1990.gada 27.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Tā kā joprojām nav atnācis pašvaldību nodaļas šefs Jānis Škapars, mēs varētu sākt izskatīt slimnīcas jautājumu. Gulbja kungs, varbūt jūs varētu ziņot, un mēs varētu uzdot jautājumus? Lēmuma projekts par Ministru padomes 212.lēmumu, visiem ir izdalīts.

J.Gulbis: Cienījamie deputāti! Mēs jau vairākus mēnešus nodarbojamies ar vienu un to pašu jautājumu, proti, ar 4.pārvaldes likvidācijas problēmu. Liekas, ka precīzāk no ētikas un morāles viedokļa par privilēģijām ir izteicies vācu publicists un dzejnieks Johans Zeime 18.gadsimtā. Pirmā privilēģija ir pirmais vēža iedīglis valsts organismā. Vienādu nabago psiholoģija ir mūsu sabiedrību novedusi pie labi koptas, dziļas, daudzslāņainas privilēģiju sistēmas visos līmeņos, ko tagad vēlas legalizēt un attīstīt tālāk ar virtuozu izsmalcinātību.

Privilēģiju rašanās pamatā ir zems kultūras līmenis, varētu teikt, analfabētisms ētikā un morālē, kā arī zems ekonomiskais līmenis. Tāpat kā Kaļiņins pamatoja pirmās privilēģijas padomijā, tā to dara arī šodien šīs sistēmas izkropļotie cilvēki, kuriem nav zināmi elementārās ētikas un morāles pamati.

Arī politiķiem vajadzētu zināt, ka kompromiss ar sirdsapziņu nav politikas, bet gan personības degradācija. Šie cilvēki pēkšņi augstāk par citiem vērtē savu laiku, tad vērtēs- un jau vērtē- savu stāvokli, līdz ne tikai neredzēs, bet arī nedzirdēs ierindas cilvēku, par viņa saprašanu jau nerunājot. Nav iespējams gaidīt no cilvēka saprašanu, ja no nesaprašanas atkarīgs labums.

Mums būtu arī jātiek skaidrībā, kuru ceļu iet: vai nolaist varu apkalpojošās speciestādes, kas parazitēja, izmantojot tautas apkalpošanas vienādības principu, līdz ierindas cilvēku apkalpojošo iestāžu līmenim vai panākt tādus apstākļus tautai, kādus bauda varasvīri. No šā ceļa izvēles ir atkarīgs, kādu psiholoģiju un morāli mēs tagad veidosim. Vispirms deputātiem un valdībai ar to jātiek skaidrībā pašiem. Mums nav nekādu tiesību lemt par citu cilvēku privilēģijām, ja netiekam skaidrībā par šo jautājumu paši.

Pirmais ceļš saglabā iepriekšējās mūsu varas psiholoģiju. Nepamatotas privilēģijas nosaka ne tikdaudz pats privilēģiju saturs, cik sabiedrībā valdošo sociālo iespēju diapazons. To es it sevišķi gribu likt pie sirds tiem cilvēkiem un deputātiem, kuri grib radīt vienu luksusa iestādi par maksu uz divarpusmiljoniem iedzīvotāju pirms vispārējas veselības koncepcijas ieviešanas. Šodien ir tāds stāvoklis, ka ierindas cilvēks mēnešiem var lūgties, lai attiecīgais priekšnieciņš vai tāds pats ierindas sociālās sfēras darbinieks izpildītu savu tiešo pienākumu. Velti. Uz katra soļa redzamas šīs cūcības- sava darba nepildīšana un dzīvošana uz citu cilvēku sociālo neērtību rēķina.

Tieši šā iemesla dēļ mēs negribam iet saskarsmē ar ierindas sociālo sfēru. Ja mēs nevaram šodien valstī radīt mehānismu, kas piespiež katru savā darbavietā godprātīgi pildīt savu darbu, tad mums jāiet prom, bet nevis jāizmanto pašiem nepelnītas privilēģijas.

Nevarēdami neko atrisināt, mēs pēc vecā paņēmiena pametam ideju, uz kuras jau agrāk ir vairums uzķēries. Privātīpašnieks visus piespiedīs strādāt un atrisināt mūsu analfabētismu valsts pārvaldē. Taču vajadzētu saprast- turklāt to rāda arī pasaules prakse -, ka tā ir tikai ilūzija, kas pat nav ātri realizējama. Pasaulē ir daudzas neatkarīgas valstis, bet stāvoklis atsevišķās vietās ir vēl sliktāks nekā pie mums.

Vienlaikus gandrīz nemaz vai maz domājam, kā samaksāt cilvēkam par padarīto darbu katrā darbavietā. Ja gribam domāt par savu tautu, tad tas jādara ne tikai ekonomiski, bet arī morāli un psiholoģiski. Vienīgi ekonomisks risinājums grūdīs mūs vēl dziļāk morālā degradācijā ar smagām nodevām tautai. Ātri ekonomiski var iedzīvoties tikai zagļi un veikli cilvēki. Galarezultātā mūsu tautai, tāpat kā visai pasaulei, būs jāmeklē šis mehānisms. Pašreizējā mūsu darbība rāda, ka krīze ir mūsu galvās.

Tālāk konkrēti tieši par šo 4.pārvaldi. Es atvainojos, ka es tik daudz laika aizņemu ar vispārējiem jautājumiem, bet tas ir sasāpējis mūsu komisijai un sasāpējis man personiski sakarā ar to jautājumu risināšanu, ar kuriem mēs sastapāmies, risinot 4.pārvaldes problēmu.

Visiem ir zināms, kāds lēmums pieņemts pēc Ministru padomes iniciatīvas augustā, kamēr mēs bijām atvaļinājumā. Tas paredzēja apvienotās ārstnieciski profilaktiskās apvienības, bijušās 4.pārvaldes sistēmas, it kā likvidēšanu. Komisijai bija uzdots izstrādāt variantu, kā šīs iestādes nodot tautai. Jau pašā sākumā komisijas darbā parādījās tendence, lai viss paliktu pa vecam. Meklējām dažādus variantus, kā risināt šo jautājumu. Galarezultātā mūsu domas nesaskanēja.
Nesaskanēja tā iemesla dēļ, ka Privilēģiju likvidēšanas komisija un arī Veselības aizsardzības komisija atzina to variantu, lai neatgriezeniski likvidētu jebkuru privilēģiju atjaunošanu. Taču galvenās nesaskaņas nebija šajā variantā. Lai atjaunotu kaut kādā veidā šīs privilēģijas, bija vajadzīgs atstāt jebkurā veidā republikāniskās iestādes nosaukumu, jo ar šādu nosaukumu var atstāt visu to, kas tur bija.

Medicīnisko palīdzību 4.pārvaldē saņēma deviņi tūkstoši cilvēku. Tas bija tā saucamais speckontingents jeb kultūras darbinieki. Kad bija pirmā reorganizācija, tad 4,2 tūkstošus samazināja, taču noslēdza līgumus ar dažādām iestādēm. Ja kādam ir interese, man ir šie saraksti. Mēs tos pieprasījām, mums iedeva iestāžu sarakstus. Pēc tam mēs dabūjām arī precīzāku sarakstu ar uzvārdiem. Daudzās iestādēs bija tā, ka bija noslēgts līgums par četru cilvēku, divu cilvēku, desmit cilvēku apkalpošanu, respektīvi, sākot no iestādes vadītāja, ministrijas vadītāja līdz pārvaldes priekšnieka vietniekam. Šajās speciestādēs viena cilvēka apkalpošana izmaksā 380 rubļu. Kā jūs zināt, vidēji republikā uz katru iedzīvotāju mums iznāk tikai nepilni 70 rubļi. Šos līdzekļus visu laiku sedz no budžeta, bet pēc jaunā līguma šiem 4,2 tūkstošiem cilvēku izdevumus iestādes pārskaitīja pilnīgi no budžeta līdzekļiem. Es zinu to, ka daudzās iestādēs pārējie darbinieki nemaz nezināja par šo specapkalpošanu, bet bija daļa arī tādu, kas, piemēram, 180 rubļus iemaksāja paši un 200 rubļus sedza no budžeta. Šo iestāžu saraksts ir diezgan garš, es to nevarēšu jums nolasīt, bet tajā ir arī slaveni mūsu informācijas līdzekļi, tāpēc mums ir ļoti lielas grūtības tikt informācijas līdzekļos. Tur ir dažādu redakciju vadītāji, ministriju vadītāji, ministri, valdības pārstāvji un tā tālāk. Pašā sākumā tika lemts jautājums arī par deputātiem, par kuru apkalpošanu arī vajadzēja ieskaitīt 380 rubļus šajās speciestādēs.

Jums visiem ir izdalīts mūsu komisijas slēdziens un veselības aizsardzības komisijas slēdziens. Divas komisijas, kurās ir vairāk nekā 30 cilvēku, ir lēmušas, pie tam komisijas praktiski pieņēmušas lēmumus vienbalsīgi, izņemot veselības aizsardzības komisiju, kur viens cilvēks domāja citādi- viens deputāts.

Lēmuma projekts ir saskaņots ar valdības vadītāju premjeru Godmaņa kungu, bet sēdes laikā pēkšņi parādījās cits variants, pārkāpjot visus sagatavošanas procesus. Sēdē tika nobalsots pret mūsu variantu. Kad pirmo reizi sēdē skatīja šo lēmumu, par to balsoja tikai trīs cilvēki- Godmanis, Prūsis un Līcis. Pēc tam mēs griezāmies mūsu Prezidijā. Prezidijs pieņēma lēmumu un lūdza Ministru padomi pārskatīt savu lēmumu otrreiz. Otrajā reizē šis lēmums tika izskatīts tikpat interesanti. Praktiski deva vārdu tikai mūsu informatoram Eniņa kungam, pārējiem praktiski nedeva vārdu. Es personiski saņēmu atļauju runāt vienu minūti. Interesanti, ka sēdes laikā parādījās atkal jauns variants, kas nebija izdalīts klātesošo ieskatam, es to neesmu redzējis vēl līdz šodienai. Neiedziļinoties šajā jautājumā, automātiski atkal tika balsots, pat labi nezinot, kāda tur ir starpība. Šoreiz par mūsu variantu balsoja četri: Ministru padomes priekšsēdētājs, Kalniņa kungs, Prūsis un ministrs Līcis. Pārējie, protams, nobalsoja par šo jauno variantu. Ja jūs iedziļināties tekstā, tad jūs redzat, ka šis pēdējais Ministru padomes lēmums apliecina, ka nebija vispār jēgas šo apvienību likvidēt, augusta mēneša lēmumam nebija nekādas nozīmes, jo gan slimnīca, gan poliklīnika paliek republikāniskas iestādes, pie tam 3.punktā skaidri un gaiši ir uzrakstīts- pēc jaunās medicīniskās apdrošināšanas apmaksas sistēmas.

Jūs, cienījamie deputāti, visi zināt, ka likums par šādu medicīnisko apdrošināšanu nav pieņemts. Jūs ļoti labi saprotat, ka ir radītas divas jaunas maksas iestādes- slimnīca un poliklīnika. Pareizi "Padomju Jaunatnē" bija rakstīts par šo jautājumu, proti, nomenklatūras vietā radīt "maku" nomenklatūru. Tas viss būtu labi saprotams, ja mēs ietu uz jauno medicīnisko koncepciju, ja tā būtu visā republikā pieņemta. Tad mēs vēl varētu par šo jautājumu spriest. Bet es domāju, ka viszīmīgāk pirmajā sēdē Ministru padomē pateica Prūša kungs, kurš teica: ja tā nebūtu specslimnīca, bet būtu 3.pilsētas slimnīca, tad neviens te laiku nekavētu. Es domāju, ka pilnīgi var pievienoties šim slēdzienam.

