1991.gada 13.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēde

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /- atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos-
JāņaBritāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemsim vietas. Sāksim darbu plenārsēdē. Pēc pāris minūtēm pie mums ieradīsies Dānijas Folketinga Prezidijs pilnā sastāvā, lai iepazītos ar mums un teiktu kādus vārdus.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: reģistrējušies 89 deputāti. Vai ir kādi papildinājumi vai labojumi mūsu šodienas darba kārtībā? Bet to mēs apspriedīsim mazliet vēlāk.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie kolēģi deputāti! (Seko tulkojums angļu valodā.) Šodien man ir liels prieks, atklājot šo plenārsēdi, iepazīstināt ar Dānijas Folketinga delegāciju, kura ir ieradusies pie mums vizītē. Es jums gribētu atgādināt, godātie kolēģi, ka tieši Dānijas valdība bija pirmā, kura sveica jaunievēlēto Augstāko padomi un Latvijas Republikas parlamentu, kā arī pirmā, kura sveica mūsu parlamentu sakarā ar 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. (Aplausi.)

Tāpēc mēs sirsnīgi sveicam Folketinga priekšsēdētāju Klausena kungu un lūdzam viņu tribīnē.

H.P.Klausens, Dānijas parlamenta priekšsēdētājs: (Runā angļu valodā. Seko sinhronais tulkojums latviešu valodā.) Dārgie kolēģi! Mūsu parlamenta Folketinga vārdā es gribu pateikt, ka mums ir liels gods šodien uzrunāt jūs parlamentā. Pagājušā gada novembrī mēs saņēmām laipnu uzaicinājumu no jūsu parlamenta Prezidija priekšsēdētāja Gorbunova kunga apmeklēt Latviju. Folketinga Prezidijs nekavējoties nolēma šo ielūgumu pieņemt, bet sakarā ar to, ka bija Dānijas parlamenta vēlēšanas, mēs nevarējām agrāk ierasties.

Baltijas valstīs situācija ir saasinājusies negaidīti ātri. Traģiskais un pilnīgi nepieņemamais spēka pielietojums no padomju karaspēka puses pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem Viļņā un Rīgā, kas ir novedis pie pilnīgi bezjēdzīgas cilvēku nogalināšanas, to cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgi, mūs gan satriecis, gan skumdinājis. Bet tajā pašā laikā tas licis mums vēl ciešāk apņemties īstenot savus plānus un apmeklēt jūs. Folketinga Prezidijs grib izmantot šo iespēju, lai nodotu savus līdzjūtības apliecinājumus Latvijas tautai un lai nodotu jums sveicienus un solidaritātes vēlmes no Folketinga. (Aplausi.)

Es arī gribētu izteikt savu ārkārtīgo apbrīnu par to drosmi, ko parādīja Latvijas tauta, aizstāvot savu parlamentu. Tas arī nepārprotami parāda pasaulei, ka tauta uzskata savus pārstāvjus par likumīgi ievēlētiem un ka visi apliecinājumi par pretējo ir nepatiesi.

Neapšaubāmi, šai ciešajai apņēmībai aizstāvēt savus likumīgi ievēlētos pārstāvjus mierīgā ceļā ir bijusi svarīga loma, lai ierobežotu turpmāko vardarbību. Tā spēcīgā reakcija, kas bija redzama tautas vidū, tas spēcīgais protests, ko izteica daudzi parlamenti un valdības pasaulē, ir iespaidojuši padomju valdības politiku. Es esmu jau skaidri izteicies par to, ka, neskatoties uz karu Persijas līcī, pasaules uzmanība lielā mērā pašlaik ir pievērsta Baltijas valstīm.

Folketings nekavējoties pieņēma lēmumu- griezties ar ziņojumu PSRS Augstākās padomes Prezidijā, lai tas veiktu pasākumus, nodibinot dialoga politiku ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas likumīgajiem pārstāvjiem, lai varētu īstenot Baltijas tautu vēlmi dzīvot brīvībā un demokrātijā.

Folketings un Dānijas tauta ir vienoti savā atbalstā trīs Baltijas tautu centieniem atjaunot neatkarību un brīvību mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šajā sakarā es gribētu atzīmēt, ka mūsu parlaments un tauta izteica cerību, ka varētu sekot tāds demokrātisks veids, kurā visas partijas varētu parādīt konstruktīvu vēlēšanos nonākt pie kopsaucēja. Ir jāatrod ceļš, kā veidot atklātu dialogu par kopējām problēmām. Tas ir nepieciešams, ja jūs meklējat godīgu atrisinājumu savām problēmām. Tāpat ir nepieciešama ārkārtīga piesardzība, ja jūs gribat izvairīties no tālākas vardarbības.

Protams, mums kā novērotājiem no ārpuses ir ļoti grūti izprast pašreizējos notikumus PSRS un tāpat arī Kremļa vadības stratēģiju. Tas optimisms, kas bija radies Rietumu valstīs sakarā ar "perestroikas" politiku un "glasnostj" politiku, ko vadīja prezidents Gorbačovs, pašlaik, iespējams, sāk lēni izzust. Ir vēl kāda pazīme, kas pierāda, ka no Kremļa puses un no padomju preses puses notiek nosodāma atgriešanās pie vecās propagandistiskās retorikas, ko mēs jau bijām gandrīz aizmirsuši un kas padara konstruktīvu un nozīmīgu dialogu par ļoti grūti īstenojamu. Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka ārpolitikas jomā prezidenta Gorbačova politika ir novedusi pie dramatiskām pārmaiņām un pie situācijas uzlabošanās.

Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis pēdējā pusotra gada laikā ir izgājušas cauri liberalizācijas un demokratizācijas procesam. Vēl pirms pāris gadiem neviens pat neuzdrošinājās uz to cerēt. Berlīnes siena ir sabrukusi, un aukstais karš ir beidzies. Attiecības starp lielvalstīm ir ievērojami uzlabojušās. To pierāda pēdējie notikumi Apvienoto Nāciju ietvaros, Apvienoto Nāciju Drošības padomes politikas ietvaros un arī tie lēmumi, kas tika pieņemti sakarā ar Irākas iebrukumu Kuveitā. Tas viss liek mums noticēt, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centieni pēc brīvības un neatkarības piepildīsies. Pēc mūsu domām, ir jārespektē lēmumi un likumi, kas pieņemti demokrātiski ievēlētajos parlamentos un likumīgās valdības ietvaros trijās Baltijas valstīs. Bet pagaidām šajā ziņā ir grūti būt optimistam.

Kā jūs jau zināt, 1921.gadā Dānija atzina Latviju un divas pārējās Baltijas valstis par neatkarīgām. Mēs nekad neesam atzinuši to iekļaušanu Padomju Savienībā. Tāpēc nav vajadzīgs atkārtots atzīšanas akts, jo iepriekšējais jeb sākotnējais ir spēkā.

Tagad mums ir jādodas strauji uz priekšu sadarbībā ar Baltijas valstīm. Pēdējo 50 gadu laikā mums ir bijuši ļoti maz kontaktu. Tā bija nedabiska un nepieņemama situācija, bet citādi nevarēja būt tai ziņā, ka Dānija neatzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā ar spēku. Brīvās vēlēšanas, kas notika šajās trijās valstīs pagājušajā pavasarī, ir ātri izmainījušas situāciju. Ir izveidotas tādas valdības, kas izsaka tautas gribu. Dānija pašlaik cer atjaunot kontaktus, kurus tā zaudēja pirms 50 gadiem. Šajā virzienā jau sperts viens solis. Ir nodibināts Dānijas Kultūras institūts Rīgā.

Vēl viens solis tika sperts, pagājušā gada decembrī atverot kopējo Baltijas informācijas centru Kopenhāgenā. Tā atklāšanā piedalījās triju Baltijas valstu un piecu Ziemeļvalstu ārlietu ministri. Šis centrs sniegs nenovērtējamu palīdzību, attīstot attiecības visās jomās, arī komerciālajā. Tajā laikā Baltijas ārlietu ministri apmeklēja arī Folketingu. Vēl pagājušo piektdien Jānis Jurkāns mūs atkal apmeklēja. Mums jāturpina uzturēt cieši personiskie kontakti šajā grūtajā laikā, kas mūs visus sagaida.

Izsakot mūsu parlamenta gribu, es vēlētos nodot ielūgumu parlamenta delegācijai no Latvijas Folketinga apmeklēšanai drīzākajā nākotnē. Mēs ļoti vēlētos iepazīstināt jūs ar mūsu parlamenta locekļiem, mūsu parlamenta sistēmu, mūsu tautu un sabiedrību.

Nobeigumā atļaujiet pateikties jums par vēsturisko iespēju, kas tika dota mūsu delegācijai. Es vēlētos nolasīt to atbalsta vēstījumu, ko jums sūta mūsu parlaments.

"Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājam Gorbunova kungam sakarā ar traģiskās svētdienas notikumiem 1991.gada 13.janvārī.

Dānijas tauta izsaka cerību, ka drīz pienāks diena, kad Latvija, neraugoties uz grūtajiem pārbaudījumiem, kādi pašlaik ir tās ceļā, atkal varēs ieņemt savu vietu starp brīvām un demokrātiskām Eiropas valstīm." Paldies. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Mēs sirsnīgi pateicamies jums, Klausena kungs, par uzrunu. Mēs pateicamies Dānijas Folketinga deputātiem par atbalsta apliecinājumu Baltijas tautām viņu neatkarības centienos. Mēs vēlreiz pateicamies, ka jūs esat atsaukušies uz mūsu ielūgumu un ieradušies Latvijas Republikas parlamentā oficiālā vizītē. Mēs ar prieku pieņemam jūsu uzaicinājumu ierasties pie jums vizītē parlamentā. Šo iespēju mēs noteikti izmantosim.

Tagad, godātais Klausena kungs un Folketinga deputāti, es jūs gribētu iepazīstināt ar vienu no tradīcijām, kura ir mūsu Augstākajā padomē, Latvijas parlamentā. Mēs šeit Augstākajā padomē sveicam mūsu deputātus dzimšanas dienās. Atļaujiet attiecināt šo tradīciju arī uz jūsu deputātiem. Mums ir zināms, ka Lilijai Gindelkildes kundzei, jūsu trešajai viceprezidentei, šodien ir dzimšanas diena. Tāpēc mēs sirsnīgi sveicam. (Aplausi.)

Sirsnīgi pateicamies Klausena kungam un Folketinga deputātiem par piedalīšanos plenārsēdē. Mēs uzaicinām Folketinga deputātus strādāt tālāk ar mums kopā komisijās pēc tās programmas, kuru mēs esam apstiprinājuši jūsu vizītei. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Ieņemsim, lūdzu, savas parastās darba vietas un, atsākot darbu, vēlreiz pārreģistrēsimies. Rezultāts: 94 deputāti.

Godātie kolēģi, šodien darba kārtībā ir četri jautājumi. Kāda ir gatavība šo jautājumu izskatīšanā? Vai nav izmaiņu? Nav. Vai ir kādi ierosinājumi? Nav.

Pirmais jautājums ir Latvijas Republikas ekonomikas ministra ziņojums par Latvijas Republikas tautsaimniecības ekonomisko stāvokli saskaņā ar pagājušajā nedēļā pieņemto lēmumu. Lūdzu, Āboltiņa kungs!

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Cienījamie deputāti! Tautsaimniecības stāvokli republikā lielā mērā nosaka 1990.gada rezultāti, tādēļ nedaudz par tiem. Nacionālais ienākums bija 8,1 miljards rubļu jeb par 3 procentiem mazāk nekā 1989.gadā. Tajā pašā laikā turpinājās straujš iedzīvotāju ieņēmumu pieaugums. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi no uzņēmumiem un organizācijām sasniedza 7,8 miljardus. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tie pieauguši par 15 procentiem.

Līdzīgi augusi arī iedzīvotāju patērēto labumu summa, ieskaitot alkoholisko dzērienu un pakalpojumu vērtību faktiskajās cenās, no 6,7 miljardiem rubļu 1989.gadā līdz 7,7 miljardiem 1990.gadā. Valsts bankas kases izdevumi sasniedz 5,8 miljardus rubļu skaidras naudas, kas ir par 1,2 miljardiem rubļu jeb par 27 procentiem vairāk nekā 1989.gadā.

Izmaksas krājbanku iestādēs palielinājās par 452 miljoniem rubļu jeb 2,2 reizes. Izmaksas darba algai- par 353 miljoniem rubļu jeb par 13 procentiem. Izmaksas kooperatīviem darba algām un citām saimnieciskām vajadzībām- par 36 procentiem. Izmaksas kopsaimniecību tekošiem rēķiniem- par 28 procentiem.

1990.gadā pieauga disproporcija starp darba ražīguma un vidējās darba algas pieauguma tempiem. Aizvadītajā gadā rūpniecības uzņēmumos nodarbinātā personāla vidējā alga sasniedza 306 rubļus. Salīdzinot ar 1989.gadu, tā pieaugusi par 11,3 procentiem, vienlaikus darba ražīgumam pieaugot tikai par 4,3 procentiem. Jāatzīmē lielu naudas līdzekļu summu izmaksa darba samaksā decembrī, kas sasniedza 414 rubļus, lai gan 1990.gada vienpadsmit mēnešos vidējā mēneša darba alga rūpniecībā bija 297 rubļi. Pieaugums ir 117 rubļi.

Decembrī izmaksātās darba algas fonds, salīdzinot ar vienpadsmit mēnešu vidējo apjomu, pieauga par 30 miljoniem rubļu. Tādējādi decembrī tika papildus iztērēti līdzekļi, kuri būtu ļāvuši izmaksāt gandrīz divu mēnešu kompensāciju sakarā ar cenu paaugstināšanu gaļas, piena un maizes izstrādājumiem šajā gadā. Daļēji šis process saistīts ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumiem par Latvijas Republikas likumu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā spēkā stāšanās kārtību, ar kuru 1990.gada pēdējā ceturksnī tika atcelta darba samaksas fondu pieaugumu aplikšana ar nodokli. Pagājušajā gadā vispārējās preču pirkšanas ažiotāžas apstākļos faktiski turpinājās cenu palielināšanās process.

Vairāk nekā 566 miljoni rubļu no kopējā mazumtirdzniecības preču apjoma pieauguma un 47 procenti no maksas pakalpojumiem ir iegūti uz cenu pieauguma rēķina. Kopējais patēriņa preču mazumtirdzniecības indekss 1990.gadā procentos pret 1989.gadu bija 9,7 procenti. Cenas palielinājās gandrīz visām galvenajām pārtikas precēm: svaigām saknēm palielinājās 1,5 reizes, kartupeļiem- par 33 procentiem, svaigiem augļiem un ievārījumiem, džemam, medum- par 26 procentiem, olām- par 23 procentiem, sakņu konserviem- par 20 procentiem, zivju konserviem- par 6 procentiem, desām un zivīm- par 5 procentiem, maizei- par 4 procentiem. Cenas palielinājās arī galvenajām nepārtikas preču grupām: galantērijai- par 18 procentiem, apģērbam un veļai- par 12 procentiem, trikotāžai- par 11 procentiem, trikotāžas virsdrēbēm- par 10 procentiem, ādas apaviem- par 8 procentiem, kokvilnas audumiem- par 5 procentiem.

Turpinājās visai slikta saimniekošana kapitālajā celtniecībā. Kapitālieguldījumu limits valsts īpašuma apstākļos, kurš bija izdalīts gan pašvaldībām, gan uzņēmumiem, netika apgūts un ir izmantots tikai par 97 procentiem. Nepabeigtās celtniecības apjoms visu finansēšanas avotu līdzekļiem palielinājies par 245 miljoniem un ir 96 procenti no gadā izlietotā kapitālieguldījumu apjoma. Tagad celtniekiem jāstrādā vesels gads, neuzsākot nevienu jaunu celtni, lai pabeigtu tikai to, kas ir veiksmīgi iesākts un pamests. Jāatzīmē, ka nepabeigtās celtniecības apjoms galvenokārt savienojas ar neapmierinošo celtniecību par valsts centralizētajiem līdzekļiem, tādēļ lēmums par šo līdzekļu samazināšanu šajā gadījumā ir pareizs. To vēlreiz apstiprina šie fakti. Republikas svarīgāko būvju celtniecībā par valsts centralizētajiem kapitāllīdzekļiem un uzņēmumu fondu līdzekļiem pamatfondu nodošanas ekspluatācijā gada plāns izpildīts tikai par 40 procentiem, un nav nodoti ekspluatācijā pamatfondi par 80 miljoniem rubļu. Tajā pašā laikā celtniecībā strādājošajiem par šiem neražojošajiem fondiem visiem ir izmaksāta darba alga un visi viņi pieprasa tirgū preces.

Ražošanas lejupslīde turpinājās arī janvārī, ja rēķinām ražošanas fiziskos apjomus. Rēķinot tieši šajos naturālajos apjomos un salīdzināmajās cenās, janvārī ražošanas lejupslīde bija 8,5 procenti. Republikas rūpniecībā kopumā šā gada janvārī līgumsaistības nebija izpildījuši 28 uzņēmumi jeb 10,7 procenti no kopējā skaita. Salīdzinot ar 1990.gada janvāri, samazinājies ne tikai rūpniecības produkcijas ražošanas apjoms, bet arī pārtikas produktu ražošana, tajā skaitā gaļa, piens un tamlīdzīgi.

Vienlaikus turpinājās 1990.gada tendence par apjoma pieaugumu uz cenas rēķina, kas daļēji ir, protams, saistīts ar objektīvām izmaiņām, kuras pašlaik notiek tautsaimniecībā sakarā ar ārkārtīgi lielās naudas masas, ja tā varētu teikt, klejošanu pa tautsaimniecību. Arī izejvielas un materiāli, kā jūs zināt, salīdzinot ar 1990.gadu, ir ārkārtīgi pieauguši savās cenās. Republikas rūpniecība janvārī, salīdzinot ar 1990.gadu, savu ražošanas apjomu ir it kā palielinājusi naudas vērtības izteiksmē tekošajās cenās par 170 procentiem. Tātad šis temps ir ārkārtīgi strauji gājis uz priekšu. Tajā pašā laikā, es jau teicu, salīdzināmajās cenās natūrā ir astoņu procentu kritums.

Tā kā ražošanas pieaugums sasniegts ar šādu cenu pieaugumu, vērojams algas pieaugums bez īpaša sasprindzinājuma. Te darba grupai, kura pašlaik seko līdzi mūsu republikas nodokļu sistēmai un kurai ir pēc pirmā ceturkšņa rezultātiem jāziņo Augstākajai padomei par trūkumiem, papildinājumiem un nepieciešamajām izmaiņām nodokļu likumdošanā, jau tagad jāgatavo projekts par to, lai mēs atgrieztos vēlreiz pie likumprojekta izskatīšanas par patēriņa nodokļa ieviešanu. Pārtraukt šādu stāvokli bez jau minētā patēriņa nodokļa iespējams tikai ar ļoti stingrām un tajā pašā laikā tautā ārkārtīgi nepopulārām ekonomiskās iedarbības svirām.

Viena no šādām svirām, kuru mēs izjūtam sakarā ar to, ka strādājam rubļu naudas sistēmā, ir bankas kredīta procenta palielināšana un lielāka procenta maksāšana par noguldījumiem. Kā jūs zināt, tas svārstās apmēram no 7 līdz 11 procentiem par kredītu un no 3 līdz 8 procentiem par noguldījumu. Pašlaik, pēc neoficiālām ziņām, PSRS emisijas bankā ir projekts par to, ka šis procents var mainīties- 20 procentiem par kredītu un 15 procentiem par noguldījumiem. Šai nepopulārajai ekonomiskajai svirai ir pilnīgi skaidrs iedarbības mērķis- padarīt naudu par deficītu un katru no mums piespiest ražot preces, lai iegūtu šo naudu, tajā skaitā personiskajam patēriņam.

Otrais ir cenu liberalizācija, kuru mēs esam uzsākuši. Tā tomēr jāveic, stingri uzraugot monopolistus. Lielākā problēma šodien praktiski ir pilnīgi slēpts monopolisms visās tautsaimniecības nozarēs, pie tam tas ir ārkārtīgi dzīvs. Daudzos gadījumos valdība un konkrēti Ekonomikas ministrija, kurai ir cenu uzraudzība un kontrole, šo cīņu ar jauno likumdošanu izjūt pavisam negaidītās sfērās. Tā, piemēram, lēmums par pakalpojumu cenu atbrīvošanu sadzīves pakalpojumos beidzās ar to, ka šīs cenas nav vis brīvas konkurences cenas, bet lielās ražošanas apvienības- "Laimdota" Rīgā, "Vilnis" un citas- diktē cenas, saglabājot savas struktūras, un absolūti nekas nemainās jautājumā par kaut kādas konkurences attīstīšanu, par pārvaldes struktūras veidošanu vai tamlīdzīgi.

Sakarā ar valdības vakardienas lēmumu jautājumā par lauksaimniecības analīzi mēs paspējām apskatīt pāris saimniecību, kurās ir šis ražošanas sadārdzinājums. Viens no vissatraucošākajiem rādītājiem, manuprāt, ir tas, ka lauksaimniecībā- es neatrodu citu vārdu- sāk ekonomiski ārdīties tur gadiem izveidotās monopolstruktūras- "Lauktehnika", "Agroķīmija", "Meliorācija", "Laukceltnieks" un tamlīdzīgi.

Man no divām saimniecībām ir savākti ļoti uzskatāmi piemēri, kad ir noslēgts līgums ar "Lauktehniku" par kombinētās lopbarības piegādi. Nevienu citu, pat pašas saimniecības mašīnu, iekšā nelaiž. Cena tiek palielināta par koeficientu 0,5, pēc tam vēl ar koeficientu pieskaitīti izdevumi 1,5, un 40 km attālumā vienas tonnas lopbarības transports maksā 12 rubļu. Par tādu cenu jau var vest pat ar savu personisko automobili. No šīm tresta struktūrām diemžēl neatpaliek arī celtnieki. Tādēļ visa praktiskā darbība gan materiālu sadalē, gan citās lietās gan no ministrijas, gan no valdības puses ir vērsta un arī turpmāk būs vērsta uz to, lai ietekmētu šīs monopolstruktūras.

Runājot par lauksaimniecību, vakar šeit arī tika ziņots un pieņemts lēmums, tādēļ es pavisam īsi pateikšu, ka ir izveidota grupa, kura strādās pie šiem iepirkumu cenu indeksācijas jautājumiem. Darba grupas iepazīstas ar privatizācijas praksi. Tiek veidoti, ja tā varētu teikt, etaloni metodikas jautājumā par lielsaimniecību pāreju uz jaunsaimniecībām, un organizēta servisa dienesta izveidošana lielsaimniecību vietā. Mašīnu kooperācijas pakalpojumu kooperatīvus izveidos tādā veidā, lai lauksaimnieciskās ražošanas privatizāciju veiktu ar minimāliem ražošanas apjomu zudumiem. Pašlaik tiek slīpētas novērtēšanas metodes ar Olaines bijušo želatīna rūpnīcu un šūšanas firmu "Latvija", lai izstrādātu metodes, kas veicinātu privatizāciju. Tādēļ plaša privatizācija ir viens no mezgla punktiem tuvāko mēnešu un visa gada darbībai, lai veicinātu ekonomisko aktivitāti.

Atbilstoši minētajiem darbības virzieniem valdība arī rīkojas un rīkosies turpmāk. Kā jūs zināt, ir pieņemts valdības lēmums par cenu noteikšanas kārtību. Tā tiek pilnveidota. Notiek regulāras, diezgan asas diskusijas par cenu veidošanās jautājumiem, kur galvenais spiediens, kas mums jāiztur, ir vēlēšanās sakarā ar kopējo izejmateriālu izmaksu pieaugumu tūliņ panākt divkārtīgu un pusotrkārtīgu darba algas pieaugumu. Praktiski šajās diskusijās atklājas, ka neviens no ražotājiem nevienā līmenī diemžēl nedomā ne par strādājošo skaitu samazināšanu, ne vispār par izmaksu samazināšanu. Par lauksaimniecību jau es teicu.

Likumprojekti par iedzīvotāju indeksāciju, par paju sabiedrībām, par saimniecību pārveidošanu paju sabiedrībās, par monopoldarbības ierobežošanu un konkurenci, par ārzemnieku ieguldījumiem, par uzņēmumu maksātspēju un vairāki citi, kuri saistīti ar valdības ekonomiskās programmas realizāciju, jau ir sagatavoti un izgājuši valdības komisijas, un šodien daļa no tiem tiks izskatīta valdības sēdē. Izveidotas darba grupas problēmu diskutēšanai un risināšanai, kurās ietilpst lauksaimniecības, tirdzniecības, rūpniecības un arodbiedrību pārstāvji neatkarīgi no šo pārstāvju politiskās un citas piederības. Šīs grupas strādā, tiekas katru nedēļu, izskatot cenu un citus ekonomiskās reformas jautājumus. Mūsu Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības institūtā ir izveidota nodokļu darbības uzraudzības grupa, kura seko līdzi, kā šie nodokļi iedarbojas uz republikas tautsaimniecību.

Pirmais vienkāršotais secinājums, ja skatāmies no tīri fizikālā viedokļa, no budžeta izpildes viedokļa, ir tas, ka nodokļu sistēma pamatvilcienos ir attaisnojusi tās nodokļu ienākumu prognozes, kuras tika saistītas ar šo sistēmu. Vidējais janvāra budžeta ienākums mēnesī bija vajadzīgs ap 8,5 procenti, bet šie budžeta ieņēmumi, pateicoties, kā es teicu, šiem cenu un peļņas. rādītāju pieaugumiem un iedzīvotāju ienākumiem, ir 10 procenti. Tai skaitā 9 procenti ir republikas valsts budžetā, 14 procenti- vietējos budžetos, kas, manuprāt, dod arī zināmu atbildi uz to, ka jautājumā par vietējo padomju izputēšanu ir jāizvēlas nedaudz citāda tonalitāte.

Protams, parādās arī jau zināmie trūkumi nodokļu sistēmā, vispirms apgrozījuma nodokļa jautājumā. Šī grupa strādā, un pirmā ceturkšņa beigās jūs saņemsiet pilnīgāku ziņojumu. Lai savu ekonomisko darbību arī izplatītu, propagandētu, studētu tās ietekmi uz vietām, bija valdības izbraukums uz Daugavpili, uz Rēzekni. Ministru padomes aparāta darbinieki regulāri ir tajās vietās, kur mūs grib dzirdēt, un arī tajās, kurās negrib, kurās mums draud ar streikiem vai citām lietām. Pagaidām mums ir izdevies pietiekami skaidri izdiskutēt šo stāvokli. Veicam nepieciešamos pasākumus, kas saistīti ar materiāltehnisko apgādi, starprepublikānisko līgumu izpildes kontroli.

Protams, tautsaimniecības stāvoklis nav spožs. Gribētos, lai tas būtu daudz labāks. Bet tajā pašā laikā, vērtējot objektīvi pēc tā, kādas ir struktūras pārmaiņas, kādu būtisku tirgus elementu ieviešana notiek, kādi ir cenu liberalizācijas un citi. pasākumi, kā arī centralizētās materiālās sadales pasākumi, stāvoklis, godīgi sakot, ir apmēram tāds, kādu to arī prognozējām. Darbs nav viegls, situācija pietiekami sarežģīta. Mēs neesam pieraduši, ka reāli katru dienu virs mūsu galvas karājas bankrota drauds, jo 50 gadus vispār nezinājām, kas tas tāds. Vissliktākajā gadījumā vienmēr mūs kāds ir paņēmis aiz matiem un izvilcis pēdējā brīdī. Ja negribam atkāpties no tirgus ekonomikas koncepcijas, šī situācija diemžēl ir jāmaina.

Kā jau teicu, ir sagatavots arī lēmuma projekts par bankrota iespējām. Visai drīz būs risināmas vairākas problēmas par darbā iekārtošanas jautājumiem. Pašlaik republikāniskais darbā iekārtošanas birojs strādā, veidojot uzskaites sistēmu un citas lietas. Manuprāt, galvenais pašreizējā situācijā, lai izkļūtu no šīs krīzes, ir tas, ka mēs nedrīkstam pieļaut īpašu nervozitāti tajos gadījumos, kad sajūtam vienas vai otras ražotāju grupas ekonomisko egoismu, kā vecos laikos teica, un pārmērīgi atkāpties no ekonomiskās piespiešanas. Ja pārmērīgi mīkstināsim ekonomiskās piespiešanas mehānismu, tad izkļūt no inflācijas un nepārtraukta deficīta praktiski nav nekādas iespējas.

Visas šīs problēmas pastāvīgi ir valdības un arī Ekonomikas ministrijas redzeslokā. Vai tās tiek risinātas labi vai slikti, mums pašiem grūti teikt. Mēs veicam ekonomisko reformu faktiski jau pusotru gadu. Mūsu rīcība atbilst republikas speciālistu un radošo pārstāvju zināšanu līmenim. Tādēļ viens no priekšlikumiem, pie kā pašlaik strādājam, ir rīkot regulāras vadošo kadru apmācības divreiz mēnesī. Es domāju, ja Augstākajai padomei tas būtu pieņemami, mēs varētu šādas lekcijas rīkot arī Augstākās padomes deputātiem. Šajās lekcijās un diskusijās daudzas problēmas izdiskutētu un acīmredzot cits citu labāk saprastu.

Priekšsēdētājs: Neuzsāksim tādas debates, kādas bija iepriekšējās reizēs, uzdosim jautājumus un uzklausīsim atbildi. Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Godājamais Āboltiņa kungs! Man ir divi nelieli jautājumi gaidāmā koloniālā nodokļa gaismā par mūsu ekonomisko situāciju.

Ja pašreizējā momentā valdība un Ekonomikas ministrija strādā pie indeksācijas programmas, vai tuvākajā nākotnē budžets mums vispār reāli atļaus nodrošināt šo cenu celšanās kompensāciju? Otrs jautājums: vai mainās kaut kādi akcenti valdības viedoklī par privatizāciju, sevišķi par sīko privatizāciju?

J.Āboltiņš: Vispirms par cenu celšanās kompensāciju. Es domāju, ka tad, kad 15.datumā Augstākās padome saņems mūsu priekšlikumus par šo indeksācijas likumu, sāksies asas debates. Jau tagad es apmēram zinu, kur sāksies šīs debates visasākajā veidā. Tas būs jautājumā, vai šī indeksācija notiek, varētu teikt, tādā neosociālisma, populisma garā. Katrs izstrādājums, kas palicis dārgāks, pilnīgi tiek kompensēts, kā mēs dzirdam, visriņķī citās republikās. Šeit būs diskusija.

Valdība garantē kompensāciju pilnīgi tikai sociāli neaizsargātiem slāņiem, tas ir, pensionāriem, invalīdiem, bērniem un tamlīdzīgi. Darba algas jautājums ir darba ņēmēju un darba devēju jautājums, kurš jāizskata katrā konkrētā gadījumā, vērtējot katru darba ņēmēju individuāli, vai viņš ir nopelnījis darba algas pielikumu.

Ja mums izdosies šo ideju realizēt tā, kā valdība liek priekšā, tad budžeta pietiks, jo vienā jaukā dienā un visai drīz apstāsies arī cenu celšanās, jo pirktspēja apstāsies. Mums jau cenu celšanās diemžēl ir saistīta ar tirgū esošo brīvo naudu un praktiski gandrīz vai neierobežoto pirktspēju. Kaut gan tad, kad mēs katrs individuāli runājam, mums šķiet, ka šī pirktspēja ir ierobežota.

Otrs. Kā mainās akcenti par privatizāciju sakarā ar koloniālo nodokli? Es gan domāju, ka nesaskatīju koloniālajā nodoklī nekādas parādības, kuras ietekmētu privatizācijas programmu. Drīzāk otrādi. Koloniālais nodoklis, man šķiet, ir solis uz priekšu tieši tajā skatījumā, ka tas piespiež tā saucamo centru atzīt mūsu nodokļu sistēmu, pret kuru vismaz Rižkova valdība visu laiku kategoriski iebilda, un savā ziņā tomēr veikt ekonomisko regulēšanu šeit iekšienē. Varbūt es nesapratu jūsu jautājumu, bet, manā skatījumā, šis koloniālais nodoklis neietekmē privatizāciju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Āboltiņa kungs! Divu miljonu rubļu dotācija, kas tika saņemta no lauksaimniecības un atgriezta iedzīvotājiem, ir tikai daļa no visa šā mehānisma. Kā jūs varat izskaidrot Ekonomikas ministrijas nespēju ieviest indeksāciju uz visu pārējo cenu celšanos mūsu republikā? Gadu mēs dzirdam par šo indeksāciju. Es ļoti atvainojos, bet jau gadu jūsu ministrija dod visādus spriedumus, taču mehānisma joprojām nav. Kad reāli šeit mums uz galda parādīsies lauksaimniecības preču valsts iepirkumā pielietojamā indeksācija un tās mehānisms? Otrais- iedzīvotāju ienākuma mehānisms par indeksāciju. Kad konkrēti tas būs šeit uz galda? Man ir apnicis gadu klausīties jūsu solījumos.

J.Āboltiņš: Augstākās padomes lēmums ir- 15.februārī. Tad arī būs. Kas attiecas uz lauksaimniecības iepirkuma cenu indeksāciju, tad es atkārtoju, ka visus lauksaimnieciskās regulēšanas, aizstāvības un citus jautājumus risina Lauksaimniecības ministrija, bet Ekonomikas ministrija izsaka savu viedokli, kā šie Lauksaimniecības ministrijas priekšlikumi ietekmē kopējo starpnozaru bilanci. Kas attiecas uz spēju vai nespēju ieviest, tad es varu pateikt tikai to, ka iepirkuma cenu pielikums arī bija sava veida indeksācijas rezultāts. Šī diskusija turpināsies, taču tā ir jāveic pietiekami korekti. Ekonomikas ministrija vienmēr iebildīs pret tādiem sadārdzinājuma posteņiem, kādi tie ir redzami, kad visas agroservisa lielo apjomu neracionālās izmaksas tiek norakstītas uz iepirkuma cenu rēķina.

Z.Ziediņš: Es jums iepriekšējā dienā iesniedzu rakstisku iesniegumu ar lūgumu informēt mūs par Ekonomikas ministrijas dienesta instrukciju.

J.Āboltiņš: Rakstiski tas viss ir pavairots.

Z.Ziediņš: Man nav skaidrs, kas ir atbildīgais par indeksācijas mehānisma ieviešanu? Vai tiešām lauksaimnieki?

J.Āboltiņš: Kad deputāti mani atbrīvos no šīs tribīnes, es atdošu jums rakstisku atbildi, kas uz jūsu jautājumu ir sagatavota.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Cienījamais ministr! Vai jūs nevarētu nosaukt absolūtos skaitļus un arī raksturot pa nodokļu grupām, kā ir attaisnojušās šīs nodokļu prognozes un kādi ir faktiskie ieņēmumi?

J.Āboltiņš: Apgrozījuma nodoklis ir 94,6 miljoni jeb 8,5 procenti, akcīzes nodoklis- 71,8 miljoni jeb 10 procenti, peļņas nodoklis republikas budžetā- 46,8 miljoni jeb 11 procenti. Īpašuma nodoklis, protams, nav, to jūs zināt- 0,2. Tur maksāšanas termiņu vēl nav. Celma nauda- 4,2 procenti jeb 2,2 miljoni, iedzīvotāju ienākuma nodoklis- 38,8 miljoni jeb 16 procenti, maksa par patentiem vietējā budžetā- 21 procents. No dabas resursu licencēšanas - 0,3 procenti, tur vēl ir jāizanalizē. Tad vēl pārējie sīkumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kodoliņš: Es ļoti atvainojos, tomēr es nesaprotu, ko nozīmē šie 0,3 un 10,5 procenti, vai tas ir no gada summas?

J.Āboltiņš: Tas ir no gada summas, kad janvārī jeb vienam mēnesim ir apmēram 8,3 procenti no gada ienākumiem.

A.Kodoliņš: Nu ir skaidrs.

J.Āboltiņš: Miljoni janvārī neko neizsaka, vai tas ir daudz vai maz, tādēļ es arī minēju klāt šos procentus. Pēc plānotā tempa mēs ejam apmēram pusotru, divus procentus pa priekšu.

A.Kodoliņš: Tātad 1,5-2 procentus līdzekļu mēs faktiski iesaldējam? Plāna pārsniegšana ir līdzekļu iesaldēšana, vai ne tā?

J.Āboltiņš: Nē.

A.Kodoliņš: Vai sociālais nodoklis jums ir?

J.Āboltiņš: Nē, sociālais nodoklis valsts budžeta atskaitē nav. Bet, ja ienākuma nodoklis ir labi pildījies, tad automātiski arī sociālais ir.

Priekšsēdētājs: Jautājumam vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Āboltiņa kungs, jūs savā runā minējāt, ka nesamazinās strādājošo skaits, bet pieaug darbinieki gan ražošanas sfērā, gan arī administratīvajā pārvaldes sfērā. Tajā pašā laikā aug algas un krītas darba ražība. Vai ir paredzēts, vai ir izstrādāts kāds mehānisms strādājošo skaita pieaugumam vienā un otrā sfērā?

J.Āboltiņš: Tāds faktiski var būt tikai viens mehānisms vai, pareizāk sakot, divi. No vienas puses, šis 37 procentu nodoklis, kas padara darbaspēku dārgu, no otras puses, patēriņa fonda nodoklis, kurš uztur kopējo izmaksu algas fonda līmeni, un līdz ar to diskusijās ar darba devējiem man ir jāsamazina strādājošo skaits. Tā tas bija jāizdara Ekonomikas ministrijā, 50 štata vienības samazinot sakarā ar to, ka kopējā izmaksu tāme mums ir ierobežota. Cita ekonomiska mehānisma es neredzu, administratīvās sviras šeit neder.

E.Kide: Bet jūs sakāt, ka pašlaik nesamazinās. Tātad arī 37 procentu nodoklis neierobežo un nav arī administratīvi pārvaldes aparātam ierobežojošā procenta, kā agrāk bija?

J.Āboltiņš: Jā, pareizi, nav, tādēļ ka nav nodokļa, kas bremzē patēriņa fondu. Līdz ar to mēs katru dienu skatāmies šo nozaru uzbrukumus jautājumā par to, ka viņi pasaka: mums ir 1000 strādājošo, tagad kompensācija par to ir tik, sociālais nodoklis- tik, līdz ar to man cenas izaug tik un darba algas fonds tik. Nav šo otro "griestu". Tagad sociālais nodoklis savu realizācijas iespēju atrod caur darba algas fonda pieaugumu un izmaksām.

E.Kide: Tad jūs domājat atgriezties pie patēriņa nodokļa un pie Abalkina nodokļa?

J.Āboltiņš: Vismaz pagaidām mums tāds noskaņojums ir.

E.Kide: Otrs jautājums par masveida bankrota iespēju. Lauksaimniecības nozarē un rūpniecības nozarē tauta runā, ka šo nodokļu slodzi uzņēmumi nevar izturēt un ka būs masveidīgi bankroti gan vienā, gan otrā nozarē. Ko jūs varat procentuāli pateikt par tuvākajām bankrota iespējām sakarā ar šo nodokļu nastu? Vai tiek izstrādāts bankrota nodoklis, likums par bankrotu, kas kaut kā šo masveidību, ja tā būtu, ierobežotu?

J.Āboltiņš: Vispirms par masveidību. Protams, ja valdība pieļaus masveida bankrotus, tad tāda valdība vairs neder. No šā viedokļa valdībai visu laiku būs jāatrod zelta vidusceļš. No vienas puses, vajadzēs turēt kaut kādu skaitu absolūti bezcerīgu organizāciju un uzņēmumu šajos bankrota draudos un ļaut tiem reāli bankrotēt, vienlaikus stimulējot tos, kuri ir spējīgi ražot un turpināt ražošanu vismaz iepriekšējā līmenī. Tas ir šo visu izveidoto darba grupu mērķis un pasākums, jo ir jāizdiskutē katrs izdevumu postenis. Diemžēl zem vispārējā teiciena, ka būs bankrots un viss apstāsies, ir vāji slēptas tendences dabūt cauri jebkuras cenas.

E.Kide: Mani tieši interesē, vai jums ir tādi dati, cik saimniecībām procentuāli lauksaimniecības nozarē draud bankrots vienā vai otrā zonā un cik rūpniecības nozarēm?

J.Āboltiņš: Šodien pēc dokumentiem, kuri ir nonākuši līdz valdībai, praktiski lauksaimniecībā tiek rēķināts, ka bankrotēs vismaz divas trešdaļas. Bet tai problēmai vienalga ir jāiet cauri. Tādēļ es aizvakar biju saimniecībā, vakar saimniecībā, rīt aizbraukšu, jo ir jāsaprot pareizās likumsakarības.

Viena likumsakarība ir pilnīgi skaidra: ir jābūt katru ceturksni vai pat, ja vajag, katru mēnesi regulārai diskusijai un indeksācijai par lauksaimniecības nozares objektīvo izmaksu pieaugumu un par iepirkuma cenām. Bet tajā pašā laikā ir arī skaidra otra problēma, ka jaunajos apstākļos jārisina lauksaimniecības ražošanas atbrīvošana no sociālās sfēras uzturēšanas. Sakarā ar to, ka zemes nodokļi un vēl citi nodokļi noguļas pagastos, šīs nozares ir jānoliek tur.

Es redzēju divas saimniecības, kur šie skaitļi svārstās no 7 līdz 10 procentiem no realizācijas ieņēmumiem. Tie ir sociālās sfēras zaudējumi, kuri tiek norakstīti.

Kas mani visvairāk uztrauc, un kur arī tādēļ vajadzīgas diskusijas un analīzes, kam jāiziet cauri un ko mēs tagad jau esam sākuši, tas ir, par šīm apkalpojošām struktūrām un monopolcenām. Es, piemēram, nekādi nevaru pieņemt, ja "Lauktehnika", sākusi kaut kāda priekšējā tilta remontu par 112 rubļiem, nobeidz šo rēķinu ar 480 rubļiem, tādēļ ka starpā ir 263 procentu vispārējo izdevumu pieskaitījums. Atnāk, nomēra siltumnīcās elektrisko pretestību un par 200 procentiem uzliek pieskaitāmās izmaksas. Tie ir tie jautājumi, kas mūs uztrauc un par ko mēs strīdamies.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputātei Zeilei vārds.

V.Zeile: Divi jautājumi cienītajam ministram. Vai Ekonomikas ministrijai ir analīze par atsevišķu tautsaimniecības nozaru rentabilitātes līmeni republikā un vai šeit ir kāda stratēģija, kurām nozarēm rentabilitātei jābūt augstākai, kurām- zemākai? Rentabilitātes celšana ar cenām ir viens no spēcīgākajiem nozaru attīstību regulējošiem faktoriem.

Otrs šajā sakarībā- konkrēti par rūpniecību. Rūpniecības izvērtējumu pagājušajā gadā veica liela zinātnieku grupa rektora Lavendeļa vadībā, tika ieguldīti lieli līdzekļi. Vai izdarītās analīzes rezultātā valdībai ir kāda stratēģija attiecībā uz rūpniecības attīstības perspektīvām republikā?

J.Āboltiņš: Rentabilitātei mēs sekojam. Kad diskutējam par cenām, tad visi pie mums ierodas un rāda 7, 8 un 10 procentu rentabilitāti. Diemžēl tad, kad ir mēneša rezultāti, rentabilitāte ir cita. Bet vispār mēs uz rentabilitāti skatāmies kā uz ļoti apšaubāmu rādītāju, jo tautsaimniecības balstīšana uz rentabilitāti netieši stimulē tautsaimnieciskās ražošanas materiālietilpību. Jo vairāk sadzen materiālajās izmaksās, jo nopamato lielāku cenu un parāda, ka ir lielāka rentabilitāte.

Kas attiecas uz jautājumu par Lavendeļa grupu, tad šis materiāls tiek izmantots. Pašlaik mūsu institūts ir sagatavojis un valdība tuvākajā laikā izskatīs jautājumu par rūpniecības perspektīvām. Galvenās rūpniecības prioritātes ir tās, kuras jau arī tika minētas tautsaimniecības programmā, tātad visa tā rūpniecības nozare, kas saistīta ar minimālu materiālu patēriņu, visa šī elektronika un precīzā mašīnbūve, tālāk tie nepieciešamie uzņēmumi, kuri ražo energotaupīgas ietekmes sfērā dažādus mēraparātus, dubultstiklus, siltumizolācijas materiālus un kuri balstās uz vietējām izejvielām- celuloze, papīrs, kokapstrāde, mēbeles, lini, audumi un tā tālāk. Stratēģija ir pēc iespējas minimizēt ievedamos materiālus un ražot pēc iespējas lielāku konkurētspējīgas produkcijas apjomu. Kā vienu no tādām programmām pašlaik var minēt Rīgas vagonu rūpnīcas jauno tramvaju. Tas uz ilgu laiku var iegūt stabilas, ja ne Rietumu, tad vismaz Austrumu eksportpreces izskatu. Tādējādi mēs varam sevi nodrošināt ar daudz ko nepieciešamu, tajā skaitā ar metālu, kurināmo un tamlīdzīgi.

Priekšsēdētājs: Es tikai gribētu griezt visu vērību uz to, ka ir palikušas 17 minūtes līdz pārtraukumam un būtu vēlams koncentrētākā veidā jautāt. Vārds deputātam Celmiņam.

J.Celmiņš: Ministra kungs! Man tāds jautājums- kādus pasākumus valdība pašreiz veic un tuvākajā laikā plāno veikt, gatavojoties privatizācijai? Uz vietām var manīt, ka šie pasākumi, manuprāt, ir nepietiekami. Piemēram, netiek veikta bijušo īpašnieku uzskaite un netiek reģistrēti viņu nodomi, ko viņi domā darīt tālāk. Tāpat mums nav arī prognozes, cik iedzīvotāju un ar kādu kapitālu iesaistīsies uzņēmējdarbībā. Ar vārdu sakot, netiek vākts šis izziņas materiāls.

J.Āboltiņš: Slikti, ja rodas tāds iespaids. Acīmredzot tā tiešām ir. Tajā pašā laikā varu pateikt tikai to, ka tie mūsu darbinieki, kas pašlaik ir nodarbināti privatizācijas jomā, ar šiem jautājumiem nodarbojas. Es domāju, ka lēmums par attiecīga privatizācijas departamenta izveidošanu šo procesu paātrinās. Kas attiecas uz uzskaiti un tamlīdzīgi, man, iepazīstoties ar Augstākās padomes lēmuma projektu par šo departamentu un īpaši par nekustamā īpašuma reģistra izveidošanu, radās iespaids, ka tie konsultanti, kuri dzina cauri šo nekustamā īpašuma reģistra ideju, ir aizmirsuši, ka Latvijā jau kopš gadsimta beigām pastāv inventarizācijas dienests un ka par visām zemēm, ēkām, mājām arhīvos materiāls ir. Izmantojot iespēju, man būtu lūgums, veidojot šo reģistru, ņemt to vērā, jo ir birojs, kas visu to skrupulozi dara. Kad parādīsies šī struktūra, process vēl paātrināsies.

J.Celmiņš: Paldies par atbildi. Es tikai gribu piebilst, ka lielākā daļa bijušo īpašnieku nezina, pie kā griezties un kam savas vēlmes šobrīd izteikt.

J.Āboltiņš: Zemes reformā tas ir skaidri ierakstīts, tāpat tagad nāks ārā visi dokumenti par privatizāciju. Arī tur būs ierakstīts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Ministra kungs, jūs bezkaislīgi konstatējāt, ka divas trešdaļas lauksaimniecības uzņēmumu šogad bankrotēs. Vai jūs varētu atbildēt, kas notiks tālāk? Tas man būtu pirmais jautājums.

Un otrs jautājums- vai jūs uzskatāt par pareizu un ekonomiski pamatotu vienādu sociālo nodokli lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumiem?

J.Āboltiņš: Diemžēl man ir tāds amats, ka man jāuztver visi fakti bezkaislīgi. Kas notiks tālāk, es jau teicu,- notiks cenu caurskatīšana, un diskusijas rezultātā bezkaislīgi nonāksim pie secinājuma, ka divas trešdaļas nebankrotēs, bet bankrotēs mazāks skaits.

Kas attiecas uz 37 procentiem gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, tad es joprojām uzskatu, ka šie procenti, ja mēs neatkāpjamies no savas tirgus ekonomikas koncepcijas, no sociālo garantiju viedokļa prasa, lai visās nozarēs būtu vienādi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Salītim.

B.Salītis: Āboltiņa kungs, vai valdība tuvākajā laikā plāno mainīt vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenas zivju produkcijai, jo, salīdzinot ar citām pārtikas precēm, tās šodien ir pārāk zemas?

J.Āboltiņš: Plāno. Jūs jau zināt, mēs veselai daļai palaidām brīvas cenas, bet diemžēl mūsu nervi bija par švakiem, lai pierādītu to un atdotu atpakaļ "Kaijai" viņu zivju cīsiņus par 8 rubļiem. Tā ka šī problēma ir. Tā ir nepārtraukti valdības dienas kārtībā. Es varu pateikt, ka cenas praktiski ir jautājums, kurš visu laiku tiešā vai netiešā veidā ir klāt absolūti visās valdības sēdēs.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biķim.

V.Biķis: Vai Ekonomikas ministrija vai kāds cits kontrolē tos valsts uzņēmumu rēķinus, kuri ir atvērti dažādās Eiropas valstīs ārpus PSRS robežām?

J.Āboltiņš: Ārējā ekonomiskā darbība ir valdības Ārējo ekonomisko sakaru departamenta pārziņā. Šis jautājums ir viens no tiem, kurš ir šodien arī valdības sēdē.

V.Biķis: Vēl viens jautājums par patēriņa fondu un investīcijas nodokli. Augstākā padome iesniegto projektu noraidīja. Kāpēc vajag gaidīt līdz ceturkšņa beigām, lai iesniegtu jaunu šo nodokļu projektu? Man šķiet, tas bija novembrī, kad to noraidīja. Vai ir vajadzīgi četri mēneši, lai projektus pārstrādātu?

J.Āboltiņš: Varēja jau, protams, to pārstrādāt un iesniegt vēlreiz. Bet katrā ziņā ekonomiskiem procesiem ir drausmīga inerce. Es, piemēram, neesmu pārliecināts vēl šodien, ka tā ekonomikas reakcija, kas notika janvārī, pēc tam, kad sāks apzināties, kādi ir īstenie bankas procenti, februārī dos jau tādu pašu reakciju. Tādēļ vienkārši šis ceturksnis ir vajadzīgs kā laiks, lai pārliecinātos, ka janvāra parādība jeb decembra parādība tiešām ir noturīga parādība, ka tā nav gadījuma parādība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Man ir jautājums par patēriņa fonda nodokli. Cik es sapratu no jūsu ziņojuma, tad kāda no grupām gatavo šo projektu un it kā sliecas uz iestāšanos par šādu nodokli. Es saprotu šāda nodokļa lietderību valstij, kurai ir sava finansu sistēma, sava naudas sistēma. Taču cik, jūsuprāt, šādi mēģinājumi iegrožot izmaksas ir lietderīgi tādā atklātā finansu sistēmā, kādā mēs pašlaik esam, kur mēs neregulējam ne šo naudas emisiju, ne arī visus finansu procesus?

J.Āboltiņš: Es šo jūsu jautājumu un atbildi uz to cieši saistu ar tā saukto jau šeit minēto koloniālo nodokli. Ja mums izdosies šo koloniālā nodokļa koncepciju realizēt tā, kāda bija panākta mutiskā vienošanās ar Pavlovu, tas ir, ka mums paliek sava nodokļu sistēma un tiek fiksētas visur mūsu attiecības ar banku, mūsu, ja tā varētu teikt, līdzdalība un vainas dalīšana šajā iekšējā parādā, tādā gadījumā ir tieša jēga, lai šāds nodoklis būtu, jo tad mēs skaidri zinām to robežu, līdz kurai mums ir jāmaksā, lai beidzot būtu atpirkušies, ja tā var teikt, kļūdami ekonomiski brīvi. Ja nav šīs robežas, tad, protams, jūsu jautājums ir pamatots.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Vai situācijā, kad mums nav likuma par valdību un nav ar likumu reglamentēts, ko valdība drīkst un ko valdība nedrīkst, ir vēl kāda ministrija, kas nav sākusi konkrētu aktīvu ekonomisku komercdarbību, iesaistoties kopīgos uzņēmumos un tā tālāk? Manuprāt, visas Latvijas Republikas ministrijas jau šādu komercdarbību veic.

J.Āboltiņš: Par Ekonomikas ministriju es zinu pilnīgi skaidri, ka mēs neveicam komercdarbību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj, vai šajā jautājumā atklāsim debates, it sevišķi, ņemot vērā, ka nav sagatavots ne lēmuma projekts, ne kādi citi dokumenti. Vai ir vērts sākt debates, vai arī uzklausīsim šo informāciju, pieņemsim zināšanai un izmantosim attiecīgo komisiju darbā, sagatavojot lēmumu, likumu projektus un citus dokumentus? Ir ierosinājums vienkārši pieņemt zināšanai un neatklāt debates, jo tam laikam nebūtu sevišķas izšķirošas nozīmes šajā brīdī. Tātad šis jautājums mums ir atrisināts.

Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Jautājums par Ekonomikas ministrijas darbību mūs visus ļoti uztrauc. Varbūt mēs varētu pieņem lēmumu visi savās komisijās izskatīt Ekonomikas ministrijas darbību un ar konkrētiem priekšlikumiem nākošajā nedēļā sanākt kopā, un tad tik tiešām šo jautājumu risināt jau ar sagatavotiem lēmumiem, ieteikumiem vai iesniegumiem. Bet vai mums šodien to darbību tomēr nevajadzētu pabeigt ar tādu lēmumu, ka visas komisijas izskata pašreizējās Ekonomikas ministrijas darbību un nedēļas laikā visu komisiju priekšsēdētāji iesniedz savu komisiju viedokli par Ekonomikas ministrijas darbību?

Priekšsēdētājs: Godātais Ziediņa kungs, man liekas, tas ir komisiju pienākums un tas pamatojas uz lēmumu, ka šodien mēs klausāmies Āboltiņa kunga ziņojumu. Tas arī tur tika ietverts iekšā. Diez vai plenārsēdei vajadzētu uzdot komisijām veikt to darbu, kas tām ir jādara? Citādi kāda nozīme mums bija šeit ministra kungu saukt un uzdot jautājumus? Es domāju, ka pieņemt sevišķu plenārsēdes lēmumu, ka komisijām ir jāstrādā, būtu visai dīvaini. Vienīgi mēs varam pieņemt lēmumu, ka iekļaut dienas kārtībā nākošnedēļ vai kādā citā laikā šo jautājumu, kuru sagatavot uzdodam komisijām. Bet tas ir Prezidija jautājums par dienas kārtību, par dokumentu iesniegšanu, par to, kurām komisijām tas būtu jāizskata. Tā ka to varētu rīt Prezidijā atrisināt. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Lembergs: Es uzskatu, ka mēs esam velti šeit laiku nosituši. Uzklausīt ministra atbildes un vispārēju statistisku informāciju par saimnieciskās darbības jautājumiem pagājušajā gadā- to varēja iedot rakstiski, un ar to tā lieta beigta. Ja mēs atvēlam laiku parlamenta sēdē, tad vajag būt arī debatēm, lai pieņemtu kaut kādu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, ja jūs būtu apmeklējis plenārsēdes pagājušajā nedēļā un zinātu par lēmumu, kas tika pieņemts, jūs zinātu, ka šis jautājums jau tika izskatīts pagājušajā nedēļā un tika pieņemts lēmums šodien atkārtoti noklausīties pēc izdarītām debatēm. Par to tika nobalsots plenārsēdē. Lemberga kungs, paņemiet, lūdzu, sēžu stenogrammas, jūs redzēsit!

A.Lembergs: Es tās esmu redzējis. Bet kāda jēga, ka mēs šodien šeit sanācām un divas stundas runājām?

Priekšsēdētājs: Jūs ierosināt atklāt debates?

A.Lembergs: Jā. Es gribu.

Priekšsēdētājs: Tātad ir divi viedokļi- viens viedoklis, ka nevajag atklāt debates un komisijām līdz nākošnedēļai ir jāsagatavo atzinums, bet Prezidijs par to izlems, otrs- Lemberga kunga viedoklis, jo viņš ir pierakstījies debatēs, ka vajag atklāt debates.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 75 deputāti. Tas ļauj mums strādāt. Pirmais balsojums- neatklāt debates. Rīt Prezidija sēdē nolems par datumu, kad komisijas sniegs savu atzinumu. Rezultāts: 30- par, 26- pret un atturas- 15.

Nākamais balsojums- atklāt debates šajā jautājumā. Vispārējas debates, jo lēmuma projekta mums nav. Rezultāts: par- 38, pret- 23 un atturas 10. Līdz ar to ir nolemts atklāt debates bez konkrēta lēmuma šajā jautājumā. Lūdzu pierakstīties sekretariātā debatēs. Cik es saprotu, Lemberga kungs ir pirmais pierakstījies. Pārējie var pierakstīties, nākamo dienas daļu veltīsim šim jautājumam.

Starpbrīdis 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus ieņemt savas vietas, lai mēs varētu sākt darbu. Lūdzu ieņemt savas vietas, atklājam debates. Pirmais ir pieteicies debatēs deputāts Felss, gatavojas deputāts Lembergs. Arī mūsu premjers Godmaņa kungs solījās ierasties uz šīm debatēm. Viņam ierodoties, dosim vārdu. Lūdzu, trešais mikrofons- par procedūru.

R.Repša: Vai mēs tomēr nevarētu uzlikt kaut kādus ierobežojumus debatēm, kas te tagad draud kļūt ļoti garas manā izpratnē? Es liktu priekšā, pirmkārt, debatēšanas ilgumu katram runātājam noteikt piecas minūtes. Es domāju, ka ar to ir jāpietiek. Otrkārt, mēs varētu arī pavilkt svītru tam debatētāju sarakstam. Tie, kas ir izteikuši reālu vēlēšanos runāt, ir pieteikušies. Ja mēs ļausim tagad spontāni, lai cilvēki uzstājas, tad klausītājiem vienmēr atkal rodas vēlēšanās kaut ko papildināt. Es domāju, ka tad mēs nekad nebeigsim šīs debates. Šādas divas lietas es ierosinātu.

Priekšsēdētājs: Kādi vēl ierosinājumi par debatēm? Citu nav. Jānobalso. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 63 deputāti.

Godājamie kolēģi! Pirms liekam uz balsošanu deputāta Repšas ierosinājumu, es gribētu nosaukt visus debatētājus: Felss, Lembergs, Bresis, Berklavs un Blumbergs. Ja būs iespēja, ieradīsies arī deputāts Godmanis.

Tātad ierosinājums ir šāds: debates piecas minūtes un aprobežoties ar šo debatētāju skaitu. Vai ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 37- par, 12- pret, 3- atturas. Šis ierosinājums pieņemts.

Vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es centīšos ilgi neaizkavēt jūsu uzmanību pie šā jautājuma, jo daudz ko no tā, par ko es gribēju šeit runāt, dzirdēju jau jautājumu un atbilžu laikā. Varbūt daži momenti, uz ko gribējās saasināt uzmanību. Runājot par ekonomisko situāciju, es, protams, esmu apveltīts ar ekonomisko egoismu konkrēti lauksaimniecības virzienā, jo esmu lauksaimnieks.

Lai arī kā mēģinu izprast situāciju kopumā un orientēties šajā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā, tomēr man tā galīgi nav saprotama. Pašreizējā pieeja lauksaimniecības jautājumu risināšanā ir tāda, ka finansiālo situāciju nav spējīgas izturēt 80-90 procenti saimniecību. Pirmais jautājums aktuāls kļūs jau pirmā ceturkšņa beigās attiecībā uz apmēram 20-30 procentiem saimniecību. Nākamajai daļai, apmēram tādā pašā proporcijā, šī kritiskā robeža varētu sekot otrā ceturkšņa beigās. Gada beigās mēs varam palikt praktiski pie sasistas siles lauksaimniecībā.

Es šaubos, vai tā zemniecība, kas ir pašreiz, un tā, kas vēl veidosies, būs spējīga kompensēt to produkcijas daļu, ko saražotu šīs sabrūkošās saimniecības. Es uzskatu, ka nav normāla šī situācija. Katrā gadījumā uzskatu, ka valdībai tūdaļ jāveic kaut kādi radikāli, konkrēti pasākumi, lai šo situāciju labotu. Ja to neizdarīs tagad, tad baidos, ka vasarā var būt par vēlu.

Tik tiešām, cik var secināt, prakse ir tāda- ja kādu nozari grib pabāzt zem ūdens, tad vajag šai nozarei fiksēt cenas. Šobrīd tas izdarīts it kā ar lauksaimniecību. Lauksaimniecībai cenas ir fiksētas, bet to nevar teikt par rūpniecību, par materiālu ražošanu un daudzām citām nozarēm, kuras piegādā resursus tieši lauksaimniecībai. Cenas pašas par sevi lauksaimniecībā varbūt ir pieņemamas, bet konkurēt ar tām cenām, kas nāk pretī, mēs neesam spējīgi. Es arī neesmu dzirdējis ne no viena valdības pārstāvja kaut vai pāris konkrētu priekšlikumu, kā būtu jārīkojas lauksaimniekiem šādā situācijā. Viss ir ļoti vispārināts un ar nosacījumu "var būt".

Bet kas galu galā mums pateiks kaut vai pāris konkrētu momentu vai iezīmēs to vadošo līniju, kādā paredzēts kaut vai tīri lauksaimnieciskā attīstībā iet tuvākajā perspektīvā? Nav tādu cilvēku, un diemžēl es arī neredzu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lembergam.

A.Lembergs: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Vispirms es gribētu Krastiņa kungam izteikt protestu par komentāriem, jo tie bija nekorekti. Es arī nekorekti mēģināšu palabot. Es lūgtu tādus kundziskus komentārus neizdarīt.

Tagad par lietu. Ir vairākas pretenzijas Ekonomikas ministrijai. Kā deputātu mani uztrauc realizētā vai nerealizētā ekonomiskā politika Latvijā. Par cenām un tarifu politiku. Pēc manām domām, Ekonomikas ministrijai nav sistēmveida pieejas šim jautājumam ar domu, ka tas veidojas kopsakarā ar attiecīgām sekām.

Minēšu vienu piemēru: maksa par īri iedzīvotājiem un telpu nomu. Tātad maksu par īri iedzīvotājiem nosaka attiecīgie normatīvie akti, tos mēs nevaram regulēt, bet telpu nomu nosaka Latvijas Republikas valdības lēmums. Savukārt uzturēšanas izdevumi tagad pieaug divas reizes. Rezultātā zaudējumi budžetā ir četri miljoni. Kas tos segs? Ja tos nesedz, mums maijā jāpārtrauc sava dzīvojamā fonda ekspluatācija. Vai mēs to varam pieļaut? Nevaram pieļaut.

Tālāk- nodokļu politika un pašvaldību budžeti. Ministrs ļoti optimistiski izteicās, ka tur viss ir kārtībā. Mums ir deficīts 50 procenti no izdevumu daļas. Tas ir objektīvi izrēķināts pēc attiecīgiem normatīviem un pareizināts ar attiecīgiem cenu pieauguma koeficientiem, pie tam šo cenu pieaugumu regulē attiecīgie Latvijas Republikas valdības lēmumi, ko gatavo Ekonomikas ministrijas Cenu departaments. Mēs, galējie patērētāji, esam pašās ķēdes beigās. Veselības aizsardzība ir galējais patērētājs, dzīvokļu komunālās saimniecības- galējais patērētājs, izglītība- arī galējais patērētājs un tālāk- sociālais nodrošinājums. Līdz ar to cenu pieaugums tieši ietekmē budžeta izdevumu daļu. Kompensācijas mehānisms nav paredzēts, un par to vispār neviens netaisās domāt. Ko mēs darīsim? Pārtrauksim veselības aizsardzības finansēšanu? Bet bērnudārza finansēšanu atkal mēs neredzam. Es gribētu pārmest Ekonomikas ministrijai, kura aizvien vadās pēc tāda principa, ka Latvijas Republika sastāv no nozarēm. Bet Latvijas Republika sastāv no pagastiem un pilsētām! Tur un nekur citur dzīvo cilvēki.

Tālāk man ir viens konkrēts fakts, kā ignorē Latvijas Republikas lēmumus. Piemēram, par Ventspils problēmu risināšanu ir lēmums, ir konkrēti uzdevumi Ekonomikas ministrijai. Šie Latvijas Republikas valdības uzdevumi Ekonomikas ministrijai nav izpildīti. Jāsaka tā, ka valdības lēmumus atceļ premjers, nevis viņa vietnieks. Pat ne ministrs. Atceļ Ekonomikas ministrijas departamenta vadītāju vietnieki, nosakot mūsu pašreizējās valdības ekonomisko politiku. Tā tas bija agrāk. Citiem vārdiem, valdību vada aparāts, vienas ministrijas aparāts.

Tālāk- materiāltehniskā apgāde un saimniecības montāžas darba limiti. Ir apstiprināta nomenklatūra, kas ir Ekonomikas ministrijas materiāltehnisko resursu nomenklatūra. Tātad šo resursu sadalījums nav novadīts līdz Materiāltehniskās apgādes ministrijai un līdz izpildkomitejām. Šodien februāris ir pusē, mums jau sen vajadzēja sākt būvēt. Metāla, cementa un pārējo Ekonomikas ministrijas normatīvo nomenklatūras materiālu sadalījumu ne viens, ne otrs nav saņēmis. Kā mums strādāt? Pēc tam jūs sakāt, ka mēs neapgūstam materiālu limitus celtniecības montāžas darbos. Kā mēs apgūsim? No svaiga gaisa un mīlestības?

Tālāk- Ekonomikas ministrijai pārmetums par to, ka nav izstrādāta pretmonopola darbības likumdošana, tā nav kārtīgi izstrādāta un iesniegta parlamentā. Visas šīs cenu izmaiņas, pastāvot monopola sistēmai, mūs novedīs pie kraha. Tas būs pilnīgi bezjēdzīgi, sākot ar sadzīves pakalpojumiem un beidzot ar jebkuru ražošanu, jo monopolizācija ir pat līdz 90 un 100 procentiem.

Kā var ekonomikas ministrs ziņot parlamentā par ekonomisko situāciju un tās politiku, ja viņš nepieskaras ārējo ekonomisko sakaru sadaļai pēc fakta un pēc prognozes?

Man tomēr nav skaidrs, kāda ir ieteiktā, izstrādātā Ekonomikas ministrijas ekonomiskā politika Latvijā. Diemžēl no ekonomikas ministra vairākām runām mēs to neredzam. Lūdzu Ekonomikas ministriju par to uzmanīgi padomāt, tāpat arī valdību. Šāda ekonomiskā politika nav izstrādāta, un to nevar realizēt, vismaz normāli pasniegt parlamentam, lai mēs to zinātu. Vajag domāt, ko tālāk darīt.

Priekšsēdētājs: Deputāta Lemberga izteikto protestu es analizēšu. Vārds deputātam Bresim.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Kad mēs pirmīt balsojām par debatēm šajā jautājumā, tad it kā sadalījāmies nosacīti divās daļās. Viena daļa zināmā mērā prognozē ekonomikas attīstību un grib kaut kādā veidā to iespaidot, grib darboties līdz katastrofai un nepieļaut to. Diemžēl otra daļa acīmredzot uzskata, ka vispirms ir jāizjūk un pēc tam ir jāmeklē ceļi, kā veidot un uzlabot ekonomisko situāciju.

Kas mani uztrauc šajā momentā? Mani visvairāk uztrauc tas, ka tieši mūsu valsts pārvaldes institūti, ministrijas, dažādi departamenti, pārvaldes ir ārkārtīgi vienaldzīgas šajā ekonomiskajā situācijā. Tā vietā, lai ienestu kaut kādas izmaiņas mūsu likumdošanā vai arī veiktu kaut kādus papildu ekonomiskos pasākumus, viņi, tieši otrādi, vēlas parlamentu pašreiz noskaņot, ka viss ir kārtībā. Var jau būt, ka tiešām viss ir kārtībā. Bet tad jāsaka atklāti, ka es diemžēl neesmu dzirdējis vēl nevienā vietā un arī no Āboltiņa kunga šodien nedzirdēju konkrētus skaitļus, kuri atspēkotu to, ko teica pirms manis deputāti un ko šodien saka simtiem zemnieku, ka pēc pāris mēnešiem viņi sāks izjukt. Nav nekas vienkāršāks, kā izrēķināt peļņas apjomus par pagājušo gadu, un šogad parādīt, kā izmainīsies un kas notiks ar konkrēto ekonomiku. Man liekas, ka diemžēl mūsu radītās formācijas gluži vienkārši nav spējīgas patlaban to izdarīt un baro mūs ar visādiem, ja tā var teikt, zinātniskiem traktējumiem, kas faktiski neko konkrētu nedod. Mēs nespējam sekot līdzi un nemākam kontrolēt ekonomiku. Kurp tā iet? Kur tā būs apmēram pēc diviem trim mēnešiem?

Es esmu pārliecināts, ka stāvam otrā inflācijas viļņa priekšā, kas iznīcinās tādas nozares, kur ir fiksētas cenas. Diemžēl tāda ir lauksaimniecība. Tagad dumpojas tikai vadītāji, priekšsēdētāji, direktori. Varbūt mēs varam viņus visādi apsaukāt, bet tie ir cilvēki, kuri redz, kas notiek. Bet, ja tiešām tas notiks, tad sāks dumpoties arī tie zemnieki un tie bijušie kolhoznieki, kuriem būs jāsāk pilnīgi uz nesagatavotas augsnes strādāt no nulles. Diemžēl viņi tam nav gatavi.

Es domāju, ka mums ir vairāki būtiski trūkumi pašreizējā valsts aparāta darbā. Viens no tādiem ir valsts monopola nostiprināšana. Vai mums patīk vai nepatīk, ir tomēr jāatzīst, ka, tikko esam radījuši valsts institūcijas, tā tās sāk nostiprināt savu monopolu varu un darīt visu, lai nekādā gadījumā neizlaistu kaut kādu varas kripatiņu no savām rokām. Es varētu daudz runāt par ražotāju pašpārvaldes tiesībām, par pašpārvaldes formām, par tiesībām slēgt līgumus ar valsts organizācijām, bet es skaidri zinu un esmu pārliecināts, ka valsts aparāti, kurus esam radījuši milzīgus, jebkurā gadījumā jebkādu vismazāko iniciatīvu tūlīt nožņaudz, lai visas- gan valsts, gan ražotāju- funkcijas paturētu savās rokās. Līdz ar to, bez šaubām, arī nav vajadzīgs absolūti nekāds indeksācijas mehānisms, nav vajadzīgs nekāds dialogs, jo viss šis mehānisms darbojas tikai ap valsts monopolu. Man šķiet, ka mēs nedrīkstam pieļaut tādas situācijas rašanos, jo tā nekādi pie laba rezultāta pievest nevar.

Tālāk jautājums- ko darīt? Šodien diskutējām par to, vajag vai nevajag lēmuma projektu. Es uzskatu, ka mums nav vajadzīgs jauns lēmuma projekts, jo vakar mēs pieņēmām lēmumu, kas, man šķiet, jau zināmā mērā atbilst lēmuma projektam. Vienīgais, ko es varu ieteikt, ir tas, ka acīmredzot mūsu cienījamajām komisijām pietiek laika nodarboties tikai ar likumu un lēmumu pieņemšanu. Mēs pārāk teorētiski strādājam. Man šķiet, ka mums pašreiz ir jāizskata kopā jautājums par konkrēto ekonomiku. Ir noslēdzies gads, jāskatās, kur mēs esam nonākuši, jāskatās šāgada prognozes un jādara tas darbs, ko mēs darām, ministrus ieceļot vai kaut kādu ministru programmu apstiprinot. Man šķiet, ka komisijām kopā jāizskata 1991.gada prognoze.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Berklavam.

E.Berklavs: Kā jau visiem kolēģiem laikam ir zināms, esmu rīdzinieks, bet deputāts es esmu no Madonas apriņķa 151.apgabala. Es saņemu diezgan daudz vēstuļu. Vakar, piemēram, pēdējo saņēmu no Lubānas, kuru raksta cilvēks, kurš kļuvis par bezdarbnieku. Man liekas, ka vajadzētu runāt par šo nepamatoto bezdarbu, kas tomēr rodas. Es tīšām saku "nepamatoto", jo uzskatu, ka, kamēr mums tik daudz trūkst gan pārtikas produktu, gan sadzīves priekšmetu, instrumentu, kamēr mums trūkst rūpniecības preču, kamēr mēs tās nevaram nopirkt (es pats, piemēram, vairāk nekā gadu meklēju, kur nopirkt vienkāršu kušeti, un nevaru to dabūt), kamēr mēs uz vienkāršām mantām parakstāmies un gaidām ilgu laiku, tikmēr nevar būt runa par bezdarbu. Bet tas ir, tas veidojas.

Man raksta apmēram 50 gadus veca vai nedaudz vecāka sieviete, kura strādā mežrūpniecības sistēmā. Viņa tāda nav vienīgā. Viss ir likumīgi noformēts, ir laikus brīdināta un ir samaksāts, kas pienākas, viņai pretenziju šinī ziņā nav, bet viņa saka- kur es iešu strādāt? Meklēt darbu Madonā? Man nav, kur dzīvot, un varbūt arī tur es neatradīšu darbu. Uz kurieni braukt? Lubānā citu darba vietu viņa nevar atrast.

Redziet, es domāju, ka tas, protams, attiecas vispirms uz pašvaldībām, sākot jau ar ciematu, ar apriņķi, kā arī uz nozaru ministrijām. Bet tomēr Ekonomikas ministrija ir tā, kurai vajadzētu signalizēt, koordinēt, gatavot šos jautājumus un izvirzīt tos. Ir acīmredzot konkrēti jārunā par to, ka vajadzīga pārprofilēšana, pārkvalifikācija. Ir jāveido mazas darbnīciņas.

Es nevaru saprast, kāpēc, piemēram, mēs nevaram veidot darbnīcas, kur varētu pasūtīt kaut ko: krēslu, gultu, kušeti vai kaut ko citu. Vai mēs to nevaram izdarīt? Mums amatnieku nav? Ja nav, tad ir jārod.

Mēs vakar saskārāmies ar jautājumu, ka taisās vest gucuļus iekšā, lai viņi cirstu mežus un kā atalgojumu saņemtu izvešanai kādu daļu no būvmateriāliem. Tātad par būvmateriālu trūkumu nevar būt runa. Ja jau mēs vedam iekšā darbaspēku, tad nevar būt pie mums bezdarba. Tātad ir jārīkojas, lai šos jautājumus risinātu. Kaut arī tas nav ne pasaules mēroga, ne globāla mēroga jautājums, bet tā būs ļoti nopietna problēma, kura šodien uz vietām, ne tikai Madonas apriņķī un citos apriņķos, radīsies arvien biežāk. Mēs nevaram uzskatīt, ka tur nekas nenotiek, lai cilvēks dara, ko grib, lai viņš meklē darbu un dzīvesvietu pats.

Otrs jautājums vairāk attiecas uz lielākām pilsētām nekā uz mazākām. Piemēram, manai dzīvesvietai blakus Vidzemes tirgus mājas audumu veikalā jau gadu nav vairāk kā divi trīs baķīši auduma, bet strādā pilns darbinieku štats divstāvu telpās. Organizācijām un dažādām iestādēm ir vajadzības pēc telpām. Tāds nav šis viens veikals. Mēs katrs no klātesošajiem zinām tādus veikalus, kur stāv štati. Acīmredzot Tirdzniecības ministrijai ir tik lieli algas fondi, ka tas sevišķi neuztrauc. Cilvēki stāv tajā darbā. Viņi domā, ka kādreiz būs atkal preces, tāpēc stāv. Vai tad nav pamata gaidīt, ka Ekonomikas ministrija būtu tas koordinators, tas uzraugs, kas nevar palikt vienaldzīgs un uzskatīt, ka uz viņiem šis jautājums neattiecas.

Tie ir it kā sīki jautājumi, bet man liekas, ka tie kļūst arvien aktuālāki.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blumbergam.

O.Blumbergs: Ierobežotais laiks neļauj runāt par daudzām problēmām, tādēļ es gribētu pieskarties tikai vienai. Es piederu pie tiem deputātiem, kuri jau pašā sākumā noraidīja piedāvāto nodokļu paketi, uzskatot, ka nodokļi šobrīd Latvijā jāveido pēc citiem principiem. Proti, jāsāk skatīties, kuras nozares mums ir izdevīgāk attīstīt un kuras tādējādi jāstimulē ar šās nodokļu sistēmas palīdzību, un kurām nozarēm praktiski jāļauj, lai viņas pašas iztur konkurenci, jo vairāk tādēļ, ka Latvijas ekonomikai raksturīgs, ka tai nav savu energoresursu, ka nākotnē neizbēgami nāksies rēķināties ar to, ka enerģiju no austrumu rajoniem varēs iepirkt par starptautiski pieņemamām cenām, kas būs apmēram sešas līdz astoņas reizes lielākas nekā tās, kuras lieto šodien. Ja mēs skatāmies tādā griezumā, tad kļūst skaidrs, ka ļoti daudziem uzņēmumiem neizbēgami nākotnē nāksies rēķināties ar to, ka visi saimnieciskie priekšnoteikumi efektīvai saimnieciskai darbībai un peļņai izrādīsies kļūdaini tādēļ, ka nav bijušas atbilstošas un pareizas cenas. Šinī sakarībā esošā nodokļu sistēma ir smaga, grūti iekustināma un arī nekādā veidā neparāda saimniecisko uzņēmumu vadītājiem, pa kādu ceļu jāiet nākotnē, plānojot ražošanas tālākas attīstības iespējas vai arī saglabājot esošo ražošanas līmeni, esošo nomenklatūru.

Daudz pareizāk acīmredzot būtu bijis, ja šodien Ekonomikas ministrija un valdība būtu pacēlusi cenu energoresursiem attiecīgi tādā līmenī, kas tuvinātos starptautiski pieņemamām cenām un tarifiem. Varētu izmantot šos resursus budžeta vajadzībām līdz tam laikam, kamēr tiešām pagūsim nedaudz atsperties, saņemties un pārkārtot savu ekonomiku jaunajos apstākļos. Tad varētu attiecīgi rasties arī budžetā citi ienākumu avoti. Šobrīd, kad energoresursi ir tik zemu vērtēti, kad tarifi ir tik zemi un kad mēs redzam, ka pašreiz valdība, vismaz Enerģētikas ministrija un Ekonomikas ministrija kopā, gatavo atkal administratīvas metodes ar speciālu kontroles mehānismu izvēršanu, lai panāktu elektroenerģijas un siltuma resursu taupīšanu, kas reāli nekad nav izdevies nevienai valstij ar kaut kādu štata mehānismu, mēs skaidri varam saprast, ka šie paņēmieni atkal lemti neveiksmei. No rīta, izejot Rīgas ielās, mēs redzam, kā liesmo skolas vienās ugunīs tad, kad Mašas tante atnākusi uzkopt telpas. Mēs redzam, ka nesaudzīgi tiek tērēta siltuma enerģija. Nekas nekur nav noblīvēts, nekur nekāds taupības režīms netiek ievērots. Tas būs iespējams tikai tad, ja būs atbilstoši tarifi, ja ne tikai saimnieciskie uzņēmumi, bet arī budžeta organizācijas sapratīs un redzēs, ka energoresursi maksā dārgi un ka tie jātaupa.

Tas ir tikai viens piemērs, bet tam ir būtiski svarīga nozīme nākotnē, jo pati galvenā problēma, ar kuru mums nāksies sastapties nākotnē, ar kuru mums neizbēgami būs jārēķinās, būs tieši energoresursu problēma.

Es domāju, ka Ekonomikas ministrijai vajadzētu skatīties uz šīm nākotnes lietām nopietnāk, tas ir, domāt nevis par šodienas problēmām, bet domāt par tām problēmām, kuras neizbēgami būs rīt.

Katrā gadījumā jāsaprot arī tas, ka peļņas nodoklis, ja to nostāda vienā līmenī praktiski visām saimnieciskajām organizācijām, galīgi nav pieņemams. Tas ir augsts. No tā mūs brīdināja arī Rietumu speciālisti, ka tas nav pieņemams apstākļos, kad nepieciešams stimulēt saimniecisko iniciatīvu. Kā mēs redzam, tad tik tiešām šī saimnieciskā iniciatīva vairāk sāk izvērsties tajos virzienos, kuri nav ražojošie, tā ir dažāda informātika, dažādu starpniecības uzņēmumu veidošana, bet tā nekādā veidā netiek vērsta uz ražošanas uzņēmumiem. Lūk, tāpēc vajadzēja diferencēt šo nodokļu sistēmu. Ja tas nav izdarīts 1991.gadā, tad noteikti 1992.gada budžetā ar to ir jārēķinās.

Priekšsēdētājs: Vārds premjeram Godmaņa kungam. Man ir jāatvainojas deputātam Aizezera kungam, bet mēs plenārsēdē nobalsojām, ka ierobežojam debatētāju sarakstu. Viņš pieteicās sekretariātā pēc mūsu plenārsēdes lēmuma.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais sapulces vadītāj! Cienījamie deputāti! Es gribētu jūs informēt par vairākiem valdības politikas virzieniem. Sākšu ar tiem virzieniem, kas mani personiski uztrauc visvairāk.

Mūsu valdības programmai ekonomikas, patstāvīgas ekonomikas, neatkarīgas ekonomikas izveidē bija pieci etapi. Mēs sākām ar patstāvīgu nodokļu sistēmu, pēc tam pārgājām pie patstāvīga budžeta, pēc tam pie patstāvīgas cenu reformas, pēc tam pie patstāvīgas finansu sistēmas un nobeidzām ar privatizāciju. Mēs patlaban esam izdarījuši pirmos trīs soļus, vēl ir palikuši divi soļi.

Papildus tam visos šajos piecos etapos pretī nāk vēl divas lietas: kā mēs visos šajos etapos uzturam attiecības ar Maskavu un ar citām republikām un kā mēs mēģinām patstāvīgi darboties uz Rietumiem, veikt patstāvīgu ārējo ekonomisko politiku. Tas ir tas karkass. Vēl bez šā karkasa, es uzskatu, privatizācijai ir jāizdala atsevišķs jautājums- agrārā reforma. Agrārā reforma ir pilnīgi atsevišķi izdalāma no privatizācijas.

Es tikos ar Zemnieku federācijas vadību šorīt. Mēs pārrunājām konkrēti to jautājumus, kas uztrauc viņus un uztrauc arī valdību. Kādi speciālie soļi būtu tagad jāsper? Es vienkārši gribu teikt, ka agrārā reforma un zemnieku saimniecību veidošana ir pirmais privatizācijas etaps Latvijā. Tā tas acīmredzot iznāk.

Kā veidojas attiecības ar Maskavu? Lai kā mēs arī censtos ignorēt šīs attiecības (es šeit domāju Maskavu plašā nozīmē), ir divas lietas, kurās mēs esam absolūti saistīti,- kamēr mums ir rubļi, esam saistīti pa banku līniju. Kā mēs esam tagad plānojuši, un ko mēs esam izdarījuši? Mēs esam panākuši, ka šinī gadā nodrošinām savu nodokļu sistēmu: to neviens neaiztiks. Uzskatu to par zināmu panākumu.

Otrs. Neviens neaiztiks mūsu budžetu. Runa būs par to, cik mums vajadzēs no kopējās ienākumu summas, kādi būs maksājumi. Te mums tie ir nosaukti par koloniālajiem maksājumiem. Tā tas faktiski arī ir. Ir dažas programmas, kurās piedalīties būtu loģiski. Teiksim, ogles, kuras mēs lietojam. Ogļu lietošanas rūpniecībā mēs būtu ieinteresēti maksāt. Cik liela ir šī summa? Es esmu ar Pavlovu personiski vienojies, ka šogad mēs ievērosim pilnīgi citu sistēmu. Mums nebūs tāds stāvoklis, ka no mūsu rūpniecības uzņēmumiem, faktiski visiem tiem uzņēmumiem, kas Latvijā ir, nodokļus iekasēs tā: daļu savienībai, daļu Latvijai, daļu vietējai padomei. Finansu ministrs divas nedēļas ir Maskavā. Galvenā cīņa- cik liela ir šī daļa? Mēs, protams, esam ieinteresēti, lai šī daļa būtu minimāli tuvu nullei. Maskava ir ieinteresēta, lai šī daļa būtu apmēram tāda, kāda tā bija pagājušogad. Es negribētu šeit nosaukt tos ciparus, par kuriem mēs tagad cīnāmies. Ja ir kādi jautājumi, es varētu atbildēt. Bet mēs esam tādā stadijā.

Nodokļu sistēmu mēs esam saglabājuši. Neviens ar PSRS nodokļiem iekšā te nejauksies. Ja atgriežamies pie nodokļu sistēmas, es jau pašā sākumā teicu: nodokļu sistēma 50 gados ir veidota pirmoreiz, tā būs jākoriģē. Pirmais, kur mums nāksies to koriģēt, ir attiecībā uz 37 procentu nodokli laukos. Es apsūdzu pārstāvju viedokli un domāju, ka man izdosies valdībā to aizstāvēt. Šis nodoklis laukos nav piemērojams. Labi, mēs to mainīsim. Vai nu mēs atgriezīsimies pie tā vecā maksājuma- 18 procenti pārstrādātājām organizācijām laukos un 12 procenti ražotājiem, vai mēs paliksim pie 20 procentiem, par to mums tagad Lauksaimniecības ministrijā ir speciāli izveidotas piecas grupas, kurām līdz 21.februārim ir uzdots sagatavot galaslēdzienu. Mēs tiksimies ar Lauksaimnieku savienību un mēģināsim savienot viņu prasības ar mūsu piedāvājumu. Tāpat ar Zemnieku federāciju. Tad varēsim samērot, cik lielā mērā varēsim pārmainīt nodokļu likmes.

Mēs saglabājām arī patstāvīgu budžetu. Jautājums ir, ko mēs šā budžeta ietvaros varam darīt. Neapšaubāmi, budžets ir dinamiska sistēma. Kā vienojāmies, mēs katru ceturksni budžetu caurskatīsim. Esmu nupat savācis faktus, kā pildās budžets janvārī. Ne velti visur apkārt teic, ka 1991.gads draud ar pilnīgu krahu, ka nepildīsies budžets, ka praktiski neviens nemaksās nodokļus, ka iesāksies pilnīgs haoss materiālajā apgādē un ka tas viss izvērsīsies par pilnīgu krahu.

Varu jums ziņot, ka līdz 1.februārim janvāra budžets pildās apmierinoši. Praktiski ir plus mīnus 5 miljoni, tas sastāda kaut kādu procenta daļu. Ir, protams, tādi kuriozi, ka viens otrs turpina maksāt patēriņa fonda nodokli, kurš būs jāatmaksā atpakaļ, un jāpasaka, ka vecie nodokļi neder. Ir vēl, kur maksā zināmus pabalstus. Tas nozīmē, ka mūsu informācijas sistēma nav pietiekama. Bet fakts ir tāds, ka mēs no nodokļu jeb budžeta pildīšanas viedokļa janvārī esam stabili izgājuši cauri. Mums nav nekādu lielu caurumu budžetā.

Nākamais- par cenu reformu. Kāda ir valdības politika? Valdības politika būs tāda, ka mēs, protams, ļoti dinamiski budžeta tiesības mainīsim, nāksim pie jums Augstākajā padomē, bieži jūs traucēsim, jo tas ir normāli. Šis budžets pirmo reizi 50 gados tika sagatavots, un vajadzēs mainīt līdz ar nodokļu likmēm.

Trešais jautājums ir par cenu reformu. Kā jūs zināt, cenu reformu mēs esam daļēji pārdzīvojuši. Pasvītroju- daļēji. Mēs esam izmaksājuši tagad visas šīs kompensācijas, kas bija saistītas ar pārtikas produktiem. Kā redzams, mēs nepiedzīvojām politiskus streikus. Mums izdevās piepildīt veikalus ar produktiem. Man ir precīza informācija par visām republikas pilsētām katru dienu par apmēram 13 pārtikas pozīcijām. Es varu jūs informēt par konkrētu preci, cik ienāk un cik ir salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kā arī cik dod attiecībā pret pieprasījumu. Vienīgā vājā vieta, kas mums patlaban ir, tie ir produkti Rīgā, kas klibo. Visas pārējās pozīcijas mēs esam noklājuši.

Attiecībā uz rajonu pilsētām jautājumu nav. Es esmu devis savā laikā rīkojumu, ka mēs pamazām no rajoniem, cik nu varam, savāksim pa mazumiņam, lai arī Rīgā tomēr to fondu izveidotu drusku lielāku. Jo Rīgā ar piena produktiem dienas otrajā pusē ir zināmas grūtības. Protams, es sagaidu iebildumus, bet es citu variantu vienkārši neredzu, jo piena produktu trūkums saistīts ar piena masu, nevis ar to, ka vienkārši pats kombināts kaut ko neveic. Tur ir vēl kāds moments, ka kombināts ir spiests izmaksāt transporta izmaksu no tām organizācijām, no kurām viņš pienu ņem, un tur iznāk, ka mums ir tas jādotē. Bet katrā ziņā, es domāju, ka šo jautājumu mēs esam atrisinājuši.

Jautājums par zivīm, par cukuru, par pārtikas eļļu, protams, ir grūts. Šeit, cienījamie deputāti, es aicinātu jūs uzticēties valdībai, ka mēs sagaidīsim PSRS cenu reformu. PSRS cenu reformai jābūt vai nu 15.februārī, vai 1.martā, kurā skaidri un gaiši būs parādīts, ka cukura cena pieaug 2,1 reizi, eļļas cena un margarīna cena kāpj trīs reizes. Arī visiem produktiem, kuru sastāvā ir cukurs, eļļa, kā arī tējai, tabakai cenas ir augušas. Ņemot vērā, ka margarīnu mēs paši neražojam, bet tas mums nāk no Baltkrievijas, augu eļļa nāk no Ukrainas, cukurs lielā mērā arī tiek ievests, mēs nebūsim spējīgi kaut kādā veidā diferencēt šo cenu zemāk. Jautājums tikai- kā mēs kompensēsim iedzīvotājiem? Attiecībā uz šīm pārtikas precēm mēs viennozīmīgi gaidīsim, kamēr PSRS šīs cenas pacels. Es apsolu jūs turēt lietas kursā, kā patlaban risinās jautājums par šo cenu reformu. Es vēlreiz gribu teikt, ka līdz 1.martam mēs to stabili sagaidīsim. Mums kā valdībai arī būtu izdevīgi, lai šis sitiens nāk lielākoties no PSRS valdības, bet nevis no mums.

Tālākā cenu reforma ir saistīta ar nepārtikas patēriņa precēm. Ir runa par drēbēm, par apaviem, par cimdiem, mēteļiem, audumiem, visām šīm lietām. Kā jau jūs labi zināt, no 1.janvāra faktiski visas vairumtirdzniecības cenas tika paceltas vidēji divas reizes, bet ir attiecīgas pozīcijas, piemēram, vilna, kokvilna, kur pacēlums ir divas līdz četras reizes.

Kas notiek? Notiek tas pats, kas visā Savienībā. Ražotājs turpina ražot, bet nav spējīgs pārdot šo preci par veco cenu. Paliek tikai divas iespējamības: vai nu mēs atļaujam pārdot par veco cenu un nez no kurienes atrodam dotācijas budžetā, lai samaksātu ražotājam starpību, vai otrs variants ir- mainīt cenu. Arī šo cenu var mainīt divējādi, bet neaizmirsīsim, ka pats galvenais ir, lai mums šī produkcija vispār parādītos.

Iedomāsimies tādu paradoksu! Pilnas noliktavas ar zeķēm, ar biksēm, bet tās nevar pārdot tāpēc, ka nav saskaņota cena. Cerēt uz to, ka mēs varam kaut kādā veidā koordinēties ar PSRS orgāniem, ir pilnīgi izslēgts. Es personiski runāju ar Valsts cenu komitejas vadību, ar toreizējo PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Voroņinu. Viņiem ir pilnīgs "ķīselis" tur, nekādas skaidrības, ko darīt, nav. Viņi uzskata, ka kompensēšana ir pēc republiku viedokļa.

Kādu mēs pieņemam lēmumu? Mēs samazinām aprīlī apgrozījuma nodokli šīm nepārtikas precēm. Samazinot apgrozījuma nodokli, loģiski, ka vairumtirdzniecības cena samazināsies, par kuru mēs pārdosim. Tādējādi, mazinot apgrozījuma nodokli, mēs varam zināmā mērā neļaut pieaugt cenai trīs četras reizes, bet sadārdzinājumu nodiferencēt līdz divām, divarpus reizēm.

Vienīgā pozīcija, kur mums šo sadārdzinājumu neizdodas sadabūt, lai cik tas arī smieklīgi būtu, ir ādas apavi. Redziet, te vairs nevar vainot kādu citu republiku, kā, piemēram, kokvilnas gadījumā, kad Uzbekija pacēlusi cenu sešas reizes, kā tabakas gadījumā, kad Moldāvija paceļ četrreiz cenu tabakai. Šeit ir runa par ādām. Mūsu gaļas kombināts pieprasa, lai sadārdzinājums ādām būtu desmit reizes. Tātad ir lops, viņš tiek nokauts, āda paliek pāri. Bet ne vairāk, ne mazāk- no 1.janvāra viņi pieprasa desmit reizes lielāku sadārdzinājumu. Dabiski, ka šādas cenas apstiprināt Cenu departaments nevar. Mēs nodevām šo jautājumu risināt starp tirgotājiem, starp ādas apstrādātājiem un ādas ražotājiem, tas ir, pārstrādes kombinātiem un ādas apstrādātājiem. Visas šīs kopējās sarunas noveda pie absolūtas nulles. Neviens nav spējīgs normāli ekonomiski vienoties par kādu reālu cenu. Viņi prasa desmit reizes, attiecīgi pārstrādātājs saka- mēs vispār negribam cenu paaugstināt. Tāpēc ir dota komanda pārtraukt šo savstarpējo vienošanos. Ar valdības lēmumu mēs izrēķināsim, kāds varētu būt šis reālais sadārdzinājums. Es domāju, ka tas nepārsniegs kādas divas vai divarpus reizes. Mēs šos ādas apavus arī spēsim palaist.

Nākamais jautājums par benzīnu. Enerģētikas ministram tika uzdots,- un šodien es viņam prasīšu, kā viņš to ir izpildījis,- bija uzdots pilnīgi pārskatīt cenu politiku attiecībā uz benzīnu. Benzīnam veidojas divējāda cenu politika. Viena ir tāda, ka to, ko saņem fondos, pārdod par valsts cenu. Viss pārējais, kas nāk no kooperatīviem, ir par kooperatīvu cenu. Iznāk apmēram šāda ideoloģija: ja mums izdodas pa fondiem saņemt vairāk... Faktiski tā ideoloģija, ko mēs likām priekšā, bija tāda: nonākt pie vienotas cenas, vienotas peldošas cenas, nedot pelnīt kooperatīvam tik lielu naudu. Ja proporcionāli jāpienāk, piemēram, šinī mēnesī fondos vairāk degvielai, tādā gadījumā kopējā cena samazinās, jo tas degvielas daudzums, kas ir pienācis par zemo cenu, ir lielāks. Tas nozīmē, ka kopējā cena ir mazāka. Ja degviela no centralizētiem fondiem ir mazāka un kooperatīvi ir sagādājuši vairāk, tad cena pieaug.

Diemžēl man šeit jāizsaka pārmetumi arī enerģētikas ministram. Līdz 10.janvārim viņš to nav izstrādājis, bet viņam šodien jāatskaitās par to, kāda šī sistēma būs. Tas ir tāpēc, lai aizturētu komercbenzīna pārdošanu. Ja tagad atļausim šai sistēmai iedzīvoties, tad paliks tikai komercbenzīns. Tad vispār nav nekādas jēgas turēt Enerģētikas ministrijā Sagādes nodaļu, kas ne ar ko nenodarbojas, bet tikai skatās, kā kooperatīvi valsts stacijās pārdod savu benzīnu. Tas ir, protams, arī valsts benzīns, dabūts Krievijā uz brīvo fondu rēķina un tā tālāk.

Tagad jautājums, kas attiecas uz indeksāciju. Pēc manas pavēles mēs faktiski trijiem kolektīviem uzdevām izpildīt pasūtījumu, izstrādāt indeksācijas mehānismu saistībā ar cenu, faktiski saistībā ar trim lietām: ar cenu indeksu, ar minimālu patēriņa budžeta indeksu izstrādi un ar dzīves, faktiski dzīves līmeņa, indeksu, kas nav nekas cits kā minimālās algas noteikšana. Šodien valdības sēdē izskatījām jautājumu. Ja ne šodien, tad nākamajā sēdē mēs būsim gatavi izvēlēties no šiem trim modeļiem labāko, kuru nodosim jūsu rīcībā.

Šeit vēl vajadzētu diskutēt, kas nosaka minimālo algu- Augstākā padome vai Ministru padome. Es gandrīz vai sliektos uz to, ka Ministru padome to dara, jo var gadīties, ka šo minimālo algu mums vajadzēs mainīt divu trīs mēnešu ietvaros. Mehāniskais rēķins ir samērā vienkāršs. Es palūgšu, lai shēmu veidā jūs ar to iepazīstina. Ir runa apmēram par minimālo patēriņa budžetu uz doto brīdi- 206 rubļi, no kura izriet minimālā alga- 152 rubļi, ko var izrēķināt arī vēl pavisam pa citu kanālu. Lūk, šis indeksācijas mehānisms mums ir jāiedarbina.

Protams, ir vēl grūtības, kā to saskaņot ar Statistikas pārvaldi, kā šo grozu viņiem rēķināt, bet katrā ziņā šo uzdevumu mēs veiksim. Es domāju, ka ar 1.aprīli stabili varam iedarbināt šo cenu indeksāciju. Protams, mēs nezinām, kā tā strādās, mums nekāda kārtīga parauga nav. Šeit es varu atbildēt uz Blumberga kunga teikto- mēs ejam pa jaunu ceļu un nevaram cerēt, ka aprīlī izdomāsim kaut ko ļoti labu. Princips ir pasaulē bīstams. Ja mums nāksies to koriģēt, tad mēs to koriģēsim.

Tālāk jautājums, kas attiecas uz ārējo ekonomisko sakaru darbību. Mēs esam sagatavojuši īpašu nolīgumu ar PSRS par to, lai Latvija būtu īpašās attiecībās ar valūtu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs daudz neinteresējamies, piemēram, par to aizdevumu ukazu, kas noteic, ka 40 procenti ir jāatmaksā parāds, pie tam mūžīgi, nenosakot parāda galējo summu. Pēc tam no pārpalikušā 50 procentus atdod uzņēmumiem un 30 procenti tiek sadalīti starp valūtas republikānisko komiteju un republiku. Rezultātā republikai paliek tikai trīs procenti no visas valūtas, kas tiek iedota republikai.

Mēs piedāvājam citu shēmu. Mēs ar Pavlovu par to mutiski esam vienojušies, bet patlaban Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktors Gailis atrodas Maskavā un saskaņo konkrēto stāvokli, skaitļus, šā līguma iespējamo modeli, kurš skan apmēram šādi: mēs esam gatavi uzskatīt kādu noteiktu summu par mūsu parādu.

Pēc vairākām metodikām parāds izskatās no 120 miljoniem līdz 335 miljoniem dolāru. Lūk, šo parādu mēs varam maksāt, kā vienojāmies, 40 procentus gadā. Ja mums iet pietiekami normāli un mēs saglabājam to eksporta operāciju apjomu, kāds mums ir tagad, mēs to varam izmaksāt apmēram četros gados. Tikko noslēdzam līgumu, visas importa un eksporta operācijas norisinās absolūti patstāvīgi. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības ņemt pašiem kredītus, pašiem ar kredītiem norēķināties, pilnīgi neinteresējoties ne par kādām centra licencēm, ne par kādiem centra jautājumiem. Šinī ziņā mēs pilnīgi izejam ārā no tās shēmas, kurā paliek Krievija, kurā paliek Ukraina un visas citas republikas. Tas attiecas uz valūtas jautājumiem.

Beidzamais, ko es gribu teikt. Mēs esam nodibinājuši Nacionālo jautājumu departamentu. Tas nav vienkārši formāli. Mēs pieliksim lielas pūles, lai šis Nacionālais departaments strādātu, lai veiktu šādas funkcijas: iedzīvotāju sūdzību, iedzīvotāju priekšlikumu izskatīšana, kas saistās ar diskrimināciju nacionālajā jautājumā, ar kaut kādu sociālo jautājumu diskrimināciju un tā tālāk.

Otrs. Valodas likuma apguve un materiālās izmaksas, kā arī organizatoriskie jautājumi.

Trešais. Reģionālās programmas. Šeit ir īpaši Latgales programma. Tieši nacionālais departaments ir tā struktūra, kura pieprasīs no valdības attiecīgos līdzekļus, lai varētu realizēt Latgales programmu. Te ir runa par izglītību, par attiecīgu izdevumu izdošanu. Papildus tam vēl paliek darbs kultūras asociācijas biedrībām, paliek darbs ar mazākuma skolām, ar citu tautību skolu struktūru izveidošanu. Vēl visam tam pāri šis departaments ir atbildīgs par sadarbības līmeni ar republiku departamentiem Krievijā, Ukrainā.

Vēl tikai par to, kā attīstās attiecību horizontālās saites. Mēs esam izveidojuši grupas, kas savā laikā slēdza līgumus. Notiek šo grupu atskaites. Arī šodien un nākamtrešdien mēs aplūkosim šo situāciju. Protams, es nevaru lielīties, ka šie procenti būtu ļoti augsti, piemēram, uz 1.janvāri. Mēs par ievedumu un izvedumu esam noslēguši līgumus horizontālā līmenī. Ievedumu līmenī- apmēram 48 procenti no vajadzīgā, izvedums mums ir augstāks, tur- virs 60 procentiem. Protams, mēs arī esam griezušies ar brīdinājuma sankcijām pie uzņēmējiem, kas negrib pildīt to, ko esam runājuši attiecībā uz horizontāliem līgumiem. Periods ir ļoti grūts, jo daudzi uzņēmumi, it sevišķi vissavienības, vadās ne tikai no starprepublikāniskajiem līgumiem, bet arī no centralizētās fondu sadales.

Pats beidzamais jautājums ir par lauksaimniecību. Pirmā lielā nopietnā tikšanās paredzēta 21.datumā. Tad Lauksaimniecības ministrijas ietvaros izveidotā komisija mums dos izziņu. Mēs varēsim runāt ar lauksaimnieku pārstāvjiem par četrām lietām: par priekšlikumiem, kā mainīt nodokļu likmes, otrs jautājums- kādā veidā mēs pārdalītu tās saimniecības, kas paliek valsts īpašumā un kam netiek piemērots paju princips, trešais- cik lielā mērā organizatoriski ir izdevies iestrādāt likumprojektu, kas vēl līdz jums nav nonācis (tas ir likumprojekts par kolektīvo saimniecību pārveidošanu paju saimniecībās, izmantojot Lauksaimniecības departamenta cilvēkus uz vietām un zonālās apspriedes). Izskaidrojot metodiku, kā var veicināt pajas, kā var rēķināt pajas darbu, teiksim, īpašumu pajas. Kas notiek ar pārstrādes uzņēmumiem, kur būs atsevišķs grupas ziņotājs, kuri pārstrādes uzņēmumi paliek valsts ziņā? Šeit ir runa par mazākiem pārstrādes uzņēmumiem, kas paliek vai nu kā akciju sabiedrība, vai kā īpašums, kurā piedalās vairākas paju sabiedrības.

Nākamais jautājums saistīts ar cenām. Šeit mums būs ļoti grūti, jo jebkura cenu celšana lauksaimniecībā neapšaubāmi būs bumerangs uz mazumtirdzniecības cenām. Jā, mums vienkārši būs jāskatās, cik lielā mērā mēs varēsim šeit iet vairāk pa nodokļu atvieglojumu ceļu, mazāk- cenu celšanas ceļu.

Vesels bloks ir par zemnieku saimniecībām, par ko es negribu šeit runāt. Tur ir vesela programma. Mēs ar Zemnieku federāciju kopā strādājam. Domāju, ka līdz sējai mums šādas sapulces ir jānotur. Ne tikai sapulces vien, bet arī caur departamentiem ir jādod metodiskie norādījumi. Atsevišķs uzdevums ir domāts Zemes komisijai, sākot ar 20.jūniju. Kā mums panākt, lai rudenī nopļautu to, kas pavasarī vēl jāiesēj? Katrs savu zemi reāli lietošanā varētu saņemt jau ar nākamo lauksaimniecības darbu cikla sākumu, tas ir, ar nākamā gada sākumu.

Ļoti bīstamas tendences ir iezīmējušās lauksaimniecības cikla vidū, mēģinot tagad mainīt struktūru. Tas nozīmē, ka paju sabiedrība paliek uz mainīgas zemes pamata. Zemes kvantums mainās. Šī paju sabiedrība var praktiski arī izjukt. Lūk, tas ir tas, ko es jums gribēju teikt. Es neko nesaku par ārpolitikas jautājumiem. Šeit laikam nav šis jautājums. Jā, tas ir viss, ko es gribēju jums teikt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Godmanis uzstājās debatēs, tāpēc pretenzijas par jautājumu uzdošanu nebūtu vietā, jo mēs nolēmām, ka tās ir debates, kuras beidzas ar deputāta Godmaņa uzstāšanos. Ja mēs gribam lemt citādi, tad ir jāatceļ iepriekšējais lēmums un jāuzskata, ka tā ir arī premjerministra uzstāšanās. Tika pārkāpts reglaments, tā ir vienīgā vaina no manas puses. To es ņemu uz sevi, ka neievēroju, ka Godmaņa kungs mazliet pārkāpa mūsu noteikto reglamentu.

Godājamie kolēģi! Lūdzu jūsu priekšlikumus, kā mēs varētu noslēgt šā jautājuma apspriešanu šajā plenārsēdē. Deputāts Bresis izteicās par variantu, ka par pamatu varētu ņemt to lēmumu, kas mums ir jau vakar pieņemts. Komisijām būtu jāanalizē, lūk, šis ekonomiskais stāvoklis, uz 1991.gada realitātēm skatoties, nevis teorētiski izstrādājot.

Viens šāds priekšlikums debatēs izskanēja, konkrēti- par šodienas debašu un visu jautājumu izskatīšanu un pabeigšanu. Lēmuma projekti nav iesniegti. Tādējādi atliek viens- pieņemt zināšanai ekonomikas ministra un premjerministra ziņojumus šajā jautājumā, kā arī debatēs izteiktos vēlējumus un komisijām sagatavot atzinumus, lai pēc tam Prezidija sēdē ierosinātu tos izskatīt plenārsēdē, pieņemot kādu lēmumu vai arī griežoties pie valdības ar kādiem lasījumiem.

Citu variantu laikam nav. Paldies, vismaz es neredzu, ka kāds vēlētos uzstāties par to. Tādējādi šā jautājuma izskatīšanu esam pabeiguši. Godājamie kolēģi, šeit vadības mapē ir dokuments Nr.482, kas jums arī ir. Tas ir lēmums par attieksmi pret PSRS referenduma organizēšanu jautājumā par PSRS saglabāšanu. Šo jautājumu mēs neesam oficiāli iekļāvuši dienas kārtībā. Kā jūs zināt, sakarā ar šo PSRS referendumu notiek lielas aktivitātes.

Nobalsosim par šā jautājuma iekļaušanu plenārsēdes dienas kārtībā. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 87 deputāti. Balsosim par dokumenta Nr.482 iekļaušanu dienas kārtībā tieši šajā rīta plenārsēdē. Rezultāts: par- 80, pret- 2, atturas- 1. Tātad esam iekļāvuši šo dokumentu šārīta plenārsēdē. Tas nozīmē, ka mēs uzreiz sākam to izskatīt.

Lūdzu ziņotāju par lēmuma projektu "Par attieksmi pret PSRS referendumu". Nav ziņotāja? Varbūt tiešām, ņemot vērā dokumenta īsumu, mēs vienkārši varētu uzstāties debatēs ar ierosinājumu par dokumenta tekstu. Lūdzu pieteikties debatēs.

Pagaidām debatēs ir pieteicies deputāts Geidāns un deputāts Gorbunovs. Es arī lūgšu pusotru minūti vienam redakcionālam labojumam.

Vārds Geidāna kungam.

I.Geidāns: Cienījamie plenārsēdes vadītāji! Varbūt es drīkstu izrādīt jums cieņu un runāt pēc jums abiem? (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Geidāna kungs, tā ir viltība, nevis cieņa. Bet Gorbunova kungs pilnībā piekrīt. Vārds Gorbunova kungam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi deputāti! Lai jūs mani saprastu, es drusciņ atkārtošos, kaut gan es esmu jums to jau teicis frakcijas sēdē. Es gribētu atkārtoties tanī ziņā, ka es gribētu teikt, ka atbalstu Tautas frontes Domes lēmumu, jo es domāju, ka citādi tas arī nevarētu būt. Cits lēmums nemaz nevarēja būt par aptauju Latvijas Republikā. Tas jau bija acīm redzams vismaz kādas trīs nedēļas iepriekš. Es saprotu, ka bija vajadzīgs laiks, lai izdiskutētu šo jautājumu un lai pie šīs vienotās situācijas nonāktu visa Tautas frontes koalīcija.

Es ļoti labi arī izprotu un atbalstu Latvijas Nacionālās neatkarības kustības izteiktās dažas nianses un dažus papildinājums, kuri šeit tika izteikti gan attiecībā uz uzdodamo jautājumu, gan arī uz formulējumu. Es saprotu un atbalstu visas pārējās Tautas frontes koalīcijā ietilpstošās politiskās organizācijas vai kustības, viņu attieksmi gan pret to, ka aptaujai ir jābūt (tāpēc mēs arī vakar pieņēmām šo dokumentu), gan arī pret to, ka visām šīm sabiedriskajām organizācijām un politiskajām kustībām ir jāboikotē PSRS referendums. Es vēlreiz pasvītroju, ka es to atbalstu.

Bet, līdzko es eju tālāk un paceļos Augstākās padomes dažādās niansēs un līmenī, mani tomēr līdz šim brīdim nav atstājis viens jautājums- vai mēs nepalaižam garām vienu vēsturisku iespēju. Kāpēc mēs negribam izmantot PSRS referendumu kā apliecinošu papildu argumentu ar vienu noteikumu, ar noteikumu, ka sabiedriskās organizācijas un politiskās organizācijas to boikotē. Negatīvs rezultāts šinī referendumā būtu vislabākais juridiskais arguments. Var būt, ka tās ir vienkārši manas pārdomas un mana iedoma, no kuras es negribu atkāpties, bet mani ir pārņēmusi šī ideja, es nemitīgi to sludinu. Varbūt tas ir radies tāpēc, ka es par daudz esmu bijis Austrumos un neesmu bijis Rietumos. Bet, lai cik dīvaini būtu, oficiālās Rietumu personas, ar kurām es tiekos, nez kāpēc domā tāpat. Nevis es viņām uzdodu jautājumu, bet viņas man uzdod šo jautājumu- kāpēc mēs negribam izmantot šo referenduma negatīvo rezultātu kā juridisku argumentu, lai apliecinātu Latvijas Republikas viedokli. Es, protams, viņiem izskaidroju frakcijas argumentus, bet tas viņus nepārliecina. Es nerunāju par politiskajiem momentiem.
Es jums šeit teicu, ka vienai trešdaļai PSRS pilsoņu būs liegta iespēja piedalīties šajā PSRS referendumā, un kādas būs politiskās sekas. Es jūs lūdzu, bet mēs tā arī tās neprognozējām, nedz arī apspriedām frakcijā. Tāpat arī to jautājumu, ka šī trešdaļa pēc tam, kad šo referendumu organizēs viena partija, sevi sāks uzskatīt par vienu pusi Latvijas Republikā, jo nav grūti paredzēt, kādi būs rezultāti.

Bet es par sava varianta balsojumu neuzstāju, jo praktiski mums tagad nav parlaments, mums ir tikai frakcija. Ja jau frakcijas sēdē tas neguva nekādu atbalstu, tad es ļoti labi saprotu, ka šeit mums arī nav jābalso par to. Es it nemaz neuzstāju uz to, lai jūs reaģētu uz šīm manām pārdomām, kaut gan ir parādījusies jauna informācija, ka Daugavpils pilsēta (tā gan vēl nav pārbaudīta informācija) PSRS referendumu gribot organizēt vienā dienā ar Latvijas Republikas referendumu un šo organizēšanu uzticēt vienai un tai pašai komisijai, kas, protams, ir ļoti diskutējams jautājums.

Tā kā šajā dokumentā nekā jauna nav, es neuzstājos pret šo projektu, bet nobeigt es tomēr gribētu sekojoši. Mani tomēr neatstāj kāda doma. Vēl vakar, kad, tiekoties dažām oficiālām personām no ārzemēm, man nez kāpēc tika izteikts tieši šis pats jautājums, es atbildēju un sāku domāt, vai mums tomēr neiznāk, jūs mani atvainojiet, tāpat kā zoles spēlē. Es ceru, ka šeit klātesošie zolīti daudzmaz pazīst. Tagad es jums izstāstīšu savu domu. Es lūdzu atvainot, jo oficiālā puse uzrunai ir beigusies, tagad var arī to otru pusi. Redziet, tagad ir izspēlēts parasts dūzis, tas ir Gorbačova referendums. Mēs tagad redzam, ka tas neiet apkārt, jo mums ir tāda kārts, ka tas neiet pie mums apkārt. Tagad mums ir jādomā, ko likt uz šo parasto dūzi. Es varu likt trīs variantus. Pirmais- es varu uzlikt plato dūzi, otrs- es varu uzlikt kalpiņu, lai tā kaut cik piesegtu. Trešais- es varu likt kreiceni virsū, ja es gribu kārtīgi vinnēt, ja atmetam, tad es nekad nevinnēju, atmest es šeit nekādi nevaru. (Zālē smiekli.) Kāda situācija mums veidojas tagad? Plato dūzi var likt tikai Lietuva, jo tai ir pilnīga garantija, tāpēc es to noņemu nost. Es te drusciņ filozofēju, bet praktiski tas lēmums jau ir pieņemts, mēs ar savu variantu liekam virsū kalpiņu, jo, ja mēs zaudējam, tad mēs nekādas lielas acis nezaudēsim, jo tur tas desmitnieks plus kalpiņš un vēl kaut kas, un tas ir viss. Bet diemžēl, ja vinnējam, tad mēs ļoti labi saprotam, ka arī nekādas lielas acis nevinnējam. Redziet, tas mans variants, par ko es runāju, bija kreicenes variants. Bet jums, godājamie kolēģi, un tas varbūt ir pareizi, pagaidām vēl žēl šajā stiķī kreiceni likt. Varbūt jums ir taisnība, jo jūs gaidīsiet labāku stiķi, bet man likās, ka šeit tā bija jāliek. Tur ir visa tā problēma.

Priekšsēdētājs: Tagad vārds deputātam Andrejam Krastiņam.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi, es te necentīšos apspriest šo jautājumu. Es jau frakcijas sēdē izteicos par savu kategorisko noliedzošo attieksmi pret PSRS referendumu. Ja mēs atceramies šodienas uzrunu, ko mums šodien teica Dānijas Folketinga prezidents, viņš teica, ka Dānija vienmēr ir uzskatījusi Latviju par neatkarīgu valsti. Tikpat labi tad mums izvirzās jautājums, kāpēc mēs nepiedalāmies Dānijas, Zviedrijas vai kādā citā referendumā, kurš būtu mums izdevīgs, lai varbūt iespaidotu šā referenduma rezultātu?

Es šeit gribētu arī pamatot savu domu ar tīri tādu emocionālu pavērsienu, ka tiešām spēlēt var un taisīt spēles kombinācijas var tad, ja pretinieks ievēro noteikumus, bet mēs ļoti labi zinām, ka mūsu pretinieks absolūti ignorē noteikumus un rada kaut kādus jaunus noteikumus attiecīgajam brīdim atkarībā no tiem trumpjiem, kas viņam ir rokās. Tādējādi mēs te apspēlēt diez vai varēsim tīri ar godīgiem spēles noteikumiem. Tāpēc vienīgais ir vienmēr saglabāt mūsu neatkarīgas valsts statusu. Es uzskatu, ka šī piedalīšanās PSRS referendumā tādā veidā, ka mūsu valstiskās struktūras tur piedalās, ir tūkstošreiz bīstamāka nekā piedalīties kaut kādā Savienības līgumā, jo šinī gadījumā, piedaloties ar mūsu valstiskajām struktūrām, mēs darām zināmu, ka mūsu valstiskās struktūras ietilpst PSRS valstiskajās struktūrās. Līdz ar to mēs kategoriski noliedzam 4.maija Deklarāciju un praktiski padarām par nebijušu visu to, kas izdarīts. Protams, varētu būt tāda vēlēšanās apspēlēt pretinieku, bet es jau minēju, ka šinī gadījumā tā ir utopija.

Cik es pēdējās dienās runāju arī ar citu valstu oficiālajiem pārstāvjiem, man viņi izteica izprotošu attieksmi pret to, ka mēs nepiedalāmies PSRS referendumā, un uzskata, ka kompartijas struktūras un armijas struktūras mēģinās šeit padarīt referendumu par anekdotisku. Tādā veidā viņi uztvēra arī vakardienas sarunu ar Rubika kungu, kurš arī mēģināja paust šādas idejas. Viņi uzskatīja to par ļoti anekdotisku un drusku smaidīja par šiem Rubika kunga izteikumiem, izsakoties, ka viņš laikam būšot pēdējais komunists Latvijā vai pat visā pasaulē, kas ir saglabājies. Tā ka es domāju, ka šī attieksme no Rietumiem par piedalīšanos PSRS referendumā ir viennozīmīga. Tur nu tās valstis, kas neatzīst mūsu inkorporāciju un tik tiešām vēlas mūsu neatkarības statusa de facto atjaunošanu, citādi arī to nemaz nevar uztvert. Tās ar neizpratni uztvertu, ja mēs kaut kādā veidā mēģinātu saistīties ar šo te PSRS komēdiju, tā varētu teikt, nevis referendumu, ko viņi taisās darīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs jau zinām, ka šajā referendumā analoģiskus lēmumus, kāds mums sagatavots, jau ir pieņēmušas Gruzija, Armēnija, Moldāvija un mūsu Baltijas kaimiņvalstis Lietuva, Igaunija, bez tam arī Ukraina ir kategoriski noliegusi piedalīšanos PSRS referendumā tādā veidā, pat Ukrainas komunistiskā valdība. Mūsu lēmums kaut kādā veidā iesaistīties PSRS referendumā būtu vismaz neizprotams. Tā laikam būtu Gorbačovam tāda pati palīdzība, kā sarkanie strēlnieki iztaisīja Ļeņinam 1917.gadā un ko dabūja uz sava kakla.

Noslēdzot debates, es gribētu par šo lēmuma projektu runāt ļoti praktiski. Es uzskatu, ka šīs aprakstošās daļas pēdējā punktā, kur minēts PSRS Augstākās padomes 16.janvāra lēmums, ir runāts par spēkā esošās Konstitūcijas 97.panta 5.daļu un 107.pantu, jo atsaukšanās tomēr uz praktiski mirušām normām, uz tās Konstitūcijas normām, ko mēs te vārdā nemaz nenosaucam (es domāju, ka tā ir LPSR Konstitūcija), diez vai būtu vajadzīga, un nekāds pamatojums tas arī nebūtu. Es uzskatu, ka pilnīgi pietiek, ja te būtu šāds teksts, ka "PSRS Augstākās padomes 1991.gada 16.janvāra lēmums pārkāpj Latvijas Republikas suverenitāti un ierobežo latviešu nācijas realizētās pašnoteikšanās tiesības". Arī vakar sarunā ar amerikāņu kongresmeņiem viņi uzsvēra, ka mums vairs nav jautājuma par pašnoteikšanās tiesībām, ka tās mēs esam realizējuši sen, daudzus gadus atpakaļ- 1918.gadā un tagad mums ir vienkārši jautājums par to atjaunošanu de facto.

Tāpēc es iesaku "un ierobežo latviešu nācijas realizētās pašnoteikšanās tiesības". Es domāju, ka šāds lēmums ar izpratni tiks uzņemts gan Austrumos, gan Rietumos, gan arī mūsu pašvaldībās, kuras gaida konkrētu lēmumu, lai kategoriski varētu nostāties pret šīm PSRS noziedzīgajām darbībām.

A.Gorbunovs: Kolēģi, vai nevajadzētu mums tomēr pāriet pie balsošanas?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, man ir ļoti neērti, bet es Geidāna kungam devu vārdu, viņš pat atteicās, pēdējais gribēja runāt. Geidāna kungam jādod vārds, pēc tam mums ir jālemj par balsošanu.

I.Geidāns: Es to uztvēru kā Gorbunova kunga lojalitāti pret mani, sak, man ir vārds, bet vairs gan nevienam.

Priekšsēdētājs: Ir pierakstījušies vēl Tomašūns un Endziņš, tā ka pēc deputāta Geidāna spriedīsim par debašu turpināšu.

I.Geidāns: Cienījamie plenārsēdes vadītāji! Cienījamie kolēģi! Godājamie lēmuma projekta autori! Vispirms es gribu pateikties šā lēmuma projekta autoriem, ka viņi ļoti labi ir ņēmuši vērā pēdējā laika domas un gaisotni un iekļāvuši daudzus strīdīgus punktus šajā lēmumā, lai tādā veidā noņemtu asumu. Šis lēmuma projekts tiešām ir kļuvis, manuprāt, ļoti labs un liekas arī visiem pieņemams.

Tagad par to, ko teica iepriekšējie referenti, visnotaļ cienījamie plenārsēdes vadītāji. Pirmkārt, par to, vai šajā referendumā var būt negatīvs rezultāts. Manuprāt, priekš PSRS šeit nevar būt negatīvs. Vienalga, kā tiek atbildēts. Ja atbild- jā, tad tiek saglabāta atjaunotā PSRS, ja saka- nē, tad saglabā neatjaunoto. Līdz ar to tur nekādas starpības nav.

Otrs. Krastiņa kungs, liekas, ļoti pārliecinoši pateica, kā strādā mūsu pretinieks, ka viņš jebkurā momentā izstrādā savus jaunus noteikumus, maina taktiku. Dabiski, ka mums no viņa ir jāmācās šajā ziņā. Šajā situācijā, manuprāt, mēs varam turēties tikai pie viena principa, ko esam centušies ievērot. Varbūt ne vienmēr mums izdevies, bet vismaz es jūtu to gaisotni, ka mēs cenšamies, uz ko visnotaļ mūs aicina mūsu Augstākās padomes vadība, tas ir, stingri ievērot Latvijas Republikā spēkā esošos spēles likumus.

No šā viedokļa es pilnīgi atbalstu redakcijas komisijas izstrādāto lēmuma projektu, aicinu par to balsot, izdarot nelielus redakcionālas dabas labojumus, varbūt arī drusciņ būtiskas izmaiņas. Par tām runāja jau Krastiņa kungs. Tātad- svītrot "ir pretrunā ar spēkā esošās Konstitūcijas 97.panta 5.daļu un 107.pantu, jo..." un ielikt klāt aiz "nācijas"- "realizētās pašnoteikšanās tiesības", kā arī lemjošajā daļā atlikt atpakaļ 2.punktu, ko redakcijas komisija savā pirmajā variantā 5.februārī bija ielikusi un tagad kautrīgi noklusēja, tas ir: "Uzdot Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijām PSRS referenduma sagatavošanā, organizēšanā un izpildīšanā nepiedalīties."

Mēs dzirdējām pietiekami daudzas domas, ka kāds tur tomēr kaut ko vai nu kontrolēs, vai kā citādi. To var darīt sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas, visādas komitejas, bet to nedrīkst darīt neviena pašpārvaldes struktūra. Lai nevarētu tajā vietā kaut kādā veidā pagriezt atkal uz jauniem noteikumiem, ka mēs tomēr esam piedalījušies. Man lūgums tomēr šo kādreizējo redakcijas komisijas 2.punktu atlikt atpakaļ. Aicinājums visiem par to balsot.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums balsojot ir jāizlemj, vai pārtraucam debates vai arī tās turpinām. Lūdzu, balsosim, lai būtu tiešām kaut kādas demokrātijas pazīmes šeit. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 92 deputāti. Tagad balsosim. Rezultāts: par- 71, pret- 9, atturas- 7. Debates pārtrauktas. Lūdzu, trešais mikrofons. Par balsošanas motīviem.

R.Rikards: Vienkārši redakcionāls papildinājums. Tātad 1940.gadā PSRS un Vācijas vienošanās rezultātā PSRS okupēja un anektēja Latvijas Republiku. To vajag uzsvērt, tieši šo momentu. Nevis PSRS uz savu galvu, bet tieši vienošanās rezultātā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Atcerēsimies, ka mūsu premjers Godmanis pēc pusotras dienas tiksies ar kancleru Kolu. Tā tāda smalka politika tomēr. Lūdzu, otrais mikrofons.

K.Šļakota: Ja mums šodien apspriešana iet tādā pavieglā gaisotnē, es gribētu savu ierosinājumu izteikt, ka varbūt mums vajadzētu sekot tam paraugam, kā bija teikts kinofilmā "Teātris",- jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze. Varbūt mums šoreiz nedēļas pauze būtu bijusi lietderīga.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, tas ir sakarā ar lēmuma pieņemšanu? Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums papildināt šo ievaddaļu, izņemot ārā Konstitūcijas 97.pantu, 107.pantu. Ielikt atsauci uz starptautiskajiem paktiem par cilvēka ekonomiskajām un pilsoņtiesībām. 1.pants, liekas, būtu vēl kā papildu arguments mūsu priekšsēdētājam pret opozīciju. Es gribēju uzstāties, diemžēl netiku. Šodienas laikrakstā "Komsomoļskaja pravda" ir ļoti interesants raksts- "Voprosi koņečno interesni" ("Jautājumi, protams, interesanti" - red.), kuru ir parakstījuši septiņi dažādu zinātņu doktori, tajā skaitā arī juridisko zinātņu doktors Jakovļevs, PSRS tautas deputāts. Šeit viņi arī šo motivāciju dod. Tajā pašā laikā, oponējot arī priekšsēdētājam, vēl viņi te norāda paši: ja šis referendums notiks, tādā gadījumā tas tomēr ir politiski nevēlams, juridiski nekorekts un socioloģiski neprofesionāls, šāds referendums tikai var pazemināt Augstākās padomes autoritāti prezidenta, PSRS valdības, Savienības un pasaules sabiedrības acīs.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, Endziņa kungam ir arī šis formulējums, protams, rakstiski? Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, es domāju, ka jautājums par to, kas būs republikā 17.martā un kas būs šajā sakarībā tā vai citādi jādara, ir jautājums, uz kuru šodien nevaram atbildēt un varbūt pat varam neatbildēt šodien vēl. Bet mums būs jāatgriežas pie tā. Šajā sakarībā lemjošajā daļā- "atzīt referenduma rīkošanu". Ja mēs lietojam vārdiņu- "rīkošana", līdz ar to pasludinām, ka šajā republikas teritorijā mēs valsts varu nerealizējam. Ja kaut kādā veidā referendums ir nepieciešams PSRS pilsoņiem, kas vēlas lemt PSRS likteni un tajā dienā atradīsies kaut vai kā tranzītpasažieri, tad tas mums būs jādara, godājamie kolēģi, mums jānodrošina viņiem šī iespēja- izteikt savu attieksmi, un pēc tam šis materiāls jānosūta tur, kur ar to nodarbojas. Mūs tas neskar. Ja var rīkot bez mums, tad mēs atzīstam divas valsts varas Latvijas Republikas teritorijā. Tāpēc šobrīd es ierosinātu vismaz atteikties no vārdiņa "rīkošana" un atstāt "referendumu Latvijas Republikas teritorijā". Tad atkarībā no situācijas vismaz mēs varam lemt konkrētus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Laikam tas tik tiešām ir loģisks ierosinājums. Godājamie kolēģi, tad es mēģināšu apkopot. Deputāts Ābiķis vēl vēlas runāt, lūdzu.

Dz.Ābiķis: Es tomēr ierosinātu visus apdomāt labi to, ko teica Šļakotas kungs par šo pauzi, ko ietur arī labi aktieri. Tas bija ļoti nopietns ierosinājums. Varbūt tiešām mums pašreiz nebūtu nemaz vērts reaģēt uz citas valsts ierosināto referendumu.

Priekšsēdētājs: Vienīgi šajā laikā, Ābiķa kungs, mūsu valsts teritorijā dažas mūsu pašpārvaldes taisās rīkot šo referendumu.

Dz.Ābiķis: Un attiecīgi dot rīkojumu mūsu pašpārvaldēm...

Priekšsēdētājs: Jā, mēs to arī dodam ar šo lēmumu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi, es piekrītu, ka šī tendence- jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze- ir ļoti labs princips. No otras puses, mums šā laika paliek arvien mazāk. Pie tam mēs nedodam savām vietējām pašvaldībām pietiekami konkrētu norādi. Kas veidojas? Ir vēl viena bīstamība parādījusies. Daļa vietējo padomju ir sagatavojušās rīkot PSRS referendumu ar mums vienā dienā un arī pasludinājušas, ka tās to darīs. Ja mums nebūs attiecīgi pieņemta dokumenta, tādā gadījumā iestāsies pietiekami lielas jukas.

Priekšsēdētājs: Mēģināšu apkopot izteiktos priekšlikumus, kas tika rakstiski iesniegti un arī ko tikko deputāts Endziņš izteica. Par nosaukumu nav bijis nekādu ierosinājumu. Par aprakstošo, konstatējošo daļu ir ierosinājums, ko izteicu es, tas ir, svītrot šo spēkā esošās Konstitūcijas 97. panta 5.daļu un 107.pantu, un aiz "latviešu nācijas" ievietot vārdu "realizētās". Tas daļēji saskan arī ar deputāta Endziņa ierosināto atsaukšanos uz šīm starptautisko tiesību normām, ko varētu ievietot, un tas arī izriet no pašu PSRS juristu attieksmes pret šo referendumu. Man liekas, ka abi šie ierosinājumi ir apvienojami.

Par lemjošo daļu ir trīs priekšlikumi. Par aprakstošo daļu ir deputāta Rikarda priekšlikums, ka vajag minēt PSRS un Vācijas vienošanos. Vai deputāts Rikards uzstāj uz balsošanu šajā jautājumā? Nē. Lemjošajā daļā ir divi ierosinājumi: deputāta Geidāna ierosinājums, kurš arī saskan ar deputāta Dineviča izteikto domu,- atjaunot 2.punktu. Tātad: "Uzdot nepiedalīties Latvijas Republikas valsts varas un pašpārvaldes institūcijām PSRS referendumā."

A.Gorbunovs: Vai tas skan labi latviešu valodā- "uzdot nepiedalīties"? Vai citādi nevajag šos vārdus?

Priekšsēdētājs: Šī redakcija ir tapusi, mēģinot kaut kā mīkstināt šo formu, bet latviski laikam būtu pareizi- "aizliegt". "Aizliegt Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijām piedalīties PSRS referendumā." Tā būtu latviskāk laikam, bet arī skarbāk mazliet.

Deputāta Plotnieka ierosinājums pelna lielu ievērību. Tātad: "Atzīt PSRS referendumu Latvijas Republikas teritorijā par nelikumīgu un juridiskas sekas neizraisošu." Tas ir svītrot "rīkošanu", tā paplašinot šā lēmuma darbības praktisko sfēru. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Kramiņš: Varbūt vienkārši formulējumā teikt, ka "Latvijas Republikas pārvaldes institūcijas nepiedalās PSRS referenduma rīkošanā"?

Priekšsēdētājs: Mums ir lēmums, nevis konstatējums. To mēs varēsim laikam konstatēt 17.datumā, kad redzēsim, vai tās piedalās vai nepiedalās. Bet tagad mēs aizliedzam. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es gan nezinu, vai formulējums "aizliegt" būtu tas pareizākais šinī situācijā. Atradīsies atkal tādi, kas paziņos, ka 20 pašpārvaldes gribēja rīkot, bet tām vienkārši aizliedza, un tās nobijās. Varbūt tomēr tā īsti nevajadzētu- tik kategoriski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Bet, cienījamie kolēģi, ja reiz 1.punktā mums skaidri būs ierakstīts, ka Augstākā padome nolemj atzīt referendumu par nelikumīgu, tad kādēļ vēl te kaut kas ir jāiebāž iekšā? Es uzskatu, ka šajā 1.punktā jau viss ir pateikts, ka jebkuru nelikumīgu rīcību taču nevar pildīt.

Priekšsēdētājs: To mēs noskaidrosim balsojot. Godājamie kolēģi, mums vēl līdz pārtraukumam ir trīs minūtes. Es domāju, ka mēs varam paspēt arī nobalsot šo lēmumu. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Es tomēr lūgtu priekšlikumu par pauzi nobalsot atsevišķi. Kas šīs pauzes laikā notiks? Kā es saprotu, sestdien būs Latvijas kompartijas CK plēnums. Kāpēc mums dot tādu argumentu? Daudz labāk, ja plēnums notiks bez šā argumenta. Frakcija "Līdztiesība" faktiski ne tikai ir apstiprinājusi savu neboikotēšanu, tas ir, piedalīšanos mūsu aptaujā, bet arī pilnīgi parakstījusies, ka 17.datumā nav iespējams organizēt kādu referendumu. Kāpēc mums pašiem uz to skubināt? 18.datumā tiks atklāta PSRS Augstākās padomes sesija. Ja Maskavā kaut kas notiks, tad tas notiks līdz 18.datumam. Kas mūs traucē pagaidīt un šo dokumentu pieņemt 19. vai 20.datumā? Līdz referendumam vēl paliek mēnesis. Kas mūs traucē tā darīt? Es lūdzu par šo priekšlikumu nobalsot./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Tomašūns: Es arī iedevu savu priekšlikumu rakstiski.

Priekšsēdētājs: Jā, es ļoti atvainojos, Tomašūna kungs. Tas ir vēl viens 2.punkts pie lēmuma, kur ir minēts tāds deputāta Tomašūna ierosinājums: "Atzīstot starptautiskās cilvēktiesības, Augstākā padome netraucēs PSRS pilsoņiem 17.martā izteikt savu attieksmi pret atjaunoto PSRS, bet neuzskatīs šā referenduma rezultātu PSRS par saistošu Latvijas Republikai." Tāds priekšlikums. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Es varētu lielā mērā pievienoties tam, ko teica Dozorceva kungs, jo neviens, manuprāt, nav ierosinājis ratificēt šo PSRS Augstākās padomes lēmumu pie mums. Tāpēc diez vai mums ir vajadzība vispār šeit pagaidām steigties.

Priekšsēdētājs: Es Krūmiņa kungam gribēju paskaidrot, ka Latvijas Republika neratificē nevienas citas valsts lēmumus. Latvijas Republikā saskaņā ar mūsu Deklarāciju tikai Augstākā padome pieņem savus likumus un lēmumus. Ratifikācija varēja notikt tikai līdz 4.maijam. Tādējādi ir variants- vai mēs balsojam tagad līdz pārtraukumam, bet pa punktiem, protams, jo mums ir vairākas domstarpības, vai arī atliekam balsošanu uz vēlāku laiku.

Pirmkārt, ir balsojums par to, vai mēs vispār šodien pieņemam tādu lēmumu. (Zālē troksnis.) Kaut gan ļoti skaisti būs arī "Sovetskaja Latvija" uzrakstīts, ka mēs esam nolēmuši ieturēt pauzi un veikli mānāmies. Tas arī viss te būs aprakstīts. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es atvainojos, ka trešo reizi nāku pie mikrofona, bet visradikālākais priekšlikums, manuprāt, bija atlikt šā lēmuma pieņemšanu. To, ko izvirzīja Šļakotas kungs, arī es atbalstīju, arī Dozorcevs un vēl viens otrs. Tā ka es uzskatu, ka par šo priekšlikumu tomēr vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Pareizi, Ābiķa kungs, jūs burtiski citējat mani. Es tikko to teicu šeit no šā mikrofona. Laikam zālē ļoti slikti dzird. Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Laķis: Es domāju tā, ka ar to pauzi ir tā: sportā arī ir tāds variants- pārāk ilgi pauzējot, var pabraukt vārtiem garām un neiemest vārtos. Mēs varētu šo lēmumu atlikt ar vienu noteikumu, ka mūsu Prezidijam tiek deleģētas tiesības informēt vietējās pašpārvaldes par mūsu praktisko lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Birkavs: Mums nav vajadzīga pauze, bet darba grupai ir vajadzīgs laiks, lai iestrādātu četrus priekšlikumus, kuri bija. Tādēļ es lūdzu darba grupai laiku, lai iestrādātu šeit izteiktos priekšlikumus. Kad darba grupa būs gatava, mēs atgriezīsimies pie jautājuma plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Pauze pusdienām. Es ceru, ka darba grupa to izmantos. Es atvainojos, deputātei Zeilei bija ļoti svarīgs paziņojums pirms pusdienām.

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija lūdz plenārsēdi izlemt šādu ārkārtēju jautājumu. Vakar mēs pieņēmām lēmumu par aptaujas rīkošanu Latvijā. Lietu pārvalde ir sastādījusi tāmi, kurā fiksētas šim nolūkam nepieciešamās izmaksas. Budžeta komisija sanāca savā ārkārtējā sēdē un šo jautājumu izskatīja. Tagad mēs lūdzam nedaudz atkāpties no procedūras un izlemt jautājumu par šo budžeta izmaiņu nepieciešamību, un ietvert jau šodien šo jautājumu plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par- 85, pret- 1 un atturas- 2. Līdz ar to iekļauts dienas kārtībā. Tikko mēs pabeigsim ar šo jautājumu pēcpusdienā, tā ķersimies klāt pie budžeta.

Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)

Ceturtdien, 22.februārī
09:00  Saeimas 2024.gada 22.februāra ārkārtas sēde
10:30  Saeimas 2024.gada 22.februāra kārtējā sēde
12:00  Saeimas Prezidija sēde
14:30  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
17:00  2024.gada 22.februāra atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem