā divas antagonistiskas sistēmas. Mēs nedomājam par to, kā ar mūsu likumu palīdzību sakļaut šīs divas ekonomiskās sistēmas, jo pretējā gadījumā, ja mēs tiešām turpināsim tādu darbību, tad būs jāveido paralēlas servisa sistēmas, paralēlas speciālistu pakalpojumu sistēmas, paralēlas produkcijas sagādes sistēmas un tā tālāk. Es domāju, ka mēs agri vai vēlu nonāksim pie tāda stāvokļa, ka, teiksim, šīm statūtu sabiedrībām būs ārkārtīgi daudz neizmantotu jaudu, piemēram, lielās kaltes, noliktavas, fermas un tā tālāk, bet vienlaikus zemnieku saimniecībās būs ārkārtīgs materiālu un mašīnu deficīts. Tas taču, man liekas, ir jāsaprot! Un tāpēc ir jāveido pilnīga sistēma, kur viens ražotājs varētu, teiksim, iekļauties otrā un veidot vienotu kopēju ražošanas sistēmu, palikdams pilnīgi patstāvīgs kā ražotājs.

Trešais aspekts, par kuru es gribu teikt, ir tas, ka, manuprāt, absolūti nav nokārtots jautājums par lauksaimniecības un pārtikas kompleksiem, pārvaldes un valstisko pārvalžu sistēmas izveidošanu. Padomāsim, cienījamie deputāti: kādreiz lauksaimniecību vadīja astoņas ministrijas, "Lauktehnika" un vēl dažādas citas apvienības, tie bija lielo reformu laiki, un visas tās mēs apvienojām vienā Agrokomitejā. Es domāju, ka par to var daudz runāt- te bija plusi un bija mīnusi. Tagad mēs atkal to visu reformējam par vienu ministriju, un visu šo gigantisko, teiksim, impēriju vada viena tāda pati ministrija, kādas ir visas pārējās republikā. Mēs šodien runājām par Mašīnbūves ministriju, bet vai tad tas nav kaut kas līdzīgs tam, kas bija kādreizējā "Lauktehnika"? Kādreiz tiešām valdībā arī, es domāju, ir jābūt šim vietniekam, un par to mēs esam ar Godmaņa kungu daudz runājuši. Mēs sapratām arī to, ka šim vietniekam ir jāparedz ļoti nopietnas funkcijas, kuras šodien ir izmētātas pa dažādām ministrijām un, atklāti sakot, tiek ļoti nenopietni risinātas. Es domāju, ka mums ir pienācis laiks arī savos likumos un lēmumos nopietni padomāt par atbildības sistēmas izveidošanu. Goda vārds, kad es kādreiz uzstājos laukos un jautāju: teiksim, "pagasta večiem", kas tad atbildēs par to, kas notiek viņu pagastā, un vai viņi to darīs, tad viņi smējās kā kutināti, un neviens netaisās par to pat domāt. Tad rodas tāds jautājums- kā tad ir: mēs šeit pieņemam likumus, tālāk, bez šaubām, valdība cenšas pieņemt kaut kādus lēmumus, arī rajons kaut ko cenšas risināt pa savam, bet Zemes komisija pieņem lēmumus kā dalīt zemi, un tās lēmumus neviens nevar pārskatīt un nevar atcelt. Taču kas atbildēs par stāvokli republikā kopumā? Vai tad mums nebūtu jāparedz arī tāds institūts? Es domāju, ka šodien Lauksaimniecības ministrija par to runāt vienkārši nav spējīga. Un līdz ar privatizāciju, ja mēs tiešām tādu nopietni gribam veikt, ir pēdējais laiks ļoti nopietni domāt par ražotāju pašpārvaldes sistēmas izveidi. Ja mums, teiksim, viena kolhoza vietā, kurā mēs pašreiz veicam visu ražošanas funkciju organizēšanu, izveidosies simtiem sīkražotāju, tad, piedodiet, kurš būs tas, kas veiks šo līgumu slēgšanu vai kaut kādu dialoga sistēmas veidošanu? Vai tad katrs simtais ražotājs skries uz pagastu vai pie valdības? Ja mums nebūs savu savienību, kā tas bija, vienkāršoti izsakoties, Ulmaņa laikā- piensaimnieku savienības, gaļas ražotāju savienības un tā tālāk, tad mēs nonāksim atkal pie kārtējā haosa, kuram neredzēs galu.

Mans uzstāšanās laiks tuvojas noslēgumam, un es gribu teikt, ka visdrīzākajā laikā steidzīgi jānosaka zemes kompensācijas apjomi. Pašreiz situācija veidojas tāda, ka ļoti daudzi cilvēki tiecas pēc bijušajiem īpašumiem tikai tāpēc, lai iegūtu līdzekļus, lai saņemtu kompensāciju, bet vēlāk zemi varētu pārdot vai iznomāt trešajam ražotājam. Es domāju, ka tas absolūti nav pieņemams, ja mums republikā var izveidoties ļoti liels zemes brīvais fonds, un tanī pašā laikā būs vesela armija nomātāju, kuri gribēs kaut kam- nezin kam šo zemi iznomāt. Tāpēc ļoti steidzīgi šiem bijušajiem zemes īpašniekiem būtu jāparedz kompensācijas mehānisms, lai viņi varētu, teiksim, saņemt kompensāciju un tālāk mierīgi dzīvot pilsētās vai kaut kur citur. Es, bez šaubām, iestājos arī par to, ka mums ir jāparedz visi šie finansiālie institūti, kurus mēs paredzam cienījamā Strīķa kunga iesniegtajā lēmumā, jo bez tā mēs gluži vienkārši nevarēsim ne iesēt, ne arī novākt. Paldies!

Priekšsēdētājs: Deputāt Blažēvič, lūdzu!

J.Blažēvičs: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Es runāšu ļoti īsi. Klausoties šos ziņojumus, es uzdodu sev jautājumu: vai mēs ar šo lēmumu, ar šo ielāpu, atrisinām lauksaimniecības produkcijas ražošanas stimulēšanas un pašlaik arī lejupslīdes jautājumus? Un jāsaka viennozīmīgi- neatrisinām! Ilustrācijai šeit kalpo Ģēģera kunga teiktais. Visnotaļ atbalstāmi ir viņa centieni stimulēt lauksaimniecību. Tikai 80 procentus no mūsu šīs cenu paaugstināšanas sedz cenu kompensācija. Tas ir viens skaitlis. Un otrais. Mēs katru dienu veikalā pērkam pienu. Litrs piena maksā- mēs ar Šķēles kungu te diskutējām- mazliet vairāk par 62 kapeikām, bet kilograms kombikorma- 70 kapeikas. Tātad 20 procentu starpība. Šeit jau ir starpība, bet kur tad vēl darbs un viss pārējais? Līdz ar to tas viss ir bezcerīgi. Kāpēc tādi ielāpi rodas? Pilnīgi piekrītot iepriekšējiem runātājiem, manuprāt, lauksaimnieciskajā ražošanā nekas kompleksi šeit netika izskatīts. Izskatot visu kompleksi, tikai tad var pateikt, kā šī nozare var attīstīties- gan tās materiāltehniskā apgāde, gan ekonomiskie stimuli, gan viss pārējais. Tikai tad acīmredzot, mēs varēsim saņemt atbildi, kad viss būs izanalizēts un dokumenti atradīsies deputātu mapēs. Šodien mēs pat par republikas rezultātiem 1990.gadā nevaram gūt pilnīgu ainu.

Un vēl kāds vērojums. Ļoti interesants ir arī tāds moments, ka lauksaimnieki vienmēr ir atnākuši uz šejieni, lai lūgtu sev cenu paaugstinājumu. Neviens pilsētnieks, neviena pilsētas rūpnīca nenāk uz šejieni, lai kaut ko lūgtu; mums bija proletariāta diktatūra, un tā pastāv.

Mēs šeit runājam par naudu, mašīnām, lopiem, bet mēs aizmirstam cilvēku. Mēs aizmirstam, kā tagad veidojas šā cilvēka dzīve laukos. Tas ir vēl viens komplekss, ko mēs neizskatām. Ļoti žēl, ka šeit blakus lauksaimniecības ministram nestāv, teiksim, izglītības ministrs. Jo mēs šodien pamatā runājam par latviešu nāciju, un pamatā latviešu nācijas kodols ir tur, laukos. Un viņš aizies tur, gribam mēs to vai negribam. Bet vai šī garīgā dzīve neradīs aizvien lielāku plaisu starp pilsētu un laukiem? Starp pilsētas skolām un lauku skolām šī plaisa jūtama aizvien vairāk. Mēs diemžēl aizmirstam par to, un tāpēc man liekas, ka par agrārās reformas sastāvdaļu nepieciešams ieslēgt arī tautas izglītības materiāli tehnisko nodrošināšanu vismaz lauku apvidos un izlīdzināt šo bērnu izglītošanas līmeni, jo es ar lielu skaudību skatos, kā Rīgas skolās un citur bērni vingrinās pie dažādiem kompjūteriem un tā tālāk. Bet es nezinu, kad tas viss būs ar baļķiem sastutētās lauku skolās... Bērns jau tik un tā te nesaņems to kultūras devu, kāda ir pilsētā. Un arī paši apstākļi skolās ir diezgan slikti un krasi atšķiras no pilsētas apstākļiem. Tāpēc es ierosinu lēmuma projektā ieslēgt vienu sadaļu- tautas izglītības materiāli tehniskā nodrošinājuma lauku apvidū- un izskatīt to kopā ar agrāro reformu. Jo skola arī šodien ir vienīgā kultūras iestāde, kas laukos palika. Kultūras nami vairs šo funkciju nepildīs, kā to darīja līdz šim, jo nav kas finansē. Ja arī budžets finansēs, tad nebūs kam iet, jo zemnieki būs nodarbināti savās mājās. Tāpēc lauku skola būs vienīgā kultūras iestāde laukos. Jādomā arī par skolotāju sadzīvi un visu pārējo.

Vēl viens, varbūt nebūtisks fakts. Mēs esam pieņēmuši lēmumu par tiem "nelaimīgajiem" 50 rubļiem, kurus maksājam mātēm par to, ka viņas bērns neiet bērnudārzā. Pašlaik tas ir labi tur, kur ir labi situētas ģimenes, tur bērni tiek audzināti mājās un tas viss noder. Taču jāsaka atklāti, ka ir ļoti daudz tādu ģimeņu, arī laukos,- es pats tādas zinu -, kur tagad vecāki saņem šos 100-150 rubļus un nodzer to naudu, bet bērns staigā noskrandis un badā. Tāpēc man ir lūgums tiem, kuri nodarbojas ar šo jautājumu, varbūt papētīt dziļāk šo problēmu un kaut ko šajā ziņā mainīt. Mēs nevaram šādi nostādīt šīs nelabvēlīgās ģimenes. Īpaši svarīgi tas ir laukos.

Tālāk nedaudz arī par mūsu televīziju. Mums te rāda ļoti ideālas ainas par zemnieku saimniecībām, par lauku tagadējo stāvokli, tās ir ārkārtīgi ideālas ainas, kas redzamas mūsu televīzijā. Es negribu, lai katru vakaru rādītu šīs pelēkās krāsas, kādas tās ir, bet tomēr pašu patiesību- mūsu darba sociālās sekas diemžēl mūsu masu informācijas līdzekļi atspoguļo ļoti vāji. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, daru jums zināmas reālās iespējas, un tās ir tādas, ka acīmredzot vēl būtu... Es debatēs jau esmu nosaucis deputāta Caunes vārdu, bet vēl mums vajadzētu acīmredzot uzklausīt Rozentāla kungu no Latvijas Zemnieku federācijas, ļoti lūdz vārdu Latvijas Bankas prezidents Sakss, un, protams, arī Godmaņa kungs ir pieteicies. Tātad ir trīs runātāji un 30 minūtes laika. Manam naivumam nebija robežu, kad es domāju, ka kolēģi tomēr runās tikai 6 minūtes. Tāpēc iznāk tā, ka tagad runās deputāts Caune, pēc tam Rozentāls, Sakss un Godmanis. Un līdz ar to sāksim debatēt par lēmuma pieņemšanu. Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Cienījamie plenārsēdes dalībnieki! Drīz būs gads, kopš mēs šeit sēžam, domājam un pieņemam likumus. Bet man kā lauciniekam, apkopojot šo te visu, ir jāsecina- ja ir runa par lauksaimniecību, tad nekad nepietiek laika. Vienmēr jautājums par lauksaimniecību pamatā tiek skatīts vakarpusē, kad plenārsēde kaut kad ir jābeidz. Varbūt jūs atceraties maija mēnesi, kad arī lauksaimniecības ministru mēs iecēlām vēlu, vēlu vakarā. Arī tad teica tā: ātri, ātri, nav laika! Ātri- 15 minūtēs vajag iecelt, apstiprināt, nobalsot... Un lauksaimniecības ministrs tika ievēlēts. Tā ir bijis vairākas reizes, tā ir arī šodien. Kad mēs skatām šo nopietno jautājumu, tad ir priekšlikums debatēs runāt piecas minūtes, un nekad nepietiek laika. Man šeit nāk prātā kāds salīdzinājums: mūsu premjers vienreiz ļoti atklāti pateica, ka lauksaimniecība visu nozaru spirālē ir apakšas malā. Un tāpat arī šeit. Tā ir, runājot par cenām, tā ir ar jautājumu apspriešanu, ar visu, visu... Tomēr, es domāju, ka vismaz mūsu Latvijā lauksaimniecība ir galvenā nozare un tai būtu jābūt spirāles augšmalā. Ja mēs to nesapratīsim,- ticiet man- labi šī lieta nebeigsies. Tas pats būs ar šo cenu pacelšanu. Daudz kas ir runāts, un es neatkārtošos. Lūk, šī pati spirāle iet uz priekšu, bet mēs atpaliekam par atsevišķiem gājieniem. Ja mums pacēla cenas par 50 procentiem, tagad pieliks vēl 20, kuri jau iepriekš ir solīti pielikt, bet vēl nav pielikti. Tātad mums būs cenas paceltas par 70 procentiem, bet produkcijai, ko mēs saņemam, tas ir noticis piecas reizes. Konkrēti- kokmateriāliem, ko lauki saņem no jaunizveidotās ministrijas, un celmu naudas cena pacelta 10 reizes. Izveidojot šo jauno ministriju, jaunie ministri, nesadalot portfeļus, strādāja tik labi, ka šodien zemnieki palika bez kokmateriāliem. Viens nevarēja izdot tādu likumu, otrs nevarēja izdot tādu, un, kamēr viņi strīdējās, kokmateriāli zemniekiem nav sagatavoti. Tāpēc es ļoti aicinu visus padomāt, ar ko var beigties šāda rīcība. Ekonomikas ministrs Āboltiņa kungs teica tā: tas ir dabīgs process- kam ir jāput, tas izputēs, un lai izput! Cienījamie kolēģi, vai lai izput arī lauksaimniecība? Un tā izputēs pirmā, bet, ticiet man, zemnieki vēl pagājušo piektdien, tiekoties ar mani, pateica tā: ko jūs tur visu laiku sēžat, ko jūs tur darāt? Ejiet mājās, nāciet un strādājiet! Nāciet, lauku deputāti, mājās!

Cienījamie kolēģi, cienījamie pilsētnieki! Atcerieties, ka bads pirmos piemeklēs tieši jūs, pilsētniekus, jā, jūs piemeklēs pirmos. Laukos mēs izdzīvosim. Mēs apmainīsim, ievedīsim tā saucamos barterdarījumus un kaut kā izdzīvosim, piecus un arī desmit gadus izdzīvosim, bet jūs ar to produkciju, kas ir pilsētas noliktavās, diezin vai pusgadu izdzīvosit. Lūdzu, ar to rēķinieties, lūdzu, pārvērtējiet šos jautājumus! Mums būtu turpmāk par lauksaimniecību druscītiņ citādāk domāt un arī pieņemt lēmumus. Šinī pašā sakarībā varu teikt: visi ministri ir apstiprināti, arī premjera kungam ir bijis laiks, mēs esam varējuši atrast attiecīgus cilvēkus- ministrus, vietniekus, bet lauksaimniecības jautājumos- ne. Vai Latvijā nav tik kompetenta cilvēka, kuru varētu iecelt šinī amatā? Ja nav, tad varbūt izveidosim delegāciju, aizbrauksim uz Pleskavas apgabalu un sameklēsim vienu labu kolhoza priekšsēdētāju, nē, vienu gudru lauksaimnieku! Ja ne, tad man ir otrs priekšlikums- iecelt šinī amatā paša sliktākā kolhoza priekšsēdētāju. Viņš zina visas tās nejēdzības, visus trūkumus, un varbūt viņš patiešām kaut ko labu mums ieteiks un palīdzēs...

Tālāk es gribētu runāt par šiem 66 rubļiem, par kompensāciju. Premjers skaļi noteica: tā tas būs, un citādi nebūs. Pareizi, tā tas būs! Redziet, rūpnieks to 66 rubļu kompensāciju jau sen ir ielicis produkcijas cenā, produkcijas vērtībā, par kuru mēs, pircēji, tai skaitā lielākā daļa visu lauksaimnieku, jau esam samaksājuši, bet tā kompensācija, kura mums jāizmaksā lauku cilvēkiem, tā viņiem pašiem ir jānopelna. Tad sakiet, lūdzu, vai tad tā ir kaut kāda kompensācija? Tā nav kompensācija! To es esmu nopelnījis, un man... Kuram vēl ir tiesības lemt, vai to uzskatīt par kompensāciju vai darba algu? Tādas ir tās lietiņas! Kritizē visi... Tomēr es negribētu, lai arī mani uzskata tikai par kritizētāju. Es domāju, ka varbūt vajadzētu piestrādāt pie tiem jautājumiem, kurus mēs patiešām šeit, republikā, varam atrisināt. Tam, kas nāk no Savienības, nāk no citurienes, tam mēs cenu nevaram noteikt, mēs nevaram to regulēt. Bet attiecībā uz to, kas mums ir šeit uz vietas, laikam gan mēs varētu darīt. Un šeit varbūt konkrēti varētu paskatīties, kaut vai, piemēram, jautājumu par celtniecības materiāliem, par to kvalitāti. Kaut vai tie paši silikātķieģeļi kādreiz maksāja 44 rubļus par tūkstoti, bet tagad tas maksā apmēram 130 rubļu, bet to kvalitāte ir palikusi tā pati. Vismaz es no savas prakses zinu, ka vismaz 30-40 procenti vispār nav ķieģeļi, ko mēs saņemam, tā ir kaut kāda draza- ar lāpstu jāizmet ārā no mašīnas, bet nauda par tiem ir jāmaksā. Ja šo produkciju nepieņem, nesamaksā naudu, tad vispār nekādi ķieģeļi netiek vesti. Vai tad šeit valdība nevarēja ieviest kārtību? Ja reiz ir cena, tad lai ir arī produkcijas kvalitāte! Un tas nav teikts tikai par šiem ķieģeļiem, tas ir teikts arī par visu ko citu, tā kā, es domāju, mums ir pie kā piestrādāt.

Vēl varbūt īsi par pašām cenām. Domāju, ka valdībai tās tomēr vajadzēja kontrolēt, noteikt. Labi, ir brīvās cenas! Taču sadzīves pakalpojumiem ir noteiktas 50 procentu augstas brīvās cenas, bet lauksaimniekiem tajā pašā laikā tikai 15 procentu apmērā. Ja reiz visiem vienādi, tad visiem vienādi! Kādi šeit, piemēram, vairs ir materiālie ieguldījumi? Šūšanas pakalpojumi, frizētavu pakalpojumi ir cēlušies vismaz trīskārtīgi un tamlīdzīgi. Tātad laikam kaut kādu kontroli, kaut kādus "griestus", kaut kādu atļauto robežu tomēr vajadzētu ieviest. Premjeram ir vietnieki ekonomikas jautājumos, ir Ekonomikas ministrija ar lieliem štatiem, bet, lūk, izdarīt to mēs tomēr nevaram. Es, ievērojot priekšsēdētāja lūgumu, divas minūtes ieekonomēšu un par pārējo nerunāšu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, esmu saņēmis protestu no deputātiem Andra Bērziņa un Ojāra Kehra. Kolēģis Ojārs Kehris uzskata, ka es personiski izlemju debašu ilgumu un debatētāju loku, kas neatbilst reglamentam. Nevienam mazāk par 10 minūtēm neesmu liedzis runāt, bet debatētāju sarakstu ir iesniedzis sekretariāts, tā ka es šo protestu noraidu. Bez tam citi deputāti iesaka pagarināt darba dienu līdz pulksten 19.30. Reālā situācija ir tāda, ka laikā no pulksten 18.00 līdz 18.30 tiešām var runāt tikai trīs runātāji. Es jūs arī informēju, kuri tie varētu būt. Tas gan bija mans priekšlikums, bet tas nav akceptēts, ka tie varētu būt- es atkārtoju- Rozentāls no Zemnieku federācijas, Sakss no Latvijas Bankas un Godmanis. Un tagad es likšu uz balsošanu jautājumu par darba dienas pagarināšanu, kā šeit raksta kolēģi, līdz pulksten 19.30. Pirms balsojuma es jums gribētu atgādināt, ka radio translācija jau ir atslēgta. Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu! Zālē ir 122 deputāti. Balsosim priekšlikumu- pagarināt darba dienu (es lasu tā, kā šeit ir rakstīts iesniegumā) līdz pulksten 19.30. Deputāt Lucān, mēs balsojam jūsu priekšlikumu, bet jūs aizejat... (Zālē troksnis.) Laikam nevajadzēja par radio neko teikt. Šis ir deputāta Lucāna, deputāta Kides, deputāta Zaščerinska- pārējo kolēģu parakstus es diemžēl nevaru atšifrēt- ierosinājums. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo priekšlikumu- pagarināt darba dienu līdz pulksten 19.30. Rezultātu! Par- 41. Vairākuma nav. Vārds Rozentāla kungam, bet pēc tam runās Saksa kungs!

A.Rozentāls, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs: Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Valdība un klātesošie! Es ticu, ka šeit zālē sēdošie pilnībā saprot un apzinās, ka Latvijas laukus un Latvijas zemi apkopj un sakopj vienīgi un tikai zemnieks. Zemnieks ir zemes saimnieks un īpašnieks, kas ieinteresēts darba rezultātā un visas savas domas saista ar nākotni. Latvijas zemniecība ir arī pirmais iedīglis Latvijas privatizācijas ceļā, un Zemnieku federācija pārstāv, manuprāt, vienīgo apvienoto jauno privātīpašnieku apvienību. Jautājums par to, vai zemniecībai attīstīties tālāk vai ne, nav tikai gluži saimniecisks, bet, manuprāt, arī politisks jautājums, jo privatizācija ir pretstats vecajai sociālistiskajai saimniekošanas sistēmai. Gan atklāti, gan aizklāti tiek veikti darbi, lai bremzētu privatizācijas procesu. Un zemniecība ir viens no pirmajiem šā procesa iedīgļiem. Pāris gadu darba rezultāti ir parādījuši, ka zemniecība ir spējīga izdzīvot šajos ļoti grūtajos apstākļos, ir izveidojies zināms ražošanas potenciāls, tehniskais bruņojums, un ir redzami pirmo darba gadu rezultāti. Pēc statistikas datiem šie darba rezultāti nebūt nav sliktāki kā apkārtējās kopsaimniecībās, kaut gan tehniskais bruņojums zemniecībai ir daudz sliktākā līmenī.

Tomēr problēmu paliek ļoti daudz. Un šo problēmu risināšana, protams, nav viena un nav pat viena gadu desmita jautājums. Satiekoties ar Vācijas lauksaimniecības pārstāvjiem- man bija tāda izdevība -, uzzināju viņu domas, ka Austrumvācijas zemes līdz Eiropas līmenim varēs pacelt divos gados. Mums nav ko cerēt, ka desmit gadu laikā Latvijas tautsaimniecība un Latvijas lauksaimniecība sasniegs Eiropas līmeni. Un tāpēc šie nelielie sasniegumi, protams, nav jāuzskata par lieliem, tomēr tie dod zināmu pamatu un garantiju, ka uzsāktais ceļš ir pareizs. Es gribu cienījamiem deputātiem pateikties par to atbalstu, kas ir saņemts no jūsu puses, pieņemot lēmumu par budžeta kreditēšanu lauksaimniecības attīstībai.

Jau iepriekšējais runātājs šeit pieskārās arī jautājumam par mežiem. Jūsu lēmums atcelt Ministru padomes lēmumu par celmu naudas maksāšanu ir jāuzskata kā liels atbalsts zemniecībai, bet tomēr ir jāsaka, ka Mežu ministrijas birokrātiju ne jums, ne mums nav izdevies salauzt, un šā gada pirmajā ceturksnī, kad varēja mežā strādāt, zemnieki baļķus cirst nav varējuši. Es negribu ilgi aizkavēt jūsu uzmanību, bet vēlos pieskarties tiem jautājumiem, kurus es uzskatu par būtiskiem un kuriem šeit iepriekšējie runātāji varbūt no zemnieku viedokļa nepieskārās pietiekami dziļi.

Par būvmateriāliem. Būvmateriālu cenas ir ārkārtīgi augstas, un tāpēc es ceru, ka šo būvmateriālu zemniekiem pietiks, ja tikai pietiks naudas un finansēšanas to iegādei. Ir izveidojusies vesela struktūra, kur tiek ražotas smagās konstrukcijas, dzelzsbetons, bet rūpnīcu jaudu noslogošanas dēļ ļoti maz kas no tā nonāk pie zemniekiem, it īpaši tīrie celtniecības materiāli: cements, ģipsis, keramzīts, minerālvate, jo tas aiziet pārstrādei uz rūpnīcām. Ārkārtīgi katastrofāls stāvoklis ir ar jumtu segumiem, un mēs, zemnieki, domājam, ka šīs uzceltās ēkas gada beigās būs bez jumtiem un ka lopi pārziemot tur nevarēs.

Otrs jautājums- 37 procentu lielā sociālās nodrošināšanas nodokļa atcelšana laukiem. Protams, paldies! Taču visiem pārējiem, arī servisa uzņēmumiem, tas paliek, un tas automātiski pāriet uz zemnieku, uz lauksaimnieku un tur akumulējas, un tas neveicinās jaunu, kā mēs šeit sakām, kopuzņēmumu, servisa uzņēmumu vai nomas punktu veidošanos. Jo tiklīdz šīs divas "mašīnas" ir kopā, tām ir 37 procentu nodoklis. Ja tas ir zemnieka saimniecība, tad no pārējiem nodokļiem tā ir atbrīvota. Par to es tomēr lūdzu padomāt. Es nepārzinu budžetu, un es nevaru daudz rekomendēt, tomēr gribu ieteikt dažas pārdomas no zemnieku puses.

Ārkārtīgi smags stāvoklis ir ar lauku telefonizāciju, ar elektrifikāciju, es teiktu, varbūt ir nedaudz labāk. Ja neatrisinās šo telefonizācijas jautājumu un valdība neatradīs iespējas atsevišķi zemniekiem izdalīt vieglo transportu- es nedomāju, ka mums vajag volgas... vismaz ņivas vai visus tos lazus un citas zemniekiem kaut cik piemērotas mašīnas varētu piešķirt, jo tās zemniekam nav luksusa priekšmets, viņš ir ražotājs, īpašnieks, un viņa darbības nodrošināšanai ir obligāti vajadzīgs šāds transports. Telefona nav, transporta nav, arī visa saimnieciskā darbība un, teiksim, sadzīves iespējas- bērnus uz skolu aizvest, kur tas nav iespējams... Es saprotu, ka neviens jau sevi gluži tādai meža dzīvei vien pakļaut nevar.

Runa bija par apmācību. Es domāju, ka apmācības jautājums ir mūsu nākotnes galvenais jautājums. Šī apmācība ir jau iesākta virzīt, un tie jaunieši, kuri šobrīd mācās tehnikumos un augstskolās, ir jāuzskata jau par zaudētu pusaudzi, jo tā izglītība, kuru viņiem pašlaik sniedz- jo divu gadu laikā neesam spējuši pārkārtoties -, diemžēl viņus sagatavo par šauras specialitātes ļaudīm.

Par kreditēšanu. Manuprāt, viss ir skaidrs, tikai mēs nevaram pieņemt šo lēmumu, un es neticu, ka hipotēku banku tik ātri nodibinās. Zemniekiem, kamēr viņiem nav zemes, ko ieķīlāt, šī kredīta saņemšana zemnieku saimniecību attīstībai, manuprāt, šobrīd ir galvenais jautājums. Tāpēc būtu lūgums deputātu komisijām palīdzēt izstrādāt šos likumus.

Un pašās beigās gribu teikt- arī iepriekšējie runātāji par to runāja -, ka es visu to atbalstu. Mūsu pašu uzdevums nekādā gadījumā nav sagraut to, kas šobrīd laukos ir radīts,- viss ražošanas potenciāls, kas ir, tas ir mūsu tautas, mūsu valsts bagātība. Tikai to jautājumu vajag interpretēt tā, ka šis īpašums nav jāsadala uz visiem, kas kādreiz kaut ko kolhozā ir darījuši vai strādājuši. Ražošanas potenciāls paliek zemei. Tas ir radīts uz zemes un priekš zemes. Vienalga, vai tas ir privātīpašnieks vai tas ir mazs kolektīvs, vai statūtu sabiedrība- visiem atkarībā no viņu apsaimniekojamās zemes ir vienādas tiesības izmantot šo ražošanas radīto potenciālu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Saksa kungs!

P.Sakss, Latvijas Bankas prezidents: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Daudzu gadu saimniekošanas rezultātā republikas tautsaimniecības nozaru uzņēmumu finansiālais stāvoklis ir izveidojies tāds, ka to naudas līdzekļi ir par vienu trešo daļu mazāki nekā saņemtie kredīti. Naudas līdzekļi sastāv no norēķinu kontos, specializētajos kontos, budžeta kontos un sabiedrisko organizāciju kontos esošajiem līdzekļiem, kā arī no bankas peļņas un bankas fondu līdzekļiem. Šie līdzekļi ir par vienu trešo daļu mazāki nekā saņemtie kredīti. Mēs esam spiesti pirkt šos kredītus par tādu cenu, kādu ir noteikusi Savienība no 1990.gada 1.novembra- astoņi procenti gadā.

Par kredītu atlikumiem. Vienlaikus Savienība garantē mūsu noguldītājiem procentus par viņu noguldījumu atlikumu- vidēji 5,8 procentus gadā. Un mūsu iedzīvotāji šādu pieauguma procentu saņem. Tātad, rēķinot uz 3,5 miljardu lielu noguldījumu, mūsu iedzīvotāji šogad saņems aptuveni 210 miljonus rubļu naudas pieaugumu savos kontos. Tātad ir jautājums- vai mums šodien ir jāatrod šie 60 miljoni kā kompensēt lauksaimniekiem par procentu starpību, vai arī jāatrod 210 miljoni rubļu, lai attiecīgi palielinātu šo procentu pieaugumu iedzīvotājiem.

Pie kā novedis agrāk izsniegtais lētais kredīts? Kad mēs izsniedzām kredītus dažām tautsaimniecības nozarēm, arī lauksaimniecībai, no 0,75- 1 procentam, tas lielāko tiesu novedis pie inflācijas un noved pie spekulācijas. Šobrīd vairāki uzņēmumi, saņemdami par lētiem procentiem aizdevumus, šos aizdevumus ir sakrājuši vairāku desmitu miljonu rubļu apmērā. Tajā pašā laikā viņu kontos naudas līdzekļu praktiski nav. Un ar šiem lēti nopirktajiem kredītiem viņi piedalās citu uzņēmumu dibināšanā, arī atsevišķu komercbanku dibināšanā. Daļa no šādiem uzņēmumiem ir lauksaimniecības uzņēmumi.

Es piekrītu valdības pieņemtajam 79.lēmumam, ka ir nepieciešams izveidot šādu kompensācijas fondu un ka no šā kompensācijas fonda arī diferencēti segt šā procenta starpību gan zemniekiem, gan arī atsevišķiem lauksaimniecības uzņēmumiem. Taču diferencēti!

Jautājumā par privatizāciju laukos un hipotēku banku. Vispirms ir nepieciešams izvērtēt, kur tad paliks šie lauksaimnieku aizņemtie pusotra miljarda rubļi, kuri ir izņemti gan kā ilgtermiņa, gan kā īstermiņa kredīti? Kas notiks ar tiem privatizācijas procesā, kā arī veidojot hipotēku banku?

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ir jāmēģina izvairīties no emocijām.

Pirmais, ko es gribu teikt: ja izlasa Starptautiskā valūtas fonda un Starptautiskās ekonomiskās palīdzības padomes analīzi par PSRS ekonomiku, tad mēs varam sev droši pierakstīt, ka par tādu PSRS apakšnodaļu, kas tagad sāk minimāli modificēties, tur ir rakstītas trīs lietas kā var iziet no krīzes.

Pirmā lieta- makrotautsaimniecības stabilizācija. Otrā lieta- cenu liberalizācija. Trešā lieta- privatizācija. Ja mēs aplūkojam to problēmu, par kuru mēs runājam, tad mums ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka mums te viss savijas kopā. Un šādi, visu pinot kopā un muļļājot, mēs, godīgi sakot, neierosinām nekādus priekšlikumus. Es ļoti rūpīgi noklausījos visus deputātus, un es esmu ļoti priecīgs par šo kritiku. Tā ir vajadzīga, tomēr priekšlikumus es praktiski nedzirdēju, atskaitot deputāta Kurdjumova priekšlikumu, ka divreiz nedēļā vajag izskatīt šos jautājumus. Taču tas nav reāli, un tas ir vienkārši tikai emocionāli. Es tūlīt jums pateikšu vienu interesantu domu. Mēs faktiski tautsaimniecības struktūras stabilizācijas pirmo daļu neesam uzsākuši, nav īstas skaidrības kā to strukturēt, kā tautsaimniecību pārstrukturizēt.

Ir stabila nojausma, ka jāmēģina smaguma centru pārvietot uz lauksaimniecību. Diemžēl tās metodes, kā to izdarīt, īsti skaidras mums nav. Un tad mēs ieslīgstam tādās vienkāršās lietās, ka paņemsim vienu čupu naudas un nodosim viņiem. Kaut vai tā.

Otrā ziņā mēs esam sākuši spēli. Mēs esam sākuši spēli ar cenām. Cienījamie lauksaimnieki deputāti! Tā spēle iesākās drusciņ pirms tam, kad mēs pagājušajā gadā pacēlām cenas lauksaimniecības produktiem, bet, tiklīdz mēs cenu pacēlām produktiem, tad tā spēle sākās ar pilnu sparu un rūpnieki ielika cenā to savu sadārdzinājumu. Un mēs faktiski dabūjām pretī bumerangu. Tagad mēs visiem spēkiem cenšamies to noķert, tomēr stabili zinām, ka mēs neko noķert nevaram- tiklīdz mēs atkal pacelsim cenu par 15-20 procentiem, tad... To mēs izdarīsim attiecībā uz pienu un gaļu, jo pretējā gadījumā lauksaimniecība tiešām paies zem ūdens. Un mūs atkal ķers šis bumerangs. Tāpēc, cienījamie deputāti, es nopietni sāku domāt, vai mums nevajag pārskatīt koncepciju, kurai es esmu vislielākais un visnežēlīgākais ienaidnieks. Es esmu pret dotāciju vispār. Ja mēs parēķinām, tad pagājušajā gadā mums bija 1,8 miljardi dotāciju, pastāvot sadārdzinājuma dotācijām budžetā 2,2 miljardu apmērā. Tagad mēs izņēmām šo dotāciju ārā, mēs to naudu nomaksājam un tagad skatāmies, ka, pastāvot jaunajām rūpniecības cenām, mums atkal lauksaimniecībai trūkst 2,2 miljardu. Tad mēs 1,8 miljardus uzliekam uz to, lai lauksaimniecība pati sevi atpelna, kā nu māk, un pārējos- tos 1,2 miljardus- mēs tagad dalām, mēs paceļam cenas 117 miljonu apmērā, tad mēs galu galā mēģinām atcelt nodokli, tad mēs atlaižam parādus un darām vēl daudz ko citu, un beigās mēs konstatējam, ka mums trūkst 393 miljonu. Jā, mums to 393 miljonu trūkst. Vai mēs tagad varam uzskatīt, ka mēs stabilizējam tautsaimniecību, ja balstāmies uz budžeta deficītu? Tas ir viens variants. Otrs variants ir tāds, kādu to ierosina Finansu ministrija,- nevis ņemt budžeta deficītu, bet paņemt 72 miljonus no tās naudas, kas pārgāja no pagājušā gada uz šogadu, paņemt 103-104 miljonus no pārcenošanas, kuri ir. Un tad mums paliek vēl apmēram 200 miljoni, kurus mēs tad dzelžaini paņemam pa 10 procentiem katrai nozarei nost, un tad mēs paliekam bez budžeta deficīta. Arī tādas iespējas ir.

Vai mēs varam šo soli ar tiem 393 miljoniem uzskatīt par mūsu tautsaimniecības stabilizāciju? Neslēpsim- 102 miljoni aizgāja zemniekiem, bet 393 miljoni aizies tikai kopsaimniecībām. Tātad mēs ģenerēsim atkal kopsaimniecības. Stabili tās ģenerēsim, jo arguments ir ļoti dzelžains- ja mēs to naudu nedodam, tad bankas vispār neatklāj finansēšanu, un tad to tālākā darbība vispār nenotiek. Ir jābūt pilnīgai skaidrībai, vai mēs to tagad darām pareizi. Nelaime ir tā, ka tūlīt sākas agrārā reforma un ka zemnieku saimniecības nāk virsū ar joni, taču mēs īsti nezinām, vai to naudu vajadzēja maksāt tām 20, 30 vai, kā te paredz, 30 000 zemnieku saimniecībām, kuras parādīsies varbūt tikai jūnijā. Vai nākamā gada sākumā. Atbildes nav. Diemžēl nav. Un arī šeit mūsu deputātiem nav atbildes valdībai. Atbildes nav arī Lauksaimniecības ministrijai. Lauksaimniecības ministrija godīgi iestājas par to, ka jāglābj visas ražojošās vienības, un šajā gadījumā glābj kopsaimniecības. Tas ir viens.

Otrs. Cienījamie lauksaimnieki! Nepaļausimies uz to, ka mēs šinī cenu spirālē spēsim noķert rūpniekus! Mēs nekad mūžā to nevarēsim izdarīt tāpēc, ka visu lauksaimniecības produkciju mēs pamatā tērējam uz vietas, un, cik nu vajag, to mēs pārdodam ārpus Latvijas, taču rūpniecības produkciju mēs pamatā pārdodam ārpus Latvijas. Tur to, pastāvot deficītam, var atļauties pārdot par neiedomājamām cenām, kādas mums pat sapņos nav rādījušās. Kad es prasu, par kādu cenu viņš pārdod, piemēram, radio, viņš atbild- es varu to pārdot par jebkuru cenu. Tas savukārt nozīmē, ka mēs viņus panākt nevaram. Un tāpēc es nonāku pie sakramentāla jautājuma. Var jau būt, ka daudzās valstīs lauksaimnieciskā ražošana tomēr ir dotējama lieta. Var jau būt... To tagad vajag zinātniski izpētīt. Mēs to dotējām un nonācām tādā situācijā, ka līdz ar to mēs nevis pārejam uz tirgu, bet nonākam atpakaļ, jo cenu liberalizācija bez dotācijām nevar notikt. Ir tikai sīks jautājums- no kurienes mēs ņemsim naudu šīm dotācijām? No kurienes? Es pagaidām to neredzu.

Tālāk par visām šīm emocijām... Būtu ļoti asas atbildes, vispirms Kurdjumovam. Cienījamais deputāt Kurdjumov! */Es griežos pie Jums! Jā, tātad es uzreiz krieviski teikšu. Tātad Jūs attēlojāt, ka mums nekā nav par materiālo nodrošinājumu un tā tālāk. Mēs sagatavojāmies ļoti rūpīgi, lai negadītos kļūme, un noslēdzām ekonomisku vienošanos ar Savienību par lauksaimnieciskās produkcijas apmaiņu pret atbilstošo tehniku un atbilstošo dīzeļdegvielu, benzīnu, graudiem un tā tālāk. Caur Lauksaimniecības apgādes pārvaldi tas viss mums nāk. Tas ir viens. Tā ka mēs šeit negulējām./

Otrais. Par to, ko šeit teica cienījamais deputāts par 70 kapeikām. Kurš deputāts to teica, ka maksā 70 kapeikas? Blažēviča kungs? Nevajag runāt muļķības! Centralizēti atsūtītā spēkbarība, kas mums pienāk no Savienības, maksā 35 kapeikas. Un jūsu minētā dārgā spēkbarība par 70 kapeikām kilogramā labākajā gadījumā mērojama dažos procentos. Dažos patēriņa procentos. Nevajag mānīt tautu!

Tālāk. Es gribu pateikt tikai vienu, ka esmu par to, lai šo lēmumu pieņemtu tādu, kā tas te ir formulēts, kaut gan tas pietiekami asi vēršas pret valdību. Tas ir jāpieņem.

Tālāk par mežu. Te bija ļoti asas runas par mežu. Ziniet, man ir tāda lapiņa. Un te ir minētas visas lauksaimnieku agrofirmas. Tā ir agrofirma "Mālpils", "Agrolaimeks", agrofirma "Daugava", "Latagropromstroj". Vai jūs, cienītie deputāti, zināt, cik tās patlaban iztirgo meža? Te ir rakstīts- 344 000 kubikmetru. Pie tam pa dempinga cenām. Un lai neviens man te necenšas iestāstīt, ka viņi papīra kalnus tirgo. Kur tad paliek šis mežu deficīts, ko? Kur tas paliek?

Un tagad beidzamais, par ko es gribu teikt,- par struktūru. Cienījamie deputāti! Tagad runa ir par beidzamo lēmuma projektu, kurā tiek spriests par to, kurš būs vietnieks un kurš būs kāds ministrs. Man ir pilnīgi skaidrs viens- mums ir jānodibina lauksaimniecības mašīnbūves ministrija! Tas ir pilnīgi skaidrs! Šajā ziņā manas domas nesakrita ar ministra domām, un es pastāvēšu uz to, lai šī ministrija tiktu nodibināta. Jebkura šāda struktūra līdz šim bija Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā, vai arī bija kaut kāds mistisks departaments bez ministra. Lai ko jūs šeit arī apstiprinātu, tas viss tomēr ir fikcija, jo vajag nevis jaunu ministriju, bet paņemt nost vienu daļu štatu naudas no Ģēģera, vienu daļu štatu naudas no Āboltiņa un vienu daļu- no Rūpniecības ministrijas. Rūpniecības ministrijas liktenis vēl ir ļoti nestabils. Sākumā paņems vismaz vienu daļu nost. Tas ir viens.

Un otrs. Mums būs lauksaimniecības ministrs, un mums būs Lauksaimniecības mašīnbūves ministrija. Pati par sevi tā vēl neko nevarēs. Tā ir pilnīga taisnība. Bet tad vismaz prasīsim no tā ministra, lai viņš ministrijas līmenī mēģina sasiet kopā tās četras lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas, par kurām es jau te runāju, kad pirmo reizi uzkāpu šajā tribīnē maijā, un visas 26 "Lauktehnikas". Taču to nevar nekādi izdarīt. Es gan nezinu, taču tur ir kaut kādas problēmas. Tās ir problēmas ar metālapstrādi un tā tālāk, bet to risinās ministrs.

Tagad par vietnieku. Cienījamie deputāti! Es saprotu, ka tas vecais stils ir ļoti populārs- jo mēs augstāk savu pārstāvi uzstumsim, jo augstāk un plašāk viņš aizstāvēs mūsu intereses. Laukos ir viena problēma. Es nevaru jums ieteikt, vai ņemt sev par pirmo vietnieku lauksaimniecībā cilvēku, kas patlaban pārstāv vienu radikālu spārnu. Nevaru! Es nevaru ņemt tikai no zemniekiem, un es nevaru ņemt tikai no lielsaimniecību aizstāvjiem. Ja es paņemšu tādu vietnieku no vienas vai otras nometnes, tad lauki sašķelsies vēl traģiskāk, un tādā gadījumā mēs tiešām pusbadā vien dzīvosim, jo tad viņš spiedīs uz lauksaimniecības ministru un uz to otru ministru, un viss saies vienā putrā. Tāpēc acīmredzot ir jāmeklē izeja tādā veidā, ka ir jāatrod centriski domājošs cilvēks. Cienījamie deputāti! Es pie šā jautājuma strādāju jau pusgadu, es naktīm neesmu gulējis. Diemžēl Latvijā patlaban ir ļoti grūti tādu atrast. Man būs trīs kandidatūras, un es tās visas trīs jums izvirzīšu. Izvēlieties jūs! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, tikai mieru! Mums tūlīt ar vēsu prātu jāizlemj, ko tālāk darīsim.

Kā jūs saprotat... Esiet tik laipni, mums ir tikai trīs minūtes laika... Un tad nav jābrīnās, ka pēc tam zālē nav kvoruma. Ja reiz ir reglaments, tad ir reglaments- ja mēs pārceļam jautājuma izskatīšanu uz nākamo dienu, tad pārcelsim uz rītdienu. Bet tā rīkoties nevar! Kāda patlaban ir konkrētā situācija? Konkrētu priekšlikumu, kuri atšķirtos no šā lēmuma projekta, nav, izņemot deputāta Kehra iesniegto papildinājumu, turklāt tas jums ir pavairots. Tas ir pirmais.

Otrais. Priekšlikumu ir iesniedzis arī deputāts Kurdjumovs. Viņa priekšlikums ir radikāls- pašreiz nepieņemt nekādu dokumentu, bet atgriezties pie Lauksaimniecības ministrijas iesniegtajiem priekšlikumiem Ministru padomē, kuri ir izskatīti, un mums ir attiecīgs lēmums un arī komisijas lēmuma projekts. Jūs saprotiet šo situāciju! Taču ir arī otrais papildinājums, kuru mēs varam nobalsot, tas ir viņa papildinājums. Tas tad arī ir viss, ja es pareizi esmu sapratis. Vēl ir saņemts iesniegums no deputātiem Felsa, Laķa, Biķa un vēl diviem kolēģiem, ka varētu vēl piecas minūtes turpināt darbu, bet, ja tas nav iespējams, tad var sākt visu no gala rīt no rīta, tas ir, nevis sākt, bet turpināt rīt no rīta. Normāls gājiens būtu pieņemt lēmumu, jo- es vēlreiz saku!- es neredzu rakstveidā iesniegtus priekšlikumus. Varētu būt arī cits priekšlikums- atlikt jautājuma izskatīšanu uz rītdienu. Šāds priekšlikums man ir iesniegts, un es lieku to uz balsošanu, tātad- atlikt uz rītdienu. Tikai ņemiet vērā, ka rīt atkal uzaicināt valdību pilnā sastāvā būs problemātiski, jo katrs laikam kaut ko plāno. Balsosim par to, lai pārceltu projekta apspriešanu uz rītdienu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Rezultātu! Paldies. Jautājumu sāksim izskatīt rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde