1991.gada 12.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Kā es sapratu, tad jūs esat izlēmuši tūlīt pēc šā jautājuma izskatīt jautājumu bloku par lauksaimniecību. Kā es saprotu, ierasties šeit jau no rīta ir uzaicinātas attiecīgas amatpersonas, un viņas gaida. Vai ir citi priekšlikumi? Vai ir citi argumenti? Nav. Tātad izskatām lēmuma projektu par agrāro nozaru situāciju tautsaimniecības ekonomiskās un struktūrpolitikas kopsakarā.

Lūdzu- vārds deputātam Grūbem. Kāds ir jūsu reglaments?

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti un viesi! Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, sagatavojot dokumentu Nr.475, balstījās uz pašreizējo agrārās nozares ekonomisko situāciju un, jāsaka atklāti, pašreizējo smago politisko situāciju laukos. Jo jautājums par lauksaimniecības ekonomisko stāvokli ir cieši saistāms ar mūsu politiskajām aktivitātēm, cieši saistāms ar mūsu veiksmēm vai neveiksmēm tieši lauku vēlētāju vidū. Un šis lēmums varbūt, kā jūs lasījāt, praktiski atklāj visus asākos faktorus, kas pašreiz attiecināmi tieši uz lauksaimniecību. Tā lemjošā daļa tieši izsaka to, ko mums būtu nepieciešams parādīt saviem vēlētājiem, tas ir, ka valdība un arī Augstākā padome paredzējušas vairākus pasākumus, kurus tās gatavojas veikt šā mēneša un nākamā mēneša laikā.

Es vēl gribu pakavēties pie tiem faktoriem, kuri mums liekas ļoti aktuāli, un lūgt arī valdības pārstāvjus, gatavojot materiālu, ņemt tos vērā. Es domāju, ka attiecībā uz nodokļiem no lauksaimniekiem, ja jūs atceraties, bija ļoti, ļoti lielas diskusijas tieši par sociālo nodokli, kurš tika noteikts visiem vienāds- 37 procentu apmērā. Kā jūs atceraties, tad mūsu komisijas deputāti cīnījās, lai pirmajā ceturksnī šā nodokļa likme tieši attiecībā uz lauksaimniecību un arī uz visām pārējām lauksaimniecības nozarēm tiktu precizēta. Pašreiz varbūt mūsu sākotnējie aprēķini, kuri izteikti šajā dokumentā, praktiski rāda, ka Latvijā lauksaimnieki par saviem pensionāriem būtībā samaksā pat dubulti. Un tāpēc mūsu ierosinājums, izskatot šo sociālo nodokli, ka to tomēr vajadzētu diferencēt pa nozarēm. Tādā gadījumā lauksaimniecībā vai lauksaimniecības nozarē strādājošiem šā nodokļa likme praktiski varētu būt no 15 līdz 20 procentiem. Taču citās nozarēs, es uzskatu, likme varētu būt arī augstāka. Taču šodien es negribu pateikt tieši, ka tā jābūt. Ir nepieciešama analīze un arī priekšlikumi, kā šo jautājumu risināt.

Kas attiecas uz 66 rubļu piemaksu pie algas, tad jāsaka, ka tā smagi iespaidoja lauksaimnieku ekonomiskos rādītājus, jo praktiski arī mūsu aprēķini rāda, ka tas ir otrs sociālais nodoklis. Šīs summas starpība dažos rajonos ir lielāka, dažos- mazāka, bet tātad praktiski nodoklis grozās miljonu robežās. Tātad nav lielas starpības. Ogres rajonā sastāda aptuveni 7,5, bet citā- septiņi vai otrādi. Tā ka atsevišķos rajonos tā diference var būt mazliet lielāka.

Visu to ņemot vērā, arī to, ka strauji pieaug būvmateriālu, enerģētisko resursu izmaksas un citas izmaksas, esam nonākuši pie jaunās lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, kas mūs neapmierina. Ja šeit netiek izdarīti būtiski secinājumi un labojumi, vai nu šajā ziņā pārskatot nodokļu likmi, vai arī indeksējot iepirkuma cenas, ja pirmajā ceturksnī tas netiek izdarīts, tad otrajā ceturksnī jau praktiski ir apdraudēta daudzu lauksaimniecības uzņēmumu turpmākā eksistence.

Jautājums izvirzās tā, vai mums patiešām kopumā ir vajadzīgs, ka visi lauksaimniecības uzņēmumi spēj izdzīvot. Bez šaubām, mēs uzskatām, ka šāda taktika nav nepieciešama, jo daudzas saimniecības savus ražošanas līdzekļus tomēr pietiekami ekonomiski neizmanto. Šajā nozarē praktiski veidojas situācija, kad atsevišķos rajonos jau līdz 80 procentiem tās ir maksātnespējīgas. Es domāju, ka tas nav normāli, un jādomā, ka šī politika nav pareiza. Šajā sakarībā arī lūdzam Augstāko padomi pieņemt lēmuma projektu, kurā noteikts, ka līdz šā gada 1.martam Ministru padomei tiek uzdots sagatavot priekšlikumus par šo situāciju, to arī analizējot. Lūdzam arī visas pastāvīgās komisijas, kas ir ļoti būtiski, darīt visu iespējamo, lai likumdošanas akti, kuri pašreiz ir iesniegti komisijās, tiktu savlaicīgi izskatīti un nākamajā mēnesī pieņemti Augstākajā padomē.

Ļoti būtiski mums tomēr ir tas, lai likumdošanas akti tiktu pieņemti pilnībā un lai lauksaimnieki, redzot lielsaimniecību pārkārtošanas iespējas, varētu vadīties pēc šiem normatīvajiem aktiem un varētu izvēlēties, ko tieši grib darīt. Es negribētu apgalvot,
kā saka atsevišķi deputāti, ka mūsu nākotne ir tikai zemnieku saimniecība, bet otra daļa saka, ka tikai kolhozi. Es domāju- būs arī citi varianti un tie pēc iespējas jānodrošina, lai patiešām lauku iedzīvotāji, kā arī lauksaimnieki kopumā varētu izvēlēties sev piemērotas saimniekošanas formas un, galvenais, lai paši to būtu izvēlējušies labprātīgi. Tad arī būtu likts jauns pamats daudz labākiem saimniekošanas rezultātiem, un Latvijas lauksaimniecība arī kopumā būtu daudz augstākā līmenī. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi? Jautājumu nav. Paldies jums. Debatēs ir pieteicies deputāts Kodoliņš. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, man liekas, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija ir pacēlusi ļoti būtisku jautājumu. Tiekoties ar vēlētājiem gan savā apgabalā, gan arī Ludzas novadā, kur es biju aizbraucis līdzi deputātam Grigorjevam, jāsaka, ka lauksaimnieku situācija pašlaik ir ļoti grūta un problēmas ir ļoti sarežģītas. Daudzi cilvēki, kuri nāk uz tikšanos ar deputātiem, tā arī skaidri un gaiši pasaka: "Jūsu mērķis ir izputināt laukus." Diemžēl tāds noskaņojums ir daudzos lauku novados, un neņemt to vērā mēs nevaram.

Tajā pašā laikā, manuprāt, šeit ir divi faktori. Pirmais ir tas, ka daudzi saimniecību vadītāji nekādi nevar pārorientēties, ka pamazām saimniecība mums ieiet pavisam citās sliedēs. Manuprāt, vēl arvien laucinieki galvenokārt daudz labāk orientējas uz to, ka viņu īpašais stāvoklis atšķiras no rūpniecībā strādājošajiem, kā arī no rūpnieciskās ražošanas organizācijām un uzņēmumiem ar to, ka viņiem ir doti zināmi atvieglojumi lauku stabilizēšanai. Es domāju, ka tas nav pareizais ceļš un problēma nebūtu tik daudz jāmeklē nodokļu atvieglojumos, nebūtu tik daudz jāmeklē īpašos kreditēšanas noteikumos, jo pamatproblēma rodas tajā apstāklī, ka lauciniekiem atšķirībā no citām nozarēm iepirkuma cenas tomēr ir stingri fiksētas. Es šeit redzu pamatproblēmu. Es piekrītu šim lēmumam, un visām komisijām ir jādomā tieši par lauku jautājumu. Situācija nav normāla, ka vienas nozares var mainīt cenas un zināmā mērā diktēt savus noteikumus, kamēr citām nozarēm ir jāorientējas uz stingri noteiktām cenām. Valdība savā cenu politikā to nav ņēmusi vērā.

Kur tad ir izeja? Es domāju, ka lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenām tomēr ir jābūt vadāmām pēc principa, ka cenu līmenis ir atkarīgs no tā, kādas ir lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas. Jāņem vērā cenas, par kādām patlaban viņi iegādājas degvielu, minerālmēslus, tehniku un citu. Tātad šīm cenām ir jābūt veidotām, pamatojoties uz tā saucamo indeksācijas metodi. Mums jābūt indeksiem, kas nosaka, ka lauksaimniekiem mainās izmaksas, kas veido viņu ražojumu pašizmaksu. Un tātad, es domāju, automātiski ir jāmainās iepirkuma cenām.

Es gribētu teikt, ka ir arī otra problēma. Diemžēl mēs, deputāti, tomēr esam vainojami tajā ziņā, ka mēs neesam paredzējuši, kā tagad lauksaimniekiem kompensēt šo starpību, ja mainīsies iepirkuma cenas. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka politiski mēs nevaram atļauties nepārtraukti palielināt pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas. Tāpēc, manuprāt, tomēr bija nepieciešams, un to es arī teicu, kad mēs runājām par budžetu, ka situācija budžetā, ka iemaksas budžetā mēs nevarējām noteikt stingri summās. Mums bija jārēķinās, ka mēs pilnībā nevaram prognozēt, kāds būs inflācijas līmenis, un līdz ar to mums bija jāparedz situācija, ka atšķirīgā inflācijas līmenī dažādas nozares, šajā gadījumā lauksaimniecība, saņem dažādus kompensācijas apjomus. Tāds, manuprāt, šajā situācijā varētu būt atrisinājums. Es domāju, ka turpmāk ir nepieciešams paredzēt situāciju, kad lauksaimniecības iepirkuma cenas kompensācijai, kā arī kompensāciju izmaksām iedzīvotājiem par pārtikas preču cenu pieaugumu jāatvēl zināms daudzums no apgrozījuma nodokļa, tieši zināms daudzums procentu veidā. Tātad, pieaugot cenām, neapšaubāmi pieaug apgrozījuma nodokļa kopējā masa, un līdz ar to cenas pieaugums pats par sevi garantē zināmus lielākus budžeta ienākumus. Ja ir mazāks inflācijas līmenis, ir arī mazāki budžeta ienākumi. Šajā ziņā, manuprāt, diezgan būtiski ir tas, ka jāpārskata daži no budžeta... (neskaidri), bet arī veidošanās principi.

Otra problēma, kas, manuprāt, ir parādījusies sagatavotajā lēmuma projektā, ir tā, ka tomēr visvairāk cieš ģeogrāfiski tālie, nomaļie rajoni. Tie jo sevišķi ir Latgales un Vidzemes rajoni, kā arī rajoni Kurzemē. Tas pierāda, ka mēs ne visai pareizi esam veidojuši zemes nodokli. Tomēr apmēram 10-20 procentu vajadzēja koncentrēt kopējā fondā, kura līdzekļus varētu izmantot, lai kompensētu zināma veida starpību, kāda ir dažādām saimniecībām sakarā ar to, ka principā veidojas diferenciālā rente. Taču pašreizējā zemes nodokļa apstākļos mēs principā šo diferenciālo renti tomēr atstājam tajos pagastos, kuros tā veidojas. Tas tomēr nav taisnīgi, jo mēs zinām, ka diferenciālā rente veidojas arī konkrētā ģeogrāfiskā novietojuma ziņā. Tā ka es uzskatu šo lēmumu gan par savlaicīgu, gan arī par pietiekoši precīzi formulētu, kurā nav vēl noteikti nekādi konkrēti pasākumi, bet kuri rosina mūs meklēt ceļus. Es uzskatu, ka tie tiešām ir jāatrod vistuvākajā laikā, jo pretējā gadījumā mēs diemžēl tiešām būsim liecinieki situācijai, kad cita pēc citas laukos izputēs gan individuālās, gan kolektīvās saimniecības. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Balsosim. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 84 deputāti. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret lēmuma projektu "Par agrāro nozaru ekonomiskās situācijas prognozi tautsaimniecības struktūrpolitikas ietvaros", tas ir dokuments Nr.475. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 80 balsis par, pret un atturas nav. Daži kolēģi nepiedalījās balsošanā. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu ziņotāju par nākamajiem lēmuma projektiem. Deputāt Šļakota, lūdzu! Cik jums nepieciešams laiks? Desmit minūtes. Lūdzu.

K.Šļakota: Godājamie deputāti, godājamais Augstākās padomes priekšsēdētāj! Pirmkārt, es gribētu atvainoties uzaicinātajiem ciemiņiem, kuri šeit atradās pirmo dienas pusi, jo mēs nezinājām, kad beigsies pirmais jautājums. Otrkārt, runājot par to jautājumu, par tiem lēmuma projektiem, kuri jums izdalīti, es gribētu sākumā varbūt apstāties un parunāt par šiem visiem trim lēmuma projektiem kopā.

Šodien mēs pēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iniciatīvas jūsu uzmanībai piedāvājam vērtējumus par trim atsevišķiem Ministru padomes rīkojumiem. Manuprāt, tas ir diezgan atbildīgs brīdis Augstākās padomes darbā, kad mēs domājam ne tikai par likumdošanu, bet arī par pašu pieņemtās un pašu vadītās likumdošanas kontroli. Minētie Ministru padomes rīkojumi skar tikai nelielu tautsaimniecības nozari, tā faktiski ir mežsaimniecība, mežizstrāde. Bet nevar teikt, ka tie nebūtu aktuāli arī pārējās tautsaimniecības nozarēs. Analizējot šo Ministru padomes rīkojumu rašanās gaitu, komisija ne vienreiz vien atgriezās pie pašvaldību lomas Latvijas valsts attīstībā, pie turpmākās ražošanas demonopolizācijas un tirgus un konkurences elementu ieviešanas republikas tautsaimniecībā, pie valdības politikas praktiskās realizācijas gaitas. Mēs paši kādreiz, ne tik sen apstiprinājām republikas tautsaimniecības programmu, ko mums izvirzīja Ministru padome. Šo programmu mēs apstiprinājām diezgan vienbalsīgi, bet realizācijas gaitā mums jānovēro atkāpes no valdības apņemšanās.

Runājot par rīkojumiem, konkrēti rīkojumu Nr.32-r, kas nosaka mežmateriālu iedalīšanu zemnieku saimniecībām, Augstākās padomes lēmuma preambulā diezgan sīki aprakstītas mūsu pretenzijas, ja tā varētu teikt, pret šo rīkojumu. Atkārtošu, ka galvenais šeit tomēr ir tas, ka nedrīkst dalīt zemnieku saimniecības, vadoties pēc koksnes saņemšanas noteikumiem. Faktiski visas zemnieku saimniecības ir radītas vienā laikā, radītas ar vienādiem noteikumiem. Ja tagad noteikumi mainīsies, kad ir izdots likums par zemes reformu, un pēc reformas zemnieku saimniecības veidosies citādā kārtā, tad arī uz to laiku jāizstrādā jauni noteikumi meža izsniegšanai uz celma. Pašreiz mainīt šos noteikumus, zemniekus šķirot it kā divās daļās- vieni, kuriem nebūs jāmaksā, otri, kuriem būs jāmaksā pusotra līdz divi tūkstoši par kubikmetru koksnes, turklāt pašam būs jāorganizē vai arī jāsamaksā par koksnes izstrādi. Tādēļ šāds noteikums nez vai būtu pareizs. Mūsuprāt, mežmateriālu izsniegšana nav labdarība zemnieku saimniecībām, bet tā tieši ir valsts politika, lai atbalstītu zemnieku saimniecības un veicinātu zemnieku saimniecību veidošanos. Ja mēs nopietni runājam par darba un īpašuma attiecību izmaiņām laukos, tad mēs nevaram apiet arī šo problēmu.

Turklāt šis ir viens no lēmumiem, kura īstenošanā mēs praktiski neredzam vietējo pašvaldību lomu. To neredzam arī tādā jautājumā kā zemnieku saimniecību attīstība, arī tādā jautājumā kā savu teritoriju pārzināšana. Tas attiecas uz visiem lēmumiem, par kuriem šodien ir runa. Viena no svarīgākajām pašvaldību lomām varētu būt tās teritorijā esošo resursu izmantošanā un izmantošanas kontrolē un veicināšanā, izmantošanas uzlabošanā. Mēs arī uzskatām, ka daudzējādā ziņā agrāk, izdodot zemnieku saimniecībām 100 kubikmetrus uz celma, netika panākta kontrole, kā šie materiāli tiek izmantoti, jo nebija paredzēts mehānisms. Arī tagad tāds mehānisms paredzēts nav. Mūsuprāt, vienīgā iespēja, kas šādu funkciju varētu pildīt, tās ir pašvaldības, kuras konkrēti noteiktu un palīdzētu noteikt, cik daudz kokmateriālu vajadzīgs un kā tie tiek izlietoti. Cita mehānisma pagaidām nav.

Attiecībā uz otro lēmumu, tas ir, Nr.248-r, gribētu, lai deputāti mūsu komisijas attieksmi pret šo lēmumu neuztvertu kā vēršanos pret apvienību "Latvijas mežs". Mēs uzskatām, ka šeit Ministru padome ir gājusi vieglākās pretestības ceļu, uzskatot, ka ar šo lēmumu tā veicinās apvienības "Latvijas mežs" darbu. Es domāju, ka galvenais uzdevums šodien nav veicināt kādas noteiktas saimnieciskās struktūras darbu. Galvenais uzdevums, kas jārisina Ministru padomei un kas jārisina arī mums, tas ir- veicināt nozares attīstību kopumā. Es neuzskatu, ka viena apvienība varētu reprezentēt visu nozari.

Šajā rīkojumā Nr.248-r mums atkal nav paredzētas iespējas, lai varētu rasties alternatīvi izstrādes varianti, paredzētas vienādas tiesības, vienādi pienākumi visiem izstrādātājiem, kā mēs to gribam attiecināt uz visām pārējām tautsaimniecības nozarēm. Arī šeit Ministru padomei nav izdevies atteikties no jautājuma par monopolu. Un arī šeit, tāpat kā rīkojumā Nr.32-r, mēs neatrodam pašvaldību lomu minēto jautājumu risināšanā.

Komisija ir atturējusies no konkrētu rekomendāciju iesniegšanas Ministru padomei. Tā ir Ministru padomes darīšana. Es uzskatu, ka mēs nevaram diktēt Ministru padomei, kā tai jārīkojas, bet mēs varbūt varam sekot līdzi Ministru padomes rīcībai. Tomēr varbūt viens tāds lēmums ir gadījies. Tas ir attiecībā uz rīkojumu Nr.248-r, kura 2.punktā ir ieteikts izstrādāt nolikumu par pašvaldību tiesībām nodot mežmateriālus izsolē. Es nedomāju, ka šis būtu veiksmīgākais formulējums, mēs vienkārši ar to varbūt ierosinājām vienu tādu jautājumu, kuru būtu vērts izskatīt Ministru padomē un reaģēt uz to.

Runājot par Ministru padomes lēmumu Nr.235, es gribu nedaudz atgādināt vēsturi. Pagājušā gada 17.decembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par likuma "Par zemes nodokli" stāšanos spēkā", kur bija paredzēts, ka līdz 31.decembrim Ministru padomei jāiesniedz savs naudas aprēķins apstiprināšanai... pieņemšanai Augstākajā padomē. Mēs uzskatām, ka celmu nauda arī ir nodoklis, nodoklis par dabas resursu. Ja varbūt varētu strīdēties vai arī varētu piekrist celmu naudas apjomiem, kādi ir noteikti, tad uzskatu- nekādā ziņā mēs nevaram piekrist tam, ka Ministru padome uzņemas tiesības sadalīt šādus maksājumus pa budžetiem, pa vietējiem budžetiem, pa republikas budžetiem un tā tālāk. Tas būtībā nozīmē, ka Ministru padome uzņemas Augstākās padomes funkcijas.

Runājot kopumā par visu to jautājumu loku, par ko mēs šodien piedāvājam trīs lēmuma projektus, es gribētu teikt, ka varbūt šīs nesaprašanās rezultāts ir pārāk neapmierinošie kontakti starp Ministru padomi un Augstāko padomi. Par to mēs runājām arī komisijā, piedaloties Ministru padomes pārstāvjiem. Es nedomāju, ka šie kontakti būtu kaut kāda savstarpēja iespaidošana, savstarpēja regulēšana, bet mums jābūt informētiem par politiku, ko veic Ministru padome. Savukārt Ministru padomei tomēr būtu jābūt lietas kursā par tiem jautājumiem, kurus risina Augstākā padome. Mēs nevaram darboties atrauti viens no otra.

Runājot par Ministru padomes lēmumu Nr.235, mūs galvenokārt neapmierina tas, ka Meža ministrija un meža sardze faktiski nav ieinteresētas iespējami pilnīgākā meža fonda izmantošanā. Es saprotu, ka varbūt tas nav šā lēmuma mērķis. Un tomēr, izskatot tik svarīgu jautājumu, tāda iespēja Ministru padomei tomēr bija jāizskata. Ar savu lēmuma projektu mēs neatceļam Ministru padomes lēmumu Nr.235, bet atceļam tā darbību uz 1992.gadu. Uzskatām, ka laikā, kas palicis līdz jūlija mēnesim, gan Ministru padomei, gan Augstākajai padomei ir visas iespējas vienoties par tiem principiem, kādiem vajadzētu būt dabas resursu izmantošanā, par pašvaldību lomu šo resursu izmantošanā, par monopolu likvidēšanu un citiem pasākumiem.

Lai deputātiem būtu vieglāk orientēties, varbūt es nedaudz apstāšos pie jautājuma par cenām, par mežmateriālu cenām, par gatavās produkcijas cenām. Šie jautājumi varbūt radīsies jūsu vēlēšanu apgabalos. Izmantošu tādu iespēju. Tātad lielākais iebildums, ka...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, cik jums vēl vajadzēs laika?

K.Šļakota: Vēl vienu minūti.

Priekšsēdētājs: Divas minūtes.

K.Šļakota: Kokmateriālu cenu pieaugumu Rūpniecības ministrija izskaidro ar celmu naudas pieaugumu. Šāds izskaidrojums, ka visam pamatā ir celmu naudas pieaugums, pavīd arī vairākās avīzēs, radioraidījumos. Man jums jāpaskaidro, ka faktiski celmu nauda, salīdzinot ar iepriekšējo, vidēji uz vienu kubikmetru ir pieaugusi par 16 rubļiem. Taču cenas kopumā, viena kubikmetra cenas apaļā veidā vidēji pieaugušas par 55 rubļiem. Tas ir pieaugums, kas nav saistīts ar celmu naudām un sastāda apmēram 40 rubļus uz kubikmetru.

Tālāk, runājot par zāģmateriāliem. Kādreiz no viena kubikmetra varēja dabūt zāģmateriālus, kuru vērtība vidēji bija 50 rubļi. Vērtība arī svārstījās, taču vidēji tā bija 50 rubļi. Tagad šo zāģmateriālu, kurus var izzāģēt no viena kubikmetra, cena ir aptuveni 160 rubļi. Tātad šeit pieaugums ir 110 rubļi.

Kādreiz mēbeļnieki, mēbeļu ražotāji no viena kubikmetra koksnes varēja saražot produkciju par 180 rubļiem. Tagad šī produkcija maksā 520 rubļus, un starpība ir 340 rubļi. Ar šo piemēru jūs redzat, kā progresē cenu kāpums, par ko beigu beigās jāsamaksā patērētājam. Tas notiek, atsaucoties uz it kā Augstākās padomes pieņemto, faktiski pat nepieņemto, lēmumu par celmu naudas pieaugumu.

Es gribētu, lai masu informācijas līdzekļi varbūt nepieietu tik pavirši šiem jautājumiem un tajos vairāk iedziļinātos, un atklātu īstos iemeslus, kādi tur ir. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Nav. Lūdzu- deputāte Briņķe.

I.Briņķe: Man ir jautājums par lēmuma projektu attiecībā uz pagaidu cenu apstiprināšanu, izsniedzot kokus Latvijas Republikā.

Priekšsēdētājs: Varbūt nosauciet dokumenta numuru. Jūs jautājat par dokumentu Nr.235?

I.Briņķe: Jā, par dokumentu Nr.235. Sakiet, lūdzu, kāda ministrija domāta trešajā rindkopā, tā nav nosaukta?

K.Šļakota: Atvainojiet, tā ir drukas kļūda. Tur bija rakstīts- Meža ministrija, bet šeit uzrakstīts- tieši ministrijas.

I.Briņķe: Jā, un tad šajā lēmumā ir pretruna. Sākumā konstatējošajā daļā jeb preambulā jūs sakāt, ka Ministru padome ir pārkāpusi savu kompetenci un pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Pēc tam jūs nolemjat uzdot Ministru padomei, ņemot vērā izteiktos priekšlikumus, papildināt minēto lēmumu.

K.Šļakota: Saprotiet, kas par lietu. Ja mēs apturam šo lēmumu, mēs faktiski daļēji apturam ražošanas procesu. Visādā ziņā mēs varam iespaidot ražošanas procesu. Jūsu informācijai- salīdzinot, teiksim, 1991.gadu ar 1992.gadu, valsts mežos izstrādās tikai 60 procentus koksnes. Attiecībā pret 1990.gadu samazinājums ir ļoti liels. Un radīt jaunu ieganstu, ka arī mēs daļēji esam vainīgi pie šā samazinājuma, man negribētos. Tāpēc mēs it kā akceptējam minēto Ministru padomes lēmumu attiecībā uz 1991.gadu, bet turpmāk lūdzam iesniegt datus, lai varētu jau formulēt likumā paredzētā kārtībā.

I.Briņķe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Mēs ar sagatavotajiem lēmuma projektiem atkal tieši iejaucamies izpildvaras funkcijās. Cik es saprotu, meža izmantošanas jautājumu kārtošanai bija izveidota īpaša Meža ministrija. Vai šie lēmumi tagad nozīmē, ka Meža ministrija uz to liktās cerības neattaisno vai netiek ar saviem pienākumiem galā? Vai par šo ministriju ir jāizdara kaut kādi secinājumi?

K.Šļakota: Es sapratu jūsu jautājumu. Mūsu komisijai ir diezgan daudz iebildumu pret Meža ministriju, bet mums jāņem vērā, ka ministrija strādā nesen. Tā mēģina uzņemties jaunas funkcijas, un es domāju, ka man nebūtu deputātam Bērzam jāstāsta, ka Ministru padomē arī izveidojusies zināma solidaritātes izjūta. Ja tiek pieņemts Ministru padomes lēmums, kuram kāda ministrija nepiekrīt, tad šī ministrija klusējot ar šo lēmumu samierinās. Es nedomāju, ka tā būtu pareizākā kārtība, bet tāda situācija, manuprāt, pašreiz izveidojusies. Es uzskatu, ka šajā gadījumā mums ir tiesības iejaukties tad, ja tiek pārkāpti principi, kurus deklarējusi pati valdība un par kuriem mēs esam vienojušies, tas ir, par tautsaimniecības attīstības principiem. Ministru padomei mēs nediktējam, kas tai turpmāk būtu jādara.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Apsītis.

R.Apsītis: Mani interesē mežmateriālu cenas: es ne visai labi saprotu jūsu skaidrojumu. Tāpēc es gribētu, lai jūs atkārtotu, cik tad maksā, teiksim, apaļkoki kubikmetrā un cik sazāģēti, teiksim, būvmateriāli- dēļi un brusas un tamlīdzīgi. Agrāk un tagad.

K.Šļakota: Jā, es saprotu. Tur ir ārkārtīgi plašs sortiments, tāpēc es biju spiests saukt aptuvenus skaitļus. Ja jūs interesē kādi konkrēti skaitļi, tad tas ir cits jautājums. Es vienkārši jums parādīju, kāds ir cenu pieaugums, kāds vidēji ir cenu pieaugums, kurš tiek pamatots it kā ar celmu naudas pieaugumu. Vienkārši ilustrācijai, ka šis cenu pieaugums tagad tāds ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Varbūt jūs nevarēsiet atbildēt, bet sakiet, lūdzu, kāds ir cenu pieaugums iedzīvotājiem par malku? Premjerministrs it kā apsolīja, ka tā nebūs, bet tas praktiski tomēr ir. Vai tas ir likumīgs vai nelikumīgs? Vai tad šajā gadījumā zināmas personas nav jāsauc pie kriminālatbildības?

K.Šļakota: Redziet, es nedomāju, ka šajā gadījumā būtu jāsauc pie kriminālatbildības. (Smejas.)

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu uzmanību!

K.Šļakota: Taču es gribētu pateikt vienu lietu, proti, bija paredzēts, ka iedzīvotājiem tiks radīts kompensācijas mehānisms, lai kompensētu malkas cenu pieaugumu. Lai šo kompensācijas mehānismu iedarbinātu, mēs Ministru padomei ieteicām izskatīt savus priekšlikumus, lai daļa no celmu naudām aizietu pagastos un lai pagasts pats uz vietas varētu šīs maksas kompensēt zināmām iedzīvotāju kategorijām vai visiem iedzīvotājiem. Tā būtu viņu darīšana. Diemžēl šie 30 procenti celmu naudas aiziet rajona budžetā. Kā tad tālāk darīs rajons- vai tas izmantos šīm kompensācijām vai citām lietām -, man pagaidām grūti pateikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Endele.

J.Endele: Man ir jautājums par dokumentu Nr.235. Tātad, vadoties pēc šā lēmumprojekta, dokuments darbosies 1991.gadā? Un 8.punktā runāts par kritalām, ka tās bez maksas varēs saņemt mežsaimniecībā un mežizstrādē strādājošie un pensionāri, un vēl kaut kādi tur ļoti trūcīgie, vai ne? Man liekas- jūs ļoti labi zināt, kādi ir mūsu meži, kāds stāvoklis tur ir ar kritalām, vai ne? Es uzskatu, ka tiem cilvēkiem, kuri ķeras pie kritalu sakopšanas, vajadzētu piemaksāt, nevis... Tagad iznāks varbūt tāda situācija, ka tieši tie, kas saņem bez maksas, viņi nodarbosies ar zināmu piegādi par naudu, kas būs drusku mazāka nekā par to malku, kas viņam būs, tā sakot, jācērt no kājas. Jūs neesat par to, ka šajā punktā jau šobrīd būtu rakstāms, ka vismaz visiem, kas ir ar mieru šīs te kritalas sakopt?

K.Šļakota: Es vēlreiz atkārtoju to, ko jau teicu iepriekš, ka mēs nevaram diktēt Ministru padomei konkrētus uzdevumus, kas tai būtu jāizdara. Mēs preambulā esam minējuši, ka jāpaplašina nepamatoti sašaurinātā iedzīvotāju kategorija, kura varētu piedalīties meža platību attīrīšanā no kritalām. To mēs esam minējuši. Nodiktēt Ministru padomei, ka tai jāpaplašina, teiksim, jādod iespēja to darīt visiem lauku iedzīvotājiem, tas ir, attiecināt vispār uz visiem, es neuzskatu, ka mēs būtu tiesīgi.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatēs pieteikušies deputāti Albertiņa, Seile, Grūbe, ministrs Banis un apvienības ģenerāldirektors Vītols. Lūdzu- deputāte Albertiņa.

S.Albertiņa: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi. Es domāju, ka tajā brīdī, kad Augstākajā padomē pieņēmām lēmumu par Meža ministrijas izveidošanu, mēs tomēr esam uzņēmušies zināmu atbildību par to, lai beidzot tiktu sakārtotas dažas lietas, kas saistās ar mežiem Latvijas teritorijā. Un tāpēc mums laikam nekādi neizdosies no šīs atbildības izvairīties. Sakarā ar visiem sarežģītajiem notikumiem pēdējā laikā no mūsu redzesleņķa būtībā nedaudz ir izgājušas visas praktiskās lietas. Kā zināms, mēs esam ļoti stipri politizējušies, tas pats par sevi arī ir saprotams. Taču man gribētos teikt, ka tomēr bez šās praktisko jautājumu risināšanas mēs galu galā cauri netiksim. Tādēļ atgriezīsimies vien mierīgu sirdi atpakaļ pie šiem praktiskajiem jautājumiem, jo tās ir lietas, kas mums, vienalga, būs jānokārto. Un es ļoti ceru, ja mums ļaus strādāt tā, kā mēs esam nodomājuši, mums patiešām ar laiku arī izdosies savest kārtībā daudzas tādas lietas, kuras mēs esam aizsākuši, un līdz ar to varbūt arī vairākos gadījumos mainīt daudzus tradicionāli aizsāktus risinājumus. Un tas tieši saistās ar mežu izmantošanu, par ko es arī šodien nedaudz gribētu parunāt, pievēršot tam īpašu jūsu uzmanību.

Es gribētu galvenokārt runāt par Ministru padomes rīkojumu Nr.248-r. Vispirms es domāju tā, godīgi sakot, es tā arī īsti neuzzināju, kurš ir šā rīkojuma faktiskais autors. To parakstījis Kalniņa kungs. Es domāju, ka viņš šo dokumentu droši vien nav sastādījis, tātad autors ir kāds cits. Patiesību sakot, man tā īsti neizdevās uzzināt, kurš ir autors. Taču tas šajā brīdī nebūtu īpaši svarīgi. Kā tas arī būtu, es gribētu, lai mēs uz visiem laikiem aizmirstu tādu terminu kā ģenerāluzņēmējs. Ģenerāluzņēmējs, kā jūs zināt, izslēdz jebkādu konkurences iespēju un līdz ar to izslēdz arī iespēju pakāpeniski uzlabot situāciju. Jo, kā jūs zināt, konkurence ir visa pamats. Ja mēs to esam izslēguši, tad, protams, mēs ne uz ko labu cerēt nevaram. Sakarā ar to es arī gribētu pievērst jūsu uzmanību šā rīkojuma 1.punktam, kurā teikts, ka, lūk, ģenerāluzņēmējs, proti, "Latvijas mežs", ir tiesīgs iesaistīt darbā uz līguma pamata republikas uzņēmumus, kooperatīvus, lauku saimniecības, kopuzņēmumus un citus kokmateriālu sagatavotājus. Man uzreiz gribas jautāt, kāpēc gan ģenerāluzņēmējs ir "Latvijas mežs"? Un kāpēc gan šos citus dažāda veida kokmateriālu sagatavotājus nedrīkstētu iesaistīt mežmateriālu sagatavošanā, galvenās izmantošanas cirsmas fonda izstrādāšanā un daļēji arī starpnozaru izmantošanas cirsmu izstrādē? Kāpēc nevarētu iesaistīt pašvaldības, izpildkomiteju darbiniekus, un galu galā ir taču arī Meža ministrijas pārstāvis, proti, ir rajona mežzinis, tātad, lūk, virsmežzinis. Te rodas pirmais jautājums. Pašvaldības acumirklī tiek nobīdītas nost, un visas šīs lietas kārto apvienība "Latvijas mežs". Bez šaubām, kārto, kā nu var un kā nu prot. Un jūs jau saprotat, ka šajā situācijā mēs esam tik ļoti aizdomīgi pret visu, kas mums varētu atkal draudēt. Protams, es tūlīt domāju, kas tad būs šie citi uzņēmēji? Un, Vītola kungs, es atceros, kā mūsu mežos saimniekoja gucuļi, un man, bez šaubām, atkal rodas zināmas aizdomas, ka var gadīties, ka viss sāksies vēlreiz no gala. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man ir jau dažas nelielas informācijas par dažām lietām, kas notiek republikas rajonos, kur netraucēti saimnieko dažādu citu republiku ļaudis. Mūsu mežus cērtot un, protams, par šo ciršanu kā atalgojumu saņemot koksni, ko atkal ved ārpus republikas robežām.

Es domāju, ka vienreiz tai lietai ir jādara gals. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas ir reāls migrācijas sūknis. Jo, ja jau šiem meža izstrādātājiem šeit ir ļoti labi, protams, viņi centīsies Latvijā arī palikt, vai ne? Centīsies republikā palikt. Tā ka, lūdzu, būsim mazliet piesardzīgāki šajās lietās. Diez vai mums vajadzētu šādu metodi turpmāk plaši lietot.

Vēl šajā pašā rīkojumā man gaužām nesimpātisks liekas 3.1.punkts, kur rakstīts, ka "līdz 1991.gada 1.jūlijam ierādīt dabā 1992.gada galvenās izmantošanas cirsmas". Tas nozīmē, ka arī 1992.gadā mēs pašvaldības nodzenam malā, lai tās, tā sakot, sēž un skatās, kā ar viņu meža fondu rīkojas tie, kuriem meža fonds ir uzticēts kā ģenerāluzņēmējam un ar ģenerāluzņēmēju līgumu noslēgušiem dažiem citiem uzņēmējiem.

Tālāk, ja mēs runājam par 3.2.punktu, tātad par cirsmu operatīvu maiņu nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā, labi, es varētu piekrist, ka kaut kādā mērā tas ir iespējams. Un tomēr es uzskatu, arī šajā darbā pirmām un galvenām kārtām noteicējs būs pašvaldības, rajona virsmežzinis, mežzinis un mežsargs. Tātad Latvijas Meža ministrijas dienesti, kuri zinās, kādas cirsmas ar ko mainīt, kāpēc mainīt un kad ko varēs izcirst.

Es domāju, ka Vītola kungs arī to ļoti labi zina, ka tad, kad mēs kopā mācījāmies Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, cirsmu mainīšana jau nu nepavisam nebija tāds īpaši labs darbs. Protams, jūs man tūlīt atbildēsiet, ka toreiz bija ļoti skaistas ziemas un ļoti liels sals. Bez šaubām, tas tā arī bija. Un tomēr, tomēr jūs atceraties, ka gluži tā mūs nemācīja.

Vēl es gribu teikt, ka 3.3.punkts man liekas tāds ļoti jocīgs. Tajā teikts, ka mežrūpniecības saimniecībām jāierāda starpizmantošanas cirsmas valsts pasūtījumu izpildes nodrošināšanai. Tātad, lūk, atkal tas pats, ne tikai galvenās izmantošanas cirsmas 2,2 miljoni kubikmetru apjomā, bet arī jau starpizmantošanas cirsmas. Tāpēc es uzskatu, ka šis rīkojums ir atceļams nekavējoties un tūliņ pat un labojams tādā mērā, cik vien tas pagaidām mums vēl ir iespējams.

Nobeidzot vēl divus vārdus par rīkojumu Nr.32-r. Šajā rīkojumā, man liekas, ļoti dīvaini ir tas, ka 2.1.punktā ir rakstīts: "Līdz 1.februārim Meža ministrija dara zināmu Lauksaimniecības ministrijai minētā cirsmu fonda sadalījumu pa virsmežniecībām." Un, lūk, Lauksaimniecības ministrija 2.punktā sadala šā rīkojuma 1.punktā minēto cirsmu fondu pa rajoniem un par to paziņo attiecīgajiem departamentiem un virsmežniecībām. Redziet, man ir pilnīgi nesaprotami, kādā sakarībā šeit pa vidu ir iespraukusies Lauksaimniecības ministrija? Gluži labi to var izdarīt arī pati Meža ministrija ar saviem dienestiem kopā ar pašvaldībām. Tāpēc Lauksaimniecības ministrija te ir galīgi nevajadzīga lieta, tā atkal ir viens pilnīgi lieks starpposms, kas, sastādot šo rīkojumu, izmantots tradicionāli, kā tajos gadījumos, kad pašvaldību nebija, kad tām nebija nekādu tiesību, to vispār nebija un neviens neņēma galvā.

Mīļie kolēģi, es gribu teikt- atcerēsimies, lūdzu, gadījumā, ja mums ļaus strādāt, tad uz visiem laikiem atcerēsimies, ka galvenais tomēr ir pašvaldība. Tas ir teritorijas vislabākais pārzinātājs, visus dabas resursus- kādi tie ir, kur tie atrodas, kā tie izmantojami, ko mēs drīkstam rakt, kur drīkstam cirst un kur mēs ko varam darīt- vislabāk zina pašvaldība. Ja to neievērosim, tad būs atkal tas pats gadījums, kas vienmēr ir bijis, kopš mēs atceramies šos 50 gadus, kad no Maskavas, tātad no centra, mums deva norādījumus, kurā vietā un kas ir cērtams, rokams un būvējams. Tas, kā zināms, mūs ir novedis līdz tādai situācijai, kāda pašreiz ir.

Visbeidzot, rīkojumā Nr.32-r liekas ļoti jocīgs arī 2.5.punkts, kurā teikts, ka zemnieku saimniecībām, kurām tātad ir iedalīti 100 kubikmetri koksnes, tiek dots tāds norādījums, ka iegūtie finierkluči un sērkociņu kluči, kā arī egles papīrmalka par fiksētajām cenām jārealizē vietējai mežrūpniecības saimniecībai valsts piegāžu izpildei.

Mīļie kolēģi, man liekas, ka tas ir tā- ar vienu roku dod, ar otru ņem atpakaļ. Ja es- jaunais zemnieks- esmu savus 100 kubikmetrus saņēmusi, tad, lūdzu, ļaujiet man ar tiem darīt, ko es gribu, un uzskatiet, ka koksnes racionāla izmantošana, lūk, tā ir viena lieta, mans svēts pienākums ir to izdarīt, bet nedodiet man to atkal rīkojumu veidā kā obligātu pienākumu. Ja tas ir tā, tad, godīgi sakot, man jūsu 100 kubikmetri labāk nemaz nav vajadzīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāte Seile.

A.Seile: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Nav jau īsti skaisti, ka mums tā uzreiz jāķeras klāt nupat sagatavotiem valdības rīkojumiem. Taču šajā gadījumā es gribu teikt, ka nekas cits neatliek, jo mēs, deputāti, esam tā saite starp valdību, starp parlamentu un starp vēlētājiem, tai skaitā arī starp pašvaldībām. Un tieši pie mums nonāk visas sūdzības, visas tās nesaprastās lietas, visas tās nekārtības, kuras dzīvē neieviešas. Tādēļ es gribu teikt, ka šie labojumi, kurus mēs šodien esam iesnieguši Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vārdā, tika sagatavoti, pamatojoties uz diviem lieliem saietiem. Viens no tiem bija- tautas deputātu padomju priekšsēdētāju saiets 18.decembrī, otrs- janvārī notikusī Vidzemes zonas tautas deputātu padomju priekšsēdētāju saiešana.

Mazliet uzmanīgi paklausieties, varbūt jums visiem nav to materiālu rokās, ko tad tie prasa. Trīs galvenās prasības, kuras grib deputātu padomju priekšsēdētāji, ir šādas: valsts pasūtījums kokmateriālu piegādei tautsaimniecībai ir saskaņojams ar tautas deputātu padomēm un realizējams attiecīgās padomes noteiktā kārtībā. Jūs varat iedomāties, ka no valsts pasūtījuma sagatavošanas, no tā plānošanas tautas deputātu padomes faktiski ir pilnīgi izslēgtas.

Meža resursu, kokmateriālu, medību un citu resursu izsniegšanu lietotājiem mežniecības un virsmežniecības veic pēc vietējo pašvaldību priekšlikuma. Arī šeit pašvaldības tiek apietas. Tādēļ tās prasa, ka, sākot ar 1991.gada 1.janvāri, mežmateriāli zemnieku saimniecībām un piemājas saimniecībām jāizsniedz, pamatojoties uz vietējo pašvaldību lēmumu, ņemot vērā, cik lielā mērā zemnieku saimniecībās tie ir nepieciešami.

Viens no šiem rīkojumiem atceļ to, ka zemnieku saimniecības var dabūt mežmateriālus par brīvu, kā tas bija līdz šim. Tātad tai saimniecību daļai, kas jau ir izveidojušās un šos materiālus dabūjušas, viss ir kārtībā, taču tiem, kas veidojas no jauna, būs jāmaksā celmu nauda, kaut arī ar 50 procentu atlaidi, tomēr celmu nauda ir pieklājīgi liela. Manuprāt, varbūt tiešām nevajadzēja visiem dot 100 kubikmetrus kā līdz šim, kad katrai zemnieku saimniecībai bija izdalīts par brīvu, bet vajadzētu dot par brīvu vismaz to mežmateriālu daudzumu, kas zemniekam nepieciešams ēku būvēšanai.

Tāpēc es domāju, ka arī mūsu sagatavotajā lēmuma projektā par rīkojuma Nr.32-r atcelšanu, es tomēr iesaku pašā pēdējā teikumā likt punktu tūliņ pēc vārdiem "koku izsniegšanai uz celmu zemnieku saimniecībām", neizdalot atsevišķi tās saimniecības, kuras izdalītas līdz 1990.gada 31.decembrim. Šīs saimniecības veidosies arī vēl visu 1991.gadu. Tikai tagad agrārā reforma faktiski stājas spēkā un pieņemas pilnā spēkā.

Es vēl gribēju pateikt, ka pašreiz zināmā mērā mums arī ir jāvērtē Meža ministrijas darbs. Meža ministrija ir izdarījusi visu to, ko mēs tai esam vēlējuši, Meža ministriju dibinādami. Jāsaka, ka ne visos gadījumos ir tā. Pašreiz virsmežzinis un mežzinis ir galīgi atrauti no pagastu pašvaldībām, un saikne viņu starpā drīzāk ir formāla nekā lietišķa. Par to liecina tās daudzās sūdzības, kādas radās pašā sākumā, proti, ka zemnieku pieprasītos mežos, kuros viņi sāks strādāt varbūt pēc 20.jūnija, pēkšņi tiek izcirsti koki. Jāsaka, ka jaunais meža ministrs uz deputātu ierosinājumiem reaģēja ļoti strauji un šīs darbības tiek pārtrauktas. Tagad zemnieku meži ir aizsargāti un, ja viņi mežu pieprasīs savā īpašumā, tad šie koki viņiem tiks arī saglabāti.

Man liekas, tie bija pārpratumi, bet bija radušās arī tādas grūtības, ka kolhoziem netika izrakstītas ciršanas biļetes uz it kā viņu pašu līdz šim lietošanā esošiem mežiem. Arī šis pārpratums ar Baņa kunga starpniecību pagaidām tika nokārtots. No tā mēs varam secināt, ka Meža ministrija it kā strādā. Taču, lai jaunais zemnieks saņemtu ciršanas biļeti, ir jānoiet ārkārtīgi garš un sarežģīts ceļš. Manuprāt, mežzinim un virsmežzinim vajadzētu būt tam apkalpojošam dienestam, kurš pilnīgi nokārto visus ciršanas biļetes izsniegšanas papīrus no pirmā līdz pēdējam punktam un piegādā to zemniekam mājās, jo braukšana pēc viena paraksta, pēc zīmoga, pēc visa pārējā, pārāk aizkavē darba cilvēkus.

Nedaudz par malku. Celmu naudu pieaugums rada arī malkas sadārdzinājumu. Gadījumā, kad malku cilvēks pats izcirstu mežā, tā maksātu vidēji, teiksim, piecus rubļus kubikmetrā. Gadījumā, kad malku izcērt kāds cits piegādātājs, piemēram, "Latvijas mežs", tad tā maksātu apmēram 20-24 rubļus kubikmetrā ikvienam, kas to grib nopirkt malkas laukumā vai kā citādi.

Kāda te ir izeja? Pensionāri, kuru pensijas ir apmēram 100 rubļi, nevar nosegt šo samaksu par malku, jo katram cilvēkam, kas apkurina savu māju, ir vajadzīgi vismaz 10 kubikmetri. Tātad, kuru mēnesi gadā palikt pilnīgi bez ēšanas? Vai Ministru padomei tomēr nevajadzētu domāt par kompensācijas mehānismu, kāds būtu jāieslēdz, ja mēs atstājam šādas lielas celmu naudas.

Un vēlreiz par kritalām. Es ļoti labi atceros, mūsu Meža ministrijas veidošanas sākumā plenārsēdē tika solīts, ka katrs varēs mežu satīrīt, protams, piesakoties mežsaimniecībās un virsmežniecībās. Tagad šī prioritāte tiešām ir dota tikai mazatalgotajiem cilvēkiem un mežniecību darbiniekiem. Gandrīz galvoju, ka te notiks sarunāšana. Aha, tu strādā meža sistēmā, tātad, lūdzu, paņem un satīri vienu meža nogabalu, bet tos kokus pārdod man. Es domāju, ka jebkuram, kas ir spējīgs iztīrīt mežu no kritušiem kokiem, šīs tiesības būtu jāatstāj spēkā.

Tāpēc es aicinu šodien atbalstīt mūsu sagatavotos lēmuma projektus ar to vienu labojumu, ko es jums nupat ierosināju: "Lēmumu sagatavošanas gaitā Ministru padomei tomēr vajadzētu vairāk konsultēties ar vietējām pašvaldībām par šo lēmumu sagatavošanu." Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāt Grūbe, lūdzu, pēc tam runās Raimonds Krūmiņš. Pagaidām no deputātiem sarakstu noslēdz Aivars Lembergs.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Katrā gadījumā jūs jau dzirdējāt, ka pamatos mūsu komisijas sagatavotie lēmumi radās ne jau tāpēc, ka varbūt mums gribētos atcelt Ministru padomes lēmumus, bet gan sakarā ar to, ka šeit ir ļoti būtiskas pretrunas ar to, ko ir deklarējusi Augstākā padome, tas ir, mēs, un ko ir deklarējusi Ministru padome. Runājot konkrēti par atsevišķiem lēmumiem, tas ir, par celmu naudām, par lēmumu Nr.235, radās vispār ļoti interesanta situācija. 20.decembrī mēs patiešām gājām uz tādu, kā saka, kompromisa variantu un par celmu naudām vienkārši ierakstījām zemes nodoklī, ka Ministru padome iesniegs šo materiālu Augstākajai padomei līdz 1.janvārim. Taču Ministru padome to nedarīja, bet 27.decembrī tikai pieņēma Ministru padomes lēmumu. Tātad materiāls bija gatavs, Augstākajai padomei to gan neiesniedza, bet pieņēma Ministru padomes lēmumu. Tālāk ir interesanti, ka Ministru padomes lēmumā jau paredzēts arī tas, ka nauda tiek sadalīta pa budžetiem. Es nezinu, kādā veidā Ministru padome varēja uzņemties šādu misiju. Pats interesantākais ir tas, ka mums patiešām bija vienošanās, ka 30 procenti nonāks pagastu padomju budžetos. Taču šajā brīdī ir skaidrs, ka šī nauda nonāk rajonu budžetos, un tie pagasti, kuriem ir lielas mežu platības, tātad praktiski par šiem mežiem tiek sodīti. Ir jautājums, kāpēc tad tā? Un uz šo patiešām būtisko jautājumu arī es vēl arvien neesmu dzirdējis atbildi.

Attiecībā uz rīkojumu Nr.32-r jautājums ir ļoti būtisks. Praktiski, ja valdības pārstāvji mums paskaidro, ka nevar iedalīt kredītus, nav naudas citām lietām, tad mežmateriālus taču zemnieku saimniecībām mēs varētu iedalīt. Taču šeit visu laiku līdzi iet tā lieta, ka mēs nekādi nevaram izdomāt mehānismu, kādā veidā kontrolēt mežmateriālu izmantošanu. Tā vietā, lai radītu šo mehānismu, mēs vienkārši uzliekam zemniekam samaksāt krietnu summu, un ar to pašu arī viss ir darīts. Tādā veidā, kā saka, mēs varam iet ļoti tālu.

Par rīkojumu Nr.248-r es domāju, ka tas būtiski pārkāpj pašvaldību tiesības un arī intereses. Tāpēc par šo rīkojumu arī ir iesniegts, kā saka, pašvaldību protests. Es domāju arī- visbūtiskākais ir tas, ka tiek nodibināts jauns monopols. Mēs visās Augstākās padomes sēdēs un arī Ministru padomes sēdēs dzirdam: jācīnās pret monopoliem, bet tagad, lūk, šajā brīdī mēs rakstām, ka atkal ir jauns monopols.

Tāpēc, kopumā ņemot, es uzskatu, ka ar šiem lēmumiem varbūt nav izdarīts tik liels ļaunums, ka mums pašiem- Augstākajai padomei- tie būtu jāraksta jauni, bet es domāju, ka tie jāatceļ, jo tie neievēro iedzīvotāju intereses un neievēro arī valsts kopējās intereses. Lūk, tāpēc tie ir atceļami, un Ministru padomei jāizstrādā jauni lēmumi.

Un, visbeidzot, es uzskatu, ka tomēr galvenais šādu lēmumu, varbūt arī nepārdomātu lēmumu sagatavošanas iemesls ir tas, ka mums arvien vēl nav likuma par Ministru padomi. Tāpēc es gribu nolasīt deputāta pieprasījumu, kas ir mans deputāta pieprasījums, kurā es lūdzu sniegt oficiālu informāciju par likumprojekta "Par Latvijas Republikas Ministru padomi" izstrādāšanas gaitu un iespējamo termiņu, kad likumprojekts tiks iesniegts Augstākajai padomei izskatīšanai. Šo deputāta pieprasījumu es adresēju Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Es arī piedalījos visās tajās diskusijās, kas mūsu komisijā noritēja par šo jautājumu. Es arī viennozīmīgi atbalstu visus iesniegtos lēmuma projektus, Augstākās padomes lēmuma projektus par attiecīgām izmaiņām Ministru padomes izdotajos aktos. Konkrēti es gribu vērst jūsu uzmanību sevišķi uz rīkojumu Nr.248-r. Es varu mazliet ilustrēt situāciju, kāda šobrīd izveidojusies, un tā jau varbūt arī lielā mērā ir mantojums no iepriekšējiem gadiem. Manā vēlēšanu apgabalā vienai valsts saimniecībai, valsts lauku saimniecībai nodega lopu mītne. Tika iedalīti it kā 500 kubikmetru koksnes no valsts mežu fonda. Kad šī saimniecība griezās vietējā mežrūpniecības saimniecībā, lai saņemtu šo koksni, tai saka: "Jā, jūs dabūsiet, bet vai jums helikopters ir?" Tātad situācija ir skaidra, kādas ir šīs cirsmas, kādas tās paliek pēc šā rīkojuma 3.2.punkta realizēšanas. Tātad, ja meža izstrādātājam jeb ģenerālajam izstrādātājam ļauj pašam brīvi izvēlēties visas cirsmas fonda ietvaros, būtībā labākās vietas, tad pārējiem izmantotājiem, kuriem it kā vajadzētu piešķirt cirsmas no šā kopējā fonda, praktiski tiek atstātas tās vietas, kuras vai nu vispār nav iespējams izcirst, vai arī tam ir nepieciešama speciāla tehnika un īpaši laika apstākļi. Es pilnīgi piekrītu, ka šāds monopols ir absolūti nepieļaujams un tas absolūti ignorē gan vietējās pašvaldības, gan jebkādu ekonomisku loģiku. Visa meža izstrādāšana notiek apstākļos, kad meža produkcijai būtībā ir samērā liberālas cenas, veidojoties grūti kontrolējamam monopolam. Tāpēc es viennozīmīgi atbalstu, ka šis lēmums pilnībā jāatceļ, jo nevar būt tāda situācija, ka viens meža izstrādātājs paņem labākās cirsmas, izmanto tās un izstrādā. Savukārt citiem, kuriem vajadzības varbūt nav mazākas, bet tajā pašā laikā tehniskās iespējas ir daudz sliktākas, jo tās nav specializētas saimniecības, tiek atstātas pašas sliktākās cirsmas. Tas ir pilnīgā pretrunā gan ar valdības šajā programmā deklarētajiem principiem, gan ar normālu meža kopšanas un uzturēšanas tehnoloģiju.

Un otrs jautājums, par kuru es gribētu īpaši runāt, ir tas, ka būtībā es tiešām piekrītu tiem deputātiem, kuri izsaka domu, ka pilnībā nav attaisnojušās uz Meža ministriju liktās cerības. Un šeit varbūt arī pašai Augstākajai padomei un arī mūsu komisijai jāuzņemas, teiksim, zināma daļa atbildības. Faktiski taču netika īsti sekots līdzi, kā notiek pienākumu sadale starp "Latvijas meža" sistēmu un starp Meža ministriju. Es personiski uzskatu, ka normāli būtu, ja Latvijas Republikas Meža ministrijas pārziņā paliktu tikai un vienīgi meža uzraudzības funkcijas un budžeta līdzekļu, kuri tiek iekasēti ar celmu naudām, sadalīšana meža kopšanai, meža izstrādātājiem jeb citām organizācijām, kuras ir gatavas veikt saimnieciskas funkcijas meža kopšanā. Taču ir izveidojusies situācija, kad faktiski "Latvijas meža" materiāli tehniskā bāze ir lielā mērā sadrumstalota sakarā ar virsmežniecību veidošanos. To struktūrās ir pārgājusi daļa no "Latvijas meža" materiāli tehniskajiem resursiem. Tajā pašā laikā virsmežniecībām it kā nav nekādu saistību attiecībā uz valsts pasūtījumu, tām īsti nav meža izstrādes funkcijas, kaut gan sakarā ar kopšanas funkciju pārņemšanu tām ir nodota samērā ievērojama materiāli tehniskā bāze. Daudzos gadījumos vietējās mežniecības kopā ar visu štatu ir pilnīgi pārgājušas Meža ministrijas jeb virsmežniecības pakļautībā.

Apstākļos, kad Meža ministrija faktiski ir tapšanas stadijā, ja nopietni runājam, tad šādā, būtībā bezkontroles, situācijā plaukst bezdarbība, ja tā varētu teikt. Tāpēc šis jautājums acīmredzot ir tā vērts, lai to vēlreiz nopietni izskatītu Ministru padomē. Es noteikti domāju, ka būtu lietderīga arī Augstākās padomes pārstāvju un attiecīgās darba grupas atkārtota piedalīšanās, lai šo jautājumu atrisinātu. Cik man bijušas sarunas ar meža darbiniekiem, arī savā vēlēšanu apgabalā ar saviem vēlētājiem, šī situācija viennozīmīgi tiek vērtēta kā nenormāla. Tiek izvirzīti priekšlikumi, ka vajadzētu visas saimnieciskās funkcijas, tajā skaitā arī meža izstrādes tehniku, kas ir pārgājusi virsmežniecības pārziņā, nodot atpakaļ "Latvijas meža" rīcībā, atstājot tiešām tikai mežu uzraudzības, mežu kontroles funkcijas, tajā skaitā arī uzmērīšanu un ciršanas biļešu izsniegšanu, visu, kas būtībā ir saistīts ar papīru un uzraudzības darbu mežā. Taču izstrādes funkcijas, tajā skaitā arī kopšanas funkcijas, viennozīmīgi nodot saimnieciskajām organizācijām, kuras slēdz līgumus par budžeta līdzekļiem, veicot šo darbu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- Aivars Lembergs.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Uzmanīgi ieklausoties mūsu šīsdienas sarunā, man rodas iespaids, ka mēs valdībai gribam pierādīt, ka deputāti katrs atsevišķi un visi kopā ir gudrāki nekā Godmanis, Kalniņš, Banis un Vītols, visi šie cienījamie kungi kopā ņemot ar visu viņu darbinieku aparātu. Kāpēc rodas tāds iespaids? Man liekas, ka jautājumu mēs apspriežam ļoti nekorekti, jo pirms tam mēs autoriem neesam devuši vārdu, lai viņi izteiktu, kādi viņiem bija apsvērumi, domas, viedokļi, pieņemot divus attiecīgos rīkojumus, kuri deputātu vidū, vietējo padomju vidū, iedzīvotāju vidū izsauc tādas vai citādas pretenzijas. Patlaban mēs viņu viedokli neesam dzirdējuši, taču ļoti aktīvi šos divus dokumentus kritizējam. Faktiski iznāk, ka kritizējam aizmuguriski. Pēc manām domām, tas ir ne visai demokrātiski. Tāpēc man ir priekšlikums tomēr dot vārdu vai nu Kalniņa kungam, vai tam, kurš valdības vārdā būtu gatavs runāt. Var gadīties, ka pat viņi uznāks tribīnē un pateiks: "Cienītie kungi, mēs apdomājām, ka tik tiešām šajos rīkojumos ir kļūdas, un mēs pastrādāsim." Ar to tad viss arī būtu beidzies, un mums nevajadzētu tērēt laiku.

Tā kā esmu tribīnē, man arī varbūt jautājuma veidā, nevis kritikas veidā, bet jautājuma veidā, ir mazas neskaidrības sakarā ar rīkojumiem. Ja jau mēs kādu pilnīgi vai daļēji atbrīvojam no maksājumiem budžetā, bet celmu nauda- tie ir maksājumi vienā vai otrā budžetā- tad man liekas, ka mums vajadzētu arī pasekot līdzi, lai šis atbrīvojums tiktu novirzīts tieši tur, kur tas ir domāts, tas ir, zemnieku saimniecības attīstībai, bet lai neaizietu nekur citur. Tāda iespēja, vadoties pēc šā rīkojuma, pēc manām domām, pastāv. Varbūt es kļūdos.

Un otrs, kā uzskata valdība, vai ir pareizi, ka tā uzņemas funkcijas sadalīt budžeta līdzekļus pa dažādiem budžetiem, tas ir, cik republikas budžetā un tā tālāk. Tas faktiski ir Augstākās padomes kompetences līmenī. Pēc manām domām, to vajadzētu palabot, ja valdība tam piekristu.

Es aicinātu deputātus nepieņemt lēmumu, ka šie divi rīkojumi ir jāatceļ, bet ieteikt valdībai, ja tā vairāk vai mazāk piekrīt šeit izteiktajiem viedokļiem, pie šā jautājuma atgriezties un pieņemt rīkojumu, kas varbūt apmierinātu gan valdību, kurai bija savs viedoklis, sagatavojot šos rīkojumus, gan arī iedzīvotājus, gan vietējās padomes, gan arī Augstākās padomes deputātus.

Priekšsēdētājs: Paldies par laika ekonomiju. Godātie kolēģi, es kārtējo reizi esmu kļūdījies. Es domāju, ka gan ministram Banim, gan ģenerāldirektoram Vītolam, kuri būs noklausījušies visus argumentus, tiks dota iespēja runāt pēdējiem un teikt gandrīz vai galavārdu. Premjera vietnieks Kalniņš nav pieteicies runāt, un tāpēc viņš netiek aicināts tribīnē, bet tribīnē tiek aicināts ministrs Banis. Lūdzu. Viņa nav.

No zāles: Priekšsēdētāja kungs, es atvainojos, Baņa kungs ir attaisnotā prombūtnē, viņš mani pilnvaroja. Ja jūs atļaujat, es varu runāt.

Priekšsēdētājs: Godājamais Dobeļa kungs mani atkal pilnvaroja dot vārdu Banim.

No zāles: Ko man tālāk darīt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Skulte, meža ministra vietnieks: Runājot par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projektu "Par Latvijas Republikas Ministru padomes 1990.gada 28.decembra rīkojuma Nr.240-r atcelšanu", jāsaka, ka šo Ministru padomes rīkojuma projektu sagatavoja Rūpniecības ministrijai pakļautā Latvijas republikāniskā mežsaimniecības ražošanas apvienība "Latvijas mežs". To vīzējusi Meža ministrija un nedaudz koriģējuši Ministru padomes speciālisti. Saskaņā ar joprojām spēkā esošajiem noteikumiem par koku izsniegšanu uz celmu PSRS mežos un "Latvijas meža" statūtiem, kurus ir apstiprinājis rūpniecības ministrs Oherins, rīkojums Nr.240-r ir likumīgs.

Līdz šodienai valsts mežziņi jau ir izsnieguši apvienības "Latvijas mežs" mežrūpniecības saimniecībām mežu ciršanas biļetes galvenajām izmantošanām. Starpizmantošanas cirtēs mežrūpniecības saimniecībās 1991.gadā neizmantos apmēram 382 tūkstošus kubikmetru ciršanas fonda. Ja Ministru padome atļaus rajonu izpildkomitejām sadalīt pēc saviem ieskatiem tā saukto rezerves fondu, kas veido 120 tūkstošus kubikmetru gadā, kā arī 1990.gadā nenocirsto galvenās izmantošanas fondu 214 tūkstošu kubikmetru apjomā, tad šis apjoms kopā veidos 716 tūkstošus kubikmetru. Tas ievērojami pārsniedz to rajonu pašvaldību pieprasījumu pēc kokmateriāliem, ko ir apkopojis Municipālais departaments. Minētie fakti norāda, ka rajonu pašvaldību pieprasījums pēc koksnes var tikt nodrošināts.

Manuprāt, Augstākajai padomei, atceļot šo Ministru padomes rīkojumu, būs jāpārskata tikai 1992.gada ciršanas fonda izsniegšanas kārtība. To vieglāk izdarīt ļaus Augstākās padomes lēmuma projekta 2.1.punktā izteiktais priekšlikums par pagaidu noteikumu apstiprināšanu koku izsniegšanai uz celmu Latvijas Republikā. Šos noteikumus Meža ministrija jau ir izstrādājusi un sagatavojusi iesniegšanai Ministru padomē. Tajos ir iestrādāta norma, ka kokmateriālus izsniedz, vadoties pēc vietējo pašvaldību priekšlikuma. Taču Meža ministrija nevar piekrist Augstākās padomes lēmuma projekta 2.2.punktam, jo nolikumā par pašvaldību tiesībām teiktais par mežmateriālu nodošanu izsolei un izstrādei, ir saistīts ar meža kodeksa, meža ieņēmumu instrukcijas un citu normatīvo aktu pārstrādi, ko var izdarīt diemžēl tikai gada otrajā pusē.

Ja drīkst, tad pateikšu attiecībā uz lēmuma Nr.235 par pagaidu cenu apstiprināšanu koku izsniegšanai uz celmu Latvijas Republikā. Nevar piekrist tam, ka Ministru padome nav ievērojusi Augstākās padomes 1990.gada 20.decembra lēmumu par Latvijas Republikas likuma par zemes nodokli stāšanos spēkā. Ministru padome savu lēmumu par pagaidu cenu apstiprināšanu uz celmu republikā pieņēma 1990.gada 17.decembrī savā sēdē, kurā klāt bija deputātu pārstāvji. Taču ir Augstākās padomes norādījums, ka tai jāiesniedz no mežu resursu realizācijas gūstamo ieņēmumu aprēķinu principa projekts tikai šā gada janvāra sākumā. Tas ir parakstīts 27., bet izskatīja šo jautājumu 17. Projekts Ministru padomē bija jāiesniedz līdz 1.decembrim, ko Meža ministrija arī izdarīja.

Šā jautājuma sakarā Ministru padome savu atbildi Latvijas Republikas Augstākās padomes Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai ir nosūtījusi 1991.gada 30.janvāra rakstā Nr.17. Meža ministrija atbalsta deputātu ierosināto priekšlikumu, ka Ministru padomes 1990.gada 27.decembra lēmuma Nr.235 pielikuma 8.2.punkts par kritalmalkas izsniegšanas kārtību ir izsakāms šādā redakcijā: "...pēc vietējo pašvaldību iestāžu priekšieteikumiem." Tātad visiem, kas nāks, kaut gan man, cienījamie deputāti, jums jāsaka, ka par kritalmalku jāmaksā kapeikas, par malku mežā vispār ir ļoti zema samaksa un nekādi ierobežojumi saņemti nav. Ja nu kāds negrib maksāt šīs kapeikas, uz ko savā laikā pastāvēja Finansu ministrija, bez šaubām, to visu var atsaukt.

Jāsaka, ka ar Finansu ministriju, ar ministra vietnieku Blekti šis jautājums ir saskaņots. Nevar piekrist Augstākās padomes lēmuma projekta 3.punktā izteiktajam priekšlikumam. Jo, kamēr nav izstrādāts meža kodekss (termiņš- šā gada pusgads, kas ir noteikts) un citi ar to saistītie likumdošanas akti, nevar sagatavot likumprojektus par otrreizējo meža resursu apmaksas apjomiem, par meža resursu realizācijas ieņēmumu sadali pa budžetiem.

Nav arī saprotams, kādēļ līdz šā gada 1.jūlijam jāsagatavo likumprojekts par koku izsniegšanu uz celmu Latvijas Republikā, jo iepriekšējā jautājumā par Ministru padomes rīkojuma Nr.248-r atcelšanu ir dots uzdevums izstrādāt un apstiprināt pagaidu noteikumus koku izsniegšanai uz celmu Latvijas Republikā. Līdz šim koku izsniegšanas noteikumus ir apstiprinājusi Ministru padome, un, lai izpildītu šo darbu, mūsuprāt, nav nepieciešams likums.

Par Ministru padomes rīkojuma Nr.32-r daļēju atcelšanu. Šo Ministru padomes rīkojuma projektu Ekonomikas ministrijas vadībā sagatavoja Lauksaimniecības, Finansu un Meža ministrijas, kā arī apvienības "Latvijas mežs" speciālisti. Ministru padomē nav ņemti vērā Lauksaimniecības ministrijas iebildumi, un tie bija šādi: samazināt virstāmes ciršanas fondu no 420 tūkstošiem kubikmetru 1991.gadā uz 300 tūkstošiem kubikmetru, kompensējot šo starpību ar tiešām zāģbaļķu piegādēm 60 tūkstošu kubikmetru apjomā kā valsts pasūtījumu.

Otrs, celmu naudas simtprocentīga atlaide. Jānorāda, ka, sagatavojot šo Ministru padomes rīkojuma projektu par zemnieku apgādi ar kokmateriāliem, tika ņemts vērā, pirmkārt, ka skujkoku tāmes pārciršana ar 1992.gadu būs jāpārtrauc, jo citādi rūpniecības apgāde ar kokmateriāliem būs apdraudēta. Otrkārt, nebūs iespējams arī turpmākajos gados dot kokus uz celmu bez samaksas, tādēļ jāsāk noteikt zemniekiem tādas pašas samaksas par tiem kā kolhozu un zemnieku apsaimniekošanā esošajos mežos, tas ir, 50 procenti celmu naudas samaksas. Treškārt, līdzšinējā praksē kokmateriālu sagatavošanā zemnieku saimniecībās ir bijušas ievērojamas nolaidības un negodīguma pazīmes. Proti, no izcērtamajiem 500 tūkstošiem kubikmetru, ko šobrīd virs tāmes ir saņēmuši mūsu zemnieki Latvijas mežos iepriekšējos gados, tikai puse ir izvesta un otra puse joprojām atrodas mežā. Pēc pastāvošajiem noteikumiem, kurus neviens nav atcēlis, par to būs jāmaksā lielas soda naudas, kuras tiks sekvestrētas. Un, ceturtkārt, katrā rajonā tomēr ir jāatrod atbildīga persona par kokmateriālu taisnīgu sadalīšanu zemnieku saimniecībām.

Komisija, veidojot šo rīkojumu, saprata, ka tas būs Lauksaimniecības departamenta personā kā valsts funkcijas pildītāja, lauksaimniecībā agrārās reformas īstenotāja personā, ka šie darboņi tad arī novirzīs zemniekus uz konkrētām mežsaimniecībām, ierādīs sagatavoto, papildus sagatavoto ciršanas fondu. Pēc tam, kad šis jautājums tika apspriests deputātu komisijā, bija redzama neapmierinātība ar to, ka jautājumu par kokmateriālu sadali zemnieku saimniecībām uzdots kārtot Lauksaimniecības departamentam, nevis augstākstāvošai organizācijai, proti, rajona izpildkomitejai.

Kas attiecas uz celmu naudas samazināšanu, tad Meža ministrija tomēr atbalsta Finansu ministrijas nostādni, ka tā nav grozāma un atstājama, kā tas ir rīkojumā. Rajonu pašvaldībām ir iespējams kompensēt no celmu naudas ieņēmumiem, un tie rajonos svārstās no 500 tūkstošiem līdz 2 miljoniem gadā atkarībā no meža mežainuma, kokmateriālu sagatavošanas izmaksām tiem zemniekiem, kuri nav saņēmuši cirsmas 1990.gadā un kuri ir trūcīgi.

Jāatzīmē, ka zemniekiem, saņemot 100 kubikmetru celmu cirsmā, celmu naudas samaksa būs no 1500 līdz 2500 rubļiem. Taču šie zemnieki iegūs produkciju 9 līdz 12 tūkstošu rubļu vērtībā. No šīs produkcijas, daļu realizējot finierklučos, sērkociņu klučos un papīrmalkā, viņi celmu naudu būtībā pilnībā kompensē. Jāsaka, ka zemnieki kopumā šajā gadā var saņemt apmēram 400 tūkstošu kubikmetru zāģbaļķu. Vienam kvadrātmetram ir vajadzīgs 1 kubikmetrs zāģbaļķu.

Cienījamie deputāti, lūdzu, iedziļinieties šajā skaitlī- 400 tūkstoši kubikmetru zāģbaļķu,- tas ir tikpat daudz skujkoku zāģbaļķu, cik patērē visa mūsu rūpniecība un pārējās tautsaimniecības nozares. Man personīgi ir ļoti lielas bažas, kā mēs šo bagātību izmantosim. Paldies, man ir viss.

Priekšsēdētājs: Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģe Seile ierosina visiem deputātiem reģistrēties, acīmredzot lai komisija plānotu savu taktiku un stratēģiju, apspriežot tālāk šo jautājumu. Tāpēc, lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 83 deputāti. Paldies.

Vārds apvienības "Latvijas mežs" ģenerāldirektoram Vītola kungam. Lūdzu. Arī deputāts Felss vēl lūdza ļaut viņam izteikt savu viedokli.

L.Vītols, apvienības "Latvijas mežs" ģenerāldirektors: Cienījamie deputāti! Ja es šodien šeit būtu ieradies tikai kā savas nozares lokālpatriots, tad acīmredzot es klusiņām sēdētu, klausītos, vārdu nelūgtu, piekristu rīkojuma Nr.248-r atcelšanai. Šā rīkojuma atcelšana mežrūpniecības saimniecībām sagādātu, ja tā varētu sacīt, zināmu atvieglojumu darbā, pat nopietnu atvieglojumu. Taču mana dzīves un darba pieredze man ļauj skatīties plašāk un tālāk. Un es skaidri redzu, kādas sekas ir sagaidāmas, atceļot šo rīkojumu. Pirmām kārtām sekos dokuments par valsts pasūtījuma atcelšanu. Tas ir obligāti. Ja tiek atcelts šis, ir jāatceļ arī valsts pasūtījums. Tādēļ dažos vārdos, kādēļ vispār šis rīkojums kā tāds tika gatavots, kādēļ tas tika pieņemts.

Mežrūpniecības saimniecības tika sadalītas, neskatoties uz izdarīto aptauju. Es nezinu, vai tās rezultāts jums visiem ir zināms vai arī nav zināms, bet tika aptaujāti 3500 strādājošo. Aptauja liecina, ka 95 procenti bija par kompleksās saimniecības saglabāšanu. Neskatoties uz to, tās tika sadalītas. Sadalīšanas rezultātā mežrūpniecības saimniecības izstrādes jomā, ja tā varētu sacīt, nonāca smagā nokdaunā; tiesnesis droši vien skaitītu vismaz līdz astoņi. Taču vajadzēja celties, vajadzēja sākt kaut ko darīt. Mēs arī sākām darīt. Sākām meklēt speciālistus, kas gandrīz visi bija aizgājuši strādāt Meža ministrijā. Sākām kārtot iespējamo valsts pasūtījumu, kuru arī noteicām šādu: 488 tūkstoši kubikmetru lietaskoku un 438 tūkstoši kubikmetru malkas. Minētais apjoms republikas tautsaimniecības vajadzības apmierināja tikai par pusi vai nedaudz vairāk. Dabīgi, ka valdība nevarēja piekrist šādam valsts pasūtījuma apjomam, kaut gan demokrātiski it kā būtu pareizi valsts pasūtījumu būvēt no apakšas.

Republikas vajadzības bija daudz lielākas- 928 tūkstoši kubikmetru lietaskoku, 1 miljons 175 tūkstoši kubikmetru malkas. Vajadzēja pieņemt ārkārtējus pasākumus. Un, lūk, daļa no ārkārtējiem pasākumiem arī tika atspoguļota rīkojumā Nr.248-r, kuru šodien ierosināja atcelt. Šā rīkojuma 1.punktā, kas būtībā ir vissvarīgākais, ir norādīts, ka "Latvijas mežs" tiek nozīmēts par ģenerāluzņēmēju. Tas ļoti daudziem deputātiem nepatīk, šis vārds kā tāds, es domāju, nevis pats process, bet vārds, un tas, ka "Latvijas mežam" ir tiesības iesaistīties valsts pasūtījuma izpildē uz republikas līguma pamata, es pasvītroju- republikas.

Lai atbildētu deputātei Albertiņai, kas runāja par gucuļiem, republikas uzņēmumiem, kooperatīviem, lauksaimniecības kopuzņēmumiem un tā tālāk. Kādēļ tos vajadzēja iesaistīt? Kādēļ, piemēram, tie paši atsevišķi nevarētu startēt kā pasūtījuma pieņēmēji? Gluži vienkārša iemesla dēļ. Tādēļ, ka, lūk, šie 110 vai 120 tūkstoši kubikmetru finiera kluču, sērkociņu kluču, papīrmalkas ir izkaisīti kādos 3miljonos kubikmetru dažādos citos sortimentos. Acīmredzot diez vai atrastos kāds cits, izņemot apvienību "Latvijas mežs", kas varētu no šī sajauktā sortimentu daudzuma, kurus varbūt visus kopā saveduši simtiem mežizstrādātāju, piegādāt tos patērētājiem.

Kas patlaban notiks, ja šis lēmums tiks atcelts? Mēs praktiski būsim spiesti atgriezties pie tā pasūtījuma apjoma, ko mēs izvirzījām pašā sākumā un ko es jau nosaucu. Iespējams, tas varētu būt par dažiem desmit tūkstošiem kubikmetru lielāks, nekā sākotnēji mēs plānojām. Taču fakts paliek fakts, ka jautājums paliek atklāts, kurš, lūk, šīm tautsaimniecības nozarēm, kas pārstrādā koksni, piegādās šo koksni. Mēs par savu daļu galvojam, pat vēl daudz drošāk, nekā esot šim lielajam pasūtījumam. Tādēļ es domāju, ka noteikti būs liela kļūda, ja šodien, vadoties varbūt pēc zināmām emocijām, varbūt zināmā mērā vadoties arī pēc vietējo padomju pamatotiem iebildumiem, šis lēmums tiks atcelts.

Kā visās lietās, arī šeit, es domāju, ir kompromisa varianti. Es domāju, ka jautājumu mēs varam risināt šādā secībā- rīkojumu kā tādu atstāt spēkā, traucējošais faktors faktiski ir tikai 3.1.punktā rakstītais, ka līdz 1991.gada 1.jūlijam ierādīt dabā 1992.gada galvenās izmantošanas cirsmas. Respektīvi, it kā mēs jau dotu garantiju, ka tieši tāpat strādāsim nākamajā gadā un ka, lūk, radošai sabiedrībai šos jautājumus nav iespējams risināt savādāk. Minētās pusotras rindiņas no lēmuma varētu izslēgt, pārējo visu atstāt spēkā. Tādā gadījumā būtu dota iespēja valsts pasūtījumu, kas vairāk vai mazāk nodrošina tautsaimniecību, pildīt.

Par vietējo pašpārvaldi. Kā jau Skultes kungs minēja, iespējas izsniegt tai koksni ir ļoti lielas. Es domāju, ka tās pat nevarēs apgūt daudzumu, ko var izsniegt uz celmu. Bez tam ir zināmas rezerves arī gatavajā produkcijā. Salīdzinoši- pagājušā gadā tieši vietējām padomēm no valsts pasūtījuma apjoma tika dots 40 tūkstošu kubikmetru. Ja nemaldos, šajā gadā ekonomikas ministrija ir paredzējusi 90 tūkstošus kubikmetru. Tādēļ mans priekšlikums par kompromisu šajā jautājumā, es domāju, atrisinās gan vietējo padomju intereses, gan arī tautsaimniecības nodrošināšanu ar koksni. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Felss.

A.Felss: Godātie kolēģi! Ne velti mēs šodien esam nonākuši tik tālu, ka esam spiesti pārskatīt Ministru padomes rīkojumus. Es domāju, ka tas zināmā mērā ir likumsakarīgi, ka aizķeršanās un domstarpības starp Ministru padomes lēmumiem un varbūt to viedokli, kas valda šeit, ir tiešā saistībā ar Meža ministriju. Manuprāt, ja paskatās kaut nedaudz atpakaļ vēsturē, to varēja arī prognozēt jau tad, kad maijā un jūnijā mēs, šeit klātesošie Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas locekļi, mēģinājām visādā ziņā iedarbināt esošo, bijušo apvienību "Latvijas mežs" un mežsaimniecības speciālistus ņemt dalību aktīvākā vai mazāk aktīvākā savas ministrijas vai departamenta veidošanā. Tātad, respektīvi, tika zaudēts laiks un droši vien arī iespējas šos jautājumus konsekventāk risināt un jau līdz šim nonākt pie labāka kopsaucēja un kompromisa varianta.

Manuprāt, šodien šeit runāt par kompromisiem ir nepieciešams, tikai varbūt nedaudz citādā aspektā, nekā to teica cienījamais Vītola kungs. Vienīgais saprātīgais kompromiss ir šodien atcelt Ministru padomes rīkojumu Nr.248-r un uzlikt par pienākumu Ministru padomei sagatavot pieņemamu variantu, kurā būtu ietverti objektīvie nosacījumi, kas šā jautājuma risināšanā varbūt apmierinātu visas puses. Tas par rīkojumu Nr.248-r.

Mani jo īpaši satrauc lēmums Nr.235, kurā tik tiešām zināmas konsekvences veltītas celmu naudas savākšanai no meža un koksnes patērētājiem, bet nekādi nav saprotams tas, ka celmu naudu var pat iekasēt par kaut kādām kritalām un par apauguma novākšanu. Man diemžēl ir diezgan bieži iznācis konstatēt šo nenormālo meža stāvokli gan valsts mežos, gan jo īpaši saimniecību mežos. Cilvēki praktiski nav piedabūjami tīrīt kritalas un novākt apaugumu meliorācijas objektos par pliku velti, ne vēl runāt par kaut kādu elementāru samaksu. Kāda tad loģika prasīt samaksu cilvēkiem, jo tos tāpat nevar piedabūt novākt apaugumu. Respektīvi, tātad mēs turpināsim 70.gados aizsākto praksi. Diemžēl šī prakse vēl turpinās. Es paredzu, ka arī tuvākajā laikā turpināsies tas, ka apaugumu novāks ar buldozeru, koki- piecu, desmit un pat piecpadsmit, divdesmit centimetru diametrā- tiks sastumti kaudzēs. Par šiem kokiem acīmredzot nevienam un nekad nebūs jāmaksā, bet, ja cilvēks ies ar cirvi un mēģinās kaut ko nocirst vai nozāģēt, viņam būs jāmaksā. Nu, nekādas loģikas! Tātad es aicinātu balsot par lēmuma atcelšanu. Un katrā gadījumā uzlikt par pienākumu valdībai, ja tā līdz šim nav varējusi saprast savas kļūdas, pieņemot šo lēmumu, tad labot tās vismaz tagad. Pretējā gadījumā... Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Šļakota. Dzirdot šīs debates, jūs varat atbildēt uz jautājumiem un izteikt savus priekšlikumus.

K.Šļakota: Godājamie kolēģi! Runājot, atbildot uz tām domām, kas te bija izteiktas, es gribu sacīt, ka uzreiz mēs neķeramies Ministru padomei pie pēdējā krekla. Mēs trīs reizes esam rakstījuši Ministru padomei un izteikuši savus priekšlikumus sakarā ar šiem lēmumiem, taču ne uz vienu no šīm vēstulēm neesam saņēmuši atbildi, izņemot Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Kalniņa vēstuli, kura tika atsūtīta mums kā informācija: lūk, tādas ir pieņemtas celmu naudas. Tā sakot, zināšanai. Tā ka pārmetums, atvainojiet, kas izskanēja dažās runās, it kā tā pa klusam mēs būtu rīkojušies, tas nav pamatots. Mēs- komisija- esam darījuši, ko varējām, ko uzskatījām par iespējamu. Tad, kad redzējām, ka mūsu aktivitātes nekādu atbalstu nerod, ka atbalstu nerod pašvaldību vairāku diezgan augsta līmeņa sapulču lēmumi, tad, atvainojiet, nekas cits neatlika, kā ierosināt šo jautājumu uz plenārsēdi. Es saprotu- ziema paiet, laika palicis maz. Taču mēs, pieņemot šos savus lēmumus, nekavējam Ministru padomi rīkoties, bet- gluži pretēji- stimulējam rīkoties, te es domāju- attiecībā uz zemnieku saimniecībām. Ja šodien ir 15.februāris, bet mēs vēl nevaram sākt zemnieku saimniecībām izsniegt koksni, tad, atvainojiet, tā nav šoreiz Augstākās padomes vaina. Tā nav Augstākās padomes vaina. Vaininieks jāmeklē citur. Un cik ir palicis līdz ziemas beigām, godājamie kolēģi? Skultes kungs šeit teica, ka zemniekiem 240 tūkstoši kubikmetru stāv mežā. Tā nav zemnieku vaina, tā ir zemnieku nelaime un tā ir visas Latvijas nelaime, ka viņiem stāv šie meži, ka nevar tos dabūt ārā. Un ko ir darījusi apvienība "Latvijas mežs" un Meža ministrija, lai šie koki tur nebūtu iekšā, lai zemniekiem palīdzētu nostāties kājās? Es domāju, ka Meža ministrija ir valsts politikas īstenotāja meža jautājumā konkrētās problēmas sakarā.

Ir ļoti slikti, ka arī šajā jautājumā nav izpratnes, tas ir, attiecībā uz 50 procentu celmu naudas samaksu. Es piekrītu, ka gan lauksaimniekiem, gan zemniekiem ir tādi paši noteikumi- 50 procenti celmu naudas jāmaksā, nekādu iebildumu. Taču tikai no saviem mežiem. Tā taču ir pavisam cita lieta. Šī koksne tiek iedota zemniekam kā palīdzība, kā pabalsts. Un par šo pabalstu mēs ņemam maksu līdz 2,5 tūkstošiem rubļu, kā teica Skultes kungs. Un kāpēc man jānodod tie sērkociņu kluči, ja šodien es nevaru dabūt šīferi, un varbūt man izdevīgāk tos saplēst skaidās un uzlikt savam šķūnim skaidu jumtu!

Tagad attiecībā uz tiem 400 tūkstošiem kubikmetru zāģbaļķu, kas it kā esot šajā 420 tūkstošu kubikmetru fondā. Atvainojiet, cienījamie deputāti, man jāsaka, ka tā ir maldināšana. Man negribas tā teikt, bet tā jāsaka. Šajā fondā nevar būt vairāk kā 170-180 tūkstoši kubikmetru zāģbaļķu, bet ne 420 tūkstoši. Salīdzinājumā es varu teikt, ka apvienībai "Latvijas mežs" no 2 miljoniem 200 tūkstošiem kubikmetru zāģbaļķu būs ap 600 tūkstošu kubikmetru. Tā ka ar to es gribu teikt, ka tāda meža nav, kur var dabūt 95 procentus zāģbaļķu. Tad tam jāaug bez zariem un ar strupu resgali. (Zālē smiekli.)

Es vēl gribēju nedaudz pateikt par to, ko teica Vītola kungs, ka lēmuma Nr.248-r atcelšana mežsaimniecībām sagādās nopietnu atvieglojumu un ka pēc šā lēmuma atcelšanas ir jāseko lēmumam par valsts pasūtījumu atcelšanu. Es gribētu, Vītola kungs, lai jūs uzmanīgi izlasītu šo Augstākās padomes lēmumu, kur skaidri un gaiši pateikts, ka attiecībā uz 1991.gadu visas izrakstītās mežu ciršanas biļetes paliek spēkā. Es nevaru saprast, kādas tiesības jums tiek atņemtas attiecībā uz 1991.gadu? Tādu tiesību praktiski nav. Atvainojiet, šis cirsmas fonds jums jau ir izsniegts, un tās ir jūsu tiesības, ko jūs ar šo cirsmu fondu darāt. Tas ierakstīts likumā par uzņēmējdarbību. Šo cirsmu fondu jums neviens vairs nevar atņemt. Un tāds Ministru padomes formulējums gluži vienkārši nebija vajadzīgs tur iekšā. Tās ir jūsu tiesības. Šis lēmums tiek atcelts, lai tas nedarbotos attiecībā uz 1992.gadu.

Tālāk, runājot par konkrētiem likumprojektiem, proti, par lēmumu Nr.235, Briņķes kundze jau norādīja, ka vārda "tiešu" vietā jābūt "Meža ministrija". Tā ir taisnība. Uzklausot iebildumus, es domāju, ka mēs varētu piekrist tam, lai 3.punktā tiktu izsvītrots jautājums- līdz 1991.gada 1.jūlijam likumprojekts par koku izsniegšanu uz celma Latvijas Republikā. Es gribētu teikt, ka mēs neatkāpjamies šajā jautājumā, jo pagaidām varbūt tiešām vēl pastāv pagaidu noteikumi, kamēr tiks pieņemts meža kodekss. Tā ka tas jautājums nav jāsteidzina.

Attiecībā uz otrreizējo mežu resursu maksas apjomiem un meža resursu realizācijas ieņēmumu sadali pa budžetiem es domāju, ka visiem klātesošajiem ir skaidri saprotams: galvenais meža ieņēmums- tā ir celmu nauda. Tās ir kapeikas, kas kādreiz varbūt būs jāmaksā par atsveķošanu vai varbūt būs jāmaksā par bērzu sulas ieguvi vai kaut ko citu. Un tas galu galā nav būtisks jautājums. Šie pāris tūkstoši rubļu pa visu republiku neko nemaina. Taču mums ir svarīgi, kāds ir sadales princips pa budžetiem, kā šis jautājums tiks atrisināts. Jo, kā jau es teicu, ar Ministru padomes lēmumu pieņemt šādu likumu par budžeta veidošanu nedrīkst. Tas vienkārši nav Ministru padomes kompetencē.

Skultes kungs, nevajadzētu par šo jautājumu risināt tādas, nu, kaislības... sakarā ar rīkojumu Nr.32-r, kas attiecas uz zemnieku saimniecībām. Es arī domāju, ka varbūt varētu piekrist Seiles kundzei, kura ierosina pēdējo rindkopu svītrot, tas ir, aiz komata svītrot vārdus-
"...kuras izveidotas līdz 1990.gada 31.decembrim". Tādā gadījumā man jums, godājamie kolēģi, ir cits jautājums: kur mēs atradīsim to robežu, kad mēs mainīsim kārtību un kad mēs liksim zemniekam kā jebkuram uzņēmējam par saņemtajiem resursiem vai saņemto palīdzību norēķināties ar valsti? Tāda robeža mums tomēr jāatrod. Triju gadu laikā mēs tādu robežu neesam atraduši, tagad mēs vienkārši negribam zemniekus sanaidot savā starpā, pamatojoties uz dažādiem likumiem, dažādiem noteikumiem, vienlaikus radot šīm zemnieku saimniecībām dažādas tiesības un dažādus pienākumus. Taču šāda robeža tuvākajā laikā mums ir jāatrod. Es domāju, ka tas tomēr varētu būt zināms atskaites punkts.

Tie ir jautājumi, uz kuriem es gribēju atbildēt. Atvainojiet, varbūt es brīžiem kļuvu paass. Ko es vismazāk gribētu redzēt un ko diemžēl gadās jau redzēt dabā, it sevišķi zemākajā līmenī- tās ir domstarpības starp meža izstrādātājiem un mežsaimniekiem. Tās man vismazāk gribētos redzēt. Kā jau es teicu, it sevišķi tās negribu redzēt rajona līmenī, jo tās neveicina darbu, bet gluži otrādi- kavē. Man ļoti gribētos, lai arī augšējā līmenī tiktu panākta normāla vienošanās starp ražotāju struktūru un valsts interešu aizsardzības struktūru, precīzi ievērojot savus pienākumus, precīzi zinot savas tiesības. Tad nebūs nekāda pamata konfliktiem un domstarpībām. Jau komisijas sēdē man bija jārunā par tiem mežsaimnieciskajiem noteikumiem, kuri jau sen pastāv, bet kuri gadu desmitiem, es teiktu, netika ievēroti, jo neatļāva tehnoloģija. Tagad šie noteikumi parādās, un it sevišķi pavasarī, vasarā tie apturēs mežizstrādi. Es domāju, ka mežsaimniekiem šie jautājumi būtu nopietni jāizsver. Tas bija viss, ko es gribēju pateikt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, attiecībā uz lēmuma Nr.235 3.punktu, kurā ir runa ne tikai par 1.jūliju, bet arī par citiem termiņiem. Vai jūs nekomentēsit?

K.Šļakota: Jā, es jau teicu, ka meža resursu realizācijas ieņēmumu sadale pa budžetiem ir Augstākās padomes kompetence, un nedomāju, ka 20.marts būtu tas termiņš, līdz kuram to nevarētu izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim! Lūdzu, reģistrēsimies. Kolēģe Seile, jūs gribējāt sniegt kādu uzziņu? Lūdzu reģistrācijas rezultātu: 90. Paņemiet, lūdzu, rīkojumu Nr.32-r! Par pašu procedūru, kas attiecas uz visiem lēmumiem. Mēs dzirdējām kolēģu un komisijas viedokli par iesniegtajiem lēmumiem, noklausījāmies mūsu uzaicināto amatpersonu iebildumus un citus ieteikumus. Taču es saprotu tā, ka mēs varētu balsot konkrēti tikai par tiem ieteikumiem, par kuriem runāja deputāts Šļakota savā galavārdā. Jo citādi zūd jēga, un tad jau vajag sākt apspriest pavisam citu lēmumu. Protams, ja pati komisija uzskatītu par vajadzīgu iet uz kaut kādiem kompromisiem, tad tā arī acīmredzot to teiktu, ka viņi kopā ar abām ministrijām un Ministru padomi vēl grib strādāt. Tā kā es nedzirdēju tādus priekšlikumus, tad man atliek secināt tikai konkrēti mums izsniegtos lēmumprojektus un deputātu ierosinātos labojumus. Vai par šādu procedūru ir iebildumi vai ir citi priekšlikumi? Paldies.

Attiecībā uz rīkojumu Nr.32-r vispirms vajadzētu nobalsot par deputātes Seiles priekšlikumu, pēc tam laikam balsot kopumā. Deputātes Seiles priekšlikums, kā es sapratu, ir tāds, ka 2.punkta pēdējā teikumā aiz komata vārdus- "...kuras izveidotas līdz 1990.gada 31.decembrim"- svītrot. Kolēģa Šļakotas komentāru jūs arī dzirdējāt. Vai vēl ir vajadzīgas kādas uzziņas šajā sakarā? Balsosim par deputātes Seiles priekšlikumu. Rezultāts: tā, puse no balsojošo skaita ir. Paldies. Deputātes Seiles ieteikums ir pieņemts.

Tagad kopumā, lūdzu. Lūdzu rezultātu...

No zāles: Šāds gadījums vēl nav bijis!

Priekšsēdētājs: Ir, ir bijis, Geidāna kungs, jūs nebijāt klāt. (Zālē smiekli.) Rezultāts: lēmums ir pieņemts: par- 89, pret- nav un neviens neatturas. Paldies.

Nākamais ir lēmums par Ministru padomes rīkojuma Nr.248-r atcelšanu. Izņemot ministrijas iebildumu, citu labojumu es nedzirdēju, vai es esmu kaut ko palaidis garām. Nebija? Lūdzu, balsosim. Rezultāts. Paldies, lēmums ir pieņemts.

Tagad, lūdzu, balsosim par Ministru padomes lēmumu Nr.235. Diemžēl ar konkrētām atzīmēm tas man ir kaut kur pazudis. Esiet tik laipns, komentējiet...

K.Šļakota: Jā, tas ir, mēs ierosinājām, izņemot beidzamo daļu līdz...

Priekšsēdētājs: Es atradu, es atradu. Jā, paldies. Minētais lēmums, izrādās, ir uz tās pašas lapas. Taču, ja komisija pati svītro un neviens neiebilst, mums nekas nav jābalso. Varbūt kāds tomēr iebilst? Attiecībā uz vārdiem "tiešu" un "Meža ministrija", konstatējošajā daļā vienkārši bija izlaists- vārds "Meža". To vajag pievienot klāt. Tātad balsosim! Rezultāts: paldies, arī šis lēmums ir pieņemts. Līdz ar to jautājumu bloks ir izskatīts. Paldies uzaicinātajām amatpersonām.

Godātie kolēģi, deputāti! Tagad jautājums par frakcijas "Līdztiesība" iesniegto pieprasījumu un par dažu tautas deputātu padomju man iesniegtajiem materiāliem, par kuriem es gribēju sagatavot lēmuma projektu un iesniegt jums; es varu paskaidrot sekojošo: ka darba grupa pašreiz strādā un tā rīt iesniegs savu lēmuma projektu. Līdz ar to mani prātojumi par šo problēmu izpaliek, jo es varēšu piedalīties kopējās debatēs.

Dobeļa kungs, vai mēs šodien esam visu izskatījuši? Vēl jāizskata par to nodokli, vai ne? Labi, izskatām pēdējo mūsu šīsdienas darba kārtības punktu- likumprojektu "Par nodokli no pārdošanas" pirmajā lasījumā. Blektes kungs, jūs esat ziņotājs, vai jūs dodaties uz tribīni? Cik jums vajag laika?

J.Blekte: Ne vairāk par 10 minūtēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Blekte, finansu ministra pirmais vietnieks: Godājamie deputāti! Latvijas Republikas Ministru padome iesniedza Ministru padomes 1991.gada 18.janvāra sēdē akceptēto Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projektu "Par nodokli no pārdošanas". Minētais nodoklis, kas ieviests, pamatojoties uz PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova 1990.gada 29.decembra dekrētu, paredzēts, lai finansiāli nodrošinātu PSRS Augstākās padomes, savienoto republiku tautsaimniecības attīstības programmu realizēšanu, maznodrošināto slāņu atbalstīšanu, naudas apgrozības stabilizāciju. Nodoklis ierosināts šā gada 1.janvārī piecu procentu apmērā no realizācijas apjoma jeb pārdošanas.
Paredzēts, ka minētā nodokļa maksātāji ir uzņēmumi, apvienības un organizācijas, kuri ražo un realizē rūpnieciskas un tehniskas nozīmes produkciju, pārtikas preces un sniedz maksas pakalpojumus.

PSRS prezidenta 1990.gada 29.decembra dekrētā noteikts nodokli no pārdošanas ieskaitīt savienoto republiku budžetos 70 procentu apmērā, bet Savienības budžetā- 30 procentu apmērā no aprēķinātās summas. Savienības Finansu ministrija jau 31.decembrī reaģēja uz PSRS prezidenta dekrētu un paziņoja, ka nodokļa maksātāji, neatkarīgi no īpašuma formas, ir uzņēmumi, apvienības, organizācijas, kuri ražo un realizē rūpnieciskās un tehniskās nozīmes lauksaimniecības produkciju, lauksaimniecības produkcijas izejvielas, materiālus, komplektējošus izstrādājumus, kurināmo, tautas patēriņa preces, veic celtniecības, remonta darbus, zinātniski tehniskos darbus, maksas pakalpojumus, sadzīves pakalpojumus, transporta, izņemot taksometrus, pilsētas transporta un citus pakalpojumus. Šiem uzņēmumiem pie realizējamās produkcijas, darbu un pakalpojumu apjoma pēc esošām cenām, tarifiem tiks pieskaitīts piecu procentu nodoklis no pārdošanas. Lielāka nodokļa summa ļauj maksāšanas izdevumus izdarīt atsevišķā rindā, kur bankas pārskaita attiecīgos budžetos. Vēl vairāk, tiek prasīts, lai tiktu izdarīta materiālo vērtību pārcenošana apgādes un realizācijas organizācijās, vairumtirdzniecības bāzēs un mazumtirdzniecības tīklā. Piecenojot no faktiskajiem atlikumiem un pieci procenti no pārdošanas nodokļa. Respektīvi, atlikumus arī pārceno, pārcenojot pieskaita piecu procentu pārdošanas nodokli. Noteikts, ka kontrole, lai nodokļa ieskaitīšana budžetā notiktu pareizi un savlaicīgi, tiek uzlikta valstij. Tur ir rakstīts, ka nodokļiem mums ir Finansu inspekcija. Nepiedzīšanas gadījumos, lai atlīdzinātu, tiek pielietotas sankcijas.

Jāatzīmē, ka citas republikas attiecībā uz produkciju, ko nosūta mūsu republikas patērētāji, pieprasa samaksāt šo piecu procentu nodokli. PSRS Finansu ministrija jau ir pasteigusies aprēķināt arī summu, kāda ienāks no produkcijas realizācijas, tas ir, par produkciju, ko realizē organizācijas, kas atrodas republikas teritorijā, kopā ar citiem ieņēmumiem, proti, no virsnormatīvu preču krājumu pārcenošanas, ko jau minēju, no pārskaitījumiem ārpus budžeta. Ekonomikas stabilizācijas fondos minētā summa ir aprēķināta 3,3 miljardu rubļu apmērā, un tā ir jāpārskaita Savienībai.

Jārēķinās ar to, ka mums vēl ir zināmi parādi, kas iekrājušies no pagājušā gada. Sakarā ar to, ka no 15.oktobra tika ieviestas iepirkuma cenas gaļas produktiem, ieviestas iepirkumu cenas labībai, zivīm un vienlaikus netika mainītas mazumtirdzniecības cenas un bija vēl daži citi izdevumi, šo izdevumu summa sakrājās apmēram līdz 800 miljoniem rubļu. Manuprāt, deputātiem tāda izziņa ir izsniegta. Jau pagājušajā nedēļā uz Maskavu, lai PSRS Finansu ministrijā risinātu jautājumu, devās republikas finansu ministrs Siliņa kungs un viņa vietnieks Pupčenoka kungs, kā arī republikas premjers. Ir panākta vienošanās par sarunu turpināšanu šīs summas samazināšanas sakarā. Diemžēl jāatvainojas, šodien ziņots, ka Siliņa kungs ir saslimis un uz Maskavu viņš neaizbrauca, tā ka šīs summas precizēšana ir atlikta.

Republikas Ministru padome, izstrādājot Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projektu "Par nodokli no pārdošanas", paredz, ka nodokli no pārdošanas aprēķina, realizējot produkciju, darbus un pakalpojumus par spēkā esošajām cenām un tarifiem, ieskaitot piecus procentus, vienlaikus samazinot to par iepriekš samaksāto nodokļu summu, ja ražošanas vajadzībām iegādājās izejvielas, materiālus, komplektējošos un citus izstrādājumus, par kuriem piegādātāji šos piecus procentus jau ir samaksājuši, tos saņemot. Šāda kārtība ir paredzēta nolikuma projektā "Par nodokļa no pārdošanas finansēšanas kārtību", ko pašlaik izstrādā PSRS Finansu ministrija. Minēto projektu paredzēts apstiprināt PSRS Ministru kabineta sēdē.

Latvijas Republikas Ministru padome ir paredzējusi vairākus atvieglojumus nodokļa samazināšanai par realizētajām precēm iekšējā tirgus ietvaros. Lēmuma projektā tas ir uzskaitīts, tāpēc atļaujiet neatkārtoties. Vienīgi piebildīšu, tā kā pagājušajā nedēļā tika izskatīts likumprojekts "Par ceļa nodokli", kurš benzīnam un dīzeļdegvielai arī paredz piecu procentu piecenojumu, tad lēmuma "Par nodokli no pārdošanas" 4.punktu vajadzētu papildināt ar apakšpunktu, proti, ka netiek aplikta degviela, kura jau ir aplikta, aprēķinot ceļu nodokli.

Nobeigumā es varbūt gribētu lūgt, lai Augstākā padome pieņemtu šo lēmumu, noteiktu šā lēmuma darbību vienlaicīgi ar apgrozījuma nodokļa ņemšanu. Pēc tam tos varētu apvienot, izstrādājot jaunu likumprojektu par apgrozījuma nodokli, kas ir paredzēts lēmumā "Par apgrozījuma nodokli", vai arī izstrādājot jaunu nodokli pēc jaunradītās vērtības. Šajā lēmuma projektā, kas izsniegts deputātiem, paredzēts, ka termiņš ir līdz 15.martam. Lūgums termiņu noteikt apmēram līdz 15.augustam, jo vienkārši nav praktiski iespējams izanalizēt tos rezultātus, kas radušies, ievedot jaunas cenas materiāliem un precēm, ko piegādās piegādātāji. Izstrādājot jauno apgrozījuma nodokli, gribētos ņemt vērā arī jau šos faktorus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, precizējiet, tas ir 6.punkts?

J.Blekte: Pilnīgi pareizi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Edmunds Krastiņš vēlas jautāt, lūdzu.

E.Krastiņš: Zālē slikta dzirdamība, tādēļ varbūt es palaidu garām jūsu izklāstīto, taču es īsti nesaklausīju, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc Ministru padome piedāvā tagad pēkšņi ieviest jaunu nodokli mūsu nodokļu sistēmā? Vai tas ir tāpēc, ka mums pietrūkst budžetā līdzekļu, lai sabalansētu budžetu, vai tas varbūt ir tāpēc, ka mēs vienkārši gribam, lai nerastos konflikti ar PSRS vadību, tas ir, gribam ratificēt šo pieņemto PSRS prezidenta dekrētu par šā nodokļa veidu, vai arī ir kāds cits iemesls?

J.Blekte: Es minēju, ka mums ir vairāki nenokārtoti parādi par iepriekšējo gadu. Tajā skaitā sakarā ar gaļas, labības produktu un zivju iepirkuma cenu ieviešanu, kad vienlaikus netika ieviesta mazumtirdzniecības cena. Tas ir viens faktors. Otrs faktors, lai arī būtu tie trīs miljardi, varbūt, ka mums izdosies samazināt to līdz miljardam. Pieņemsim to summu, kas jāsamaksā Savienības budžetā, no tā laikam mēs vaļā netiksim. Tāpēc mums vajadzīgi šie līdzekļi.

E.Krastiņš: Varbūt vēl otrs jautājums. Tad, kad pagājušā gada beigās mēs izskatījām likumprojektu par apgrozījuma nodokli, Finansu ministrija jeb tās pārstāvji bija galvenie, kas būtībā nobremzēja šā likumprojekta pieņemšanu. Likumprojekts būtībā bija ļoti līdzīgs pašlaik piedāvātajam variantam. Toreiz minētais likumprojekts tika nobremzēts, pamatojoties uz to, ka visa grāmatvedības uzskaites sistēma, visa kārtība un priekšdarbi neesot veikti, lai varētu šādu nodokli ieviest. Patlaban, kad pagājis mazliet vairāk nekā mēnesis, jūs paši piedāvājat šādu lietu. Vai jūs minētajā laikā būtu sagatavojušies ņemt tādu nodokli?

J.Blekte: Lūdzu apstiprināt, es pašās beigās minēju, ka vajag pieņemt lēmumu par šā nodokļa ņemšanu vienlaikus ar apgrozījuma nodokļa ņemšanu. No otras puses, lūdzu laiku vismaz līdz 15.augustam, lai izstrādātu jaunu kārtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Lēmuma projektā atsevišķi atvieglojumi ir noteikti, bet man ir jautājums- vai kombinētā spēkbarība un citi lopbarības veidi atvieglojumos nav paredzēti? Vai arī atkal būs piecu procentu nodoklis iekšējā tirgū?

J.Blekte: Te ir precīzi pateikts, kam ir paredzēti atvieglojumi, proti, atvieglojumi paredzēti tam, kam tika ieviestas jaunas iepirkuma cenas.

G.Grūbe: Tātad šeit nav paredzēts?

J.Blekte: Izstrādātā produkcija, kurai tiek ieviestas jaunas iepirkuma cenas.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Nav. Lūdzu, apsēdieties! Man viss ir rakstiskā veidā. Debatēs pieteikušies deputāti Plotnieks, Kodoliņš un Edmunds Krastiņš.

Lūdzu- deputāt Plotniek! Reglaments- piecas minūtes.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas Republikas tautas deputāti! Es visnotaļ apzinos savu vainu, ka šo izturīgāko mūsu auditorijas daļu šodien nomoku jau otro reizi, tāpēc būšu ļoti, ļoti konspektīvs.

Pamatojums, kuru mums izteica finansu ministra vietnieks, varbūt var pamudināt mūs iestāties par šā lēmuma pieņemšanu, ņemot vērā to apstākli, ka mēs paklausīgi esam pieņēmuši veselu nodokļu likumu paketi. Un acīm redzami tāpat, kā tie visi tuvākajā laikā būs jāgroza, tāpat vajadzēs atgriezties arī pie šā lēmuma. Tāpēc, nevērtējot to tādā tālākā perspektīvā, es gribētu varbūt izteikt dažas domas, es pat atļautos tās paust kā samērā šauras auditorijas daļas viedokli, kuru tomēr mums vajadzētu ņemt vērā.

Otrajā punktiņā ir minēti zinātniski pētniecības darbi un informatīvie darbi. Šajā sakarībā šobrīd mūsu priekšā ir samērā būtisks jautājums, ko parlaments darīs turpmāk, lai tauta būtu informēta par tā darbību un turklāt informēta objektīvi. Vai mums ir iespēja ar masu komunikācijas līdzekļiem to panākt vai nav un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Es domāju, ka vajadzēs tāpat kā līdz šim un varbūt vēl lielākā mērā izmantot visdažādāko sabiedrisko veidojumu palīdzību, lai informāciju, kas notiek šajās dienās, novadītu līdz tautai.

Šajā sakarībā, ja mēs informācijas darbu apliksim ar piecu procentu nodokli, rēķinoties jau ar tik augsto papīra cenu, rēķinoties ar pārējiem nodokļiem, gluži vienkārši šā informācijas darba nebūs. Es varu runāt, vadoties pēc Zinību biedrības viedokļa. Es domāju- deputāti, kuri zālē pārstāv visu Latviju, neļaus man samelot, ka 1989.gadā, vismaz pirmajā pusgadā, daļēji varbūt 1988.gadā, mazāk iespējams 1990.gada otrajā pusē, visā republikā nepārtraukti tika organizētas lekcijas jautājumā par Latvijas valsti, par tās likteni, par to, kas notiks vēlēšanās un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Šodien mēs esam vienojušies, ka ir tāds īpašs politiskais centrs, un ar šā centra palīdzību mēs atkal organizēsim deputātu lekcijas visā republikā, organizēsim diskusijas un tā tālāk. Viss šis darbs praktiski nedod nekādu peļņu. Taču vienlaikus kaut kādi ieņēmumi starpposmos parādās. Pēc tam tie atkal ir jāizdod, maksājot par transportu, par zāli un tā tālāk, bet kaut kāda nauda grozās. Ja mēs šeit ieviesīsim piecu procentu nodokli, es baidos, ka no šiem darbiem būs jāatsakās.

Tas pats attiecas uz Zinātņu akadēmiju, tas attiecas uz universitātēm, kuras, publicējot gan zinātniski populārus, gan publicistiskus darbus, tā vai citādi izglīto tautu. Un, ja šajā parlamentā mēs nemitīgi cits citam atgādinām, cik zema ir politiskā kultūra, cik zema ir juridiskā kultūra un tā tālāk, tad, liekot mākslīgus šķēršļus kultūras celšanai, mēs to ne vien paaugstināsim, bet vēl vairāk pazemināsim. Šajā sakarībā man ir viens priekšlikums. Es ierosinātu 4.punktiņā, kur ir paredzēti izņēmumi, kā trešo izņēmumu iekļaut papildus šādu apakšpunktu- neaplikt ar nodokli no pārdošanas realizācijas ieņēmumus no Latvijas Zinātņu akadēmijas, augstskolu, Zinību biedrības un radošo profesionālo savienību populāri zinātniskās un publicistiskās literatūras lekcijām. Šis darbs peļņu nedod, bet tautu izglīto. Normālā situācijā to subsidē, nevis apliek ar nodokļiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Dodiet šurp, lūdzu! Deputāts Kodoliņš- lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Ekonomikas komisija izskatīja šo lēmuma projektu un jāsaka, ka izskatīšanas gaitā izskanēja vairākas domas, kurās es ar jums arī gribu dalīties.

Vispirms es gribu pateikt godīgi, ka mēs atbalstījām lēmuma projektu, kaut gan apzināmies, ka līdz ar to mēs principā pārkāpjam likumu par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā. Ja jūs atceraties, tad likumā par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā ir pateikts, ka viens un tas pats objekts nevar būt aplikts ar diviem nodokļiem. Tātad kaut kādā veidā mēs it kā pat sankcionējam mūsu pašu pieņemto likumu zināmu pārkāpumu. Taču es gribu teikt, kādi argumenti vadīja mūs, kad mēs pieņēmām šādu ne visai pareizu lēmumu.

Lieta ir tāda, ka, pirmkārt, nodokli no pārdošanas mēs visi jau maksājam. Tas ir apgrozījuma nodokļa paveids. Kā jebkurš apgrozījuma nodoklis tas tiek ieskaitīts cenā. Pašlaik ir tāda situācija, ka visa tā produkcija, kuru vai nu gatavās produkcijas veidā, vai izejvielu veidā, vai kādā citā veidā, pat visi pakalpojumi, kas tiek iepirkti Latvijas Republikā no jebkuras citas republikas, ir jau aplikti ar šo nodokli. Līdz ar to Latvijas Republikas iedzīvotāji maksā jau visu janvāri, un ne jau velti tās cenas kāpj. Tātad šo nodokli mēs visi jau maksājam.

Otrkārt, visā tajā produkcijā, kuras lielākā daļa, jūs zināt, tiek atkal izvesta uz austrumu republikām, ne tik daudz pa jūru, cik pa sauszemi, nav ieskaitīts šis nodoklis. Tātad veidojas situācija, ka mēs- Latvijas iedzīvotāji- maksājam Savienībai šo nodokli. Tajā pašā laikā no citām republikām mēs nesaņemam likumīgi kaut kādu pretmaksājumu budžetā, kas Latvijas iedzīvotājiem kompensētu to, ka viņiem jāpērk prece par dārgāku cenu. Tātad līdz ar to mēs nevaram ieviest iedzīvotāju ienākumu indeksāciju, ne arī kompensācijas, jo mēs principā nodokli atdodam prom. Tas bija viens no argumentiem, kas mums tomēr lika domāt, ka tāds nodoklis ir nepieciešams.

Otra lieta, par ko mēs domājam, ir tā pati, par kuru jau ieminējās deputāts Krastiņš, tas ir, ka principā nodoklis no pārdošanas tā ir nosaukts tāpēc, ka tas iet paralēli apgrozījuma nodoklim. Būtībā tas ir tas apgrozījuma nodokļa tips, kas tiek lietots visās valstīs, kurās ir tirgus ekonomika. Tātad tirgus ekonomikas apstākļos parasti lieto divu veidu apgrozījuma nodokļus- vai nu šo apgrozījuma nodokļa veidu, kas vairāk ir populārs Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ar nodokli tiek aplikta visa bruto produkcija, vai arī nodoklis, kas pašlaik vairāk populārs ir Eiropas valstīs, kur tiek lietots tā saucamais jaunradītās vērtības nodoklis. Šādu nodokli, starp citu, vadoties pēc saviem lēmumiem un likumiem, sākot ar 1.janvāri, lieto Igaunija. Viņi tātad apliek visu savu produkciju ar vienu likmi- sešu procentu apmērā. Tātad, zinot šos apstākļus, arī mūsu komisija, tieši tā grupa, kas strādāja pie apgrozījuma nodokļa, uzskatīja par pareizu arī Latvijā ieviest šādu nodokli, jo tirgus ekonomikas apstākļos tas ir daudz pareizāk. Toreiz mums Finansu ministrijas pārstāvji teica, ka tas nav reāli izdarāms, jo, lūk, pašlaik grāmatvedības uzskaite neatļauj to darīt un tā tālāk. Es pilnīgi piekrītu deputātam Krastiņam, ka izrādās,- tas viss ir izdarāms, ja tas draud ar finansiālām nepatikšanām. Nu, tiesa, šeit it kā nāk Savienības instrukcija, bet es domāju, ne jau instrukcijā ir vaina. Te tomēr bija zināma negribēšana grozīt mūsu pašreizējo nodokļu ņemšanas kārtību, arī bailes, ka mēs negribēsim precīzi noteikt šā nodokļa likmi.

Kāda ir doma? Doma ir tāda: ja mēs ņemam nodokli no pārdošanas, tad vistuvākajā laikā jālikvidē apgrozījuma nodoklis. Apgrozījuma nodoklis, kā mēs uzskatījām darba grupā un arī es personīgi uzskatu, šodien absolūti neatbilst tirgus apstākļiem. Lēmuma projekta 6.punkts arī paredz kārtību, ka tuvākajā laikā nepieciešams likvidēt apgrozījuma nodokli. Kāpēc ir šāds laiks vajadzīgs? Laiks vajadzīgs, lai it kā precizētu likmes. Tā lieta varbūt gan ir strīdīga, bet pēc tam, kad vēl notika komisijas sēde, tātad, kad nedēļu iepriekš bija paredzēts izskatīt šo nodokli, es personīgi ministra vietniekam Blektes kungam iesniedzu piedāvājumu, pat divus piedāvājumus. Vienu, kurā ir ņemti vērā pieci procenti attiecībā uz degvielu. Otrs piedāvājums, kurš nav ņemts vērā, bet ar kuru es gribu iepazīstināt arī deputātus. Šā priekšlikuma būtība ir tāda- ieviešot nodokli no pārdošanas, ir jāsamazina apgrozījuma nodokļa likmes par summu, kura tiek gūta no šā nodokļa, no pārdošanas nodokļa republikas iekšējā tirgū. Tādā gadījumā mēs to varētu arī pieņemt, bet man liekas, tas ir obligāts nosacījums, ja mēs rūpējamies par savu vēlētāju un nodokļu maksātāju interesēm. Pretējā gadījumā mēs atkal kārtējo reizi tomēr palielināsim cenas. Mēs principā atkal runāsim pretī tam lēmumam, ko pieņēmām tieši mēnesi iepriekš, runājot par to, ka cenas ir jātur uz vietas un ka nedrīkstam pieļaut cenu augšanu.

Tāpēc es tomēr uzskatu, ka šajā lēmumā mums ir jāizdara vēl viens labojums. Pēc tam to varētu pieņemt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Daudz ko jau pateica iepriekšējie runātāji, tomēr varbūt vēl daži akcenti. Es jau uzdevu jautājumu un diemžēl, manuprāt, nedzirdēju atbildi. Krasi mainījās Finansu ministrijas vadības un valdības nostāja. Ja līdzīgam projektam, ko darba grupa piedāvāja decembrī, tika pārmesta, lūk, tieši šī neizstrādātība, ka nav instrukcijas, ka grāmatvedības uzskaite uz to nav orientēta, ka mums nav ekonomiski pamatotas likmes, tad pēkšņi mēneša laikā ir radies projekts. Pie tam man ir lielas aizdomas, ka lielā mērā varbūt ir norakstīts no PSRS dekrēta. To arī apstiprināja Blektes kungs, kurš šo PSRS prezidenta dekrētu ļoti bieži citēja, pie tam es referenta uzstāšanās laikā nedzirdēju pamatojumu, kāpēc mums šāds nodoklis ir vajadzīgs. Daļēji var teikt, ka to atsedza deputāts Kodoliņš, sacīdams, kādas ir tās vajadzības. Un tomēr īsti precīza pamatojuma tam nav. Vai tas ir tāpēc, ka mums pietrūkst budžetā ieņēmuma līdzekļu un pēkšņi izrādījies, ka izdevumi ir lielāki. Tādā gadījumā tas būtu precīzi jāsaskaņo ar budžeta izdevumiem. Vai tas ir tāpēc, ka beidzot mūsu valdība ir vienojusies ar PSRS vadību par vienkanāla atskaitījumiem vai kāda cita veida atskaitījumiem? Taču šodien es neoficiāli dzirdēju, tad tāda vienošanās joprojām nav panākta. Viens runā par miljardu, cits - par trīs miljardiem. Tātad summa nav skaidri zināma, tādēļ ar to īsti pamatot nevar.

Taču brīdī, kad tuvojas Latvijas Republikas iedzīvotāju aptauja, mēs taisāmies pieņemt vēl vienu nodokli, kurš ļoti būtiski var ietekmēt cenu līmeni republikā un līdz ar to arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Man liekas, tas ir nedaudz dīvaini, ka tiek teikts, lūk, maksājam ar to PSRS piecu procentu nodokli, tad ko mēs vēlamies- vēl pielikt klāt un vēl vairāk maksāt? Pie tam varētu iebilst, ka ne visu un ne par visu šeit mēs ieviestu to maksājumu, jo viena daļa tiek izvesta atpakaļ uz Padomju Savienību un līdz ar to mūsu cilvēki par šo lietu nesamaksā.

Kā es redzu, tad šajā mums iesniegtajā projektā, kuram pretrunā ar noteikto iesniegšanas kārtību galviņā nav norādīts autors un arī izstrādāšanas datums, nav ekonomiski pamatotas likmes, bet vienkārši dublēta PSRS prezidenta dekrētā noteiktā likme. Nav pamatota ekonomiskā nepieciešamība, nav konkrētās vienošanās ar PSRS. Tāpēc tas liek man ļoti apšaubīt tāda lēmuma pieņemšanas nepieciešamību.

Es saprotu, ja Padomju Savienība pret mums lietotu piecu procentu likmi, līdz ar to sadārdzinot visas izejvielas, mēs varētu pieņemt tādu lēmumu, kurā būtu noteikts nodoklis par pārdošanu uz Padomju Savienības republikām. Šis lēmums dotu arī iespēju regulēt savstarpējos līgumos ar PSRS republikām šā nodokļa lietošanu vai nelietošanu, pie tam šo lietu noteikti saistot ar pašreiz spēkā esošā apgrozījuma nodokļa samazinājumu. Ja tā vairs tur nav, par to nevar runāt. Turklāt šajā lēmumā vispār nav minēts, ar kādu datumu tad tas stājas spēkā. Vai varbūt tas stājas spēkā jau ar kādu atpakaļejošu datumu, tas ir, par februāra apgrozījumu?

Bez tam Finansu ministrija nepamatoti piedāvā vēlreiz atlikt likumprojekta par apgrozījuma nodokļa iesniegšanu un izskatīšanu šeit. Man rokās jau ir nolikums par attiecīgu Igaunijas nodokli. Nolikumā precīzi viss ir atrunāts, nevis kā mums uz šādas vienas lapiņas izklāstīts sešos punktos, par kuriem izcelsies ļoti daudz neskaidrību. Turklāt, kā es sapratu, Finansu ministrija gaida attiecīgu instrukciju no Maskavas. Šajā Igaunijas Republikas valdības pieņemtajā kārtībā par aplikšanu ar apgrozījuma nodokli viss ir precīzi atrunāts, teiksim, atrisināts arī Plotnieka kunga iebildums attiecībā uz lekcijām un informācijas lietām. Tur ir uzskaitīts, kādi pakalpojumi tiek aplikti, kādas preces tiek apliktas, kas tiek uzskatīts par preci un tā tālāk. Tāpēc es cerēju, ka mēs saistīsimies ar Igaunijas kolēģiem, noskaidrosim, kā viņi likumu realizē, kā tas darbojas. Turklāt, izmantojot arī igauņu pieredzi, mēs varētu savu tekstu sagatavot pietiekami ātri. Ja jau Finansu ministrija gatava realizēt PSRS prezidenta dekrētu, tad es tomēr saprotu, ka šādā situācijā tai būs jābūt gatavai realizēt arī mūsu pieņemto likumu, kurš stātos spēkā normālā kārtībā.

Tāpēc, neredzot šeit valdības konkrētu pamatojumu par nepieciešamiem izdevumiem, turklāt uzskatot, ka šāda veida lēmums lielā mērā vēl ir nesagatavots, es balsot nevarēšu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Visumā, runājot par to, ka es aicinu pret šāda lēmuma pieņemšanu, varu tikai atzīmēt, ka visas tās domas, ko, izlasot lēmuma projektu, biju atzīmējis uz lapiņas, jau šeit tika izteiktas. Likumprojekta un lēmuma projekta autoriem šoreiz tomēr gribēju uzdot dažus jautājumus, jo acīmredzot mēs kādreiz vēl pie šīs lietas atgriezīsimies, ja lēmums netiks šodien pieņemts. Es gan saprotu, ka diemžēl šobrīd atbildi sagaidīt nevaru. Tādēļ runāju debatēs, nevis uzdevu jautājumus.

Pirmām kārtām, izlasot dokumentu, man radās jautājums, kādēļ nenosaucam šo likumprojektu, lēmuma projektu par lēmumu par koloniālo nodokli? Tas visnotaļ man to atgādina. Otrām kārtām- kādēļ tas ir lēmuma projekts, nevis likumprojekts? Jau vienu reizi jautājumā par apgrozījuma nodokli mēs piekāpāmies un aizgājām uz lēmuma formu. Es domāju, cik veikli Ministru padome šo mūsu nekonsekvenci ievēroja un tūlīt pacentās izmantot- tātad, ja nevar, bet ļoti gribas, tad var. Kā jurists es visnotaļ noraidu arī turpmāk nodokļu likumdošanas attīstīšanu lēmumu formā.

Trešais jautājums- kāpēc nav iesniegts kopā ar budžeta trūkumiem vai paredzamiem maksājumiem, virzieniem un tā tālāk, lai tas mums šeit visnotaļ būtu redzams?

Ceturtais jautājums- kāpēc mums tas ir jāuzliek visai produkcijai, bet ne tikai tai produkcijai, ko izvedam uz PSRS? Tātad es domāju, ka būtu nepieciešams gan budžeta sadalē, gan arī varbūt pašā nodoklī tomēr ieviest diferenciāciju, lai redzētu, uz kurieni produkcija, kura tiek aplikta ar tādu vai citādu nodokli- jaunradītās vērtības apgrozījuma vai pārdošanas nodokli- tomēr aiziet.

Piektais jautājums- viens objekts ar nodokli apliekams vienu reizi. Kādēļ šeit ir divas reizes? Visbeidzot, sestais jautājums, kas, protams, radās attiecībā uz laiku. Kādā laikā valdība ierosina mums šo kārtējo cenu pacelšanu veikt? Tātad laiks pirms referenduma? Liels paldies mūsu valdībai par to! Acīmredzot mēs katrs darām savu darbu, un acīmredzot uz pilnīgi pretējām pusēm šis darbs mums norit. Vieni rūpējas par vienu jautājumu, otri- par pilnīgi pretējo. Vieniem interesē, lai referendums saliedētu jebkurus Latvijas iedzīvotāju slāņus, otriem- lai šķeltu un iedzīvotāji būtu pret Augstāko padomi.

Un pēdējais jautājums, kas man radās: manuprāt, varbūt tik tiešām koloniālais nodoklis mums savukārt ir jāsaista ar PSRS prezidenta dekrēta pieņemšanu šajā jautājumā un tas savukārt jāsaista ar to, ka Baltijas valstu pilsētu ielās vispirms tiek šauts un pēc tam tiek piedāvāts pieņemt šādus lēmumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Godājamais priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Es pilnīgi pievienojos iepriekšējiem runātājiem, ka šis dokuments, kas mums tiek piedāvāts, ir politiska torpēda. Būtībā tas ir bīstams, nesaprotams dokuments. Šāda dokumenta virzīšana neliecina ne par ko vairāk kā vien par Ekonomikas ministrijas absolūtu nekompetenci, jo mēs nevaram un nevaram par milzīgiem nodokļu slodzes jautājumiem uzzināt, kur trūkst, kāpēc trūkst, kā kompensēt, ar ko kompensēt. Visu laiku mums ir kaut kādas mistiskas sarunas aiz muguras- tātad trīs miljardi, tad divi miljardi, viens miljards 300 tūkstoši. Pats premjers arī nevar neko konkrēti paskaidrot, un Ekonomikas ministrija šajā sakarībā tur ūdeni mutē. Līdz ar to es uzskatu, ka pašreizējā brīdī un pašreizējā politiskajā situācijā minētā politiskā torpēda mums ir jānogremdē, iekams tā tiek palaista. Tas būtu pirmais. Tam gadījumam, ja tomēr vēl kādam būtu kaut kādas ilūzijas un aiz pārskatīšanās šis dokuments, es atkārtoju, aiz pārskatīšanās dokuments tiktu pieņemts, tādā gadījumā nevar absolūti saprast, kas te ir vispār darīts. Ir skaidrs, ka tāds nodoklis var tikt ņemts tikai no ražojošas sfēras. Zinot to, ka Ministru padomei un Ekonomikas ministrijai tajā skaitā ir ļoti kritisks viedoklis attiecībā uz zinātni kā tādu, mēs redzam, kā rit zinātniskās pētniecības darbi. Es prasu- kurš zinātniski pētnieciskais institūts dod kaut kādu peļņu vai kaut kādu preci? Zinātniskās pētniecības institūts- tās ir publikācijas, tās ir zināšanas, tās ir kultūras vērtības. Tad es prasu- kāpēc 2.punktā tad līdz ar to nav iekļauts arī tas viss, ko Pauls dara šodien? Arī to vajag aplikt ar pieciem procentiem, lai tik maksā! Tā ka es uzskatu, ka šis dokuments ir absolūti nepieņemams gan pēc būtības, gan arī šīsdienas politiskajā situācijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Cupruns.

I.Cupruns: Godātie kolēģi! Man jau ir pavisam viegli, godīgi sakot, viss jau ir pateikts, bet tomēr dažas lietas es mēģināšu atgādināt.

Redziet, gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka 2.punktā ir teikts: "nodokļus no pārdošanas... nodokļu no pārdošanas maksātāji ir uzņēmumi, kooperatīvi..." un tā tālāk, un tā tālāk. Blēņas, godātie kolēģi! Sen mēs esam par to pārliecinājušies, ka nodokli, ko iestrādā cenā, maksā pircējs. Un nav citu domu, citu domu nav. Padomāsim tagad labi. Savienība liek piecus procentus pie savām precēm. Nu ko, mēs gribam sacensties ar PSRS pircēju aplasīšanā? Ja viens kaut ko aplam dara, vai mums jādara tas pats? Kodoliņa kungs iebilda, ka, jā, lūk, mēs varam par to summu samazināt apgrozījuma nodokli. Piedodiet, vispirms pieņemsim apgrozījuma nodokli, tad varbūt vienlaikus vai varbūt pat labāk- vispirms samazināsim apgrozījuma nodokli un tad tā vietā, iespējams, ja būs liela nepieciešamība, liksim šo nodokli.

Un pēdējais jautājums. Es gribu visādā ziņā atbalstīt Muciņa kungu. Mums vajag zināt, kur tad ir robeža? Kuru nodokli var pieņemt ar lēmumu, bet kurš ir jāpieņem ar likumu? Godīgi sakot, tādu tik ļoti neskaidru un absolūti neizprotamu nodokli noteikti bija jāpieņem ar likumu trijos lasījumos, kārtīgi apspriežot. Es nezinu, varbūt jūs man nepiekritīsiet, bet es akurāt tā arī domāju. Tātad- ko es ierosinu? Es ierosinu noteikti balsot pret, jo īpaši tāpēc, ka nav pamatojuma. Es saprastu, ja mums būtu deficīts budžetā un mēs meklētu iespēju, kādā veidā iekasēt summu, mēs izgudrotu kaut kādu nodokli, vai ne? Bet šajā gadījumā ir radusies iespēja nokāst naudu, un pēc tam padomāsim, kur to likt. Tāda pieeja nekur neder. Lūdzu balsot pret.

Priekšsēdētājs: Paldies par izteiktajiem lūgumiem un vēlējumiem. Balsosim.

G.Grūbe: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Grūbe: Man par balsošanas motīviem būtu tāda informācija kolēģiem. Lūdzu visiem izlasīt skaidrojumus par nodokļu likumu lietošanas kārtību, jo no vietām nāk iebildumi, ka skaidrojumi, kurus izstrādājusi Finansu ministrija, daudzos gadījumos ir pretrunā ar pieņemtajiem likumiem par nodokļiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies. Balsosim par lēmuma projektu. Rezultāts (Zālē smiekli, aplausi.) Diemžēl lēmuma projekts nav pieņemts.

Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Buls: Man ir replika. Tātad mēs esam noraidījuši šo nodokli. Man ir lūgums Finansu ministrijai, tā kā pašreiz un šur tur ļoti intensīvi vissavienības uzņēmumos jau notiek rēķināšana, jau summē piecus procentus, lūdzu, esiet drosmīgi un, ņemot vērā to, ka šis PSRS nodoklis Latvijā nav ratificēts un mums savs nav pieņemts, attiecīgi dodiet rīkojumu uzņēmumiem pārtraukt šo operāciju.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautājums ir izskatīts. Jūs gribējāt vēl par šo jautājumu? Lūdzu.

A.Kodoliņš: Jā, ja drīkst. Bez šaubām, es jau jūs saprotu. Taču, cienījamie kolēģi, ar to jau mēs nekādas valstiskas problēmas neatrisinām. Es jums saku, ka mēs visi maksājam šo nodokli, maksājam Krievijas Federācijai, maksājam Baltkrievijai, Ukrainai. Pašlaik esam panākuši, ka mēs attiecīgi no viņiem neņemam neko pretī. Paldies, bez šaubām, tas ir ļoti skaists risinājums, bet tas neko neatrisina. Pēc mana prāta, tāpēc ir jāpieņem lēmums, kas Ministru padomei uzdotu tuvākajā laikā sagatavot jaunu likumprojektu par apgrozījuma nodokļa, kas būs salikts kopā ar šo nodokli, ņemšanas kārtību, jo galu galā pašlaik mēs esam panākuši tikai to, ka mūsu tautsaimniecība, mūsu iedzīvotāji zaudē. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Varbūt jūs arī savu priekšlikumu realizēsiet? Šajā sakarībā es citu neko neprotu teikt. (Zālē troksnis.) Godātie sekretariāta locekļi, mēs esam visus darba kārtības jautājumus izskatījuši. Vai jums ir kādi ziņojumi? Tad varbūt es sniegšu īsu ziņojumu. Man ir liels jautājums. Lūdzu? Jā, par lēmuma projektu "Par Latvijas iedzīvotāju aptaujas sarīkošanu". Acīmredzot jānobalso. Man te ir dažas iebildes, jo Augstākās padomes Prezidijs savā darbā nav operatīvs, bet tādi nu mēs esam. Varbūt sāksim ar aptauju, jo šeit operatīvs jautājums jārisina citiem. Balsosim. Katrs Prezidija loceklis tagad saņems savu uzdevumu. Lūdzu rezultātu. Es nebiju pret. Tur kāds no Prezidija locekļiem noteikti bija pret. Paldies. Lēmums ir pieņemts.

Kolēģi! Vēl ir septiņas minūtes. Es esmu saņēmis jūsu pieprasījumu, kurā rakstīts: "Mūsu vēlētāji lūdz noskaidrot jautājumu, vai frakcija "Līdztiesība" par 1991.gada janvāri saņems darba algu 500 rubļus. Ja saņems, tad kāds tam ir pamatojums, jo viņi: a) nepiedalās plenārsēdēs, b) komisiju sēdēs, bet atsevišķi viņu deputāti veic aģitāciju pret pašreizējo valdību." Parakstījušies ir 47 deputāti.

Varbūt atļaujiet neatbildēt uz pēdējo šajā iesniegumā minēto faktu, jo pēdējais fakts acīmredzot rakstīts, līdz galam neizdomājot detaļas. Katra opozīcija taču veic aģitāciju pret to valdību, pret kuru tā ir opozīcijā. Tāpēc uz to pēdējo atļaujiet man neatbildēt. Lietas būtība tomēr ir pirmajā daļā. Tātad, kāds tam pamatojums? Pamatojums tam ir šāds. Es esmu parakstījis rīkojumu, šis rīkojums ir ar manu parakstu. Es jums varu tikai paskaidrot motīvus, kādēļ es rīkojumu esmu parakstījis. Pirmais un galvenais motīvs, kas mani spieda to izdarīt, bija tas, ka frakcija bija iesniegusi visas darba lapas un tabulas ar visiem krustiņiem, ar kuriem atzīmēts, kas un kur ir strādājis. To visu parakstījis frakcijas vadītājs. Galvenais mans motīvs bija politisku apsvērumu dēļ. Ir runa par janvāri.

Tātad- kāpēc es tā darīju? Es to darīju tāpēc, ka kādam tā vai citādi šis jautājums bija jāizlemj. Un politisku apsvērumu dēļ to darīju, jo es vienkārši negribēju pārvērst viņus par nabagiem un par tādiem nabagiem, kurus kārtējo reizi ļoti daudzi sāktu žēlot. Jo parasti tāda veida nabadziņi kļūst par varoņiem. Tāda veida varonības piešķiršana- katrā ziņā tas ir pret maniem politiskajiem uzskatiem vai darbošanos. Ja, teiksim, jūs uzskatāt, ka juridiski esmu rīkojies nepareizi un esmu pārkāpis zināmā mērā attiecīgo mūsu reglamentu, tad, lūdzu, jūs varat nobalsot un tagad vai vēlāk atcelt šo manu rīkojumu. Kā jūs paši gribēsiet. Ja jūs tagad to izdarīsiet, tad rīt viņi nesaņems algu. Ja jūs izdarīsiet to vēlāk, tad šī nauda attiecīgi viņiem tiks atskaitīta nākamajā mēnesī, tas ir, februārī. Tātad tas ir jūsu ziņā.

Es jums izstāstīju tā, kā es to jautājumu sapratu, un tā, kā es to arī darīju. Tas attiecas uz janvāri. Kas attiecas uz februāri, tad nekādus rīkojumus es neesmu parakstījis un, protams, arī neparakstīšu.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Vai jautājumu drīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Geidāns: Cienījamo priekšsēdētāj! Es varbūt palaidu garām, atvainojos, jūs parakstījāt dokumentu par darba algu vai parakstījāt arī par darbu komisijās un plenārsēdēs?

Priekšsēdētājs: Es parakstīju tās tabeles, kuras tika oficiāli iesniegtas. Jūs varat personīgi ar tām iepazīties.

Lūdzu, deputāts Salītis.

B.Salītis: Cienījamais Gorbunova kungs! Tad nav nekādas nozīmes, ka komisiju priekšsēdētāji paraksta tabeles par darbu un nodod Augstākajā padomē un komisijā, ja jau atkal parādās cita tabele un kāds to apstiprina. Tas ir pirmais. Tad arī nav nekādas nozīmes tam lēmumam, kuru mēs pieņēmām par deputātu statusu. Tika arī pieņemts labojums tieši par piedalīšanos plenārsēdēs un par piedalīšanos komisiju darbā. Tad jau tas viss vispirms ir jāatceļ, ja visu to var grozīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kāds ir jūsu jautājums?

B.Salītis: Es uzskatu, ka vienīgi Augstākā padome varēja lemt par jautājumu, vai maksāt vai nemaksāt.

Priekšsēdētājs: Nē, kāds ir jūsu jautājums, un kādi ir jūsu priekšlikumi?

B.Salītis: Es uzskatu, ka Augstākās padomes priekšsēdētājam tādas tiesības nebija dotas, tāpēc lemt varēja tikai Augstākā padome, ja jau uzskata, ka viņiem vajadzēja maksāt.

Priekšsēdētājs: Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Kāds ir jūsu priekšlikums?

B.Salītis: Mans priekšlikums, ka to var tikai atcelt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Šeit ir mūsu juristi. Varbūt, ka viņi var sagatavot attiecīgi juridiski pamatotu papīru, kurā izklāstīts, kā tas saskan ar mūsu darbības statusu, ar nolikumu par deputātu apmaksu. Rīt plenārsēdē mēs par šo jautājumu attiecīgi varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Ulme: Es domāju, ka te varētu risināt tādā kompromisa variantā, vismaz attiecībā uz naudu, ko viņi saņemtu par strādāšanu komisijas sēdēs, tā nauda gan nebūtu likumīga. Varētu padomāt par algu, ievērojot politiskos aspektus, ka varbūt tiešām viņi pāri barikādēm nevarēja atnākt, jo varbūt viņiem tur draudēja kāds iesist. Taču par darbu komisijas sēdēs naudu viņiem gan nevajadzētu dot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es grieztos pie kolēģiem ar tādu mazu aicinājumu: ja jau šodien mēs vismaz divas vai trīs reizes izrādījām, ka mēs ļoti negribam būt politiķi, tad vismaz šajā jautājumā pacentīsimies izrādīt, ka esam politiķi un ne jau slikti politiķi. Tādēļ es aicinu, būdams jurists, es, protams, varu dot tikai slēdzienu, ka priekšsēdētāja rīkojums ir nelikumīgs. Taču es aicinu šobrīd absolūti nesatraukties un nepievērst šim notikumam tādu uzmanību. Es piekrītu priekšsēdētājam, ka šis dokuments tiešām nav pelnījis tādu uzmanību. Rīt alga tiks izmaksāta. Pēc tam, kad alga ir izmaksāta, ja tā nav matemātiska kļūda, saskaņā ar darba likumkodeksu to ieturēt otru reizi kaut kur nākamā mēnesī vairs nevar. Ja nu kādam ļoti gribēsies, lai tad viņš rīt vai parīt iesniedz šos jautājumus un izskata. Taču, kā saka, vilciens būs aizgājis un, es domāju, ka nav nekādas vajadzības piešķirt šim notikumam tādu milzīgu nozīmi, lai to ienestu mūsu darba kārtībā. Pēc tam uzņēmumos un iestādēs un tā tālāk, tāpat kā priekš omoniešiem, sāksies kaut kāda naudas vākšana. Kam tas ir vajadzīgs? Atstāsim tā, kā tas viss ir, un pieņemsim zināšanai. Būsim politiķi!

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Milzīgi cienot jūs, tāpat kā ciena jūs ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, man tomēr gribas teikt, ka šajā jautājumā ir divas problēmas. Es sapratu, ka var vienreiz neparakstīt, teiksim, Augstākās padomes lēmumu, var otrreiz neparakstīt Augstākās padomes lēmumu. Tagad trešo reizi tiek izskatīts jautājums, ka komisijas priekšsēdētāji iesniedz sarakstu, bet šiem sarakstiem tiešām nav nekādas jēgas. Es tiešām nezinu, kā man to jautājumu formulēt, bet man kā ierindas deputātam, kā lauku puikam, kas politikā nejaucas, būtu lūgums turpmāk tomēr par šādām lietām vispirms informēt mūs, nevis lai jums būtu jāsniedz atbilde uz mūsu pieprasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es tāpat kā cienījamais Muciņa kungs gribētu aicināt visiem būt politiķiem un tiešām būt politiķiem, jo jāsaprot, pirmkārt, ka šis notikums tiks ļoti plaši atspoguļots gandrīz visā latviskajā presē, un kāda tad būs tautas reakcija. Mēs aptaujā varam pazaudēt apmēram desmito daļu no balsojošo latviešu skaita, ja mēs vismaz daļēji neatradīsim kaut kādu risinājumu. Varbūt, ja ne par 500 rubļiem, tad katrā ziņā naudu par darbu komisijā, par kuru Gorbunova kungs absolūti pretlikumīgi parakstīja dokumentu, to mēs viņiem neatņemsim. Taču jārēķinās ne tikai ar Latvijas iedzīvotāju mazāko daļu, kas ies pie urnām, bet galu galā jārēķinās ar latviešu tautu, arī ar tās domām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es biju tas nelaimīgais deputāts, kurš ierosināja labojumu mūsu nolikumā par materiālo nodrošināšanu, proti, ka katrs deputāts, kurš pastāvīgi šeit strādā, neatnākot vienu dienu darbā vai nepiedaloties komisijas sēdēs, par attiecīgo dienu zaudē 25 rublīšus. Šajā gadījumā kā jurists es tāpat pievienojos deputāta Muciņa viedoklim un arī uzskatu, ka šo problēmu mums nevajadzētu pacelt tādos politiskos augstumos, nevajadzētu to izskatīt plenārsēdē. Taču man ir lūgums- turpmāk tomēr ievērot likumu. Tomēr ir kāda problēma. Man bija tikšanās ar vēlētājiem, un diemžēl viņus interesē ļoti praktiskas un mums, deputātiem, tādas šķietami nenozīmīgas lietas- kā tad ir ar šiem opozīcijas deputātiem, vai viņiem maksā. Tagad man ir jautājums, godāto priekšsēdētāj, ko man vēlētājiem atbildēt nākamajā tikšanās reizē?

Priekšsēdētājs: Es jums varu atbildēt- pasakiet, nu, es nezinu, kā jūs to pateiksiet. Taču, kāds es esmu politiķis, tāds esmu. Es acīmredzot, tāpat kā Ziediņš, nāku no laukiem un lauku puika vien esmu, vai ne? Varbūt tā arī pasakiet. Ko es citu varu izdomāt? Jūs domājat, ka es tagad rīkošos tā, ka vienam kaut ko parakstīšu, otram neparakstīšu un tā tālāk... Es jums pateicu, kā es to lietu domāju, un tāpēc viss ir jūsu varā. Es, piemēram, nedomāju šeit izteikt vēl kaut kādus argumentus vai mēģināt jūs pierunāt, vai kaut kā citādi. Kā es esmu izdarījis, tā esmu izdarījis, un jūs tagad, lūdzu, lemiet. Deputātam Salītim ir priekšlikums, citus priekšlikumus arī pierakstīšu un nobalsosim.

Nē, vispirms vārds dāmai, lūdzu.

B.Zeltkalne: Man būtu viens priekšlikums- izbeigt šīs debates.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Es arī varu atbalstīt to, ko teica deputāts Lagzdiņš. Pagājušo piektdien mums ar Dozorcevu bija tikšanās galvenokārt krievu valodā runājošo vēlētāju auditorijā. Viens no jautājumiem bija: "Vai viņiem aprēķina algu?" Mēs atteicām, protams, jā. Mans priekšlikums, es domāju, ja uzklausa un jurists saka, ka tā ir nelikumība, vai tad būtu vajadzīgs kāds sēdes lēmums? Vai jūs nevarat vienkārši uzklausīt to, ka tā ir nelikumība, un atcelt šo savu lēmumu, un ar to viss būs atrisināts.

Priekšsēdētājs: Nē, kolēģi, es atsaukt to nevaru, jo tad es nebūtu parakstījis, jo, ka tas ir pretrunā ar deputāta statusu- es ļoti labi sapratu.

J.Dobelis: Man ir jāprecizē jautājums. Cienījamo priekšsēdētāj! Man ļoti konkrēts jautājums. Teiksim, viņiem taču par darbu komisijas sēdēs un plenārsēdēs janvārī 10 rubļi netiek maksāti. Tiek maksāti tikai 500 rubļi. Es gribu precizēt, jo mēs it kā līdz galam neesam sapratuši- deputātam 200 rubļi pienākas, tas ir skaidrs, 500 rubļi un tad desmitnieks par katru komisijas vai plenārsēdi. Tātad es saprotu- 10 rubļu viņiem nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, paņemiet tabeles un konkrēti pārbaudiet!

J.Dobelis: Tādā gadījumā, redziet, man būtu bijis kompromisa priekšlikums- neaiztikt 500 rubļus par janvāri, 10 rubļi viņiem nepienākas, jo viņi nav apmeklējuši ne plenārsēdes, ne komisiju sēdes. To mēs latviešu tautai varētu pateikt, ka viņi 10 rubļus nesaņems. Janvārī zināmā mērā politiska avansa veidā 500 rubļus nevajadzētu aiztikt, ja mēs runājam par kompromisu. Janvārī 500 rubļus neaiztikt, bet tas nebūt neattieksies uz februāra mēnesi. No februāra ir pagājusi trešā daļa, un es domāju- februārī arī no 500 rubļiem viņiem ir jāatskaita nost. Šajā brīdī tā mēs varētu jautājumu atrisināt. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu- deputāts Felss.

A.Felss: Man ir priekšlikums- pārtraukt šīs, manuprāt, neauglīgās debates. Es personīgi uzskatu, ka priekšsēdētājs pieņēmis politiski pareizu lēmumu. Acīmredzot kādam tik tiešām vajag, lai mēs ap šo problēmu uzpūstu milzīgu burbuli, un tad viņš acīmredzot plūktu augļus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates pārtraucam, jo vairāk nav runātāju. Lūdzu, balsosim par deputāta Salīša priekšlikumu, par šā rīkojuma kā nelikumīga atcelšanu. Rezultāts. Kā teica deputāte Putniņa lugā: "Ar Dievu pie zemes." Tātad pagaidām šis jautājums nav atrisināts. Vai vēl ir kādi jautājumi? Vai ir kādi paziņojumi attiecībā uz rīta sēdi? Paldies. Līdz rītam.

(Sēdes beigas)

Sestdien, 24.februārī