1991.gada 19.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēde

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /- atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos- JāņaBritāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pirms mēs sākam mūsu sēdi, organizatorisks jautājums- mūsu attiecības ar radio un televīziju; tās ir informatīva rakstura, nevis tiešas, tā es saprotu, vai ne? Acīm redzami- vislabākās attiecības, vai ne? Patlaban ieradusies PSRS deputātu delegācija, kura šeit uzturas pie mums. Delegācijas locekļi gribētu izteikt savus viedokļus. Mēs delegāciju varētu uzaicināt zālē apsēsties brīvajās vietās un, ja tai ir kaut kas sakāms, tad arī uzklausīt. Nav iebildumu? Vai zvanīt vajag? Pulksten 10.00 bija jāsākas plenārsēdei. Tomēr fiksējiet mūs televīzijā, jo acīmredzot mums lūgs vārdu, un lai tad nebūtu nekādas skraidīšanas. Es gan nekomandēju ne radio, ne televīziju, bet man liekas, ka tā vajadzētu darīt. Dobeļa kungs, es lūdzu- nozvaniet vienu reizi, jo, kā es saprotu, deputāti ir pieraduši pie brīvā režīma.

Godātie deputāti, apliecināsim sava darba sākšanu ar reģistrāciju. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Arī jūs, kolēģi, Bojār, reģistrējieties! Viņš turpina runāt. Rezultāts: 97 deputāti ir zālē.

PSRS parlamenta deputāti, kā jūs zināt, ir ieradušies pie mums, un ir bijušas ļoti daudzas tikšanās. Es jūs informēju par tikšanos, kura man bija personiski, pirms šī parlamenta grupa bija ieradusies pie mums Latvijas Republikā. Šodien daži no PSRS tautas deputātiem turpina iepazīties ar situāciju republikā, bet daļa deputātu ir ieradusies pie mums parlamentā. Tie ir PSRS tautas deputāti: Anatolijs Deņisovs, Jons Druce un Sergejs Šuvalovs. Ceturtais nav deputāts, viņš ir Augstākās padomes Prezidija aparāta darbinieks, kurš vienmēr sekmē mūsu darbu, tas ir, mūsu deputātu darbu Maskavā. Es varu nosaukt vienīgi viņa vārdu, tēvvārdu.

Pirms mēs sākam izskatīt mūsu kārtējos jautājumus, kuri šodien galvenokārt ir organizatoriska rakstura, ja PSRS tautas deputātiem ir kaut kas sakāms vai viņi vēlas mums sniegt kādu informāciju, tad katrā ziņā mēs varētu mierīgi to uzklausīt, ja tāda vēlēšanās jums būtu.

?/Ja jums ir kaut kas sakāms, ja jūs vēlaties sniegt kaut kādu informāciju, izteikt kādus novēlējumus vai kaut ko citu pastāstīt mūsu parlamentam, tad ar to arī jāsāk, tāpēc ka vēlāk mums būs dažādi organizatoriski jautājumi. Pēc mūsu reglamenta šodien plenārsēdes nav. Tomēr liela parlamenta daļa ir šeit, jo mēs ļoti bieži sanākam kopā, lai risinātu organizatoriskus jautājumus, apspriestu politiskas problēmas un citu. Plānotie jautājumi mums tiek apspriesti otrdienās un trešdienās, kad mums ir plenārsēdes, bet pārējās dienās ir komisiju sēdes. Šodien ir diena, kad deputāti parasti strādā savos vēlēšanu apgabalos, taču tagad, kad tāda situācija, viņi ir šeit. Ja jums ir vēlēšanās uzstāties, tad- lūdzu.

Anatolijs Aleksejevičs Deņisovs, lūdzu!/

A.Deņisovs, PSRS Augstākās padomes deputāts: */Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribu pateikties jums un jūsu vadītājiem par labu mūsu darba organizāciju šeit. Mēs divās dienās jau esam daudz padarījuši, aizvadījuši daudzas tikšanās, un es gribētu informēt jūs par to, ko mēs esam paspējuši izdarīt, par mūsu iespaidiem, ja tas jūs interesē, bet es neriskēju tērēt vienkārši jūsu laiku. Bet, ja tas jūs interesē, esmu gatavs dalīties ar iespaidiem./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

A.Deņisovs: */Pirmkārt, par mūsu mērķiem, par pilnvarām. Nu, par pilnvarām runājot,- to nav. Mūsu mērķi: mēs esam atbraukuši, lai informētu PSR Savienības Augstāko padomi par to, kāda šeit situācija un sevišķi- par iespējamās asinsizliešanas iemesliem, lai Augstākā padome, Savienības vadība varētu veikt pasākumus tās novēršanai, lai no tās izbēgtu. Un, lūk, ko mēs esam jau paspējuši: mēs sadalījāmies vairākās grupās un tikāmies, kā mums liekas, ar plašām iedzīvotāju masām, turklāt sociālā un profesionālā griezumā,- ar inteliģenci, ar strādniekiem, ar zemniekiem, ar karavīriem. Kopumā ļoti plaša daudzveidība. Lūk, pašlaik paralēli šai tikšanās reizei ar jums notiek tikšanās ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem- ar novadniekiem, ja tā var teikt. Ar afganistāniešiem. Vienu vārdu sakot, pietiekami plašā griezumā.

Mēs esam saņēmuši ļoti plašu viedokļu spektru, un iespaids tāds, ka lietas nav tik sliktas, kā tas dažreiz izskatās no Maskavas. Pa daļai droši vien vainīgi ir masu informācijas līdzekļi, jo tiem visiem, man jāsaka, piemīt vienpusība. Lūk, tas ir galvenais, kas mūs uztrauc. Visur mēs novērojām zināmu tendenciozitāti. Centrā- uz vienu pusi, vietējos- uz otru. Es pat neteiktu, ka centrā un uz vietām, bet vairāk politiskā griezumā. Visus velk uz kaut kādām galējībām, un tieši tas mūs satrauc visvairāk. Personīgi es uzskatu, ka tas mūsu valstī ir galvenais nebūšanu iemesls. Visi grib palikt pie savām maksimālajām prasībām- dod mums to, kas liekas pats nepieciešamākais. Bet nepietiek tikai ar vēlēšanos piedalīties kādas kopējas lietas risināšanā, jo pēc būtības lieta ir kopēja. Runa ir par brīvību un neatkarību ne tikai nācijai, tautai, bet pēc būtības- par brīvību visos aspektos: par profesionālo, nacionālo, kultūras brīvību, kādu vien vēlaties. Tā ir kopēja lieta. Visu tautu lieta, kas dzīvo mūsu valstī. Un ne tikai mūsu valstī vien, bet visā pasaulē.

Lai kā tur būtu, tas prasa zināmu iecietību citam pret citu, mēģinājumu saprast arī otra vajadzības. Tikai tā iespējams nonākt pie tā slavenā konsensa, kas patiesībā būtu tulkojams kā "līdzjūtība". Pat ne tikai piekrišana, bet tieši līdzjūtība. Bet, lūk, tieši līdzjūtības mums nepietiek.

Tas ir vispārīgs priekšstats. Bet konkrēti, es jau vakar uzstājos televīzijā, latviešu televīzijas programmā stāstīju, ka mums šeit zuda mīts par nacionālo pretrunu saasināšanos. Mēs neredzam, ka šeit tās būtu asākas nekā jebkur citur. Iemesls diezgan asajām pretrunām sabiedrībā nav nacionāls, bet drīzāk sociāli politisks. Jo, tiekoties ar vietējām varām, mēs noskaidrojām, ka šķelšanās gan šeit, gan visā Savienībā notiek visu nāciju iekšpusē. Ir konservatori un ir radikāļi- šeit pretrunu visvairāk. Ja runā konkrēti, tad tās aizdomas, kas māca, kad mēs braucām šurp, ka iespējama armijas iejaukšanās visās šajās lietās, tagad krietni mazinājušās. Mums nav tādu iespaidu, ka tas var notikt, kaut gan tikšanās ar kara apgabala pavēlnieku Kuzminu vēl ir priekšā. Viņam mēs arī tieši uzdosim šos jautājumus, bet pagaidām secinājums ir tāds, ka nekāda darbība no armijas puses nenotiks, te bīstamības nav.

Sliktāks un ievērojami asāks stāvoklis ir ar visādiem iekšējiem kārtības sargāšanas spēkiem, tas ir, ar miliciju un OMON. Lūk, šeit pārliecības nav, ka kaut kādas nejaušības dēļ nesākas šaušana no abām pusēm. Abas puses ir apbruņotas, te var notikt visādas nepatikšanas. Šī lieta mūs satrauc. Par to mēs ziņosim centram, jo šī problēma ir jāatrisina. Vienā vietā nedrīkst būt dažādām varām pakļauti bruņoti spēki. OMON ir pakļauts centrālajai varai, bet milicija- vietējai. Agrāk vai vēlāk kaut kas notiks. Saprotiet, ka tā ir objektīva notikumu gaita. Pat pašos normālākajos apstākļos agrāk vai vēlāk iespējams konflikts. Jo vispār centrālo un vietējo interešu konflikts jāsaprot. Tā nav mākslīgi uzpūsta lieta, bet objektīva realitāte, turklāt neizbēgama un pat nepieciešama. Vispārīgi runājot, šī pretruna nepieciešama attīstībai. Ja tās nebūs, tad viss pamirs, kā pie mums bija agrāk. Staļina laikā starp centru un vietējām varām nekādu pretrunu nebija. Bija tāda sastingusi vienotība. Tādēļ beigu beigās arī bija dziļa stagnācija.
Tā ka šīs pretrunas jāuztver normāli, pretrunas kā tādas. Slikti, ja tās izpaužas bruņotos spēkos, starp bruņotiem cilvēkiem. Lūk, tas jau ir bīstami. Lūk, tā ir mūsu galvenā rūpe šodien. Par visu pārējo man jāsaka, ka man ir diezgan labi iespaidi par stāvokli, ko mēs redzam, par augsto pilsonisko aktivitāti. Kaut gan, kā jau pie mums vienmēr pieņemts, ar nelielu pārspīlējumu. Bet, no otras puses, var arī saprast, kāpēc tas tā notiek. Lūk, tāda tā aina mums veidojas.

Vēlreiz es jums gribu pateikties par labu organizāciju. Īpaši pateicamies Anatolijam Valerianovičam, kas jau pašā sākumā mūs tā noskaņoja, ka darbs ievirzījās sekmīgi. Es domāju, ka šodien mēs pamatā visu beigsim un rīt dosimies prom, lai ziņotu Augstākajai padomei. Tiesa, Augstākā padome pašlaik nav sasaukta, kā domā Prezidijs, kā man to teica Lukjanovs, stāvoklis ir salīdzinoši mierīgs. Pagaidām- arī Persijas līcī. Tāpēc Augstākā padome steidzamības kārtā netiek sasaukta, bet mēs savu ziņojumu nodosim, izplatīsim parlamentāriešiem. Iespējams, ka man izdosies uzstāties televīzijā un pastāstīt apmēram to pašu, ko es runāju šeit.

Lūk, to es jums gribēju pateikt, un, ja atļausit, varbūt vēl kāds no mūsu delegācijas uzstāsies, jo mums ir viedokļu plurālisms. Iespējamas arī citādas domas, es pret tām esmu iecietīgs. Paldies./

Priekšsēdētājs: */Anatolij Aleksejevič! Man ir tikai tāds jautājums. Kad mēs sākumā tikāmies, es teicu, ka mums parlamentā, kā mēs vienojāmies, ir cilvēki, kas varētu ar jums tieši kontaktēties. Es saprotu, ka jums diapazons bija ļoti plašs, bet arī mums ir lūgums, teiksim, šodien, kad jums būs laiks, bez manis ir vēl četri kolēģi, Latvijas Augstākās padomes deputāti, tajā skaitā arī deputāts Bojārs, kas grib ar jums parunāt. Es saprotu, ka jums ir ļoti saspringts grafiks, tomēr mums ir tāds lūgums./

A.Deņisovs: */Protams. Man jāsaka, ka pēc mūsu plāniem pulksten divos tieši tādas tikšanās ir paredzētas. Šī ir virsplāna tikšanās. Es vienkārši izmantoju gadījumu. Tieši to mēs bijām domājuši. Reizē ar to radās grūtības tālab, ka jūsu otrā frakcija caur šiem iežogojumiem negrib uz šejieni nākt. Tāpēc mums ar viņiem jātiekas atsevišķi. Bet jātiekas ar visiem. Mēs gribam dzirdēt visus viedokļus. Vakar visu dienu ar mums kopā bija deputāts Plotnieks. Tā mēs kontaktējamies. Bet mēs esam gatavi tikties vēl. Tikai jānorunā./

Priekšsēdētājs: */Apmēram cikos jums būs laiks?/

A.Deņisovs: */Es domāju, ka apmēram pēc stundām divām. Mēs varētu arī pusdienojot vai arī pārtraukumos./

Priekšsēdētājs: */Jā, grafiks. Jūs zināt, ka mums šodien, par nožēlu, ir bēres. Deputāti piedalīsies bērēs. Labāk būtu dienas otrajā pusē./

A.Deņisovs: */Nu, mēs padomāsim. Mums diena saplānota, bet mēs padomāsim, tāpēc es arī ierunājos par pusdienām. Mēs jau pie tā esam pieraduši, ka pusdienojot jākārto lietas./

Priekšsēdētājs: */Es domāju, ka to mēs organizatoriski norunāsim. Anatolij Aleksejevič! Kā es sapratu, jūs piedāvājāt saviem kolēģiem, ja ir vēlēšanās, arī izteikt savu viedokli. Lūdzu- Jons Druce, rakstnieks./

J.Druce, PSRS Augstākās padomes deputāts: */Es gribu teikt, ka, pēc manām domām, mūsu brauciena galvenais rezultāts ir tas, lai cik paradoksāli tas būtu, ka šeit mēs situāciju redzam ne tik dramatisku un traģisku kā no Maskavas. Ar jūsu atļauju es gribu tieši par šo momentu parunāt./

No zāles: */Mazliet tuvāk mikrofonam!/

J.Druce: */Jūs redzat, ka esmu neliela auguma, bet latvieši ir gari. Moldāvi ir mazāka auguma, tāpēc es neaizsniedzu./

Priekšsēdētājs: */Mums veca tribīne./

J.Druce: */Es domāju, ka no masu informācijas līdzekļiem un it īpaši no Centrālās televīzijas radies iespaids: atkal trauksmaina ziņa no Rīgas, atkal ziņa no Latvijas. Tiešām šeit situācija ir satraucoša. Barikādes, ļaudis caurām diennaktīm stāv pie ugunskuriem, kur veidojas piefrontes brālība, tā var teikt. Šādos apstākļos dzīvo Rīga un dzīvo visa Latvija. Tāpēc var rasties jautājums: no kurienes un kāpēc šeit ir mazāka traģisma sajūta nekā skatījumā no Maskavas? Es domāju, šī sajūta radās tādēļ, ka mēs ieraudzījām visu Latvijas iedzīvotāju apņemšanos- kā latviešu, tā nelatviešu- stāvēt šajā cīņā līdz galam. Tas ir pats galvenais, ko mēs ieraudzījām. Un es domāju, ka tas ir pats galvenais, kas mums jāpaziņo Maskavā. Ka iedzīvotāji ir noskaņoti pārliecinošai un ilgai cīņai. Ar to jokot nevar. Un nevajag taisīt politiskus aprēķinus, ka iestāsies liels sals. Kā zināms, lielā salā uz ielas ilgi nenostāvēsi. Tā ir jautājuma viena puse.

Otra. Vakar man bija ļoti interesanta, gara, dramatiska tikšanās ar republikas radošo inteliģenci, ar cilvēkiem, kurus es pazīstu sen, kurus mīlu, ar kuriem agrāk esam tikušies, jo šeit tika izrādītas manas lugas, tika drukātas manas grāmatas. Tikāmies gan šeit, gan Kišiņevā, gan Maskavā. Radošā inteliģence man šeit vairāk uzstāja nekā jūs Augstākajā padomē: kāpēc jūs atļaujat, ka pulkvedis Latvijas vārdā, runa ir par Alksni, vienmēr izklāsta savu redzesviedokli; Igaunijas vārdā- Kogans, Moldāvijas vārdā- Blohins? Un visi tādā garā. Un viņiem pretnostatīt nav ko. Es viņiem stingri atbildēju un šeit to pašu gribu atkārtot, jo tam ir liela nozīme arī jūsu parlamentā. Starp citu, tā ir problēma, kas mūs Kišiņevā satrauc ne mazāk. Bet kur ir deputāti no Latvijas, no Lietuvas un Igaunijas? Nu, paldies Dievam, jūsu delegācija pēdējā, ceturtajā tautas deputātu sesijā piedalījās. Bet Lietuva un Igaunija nepiedalījās.

Man jums jāsaka, ka es neesmu atbraucis, lai šeit izvērstu savu propagandu, es vienkārši dalos savos iespaidos. Mēs dzīvojam vienā valstī, mēs vienādi esam ieinteresēti šīs valsts iekšējā demokratizācijā. Tas ir mūsu svēts pienākums. Bez tā uz priekšu virzīties nevaram. Un viena lieta ir Tautas deputātu kongress, Augstākā padome ar visu Baltijas republiku piedalīšanos, un pavisam citādi šis vissavienības forums izskatās bez Baltijas republiku deputātiem.

Varbūt jūs atceraties: pirmajā kongresā daudzi Krievijas deputāti teica- ņemiet piemēru no lietuviešiem, ņemiet piemēru no latviešiem, no igauņiem, viņi vienīgie rāda, kā jānotiek parlamentārajai cīņai. Es nemaz nerunāju par to, ka pasaulē eksistē tāda zinātne kā jurisprudence. Par lielu nožēlu, juridiskās zinātnes pieredze Krievijas iekšienē, kam līdz revolūcijai bija gigantiska skola, gandrīz pilnīgi zudusi. Pašlaik mūsu juristi lielā mērā strādā no zvana līdz zvanam. Kā zvanīs, tā traktēs vienu vai otru lietu. Bet Baltijā tomēr ir saglabājušies vairāki spīdoši juristi. Es domāju arī šeit klātesošo deputātu Bojāru. Es domāju Jegoru Grjazevu, spīdošu juristu, starptautisko tiesību speciālistu. Komisijā par Molotovu-Ribentropu, es arī esmu šīs komisijas loceklis, notika ļoti gara un ļoti asa cīņa. Un šinī sakarā, man liekas, mazliet savādi skan man adresētā radošās inteliģences prasība, lai mēs tur, Augstākajā padomē, aktīvi darbotos, kamēr Augstākās padomes locekļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mierīgi sēž mājās.

Es ļoti labi saprotu, ka tā ir tikai jautājuma viena puse. Mums ar savu Augstāko padomi Moldāvijā ir tas pats. Kā man stāstīja, arī šeit attieksme pret šo problēmu ir aptuveni tāda pati kā Kišiņevā. Arī tur radusies tāda tīri juridiska problēma. Tautai nevar būt savi pārstāvji divos stāvos. Valsts nav kārtains pīrāgs. Tautai Augstākajā padomē ir viena pārstāvju kategorija. Es lieliski to saprotu, tāpēc ka mums ir tāda pati situācija, šajā gadījumā, kad mēs tikko Maskavā izcīnījām lielo kauju, lai no Mihaila Sergejeviča panāktu to dekrētu, kas publicēts, tāpēc ka mums jau tiešām radās divi citi valstiski veidojumi, kas draudēja ar pilnīgu konstitūcijas sabrukšanu, reizē ar to- arī ar republikas eksistences beigām. Vēl nav zināms, ar ko šī lieta beigsies, tomēr man liekas, ka ar zināmiem kompromisiem mēs panācām šo dekrētu. Bet tajā pašā laikā parlaments, kas sēž Kišiņevā, pieņēma lēmumu nekavējoties atsaukt mūs no Maskavas, atņemt mums tiesības sarunām ar Gorbačovu, tāpēc ka tikai parlaments ir tiesīgs to darīt kā vienīgais pārstāvis. Šeit, man liekas, jāgriežas pie juristiem, lai izstrādātu modeli republiku Augstāko padomju attiecībām ar to cilvēku grupu, kas pārstāv republikas intereses vissavienības līmenī. Šeit nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunu, un, man liekas, republikas parlamentam nevar būt tiesības prasīt no tās otras puses, lai tā piedalītos vai nepiedalītos, vēl jo vairāk,- pašlaik mēs tomēr atrodamies vienā valstī un, protams, Latvijas un Moldāvijas liktenis tiek izlemts Maskavā. Vienalga, vai mēs to gribam vai negribam. Bet kādā veidā mēs varam ietekmēt to problēmu atrisināšanu, kuru dēļ mēs turp nebraucam? Ja mēs tur republiku nepārstāvam? Tāpēc, man liekas, par to es gribu arī Kišiņevā runāt un arī ar jums dalīties domās, ka mūsu līdzdalība Maskavā īpaši kritiskās situācijās ir ne tikai vēlama, bet nepieciešama. Galēji nepieciešama.

Un trešais moments, par kuru gribu ar jums dalīties domās. Izejot no tās situācijas, kādu mēs šodien novērojam Baltijas republikās- Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, arī Moldāvijā. Jūs zināt, ir viens tāds delikāts moments. Lieta ir tāda, ka mūsu galvaspilsēta zināmā mērā ne tikai, ja tā var teikt, vēsturiski atrodas aiz Kremļa sienām, tas ir, arhitektūras ansamblī, bet arī vēsturiskā aspektā atrodas veco imperiālistisko ideju gūstā. Bet cariskajam režīmam galvenā politika izpaudās tādējādi, ka savus nodomus tas slēpa, vienkārši nogaidīja, kamēr situācija kādā novadā sasniedz vēlamo temperatūru, līdz vēlamajām pretrunām, un tā tālāk. Mēs tomēr dzīvojam 20.gadsimta beigās, laikmetā, kas piesātināts ar kodolieročiem un kataklizmām. Mēs dzīvojam laikmetā, kad pasaulē notiek gigantiska informācijas apmaiņa, un tas, ko es šeit saku, pusotrā minūtē var sasniegt jebkuru vietu uz zemeslodes. Un man liekas, ka šādos apstākļos, es griežos pie jūsu priekšsēdētāja un visa parlamenta ar aicinājumu, ka visām republikām jāuzraksta dokuments. Tas jāpublicē un jānosūta PSRS prezidentam Gorbačovam ar prasību izdot deklarāciju par nodomiem. Mums, atklāti runājot, nav ko slēpt. Un man liekas, ka centram, lai izlādētu situāciju Viļņā, Rīgā un visos citos reģionos, jāpieņem deklarācija par saviem nodomiem tuvākajā laikā, kas būtu garants mūsu turpmākajai rīcībai. Lūk, tie ir daži momenti, kurus gribēju ar jums pārrunāt. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: */Paldies. Lūdzu- Sergejs Gavrilovičs Šuvalovs./

S.Šuvalovs: PSRS Augstākās padomes deputāts: */Vispirms es gribētu pierādīt, ka jums šajā deputātu grupā valda lielāks uzskatu plurālisms nekā auditorijās, ar kurām mums iznāca tikties. Piemēram, mums bija patīkami saklausīt šorīt uzskatu vienotību, uzzinot, ka visas nacionālo kultūru biedrības pie jums strādā gandarītas, ar valdības palīdzību pilda visus plānus, savus nodomus. Tas ir paredzēts arī likumā par PSRS tautu valodām, kas, es par to pārliecinājos, darbojas arī jūsu republikā. Tas darbojas un tiek izmantots arvien dažādākās formās. Kas man jāsaka? Vispirms mums jāatbalsta,- mūsu komisijai izdevās pārliecināties, ka dažādus spēkus konsolidējošie soļi, kurus sper Anatolijs Valerianovičs Gorbunovs, gūst atbalstu, un arī mēs tos atbalstām,- un to mēs apgalvosim sarunā ar PSRS Augstākās padomes vadību. Cenšanos konsolidēt spēkus, stabilizēt republikā vienotību, noņemt to spriedzi, kas šodien republikā jūtama, mēs sadzirdējām kā no Ministru padomes priekšsēdētāja, tā arī biedra Gorbunova puses. Mēs to visādā veidā atbalstīsim sarunās ar visiem.

Tagad par to, kas attiecas uz uzskatu plurālismu. Man vakar izdevās pierakstīties un uzstāties televīzijā, pat informēt Latvijas sabiedrību par to, ka Augstākajā padomē pēc prezidenta ierosinājuma pēdējā sēžu dienā izveidota pastāvīga komisija no Augstākās padomes komiteju un komisiju vadītājiem sakarā ar to, ka ir ļoti daudz pretenziju pret masu informācijas līdzekļiem par notikumu neobjektīvu apgaismošanu.
Es devu informāciju, droši vien tā bija interesanta informācija visiem, es runāju ar Latvijas televīzijas operatoru, tikai pret vakaru man izdevās tikties ar Latvijas televīziju. Līdz šim laikam pie manis nav pienākuši televīzijas ļaudis no Zviedrijas, Portugāles, kas visi lieliski runā latviešu un krievu valodā. Un tomēr vakar tikai pašā vakarā pienāca operators no Latvijas televīzijas. Ierakstīja manu interviju, es teicu to, ko jums tagad saku, jo mēs jūtam, ka ļaudis, ar kuriem mēs tiekamies, nav vienādi informēti. Bet vakar vakarā "Panorāmā" parādīja interviju tikai ar mūsu vadītāju Deņisovu, bet mans viedoklis neizskanēja. Tā arī neizskanēja, kaut gan tieši ar to es gribēju pārbaudīt Latvijas televīzijas objektivitāti.

Ko vēl es gribētu teikt? Protams, satraukums jūtams visos, ar kuriem mums šeit Latvijā nācās sastapties. Es jums pavisam patiesi saku, ka Latvija, tāpat kā agrāk, ir visu cienīta republika. Tās ļaudis ir mūsu draugi. Man šeit ir ļoti daudz personīgu draugu. Es kā savu personīgo nelaimi pārdzīvoju to, kas pašlaik notiek Latvijā. Es šorīt no rīta uz barikādēm neredzēju bērnus. Vakar es saņēmu tādu vēstuli un tikšanās reizē aiz neuzmanības teicu, ka arī bērnus ved uz barikādēm. Mani pārlaboja, ka tā nav, ka es bērnus uz barikādēm esmu sastapis gadījuma pēc. Protams, bērni jāsargā, bērni jāžēlo. Un, ja vēl bērnus dalīsim pēc nacionālām pazīmēm, tad nākotnes mums nebūs. Tas ir mans personīgais viedoklis.

Es gribu pateikties parlamentāriešiem par tiem apstākļiem, kurus jūs sagādājāt mūsu darbam. Es domāju, ka mēs ietekmēsim Latvijā notiekošā vērtējuma objektivitāti mūsu sarunā ar vadību, ar valdību PSRS Augstākajā padomē. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: */Paldies jums. Tā kā kolēģis Bojārs sēž jums blakus, jūs norunāsiet par organizatoriskajiem jautājumiem, kā jums tikties ar citiem mūsu parlamentāriešiem, kurus mēs aicinājām piedalīties. Jums liels paldies. Bet mēs tagad turpinām izskatīt mūsu organizatoriskos jautājumus./

Godātie kolēģi! Man diemžēl pašreiz ir jāiet uz vakardien izveidotās komisijas sēdi. Komisijas locekļi ir augšā un gaida mani kabinetā. Ar jūsu atļauju es lūgšu sesiju un organizatorisko jautājumu izskatīšanu vadīt Imantam Daudišam. Jums nav iebildumu? Nav. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Situācija ir šāda: pazudis mūsu frakcijas vadītājs; ir gan vietnieks Jānis Kinna. Mums vajadzētu noskaidrot dažus jautājumus; pirmām kārtām- kā mēs rīkosimies un ko mēs šodien darīsim. Vispirms- sakarā ar bērēm. Būtu ļoti loģiski, ja mēs tagad varētu uzklausīt bēru komisijas priekšsēdētāju Blumberga kungu, lai viņš pateiktu, kā viss notiks, kas uzstāsies mītiņā, kur mums, pēc viņa domām, vajadzētu piedalīties. Taču Blumberga kungu es te neredzu. Varbūt no bēru komisijas ir kāds cits, kas mums varētu šādu informāciju sniegt? Kas bija atkarīgs no aparāta darbiniekiem? Tātad ir pasūtīti autobusi, kuri pie "Arsenāla" būs pulksten 11.00.

Vairāk informācijas man nav. Vai Kinnas kungs negribētu ko teikt?

J.Kinna: Es saprotu, ka tikai vakar pieteicās tie cilvēki, kas vēlas braukt uz bērēm. Taču bēru organizācijas grafiku es tiešām nezinu. Ar to nodarbojas Emerita Buķele. Vai viņa ir šeit? Kur viņa ir? Tātad grafiks: pulksten 9.00 tiek atvērta Alberta baznīca, tā tad tā jau ir vaļā. No pulksten 9.00- 9.30 atvadās tuvinieki, skan ērģeles. No pulksten 9.30 līdz 10.00 garām brauc taksometru vadītāju kolonna un signalizē. No pulksten 10.00 līdz 12.00 atvadās sabiedrība, skan ērģeles. Pulksten 11.00 sākas godasardze, pulksten 12.00 sākas sēru dievkalpojums, pulksten 13.20 sākas sēru gājiens uz Mārupes kapsētu, pulksten 14.45 sākas sēru mītiņš Mārupes kapsētā. Pulksten 15.15 notiek apbedīšanas ceremonija. Izbraukšana tātad ir no Nacionālā teātra apkārtnes, vēl ir pierakstīts klāt- pulksten 11.00. Kas attiecas uz mūsu līdzdalību- es tiešām neesmu bēru komisijas loceklis un nevaru pateikt, kāda mums ir darbība. Es domāju, ka ziedus katrs pats, kas grib nolikt... vēl varam paspēt vai nevaram vairs paspēt iegādāties?

Kas attiecas uz frakcijas darbu, vismaz šodien, painteresējoties par situāciju, tas ir, par mūsu operatīvo situāciju republikā, tādas īpaši satriecošas ziņas mūsu štābā nedabūju. Kas attiecas uz to, ko nolems lielais štābs, kas pašreiz aizgājis apspriesties, arī mūsu frakcijas priekšsēdētājs nemāk informēt. Taču frakcijas vadībai un šai stratēģiskajai grupai tad arī vajadzētu izlemt par šo situāciju. Godīgi sakot, es domāju, ka lielākajam vairumam noteikti sestdien un svētdien vajadzētu aizbraukt uz mājām, lai savestu kārtībā savu nervu sistēmu. Citādi vienu vai otru brīdi darbs gandrīz nav iespējams. Es atvainojos visiem tiem, kuriem es šajās saspringtajās dienās varbūt esmu ne īpaši pareizi un korekti atbildējis.

Es domāju, ka svētdien pa radio nebūs satraucošu ziņu un pirmdien noteikti satiksimies.

Priekšsēdētājs: Varbūt lai arī deputāti izsakās, kā mums rīkoties, vai šodien vēl sanākt kopā vai ne. Komisija tagad ir sapulcējusies un kaut ko spriež. Varbūt mums vajag uzklausīt kādus tās lēmumus? Es gribētu arī jūsu viedokli dzirdēt, kā mēs šodien rīkosimies. Lemsim visi kopā.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Nebūtu ētiski un pareizi, ja mēs gulētu siltās gultās un skatītos televizoru, ja šeit uz ielas joprojām ir cilvēki. Es ierosinu- vienam vai diviem cilvēkiem no katras komisijas vismaz šodien un arī rīt pastrādāt šeit. Mums ir savs darbiņš darāms, un būsim šeit.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu.

V.Eglājs: Es domāju tāpat. Pašreiz svarīgākais ir rāmā garā nomierināties. Pilnīgi reāli šajā līmenī nekas nedraud, jo tā lieta stabilizējas. Jūs jau redzējāt, kā tā lieta notiek. Galvenais ir pašiem nomierināties. Var radīt citus nemierus un atkal ierosināt uz nemieru. Man liekas, tas ir pats galvenais. Tagad katrs var darīt tā, kā viņš pats redz. Ja viņš nejūtas tik nomierinājies, ka var kaut kur braukt, tad var te uzkavēties un sekot līdzi informācijai.

Priekšsēdētājs: Doma skaidra. Lūdzu, vai ir vēl kādas citas domas? Tātad bija priekšlikums, kuru es personīgi arī gribētu atbalstīt un kuru ierosināja Lagzdiņa kungs, ka mums nevajag satraukties un nevajag nervozēt. Tajā pašā laikā nevajag tagad arī pilnīgi zaudēt modrību, tādēļ vienam vai diviem deputātiem no katras komisijas tomēr vajadzētu šajās dienās būt šeit. Mēs, vadība, būsim te atkal no agra rīta līdz vēlai naktij un cauru diennakti, vai ne? Tomēr gribētu, lai mēs arī nebūtu tikai vieni, lai te būtu arī deputāti. Lūdzu, varbūt mēs varētu vienoties, ka katrā komisijā šeit, parlamentā, šodien un rīt paliktu divi deputāti. Vai mums vajag balsot, vai ir tomēr kāds strikti izteikts pretējs viedoklis? Norunājam tā, vai ne? Skaidrs. Tā mēs arī vienojamies. Tādā gadījumā man ir lūgums mūsu komisiju priekšsēdētājiem, iedot Dobeļa kungam to deputātu sarakstu, kuri šeit, Augstākajā padomē, būs sestdien un svētdien.

Dobeļa kungs vēl gribēja sniegt informāciju.

J.Dobelis: Cienītie kolēģi! Kā jūs zināt, patlaban notiek jaunizveidotās Aizsardzības komisijas sēde, kura tikko ir sākusies. Visi pieci kungi tur apspriežas, pieaicināts ir arī Augstākās padomes aizsardzības štāba priekšnieks Krastiņa kungs, arī viņš ir tur. Tātad tas ir pirmais solis.

Otrais, pēc bērēm sanāks stratēģiskā darba grupa, apspriedīsimies par to, kā mēs tālāk strādāsim, tā kā ir vienalga, vai no komisijām šeit būs viens vai divi deputāti, varbūt kādā komisijā būs pat trīs cilvēki. Es tomēr lūgtu šo cilvēku sarakstu man iedot pēc iespējas ātrāk. Pēc minētā saraksta mēs vienmēr sameklēsim visus pārējos deputātus. Tagad mums galvenokārt jāvadās pēc tā, lai cilvēkiem būtu iespējams regulāri atpūsties. Dabīgi, ka izturēt ir ārkārtīgi grūti. Taču par to, lai katra komisija lemj pati. Bet mums vienmēr vajadzētu apmēram zināt, kas katrā komisijā notiek. Tas būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad šodien mēs vairāk kopā nesanāksim. Turpmāk mēs rīkosimies katrs pēc saviem ieskatiem. Autobusi būs. Lūdzu- par pirmdienu.

Dz.Ābiķis: Cienījamie parlamentārieši, man ir viens jautājums. Mēs vakar runājām par Gorbunova braucienu uz Lielbritāniju, bet parlaments šo braucienu tā arī neakceptēja. Es uzskatu, ka tā ir pietiekami nopietna lieta, kuru parlamentam nevajadzētu apiet. Manas domas ir tādas, ka tik saspīlētā situācijā Gorbunova kungam nevajadzētu braukt prom no valsts. Mēs izturamies diezgan vieglprātīgi.

Priekšsēdētājs: Es arī jums pilnīgi piekrītu. Kolēģi, es ierosinu galīgo lēmumu pieņemt pirmdien. Lidmašīna pirmdien izlido pēc pusdienas. Tādēļ pirmdien no rīta mēs lemsim galīgi. Vēl ir trīs dienas. Viss var mainīties.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Lieku reizi nesabiezināsim krāsas. Situācija normalizējas ar katru brīdi. Gorbunova kunga politiskā vizīte Stokholmā, Londonā, Parīzē un Bonnā ir ārkārtīgi nozīmīga, tā ir unikāla vizīte. Es domāju - mēs vieni paši nepaliekam, un šis jautājums šodien netiek izvirzīts. Tā atkal ir nervozitāte.

Priekšsēdētājs: Šodien tiešām neuzsāksim debates. Sagaidīsim pirmdienu. Paldies. Kolēģi, pirmdien sanāksim šeit.

Kolēģi, vienu brīdi ievērojiet klusumu! Cienījamie kolēģi, mazliet klusumu! Es arī biju Viļņā un nodarbojos ar šīm delegācijām, un es tiešām šo to esmu palaidis garām. Lūdzu, tad atgādiniet arī man. Cik es saprotu, pirmdien pulksten 10.00 ir noteikta Augstākās padomes sēde, kurā tiek aicināti piedalīties arī PSRS deputāti no Latvijas. Vai tā ir? Viņus aicina ierasties pulksten 15.00? Tikšanās, bet cikos? Frakcijas laikā.

Cienījamie kolēģi! Sanāksim pirmdien pulksten 10.00. Vai nav jautājumu? Tātad- pirmdien pulksten 10.00 Augstākajā padomē.

Ārlietu komisijai, lūdzu, sapulcēties šeit pie manis!

(Sēdes stenogrammas beigas)

Sestdien, 24.februārī