Kāpēc mēs izvēlējāmies tieši Rīgas rajonu? Rīgas rajons ilgstoši ir turēts tādā stāvoklī, ka šī rajona iedzīvotājus it kā apkalpoja viss Rīgas reģions kopumā, tas ir, Rīgas ārstniecības iestādes. Neskatoties uz vairākkārtēju Rīgas rajona griešanos Veselības aizsardzības ministrijā, lai celtu jaunu slimnīcu un poliklīniku Rīgā, jo slimnīcas Rīgas rajonam vispār nav, kaut gan rajonā ir 153 tūkstoši iedzīvotāju, un, zinot to, ka mums ar nākamo gadu faktiski ir jāpāriet uz pašvaldības sistēmu veselības aizsardzības un izglītības nodrošinājumā, mūsu uzdevums ir darīt visu, lai tomēr rajoniem un pilsētām būtu kaut kādā veidā vismaz kaut cik līdzīgs starta moments. Ja jūs analizējat precīzi Rīgas nodrošinājumu ar medicīnisko palīdzību, tad jūs redzat, ka Rīgas rajona rādītāji ir vairāk nekā divas reizes sliktāki nekā visiem pārējiem rajoniem republikā- gan attiecībā uz gultu skaitu, gan medicīnisko personālu.

Vēl viens ļoti būtisks moments, kāpēc mēs lūdzam to darīt, ir tas, ka apmēram pāri par 300-400 gultām Rīgas pilsētas slimnīcās aizņem Rīgas rajona iedzīvotāji. Nelaime vēl ir tā, ka liela daļa rajona iedzīvotāju aizņem republikāniskās Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas gultas. Jūs visi ļoti labi saprotat, ka šī slimnīca ir domāta republikas slimniekiem, tas ir, smagiem slimniekiem, kurus uz vietas rajonos nevar izārstēt. Tāpēc aizņemt šīs slimnīcas gultas ar privātiem slimniekiem ir neekonomiski. Tāpat būtiski ir tas, ka Rīgas centrā vajadzīga Rīgas rajona poliklīnika, kura varētu apkalpot 68 tūkstošus iedzīvotāju, kas pamatā atrodas Daugavas viņā pusē. Vienlaikus šī poliklīnika ir nepieciešama vēl tāpēc, lai organizētu Rīgas rajona iedzīvotājiem ātro palīdzību. Kurā vietā tai vajadzēja bāzēties? Pašreizējā momentā Rīgas rajona iedzīvotājus apkalpo Rīgas ātrā palīdzība, par kuru, sākot ar jauno gadu, Rīgas ātrā medicīniskā palīdzība Rīgas rajonam ir pieprasījusi par katru izsaukumu 50 rubļus. Ne jau tāpēc mēs aicinām atdot šīs divas iestādes Rīgas rajonam, lai izslēgtu iespēju, ka tur var atkal sākties privilēģiju atjaunošana, bet tāpēc, ka tā ir reāla nepieciešamība veselības aizsardzībā.

Vienlaikus man jāpievērš uzmanība tam, ka šeit ir iesniegts alternatīvais Ozola kunga variants. Mēs komisijā šo jautājumu izskatījām, ir vienbalsīgs komisijas lēmums, kuram nepiekrīt vienīgi Ozola kungs. Mēs nevaram piekrist šim variantam. Kāpēc? Atkārtoti atdot jautājumu Ministru padomē vienkārši nav nopietni. Šis jautājums Ministru padomē ir skatīts jau vairākkārt, trīs reizes.

Es domāju, ka jums ir izsniegts pietiekami izsmeļošs materiāls, kurā katrs var iedziļināties. Es negribētu pārāk aizkavēt jūsu laiku. Varu pateikt tikai to, ka Rīgas rajonam ir paredzēts nākotnē celt slimnīcu, kura var izmaksāt līdz 30 miljoniem. Rīgas rajons piekrīt šajā variācijā šos līdzekļus novirzīt infekcijas slimnīcas celtniecībai, kas ir ārkārtīgi nepieciešama ne tikai Rīgai, bet visai republikai. Šādā veidā mūsu risinājums, kas likts priekšā, ir arī ekonomiski pamatots, izdevīgs republikas veselības aizsardzībai un tajā pašā laikā arī infekcijas slimnīcas procesa atrisināšanai.

Ja jums ir jautājumi, atbildēšu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem acīmredzot daudz neskaidrību, tāpēc varētu būt jautājumi. Pēc tam dosim vārdu deputātam Ozolam, kuram ir otrs variants. Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Gulbja kungs, mēs taisāmies atcelt Ministru padomes lēmumu, bet te zālē neredzam no Ministru padomes nevienu pārstāvi.

Priekšsēdētājs: Ministra vietnieks Nagobada kungs, man liekas, tikko ienāca.

J.Gulbis: Ir uzaicināts pats ministra kungs. Ja viņš ir atsūtījis savu vietnieku, kurš šeit piedalās, tad tas ir viņa jautājums, bet nevis mūsu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Gulbis: Ir uzaicināti arī Rīgas rajona pārstāvji un Rīgas pilsētas pārstāvji.

Priekšsēdētājs: Jā. Debatēs jau pierakstījušies Zilgalvja kungs- Rīgas rajona poliklīnikas galvenais ārsts, Ruškokungs - Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs un Saprikovas kundze- Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja.

E.Cilinskis: Ja mēs pieņemtu šo lēmumu, kāda būtu šīs slimnīcas turpmākā finansēšana, vai tā nonāktu parastas slimnīcas līmenī? Vai būtu lietderīgi, ka slimnīca, kas ir augstākā līmenī, noslīdētu līdz vienkāršas slimnīcas līmenim?

J.Gulbis: Par šo jautājumu arī ir domāts. Apsveicama ir Rīgas rajona iniciatīva, kur jau šogad vairāk nekā pusmiljons līdzekļu iedalīts Rīgas rajona iedzīvotāju veselības uzlabošanai. Viņi apņemas finansēt šīs iestādes līdz tam pašam līmenim, kādā pašreiz tās atrodas, no pašvaldības līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Strīķa kungs.

V.Strīķis: Jūs teicāt, ka ir nereāls kolēģa Ozola variants, bet, ja mēs pārskatām šo lēmumu, tad vajadzētu skatīties tieši no visas republikas interesēm, ne tikai no viena rajona interesēm. Vai atdot divas ļoti labas veselības aizsardzības iestādes vienam rajonam nebūtu par daudz? Vai nevajadzētu tomēr visai republikai?

J.Gulbis: Šā lēmuma nerealitāti, proti, par otras republikāniskas slimnīcas radīšanu, atzina pat dakteris Runds, Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas galvenais ārsts, kā arī pats slimnīcas kolektīvs. Viņi ļoti labi saprot, ka nākotnē nav vajadzīga otra republikāniskā slimnīca, vēl vairāk tāpēc, ka šāds variants atbrīvotu 200-300 gultu šajā slimnīcā. Nav vajadzīga šāda otras slimnīcas radīšana, lai viena būtu luksusa līmenī un otra nebūtu luksusa iestāde. Atbrīvojot Stradiņa slimnīcu no ierindas slimniekiem, varēs izmantot spēkus un tehniskās iespējas īstajiem slimniekiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Vai Ministru padomes nostādne šajā jautājumā un Veselības aizsardzības ministrijas nostādne ir absolūti vienāda?

J.Gulbis: Nav vienādas. Ja jūs uzmanīgi iedziļinājāties tajos dokumentos, kas jums ir izsniegti, tad jūs redzat, ka tur ir pievienots pēdējās Ministru padomes sēdes lēmuma projekts. Tas atbilst tieši tam, ko mēs prasījām un kam Veselības aizsardzības ministrija nepiekrita, vēl izsakot pārmetumus, ka attiecīgi darbinieki Ministru padomē ir sagatavojuši šādu dokumentu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Smoļuks: */Man ir divi jautājumi. Vai projekta autoriem ir garantija, ka Rīgas rajonam nodotā slimnīca un poliklīnika nepildīs tās funkcijas, kuras tās izpildīja līdz šim laikam? Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais. Vai tika izskatīti šo iestāžu pārveidošanas varianti, teiksim, par republikānisko bērnu slimnīcu, poliklīniku, kuras arī mums trūkst? Tad mums pašas par sevi atkristu visas privilēģijas, nevajadzētu domāt par to. Pārveidot par koordinācijas vai kardioloģisko centru līdzās pastāvošajam? Vienkārši par kaut kādu republikāniskās Stradiņa slimnīcas nodaļas filiāli?/

J.Gulbis: */Tika izskatīti. Tika iesniegti daudzi priekšlikumi. Kā Jūs zināt, ņemot vērā mūsu nabadzību, gribētāju būs daudz. Bet kā Veselības aizsardzības ministrija, tā arī komisijas, izskatot priekšlikumus, nevarēja piekrist daudzos priekšlikumos minētajiem ierosinājumiem būtībā pilnīgi likvidēt šīs klīnikas. Pārāk daudz pārveidojumu vajadzētu veikt un praktiski sagraut visu, kas ir izdarīts. Republikāniskā bērnu slimnīca, piemēram, iesniedza pieteikumu galvenā korpusa remonta laikā izvietot dažas nodaļas. Bet jūs taču saprotat, ka uz laiku atdot šādas telpas nozīmē izpostīt tās. Lūk, tāpēc šie varianti atkrita./

A.Smoļuks: */Jūs neatbildējāt uz manu pirmo jautājumu./

J.Gulbis: */Atvainojiet, atgādiniet man./

A.Smoļuks: */Vai jūs varat garantēt, ka šī poliklīnika un slimnīca viņu nodošanas gadījumā.../

J.Gulbis: */Es jūs sapratu. Tādas garantijas neviens jums nedos. Vēl vairāk, pirms paša plenārsēdes sākuma mēs saņēmām oficiālu dokumentu, saskaņā ar kuru slimnīca Veidenbauma ielā tiek nodota Rīgas pilsētai. Pilsētas izpildkomiteja šis telpas atkal iznomā VDK. Tā ka variāciju būs daudz./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Buka: */Man ir divi jautājumi. Pirmais. Rīgas pilsēta atteicās no tā, ka uz tās bilanci tiktu pārvesti šie objekti, jo, kā mēs saprotam, tomēr vairākums cilvēku, kuri ārstējās šeit, ir rīdzinieki. Ja rīt slēgtu šo slimnīcu, tad, visticamāk, palielinātos citu medicīnisko iestāžu slodze. Tāpēc vajadzētu zināt pilsētas domas. Vai tas tika ņemts vērā?/

J.Gulbis: */Jā. Ar Rīgas pilsētu tas ir saskaņots. Es jums vēlreiz atkārtoju, ka jautājuma mūsu ierosinātā risinājumā ir ieinteresēta arī Rīga. Jo tās slimnīcu gultas, kuras aizņem Rīgas rajona iedzīvotāji, tiks atbrīvotas rajona slimnīcām./

S.Buka: */Es domāju, ka jūs esat optimists, jo ministriju un resoru darbinieki, kuri atradās šajā slimnīcā agrāk, sāks mierīgi izspiest rīdziniekus no viņu slimnīcām un poliklīnikām, izmantot visas privilēģijas. Jūs taču to lieliski saprotat. Tā ka varbūt būtu vērts iet uz lieliem tēriņiem un tomēr likvidēt privileģētu slimnīcu, pārvēršot to par republikānisku. Varianti te ir dažādi- bērnu, vienkārši republikāniskā, kāda medicīniskā centra filiāle./

J.Gulbis: */Mēs izskatījām visus šos variantus, bet piemērotu pagaidām nebija. Mēs atdevām Rīgas rajonam to, kur jebkurā momentā būs vieglāk kontrolēt, kas atrodas ārstēšanā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamais Gulbja kungs, šodien eksistē tāda prakse, ka slimnīcu un poliklīniku iekārtas ir tiesīgi izmantot arī kooperatīvi. Tā ir?

J.Gulbis: Jūs jau zināt, ka ir attiecīgs likums, ka to nedrīkstētu darīt, bet praktiski to dara.

I.Briņķe: Neoficiāli man ir zināms, ka pēc reorganizācijas uz šīm iekārtām pretendē visai ietekmīgi speciālisti, dibinot attiecīgus kooperatīvus. Vai jūs pieļaujat šādu iespēju?

J.Gulbis: Jā, es pieļauju tādu iespēju. Tieši tādēļ mēs nepiekritām pirmajam variantam, ko lika priekšā Privilēģiju likvidēšanas komisija. Ja izveidotu slimnīcu konsultatīvo poliklīniku, tad būtu vislielākās iespējas tā darīt. Mēs zinām, ka stomatoloģiskā daļa, kas tur atrodas, pašreiz tiek nodota Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas konsultatīvajai poliklīnikai; tas var sevišķi apgrūtināt Rīgas rajona iedzīvotāju nodrošināšanu ar stomatoloģisko palīdzību, kas ir par brīvu.

I.Briņķe: Bet varbūt vajadzēja padomāt, lai nenotiktu šādas lietas? Atņemot vieniem privilēģijas, tagad radām atkal otriem privilēģijas.

J.Gulbis: Man jums atklāti jāsaka, ka mēs esam to darījuši visu laiku. Es vēlreiz atkārtoju, ka ne tikai Ministru padomē, valdībā, bet arī mūsu, deputātu, vidū ir daudz cilvēku, kas vēlas šīs privilēģijas tomēr saglabāt.

Priekšsēdētājs: Varbūt tagad dosim vārdu Ozola kungam, lai viņš izstāsta par sava lēmuma priekšrocībām. Tad dosim vārdu ministrijas pārstāvim.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi, pilnīgi atbalstot Gulbja kunga viedokli, ka šīs privilēģijas noteikti ir jāizslēdz ar mūsu lēmumu, vienlaikus es gribētu atzīmēt dažus neatrisinātus momentus, kuru sakarā es nedaudz izmainīju šo lēmumu.

Ievadā īsa informācija par tiem papildu momentiem, kurus uzskatīju kā politiski ļoti svarīgus.

Kāpēc nevar saglabāt šo republikānisko iestāžu statusu ne Linezera ielas slimnīcai, ne Skolas ielas poliklīnikai? Pirmām kārtām, saglabājot šīm iestādēm republikānisko iestāžu statusu, plaša profila republikāniskās iestādes statusu, kā jau Gulbja kungs teica un kā apstiprināja arī pēdējā Ministru padomes lēmuma pamatautors Āboltiņa kungs, privileģētās kategorijas tiek tikai nomainītas. Āboltiņa kungs šo Ministru padomes lēmumu gatavoja kopā ar finansu ministru un veselības aizsardzības ministru. Iepriekšējā dienā pirms valdības sēdes viņš man skaidri un viennozīmīgi pateica, ka šajās iestādēs varēs ārstēties visi tie, kuriem uz līguma pamata viņu darbavietas vai viņi paši simtprocentīgi vai daļēji apmaksās ārstēšanās izdevumus. Līdz ar to mēs praktiski nomainām tikai vienu privileģēto personu kategoriju ar kontingentu, kura privilēģijas nosaka maks.

Otrkārt, es uzskatu, ka pašreizējā mirklī nav likumīga pamata apdrošināšanas medicīnai, jo pagaidām vēl spēkā ir Latvijas PSR un PSRS Konstitūcijas 40.pants, kurš paredz viennozīmīgi bezmaksas medicīnisko palīdzību. Tajā pašā laikā noteikti varam atbalstīt apdrošināšanas medicīnu kā vienu no nākotnes veselības aizsardzības attīstības virzieniem, kur pamatā ir maksas medicīna.

Bet man šķiet, ka šeit ir jānotiek harmoniskai pāraugšanai. Sabiedrībā, kurā šodien maksā par darbu pēc visbēdīgākā sociālisma modeļa, kur tirgus attiecības pagaidām ir tikai patēriņa preču tirgū, bet darba tirgū preču tirgus attiecību nav, mēs nevaram no cilvēkiem prasīt, lai viņi izmantotu maksas medicīniskos pakalpojumus. Bet faktiski Āboltiņa kunga variantā jau tas arī nebija paredzēts. Paredzēts bija radīt privilēģijas zināmā mērā varbūt ēnu ekonomikas pārstāvjiem, kooperatīviem, valdības locekļiem, kuriem ir šīs finansiālās iespējas, radīt šo privilēģiju uz labas, materiāli un tehniski nodrošinātas ārstniecības iestādes bāzes. Šis variants katrā gadījumā, manā skatījumā, ir absolūti nepieņemams, vismaz šodien. Pārejai jāgatavojas ļoti mērķtiecīgi un harmoniski.

Otrkārt, kā mēs zinām, pašreiz tiek izstrādāts Rīgas rajona centrālās slimnīcas projekta uzdevums, tā sauktais programmuzdevums, kurā plāno 1998. vai 1999.gadā sākt celtniecību, jo stāvoklis ar gultu fonda nodrošinājumu Rīgas rajonā ir katastrofāls. Nav neviena republikas rajona, pilsētas, kur būtu tik neapmierinošs gultu fonda nodrošinājums kā Rīgas rajonā. No šāda viedokļa un arī no republikas tīri ekonomiskās ieinteresētības viedokļa ir mērķtiecīgi atdot Linezera ielas slimnīcu Rīgas rajona veselības aizsardzības sistēmai, ņemot vērā to, ka šajā 300 gultu slimnīcā pēc projekta ir vēl vieta 320 gultu korpusam. Teritorijas ģenerālplānā ir paredzēta vieta, kur šo korpusu būvēt. Piebūvējot korpusu 3,5 līdz 4 miljonu vērtībā, mēs iegūstam to Rīgas rajona centrālās slimnīcas kompleksu, ko plānojam celt par 25 miljoniem 1998.-1999.gadā. Tādējādi tas jau no tīri tautsaimnieciskā viedokļa ir ekonomiski izdevīgi.

Pašā pirmajā Ministru padomes lēmuma variantā bija paredzēts, ka šī slimnīca tiek veidota kā republikāniska slimnīca un Rīgas rajonam tiek nodota tikai Skolas ielas poliklīnika, vienlaikus izveidojot tur arī republikas konsultatīvo poliklīniku, jo šī poliklīnika ir izvietota 1913.gadā celtā koka barakā, kura ir galīgi sapuvusi un praktiski atrodas avārijas stāvoklī. Kopā ar republikas konsultatīvās poliklīnikas galveno ārstu dakteri Frickausu apsekoju Linezera ielas slimnīcu. Mēs konstatējām, ka šī privileģētā slimnīca Linezera ielā 6 ir ar tik plašām palīgtelpām, palīgkabinetiem dažādiem reprezentācijas uzdevumiem, ka tur brīvi ietilpst republikas konsultatīvā poliklīnika, kura apkalpo katru dienu 600 līdz 650 republikas lauku iedzīvotāju. Mūsu variants un piedāvājums bija atdot visu Skolas ielas poliklīniku Rīgas rajonam, jo Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas konsultatīvā poliklīnika var izvietoties Linezera ielas slimnīcas bāzē kopā ar republikānisko slimnīcu, līdz ar to pilnīgi nododot poliklīnikas ēku Rīgas rajona poliklīnikai un homeopātijas dienestam.

Ja jūs ievērojāt, tad pirmajā lēmumā bija minēts homeopātijas dienests, par ko vēl pirms sešiem mēnešiem republikas televīzijā bija pārraide, ka tur ir katastrofāls stāvoklis. Tajā pašā laikā šis dienests ir populārs republikas lauku iedzīvotāju vidū. Acīm redzami ir jāatrisina homeopātijas dienesta izveidošanas jautājums, lai tas patiešām kļūtu pieejams visiem republikas iedzīvotājiem, jo tajā pagrabā, kur homeopātus izvietoja vairāk nekā pirms 10 gadiem, bija paredzēts atrasties tikai īslaicīgi. Tas laiks jau ilgst 12-13 gadus. Mūsu priekšlikums bija Skolas ielas poliklīniku atdot Rīgas rajonam un republikas lauku iedzīvotājiem, bet republikas konsultatīvajai poliklīnikai atdot Linezera ielas slimnīcas telpas.

Tas, protams, bija kompromisa risinājums. Konsultatīvo poliklīniku mēs plānojām tur izvietot tikai uz laiku, kamēr uzceļ jaunu konsultatīvās poliklīnikas korpusu Stradiņa slimnīcas teritorijā, jo jāņem vērā tas, ka jebkuras ārstniecības iestādes poliklīnikai ir jābūt uz savas ārstniecības iestādes gultu fonda bāzes, uz slimnīcas bāzes. Tas būtu tāds piespiedu solis.

Gatavojot nākamo lēmuma projektu, mums radās nelielas domstarpības tikai vienā punktā. Es personiski uzskatu: ja var 650-700 apmeklējumiem dienā izvietot republikānisko konsultatīvo poliklīniku Linezera slimnīcā, tad pilnīgi svabadi var izvietot, izmantojot vienu trešdaļu jaudas, Rīgas rajona poliklīniku arī tajā pašā slimnīcā, izmantojot visus slimnīcas klīniskās diagnostikas dienestus, izmantojot privileģētos reprezentācijas kabinetus, kas paredzēti administrācijai, pārvaldes aparātam. Teritoriāli varētu apvienot Rīgas rajona poliklīniku ar Rīgas rajona slimnīcu uz Linezera ielas slimnīcas bāzes.

Jāņem vērā vēl viens moments. Republikas valdība ir iesniegusi savus priekšlikumus par tautsaimniecības attīstību un par prognozēm. Viennozīmīgi ir teikts, ka pats pamatuzdevums pārejas etapā uz apdrošināšanas medicīnu ir tuvināt iedzīvotājiem apdzīvotās vietās, ciemos, pilsētciematos ambulances, feldšeru-vecmāšu punktus, uz to bāzes attīstot ģimenes ārstu institūcijas kā tādas. Šajā sakarībā es kā Veselības aizsardzības ministrijas darba un pārvaldes centra direktors uzdevu saviem cilvēkiem apsekot, kādu kontingentu apkalpo Rīgas rajona poliklīnika. Tad es saskāros ar tādu ļoti dīvainu faktu, kas ir dziļi diametrālā pretrunā ar mūsu valdības iesniegto veselības attīstības koncepciju, kas Rīgas rajonam paredz attīstīt spēcīgu poliklīnikas dienestu Rīgas centrā, uz kurieni jābrauc no Babītes, Garkalnes, Mārupes, Ropažiem, Stopiņiem, Baložiem. Vēl te bija viens ciems, kur jābrauc cilvēkiem, lai saņemtu darba nespējas lapas. Tā ir medicīniskā palīdzība, tā nav konsultatīvā poliklīnika. Tajā pašā laikā mēs visi saņēmām republikas kapitālieguldījumu plānu, kurā jūs redzat, ka Rīgas rajona izpildkomiteja paredzējusi celt tikai vienu ambulanci- Baldonē. Nevienā no šiem ciemiem, kuriem vajag pietuvināt primāro medicīnisko palīdzību, absolūti nekādu ambulanču celtniecība netiek plānota.

Mediķu aprindās runā, ka slimnieks medicīnas dienestam dzīvo, bet nevis otrādi, tas ir, nevis mediķi dodas pie slimniekiem uz vietām, bet otrādi. Šādas poliklīnikas izveidošana Skolas ielā katrā gadījumā tikai prognozē to, ka acīmredzot plānots saglabāt šo valdības programmai absolūti diametrāli pretējo koncepciju Rīgas rajonā. Bet atbalstīt mēs to nevaram. Es tā uzskatu.

Tāpat mēs nevaram atbalstīt to, ka šodien pēc bēdīgā sociālisma principa apmaksātā darba algai būtu jāsedz maksas pakalpojumi medicīnā. Es uzskatu, ka tas ir politiski ļoti nopietns moments un ka mūsu republikas valdība šajā gadījumā nav politiski pareizi novērtējusi šo situāciju. Par to liecina arī ļoti daudzie jautājumi- it sevišķi no lauku mediķu puses- ar zināmām pretenzijām, kāpēc vēl arvien nav šis jautājums atrisināts. Viņi nesaskata iespēju tādam risinājumam, kāds pašreiz ir arī mūsu komisijas lēmumā. Šajā divu komisiju iesniegtajā variantā es redzu (piedodiet tādu varbūt vulgāru izteicienu), ka lauku iedzīvotāji ir atstāti "autā". Bet tie ir 40-50 tūkstoši lauku cilvēku, kuri Rīgā ierodas, lai saņemtu palīdzību konsultatīvajā poliklīnikā.

Es, pats nebūdams mediķis, konsultējos ar konsultatīvās poliklīnikas vadību un ar Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas vadību par viņu viedokli, vai ir vajadzīgas republikas galvaspilsētā Rīgā divas konsultatīvās poliklīnikas- Rīgas rajona konsultatīvā poliklīnika un republikas konsultatīvā poliklīnika. Stādieties priekšā, ka uz Rīgas rajona konsultatīvo poliklīniku atbrauc Rīgas rajona iedzīvotājs, kuram ir jāstacionējas acīmredzot kādā no specializētajiem Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas centriem, kuru profils nav pieejams Rīgas rajona ārstniecības iestādēs. Tādējādi vispirms viņš atbrauc no savas rajona poliklīnikas vai ambulances uz Rīgas rajona konsultatīvo poliklīniku, pēc tam viņu pārsūta uz Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas poliklīniku un tur izlemj jautājumu par stacionēšanu.

Es varu Rīgas veselības aizsardzības nozares vadību, Rīgas rajona deputātu padomes vadību informēt, ka republikas konsultatīvās poliklīnikas un Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas vadība viennozīmīgi uzskata, ka visu konsultatīvo palīdzību viņi ir gatavi sniegt visiem republikas iedzīvotājiem tāpat kā līdz šim, jo arī Rīgas rajona iedzīvotāji ir tieši tādi paši kā republikas lauku rajonu iedzīvotāji un nav nepieciešamības organizēt otru konsultatīvo poliklīniku Rīgas rajonam Rīgas teritorijā. Mēs nedrīkstam atbalstīt pilnīgi pretēju viedokli tam, par ko mēs paši esam balsojuši, pieņemot republikas valdības iesniegto koncepciju par veselības aizsardzības attīstību Latvijas Republikā.

Šajā sakarībā es arī praktiski būvēju savu lēmumprojektu. Es patiešām neuzskatu, ka Augstākajai padomei vajadzētu uzņemties izpildīt funkcijas, konkrēti, Ministru padomes funkcijas, jo ir vēl viens moments, kas lieku reizi vēl šodien pierādījās dzīvē, proti, nododot varu vietējām pašvaldībām, mēs vēl neesam paspējuši aizmirst, vēl nav paspējusi tinte nožūt uz parakstiem, kad vietējās pašvaldības jau ir noslēgušas līgumu par iestādes nodošanu Valsts drošības komitejai atpakaļ. Tas pats var notikt, nododot šīs iestādes Rīgas rajona pašvaldībai.

Tāpēc mans konkrēts priekšlikums ir nodot šo projektu pārskatīt Ministru padomei. Projektā norādīts, kādam jābūt tālākajam risinājumam- turklāt nevis nododot Rīgas rajona pašvaldības bilancē, bet noslēdzot līgumu par abu šo iestāžu izmantošanu, kurā tiktu stingri noteiktas līgumsaistības. Ja viena no līgumslēdzējām pusēm neizpilda līgumsaistības, tajā mirklī līgums tiek pārtraukts. Tas pilnīgi izslēgtu iespēju nodot šīs medicīniskās iestādes kaut kāda kooperatīva izmantošanai, kā izteicās Briņķes kundze. Līgumā tam ir jābūt precīzi noteiktam.

Manā skatījumā, šis lēmumprojekts nav pretrunā ar abu komisiju lēmumprojektu, bet tajā pašā laikā tas viennozīmīgi atrisinās privilēģiju slēgšanu, vienlaikus nodrošinot Rīgas rajona un visas republikas lauku iedzīvotāju medicīnisko apkalpošanu un radot iespēju šo avārijas stāvoklī esošo konsultatīvās poliklīnikas ēku ar buldozeru nolīdzināt, plānojot mūsu finansiālo iespēju robežās sākt jaunas konsultatīvās poliklīnikas celtniecību. Pēc tam, kad konsultatīvā poliklīnika atgrieztos savās jaunajās telpās, Skolas ielas poliklīnika varētu iekļauties apdrošināšanas medicīnas koncepcijas reālajā risinājumā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Ozola kungam jautājumu nav, jo problēmas būtība ir izskatīta. Vai kāds gribēja jautāt? Acīmredzot vārds jādod ieinteresētajai pusei- Veselības aizsardzības ministrijas pārstāvim. Lūdzu, Nagobada kungs.

V.Nagobads, veselības aizsardzības ministra vietnieks: Vispirms man jāatvainojas jūsu priekšā, ka nav ministra. Bet šodien notiek pietiekami atbildīga valdības sēde, turklāt jau divas nedēļas dienas kārtībā ir šis jautājums. Es zinu, ka četras dienas ministrs gaidīja uzaicinājumu, tāpēc arī varbūt šoreiz piedodiet, ka viņa šeit nav.

Otrs. Es gribētu arī atvainoties par to, ka aizkavēšu nedaudz jūsu uzmanību, uzskatot, ka šīsdienas izskatāmais jautājums ir tīri izpildvaras jautājums. Izsaku tikai nožēlu, ka Ministru padomei kopā ar Veselības aizsardzības ministriju nav izdevies šo jautājumu pietiekami efektīvi atrisināt.

Cienījamie deputāti! Man bija uzdots vadīt augustā un septembrī komisiju, kurā visumā demokrātiski bija pārstāvētas sabiedriskās organizācijas, tajā skaitā bija arī deputāti. Komisijai vajadzēja sagatavot priekšlikumus, kādā veidā izmantojamas bijušās 4.pārvaldes medicīniskās iestādes. Dakteris Gulbis kā novērotājs piedalījās šīs komisijas darbā.

Jāsaka, ka toreiz tika iebūvēti vismaz trīs stūrakmeņi tam, ka šīs iestādes paliks daudzprofila iestādes, jo tādas tās ir būvētas un tādas ir izmantotas. Izmantot tās, kā šeit izskanēja, kā specializētas iestādes bērniem varbūt nebūtu mērķtiecīgi, jo tas prasa lielas kapitālas pārbūves.

Otrs priekšnosacījums bija: noteikti saglabāt esošo medicīniskās aprūpes līmeni šajās iestādēs un nepieļaut, kā diemžēl ne vienreiz vien ir gadījies vēsturē, aprūpes līmeņa samazināšanu tikai tā iemesla dēļ, ka pietrūktu asignējumu finansēšanai.

Trešais. Nepieļaut arī, kā šeit runās izskanēja, lai viena nomenklatūra medicīniskajā aprūpē tiktu nomainīta ar otru vai kādu no šīm iestādēm pārņemtu kooperatīvās asociācijas vai citas organizācijas (tādi konkrēti priekšlikumi bija) savā paspārnē. Vadoties no tā un no Ministru padomē akceptētās tālākās veselības aprūpes attīstības koncepcijas par medicīnisko iestāžu patstāvības tālāku palielināšanu, medicīniskās palīdzības pietuvināšanu iedzīvotājiem, kā arī orientēšanos uz apdrošināšanas medicīnas ieviešanu Latvijas Republikā, uzskatījām par mērķtiecīgu lūgt Ministru padomes lēmumā atspoguļot šīs ārstniecības iestādes tālākas izmantošanas iespējas.

Daudzās komisijās, daudzās diskusijās un tikšanās reizēs es esmu atkārtoti pārliecinājies, ka ne tikai mediķiem, bet arī sabiedrībai nav priekšstata par apdrošināšanas principu veselības aizsardzībā. Budžets ir gandrīz jau pieņemts, un šodien ir skaidri zināms, ka nākamajā gadā Latvijā nebūs valsts veselības apdrošināšanas. Bet tas absolūti neizslēdz iespēju organizēt republikā brīvprātīgu veselības apdrošināšanu. Negaidot nekādu lēmumus, šo ceļu iet virkne republikas rajonu- Bauskas, Valmieras, Madonas, Kuldīgas, Ogres un citi. Tādēļ, mūsuprāt, šo divu medicīnisko iestāžu- poliklīnikas un slimnīcas- izmantošana uz brīvprātīgas veselības apdrošināšanas principa pamata būtu vispieņemamākā. Tā ļautu brīvi nodrošināt medicīnisko aprūpi tiem iedzīvotājiem, cilvēkiem, atsevišķām fiziskām personām, kas strādā organizācijās, kuras spēj brīvprātīgi apdrošināt savu darbinieku veselību. No otras puses, cienījamie deputāti, tas absolūti neizslēdz iespēju dot priekšrocības tiem, kam mēs uzskatīsim par vajadzīgu.

Es esmu par to, ka pie šīs slimnīcas vai poliklīnikas izveido sabiedrisko padomi, kas lems, kuriem brīvprātīgi apdrošināties šajās iestādēs. Ja nolems, ka jādod Rīgas rajonam prioritāte, mēs taču to varam dot. Bet gribu tikai teikt, ka šīs četras profila nodaļas, kas ir Linezera slimnīcā, neatrisina Rīgas rajona iedzīvotāju stacionārās medicīniskās aprūpes problēmas, jo specializēto medicīnisko palīdzību joprojām šie iedzīvotāji saņems Rīgas pilsētā. Tas pats sakāms arī par poliklīniku. Sagatavotajā lēmuma projektā ir paredzēts šeit izvietot trīs ārstniecības iestādes. Atklāti sakot, šeit darbu jau mēs uzsākām. Novembrī bija paredzēts šāds variants, bet tas neizdevās. Trīs ārstniecības iestādes tur izvietot nevar. Arī pašā sākumā bija runa par to, ka nevar šīs ārstniecības iestādes izmantot pagaidu variantu risināšanai. Tādēļ es domāju, ka tai pašai konsultatīvajai poliklīnikai pilnīgi pieņemams ir jaunais Diagnostikas centrs. Galvenais ārsts ir gatavs šeit organizēt konsultatīvās pieņemšanas.

Manuprāt, šodien diez vai ir jāizskata šie varianti šeit, Augstākajā padomē. Tāpēc es ļoti aicinātu, orientējoties uz brīvprātīgās veselības apdrošināšanas principu, izmantot šīs ārstniecības iestādes visai republikai, bet sabiedriskajai padomei ļaut orientēt tās uz fiziskām personām, kas slēgs līgumus par medicīnisko aprūpi šajā ārstniecības iestādē. Lūdzu tomēr šodien pieņemt galīgo lēmumu, jo jautājuma risināšana ilgst jau no augusta.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Mēs varētu sākt debates. Debatēs vispirms pierakstījās cilvēki, kas ir ieinteresēti šajā jautājumā: Rīgas rajona poliklīnikas galvenais ārsts Zilgalvis, Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Ruško.

I.Zilgalvis, Rīgas rajona poliklīnikas galvenais ārsts: Cienījamie deputāti! Es netaisos ilgi aizkavēt jūsu uzmanību, bet savu viedokli es tomēr gribu izteikt. Kāpēc Rīgas rajons pieprasīja gan poliklīniku, gan slimnīcu?

Mūsu viedokļi ir šādi. Rīgas rajons, kurā dzīvo 153 tūkstoši iedzīvotāju, ir viens no vislielākajiem republikā, bet tam nav pat lauku rajonu slimnīcām atbilstošas materiāltehniskās bāzes. Par to liecina kaut vai lielā saslimstība Rīgas rajonā un ārstēšanās ilgums visās slimnīcās. Vai kāds iegūs vai kāds zaudēs, ja Rīgas rajons saņems gan poliklīniku, gan slimnīcu? Ja tā notiktu, mēs Rīgas pilsētā atbrīvotu principā gandrīz visas gultas, kā arī noņemtu milzīgu slodzi no "Stradiņiem". Pašlaik 28 procenti apmeklētāju Stradiņa poliklīnikā ir Rīgas rajona iedzīvotāji. Mēs vismaz uz pusi varētu samazināt apmeklējumu skaitu Paula Stradiņa Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā. Tas nozīmē, ka iegūtu gan Rīgas rajons, gan arī republikas iedzīvotāji.

Negribu piekrist deputāta Ozola teiktajam, ka Rīgas rajons iet uz centralizāciju. Neatkarīgi no tā, vai izveidosies apdrošināšanas medicīna, kas pilnībā būs pēc kādiem 10 gadiem, ne ātrāk, būs nepieciešama speciālistu konsultācija, kas ir iespējama Skolas ielas poliklīnikā. Būs nepieciešama diagnostika, kas nebūs visās ambulancēs. Būs nepieciešama ļoti spēcīgi attīstīta atveseļošana, tas ir, rehabilitācija. Šī iespēja būtu Skolas ielas poliklīnikā. Līdz ar to mēs vēl varētu attīstīt neatliekamo palīdzību. Pašlaik 68 tūkstošus rajona iedzīvotāju apkalpo Rīgas pilsētas ātrā palīdzība. Mēs kā Rīgas rajona mediķi nezinām, kurās slimnīcās pašreiz tiek ārstēti mūsu slimnieki. Mums vienkārši nav reālas iespējas to uzzināt. Bet uz poliklīnikas bāzes varētu attīstīt ātro medicīnisko palīdzību. Strādājot kopā poliklīnikai un slimnīcai, izveidotos normāls atveseļošanas komplekss, kādam jābūt jebkurā normālā sabiedrībā. Pašlaik Rīgas rajonā tādu iespēju nav.

Priekšsēdētājs: Vārds Ruško kungam- Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājam.

J.Ruško, Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Es neesmu dakteris pēc profesijas, tāpēc mazliet vairāk apstāšos pie finansēšanas jautājumiem. Patiešām Linezera slimnīca pašreiz maksā dārgāk nekā jebkura cita slimnīca. Bet mūsu rajons pašreiz ir lielākais un viens no spēcīgākajiem gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā. Mēs esam izkalkulējuši, ka līmeni šajā slimnīcā varam uzturēt. Ja mēs runājam par finansēm, tad šodien jau ir skaidrība. Taisni priekšā sēž Ozola kungs, kas jau daudzus gadus nodarbojas ar darba zinātnisko organizāciju Veselības aizsardzības ministrijā. Viņš saka, ka pēc pusgada vai pēc gada būs tāda situācija: ja Rīgas rajona slimnieks ārstēsies Rīgā, tad Rīgas rajonam būs jāmaksā par gultasvietu, gan par poliklīnikas apmeklējumu, gan par ātrās palīdzības izsaukšanu. Acīmredzot tā nav tāla nākotne. Ja mēs saņemam šīs summas kopā, pareizinām ar 400 gultām, pareizinām ātrās palīdzības izsaukumus un vēl speciālistus, mēs dabūjam daudz lielākas summas, nekā mums izmaksātu šīs slimnīcas uzturēšana.

Pilnīgi pareizi ir tas, ka šī slimnīca, ko bija iecerējusi Veselības aizsardzības ministrija Rīgas rajonam, bet tikai tālā nākotnē, vakardienas cenās maksāja 15 miljonus. Jūs labi zināt, ka koeficients celtniecības darbiem šodien jau ir 1,8. Būsim godīgi un teiksim, ka šī slimnīca izmaksās 30 miljonus. Arī tas varbūt vēl nebūtu nekas, ja mēs 10 vai 5 gadu laikā uzceltu slimnīcu par šiem 30 miljoniem, bet šajā momentā ir jāapzinās skaidri un gaiši, ka Rīgas rajonam nodokļu sistēma neparedz nekādus valūtas ieskaitījumus. Līdz ar to šajā mūra ēkā nekādu aparatūru mēs nebūsim spējīgi ievietot.

Starp citu, es gribētu šeit mazliet pieskarties arī daktera profesijai un teikt to, ka diagnostika uz vietas ir ļoti laba lieta. Bet tur ir vajadzīga aparatūra, kuras Latvijā nav, un es neredzu, ka tuvākajā laikā būs. Ja mēs nevaram nodrošināt mūsu zemnieku pat ar traktoriem un arkliem, es neticu, ka mēs varēsim iegādāties tuvākajā laikā diagnostikas aparatūru, ar kuru varētu noteikt ātri uz vietas diagnozi.

Es aicinātu deputātus tomēr atbalstīt 153 tūkstošus Rīgas rajona iedzīvotāju un saprast viņu vēlmes.

Priekšsēdētājs: Lūgums turpmāk pateikt, kuru no abiem dokumentiem- deputāta Ozola vai komisijas- jūs atbalstāt. Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Augstais nams! Es runāšu nevis par būtību, bet par jautājuma formālo pusi. Proti, es nedomāju, ka Augstākajai padomei būtu jāatceļ Ministru padomes lēmumi, jānostājas Ministru padomes vietā un jāpieņem lēmums, ko un kad darīt. Augstākā padome var motivēt, kāpēc Ministru padomes lēmums nav pieņemams. Var šo lēmumu atcelt un pieprasīt, lai Ministru padome šo jautājumu izskata vēlreiz, izlemjot jautājumu tā, lai tas apmierinātu Augstāko padomi. Ja Ministru padome nespēj izstrādāt tādu lēmumu, kas apmierina Augstāko padomi, tad rodas jautājums par uzticību veselības aizsardzības ministram vai kam citam.

Es pilnīgi varu pievienoties tam, ka šī slimnīca ir jāatdod Rīgas rajonam. Man pret to nav nekādu iebildumu. Bet es neuzskatu, ka tas šeit būtu man jāizlemj. Tas ir jāizlemj Ministru padomei. No šāda viedokļa skatoties, pieņemamāks pēc formas būtu Ozola kunga piedāvātais lēmumprojekts, tikai motivācijas daļu vajadzētu plašāk izvērst, norādot, kāpēc šis Ministru padomes lēmums tiek atcelts. Lemjošā daļa var beigties tūlīt aiz 2.1.punkta. Bet tālākais man vairs nav pieņemams. Es Ministru padomes vietā izlemt nedomāju. Es esmu ar mieru lemt tikai par to, vai Ministru padome ir rīkojusies tā, kā man ir pieņemami.

Priekšsēdētājs: Vārds Saprikovas kundzei- Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītājai.

A.Saprikova, Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja: Jau no augusta mēneša visa sabiedrība un mediķi plēšas ap tā saucamās 4.pārvaldes iestādījumiem. Nekādi nevar nonākt pie viena kopsaucēja. Es kā pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja griežos pie jums ar lūgumu mediķu vārdā ātrāk izlemt šo lietu. Pašlaik tā saucamās specpoliklīnikas darbinieki šķirsta vecus aktu vākus un mapes, bet slimnieki netiek pieņemti. Notiek bezgalīgas inventarizācijas. Tajā pašā laikā pilsētas poliklīnikas ir pārblīvētas.

Es gribu teikt, ka mūsu pilsētā ir ļoti kritiska situācija. Palūkojieties kaut vai tajā pašā republikāniskajā poliklīnikā, 11.poliklīnikā Mednieku ielā, kas ir rajona poliklīnika, kura iedzīvotāji atrodas ap tā saucamo specpoliklīniku! Viena daļa kabinetu ir slēgti, tie izvietoti citās Rīgas poliklīnikās, jo šī poliklīnika ir avārijas situācijā.

Es nerunāju par 8.bērnu poliklīniku, kas atrodas Pārdaugavā. Tajā pašā laikā mēs nevaram pieņemt kopīgu lēmumu.

Piedodiet, augsti godātie deputāti, mēs piespēlējam šo jautājumu Ministru padomei, bet Ministru padome lemj tā, kā deputātiem nav pa prātam. Arī iedzīvotājiem nav pa prātam. Ļoti liels lūgums ir vienreiz pielikt punktu.

Es vēlētos motivēt mūsu lūgumu. Tas skan šādi: pilsētas iedzīvotāji un Rīgas rajona iedzīvotāji ir saistīti ļoti ciešām saitēm, jo Rīgas rajona iedzīvotāji ir spiesti griezties gandrīz visās Rīgas poliklīnikās un slimnīcās. Šobrīd Rīgas slimnīcās no 6000 gultām 400 gultas aizņem Rīgas rajona iedzīvotāji. Ja mēs nododam specslimnīcu Linezera ielā citam resoram vai citai vadībai, tad šīs 300 gultas tiek atņemtas Rīgas iedzīvotājiem. Tie paši Rīgas rajona iedzīvotāji atkal nāks pie mums. Ja mēs nododam šo slimnīcu Rīgas rajonam, līdz ar to mēs uzlabojam Rīgas rajona iedzīvotāju hospitalizāciju un Rīgas iedzīvotāju hospitalizāciju. Ja mēs atdodam poliklīniku Skolas ielā Rīgas rajonam, tad necietīs Rīgas iedzīvotāji, jo tie paši Rīgas rajona iedzīvotāji nāk ārstēties Rīgas poliklīnikās.

Mūsu priekšlikums ir, ka vajadzētu diviem nabagiem iedalīt kaut kādu Ziemassvētku dāvaniņu. Mēs savā starpā kristīgāk sadalīsimies nekā tad, ja šīs iestādes tiks iedotas cilvēkiem, kuriem jau tā visa ir pietiekami. Mēs vienojāmies ar Rīgas rajona vadību, ka varētu izdarīt izmaiņas 1.slimnīcas ātrās palīdzības nodaļu struktūrā un tādā veidā atbrīvot gultas Rīgas iedzīvotājiem.

Poliklīnika. Poliklīnikā atrodas ātrās palīdzības punkts, kurš varētu uzņemties ātrās palīdzības sniegšanu Rīgas rajona iedzīvotājiem. Pašreiz mēs atkal jau tā pārslogoto Rīgas ātrās palīdzības staciju izmantojam arī Rīgas rajonam, sniedzot palīdzību apmēram 70 000 iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka mēs dzenājam pa Rīgas ielām un Rīgas rajona ceļiem mūsu mašīnas, kurām jau tā trūkst benzīna. Jūs ļoti labi zināt, kāds ir stāvoklis. Tas ir absolūti ekonomiski nepareizi un neizdevīgi. Tādēļ vajadzētu izlemt šo jautājumu pareizi. Ja poliklīnika tiks nodota Rīgas rajonam, tiks atrisināts arī ātrās palīdzības jautājums. Vinnēs Rīgas rajons, un vinnēs Rīgas pilsētas iedzīvotāji.

Ļoti lūdzu deputātus nākt pie tāda kompromisa risinājuma un nepasliktināt Rīgas pilsētas iedzīvotāju medicīnisko palīdzību. Atņemot poliklīniku un slimnīcu, Rīgas iedzīvotājiem pasliktināsies gan ātrā palīdzība, gan stacionārā palīdzība, gan poliklīniskā palīdzība, jo šīs iestādes līdz šim apkalpoja gandrīz 95 procentus Rīgas iedzīvotāju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kalnbērzam.

V.Kalnbērzs: Cienījamie deputāti! */Cienījamie deputāti! Man šķiet, ka mēs visi šodien atrodamies zem emociju presinga un tāpēc cenšamies nedaudz politizēt šo tīri profesionālo medicīnisko jautājumu. Es saprotu, ka tautai ļoti nepatīk privilēģijas, taču šajā situācijā lēmumu variantos, man šķiet, tiek ierosināts tikai sagraut visu līdz pamatiem un tikai pēc tam domāt, ko darīt tālāk. Tas ir analoģiski cīņai ar alkoholismu, kad mēs sākām cīnīties nevis pret alkoholismu, bet pret alkoholu. Tā ir rupjākā taktiskā kļūda. Šodien var gadīties tā, ka, ja mēs pieņemsim lēmumu nodot kādam reģionam medicīnisku iestādi, piemēram, Rīgas rajonam, tad mēs nomainīsim vienus privileģētos ar citiem.

Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka katra nācija, katra tauta rūpējas par savu galvu. Kad es biju kongresā Parīzē, tad mans kolēģis profesors Meldabīne ielūdza mani savā klīnikā, kur parādīja, kā tiek glabātas asinis prezidentam de Gollam. Tās netika izmestas, bet glabāšanas termiņa beigās tika izmantotas pēc nozīmējuma, bet, kad de Golls braukāja pa valsti, tad ķirurgu brigāde vienmēr bija gatava. Kad prezidentam bija nepieciešama operācija, tika atbrīvotas 13 palātas. Es pat nofotografēju palātu, kurā gulēja operētais de Golls. Un tagad emociju uzplūdos mēs pārstājam par to domāt. Es varētu minēt daudzus piemērus, kad medicīnisko iestāžu atvērtība kļūst par daudzu draudu cēloni jums, cienījamie deputāti, es gribu brīdināt, ka pēc tāda lēmuma, kāds mums tiek ieteikts, var notikt tā, ka viena privileģēto šķira tiks nomainīta ar citu, bet kāda no tām būs labāka- tas vēl ir jautājums. Ja atnāks kooperatori, "biezie"... Par to tomēr ir jāpadomā.

Es uzstājos Veselības aizsardzības ministrijas kolēģijā, divu komisiju kopējā sēdē ar pavisam citu variantu, tāpēc baidos, ka varu jums sajaukt prātus; bet lieta tāda. Rietumvācijas firma "Siemens" piedāvāja uzstādīt Latvijā magnētiskās rezonanses aparātu, kura vērtība ir vairāk nekā 9 miljoni Rietumvācijas marku. Es atbraucu no Erlangenes ar firmas prezidenta parakstītu dokumentu, kurā apliecināta firmas gatavība uzstādīt magnētiskās rezonanses aparātu, bet es kā neiroplastikas asociācijas pārstāvis esmu gatavs to pieņemt kā humānās palīdzības dāvanu. Tagad mums radās problēma. Magnētiskā rezonanse- tā ir ārkārtīgi efektīva diagnostikas aparatūra, kādas nav Padomju Savienībā, bet to piedāvā mums, Baltijai, Rīgai. Jautājums bija par šīs diagnostikas aparatūras uzstādīšanu sanatorijā "Ķemeri". Firma atsūtīja savus speciālistus, kuriem bāze ļoti patika. Bet izrādījās, ka sanatorija nepieder Latvijai, bet VACP, un mums atteica. Mēs piedāvājām sanatoriju "Rīgas Jūrmala", bet tur arī nevar. Pēc tam mēs uzstājāmies ar priekšlikumu izvietot aparatūru 4.pārvaldes slimnīcā "Linezers". Kāds būtu labums? Tā ir diagnostikas metode bez injekcijām, kas ļauj atvieglot jebkuras lokalizācijas vēža audzēju, visu asinsvadu un daudzu citu saslimšanu diagnostiku. Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas kolēģija atbalstīja jautājumu par magnētiskās rezonanses aparatūras izvietošanu 4.slimnīcā. Bet te rodas otrs jautājums- vai tas ir izdevīgi republikai? Mēs, protams, varam atteikties no priekšlikuma, bet man šķiet, ir jēga saglabāt lēmumu, kuru pieņēma par šī centra nodošanu republikai, bet pēc tam izskatīt jautājumu par iespēju izvietot pie šīs slimnīcas magnētiskās rezonanses aparatūru. Tās ekspluatācija būs diezgan dārga, jo nepieciešams arī šķidrais slāpeklis, diski un tā tālāk. Izdevumus nāksies kaut kā kompensēt. Mēs ierosinām daļu gultu (piemēram- 60) padarīt par komerciālām, kur ķirurgi nopelnīs zināmu kapitālu un tādā kārtā dzēsīs ar magnētiskās rezonanses izmantošanu saistītos izdevumus. Šis ir pilnīgi jauns variants, bet man nezin kādēļ liekas, ka republikai tas varētu atnest zināmu labumu, ka tas varētu būt izdevīgs. Pašlaik tādā deputātu forumā varbūt nav vērts atcelt valdības lēmumu, bet piedāvāt tai alternatīvus variantus, no kuriem viens atnesīs Latvijas republikai un tautai vislielāko labumu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Budovskim.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Šis lēmums patiešām, manuprāt, ir aktuāls. Man ir savs viedoklis par vienu apstākli. Visi, kas šeit sākumā uzstājās, ļoti sablīvētā veidā runājot lietoja vārdu "privilēģijas". Es gribētu, pirmkārt, pajautāt kādam: kas ir šīs privilēģijas? Uz ko tās tiek attiecinātas? Citādi iznāk, ka mēs lietojam šo terminu un faktiski neapzināmies, kas tur slēpjas.

Pirmkārt, ja mēs runājam par privilēģijām, tad mums tās ir jādala divās daļās: viena attiecas uz slimniekiem, otra- uz personālu.

Pirmkārt, par slimniekiem. Es gribētu atzīmēt, ka šajās ārstniecības iestādēs bija paaugstināts komforts gan slimnīcās, gan poliklīnikā. Šeit praktiski bija bezrindas apkalpošana. Šeit bija paaugstinātas kvalitātes ēdināšana. Šeit vienmēr pietika reaģentu labai diagnostikai. Šeit nebija sūdzību par rentgena filmām. Šeit bija pirmklasīga aparatūra, ar ko varēja sataustīt to, ko citur nevarēja. Varbūt tā ir viena daļa. Varbūt tas bija tas sapnis, uz ko vispār medicīna gribētu iet. Šodien nav iespējams paplašināt. Es jums gribētu apgalvot, ka arī rīt un vēl ilgi nebūs.

Bet es vēl gribētu runāt par otru pusi. Patiešām es saprotu, ka runa ir par bezalgas privilēģiju. Tā ir darba algas piemaksa. Tā ir būtiski mazāka slodze tiem dakteriem un māsām. Es domāju, ka tā bija tā slēptā blatu sistēma sabiedrisko labumu dalīšanā. Tie bija zemes gabaliņi tur, kur cits nevar dabūt uzcelt, tā bija automašīna ārpus tās rindas, kas kaut kur pastāv, tie bija ārzemju braucieni, ar kuriem nodrošināja, un tā tālāk. Šeit bija vesela privilēģiju sistēma, kas apauga ar jaunām privilēģijām, tāpat kā visa šī iepriekšējā pārvaldes sistēma, kurā mēs dzīvojam.

Tagad es vēl gribētu jautāt par 4.pārvaldi, par kontingentu, kas tur bija. Es saprotu, ka sākās ar Ministru padomi, sākās ar Augstāko padomi un PSKP. Tālāk bija radinieki, vajadzīgie cilvēki un tā tālāk. Beigās šī sistēma bija kļuvusi tikpat kroplīga kā visas, kas nodarbojas ar labumu sadali.

Es domāju, ka jāiet cits ceļš. Šodien, kad gribam kaut ko jaukt, tad atvēzējamies no pleca un cērtam, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.

Es gribētu šeit minēt demokrātiju un pseidodemokrātiju. Profesors Kalnbērzs iesāka šo tēzi, bet nerisināja. Sakiet, lūdzu, vai kāda valsts savu valdību, pārvaldes aparātu aizstāv vai neaizstāv? Šajā gadījumā es gribētu runāt tieši par medicīnisko pusi, par to drošības pakāpi, par to garantiju, kas tiek īstenota. Man liekas, ka šo lietu mēs vispār aizmirstam. Profesors Kalnbērzs neminēja visu, kādas situācijas ir bijušas pasaulē. Ir bijuši pat atentāti pret valdības vadītājiem. Atkarībā no tā, cik minūšu laikā un uz kurieni ved, viņi varētu tikt glābti.

Bet es šeit gribētu uzdot citu jautājumu. Vai mūsu poliklīniku ārsti vispār apjēdz, ko nozīmē deputāta saslimšanas specifika? Jūs varat tagad smaidīt, bet palasīsim medicīnas literatūru. Ir ļoti liela saslimšanas specifika, kaut vai piemērā par sistēmneirozēm jeb tā saucamajām veģetoneirozēm. Jums sāp sirds. Ak, dieviņ tētiņ! Jūsu sirds ir bezgala vesela, bet sūdzaties. Es negribu šeit attīstīt tīri profesionālu tematiku. Bet es gribu teikt, ka arī šajā gadījumā ir sava zināma specifika, ja darīšana ar valdības vadītāju.

Mēs šobrīd gribam it kā sadalīt kompetences, kuras absolūti nav mūsējās. Cilvēki mīļie! Kāpēc mēs šodien gribam iespiesties tajā sfērā, par kuru ir jārunā Veselības aizsardzības ministrijai? Tai ir jāpierāda sava kompetence lemjot un spriežot. Kāpēc mēs šodien negribam noteikt ar savu lēmumu, pa kādām sliedēm jābrauc 5.tramvajam? Es īsti nevaru saprast, kādēļ to vajadzētu Augstākajai padomei spriest?

Tajā pašā laikā, ja mēs principiāli skatāmies, es gribētu aizstāvēt viedokli, ka attiecībā uz valdību un deputātiem nevajadzētu runāt par privilēģijām. Es jums varētu uzdot jautājumu, vai Godmanim un Gorbunovam pie gultas vajadzīgs vai nav vajadzīgs telefons? Vai viņiem vajadzētu atsevišķu istabu vai nevajadzētu? Es jums varu galvot, ka tad, ja viņus ieliktu kopējā palātā, kādas mums ir pazīstamas, tad ikviens blakus gulošais ar saviem 30 jautājumiem Gorbunovam un Godmanim viņus padarītu par svaigiem līķiem 15 minūšu laikā. Tad man šeit jums nevajadzētu neko vairāk pierādīt.

Jautājums ir šāds: vai valdības locekļiem vajadzētu vai nevajadzētu savu stūrīti? Es gribu teikt, ka šīs nišas, kas parādās, būs pieliktas pilnas ar kooperatoriem un visiem tiem, kam šobrīd ir biezs maks, bet es gribētu jautāt- vai šodien biezs maks nosaka sociālo taisnīgumu, pēc kā mēs šobrīd cenšamies ar savu lēmumu? Man liekas, ka tas ir pārsteidzīgi, ja mēs gribam sagraut kaut ko, nedodot neko tā vietā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Seilei, kas pārstāv Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju.

A.Seile: Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas deputāti jau labu laiku seko līdzi šīm spēlēm ap poliklīniku un slimnīcu Linezera ielā. Mums liekas, ka mēs arī nevaram galīgi malā palikt. Lai gan mums nav pilnīgi nobalsots komisijas viedoklis, tomēr vairākums komisijas deputātu atbalsta šādu viedokli: par pamatu vajadzētu ņemt Ozola kunga sagatavoto lēmuma projektu. Tā mēs domājām līdz šim brīdim. Bet tagad, apskatot abus sagatavotos lēmuma projektus, ierosinājums ir- par pamatu tomēr ņemt komisijas sagatavoto variantu, svītrot 2.punktu, tā vietā ievietojot no Ozola kunga sagatavotā projekta 2. un 3.punktu. Jēga būtu tāda: Linezera ielas slimnīcu atdosim Ruško kungam un Rīgas rajonam, bet Skolas ielas poliklīniku tomēr vajadzētu atdot visas republikas lauku iedzīvotājiem, kā tas ir paredzēts 2. un 3.punktā.

Manuprāt, Gulbja kungs, atbildot uz jautājumu, vai republikāniskā slimnīca ir ar mieru pieņemt šādu dāvanu, tomēr atbildēja diezgan neprecīzi. Konsultējoties ar cilvēkiem no komisijas, sapratu, ka šādu dāvanu komisija tomēr ir ar mieru pieņemt.

Vēl beidzot mazliet par šīm privilēģijām. Es arī esmu deputāte, un Budovska kungs arī ir deputāts. Bet es nedomāju, ka mums vajadzētu veselu poliklīniku. Bet varbūt vajadzētu piecas gultas, lai būtu Gorbunova kungam un Godmaņa kungam, kur ārstēties, bet mēs visi pārējie varam savu rajonu poliklīnikās ārstēties. Vienīgā vēlēšanās varbūt būtu tāda, lai man bez Dundagas poliklīnikas šeit būtu pieejams kaut viens dežūrārsts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Cienījamie deputāti, atļaujiet arī man izteikt savu viedokli attiecībā uz šo problēmu. Vispirms par to, vai mums vajadzētu šodien šādu lēmumu pieņemt vai nevajadzētu. Es domāju, ka spilgtais salīdzinājums, ko atļāvās Budovska kungs par 5.tramvaju, diemžēl laikam nav īstajā vietā, jo jautājums skar būtībā ļoti nopietnu problēmu. Tā ir tā problēma, kuras dēļ mēs esam izveidojuši pat veselu komisiju- Privilēģiju komisiju. Es domāju, ka salīdzinājumam izmantot tramvaja maršrutus ir pārāk triviāli.

Ja Augstākā padome nav apmierināta ar Ministru padomes vai konkrētas ministrijas darbību un tā tālāk, tādā gadījumā būtu jāseko ministra demisijai. Piedodiet, ka tas ir tik utopisks modelis, kuram līdzīgu mēs varam vērot Padomju Savienībā. Kāda spiediena apstākļos strādā viņu valdība! Tur neviens netaisās par kaut kādu demisiju runāt, kamēr šī valdība faktiski netiek pati sagrauta no ārpuses. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums jānoiet vēl tāls ceļš, lai panāktu tādu situāciju, ka gadījumā, ja valdības sagatavotais lēmums neiziet parlamentā cauri, valdība automātiski sniedz demisiju. Es domāju, ka tas ir vēl tāls sapnis. Mums šis demokrātiskais ceļš līdz Rietumu līmenim vēl ir ilgi ejams.

Bet problēma paliek. Problēma acīmredzot jārisina. Tādēļ es uzskatu, ka viennozīmīgi jāpieliek punkts visai garajai diskusijai un šodien jāpieņem lēmums.

Es gribētu mazliet atgriezties pie cienījamā profesora Kalnbērza teiktā. Es domāju, ka tiek izdarīts neliels spiediens, izmantojot faktiski ļoti spēcīgu argumentu. Runa ir par "Siemens" firmas piedāvāto diagnostikas iekārtu, kas balstās uz kodolmagnētiskto rezonansi. Acīmredzot tiek izvirzīta doma, ka mums pat būtu jāatsakās no šādas palīdzības, ja jautājums tiek pārskatīts pašreizējā situācijā. Es nevaru runāt par visām niansēm, es tās nezinu, bet Rīgā taču Diagnostikas centrs tiek atvērts! Tas varbūt ir tieši tas, kurā vajadzētu izvietot centralizēti šādas unikālas ārstniecības iekārtas. Tātad arī jautājumu par "Siemens" firmas piedāvāto palīdzību varētu risināt ļoti normāli. Es nedomāju, ka gadījumā, ja tiek pārskatīts jautājums par slimnīcas nodošanu Rīgas rajonam, jums būtu jāatsakās no "Siemens" firmas palīdzības. Es negribētu tam piekrist.

Tālāk par Budovska kunga teikto attiecībā uz to, ka mums būtu jārūpējas kaut vai par savām galvām. Pilnīgi piekrītu, un mēs visam varētu piekrist. Neviens, es domāju, šīs tēzes patiesību neapšauba, tikai, piedodiet, es atkal gribu atgriezties pie tā paša- vai pašreizējā situācijā tas tiešām tiek darīts? Ja tas tiešām tiek darīts, es varētu lūgt Gulbja kungu, lai viņš vēlreiz komentē sarakstus, cilvēkus un iestādes, kas pašreizējā situācijā šajā slimnīcā jau ir, varētu teikt, sev vietu "aizsitušas". Es domāju, ka visiem redzams, ka tā nav ne mūsu tautas galva, ne mūsu republikas galva.

Es domāju, ka galvenais tomēr ir joprojām rūpēties par visas tautas veselību, tikai tad tai varēs izaugt šī veselīgā galva. Tā ka es lūdzu deputātus atbalstīt komisijas iesniegto projektu par šīs slimnīcas nodošanu Rīgas rajonam.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu šodien nebūs, jo Pašvaldību komisija jautājumu par Aizkraukles rajonu noņem. Viņiem ir bijusi sēde, pie šā jautājuma mēs vēl acīmredzot atgriezīsimies rīt. Šodien tas ir pēdējais jautājums. Es ieteiktu to pabeigt, jo tad varēsim nodarboties gan komisijās, gan strādāt mājās, kuriem tas būs vajadzīgs. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Kalnbērzs: Vai drīkstētu atbildēt?

Priekšsēdētājs: Nē, es pagaidām gribu noskaidrot, vai mēs turpināsim darbu bez pārtraukuma. Es iebildumus nedzirdu, tāpēc varētu turpināt darbu arī bez pārtraukuma un pabeigt šo jautājumu. Šobrīd es konkrēti saklausīju debatēs trīs variantus, par kuriem vajadzētu balsot. Divi ir šie iesniegtie projekti. Viens no tiem jāņem par pamatu, ja mēs izlemjam šo jautājumu apspriest. Trešais priekšlikums bija atstāt spēkā Ministru padomes lēmumu. Apmēram tāds varētu būt formulējums. Par to laikam vajadzētu balsot vispirms. Ja tas tiek noraidīts, tad izvēlamies vienu vai otru no šiem variantiem, kuru- tam nav nozīmes. To mēs varam apspriest.

Kalnbērza kungs, jūs par procedūru gribat runāt? Jā, lūdzu, varat repliku.

V.Kalnbērzs: Cienījamie deputāti, sakarā ar to presingu, ko es varbūt izdarīju, informējot jūs par kodolmagnētisko rezonatoru. Lieta ir tāda, ka tā nav iepirkšana. Mēs nepērkam šo magnētisko rezonatoru. Tā ir zināmā mērā dāvana, ļoti dārga dāvana. Firma nav ar mieru izvietot šo kodolmagnētisko rezonatoru tur, kur mēs izlemsim tikai paši šeit, tāpēc ka šeit ir arī ņemts vērā reklāmas moments. Ja šis kodolmagnētiskais rezonators tiks izvietots Jūrmalā vai Linezerā, tad šeit varētu būt ārstnieciskie kursi, cenas varētu būt pieņemamas. Tad firma "Siemens" varētu pārdot līdzīgu aparatūru arī pārējām republikām un tā tālāk. Tātad viņiem ir priekšnoteikumi. Tas ir viens moments.

Viens no priekšnoteikumiem, ka ir tomēr traucējumi, ja tramvaja līnija ir blakus vai vilciens. Tas arī varbūt nedos iespēju izvietot kodolmagnētisko rezonatoru, firma nav ar mieru. Firmas pārstāvji bija Rīgā un apskatīja mūsu vietas, mūsu iespējas. Bija varianti- Baldone, Ķemeri, tagad Linezers. Praktiski, ja mēs tos apstākļus nenodrošināsim, var būt, ka firma atteiksies izvietot aparātu mūsu republikā. Tātad tas nav presings no manas puses, bet zināmā mērā no firmas puses.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Gulbja kungs, rezumējumu!

J.Gulbis: Es ilgi neaizkavēšu jūsu uzmanību, tikai mazliet rezumēsim to, ko dzirdējām. Vispirms gribētu pateikties visiem par aktīvu līdzdalību. Ļoti jauki, ka tā ir. Šajā sakarībā es tomēr gribētu teikt, ka mēs, kā jau jūs sapratāt, no augusta līdz šim ar to nodarbojamies. Draugi mīļie, sakiet, cik ilgi mēs vairs varam nodarboties? Es ļoti saprotu Bērza kunga teikto. Mēs bijām tieši par to variantu. Tieši tāpēc arī griežamies Augstākās padomes Prezidijā, un Prezidijs lika priekšā pārskatīt. Kā jūs redzat jums izsniegtajos dokumentos, te ir pievienotais Prezidija lēmums, kurš apstiprina un ieteic Ministru padomei komisijas pieņemto lēmumu, abu komisiju ieteikto lēmumu. Diemžēl projekts atgriezās atpakaļ vēl sliktākā variantā. Ko darīt? Mēs vairs tālāk nevaram vilcināt. Mediķi šajās ārstnieciskajās iestādēs tiešām ir tādā stāvoklī, ka jau sāk skatīties uz mūsu nevarību.

Otrkārt, jūs paši, šeit zālē sēdošie, esat tie, kas šo komisiju radīja. Tad varbūt nobalsojam, lai likvidē mūsu komisiju. Es jums varu pateikt, ka es būtu ar mieru pārtraukt savu darbību, jo mēs redzam, ka gandrīz neko nav iespējams šeit izlemt.

Vēl traģiskāk izvirzās jautājumi par citām 4.pārvaldes iestādēm, kas atrodas dažādos rajonos,- pirtis, citas vietas un tā tālāk. Mēs jūtam jau šodien tādu spiedienu, kādu neesam vēl nekad jutuši. Es gribētu atzīmēt arī to, ka šis jautājums ir saskaņots ar Tautas frontes vadību. Jums ir arī tas dokuments. Jums ir arī Ārstu biedrības slēdziens. Tie visi saskan ar mūsu komisijas izstrādāto variantu. Lūdzu, paši izdariet secinājumus, vai nu mēs vilksim garumā vēl visu to, vai arī pieliksim punktu.

Te bija par Stradiņa poliklīniku. Mēs paši esam patrioti attiecībā uz Stradiņa poliklīniku, bet arī jūs saprotiet lietas būtību- no visiem tiem onkulīšiem un tantiņām, slimajiem cilvēkiem, kas brauc uz šejieni, katrs otrais, praktiski pat 60 procenti, kas brauc uz konsultatīvo poliklīniku, tiek stacionēti. Tāpēc vajag, lai šī poliklīnika atrastos Stradiņa slimnīcas teritorijā. Šis variants arī slimnīcā tika meklēts, un to ir iespējams tur atrast. Ozola kungs zina, ka tas ir iespējams. Protams, jūsu cienījamais iestādījums ir izlietojams šai poliklīnikai kā viens no variantiem.

Man ir jāsaka arī tas, ka lauku iedzīvotājiem braukt uz Rīgas centru un no turienes ar sabiedrisko transportu uz republikānisko slimnīcu nav labākais variants. Mēs esam visu pārdomājuši, mums Veselības aizsardzības komisijā ir pieredzējuši speciālisti, arī Privilēģiju likvidēšanas komisijā ir pieredzējuši speciālisti, kas šajos jautājumos ir spējīgi lemt, tāpēc nevarētu teikt, ka tas notiek diletantiski vai neprofesionāli. Tas tā nav. Mums nav nekādu domstarpību ar premjerministru, ar Ministru padomes vadību šajos jautājumos. Šie jautājumi visi ir saskaņoti. Kā jūs redzat pēc Ministru padomes sagatavotā lēmuma, tas tieši tāds ir. Tikai diemžēl, kā nonāk līdz balsošanai, kad ministru kungiem jāpaceļ roka par to, ka paši atskaitāmi no specpoliklīnikas un specslimnīcas, tad roka neceļas. Vairāk neko es jums arī nevaru pateikt.

Priekšsēdētājs: Deputātam Ozolam nobeigumā vārds.

I.Ozols: Cienītie kolēģi, es arī gribu izmantot noslēguma vārdam trīs minūtes laika.

Pirmkārt, Gulbja kungs, tie lauku vecīši, kā jūs teicāt, kuri ierodas konsultēties poliklīnikā, tiek stacionēti slimnīcā pēc nedēļas, divām vai pat pēc mēneša rindas kārtībā. Tos, kurus stacionē nākamajā dienā, atved ar ātro palīdzību, kā kuru katru slimnieku. Tā ka šeit būsim konsekventi un būsim korekti. Ja jūs šaubāties, tad varat interesēties konsultatīvajā poliklīnikā.

Es personiski uzskatu, ka tas ir ar vēsturi saistīts, tas ir mūsu izpildvaras, konkrēti, Ministru padomes, kompetences jautājums. Ja mēs esam spiesti ar kulaka metodi uzspiest Ministru padomei praktiski mūsu politisko viedokli šā lēmuma realizācijai, tad mums jāskatās, kurp mēs ejam. Mums tomēr ir jāiet kopsolī, mums jābūt kopējam politiskajam un ekonomiskajam mērķim.

Praktiski šeit varbūt var piekrist Bērza kungam, ka nav korekts 2.2. un 2.3.pants, kur ar pirkstu tiek norādīts Ministru padomei, kā viņiem konkrētā situācijā jārīkojas. Bet tas faktiski saskan ar Gulbja kunga teikto. Neņemot vērā Augstākās padomes Prezidija rekomendācijas, kas ir diametrāli pretējas Ministru padomes lēmumam, es praktiski atļāvos ierakstīt iekšā visracionālāko risinājumu. Es gribētu teikt, ka manis piedāvātais variants balstās uz tīri organizatorisku apsekošanas rezultātu, kur praktiski ar ekonomiskām darba organizācijas analīzes metodēm mēs neatspēkojam un nevaram pierādīt to, ka šāds teritoriāls izveidojums pilnīgi nodrošina visa šā dienesta darbību un ar resoriem saistīto attīstības perspektīvu.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, mēs varam sākt rezumēt visu to, ko šodien dzirdējām. Jautājums ir sevišķi būtisks, jo pirmo reizi mēs tā īsti iejaucamies valdības kompetencē un noraidām kādu no valdības lēmumiem. Projektā mēs vēl noraidījuši neko neesam.

Šobrīd mums ir divi varianti. Vienu ir izstrādājusi komisija, otru- deputāts Ozols. Turklāt deputāts Ozols pats apspriešanas gaitā ir gatavs atteikties no 2.2. un 2.3.punkta. Tas būtiski maina kaut ko šajā lēmumā, jo tādā gadījumā mēs ar deputāta Ozola lēmumu vienkārši liekam valdībai pārskatīt savu lēmumu, bet paši nenorādām ar pirkstu, kas un kādā veidā valdībai būtu jādara.

Otrajā lēmuma projektā, ko komisija izstrādājusi, ir konkrēti parādīts, kas valdībai būtu jādara. Acīmredzot pareizākais ir šobrīd mums izšķirties, kuru no dokumentiem mēs ņemsim par pamatu.

Izskanēja arī trešais viedoklis- atstāt spēkā Ministru padomes lēmumu. Bet šodien mēs izskatām jautājumu tieši par šiem diviem dokumentiem. Šo dokumentu noraidīšana, balsojot kopumā par tiem, nozīmē, ka mēs atstājam šo valdības lēmumu spēkā. Tāpēc kā atsevišķs jautājums tas nebūtu jāizdala.

Vispirms reģistrēsimies un tad izšķirsimies, par kuru no dokumentiem mēs runāsim. Lūdzu, zvaniet arī. Pašlaik gan mums nav tik svarīgs kopējais balsu skaits, bet, kad mēs balsosim par lēmumu kopumā, tad ir svarīgi tomēr, lai kvorums būtu. Reģistrēšanās rezultāts- 96.

Tagad acīmredzot ar relatīvu balsu vairākumu mēs izšķirsimies, kuru no priekšlikumiem ņemam par pamatu apspriešanai- komisijas vai deputāta Ozola piedāvāto lēmuma projektu, ņemot vērā arī visus argumentus, kas tika izteikti par abiem šiem projektiem.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Gulbis: Es gribēju tikai pievērst uzmanību tam, ka tas nav vienas, bet divu komisiju variants. Tas ir 34 deputātu iesniegtais variants.

Priekšsēdētājs: Vispirms balsosim par komisijas iesniegto variantu. Vajadzīgs relatīvi lielākais balsu vairākums, bet nevis vairākums no balsojošajiem. Tā, piemēram, ja viens saņēmis piecas balsis, otrs- sešas, tad mēs izskatām to, kas saņēmis sešas balsis. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 39- par, pret- 21, atturas- 26.

Tagad balsosim par deputāta Ozola iesniegto lēmuma projektu. Balsosim par to, lai pieņemtu šo dokumentu par pamatu apspriešanai. Rezultāts- 29.

Tātad šis dokuments ir pieņemts par pamatu.

Bet padomāsim par balsošanas rezultātiem, vai mēs vispār spēsim to pieņemt, jo domas dalās. Tāpēc mēs varētu sākt apspriest šo deputāta Gulbja iesniegto lēmuma projektu pa pantiem. Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi, bija vēl tomēr priekšlikums par valdības variantu. Vai mēs to atbalstām vai ne. Tas ir trešais variants.

Priekšsēdētājs: Šāda varianta nav. Es jau jums izskaidroju. Mums ir iesniegti dokumenti, un mēs apspriežam jautājumu par valdības lēmuma atcelšanu. Ja mēs, izskatot šos dokumentus, tos noraidīsim, tādā gadījumā paliek spēkā valdības lēmums. Mēs nevaram izskatīt jautājumu par valdības projekta atbalstīšanu. Šeit ir iesniegti konkrēti divi projekti, kurus mēs izskatām. Mēs tos varam noraidīt, mums ir visas tiesības tos noraidīt. Vai par konkrēto likumprojektu kāds vēlas izteikties?

Cienījamie deputāti, kuri vispār ir pret šo projektu, var nedebatēt, bet balsot pret apspriešanas gaitā. Tos, kuriem ir priekšlikumi par pantiem, lūdzu izteikt šos priekšlikumus vai iespējamos labojumus. Tad pāriesim pie kopīgas balsošanas.

Kādi ir priekšlikumi par preambulu, par paskaidrojošo daļu? Nav.

Par 1.pantu? Par 2.pantu? Bija ieteikums pārņemt no deputāta Ozola projekta dažus pantus, bet es domāju, ka tas nav nopietni, jo tas ir pilnīgi cits projekts.

Par 3.pantu arī nav? Par 4.pantu?

Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Visādā ziņā 2.punktā paredzētais variants, ka poliklīnikas telpās tiktu izvietota gan Rīgas rajona poliklīnika, gan homeopātijas dienests un Stradiņa Republikāniskā poliklīnika, ir absolūti neizpildāms punkts. To jau arī ir izteikuši Veselības aizsardzības nodaļas speciālisti. To nevar. Fiziski to nav iespējams realizēt. Balsojot par šo punktu šādā redakcijā, praktiski mēs balsojam par neizpildāmu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jūsu priekšlikumi!

I.Ozols: Praktiski vajadzētu šajā punktā ievietot manu priekšlikumu. Tas būtu loģiski, lai organizatoriski risinātu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vai komisija piekrīt, Gulbja kungs? Deputāt Gulbi, jūs esat viens no lēmuma projekta autoriem. Vai jūs piekrītat šādam variantam, ka mēs nemainām 2.punktu ar 2.3.punktu deputāta Ozola redakcijā?

J.Gulbis: Jūs gribat, lai Rīgas rajona vispār tur nebūtu? Tā es saprotu?

Priekšsēdētājs: Šeit ir konkrēti. Tas ir deputāta Ozola un deputātes Seiles piedāvājums.

J.Gulbis: Tādā gadījumā tiešām Rīgas rajons paliek bez poliklīnikas.

Priekšsēdētājs: Skaidrs, tad jūs esat pret. Par to jābalso. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Gulbis: Ielikt poliklīniku Linezera ielā ir utopija. Mēs bijām aizbraukuši visa komisija, skatījāmies, ka pēc gada šī iestāde būs tādā pašā stāvoklī kā jebkura ierindas pilsētas poliklīnika vai slimnīca. To nevar darīt. Šeit iespējas savienot ir ļoti grūti, taču, pieņemot lēmumu, mēs izanalizējām visus variantus un mēs uz to tomēr gājām.

Priekšsēdētājs: Bet 1.punkts paliek tā vai tā?

J.Gulbis: 1.punkts paliek. Tur mums domstarpību nav nevienā vietā- ne Ministru padomē, ne arī komisijās.

Priekšsēdētājs: Tad paliek jautājums tikai par poliklīniku. Par 2.punktu?

J.Gulbis: 2.punkta vietā faktiski varētu ielikt Ozola kunga gan 2.2., gan 2.3. Tāds varētu būt variants, kuru vajadzētu apskatīt. Es domāju, ka tas nav nemaz tik neizskatāms variants.

Priekšsēdētājs: Kā komisija uz to raugās?

J.Gulbis: 2.2.punkts ir, ja projektu atgriež atpakaļ Ministru padomē. Bet tas ievilksies, strīda ābols saglabāsies, un nekas neiznāks.

Priekšsēdētājs: Kaut gan 2.2.punkts, man liekas, ir zināmā mērā pretrunā ar 1.punktu.

J.Gulbis: Tas ir pretrunā ar mūsu komisijas lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Tā kā nav bijis precedenta, ka Augstākā padome būtu atcēlusi kādu Ministru padomes lēmumu, mums šobrīd nav iemesla kritizēt valdību. Ja atcelsim, tad viņi, vienalga, pieņems tādu pašu. Radīsim šobrīd šādu precedentu! Es domāju, ka vispār mēs gribam lēmumu pieņemt, ko es pilnībā atbalstu. Es ierosinu pieņemt tikai 4.punktu, bet 1., 2. un 3.punktu- vispār nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Par 2.punktu bija vēl kādi priekšlikumi?

J.Gulbis: Vienīgais variants, ja mēs gribam iziet no šīs situācijas, ka par 2.punktu vienkārši jānobalso atsevišķi. Ko citu darīt, ja jūs tiešām negribat uzticēties divu komisiju darbam?

Priekšsēdētājs: Te gan jāsaka, ka tas ir cits variants. Ja mēs atstāsim 4.punktu, tas ir kā vesels lēmuma variants.

J.Gulbis: Viens variants ir, ka mēs atvēlam Stradiņa konsultatīvo poliklīniku uz laiku homeopātiskās klīnikas vajadzībām, kas aizņemtu faktiski vienu stāvu, ne vairāk. Otrs variants būtu- atdot Rīgas rajonam, kaut gan mūsu variantā Rīgas rajons ir pamatā, tas atbild par šīm telpām un tur ir saimnieks. Tās ir būtiskas lietas.

Priekšsēdētājs: Es pagaidām te redzu loģiski, ka mēs balsojam par redakcijas komisijas variantu. Tas ir viens balsojums. Otrs balsojums par to, lai redakcijas komisijas variantā 2.punkts tiktu nomainīts ar 2. un 3. punktu no Ozola projekta. Divi balsošanas varianti, vairāk 2.punktā nav. Balsojam attiecīgi ar relatīvo balsu vairākumu.

Vispirms par redakcijas komisijas variantu. Rezultāts: 35.

Par deputāta Ozola un deputātes Seiles piedāvāto tekstu. Rezultāts: 20. Paliek redakcijas komisijas variants.

Mums vajadzētu balsot par deputāta Kinnas priekšlikumu, ka vajadzētu svītrot 1., 2. un 3.punktu, kaut gan es domāju, ka tas būtībā ir konceptuāls labojums. Mēs izvēlējāmies par pamata tekstu šo dokumentu.

Kā jums liekas, komisijas vadītāj? Jābalso par visu kopumā? Vienkārši deputāts Kinna izvirzīja priekšlikumu balsot, lai svītrotu 1., 2., 3., bet tad paliek tas pats, ko mēs balsojām par deputāta Ozola variantu. Nekas nemainās, un tas ir nobalsots. Tāpēc mums acīmredzot ir jābalso par lēmuma projektu kopumā. Šis lēmums tiks pieņemts, ja būs nobalsojusi puse deputātu no balsojošiem, bet ne mazāk par 67 deputātiem.

Reģistrēsimies vēlreiz! Rezultāts: 95. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgas 67 balsis. Balsojam par lēmumu, ko ir iesniegusi komisija. Rezultāts: 49. Lēmums nav pieņemts. Spēkā paliek Ministru padomes pieņemtais lēmums par slimnīcu Linezerā un par poliklīniku.

Jūs komisijas vārdā gribējāt kaut ko teikt, Gulbja kungs? Lūdzu.

J.Gulbis: Ir priekšlikums Privilēģiju likvidēšanas komisijai un arī Veselības aizsardzības komisijai palikt, jo mums jāpieņem savs lēmums.

Priekšsēdētājs: Būtībā šis jautājums ilgst ļoti ilgi. Es tomēr lūgtu kaut kādā veidā gan Privilēģiju komisijai, gan Veselības aizsardzības komisijai, gan ministrijai šo konfliktu atrisināt. Tiekamies rīt pulksten 10.00.

Vārds paziņojumam deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi, kuri dzīvo Lubānas ielā! Zināšanai visiem, kam ir problēmas vai neskaidrības pierakstīšanās jautājumā. Esmu uzņēmies sabiedriskā kārtā cīnīties pret administratīvi birokrātisko sistēmu. Piesakieties un nāciet palīgā!

(Sēdes beigas)

Pirmdien, 4.martā
13:50  Saeimas Prezidija sēde